III nodaļa VIŅŠ PATIESI IR NECIESAMS CILVĒKS

Mana drauga bažām vai cerībām nebija lemts piepildī­ties. Kad trešdien ierados pie viņa, mani jau gaidīja vēstule ar Rietumu Kensingtonas zīmogu uz pastmarkas, un mans vārds uz aploksnes bija uzkrecelēts gluži kā dzeloņstiepļu mudžeklis. Vēstules saturs bija šāds:

«Enmorparks, R.K.

Ser, tikko saņēmu Jūsu vēstuli, kurā Jūs apliecināt sevi par manu uzskatu piekritēju, kaut gan, manuprāt, tiem nav vajadzīga ne Jūsu, ne arī kāda cita piekrišana. Runājot par maniem apgalvojumiem attiecībā uz darvi- nismu, Jūs iedrošināties lietot vārdu «prātojumi», un te nu es gribētu pievērst Jūsu uzmanību faktam, ka minē­tajā kontekstā šāds vārds izklausās zināmā mērā apvai­nojoši. Taču pārējais vēstules saturs vieš manī pārliecību, ka grēkojis Jūs esat drīzāk aiz nezināšanas un netaktis­kuma, nekā ļaunu nodomu mudināts, tāpēc ilgāk pie šā fakta neuzkavēšos. Jūs citējat no manas lekcijas vienu atsevišķu teikumu, ko acīmredzot neesat spējis tā īsti saprast. Man šķiet, ka vienīgi zemāk par zemu attīstīts cilvēka saprāts nespēj uztvert šai teikumā apslēpto jēgu, taču, ja tam patiešām vajadzīgi tuvāki paskaidrojumi, esmu ar mieru Jūs minētajā laikā pieņemt, lai gan jebkādi apmeklējumi un jebkādi apmeklētāji man ir ārkārtīgi nepatīkami. Kas attiecas uz Jūsu ierosinājumu, lai es pārlūkoju savus uzskatus, gribu Jums darīt zināmu, ka nav manos paradumos mainīt uzskatus, ko esmu izteicis, dziļas pārliecības vadīts.

Ieradies pie manis, uzrādiet šīs vēstules aploksni ma­nam kalpotājam Ostinam, jo viņa pienākums ir veikt jebkurus pasākumus, lai aizsargātu mani pret uzbāzī­giem blēžiem, kas sevi dēvē par «žurnālistiem».

Ar patiesu cieņu D20RD2S EDVARDS CELINDŽERS.»

Tāda bija šī vēstule, ko skaļi nolasīju priekšā Tarpam Henrijam, kurš bija ieradies redakcijā agrāk, lai uzzinātu mana riskantā pasākuma rezultātus. Viņš noteica vienīgi:

— Esot tādas jaunas zāles, kutikura vai apmēram uz to pusi, un tās līdzot labāk nekā arnika.

Ir gan dažiem cilvēkiem neparasta humora izjūta!

Pulkstenis rādīja gandrīz pusvienpadsmit, kad saņēmu vēstuli, bet važonis vēl paspēja laikus nogādāt mani norunātajā vietā. Nams, pie kura mēs apstājāmies, bija iespaidīgs, ar varenu portiku, un smagiem aizkariem aizsegtie logi skaidri liecināja, ka briesmīgais profesors ir bagāts cilvēks. Durvis atvēra dīvains, melnīgsnējs, izģindis nenosakāma vecuma vīrelis tumšā jūrnieka jakā, brūnām ādas getrām kājās. Pēcāk uzzināju, ka viņš ir arī šoferis, kas turklāt izpilda kārtējā aizbēgušā sulaiņa pienākumus. Pētīgās gaiši zilās acis nolūkoja mani no galvas līdz kājām.

— Vai jūs tiekat gaidīts?— viņš jautāja.

— Jā, man ir norunāta satikšanās.

— Kur ir vēstule?

Es parādīju aploksni.

— Labi.

Sis cilvēks acīmredzot nebija no runīgajiem. Devos viņam līdzi, bet pēkšņi mani apturēja neliela auguma dāma, kas iznāca pa durvīm, aiz kurām, cik varēju špriest, atradās ēdamistaba. Viņa bija mundra, sparīga, tumšām acīm, drīzāk līdzīga francūzietei nekā anglietei.

— Acumirkli,— viņa sacīja.— Pagaidiet, Ostin! Nāciet šeit, ser! Atļaujiet vaicāt — vai jūs jau kādreiz esat ticies ar manu vīru?

— Nē, kundze, nav bijis tas gods.

— Tādā gadījumā lūgšu jūs jau tūdaļ mūs atvainot. Jāteic, ka mans vīrs patiešām ir neciešams cilvēks — neiedomājami neciešams. Iepriekš brīdināts, jūs vieglāk spēsiet viņu saprast un aizbildināt.

— Jūs esat ļoti laipna, kundze.

— Tiklīdz manāt, ka viņš sāk niknoties, skrieniet aši ārā no istabas un nesāciet tikai ar viņu polemizēt! Dažs labs jau par šādu soli ir saņēmis krietnu mācību. Pēc tam aizvien izceļas publiski skandāli, un tie skar arī mani un visus pārējos. Ceru, ka jūs neesat atnācis, lai runātu ar viņu par Dienvidameriku?

Dāmai es nespēju melot.

— Ak dievs! Tas ir pats bīstamākais temats. Jūs neticēsiet nevienam viņa vārdam — un man tas nebūs nekāds brīnums. Tikai neizrādiet savu neticību, jo tad viņš kļūst nikns. Izliecieties, ka ticat, un varbūt jūs tiksiet cauri sveikā. Atcerieties, ka pats viņš tic it visam, ko saka. Par to jūs varat būt drošs. Godīgāku cilvēku pasaule nav pieredzējusi. Un tagad vairs nekavējieties, citādi viņam modīsies aizdomas. Ja redzat, ka viņš kļūst bīstams — patiešām bīstams, paraujiet zvana auklu un centieties nelaist viņu sev tuvumā, iekams nebūšu atnā­kusi es. Parasti es pat vistrakākajos brīžos protu viņu savaldīt.

Ar šiem iedrošinājuma vārdiem dāma nodeva mani atkal mazrunīgajam Ostinam, kurš mūsu īsās sarunas laikā bija stāvējis nekustīgs kā bronzas statuja, un viņš veda mani tālāk līdz pašam gaiteņa galam. Viegls klauvē­jiens pie durvīm, vērša baurošana istabā, un es atrados aci pret aci ar profesoru.

Viņš sēdēja grozāmā krēslā pie plata galda, kas bija nokrauts ar grāmatām, kartēm un diagrammām. Līdzko spēru soli istabā, krēsls strauji pagriezās uz manu pusi. Man aizrāvās elpa. Biju sagatavojies tikties ar kaut ko neparastu, taču tik nomācošu personību gan nebiju iztēlo­jies. Jau viņa augums vien bija satriecošs — augums un iespaidīgās kustības. Galva bija milzīga, tādu savu mūžu nebiju redzējis nevienam cilvēkam. Esmu pārliecināts, ka viņa cilindrs, ja vien man pietiktu drosmes to uzlaikot, noslīdētu man pāri ausīm un atdurtos pret pleciem. Celindžera seja un bārda atsauca atmiņā asīriešu vēršus; sejas āda bija sārta, bārda melna, pat ar tādu kā zilganu spīdumu, stūraini apcirpta, un lielās sprogās krita uz krūtīm. Arī mati bija neparasti — gara, viļņaina šķipsna, gluži kā pielipināta, gūlās pār profesora masīvo pieri. Zilgani pelēkās acis zem melnajiem, biezajiem uzacu kumšķiem raudzījās ļoti skadri, ļoti kritiski un ļoti valdonīgi. Vēl virs galda varēja saskatīt neticami platus plecus, varenas krūtis un garu, melnu spalvu apaugušas milzīgas rokas. Atliek vēl pieminēt baurojošo, rēcošo, dārdošo balsi, kas papildināja manu pirmo iespaidu par plaši pazīstamo profesoru Celindžeru.

— Nu?— viņš sacīja, nekautrīgi mani nopētīdams. — Ko jūs teiksiet?

Kaut īsu brīdi vajadzēja vēl noturēties, neatzīstoties melos, citādi mūsu saruna ar to pašu nepārprotami arī būtu beigusies.

— Jūs bijāt ļoti laipns, ser, atļaudams man ierasties pie jums,— es pazemīgi sacīju, parādīdams viņam aplok­sni.

Viņš izņēma no atvilktnes manu vēstuli un nolika to sev priekšā.

— Ak tad jūs esat tas jaunais cilvēks, kas neaptver visvienkāršākās patiesības! Taču manus galvenos secinā­jumus, cik noprotu, jūs vērtējat atzinīgi?

— Katrā ziņā, ser, katrā ziņā!— apgalvoju, cik pārlieci­noši vien varēdams.

— Nudien patīkami! Tas patiešām nostiprina manas pozīcijas! Jūsu gadi un jūsu āriene padara šādu atbalstu vēl divtik vērtīgu. Lai nu kā, jūs tomēr esat labāks par to cūku baru Vīnē, kaut arī viņu daudzbalsīgā kviekšana nespēj aizskart vairāk kā Jorkšīras vepru rukšķi.— Profe­sors paraudzījās manī tik nikni, it kā pats piederētu pie šo dzīvnieku sugas.

— Viņu rīcība laikam gan nav bijusi diez cik slavē­jama,— es sacīju.

— Varat būt drošs, ka es pats pratīšu tikt galā ar saviem ienaidniekiem un jūsu līdzjūtība man nepavisam nav vajadzīga. Atstājiet mani, cienījamais, vienu un piespiediet ar muguru pie sienas. Džordžs Edvards Celin­džers par to būs tikai priecīgs. Tad nu tā, ser, darīsim ko spēdami, lai drīzāk pabeigtu šo sarunu, kura jums nevar būt visai patīkama, bet man ir neizsakāmi pretīga. Jums, cik es saprotu, bija kādas kritiskas piezīmes sakarā ar manā referātā izvirzītajiem secinājumiem.

Viņš runāja tik tieši un nepārprotami, ka izlocīties gandrīz nebija iespējams. Un tomēr man vajadzēja turpi­nāt izlikšanos un nogaidīt, vai neradīsies labākas iz­redzes. Pa gabalu tas viss šķita tik vienkārši. Ak, mana īru attapība, kur tā palikusi šai brīdī, kad man visvairāk vajadzīga tās palīdzība! Profesora asās, tēraudpelēkās acis gluži vai ieurbās mani.

— Nu, runājiet, kas jums runājams!— viņš nodārdi- nāja.

— Es, protams, esmu tikai iesācējs zinātnes laukā,— es sacīju, stulbi smaidīdams,— nekas vairāk, gribētos teikt, kā dedzīgs pētniecības māceklis. Un tomēr man šķiet, ka pret Veismani jūs minētajā jautājumā esat bijis pārlieku bargs. Vai kopš tiem laikiem iegūtie pierādījumi neslie- cas… nesliecas, tā sakot, nostiprināt viņa pozīcijas?

— Kādi pierādījumi?— Profesora vārdos jautās drau­dīgs miers.

— Es, bez šaubām, saprotu, ka nekādu, tā sakot, noteiktu pierādījumu vēl nav. Man tikai šķita, ka šobrīd zinātniskā doma un pētnieku uzskati, ja tā varētu teikt, attīstās šādā virzienā.

Profesors bezgala nopietni paliecās man pretim.

— Domāju, jums ir zināms,— viņš sacīja, noliekdams pirkstus, lai uzskaitītu jautājumus,— ka galvaskausa indekss ir pastāvīgs faktors.

— Protams,— es sacīju.

— Un ka telegonija vēl arvien ir sub judice?

— Bez šaubām.

— Un ka dīgļa plazma ir pavisam kas cits nekā partenoģenētiskā olšūna?

— Kā gan citādi!— es iesaucos, sajūsmināts pats par savu nekaunību.

— Bet ko tas pierāda?— profesors iejautājās maigā, pamudinošā balsī.

— Jā, patiesi,— es nomurmināju.— Ko gan tas pierāda?

— Lai es jums to pasaku?— viņš dūdoja.

— Lūdzu, esiet tik laipns.

— Tas pierāda,— viņš pēkšņi ierēcās nevaldāmā nik­numā,— ka jūs esat pats pretīgākais blēdis visā Lon­donā — zemisks, nekrietns avīžnieks, kam par zinātni ir tikpat maz jēgas kā par visvienkāršākajām pieklājības normām!

Profesors bija pielēcis kājās, un acis viņam trakās dusmās zvēroja. Pat šai saspringtajā atmosfērā es tomēr vēl paguvu izbrīnīties, ieraudzījis, ka Celindžers augumā ir pavisam mazs, viņa galva sniedzas man labi ja līdz pleciem — tāds nepadevies Hērakls, kura milzīgā vitali­tāte pilnībā izpaužas fiziskaja spēkā, druknuma un gara spējās.

— Tīrās blēņas!— viņš kliedza un, rokām pret galdu atspiedies, galvu pastiepis, liecās man pretim.— Viss, ko es jums te sarunāju, cienītais, bija veikli sagrābstītas blēņas! Vai tiešām jūs domājāt, ka spēsiet mēroties ar mani viltībā,— jūs ar savām cāļa smadzenēm? Iedomāju­šies sevi par visvareniem, šie sasodītie avīžu skribenti! It kā viņu slavinājumi varētu cilvēku pacelt vai nopēlums — iznīcināt. Mums visiem pienāktos noliekt galvu jūsu priekšā un tiekties pēc jūsu atzinības, tā jums šķiet, jā? Sim jāpalīdz, lai tiek uz zaļa zara, bet tam noderētu pamatīga suta! Pazīstu jūs, pretīgie salašņas! Par daudz augstu gribat rāpties. Bija laiks, kad staigājāt, asti nolaiduši. Bet tagad jūs esat zaudējuši mēra izjūtu. Uzpūtīgie balamutes! Es jums parādīšu jūsu īsto vietu. Jā, ser, Džordžu Edvardu Celindžeru jums neizdevās apvest ap stūri. Kaut viens cilvēks vēl ir palicis, kas jums nepakļaujas. Viņš jūs brīdināja, bet, ja jūs tomēr nelieka­ties mierā, atbildiet pats par sekām. Padodieties, mīļais mister Meloun, es jums saku — padodieties! Jūs esat ielaidies gaužām riskantā spēlē un, man šķiet, palicis zaudētājs.

— Paklausieties, ser,— es teicu, kāpdamies atpakaļ uz durvju pusi un atvērdams tās,— jūs varat zākāties, cik vien jums tīk. Taču visam ir robežas. Vardarbību jūs pret mani neatļausieties!

— Patiešām?— Viņš lēni un tā dīvaini draudīgi tuvo­jās man, tad pēkšņi apstājās un sabāza varenās dūres zēniski īsās žaketes sānu kabatās.— Ne vienu vien jūsējo esmu izmetis pa durvīm. Jūs būsiet vai nu ceturtais, vai piektais. Trīs mārciņas piecpadsmit šiliņu — tādi ir mani caurmēra zaudējumi par katru no jums. Dārgi, bet neko darīt — jāmaksā vien ir. Kā jums liekas, ser,— kāpēc gan lai jūs neietu savu brāļu pēdās? Man, piemēram, šķiet, ka

"nekas cits jums neatliks.— Un viņš atkal netīkami lēni un klusu nāca man virsū, gluži kā deju skolotājs likdams pirkstgalus uz āru.

Es būtu varējis laisties tiešā ceļā uz izeju, taču šāda bēgšana man šķita pārāk apkaunojoša. Turklāt manī iedegās taisnīga dusmu dzirksts. Līdz šim brīdim biju juties bezcerīgi vainīgs, taču profesora draudi acumirklī apmainīja mūs lomām.

— Palūgšu jūs pievaldīt rokas, ser. Es necietīšu, ka mani aiztiek.

— Paskat tik!— Profesora melnās ūsas paslējās uz augšu, un ņirdzīgajā smīnā pazibēja balts ilknis.— Jūs to necietīsiet, ko?

— Neesiet muļķis, profesor!— es saucu.— Uz ko jūs varat cerēt? Sveru vairāk par deviņdesmit kilogramiem, esmu ciets kā krams un ik sestdienu spēlēju par centra aizsargu Londonas īru futbola komandā. Neesmu īs­tais …

Tieši šai mirklī viņš metās man virsū. Par laimi, biju jau paguvis atvērt durvis, citādi mēs būtu izlikušies tām cauri. Kūleņu kūleņiem aizvēlāmies abi pa gaiteni. Ceļā kaut kā bijām aizķēruši krēslu, un tas nu ripoja mums līdzi uz ielas pusi. Mute man šķita pilna ar profesora bārdas matiem, rokas mums bija savijušās, ķermeņi cieši sakļāvušies, bet nolādētā krēsla kājas tā vien griezās mums apkārt. Acīgais Ostins jau bija atgrūdis vaļā vestibila durvis. Mēs atmuguriski novēlāmies pa kāpnēm uz ielas. Biju kādreiz redzējis brāļus Mekus kaut ko līdzīgu darām varietē teātrī, taču laikam gan vajadzīgs zināms treniņš, lai šādu kūleni pārmestu bez miesas bojājumiem. Krēsls kāpņu galā izjuka gabalu gabalos, bet mēs nu jau katrs atsevišķi ieripojām ielas notekā. Celindžers pielēca kājās, vicināja dūres un gārdza kā atsmatiķis.

— Nu, vai pietika?— viņš elsa.

— Pretīgais kauslis!— es atbrēcu, rausdamies kājās.

Laikam gan mēs būtu pamēģinājuši to visu vēlreiz, jo

profesorā vēl arvien mutuļoja cīņas spars, taču man pēkšņi laimīgā kārtā izdevās izkļūt no šā nepatīkamā stāvokļa. Kur gadījies, kur ne, mums blakus nostājās policists ar piezīmju grāmatiņu rokā.

— Ko tas viss nozīmē? Kā jums nav kauna!— sacīja policists. Tie bija visprātīgākie vārdi, kādus man laimē­jās dzirdēt Enmorparkā.— Nu,— viņš atkārtoja, pievērs­damies man,— ko tas galu galā nozīmē?

— Sis cilvēks man uzbruka,— es atbildēju.

— Vai jūs viņam uzbrukāt?— jautāja policists.

Profesors tikai smagi elsoja un neteica ne vārda.

— Tas nav pirmais gadījums,— sacīja policists, bargi kratīdams galvu.— Jau pagājušo mēnesi jums iznāca nepatikšanas par tādu pašu rīcību. Jūs šim jaunajam

cilvēkam esat uzsitis zilu aci. Vai jūs izvirzāt pret viņu apsūdzību, ser?

Es pēkšņi kļuvu gaužām pieļāvīgs.

— Nē,— es sacīju,— neizvirzu.

— Kālab tad tā?— jautāja policists.

— Pats esmu vainīgs. Pats profesoram uzmācos. Viņš mani jau iepriekš brīdināja.

Policists aizcirta piezīmju grāmatiņu.

— Turpmāk lai tādas nejēdzības vairs nenotiktu,— viņš sacīja.— Nav ko skatīties! Izklīstiet, ašāk izklīs- tiet!— To viņš uzsauca miesnieka izsūtāmajam, kādai kalponei un vēl pāris dīkdieņiem, kas bija sapulcējušies uz ielas. Un tad policists smagi aizslāja, dzīdams pa priekšu šo nelielo ziņkārīgo pūlīti. Profesors palūkojās manī, un kaut kur dziļi viņa acīs iezibējās smieklu dzirksts.

— Nāciet iekšā!— viņš sacīja.— Neesmu vēl beidzis sarunu ar jums.

Sais vārdos gan ieskanējās kaut kas draudīgs, tomēr es devos viņam līdzi namā. Kalps Ostins kā koka tēls aizvēra aiz mums durvis.

Загрузка...