Vecākais

ATGĀDINĀJUMS

Badīga vēja kauciens pamodināja Eragonu no miega. Vētra ielauzās viņa guļamkambarī, segas plandījās kā karogi, mantas lidoja pa gaisu, un lukturi sitās pret sienu. Ārā debesis klāja melni negaisa mākoņi.

Safira noskatījās, kā Eragons pieslienas stāvus, cenšoties noturēt līdzsvaru, jo koks līgojās kā kuģis bangojošā jūrā. Viņš nolieca galvu pret vēju un, turēdamies pie sienas, aizcīnījās pāri istabai, līdz nonāca pie ovālas atveres sienā, caur kuru telpā pūta brāzmainais vējš.

Eragons paskatījās pāri šūpīgās grīdas malai lejup. Likās, ka šurpu turpu viļņojas zeme. Jauneklis norija siekalas un centās nemanīt bangošanos paša vēderā.

Tad viņš sataustīja auduma pārklāja malu, ko varēja izvilkt no koka pāri atverei. Eragons jau taisījās mesties uz atveres otru pusi. Ja paslīdētu kāja, starp viņu un koka saknēm būtu vien simt pēdu brīva gaisa.

Pagaidi, Safira sacīja.

Viņa nokāpa no zemā paaugstinājuma, uz kura gulēja, un nolaida asti tā, lai Eragons varētu to izmantot kā margas.

Turēdams pārklāju vienā rokā un tas prasīja sasprindzināt visus spēkus -, Eragons izmantoja dzelkšņu rindu uz Safiras astes, lai pārvilktos līdz atveres otrai pusei. Ticis tik tālu, viņš satvēra audumu ar abām rokām un iespieda tā malu paredzētajā gropē.

Istabā valdīja klusums.

Vējš iepūta auduma gabalā, taču nelikās, ka tas varētu pār­plīst. Eragons pabakstīja ar pirkstu: audums bija nostiepts kā bungu āda.

Elfu prasmes ir satriecošas, viņš sacīja.

Safira pielieca galvu un, pacēlusi to pret griestiem, ieklausījās. Vajadzētu aizvērt ari darbistabu, citādi vētra to izpostīs.

Kāpjot augšup pa kāpnēm, koks pamatīgi šūpojās. Eragonam saļodzījās kāja, un viņš stipri sadauzīja ceļgalu.

Nolādēts! jauneklis norūca.

Darbistabā gaisā virpuļoja papīri un spalvaskāti, it kā tiem būtu izauguši spārni. Aizklājis ar rokām galvu, Eragons metās viesulī. Kad viņam trāpīja spalvu asie gali, likās, it kā kāds viņu sāpīgi apmētātu ar sīkiem akmentiņiem.

Eragonam nācās papūlēties, lai aizvilktu atveri bez Safiras palīdzības. Mirklī, kad viņš to bija paveicis, muguru pāršķēla sāpes bezgalīgas, apdullinošas sāpes.

Jauneklis iekliedzās, un balss pēkšņi aizlūza no kliedziena spēka. Acu priekšā pazibēja sarkani un dzelteni plankumi, tad tie sakusa melnā šķidrautā un Eragons novēlās uz sāniem. Viņš dzirdēja, kā lejā bezspēcībā iekaucas Safira kāpņu telpa bija pārāk šaura, bet vējš ārā pārāk spēcīgs, lai pūķis nokļūtu līdz Jātniekam. Saikne ar Safiru atslāba. Viņš ļāvās apkārt valdošajai tumsai, lai tā atbrīvotu viņu no briesmīgajām sāpēm.

Eragons pamodās ar skābenu garšu mutē. Viņš nezināja, cik ilgi bija nogulējis uz grīdas, taču roku un kāju muskuļi bija notir­puši no savilkšanās ciešā kamoliņā. Vētra vēl arvien tricināja koku, turklāt tagad to pavadīja lietus dārdoņa, kas likās sitamies vienā ritmā ar viņa sirdi.

Safira?…

Es esmu tepat. Vai spēsi nokāpt lejā ?

Mēģināšu.

Eragons jutās pārāk vārgs, lai nostāvētu uz grīļīgās grīdas, tāpēc aizrāpoja līdz kāpnēm un pakāpienu pa pakāpienam vēlās lejup, katru reizi sāpēs saviebdamies. Pusceļā viņu sagaidīja Safira, kas, iebāzusi galvu un kaklu tik tālu ejā, cik spēja, izmi­sumā plosīja koku.

Mans mazais. No pūķa mutes pašāvās milzīga mēle, un tās asais gals skāra Jātnieka roku. Viņš pasmaidīja. Tad pūķis izlieca kaklu un mēģināja pavilkt galvu atpakaļ, bet nespēja to pat izkus­tināt.

Kas notika?

Esmu iesprūdusi.

Tu esi… Eragons nespēja novaldīties. Lai gan sāpēja visas maliņas, viņš iesmējās. Abu stāvoklis bija pārāk nejēdzīgs.

Safira nošņācās un sasprindzināja vareno ķermeni. Koks nodrebēja, un Eragons novēlās uz sāniem. Pūķis elsodams saļima. Klau, nesēdi tur, smīnēdams kā pārgudra lapsa! Palīdzi man!

Apspiezdams vēlmi iesmieties, viņš atbalstīja kāju pret pūķa degunu un grūda to tik stipri, cik uzdrīkstējās, bet Safira tikmēr mētājās un locījās, mēģinot atbrīvoties.

Pagāja minūtes desmit, līdz viņai tas izdevās. Tikai tad Era­gons ieraudzīja, kāds posts bija nodarīts kāpnēm. Viņš ievaidējās. Asās zvīņas bija saplosījušas mizu un iznīcinājušas smalkos, kokā ieaudzētos rakstus.

Vai! noteica Safira.

Vismaz to izdarīji tu, nevis es. Tev elfi, iespējams, piedos. Viņi caurām dienām un naktīm dziedātu rūku mīlas balādes, ja tu viņiem to lūgtu.

Eragons piebiedrojās Safirai viņas midzenī, atspiedās pret pūķa vēdera gludajām zvīņām, ieklausīdamies vētrā, kas rēkdama plosījās apkārt. Drāna atveres priekšā caurspīdīgi izgaismojās ik reizes, kad otrā pusē uzplaiksnīja zibens robotās šautras.

Kā tu domā, cik ir pulkstenis ?

Līdz brīdim, kad mums jātiekas ar Oromisu, ir palikušas vai­rākas stundas. Ej gulēt un atjauno spēkus! Es palikšu nomodā.

Un, par spīti koka šūpām, Eragons iemiga.