Vecākais

SERISA

Ceturtās dienas rītā, kad Eragons jāja līdzās Šrrgnienam, rūķis ievaicājās: Saki man, vai cilvēkiem tiešām ir des­mit kāju pirksti, kā runā! Es tiešģjn nekad neesmu ceļojis ārpus rūķu valstības robežām.

Protams, mums ir desmit kāju pirksti! pārsteigts apstipri­nāja Eragons. Viņš pagriezās sāniski Ledusliesmas seglos, pacēla kāju, novilka labo zābaku un zeķi un pakustināja kāju pirkstus Šrrgnienam par lielu izbrīnu. Vai tad jums arī nav desmit?

Šrrgniens papurināja galvu. Nē tak, mums uz katras kājas ir pa septiņiem. Tādus nu Helcvogs mūs ir radījis. Pieci ir pārāk maz, un seši nav lāga skaitlis, bet septiņi… septiņi izklausās labi. Viņš vēlreiz paskatījās uz Eragona kāju, tad ar piešiem paskubināja savu ēzelīti un sāka dzīvi sarunāties ar Amu un Hedinu, kuri pēc brīža iebēra viņam saujā vairākas sudraba monētas.

Manuprāt, pie sevis noteica Eragons, vilkdams atpakaļ zābaku, par mani bija noslēgtas deribas. Nesaprotamu iemeslu dēļ Safirai tas likās varen uzjautrinoši.

Kad satumsa un debesīs pacēlās pilns mēness, Eddas upe pagriezās vēlreiz, lai turpinātu plūst gar pašu Duveldenvārdenas malu. Ceļotāji jāja lejup pa šauru taku, kas vijās starp balto grimoņu un kaislīgi ziedošu mežrozīšu brikšņiem. Vakara gaisā virmoja ziedu siltā smarža.

Arvien biežāk Eragons ar gaidām ielūkojās tumšajā meža bie­zoknī -jauneklis zināja, ka viņi jau atrodas elfu valstībā un Serisa ir tepat kaut kur līdzās. Viņš paliecās uz priekšu Ledusliesmas seglos, grožus cieši sažņaudzis rokās. Safira bija tikpat satraukta kā viņas Jātnieks; pūķis lidinājās virs ceļotājiem, nepacietīgi kūļājot asti.

Eragonam likās, it kā viņi būtu ieklīduši sapnī. Pilnīgi nereāla sajūta, viņš bilda.

Tā gan. Šeit senās leģendas vēl arvien dzīvo zemes virsū.

Beidzot viņi nonāca nelielā pļaviņā, kas pletās starp upi un mežu. Apstājieties, klusi noteica Arja. Elfa pagājās uz priekšu, līdz palika viena leknajās zālēs, tad iesaucās senvalodā: Parā­dieties, brāļi! Jums nav jābīstas no mums. Es esmu Elesmēras Arja. Mani ceļabiedri ir draugi un sabiedrotie; viņiem nav ļaunu nolūku. Viņa piebilda vēl dažus vārdus, kurus Eragons nesaprata.

Vairākas minūtes vienīgā skaņa bija upes šalkoņa aiz muguras, līdz aiz nekustīgo lapu sienas atskanēja frāze elfu valodā, pārāk žigla un gaisīga, tāpēc Eragons nepaguva uztvert tās nozīmi. Aija atbildēja: Es apsolu.

Nočabēja brikšņi, un meža malā parādījās divi elfi, bet vēl divi viegli uzskrēja pa mezglaina ozola zariem. Uz zemes stāvošo bruņojumā bija gari šķēpi ar baltiem uzgaļiem, bet otri divi turēja lokus. Visi bija tērpti sūnu un koku mizas krāsas tērpos, virs kuriem plīvoja ar ziloņkaula saktām sasprausti apmetņi. Viena elfa cirtas bija tikpat melnas kā Arjai. Pārējo triju mati bija zvaig­žņu gaismas krāsā.

Elfi noslīdēja no kokiem un apskāva Arju, smiedamies tīrās, skanīgās balsīs. Viņi sadevās rokās un sāka dejot ap Arju kā bērni, jautri dziedādami un griezdamies garajā zālē.

Eragons pārsteigts vēroja notiekošo. Lūkojoties uz Arju, viņam nekad nebija radušās aizdomas, ka elfiem varētu patikt vai ka viņi pat spētu smieties. Smiekli skanēja burvīgi, gluži kā flautas un arfas līksmotu par pašu spēlēto mūziku. Viņš iedomājās, ka varētu elfu smieklos klausīties mūžīgi.

Tad pāri upei pārslīdēja Safira un nolaidās līdzās Eragonam. Pamanījuši pūķi, elfi satraukti sasaucās un nomērķēja ieročus uz viņas pusi. Arja žiglām frāzēm nomierināja savus ciltsbrāļus, norādīdama vispirms uz Safiru, tad uz Eragonu. Kad viņa apklusa, lai atvilktu elpu, Eragons atlocīja labās rokas cimdu, pagrieza plaukstu tā, lai viņa gedwēy ignasia apspīdētu mēnesgaisma, un sacīja, kā reiz bija sacījis Arjai jau tik sen atpakaļ: Eka fricai un Shur'tugal. Es esmu Jātnieks un draugs. Un, atcerēdamies vakardienas mācībstundu, viņš ar diviem pirkstiem pieskārās lūpām un piebilda: Atra esterni ono thelduin.

Elfi nolaida ieročus, un viņu stūrainās sejas atplauka starojošā priekā. Viņi pielika rādītājpirkstu pie lūpām, paklanījās Safirai un Jātniekam, nomurminādami atbildes senvalodā.

Abi saskatījās, norādīja uz rūķiem un sāka smieties kā par kādu viņiem vien zināmu joku. Dodamies atpakaļ meža biezoknī, viņi māja ar rokām un sauca: Nāciet, nāciet!

Eragons kopā ar Safiru un rūķiem sgkoja Arjai pa pēdām. Rūķi par kaut ko neapmierināti sačukstējās. Kad ceļotāji pazuda starp kokiem, lapotne virs galvām sakļāvās un viņi ienira samtainā tumsā, kuru brīdi pa brīdim izgaismoja mēnesstari, kas iespīdēja pa spraugām lapu kupolā. Eragons visapkārt dzirdēja elfu sačukstēša­nos un smieklus, kaut gan paši smējēji palika neredzami. Reizēm, kad viņš vai rūķi nomaldījās no ceļa, pavadoņi uzsauca norādes.

Priekšā starp kokiem varēja saskatīt gaismu, kas lika ēnām kā meža gariņiem lēkāt pa lapām klāto zemi. Nonākot gaismas lokā, Eragons ieraudzīja trīs nelielus namiņus, kas bija satupuši pie milzīga ozola saknēm. Augstu kokā bija iebūvēta apjumta plat­forma, no kuras sargs varēja pārskatīt upi un mežu. Starp divām būdiņām bija pārmesta kārts uz tās žāvējās dažādu augu kūlīši.

Visi četri elfi nozuda būdiņās un drīz vien atkal iznāca kla­jumā ar augļu un dārzeņu pilnām,rokām bet bez gaļas -, un sāka gatavot viesiem maltīti. Strādādami viņi dziedāja, lēkājot no vienas melodijas uz citu, kā nu viņiem ienāca prātā. Kad Oriks apvaicājās pēc viņu vārdiem, tumšmatainais elfs norādīja uz sevi un sacīja: Es esmu Lifēns no Rilvenara nama. Un mani biedri ir Edurna, Seldins un Nari.

Eragons apsēdās līdzās Safirai, laimīgs, ka beidzot var atpūs­ties un pavērot elfus. Lai gan visi četri bija vīriešu dzimuma, viņu sejas līdzinājās Arjas vaibstiem tās pašas plānās lūpas, smalkais deguns un lielās, ieslīpās acis, kas mirdzēja zem uzacīm. Tāpat visiem bija šauri pleci un slaidi locekļi. Katrs no elfiem izskatījās pievilcīgāks un dižciltīgāks par jebkuru no Eragona redzētajiem cilvēkiem, tomēr šis skaistums likās savādi eksotisks un gaisīgs.

"Kurš gan varēja iedomāties, ka man reiz nāksies viesoties elfu zemē?" Eragons pats sev vaicāja. Viņš pasmaidīja un atlaidās pret namiņa stūri. Ugunskura siltums darīja Jātnieku miegainu. Virs viņa Safiras dejojoši zilās acis ar nekļūdīgu vērību sekoja katrai elfu kustībai.

Šajā rasē, viņa beidzot secināja, maģijas ir vairāk nekā cilvē­kos vai rūķos. Nerodas sajūta, ka viņi nāktu no zemes vai akmens, drīzāk no citas pasaules, it kā šeit viņi atrastos tikai pa pusei, kā atspīdumi, ko var saskatīt ūdenī.

Viņi ir tik graciozi, Eragons piebilda. Elfi pārvietojās kā dejo­tāji, katra kustība likās plūstoša un izsmalcināta.

Broms savulaik tika stāstījis Eragonam, ka nav pieklājīgi bez atļaujas telepātiski sazināties ar Jātnieka pūķi un ka elfi ievēro šo ieražu to, ko viņi gribēja teikt Safirai, viņi teica skaļi un pūķis viņiem atbildēja tieši. Safira parasti nepieskārās cilvēku un rūķu domām, ļaudama Eragonam atkārtot viņas teikto, jo tikai retais šo rasu pārstāvis bija apmācīts aizsargāt prātu, lai saglabātu to neskartu. Turklāt nelikās īpaši gudri tik intīmu saziņas veidu izmantot dienišķām sarunām. Taču elfiem šādu aizspriedumu nebija viņi laipni uzņēma Safiru savos prātos, labprāt baudīdami viņas klātbūtni.

Pēc kāda laiciņa maltīte bija gatava. To pasniedza uz šķīvjiem, kas šķita izgrebti no blīva kaula, kaut arī starp ziediem un vīteņiem, kas greznoja šķīvja malu, varēja saskatīt koka šķiedru. Era­gonam pasniedza arī ērkšķogu vīna krūku tā bija gatavota no tā paša savādā materiāla ap tās kakliņu bija apvijusies pūķa figūra.

Kamēr ceļotāji ieturējās, Lifēns sameklēja niedru stabules un, pirkstiem žigli skraidot starp atverēm, sāka spēlēt līgani plūstošu melodiju. Drīz vien garākais no sudrabmatu elfiem Nari piebalsoja:

O!

Ir diena galā; zvaigznes mirdz;

Balts mēness spīd; dus mierā sirds.

Nu visas ciešanas un bēdas galā -

Ir Menas meita atkal dzimtā malā!

Tas meža bērns, kas zuda mums,

Nu atgriežas, kad vakars tumst.

No bailēm un no liesmām brīva, Tā tagad laimīga, tā dzīva!

Jau atkal pūki spārnus ceļ Un asins straumes pretī veļ. Lai stingra roka, asmens ass Laiks atriebt viņas ciešanas!

O!

Pūš vējiņš maigs; nakts rītu jauš; Vēl kokos putni klusi snauž. Visapkārt miers; rāms upes krasts. Klāt stunda tā, kad prieku rast!

Kad Nari pabeidza dziesmu, Eragons saprata, ka to klausījies ar aizturētu elpu. Nekad iepriekš viņš nebija dzirdējis tādu balsi. Likās, it kā elfs būtu atklājis savu dziļāko būtību, pašu dvēseli.

- Tas bija tik skaisti, Nari-vodhr.

- Vienkārša dziesmiņa, Argetlam, Nari pieticīgi atbildēja.

- Bet paldies par labajiem vārdiem.

Torvs noducināja. Ļoti jauki, meistar. Tiesa, mums vajadzētu apspriest nopietnākas lietas par pantiņu trallināšanu. Vai mums Eragons jāpavada arī tālāk?

- Nē, Arja atbildēja tik strauji, ka pārējie elfi paskatījās uz viņu. Jūs rīt no rīta varat doties atpakaļceļā. Mēs gādāsim, lai Eragons droši sasniegtu Elesmēru.

Torvs nolaida galvu. Tad jau mūsu uzdevums ir paveikts.

Gulēdams elfu sarūpētajā guļvietā, Eragons mēģināja saklau­sīt Arjas teikto balsis plūda no tuvākā namiņa. Kaut arī viņas senvaloda bija piebārstīta ar iepriekš nedzirdētiem vārdiem, viņš noprata, ka elfa stāsta, kā pazaudējusi Safiras olu un kas noti­cis pēc tam. Kad Arja apklusa, iestājās ilgs klusums, līdz viens no elfiem sacīja: Labi, ka tu esi atgriezusies, Arja Drottningu. Islanzadi dziļi noskuma, kad tevi sagūstīja un ola pazuda, turklāt to taču izdarīja urgļi! Viņa bija un vēl arvien ir ļoti nobēdājusies.

- Klusāk, Edurna… klusāk, runātājam pārmeta kāda cita balss. Dvergāri gan ir mazi, bet viņiem ir laba dzirde un, ja viņiem kas nāks ausīs, viņi noteikti visu izstāstīs Hrotgaram.

Tad balsis noklusa un Eragons spēja saklausīt vien neskaidru murdoņu, kas, viņam laižoties miegā, saplūda ar lapu čukstiem. Sapņos atkal un atkal atkārtojās elfa dziedātā dziesma.

Kad Eragons pamodās saules pielietajā Duveldenvārdenā, gaisu pildīja bieza puķu smarža. Virs galvas pletās šalcošu lapu vainagi, ko balstīja sausā, skrajā zemē saknes ielaiduši resni stumbri. Tumši zaļajā ēnā spēja izdzīvot vien sūnas, ķērpji un reti krūmiņi. Pameža trūkums ļāva redzēt tālu starp mezglotajiem pīlāriem un bez kādiem traucēkļiem pārvietoties zem griestiem, kuru krāsa nepārtraukti mainījās.

Piecēlies Eragons sastapa Torvu un pārējos pavadoņus rūķi jau bija sasaiņojuši mantas un gatavi doties ceļā. Orika ēzelis bija piesiets aiz Eksvara rikšotāja. Eragons piegāja pie Torva un patei­cās: Paldies jums visiem, ka pasargājāt mani un Safiru tālajā ceļā. Lūdzu, nododiet mūsu pateicības vārdus Undinam.

Torvs piespieda dūri pie krūtīm. Tavi vārdi būs drošībā pie manis. Viņš saminstinājās un atskatījās uz namiņiem. Tie elfi ir savāda rase, viņos ir daudz gaismas un arī daudz tumsas. No rīta viņi iedzer kopā ar tevi, bet vakarā iedur dunci mugurā. Raugi, Ēnkāvi, lai tev aiz muguras vienmēr būtu siena. Viņi ir pārāk nepastāvīgi.

- Es paturēšu prātā tavus vārdus.

- Mhm. Torvs norādīja uz upi. Viņi ir iecerējuši doties līdz Eldora ezeram laivās. Ko tu iesāksi ar savu zirgu? Mēs varētu to aiz­vest līdz Tarnagai un tad parūpēties, lai tas nonāk līdz Troņheimai.

- Laivās?! pārsteigts iesaucās Eragons. Viņam vienmēr bija licies, ka uz Elesmēru viņš dosies jāšus Ledusliesmas mugurā. Zirgs bija varen noderīgs, kad Safira bija projām vai tur, kur pūķim bija par šauru. Viņš paberzēja retos bārdas rugājus. Paldies par laipno piedāvājumu. Vai jūs pārliecināsieties, lai par Ledusliesmu labi parūpējas? Es ļoti pārdzīvotu, ja ar viņu atgadītos kas nelāgs.

- Zvēru pie sava goda, apsolīja Torvs, kad atgriezīsies, atra­dīsi savu zirgu labi pabarotu un spodri izsukātu.

Eragons atveda Ledusliesmu un nodeva rikšotāju, seglus un zirga kopšanas rīkus Torva pārziņā. Viņš atvadījās no katra kareivja un tad kopā ar Safiru un Oriku noskatījās, kā rūķi aizjāj atpakaļ pa ceļu, pa kuru dienu iepriekš visi bija ieradušies elfu valstībā.

Atgriezušies pie namiņiem, viņi sasaiņoja mantas un sekoja elfiem cauri biezoknim uz Eddas upes krastu. Tur pie krietna klintsbluķa bija piesietas divas baltas kanoe laivas ar sānos iegreb­tiem vīteņiem.

Eragons iekāpa tuvākajā laivā un iekārtoja saini zem kājām. Viņu pārsteidza laivas vieglums likās, to varētu pacelt ar vienu roku. Satrieca arī tas, ka priekšgali bija veidoti no vairākiem bērza mizas paneļiem, kas šķita sakausēti vienā veselumā bez kādām šuvēm. Ziņkāres mākts, viņš pieskārās laivas malai. Miza bija stingra un spriega, gluži kā nostiepts pergaments, un vēsa lai­kam no saskares ar ūdeni. Jauneklis pieklauvēja pie malas. Sķiedrotais apvalks novibrēja kā pieklusinātas bungas.

- Vai visas jūsu laivas ir šādi būvētas? Jātnieks apvaicājās.

- Visas, izņemot pašas lielākās, Nari atbildēja, nomezdamies Eragona laivas priekšgalā. Tās mēs izdziedam no īpaši izmeklē­tiem ciedriem un ozoliem.

Pirms Eragons paguva pajautāt, ko nozīmē izdziedāt laivas, pie viņiem iekāpa Oriks, bet Arja un Lifens iesēdās otrā laivā. Tad Arja pievērsās Edurnam un Seldinam, kuri palika upes krastā, un piekodināja: Sargājiet šo ceļu, lai neviens mums nevarētu sekot, un nestāstiet nevienam, ka esam ieradušies elfu zemē. Par to pirmajai jāuzzina karalienei. Tikko nonāksim līdz Siltrimai, es nosūtīšu jums papildspēkus.

- Arja Drotningu.

- Lai zvaigznes jūs sargā! elfā atbildēja.

Saliekušies uz priekšu, Nari un Lifēns pacēla no laivām asas, pēdas desmit garas kārtis un sāka stumties augšup pa straumi. Safira ieslīdēja ūdenī aiz laivām un devās uz priekšu pa upes gultni, līdz panāca tās. Kad Eragons paskatījās uz pūķi, viņa laiski piemiedza ar aci, tad ienira zem ūdens, liekot upei uzsist caurspī­dīgu vilni virs viņas izliektās muguras. To redzot, elfi iesmējās un uzteica pūķi par iespaidīgo spārnu vēzienu un spēku.

Aptuveni pēc stundas viņi sasniedza Eldora ezeru, ko ņir­bināja sīki, robaini vilnīši. Putni un kukaiņi spietoja gar koku sienu ezera rietumu krastā, bet austrumu krasts lēzeni pārgāja bezgalīgā līdzenumā, kur ganījās simtiem briežu.

Tagad, kad vairs nenācās irties pretī straumei, Nari un Lifēns nolika kārtis vietā un izsniedza katram pa airim ar koka lapai līdzīgu lāpstiņu. Oriks un Arja jau zināja, kā ar to rīkoties, bet Nari nācās šo māku ierādīt Eragonam. Mēs virzīsimies uz to pusi, kurā airēsi tu, elfs skaidroja. Tātad, ja es airēšu laivas labajā pusē, bet Oriks kreisajā, tad tev jāairē pārmaiņus te vienā, te otrā, citādi mēs novirzīsimies no kursa. Saules gaismā Nari mati mirdzēja kā sīkas, liesmojošas stieplītes.

Eragons drīz vien saprata, kas jādara, un, kad kustības kļuva ritmiskas, viņa prāts aizklīda nomoda sapņos. Laiva, kurā viņš sēdēja, slīdēja pāri ezeram, bet viņa domas aizmaldījās fantasti­kas pasaulē, kas slēpās jaunekļa iztēlē. Izcēlis airi no ūdens, lai atpūtinātu rokas, Jātnieks vēlreiz izvilka Orika iedoto gredzenu ķēdīti un mēģināja sakārtot spītīgos apļus vienā.

Nari pamanīja viņa nodarbi. Vai es drīkstu aplūkot tavu gredzenu?

Eragons pasniedza prātlauzi elfam, un tas uzgrieza viņam muguru. Kādu laiciņu Eragons un Oriks airēja laivu divatā, bet Nari tikmēr knibinājās ap gredzeniem. Tad ar priecīgu izsaucienu Nari pacēla augšup roku, un uz viņa lielā pirksta uzdzirkstīja gatavais gredzens. Brīnišķīga mīkla, Nari atzina. Viņš novilka gredzenu no pirksta un sapurināja to, lai atdotu Eragonam sākot­nējo riņķīšu mudžekli.

- Kā tev izdevās to salikt? Eragons gribēja zināt, pārsteigts un pat mazliet greizsirdīgs par to, ka elfam bija izdevies to atrisināt tik ātri. Nē, pagaidi! Nestāsti man neko. Es vēlos to salikt pats.

- Protams, Nari smaidot atbildēja.