Vecākais

PATI PILNĪBA

Beidzot es saprotu manu ienaidnieku dabu, Eragons nodoKopš razaku pirmās parādīšanās Kārvahallā jauneklis bija izjutis dziļas bailes ne tikai tāpēc, ka bija pie­redzējis to briesmu darbus, bet arī tāpēc, ka par šiem radījumiem zināja tik maz. Šīs neziņas dēļ jauneklis bija piedēvējis razakiem draudīgākas spējas, nekā tiem patiešām piemita, un uztvēris tos ar teju māņticīgām šausmām. īsti naktsmurgi. Bet tagad, kad Oromisa skaidrojums bija izkliedējis razaku noslēpumainības auru, tie vairs nelikās tik draudīgi. Tas, ka razaki baidījās no gaismas un ūdens, stiprināja Eragona pārliecību, ka nākamajā tikšanās reizē viņš iznīcinās briesmoņus, kas nogalināja Garovu un Bromu.

- Vai to vecākus arī sauc par razakiem? jauneklis vaicāja.

Oromiss papurināja galvu. Mēs tos saucam par letrblakiem.

Un, ja to kūniņas ir viltīgas, tomēr aprobežotas, letrblaki saprāta ziņā neatpaliek no pūķiem. Nežēlīgiem, ļauniem un samaitātiem pūķiem.

- No kurienes tie parādījās Alagēzijā?

- No zemes, kura savulaik pameta tavi senči. Iespējams, karali Palankāru viņa dzimto zemi atstāt piespieda tieši letrblaku uzbru­kumi. Kad mēs, Jātnieki, uzzinājām par razaku parādīšanos Ala­gēzijā, darījām visu iespējamo, lai tos izskaustu, gluži kā lapu puvi. Diemžēl mums tas līdz galam neizdevās. Divi letrblaki izbēga, un tieši tie kopā ar savām kūniņām arī sagādāja tev tik daudz sāpju. Nogalinājis Vrēlu, Galbatorikss tos sameklēja un nolīga savā die­nestā, apsolot aizstāvēt un nodrošināt viņus ar iecienīto pārtiku. Tieši tāpēc Galbatorikss atļauj tiem dzīvot netālu no Drasleonas tā tomēr ir viena no Impērijas lielākajām pilsētām.

Eragons sakoda zobus. Viņiem nāksies atbildēt par dau­dziem pāri darījumiem. Un reiz tas notiks, ja vien man būs lemts dabūt tos rokās.

Tas gan tiesa, Oromiss piekrita. Nozudis namiņa ieejas melnajā ēnā, viņš pēc brīža atgriezās, nesdams pusduci apmē­ram puspēdu platu un pēdu augstu slānekļa plāksnīšu. Skolotājs pasniedza vienu no tām Eragonam. Atliksim nepatīkamās saru­nas uz kādu brīdi! Iedomājos, ka tu labprāt iemācītos pagatavot dailni. Turklāt tas ir lielisks paņēmiens, kad nepieciešams sako­pot domas. Slāneklis ir piesūcināts ar tinti, lai uz tā varētu uzburt jebkuru krāsu. Tev tikai cieši jāieskatās ainā, ko vēlies iemūžināt, un tad jāsaka: Lai tas, ko es redzu ar prāta acīm, atainojas uz šīs plāksnītes virsmas! Kamēr Eragons pētīja mālam līdzīgo, gludo slānekli, Oromiss pamāja ar roku uz klajumu. Paskaties apkārt, Eragon, un atrodi kaut ko iemūžināšanas cienīgu.

Vispirms Eragons pamanīja acīm redzamo, taču gan dzeltenā lilija, kas auga pie kājām, gan Oromisa vīteņiem klātais namiņš, gan dzidrais strauts un pati ainava likās pārāk banāla. Te nebija nekā vienreizīga. Neviens neliktos ne zinis par tādu dailni, nedz arī par personu, kas to radījusi. Saglabāt ir vērts tikai to, kas mainās un zūd, jauneklis nodomāja. Viņa skatiens apstājās pie gaiši zaļajiem pavasara dzinumiem koka zaru galos, kā arī pie dziļās, šaurās plaisas, kas pāršķēla stumbru vietā, kur vētra bija nolauzusi pamatīgu zaru, noplēšot arī garu mizas sloksni. Gar plaisu gaismu uztvēra un atstaroja caurspīdīgi sastingušu sveķu burbulīši.

Eragons nostājās pie stumbra, lai redzētu, kā koka sakaltušo asiņu izliektie puni izceļas sānskatā un tos ietver jauno, spožo skuju slotiņas. Tad viņš rūpīgi iegaumēja ainu un izteica buramvārdus.

Pelēkās plāksnītes virsma sāka mainīties kā hameleona āda spilgtu krāsu traipi izpletās un sajaucās, līdz ieguva vajadzīgos toņus. Kad attēls sastinga, Eragonam atklājās kaut kas gluži cits nekā aina, kuru viņš bija gribējis iemūžināt. Sveķi un skujas mir­dzēja sulīgās krāsās un izteiksmīgās detaļās, bet viss pārējais bija izplūdis un izsmērēts, it kā būtu skatīts caur puspievērtām acīm. Eragona veikums krietni atšķīrās no Oromisa darinātā Ilirejas daiļņa skaidrības.

Kad skolotājs pamāja, Eragons pasniedza plāksnīti viņam. Elfs kādu mirkli to pētīja, tad atzina: Tev, Eragon-finiarel, ir neparasts domu gājiens. Vairums cilvēku nespēj pienācīgi sakopot domas, lai radītu atpazīstamu attēlu. Tu savukārt pamani teju visu, kas tevi varētu interesēt. Tomēr tas ir šaurs skatījums. Šeit tu saskaries ar tām pašām grūtībām, kas tevi vajā meditācijas laikā. Tev ir jāatbrīvojas, jāpaplašina redzes apvārsnis un jāļauj sev uztvert visu apkārtējo, nemēģinot atdalīt svarīgo no maz­svarīgā. Nolicis attēlu sāņus, Oromiss pacēla no zāles nākamo plāksnīti un pasniedza to Eragonam. Mēģini vēlreiz, ņemot vērā to, ko es…

- Sveicināts, Jātniek!

Pārsteigtais Eragons pagriezās un ieraudzīja no meža iznā­kam Oriku un Arju. Rūķis pacēla roku sveicienam. Milzīgā bārda bija nesen apgriezta un sapīta bizē, mati saņemti atpakaļ kārtīgā zirgastē, bet tērpies viņš bija jaunā, elfu dāvinātā kamzolī no sarkani brūna auduma ar zelta izšuvumiem. Orika izskatā nekas neliecināja par viņa vakardienas stāvokli.

Eragons, Oromiss un Arja sasveicinājās, kā tas bija pieņemts pie elfiem, tad Oromiss, pārgājis no senvalodas uz cilvēku un rūķu mēli, sacīja: Kāds iemesls ir šim apmeklējumam? Es labprāt uzņemtu jūs savā namiņā, tikai šobrīd, kā redzat, es strādāju ar Eragonu un tas ir ļoti svarīgi.

-Es atvainojos par traucējumu, Oromis-elda, Arja iesāka, taču…

- Šoreiz es esmu vainīgs, Oriks iejaucās. Viņš paskatījās uz Eragonu, tad turpināja: Mani uz Elesmēru atsūtīja Hrotgars, lai es pārliecinātos, ka Eragons saņem labāko apmācību. Es par to nešaubos, tikai vēlējos pats savām acīm skatīt kādu apmācības dienu, lai, atgriežoties Troņheimā, varētu sniegt mūsu karalim patiesu liecību par Elesmērā pieredzēto.

Oromiss atbildēja: Tas, ko mācu Eragonam, nav paredzēts nevienam citam. Jātnieku noslēpumi ir domāti tikai viņam vienam.

- Un to es lieliski saprotu. Tomēr mēs dzīvojam nedrošos laikos. Akmens, kas reiz bija ciets un nemainīgs, tagad ir sācis ļodzīties. Lai izdzīvotu, mums ir jāpielāgojas. No Eragona veik­smes ir atkarīgs pārāk daudz, tāpēc mums, rūķiem, ir tiesības zināt, ka viņa apmācība norisinās tā, kā mums solīts. Vai tu uzskati, ka šādam viedoklim nav pamata?

- Tu, godājamo rūķi, runā prātīgi, Oromiss atzina. Tikpat neizprotams kā vienmēr, elfs pāris reižu sasita kopā abu plaukstu pirkstgalus. Vai varu uzskatīt, ka tev tas ir uzticēts kā pienā­kums?

- Reizē pienākums un gods.

- Un ne viens, ne otrs tev neļaus piekāpties šajā jautājumā?

- Domāju, ka ne, Oromis-elda, Oriks atbildēja.

- Lieliski. Tu drīksti palikt šeit un noskatīties šo mūsu nodar­bību. Vai ar to būs gana?

Oriks sarauca pieri. Vai nodarbības beigas ir tuvu?

- Mēs tikko sākām.

- Tad, jā, man būs gana. Vismaz šim brīdim.

Kamēr rūķis sarunājās ar elfu, Eragons centās saskatīties ar Arju, taču viņas uzmanība bija pievērsta tikai un vienīgi Oromi­sam.

- …Eragon!

Jauneklis samiedza acis, izrauts no romantiskajām domām. Jā, skolotāj?

- Nenovērsies, Eragon! Es vēlos, lai tu izgatavo vēl vienu dailni. Paturi prātu atvērtu, kā es tev mācīju iepriekš.

- Jā, skolotāj! Eragons paņēma plāksnīti jaunekļa rokas bija mazliet miklas, jo viņa veikumu šoreiz vērtēs arī Oriks un Arja. Viņš vēlējās izpildīt uzdevumu pēc iespējas labāk, lai pie­rādītu, ka Oromiss ir lielisks skolotājs. Tomēr viņam neizdevās sakopot uzmanību uz priedes skujām un sveķiem. Viņa domas pievilka Arja, tāpat kā ziemeļi pievelk kompasa adatu, piesaistot uzmanību ik reizes, kad Eragons pievērsās kaut kam citam.

Beidzot jauneklis saprata, ka pretoties viņas valdzinājumam ir veltīgi. Viņš prātā pievērsās elfas tēlam tam bija nepieciešams viens vienīgs mirklis, jo Eragons zināja katru viņas vaibstu labāk par savējiem, un izteica buramvārdus senvalodā, ielikdams pārpasaulīgās maģijas plūsmā visu savu apbrīnu, mīlestību un bailes, kas saistījās ar Arju.

Iegūtais iznākums satrieca jaunekli tā, ka viņš zaudēja valodu.

Dailnī Arjas galva un pleci izcēlās uz tumša, neskaidra fona. No labās puses elfu izgaismoja ugunskura liesmas, un viņa vērās skatītājā ar izpratnes pilnu skatienu turklāt attēlā jautās kas vairāk par viņas ikdienas izskatu; to papildināja arī tas, kā elfu redzēja Eragons viņa bija noslēpumaina, savdabīga un skaistākā sieviete pasaulē. Portrets nekādā ziņā nebija pati pilnība, taču no tā elpoja tāda spriedze un alkas, ka Eragons nodrebēja. Vai es tiešām redzu Arju šādi ? Lai kas būtu šī sieviete, viņa bija pārāk vieda, pārāk varena un pārāk harismātiska bija skaidrs, ka viņa iznīcinās jebkuru parastu mirstīgo.

No milzu tāluma atskanēja Safiras čuksts: Esi piesardzīgs…

- Eragon, ko tu uzbūri? Oromiss apvaicājās.

- Es… es nezinu. Kad Oromiss pastiepa roku pēc daiļņa, Era­gons mirkli vilcinājās, jo nevēlējās, lai viņa veikumu redzētu kāds cits, jo īpaši Arja. Pēc garas, baisas pauzes jauneklis ar mokām atlaida sažņaugtos pirkstus un atdeva plāksnīti Oromisam.

Kad elfs pavērās uz dailni, viņa vaibsti, ja tas vien bija iespē­jams, kļuva vēl nopietnāki, tad viņš atkal paskatījās uz Eragonu. Jauneklis sarāvās zem skolotāja smagā skatiena. Nebildis ne vārda, Oromiss pasniedza plāksnīti Arjai.

Kad elfa noliecās pār dailni, mati aizsedza viņas seju, taču Eragons pamanīja, kā uz rokām, kas cieši sakļāvās ap slānekļa attēlu, izspiežas dzīslas un asinsvadi. Plāksnīte Arjas tvērienā drebēja.

- Nu, kas tur ir? Oriks jautāja.

Pacēlusi dailni virs galvas, Arja trieca to pret zemi, sašķai­dīdama tūkstoš lauskās. Tad viņa izslējās pilnā augumā un ar milzīgu pašcieņu sejā pagāja garām Eragonam, šķērsoja klajumu un nozuda Duveldenvārdenas mežonīgajā biezoknī.

Oriks pacēla vienu no slānekļa lauskām. Uz tās nekā nebija plāksnītei sašķīstot, attēls bija pagaisis. Rūķis paraustīja bārdu.

- Visus gadu desmitus, kopš pazīstu Arju, šī ir pirmā reize, kad viņa zaudē savaldīšanos. Pirmā. Ko tu izdarīji, Eragon?

Apjukušais jauneklis atbildēja: Izgatavoju viņas attēlu.

Oriks samulsis sarauca pieri. Attēlu? Kāpēc gan tas tā…

- Manuprāt, tev tagad vajadzētu iet, Oromiss viņu pārtrauca. Katrā ziņā nodarbība ir beigusies. Atnāc vēlreiz rīt vai parīt, ja vēlies uzzināt ko vairāk par Eragona apmācību.

Rūķis piemiegtām acīm pavērās uz Eragonu, tad pamāja un notrausa gružus no plaukstām. Jā, tā arī darīšu. Pateicos par tavu laiku, Oromis-elda. Es to vērtēju ļoti augstu. Dodoties atpa­kaļ uz Elesmēru, Oriks pār plecu uzsauca Eragonam: Ja vēlāk gribēsi ar mani aprunāties, es būšu Tialdari namā.

Kad Oriks bija projām, Oromiss pavilka uz augšu tuniku, nometās tupus un sāka lasīt lauskas. Eragons skatījās uz skolo­tāju, nespēdams ne pakustēties.

- Kāpēc tā? viņš vaicāja senvalodā.

- Iespējams, Oromiss atbildēja, tu nobiedēji Arju.

- Nobiedēju? Es viņu nekad neesmu redzējis nobijušos. Taču, tikko izteicis šos vārdus, Eragons aptvēra, ka tā nav taisnība. Vienkārši viņa savas bailes spēja paslēpt labāk nekā citi. Nome­ties uz viena ceļa, jauneklis pacēla daiļņa lausku un iespieda to Oromisam plaukstā. Kāpēc lai viņa baidītos no manis? viņš vaicāja. Izskaidrojiet, lūdzu!

Oromiss piecēlās un aizgāja līdz strautiņam, kur nobēra slā­nekļa lauskas straumes malā, ļaudams pelēkajām pārslām izslīdēt caur pirkstiem. Daiļņi rāda tikai to, ko tu vēlies. Ar daiļņa palī­dzību ir iespējams melot, radīt viltus attēlu, taču tam ir nepiecie­šama krietni augstāka prasme, un tev tāda vēl nepiemīt. Arja to zina. Tātad viņa saprot, ka dailnis attēloja tavas patiesās jūtas pret viņu.

- Bet kāpēc lai tas viņu tā nobiedētu?

Oromiss skumīgi pasmaidīja. Jo dailnis atklāja tavas apmātī­bas spēku. Elfs salika abu roku pirkstus citu pret citu, izveidojot arku virkni. Paraudzīsimies uz notikušo no malas. Lai gan tu esi gana vecs, lai starp cilvēkiem tevi uzskatītu par pieaugušu vīrieti, mūsu acīs tu esi vien bērns. Eragons saviebās kaut ko līdzīgu vakar bija teikusi arī Safira. Parasti es nemēdzu salīdzināt cilvēka un elfa vecumu, taču tev reiz piemitīs mūsu ilgais mūžs, tāpēc man tevi jāmēra ar elfu mērauklu.

Turklāt tu esi Jātnieks, Oromiss atgādināja. Mēs paļau­jamies uz tavu palīdzību, lai sakautu Galbatoriksu. Ja kaut jel kas novērstu tavas domas no mācībām, sekas varētu būt baisas visai Alagēzijai.

Tātad, elfs turpināja, kā Arja varēja uztvert tavu dailni? Skaidrs ir viens tu uz viņu lūkojies ar mīlas pilnām acīm, tomēr un man nav ne mazāko šaubu, ka arī Arjai tu patīc, savienība starp jums abiem nav iespējama tavas jaunības, audzināšanas, rases un pienākumu dēļ. Tava aizrautība nostāda Arju nelāgā stāvoklī. Viņa neuzdrošinās tev to atklāti pateikt, baidoties, ka tas var nelāgi ietekmēt mācības. Tomēr kā karalienes meita viņa nevar nelikties par tevi ne zinis un aizvainot jo īpaši to Jāt­nieku, no kura tik daudz kas ir atkarīgs… Pat tad, ja jūs būtu viens otram piemēroti, Arja vairītos dot tev kādas cerības, jo tev visa enerģija ir jāvelta apmācībai. Viņa ziedotu savu laimi kopī­gās lietas labad. Oromisa balss kļuva dobjāka: Tev, Eragon, jāsaprot viens Galbatoriksa sakāve ir kas svarīgāks par katra atsevišķa cilvēka, elfa vai rūķa likteni. Visam citam nav nekādas nozīmes. Skolotājs apklusa, līdzjūtīgi paskatījās uz Eragonu un tad piebilda: Ja ņemam vērā visu izklāstīto, vai tev vēl arvien liekas savādi, ka Arja nobijās, sapratusi tavas jūtas pret viņu var apdraudēt visu, kā vārdā mēs esam cīnījušies?

Eragons papurināja galvu. Viņam bija dziļš kauns, ka neapdo­mīgā rīcība bija satraukusi Arju. Jauneklis saprata, ka uzvedies pārgalvīgi un bērnišķīgi. Es varēju aiztaupīt visus šos pārdzīvo­jumus gan sev, gan citiem, ja vien būtu mazliet labāk valdījis pār sevi.

Oromiss pieskārās Eragona plecam un ieveda jaunekli atpakaļ namiņā. Nedomā, ka es nenovērtēju tavas jūtas, Eragon. Ikvie­nam no mums dzīvē pienāk mirklis, kad piedzīvojam kaislības un alkas. Tā ir daļa no mūsu likteņa. Un es lieliski zinu, cik tev ir grūti atteikties no dzīves mazajiem priekiem, tomēr tas ir nepie­ciešams, ja mēs gribam sasniegt mērķi.

- Jā, skolotāj.

Viņi abi sēdēja pie galda, un Oromiss sāka izkārtot Eragona priekšā rakstāmlietas Liduen Kvaedhi apguvei. Būtu neprāts uzskatīt, ka tu aizmirsīsi savas jūtas pret Arju, tomēr es gribētu, lai tās nekad vairs netraucē mūsu mācības. Vai vari man to apsolīt?

-Jā, skolotāj. Es apsolu.

- Un kā ar Arju? Kāda būtu visgodprātīgākā rīcība, lai arī viņa lieki neciestu?

Eragons vilcinājās. Es nevēlos zaudēt viņas draudzību.

- Tiesa.

- Tāpēc… es došos pie viņas, atvainošos un apņemšos nekad vairs apzināti neradīt viņai tādas grūtības. Eragonam nenācās viegli izteikt šos vārdus, bet, kad tie bija izskanējuši, viņš izjuta zināmu atvieglojumu, it kā kļūdas atzīšana būtu atbrīvojusi viņu no nesenā pārpratuma.

Oromiss likās apmierināts. Tavi vārdi liecina, ka tu kļūsti pieaugušāks.

Eragona rokas nolīdzināja papīra lapas pret galdu. Viņš kādu brīdi vēroja balto laukumu, tad iemērca spalvu tintē un sāka pār­rakstīt zīmju stabiņu. Katra dzelkšņainā līnija atgādināja viņam nakts iecirstu švīku, bezdibeni, kurā viņš varēja mesties, lai aiz­mirstu savas mulsās jūtas.