Zudusī pasaule

X nodaļa IR NU GAN TĪRIE BRĪNUMI!

Ir nu gan tīrie brīnumi, ko mēs te jau esam piedzīvojuši un vēl arvien piedzīvojam. Piecas apdriskātas piezīmju grāmatiņas, lēvenis šādu tādu papīra strēmeļu un viena vienīga pildspalva — tā ir visa mana bagātība; taču, kamēr vien roka spēs kustēties, es joprojām pierakstīšu ikkatru mūsu piedzīvojumu, ikkatru iespaidu, jo, tā kā mēs esam vienīgie cilvēku dzimuma pārstāvji, kam lemts skatīt šos brīnumus, man jācenšas fiksēt tos, iekams nekas vēl nav pagaisis no atmiņas un iekams ļaunais liktenis, kas kļūst arvien draudīgāks, nav mūs galīgi pieveicis. Vai Sambo kādreiz izdosies nogādāt šīs vēstules līdz lielajai upei, vai man pašam brīnumainā kārtā laimēsies atgriezties un pārvest tās mājās, vai varbūt kāds bezbailīgs pētnieks, izsekodams mūsu pēdām vismo­dernākajā vienplāksnī, atradis šo rokraksta tīstokli,— lai kā tas arī būtu, esmu pārliecināts, ka manis rakstītajām piezīmēm lemta nemirstība kā klasiskam patiesu noti­kumu izklāstam.

Nākamajā rītā pēc tās nelaimīgās dienas, kad bezgodis Gomess plakankalnē mūs ievilināja lamatās, sākās jauns piedzīvojumu posms. Pirmais notikums šai rītā nepavi­sam neradīja manī patīkamu iespaidu par vietu, kur bijām iekūlušies. Kad pamodos no īsās snaudas, kurā biju ieslīdzis vēl pēc rītausmas, mans skatiens atdūrās pret kaut ko gaužām dīvainu. Viena bikšu stara bija parāvu- sies uz augšu, un starp atloku un zeķi rēgojās kaila miesa. Un šai vietā es uz kājas ieraudzīju lielu, violeti sarkanu vīnogu. Pārsteigts gribēju to notraukt, taču šausmās sarāvos, jo vīnoga sašķīda starp īkšķi un rādītāja pirkstu, iztašķīdama uz visām pusēm asinis. Riebumā es ie­kliedzos, un abi profesori tūdaļ bija klāt.

— Bezgala interesanti,— teica Samerlijs, noliekdamies pār manu stilbu.— Milzīga ērce, kas acīmredzot vēl nav tikusi klasificēta.

— Mūsu pūliņu pirmie augļi,— kā arvien pamācošā sludinātāja tonī piebilda Celindžers.— Vajadzēs nosaukt par Ixodes Melouni. Tās sīkās nepatikšanas, mans jaunais draugs, ko jums sagādāja šis kodiens, ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to lielisko privilēģiju, ka jūsu vārds tiks ierakstīts zooloģijas mūžīgajos reģistros. Diemžēl jūs šo lielisko eksemplāru esat saspiedis tieši tai mirklī, kad tas remdēja izsalkumu.

— Šausmīgais derglis!— es iesaucos.

Profesors Celindžers protestēdams sarauca kuplās uza­cis un kā mierinot uzlika savu vareno ķetnu man uz pleca.

— Jums vajadzētu attīstīt sevī prasmi uz visu raudzī­ties kā zinātniekam un kā zinātniekam arī visu objektīvi novērtēt,— viņš sacīja.— Filozofiski noskaņotam cilvē­kam, tādam kā, piemēram, es, ērce ar visu savu lancetvei- dīgo smeceri un elastīgo vēderiņu šķiet tikpat daiļš dabas veidojums kā pāvs vai varbūt ziemeļblāzma. Man sāp sirds, dzirdot, cik niecinoši jūs par to runājat. Krietni papūloties, mums, bez šaubām, izdosies sameklēt vēl kādu eksemplāru.

— Šaubām patiešām nav pamata,— drūmi noteica Samerlijs,— jo viens tāds eksemplārs nule kā nozuda aiz jūsu krekla apkakles.

Celindžers palēcās stāvus gaisā un, iebaurojies vērša balsī, izmisīgi ņēmās raustīt svārkus un kreklu, gribē­dams dabūt tos nost. Mums ar Samerliju uznāca tādi smiekli, ka maz ko varējām viņam palīdzēt. Beidzot kopīgiem spēkiem izdevās vareno torsu (piecdesmit piecas collas pēc drēbnieka mērlentes) atbrīvot no drānām. Profesora ķermeni klāja melnas spalvas, un mēs izvilkām šais džungļos apmaldījušos ērci, iekams tā bija paguvusi iekost. Taču apkārtējie krūmi ņudzēja vien no šās riebī­gās sērgas, un mums ar visu apmetni atlika tikai pārvāk­ties uz citu vietu.

Taču vispirms vajadzēja sazināties ar uzticamo nēģeri, kurš drīz vien jau parādījās klintsgalā, stiepdams līdzi kārbas ar kakao un cepumiem, kas tika pārvilktas mūsu pusē. No atlikušajiem pārtikas krājumiem mēs likām viņam paturēt savām vajadzībām tik daudz, lai varētu iztikt divus mēnešus. Pārējo uzdevām sadalīt indiāņiem kā samaksu par viņu darbu un atlīdzību par to, ka mūsu vēstules tiks nogādātas līdz Amazonei. Pēc pāris stun­dām jau redzējām, kā viņi cits citam aiz muguras, nesdami pa krietnam sainim uz galvas, aiziet pa to pašu ceļu, pa kuru mēs bijām šeit ieradušies. Sambo apmetās mūsu mazajā teltī tepat vientuļās klints pakājē, palik­dams vienīgais, kas mūs saista ar pārējo pasauli.

Vajadzēja izšķirties par turpmāko rīcību. Apmetni no ērču apsēstā krūmāja mēs pārvācām uz nelielu lauku­miņu, kam visapkārt cieši jo cieši auga koki. Pašā laukuma vidū gulēja daži gludi, plakani akmeņi, turpat blakus avotā urdza kristālskaidrs ūdens, un mēs, ērti izlaidušies jaunajā, tīrajā apmetnē, sākām kalt plānus, kā iekarot šo nezināmo zemi. Koku lapotnē klaigāja putni — visas balsis pārskanēja kāds ērmots, gari stiepts sauciens, ko nekad agrāk nebijām dzirdējuši,— taču ne citu skaņu, ne dzīvības zīmju nemanījām.

Vispirms mums noteikti vajadzēja pārbaudīt savu mantību, lai skaidri zinātu, kādas ir mūsu iespējas. Izrādījās, ka esam apgādāti itin labi — gan paši bijām šo to uzstiepuši augšā, gan arī Sa'mbo pa virvi mums bija atgādājis krietni daudz mantu. Taču pats svarīgākais šai vietā, kur no visām pusēm draudēja dažnedažādas bries­mas, bija mūsu četras šautenes ar tūkstoš trīssimt patro­nām un medību bise apmēram ar simtpiecdesmit vidēja kalibra skrošu lādiņiem. Pārtikas pietika pāris nedēļām, tabakas bija atliku likām, netrūka arī zinātniekiem vajadzīgo piederumu, starp tiem bija varens teleskops un pamatīgs tālskatis. Visu šo mantību mēs aizvācām uz laukumiņu un ķērāmies pie drošības pasākumiem — vis­pirms ar cirvi un nažiem apstrādājām dzelkšņainos krūmus un to zarus sakrāvām visapkārt lokā, kura diametrs sasniedza savus piecpadsmit jardus. Šai vietai pagaidām vajadzēja kļūt par mūsu štābu, par patvērumu negaidītu briesmu brīdī un par mūsu mantu glabātavu. Mēs to nosaucām par Celindžera fortu.

Nocietinājumu darbus beidzām ap pusdienas laiku, taču vēl arvien nekādu karstumu nemanījām, un vispār var teikt, ka pēc klimata un augu valsts plakankalne atbilst mērenajai joslai. Starp kokiem, kas apjoza mūsu nometni, auga arī dižskābarži, ozoli un pat bērzi. Milzu ginks, kas slējās visaugstāk, izpleta pār mūsu fortu varenos zarus un plūksnaino lapotni. Pārrunas mēs turpinājām lielā koka ēnā, un lords Džons, kas šai pārbaudījumu brīdī veikli bija uzņēmies komandēšanu, izklāstīja savu viedokli. •

— Iekams mūs nav redzējuši un dzirdējuši ne zvēri, ne cilvēki,— viņš teica,— varam justies droši. Taču, tiklīdz tie nomanīs, ka esam šeit, sāksies bēdu dienas. Šobrīd nekas vēl neliecina, ka mēs būtu pamanīti. Tāpēc pagai­dām mums jāizturas gaužām klusi un uzmanīgi un jāizpētī apkārtne. Vispirms tā krietni nolūkosim savus kaimiņus un tikai tad dosimies tos apciemot.

— Bet mums taču jāiet uz priekšu,— es uzdrošinājos iebilst.

— Nu protams, manu mīļo draudziņ! Mēs arī iesim uz priekšu. Taču ar apdomu. Mēs drīkstam aiziet tikai tik tālu, lai aši varētu atgriezties savā bāzē. Un galvenais, kas visiem jāatceras,— izšaut drīkst vienīgi tad, ja no tā atkarīga dzīvība vai nāve.

— Bet jūs pats vakar šāvāt,— sacīja Samerlijs.

— Jā, tur nu neko nevarēja darīt. Turklāt no plakankal­nes puses pūta stiprs vējš. Domāju, ka šāviena troksnis tālu vis neaizskanēja. Starp citu, kā mēs šo vietu nosauk­sim? Manuprāt, tai vajadzētu dot vārdu.

Tika izteikti vairāki priekšlikumi — cits veiksmīgs, cits pavisam neinteresants, taču pēdējo vārdu teica Celin­džers.

— Runa var būt tikai par vienu nosaukumu,— viņš sacīja.— Un proti — plakankalnei jādod tās pirmatklā­jēja vārds. Tātad Meipla Vaita Zeme.

Tā mēs plakankalni arī nosaucām par Meipla Vaita Zemi un ar šādu vārdu to atzīmējām kartē, kuras sastādīšana ir mans tiešais pienākums. Un es ticu, ka ar šo pašu vārdu tā parādīsies nākamos ģeogrāfijas atlantos.

Pirmais mūsu uzdevums šobrīd ir mierīgi un bez trokšņa iekļūt arvien dziļāk Meipla Vaita Zemē. Paši savām acīm esam pārliecinājušies, ka šai zemē mīt kaut kādas nezināmas būtnes, bet pēc Meipla Vaita skiču burtnīcas varam spriest, ka gaidāma tikšanās ar vēl briesmīgākiem nezvēriem. Turklāt bambusa caurdurtais skelets, kurš niedrājā varēja nokļūt, vienīgi no klints augšas nogrūsts, vedināja domāt, ka plakankalnē sasto­pami arī kaut kādi neganti cilvēciski radījumi. Skaidrs, ka šai zemē, kurā bijām iekūlušies bez jebkādām cerībām uz glābiņu, no visām pusēm draudēja briesmas, tāpēc mēs labprāt pieņēmām ikvienu lorda Džona bagātās pieredzes ierosināto piesardzības pasākumu. Taču cik ilgi varējām stāvēt pie šīs noslēpumainās pasaules sliekšņa, ja sirds nepacietībā drebēja, lai tikai drīzāk mēs varētu doties ceļā un izpētīt to līdz pašiem pamatiem.

Tā nu, ar dzelkšņainajiem zariem rūpīgi aizseguši ieeju nometnē, mēs atstājām visu savu mantību žoga aizsar­dzībā. Paši lēni un piesardzīgi devāmies pretim nezināma­jam, turēdamies cieši blakus strautiņam, kas iztecēja no mūsu avota un kam arī turpmāk bija lemts kalpot mums par ceļa rādītāju.

Jau pēc pāris soļiem drošas pazīmes liecināja, ka mūs atkal gaida jauni brīnumi. Nogājuši dažus simtus jardus cauri biezoknim, kur auga visvisādi nemūžam neredzēti koki, ko mūsu ekspedīcijas botāniķis profesors Samerlijs tūdaļ ierindoja no zemeslodes sensenis izzudušos skuju kokos un palmveidīgajos, mēs nonācām klajākā vietā, kur strauts kļuva krietni vien platāks un tecēja cauri muklājam. Priekšā kā augsts mūris slējās savādas garas niedres, ko Samerlijs nosauca par ekvisetacejām, ķēvas- tēm jeb vītēm, un, spirgtajā vējā locīdamies, šur tur pacēlās pa kokveidīgo paparžu pudurim. Pēkšņi lords Džons, kas gāja pa priekšu, roku pacēlis, apstājās.

— Paskatieties!— viņš teica.— Sis pēdas nudien varēja atstāt tikai visu putnu ciltstēvs.

Līganajā dūksti bija palikuši pamatīgu trejpirkstu pēdu nospiedumi. Lai kas ari bijis šis dzīvnieks, tas devies pāri dumbrājam tieši mežā iekšā. Mēs apstājāmies, lai aplūkotu dīvainās pēdas. Ja te gājis putns — un kurš cits dzīvnieks varētu atstāt tādas pēdas?— tā kāja bijusi daudzkārt lielāka par strausa kāju, tā ka pašam putnam acīmredzot jābūt milzīgam. Lords Džons pameta visap­kārt žiglu skatienu un pielādēja šauteni ar divām patro­nām.

— Dodu savu mednieka godavārdu,— viņš sacīja,— ka šīs pēdas ir gluži svaigas. Nav pagājušas vēl ne desmit minūtes, kopš šis radījums te slājis garām. Paraugieties, ūdens vēl arvien sūcas tajā tur pēdā, kas iespiedusies dziļāk dumbrā. Vai dieniņ, un te, redziet, gājis mazulis!

Patiesi — lielajām blakus aizstīdza tādas pašas mazas pēdiņas.

— Bet ko jūs teiksiet par šo te?— iesaucās profesors Samerlijs un gavilēdams rādīja starp trejpirkstu pēdām kaut ko tādu, kas izskatījās pēc milzīgas cilvēka piecpirk- stu plaukstas nospieduma.

— Skaidrs!— sajūsmināts sauca profesors Celindžers. v — Tādas pēdas esmu jau redzējis Dienvidanglijas kaļķak­mens slāņos. Sis radījums pārvietojas stāvus ar trejpirk­stu pakaļkājām, bet priekšējās ar pieciem pirkstiem tikai reizēm pieliek pie zemes. Putns nu gan tas nav, manu mīļo Rokston, putns noteikti ne.

— Zvērs?

— Nē, rāpulis — dinozaurs. Neviens cits dzīvnieks nebūtu atstājis tādas pēdas. Apmēram pirms deviņdesmit gadiem tās iedzina strupceļā kādu cienījamu Saseksas doktoru, taču kurš gan varēja cerēt.. . cerēt… ka izdosies ieraudzīt kaut ko tādu!

Pēdējie profesora vārdi izskanēja čukstā, un mēs pār­steigumā palikām nekustīgi stāvot. Iedami pa dīvainā radījuma pēdām, bijām izbriduši dumbrāju un izlauzu­šies cauri krūmu un koku čūkslim. Aiz tā skatienam pavērās meža klajumiņš, kur ganījās pieci nemūžam neredzēti, neiedomājami radījumi. Paslēpušies aiz krū­miem, mēs tos ņēmāmies vērot pēc sirds patikas.

Viņi, kā jau minēju, te ganījās veseli pieci — divi pieaugušie un trīs mazuļi. Augumā šie dzīvnieki bija nedabiski lieli. Pat mazuļi sasniedza ziloņa apmērus, bet,

ar ko varētu salīdzināt abus lielos, es pat nezinu teikt. Sīferpelēkā, zvīņainā āda, gluži kā ķirzakām, saulē mirguļoja. Visi pieci tupēja uz trejpirkstainajām pakaļkā­jām, atbalstīdamies pret plato, vareno asti, un ar maza­jām piecpirkstu priekšķepām lieca lejup koku zarus un apgrauza tiem lapas. Nezinu, kā precīzāk aprakstīt šo nezvēru izskatu, taču vislabāk jūs tos varēsiet iedomāties, ja teikšu, ka tie ir līdzīgi milzu ķenguriem, garumā sasniedz vismaz divdesmit pēdas, bet āda tiem tāda kā krokodiliem.

Kas zina, cik ilgi mēs tā sastinguši stāvējām, noraudzī- damies šai brīnumainajā skatā. Stiprs vējš pūta mūsu virzienā, bijām droši noslēpušies biežņā, un nezvēri nekādi nevarēja mūs pamanīt. Lempīgi aušodamies, ma­zuļi brīdi pa brīdim pielāčoja pie vecākiem un, palēkušies gaisā, ar dobju būkšķi krita gar zemi; spēka abiem vecajiem dzīvniekiem laikam bija liku likām, jo viens no tiem, nevarēdams aizsniegt kāda krietni liela koka la­potni, abām priekškājām apkampa tā stumbru un pār­lauza kā skaliņu. Tāda rīcība skaidri parādīja, cik šiem nezvēriem spēcīgi muskuļi un cik vāji attīstītas smadze­nes, jo varenais koks lūzdams uzgāzās milzenim taisni uz galvas, un tas skaļi ievaimanājās, it kā apliecinādams, ka arī tik liels radījums visu tomēr nespēj izturēt. Sis notikums acīmredzot vedināja nezvēru uz domām, ka ar to vien vēl briesmas nav galā, jo otra milzeņa un visu trīs mazuļu pavadībā viņš gausi aizslāja pa mežu. Brīdi mēs vēl redzējām šīferpelēkās muguras pazibam starp koku stumbriem un mazās galviņas te paceļamies virs krūmāja, te pazūdam biezoknī. Un tad nezvēri izgaisa mūsu skatienam.

Es palūkojos uz saviem biedriem. Lords Džons, pirkstu uz šautenes gaiļa uzlicis, vērīgi raudzījās briesmoņiem nopakaļ, un viņa skarbajās acīs mirdzēja medību kaisle. Ko gan viņš neatdotu, lai vienu šādu galvu varētu pakārt savā Olbenijas mājoklī virs kamīna blakus krusteniski saliktajiem airiem! Un tomēr saprāts lika viņam savaldī­ties, jo visa turpmākā mūsu ekspedīcijas gaita, visu šīs nezināmās zemes brīnumu atklāšana bija atkarīga tikai no tā, vai mūs kāds pamanīs vai ne. Abi profesori mēmā sajūsmā klusēja. Satraukumā, paši to neapzinādamies, viņi bija saķērušies rokās un tā nu stāvēja, kā mazi bērni blenzdami neizteicamajā brīnumā; Celindžera seju rotāja svētlaimīgs smaids, Samerlija mūžam dzēlīgie vaibsti bija atmaiguši godbijīgā sajūsmā.

— Nunc dimittis!— viņš beidzot iesaucās.— Ko par to sacīs Anglijā?

— Manu mīļo Samerlij, es jums kā lielu noslēpumu varu pateikt pilnīgi precīzi, ko sacīs Anglijā,— atbildēja Celindžers.— Viņi sacīs, ka jūs esat bezdievīgs melis un īsts šarlatāns, nevis zinātnieks,— tieši to pašu, ko jūs kopā ar visiem pārējiem teicāt par mani.

— Kaut arī mēs parādīsim fotogrāfijas?

— Viltojums, Samerlij! Rupjš viltojums!

— Kaut arī mēs pārvedīsim neapgāžamus pierādīju­mus?

— Ahā, tur mēs viņus pievārēsim! Melouns ar visu savu pretīgo Flītstrītas varzu vēl ķilkstēs, mūs slavē­dams. Divdesmit astotais augusts — diena, kad mēs kādā Meipla Vaita Zemes klajumā ieraudzījām piecus dzīvus iguanodonus. Ierakstiet to dienasgrāmatā, jaunais draugs, un nosūtiet savai tenku lapelei!

— Un esiet gatavs saņemt redakcijā spērienu ar zā­baku pa mugurpusi,— piebilda lords Džons.— Tais pla­tuma grādos, kur atrodas. Londona, viss izskatās mazliet savādāk, manu mīļo zēn. Tur netrūkst cilvēku, kas ne par kādu naudu nestāstīs savus piedzīvojumus, jo neviens viņiem tā kā tā neticētu. Un kurš gan viņus ņemsies nosodīt? Jo arī mums pašiem pēc pāris mēnešiem viss piedzīvotais šķitīs viens vienīgs sapnis. Ko jūs teicāt, kā sauc šos nezvērus?

— Iguanodoni,— atbildēja Samerlijs.— To pēdu nospie­dumi atrodami Heistingsas smiltājos, Ķentā un Saseksā. Visa Dienvidanglija vai mudžēja no šiem nezvēriem, kamēr vien tur nepietrūka leknu zālāju to barībai. Pēc tam apstākļi mainījās un šie dzīvnieki izmira. Toties šeit viss šķiet palicis kā sensenos laikos un iguanodoni te dzīvo vēl joprojām.

— Ja vien mums kādreiz laimēsies izkļūt no šejienes svēikiem un veseliem, man katrā ziņā jādabū līdzi šā milzeņa galva,— sacīja lords Džons.— Ak kungs, dažs labs no maniem Somālijas un Ugandas draugiem, to redzēdams, kļūtu zaļš aiz skaudības! Nezinu, kā jums, draugi, ap dūšu, bet man gan tā vien rādās, it kā mēs visu laiku staigātu pa drausmīgi plānu ledu.

Arī mani neatstāja tāda pati noslēpumaina baiļu izjūta. Biezokņa drūmajā pakrēslī no visām pusēm mums uzglū­nēja briesmas, bet, ja vēl pametām skatienu ēnainajā lapotnē, sirdi iezagās neizprotamas šausmas. Tiesa gan, milzīgie radījumi, kurus ieraudzījām tieši tai brīdī, kad viņi apšķina kokiem lapas, bija pavisam nekaitīgi lopiņi, kuri cilvēkam nekā ļauna nevarēja nodarīt, taču kur ir teikts, ka šai brīnumu pasaulē nemājo vēl kādi citi negantāki briesmoņi, kas savā midzenī kaut kur starp akmeņiem vai krūmiem to vien gaida, lai mestos mums virsū! Man nav tikpat kā nekādas jēgas par aizvēsturis­kiem dzīvniekiem, toties jo skaidri atceros, ko reiz kādā grāmatā izlasīju par izmirušiem zvēriem, kuri mūsu lauvas un tīģerus apstrādātu tikpat viegli, kā šobrīd kaķis tiek galā ar peli. Un ja nu arī tādi briesmoņi mitinās Meipla Vaita Zemes džungļos!

Tai pašā rītā — pirmajā, ko pavadījām nezināmajā zemē,— mums jau bija lemts pārliecināties, ka šeit patie­šām no visām pusēm uzglūn briesmas. Pieredzējām kaut ko tik riebīgu, ka pat negribas atcerēties. Kā lords Džons sacīja, klajumiņu, kur ganījās iguanodoni, mēs patiešām atcerēsimies kā vienu vienīgu sapni, toties dumbrājs ar pterodaktiliem paliks atmiņā kā ļauns murgs. Pastāstīšu, kā tas īsti notika.

Virzījāmies uz priekšu cauri biezoknim gaužām lēni, daļēji tāpēc, ka lords Džons, izlūkodams apkārtni, neļāva paātrināt soli, daļēji tāpēc, ka abi mūsu profesori ik brīdi ar sajūsmas saucieniem metās virsū dažādām puķēm vai kukaiņiem, kuri pārstāvēja kādus vēl neredzētus tipus. Bijām nogājuši divas vai trīs jūdzes pa strauta labējo krastu, kad pēkšņi starp kokiem atkal parādījās prāvs klajums. Biezas krūmāju joslas galā kaudzēm vien mētā­jās lieli akmeņi — visa plakankalne, starp citu, bija kā nosēta ar šādiem akmeņiem. Lēnītēm virzījāmies uz to pusi caur brikšņiem, kas sniedzās gandrīz līdz krūtīm, kad pēkšņi izdzirdējām dīvainas skaņas, tādu kā svilp­šanu, kā zosu gāgāšanu, kas kļuva arvien skaļāka un skaļāka,— trokšņa cēlonis acīmredzot atradās turpat netālu. Lords Džons pacēla roku, dodams zīmi, lai mēs apstājamies, un pieliecies žigli joza uz akmeņu pusi. Pametis tiem pāri skatienu, viņš pārsteigumā sastinga. Tā nu viņš tur labu laiku stāvēja, it kā mūs pavisam aizmirsis, un, acis nenolaizdams, blenza kaut kādā brī­numā. Beidzot viņš pamāja, ka arī mēs varam nākt, ar paceltu roku rādīdams, ka jāuzvedas piesardzīgi. Visa viņa izturēšanās liecināja, ka mūs gaida kaut kas neredzēts, bet ļoti bīstams.

Aizlīduši līdz akmeņu kaudzei, mēs palūkojāmies tai pāri. Skatienam pavērās paprāva bedre — iespējams, kād­reizēja neliela plakankalnes vulkāna krāteris. Kādus simt jardus no tās vietas, kur mēs gulējām, kausveidīgas iedobes dibenā aiz niedrāju ieloka bija aizslēpušies zaļga­nām glemēm klāti dīķi. Sī vieta jau pati par sevi šķita briesmīga, bet kopā ar visiem iemītniekiem tā atsauca atmiņā ainas no Dantes elles septītā loka. Tas bija īsts pterodaktilu midzenis. Viņi bija sapulcējušies te simtiem. Viss bedres dibens gar dīķiem mudžēja no mazuļiem un baismīgajām pterodaktilu mātītēm, kas perēdamas tu­pēja uz dzeltenīgām, kā ar ādu apvilktām olām. Sī derdzīgo rāpuļu masa, kas, spārnus vēzēdama, ložņāja pa iedobi, sacēla šausmīgu troksni un izplatīja tik nejauku smirdoņu, ka apšķebināja mums dūšu. Mazliet augstāk, nometušies katrs uz sava akmens, kvernēja drausmīgie, lielie, pelēkie tēviņi, drīzāk sažuvuši izbāžņi nekā dzīvas radības,— tie nepakustināja ne muskuJīti, vienīgi reizēm pabolīja sarkanīgi zalgojošās acis un, ja garām lidoja kāda spāre, noklabināja žurku slazdiem līdzīgo knābi. Milzīgos plēvspārņus gar sāniem sakļāvuši, viņi tupēja kā atbaidošas, pelnu pelēkās seģenēs tinušās milzu vece­nes, un tikai gaisā izslietās plēsonīgās galvas liecināja, ka tie ir dzīvnieki. Ieplakā ņudzēja vismaz savs tūkstotis šo riebīgo radījumu, gan lieli, gan mazi.

Mūsu profesori mīļuprāt būtu nonīkuši tur kaut visu dienu, tik ļoti viņus sajūsmināja iespēja savām acīm pavērot šo aizvēsturisko radījumu dzīvi. Viņi pievērsa mūsu uzmanību sprāgušām zivīm un putnu maitām, kas mētājās starp akmeņiem, it kā lai parādītu, ko šie briesmoņi ēd, un es dzirdēju, kā abi zinātnieki apsveica viens otru par to, ka beidzot izdevies noskaidrot pro­blēmu, kāpēc šo lidojošo ķirzaku kauli zināmās vietās, piemēram, Kembridžas smilšakmens slāņos, tiek atrasti tādos vairumos; tagad viņi bija pārliecinājušies, ka pterodaktili, tāpat kā pingvīni, dzīvo baros.

Galu galā, gribēdams pierādīt savu taisnību kādā jautājumā, ko Samerlijs apstrīdēja, Celindžers izslēja galvu pār akmeņu malu un teju, teju pazudināja mūs visus. Tai pašā mirklī viens no pterodaktilu tēviņiem, kas tupēja mums vistuvāk, spalgi ieķērcās un, divdesmit pēdu platos plēvspārņus vicinādams, pacēlās gaisā. Mātī­

tes un mazuļi saspiedās barā pie diķa, bet sargi, kas tupēja visapkārt bedrei, cits pēc cita uzlidoja augstu debesīs. Brīnumains skats, kad vismaz simt šādu pārda­biski lielu un neiedomājami pretīgu radību zibenīgiem spārnu vēzieniem šaujas gaisā, taču jo drīz mēs sapratām, ka diez kāda ilgā tīksmināšanās vis neiznāks. Iesākumā briesmoņi meta mums apkārt milzīgus, augstus lokus, it kā pārliecinādamies, cik lielas ir draudošās briesmas. Bet tad loki kļuva arvien šaurāki, pterodaktili laidās arvien zemāk, līdz beidzot mežonīgā ātrumā joņoja mums ap­kārt un šīferpelēkie spārni vēcinādamies čabēja kā sausas lapas, taču troksnis bija tik liels, ka man neviļus ienāca prātā Hendonas aerodroms sacīkšu dienās.

— Metieties uz mežu un turieties visi kopā!— iesaucās lords Džons, sagrābdams šauteni.— No šiem nezvēriem nekas labs nav gaidāms.

Tai brīdī, kad grasījāmies bēgt, loks virs mums jau bija noslēdzies un pterodaktilu spārnu gali gandrīz skāra mūsu sejas. Atgaiņājāmies ar šauteņu laidēm, taču, lai kā sistu, ne reizi netrāpījām nekam tvirtākam, it kā pterodaktili būtu neievainojami. Bet tad pēkšņi no šal­cošā, šīferpelēkā loka izšāvās garš kakls un plēsīgs knābis metās mums tieši virsū. Tam sekoja vairāki citi. Samerlijs iekliedzās un tvēra ar roku pie sejas, no kuras straumēm tecēja asinis. Man kaut kas ass iedūrās skaustā un no spējā trieciena apreiba galva. Celindžers nokrita, un, kad es pieliecos, lai palīdzētu profesoram piecelties, uzgāzos viņam virsū, jo no mugurpuses nāca jauns trieciens. Tai pašā mirklī norībēja lorda Džona raidītais šāviens, un, pacēlis galvu, es ieraudzīju kādu pterodak­tilu ar salauztu spārnu svaidāmies pa zemi — no plati atvāztā knābja tas šļāca mums virsū siekalas un valbīja asinīm pieplūdušās, pārgrieztās acis —gluži kā pats nelabais kādā viduslaiku mākslinieka gleznā.

— Nu,— sauca lords Džons,— skrieniet, ko kājas nes!

Klupdami krizdami jozām cauri krūmājam, bet pie

pašas meža malas plēsoņas atkal metās mums virsū. Samerlijs tika notriekts gar zemi, taču mēs viņu uzrāvām kājās un drāzāmies mežā iekšā. Te nu jutāmies puslīdz drošībā, jo starp koku zariem pterodaktili nevarēja iz­plest milzīgos spārnus. Pamatīgi apstrādāti, mēs, kājas vilkdami, slājām uz nometnes pusi, bet nešpetnie radī­jumi vēl ilgi neizlaida mūs no acīm, mezdami lokus tik augstu dzidri zilajās debesīs, ka, no lejas vēroti, izskatī­jās pavisam sīki — kā meža baloži. Tikai tad, kad bijām nozuduši biezoknī, pterodaktili beidzot likās mierā, un mums tos vairs ne reizi neizdevās ieraudzīt.

— Neiedomājami interesants un pārliecinošs piedzīvo­jums!— sacīja Celindžers, kad mēs nonācām pie strauta, kur viņš apmazgāja sasisto ceļgalu.— Lai nu par ko, Samerlij, bet par saniknotu pterodaktilu paražām mēs gan esam ieguvuši izsmeļošas ziņas.

Samerlijs slaucīja asinis, kas sūcās no ievainojuma pierē, bet es pūlējos pārsiet diezgan nejauko dūriena brūci uz kakla. Lorda Džona svārkiem bija atrauta piedurkne, taču nezvēra zobi viņam tikai mazliet bija ieskrambājuši plecu.

— Te der piemetināt,— turpināja Celindžers,— ka mūsu jaunā drauga brūce neapšaubāmi ir dūriena rezul­tāts, bet piedurkni lorda Džona svārkiem varēja izraut tikai ar zobiem. Mans gadījums atkal ir citāds — es saņēmu belzienus ar spārniem pa galvu, tā ka esam iepazinušies ar dažādām šo nezvēru uzbrukšanas meto­dēm.

— Cik tur trūka, un mums gals būtu bijis klāt,— drūmi sacīja lords Džons,— bet vai var iedomāties vēl drausmīgāku nāvi — krist šo riebekļu nagos! Kā man negribējās šaut, taču citas izejas diemžēl nebija.

— Ja jūs nebūtu šāvis, mēs te vis vairs nestaigātu,— es pārliecinoši sacīju.

— Varbūt tiešām viss vēl beigsies labi,— viņš teica.— Sais meža biezokņos droši vien it bieži lūst un šķeļas koki, un tad jau brīkšķis iznāk vēl skaļāks par šautenes šāvienu. Bet, ja jūs man piekrītat, šodien mums satraukumu bijis tiku tikām, tāpēc vajadzētu doties atpakaļ uz nometni un salūkot sanitārajā somā karbol- skābi. Kas zina, varbūt šiem izdzimteņiem no mutes nāk visbriesmīgākā inde!

Laikam gan neviens cilvēks kopš pašiem pasaules pirmsākumiem nav piedzīvojis tik traku dienu. Mūs gaidīja atkal jauns pārsteigums. Kad, iedami gar strauta malu, beidzot iznācām klajumā un ieraudzījām savas nometnes dzelkšņaino aizžogojumu, nospriedām, ka piedzīvojumi vismaz pagaidām beigušies. Taču dabūjām vēl krietni palauzīt galvu. Ieeja Celindžera fortā nebija aizskarta, žogs stāvēja, kā stāvējis, un tomēr mūsu prombūtnes laikā nometni bija apciemojis kāds liels un spēcīgs radījums. Zemē nemanīja nevienas pēdas, un vienīgi milzīgā ginka zars, noslīdzis zemu pār mūsu fortu, norādīja, pa kādu ceļu nezināmais viesis nācis un gājis, bet tā pārdabisko spēku skaidri apliecināja mūsu nolikta­vas stāvoklis. Mantas bija izsvaidītas juku jukām, kāda gaļas konservu kārba sašķaidīta gabalos, lai tādējādi nobaudītu tās saturu. No patronu kastes pāri bija paliku­šas tikai driskas, un blakus tai mētājās čaulīšu paliekas. Sirds atkal sažņaudzās neskaidru briesmu nojautā, un mēs bažīgi ielūkojāmies tumšajās ēnās visapkārt, jo ikviena no tām varbūt slēpa kaut ko bīstamu. Cik labi kļuva, kad pēkšņi izdzirdējām Sambo balsi un, piegājuši pie plakankalnes malas, ieraudzījām nēģeri smaidā atiez- tiem zobiem sēžam vientuļās klints virsotnē.

— Viss labs, mister Celindžer, viss labs!— viņš sauca.— Man ir šite. Nav baidīties. Jūs tik saukt, un Sambo ir klāt.

Nēģera lādzīgā, melnā seja un milzīgie plašumi, kas sniedzās gandrīz vai līdz Amazones pietekai, pa kuru bijām atbraukuši, atgādināja, ka mēs arvien vēl atroda­mies uz tās pašas zemes, ka ir divdesmitais gadu simtenis un ka nekādi burvju spēki nav aiznesuši mūs uz nezi­nāmu planētu, kur vēl tikai mazpamazām sāk veidoties dzīvība. Cik grūti bija iedomāties, ka vēl mazu gabaliņu aiz mēļās apvāršņa svītras plūst varena upe, pa kuru brauc lieli tvaikoņi, un ka cilvēki tur tērzē par dzīves sīkumiem, bet mēs, nošķirti no visas pasaules, klimstam starp aizvēsturiskiem radījumiem un varam vienīgi noraudzīties uz to pusi un skumt pēc visa, kas palicis tālu no mums!

Vēl man atmiņā palicis kāds šās neparastās dienas notikums, un ar to es arī savu vēstuli beigšu. Gūtie ievainojumi acīmredzot bija satracinājuši abus profeso­rus, un viņi ņēmās strīdēties par to, vai dzīvnieki, kas mums bija uzbrukuši, pieskaitāmi pie pterodaktilu vai dimorfodonu ģints, un darbā tika laisti skarbi vārdi. Lai nedzirdētu šo ķildu, es pagāju gabaliņu tālāk un apsēdos uz kāda krituša koka stumbra izpīpēt pīpi, kad pēkšņi ieraudzīju lordu Džonu nākam uz manu pusi.

— Klausieties, Meloun,— viņš sacīja,— vai jūs atcera­ties to vietu, kur mitinājās šie briesmoņi?

— Ļoti labi atceros.

— Kaut kas līdzīgs vulkāna krāterim, vai ne?

— Pilnīgi pareizi,— es atbildēju.

— Vai jūs ievērojāt, kāda tur ir zeme?

— Akmeņaina.

— Bet ap dīķiem — tur, kur aug niedres?

— Tāda kā zilgana. Izskatījās pēc māliem.

— Pareizi. Vulkāna krāteris ar zilganiem māliem.

— Un kas tad ir?— es vaicāju.

— Ak, nav jau nekas,— viņš noteica un aizsojoja atpa­kaļ uz nometni, no kurienes vēl arvien skanēja mūsu augsti mācīto ķildnieku skaļais duets — augstais, griezī­gais Samerlija tenors aizgūtnēm centās pārspēt Celin­džera sulīgo basu. Iespējams, ka lorda Džona vārdi man aizmirstos, ja tonakt es nebūtu vēlreiz dzirdējis viņu murminām: «Zilgans māls… māls vulkāna krāterī!» Tie bija pēdējie vārdi, kas man iespiedās apziņā, pirms novārdzis iegrimu ciešā miegā.