Zudusī pasaule

IX nodala KAS GAN TO VARĒJA PAREDZĒT!

Mūs piemeklējusi šausmīga nelaime. Kas gan to varēja paredzēt! Vismaz es mūsu postam neredzu ne gala, ne malas. Iespējams, ka visu atlikušo mūža daļu vajadzēs nodzīvot šai dīvainajā, nepieejamajā nostūrī. Vēl arvien esmu tik ļoti satriekts, ka nespēju ne skaidri apjēgt tagadni, ne apsvērt nākotnes izredzes. Manam satraukta­jam prātam pašreizējais mirklis rādās neizsakāmi bries­mīgs, bet nākamība šķiet melna kā nakts.

Neviens cilvēks nekad nav nokļuvis nelāgākā stāvoklī; nebūtu nekādas jēgas atklāt precīzas mūsu atrašanās vietas koordinātes un lūgt, lai draugi parūpējas par glābšanas ekspedīciju. Pat ja šāda ekspedīcija tiktu izsūtīta, mūsu liktenis laikam gan būtu izšķirts sen pirms tās ierašanās Dienvidamerikā.

Un patiesi — jebkura palīdzība būtu tikpat nesa­sniedzama kā tad, ja mēs atrastos uz Mēness. Bet, ja nu tomēr kaut kā varam izglābties, tad vienīgi paļaujoties paši uz saviem spēkiem. Visi trīs mani ceļabiedri ir neparasti cilvēki — cilvēki, kas apveltīti ar izcilu prātu un nesatricināmu drosmi. Tā ir mūsu vienīgā un pēdējā cerība. Tikai tais mirkļos, kad ielūkojos savu biedru mierīgajās sejās, drūmo tumsu pāršķeļ gaismas stars. Pats es ceru, ka vismaz ārēji man izdodas noturēties tikpat bezrūpīgam kā viņiem. īstenībā tomēr mani nomāc drūmas nojausmas.

Mēģināšu pēc iespējas sīkāk aprakstīt notikumus, kas mūs noveda līdz katastrofai.

Iepriekšējās vēstules beigās minēju, ka mēs atrodamies septiņas jūdzes no milzīgās sarkano klinšu grēdas, kas acīmredzot apjož plakankalni, par kuru runāja profesors Celindžers. Kad piegājām tuvāk, man klintis vietumis pat šķita augstākas, nekā bija lēsis profesors: tās sasniedza vismaz savas tūkstoš pēdas un bija savādi svītrainas — tā, liekas, ir raksturīga bazalta slāņu īpa­šība. Kaut kas līdzīgs redzams arī Solsberijas klintīs pie Edinburgas. Grēdas virsotni klāj krāšņa zaļumu sega — kraujas malā aug dažādi krūmi, aiz tiem paceļas vesels augstu koku mežs. Nekur nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes.

Tonakt apmetni ierīkojām turpat grēdas piekājē — gau­žām netīkamā, tuksnesīgā vietā. Klinšu siena ne tikai slejas pilnīgi stāvus, bet pašā augšā vēl ir izliekusies uz āru, tā ka par kāpšanu te vispār nav ko domāt. Turpat blakus pacejas arī augstā, smailā klintsradze, ko, man šķiet, esmu jau iepriekš pieminējis. Tā izskatās pēc baznīcas torņa smailes un ir tikpat augsta kā plakan­kalne, taču tās vienu no otras šķir dziļa aiza. Pašā radzes galotnē aug viens vienīgs augsts koks. Smaile, tāpat kā pati klinšu grēda šai vietā, ir samērā zema — tā, manu­prāt, nesasniedz vairāk par piecsimt vai sešsimt pēdām.

— Tur,— sacīja profesors, norādīdams uz koku,— bija nolaidies pterodaktils. Man vajadzēja uzrāpties klintī gandrīz līdz pusei, iekams izdevās to nošaut. Domāju, ka izveicīgs alpīnists, piemēram, tāds kā es, varētu uzkāpt šai smailē līdz pašai augšai, kaut arī tad vēl viņš plakankalnei nebūtu ticis ne par sprīdi tuvāk.

Kamēr Celindžers runāja par pterodaktilu, es vēroju profesoru Samerliju un pirmo reizi pamanīju viņā mosta­mies ticību kolēģim un nožēlu par savām šaubām. Nicī­gais smīns no plānajām lūpām bija nozudis, seja satrau­kumā un izbrīnā sastingusi. To pamanīja arī Celindžers un jau sāka tīksmināties par gaidāmo uzvaru.

— Profesors Samerlijs,— viņš teica, kārtējo reizi lik­dams lietā savu neveiklo, smagnējo zobgalību,— protams, ir pārliecināts, ka, runādams par pterodaktilu, īstenībā es domāju stārķi — tikai šim te plēvspārnainajam stār­ķim nav spalvu, toties āda ir sīksta kā pazole un žokli pilni ar zobiem.

Vīpsnādams Celindžers piemiedza acis un paklanījās zemu jo zemu, tā ka viņa kolēģim atlika vienīgi pagriezt muguru un doties projām.

Nākamajā rītā, brokastīs pieticīgi iebaudījuši kafiju un manioku — ar pārtiku vajadzēja rīkoties taupīgi —, mēs noturējām kara padomi, lai izlemtu, kā vislabāk uzkāpt plakankalnē.

Celindžers vadīja šo padomi tik svinīgi kā augstākais tiesnesis tiesas sēdi. Iedomājieties šādu skatu: profesors sēž uz akmens, muļķīgā salmu platmale atstumta pakausī, acis zem puspievērtajiem plakstiem augstprātīgi norau­gās uz mums, bet kuplā, melnā bārda nemitīgi kustas, kamēr viņš lēni un pamatīgi iztirzā gan mūsu pašreizējo stāvpkli, gan turpmāko rīcību.

Profesoram apkārt zemē esam nometušies mēs trīs: es, saulē iededzis, spirgts un spēcīgs pēc garā, nogurdinošā ceļojuma, Samerlijs — nopietns, bet vēl arvien kritiski noskaņots, mūžīgo pīpi pakšķinādams, un lords Džons, mundrs kā vienmēr, slaido, lokano stāvu pret šauteni atbalstījis, asajām ērgļa acīm raudzīdamies runātājā. Mums aiz muguras stāv abi melnīgsnējie jaukteņi un indiāņu bariņš, bet priekšā un virs galvas slejas milzīgā, sarkanā klinšu siena, kas neļauj mums sasniegt iecerēto mērķi.

— Nav vērts pat pieminēt,— teica mūsu ekspedīcijas vadītājs,— ka, pirmo reizi šeit ieradies, es darīju visu ko varēdams, lai uzkāptu klintī, bet, ja jau tas neizdevās man, cilvēkam, kas nodarbojas ar alpīnismu, tad citiem vispār nav ko mēģināt. Toreiz man gan nebija līdzi nekādu kalnu tūrista piederumu, toties tagad esmu apbru­ņojies ar visu nepieciešamo. Tāpēc ne brīdi nešaubos, ka man izdosies sasniegt šīs smailes virsotni, bet par uzkāp­šanu galvenajā grēdā nav ko domāt, jo tā ir pārāk stāva, gluži vai svērteniska. Pagājušo reizi man vajadzēja steigties, jo tuvojās lietus periods un arī pārtikas rezer­ves gāja uz beigām. Tā kā laiks man bija ļoti ierobežots, es paguvu izpētīt grēdu vienīgi kādas sešas jūdzes uz austrumiem no šejienes un tur nevienu kāpšanai piemē­rotu vietu neatradu. Nu, bet ko mēs tagad darīsim?

— Šķiet, ka ir tikai viena kaut cik saprātīga iespēja,— teica profesors Samerlijs.— Ja jūs klintis esat izlūkojis austrumu virzienā, mums katrā ziņā jādodas uz rietu­miem, varbūt tur izdosies sameklēt kādu uzkāpšanai piemērotu vietu.

— Pareizi,— piekrita lords Džons.— Tā vien rādās, ka plakankalne nav pārāk liela, tā ka iesim tikai apkārt un, ja neizdosies atrast nevienu vieglāku ceļu augšup, atgrie­zīsimies šai pašā vietā.

— Es mūsu jaunajam draugam jau paskaidroju,— sacīja Celindžers (par mani viņš allaž runā kā par desmitgadēju skolas puiku),— ka doma par kaut cik vieglāku ceļu vispār atkrīt gaužām vienkārša iemesla dēļ: ja šāds ceļš pastāvētu, plakankalne sen vairs nebūtu izolēta no pārējās pasaules un tādējādi zustu arī tie apstākļi, kas dzīvnieku pasaulei šeit devuši iespēju pār­kāpt visus dabas likumus par sugu saglabāšanos. Un tomēr es pieļauju domu, ka klinšu grēdā ir arī tādas vietas, kurās pieredzējis alpīnists var sasniegt virsotni, bet pa kurām nekādi nespēj norāpties neveiklie, smagie dzīvnieki. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tāda vieta ir.

— Kā jūs to tik droši varat zināt?— skarbi iejautājās profesors Samerlijs.

— Ļoti vienkārši — mans priekštecis amerikānis Meipls Vaits galu galā bija sasniedzis plakankalni. Kā gan citādi viņš būtu varējis ieraudzīt to briesmoni, kas iezīmēts skiču burtnīcā?

— Tur nu jūs aizsteidzaties priekšā pierādītiem fak­tiem,— ietiepīgi sacīja Samerlijs.— Es atzīstu, ka jūsu plakankalne patiešām pastāv, jo redzu to pats savām acīm, taču vēl nebūt neesmu pārliecināts, vai tur sastopa­mas arī dzīvas radības.

— Ko jūs atzīstat, ser, vai ko neatzīstat — tam nudien nav itin nekādas nozīmes. Lai gan es priecājos, ka vismaz pati plakankalne ir aizgājusi līdz jūsu saprašanai.— Viņš pacēla acis un pēkšņi, pārsteigdams mūs visus, nolēca no akmens, sagrāba Samerliju aiz kakla un atgāza tā galvu atpakaļ.— Nu, ser,— viņš sauca aiz satraukuma aizsma­kušā balsī,— vai tagad jūs apjēdzat, ka plakankalnē mājo arī dzīvnieki?

Jau iepriekš minēju, ka pār klints malu nokarājas bieza zaļumu sega. Un šai zaļajā biezoknī pēkšņi pazibēja kaut kas melns un spožs. Kustīgais priekšmets lēnām līda uz priekšu, un, kad tas beidzot parādījās virs aizas, mēs ieraudzījām, ka tā ir milzīga čūska ar dīvaini plakanu, lāpstveidīgu galvu. īsu mirkli čūska pašūpojās mums virs galvas, mirdzinādama rīta saulē savus spīdīgos, viļņainos gredzenus. Tad tā laiski aizšļūca atpakaļ un pazuda krūmājā.

Samerlijs bija tā aizrāvies, ka nepretodamies ļāva Celindžeram grābt sevi aiz kakla. Bet tad viņš nokratīja kolēģa rokas un atkal ieņēma cienīgu stāju.

— Es būtu jums gaužām pateicīgs, profesor Celin­džer,— viņš sacīja,— ja jūs, ieraudzījis kaut ko intere­santu, uzmanību tam necenstos pievērst, ķerdamies man pie rīkles. Pat visai parasta klinšu pitona parādīšanās nekādi nespēj attaisnot šādu vaļību.

— Un tomēr plakankalnē ir dzīvība!— triumfēdams atsaucās viņa kolēģis.— Bet tagad, kad šo savu secinā­jumu esmu pierādījis tik skaidri, ka to apstrīdēt vairs nespēj neviens stulbenis, ne aizspriedumu vergs, man šķiet, ka pats labākais būtu atstāt mūsu nometni un doties uz rietumiem — varbūt kaut kur izdodas tikt augšā.

Klints piekāje bija nelīdzena un akmeņaina, tā ka uz priekšu virzījāmies gausi un ar lielām pūlēm. Pēkšņi ieraudzījām kaut ko tādu, kas mūs visus uzmundrināja. Bijām pienākuši pie kādreizējas apmetnes vietas, kur mētājās Čikāgas gaļas konservu skārdenes, pudele ar brendija etiķeti, salauzts konservu kārbu atgriežamais un dažnedažādas citas drazas. Kādā saņurcītā, saplēstā avīzes lapā vēl varēja salasīt nosaukumu «Chicago De- mocrat», bet datums bija galīgi izdzisis.

— Tās nav manas mantas,— teica Celindžers.— Te droši vien apmeties Meipls Vaits.

Lords Džons vērīgi aplūkoja vareno kokveidīgo papardi, kas meta ēnu pār apmetnes vietu.

— Paraugieties tikai!— viņš sacīja.— Tas, manuprāt, ir bijis ceļa rādītājs.

Pie papardes bija pienaglota koka šķiliņa, kas norādīja uz rietumiem.

— Nudien, ceļa rādītājs gan,— piekrita Celindžers. — Un kā gan citādi? Sapratis, ka tālāk iet ir bīstami, mūsu priekštecis atstājis šo zīmi, lai tie, kas varbūt dotos viņu meklēt, zinātu atrast ceļu. Iespējams, ka mēs uzdur- simies vēl ne vienām vien šādām pēdām.

Viņa vārdi patiešām piepildījās, taču tas, ko mēs ieraudzījām, bija kaut kas šausmīgs un pavisam negai­dīts. Cieši gar klints pakāji aizstiepās slaidu, garu bambusu audze, tāda pati kā tā, ko bijām šķērsojuši sava ceļojuma sākumā. Dažas niedres sasniedza pat divdesmit pēdu augstumu, un to cietās, smailās galotnes slējās pret debesīm kā baismīgi šķēpi. Ejot garām šai audzei, man pēkšņi šķita, ka redzu pavīdam kaut ko baltu. Izbāzis galvu starp niedrēm, ieraudzīju zemē galvaskausu. Arī skelets gulēja turpat blakus, bet galvaskauss bija no tā atdalījies un pieripojis pāris soļu tuvāk niedrāja malai.

Indiāņi ar mačetēm pāris vēzienos izcirta šo vietu, un mūsu skatienam atklājās visa te kādreiz notikusī traģē­dija. No drānām gandrīz nekas nebija saglabājies, bet skeletam ap stilbiem rēgojās zābaku paliekas, un tās skaidri liecināja, ka to īpašnieks bijis eiropietis. Starp kauliem mētājās zelta pulkstenis ar uzrakstu «Hudzona, Ņujorka» un ķēdītē iestiprināta pildspalva. Turpat bla­kus gulēja arī sudraba cigarešu etvija ar vāciņā iegra­vētu uzrakstu *Dž. K. no A. E. S.». Metāls vēl nebija zaudējis spožumu, tā ka nelaime acīmredzot bija notikusi samērā nesen.

— Kas gan tas varētu būt?— jautāja lords Džons.— Nabadziņš! Neviens kauls nav palicis vesels.

— Un bambuss izaudzis cauri sašķaidītajām ribām,— piebilda Samerlijs.— Kaut arī šīs niedres aug ātri, nav domājams, ka līķis gulējis te tik ilgi, lai tas paspētu izstiepties divdesmit pēdu augstumā.

— Par to, kas bijis šis cilvēks,— sacīja profesors Celin­džers,— man nav ne mazāko šaubu. Iekams piebiedrojos jums mistera Sortmena namā, es, jau braukdams pa Amazoni, ievācu jo sīkas ziņas par Meiplu Vaitu. Parā neviens neko nevarēja pateikt. Laimīgā kārtā man prātā ienāca doma, proti, par to zīmējumu amerikāņa skiču burtnīcā, kurā viņš attēlojis sevi brokastojam Rosario kopā ar kādu garīdznieku. So garīdznieku man beidzot izdevās atrast, un, lai gan viņam prāts tā vien nesās uz ķildošanos un viņš briesmīgi apvainojās, kad es apgal­voju, ka modernā zinātne agri vai vēlu darīs galu jebkādiem ticējumiem,— tomēr man izdevās iegūt dažu labu noderīgu ziņu. Meipls Vaits iegriezies Rosario pirms četriem gadiem — tātad divus gadus pirms tam, kad ieraudzīju viņa līķi. Tobrīd viņš nav bijis viens, viņam līdzi braucis kāds draugs — amerikānis Džeims Kolvers, kurš palicis laivā un ar garīdznieku nav sastapies. Tātad, manuprāt, nav ne mazāko šaubu, ka tas, ko mēs šeit redzam, ir Džeimsa Kolvera mirstīgās atliekas.

— Tāpat kā nav gandrīz nekādu šaubu par to,— piebilda lords Džons,— kādā veidā šis cilvēks gājis bojā. Viņš nokritis no klints virsotnes vai arī ticis no turienes nogrūsts un uzdūries uz bambusiem. Kā gan citādi visi kauli būtu sadragāti, un kā šīs niedres, kas sniedzas tālu pāri mūsu galvai, būtu varējušas izurbties viņam cauri?

Mēs klusēdami stāvējām pie nelaimīgā ceļinieka pīš­ļiem un pārdomājām to, ko bija teicis lords Džons Rokstons. Klints galotne slējās pāri bambusniedru biezok­nim. Nebija šaubu, ka Kolvers patiešām nokritis no turienes. Bet vai viņš pats nokritis? Vai tas bijis nelaimes gadījums? Vai arī.. . Un nezināmo zemi jau apvija briesmīgas, nelaimi vēstījošas nojausmas.

Arvien vēl klusēdami, devāmies tālāk gar pašu klints sienu, kas bija tik gluda un līdzena kā bezgalīgie Antar- ktīdas ledāji, par kuriem biju lasījis, ka tie sniedzoties no vienas apvāršņa malas līdz otrai, blīvēdamies augstu pāri dreifējošo pētniecības kuģu mastiem. Piecu jūdžu attālumā mēs klintīs nemanījām nevienu plaisu, pat ne mazāko spraudziņu. Bet tad pēkšņi ieraudzījām kaut ko tādu, kas viesa sirdī jaunu cerību. Kādā klints iedobē, kur nevarēja piekļūt lietus, ar krītu bija uzvilkta bulta, kas, tāpat kā iepriekšējā, norādīja uz rietumiem.

— Atkal Meipls Vaits,— teica profesors Celindžers. — Nabadziņš nojautis, ka reiz pa šīm pēdām soļos viņa cienīgi cilvēki.

— Tātad viņam bijis arī krīts?

— Jā, mugursomā starp citām mantām es atradu veselu kārbiņu ar pasteļiem. Atminos, ka no baltās krāsas pāri bija palicis tikai niecīgs galiņš.

— Nekas, gluži ticams pierādījums,— sacīja Samer­lijs.— Atliek vienīgi sekot Meipla Vaita norādījumiem un doties rietumu virzienā.

Bijām nogājuši vēl kādas piecas jūdzes, kad klintī atkal ieraudzījām balto bultu. Te akmens sienā pirmo reizi manījām nelielu plaisu. Plaisas iekšpusē bija uzzīmēta vēl viena ceļa zīme, taču šeit tās smaile bija pavērsta citā virzienā, it kā norādītu kaut kur augšup klintīs.

Tā nu patiešām bija drūma vieta: klints sienas te slējās milzīgā augstumā, tā ka skatienam pavērās pavisam sīka, biezās zaļumu segas aizēnota zilo debesu spraudziņa un grēdas pakāji aizsniedza tikai rets nespodras gaismas stars. Vairākas stundas nebijām neko ēduši, grūtais, akmeņiem nosētais ceļš bija mūs pagalam nogurdinājis, taču nervu sasprindzinājums vēl arvien mums neļāva apstāties. Devām indiāņiem rīkojumu parūpēties par apmetni un visi četri, paņēmuši līdzi arī abus jaukteņus, gājām dziļāk iekšā šaurajā aizā.

Jau pie ieejas aiza šķita ne vairāk kā četrdesmit pēdu plata, taču tālāk tā strauji sašaurinājās, un vēl pēc brīža mums priekšā atkal pacēlās klints siena, tik krauja un gluda, ka par augšā kāpšanu te nevarēja būt ne runas. Skaidrs, ka šo ceļu mūsu priekštecis nebija gribējis norādīt. Devāmies atpakaļ — dziļumā aiza sasniedza labi ja ceturtdaļjūdzi —, un tad lorda Džona vērīgais skatiens pēkšņi atrada to, ko bijām meklējuši. Augstu virs mūsu galvas drūmajā pakrēslī ieraudzījām kaut ko vēl tum­šāku — tādu kā apli. Tā droši vien bija ieeja alā.

Klints piekāje bija kā nosēta ar akmeņu kaudzēm, tā ka šeit uzkāpt varēja pavisam viegli. Kad sasniedzām tumšo plankumu, visas šaubas izgaisa. Tā, protams, bija ieeja alā, turklāt tai blakus bija uzzīmēta vēl viena bulta. Tātad ši nu ir tā vieta un šis ir tas ceļš, pa kuru Meipls Vaits un viņa nelaimīgais ceļa biedrs uzkāpuši klinti.

Mēs jutāmies pārāk satraukti, lai atgrieztos nometnē, un nolēmām tūdaļ pat izpētīt alu. Lords Džons izņēma no mugursomas kabatas bateriju, lai ar to apgaismotu mums ceļu. Tad viņš devās tālāk, zibinādams alā bateri­jas mesto dzeltenās gaismas aplīti, un mēs cits aiz cita sekojām viņam pa pēdām.

Alu acīmredzot bija izskalojis ūdens, jo tās sienas bija gludas un visi akmeņi gluži kā noslīpēti. Iekļūt te varēja tikai pa vienam — un arī tad vajadzēja pieliekties. Apmē­ram piecdesmit jardu dziļi ala iestiepās klintājā gandrīz tam pilnīgi perpendikulāri, bet pēc tam pamazām cēlās uz augšu, pagriezdamās četrdesmit piecu grādu leņķī. Drīz vien tās kāpums kļuva arvien kraujāks, līdz beidzot mēs tupus rāpus traucāmies uz priekšu pa oļiem, kas bruka no mūsu svara. Pēkšņi lords Rokstons iesaucās:

— Tālāk ceļš ir aizbērts!

Piegājuši cieši viņam klāt, mēs dzeltenās gaismas lokā ieraudzījām nogruvušus bazalta bluķus, kas sniedzās līdz pat alas griestiem.

— Ala ir iebrukuši!

Izvilkuši pāris bluķu, mēs sapratām, ka tam nav nekādas nozīmes. Pat vēl ļaunāk — lielie akmeņi izkustē­jās, un cik tur trūka, lai tie sāktu velties pa slīpumu un samaltu mūs lupatu lēveros. Bija skaidrs, ka šo šķērsli pārvarēt mums nelīdzēs nekādas pūles. Ceļa, pa kuru gājis Meipls Vaits, vispār vairs nebija.

Pārlieku satriekti, lai vēl pārmītu kādu vārdu, mēs klupdami krizdami pa tumšo tuneli devāmies atpakaļ uz nometni.

Taču, pirms izkļuvām no alas, atgadījās kaut kas tāds, kam ir ļoti svarīga nozīme turpmāko notikumu gaitā.

Mēs ciešā pulciņā stāvējām pie pašas aizas kādas četrdesmit pēdas zem alas ieejas, kad pēkšņi mums garām trakā ātrumā aizšāvās milzīgs akmens. Tikai mata tiesa šķīra mūs no drošas nāves. Nevarējām saskatīt, no kurienes akmens sācis velties, taču mūsu jaukteņi, kuri tobrīd vēl kavējās pie alas ieejas, apgalvoja, ka tas aizbrāzies arī viņiem garām un tātad nācis no pašas augšas. Palūkojušies turp, mēs zaļajos džungļos, kas klāja klints virsotni, nemanījām ne mazākās kustības.

Un tomēr šaubu nebija — akmens ticis mērķēts tieši mums, tā ka šis notikums nepārprotami liecināja, ka plakankalnē var iznākt sastapšanās ar cilvēkiem, turklāt tādiem, kam prātā ļauni nodomi!

Mēs steidzāmies projām no aizas, pārdomādami, kā šis notikums varētu ietekmēt mūsu turpmākos plānus. Stā­voklis jau tāpat nebija no vieglajiem, bet, ja dabas liktajiem šķēršļiem vēl pievienosies tīša cilvēku ļaunda­rība, tad mēs varam atmest jebkuras cerības. Un tomēr, līdzko pievērsām skatienu krāšņajai zaļumu segai tikai kādus pāris simtus pēdu virs galvas, kļuva skaidrs, ka mūsu vidū neatradīsies neviens, kas spētu atgriezties Londonā, iekams šie džungļi nav izpētīti.

Apsprieduši stāvokli, mēs nolēmām turpināt ceļu ap­kārt plakankalnei, līdz varbūt uziesim citu vietu, kur varētu uzkāpt kalna virsotnē. Klinšu siena bija kļuvusi krietni zemāka, tā vairs negāja uz rietumiem, bet bija pavērsusies uz ziemeļiem, un, ja šo gabalu uzskatītu par vienu riņķa loku, visa riņķa līnija nevarētu būt diezin cik gara. Ļaunākajā gadījumā mēs pēc pāris dienām atgriez­tos iesāktā ceļa sākuma punktā.

Tai dienā mēs nosoļojām vismaz divdesmit divas jūdzes, taču mūsu izredzes palika tādas pašas, kā bijušas. Starp citu, aneroīds rāda, ka no tās vietas, kur mēs atstājām laivas, apvidus reljefs pacēlies vismaz līdz trīstūkstoš pēdām virs jūras līmeņa. Tāpēc šeit ir pavisam citāda temperatūra un citāds arī augājs. Gandrīz pilnīgi esam atbrīvojušies no briesmīgajiem kukaiņiem, kas sagandē jebkuru ceļojumu tropiskajā joslā. Sur tur vēl redzams pa retai palmai, diezgan daudz saglabājušās kokveidīgās papardes, bet varenie Amazones koki sen jau palikuši aiz muguras. Tīkami bija starp šīm neviesmīlīgajām klintīm skatīt krāšņos tīteņus, pasifloras un begonijas, kas at­sauca atmiņā dzimteni. Viena sarkana begonija bija tieši tāda pati kā tā, kas auga podā uz kāda Strītemas namiņa palodzes . .. Taču nu jau sāku nodoties gluži personiskām atmiņām.

Tovakar — es arvien vēl stāstu par pirmo dienu mūsu gājienā apkārt plakankalnei — mēs piedzīvojām kaut ko gaužām dīvainu, un tas izgaisināja jebkuras šaubas par gaidāmajiem brīnumiem.

Izlasījis šīs rindas, Jūs, mister Makārdl, varbūt pirmo reizi sapratīsiet, ka laikraksts nav atsūtījis mani šurp gluži veltīgi un ka šis lieliskais materiāls būs kā radīts publicēšanai, tiklīdz mēs saņemsim profesora atļauju. Taču arī es pats nemūžam neuzdrošināšos nodot to atklātībai, iekams nebūšu pārvedis Anglijā nepārprota­mus pierādījumus, jo negribu, lai mani nosauc par avīžniecības Minhauzenu. Ne brīdi nešaubos, ka arī Jūs domājat tāpat un ka negribēsiet likt uz spēles mūsu *Gazette» godu, iekams nespēsim dot pienācīgu pret­sparu tam kritiķu un skeptiķu korim, ko katrā ziņā izraisīs šādi raksti. Un tādēļ lai šis neparastais notikums, kas mūsu vecajā avīzītē varētu parādīties ar tik brīnum jauku virsrakstu, šobrīd vēl gaida savu kārtu redaktora atvilktnē.

Un tomēr tas bija tikai acumirklis, no kura palika pēdas vienīgi mūsu atmiņā.

Viss notika tā. Lords Džons bija nošāvis agutu — sīku, cūkai līdzīgu zvēriņu, un, vienu pusi atdevuši indiāņiem, otru mēs cepām uz ugunskura. Tumsai iestājoties, šeit kļūst stipri vēss, tāpēc bijām sapulcējušies cieši apkārt ugunij. Mēness tonakt nespīdēja, vienīgi pāris zvaigžņu meta blāvu gaismu pār līdzenumu. Un pēkšņi no melnās nakts tumsas, šķeldams gaisu kā lidmašīna, iznira kāds radījums un strauji metās lejup. īsu brīdi debesis aiz­sedza plati, kaili plēvspārni, un es paguvu saskatīt vienīgi garu, čūskai līdzīgu kaklu, niknas, kārīgas, sarka­nīgi zalgojošas acis un varenu, atieztu knābi, kurā, man par lielu brīnumu, spīdēja sīki, balti zobiņi. Vēl mirklis, un dīvainais radījums bija pazudis.. . līdz ar mūsu vakariņām. Gaisā pazibēja tikai milzīga, melna ēna, savu divdesmit pēdu platumā, nezvēra spārni brīdi izdzēsa zvaigžņu mirdzumu, un tad tas jau bija pazudis aiz klinšu kraujas turpat virs mūsu galvas. Pārsteigti mēs mēmā klusumā sēdējām ap ugunskuru kā Vergīlija varoņi, kad pār tiem nolaidās harpijas. Pirmais ierunājās Samerlijs.

— Profesor Celindžer,— viņš svinīgi iesāka, un balss viņam satraukumā trīsēja,— piedodiet man! Atzīstu, ser, ka man nav bijusi taisnība, un varu vienīgi lūgt, lai jūs aizmirstat visu, ko esmu sarunājis.

Tas bija labi teikts, un abi vīri pirmoreiz paspieda viens otram roku. Vismaz tik daudz bijām ieguvuši no šās pirmās iepazīšanās ar pterodaktilu. Nudien ir vērts ziedot Vakariņas, lai divi šādi cilvēki salīgtu mieru.

Taču, ja arī plakankalnē mīt aizvēsturiski dzīvnieki, to nevar būt pārāk daudz, jo turpmāko trīs dienu laikā mēs nevienu dzīvu radību vairs nemanījām. Visas šīs trīs dienas bijām virzījušies gar klints ziemeļu un austrumu sienu pa drūmu, neauglīgu tuksnesi, kur akmeņains klajums mijās ar meža putnu pārbagātām purva slīk­šņām. Sai pusē klintis ir pilnīgi nepieejamas, un, ja grēdas pakājē nebūtu šaurās, cietās akmens joslas, mums vajadzētu doties atpakaļ. Vairākkārt līdz jostasvietai iegrimām pustropiskā dūksnāja gļotainajā ķēpā. Taču mūsu stāvokli vēl ļaunāku padarīja jarakakas — šīs visin­dīgākās un bīstamākās Dienvidamerikas čūskas, kas te bija ierīkojušas īstu perinātavu. Izlocīdamies no smir­došā muklāja, uz augšu palēkdamies, šie drausmīgie mūdži metās mums virsū, un vienīgais glābiņš bija šautenes, ko mēs nemitīgi turējām kaujas gatavībā. Kā Jauns murgs uz mūžīgiem laikiem manā atmiņā droši vien paliks piltuvveidīgā ieplaka dumbrājā, kura bija aizaugusi ar blāvi zaļganiem ķērpjiem. Tas acīmredzot bija šo čūsku perēklis, jo visa ieplaka tā vien mudžēja no derdzīgajiem rāpuļiem, kuri locīdamies līda uz mūsu pusi; te jāpiebilst, ka tā ir raksturīga jarakakas īpašība — pir­majai mesties virsū cilvēkam. Čūsku bija pārāk daudz, lai tās visas apšautu, tāpēc mēs ņēmām kājas pār pleciem un skrējām, līdz pēdējie spēki izsīka. Nemūžam neaizmirsīšu, kā, pametis skatienu atpakaļ, vēl ilgi redzēju mūsu drausmīgās vajātājas snaicām kaklus starp niedrēm. Savā kartē mēs šo vietu arī nosaucām par jarakaku purvu.

Klintis pamazām zaudēja sarkano nokrāsu un nu jau bija brūnas kā šokolāde; zaļumu sega grēdas virsotnē, kas dažbrīd sasniedza labi ja trīssimt pēdu augstumu, kļuva arvien skrajāka, un tomēr mēs vēl arvien nevarē­jām atrast kāpšanai kaut cik piemērotu vietu. īstenībā klintis šķita vēl mazāk pieejamas nekā mūsu ceļa sākumā. Fotogrāfijā, ko uzņēmu no akmeņainā tuksneša puses, skaidri redzams, cik briesmīgi krauja šeit ir klinšu siena.

— Nesaprotu,— es sacīju, kad mēs apspriedām tur­pmāko rīcību,— kur paliek lietus ūdens. Kaut kur klintīs taču vajadzētu būt izskalotām notekām.

— Mūsu jaunajam draugam reizēm ataust saprāta gaisma,— uzsizdams man uz pleca, teica profesors Celin­džers.

— Lietus ūdenim taču ir kaut kur jāpaliek,— es atkar- toju.

— Viņš nudien ļoti jauki orientējas situācijā. Vienīgā nelaime — un par to mēs esam pārliecinājušies paši savām acīm —, ka šais klintīs patiešām nav nekādu ūdens noteku.

— Bet kur tad tas paliek?— es nerimos.

— Izskaidrojums, manuprāt, varētu būt gaužām vien­kāršs — ja jau nenotek uz āru, tam jāsakrājas kaut kur iekšpusē.

— Jūs gribat teikt, ka plakankalnē ir ezers?

— Laikam gan.

— Ļoti iespējams, ka ezers izveidojies kādā senā krā­terī,— teica Samerlijs.— Visas šīs kalnu grēdas izcelsme katrā ziņā ir vulkāniskas dabas. Bet, lai kā arī tas būtu, man šķiet, ka plakankalnes virsma uz centra pusi kļūst arvien zemāka un vidū tai izveidojusies krietni liela ūdenstilpe, no kuras ūdens pa kādu pazemes kanālu aiztek uz jarakaku purvu.

— Vai arī iztvaikodams notur ezera līmeni vajadzīgajā augstumā,— piebilda Celindžers, un abi augsti mācītie vīri atkal aizmaldījās kārtējos zinātniskajos strīdiņos, kas mums, pārējiem, šķita tikpat kā ķīniešu ābece.

Sestajā dienā mēs bijām apgājuši apkārt kalnu grēdai un atgriezāmies savā pirmajā apmetnē pie vientuļās, smailās klints radzes. Jutāmies pagalam satriekti, jo mūsu rūpīgie pētījumi bija skaidri parādījuši, ka pat visveiklākajam alpīnistam klints sienā neatrastos kāpša­nai piemērota vieta. Eja, uz ko norādīja Meipla Vaita vilktās bultas un kur viņš pats acīmredzot bija ticis augšā, šobrīd vairs nebija izmantojama.

Ko nu mums darīt? Pārtikas krājumi, kuriem pastā­vīgi pievienojām pa kādam medījumam, turējās vēl itin brangi, taču agri vai vēlu pienāks brīdis, kad vajadzēs tos papildināt. Turklāt pēc pāris mēnešiem varēja sākties lietus periods, un tad mēs tiktu aizskaloti līdz ar visu nometni. Klintis bija cietākas par marmoru, tā ka mums nepietiktu ne laika, ne iespēju tik lielā augstumā izcirst kaut vai šauru taciņu. Tāpēc nav arī nekāds brīnums, ka visu to vakaru mēs sadrūmuši nolūkojāmies cits citā un, ne vārda nepārmīdami, sākām rīkoties uz naktsguļu. Pēdējais, kas man iespiedies atmiņā, pirms laidos miegā, bija Celindžers, kurš tupēja pie ugunskura kā milzu varde, vareno galvu delnās atspiedis, un acīmredzot kavējās tik dziļās domās, ka pat nesadzirdēja manis novēlēto labunakti.

Toties nākamajā rītā mūs apsveica jau gluži cits Celindžers — šis Celindžers starot staroja tīksmē un pašapmierinātībā. Kad sapulcējāmies brokastīs, viņš noraudzījās uz mums ar tādu kā mākslotu kautrību acīs, it kā sacīdams: «Visu, ko gribat man teikt, es patiešām esmu pelnījis, taču, lūdzami, nelieciet man sarkt un paturiet uzslavas vārdus pie sevis!» Bārdu profesors bija paslējis gaisā, krūtis izriezis, vienu roku aizbāzis aiz svārku atloka. Tādā pozā viņš droši vien lāgiem redzēja sevi rotājam vēl neaizņemto Trafalgārskvēra pjedestālu un iedvešam londoniešos patiesas šausmas.

— Eureka!— iesaucās profesors, cauri bārdai nozibinā- dams baltos zobus.— Džentlmeņi, jūs varat apsveikt mani, un mēs varam apsveikt cits citu. Uzdevums ir atrisināts.

— Jūs atradāt ceļu, kā tikt augšā klintīs?

— Uzdrošinos domāt, ka patiešām esmu to atradis.

— Un kurā vietā?

Par atbildi profesors norādīja uz baznīcas smailei līdzīgo klints radzi pa labi no mūsu apmetnes.

Seja mums visiem — manējā jau nu katrā ziņā — iz­stiepās gara jo gara. Ka šajā smailē iespējams uzkāpt — to profesors Celindžers bija apgalvojis jau agrāk. Taču vientuļo klinti no plakankalnes šķīra šausmīgs bezdibenis.

— Tur mēs nemūžam pāri netiksim,— es izdvesu.

— Toties sasniegsim kalna virsotni,— atbildēja profe­sors.— Un, kad būsim tikuši augšā, varbūt man izdosies jums pierādīt, ka radoša gara atjauta nav tik viegli izsmeļama.

Pēc brokastīm mēs izkravājām saini, kurā mūsu ekspe­dīcijas vadītājs bija savācis visus kalnā kāpēja piederu­mus. Viņš paņēma rituli stipras, vieglas virves simt piecdesmit pēdu garumā, alpīnista radzes, skavas un vēl šādus tādus rīkus. Lords Džons bija pieredzējis alpīnists, un arī Samerlijs pāris reižu esot piedalījies grūtākos pārgājienos, tā ka es vienīgais no visas mūsu grupas šai ziņā biju galīgs iesācējs, taču cerēju, ka spēks un enerģija man pilnām aizstās trūkstošo pieredzi.

Īstenībā kāpšana nebija nezin kāds grūtais uzdevums, kaut gan atgadījās arī tādi brīži, kad mati man slējās stāvus. Pirmo ceļa pusi paveicām itin viegli, bet tad kāpums kļuva arvien kraujāks, līdz beidzot pēdējās piecdesmit pēdas mēs jau rāpāmies, vārda tiešākajā nozīmē rokām un kājām ķerdamies aiz katra vissīkākā izcilnīša, aiz katras plaisiņas klintī. Ne es, ne profesors Samerlijs nemūžam netiktu augšā, ja Celindžers pirmais nebūtu sasniedzis virsotni (tīrais brīnums, kur tādam smagnējam cilvēkam pēkšņi radās tik daudz rosmes!) un apsējis virvi apkārt milzīgajam kokam, kas auga klints galotnē. Pieķērušies pie virves, mēs aši vien uztrausāmies pa grubuļaino sienu un pēkšņi atjēdzāmies, ka jau esam klints virsotnē — uz maza, zāli apauguša laukumiņa kādu divdesmit piecu pēdu diametrā.

Kad cik necik biju paguvis atvilkt elpu, pirmais mani pārsteidza brīnumainais skats uz plašajām tālēm, kuras vēl nesen paši bijām šķērsojuši. Viss Brazīlijas līdzenums šķita izklāts mums zem kājām, tas aizstiepās nepārredza­mās tālēs, pie paša apvāršņa izgaisdams zilganā dūmakā. Tepat lejā pletās lēzenā, akmeņainā nogāze ar kokveidīga- jām papardēm, bet mazliet tālāk pāri sedlienei vīdēja dzelteni zaļganā bambusu audze, kur bijām atraduši skeletu; vēl tālāk parādījās koki un krūmi — tie kļuva arvien biezāki, līdz beidzot kā milzu mežs aizstiepās līdz pat apvārsnim un skatienam neaizsniedzams izgaisa tūkstošiem jūdžu tālumā.

Es vēl arvien aizgūtnēm raudzījos brīnišķīgajā ainavā, kad profesora smagā roka pēkšņi uzgūla manam plecam.

— Skatieties uz šo pusi, jaunais draugs,— viņš sacīja,— vestigia nulla retrorsum. Nekad nelūkojieties atpakaļ, bet aizvien tikai sekojiet mūsu cildenajam mēr­ķim. v

Pagriezies es ieraudzīju, ka plakankalne atrodas tieši tādā pašā augstumā kā laukumiņš, uz kura mēs stāvējām, un zaļā krūmu josla ar retajiem kokiem likās tik tuvu, ka grūti bija pat aptvert, cik tā joprojām neaizsniedzama. Pēc acumēra aiza šķita kādas četrdesmit pēdas plata, taču bezdibenis paliek bezdibenis — vai nu četrdesmit pēdas, vai četrdesmit jūdzes. Ar roku aptvēris koka stumbru, noliecos pār aizu. Kaut kur tālu lejā pamanīju sīkus, tumšus plankumiņus — tur mūsu kalpi noraudzī­jās augšup uz mums. Klints abās pusēs aizai bija stāva kā siena.

— Savādi nudien,— pēkšņi atskanēja profesora Samer- lija čerkstošā balss.

Atskatījies es ieraudzīju, ka viņš aizrautīgi pēta koku, pie kura biju pieķēries. Gludā miza un sīkās, stiegrotās lapiņas arī man šķita labi pazīstamas.

— Tas taču ir dižskābardis!— es iesaucos.

— Pilnīgi pareizi,— piekrita Samerlijs.— Arī mūsu dzimtenes pārstāvis svešā malā.

— Ne tikai mūsu dzimtenes pārstāvis, ser,— sacīja Celindžers,— bet, ja vien atļauts turpināt salīdzinājumu, arī uzticams sabiedrotais. Sim dižskābardim jākļūst par mūsu glābēju.

— Patiešām!— iesaucās lords Džons.— Tilts!

— Kā tad, mani draugi, tilts gan! Ne jau velti es vakarvakarā veselu stundu lauzīju galvu par to, kā izkļūt no šī stāvokļa. Atminos — mūsu jaunajam draugam reiz sacīju, ka Džordžs Edvards Celindžers no vislabākās puses sevi parāda tieši tad, kad tiek piespiests pie sienas. Jums jāpiekrīt, ka vakar mēs visi bijām piespiesti pie sienas. Taču, kur gribasspēks un intelekts iet roku rokā, tur allaž atrodama kāda izeja. Vajadzēja atrast tiltu, ko varētu nolaist pār bezdibeni. Un te nu šis tilts ir!

Tā nenoliedzami bija spoža ideja. Koks sniedzās vismaz sešdesmit pēdu augstumā, un, ja vien tas nokristu vēla­majā virzienā, tilts pār aizu būtu gatavs. Kāpdams augšā, Celindžers bija pārmetis pār plecu arī cirvi. Tagad viņš to pasniedza man.

— Mūsu jaunajam draugam muskuļi ir kā cīkstonim,— viņš sacīja.— Tāpēc viņš man šķiet pats piemērotākais šā uzdevuma veikšanai. Vienu gan es tomēr pa­lūgšu — neapgrūtiniet sevi ar patstāvīgu domāšanu un dariet tikai to, kas jums tiks sacīts.

Izpildīdams profesora norādījumus, es iecirtu kokā vairākus robus — tā, lai tas kristu vajadzīgajā virzienā. Uzdevums šķita samērā viegls, jo koks jau tāpat bija krietni vien nolīcis uz plakankalnes pusi. Beidzot es ķēros pie darba tā īsti no sirds, ik pēc brīža mainīdamies ar lordu Džonu. Apmēram pēc stundas atskanēja skaļš brīkšķis, koks sašūpojās, nogāzās pāri bezdibenim, un tā zari pazuda krūmājā viņpus aizas. Nocirstais stumbrs pieripoja pie pašas laukumiņa malas, un īsu mirkli mēs šausmās vērojām, vai tikai tas neievelsies bezdibenī. Tomēr koks noturēja līdzsvaru, apstājās pāris sprīžu no malas, un tilts pretim nezināmajam bija pārmests.

Ne vārda nebilzdami, mēs paspiedām profesoram Celin­džeram roku, bet viņš pacēla smieklīgo salmu platmali un mums visiem pēc kārtas zemu paklanījās.

— Domāju, ka man pienākas gods,— viņš sacīja,— pir­majam spert kāju uz nezināmās zemes, bet šis skats, bez šaubām, reiz nākotnē noderēs par vēsturisku sižetu kādai gleznai.

Profesors jau tuvojās tiltam, kad pēkšņi lords Džons uzlika roku viņam uz pleca.

— To nu es jums, mīļais cilvēk,— viņš teica,— nekādi nevaru atļaut.

— Jūs nevarat atļaut, ser?!— Profesora galva atgāzās un bārda paslējās gaisā.

— Zinātnes jautājumos es arvien nekurnēdams pakļau- šos jūsu vadībai, jo jūs galu galā esat zinātnieks. Taču, ja runa ir par manu nozari, tad jūsu pienākums ir paklausīt man.

— Jūsu nozari, ser?

— Jā, ikvienam no mums ir sava profesija, un es esmu karavīrs. Manuprāt, mēs patlaban gatavojamies iebrukt svešā zemē, kurā, iespējams, aiz katra koka un krūma uzglūn pa ienaidniekam. Akli mesties nezināmajā tikai tāpēc vien, ka pietrūkst veselā saprāta,— nē, es vismaz tā neesmu radis rīkoties.

Lorda Džona iebildumi šķita tik pamatoti, ka nebija iespējams tos neievērot. Celindžers atmeta galvu un paraustīja platos plecus.

— Labi, ser, ko jūs iesakāt darīt?

— Kas zina, varbūt šais pašos krūmos apmetusies vesela kanibālu cilts, kas to vien gaida kā tikt pie krietnām brokastīm,— teica lords Džons, raudzīdamies pāri tiltam.— Būs par vēlu prātot, kad jau vārīsimies zupas katlā, tāpēc mierināsim sevi ar cerībām, ka nekā­das briesmas mums nedraud, bet rīkosimies tomēr tā, lai drošs paliek drošs. Tātad mēs ar Melounu kāpsim atkal lejā» paņemsim šautenes un atgriezīsimies kopā ar Go- mesu un otru jaukteni. Pēc tam viens no mums varēs doties pāri tiltam, bet pārējie turēs gatavībā šautenes, līdz kļūs skaidrs, ka visa grupa bez bailēm var viņam sekot.

Celindžers apsēdās uz nocirstā koka celma un, smagi pūzdams, pauda nepacietību; turpretim mēs ar Samerliju vienprātīgi nospriedām, ka lordam Džonam jāuzņemas

ekspedīcijas vadība tais brīžos, kad izšķirams kāds prak­tisks jautājums.

Rāpties pa klinti otrreiz vedās nesalīdzināmi vieglāk, jo pašā stāvākajā vietā palika karājamies virve. Stundas laikā uznesām augšā šautenes un medību bisi. Ari jauk­teņi pēc lorda Džona rīkojuma jau bija paguvuši uzstiept saini ar pārtikas krājumiem gadījumam, ja pirmais izlūkgājiens ieilgtu. Visiem mums līdzi bija patronsomas.

— Nu, Celindžer, ja jūs no tiesas gribat būt pirmais, kas sper kāju uz šīs plakankalnes,— sacīja lords Džons, kad visi sagatavošanās darbi bija paveikti.

— Esmu bezgala pateicīgs par jūsu laipno atļauju,— pārskaities atcirta profesors; grūti iedomāties otru cil­vēku, kas tik neiecietīgi izturētos pret jebkuru autoritā­tes izpausmi.— Ja jau nu jums labpatīk mani aicināt, es, protams, izmantošu jūsu atļauju un kļūšu par šī pasā­kuma pionieri.

Uzmeties jāšus uz koka stumbra, tā ka abas kājas karājās pāri bezdibenim, Celindžers ar cirvi pār plecu ātri vien pārstūmās tiltam pāri otrā pusē. Uzrausies kājās, viņš novēcināja abas rokas.

— Beidzot!— viņš sauca.— Beidzot!

Es bažīgi lūkojos profesorā, šausmās gaidīdams, kādu likteni viņam lems biezais zaļumu aizsegs. Taču viss palika klusu, vienīgi kāds neredzēts, daudzkrāsains putns uzspurdza viņam turpat pie kājām un nozuda lapotnē.

Otrais pāri bezdibenim devās Samerlijs. Var tikai pabrīnīties par neizsīkstošo enerģiju, kas slēpās šai traus­lajā ķermenī. Samerlijs katrā ziņā gribēja ņemt līdzi divas šautenes, tā ka nu jau abi profesori tika apbruņoti. Nākamajam bija kārta man, un es pūlējos neskatīties šausmīgajā bezdibenī zem mūsu tilta. Samerlijs pastiepa pretim šautenes laidi, un jau pēc mirkļa man izdevās satvert viņa roku. Toties lords Džons pārgāja baļķim pāri kā pastaigādamies — tieši kā pastaigādamies, jo viņš nekur neatbalstījās! Ir gan dzelzs nervi!

Un tā nu mēs visi četri beidzot bijām sasnieguši pasaku valstību, zudušo pasauli, ko savām acīm skatījis Meipls Vaits. Šķita, ka pienācis vislielākais uzvaras brīdis. Kurš gan varēja iedomāties, ka taisni šis brīdis kļūs par vislielākā posta sākumu? Atļaujiet kaut pāris vārdos pastāstīt, kā mums uzbruka šī briesmīgā nelaime.

Bijām pagājuši kādus piecdesmit jardus no aizas malas biezajā krūmājā, kad pēkšņi mums aiz muguras atska­

nēja šausmīgs brīkšķis. Metāmies atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām nākuši. Mūsu tilta vairs nebija!

Pārliecies pār aizas malu, es pašā apakšā ieraudzīju zaru mudžekli un tā vidū pāršķēlušos stumbru. Jā, tas bija mūsu dižskābardis. Vai tiešām klints laukumiņa mala būtu nogruvusi? Pirmajā brīdī tas mums likās ticams izskaidrojums. Taču jau nākamajā mirklī no klints radzes viņas puses lēnām parādījās kāda melnīg­snēja seja — mūsu jauktenis Gomess. Jā, tas patiešām bija Gomess, tikai nevis vairs līdzšinējais Gomess ar liekuļoti kautrīgo smaidu un noslēpumaino izteiksmi sejā. Mums pretim raudzījās naidā zibsnījošas acis un neprā­tīgā atriebības priekā savaikstīta seja.

— Lord Rokston!— viņš sauca.— Lord Džon Rokston!

— Jā,— atbildēja mūsu ceļabiedrs,— šeit es esmu.

Pāri bezdibenim pāršalca griezīgi smiekli.

— Tu tur esi gan, angļu cūka, un tur tu arī paliksi! Esmu gaidījis un gaidījis, līdz beidzot šis brīdis ir klāt. Grūti jums gāja, kamēr tikāt augšā, bet vēl grūtāk būs nokļūt atpakaļ zemē. Ak, nolādētie stulbeņi, nu jūs beidzot esat lamatās — visi kā viens!

Pārsteigumā mēs nespējām bilst ne vārda. Stāvējām un samulsuši raudzījāmies uz vientuļās klints laukumiņu. Liels, pārlūzis zars turpat zālītē skaidri liecināja, ka Gomess to izmantojis par sviru, lai izkustinātu mūsu tiltu. Seja bija nozudusi, bet tad atkal parādījās, kvēlo­dama vēl trakākā niknumā.

— Daudz netrūka, un mēs būtu nogalinājuši jūs ar akmeni tai alā,— viņš kliedza,— bet tā būs vēl labāk. Lēnām un daudz briesmīgāk. Jūsu kauliņi balināsies tur klintsaugšā, un neviens nekad neuzzinās, kur esat pali­kuši, neviens jūs nemūžam neapraks. Kad tu izlaidīsi garu, atceries Lopesu, ko pirms pieciem gadiem nošāvi pie Putumajas upes. Es esmu viņa brālis un, lai tagad nāk kas nākdams, varēšu nomirt laimīgs, jo mans brālis ir atriebts.— Jauktenis nikni pakratīja dūri, un tad iestājās klusums.

Ja Gomess būtu atriebies un tūdaļ meties bēgt, varbūt viņam viss vēl beigtos laimīgi. Taču jaukteni pazudināja muļķīgā, nepārvaramā, romāņiem raksturīgā tieksme visu padarīt dramatisku. Turklāt Rokstons, cilvēks, kas pāri trejām zemēm tika daudzināts par «Rīksti tā kunga rokās», nebija īstais vīrs, ko nesodīti nonievāt. Gomess jau rāpās lejup klints radzes viņā pusē, taču, iekams viņš

sasniedza zemi, lords Džons jau bija paguvis plakankal­nes malā atrast vietu, no kurienes labi varēja tēmēt. Viens vienīgs šāviens, un, redzēt gan nekā neredzējuši, izdzirdām spalgu kliedzienu un dobju troksni, ķermenim atsitoties pret zemi. Kad Rokstons atgriezās, seja viņam šķita kā granītā cirsta.

— Esmu bijis īsts vientiesis aizsietām acīm,— viņš rūgti sacīja.— Sai ķezā mēs esam iekūlusies tikai manas muļķības pēc. Lai kam, bet man gan vajadzēja palikt modram un atcerēties, ka šie cilvēki ilgi perina naidu un atriebību.

— Bet kā tad ar to otru? Koku nogrūst zemē varēja tikai divatā.

— Vajadzēja nošaut arī otru, bet, redziet, palaidu vaļā. Varbūt nav vainīgs. Un tomēr pareizāk būtu bijis nogali­nāt, jo, jums taisnība, bez viņa rokām Gomess droši vien neiztika.

Tagad, kad viss bija noskaidrojies, ikviens no mums, pametot skatienu pagātnē, atcerējās jaukteņa rīcībā šo to aizdomīgu — mūžīgo tieksmi izzināt mūsu plānus, kaut vai to reizi, kad viņu pieķēra pie telts noklausoties mūsu sarunu, slepus mums uzmestos naidīgos skatienus. Tā nu mēs apspriedām notikušo, cenzdamies iejusties jaunajos apstākļos, kad pēkšņi mūsu uzmanību saistīja neparasts skats lejā pie klinšu sienas.

Kāds cilvēks baltā apģērbā — neviens cits kā otrs jauktenis, kurš vēl bija palicis dzīvs,— joza, ko nagi nes, it kā viņam pa pēdām dzītos pati nāve. Pāris soļu attālumā pakaļ lēkšoja mūsu uzticamais nēģeru milzenis Sambo. Paši savām acīm redzējām, kā viņš uzklūp bēg­lim un abām rokām sažņaudz tam rīkli. Saķērušies viņi kādu brīdi valstījās pa zemi. Tad Sambo piecēlās, aplū­koja nekustīgo ķermeni un, līksmi pamājis mums ar roku, skriešus metās uz klints pusi. Baltais stāvs palika guļam nolejas vidū.

Nodevēji bija likvidēti, tacu viņu nodarītais posts palika. Lai kā gribēdami, mēs vairs nespējām atgriezties uz vientuļās klints radzes. Vēl nesen mums — brīviem ceļiniekiem — pavērās visa pasaule, bet nu jau mēs bijām plakankalnes gūstekņi. Un šie divi jēdzieni bija un palika nesavienojami. Tur lejā pletās līdzenums, kur krūmājā paslēptas palika mūsu laivas. Bet tālāk, aiz mēļā dūmakā tītā apvāršņa, aizstīdza upe — ceļš, kas veda atpakaļ civilizācijā. Trūka tikai viena vienīga ķēdi savienotāja locekļa. Pat visatjautīgākais cilvēka prāts nespētu izgud­rot, kā pārmest tiltu pār briesmīgo bezdibeni, kas rēgojās starp mums un mūsu neseno pagātni. Vienā mirklī bija pārveidojusies visa mūsu dzīve.

Un tikai šai nelaimes stundā es tā īsti iepazinu visus trīs savus ceļa biedrus. Nomākti viņi bija, to nevar noliegt, un arī gaužām domīgi, taču nekas nespēja satricināt viņu mieru. Tobrīd mums atlika tikai pacietīgi sēdēt krūmos un gaidīt, līdz ieradīsies Sambo. Un drīz jau virs klints radzes parādījās lādzīgā melnā seja, un mūsu nēģeris kā īsts Hērakls izslējās visā augumā uz mazā laukumiņa.

— Ko es tagad darīt?— viņš kliedza.— Jūs sacīt, un es darīt.

So jautājumu uzdot bija daudz vieglāk nekā rast uz to atbildi. Taču tas vismaz bija skaidrs — uzticamais nēģe­ris ir vienīgais drošais posms, kas savieno mūs ar pārējo pasauli. Kaut tikai viņš mūs nepamestu!

— Nē, nē — viņš kliedza.— Es jūs neatstāt. Lai nākt ko nākt, jūs vienmēr redzēt man šite. Indiāņi es nevar notur. Viņi runā daudz — Kurupuri šite dzīvot, viņi iet mājā. Jūs aiziet, un es nevar viņi notur.

Tiesa kas tiesa, indiāņi pēdējā laikā ne vienreiz vien bija parādījuši, ka viņiem mūsu ceļojums ir līdz kaklam un ka laiks atgriezties mājās. Sambo teica taisnību, ka aizturēt indiāņus viņam nekādi neizdosies.

— Parūpējies, Sambo, lai viņi paliek vēl līdz rītam,— es saucu,— tad es varēšu ar viņiem nosūtīt vēstuli.

— Labs ir, serr! Es solīt — viņi gaida līdz rīta,— atbil­dēja nēģeris.— Bet ko es tagad darīt?

Darba Sambo netrūka, un uzticamais kalps visu veica apbrīnojami veikli. Vispirms mēs viņam likām noraisīt virvi no celma un vienu tās galu pārmest mums. Virve nebija resnāka par veļas auklu, toties šķita ļoti izturīga, un, lai gan par tiltu tā nederēja, mēs to varbūt varēsim izmantot kāpšanai. Virves otrā galā Sambo piestiprināja saini ar pārtikas krājumiem, kas jau bija uznesti augšā, un mēs pārvilkām to pāri savā pusē. Nu esam nodrošināti ar ēdamo vismaz vienai nedēļai, pat ja negadītos neko nomedīt. Beidzot nēģeris vēl uznesa divus maisus ar dažādām mantām — patronām un visu pārējo, un arī tos mēs ar virvi pārvilkām savā pusē. Bija jau pienācis vakars, kad Sambo pēdējo reizi nokāpa zemē, cieši nosolījies aizturēt indiāņus līdz nākamajam rītam.

Un tā nu esmu nosēdējis gandrīz visu šo nakti — mūsu pirmo plakankalnē pavadīto nakti, luktura gaismā pierak­stīdams mūsu piedzīvojumus.

Vakariņas mēs ieturējām, apmetušies uz naktsguļu pie pašas klints kraujas, un remdējām slāpes ar divām pudelēm Reinas minerālūdens, ko atradām vienā no saiņiem. Pats svarīgākais mums patlaban ir atrast ūdeni, taču man šķiet, ka pat lordam Džonam piedzīvojumu šai dienai pilnīgi pietiek, un arī mēs, pārējie, nejūtam ne mazāko aicinājumu spert pirmos soļus šai nezināmajā pasaulē. Pat ugunskuru neiekuram un cenšamies lieki netrokšņot.

Rīt (vai, pareizāk sakot, šodien, jo rakstīdams esmu sagaidījis rītausmu) mēs pirmoreiz dosimies izlūkot šo dīvaino z'emi. Kad atkal varēšu ķerties pie rakstīšanas — un vai tas vispār man kādreiz vēl izdosies —, nezinu pateikt. Pagaidām redzu, ka indiāņi vēl arvien ir tepat, un esmu cieši pārliecināts, ka mūsu uzticamais Sambo drīz vien ieradīsies pēc vēstules. Atliek vienīgi cerēt, ka tā nonāks īstajās rokās.

P. S. Jo vairāk es domāju, jo mazāk saskatu izeju no mūsu pašreizējā stāvokļa. Nav nekādu kaut cik reālu cerību atgriezties. Ja tepat plakankalnes malā augtu kāds lielāks koks, varbūt mums izdotos atkal pārmest tiltu pār bezdibeni, taču vismaz piecdesmit jardu attā­lumā koku vispār nav. Bet tālāk pat četratā mums nepietiktu spēka aizstiept daudzmaz piemērotu stumbru. Un virve, protams, ir pārāk īsa, lai pa to tiktu lejā. Jā, mūsu stāvoklis ir bezcerīgs . . . bezcerīgs!