Vecākais

KARA PRIEKŠNOJAUTAS

Pēc divām stundām atgriezās Triāna, bet aiz viņas nāca divi kareivji, stiepdami ļenganu ķermeni. Triāna pateica īsu komandu, un sargi nometa līķi uz grīdas. Mēs atradām slepkavu tur, kur Elva norādīja. Viņa vārds bija Dreils, burve teica.

Drūmas ziņkāres dzīta, Nasuada nopētīja seju šis vīrs bija mēģinājis viņu nogalināt. Slepkava bija maza auguma, bārdains, vienkārša izskata vīrs, kurš ne ar ko neatšķīrās no neskaitā­miem citiem šīs pilsētas iedzīvotājiem. Vārdenu vadone pat izjuta zināmu saikni ar mirušo, it kā mēģinājums nogalināt viņu un viņas pavēle, kura bija izraisījusi svešinieka nāvi, būtu saistījusi abus tik cieši, cik divi cilvēki vispār var būt saistīti. Kā viņš mira? Nasuada vaicāja. Es neredzu nekādus ievainojumus.

- Slepkava ar maģijas palīdzību nonāvējās pats. Mēs bijām uzlauzuši viņa aizsardzību un iegājuši viņa prātā, bet nepaguvām aizkavēt šo rīcību.

- Vai jums izdevās uzzināt kaut ko noderīgu, pirms viņš mira?

- Izdevās gan. Dreils bija viens no Galbatoriksam uzticamiem aģentiem, kas darbojas šeit, Surdā. Viņus dēvē par Melno Roku. Viņi izspiego mūs, kavē gatavošanos karam un cik nu mums izdevās ieskatīties Dreila atmiņās, pirms viņš izdzisa, ir atbildīgi par vairākiem dučiem noslepkavotu vārdenu. Acīmredzot viņi bija gaidījuši iespēju nogalināt jūs jau kopš brīža, kad mēs ieradāmies no Farthenduras.

- Bet kāpēc šī Melnā Roka nav nogalinājusi karali Orinu?

Triāna paraustīja plecus. Nemāku teikt. Iespējams, Gal­batorikss uzskata jūs par lielāku draudu nekā Orins. Var izrā­dīties, ka tikko Melnā Roka aptvers: jūs esat pasargāta no viņu uzbrukumiem īpašā veidā, pēc šiem vārdiem burve uzmeta žiglu skatienu Elvai, Orins nenodzīvos ne mēnesi, ja viņu dienu un nakti nesargās burvji. Vai varbūt Galbatorikss atturējās no tik nepārprotamas rīcības, jo vēlējās, lai Melnās Rokas darbība netiktu pamanīta. Surda ilgus gadus ir pastāvējusi tikai tāpēc, ka viltvārdis to pieļāva. Tagad, kad tā kļūst par apdraudējumu…

- Vai tu spētu pasargāt arī Orinu? Nasuada vērsās pie Elvas.

Viņas violetās acis likās iegailamies. Ja viņš mani mīļi palūgtu.

Nasuada steigšus prātoja, kā vislabāk novērst šo jauno apdrau­dējumu. Vai visi Galbatoriksa aģenti pārzina maģiju?

- Dreila prātā valdīja pamatīgs apjukums, tāpēc droši to apgal­vot es nevaru, Triāna atbildēja, taču pieļauju, ka zināšanas par burvestībām ir ne vienam vien.

Maģija, Nasuada klusībā nošķendējās. Lielākais apdraudē­jums vārdeniem no burvju vai citu prāta izmantošanā apmācītu cilvēku puses likās esam tieši spiegošana, nevis slepkavības. Bur­vji spēja nolasīt ikviena domas un uzzināt informāciju, ko Gal­batorikss varēja izmantot, lai iznīcinātu vārdenus. Tieši tāpēc gan Nasuada, gan citi vārdenu vadītāji bija apmācīti sajust, kad viņu prātam pieskaras kāds svešinieks, un pasargāt sevi no šādas nevēlamas uzmanības. Nasuada pieļāva, ka arī Orins un Hrotgars ir spēruši līdzīgus soļus, lai pasargātu sevi un savus valstsvīrus no spiegošanas.

Tiesa, bija teju neiespējami iemācīt aizsardzības prasmes ikvienam, kurš nonāca saskarē ar iespējami bīstamu informā­ciju, tāpēc viens no Duvrangragātas daudzajiem uzdevumiem bija medīt katru, kurš meklētu šādas ziņas cilvēku prātos. Šādas pie­sardzības rezultātā Duvrangragāta izsekoja vārdenus ne mazāk kā vārdenu ienaidniekus. Šo apstākli gan vārdenu vadone slēpa no vairuma savu padoto, jo tas tikai izraisītu lieku saspīlējumu, neuz­ticēšanos un neapmierinātību. Nasuadai pašai prātu izspiegošana diez ko negāja pie sirds, taču citu iespēju viņa nesaskatīja.

Ziņas par Melno Roku tikai stiprināja Nasuadas pārliecību, ka burvjus nepieciešams kontrolēt, taču pagaidām viņa nesaprata, kā to izdarīt.

- Kāpēc, viņa vaicāja, jums neizdevās to atklāt agrāk? Es saprastu, ja caur maģijas tikla acīm izslīd vientuļš slepkava, taču vesels burvju tīkls, kas darbojas, lai mūs iznīcinātu? Vai vari to paskaidrot, Triāna?

Pārmetums lika burves acīm iedzalkstīties. Tas notika tāpēc, ka šeit atšķirībā no Farthenduras mums nav iespējas pārbaudīt ikviena prātu. Aberonā ir pārāk daudz cilvēku, lai mēs, burvji, spētu izsekot visiem. Tāpēc mēs uzzinājām par Melno Roku tikai tagad, kundze.

Nasuada mirkli klusēja, tad pielieca galvu. Skaidrs. Vai jums izdevās atklāt citu Melnās Rokas locekļu vārdus?

- Dažus.

- Labi. Izmantojiet viņus, lai noskaidrotu pārējos aģentus. Triāna, iznīcini šo tīklu manis dēļ. Iznīcini, it kā tev būtu jāiznī­cina žurku bars, kas apsēdis labības apcirkņus. Burve paklanī­jās. Kā vēlaties, kundze.

- Saki, cik daudz vīru tev vēl vajag.

Kad atskanēja klauvējiens pie durvīm, sargi izvilka zobenus un nostājās abās pusēs ieejai. Komandieris bez brīdinājuma atrāva vaļā durvis. Aiz tām stāvēja jauns pāžs, pacēlis roku, lai klauvētu vēlreiz. Viņš apstulbis noskatījās uz ķermeni, kas gulēja uz grīdas, un nostiepās kā stīga, kad kapteinis vaicāja: Ko tu, puis, gribēji?

- Karalis Orins sūtīja mani ar ziņu pie lēdijas Nasuadas.

- Tad runā un dari to žigli, Nasuada pavēlēja.

Pāžam bija vajadzīgs mirklis, lai sakopotu domas. Karalis Orins vēlējās, lai jūs apciemotu viņu padomes zālē, jo esot saņem­tas svarīgas ziņas no Impērijas.

- Vai tas ir viss?

- Jā, kundze.

-Man ir jāiet. Triāna, tev ir zināms, kas jādara. Kaptein, norī­kojiet vienu no saviem vīriem, lai viņš aizvāc Dreila ķermeni!

- Klausos, kundze.

- Un palūdziet, lai jūsu kareivis sameklē kalponi Fariku vaja­dzētu iztīrīt manu kabinetu.

- Un kā ar mani? piešķiebusi galvu, apvaicājās Elva.

- Tu, Nasuada sacīja, nāksi man līdzi. Protams, ja tu jūties pietiekami labi, lai man sekotu.

Meitenīte atmeta galvu, un no mazās, apaļās mutītes atska­nēja ledaini smiekli. Es esmu gana stipra. Un tu?

Nelikdamās ne zinis par jautājumu, Nasuada sargu pavadībā devās uz karaļa padomes zāli. Karstumā pils akmeņi smaržoja pēc zemes. Aizmugurē skanēja Elvas solīšu tipināšana, un Nasuadai sagādāja dīvainu prieku apziņa, ka spokainajam bērnam nākas teju skriet, lai piemērotos pieauguša cilvēka garajiem soļiem.

Sargi palika priekštelpā pie padomes zāles, bet Nasuada un Elva iegāja pa durvīm. Zāle bija ļoti vienkārša, pat skarba, it kā atspoguļotu Surdas kareivīgo dabu. Nelielās valsts valdnieki zeltu tērēja, lai aizsargātu savu tautu un gāztu no troņa Galbatoriksu, nevis lai greznotu Boromeo pili ar tukšiem vizuļiem, kā to bija izdarījuši rūķi Troņheimā.

Telpā atradās rupji tēsts, pēdas divpadsmit garš galds, uz kura bija izklāta liela Alagēzijas karte. Katrā stūrī bija iedurts pa dun­cim. Kā pieņemts, galda galā sēdēja Orins, bet tālāk bija izkārtoju­šies viņa daudzie padomnieki. Nasuada zināja, ka ne viens vien no šiem padomniekiem kaismīgi ienīst viņu. Zālē atradās arī Vecajo padomes locekļi. Kad Jormundurs paskatījās uz savu pavēlnieci, Nasuada ievēroja viņa norūpējušos vaigu un secināja, ka Triāna paguvusi pastāstīt viņam par Dreilu.

-Jūsu Augstība, vai aicinājāt mani?

Orins piecēlās. Aicināju gan. Mēs tagad… Ieraudzījis Elvu, karalis aprāvās pusvārdā. Ak jā, Zaigojošā Pierīte. Man līdz šim nav bijusi iespēja pieņemt tevi audiencē, taču esmu daudz dzir­dējis par tavām spējām un, jāatzīstas, ļoti vēlējos tevi satikt. Vai manis piešķirtās telpas tevi apmierina?

- Paldies, Augstība, tās ir ļoti ērtas. Kad no meitenītes mutes atskanēja savādā pieauguša cilvēka balss, visi pie galda sēdošie sarāvās.

Premjerministrs Irvins, izslējies savā krēslā, norādīja ar dre­bošu pirkstu uz Elvu. Kāpēc jūs atvedāt uz šejieni šo… šo radī­jumu!

- Jūs piemirstat labas manieres, kungs, Nasuada atbildēja, lai gan gluži labi saprata vīra izjūtas.

Orins sarauca pieri. Jā, Irvin, jums vajadzētu savaldīties. Tiesa, Nasuada, premjera teiktajā ir arī daļa patiesības; mēs neva­ram ļaut bērnam piedalīties mūsu sēdē.

- Impērija, vārdenu pavēlniece paziņoja, tikko mēģināja mani noslepkavot. Telpu pāršalca pārsteiguma saucienu atbal­sis. Ja ne Elvas izlēmīgā rīcība, es būtu mirusi. Tāpēc es viņai pilnībā uzticos; turpmāk, lai kur es ietu, viņa nāks man līdzi. -Lai nu viņi lauza galvu, ko īsti Elva spēj.

- Kādas briesmīgas ziņas! iesaucās karalis. Vai jums izde­vās notvert vaininieku?

Redzēdama valdnieka padomnieku ziņkārīgās sejas, Nasuada saminstinājās. Augstība, es labprāt jums izklāstīšu notikušo visos sīkumos, kad paliksim divatā.

Šī atbilde likās apbēdinām Orinu, taču viņš neuzstāja. Ļoti labi. Bet sēdieties, sēdieties! Mēs tikko saņēmām ļoti satraucošu ziņojumu. Kad Nasuada apsēdās galda otrā galā pretī Orinam un Elva piemetās viņai aiz muguras, karalis turpināja: Izskatās, ka mūsu spiegiem Gileadā ir bijis nepareizs priekšstats par Gal­batoriksa armijas lielumu un izvietojumu.

- Kas liek jums tā uzskatīt?

- Viņi domāja, ka viltvārža armija atrodas Gileadā, taču viens no mūsu cilvēkiem Urubaenā ziņo, ka pirms pusotras nedēļas garām galvaspilsētai uz dienvidiem devies milzīgs karapulks. Esot bijusi nakts, tāpēc viņš nav pārliecināts par kareivju skaitu, taču mūsu izlūks uzsvēra, ka to ir bijis krietni vairāk par sešpadsmit tūkstošiem kareivju, kas, mūsuprāt, veidoja Galbatoriksa armijas mugurkaulu. Viņš pieļāva iespēju, ka karapulkā esot bijuši simts tūkstoši vai pat vairāk vīru.

Simts tūkstoši! Nasuadai pakrūtē iegula milzīgs, auksts baiļu akmens. Vai jūsu avots ir uzticams?

- Līdz šim viņa sniegtās ziņas nav bijis pamata apšaubīt.

- Es īsti nesaprotu, Nasuada nogrozīja galvu, kā gan Galbatorikss spēja pārvietot tik milzīgu armiju, mums nezinot?

Vezumnieku kolonnām vien vajadzēja stiepties vairāku jūdžu garumā. Mums bija skaidrs, ka viņš pulcina karaspēku, taču nekas neliecināja, ka Impērija jau ir gatava raidīt šo armiju cīņā.

Uzsitis pa galdu, lai vairāk uzsvērtu savus vārdus, ierunājās Falberds: Mēs esam piekrāpti. Visticamāk, mūsu izlūkiem ar maģijas palīdzību iedvests, ka armija vēl arvien atrodas Gileadas barakās.

Nasuada juta, kā viņa nobāl. Vienīgais, kurš spētu tik ilgi uzturēt šāda mēroga ilūziju…

- …ir pats Galbatorikss, Orins pabeidza viņas vietā. Tāds bija arī mūsu secinājums. Tas nozīmē, ka viltvārdis beidzot ir izlīdis no midzeņa, lai dotos pret mums atklātā cīņā. Arī tagad, kamēr mēs spriežam par turpmāko rīcību, viņa melnie spēki tuvojas Surdai.

Irvins paliecās uz priekšu. Tagad mums ir jāizlemj, ko darīt. Protams, mēs nevaram atstāt šos draudus bez ievērības, bet kā mums rīkoties? Kur? Kad? Mūsu armija vēl nav gatava tāda mēroga karagājienam, bet jūsu spēki, lēdija Nasuada, jūsu vār­deni, jau ir izbaudījuši kara nežēlīgo dunu.

- Ko jūs ar to vēlaties teikt? Vai to, ka mums ir jāatdod savas dzīvības par jūsu brīvību ?

- Es tikai secināju acīmredzamo. Uztveriet to, kā vēlaties.

Tad ierunājās Orins: Ja būsim vieni, tik milzīga armija mūs

sakaus. Mums ir jāmeklē sabiedrotie un, lai stātos pretī Galba­toriksam, mums būs vajadzīga Eragona palīdzība. Nasuada, vai varat nosūtīt kādu viņam pakaļ?

- Es tā arī rīkotos, ja vien spētu, taču līdz brīdim, kad atgriezī­sies Arja, man nav nekādu iespēju sazināties ar elfiem vai izsaukt Eragonu.

- Tādā gadījumā, Orins noteica dobjā balsī, mums jācer, ka viņa ieradīsies Aberonā, pirms būs par vēlu. Laikam jau mēs neva­ram rēķināties, ka elfi mūs atbalstīs šajā kampaņā. Pat ja pūķis spētu šķērsot daudzās līgas starp Elesmēru un mūsu galvaspilsētu vanaga ātrumā, elfi nepagūtu sapulcināt karapulkus un nokļūt līdz šejienei pirms Impērijas armijas. Tas nozīmē, ka mēs varam cerēt tikai uz rūķiem. Es zinu, ka vārdeni daudzus gadus uztur draudzīgas attiecības ar Hrotgaru; vai nosūtīsiet viņam palīdzības lūgumu mūsu visu vārdā? Viņi taču vienmēr ir solījuši nākt talkā, kad pienāks liktenīgā stunda.

Nasuada pamāja. Duvrangragātai ir vienošanās ar vairākiem rūķu magiem, kas ļauj zibenīgi apmainīties ar ziņām. Es nodošu viņiem jūsu mūsu lūgumu. Un es lūgšu, lai Hrotgars nosūta ziņnesi uz Serisu, lai nodotu elfiem jaunumus par pēdējo noti­kumu pavērsienu, lai viņi vismaz būtu brīdināti.

Labi. No Farthenduras ir pamatīgs ceļš veicams, taču, ja mums izdotos aizkavēt Impērijas armiju kaut uz nedēļu, rūķi varētu pagūt ierasties laikus.

Sarunas turpinājums izvērtās visai drūms. Pastāvēja vairākas taktikas, kas ļautu sakaut lielāku bet ne labāk apmācītu armiju, taču neviens no klātesošajiem nespēja iedomāties, kā pieveikt Gal­batoriksu, jo īpaši tāpēc, ka salīdzinājumā ar vecā karaļa spēkiem Eragona spēki vēl arvien likās ļoti vāji. Niecīga cerība uz panā­kumu varēja būt tikai tad, ja izdotos Eragonam palīgā raidīt pēc iespējas lielāku burvju pulku gan cilvēkus, gan rūķus un tad piespiest Galbatoriksu vienu stāties pretī šiem apvienotajiem spē­kiem. "Šai iecerei ir kāds būtisks trūkums," Nasuada nodomāja. "Tad, kad Galbatorikss iznīcināja Jātniekus, viņš pieveica krietni rūdītākus pretiniekus, turklāt kopš tā laika viltvārdis ir kļuvis vēl spēcīgāks." Vārdenu pavēlniece bija pārliecināta, ka arī pārējie to apzinās. "Protams, ja mūsu rindās būtu arī elfu zintnieki, uzvaras kausi varētu nosvērties uz mūsu pusi. Taču bez tiem… Ja mēs nespēsim pieveikt Galbatoriksu, atliks tikai viena iespēja bēgt no Alagēzijas pāri plašajai jūrai un atrast jaunu zemi, kur uzsākt jaunu dzīvi. Un tur gaidīt viņa nāves brīdi. Pat karalis taču neva­rēja dzīvot mūžīgi. Vienīgais, par ko cilvēks varēja būt drošs, bija apziņa, ka viss ir pārejošs."

Pārsprieduši taktiku, viņi pievērsās loģistikai, taču sarunas turpinājums pārvērtās dzēlīgā vārdu karā starp Vecajo padomi un Orina padomniekiem par pienākumu sadali starp vārdeniem un Surdu: kam jāmaksā par vienu vai otru darbu, kam jānodrošina pārtika strādniekiem, kas veic abām pusēm vajadzīgus darbus, kam jāapgādā attiecīgās puses kareivji un vēl par daudziem jo daudziem citiem jautājumiem.

Piktā strīda vidū Orins izvilka aiz jostas aizbāztu pergamenta vīstokli un uzrunāja Nasuadu: Ja reiz runājam par naudu, vai jūs būtu tik laipna un izskaidrotu kādu visai savādu apstākli, kas nupat nācis man ausīs?

- Ceru, ka spēšu, Augstība.

- Šī ir sūdzība no audēju ģildes, kas apgalvo, ka audēji visā Surdā tikko zaudējuši krietnu daļu savas peļņas, jo tirgu pārplūdi­nājušas neparasti lētas mežģīnes, un šīs mežģīnes, viņi apgalvo, piegādājot vārdeni. Karaļa sejā iezagās sāpīga izteiksme. Lie­kas muļķīgi pat jautāt, bet vai viņu sūdzībai varētu būt kāds pamats? Un, ja tā, kāpēc vārdeni šādi rīkojas?

Nasuada pat nemēģināja slēpt smaidu. Ja atceraties, Augstība, kad atteicāties aizdot vārdeniem naudu, jūs devāt padomu, lai atrodu citu veidu, kā atbalstīt savus ļaudis.

- Tā tiešām bija. Un ko jūs ar to vēlaties teikt? Orins vaicāja, piemiegdams acis.

- Redziet, es kādā brīdī aptvēru, ka mežģīnes ir ļoti dārgas, jo to izgatavošana prasa daudz laika, toties to aušanai nav nepie­ciešams daudz enei'ģijas, tāpēc tās ir viegli pavairot, izmantojot maģiju. Jums kā dabas filozofam vajadzētu augstu novērtēt šo ideju. Pārdodot mūsu mežģīnes gan šeit, gan Impērijā, mums ir izdevies pilnībā nodrošināt ar naudu gatavošanos karam un citas vajadzības. Nevienam vārdenam vairs netrūkst ēdiena vai pajumtes.

Neticības pilnā izteiksme Orina sejā sagādāja Nasuadai tādu gandarījumu, kādu dzīvē bija nācies piedzīvot vien retu reizi. Pergamenta vīstoklis sastinga pusceļā starp zodu un galdu, mute palika puspavērta, bet mīklaini sarauktā piere liecināja par pār­steigtu vīru, kurš tikko redzējis kaut ko tādu, ko nesaprot. Nasu­ada pilnībā izbaudīja šo ainu.

- Mežģīnes? viņš izgrūda.

- Jā, Augstība.

- Jūs taču netaisāties pieveikt Galbatoriksu ar mežģīņu palī­dzību!

- Un kāpēc gan ne?

Viņš mirkli minstinājās, tad noņurdēja: Tāpēc… tāpēc, ka tas nav cienīgi. Kurš gan dziesminieks, rakstot dziesmu par mūsu varoņdarbiem, piesauks mežģīnes?

-Mēs necīnāmies tāpēc, lai mums par godu sacerētu dzies­mas.

- Labi, aizmirsīsim par dziesmām! Bet ko man atbildēt audēju ģildei? Pārdodot mežģīnes tik lēti, jūs izputināt cilvēkus un kai­tējat valsts ekonomikai. Tas nekur neder. Tas galīgi nekur neder.

Ļaujot smaidam kļūt saldam un siltam, Nasuada visdraudzī­gākajā balsī piebilda: Ak, vai. Ja tā ir tik smaga nasta jūsu kasei, vārdeni ar lielu prieku piedāvās jums aizdevumu pateicībā par mums izrādīto laipnību… protams, es ceru, ka mēs vienosimies par saprātīgu procentu likmi.

Vecajo padomes locekļi spēja saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, bet Nasuadai aiz muguras īsi, bet līksmi iesmējās Elva.