Zudusī pasaule

XII nodaļa MEZĀ PATIESI BIJA DRAUSMĪGI

Neatceros, esmu jau sacījis vai varbūt arī ne — atmiņa pēdējā laikā šad tad atļaujas izspēlēt ar mani pa ļaunam jokam —, es gluži vai staroju lepnumā, kad trīs tādi vīri kā mani ceļabiedri pateicās man, ka esmu izglābis vai vismaz stipri atvieglojis mūsu stāvokli. Tā kā biju pats jaunākais ekspedīcijas dalībnieks un no pārējiem atpa- liku arī pieredzē, zināšanās, rakstura stingrībā un citās īpašībās, kas cilvēku dara par īstu vīru, sākumā pavisam biju atstāts ēnā. Bet tagad bija pierādījies, ka arī es neesmu gluži zemē metams. Jau no šīs domas vien kļuva silti ap sirdi. Taču — ak vai!— kas augstu kāpj, tas zemu krīt! Pat šī niecīgā pašapmierinātības atblāzma, kas daudzmaz cēla arī manu pašpārliecību, jau to pašu nakti saurdīja mani tiktāl, ka, pats neapjēgdams, ko daru, metos tādos piedzīvojumos, ko vēl šobrīd nespēju atcerē­ties, sirdij šausmās nenodrebot.

Viss notika tā. Pēc rāpšanās kokā pār mēru satraucies, es nekādi nespēju aizmigt. Sarga pienākumus tobrīd veica Samerlijs — kaulaino stāvu jocīgā kumpā saliecis, viņš tupēja pie ugunskura ar šauteni uz ceļiem un, galvu klanīdams, snauda tā, ka smailā kazbārdiņa nemitīgi vēzējās uz augšu un leju. Lords Džons, savā dienvidameri-

kāņu pončo ietinies, gulēja pavisam klusu, toties Celin­džera bungu dārdiem līdzīgie krācieni atbalsojās pa visu biezokni. Spoži spīdēja pilns mēness, un gaiss bija spirdzi­noši dzestrs. Sāda nakts kā radīta pastaigai! Un pēkšņi prātā iešāvās doma: «Kāpēc gan ne?» Ja nu es klusītēm izlavītos no mūsu forta, ja aizcilpotu līdz Centrālajam ezeram un paspētu atgriezties pirms brokastu laika, pārnesdams līdzi šādas tādas jaunas ziņas,— vai tad savu biedru acīs es nepaceltos vēl krietni augstāk? Bet, ja Samerlijs panāktu savu un tiktu atrasts ceļš, kā no šejienes izkļūt, mēs atgrieztos Londonā ar jo precīzām ziņām par plakankalnes galveno noslēpumu, ko savām acīm būtu redzējis es viens vienīgais. Atcerējos Gledisu un viņas vārdus: «Ik uz soļa cilvēku gaida kāds varoņ­darbs.» Man pat šķita, ka es dzirdu Gledisas balsi. Prātā ienāca arī misters Makārdls. Kāds materiāls avīzei — ve­selas trīs slejas! Kāds aizsākums karjerai! Korespondenta pienākumi nākamajā lielajā karā man tikpat kā nodroši­nāti. Paķēru pirmo šauteni, kas gadījās pa rokai,— kaba­tas jau bija piebāztas pilnas ar patronām — un, pašķīris dzelkšņainos zarus mūsu nometnes žoga ieejā, ar skubu izslīdēju ārā. Pametu vēl skatienu atpakaļ uz Samerliju, šo nekur nederīgo sargu, kas cieši gulēja pie izplēnējušā ugunskura, joprojām klanīdamies kā ērmota uzvelkamā rotaļlieta.

Nenogājis vēl ne simt jardus, es sāku gauži nožēlot savu pārsteidzīgo rīcību. Kaut kur šai stāstījumā, šķiet, reiz jau minēju, ka pārlieku dzīvā iztēle neļauj man kļūt par īstu drosminieku un ka paniski baidos parādīt gļēvu­lību. Un šīs bailes arī šoreiz dzina mani uz priekšu. Kā gan es, neko nepa veicis, spētu atgriezties nometnē! Pat ja biedri nebūtu pamanījuši manu prombūtni un nemūžam arī neuzzinātu, cik esmu mazdūšīgs, pats savā sirdī es tomēr ilgi mocītos svelošā kaunā. Taču, iedomājoties vien, kas mani gaida, jutu drebuļus pārskrienam pār kauliem un būtu atdevis visu, lai tikai godam izkļūtu no šīs sasodītās ķezas.

Mežā patiesi bija drausmīgi. Koki auga cieši cits pie cita, to lapotnes pletās tik platas un kuplas, ka mēnesnīca nekādi nespēja te iespiesties, un vienīgi paši augšējie zari kā filigrāns raksts ieaudās zvaigžņotajā debesu jumolā. Pieradušas pie nakts melnuma, acis pamazām sāka iz­šķirt tumšākus un gaišākus plankumus — dažs labs koks vīdēja tikai kā neskaidra ēna, bet apkārt rēgojās ogļu

melni lāsumi — tās šķita ieejas noslēpumainās alās —, un es, garām iedams, šausmās sarāvos. Prātā ienāca plēsoņas nagos nokļuvušā iguanodona izmisīgās gau­das — šis baisais kliedziens, kas atbalsojās pāri meža plašumiem. Ienāca prātā ari asinīm aptašķītais, gaļīgais, kārpainais briesmoņa purns, ko īsu bridi biju skatījis lorda Džona kabatas baterijas staru kūlī. Patlaban klīdu tieši pa tā medību laukiem. Drausmīgais nezvērs kuru katru brīdi varēja izlēkt no kādas ēnas un mesties man virsū. Es apstājos un, izvilcis no kabatas patronu, grasī­jos ielādēt to šautenē. Taču, kad pieskāros slēgam, sirds man pamira. Biju paņēmis nevis šauteni, bet medību bisi.

Un atkal mani sagrāba vēlēšanās atgriezties. Labāku izskaidrojumu neveiksmei, bez šaubām, vairs nevarēja vēlēties — un savu biedru acīs tāpēc es nebūt nezaudēšu cieņu. Taču muļķīgais lepnums atkal sacēlās pret pašu vārdu «neveiksme». Es nevarēju… es nedrīkstēju… ciest neveiksmi. Turklāt pret tām briesmām, kas mani šeit varbūt gaida, šautene droši vien būtu tikpat bezspē­cīga kā medību bise. Ja es atgrieztos nometnē apmainīt ieroci, diez vai varētu cerēt, ka izdosies ielavīties un izlavīties neviena nepamanītam. Un tad sāktos izskaidro­šanās un es vairs nebūtu šā pasākuma vienīgais ierosinā­tājs. Pēc īsa pārdomu brīža tomēr saņēmu drosmi un, nekam nederīgo medību bisi padusē pasitis, devos tālāk.

Jau melnā tumsa mežā mani biedēja, taču vēl briesmī­gāks šķita palsās, rāmās mēnesnīcas pārplūdinātais igua- nodonu klajums. Ieslēpies krūmos, es bailīgi to aplūkoju. Milzīgie nezvēri nekur nebija manāmi. Iespējams, ka traģēdija, kurai par upuri krita viens no iguanodoniem, spiedusi tos atstāt ierasto ganību vietu. Miglas pielietajā sudrabainajā nakti nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes. Sasparojies es žigli pārmetos pāri klajumam un biezoknī atkal uzmeklēju strautu, kas man noderēja par ceļvedi. Sis tīksmais pavadonis, jautri čalodams, irdzēja tāpat kā mana dzimtā Īrijas ciema tērce, kur zēna gados pa naktīm biju ķēris foreles. Ja vien turēšos blakus strau­tam, katrā ziņā nonākšu pie ezera, un atpakaļceļā tas mani tikpat droši atkal aizvedīs līdz nometnei. Vīdamies cauri bieziem brikšņiem, strauts joņiem pagaisa manam skatienam, toties ausīs nenorimdama skanēja tā līksmā murdoņa.

Jo zemāk uz centra pusi noslīga plakankalnes nogāze, jo skrajāki kļuva meži, un to vietu ieņēma krūmājs, kurā tikai paretam pacēlās kāds augstāks koks. Soļošana nu jau veicās pavisam viegli, un es varēju vērot apkārtni, pats paliekot neredzams. Pagāju cieši garām pterodaktilu purvam, un tieši tai mirkli kaut kur pavisam tuvu, ādainos spārnus gausi nočaukstinādams, gaisā pacēlās viens no šiem milzeņiem — attālums starp spārnu galiem tam sasniedza vismaz divdesmit pēdu. Kad pterodaktils ar ķermeni aizsedza mēnesi, spožā gaisma spīdēja cauri plēvspārņiem un žilbinoši baltajā mirgā dīvainais radī­jums šķita kā lidojošs skelets. Nometos brikšņos uz vēdera, jo pats uz savas ādas biju izbaudījis, ka viens vienīgs šā briesmoņa brēciens spēj sapulcēt uzbrukumam veseliem simtiem derdzīgo radījumu. Un tikai pēc tam, kad pterodaktils atkal bija nolaidies zemē, es uzdrošinā­jos paslepus turpināt ceļu.

Nakts bija apbrīnojami klusa, taču, uz priekšu iedams, es kaut kur tālumā pēkšņi saklausīju dobju nerimstošu dūkoņu un neskaidrus dārdus. Pēc katra soļa tie kļuva aizvien skaļāki, līdz beidzot skanēja it kā man gluži blakus. Tad es apstājos un nu jau skaidri saklausīju kaut ko līdzīgu ūdens burbuļošanai milzu katlā. Drīz uzgāju arī pašu trokšņa avotu — mazas klajotnītes vidū ieraudzīju tādu kā ezeru vai, drīzāk, dīķi — apmēram tik lielu kā Trafalgārskvēra strūklakas baseins —, kura melnais, pikainais saturs bez mitas cilājās, uzpūzdamies sprāgstošos gāzes burbuļos. Gaiss virs dīķa versmē vir­moja, un zeme visapkārt bija tik karsta, ka es tikko varēju pieskarties tai ar delnu. Milzīgais vulkāna izvir­dums, kas pirms miljoniem gadu izsviedis šo plakankalni augstu virs zemes, acīmredzot vēl nebija galīgi zaudējis spēku. Biju jau starp krāšņajiem augiem redzējis gan nomelnējušas klinšu radzes, gan sastingušas lavas blāķus, taču šis asfalta dīķis pašā džungļu biežņā droši pierādīja, ka senajā krāterī vēl arvien turpinās vulkāniskā darbība. Man neatlika laika papētīt to tuvāk, jo bija jāsteidzas, ja rīta agrumā gribēju atgriezties nometnē. - Ceļš bija tik briesmīgs, ka nespēšu to aizmirst līdz pat mūža galam. Mēnesnīcas pielietos klajumus es apgāju gar pašu malu, visu laiku turēdamies krūmu ēnā. Biezoknim cauri spraucos teju vai līšus, sirdij pamirstot ikreiz, kad izdzirdēju zem kāda zvēra kājām nobrīkšķam lūstošus zarus. Lāgiem man pretim pavīdēja kāda milzu ēna, kas tai pašā mirklī atkal nozuda,— liela, klusa, mīkstām ķepām laipodama. Cik bieži es apstājos, cieši nolēmis atgriezties nometnē, un tomēr ik reizi lepnums uzveica bailes, dzenot mani pretim iecerētajam mērķim.

Beidzot (mans pulkstenis rādija vienu pēc pusnakts) kādā spraugā starp krūmiem ieraudzīju pazibam ūdeni un jau pēc desmit minūtēm bridu pa Centrālā ezera meldriem. Biju pagalam izslāpis, tāpēc nometos ceļos un padzēros krietnu malku skaidrā, aukstā ezera ūdens. Pie paša krasta te pienāca plats, pēdu pēdām nomīdīts ceļš — acīmredzot dzīvnieki šeit nāca dzert. Ūdens malā gulēja varens sastingušas lavas blāķis. Uzrāpos augšā un, nolicies garšļaukus, teicami varēju pārredzēt visu apkār­tni.

Pirmais, ko ieraudzīju, mani krietni samulsināja. Ap­rakstīdams skatu, kas manām acīm pavērās no milzu koka galotnes, es sacīju, ka pāri ezeram klinšu sienā redzu vairākus tumšus plankumus, kas izskatās pēc alu ieejām. Tagad tais pašās klintīs gan pa labi, gan pa kreisi saskatīju gaišus diskus, iesarkanas gaismas apspīdētus laukumus — gluži kā pasažieru tvaikoņa iluminatorus nakts tumsā. Pirmajā brīdī nospriedu, ka tur laikam kādā vulkāna krāterī kvēlo lava, taču tūdaļ pat šo domu atmetu. Jebkura vulkāniska darbība norisinās dziļi krā­terī, nevis kaut kur augstu klintīs. Nu, bet kas tad tas varētu būt? Ticēt pagrūti, taču izklausās vismaz lo­ģiski — sarkanīgie gaismas laukumi nevar būt nekas cits kā alās liesmojošu ugunskuru atspulgi, bet uzkurt uguns­kuru spēj vienīgi cilvēka roka. Tātad plakankalnē mīt arī cilvēciskas būtnes. Cik lieliskus panākumus devusi mana pārdrošā ekspedīcija! Ar šādām ziņām mums steigšus vien jācenšas nokļūt Londonā!

Ilgi nogulēju uz lavas blāķa, vērodams šos sarkanos, mirguļojošos gaismas atspulgus. Tie atradās vismaz des­mit jūdžu attālumā, taču pat tad es skaidri redzēju, kā tie reizēm uzzibsnī, reizēm kļūst tumšāki, kāda garām ejoša stāva aizēnoti. Es atdotu visu, lai tikai varētu pierāpties pie šīm alām, ielūkoties tajās un pastāstīt saviem bied­riem, kādi izskatās un ko dara cilvēciskie radījumi, kas apdzīvo šo dīvaino zemi. Šobrīd tāda doma bija jāatmet, lai gan pats par sevi saprotams, ka mēs nevaram atstāt plakankalni, iekams nebūsim noskaidrojuši, kas ir šīs noslēpumainās būtnes.

Gledisas ezers — mans ezers — lāsmoja kā milzīga dzīv­sudraba lāma, un pašā ezera vidū mirdzēja mēness spožais atspulgs. Ezers bija sekls — virs ūdens vietvietu- mis pacēlās smilšu sēkļi. Apliecinādami dzīvu radību v, klātbūtni, spoguļgludo līmeni lāgiem sašūpoja apļi un ņirbu vilnīši, lāgiem gaisā pazibēja prāvas zivs sudrabai­nās spuras vai pavīdēja kāda nezvēra bruņām klātais kumbrs. Gar dzeltenas sēres malu aizslāja milzīgam gulbim līdzīgs radījums ar lempīgu stāvu un garu, lunkanu kaklu. Pēkšņi tas metās ezerā, un es vēl ilgi virs ūdens redzēju viļņojam slaido kaklu un šaudīgo, mazo galviņu. Tad zvērs ienira un vairs arī neparādījās. Taču drīz vien mana uzmanība pievērsās tam, kas notika tepat pie kājām. Divi lieli, armadiliem līdzīgi dzīvnieki bija nonākuši pie ezera padzerties un, nometušies krastmalā, garās, lokanās mēles kā sarkanas lentes zibinādami, laka ūdeni. Pēc tam ķēnišķīgi stalts atrikšoja žuburragains briedis kopā ar graciozu briežu māti un diviem briedē­niem un arī nometās dzert turpat blakus armadiliem. Otru tik milzīgu briedi laikam gan nevarētu atrast visā pasaulē, jo lielie Ziemeļamerikas un Īrijas aļņi sniegtos tam labi ja līdz pleciem. Pēkšņi briedis brīdinoši iespraus­lā jās, visa saime vienā mirklī nozuda niedrājā, un arī armadili deva kājām ziņu. Pa ceļu acīmredzot šurp nāca kāds bīstamāks radījums.

Pirmajā brīdī neaptvēru, kur esmu redzējis šo lempīgo stāvu, šo kuprī uzmesto muguru ar smailiem spuru trīsstūriem un ērmīgo, zemu noliekto putna galvu. Bet tad pēkšņi atcerējos. Tas taču stegozaurs — tas pats briesmonis, ko Meipls Vaits bija iemūžinājis savā skiču burtnīcā un kas pirmais saistīja Celindžera uzmanību. Te nu viņš nāca — varbūt tas pats eksemplārs, ar ko nejauši bija sadūries amerikāņu mākslinieks. Zeme drebēja zem nezvēra pārdabiskā svara, un ūdeni viņš laka tik skaļi, ka šļakstieni tālu aizskanēja nakts klusumā. Kādu brīdi stegozaurs atradās pavisam tuvu manam lavas blāķim, tā ka, izstiepis roku, es varētu pieskarties pretīgajām muguras spurām, kas nemitīgi kustējās. Bet tad viņš aizlamzāja tālāk un nozuda starp klinšu bluķiem. , Paraudzījos pulkstenī — bija jau pustrīs, pēdējais laiks atgriezties nometnē. Par atpakaļceļu galvu nevajadzēja lauzīt, jo šurp biju nācis gar strautiņa kreiso krastu, un tas Centrālajā ezerā ietecēja krietna akmens sviediena attālumā no lavas bluķa, uz kura biju gulējis. Tā nu es uzņēmu gaitu brīnum jaukā garastāvoklī, apzinādamies, ka esmu paveicis krietnu darbu un aiznesīšu saviem biedriem veselu birumu jaunu ziņu. Pats svarīgākais jaunums, bez šaubām, bija alas, kurās dega ugunskuri un kuras, iespējams, apdzīvo kāda troglodītu cilts. Un vai mazums ko stāstīt par pašu Centrālo ezeru! Varu apgal­vot, ka tajā mitinās dažnedažādi dīvaini radījumi, tur­klāt redzēju arī vairākas aizvēsturisko sauszemes dzīv­nieku formas, ar kurām iepriekš nebijām sadūrušies. Soļodams mājup, es domāju, ka diez vai visā pasaulē atradīsies vēl kāds cilvēks, kas būtu pieredzējis kaut ko tik dīvainu un vienas nakts laikā savācis šādas vērtīgas ziņas, ar ko padarīt bagātāku cilvēces zinību pūru.

Tā savā prātā gudrodams, lēnām sliepu pa nogāzi augšup un biju jau veicis apmēram pusceļu līdz nometnei, kad pēkšņi savādas skaņas netālu aizmugurē lika man atkal apjēgt rūgto īstenību. Troksnis šķita kaut kas vidējs starp krākšanu un ņurdēšanu — zems, dobjš, nepārprotami draudīgs rūciens. Kāds zvērs acīmredzot klimta tepat tuvumā, taču tumsā neko nevarēju saskatīt un tāpēc krietni vien pieliku soli. Pēc kādas pusjūdzes atkal izdzirdēju tās pašas skaņas, tikai šoreiz jau daudz skaļākas un nesalīdzināmi draudīgākas. Pēkšņi prātā iešāvās kāda doma un sirds šausmās pamira — lai kas šis zvērs būtu, tas noteikti dzenas man pakaļ. Pār miesu pārskrēja auksti drebuļi un mati saslējās stāvus. Lai šie nezvēri plosa cits citu lupatu lēveros — tas pieder pie mežonīgās cīņas par eksistenci, bet, ka tie grasās klupt virsū civilizētam cilvēkam, dzenāt un tvarstīt radības kroni,— nē, tādu satriecoši briesmīgu domu es nespēju pieļaut. Atmiņā atkal atausa asinīm notašķītais purns lorda Džona kabatas baterijas gaismas kūlī — aina no Dantes elles devītā loka. Ceļgaliem šausmās ļogoties, es stāvēju un, acis iepletis, lūkojos atpakaļ uz mēness apspīdēto ceļu. Visapkārt valdīja klusums — gluži kā sapnī. Sudrabainas gaismas pārplūdinātie klajumi un tumsā tinušies krūmāji — vairāk neko citu nevarēju saskatīt. Bet tad atkal drūms un biedīgs klusumu vēlreiz iztraucēja dobjais, aizsmakušais rēciens — vēl skaļāk un vēl tuvāk. Šaubu vairs nebija. Kāds dzinās man pakaļ un kuru katru mirkli varēja mani panākt.

Stāvēju kā pārakmeņojies un vēl arvien stīvi blenzu atpakaļ uz ceļu. Tad es pēkšņi to ieraudzīju. Aiz klajuma, ko tikko biju šķērsojis, sakustējās krūmi. Kāds liels, tumšs stāvs pavīdēja koka ēnā un tad izlēkšoja spodrajā mēnesnīcā. Vārdu «izlēkšoja» es lietoju apzināti, jo zvērs kustējās apmēram tā kā ķengurs — izslējies stāvus, atbalstīdamies uz spēcīgajām pakaļkājām un priekšķepas turēdams saliektas. Augumā un spēkā tas bija īsts milzenis — iedomājieties pakaļkājās saslējušos ziloni!— bet žiglās kustības nekādi neatbilda varenajiem apmē­riem. Pirmajā brīdī, uzmetis briesmonim paviršu ska­tienu, es vēl cerēju, ka tas ir iguanodons, šis gluži nekaitīgais lopiņš, taču, lai cik maz man jēgas par dzīvniekiem, tūdaļ pat sapratu, ka šoreiz esmu sadūries ar gluži citādu radījumu. Trejpirkstainajam milzu zālēdā- jam galviņa bija maza, gandrīz kā briedim, bet šā drausmoņa platais, uzburbušais krupja purns atsauca atmiņā nezvēru, kas mūs iepriekšējo nakti bija pārbiedē­jis nometnē. Niknā rēkšana un baismīgā neatlaidība, ar kādu viņš mani vajāja, nepārprotami liecināja, ka šis ir viens no gaļēdājiem dinozauriem — pašiem briesmīgāka­jiem nezvēriem, kādi jebkad mituši zemes virsū. Lēkšo­dams pa klajumu, nezvērs brīdi pa brīdim nometās uz priekšķepām un piegrūda purnu pie zemes. Viņš acīm­redzot ošņāja manas pēdas. Reizēm pēdas pazuda, bet tad viņš atkal tās uzostīja un lieliem lēcieniem joza man tieši pakaļ.

Pat tagad, līdzko iedomājos šo drausmīgo skatu, man uz pieres izspiežas baiļu sviedri. Ko es varēju darīt? Rokā turēju nekam nederīgo medību bisi. Bet vai tā man ko spētu līdzēt? Izmisis palūkojos apkārt, ar acīm meklē­dams kādu klinti vai koku, taču biju iekūlies krūmu biezoknī, kur visaugstāk pacēlās daži jauni kociņi, bet es skaidri zināju, ka mans vajātājs pat krietnu koku spēj nolauzt kā sīku niedrīti. Vienīgais glābiņš — ņemt kājas pār pleciem. Pa nelīdzeno, grubuļaino zemi džungļos skriešana nekādi nevedās, bet tad, izmisumā apkārt lūkodamies, pēkšņi ieraudzīju cieti nomīdītu taku, kas šķērsoja manu ceļu. Izlūkodami apkārtni, mēs jau vairāk­kārt bijām manījuši tādas takas, ko acīm redzot iemin dažādi zvēri. Varbūt tur man izdotos kaut kā paglābties, jo galu galā esmu labs skrējējs un patlaban jūtos tā īsti formā. Aizmetis krūmos nekam nederīgo medību bisi, devu kājām ziņu un sasniedzu tādu ātrumu kā vēl nekad ne pirms, ne pēc šās nakts. Locekļi man sāpēja, krūtis smagi cilājās, rīkle, likās, nupat, nupat aizžņaugsies, bet, vēl aizvien juzdams draudīgās briesmas, es tikai skrēju un skrēju. Beidzot kājas gandrīz jau atteicās kustēties un es apstājos. īsu brīdi man šķita, ka esmu vajātājam izbēdzis. Taka aizstīdza klusa un tukša. Bet tad atskanēja brikšķi un brākšķi, milzīgās ķetnas dimdināja zemi, varenās plaušas sēkdamas sūknēja gaisu, un zvērs atkal metās man pakaļ. Nu jau viņš mina tepat uz pēdām. Biju pazudis.

Tikai vājprātīgais varētu tik ilgi vilcināties, gudro­dams, vai bēgt vai nebēgt. Sākumā nezvērs bija tikai ošņājis manas pēdas, tāpēc uz priekšu virzījās gaužām lēni. Bet, kad sāku skriet, viņš ieraudzīja mani pašu. Kopš tā brīža viņš vairs neizlaida mani no acīm, jo taka skaidri rādīja, kurp es dodos. Lieliem lēcieniem briesmo­nis parādījās ceļa līkumā. Mēnesnīcā spīdēja milzīgās, izvalbītās acis, šaušalīgi atņirgtie zobi un īso, spēcīgo priekškāju līkie nagi. Es iekliedzos neprātīgās bailēs un mežonīgā ātrumā metos pa taku uz priekšu. Aizsmakusi gārgšana kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Smagie soļi dimdēja jau tepat blakus. Gaidīju, ka kuru katru brīdi tikšu sagrābts briesmīgajās ķetnās. Bet tad pēkšņi kaut kas bruka un brīkšķēja, es lidoju cauri bezgalībai, un visapkārt izpletās vairs tikai tumsa un klusums.

Kad atjēdzos no nemaņas — tā, manuprāt, neilga vai­rāk kā pāris minūšu —, nāsīs man iesitās asa, neiedomā­jami šķebīga smirdoņa. Izstiepis vienu roku, es tumsā sataustīju kaut ko prāvam gaļas gabalam līdzīgu, bet ar otru pieskāros milzīgam kaulam. Virs galvas ieraudzīju zvaigžņotas debess laukumiņu un pēc tā secināju, ka atrodos kādas dziļas bedres dibenā. Grīļodamies lēnītēm piecēlos un aptaustīju sevi no galvas līdz kājām. Ķerme­nis caurcaurēm šķita kā samalts, taču lauzts nekas nebija, jo ik locekli varēja kustināt. Kad manās apdullinātajās smadzenēs pamazām atausa viss, kas bija norisējis pirms trakā kritiena, es šausmās pacēlu acis, pārliecināts, ka uz bālējošo debesu fona ieraudzīšu baisā nezvēra galvu. Taču no dinozaura nebija ne ziņas, ne miņas, un augšā valdīja netraucēts klusums. Lēnā garā apstaigāju bedri, pūlēdamies izprast, kas ir šī dīvainā vieta, kur biju nokļuvis, paglābjoties no drošas nāves.

Bedrei bija kraujas malas un līdzens dibens apmēram divdesmit pēdu diametrā. Zemē no vienas vietas mētājās maitas gaļa, lielākoties jau galīgi sapuvusi. No tās nāca neciešama smirdoņa. Klupdams krizdams kūņojos pa puvekļiem, līdz pēkšņi atdūros pret kaut ko cietu — pašā bedres vidū stāvus bija iedzīts pamatīgs miets. Tas sniedzās tik augstu, ka pašu galu es nevarēju sataustīt, un šķita notriepts ar taukiem.

Un tad es atcerējos, ka man kabatā ir kārbiņa ar vaska sērkociņiem. Uzšķīlis uguni, beidzot aptvēru, kur īsti esmu iekūlies. Nepalika ne mazāko šaubu, kādam nolū­kam bedre domāta. Tās bija lamatas, cilvēka roku izliktas lamatas. Deviņas pēdas garais, nosmailinātais miets bed­res vidū bija aprepējis gluži melns ar to dzīvnieku asinīm, kas uz tā uzdūrušies. Maitas gabali bedres dibenā acīm­redzot bija uzdurto upuru paliekas, kas nokasītas no mieta, lai atbrīvotu vietu nākamajam, kurš te iemaldīsies. Atcerējos Celindžera apgalvojumu, ka cilvēks nespētu šai plakankalnē eksistēt tāpēc vien, ka viņa ieroči būtu pārāk nespēcīgi, lai ar tiem pievārētu šejienes briesmīgos zvērus. Taču nu es pats savām acīm redzēju, kā viņi tiek ar tiem galā. Šaurās alu ieejas droši pasargāja plakankal­nes iedzimtos, lai kas tie arī būtu, no milzīgajiem nezvēriem, bet saprāts šīm būtnēm jau bija attīstījies tik tālu, ka zvēru iemītajās takās viņi prata ierīkot šādas zariem nosegtas lamatas, kurās gāja bojā arī paši spēcīgā­kie un veiklākie dzīvnieki. Cilvēks it visur bija un palika radības kronis.

Šķita, ka izrāpties no alas varētu diezgan viegli, taču es krietnu brīdi vilcinājos, baidīdamies nokļūt tā draus- moņa nagos, kurš mani teju, teju vai bija saplosījis. Kā es varēju zināt, vai viņš, paslēpies tuvākajā krūmu pudurī, neglūn, gaidīdams, kad atkal parādīšos? Beidzot tomēr sadūšojos, atcerējies Celindžera un Samerlija sarunu par milzu ķirzaku paradumiem. Abu zinātnieku domas saska­nēja, ka praktiski šos nezvērus var uzskatīt par absolūti nesaprātīgiem, tāpēc ka to niecīgajā galvaskausa do­bumā nav vietas smadzenēm, un ka tie no zemes virsas izzuduši tieši aiz sava nesaprātīguma, jo nav spējuši piemēroties straujajai apstākļu maiņai.

Lai mani gaidītu, briesmonim vajadzēja saprast, kas ar mani noticis, bet tas savukārt nozīmētu, ka viņš cik necik prot novērtēt sakarību starp cēloni un sekām. Daudz ticamāk gan šķita, ka tāds stulbs dzīvnieks būs padevies vienīgi neskaidram plēsoņas instinktam, un, redzēdams, ka es pazūdu, pārtraucis vajāšanu, bet pēc īsa apmul­suma brīža devies meklēt jaunu medījumu. Uzrausos uz bedres malas un palūkojos apkārt. Zvaigznes jau bālēja, debesis kļuva gaišākas, dzestrs rīta vējš tīkami glāstīja seju. Ne ziņas, ne miņas no mana ienaidnieka. Lēnām izrāpos ārā un apsēdos turpat bedres malā, grasīdamies tūdaļ lēkt atpakaļ, līdzko manīšu kaut mazākās briesmas.

Tad, pārliecinājies, ka visapkārt valda klusums un diena jau gandrīz vai uzaususi, es saņēmu drosmi un klusīti­ņām žagos atpakaļ pa to pašu taku, pa kuru biju ieskrējis lamatās. Pēc maza gabaliņa atradu savu medību bisi un drīz vien jau iznācu pie drošā ceļa rādītāja — strauta. Tā nu, vienā laidā bailīgi atpakaļ lūkodamies, es uzņēmu gaitu uz nometni.

Pēkšņi izdzirdēju troksni, kas man atgādināja nometnē palikušos biedrus. Dzidro rīta klusumu pāršķēla tāls, spalgs šāviena troksnis. Apstājos, lai ieklausītos, bet vairāk neko nedzirdēju. Pirmajā mirklī satraukts iedomā­jos — vai tikai viņiem nav atgadījies kaut kas ļauns? Bet tad prātā ienāca vienkāršāks un arī dabiskāks izskaidro­jums. Bija jau gaiša diena. Mani biedri, bez šaubām, pamanījuši, ka manis nav. Un tad viņi iedomājās, ka esmu mežā apmaldījies, un izšāva gaisā, lai palīdzētu man atrast ceļu uz nometni. Mēs gan bijām cieši nolēmuši velti nešaudīt, bet, ja viņiem šķita, ka esmu nonācis briesmās, varbūt šis lēmums tiek pārkāpts. Nu tikai pa galvu pa kaklu jāsteidzas mājās un jānomierina satrauk­tie prāti.

Biju gaužām pārguris un nomocījies, tā ka skriešana neveicās tik knaši, kā būtu gribējies, taču beidzot sasniedzu jau pazīstamas vietas. Pa kreisi palika ptero­daktilu purvs, priekšā pletās iguanodonu klajums. Un nu vairs tikai šī nelielā koku audze mani šķīra no Celindžera forta. Es līksmi iekliedzos, lai mani biedri zinātu, ka esmu atgriezies. Taču atbildes nebija. Ieklausījos nelaimi' vēstījošajā klusumā, un sirds man sažņaudzās. Pieliku soli un tad jau metos skriešus. Nometne stāvēja, kā stāvējusi, bet tās vārti bija vaļā. Ieskrējis iekšā, saltajā rīta gaismā ieraudzīju šaušalīgu skatu. Visa mūsu man­tība bija juku jukām izmētāta pa zemi, mani ceļabiedri pazuduši, un pie paša izplēnējušā ugunskura zālē rēgojās milzīga sarkana asiņu palts.

Tas bija tik briesmīgs trieciens, ka labu brīdi vispār vairs neatskārtu, ko daru. Kā ļaunu murgu atceros Vienīgi to, ka bez jēgas skraidīju pa mežu apkārt tukšajai nometnei, neprātīgi saukdams savus biedrus. Taču klu­sais pakrēslis neatbildēja. Mani pārņēma trakas dusmas, iedomājoties, ka varbūt nemūžam vairs viņus neredzēšu, ka varbūt man vienam pašam būs jāpaliek šai baigajā zemē un nekad neradīsies iespēja atgriezties civilizētajā pasaulē, ka varbūt nodzīvošu te līdz pat nāves stundai.

Izmisumā man gribējās plēst matus un dauzīt galvu pret zemi. Tikai tagad es tā īsti sapratu, cik droši biju varējis paļauties uz saviem ceļabiedriem — nesatricināmi pašpār­liecināto Celindžeru, allaž savaldīgo lordu Rokstonu ar nepārspējamo humora izjūtu. Bez viņiem jutos kā tumsā pamests vārgs, bezpalīdzīgs bērns. Nezināju pat, uz kuru pusi doties un ko iesākt.

Mulsumā apsēdos turpat meža vidū, bet tad mazpama- zām sāku prātot, kāda negaidīta sodība būtu varējusi nākt pār maniem biedriem. Briesmīgais juceklis nometnē gaiši liecināja, ka te kāds uzbrucis un šāviens, bez šaubām, ticis raidīts tieši uzbrukuma brīdī. Tā kā viņi paguva izšaut tikai vienu vienīgu reizi, skaidrs, ka viss tai pašā mirklī arī beidzies. Šautenes vēl joprojām gulēja zemē, un vienai no tām, kas piederēja lordam Džonam, stobrā vēl bija redzama izšautās patronas čaula. Ieraudzī­jis divas pie ugunskura nomestas segas, sapratu, ka Celindžers un Samerlijs uzbrukuma mirklī gulējuši. Kas­tes ar patronām un pārtiku, tāpat fotoaparāti un foto­plašu kārbas mētājās pa visu nometni, taču, kā likās, nekas nebija pazudis. Toties pārtikas krājumus — un to, cik atceros, bija krietni daudz — nekur vairs nemanīju. Tātad nometnē iebrukuši zvēri, nevis iedzimtie, jo citādi laikam gan te nebūtu atstāts nekas.

Bet, ja sirotāji patiešām bijuši zvēri vai arī viens pats šaušalīgs nezvērs, kas noticis ar maniem biedriem? Plē­soņa, bez šaubām, būtu viņus saplosījis un pametis kaut kādas atliekas. Milzīgā asiņu lāma nepārprotami lieci­nāja, ka te norisējis briesmīgs cīniņš. Nezvērs, kas naktī dzina man pēdas, vienu upuri būtu varējis aiznest tik viegli kā kaķis peli. Tādā gadījumā pārējie divi būtu metušies pakaļ. Bet tad viņi katrā ziņā būtu paķēruši līdzi arī šautenes. Jo vairāk es lauzīju savu samulsušo, pārmocīto galvu, jo mazāk varēju rast kaut cik ticamu izskaidrojumu. Izmeklējos pa mežu, bet neatradu nekā tāda, kas uzvestu uz īstajām pēdām. Reiz pat apmaldījos, un vienīgi laimīgs gadījums pēc veselu stundu ilgas veltīgas klaiņošanas līdzēja man atrast nometni.

Bet tad pēkšņi man prātā iešāvās kāda doma, kurā daudzmaz radu mierinājumu. Es taču nebiju gluži viens visā pasaulē. Tepat klints pakājē gaidīja uzticamais Sambo. Piegāju pie kraujas malas un palūkojos lejā. Rau, tur jau viņš, segās ievīstījies, tup pie paša ugunskura savas niecīgās apmetnes vidū! Bet kas tad tas — blakus

Sambo sēž vēl kāds cilvēks! Sirds spējā priekā iepukstē- jās straujāk, jo es jau domāju, ka viens no maniem biedriem pamanījies laimīgi nokļūt pat lejā. Taču, kad ieskatījos ciešāk, cerības izgaisa. Lecošās saules staros otra cilvēka seja šķita gluži sarkana. Tas bija indiānis. Es skaļi iekliedzos un novēcināju mutautiņu. Sambo pacēla acis, pamāja man ar roku un tūdaļ pat metās pie vientuļās radzes. Jau pēc īsa brīža viņš bija uzrāpies augšā man pavisam tuvu un dziļi satriekts noklausījās manu stāstu.

— Neviens cits kā velis viņi sagrābt,— sacīja Sambo.— Jūs ienākt vella zemē, ser, bet velis jūs visi pievākt. Un jūs, mister Meloun, klausīt gudri vārdi un nākt ātri zemē, citādi jūs tāpat pazust.

— Kā lai es nokļūstu lejā, Sambo?

— Noplēst tīteņi no koka, mister Meloun. Un aizmest šite. Sambo piesiet pie celms, un tilta gatavs.

— Mēs arī par to esam domājuši. Taču te nav tik spēcīgu vīteņaugu, kas spētu noturēt cilvēka svaru.

— Aizsūtīt pēc valga, mister Meloun.

— Ko tad lai es sūtu un uz kurieni?

— Uz indiāņi ciemats, ser. Daudz valga iekš indiāņi ciemats. Un šite ir indiānis, aizsūtīt to.

— Kas ir šis indiānis?

— No mūsu indiāņi. Citi sist viņa un ņemt nost viņa manta. Un viņš atnākt atpakaļ. Tagad vest vēstule, nest valga — darīt viss.

Aizvest vēstuli! Kāpēc gan ne? Varbūt izdodas sadabūt palīdzību, bet ļaunākajā gadījumā pasaule vismaz uzzi­nās, ka neesam velti gājuši bojā, un visas mūsu savāktās, zinātnei bezgala vērtīgās ziņas nonāks mūsu draugu rokās. Divas vēstules jau bija gatavas. Šodien pabeigšu vēl trešo, kurā darīšu zināmus visus notikumus līdz pat pēdējam brīdim. Indiānis šīs vēstules nogādās lielajā pasaulē. Tādēļ pavēlēju Sambo vakara pusē vēlreiz uz­kāpt klintī un visu dienu, vientulības mākts, nelaimīgs, cītīgi nostrādājos, aprakstīdams savus iepriekšējās nakts piedzīvojumus. Vēstulēm pievienoju vēl mazu zīmīti, ko indiānis nodos jebkuram baltajam, kas pirmais gadīsies ceļā,— vai nu kādam tirgotājam, vai kuģa kapteinim — ar lūgumu atgādāt šurp virves, jo no tām atkarīga mūsu dzīvība vai nāve. Vēstules un zīmīti jau esmu nodevis Sambo, tāpat savu naudas maku ar trim zelta sovriniem. Nauda bija domāta indiānim, turklāt divreiz lielāka summa tika apsolīta vēl tad, ja viņš atgriezīsies un atnesis virves.

Tagad, dārgais mister Makārdl, Jūs sapratīsiet, kādā veidā šīs vēstules nonākušas Jūsu rokās, un, ja vairs nesaņemsiet nekādas ziņas no sava neveiksmīgā korespon­denta, tomēr uzzināsiet visu patiesību par mūsu ekspedī­ciju. Šovakar jūtos pārlieku noguris un pārlieku nomākts, lai apsvērtu kaut kādus turpmākās rīcības plānus. Rīt man noteikti jāpadomā par to, kā, nezaudējot sakarus ar nometni, es varētu sākt savu nelaimīgo biedru meklēšanu.