Puse kara

IV. SAULES ZVĒRESTS, MĒNESS ZVĒRESTS

.

Eņģes nočīkstēja, vārtu viduci parādījās gaiša sprauga, kas pamazām pletās. Ausma izgaismoja vārtu laukumā stāvošo ļaužu skarbās sejas. Tā izgaismoja Gorma rētas un Ralfa un Dženera vēja appūstos vaigus, ari Tēva Jārvi izdēdējušo seju. Tā iemirdzējās Skaras acis, un kakla dzīslas noraustījās, kad viņa norija smagu kamolu.

- Jums jāpaliek te, - Reits sacīja, lai gan zināja, ka Skara nekādā gadījumā nepiekritīs.

Tā ari notika. - Ja mēs plānojam aizstāvēties, man jābūt klāt.

Reits uzmeta acis tumšā stūrī sakņupušajai Mātei Skērai. Viņa turēja zem apmetņa kaut ko lielu, un, kad viņa samīņājās no kājas uz kāju, pazibēja nespodrs metāls. - Mēs neplānojam aizstāvēties, - Reits sacīja.

- Mums vismaz jāizliekas, ka to plānojam. - Skara izslēja šauros plecus zem bruņukrekla smaguma un piemiedza acis, kas lūkojās gandrīz draudīgi. - Es gribu ieskatīties acis Gudrajam Jillingam, kad viņš mirs.

Reits varēja iebilst, ka neviens noslēpums nav tā vērts, lai to uzzinātu, skatoties mirstošam cilvēkam sejā, pat ja tas būtu visļaunākais ienaidnieks. Tur varētu ieraudzīt tikai sāpes un bailes, un uz mirkli ari tās ciešanas un bailes, kuras nāksies piedzīvot pašam, kad sitīs tā stunda. Turklāt ikvienam tā sitīs pietiekami drīz. Tomēr tie, kuri to zina, negrib par to pat dzirdēt, savukārt tiem, kuri to nezina, pašiem tas jāuzzina. Tāpēc Reits neteica neko.

Vārti palika plaši atvērti, un skatienam atklājās zābaku saskrāpētā, drupu izraustītā, bultu cauršautā aukstā un pamestā zeme, vien rasas lāses mirguļoja zālē. Tālu pie apvāršņa, tik tikko iezīmēti saullēkta dūmakā, vīdēja Augstā karaļa pozīciju uzasinātie mieti.

Zilais Dženers nokremšļojās. — Vai esam pārliecināti par šo plānu?

- Mazliet par vēlu, lai izdomātu jaunu, - Reits norādīja.

- Esam iegrimuši dūksnājā līdz rīklei, - Māte Skēra nošņāca, neatvērusi cieši aizcirstos žokļus, un nogrozīja galvu tik plašā lokā, ka nokrakšķēja viņas spranda skriemeļi. - Vienīgā iespēja tikt laukā ir zudusi.

- Mēs esam pārliecināti. - Tēvs Jārvi neizrādīja ne mazāko iespēju pārdomāt, viņš devās iekšā pa ieejas vārtiem, un zižļa klaudzēšana atbalsojās pret elfu akmens mūri. Došanās uz Beidzamajām durvīm ar elfu burvestībām azotē bija viņu vienīgā cerība uz uzvaru. Viss tika likts uz pēdējo un vienīgo likmi, uz neprātīgu rūnu kauliņu metienu. Dievi zināja, ka Reits nekad nav īpaši paļāvies uz lūgšanām, tomēr tobrīd viņš tikai ar lūpām ātri norunāja vienu.

- Neatpalieciet, - viņš nomurmināja pār plecu.

Skaras skatiens vērās tālē. — Es zinu savu vietu.

Iznākuši saullēkta gaismā, viņi izklīda, lai nostātos ķīļa pozīcijās. Tēvs Jārvi, augstu pacēlis galvu, ieņēma vietu pašā spicē. Reits, Dženers un Ralfs novirzījās uz kreiso flangu, bet Gorms, Sorjorns un Hūnans - uz labo. Visi seši stiepa lielākos vairogus, kādus izdevās sameklēt, un nožēloja, ka tie nav vēl lielāki. Skara un Māte Skēra nostājās aiz vīriem. Dodivuā noslēdza ierindu, augstu virs galvas pacēlis kārti ar tai uzmauktu gardu baloža veidolā, lai parādītu, ka nāk mierīgos nolūkos.

Nu un kas par to, ka vēl līdz šim neviens nebija melojis vairāk.

Kols stāvēja virs vārtiem un pavērsa saspringto seju pret vēju. Viņš raudzījās lejup uz desmit sīkām figūriņām, kuras virzījās uz priekšu pa nevienam nepiederošu zemi. Viņš pavērās uz dažiem Dienvidvēja komandas vīriem, kuri bija izklīduši pa mūra galeriju un cieši turējās pie relikvijām, ko paši atveduši no Strokomas. Kols raudzījās uz Augstā karaļa karaspēku, kas no visām pusēm bija ielencis Beila strēli kā vilka žokļi, kuri jebkurā brīdī grasās aizcirsties, aprijot pasauli.

Visapkārt metāls zaigoja ausmas staros. Varoņu karogi sakustējās vēja pūsmā. Diženākie Jutmārkas, Inglfordas un Zemmales karavīri, visskarbākie šendi. Visnežēlīgākie algotņi, kuri šurp atvilināti no visām pasaules malām ar solīto laupījumu. Veckundze Veksena bija sapulcējusi vienuviet un ar vienu mērķi visus pagalam nesaskanīgos Augstā karaļa spēkus. Varenākais karapulks kopš dienas, kad elfi sacēlās pret Dievu, bija sanācis kopā un koncentrējies, lai iznīcinātu Kolu.

Ne jau tieši viņu, bet, ja slikti klāsies Tēvam Jārvi, viņa mācekļa nākotne krāsojās ne visai gaišos toņos.

Kols pamanīja, ka cieši turas pie mūra izrobojuma, un atlaida sāpošo pirkstu tvērienu. Šādi viņš nebija juties kopš... pēdējās reizes, kad bija tik pārbijies. Ja tā padomā, nemaz ne tik sen. Tas notika Strokomā un pirms tam prinča Varoslava priekšā, un vēl senāk, pirms nācās rāpties augšā pa mūriem pavisam netālu no vietas, kur viņš tobrīd stāvēja.

— Ak dievi, - Kols paklusām nomurmināja, redzot, ka desmit figūriņas apstājas uz sīka paugura, lai saskartos ar nenovēršamo. - Man jāiemācās būt drosmīgam.

- Vēl labāk būtu izvairīties no briesmām, - Skifra norūca.

Kols pavērās uz veco sievieti, kura sēdēja uz krusteniski saliktām kājām, galvu atgāzusi pret salto akmens sienu un pārvilkusi skrandas pār seju tā, ka palika redzamas vien lūpas, kurās notrīsēja smaids.

- Vai tiešām mēs varam sakaut visus šos cilvēkus? -viņš klusi sacīja, nervozi lauzīdams rokas.

Skifra atkabināja garās kājas un piecēlās, tad noņēma kapuci. - Tos visus? На! - Paurbinājusi nāsi ar garo pirkstu, viņa aizlidināja izvilkto pāri mūrim uz Augstā karaļa armijas pusi. - Man gandrīz gribētos, lai viņu būtu vēl vairāk. - Skifra izstiepa roku, un Kols pasniedza viņai pirmo kapsulu tik piesardzīgi, it kā baidītos, ka tā var uzliesmot. Un no tā viņš patiešām arī baidījās. -Nekāds cilvēku karapulks nespēj nostāvēt pret elfu varenību. - Skifra pasita trauku pret savu galvu, tad iebāza apdilušajā elfu senlietā, no kura nešķīrās, ar klikšķi to aizvēra un sagrieza tā, ka atskanēja graboša dūkšana, bet uzrakstītie burti saplūda krāsu virpulī. - Gan redzēsi.

- Vai es gribu to redzēt?

- Visi to redzēs, grib kāds vai negrib. — Skifra uzlika kāju uz izvirzījuma mūrī un atbalstīja elkoni pret celi tā, ka elfu senlietas gals vērsās pret pelēkajām debesīm. Augstu virs galvas putni meta nesteidzīgus lokus, droši vien sajutuši, ka drīz tiem pasniegs ēdienu. — Priecājies, manu zēn, ja vien zini, kā priecāties. - Skifra dziļi ieelpoja caur nāsīm, pasmaidīja un izpūta gaisu. - Es redzu labvēlīgas zīmes.

Klusā un zemā balsī viņa sāka skandēt dziesmu elfu valodā.

Skara viņus ieraudzīja, un sirds sāka pukstēt vēl straujāk. Karavīru grupiņa atšķēlās no Augstā karaļa pozīcijām, sastājās tādā pašā ķīlī kā viņi un pa klajo lauku tuvojās. Laiks vilkās lēni. Zeme svila zem kājām, viņai gribējās skriet, mesties cīņā un kliegt, darīt kaut ko, nevis stāvēt un gaidīt.

Šie nebija parasti kareivji. Par to slavu visai pasaulei liecināja viņu spožie maiņas riņķi, kas rotāja rokas un pirkstus. Par viņu uzvarām lielījās zobenu zelta spali, ar dzintaru rotātās vairogu kantis un augstajās bruņucepurēs iegravētie raksti.

- Skaisti, maitas, - Reits nošņāca caur cieši sakostajiem zobiem.

- Izrotājušies vairāk nekā karaļa kāzās, - norūca Zilais Dženers.

Visi nācēji smaidīja. Smaidīja tāpat kā toreiz, kad nogalināja Skarai mīļos cilvēkus. Tāpat viņi smaidīja, dedzinot svēto zāli, pilsētu un valsti, kurā viņa uzauga. Kuņģis sāpīgi sažņaudzās, un sviedri kņudināja zem viņas

bruņām.

)

- Cik viņu daudz? — Skara sadzirdēja Gormu ņurdam.

- Es saskaitīju divdesmit piecus, — Ralfs atbildēja. -Un vēl maģistre.

- Māte Advina, - Skēra nošnāca. - Veckundzes Vek-senas izsūtāmais skuķis.

Rāmais vējiņš no mugurpuses atnesa tālīnu lūgšanu.

- Divdesmit vai divdesmit tūkstoši, - Tēvs Jārvi saņēma ciešāk savu elfu zizli, — viss beigsies vienādi.

Skara vēroja, kā Gudrais Jillings vieglā gaitā soļo sabiedrotajiem pa priekšu, un pārlika: nez kādas būs šīs beigas?

Ja neņem vērā Ūtila nesen cirsto brūci, no sejas Jillings izskatījās tāpat kā viņas vectēva nāves dienā. Tādu pašu mīlīgu smaidu viņš rādīja, kad Mātei Kīrai nocirta galvu. Tikpat nedzīvu skatienu viņš vērās Skarā tumšajā Meža zālē. Skara juta, ka nelabums sakāpj rīklē, un sažņaudza dūres, viņa cieši savilka žokļus un pēcpusi, kad Jillings uzpūtīgā pozā apstājās dažu soļu attālumā no Tēva Jārvi.

- Cik žēl, - Jillings teica. - Es jau cerēju pats paviesoties pie jums.

- Mēs jūs atpestījām no šādām klapatām, - Skara atcirta.

- Kas tad tās par klapatām, karaliene Skara. - Kad Jillings ieskatījās acīs, Skarai aizrāvās elpa, ber pretinieks viegli un mīklaini pasmaidīja. - Tomēr pagaidiet... Vai mēs esam tikušies jau agrāk? - Viņš bērnišķīgā sajūsmā palēcās gaisā. - Es jūs atceros! Tā verdzene karaļa Fina zālē! - Gudrais Jillings aiz prieka uzsita sev pa stilbu. - Tovakar gan jūs mani piemānījāt!

- Un piemānīšu vēl, - Skara attrauca.

- Baidos, ka tas laiks jau pagājis. - Jillinga skatiens aizklīda tālāk. — Zobenlauzi, vai esi nācis cīkstēties ar mani tāpat kā Ūtils?

Gorms nogrozīja galvu un nopētīja Jillinga pavadoņus, kuru rokas brīvi balstījās uz zobenu spaliem, cirvju kātiem un šķēpu makstīm, izstarojot biedējošu pārliecību. - Baidos, ka arī tas laiks jau pagājis.

- Žēl gan. Es cerēju aizsūtīt pie Nāves vēl vienu slavenu karotāju, tā pievienojot tavu slavas dziesmu manējai un padarot to vēl diženāku. — Jillings pār plecu piemiegtām acīm palūrēja uz Saules māti un ar varenu dvašu nopūtās. - Varbūt tagad gaismā panāks Dzelksne Batu. Jūs jau zināt, ka vienā no uzbrukumiem viņa nokāva manu mīļāko zirgu. - Saraucis pieri, viņš pavērās uz blakus stāvošo vīru. Tas bija gara auguma karavīrs ar pūšamo ragu pie siksnas. - Tas gan bija nepieklājīgi no viņas puses, vai ne, Vorenhold?

Balti zobi pazibēja Vorenholda bārdā. - Tāda jau ir tā viņas slava.

- Karavīri, — Gudrais Jillings izpūta gaisu no gludajiem vaigiem, — apmāti ar savu slavu. Jūs droši vien esat Tēvs Jārvi.

- Ir gan. - Advinas sārti iekrāsotās lūpas nicīgi nodrebēja. - Es necerēju tevi te redzēt. Biju pārliecināta, ka esi aizlaidies lapās, tiklīdz sākās kauja.

- Getlandes maģistrs paraustīja plecus. - Es atlaidos atpakaļ.

Asinis dunēja Skaras galvā. Māte Skēra pagrozīja plecus un kaut ko pakustināja zem apmetņa.

Gudrais Jillings joprojām smaidīja. - Priecājos beidzot satikties aci pret aci. Jūs esat pārāk jauns, lai būtu izraisījis tik daudz nepatikšanu.

- Par jums varētu teikt to pašu, — Jārvi atbildēja. Skandēšana pieņēmās skaļumā. Kāds no Jillinga pavadoņiem vērīgi skatījās uz vārtu sarga namiņu.

- Vai tas tiesa, ka, nogalinājis karali Bratu, no viņa galvaskausa jūs likāt izgatavot kausu?

- Liku gan. - Iepriecinātais Jillings paraustīja plecus. — Tikai vīns lija laukā pa nāšu caurumiem.

- Būs jums mācība, - Jārvi piebilda, un Skara pamanīja, ka viņš sažņaudz zizli tik stipri, ka dzīslas izspiedās uz bālās delnas. - Ne vienmēr viss notiek tā, kā mēs ceram.

- Tā būtu mācība tev pašam, — Māte Advina atcirta. - Vēl ne tik sen Veckundze Veksena deva tev vēl vienu iespēju, bet tu atgrūdi viņas roku. - Skara atņirdza zobus, to dzirdot. Viņa neatcerējās nevienu iespēju, tikai līķus uz Meža zāles grīdas. Pikai degošo Jeiltoftu tālu pie apvāršņa. - Tev vairs nav, ar ko kaulēties. Jūs visi tiksiet iekalti ķēdēs un aizvesti uz Skekenmuižu, lai stātos Vienīgās dievietes tiesas priekšā.

- Tā tiesa nāk! - Skara atcerējās, kā vectēvs ievēlās ugunskurā. Kā asinis pilēja no Jillinga zobena spices. Viņas sirds pukstēja tik stipri, ka gandrīz aizžņaudza rīkli. - Tikai ne Vienīgās dievietes tiesa un tikai ne mums!

Smaidi pagaisa no Jillinga pavadoņu sejām, viņu rokas sniedzās pēc ieročiem. Gudrais Jillings aizlika matu šķipsnu aiz auss. - Izskatās viņa labi, tikai runā par daudz. — Viņš palūrēja augšup uz cietokšņa mūriem, no kurienes plūstošā savādā kaukšana jau skanēja pārlieku skaļi, lai to nemanītu.

Māte Advina zvērojošām acīm pavērās uz Jārvi. - Tu un ķēniņiene Leitlina tiekat apsūdzēti par elfu burvestību pielietošanu, un jums nāksies atbildēt par saviem noziegumiem!

- Vai tiešām? - Jārvi iebrēcās. — Ļauj man parādīt, kādas ir tās elfu burvestības.

Viņš pacēla zizli gaisā tā, lai tas balstītos uz sažuvušās delnas un tā gals būtu pavērsts pret Gudrā Jillinga krūtīm.

Augstā karaļa virspavēlnieka sejā neziņa mijās ar apnikumu. Viņš pacēla roku uz Jārvi pusi, kā gatavodamies aizslaucīt prom šī maģistra muldēšanu.

- Pasveiciniet savu mīļāko! - iekliedzās Skara.

Atskanēja skaļš šāviens. Kaut kas atrāvās no Jārvi

zižļa gala. Jillinga pirksti bija izkūpējuši gaisā, un seja -

notašķīta asinīm.

>

Kā piedzēries viņš spēra soli atpakaļ un pavērās uz rokām. Ar sakropļoto delnu viņš uzsita sev pa krūtīm.

Skara pamanīja nelielu caurumiņu spožajās bruņās, kas jau pildījās tumšām asinim.

- Ak tā, - Jillings nopukstēja, no pārsteiguma viņa uzacis bija sacēlušās augstu un izliekušās pretējā virzienā.

Kāds teica: - Ak dievi...

Nošņāca kāds no maksts izrauts zobens.

Saule atspidēja vairoga kantī un apžilbināja Skaru.

Viņa tika pagrūsta uz sāniem, jo Māte Skēra izlauzās priekšplānā, norāvusi apmetni no viena pleca.

Skara dzirdēja spārnu švīkstoņu, jo kaut kur no zāles gaisā pacēlās kāds putns.

Vorenholds pacēla šķēpu, un viņa sejā virs deguna iegūla ienaida rieva. - Tu, nodevīgais...

Māte Skēra nostājās starp Gormu un Sorjornu, kuri jau cēla gaisā savus vairogus, un cīpslas saspringa viņas tetovējumiem klātajā rokā, kad maģistre pielika pie pleca diženo elfu relikviju.

— Nē! - iekliedzās Māte Advina.

Reits jau šāva roku gaisā, lai atvairītu apzeltīto šķēpu, kad tā turētāja vairogs pāršķēlās uz pusēm un tērauda apmale palika karājoties. Kā milzu vesera sists, viņš atsprāga atpakaļ, glītais zaļi krāsotais apmetnis aizdegās, un salauztais šķēps aizlidoja prom, vairākas reizes apmetis kūleni.

Tad sekoja pērkons.

Troksnis atgādināja Dieva sašķelšanu, rūcieni tik ātri sekoja cits citam kā dzeņa kalšana. Mātes Skēras elfu ierocis kā dzīvs noraustījās viņas rokās, ārprātīgais niknums purināja visu maģistres ķermeni, viņas kliedzieni pārvērtās saraustītā trallināšanā. No ieroča gala šāvās laukā metāla šķembas, un liesmas uzplaiksnīja tā atverē.

Reita acu priekšā Gudrā Jillinga pavadoņi, apdziedāti karotāji, visi kā viens uzlidoja gaisā un tika sašķaidīti kā vaboles pret kalēja laktu. Tos nopļāva, kā izkapts nopļauj labību; asinis, kaulu šķembas un bruņukreklu cilpas krita no gaisa kā lietus. Viņu saliektie ieroči un gabalos sarautie locekļi griezdamies aizsprāga katrs uz savu pusi kā sausa zāle nevaldāmā vētrā.

Reitam no brīnumiem pavērās mute, bet tad viņš aiz muguras sadzirdēja aizvien jaunus krakšķus - šoreiz liesmas jau lidoja no cietokšņa mūriem. Viņš satrūkās no žilbinošās uguns, kas uzplauka Augstā karaļa pozīcijās. Tur augstu gaisā uzlidoja briesmīgs zvērojošs liesmu stabs, paraudams līdzi salauztus mietus un zemi, bruņas un cilvēkus, cilvēku locekļus. Zeme nodrebēja — pats Zemes tēvs trīcēja elfu atbrīvotā spēka priekšā.

Nu jau cirvis šķita nevērtīgs sīkums, un Reits to palaida vaļā, satvēra Skaru aiz rokas un parāva pie zemes aiz sava vairoga. Zilais Dženers to piesedza no viena sāna, Ralfs - no otra, izveidojot vārgu sieniņu. Šausmu pārņemti, viņi apķēra cits citu, bet maģistri tikmēr turpināja sūtīt Nāvi pāri izpostītajiem laukiem Beila strēles cietokšņa priekšā.

Atskanēja baiss blīkšķis, Skifras turētais ierocis vēlreiz noraustījās, un dūmu vērpete aizvijās gaisā uz Augstā karaļa karaspēka pusi. Tā piezemējās piesietu zirgu barā. Kols noelsās un no satricinošā trokšņa ar rokām aizspieda ausis.

Zirgi tika uzsviesti gaisā kā niķīga bērna spēļman-tiņas; daži, redzot uguni, atkāpās vai bēga, raujot līdzi degošus ratus. Kols ievaidējās šausmās un mulsumā. Viņš nebija noskaidrojis elfu ieroču spēku, bet neuzdrošinājās pat minēt, ka tas būs tik varens.

Dievi zināja, ka Kols vairs nav aizrāvies ar karošanu, tomēr viņš saprata bardu vēlmi apdziedāt kaujas, karavīru spēkošanos citam ar citu, prasmes sacenšanos ar prasmi un drosmes spēkošanos ar drosmi. Šeit nemanīja ne prasmi, ne drosmi. Šajā aklajā iznīcināšanā nebija nekā cildena.

Skifru gan interesēja nevis cildenums, bet tikai atriebe. Viņa uzsita pa sava ieroča sāniem, un no tā izkrita kapsula, kas aizripoja pa mūra ārmalu un piezemējās grāvī. Viņa pacēla otru roku.

- Vēl.

Elfu relikvijas visapkārt tā klabēja, grabēja un šāva, ka apdullināja Kola dzirdi, viņš tik tikko varēja padomāt.

- Man... - viņš stostīdamies izspieda. - Man...

- Tpū! - Skifra iebāza roku Kola somā un izvilka nākamo kapsulu. - Reiz tu man teici, ka gribi redzēt brīnumus. - Viņa ievietoja kapsulu kūpošajā renē, tur, kur nupat atradās iepriekšējā.

- Es pārdomāju. - Galu galā - vai tad tieši tas viņam nepadevās vislabāk? Tomēr spiedzošo ieroču, kliedzošo cilvēku un brēcošo dzīvnieku radītajā troksnī neviens viņu nevarēja sadzirdēt, kur nu vēl ievērot.

Gandrīz piespiedis degunu pie akmens, viņš pavērās pāri aizsargmūrim un centās saskatīt haosā kādu jēgu. Ziemeļu pusē laikam norisinājās kauja. Dūmu mutuļos pazibēja ieroči. Virs mutuļojošā pūļa lidoja kauli un zemes pikas.

Kola acis iepletās vēl vairāk. - Šendi ir pavērsuši ieročus pret Augsto karali!

- Tieši tā, kā Tēvs Jārvi viņiem lika, - Skifra attrauca.

Kols blenza uz veco sievieti. - Viņš man neko neteica.

- Ja tu neesi sapratis, ka Tēvs Jārvi saka tik maz, cik iespējams, tev nekas nepalīdzēs.

Austrumu pusē Augstā karaļa vīri pūlējās izveidot vairogu mūri. Kols ievēroja kādu karavīru, kurš izskrēja priekšā un augstu pacēla zobenu. Liela drosme, tomēr vāra kā zirnekļa tīkls. Mazais vairogu mezgls rūca un klabēja, ieskāvis Dienvidvēja rastru, un topošais varonis krita, bet vairogi atsprāga no līnijas viņam pie kājām kā gaisā pamestas monētas.

- Tā neies cauri. — Skifra pie vaiga piespieda elfu ieroci. Kolam gribējās raudāt, viņš iebāza pirkstus ausīs. Vēl viens būkšķis. Vēl viens miglas mākonis. Vēl viens blieziens, zeme nodrebēja, un pretinieka līnijās tika izrauts plašs robs. Cik daudz vīru vienā acumirklī vairs nebija? Sadeguši, it kā viņu nekad nebūtu bijis, vai uzsprāguši gaisā kā dzirksteles, kas riņķo Rīnas kalvē?

Protams, viņi padevās. Cik gan ilgi cilvēks var pretoties spēkam, kurš salauž pat Dievu? Zobeni un loki izrādījās nekam nederīgi. Bruņas un vairogi vairs nepasargāja. Drosmei un slavai vairs nebija jēgas. Neprātīgā juceklī Augstā karaļa neuzveicamais karaspēks muka prom pa ceļu un pāri laukiem - viņiem bija vienalga, kurp bēgt, tikai prom no Beila strēles. Šendu kliedzienu un nežēlīgo elfu ieroču dzīti, viņi drāzās cauri pašu nometnēm un meta prom bruņojumu, no cilvēkiem ar vienotu mērķi pārvēršoties panikas pārņemtos zvēros bez mazākā nolūka.

Piemiegtām acīm Kols ieskatījās ausmas dūmakā un tālumā pamanīja kustību: koku paēnā pie pamestā ciemata parādījās zirgi. - Kavalērija. - Viņš norādīja ar roku.

Skifra nolaida elfu ieroci un griezīgi iesmējās. - Kā tad! Ja vien pareģojumi mani neviļ, pilnā bruņojumā tur nāk mana vislabākā audzēkne. Dzelksne nemūžam nepalaidīs garām iespēju cīnīties.

- Tā nav cīņa, bet slaktiņš, - Kols nomurmināja.

- Dzelksne nemūžam nepalaidīs garām arī slaktiņu.

Skifra stalti izslējās, lai apskatītu tuvāko apkārtni, un

apdegumu rētas uz kakla savilkās grumbās. Visapkārt Veckundzes Veksenas varenais karapūlis lidoja pa gaisu kā pelavas vējā. Pa vidu pārvietojās Dzelksnes kavalēristi un, zobeniem zibot, kapāja pretinieku gabalos, un caur ciemata nomelnējušajām krāsmatām dzina prom uz ziemeļiem.

у

- Darīts. - Skifra izņēma kapsulu no sava elfu ieroča un meta Kolam, kurš panikā sarāvās čokurā, tomēr to noķēra un izmisīgi piespieda pie krūtīm. - Šķiet, šī diena pieder mums.

Lēni un bez spēka, piesardzīgi kā tauriņš, kurš lien laukā no kokona, Skara noņēma no pleca Reita ļengano roku un grīļodamās piecēlās kājās, izmantojot vairoga malu kā kruķi. Apkārt skanošie trokšņi šķita dīvaini: kliedzieni un brēcieni, putnu sasaukšanās... Ik pa brīdim atkal ierējās kāds elfu ierocis. Tomēr tas nāca no tālienes, it kā notiktu citā laikā un vietā.

Māte Skēra stāvēja un berzēja zilumiem klāto plecu. Ar riebumu sejā viņa nometa zemē joprojām dūmojošo elfu ieroci.

- Vai esat cietusi, manu karalien? - atskanēja Zilā Dženera balss. Pagāja kāds brīdis, līdz Skara aptvēra, ka vecais vīrs uzrunā viņu. Sajutusies kā muļķe, viņa nopētīja savu augumu. Bruņukrekls bija viscaur sagriezies,

viņa centās to iztaisnot un no sāniem noslaucīt dubļus.

> >

- Nosmērējos, - Skara nomurmināja, it kā tas būtu svarīgi. Mēle sausajā mutē neklausīja. Viņa pavērās uz kaujas lauku, ja to vispār varētu saukt par kauju.

Zemē iedzīto mietu rinda bija saplosīta un izraustīta, ar platām bedrēm pa vidu. Gruzdošās kaudzēs krājās izdangāta zeme, bruņu fragmenti un saplosīti ķermeņi. Vēl tikai nupat briesmīgā Augstā karaļa armija bija izkvēpināta kā rīta migla, uzaustot Saules mātei.

Pasitis padusē savu elfu zizli un elfu ieroci, Tēvs Jārvi noraudzījās uz Jillinga sabiedroto gabalos saraustītajiem līķiem. Viņš nebija ne drūms, ne priecīgs. Viņš neraudāja un nesmējās. Viņa seja izstaroja nosvērtu mieru. Tā raugās amatnieks, apmierināts ar to, ko paveicis no rīta.

- Augšā, Māte Advina! - viņš uzsauca.

No līķu kaudzes izslējās maģistres galva, viņas sarkanie mati bija pielipuši pie galvas sakaltušā krevelē.

- Ko tu esi izdarījis! - Māte Advina skatījās uz Jārvi neticības māktā nespēkā, dubļiem notašķītajā sejā iezīmējās asaru izskalotas svītras. — Ko tu esi izdarījis!

Ar sažuvušo roku Jārvi sagrāba sievietes apmetni un uzrāva viņu stāvus. - Tieši to, par ko jūs mani apsūdzējāt! — viņš nošņāca. — Kur tagad ir jūsu tiesa? Kur jūsu tiesneši? Kurš tagad mani tiesās? - Jārvi pagrabināja savu elfu zizli un elfu ieroci viņas priekšā un nogrūda maģistri zemē, kur tā sakņupa starp līķiem.

Vienam no gulošajiem nez kā bija izdevies pieslieties kājās, un tas blenza visapkārt neredzīgām acīm kā nupat izrauts no sapņa. Tas bija Vorenholds, lai gan Skara viņu gandrīz nepazina. Bruņukrekls bija sapluinīts gabalos kā ubaga skrandas, vairoga šķēpeles karājās saliektajā rāmī, viena sejas puse bez auss bija pārvērtusies asiņainā vātī. Roka, kura nupat turēja šķēpu, bija norauta līdz elkonim.

Vorenholds neveikli noplēsa ragu no siksnas un pacēla, kā gatavojoties iepūst, bet tad pamanīja, ka pazaudēts iemutnis. - Kas notika? - viņš pārdabūja pār lūpām.

- Tava nāve. - Gorms uzlika roku Vorenholdam uz pleca un viegli nogrūda uz ceļiem, tad atvēzēja zobenu, un pretinieka galva aizlidoja prom.

- Kur ir Jillings? - Skara murmināja, rāpdamās caur līķiem. Ak dievi, te tik tikko varēja kādu sazīmēt. Tie, kuri vēl pirms dažiem mirkļiem tik lepni turējās, nu bija pārvērsti miesnieka izmestās ķidās. Iespējams, būtu jātriumfē kā uzvarētājai, bet Skara juta tikai šausmas.

- Tas ir pasaules gals, - viņa čukstus sacīja. Vismaz viņai pazīstamās pasaules gals. Līdz šim spēcīgais nu bija bez spēka. Līdz šim skaidrais nu bija šaubu miglā tīts.

- Uzmanīgi, manu karalien, - Reits nomurmināja, bet Skara to gandrīz nedzirdēja, nemaz nerunājot par teiktā saprašanu.

Viņa bija atradusi Gudrā Jillinga līķi iesprūdušu starp citiem, ar plati ieplestām rokām, vienu kāju salocītu zem ķermeņa, guļam tumšām asinīm piesūcinātā bru-

nukreklā.

>

Skara pielavījās tuvāk. Viņa ieraudzīja gludo vaigu un garo Utila cirsto švīku.

Pierāpusies vēl tuvāk, baiļu apburta, Skara nopētīja mīlīgo smaidiņu sulīgajās lūpās, kuru nebija izgaisinājusi pat nāve.

Viņa noliecās pār Jillingu. Bezmiega murgos šīs tukšās acis viņu vajāja kopš tās nakts Meža zālē. Tonakt viņa nozvērējās atriebties. Vai Jillinga vaigs notrīsēja?

Skara noelsās, kad Jillings ieskatījās viņai acīs, un šausmās iebrēcās, jo vīrieša pirksti sagrāba bruņukreklu un norāva meiteni zemē. Skaras auss bija piespiesta pie Jillinga lūpām. Viņa saklausīja tā saraustīto elpu. Ne tikai elpu, arī vārdus. Vārdi var būt ieroči.

Skaras delna atradās uz dunča spala. Viņa varētu to izraut. Ar rokas mājienu viņa varētu aizsūtīt Jillingu prom pa Beidzamajām durvīm - tik bieži viņa bija par to sapņojusi... Tomēr tobrīd Skara atcerējās savu vectēvu. Esi vienlīdz augstsirdīga pret saviem ienaidniekiem un draugiem. Ne jau viņu, bet pati sevis dēļ.

Skara dzirdēja Reita rēcienu un pamanīja viņa ēnu aizsedzam sauli, viņa pašāva roku aiz muguras, lai apturētu viņu. Gudrā Jillinga pirksti atlaidās, un Skara piecēlās sēdus, lai ieskatītos viņa asinīm nošļakstītajā sejā.

Pēdējiem spēkiem Jillings kaut ko iespieda Skarai plaukstā. Ādas maks ar papīra strēmelēm. Māte Ķīra mēdza tādas noņemt no Veckundzes Veksenas sūtīto ērgļu nagiem.

Skara noliecās pie Gudrā Jillinga - kā bailes, tā ienaids bija pagaisuši. Viņa saņēma vīrieša delnu plaukstā, bet otru roku pabīdīja zem pakauša un mazliet pacēla viņa galvu.

— Pasaki man vārdu! - viņa čukstēja un pielika ausi pie viņa lūpām. Pietiekami tuvu, lai saklausītu viņa pēdējo elpas vilcienu, viņa pēdējo vārdu.

Tas bija dižens notikums.

Daudzus ietekmīgus getlandiešus, kuri nedevās karā, saniknos vēsts, ka Ūtils tiks sadedzināts Beila strēlē, tā liedzot viņiem iespēju padižoties ar savu svarīgumu pasākumā, kurš ilgi saglabāsies ļaužu atmiņās.

Leitlina tomēr izspieda caur sakostiem zobiem: — Man viņu dusmas ir kā putekļi. - Pēc vira nāves viņa bija kļuvusi par ķēniņieni reģenti un ieguvusi līdz šim nepieredzēti lielu varu, jo jaunais ķēniņš Druins vēl tikai turējās viņai pie brunčiem. Dzelksne Batu neatkāpās no viņas ne soli ar tik nežēlīgu un atriebīgu skatienu, ka tikai visdrosmīgākie uz mirkli uzdrīkstējās ar viņu saskatīties. Ja Leitlina ko pateica, tas acumirklī bija jau izdarīts.

Galu galā netrūka slavas apvītu cilvēku, kuri varētu apmeklēt Dzelzs ķēniņa bēres.

Viņu vidū jaunā karaliene Skara - vēl pavisam nesen nožēlojama gūstekne, bet nu slavena ar savu drosmi, līdzcietību un galvenokārt viltību - un viņas baltmatai-nais miesassargs, kurš stāvēja aiz valdnieces troņa kluss un drūms.

Tad vēl Skaras saderinātais Gromgilgorms, Zobenlau-zis un Bāreņu radītājs, kura gardu ķēde bija pastiepusies vēl garāka, un viņa biedējošā maģistre Māte Skēra, kas neatkāpās ne soli.

Un ari nekrietnā pesteļotāja Skifra, kura dažos mirkļos nogalināja vairāk karavīru nekā ķēniņš Ūtils visa mūža laikā, kura, pārvilkusi skrandas pār galvu, sēdēja uz sakrustotām kājām un dubļos meklēja zīmes.

Protams, arī augstā šendu priesteriene Svldura ar ādas sloksnītē kaklā pakarinātu zaļu elfu medaljonu. Izrādījās, ka reiz pēc vētras Tēvs Jārvi lūdzis viņai naktsmājas kā viesis, jo tolaik ticēja, ka izdosies pārliecināt Svīduru noslēgt aliansi ar Veckundzi Veksenu un vēlāk, kad būtu izdevīgi Jārvi, to pārtraukt.

Un, saprotams, īpaši viltīgais pats Getlandes maģistrs, kurš no Strokomas aizliegtajām dzīlēm atveda elfu ieročus un lika tos lietā, lai iznīcinātu Augstā karaļa karaspēku, un uz visiem laikiem izmainīja Sašķelto jūru.

Vēl arī viņa māceklis Kols, kura mētelītis bija par plānu šim gadalaikam un kurš tāpēc sērīgi sala, sēžot jūras vējā, un jutās tā, it kā viņam nebūtu nekāda sakara ar notiekošo.

Ķēniņa kuģi — vislabāko pārpildītajā Beila strēles ostā ar divdesmit četriem airiem katrā pusē - godājami karavīri jau bija ievilkuši cietokšņa pagalmā. To pašu kuģi, ar kuru ķēniņš Ūtils šķērsoja Sašķelto jūru slavenajā ceļojumā uz Salām. Ar šo pašu kuģi viņš triumfāli atgriezās mājās, to iegremdējis dziļi ūdenī no vergu un laupījuma smaguma.

Uz tā klāja viņi novietoja Gudrā Jillinga sagūstītajā karogā ietīto ķēniņa līķi un visapkārt novietoja bagātīgus ziedojumus atbilstoši Lūgšanu audēja Brinjolfa priekšstatiem par to, ko dievi visaugstāk novērtētu.

Blakus mirstīgajām atliekām Ralfs nolika vienu bultu, un Kols pamanīja, ka karavīrs valdās, lai norītu asaras. — No nekurienes uz nekurieni, — Ralfs sacīja aizkritušā balsī.

Tēvs Jārvi uzlika roku uz vēja appūstā vecā stūrmaņa pleca. - Toties pa vidu kāds ceļa gabals noiets.

Ķēniņiene Leitlina apsedza kritušā ķēniņa plecus ar melnu kažokādas apmetni un palīdzēja mazajam dēlēnam noturēt dārgakmeņiem rotātu kausu. Tad viņa uzlika roku uz vīra krūtīm un, cieši sakodusi zobus, raudzījās uz viņu, līdz Kols dzirdēja, ka Tēvs Jārvi pieliecas pie ķēniņienes un klusi saka: — Māt?

Neteikusi ne vārda, Leitlina pagriezās un veda sērojošos uz sēdvietām. Jūras vējš ieķērās izmīdītajā zālē, kur vēl nupat risinājās kauja vai tika veikts slaktiņš, un purināja to gar sanākušo kājām.

Trīs dučus trofeju zirgus uzveda uz kuģa, pakaviem rībot pret koka dēļiem, un nokāva tā, ka dzīvnieku asinis skalojās pār grīdu. Visi bija vienisprātis, ka Nāve izvadīs ķēniņu Ūtilu pa Beidzamajām durvīm ar godu.

- Mirušie nodrebēs, uzzinot, ka viņš nāk, - nomurmināja Zobenlauzis un smagi nošņācās. Kols pamanīja asaras uz viņa raupjajiem vaigiem.

- Par ko jūs raudat? — Skara jautāja.

- Godājama ienaidnieka iziešana pa Beidzamajām durvīm ir tikpat lielas bēdas kā laba drauga nāve. Man Ūtils bija gan ienaidnieks, gan draugs.

Tēvs Jārvi palīdzēja jaunajam ķēniņam Druinam pielikt lāpu pie piķī izmērcētā iekura. Acumirklī kuģi apņēma liesmas, un plašajā puslokā sastājušies karavīri izdvesa skumju vaidu. Viņi sāka atcerēties skumjus stāstus par Ūtila bezbailību un apdziedāja viņa vareno prasmi rīkoties ar ieročiem, viņi runāja par to, ka vairs nemūžam neredzēs nevienu rīkojamies ar zobenu tik veikli kā viņš.

Viņa mantinieks, vēl nesasniedzis trīs gadu vecumu, kā punduris sēdēja milzīgajā tronī un kuļāja kājas, viņam klēpī gulēja kails Rīnas kaltais zobens, kuru viņa tēvs vienmēr nēsāja līdzi. Asmens apspīdēja karavīru procesiju, kura virzījās garām, izrādot bēdas, padevību un kritušajam Augstā karaļa virspavēlniekam nesen atņemtās atvadu dāvanas. Druins katru sveicināja un ēda mātes dotās kūkas, līdz visu muti nosmērēja ar medu.

Tēvs Jārvi iesāņus pavērās uz zēnu. — Druinam ir tikai divi gadi, bet viņš tiek ar visu galā daudz cēlāk, nekā izdevās man.

- Iespējams. - Ķēniņiene Leitlina sabužināja zēna blāvi gaišos matus. - Muguru viņš tur taisnāk, toties neprot tik smalki zvērēt kā tu.

- Viņam tas nav jādara. - Jārvi žoklis nervozi nodrebēja, kad viņš atkal pavērsa skatienu pret uguni. - Manējais joprojām saista mūs visus.

Tā viņi sēdēja, sala un klusēja, kamēr uzlēca Mēness tēvs un uzmirdzēja viņa zvaigžņu bērni. Degošā kuģa liesmas, degošās dāvanas un degošais karalis apspīdēja tūkstošiem sērotāju sejas. Viņi tur sēdēja, līdz karavīru procesija bija galā un karalis zēns klusi šņākuļoja ķēniņienei Skarai uz rokām.

у

Viņi tur sēdēja, kamēr liesmas saruka līdz sīkai mirgošanai un kuģa ķīlis sabruka virmojošā nodeguļu kaudzē; pirmie vēl netīrie ausmas triepieni iekrāsoja mākoņus un atspīdēja nemierīgās jūras viļņos, un sāka čivināt mazie zālē paslēpušies putniņi.

Karaliene Skara pieliecās uz sāniem un saudzīgi uzlika plaukstu uz ķēniņienes Leitlinas delnas, un Kols dzirdēja viņu sakām: - Es jūtu līdzi.

- Nevajag. Viņš nomira tā, kā gribētu mirt, - ar zobenu rokās. Dzelzs ķēniņš! Un tomēr... Ūtilā bija daudz kas vairāk nekā tikai dzelzs. Man tikai ļoti žēl... ka nebiju viņam blakus pēdējā brīdī. - Leitlina sapurinājās un izvilka roku no Skaras tvēriena, lai mundri noslaucītu acis. — Tomēr es zinu lietu patieso cenu, māsīc, un to, ka vēloties vien neko nedabūsi.

Tad ķēniņiene reģente sasita plaukstas, un vergi ar žvadzošām ķēdēm ap kaklu sāka apbērt joprojām gruzdošo sārtu ar zemi, veidojot augstu kurgānu, kas sliesies blakus karalienes Skaras kaujā nogalinātā tēva un viņas vecvectēva Rudā Horenhoda, blakus Trovenlandes karaļu un karalieņu, un paša Celtnieka Beila pēcteču kurgā-niem, kuru pēdas aizved tālā vēstures miglā.

Leitlina stāvēja un sakārtoja kaklā pakarināto Getlan-des dārgumu krātuves atslēgu, tad ierunājās balsī, kurā neielavījās ne nodevīgas šaubas, ne bēdas. — Sasauciet vīrus! Mēs dodamies uz Skekenmuižu.

Tālu prom pa ceļu Augstā karaļa gūstā kritušie kareivji joprojām krāva kaudzē Augstā karaļa mirušo karavīru līķus krietni nabadzīgākā sārtā. Vienalga sārtā sadega ducis vai simts, tā dūmi sasmērēja debesis jūdzēm tālu.

Kols nolēma kļūt par maģistru, lai mācītos, nevis nogalinātu. Lai pārvērstu pasauli, nevis to sašķeltu. - Kad tas viss beigsies? - viņš nomurmināja.

— Kad es izpildīšu savu zvērestu. - Tēva Jārvi acis bija sausas, kad viņš pavērās uz pelēko Jūras mātes vai-stību. - Ne mirkli ātrāk.

Kols joprojām nespēja izlemt, doties vai nedoties lejā, līdz nebija uzkāpis uz pēdējā pakāpiena.

Viņš dzirdēja, kā klaudz Rinas veseris, kā viņa strādājot kaut ko dungo bez noteiktas melodijas. Agrāk, pirms iegāja pa smēdes durvīm, Kolam šķita, ka tā skan kā aicinājums, ka šo dziesmu Rīna dzied tieši viņam. Tagad viņš jutās kā lūriķis, kurš noklausās privātu - kalējas un laktas — sarunu.

Strādājot Rīna mēdza saraukt pieri, un dzeltens mirdzums sildīja viņas seju. Lūpas gan bija cieši sakniebtas, un kaklā pakārtā atslēga, kā ierasts, pārmesta pār plecu, lai ķēde stingri turētos pie sasvīdušās miesas. Viņa neko nemēdza darīt pa roku galam. Agrāk tas Kolam vienmēr bija paticis Rīnā.

Rīna pacēla galvu, un, kad abu skatieni satikās, Kolam šķita, ka aizraujas elpa. Viņš atcerējās, cik ļoti skumis bez Rīnas, cik ļoti vēlējies viņu apskaut. Gulēt viņas skavās. Lai gan pašam negribējās to atzīt, Kolam vienmēr šķita, ka Rlna varbūt nav pietiekami skaista. Ja nu kāda cita - skaistāka - ieradīsies un kritīs viņa apkampienos? Tagad Kols nespēja aptvert, ka varējis tā domāt. Ak dievi, kāds viņš tomēr ir muļķis!

- Ķēniņa Druina galva ir mazāka nekā viņa tēvam. -Rīna pacēla knaiblēs satverto samazināto Ķēniņa kroni, tad atlika atpakaļ un atsāka klaudzināt.

- Man šķita, ka tevi interesē tikai tērauds? - Kols centās pastaigāties pa smēdi tādā pašā nevērīgā solī kā agrāk, bet tagad katrs kājas spēriens sagādāja pārbaudījumu nerviem. - Zobeni karaļiem un vairogi karalienēm...

- Man rodas aizdomas, ka pēc tā, ko paveica tie elfu ieroči, zobeni un bruņukrekli varētu vairs nebūt tik pieprasīti. Ir jāmainās. Maksimāli labi jāizmanto tas, ko dzīve piespēlē. Skaties neveiksmē ar smaidu, vai ne? -Rīna nosprauslājās. - Tā teiktu Brands.

Kols satrūkās, dzirdot šo vārdu. Viņš satrūkās no domas, ka pievīlis Brandu, kurš izturējās pret viņu kā brālis.

- Kol, kāpēc tu atnāci?

Bija sāpīgi to dzirdēt. Ļaudis mēdza teikt, ka viņš ir talantīgs runātājs. Tomēr patiesībā viņa talants izrādījās pagalam nevērtīgs. Kāda gan vērtība būtu tam, ja viņš pateiktu, ko patiesībā jūt? Kols iebāza roku kabatā un uztaustīja smago un auksto elfu aproci, kuru viņš paņēma Strokomā. Tā būtu dāvana, ja vien Rīna to pieņemtu.

- Es laikam tā domāju... ka varbūt... — Kols nokremšļojās, aplaizīja lūpas, sausas kā putekļi, un vainīgām acīm paskatījās uz Rīnu. - Vai es izdarīju pareizu izvēli? - Viņš to bija domājis kā apgalvojumu, kā atklātu atzīšanos. Bet vārdi izskanēja kā sīki pīkstoša attaisnošanās.

Rīna nemaz neizskatījās aizkustināta. - Vai tu pateici Tēvam Jārvi, ka esi kļūdījies ar izvēli?

Kols blenza uz savām kājām, tomēr kurpes nespēja atbildēt. Kurpes nemēdz to darīt. - Vēl ne... - Viņam nepietika drosmes, lai pateiktu, ka viņš to darītu, ja Rīna palūgs.

Viņa nelūdza. - Mazāk par visu es vēlos tev sajaukt galvu, Kol. - Rīnas pierē ievilkās vēl dziļākas rievas. Cilvēki tā saka, kad viņu galvenais mērķis ir kādam tieši sajaukt galvu. — Tomēr es uzskatu: lai kāda būtu tava izvēle, drīz vien tu sāksi šaubīties, vai neesi kļūdījies.

Kolam gribējās teikt, ka tā nav godīgi, ka viņš ir pagalam sapinies starp to, ko grib Tēvs Jārvi, ko vēlas Rīna un ko būtu vēlējies Brands, ko vēlētos viņa māte... Viņš tik tiešām vairs nesaprata, ko tieši grib.

Tomēr Kols pār lūpām izdabūja tikai: - Nūja. Es nelepojos ar sevi.

— Es arī ne. — Rīna nometa savu veseri, un, kad abu acis satikās, viņa vairs nešķita dusmīga. Skumja, pat vainīga. Kolam uzmirdzēja cerība, ka tas varētu nozīmēt, ka Rīna viņam piedevusi... bet viņa sacīja: - Es pārgulēju ar citu.

Pagāja mirklis, līdz viņš saprata dzirdēto, un tajā brīdī nožēloja, ka ir sapratis. Pirksti iesāpējās, cieši savelkoties ap elfu aproci kabatā. - Tu... Ar ko?

- Kāda tam nozīme? Nav jau runa par viņu.

Kols stāvēja, skatījās uz Rīnu un piepeši ļāvās niknumam. Tas bija kā uzbrukums no slēpņa, kā netaisnība. Kols apzinājās, ka nav tiesīgs tā justies, bet tas visu darīja tikai vēl ļaunāku. - Vai tu domā, ka es gribu to dzirdēt?

Rīna apjuka, kā svārstoties starp vainas apziņu un dusmām. - Ceru, ka tev riebjas to dzirdēt.

- Vai tāpēc tu to izdarīji?

Dusmas ņēma virsroku. - Es to izdarīju tāpēc, ka tā bija jādara, tu, paštaisnais krāns! - Rīna kliedza. — Visa pasaule negriežas ap tevi un taviem milzīgajiem kolosālajiem talantiem, ap tavu milzīgo kolosālo izvēli un milzīgo kolosālo nākotni! - Viņa iedūra pirkstu sev krūtīs. - Man kaut kas bija vajadzīgs, un tu izvēlējies nebūt kopā ar mani! - Rīna uzgrieza muguru. - Neviens nesūdzēsies, ja tu izlemsi nekad vairs šurp nenākt.

Rīnas vesera sitieni dzina Kolu augstāk pa kāpnēm, atpakaļ uz Beila strēles cietokšņa pagalmu, kur bija karš un smirdēja pēc sadedzinātiem cilvēkiem.

Reitam sāpēja mugura, svila krūtis un no smagā darba katra citādi sāpēja viena sen salauztā un otra nupat apdedzinātā roka. Viņš jau bija izracis desmit kapavietu lieluma bedri, bet no Raki nebija ne vēsts, tomēr Reits turpināja rakt.

Reits vienmēr bažījās par to, ko brālis iesāktu, ja viņa vairs nebūtu. Ne reizi viņam nebija ienācis prātā, ko pats iesāktu bez Raki. Galu galā - ja nu viņš nemaz nav tas stiprais brālis?

Lāpsta zemē un lāpsta gaisā — ritmiskā metāla iegriešanās augsnē un velēnas krāšanās kaudzēs abpus bedrei nomierināja. Tā pasargāja no domāšanas.

- Tu meklē dārgumus?

Bedres malā iezīmējās slaida figūra ar sānos saspraustām rokām, Saules māte spīdēja tai aiz muguras un sudrabā un zeltā apstaroja nenoskūto galvas pusi. Viņa bija pēdējā, kuru Reits vēlētos sastapt, tomēr tā jau tas notiek ar vēlmēm.

- Gribu izrakt brāļa līki.

) j

- Kāda tam tagad nozīme?

- Man tas nozīmē daudz. - Reits uzmeta zemi gaisā tā, ka tā nobira pār Dzelksnes Batu zābakiem, tomēr mazliet dubļu viņai necik neskādēja. - Tu viņu nemūžam neatradīsi. Un, pat ja atradīsi, ko iesāksi?

- Es sakuršu pienācīgu sārtu, sadedzināšu viņu, kā pieklājas, un apglabāšu, kā pieklājas.

- Karaliene Skara gribēja, kā pieklājas, apglabāt Gudro Jillingu. Viņa saka, ka jābūt augstsirdīgam pret saviem ienaidniekiem.

- Un?

- Es pārliecu uz pusēm viņa zobenu un apglabāju to. Līķi gan saskaldīju gabalos un izbaroju vārnām. Uzskatu, ka viņš nav pelnījis pat tik lielu augstsirdību.

Reits norija smagu kamolu. - Es cenšos nedomāt par to, ko cilvēki ir pelnījuši.

- Mirušajiem vairs nevar palīdzēt, manu zēn. -Dzelksne ar pirkstu piespieda vienu nāsi un pa otru uz

Reita izraktās zemes izpūta gļotas. - Atliek tikai paņemt samaksu no dzīvajiem. No rīta es došos uz Skekenmuižu, lai no Augstā karaļa paņemtu samaksu par savu vīru.

- Kā gan par to var samaksāt?

- Iesākumā paņemšu viņa galvu! - Dzelksne nošņāca, un siekalas aizšķīda pa gaisu no saviebtās mutes.

Godīgi sakot, Reits mazliet baidījās no Dzelksnes niknuma. Godīgi sakot, tas viņu manāmi sapurināja.

Reits atcerējās pats savu niknumu un vienkāršākus laikus, kad viņš zināja, kas ir kas. Laikus, kad Reits zināja, kas ir viņa ienaidnieki un ka viņa vienīgā vēlēšanās ir tos nogalināt.

- Man ienāca prātā, ka varbūt tu gribi braukt līdzi, -Dzelksne piebilda.

- Man nelikās, ka es tev tik ļoti patīku.

- Manuprāt, tu esi viens ellīgi sīks draņķis. - Dzelksne ar zābaku paspēra akmentiņu, un tas ieripoja bedrē. -Tieši tādu vīru es meklēju.

Reits nolaizīja lūpas, un vecā liesma sirdī uzliesmoja no jauna, it kā Dzelksne būtu krams, bet viņš - iedegties gatavs prauls.

Dzelksnei bija taisnība. Raki ir miris, un viņš nevarētu palīdzēt brālim, lai cik daudz zemes pārraktu.

Reits iecirta lāpstu dziļi zemē. — Es braukšu ar tevi.

Skara bija mainījusies vai arī viņa pārvērtās pamazām — soli pa solim, tikai viņš tolaik to nepamanīja.

Viņa vairs nevalkāja bruņukreklu un vairs tik stipri nelīdzinājās Ašenlīras izcilajam portretam. Garais duncis gan joprojām karājās pie siksnas un riņķis, kuru savulaik nēsāja pats Celtnieks Bcils, joprojām zibināja sarkano akmeni ap roku. Viņa joprojām nešķīrās no Rīnas kaltā zobena, lai gan Reita vietā viņai blakus uz ceļiem tupēja kāds zēns no nodedzinātas lauku sētas.

īsta karaliene ar mācītiem padomdevējiem pie sāna. Zilais Dženers nebija zaudējis sirotāja lempīgo gaitu, matu lēkšķes gan bija atsukātas atpakaļ un bārda īsi apcirpta. Viņš bija ticis pie zelta ķēdes un smalkas kažokādas, uz kuras sēdēt. Kopš mācību laika pie Mātes Skēras Ouda bija zaudējusi svaru un ieguvusi krietnu pašcieņas devu, ar nosodošu skatienu viņa pavadīja Reitu, kurš, pasitis padusē nozagto bruņucepuri, ielavījās skatītāju zālē.

Skara nolūkojās uz Reitu no augšas, stalti paceltā zoda un atpakaļ atvilkto plecu dēļ šķita, ka viņas kakls kļuvis bezgalīgs. Beila tronī viņa jutās kā mājās un izskatījās tikpat dižena, kā parasti izskatās Leitlina. Vai tiešām tā bija tā pati meitene, kuras gultā viņš bija bijis tikai pirms dažām dienām? Tā pati, kuras pirksti glāstīja rētas uz viņa muguras un kuras čuksti kutināja ausi? Tagad tas šķita kā sapnis. Varbūt tas arī bija tikai sapnis.

Reits neveikli paklanījās. Viņš jutās kā muļķis, bet ko gan citu varēja iesākt? — Es te... tā domāju...

- Manu karalien būtu pienācīga uzruna, - Māte Ouda izmeta, un Skara pat nepapūlējās viņu apsaukt.

Reits saviebās. - Manu karalien... man piedāvāja vietu Dzelksnes Batu komandā. Vadīt uzbrukumu Ske-kenmuižai.

- Vai tu gribi piekrist? - Dženers jautāja, un kuplās uzacis no pārsteiguma stipri izliecās.

Rcits gribēja godam izskatīties Skaras acīs, it kā viņi tur būtu tikai divi vien. Drīzāk kā vīrietis un sieviete, nevis slepkava un karaliene. — Ja varat iztikt bez manis.

Varbūt Skaras sejā pazibēja pavisam niecīga sāpju izteiksme, varbūt Reitam tikai gribējās tādu redzēt. Tā vai citādi, viņas balss skanēja salti kā ledus. - Tu esi vensterietis un neesi man neko zvērējis. Tu drīksti brīvi iet.

- Man jāiet, - Rcits sacīja, - brāļa dēļ.

Patiesību sakot, Reitam iesāpējās sirds, cik ļoti viņš cerēja dzirdēt Skaru sakām: Nē, paliec, man tevi vajag, es tevi mīlu.

Skara tikai pamāja ar galvu. — Tādā gadījumā pateicos par tavu uzticīgo kalpošanu. - Reits nespēja savaldīt drebošo vaigu. Viņš bija tai tikai uzticīgi kalpojis. Kā tāds suns. - Mums tevis ļoti pietrūks.

Reits centās saskatīt Skaras sejā kaut ko, kas norādītu, ka viņa tiešām ilgosies, taču redzēja tikai masku. Viņš atskatījās pār plecu un ieraudzīja gaidām Kaljivas prinča ziņnesi, kurš nepacietīgi žņaudzīja rokās kažokādas cepuri un gaidīja princeses pieņemšanu.

Māte Ouda pārākumā noraudzījās Reitā no augšas. - Vai jums vēl kas sakāms? - Skaidrs, ka viņa lielā mērā nojauta to, kas bija noticis, un vēlējās ātrāk redzēt viņu ejam. Reits nevarēja viņai neko pārmest.

Puisis uzgrieza Skarai muguru, un pleci saguma. Šķita, ka viņš sapinies pats savā izvēlē. Savulaik Reitu iepriecināja katra iespēja iebelzt kādam pa galvu. Skara uz mirkli viņu iepazīstināja ar kaut ko labāku, bet viņš to pārdeva par iespēju atriebties, pēc kā pats nemaz nealka.

Zilais Dženers viņu panāca jau durvis. - Dari, kas tev jādara. Šeit tu vienmēr būsi gaidīts.

Reits nebija tik pārliecināts. - Saki man, vecais... Vai tas, ja esi darījis ļaunu... tas tevi padara par ļaunu cilvēku?

Dženers nebija to gaidījis. - Kaut es spētu rast atbildes, manu zēn. Es zinu tikai to, ka vakardienu nevar izmainīt. Tu vari tikai censties rīt rīkoties labāk.

- Nūjā, tā viņš ir. - Reitam gribējās uz atvadām apskaut veco sirotāju, bet ar zelta ķēdi kaklā viņš izskatījās pārlieku dižens. Tāpēc Reits tikai neveikli pasmaidīja, palūrēja uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar izraktajiem dubļiem, un izzagās laukā.

Ausma pienāca spirgta un skaidra, un, pāri izkraušanas platformai veroties uz ostu, no Skaras un Leitli-nas elpas, no Druina un visu sanākušo vergu, sargu un pavadoņu elpas gaisā cēlās tvaika mākonis.

Ķēniņš Utils bija pārvērties pelnos, un ķēniņš Druins — vēl par mazu savam uzdevumam, tāpēc Tēvam Jārvi nācās vest floti uz Skekenmuižu, lai nokārtotu rēķinus ar Augsto karali. Lai gan gados jaunais Getlandes maģistrs iestājās par Miera tēvu, torīt tas viņu, tāpat kā jebkuru citu karavīru, neatturēja no Kara mātes uzdevumu veikšanas.

Saules māte parādīja spožo vaigu virs Beila strēles drūmajiem mūriem un meta garas ēnas no dučiem kuģu rastricm, kuri bija sakārtoti glītā ierindā kā parādei izvesti zirgi. Ikviens airu vīrs mierīgi gaidīja pavēli. Tēvs Jārvi drūmi pamāja ķēniņienei Leitlinai, viņa spalgais un stingais sauciens izskanēja pār kluso osru, un kuģi devās uz priekšu tā, it kā visiem šiem cilvēku simtiem būtu vienots prāts un ķermenis.

- Šķiet, ka Tēvs Jārvi uzņēmies mūsu līdera lomu, -Skara teica.

- Karā atklājas cilvēka īstā daba. - Leitlinas balss izstaroja lepnumu, redzot, kā Getlandes kuģi pa diviem iziet atklātā jūrā. - Daži tajā uzplaukst, citi - paklūp. Es gan vienmēr zināju, ka Jārvi piemīt apņēmība. Savukārt jūsu apņēmība mani pārsteidza krietni vairāk.

- Mana?

- Vai tad jūs nesatricināmi nenostājāties pret neskaitāmo Augstā karaļa karapulku? Māsīc, jūs esat stipri pārvērtusies salīdzinājumā ar to meiteni, kura lēja asaras un pārgurusi ienāca manos apartamentos.

- Mēs visi esam pārvērtušies, — Skara nomurmināja.

Viņa ieraudzīja Dzelksni Batu stāvam un drūmi veramies tālē blakus sava kuģa rastram, vienu kāju viņa bija uzcēlusi uz reliņa, kā nespēdama sagaidīt, kad beidzot iepeldēs Skekenmuižā. Agrāk šis kuģis piederēja vienam no Gudrā Jillinga sabiedrotajiem, un tā zelta rastrs bija veidots kā auna galva, bet Skara to nozieda melnu ar sodrējiem, lai pieskaņotu pašas drūmajam noskaņojumam un, vērtējot no Augstā karaļa skatpunkta, viņas melnajai reputācijai. Skaras skatiens pārslīdēja pār kuģa komandu, bīstamā paskata vīri bija sasēduši uz jūras

г

lādēm, gatavi atriebībai, un tad viņa pamanīja gaišu galvu līgojamies pakaļ airu vēzienam, saņēmās un novērsās.

Vakar Beila strēlē viņa gribēja lūgt, lai Reits paliek. Viņa gribēja viņam pavēlēt palikt. Skara jau pavēra lūpas, lai to darītu, tomēr pēdējā mirklī ļāva puisim iet. Viņa to piespieda aiziet un pat nespēja pa īstam atvadīties. Tas neatbilstu tam, kā pienākas uzvesties.

Skara nebija pārliecināta, vai to var saukt par mīlestību. Tas nemaz neatgādināja bardu apdziedātos stāstus. Tomēr, lai kādas būtu Skaras jūtas, - ja Reits paliktu pie viņas durvīm katru dienu un katru nakti, risks būtu pārmēru liels. Tādā gadījumā Skarai būtu jābūt stiprai ik mirkli, un agrāk vai vēlāk viņas spēki izsīktu. Šajā gadījumā stiprai bija jābūt tikai vienreiz.

Skarai sāpēja sirds, atgrūžot Reitu. Izrādījās, vēl sāpīgāk ir noskatīties, kā viņa sāpinājusi puisi. Māte Ķīra gan vienmēr mēdza teikt, ka dzīvē bez sāpēm neiztikt. Atliek tikai izturēt un dzīvot tālāk. Viņai bija sava zeme un sava tauta, pienākumi, par kuriem domāt. Viņa rīkojās muļķīgi, kad ielaida Reitu savā gultā. Savtīgi. Viņa nevar atļauties atkārtot tikpat pārdrošu kļūdu.

Zilais Dženers no Melnā suņa stūres mājas pamāja ar galvu Skarai, un viņa pamāja pretī ar roku - Troven-landes kuģu komandas to sveica ar atzinīgām urravām. Kopš uzvaras vīri plūda uz Beila strēli bariem vien, lai mestos ceļos viņas priekšā un zvērētu uzticību. Lai gan kuģi tika atņemti Augstajam karalim, to komandas veidoja viņas cilvēki.

— Jums uzgavilē jau divdesmit kuģi, - sacīja Leitlina.

- Divdesmit divi, - Skara pielaboja, pavadot ar skatienu savus kuģus, kuri pakaļ getlandiešu liellaivām pameta ostu.

- Nebūt ne švaki spēki.

- Kad ierados pie jums, man nebija nekā. Es nekad neaizmirsīšu, cik daudz esmu jums parādā. - Vēloties izrādīt pateicību, Skara pasauca savu verdzeni. - Jums jāņem atpakaļ verdzene, kuru man aizdevāt...

- Vai viņa ir jūs sarūgtinājusi?

Meitenes acis Skara pamanīja bailes. - Nē. Nē, man tikai...

- Paturiet viņu. - Leitlina atmeta ar roku. - Kā dā-

>

vanu. Pirmo no daudzām. Beigu beigās drīz jūs kļūsiet par visas Sašķeltās jūras Augsto karalieni.

Skara nesapratnē pavērās uz ķēniņieni. - Kādā sakarā?

- Ja vējš būs mums labvēlīgs, Vcckundzi Veksenu gāzīs no augstās kanceles Maģistrāta tornī. Vienīgās dievietes priesteri tiks padzīti atpakaļ uz dienvidiem. Augstais karalis zaudēs troni. Vai jums nav ienācis prātā, kurš

ieņems viņa vietu?

> >

- Dienu no dienas cerība izdzīvot mazliet novērsa manas domas.

Leitlina nosprauslājās, it kā tas būtu nožēlojams iegansts, lai ignorētu ķeršanos pie varas stūres. Varbūt tā arī bija. - Zobenlauzis ir visslavenākais no vēl dzīvajiem karotājiem. Vienīgais karalis, kurš vēl nav sakauts ne kaujas laukā, ne divkaujā. — Leitlina pamāja uz kuģu piestātni, un Skara ieraudzīja Gormu tuvojamies pa garo krautuves molu. Kā izbiedēti baloži cilvēki muka nost no viņa ceļa. - Gromgilgorms kļūs par Augsto karali, un jūs būsiet viņa sieva.

Skara pielika roku pie kņudošās pakrūtes. — Es pavisam nejūtos gatava kļūt par Trovenlandes karalieni.

— Vai kāds jebkad ir tam gatavs? Es kļuvu par ķēniņieni, kad man bija piecpadsmit. Mans dēls ir karalis jau divu gadu vecumā.

— Man spiež, — Druins nočīkstēja un norāva no galvas kēnina kroni.

> У

— Viņš jau tagad jūt tā smagumu, - Leitlina nomurmināja un maigi uzlika kroni atpakaļ uz izspūrušās, gaišmatainās galviņas. - Es apglabāju divus vīrus. Šīs laulības tika noslēgtas, jo tā bija labāk Getlandei, tomēr vīri deva man divus dēlus. Pat nemanot var rasties cieņa, patikšana... Pat mīlestība. - Leitlinas balss pēkšņi aizlūza.

— Gandrīz... nemanot.

Skara neteica neko. Kļūt par Augsto karalieni un nēsāt visas Sašķeltās jūras atslēgu... Nekad nemesties ceļos neviena priekšā... Rādīt piemēru veselām tautām... Tas viss astoņpadsmit gadus jaunai meitenei, kurai īsti neizdodas valdīt pat pār pašas vēderu. Skara centās nomierināt satraukto kuņģi, kad Zobcnlauzis nostājās abu karalieņu priekšā. Tā būtu slikta zīme, ja viņa izvemtos uz sava topošā vīra zābakiem.

— Ķēniņiene Leitlina, - Gorms neveikli paklanījās.

- Karaliene Skara, es gribētu pārmīt dažus vārdus, pirms dodos uz Skekenmuižu. Mēs... - Viņš uzmeta acis pulka kuģiem, un pirksti nervozi grābstījās gar siksnā pakārtajiem dunčiem.

- Grasāmies precēties? - Skara pabeidza teikumu Gorma vietā. Viņa vienmēr rēķinājās ar to, ka nevarēs izvēlēties sev viru, bet, kā jau meitene, viņa iztēlojās, ka piedāvājumā nāks nevainojams princis un stipra svētlaime pārņems vienlīdz gan viņas prātu, gan sirdi. Tagad Skara atskārta, ka bijusi liela muļķe. Ar prātu viņa saprata, ka Gorms ir laba partija. Sirdij atliks vien piekrist, cik tas būs viņas spēkos.

- Atvainojiet, - Gorms turpināja, - mīlestības vārdi... nepadodas manai mēlei. Es vienmēr esmu bijis stiprāks kaujas laukā.

- Tas nav noslēpums. - Dīvainā kārtā Gorma satraukums nomierināja Skaru. - Jūs taču nenēsājat atslēgu virteni, kuras būtu atņemtas jūsu iekarotajām sievietēm.

- Tas tiesa, un arī manai sievai tas nebūs jādara. -Zobenlauzis pastiepa uz priekšu rietošās saules zeltā un sudrabā zvīļojošu ķēdi, kurā mirdzēja pulēti dārgakmeņi. - Gudrā Jillinga un viņa sabiedroto gardas, - viņš teica un pacēla virs Skaras galvas. - Jūs solījāties atriebt savu vectēvu, visi to zina. — Gorms sakārtoja ķēdi uz Skaras pleciem uzmestās kažokādas. - Jūs esat pelnījusi tās nēsāt tikpat lepni, kā es nēsāju savas.

Skara apjukusi pavērās uz dārgakmeni, kas mirdzēja ķēdes viducī, — ozolzīles lieluma briljantu zelta ķepas ietvarā. Viņa to labi pazina. Katru nakti tas vajāja viņu murgos. Tas atstaroja ugunskura liesmas uz Gudrā Jillinga zobena, kad viņš nogalināja Māti Ķīru un karali Finu. Skarai pārskrēja riebuma drebuļi, viņa gribēja noraut ķēdi un ielidināt jūrā līdz ar atmiņām par to nakti. Tomēr, labi tas vai slikti, šīs atmiņas bija viņas daļa un viņa nevarēja atteikties no dāvanas. Skara izslējās, atlieca plecus un centās saprast, vai ķēdes smagums viņai tomēr nav tīkams.

Dāvana Skarai sagādāja klusu mierinājumu. Viņa pabija ugunī un kā vislabākais tērauds iznāca no tās stiprāka.

Citiem tā izstaroja draudus. Lai cik tu būtu slavens, atliek tikai kļūt par šīs sievietes ienaidnieku, un beigu beigās kā vēl viens metāla rotājums karāsies viņas ķēdē.

— Sašķeltās jūras Augstajai karalienei piemērota dāvana, - Skara sacīja un piespieda ķēdi pie krūtīm.

- Es gribēju nomierināt jūsu satraukto prātu, jo es... iespējams, neesmu tas, kuru jūs būtu izvēlējusies. Gribēju jums pavēstīt, ka vēlos būt labs vīrs. Naudas un saimniecības jautājumos pakļauties jums, dāvāt jums dēlus.

Skara norija nepatīkamo kamolu, to dzirdot, tomēr tā teikt pieklājās, un Māte Ķīra nemūžam nepiedotu, ja Skara neatbildētu, kā pieklājas. - Nebūt ne mazākā mērā es vēlos būt jums laba sieva. Uzticēties jums lauku un kara lietās. Dāvāt jums meitas.

Gorma raupjajā sejā parādījās savāds smaids. - Ceru, ka tā. — Viņš pavērās lejup uz Druinu, kurš skatījās pretī, atgāzis galvu. — Mazi cilvēciņi pie kājām, kuriem vari dot nākotni, - cik jauki tas būtu.

Skara centās atgaiņāt šaubas. Viņa centās ieplest lūpas uzvarošā un gribošā smaidā. — Mēs gādāsim par to kopā, roku rokā. - Skara pastiepa plaukstu pretī Gormam.

Tā izskatījās tik sīka, tik balta un gluda viņa rētu izvagotajā ķetnā. Tā atgādināja bērna rociņu, lai gan tvēriens izrādījās krietni spēcīgāks. Šķita, ka Gorma roka nodreb.

- Esmu pārliecināta, ka no jums iznāks tikpat labs vīrs, cik labs jūs esat kā karotājs. — Skara saņēma Gorma delnu ari ar otru roku, lai viņu nomierinātu.

- Kopā mēs būsim neuzveicami kā Jūras māte un Zemes tēvs. — Gorms atplauka, nostājies uz pazīstamāka pamata. - Iesākumā atnesīšu jums dāvanā Augstā karaļa galvu!

Skaras seja nodrebēja. - Es dotu priekšroku mieram.

- Miers atnāk tad, kad esi nogalinājis visus savus ienaidniekus, manu karalien. — Gorms atrāva roku, vēlreiz paklanījās un devās uz kuģi.

- Ja vien tā ķēde ap kaklu būtu viņam kaut ko iemācījusi, - Leitlina nomurmināja. - Vismaz to, ka vienmēr rodas aizvien jauni ienaidnieki.

- Tev šķiet, ka laika ir tik daudz, ka tevi gaida neskaitāmas balvas par varonību un bezgalīgi daudz ražu, ko novākt, - Skifra izmeta, raudzīdamās liesmās. Piemini manus vārdus, balodīt, - vēl pirms pats to atskārtīsi, tava slavas apvītā nākotne būs pārvērtusies vecu un apnikušu stāstu kamolā un priekšā negaidīs nekas, tikai pīšļi.

Kols izpūta gaisu no vaigiem. Ugunskura atspīdums Skifras sejā viņam atgādināja smēdes atspulgu uz Rīnas vaiga un atsauca atmiņā nožēlojamo pēdējo tikšanos. Diez vai varētu sameklēt divas izskata ziņā vēl atškirī-

> i

gākas sievietes, tomēr, ja tevi māc skumjas, prātā nāk tikai skumjas atmiņas.

— Varbūt iedzersim tēju? - Kols riskēja un centās, tomēr viņam neizdevās izklausīties jautram, kad viņš nocēla no pavarda katlu. - Iespējams, pēc tam viss vairs

nerādīsies tik drūmos toņos.

>

- Ieķeries dzīvē ar abām rokām, — Skifra atcirta. Kols satrūkās un gandrīz ielēja karsto ūdeni sev klēpī. - Priecājies par to, kas tev dots. Vara, bagātība, slava ir tikai māņi! Tie ir kā vēja pūsma, kuru nav iespējams noturēt. Dižena galamērķa nav, ikviena ceļa galā paveras Beidzamās durvis. Līksmo par dzirkstelēm, kuras cilvēki uzšķiļ, sadzīvojot cits ar citu. - Vecā sieviete ietinās savās skrandās. - Tā ir vienīgā gaisma, kas apspīd laika tumsību.

Kols ar joni uzcēla katlu atpakaļ uz uguns, un tēja šņākdama iztvaikoja liesmās. - Varbūt iedzersim tēju? -To pateicis, viņš pameta Skifru vienu tumsā un pats aizgāja prom no drupām uz pakalniem, lai paraudzītos uz Skekenmuižas - Augstā karaļa rezidences - pusi.

Pašā viducī slējās Maģistrāta tornis. Pamatā augsts un ideāls elfu akmeņu un ellu stikla masīvs, kas tika daļēji nopostīts Dieva sašķelšanas reizē, un tam galā drūpo-šas cilvēka celtas sienas, torņi, kupoli un jumti, kas kā neglīta krevele piesedza izrauto caurumu.

Virs augstākajiem torņiem riņķoja tumši plankumi, visticamāk, baloži, tādi kā tie, kuri atnesuši ziņojumu no tālumā aizsūtītiem maģistriem un kurus Kols savulaik pieskatīja. Vai arī ērgļi, kuriem likts nogādāt Veckundzes Veksenas pēdējās izmisīgās pavēles.

Elfu torņa ēnā vīdēja sakņupušais plašais templis, kuru Augstais karalis nesen uzbūvējis un veltījis Vienīgajai dievietei. Par spīti visām pieliktajām pūlēm, pēc desmit gadu ilgas celtniecības šo nolāpīti neglīto būvi joprojām apjoza sastatnes, un puse no spārēm vīdēja nepiesegtas kā sen miruša cilvēka ribas. Augstais karalis to būvēja, lai parādītu, ka arī cilvēkam ir pa spēkam radīt kaut ko diženu. Viņam izdevās pierādīt tikai to, cik niecīgi ir cilvēka pūliņi salīdzinājumā ar elfu atstātajām relikvijām.

Ap torni un templi uz visām pusēm pletās jumti, un šauru ieliņu labirints aizvijās starp akmens namiem, koka mājām un zaru būdām. Slavenie elfu mūri palika ārpusē un stiepās jūdzēm tālu. Vietumis apdrupuši, aplipināti ar cilvēka celtiem bastioniem un kronēti ar cilvēka veidotiem izrobojumiem, tie tomēr joprojām stingri turējās. Ļoti stingri.

- Mums jātiek iekšā. - Dzelksnes elfu aproce iekvēlojās sarkana, kad viņa palūrēja uz pilsētu kā vilks uz vistu kūti. Kols nebrīnītos, ja viņa notecinātu arī kādu vilka siekalu, tik izslāpusi Dzelksne bija pēc atriebes.

- Šaubu nav. - Māte Skēra, kā ierasts, samiedza acis šaurās spraudziņās. - Jautājums: kā?

- Mums vēl palikuši elfu ieroči. Es ierosinu sašķaidīt Veckundzes Veksenas čaumalu tā, lai viņa pati izsprāgst no savas postažas.

- Pat ar elfu ieročiem paies pārāk ilgs laiks, lai pārvarētu tos mūrus, - Tēvs Jārvi iebilda. - Kas to zina, kādus postījumus Veckundze Veksena tikmēr izplānos?

- Mēs varētu viņus apšaudīt ar degošām bultām, -ierosināja Ralfs un papliķēja pa savu melno, no raga veidoto loku. - Priekš tā pietiktu ar cilvēka radītiem ieročiem, un mēs ātri vien sakurtu pamatīgu uguni.

- Tagad šī pilsēta pieder man, - sacīja Tēvs Jārvi. - Es negribu noskatīties, kā tā nodeg līdz pamatiem.

- Tā pieder jumsi - Māte Skēra vīpsnāja.

- Protams. - Jārvi novērsa skatienu no Skekenmuižas un mierīgi paraudzījās uz maģistri. - Beigu beigās es kļūšu par Maģistrāta Veckungu.

Skēra neticīgi nosprauslājās. - Vai tiešām tā būs?

- Ja Vensterzemei pienākas Augstā karaļa tronis un Trovenlandei — Augstās karalienes atslēga, šķiet tikai godīgi, ka Getlandei jāsaņem Maģistrāta tornis.

Mātes Skēras acis savilkās vēl šaurākās spraudziņās; viņa bija nonākusi neveiklās lamatās starp Jārvi radītajām aizdomām un ambīcijām, kādas uzplauka, domājot par Gorma kronēšanu. - Par to jālemj visas tautas sapulcē, kā pienākas.

- Vai tik gudriem cilvēkiem kā mēs nudien jāapspriež acīm redzamais? Vai mums jāsasauc tautas sapulce, lai pasludinātu, ka debesīs Saules māte seko Mēness tēvam?

- Tikai muļķi strīdas par to, kā viņiem nav, - Kols nomurmināja. Šķita, ka viņš no maģistriem vienīgais cenšas nogludināt ceļu Miera tēvam, lai gan nebija pat devis zvērestu.

Ralfs aizbāza pirkstus aiz daudz cietušās zobena siksnas. - Nedēļām ilgi viņi netika ne par soli tuvāk mūsu mūriem. Nu mēs esam iestrēguši aiz viņējiem.

- Gudrais Jillings pieļāva kļūdu, mēģinot tiem pārrāpties pāri vai parakties apakšā, - Tēvs Jārvi sprieda.

- Nez kā viņam bija jārīkojas? - Dzelksne atcirta.

Kols jau zināja atbildi, lai gan tā viņam nepatika.

- Jāiekļūst iekšpusē ar vārda spēku.

- Tieši tā. - Tēvs Jārvi paņēma savu zizli un sāka kāpt lejā no uzkalna. - Lai karavīri paliek šeit. Tagad jūs atrodaties maģistru kaujas laukā.

- Ja vien tajā iespējams rast atriebi! - Dzelksnc norūca Jārvi aiz muguras.

Viņš pagriezās atpakaļ un atņirdza zobus. - Ko tu! Šeit atriebes būs gana ikvienam, Dzelksne Batu. Par to es zvērēju.

Skekenmuižas vārtu priekšā zeme bija pārvērsta dubļainā dūksnājā, kur mētājās beigti dzīvnieki, samīti atkritumi, saplēstas teltenes un salauztas mēbeles - to ļaužu mantība, kuri mēģināja paglābties Skekenmuižā, vai arī to, kuri centās pamest pilsētu, lai sagrābtu svešu mantu. Jebkurā gadījumā muļķīgi. Kad Kara māte izpleš spārnus, nekur nav droši.

Kolam šķita, ka rīklē iesprūdis akmens. Diez vai viņš nobijās vēl stiprāk, tuvojoties Strokomai. Puisis pamanīja, ka turas tuvāk Ralfam un viņa vairogam un ierauj galvu plecos varenā elfu mūra paēnā, kur virs izroboju-miem karājās laika gaitā plankumiem klāti garie Augstā karaļa un viņa Vienīgās dievietes karogi.

- Tas laikam nebiji tu, kurš draņķīgā laikā viens pats uzrāpās Beila strēles mūrī, - stūrmanis norūca caur lūpu

kaktiņu.

>

- Biju gan un arī toreiz traki nobijos.

- Nebaidās tikai plānprātiņi un muļķi. Varoņi baidās, tikai, par spīti visam, viņi stājas pretī briesmām.

- Vai es nevarētu nebūt neviens no tiem trim un iet mājās? - Kols nomurmināja.

- Aizmirsti par iešanu mājās, - Māte Skčra izmeta pār plecu un zem apmetņa ciešāk satvēra elfu senlietu.

- Nebaidies, draugs. — Dodivuā pacēla mazliet augstāk kārti, kuras galā bija piestiprināts Dienvidvēja rastrs. - Mums ir maģistra balodis - tas atvairīs šautras.

- Kokgriezums ir gana glīts, - Kols satrūkās, jo pie mūra kāds sakustējās, - tikai mazliet par sīku, lai atvairītu bultas.

- Maģistra dūjas mērķis ir nepieļaut, lai vispār kāds izšautu kaut bultu. Tagad apklustiet, — Tēvs Jārvi nošņāca pār plecu.

- Stāt! - atskanēja skarba pavēle, un bariņš šķindot apstājās. - Uz jums skatās trīs duči bultu!

Tēvs Jārvi izrieza krūtis, kā piedāvādams bultām ideālu mērķi, tomēr Kols pamanīja, ka maģistra veselā roka cieši satvērusi elfu zizli.

- Nolieciet ieročus! - Jārvi balss nebūtu skanējusi vēl nosvērtāk pat tad, ja viņš tobrīd stāvētu uz mūra. - Mēs esam maģistri un nākam, lai runātu Miera tēva vārdā!

- Ar jums ir ari bruņoti vīri!

- Ja tā būs jādara, mēs runāsim Kara mātes vārdā, turklāt pērkondimdošās balsis. - Tēvs Jārvi norādīja uz bruņotajiem karavīriem, kuri bija izkārtojušies dubļainajā laukā visapkārt pilsētai. - Getlandes un Trovenlan-des kareivji ir aplenkuši jūsu mūrus. Pats Zobenlauzis jau nāk šurp pa jūru. Tur uzkalnā mums aiz muguras visā noraugās pestcļotāja Skifra. Tā pati, kuras burvestības sakāva Augstā karaļa armiju. Viņa gaida manu vēsti... par to, ka jūs piekrītat mūsu noteikumiem un miera piedāvājumam. - Jārvi rokas nolaidās gar sāniem. — Vai arī par to, ka jūs neesat ar mieru un saņemsiet to pašu, ko Gudrais Jillings.

Tad atskanēja cita balss, un viss saspringums izplēnēja. - Jūs esat Tēvs Jārvi.

- Tas es esmu, un kopā ar mani ir ari Māte Skēra no Vensterzemes.

- Mani sauc Utnirs, un es esmu pilnvarots runāt Skekenmuižas ļaužu vārdā.

- Esi sveicināts, Utnir. Ceru, ka mums abiem izdosies glābt dažas dzīvības. Kur tad Veckundze Veksena?

- Viņa ieslēdzās Maģistrāta tornī.

- Un Augstais karalis?

- Viņš nav redzēts, kopš pienāca ziņas par sakāvi pie Beila strēles.

- Katra uzvara kādam citam nes zaudējumu, — Kols nomurmināja.

- Tāpat kā ikviens varonis kādam citam ir ļaundaris, - piebilda Ralfs.

- Jūsu vadoņi ir jūs pametuši! - iesaucās Māte Skēra.

- Labāk atsakieties no viņiem, - Tēvs Jārvi turpināja, - pirms tie parauj sev līdzi caur Beidzamajām durvīm visu Skekenmuižu.

Sekoja vēl viena pauze, uz mūra sākās tāda kā balsu murdoņa, tad uzpūta vēsa vēja brāzma un garie karogi sāka plandīties gar elfu mūriem.

- Klīst baumas, ka jūs esat noslēdzis aliansi ar šen-diem, - Utnirs ierunājās.

- Tas tiesa. Mēs jau sen esam draugos ar viņu augsto priesterieni Svīduru. Ja jūs mums pretosities, es atdošu pilsētu viņiem, un, tiklīdz tā kritīs, jūs noslepkavos vai padarīs par vergiem.

- Mēs nepiedalījāmies karā! Mēs neesam jūsu ienaidnieki!

- Tad pierādiet, ka esat mūsu draugi, un piedalieties miera kalšanā.

- Mēs dzirdējām, ka jūs lējāt saldus vārdus arī Gudrajam Jillingam. Kāpēc lai mēs jums ticētu?

- Gudrais Jillings bija traks suns, kurš pielūdza Nāvi. Viņš nogalināja karali Finu un viņa maģistri. Viņš sadedzināja Torlbijas sievietes un bērnus. Par viņa nāvi es nelēju asaras un negrimu nožēlas jūrā. - Tēvs Jārvi pacēla sažuvušo delnu, viņa balss skanēja nelokāmi un seja neslēpa neko. - Tomēr es esmu maģistrs un nostājos Miera tēva pusē. Ja vēlaties iet viņa pēdās, redzēsiet, ka es atradīšos jums blakus. Atveriet mums vārtus, un es zvēru pie Saules un Mēness, ka darīšu visu, lai pasargātu

Skekenmuižas laužu dzīvību un mantību.

>

Pēc izlietajām asinīm Kols sajutās lepns par to, ka viņa skolotājs dūri pārvērš laipni atvērtā plaukstā. Augšā jau atkal sarunājās, līdz Utnirs beidzot šķita apmierināts vai vismaz samierinājies ar to, ka viņam nav izvēles. - Ļoti labi! Mēs atdosim šīs pilsētas atslēgas jūsu vīriem!

- Vēsture būs jums pateicīga! - Tēvs Jārvi iesaucās.

Kols pamanīja, ka bija aizturējis elpu, un nu dziļi

nopūtās. Māte Skēra paklusām kaut ko norūca un paraustīja plecus, joprojām turot apmetņa malas. Dodivuā pasmaidīja un pielieca galvu Kolam pie auss. — Es taču teicu, ka dūja neļaus bultām lidot.

- Manuprāt, šodien Tēva Jārvi teiktais bija mūsu vairogs, — Kols attrauca.

Tikmēr pats maģistrs, pieliecis Ralfam galvu tuvu klāt, teica: - Atlasi vispaklausīgākos vīrus un pārņem vārtus savā ziņā.

- Man palicis pavisam maz vīru, - Ralfs atbildēja. - Daži no Dienvidvēja apkalpes ir apslimuši.

- Vai tie, kuri cilāja airus līdz Strokomai? - Kols paklusām jautāja.

Tēvs Jārvi izlikās nedzirdam. — Ņem tos, kas ir, un gādā, lai aizstāvji tiktu atbruņoti. Vairāk par visu man nepieciešama laba disciplīna un pieklājīga attieksme.

- Klausos, Tēvs Jārvi. - Vecais stūrmanis uzgrieza muguru un, pacēlis gaisā vareno roku, aicināja vīrus pie sevis.

- Pēc tam atdod pilsētu šendiem.

Ralfs atskatījās uz Jārvi, plati iepletis acis. - Vai esat par to pārliecināts?

- Šendi pieprasa atriebi par visiem Augstā karaļa sirojumiem viņu zemē. Es apsolīju Svīdurai, ka viņa dabūs to pilsētu vispirms. Tikai ļaujiet savu daļu paņemt arī Dzelksnei Batu un Gromgilgormam. Tas būs mazākais no ļaunumiem.

- Jūs devāt zvērestu, - Kols čukstēja, bet Ralfs, grozīdams kailo galvu, jau devās prom, lai dotu pavēles.

- Es zvērēju darīt visu, kas manos spēkos. Es nekādi nevaru līdzēt.

- Bet šie cilvēki...

Jārvi sažuvusī roka sagrāba Kola kreklu. - Vai šie cilvēki ko iebilda, kad dega Jeiltofta vai Torlbija? - Jārvi šņāca. — Vai viņi ko teica, kad nogalināja karali Finu vai Brandu? Nē. Viņi uzgavilēja, lai Gudrais Jillings tā tik turpina. Tagad lai viņi par to samaksā. — Jārvi rāmi sakārtoja Kola kreklu un ļāva puisim iet. - Ielāgo: spēks nozīmē vienu plecu vienmēr paturēt ēnā.

)

Lai gan Tēvs Jārvi aizliedza dedzināt, kaut kur jau dega.

Dūmi kā plāna dūmaka pārvērta Skekenmuižas dienu dubļainā pustumsā. Tie kodīja Reita rīkli, un nācās izcīnīt katru elpas vilcienu. Tumsā kustējās ķermeņi. Tie skrēja - uzbrucēji vai to upuri.

Savādi, ka smarža var atsaukt tik skaidras atminas. Deguma smārds aiznesa Reitu atpakaļ uz ciematu pie Vensterzemes un Getlandes robežas; kāds bija tā nosaukums? So ciematu viņi nosvilināja vienkārši tāpat, un Reits tur cūku silē noslīcināja kādu vīru. Tobrīd tā šķita pareizi. Vēlāk Reits ar to lepojās, un Gromgilgorms ar saviem kareivjiem smējās un nosauca viņu par sīko velna nelieti. Gorms smaidīja par to, ka viņa pavadā ir tik negants suns.

Tagad Reita mute bija izkaltusi no bailēm, sirdspuksti atbalsojās sāpošajā galvā un plauksta ap cirvja kātu mirka sviedros. Viņš salēcās, kad kaut kas nokrakšķēja un atskanēja gari stiepts, drīzāk dzīvnieka nekā cilvēka, brēciens, kas atbalsojās kā iestrēdzis pustumsā.

Varbūt viņam jāpateicas Kara mātei par to, ka viņš atrodas uzvarētāju pusē... Vai tad ne to viņš nepārstāja atgādināt brālim, kad Raki nogrozīja galvu, veroties pelnos? Tomēr, ja šī ir pareizā puse, tajā pavisam neiederējās Dzelksnes Baru slepkavu komanda.

Reits bija pieslējies nežēlīgam baram: acis tiem zvēroja kā lapsām un tie lavījās kā vilki; šie cilvēki paši sevi atstāja novārtā un rūpīgi pucēja tikai savus ieročus. Vairākums nāca no getlandiešiem, tomēr Dzelksne laipni pieņēma ikvienu, kuram bija nenokārtoti rēķini un kuriem bija vienalga, kā tos nokārto. Reits pat nezināja, kā lielāko daļu sauc. Cits citam viņi nenozīmēja neko - šos ļaudis vienoja tikai ienaids. Šie vīri bija zaudējuši ģimeni vai draugus. Viņi bija pazaudējuši paši sevi, viņiem neatlika nekas cits kā atņemt citiem to, kā pašiem vairs nebija.

Daži vilka cilvēkus laukā no mājas, tikmēr citi tajās ielauzās, šķaidīja lādes un šķērda matračus, apgāza mēbeles, it kā meklējot paslēptas bagātības, lai gan īstenībā vienkārši demolēja demolēšanas dēļ. Upuri necīnījās pretī vairāk kā aitas, kuras velk uz nokaušanas placi. Agrāk Reits būtu brīnījies par to, ka viņi neaizstāvas, ka nepretojas, agrāk tas izraisītu viņā riebumu. Tagad Reits visu pārlieku labi saprata. Viņā pašā nebija palicis ne mazākās vēlmes cīnīties.

Cilvēki nav tikai gļēvuļi vai varoņi. Viņi ir kā viens, tā otrs atkarībā no situācijas. Atkarībā no tā, kurš nostājies viņu un kurš - otrā pusē. Atkarībā no tā, kā viņi dzīvojuši līdz šim, un no tā, vai viņi redz nāvi jau

Cilvēki ielās tika nostādīti uz ceļiem, dažus nogrūda zemē, vēl citus aizlidināja pa gaisu. Lielākā daļa paši nostājās garās rindas galā un padevīgi metās ceļos. Šur tur, kad nepieciešams, viņus pasteidzināja kāds pliķis vai spēriens, bet citādi - nekādas vardarbības. Beigu beigās sasists vergs ir lētāks nekā vesels, un, ja viņi nav tā vērti, lai tos varētu pārdot, priekš kam velti pielikt tik lielas pūles?

Reits pievēra acis. Ak dievi, cik viņš bija piekusis! Tik pārguris, ka gandrīz nespēja nostāvēt kājās. Viņš atsauca atmiņā brāļa seju, tad Skaras seju, bet abas grima miglā. Skaidri parādījās tikai tās sievietes seja, kura vērās degošajā mājā un ārprāta bēdās aizlauztā balsī sauca bērnus vārdā. Reits juta, kā acis pieplūst asarām, un ļāva plakstiem pavērties.

Kāds vensterietis ar sudraba riņķi nāsī vilka aiz padusēm kādu sievieti un smējās, tomēr smiekli skanēja saraustīti un nedabiski, it kā viņš censtos pats sevi pārliecināt, ka notiekošajā ir kaut kas smieklīgs.

Dzelksnei Batu gan smiekli nebija prātā. Muskuļi cilājās virs noskūtajiem deniņiem, rētas izvagoja viņas bālos vaigus, un cīpslas izciļņi saspringa rokā, kura turēja cirvi.

- Te vairumu nav vērts vest līdzi, - teica kāds no karavīriem, varena auguma getlandietis ar šķību žokli, un pašā rindas galā nogrūda uz ceļiem kādu vīrieti.

— Ko tad ar tiem iesāksim? — ierunājās kāds cits.

Dzelksnes balss skanēja bezkaislīgi un nevērīgi. - Es

esmu nolēmusi viņus nogalināt.

Kāda sieviete sāka šņukstēt un skaitīt lūgšanu un apklusa, saņēmusi sitienu.

Sapnis ir īstenojies - tu vari izlaupīt lielu pilsētu, vari ņemt visu, ko ieraugi. Kā lielākais no suņiem tu vari joņot pa tās pilsētas ielām, kur miera laikā tevi apmētātu ar nievām, tu vari spriest augstāko tiesu tikai tāpēc, ka tev ir ierocis un tu esi pietiekami liels nelietis, lai to liktu lietā.

Reita acis asaroja - varbūt no dūmiem, varbūt no sāpēm. Viņš domāja par māju, ko pats nodedzināja. Reits jutās iznīcināts un aprakts tāpat kā brālis, viņam trūka elpas. Šķita, ka viss, kas viņā vēl saglabājies glābšanas vērts, bija miris līdz ar Raki vai palicis mājās pie Rīnas.

Reita neveiklie pirksti atsprādzēja un norāva no galvas bruņucepuri, grabēdama tā nokrita zemē un aizripoja pa bruģakmeņiem. Viņš tikai noskatījās un stipri pakasīja pieplacinātos matus, bet gandrīz neko nejuta.

Reits pavērās sānis - tur, notupušies uz ceļiem, garā rindā kārtojās cilvēki. Viņš redzēja zēnu, kurš savilka pirkstus dūrē, tad pagrāba no rensteles dubļus. Viņš redzēja asaru kādas sievietes deguna galā. Viņš dzirdēja, kā vecais vīrs rindas galā ar katru elpas vilcienu izelpo bailes.

Zeme krakšķēja zem Dzelksnes zābaku zolēm, viņa tuvojās vecajam. Viņa nesteidzās, varbūt saņēmās drosmi, varbūt izbaudīja mirkli. Cirvja kāts lēnītēm slīdēja plaukstā, līdz Dzelksne to satvēra aiz nopulētā gala.

Vecais vīrietis sarāvās, kad Dzelksnes kājas apstājās viņam blakus, viņa tās iekārtoja stabilāk kā malkas cirtējs, pirms saskalda bluķi.

Dzelksne nopurinājās, nokremšļojās, pagrieza galvu sānis un nospļāvās. Viņa pacēla gaisā cirvi.

Reits izpūta gaisu saraustītā nopūtā, nostājās starp Dzelksni un veco vīru un ieskatījās meitenei acīs.

Reits neteica ne vārda. Viņš nebija pārliecināts, ka kaut vārds izskanēs no jēlās rīkles. Sirds sitās pavisam smagi. Viņš vienkārši stāvēja.

Klusums.

Karavīrs ar šķībo žokli spēra soli tuvāk. - Velc prom savu pakaļu, stulbeni, pirms es...

Nenovēršot skatienu no Reita, Dzelksne pacēla gaisā savu garo pirkstu un nošņācās. Vairāk neko, bet ar to pietika, lai milzīgais vīrs sastingtu kā sālsstabs. Viņš blenza uz Reitu tumsā noslēptām acīm, tikai to kaktiņos atblāz-moja Dzelksnes elfu rokassprādzes naidīgais sārtums.

— Nost no ceļa! — viņa teica.

- Es nevaru. - Reits nomauca vairogu no rokas un ļāva tam nokrist zemē. Viņš aizmeta cirvi, kas grabēdams novēlās uz vairoga. Šī nav atriebība, šī ir vienkārši slepkavība.

Dzelksnes rētām izkropļotais vaigs notrīsēja, Reits jau dzirdēja, cik nikni skanēs viņas balss, viņš jau redzēja, kā viņas pleci gandrīz dreb aiz naida. - Es otrreiz neteikšu, puis.

Reits pastiepa plaukstas uz priekšu. Puisis juta, ka asaras līst pār vaigiem, bet viņam bija vienalga. - Ja esi atvēzējusies slepkavošanai, vari sākt ar mani. Es esmu to pelnījis daudz vairāk par viņiem.

Reits pievēra acis un gaidīja. Viņš nebija tik liels muļķis, lai cerētu šādi izpirkt kaut simto daļu no paša nodarījumiem. Viņš vienkārši vairs nespēja stāvēt un noskatīties.

Kaut kas nokrakšķēja, un seju pārņēma sveloša sāpe.

Reits pret kaut ko paklupa, un galva ar blīkšķi atsitās pret akmeni.

Pasaule sagriezās. Viņš sagaršoja sāli.

Kādu bridi Reits tā gulēja un prātoja, vai viņa asinis jau aizplūst pa ielu. Viņš mēģināja saprast, vai tas viņu uztrauc.

Tomēr viņš vēl elpoja, jo ar katru ieelpu nāsī kaut kas noburbuļoja. Reits pielika sāpošo roku pie deguna - tas šķita divtik liels nekā parasti. Protams, salauzts, par to liecināja nelabums, kas pārņēma, tiklīdz pieskārās nāsīm. Reits ņurdēdams pārvēlās uz sāniem un atbalstījās uz

elkoņa.

>

Visapkārt peldēja skarbas un rētām izvagotas sejas, visas vērās uz viņu. Vecais vīrs joprojām stāvēja uz ceļiem, viņa lūpas kustējās klusā lūgšanā. Dzelksne joprojām stāvēja tepat ar cirvi rokā, un viņas elfu aproce kvēloja kā karstas ogles. Spriežot pēc asinīm uz meitenes pieres, Reits noprata, ka, visticamāk, ticis iebadīts.

- Nu, nu, — Reits noburkšķēja.

Nācās pielikt ellīgas pūles, lai apveltos uz vēdera, asinis no nāsīm lija uz delnām. Reits pacēlās uz viena ceļa, sagrīļojās un pagrūda roku uz priekšu, lai noturētu līdzsvaru, tomēr nepakrita. Nelabums atslāba, viņš paklupa, bet cēlās kājās un beidzot arī nostājās pilnā augumā jau atkal pa vidu starp Dzelksni un veco vīru.

- Te nu mēs esam. - Reits nolaizīja zobus un izspļāva asinis, tad atkal pastiepa uz priekšu plaukstas un pievēra plakstus. Tā viņš stāvēja un grīļojās.

— Lai dievi to nolād, — Dzelksne šnaca.

— Vai viņš zaudējis prātu? — ieminējās kāds cits.

— Galē nost, lai ir darīts, — norūca vīrietis ar šķībo žokli.

Vēl viena pauze. Šķita, ka tā velkas mūžīgi. Reits satrūkās un vēl ciešāk aizmiedza acis. Katru drebošo elpas vilcienu pavadīja salauztā deguna čīkstēšana, bet viņš to nevarēja izbeigt.

Reits saklausīja nesteidzīgu skrāpēšanos un pavēra vienu aci. Dzelksne bija iebīdījusi cirvi siksnas cilpā un stāvēja, rokas sānos iespraudusi. Reits skatījās uz viņu un muļķīgi mirkšķināja.

Tad jau laikam dzīvs.

— Ko iesāksim? — izmeta karavīrs ar nāsī ievērto rinki.

> >

— Laidīsim viņus vaļā, - attrauca Dzelksne.

— Un viss? - kareivis ar šķībo žokli nosēca, šķiezdams uz visām pusēm siekalas. — Kāpēc lai mēs viņus laistu vaļā? Viņi taču nepalaida vaļā manu sievu, vai ne?

Dzelksne pagrieza galvu un pavērās uz runātāju. - Vēl viens vārds, un tu pats tupēsi uz ceļiem ielas vidū. Lai viņi iet. - Dzelksne sagrāba veco vīru aiz apkakles, pierāva kājās un klūpošu pagrūda uz māju pusi.

Reita rokas nošļuka gar sāniem un seja neciešami pukstēja.

Viņš juta spļaudekļus atsitamies pret vaigu. Atskatījies viņš ieraudzīja, ka spļāvējs ir lielā auguma vīrs.

— Tu, sīkais kretīn! Tev bija jāmirst.

Pārgurušais Reits pamāja ar galvu un noslaucīja

spļaudekļus. - Nūja, droši vien. Tikai ne šī iemesla dēļ.

Tēvs Jārvi gāja pa priekšu, un gaiteni atbalsojās viņa elfu zižļa klaudzieni pret grīdu. Ar šo pašu zizli viņš nogalināja Gudro Jillingu. Jārvi soļoja tik ātri, ka Kolam nācās pielikt soli, lai neatpaliktu. Skifras skrandas sitās pret elfu ieroci, kuru viņa turēja pie sāna, un Ralfa un viņa karavīru zobeni žvadzēja aiz muguras. Māte Advina klumpačoja nopakaļus, viņas sarkanais matu ērkulis bija sapinies bezveidīgā mezglā, un ar vienu roku vecā sieviete centās vilkt sev līdzi virves galā iesietu verdzeni ar noberztu kaklu.

Gaitenī pie sienām bija sastutēti saliekti un rūsas plankumiem klāti ieroči. To karaspēku ieroči, kurus Augstie karaļi bija sakāvuši dažu pēdējo gadsimtu laikā. Šodien gan Augsto karali negaidīja uzvara. Caur šaurajiem logu spraišļiem Kols dzirdēja, kā Skekenmuižu izlaupa. Viņš saoda deguma smaku, saoda bailes, kas pielīp kā mēris.

Kols nodūra galvu un centās neiztēloties, kas notiek tur ārā. Viņš centās neiedomāties, kas varētu notikt tepat iekšā, kad Tēvs Jārvi beidzot nostāsies aci pret aci ar Veckundzi Veksenu.

— Ja nu viņa ir aizlaidusies? — Skifra izmeta.

— Viņa ir tepat, — Jārvi attrauca. - Veckundze Vek-sena nemēdz bēgt.

Gaiteņa galā atradās augstas tumša koka durvis ar izgrebtām ainām no Celtnieka Beila dzīves. Viņš iekaro Trovenlandi. Viņš ieņem Jutmārku. Viņš rāpjas cilvēku līķu kaudzē, lai sagrābtu visu Sašķelto jūru. Citudien

w

Kols atzinīgi novērtētu ja ne pašus iekarojumus, tad amatnieku prasmi, bet tobrīd neviens neprātoja par kokgrebumiem.

Kāds ducis sargu, bruņojušies ar drūmām sejas izteiksmēm un metienam gataviem šķēpiem, šķērsoja ceļu.

- Dodiet ceļu, - Tēvs Jārvi sacīja. Ralfs un viņa kareivji izklīda pa visu gaiteni. — Pasakiet viņiem, Māte Advina!

- Laidiet viņus garām, es jūs lūdzu! — Izklausījās, ka vārdi sagādā maģistrei tikpat lielas sāpes kā verdzenei ap kaklu apmestais striķis, tomēr viņa neapklusa. - Pilsēta ir kritusi. Tagad būtu velti izliet asinis.

Kols cerēja, ka sargi ieklausīsies, tomēr zināja, kā mēdz gadīties ar cerībām.

- Es nevaru. - Sardzes kapteinis bija itin slavens virs, uz viņa sudraba kniedēm apsistā vairoga bija uzzīmēts Galvenā maģistra ērglis. — Veckundze Veksena pavēlēja, ka šīm durvīm jāpaliek neatvērtām, un es devu zvērestu.

- Zvēresti... - Kols murmināja. - Tie nes tikai nepatikšanas.

Skifra pagrūda viņu malā un padrāzās garām, piespiedusi elfu ieroci pie pleca. — Lauz savu zvērestu vai sveicini Nāvi, - viņa paziņoja.

- Lūdzu! - Māte Advina centās iespraukties starp Skifru un karavīriem, bet kāds parāva maģistri atpakaļ.

Kapteinis lepni pacēla vairogu virs galvas. - Es no tevis nebaidos, ragana! Es...

Skifras ierocis īsi ierējās, troksnis kā pērkons atbalsojās šaurajā telpā. Puse no kapteiņa vairoga aizlidoja pa gaisu, viņa liesmu apņemtā roka tam pakaļ, nogāžot no kājām aizmugurē stāvošo. Šis sargs stipri atsitās pret durvīm, atlēca atpakaļ un nokrita zemē uz sejas. Viena kāja mazliet noraustījās un sastinga, asinis plūda no gruzdošā līķa, ar tām bija notašķīti arī smalkie kokgrebumi uz durvīm. Kāds metāla priekšmets nokrita zemē, palēcās un džinkstēdams aizripoja kaktā.

- Vai vēl kāds vēlas saglabāt uzticību Veckundzei Veksenai? — Jārvi painteresējās.

Kā pēc iepriekšējas vienošanās sargi nometa ieročus uz grīdas.

- Visžēlīgā dieviete, - Māte Advina nočukstēja, kad Ralfs veikli pārkāpa pār kritušo sardzes priekšnieku, ieķērās dzelzs rokturos un uzgūla durvīm, tomēr tas neko nedeva.

- Aizslēgts, - viņš norūca.

Skifra vēlreiz pacēla seno elfu ieroci. - Man ir atslēga.

Ralfs metās pie durvīm. Kols ar plaukstām aizsedza ausis, jo ierocis izspļāva uguni, un tur, kur nupat vēl bija durvju vidus, skaistie grebumi sasprāga gabalos un skaidas aizlidoja pa gaisu, saceļot bīstamus putekļu mākoņus. Atbalss vēl nebija apklususi, kad Skifra jau devās uz priekšu, pacēla kāju un iespēra pa durvīm. Drebēdamas tās atvērās.

Vaidu palāta lika apreibt pat tam, kurš bija redzējis Strokomas brīnumus. Elfu akmens un stikla sienas aizstiepās tālumā, apaļš balkons pacēlās piecu cilvēku augstumā un virs tā - vēl viens, tikpat augstu. Viss gailēja neprāša iedegtā liesmā, jo pašā apaļās grīdas vidū dega milzīgs ugunskurs. No grāmatām, papīriem un pergamenta ruļļiem sakrautais sārts pacēlās augstu kā karaļa kapkalns, un no rēcošo liesmu radītā karstuma Kolam uz pieres izspiedās sviedri.

Visaugstāk slējās sešu Augsto dievu statujas, un liesmas mirdzēja to granātakmcņu acīs, tomēr nesen uzslietā Vienīgās dievietes skulptūra pat uz tiem noraudzījās no augšas. Statuja - ne īsti vīrietis, ne sieviete — vērās lejup absolūtā vienaldzībā par posta darbiem. Liesmas izgaismoja arī mazākas figūras. Dažas no pelēkā ģērbtajām Maģistrāta māsām šausmās vērās uz durvīm, citas izmisīgi turpināja mest grāmatas ugunī, un apdegušas papīra lapas augstu cēlās atbalšu pārņemtajā gaisā, lai pēc tam kā rudens lapas nolaistos uz zemes.

— Apturiet viņas! — Tēvs Jārvi iekliedzās, viņa griezīgā balss pārspēja liesmu rūkšanu. — Aplieciet tām kakla-riņķus un pieķēdējiet! Vēlāk izšķirsim, kuru pasargāt un kuru atzīt par vainīgu.

Ralfa vīri jau plūda telpā, un liesmas atspīdēja viņu bruņās, asmeņos un alkatīgajās acīs. Kāds vilka līdzi meiteni ar noskūtu galvu un atņirgtiem asiņainiem zobiem. Gluži kā Kols, šī mācekle tikai darīja to, ko viņai lika; to aptvēris, viņš saberzēja vecās rētas, kur pirms tik ilga laika atradās viņa paša verga riņķis.

Kāds varbūt padomās: savādi, ka tas, kurš pats izcietis verga likteni, tik veikli metas iegrūst verdzībā citus, bet Kols zināja patiesību. Beigu beigās mēs visi mācām citiem to pašu, ko mācīja mums.

- Kur Veckundze Veksena? - Skifra šņāca, un slienas šķīda pa gaisu no viņas apsvilušajām lūpām.

- Augšā! - noīdēja kāda raudoša maģistre. - Otrajā balkonā! — Skekenmuižā vairs nebija vietas uzticībai, te valdīja tikai uguns un haoss.

Plašajā zālē un šaurajā gaitenī pelni lidinājās pa gaisu kā melnas sniegpārslas. Vīri skrēja augšup pa vītņveida kāpnēm aizvien augstāk un augstāk, tumsā atbalsojās viņu elpa un šaudījās ēnas. Viņi paskrēja garām vienām durvīm un iebrāzās otrās, kur tos apžilbināja spilgta gaisma.

Veca sieviete stāvēja pie elfu metālā kaltajām margām, viņas tērpa trēns aizstiepās prom pa grīdu un sirmie mati bija īsi apcirpti. Sievietei blakus atradās augsta grāmatu kaudze, kuru muguriņas bija rotātas ar zeltu un dārgakmeņiem. Viņa pagrāba tik, cik varēja noturēt saujā, un pārmeta grāmatas pār margām: gadiem veikti darbi, desmitgadēm apgūtas mācības, gadsimtiem senas zināšanas ielidoja ugunī. Tā jau notiek, kad Kara māte izpleš spārnus. Acumirklī tā smiedamās iznīcina visu, ko viņas raudošais vīrs Miera tēvs rūpīgi veidojis mūža garumā.

- Veckundze Veksena! - Jārvi uzsauca.

Maģistre sastinga, pleci saguma, un viņa lēnām pagriezās.

Sieviete, kura valdīja pār Sašķelto jūru un lēma neskaitāmu tūkstošu likteņus, kura lika karavīriem dre-bēt aiz bailēm un izmantoja karaļus kā marionetes, nebūt neizskatījās tā, kā Kols iztēlojās. Šī nebija ļauna pāta-rotāja, nedz arī ļaunuma iemiesojums, bet gan mātišķa seja - apaļa, ar dziļām rievām. No skata gudra un draudzīga. Nekādas bezgaumīgas dižošanās ar statusu, vien smalka ķēdīte ap kaklu un tajā pakarināti aprakstīti papīra gabali. Priekšraksti un spriedumi, vēl nenokārtoti parādi un pavēles, kuras jāizpilda.

Veckundze Veksena smaidīja. Nebūt ne kā izmisis upuris, kurš beidzot piestājis krastā. Drīzāk tā raugās mentors, kura nepaklausīgais audzēknis beidzot atsaucies viņa aicinājumam.

- 'levs Jārvi! - Zemā tembra balss skanēja mierīgi un nosvērti. - Laipni lūdzu Skekenmuižā.

- Jūs dedzināt grāmatas? — Jārvi pavisam nesteidzīgi tuvojās savai vecajai skolotājai. - Es domāju, ka maģistra pienākums ir zināšanas saglabāt...

Veckundze Veksena tikai viegli noklakšķināja mēli. Tā dara skolotājs, vilies par neapdomīga skolēna muļķību. - Vēl tikai nolasiet man lekciju par maģistra pienākumiem. - Viņa ļāva pēdējām rokā paņemtajām grāmatām nokrist no balkona. - Jūs negūsiet labumu no manis savāktajām gudrībām.

- Man tās nav nepieciešamas. — Jārvi pacēla savu elfu metāla zizli. — Man ir šis te.

- Elfiem ari tas bija, un, lūk, pie kā tas viņus noveda.

- Es esmu mācījies no viņu kļūdām, nemaz nerunājot par jūsējām.

- Baidos, ka jūs neko neesat iemācījies.

- Aizmirstiet par zināšanām, — Skifra norūca. - Jūs liesiet asinis par tām asinīm, kuras likāt liet maniem bērniem, par manu bērnubērnu izlietajām asinīm. -Viņa pielika elfu ieroci sev pie pleca. - Es nožēloju tikai vienu: ka jūs nekādi nevarēsiet izliet pietiekami daudz

asinu.

>

Veckundze Veksena pat nesatrūkās, skatoties Nāvei acis. - Jūs maldāties, ja domājat, ka jūsu bērnu asinis ir uz manas sirdsapziņas, ragana. Runā, ka jūs tikāt redzēta Kaljivā, kur priecājāties, ka esat tikusi prom no Sašķeltās jūras, ka esat vairāk nekā pārliecināta, ka vairs nekad neatgriezīsieties.

- Jūsos nav nekā, izņemot melus, maģistre, - Skifra nošņāca, un sviedru lāses iemirdzējās uz viņas sarauktās pieres. - Jūs nosūtījāt zagļus un slepkavas, lai tie vajā mani!

Veckundze Veksena ar nožēlu nopūtās. — To saka zagle un slepkava, kura laiza pēdas visu meļu princim. — Viņa pārlaida skatienu pār Kolu, tad Skifru un visbeidzot -pār Tēvu Jārvi. - Kopš brīža, kad tu pēc pārbaudījuma noskūpstīji mani uz vaiga, es zināju, ka tu esi čūska. Man vajadzēja tevi iznīcināt jau tad, bet es izvēlējos žēlastību.

- Žēlastību?! — Jārvi skaļi ierēcās. - Jūs cerējāt, ka piespiedīsiet mani karot par jums, nevis pret jums.

- Iespējams. — Veckundze Veksena ar riebumu nopētīja elfu ieroci, kas kā bērns gulēja Skifras rokās. - Tikai man nekad neienāca prātā, ka tu nonāksi tik tālu. Pārkāpt vispamatīgāko no visiem mūsu Maģistrāta likumiem? Savu ambīciju dēļ riskēt ar visu pasauli?

- Jūs taču zināt teicienu: lai Miera tēvs lej asaras par metodēm, lai Kara māte priecājas par rezultātu.

- Es zinu šo teicienu, tikai tas pieder slepkavu, ne maģistru mēlei. Tu esi inde.

- Neizliksimies, ka tikai viens no mums ir nostājies tumsas pusē! - Tēvs Jārvi spēra soli uz priekšu, un viņa acīs iemirdzējās liesmu atspulgi. - Es esmu tā inde, kuru jūs sajaucāt pēc savām receptēm. Inde, kuru jūs savārījāt, kad pavēlējāt nogalināt manu tēvu un brāli. Jūs nepieļāvāt, ka pašai reiz nāksies to dzert.

Veckundzes Veksenas pleci saguma. - Arī mani māc nožēla. Par to, ka beigu beigās nākas zaudēt visus spēkus. Tomēr Leitlinas muļķība agrāk vai vēlāk ievilktu mūs Kara mātes apskāvienos. Es centos vadīt mūsu kuģi tā, lai tas neuzskrietu uz klintim. Centos izvēlēties mazāko ļaunumu un lielāko labumu. Savukārt tu pieprasi haosu.

Galvenā maģistre norāva no kaklā pakārtās ķēdītes papīra lapu un meta to Jārvi, lapa nolidoja uz grīdas abiem pa vidu. - Es tevi nolādu, nodevēj. - Viņa pacēla roku, un Kols ieraudzīja, ka maģistrei plaukstā ieteto-vēti koncentrēti, no sīkiem burtiem veidoti apļi. — Es tevi nolādu Vienīgās dievietes un daudzu dievu vārdā. -Veckundzes Veksenas dzidrā balss atbalsojās Vaidu palātas augstajā domā. - Tevi nodos ikviens, kuru tu mīli! Viss, ko tu radīsi, satrūdēs! Viss, ko tu uzcelsi, sabruks!

Tēvs Jārvi tikai paraustīja plecus. - Nekas nav mazvērtīgāks par uzvarētā lāstiem. Būtu jūs spērusi kāju uz aizliegtās Strokomas zemes, jūs to zinātu. Viss reiz sabrūk.

Viņš spēra strauju soli uz priekšu un ar sažuvušo roku pagrūda maģistri.

Veckundzes acis izbīlī iepletās. Laikam tomēr neatkarīgi no tā, cik esam gudri, tiklīdz paveras Beidzamās durvis, solis pāri slieksnim vienmēr nāk negaidīti.

Viņa bezjēdzīgi iepīkstējās un pārvēlās pāri margām. Atskanējušais blīkšķis atbalsojās, un tam sekoja garš, šausmu pilns kliedziens.

Kols metās uz priekšu un norija baiļu kamolu, tomēr paskatījās pāri balkona margām. Apakšā joprojām dega ugunskurs, dūmi cēlās gaisā, un vibrējošais siltais gaiss smagi iespiedās puisim sejā. Visvarenā Galvenā maģistre gulēja blakus ugunskuram, no tāda augstuma viņas sadragātais augums šķita pavisam sīks. Viss reiz sabrūk. Māte Advina lēni nometās ceļos turpat blakus un piespieda plaukstu pie purpursarkanā krāsā noziestajām lūpām.

- Tātad esmu izpildījis zvērestu. — Tēvs Jārvi skumji paraudzījās uz savu sažuvušo roku, it kā pats nespētu īsti noticēt, ko tā izdarījusi.

- Jā. - Skifra aizmeta elfu ieroci, un tas grabēdams aizripoja pa balkonu. - Mēs abi esam atriebušies. Kā jūs jūtaties?

- Biju gaidījis ko vairāk.

- Atriebība ir veids, kā turēties pie tā, ko esam zaudējuši. - Skifra atslēja muguru pret sienu un slīdēja lejup, līdz apsēdās zemē uz sakrustotām kājām. - Kā ķīlis starp Beidzamajām durvīm, lai pa spraugu mēs joprojām varētu uzmest acis aizgājušo sejām. Ar visu savu būtību mēs tiecamies pēc tās, pārkāpjam visus likumus, lai to panāktu, bet, tiklīdz esam to īstenojuši, nav vairs nekā, tikai sēras.

- Mums jāatrod jauns mērķis, pēc kā tiekties. - Tēvs Jārvi uzlika sažuvušo plaukstu uz margām un pārliecās pāri. - Māte Advina!

Sarkanmatainā maģistre lēni piecēlās kājās un pavērās augšup uz viņiem, ugunskura liesmās asaras mirdzēja uz viņas vaigiem.

- Nosūtiet ērgļus pie Jutmārkas un Zemmales maģistriem! - Jārvi iesaucās. - Nosūtiet ērgļus pie Inglfordas un Salu maģistriem. Sūtiet ērgli pie ikviena, kurš meties ceļos Veckundzes Veksenas priekšā.

Mātes Advinas skatiens pievērsās zemē gulošajam skolotājas līķim un tad pacēlās augšup. Ar delnu viņa noslaucīja asaras un, kā izskatījās Kolam, diezgan mierīgi pielāgojās jaunajai lietu kārtībai. Vai viņai bija izvēle? Vai kādam citam bija izvēle?

- Ar kādu vēsti? — Māte Advina jautāja un stīvi pielieca galvu.

- Dariet zināmu, ka tagad viņiem jāliecas ceļos Vec-kungam Jārvi.

Nogalināto līķi bija samesti kaudzē pie durvīm. Pēc apģērba ar septiņu staru saules piespraudēm Reits saprata, ka tie ir Vienīgās dievietes priesteri. Ikvienam bija precīzi pāršķelts pakausis, un asinis krājās zemē zem līķiem, atstājot uz baltā marmora pakāpieniem tumšas svītras, ko līņājošais lietus atšķaidīja gaišāk sārtu.

Iespējams, viņi bija cerējuši uz žēlastību. Bija labi zināms, ka Zobenlauzis labprātāk padara par vergiem, nevis nogalina. Beigu beigās - kāpēc lai nogalinātu to, kuru var pārdot? Todien gan šķita, ka Gormu pārņēmis iznīcināšanas gars.

Reits nošņaukājās caur salauzto degunu un iegāja Augstā karaļa diženajā templī, šķembas vien nokrakšķēja

zem viņa zolēm.

>

Ēkas jumts nebija pabeigts - pret baltajām debesim slējās nepiesegtas spāres, un uz tikpat nepabeigtās grīdas mozaīkas flīzēm pakšķēja lietus lāses. Telpā atradās gari soli, uz kuriem agrāk droši vien sēdēja un lūdzās dievbijīgie, tagad gan dievlūdzēju tur vairs nebija, tikai Vensterzemes karavīri, kuri iedzēra, smējās un demolēja.

Kāds bija apsēdies uz sola, kājas sacēlis uz otra un apzeltītu gobelēnu apmetis ap pleciem kā apmetni. Ar atgāztu galvu un izbāztu mēli viņš ķēra lietus lāses. Viņam garām Reits izgāja caur varenajiem un staltajiem pīlāriem, kas slējās debesīs kā koku stumbri, no skatīšanās augšup un smalkā akmeņkaļu darba apbrīnošanas augstu virs galvas viņam jau sāpēja kakls.

Plašās zāles centrā uz galda gulēja kāds līķis; apzeltītais sarkana auduma pārklājs sagūla arī uz grīdas, un bālās rokas, drīzāk izkaltušas ķetnas, nelaida vaļā dārgakmeņiem rotātu zobenu. Blakus stāvēja Sorjorns un pētīja nelaiķi.

- Pārāk sīks, lai būtu Augstais karalis, - karognesis sacīja, visticamāk, kaut kur pazaudējis savu karogu.

- Vai tas ir viņš? — Reits nomurmināja. Veroties sakritušajā sejā, viņš neticēja savām acīm. - Diženākais starp cilvēkiem, dieviem un karaļiem? — Viņš vairāk atgādināja vecu vergu tirgotāju, nevis Sašķeltās jūras valdnieku.

- Viņš ir beigts jau vairākas dienas. — Sorjorns izrāva zobenu no Augstā karaļa nedzīvajām rokām, un viena novēlās no galda. Sorjorns nolika zobenu uz grīdas un izņēma kaltu, lai noskaldītu dārgakmeņiem nosēto gardu, bet tad apstājās. — Vai tev ir āmurs?

- Man nav nekā, - Reits atņurdēja un teica to no tīras sirds.

Zāles galasicna sārtos, zilos un zeltītos toņos bija apgleznota ar spārnotām sievietēm dažādās ainiņās. Reits nespēja aptvert šo stundām, dienām un nedēļām ilgi tapināto fresku jēgu. Gorma karavīri trenējoties tās apmētāja ar cirvjiem un smējās, kad apmetums lieliem gabaliem šķīda pret zemi. Agrāk Reits būtu smējies kopā ar šiem vīriem, veroties, kā pierobežā nodeg lauku sētas. Tagad kareivji viņu vairs nemanīja.

Uz tempļa galā izbūvēta marmora paaugstinājuma atradās milzīgs melna akmens blāķis. Atbalstījies pret to ar dūrēm, Gromgilgorms stāvēja un vērās uz logu augstu pie griestiem, kur krāsainā vitrāžā bija attēlota cita aina, kurā kāds stāvs ar sauli aiz muguras kaut ko sniedz bārdainam vīrietim.

- Skaisti, — Reits nomurmināja, priecājoties par to, kā Saules māte iespīd stiklā un met krāsainus starus pār grīdu, akmens bluķi un svecēm, pār zelta kausu un uz tā novietoto vīna krūku.

Gorms pameta skatienu sānis. - Atceros laikus, kad tikai asinis un slava tev šķita skaistas.

Reits nespēja to noliegt. - Cik noprotu, cilvēki mēdz mainīties, manu karali.

- Reti kad uz labo pusi. Kas noticis ar tavu seju?

- Pateicu sievietei to, ko viņa negribēja dzirdēt.

- Viņas pretargumenti bija iespaidīgi, vai ne?

- Nūja. - Reits pielika pirkstu pie pulsējošā deguna un saviebās. - Dzelksne Ваш prot debatēt.

- Kā tad! Tikai nesaki, ka neviens tevi nebrīdināja.

- Baidos, ka man raksturīga pārgalvība, manu karali.

- Pat gudrajiem nav viegli atrast smalko robežu starp drosmi un muļķību. - Domās iegrimis, Gorms spēlējās ar vienu no kaklā pakarinātajām gardām, un Reitam iešāvās prātā: nez kura nelaiķa zobenu tā reiz līdzsvarojusi. - Es jau labu laiku pētu to logu un nevaru saprast, kas tajā atainots.

- Man šķiet, ka tur Vienīgā dieviete atvēl troni Augstajam karalim.

- Tev taisnība! — Gorms uzsita knipi. - Bet tie ir tikai skaisti meli. Es reiz satiku vīru, kurš izgreba to troni, un viņš nebija dievs, bet gan vergs no Sagenmarkas ar neaptverami smacīgu elpu. Nekad neesmu uzskatījis to par smalku meistardarbu, un manas domas nav mainījušās. Pārāk sacakots. Laikam likšu izgatavot jaunu.

Reits izbrīnā sarauca pieri. - Vai jaunu troni, manu karali?

- Drīz ar kroni galvā sēdēšu Vaidu palātā kā visas Sašķeltās jūras Augstais karalis. - Gorma skatiens aizklīda sāņus un lūpas savilkās pašapmierinātā smaidiņā. - Neviens cilvēks nav ticis aplaimots ar varenākiem ienaidniekiem kā es. Trīs brāļi Ūtriks, Odems un Ūtils. īpaši viltīgā ķeizariene Leitlina. Gudrais Jillings. Veckun-dze Veksena. Pats Augstais karalis... Esmu izrādījies spēcīgāks par viņiem visiem, ar spēku, viltību un prasmi rīkojoties ar ieročiem, ar Kara mātes labvēlību un Tēva Jārvi nodevību.

- Dižens varonis vēl elpo pat tad, kad vārnas jau dzīro. Dižens valdnieks noskatās, kā sadeg viņa ienaidnieku līki. - Lai cik tukši šie vārdi tobrīd šķistu Reitam,

> > ⁷

Gorms pasmaidīja, tos uzklausot. Cilvēki vienmēr smaida, dzirdot kādu atkārtojam viņu mācīto.

- Jā, Reit, tieši tā! Lai gan tavs brālis runāja vairāk, tu vienmēr biji tas gudrākais. Vienīgais, kurš saprata pa īstam! Kā jau tu teici, Skara kā karaliene raisīs skaudību visā pasaulē, viņa labi pārvaldīs manu dārgumu glabātavu un dzemdēs man veselīgus bērnus, viņa runās atklātu valodu, kas man sagādās draugus visā jūras piekrastē. Izrādās, tu rīkojies pareizi, viņu nenogalinot.

Reits savilka pirkstus dūrēs, tie iesāpējās. - Vai jūs tā uzskatāt, manu karali? — Reita balss gandrīz izčākstēja līdz čukstam, viņam metās nelabi no greizsirdības un netaisnības, bet Gorms to uztvēra kā pateicības asaras.

- Es tā uzskatu un... tev piedodu. — Zobenlauzis pasmaidīja tā, it kā viņa piedošana būtu labākā dāvana, kādu cilvēks var saņemt, un noteikti labāka par to, kādu Reits pelnījis. - Mātei Skērai patīk pastāvība. Savukārt es vēlos, lai ap mani atrastos vīri, nevis vergi, kuri neko neapšauba. Patiesi uzticīgam kalpotājam dažbrīd jāpasargā savs pavēlnieks no viņa paša pārsteidzīgajiem lēmumiem.

- Dievi tik tiešām ir izrādījuši jums savu labvēlību un devuši vairāk, nekā jebkurš cilvēks varētu vēlēties. — Vairāk, nekā jebkurš cilvēks būtu pelnījis, īpaši jau šis te. Reits pavērās uz smaidošo seju, kuru izroboja simtiem kaujās gūto rētu, kuras nu iekrāsojās vitrāžas bezgaumīgajos toņos. Reiz viņš apbrīnoja šo cilvēku. Šis cilvēks bija padarījis Reitu par tādu, kāds viņš ir, - par slepkavu.

Reits paķēra no altāra zelta kausu. - Ļaujiet man uzsaukt tostu par jūsu uzvaru! - Viņš piešķieba kausu tik spēji, ka tumšais vīns kā sarkanas asins lāses izlija pār marmora paaugstinājumu. Reits iedzēra malku kā kausu pildītājs, lai pārliecinātos, ka vīns ir drošs un to drīkst aizskart lūpas, kas vērtīgākas par viņējām.

Aiz muguras atskanēja krakšķis, atbalsojās lāsti, un Gorms pagriezās. Ar to pietika, lai Reits iebāztu divus pirkstus uz krūtīm pakarinātajā maisiņā un sataustītu auksto stiklu.

Augstā karaļa izkaltušais līķis, nogrūsts no bēru galda, bija nokritis zemē, un divi Gorma kareivji nespēja tikt galā ar tumšsarkano līķautu. Smalkais audums saplīsa, jo vīri par to cīnījās kā suņi par kaulu.

- Šķiet, tas labi iederētos kādā varondziesmā, -Gorms nomurmināja, veroties uz kailu tā cilvēka līķi, kurš reiz valdīja pār Sašķelto jūru, bet tagad praktiski bez goda izrādīšanas vāļājās uz paša nepabeigtās grīdas. - Lai gan par šo dienu sacerēs vēl daudz dziesmu.

- Dziesmas par pilsētu krišanu un karaļu nāvi, — Reits piebilda. Viņš metās uz ceļiem un sniedza zelta kausu savam pavēlniekam. Tāpat kā savulaik darīja pēc katra dueļa un katras kaujas, pēc katras uzvaras, pēc katras nodedzinātās lauku sētas un katras nekrietnās slepkavības. - Lai slavēts jaunais Augstais karalis, kurš dzēris no

sentēvu kausa! — viņš iesaucās.

>

- Es tevi nepienācīgi novērtēju, Reit. - Gorms sniedzās pēc kausa un pasmaidīja tieši tāpat kā Skara, kad piemērīja savu bruņukreklu, tikai šoreiz Reita rokas saglabāja mieru. - Esmu bijis netaisnīgs, un tagad mēs redzam, kāds liktenis piemeklē netaisnīgu karali. Tu atgriezīsies pie manis un atkal nesīsi manu zobenu un manu kausu. — Gromgilgorms pielika kausu pie lūpām.

Reits ievilka elpu un lēni nopūtās. - Neko vairāk es nekad neesmu vēlējies.

- Nūja. — Zobenlauzis sarauca degunu. - Tam vīnam ir nejauka garša.

- Vai maz iespējams pateikt vēl precīzāk. — Gorms piemiedza acis un pavērās uz Reitu pār kausa malu, bet iedzēra vēl vienu malku. — Tu esi pamatīgi mainījies. Laiks, ko pavadīji blakus manai topošajai karalienei, ir iemācījis tev lielu izpratni un pacietību.

- Karaliene Skara lika man uz daudz ko paskatīties citādi, manu karali. Man jāpavēsta viņai, ka pametu dienestu viņas paspārnē un atgriežos savā īstajā vietā. Pie īstā karaļa sāniem.

- Pie īstā karaļa? Gandrīz jāsaka, ka tu esi labi dresēts! - Gorms izdzēra kausu sausu un aizmeta. Tas grabēdams aizripoja pa altāri. Gorms noslaucīja bārdā iepilējušās lāses. - Tad jau ej pie karalienes, visticamāk, viņa ir jau izkāpusi krastā. Beigu beigās mums rīt gaidāmas kāzas. Domāju, viņa noskums, ka jāzaudē savs mīļākais suns. - Zobenlauzis pastiepa roku lejup, lai nevērīgi pakasītu Reitam aiz auss. - Savukārt es priecāšos, ka atgūstu savējo.

Reits dziļi paklanījās. - Suns būs nesalīdzināmi priecīgāks, manu karali. - Viņš pagriezās un cienīgi, gandrīz tikpat diženi kā agrāk nokāpa no paaugstinājuma, pamāja ar galvu Sorjornam, kurš nāca pretī ar Augstā karaļa apskrāpēto gardu rokās.

— Vai nodedzināt šo māju, mans karali? - karognesis jautāja Reitam aiz muguras.

— Kāpēc lai nodedzinātu to, ko var izmantot? — Gorms atbildēja. - Daži kalta cirtieni, un šīs nožēlojamās statujas būs pārvērstas Kara mātes veidolā - acumirkli mēs būsim uzslējuši varenu templi viņai par godu! Piemērota dāvana tai, kura dāvājusi savam mīļākajam dēlam visu Sašķelto jūru...

Reits izgāja no zāles un uzsmaidīja naktij. Beidzot viņam vairs nebija, ko nožēlot.

Skara pētīja savu atspulgu spogulī. To pašu viņa darīja todien, kad pirmoreiz ieradās Torlbijā, bēgot no vectēva Dievzāles degošajām krāsmatām, - šķita, ka tas noticis pirms simt gadiem. Toreiz viņa gandrīz nepazina spogulī redzamo trauslo meiteni. Skara nejutās īsti pārliecināta, vai labi pazīst to sievieti ar asajiem vaibstiem, kuru redzēja tobrīd, - sievieti ar lepnu izaicinājumu skatienā, cietsirdīgi savilktām lūpām un dunci pie dārgakmeņiem rotātās siksnas, turklāt šķita, ka viņa ir vairāk nekā gatava likt to lietā.

Skara pagrieza aproci, ko savulaik nēsājis Celtnieks Beils, un sarkanais akmens iemirdzējās. Viņa atcerējās, kā saņēma rotu no vectēva rokām, un pārlika, cik ļoti viņš lepotos, ja tagad redzētu mazmeitu. Skara iztēlojās vectēva smaidīgo seju un sarāvās, atminoties, kā viņa līķis iekrita ugunsbedrē. Nekas cits neatlika kā norīt rīklē jau atkal sakāpušo nelabumu, pievērt acis un censties nomierināt pārlēcieniem pukstošo sirdi.

Reiz Skara sevi pārliecināja, ka būs brīva tad, kad

redzēs Gudrā Jillinga līķi. Viņa juta, kā verdzene maigi

sakārto ap kaklu aplikto gardu ķēdi, kurā pavisam drīz

karāsies Augstās karalienes atslēga, un aukstums smagi

sagūla uz viņas atsegtajiem pleciem - tā bija padarīto

darbu un izdarīto izvēlu nasta.

>

Tā vietā, lai atbrīvotos no Mātes Kīras un karaļa Fina

у

rēgiem, viņa bija tiem pievienojusi Gudrā Jillinga un viņa sabiedroto rēgus. Tā vietā, lai atbrīvotos no viņa salto pirkstu pieskāriena Meža zāles pustumsā, kaujas laukā iepretī Beila strēlei Skara iekala sevi vēl ciešākā Jillinga dūres pirmsnāves tvērienā.

Mātei Oudai izrādījās taisnība. Jo ātrāk centies aizbēgt no pagātnes, jo ātrāk tā dzenas tev pakaļ. Atliek tikai pagriezties un ieskatīties tai acīs, censties ļauties pagātnei, lai rezultātā būtu stiprāka nākotnes izaicinājumu priekšā.

Pie durvīm kāds skaļi pieklauvēja, Skara spēji un ilgi ievilka elpu, tad atvēra acis. - Ienāciet.

Zilajam Dženeram tika uzticēts ceremonijā ieņemt Skaras tēva vietu, kas šķita piedienīgi, jo tagad viņš bija viņas tuvākais radinieks. Ieraugot svēto audumu uz Dženera pleca, Skarai rīklē atkal saskrēja nelabums. Šo audumu apvīs ap viņas un Gorma roku, lai viņus savienotu uz mūžu.

Vecais sirotājs pienāca, apstājās blakus un lēni nogrozīja galvu. Spogulis darīja viņa daudz cietušo seju vēl

daudz vairāk pieredzējušu. - Jūs nudien izskatāties pēc Augstās karalienes. Kā jūs jūtaties?

- Tā, it kā tūlīt vemšu.

- Dzirdēju, ka tieši tā meitenei arī jājūtas savā kāzu dienā.

- Vai viss ir gatavs?

Ja Skara cerēja, ka milzu plūdi aiznesuši kāzu viesus tālu prom jūrā, viņu gaidīja vilšanās. - Nekas tāds vēl nav redzēts! Ķēniņiene Leitlina atveda jūdzēm daudz balta aizkaru auduma, Vaidu palāta ir izrotāta puķu virtenēm, bet grīdas nobārstītas rudens lapām. Vienīgās dievietes statuja jau palikusi bez galvas un drīz vien zaudēs arī ķermeni, bet Augstie dievi ir atgriezušies savā vietā. Sakiet par Tēvu Jārvi, ko gribat, bet viņš prot visu

izdarīt uz ūsinu.

»

Skara izpūta gaisu no vaigiem. - Nu jau Veckungs Jārvi.

- Pēdējā laikā daudzi ir kāpuši krietni augstāk.

- Uzrāpušies līķu kalnā. - Skara sakārtoja gardu ķēdi ap kaklu, un uz krūšu kaula iegailējās Gudrā Jillinga briljants. - Un es pati - visaugstāk.

Dženers gandrīz neklausījās. - Ļaudis sabraukuši no visiem Sašķeltās jūras nostūriem: no Getlandes, Troven-landes un Vensterzemes, pat no Inglfordas un Salām. Sanākuši no šendu, banju un vēl diezin kādām zemēm -to es nudien nezinu. Es pat redzēju dažus emisārus no Katālijas, kuri gribēja runāt ar Augsto karali, bet uzzināja, ka kopš viņu došanās ceļā karalis ir cits.

- Kāds ir ļaužu noskaņojums?

- Daudzas brūces vēl nav sadzijušas — kā ierasts, tās, kuras mēdz ilgi sulot, bet lielākoties cilvēki priecājas, ka Kara māte sakļauj spārnus un Miera tēvs atkal smaida. Daudzi nicina Gormu; vēl vairāk ir tādu, kuri neuzticas Jārvi, bet mīlestība pret jums gan ir pārņēmusi daudzus.

- Pret mani?

- Jūsu slava ir aizskanējusi tālu un plaši! Karotāja karaliene, kas cīnījās par savu zemi, kad vairs nebija neviena, kam to darīt! Sieviete, kura pazemoja Gudro Jillingu, bet izrādīja tam cieņu nāves brīdī. Dzirdēju runājam, ka jūs sevī apvienojat varenību un žēlsirdību. Ašenlīra esot atgriezusies.

Skara uzmeta acis savam atspulgam. Atmiņā nenāca ne mazākā cieņa pret Jillingu, tikai maks ar papīra strēmelēm. Pār lūpām izlauzās skāba atrauga, Skara pielika plaukstu pie vēdera un nodomāja: nez vai Ašenlīru arī mocīja baiļu izraisītas kuņģa kaites. - Patiesībai un slavas dziesmām reti ir pa ceļam, vai ne? - viņa nomurmināja.

- Pat ne vienā virzienā, tomēr skaldus jau nenolīgst, lai viņi teiktu patiesību. - Iestājās klusums, un Zilais Dženers zem sarauktām uzacīm paraudzījās uz Skaru. - Vai esat pārliecināta, ka gribat to darīt?

Skara nemaz nebija pārliecināta, tomēr viņa nevēlējās pašas šaubām uzkraut vēl Džcnera bažas. - Es noslēdzu darījumu. Nevaru uzgriezt muguru, pat ja to vēlētos.

- Vai jūs vēlaties? Iespējams, pasaulē ir vēl sliktāki cilvēki par Zobenlauzi, tomēr man šķiet, ka es jūs pazīstu, manu karalien. Ja jūs pati varētu izvēlēties, šaubos, vai jūs ņemtu par vīru tieši viņu...

Skara norija smagu kamolu. Tā meitene, kāda viņa bija, pirms liesmas apņēma vectēva Dievzāli, varbūt sapņotu par citādu izvēli. Tāpat kā tā meitene, kura tumsā cieši piekļāvās Reitam, — tomēr viņa vairs nebija meitene.

Skara izslēja zodu un, piemiegusi acis, nopētīja savu padomdevēju. Viņa darīja visu, lai izskatītos pārliecināta. - Tad jau tu mani nepazīsti tik labi, kā domā, Zilais Džener. Šodien Gromgilgorms kļūs par Augsto karali. Viņš ir visslavenākais karotājs visā Sašķeltās jūras apkārtnē. Vensterzemes un Trovenlandes alianse darīs stiprus mūs un mūsu ļaudis, nekad vairs neviens naktī nepielaidīs Jeiltoftai uguni! - Skara pamanīja, ka kliedz, un pieklusināja balsi. Viņa piespieda sirdij apklust un runāja tikai ar prātu. - Gorms ir tas, kuru es izvēlētos par vīru, un esmu viņu jau izvēlējusies.

Zilā Dženera acis ieurbās paša zābakos. — Es nekādā gadījumā negrasījos apšaubīt jūsu...

- Es zinu, ko tu gribēji teikt. - Skara maigi uzlika roku uz Dženera pleca, un viņa mazliet miklās acis pievērsās karalienei. - Tu iestājies par mani, kad to nedarīja neviens, un es zinu, ka tu joprojām esi manā pusē. Es lūdzu dievus, lai tā paliktu vienmēr. Tomēr tas ir mans pienākums, un es no tā nenovērsīšos. — Viņa nedrīkstēja to darīt, lai cik sāpīgi būtu.

Zilais Dženers pasmaidīja, atsegdams retos zobus; Skara bija iemīlējusi šo smaidu un to, kā prieka grumbiņas izvago viņa vēja appūsto seju. - Tad gatavosimies jūsu kāzām.

Durvis atsprāga vaļā, un abi pagriezās. Māte Ouda stāvēja un blenza, jaunais tērps šķita pārāk garš un pinās starp kājām, maģistres krūtis strauji cilājās, un uz bālās pieres spīdēja sviedri. Nebija jābūt apveltītam ar īpašu prātu, lai saprastu, ka viņu nomāc nepatīkami jaunumi.

- Speriet laukā! - Skara nošņāca, un rīkles galā iekņudējās nelabums.

- Manu karalien... - Māte Ouda norija siekalas, un acis apaļajā sejā iepletās tikpat apaļas. - Gromgilgorms ir miris.

- Es zinu, ka jūs to izdarījāt! - Māte Skēra šņāca, viņas ienaids līdz griestiem piepildīja Vaidu zāli, tas atbalsojās tik vareni, ka Kols ierāva galvu plecos. - Vai arī tā jūsu kuņa...

- Ja jūs runājat par karalieni Skaru, tad viņa nav ne kuņa, ne mana.

Skēras niknums nespēja neko nodarīt Veckunga Jārvi smaidam, tāpat kā bultas - elfu akmens sienām. - Ja jūs zinātu, ka esmu par to atbildīgs, jūs atklātu pierādījumus, tomēr esmu pārliecināts, ka jums tādu nav, jo, man ar to nav nekāda sakara.

Skēra pavēra lūpas, bet Jārvi uzreiz turpināja: - Mēs runājam par Gromgilgormu - Zobenlauzi un Bāreņu radītāju! Viņš lielījās, ka nevienam nav vairāk ienaidnieku kā viņam! Katra garda viņa ķēdē bija kādu nenokārtoto rēķinu simbols.

- Turklāt beigu beigās... — Kols iepleta rokas un centās izskatīties tik atklāts, cik cilvēkam tas vispār iespējams, - reizēm... cilvēki vienkārši mirst.

Māte Skēra pavērsa stindzinošu skatienu pret Kolu.

— Par šo cilvēki noteikti mirs, to es jums apsolu!

Jārvi sargi sakustējās un nepriecājās, to dzirdot. Lai gan apzeltītas maskas aizsedza viņu sejas, elfu ieroči bija aizdomīgi atsegti. Vīri, kuri aizairēja līdz Strokomai, bija saslimuši, trīs — jau miruši. Šķita, ka bez Skifras zālēm drupas tik tiešām ir tik bīstamas, cik par tām runā nostāstos. Tagad vairs nevarēs atvest jaunas relikvijas, tomēr Veckungam Jārvi netrūka vīru, kuri labprāt nēsāja jau pārvestās. Galu galā, paņēmuši rokās šos ieročus, viņi acumirklī kļuva stiprāki par visiem slavas dziesmās apdziedātajiem karotājiem.

- Māte Skēra, vai jums tiešām nav nekā labāka, ko darīt, kā apmētāt manu mācekli ar tukšiem draudiem? -Veckungs Jārvi nevērīgi paraustīja plecus. - Gorms nomira, neatstājis mantinieku. Ikviens karotājs alkst pierādīt, ka ir visstiprākais, un tas varētu Vensterzemē radīt haosu. Jums jānodrošina kārtība un jāgādā, lai atrastu jaunu karali, neizlejot pārāk daudz asiņu.

- Jā, es atradīšu jaunu karali. - Skēra nikni paraudzījās uz Jārvi un turpmāko rietin norēja: — Pēc tam noskaidrošu patiesību par šo te, un pienāks atmaksa. -Viņa pacēla līko pirkstu pret Augsto dievu statujām.

- Dievi redz visu! Viņu taisnā tiesa gaida visus!

Jārvi sarauca pieri. - Kā liecina mana pieredze, viņi nesteidzas to izspriest. Noskaidrojiet patiesību, kādu vien vēlaties, bet Augstā karaļa pagaidām nebūs. Pēdējais mums atnesa vien asinsizliešanu, un Sašķeltajai jūrai nepieciešams laiks, lai sadziedētu brūces. - Viņš negribīgi

pielika roku pie krūtīm. - Pagaidām vara paliks Maģistrāta rokās, ir pienācis Miera tēva laiks.

Māte Skēra riebumā nošņācās. - Pat Veckundze Vek-

>

sena neuzdrošinājās celt sevi tik augstu.

- Es to daru nevis sevis, bet gan lielākā labuma vārdā.

- Visi tirāni tā saka!

- Ja jūs tik ļoti nicināt manas metodes, varbūt atdodiet to elfu ieroci, no kura nešķiraties! Vai arī tas tomēr

>

nav tik ļauns, kā jūs sākumā baidījāties?

- Reizēm pret ļaunumu jācīnās ar ļaunu. - Skēra paskatījās uz Jārvi sargiem un noslēpa savu ieroci dziļāk zem apmetņa. — Ja jūs vispār esat kaut ko iemācījis pasaulei, tad tieši to.

Jārvi seja nocietinājās. - Izrādiet cieņu, kā pienākas, Māte Skēra! Vismaz Veckunga Maģistrātam, ja ne cilvēkam, kurš to vada.

- Te būs visa cieņa, ko pret jums jūtu. - Viņa nospļāvās uz grīdas pie Jārvi kājām. - Es vēl neesmu teikusi galavārdu. - Māte Skēra izgāja no Vaidu palātas, un viņas soli atbalsojās līdz pat augstajiem griestiem.

-Žēl gan. - Jārvi ar kāju mierīgi izsmērēja spļaudekļus. - Mēs taču vienmēr bijām tik labi draugi. Un tomēr... - Veckungs pavērās uz Kolu, un vārs smaidiņš ievilkās viņa lūpu kaktiņā. - Ienaidnieki taču ir panākumu cena, vai ne tā?

- Tā man mācīja, Tēvs Jārvi... - Kols veikli palaboja pats sevi: - Es gribēju teikt: Veckungs Jārvi.

- Tā nu tas ir. Nāc man līdzi.

Lai gan Saules māte spoži spīdēja, pakāpusies augstu debesīs, torīt Skekenmuižā bija lijis, un uz pelēkajiem

к

akmeņiem krājās peļķes. Visi ugunskuri bija apdzisuši, tomēr gaisā vēl lidinājās vāra deguma smaka. Lai gan slaktiņš bija izbeigts, gaisā joprojām virmoja vardarbības vēsmas. Pieklusa tirgotāju sasaukšanās, cilvēki staigāja, galvas nodūruši. Pat tālīnas suņa rejas nez kāpēc šķita biedējošas. Pat ja Kara māte bija sakļāvusi spārnus, Miera tēvs vēl nebūt nešķita noteicējs.

Maģistrāta torņa garajā ēnā pulcējās lūdzēju pūlis -ļaudis turp nāca, lai izlūgtos kāda ieslodzītā atbrīvošanu vai indulgenci. Viņi metās uz ceļiem dubļos un verdziski zemojās, kad nepielūdzamais Veckungs Jārvi aizsteidzās garām, un skaļi pateicās viņam par to, ka paglābis pilsētu no šendiem.

Neviens neminēja, ka tieši viņš atdevis Skekenmuižu šendiem, vismaz ne viņam dzirdot.

- Agrāk ļaudis jums māja ar galvu, — Kols nomurmināja. - Ja kaut ko tiešām gribēja, tad paklanījās. Tagad

viņi metas ceļos.

> >

- Tā jau pienākas mesties ceļos Maģistrāta Veckunga priekšā, — Jārvi klusi norūca, ar augstsirdīgu sažuvušās delnas mājienu atbildot uz visverdziskāko lūgšanos.

- Tā gan, bet vai viņi tiešām metas ceļos paša Vec-kunga vai viņa sargu nesto ieroču priekšā?

- Būtiski, ka viņi metas ceļos.

- Vai bailes un cieņa tiešām ir viens un tas pats?

- Protams, nav, — Jārvi izmeta un devās uz priekšu, atstājot vairākus apsargus laukumā, lai tie izdzenā pūli. — Stiprāks vējš drīz vien aizpūš cieņu, bailes gan izdzen dziļākas saknes.

Drupās rāpoja vergu bari. Viņi, sagumuši zem ķēžu turētāju pātagas cirtieniem, atjaunoja pilsētu tādu, kāda tā bija pirms aplenkuma. Kols droši zināja, ka daži no viņiem bija Veckundzes Veksenas itin labi ieredzēti. Tagad viņi pārliecinājās: jo augstāk uzkāp, jo zemāk nāksies krist. Kolu mocīja šaubas, vai ar visām izlietajām asinīm viņiem maz izdevies cik necik pārvērst pasauli. Tagad citi cilvēki nēsāja verga kaklariņķus, arī viņu uzraugi bija citi, bet dzīve tomēr bija tāda pati: tie paši jautājumi, tās pašas atbildes.

- Tu esi neierasti kluss, — Veckungs Jārvi ieminējās, kad viņi tuvojās ostai.

- Reizēm cilvēks tik ļoti stipri cenšas kaut ko iegūt, ka, to saņēmis, nemaz īsti nezina, ko ar to iesākt.

- Beigu beigās uzvara reti sagādā uzvaras prieku. -Jārvi skatiens aizslīdēja sānis, un, kā ierasts, šķita, ka viņš redz Kolam cauri. - Vai tomēr ir vēl kas?

- Šis tas mani... kā lai saka... satrauc... — Patiesību sakot, kopš notikušā domas par to bija izsvilinājušas Kola smadzenēs caurumu.

- Tu nekad neesi turējis savas bažas pie sevis.

Kols pagrieza galvu un sajuta, kā atsvari uzmundrinoši nograb zem krekla. - Māte man vienmēr mācīja, ka godīgums ir labākais vairogs.

- Labs padoms, tāds pats, kāda bija tava māte. Tas nozīmē, ka tu esi godīgs.

- Veckundze Veksena... - Kols grauza naga stūri. - Viņa teica, ka nav nevienu sūtījusi sadedzināt Skifras ģimeni.

Jārvi noskatījās Kolā no augšas. Kopš kļūšanas par Maģistrāta Veckungu viņš bieži noraudzījās uz citiem no augšas. - Tie ir meli. Tādi paši meli kā tie, ka mūsu aliansē ir nodevējs. Veckundze Veksena prata sēt nesaskaņas ienaidnieku rindās. Nu viņa to dara, pat atrodoties aiz Beidzamajām durvīm.

- Varbūt... - Kols tik stipri saspieda kopā pirkstu galus, ka tie kļuva balti. Katrs vārds bija jāizspiež ar varu. - Jūs man vienmēr mācījāt meklēt to, kuram tas izdevīgi.

Veckungs Jārvi piepeši apstājās kā zemē iemiets, un Kols dzirdēja, ka vienlaikus apstājas arī sargi. Viņš redzēja, kā to ēnas pār bruģakmeņiem aizstiepjas līdz viņam. Tās bija elfu ieroču ēnas. - Un kurš šoreiz ir ieguvējs?

- Jūs, - Kols izdvesa aizkritušā balsī un, nepacēlis skatienu no saviem pirkstiem, steidzīgi piebilda: - Vai mēs. Getlande. Mēs visi. Nebūtu sadedzināta tā zāle, Skifra nedotos uz ziemeļiem. Bez Skifras nebūtu nekāda brauciena uz Strokomu. Nebūtu brauciena uz Strokomu, nebūtu elfu ieroču. Bez elfu ieročiem mēs neuzvarētu pie Bcila strēles. Bez uzvaras pie Bcila strēles...

Tēva Jārvi kroplā roka uzgūla Kola plecam tik stipri, ka pārtrauca viņa prātošanu. - Nākotne ir miglā tīta. Vai tiešām tu domā, ka es varēju to visu izplānot?

- Varbūt...

- Tādā gadījumā tu vienlaikus gan glaimo, gan aizvaino mani. Esmu vienmēr teicis, ka spēks nozīmē mūžam paturēt ēnā vienu plecu, bet ne jau abus, Kol. Skifra bija mūsu draugs. Vai tiešām tu domā, ka es varēju kādam likt viņu nogalināt? Sadedzināt viņas bērnus?

Skatoties Jārvi bālajās acīs, Kols tobrīd nodomāja, vai maz ir kas tāds, ko Galvenais maģistrs nevarētu izdarīt. Tomēr viņa rīcībā nebija vairāk pierādījumu kā Mātei Skērai un pat vēl mazākas iespējas gūt gandarījumu. Viņš izspieda vāru smaidu un papurināja galvu. - Protams, ne. Tas tikai... satrauca mani, vairāk nekā.

Tēvs Jārvi novērsa skatienu. - Vispār jau tu nedrīksti tik viegli ļauties satraukumam, jo tev no manis jāpārņem Getlandes maģistra pienākumi. - Jārvi to izmeta kā suņu dresētājs kaulu, un Kols, protams, kā nocieties kucēns metās tam pakaļ.

— Es? - Viņš pielika soli, lai panāktu Jārvi, un balss ieskanējās dzidri kā meitenei. - Getlandes maģistrs?

- Tu esi tikpat vecs kā es toreiz, kad pārņēmu Mātes Gundringas zizli. Es zinu, ka tu pats sev vēl īsti neuzticies, bet es uzticos tev. Jau sen bija laiks tev nokārtot pārbaudījumu, dot zvērestu un kļūt par maģistru. Tu sēdēsi blakus Melnajam tronim un būsi Tēvs Kols; augi, grāmatas un klusi izrunāts vārds būs tavas pirmtiesības.

Viss, ko viņš vēlējās, - cieņa un autoritāte, vēl iespēja likt lietā savas dotības. Tēvs Kols. Labākais, par ko viņš varētu kļūt. Kāpēc gan šī doma iedvesa bailes?

Piestātnē drūzmējās cilvēki, ļaudis kaulējās, strīdējās un draudēja sešās Kolam zināmās un vēl vismaz tikpat viņam svešās mēlēs. Kuģi drūzmējās pie mola, tie ķērās cits aiz cita, ieejot un izejot no ostas, airi sitās cits pret citu un skrāpēja kuģu sānus.

Daudzi pameta Skekenmuižu, ļaujoties neuzticības tumsai, kas sekoja Gorma nāvei. Sendi jau bija gabalā ar savu laupījumu, kurnot, ka saņēmuši tikai daļu no solītā.

Trovenieši devās uz mājām, lai no jauna uzceltu iznīcinātās lauku sētas, nopostītās pilsētas un smagi cietušo valsti. Kopš Gorma ķēde viņus vairs nesaistīja, vensterieši jau bija sadalījušies sīkos grupējumos un traucās mājup, lai pasargātu to, kas viņiem vēl pieder, vai mēģinātu sagrābt to, kas piederējis citam, pirms ziemeļos iestāsies ziema.

- Daudzi brauc prom, — Kols teica.

- Tas tiesa. - Tēvs Jārvi vēroja kņadu un atviegloti nopūtās. - Tomēr daudzi arī ierodas.

Uz katra kuģa, kas ienāca līcī, atradās vērīgās getlan-diešu tirgotājas - Zelta ķēniņienes — kalpotājas, kuras šurp nākušas iekasēt nodevas. Netrūka dedzīgu Lūgšanu audēju, kuri bija nobrieduši padzīt Vienīgo dievieti un uz katra Skekenmuižas ielu stūra skandēja cildinājumus daudzdievībai. Ar katru dienu pilsētā ieradās aizvien vairāk karavīru bezzemnieku, kurus Veckungs Jārvi šurp aicināja no visiem Sašķeltās jūras nostūriem, un baltais Maģistrāta ērglis dižojās uz viņu pavisam nesen pārkrāsotajiem vairogiem.

- Viņi atved daudz zobenu, — Kols nomurmināja.

- To viņi dara gan. Kādu brīdi mums jāļauj Miera tēvam pasmaidīt.

- Kopš kura laika Miera tēvs smaida, redzot zobenus?

- Kol, tikai pusi kara izcīna ar zobeniem, un tikai pusi miera izcīna ar arkliem. - Jārvi uzlika sažuvušo delnu uz līkā zobena spala, no tā viņš joprojām nešķīrās. - Zobens īstajās rokās var pārtapt par godīgu darbarīku.

Kols pavadīja ar skatienu karavīru bariņu ar nopietnām sejām, kuri pagāja garām, nesdami ieročus tikpat lepni, kā nesen apprecēta sieva dižojas ar savu atslēgu.

— Kurš izlemj to, kuras ir pareizās rokas?

- To darīsim mēs. Mums tas jādara. Varas turētāju pienākums ir atmest bērnišķīgus priekšstatus un izvēlēties mazāko ļaunumu. Pretējā gadījumā pasauli pārņems haoss. Tu taču vairs nešaubies, Kol?

- Vai es šaubos? - Ak dievi, viņš bija radīts, lai šaubītos. - Nē, nē, nē. Nešaubos. - Kols nokremšļojās.

- Varbūt. Es zinu, cik daudz esmu jums parādā. Es tikai... nevēlos jūs pievilt.

- Tu esi vajadzīgs man blakus, Kol. Es apsolīju tavam tēvam, ka došu tev brīvību, un to izdarīju. Apsolīju tavai mātei, ka parūpēšos par tevi, un to daru. — Jārvi balss atmaiga. - Arī es par šo to šaubos, un tev... jāpalīdz man pieņemt pareizo lēmumu. - Līdz šim Kols nebija dzirdējis šādu vājumu un nebija gatavs to dzirdēt. Tas gandrīz līdzinājās izmisumam. - Ralfs atgriezās Torlbijā pie savas sievas. Man vajadzīgs kāds, kuram varu uzticēties. Kāds, kurš man atgādina, ka es varu darīt labu. Ne tikai lielāko labumu, bet... labu. Lūdzu! Palīdzi man palikt gaismas pusē!

- Man tik daudz vēl jāmācās, - Kols noburkšķēja, bet, lai kā viņš centās izgrozīties, tas viņam neizdevās.

- Kā jārīkojas katram vīrietim, tu iemācīsies praksē tāpat kā es. — Jārvi uzsita knipi. — Aizmirsīsim par pārbaudījumu!

Kols nesaprata. - Kā - aizmirsīsim?

- Es taču esmu Maģistrāta Veckungs, kurš gan varēs man atteikt? Vari dot savu zvērestu tūliņ pat. Tu vari

г

tepat mesties uz ceļa kā kokgriezējs Kols un piecelties jau kā Tēvs Kols, Getlandes maģistrs!

Pat ja viņš nebija iztēlojies mešanos ceļos uz piestātnes dēļiem, Kols tomēr vienmēr zināja, ka šis bridis pienāks. Viņš par to sapņoja un ar to dižojās, vārdu pa vārdam viņš kāri iemācījās zvērestu no galvas.

Kols nesteidzīgi slīga lejup un notupās uz ceļiem, ūdens iesūcās kokgriezēja Kola biksēs. Veckungs Jārvi stāvēja blakus kā tornis un smaidīja. Draudēt nebija nepieciešams, ar to nodarbojās sargi ar neredzamām sejām, kuri joprojām neatkāpās no maģistra ne soli.

Kolam tikai jānorunā zvēresta teksts, un viņš būs maģistrs. Ne tikai Brālis Kols, bet Tēvs Kols. Viņš stāvēs blakus karaļiem un pārvērtīs pasauli. Viņš būs vislabākais cilvēks, kāds vien var būt, tāds, kā māte vienmēr vēlējās. Viņš nekad nebūs atstumtais, nekad nebūs vājš. Viņam nebūs sievas un ģimenes, tikai Maģistrāts. Viņš pametīs gaismu un vienu plecu vienmēr turēs ēnā. Vismaz vienu.

Lai tā notiktu, viņam tikai jāpasaka šie vārdi un jāpieceļas kājās.

Par savu dzīvesvietu Skara izraudzījās māju ar aizaugušu iekšpagalmu, kur zēla nezāles un vijās efejas, tomēr savulaik kāds par to noteikti bija rūpējies, jo pie saules sasildītās sienas uzmācīgi saldi joprojām smaržoja vēlās rudens puķes.

Lai gan koki zaudēja lapas un laiks kļuva auksts, Skarai patika tur sēdēt uz ķērpjiem apauguša akmens. Tas viņai atgādināja mūriem apjozto dārzu pie Meža zāles, kur Māte Kāra viņai mācīja zālīšu nosaukumus. Tikai zālītes šeit neauga un Māte Ķīra bija mirusi.

- Skekenmuižā valda...

- Nāvējoša gaisotne, - Māte Ouda pabeidza teikumu Skaras vietā.

Kā ierasts, maģistre atrada piemērotu vārdu. Iedzīvotājus nomāca nepatika un bailes, atlikušie alianses dalībnieki ķērās cits citam pie rīkles. Visur grozījās Jārvi kareivji ar Miera tēva dūju pie apmetņa, bet Kara mātes ieročiem azotē.

- Jau sen bija laiks atgriezties Trovenlandē, mums tur daudz darāmā, — Skara sacīja.

- Kuģi tiek gatavoti, manu karalien, — Zilais Dženers atbildēja. - Es gribēju Reitam piedāvāt aira vietu...

Skara bažīgi pavērās uz veco sirotāju. - Vai viņš to lūdza?

- Tādi kā viņš nemēdz lūgt, tomēr es dzirdēju, ka viņam īsti nesapas ar Dzelksni Batu un arī Gorma zobenu viņš vairs nevar nest...

>

- Reits izdarīja izvēli, - Skarai aizlūza balss. - Viņš nevar braukt mums līdzi.

Dženers apjuka. - Bet... jūras šaurumā viņš cīnījās par jums un Beila strēlē izglāba man dzīvību. Es apsolīju, ka viņam pie mums vienmēr atradīsies vieta...

- Tev nevajadzēja tā teikt. Man nav jātur tavi solījumi.

Skarai sāpēja, redzot, cik ļoti viņa ir sāpinājusi Dže-

neru. — Protams, manu karalien, — viņš nomurmināja.

Sagriezās auksts vējš, un virs senajiem akmeņiem cita citu dzenāja sausas lapas. Sakaltušajās īvēs iečivinājās kāds putns. Māte Ouda nokremšļojās. - Manu kara-lien, man jums kaut kas jājautā. Vai jums ir regulāras mēnešreizes?

Skaras sirds piepeši sāka dunēt un seja svilt, viņa nodūra acis.

- Manu karalien?

- Nē.

- Vai... tāpēc jūs tik ļoti negribat atvēlēt aira vietu karaļa Gorma zobennesim? — Zilais Dženers samulsa, bet Māte Ouda uzminēja patiesību. Ar gudriem padomdevējiem ir viena bēda — viņi vienlīdz skaidri pamana kā sava metra, tā viņa ienaidnieka melus.

- Viņu sauc Reits, - Skara nomurmināja. - Vismaz sauciet viņu vārdā.

- Sēklas diedzētājs ir jūs svētījis, - maģistre klusi sacīja.

- Viņš ir mani nolādējis. - Skara gan zināja, ka nevar vainot nevienu citu. - Ja māc šaubas, vai izdzīvosi līdz rītrītam, tu īpaši nedomā par aiznākamo dienu.

- Nav iespējams vienmēr rīkoties gudri, manu karalien. Ko jūs grasāties darīt?

Skara saķēra galvu. - Dievi, palīdziet man, es nezinu.

Māte Ouda notupās pie Skaras. - Jūs varētu iznēsāt bērnu, mēs pat varētu to paturēt slepenībā. Tomēr tas var apdraudēt jūs un jūsu stāvokli.

Skaras un Oudas acis sastapās. - Vai arī...?

- Mēs varētu panākt, lai mēnešreizes atsākas. Tas ir iespējams.

Mēle lipa pie aukslējām, kad Skara atsāka runāt. - Vai arī tad es tiktu apdraudēta?

- Zināmā mērā. - Māte Ouda mierīgi nenovērsa skatienu. — Tomēr, manuprāt, ne tik bīstami.

Skara uzlika plaukstu uz vēdera. Nekādu pārmaiņu. Slikta dūša nemocīja biežāk kā parasti, nemanīja arī, ka tur kaut kas augtu. Domājot par to, ka tā vairs nebūtu, Skara sajuta vienīgi atvieglojumu, kā arī nesamierināmu vainas apziņu, kas pēdējā laikā šķita zudusi.

Tomēr Skara jau sāka pierast pie nožēlas noslēpšanas dziļākā dvēseles stūrītī. - Es gribu tikt no tā vaļā, - viņa čukstus sacīja.

Māte Ouda maigi saņēma karalienes delnas. - Kad atgriezīsimies Trovenlandē, es visu sagatavošu. Vairs nedomājiet par to, jums jau tā ir uzvelta diezgan smaga nasta, šo uzticiet man.

Skara rija kaklā kāpjošās asaras. Ar sausām acīm viņa stājās pretī draudiem un naidam, pat Nāvei, bet no sīkas maiguma izpausmes gribējās raudāt. - Paldies, - Skara nočukstēja.

- Cik aizkustinoša ainina!

>

Māte Ouda veikli piecēlās kājās un pagriezās pret Veckungu Jārvi, kurš ienāca mazajā dārziņā.

Viņš joprojām nēsāja to pašu vienkāršo ģērbu un to pašu nodilušo zobenu, viņš nebija šķīries no ierastā elfu metāla zižļa, lai gan kopš piedalīšanās Jillinga nogalināšanā tā nozīme bija mainījusies. Ap kaklu gan Jārvi bija aplicis ķēdi, kuru agrāk nēsāja Veckundze Veksena, tikai uzvēris uz tās jau pats savu čaukstošo papīru ruļļus. Viņa seja bija pārvērtusies, acis raudzījās skarbi un vērīgi, un to Skara redzēja pirmoreiz. Kopš apmešanās Maģistrāta tornī Jārvi, visticamāk, nēsāja cietsirdības masku vai arī bija noņēmis laipnības masku, kas tagad jau izrādījās lieka.

Pārlieku bieži, gāžot kaut ko nīstamu, mēs to nevis iznīcinām un sākam visu no sākuma, bet gan paši paceļamies tā vietā.

- Pat mana sīkā un daudz sistā akmens sirds atmaigst, redzot tādu valdnieces un maģistres tuvību. - Jārvi lūpas savilkās smaidā, kurā nebija ne miņas no siltuma. - Karaliene Skara, jūs protat iedvest uzticību.

- Tas nav nekas brīnumains. - Skara piecēlās kājās, rūpīgi nogludināja kleitas priekšu un tikpat rūpīgi arī savu sejas izteiksmi, neizrādot neko, — tieši tā, kā mācīja Māte Ķīra. Nez kāpēc šķita, ka dažos nākamajos mirkļos varētu noderēt viss Mātes Kīras mācītais un pat vēl vairāk. - Es cenšos izturēties pret cilvēkiem tā, kā vēlētos, lai izturas pret mani pašu. Varas turētāji nedrīkst būt tikai nežēlīgi, Veckungs Jārvi, viņiem jāizrāda arī augstsirdība, viņiem sevī jāsaglabā mazliet žēlsirdības.

Galvenais maģistrs pasmaidīja nevainīgi kā bērns. - Simpātisks sentiments, manu karalien. Kā noprotu, drīz jūs dosities prom uz Trovenlandi. Līdz tam man ar jums jārunā.

- Vēlaties novēlēt labu ceļavēju, visgodājamākais Veckungs Jārvi? - Māte Ouda sakrustoja rokas uz krūtīm un pavērās uz Jārvi. — Vai pārrunāt valstiskas lietas?

- Valstiskās lietas vislabāk apspriest zem četrām acīm, - Jārvi attrauca. - Atstājiet mūs.

Māte Ouda iesāņus jautājoši paskatījās uz Skaru, kura atbildēja ar gandrīz nemanāmu galvas mājienu. Ir lietas, ar kurām jātiek galā vienai pašai. - Es būšu tepat aiz durvīm, ja jebkas nepieciešams, - Māte Ouda sacīja un izgāja no dārza.

- Tas nebūs nepieciešams! - Galvenā maģistra bālo acu skatiens ieurbās Skarā auksts kā tikko uzkritis sniegs. Tā skatās cilvēks, kurš zina, ka uzvarējis, vēl pirms spēle pat sākusies. — Kā jūs noindējāt Gromgilgormu?

Skara izbrīnā sarauca pieri. - Kādēļ lai es to darītu? Viņš man bija krietni noderīgāks, atrodoties šimpus Beidzamajām durvīm. Tieši jūs visvairāk ieguvāt no viņa nāves.

- Es jau neesmu vienīgais shēmotājs, tomēr jāatzīst, ka man krituši laimīgi kauliņi.

- Tad jau laikam veiksminieks ir bīstamāks par viltnieku, vai ne, Veckungs Jārvi?

- Tad trīciet, redzot abus satiekamies. - Viņš atkal pasmaidīja, tikai šoreiz smaidā vīdēja tik stipra vēlēšanās, ka Skarai matiņi sacēlās uz skausta. - Tas tiesa, ka kopš mūsu pēdējās vienošanās starp kapkalniem ielejā pie Beila strēles daudz kas ir mainījies. Viss ir daudz... vienkāršāk. Vairs nav jārunā par aliansēm, kompromisu vai balsīm.

Bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī, mēdza teikt vectēvs. Ja slēpsies no tām, bailes pieveiks tevi. Skara centās turēties lepni, tāpat kā to darīja vectēvs, skatoties Nāvei acīs. - Ūtils un Gorms ir izgājuši pa Beidzamajām durvīm, - viņa sacīja. Atlikusi tikai viena balss, un tā pieder...

- Man! - Jārvi iebrēcās un izvalbīja acis. - Nav iespējams izteikt, cik ļoti iedvesmo saruna ar cilvēku, kurš saskata lietas būtību, tāpēc es jūs neaizvainošu un nevilkšu visu garumā. Jūs apprecēsieties ar karali Druinu.

Skara bija gatava daudz kam, tomēr, dzirdot Jārvi teikto, viņa nespēja novaldīt elsas. - Karalim Druinam ir trīs gadi.

- Tātad viņš izrādīsies ne tik ļoti prasīgs kā Zoben-lauzis. Pasaule ir pārvērtusies, manu karalien. Man šķiet, ka tagad Trovenlandei... - Jārvi pacēla gaisā sažuvušo roku un sāka grozīt kroplo plaukstu šurpu turpu, - nav jēgas pastāvēt. - Viņam tomēr izdevās ar vienīgo mezglaino pirkstu uzsist griezīgu knipi. - Turpmāk tā būs Gctlandes sastāvdaļa, lai gan uzskatu, ka vislabāk būs, ja arī turpmāk mana māte nēsās dārgumu glabātavas atslēgu.

- Kā tad ar mani? - Lai cik skaļi dunēja sirds, Skara pūlējās nepacelt balsi.

- Manu karalien, jūs izskatāties skaista neatkarīgi no tā, kas jums mugurā. - Veckungs Jārvi pagriezās uz durvju pusi.

- Nē. - Skara nespēja noticēt, cik ārkārtīgi nosvērti viņa to pateica. Skaru pārņēma dīvains miers. Iespējams, tāds pats miers pirms kaujas pārņēma Celtnieku Beilu. Pat ja Skara nav karotāja, šis bija viņas kaujas lauks un viņa bija gatava cīņai.

- Nē? - Jārvi griezās atpakaļ, un smaids pagaisa no viņa lūpām. — Es ierados, lai pavēstītu par to, kā būs, nevis lai jautātu jūsu viedokli, vai arī būšu pārvērtējis jūsu...

- Nē, - Skara atkārtoja. Vārdi būs viņas ieroči. — Mans tēvs nolika galvu par Trovenlandi. Mans vectēvs krita par Trovenlandi. Es atteicos no visa, lai cīnītos par Trovenlandi. Kamēr vien būšu dzīva, es nepieļaušu, ka vilki to saplosa gabalos.

Galvenais maģistrs spēra soli uz priekšu, un viņa izdēdējusī seja saspringa niknumā. - Pat neuzdrīksties mani izaicināt, tu, vemjošā klaidone! - viņš šņāca un piesita sažuvušo delnu sev pie krūtīm. - Tu pat nenojaut, ko es esmu ziedojis, ko esmu izcietis! Tev nav ne jausmas par to, kādās liesmās esmu rūdījies! Tev nav ne zelta, ne vīru, ne zobenu...

- Ar zobeniem izcīna tikai pusi no kara. - Māte Ķīra vienmēr uzsvēra, ka smaids nemaksā neko, tāpēc Skara pasmaidīja tik mīļi, cik vien spēja, paņēma papīra strēmeli, kas atradās aiz muguras, ar diviem pirkstiem salocīja un pasniedza uz priekšu. — Tā ir dāvana jums, Veckungs Jārvi, - viņa sacīja. — No Gudrā Jillinga.

Visticamāk, visā Sašķeltās jūras piekrastē neatrast viltīgāku cilvēku par Jārvi, tomēr Skara bija mācījusies lasīt ļaužu sejas un pamanīja sīku trīsu pie Vcckunga acs. Skara saprata, ka Jillinga pēdējais čuksts kaujas laukā pie Beila strēles izrādījies patiesība.

- Es bez piespiešanās atzīstu, ka esmu vemjoša klaidone, - Skara sacīja, kad Jārvi izrāva papīru viņai no rokām. - Daudzi saka, ka man bailes slēpjas kuņģī, tomēr esmu pamanījusi, ka dažu pēdējo mēnešu laikā mans raksturs ir nostiprinājies. Vai pazīstat rokrakstu?

Jārvi pacēla acis, viņa žokļi bija saspringti.

- Man likās, ka pazīsiet. Tagad saprotu, cik tālredzīga bijusi Māte Ķīra, ka iemācīja man lasīt.

To dzirdot, Jārvi vaigs vēlreiz notrīcēja. - Tikai ne līdz galam tālredzīga, ja reiz viņa iznesa burtu noslēpumu ārpus Maģistrāta sienām.

- Ko jūs? Māte Ķīra bija ar mieru darīt daudz ko tādu, kas nepienākas, ja uz kārts bija likta Trovenlandes nākotne. - Skara turpināja jau krietni skarbākā tonī -viņai bija jāizrāda savs spēks. - Un es darītu tāpat.

Tēvs Jārvi saņurcīja drebošajā rokā sažņaugto papīru, bet Skaras smaids iepletās jo platāks.

- Protams, varat to paturēt, - viņa sacīja. - Jillings man iedeva veselu maisu. Pa visu Trovenlandi izklīduši septiņi cilvēki, kuriem es uzticos, un katram ir pa vienam pierādījumam. Jūs neparko nenoskaidrosiet, kas viņi ir. Jūs nemūžam neuzzināsiet, kur viņi atrodas. Ja es cietīšu kādā nelaimes gadījumā un tāpat kā mans saderinātais nonākšu viņpus Beidzamajām durvīm, tie tiks izsūtīti, kur nākas, un par to runās visos Sašķeltās jūras nostūros... - Skara pieliecās Jārvi tuvāk un turpmākos vārdus nomurmināja tik tikko dzirdami: - Runās par to, ka tas nodevējs mūsu aliansē ir Tēvs Jārvi.

- Neviens tam neticēs, - Jārvi attrauca, tomēr viņa seja nobālēja.

- Šī vēsts nonāks pie meistara Hūnana un Getlandes karavīriem, un viņi uzzinās, ka jūs nodevāt viņu dievināto karali Ūtilu.

- Es nebaidos no Hūnana, — Jārvi pavēstīja, tomēr roka uz zižļa notrīsēja.

- Jūsu māte, Getlandes Zelta ķēniņiene Leitlina, saņems vēsti, ka viņas dēls pārdevis viņas pilsētu ienaidniekiem.

— Māte nemūžam nevērsīsies pret mani. — Jārvi acis zvēroja.

— Šī vēsts nonāks arī pie Dzelksnes Baru, kuras vīrs tika nogalināts jūsu sarīkotajā uzbrukumā. - Skaras balss skanēja salti, nesteidzīgi un nepielūdzami, kā plūst paisums un bēgums. — Viņa gan var izrādīties daudz žēlsirdīgāka, nekā izskatās. Jūs viņu pazīstat labāk nekā es.

Kā zars, kuru liec, līdz tas piepeši pārlūst, Veckungs Jārvi izdvesa savādas elsas, un šķita, ka acumirklī spēks pazūd no viņa kājām. Viņš tenteriski atkāpās, paklupa pret akmens solu un smagi novēlās uz tā. Jārvi centās noturēt līdzsvaru, bet elfu zizlis grabēdams izkrita no veselās delnas tvēriena. Viņš sēdēja un plati ieplestām, mirdzošām acīm raudzījās uz Skaru. Viņš skatījās tai cauri, kā ieraudzījis rēgus kaut kur tālumā.

— Es domāju... ka izdosies likt Gudrajam Jillingam šaubīties, - Jārvi čukstēja. - Man šķita, ka es varētu viņu iekārdināt ar sīkiem noslēpumiem un viņš uzķersies uz vieniem lieliem meliem. Tomēr jūras šaurumā es uzķēros uz viņa āķa. — Asara noritēja no asaru pilnajām acīm un aiztecēja pār putekļaino vaigu.

— Alianse šķobījās. Ķēniņa Ūtila apņēmība mazinājās. Mana māte saskatīja lielāku labumu no miera. Es nevarēju uzticēties Gormam un Skērai. - Jārvi savilka kreiso delnu kroplā dūrē. - Tomēr mani saistīja zvērests - Saules un Mēness zvērests - ka atriebšos sava tēva slepkavām. Es nedrīkstēju piekrist mieram. - Jārvi muļķīgi samirkšķināja plakstus, un asaras straumēm plūda pār viņa bālajiem vaigiem. Iespējams, pirmoreiz Skara atskārta, cik Jārvi ir jauns - tikai dažus gadus vecāks par viņu.

- Tāpēc es liku Gudrajam Jillingam uzbrukt Torlbijai un ķerties pie varasdarbiem, no kuriem vairs nebūtu atpakaļceļa, — Jārvi čukstus turpināja. - Es viņam pateicu, kad un kā uzbrukt. Es negribēju, lai Brands iet bojā, dievi mani liecinieki, cik ļoti es to negribēju, bet... - Veckungs norija siekalas, un elpa aizķērās viņam kaklā, maģistra pleci saguma un galva nokārās tā, it kā viņu nospiestu nodarītā smagums. - Man bija jāpie-nem simts lēmumu, turklāt ik reizi ar lielāko labumu un mazāko ļaunumu. Man bija jāsper tūkstošiem soļu, un nevienu no tiem es nevarēju nespert. - Viņš uzmeta acis elfu zizlim uz grīdas, un lūpas riebumā saviebās. -Kā gan tie varēja atvest mani tik tālu?

Skara neienīda Jārvi, viņai bija žēl maģistra. Viņa slīka nožēlā un zināja, ka nespēj sodīt Jārvi ļaunāk, nekā viņš pats sevi sodītu. Skara vispār nespētu viņu sodīt, jo bez Jārvi viņa nekādi nevarētu iztikt.

Skara notupās pie Jārvi un saņēma viņa asarām slacīto seju plaukstās, uz krūtīm nožvadzēja gardu ķēde. Tagad viņai jāizrāda līdzcietība, cēlsirdlba un žēlsirdība. - Klausies, ko teikšu! - Skara pagrieza Jārvi galvu tā, lai ieskatītos viņa asaru pilnajās acis. - Nekas nav zaudēts. Nekas nav neglābjami sadragāts. Es tevi saprotu. Es apzinos, ko nozīmē varas nasta, un nenosodu tevi. Tomēr mums tas jāpārcieš kopā.

- Kā vergam, kurš pieķēdēts pie savas pavēlnieces? -Jārvi murmināja.

— Kā sabiedrotajiem, kas saistīti viens ar otru. — Ar īkšķu galiem Skara noslaucīja Jārvi asaras. Tagad jāizrāda viltība un jānoslēdz līgums, ar kuru lepotos pati Zelta ķēniņiene. - Es būšu Trovenlandes karaliene ne tikai uz papīra, bet arī īstenībā. Es neslīgšu ceļos neviena priekšā un pilnībā baudīšu Maģistrāta atbalstu. Es pati pieņemšu lēmumus par savu tautu. Pati izvēlēšos sev vīru un tad, kad pati to gribēšu. Jūras šaurums vienlīdz lielā mērā pieder kā Trovenlandei, tā Jutmārkai. Puse no mesliem, ko tava māte iekasē no kuģiem, kuri iziet caur šaurumiem, nonāks manā dārgumu glabātavā.

— Viņa ne...

>

Skara vēlreiz sapurināja Jārvi galvu un šoreiz jau stiprāk. - Viens pareizi teikts vārds sašķeļ mezglos sasietu noliegumu striķi, tu to zini. No tava kara Trovenlande cieta vissmagāk. Man vajadzīgs zelts, lai no jauna uzbūvētu to, ko nopostīja Gudrais Jillings. Man nepieciešams sudrabs, lai iegādātos pati savus karavīrus un pati savus sabiedrotos. Ar tādu nosacījumu tu būsi Maģistrāta Veckungs un tavi noslēpumi pie manis paliks tādā pašā drošībā kā pie tevis. — Skara noliecās, pacēla no zemes zizli un sniedza Jārvi. — Tu esi maģistrs, tomēr nostājies Kara mātes pusē. Diezgan esam lējuši asinis, kādam jāiestājas par Miera tēvu.

Jārvi pirksti apvijās ap elfu metāla zizli un lūpas savilkās skumjā smīnā. - Tas nozīmē, ka mēs roku rokā iedejosim tavā spožajā nākotnē un savā starpā noturēsim līdzsvaru Sašķeltās jūras krastos.

— Protams, mēs varētu viens otru iznīcināt, tikai kā vārdā? Ja Veckundze Veksena man vispār ir kaut ko iemācījusi, tad tā ir patiesība, ka tu vari būt briesmīgs ienaidnieks. Daudz labprātāk es gribētu būt tavs draugs. - Skara piecēlās kājās un pavērās lejup. - Tev tāds varētu būt vajadzīgs. Es zinu, ka man tādu noteikti vajadzēs.

Galvenā maģistra acis jau bija nožuvušas. - Diez vai man vispār ir izvēle, vai ne?

- Nav iespējams izteikt, cik ļoti iedvesmo saruna ar cilvēku, kurš saskata lietas būtību. - Skara notrausa no kleitas dažas pieķērušās koku lapas un domāja par to, cik ļoti vectēvs ar viņu lepotos. — Ir tikai viena balss, Veckungs Jārvi, un tā pieder man.

Reits izdzirdēja smieklus - Skaras skaļos, nevaldāmos smieklus - un pasmaidīja.

Pabāzis galvu pilošajā durvju ailā, viņš redzēja viņu ejam - smalkais apmetnis plīvoja, un kapuce bija uzlikta, lai patvertos no smidzinošā lietus. Māte Ouda gāja viņai blakus, bet sargi un vergi drūzmējās visapkārt, kā jau karalienei pienākas.

Reits nogaidīja, kamēr procesija nonāk līdz viņam, tikai tad spēra soli uz priekšu un atglauda no sejas samirkušos matus.

- Manu karalien... - Viņš gribēja to pateikt bezrūpīgi, bet tas izskanēja kā lūdzošs blējiens.

Skara zibenīgi pagrieza galvu, un Reits sajuta to pašu triecienu, kas atņēma elpu, tāpat kā tad, kad pirmoreiz ieraudzīja viņu, tikai šoreiz sāpes bija stiprākas nekā jebkad, un drīz vien tām radās arī rūgtuma pieskaņa. Skaras lūpas nemaz nenotrīsēja, lai izrādītu, ka pazinusi puisi; viņas acis pat nemanīja vainas apziņu, tikai sāpīgu grimasi, it kā Reits viņai atgādinātu kaut ko tādu, ko viņa labprāt gribētu aizmirst.

- Acumirkli, - viņa vērsās pie Mātes Oudas, kura lūrēja uz Reitu tā, it kā viņš būtu mēra līķu pilns kapkalns. Paskatījusies uz slapjo ielu pa labi un pa kreisi, karaliene atkāpās no kalpotājiem. - Es nevaru ar tevi runāt.

- Varbūt vēlāk...

- Nē, nekad. - Reiz viņa pateica Reitam, ka vārdi var iecirst sāpīgāk nekā asmens, un toreiz viņš pasmējās, bet vārds nekad viņu sāpināja kā duncis. - Atvaino, Reit. Tu nevari palikt pie manis.

Reitam šķita: kāds uzšķērdis viņam vēderu un nu

asinīm pieplūst visa iela. - Tas nebūtu pienācīgi, vai

ne? — viņš novilka aizkritušā balsī.

»

- Ne jau pienācīgi, nolādēts! - Skara šņāca. - Tas nebūtu pareizi ne pret manu zemi, ne pret maniem cilvēkiem.

Reita balss bija pārvērtusies izmisīgā čukstā. — Bet kā tad tev pašai?

Skara novaikstījās. Iespējams, no skumjām vai varbūt tikai no vainas apziņas. - Tas nebūtu pareizi arī man. — Skara pieliecās tuvāk un caur pieri pavērās uz Reitu. Vārdi sekoja, asi kā tērauda zobens; lai cik ļoti viņš vēlētos sevi piemānīt, tie neatstāja ne mazāko šaubu. - To laiku, ko pavadījām kopā, labāk uzskatīsim par sapni. Par jauku sapni, bet nu ir laiks pamosties.

Reits gribēja pateikt gudrus vārdus, cēlus vārdus, varbūt pat ļaunus, jebkādus vārdus, tomēr sarunas nekad nav bijušas viņa stiprā puse. Reitam nebija ne jausmas, kā visu sakāmo formulēt dažos vārdos. Bezpalīdzīgi klusēdams, puisis noskatījās, kā Skara uzgriež muguru, tikpat bezpalīdzīgi ar skatienu viņš pavadīja viņas aizejošo stāvu. Skara atgriezās pie saviem vergiem un sargiem, pie savas neapmierinātās maģistres.

Beidzot Reitam atklājās patiesā aina, lai gan tas bija jāsaprot jau sen. Ziemā Skarai tīri labi patika viņa siltums, bet līdz ar vasaras iestāšanos viņa to nopurināja kā vecu mēteli no pleciem.

Diez vai viņš varētu Skarai kaut ko pārmest, galu galā viņa taču bija karaliene, bet viņš - slepkava. Notikušais šķita nepareizi tikai viņam. Reitam būtu jāpriecājas par to, ka palaimējies tikt pie tā mazumiņa, ja vien pēcgarša nebūtu tik neciešami rūgta. Viņam nebija ne jausmas, vai vispār iespējams justies citādi.

Varbūt vajadzēja sarīkot atriebīgu skandālu? Varbūt vajadzēja vienkārši aiziet ar augsti paceltu galvu tā, it kā kāds simts daudz labāku sieviešu lūgtos pēc viņa uzmanības.

Diemžēl Reits pārāk stipri mīlēja Skaru, lai šādi rīkotos. Viņš pārlieku mīlēja meiteni, lai darītu jebko citu, tāpēc tikai stāvēja, auklēja sāpošo roku, saudzēja salauzto degunu un pavadīju viņu ar neticības pilnu skatienu kā suns, kurš salā atstāts aiz durvīm. Viņš cerēja, ka Skara apstāsies, ka pārdomās. Reits cerēja, ka viņa vismaz atskatīsies.

Tomēr tā nenotika.

- Kas starp jums abiem atgadījies? - Reits pagriezās un sev blakus ieraudzīja Zilo Dženeru. - Tikai nesaki, ka nekas, puis.

- Nekas, vecais. - Reits centās pasmaidīt, bet pietrūka spēka. - Paldies.

- Par ko?

- Par to, ka devi man iespēju kļūt labākam. Izrādās, es nebiju pelnījis tik daudz.

Reits ierāva galvu plecos un aizslāja prom lietū.

Reits stāvēja otrpus ielai un vēroja, kā gaisma plūst pa spraugām gar smēdes logu slēģiem, ieklausījās iekšā klabošās laktas melodijā un pie sevis pārlika, nez vai Rīna tur vicina veseri.

Šķita, ka šai meitenei vienmēr izdodas atrast sev piemērotu vietu, lai kurp viņa dotos. Tomēr jāņem vērā, ka cilvēkiem patīk, ja tuvumā uzturas labi ļaudis. Rīna zināja, ko grib, un cītīgi strādāja, lai to sasniegtu. Viņa prata uzburt lietas no nekā un salabot to, kas saplēsts. Viņa bija pilnīgs Reita pretstats.

Reits apzinājās, ka viņam nav tiesību neko prasīt no šīs meitenes, tomēr pēc brāļa nāves viņa bija sniegusi viņam atbalstu. Reits nezināja, kur vēl lai to meklē.

Nožēlojami nošņaukājies, viņš pacēla apsaitēto roku un noslaucīja zem salauztā deguna satecējušos puņķus, tad devās pāri ielai uz durvīm. Viņš izstiepa dūri, lai pieklauvētu.

- Kas tevi šurp atpūtis?

Tas bija Kols — maģistra puika. Ar šķību smaidu sejā viņš izkāpa no tumsas uz ielas biezējošajā pustumsā. īsu brīdi iešķībais smaidiņš Reitam atgādināja brāli, kuru bija zaudējis. Lai gan joprojām diezgan nervozs, puika bija iemantojis jau manāmu nosvērtību - kā cilvēks, kurš salīdzis mieru pats ar sevi. Kaut Reits zinātu, kā to panākt...

Viņš domāja ātri. - Vispār jau... es tā spriedu, ka man noderētu jauns zobens. Tagad asmeņu meistare strādā te, vai ne?

— Viņu sauc Rīna, un tā tas ir - viņa strādā šeit. -Kols saspicēja ausis un pasmaidīja, it kā aiz durvīm skanētu kāda jauka dziesma. - Neviens tev neuztaisīs labāku zobenu kā Rīna, neviens un nekur.

— Un ko tu pats? — Reits painteresējās. - Man nešķita, ka tu varētu interesēties par zobeniem.

- Neinteresējos. - Kola smaids pletās vēl platāks. - Es gribēju lūgt viņas roku.

To dzirdot, Reits sarauca pieri, vai nav pārklausījies. - Ko?

- Jau sen tas bija jāizdara, bet lēmumu pieņemšana man nekad nav padevusies. Bieži esmu kļūdījies, daudz šaubījies. Esmu bijis savtīgs un vājš. Negribēju nevienam nodarīt pāri un galu galā sāpināju visus. - Kols dziļi ievilka elpu. - Tomēr nāve gaida ikvienu no mums. Dzīvot nozīmē vislabāk izmantot to, kas tev gadās ceļā. Ja cilvēks nav apmierināts ar to, kas viņam ir, visticamāk, viņš būs neapmierināts arī ar to, kā viņam nav.

— Jāatzīst, gudri teikts.

- Jā, tā viņš ir. Tāpēc es tagad lūgšu viņai piedošanu, metīšos ceļos, ja vajadzēs, - un tas, pazīstot Rīnu, visticamāk, būs jādara - un pēc tam lūgšu viņu nēsāt manu atslēgu. Es ļoti ceru, ka viņa teiks jā.

— Es domāju, ka tavs ceļš ved uz Maģistrātu...

Kols izstiepa kaklu un sparīgi pakasīja pakausi. - Ilgu

laiku es domāju tāpat, tomēr tad sapratu, ka pasauli var pārvērst ar dažādiem līdzekļiem. Māte man teica... lai esmu tik labs, cik vien labs varu būt. - Puiša acis piepeši pieplūda asarām, viņš iesmējās un paraustīja ap kaklu apsieto aukliņu, zem krekla kaut kas noklaudzēja. - Žēl, ka pagāja tik ilgs laiks, līdz es sapratu, ko māte ar to domāja. Ceru, ka nav par vēlu. Vai nāksi iekšā?

Reits pamāja uz logu un nokremšļojās. - Nē. - Agrāk pret šo zēnu viņš izjuta tikai nicinājumu, šobrīd viņš apskauda Kolu. — Domāju, tev ir steidzamākas darīšanas.

— Tu taču atkal nebliezīsi man pa pieri, ko?

Reits pamāja uz savu lauzto degunu. - Es vairs nemaz tik ļoti nealkstu badīties kā agrāk. Vēlu veiksmi. — Reits uzsita Kolam uz pleca un aizgāja. - Es atnākšu rīt.

Reits zināja, ka neatnāks.

Iestājās vakars, un garas ēnas stiepās pār piestātni, kad Saules māte grasījās norietēt aiz Skekenmuižas. Pēdējais stars uzšķīla gaismu stiklā, kas atradās Reitam uz delnas. Tā bija iztukšotā Mātes Skčras dotā pudelīte. Pareģojums vēstīja, ka Gromgilgorms nevar krist no cilvēka rokas, bet to paveica dažas vīna kausā iepilinātas indes lāses. Kols pareizi teica: nāve gaida ikvienu no mums.

Reits grūti nopūtās, savilka dūri un novaikstījās, jo salauztajos pirkstos iesmeldzās vecā sāpe. Varētu domāt, ka laika gaitā sāpes mazinās, tomēr, jo ilgāk tās tevi nomoka, jo neciešamākas kļūst. Arī Dženeram izrādījās taisnība - nekas nesadzīst līdz galam.

Reits bija gan kalpojis kā karaļa zobennesis un karalienes miesassargs, gan kā pirmais karavīrs devies kaujā un cilājis airus uz varoņa kuģa. Tagad viņš vairs nebija pārliecināts par to, kas īsti ir. Viņš pat droši nezināja, par ko vēlas kļūt.

Reits bija redzējis tikai karu, viņš domāja, ka Kara māte atnesīs viņam slavu, kaudzi mirdzošu maiņas rinku un brālīgas saites, kādas rodas aiz vairogu sienas. Patiesībā Kara māte atņēma viņam brāli un iedeva tikai ievai-> >

nojumus.

Reits pataustīja smeldzošās ribas, pakasīja ap apdegušo roku aptītos pārsējus un sarauca degunu, jo trula sāpe pārņēma seju. Karš atnesa tikai tukšumu, sāpes un vientulību, kā arī gremdēšanos nožēlas dūksnājā, ja vien komplektā nenāca arī paša nāve.

- Tev nekas nesanāca, vai ne? — Rokas iespiedusi sānos, no augšas viņā noraudzījās Dzelksne Batu. Saules māte rietēja meitenei tieši aiz muguras, un saskatāms bija tikai viņas melnais siluets.

- Kā tu zini? - Reits jautāja.

- Vienalga, par ko ir runa, tu neizskaties pēc cilvēka, kuram būtu izdevies.

Nopūta smagi izlauzās no Reita sirds dziļumiem. - Tu atnāci, lai par mani pasmietos vai lai mani nogalinātu? Jebkurā gadījumā es negrasos tevi atturēt.

- Tā gadījies, ka ne viena, ne otra iemesla dēļ. — Dzelksne nesteidzīgi apsēdās blakus Reitam un pārkāra garās kājas pār mola malu. Kādu brīdi viņa sēdēja un klusēja, domīgi saraukusi rētām klāto seju. Uzpūta vējš, un Reits sāka pētīt divas sausas lapas, kuras pa molu dzenāja viena otru. Beidzot Dzelksne tomēr ierunājās: — Tādiem kā mēs dzīve nav viegla, vai ne?

- Šķiet, nav gan.

- Mēs, Kara mātes aplaimotie... - viņa pavērās uz mirdzošo apvārsni, - nezinām, kur likties, kad varu pārņem Miera tēvs. Tie no mums, kuri visu mūžu karojuši, tiklīdz aptrūkstas ienaidnieku...

- Mēs sākam cīnīties paši ar sevi, - Reits pabeidza.

- Ķēniņiene Leitlina man piedāvāja atkal kļūt par viņas izredzēto vairognesi.

- Tev veicas.

- Es nevaru to pieņemt.

- Kāpēc ne?

- Ja palikšu šeit, man visu laiku būs jāskatās uz to, ko esmu zaudējusi. — Dzelksne blenza tukšumā, un skumjš smaidiņš iezagās viņas lūpu kaktiņā. - Brands negribētu, lai es iznīkstu, tas puisis nepazina greizsirdību. Viņš gribētu, lai pelnos parādās jauni asni. - Viņa uzsita ar plaukstu pa akmeņiem sev blakus. - Tāpēc Tēvs Jārvi dod man Dienvidvēju.

- Cik devīga dāvana.

- Nedomāju, ka viņš tuvākajā laikā dosies jūrā. Man ienāca prātā, ka jāņem kuģis un vēlreiz jādodas lejup pa Dievišķo un Aizliegto līdz pat Galvenajai pilsētai un, iespējams, vēl tālāk. Ja atstāsim ostu dažu tuvāko dienu laikā, mēs varētu paspēt, pirms jūra aizsalst. Tāpēc es vācu kopā komandu - sarunāju savu veco draugu Froru par stūrmani, veco draugu Dodivuā par mantzini, un vecā draudzene Skifra rādīs ceļu pēc zvaigznēm.

- Tev nudien paveicies ar draugiem, ņemot vērā tavu neciešamo raksturu. — Reits vēroja, kā Saules māte iekrāso zeltā viļņus, iegrimstot aiz apvāršņa viņiem aiz muguras. - Tu dosies ceļā un pametīsi veco, nožēlas pilno dzīvi šeit, vai ne? Vēlu veiksmi.

- Es īpaši nepaļaujos uz veiksmi. - Dzelksne sulīgi nokraukājās un nospļāvās viļņos, tomēr negāja prom. - Vakar es uzzināju kaut ko tādu, ko bija vērts zināt.

- Vai to, ka mans deguns lūst tikpat ātri kā jebkuram citam?

- Man vajag, lai reizēm kāds man pasaka nē. -Dzelksne iesāņus paskatījās uz Reitu. - Tas nozīmē, ka man vajadzīgs blakus kāds, kuram pietiktu dūšas pateikt man nē. Daudz tādu es neredzu.

Reits izbrīnā sarauca pieri. — Un vēl mazāk nekā pirms kāda brīža.

- Man vienmēr noderēs kāds sīks nepiesātināms nelietis, turklāt pakaļējais airis vēl ir brīvs. - Dzelksne Batu pieslējās kājās un sniedza Reitam roku. - Vai nāksi?

Reits blenza uz roku un domāja. - Tu gribi, lai pievienojos tā cilvēka komandai, kuru vienmēr esmu ienīdis un kurš pirms pāris dienām mani gandrīz nogalināja? Tu gribi, lai es dodos pāri puspasaulei prom no tā, ko es pazīstu un jebkad esmu gribējis, pretī saņemot solījumu par smagu darbu un nejaukiem laikapstākļiem?

- Nūja, tieši tā. - Dzelksne sāka smīnēt. - Vai tad tev ir labāki piedāvājumi?

Reits atlocīja pirkstus un uzmeta acis tukšajai pudelītei, tad pagrieza delnu otrādi un ļāva tai iekrist jūrā. — Ne gluži.

Reits saņēma Dzelksnes plaukstu, un viņa pierāva puisi kājās.

- Stāt! - Kols iekliedzās un pamāja lopu dzinējam, lai pietur duci saspringto vēršu, kuri vilka resnu un knark-stošu ķēdi, kas viscaur drebēja. Kaut kas nočīkstēja un skaļi nobūkšķēja, līdz platais kores pamats iekrita akmenī izkaltajās ligzdās.

- Nostipriniet to! - uzsauca Rīna, un kokamat-nieku - agrāko karavīru un vēl senāk zemnieku - brigādes sāka dzīt zemē pāļus, bet citi tikmēr tos pieturēja ar ciešu virvju tīklu, lai milzīgā konstrukcija nenokristu.

Skarai iesāpējās kakls - tik stipri nācās atgāzt galvu, lai pavērtos uz augsto jumtu. Kore bija uzslieta uz nopostītajiem dažādu nokrāsu marmora pakāpieniem, kur savulaik Māte Ķīra sveica Jeiltoftā iebraukušos ciemiņus.

Tieši tur savulaik atradās viņas vectēva Dievzāles diženā

>

kore. Tā pati, kura sagāzās viņas acu priekšā tonakt, kad te iebruka Gudrais Jillings. Vai tiešām tas notika tikai pirms dažiem mēnešiem? Skarai šķita, ka pagājis simts gadu un pat vairāk. Viņu pārņēma sajūta, ka šo ainu vērojusi pavisam cita meitene un tas noticis citā pasaulē, bet Skara tikai dzirdējusi nostāstus par to.

Zilais Dženers palūkojās augšup un iepleta bezzobaino smaidu. - Stāv tieši tur, kur vecā zāle.

- Tomēr šī ir augstāka, plašāka un daudz elegantāka, - Skara iebilda. Abi stabi un spāres bija darināti no mastu priedēm - taisnām kā zobena asmens, kuras pa upi bija šurp atplūdinātas no Trovcnlandes augstajiem pakalniem, kur aug vissenākie un garākie koki. Pēc tam tos nolobīja un piešķīra bālajai koksnei skaistu formu.

— Smalks darbiņš. — Skara uzlika cimdā tērpto delnu Rīnai uz pleca. - Zvēru, ka labāku kalēju un labāku kokamatnieku es neatrastu visā Sašķeltās jūras piekrastē.

Rīna pasmaidīja pār plecu. - Tas ir vispārzināms, manu karalien. Jums paveicies, ka bijām piekusuši kalt zobenus.

- Tik daudz talanta, turklāt arī pieticīga, - nomurmināja Māte Ouda.

Rīna nostiepa taisni savu skoteli. - Pieticība domāta tiem, kuriem nav, ar ko lepoties.

- Turi viņus uz vietas! - Kols uzkliedza lopu dzinējiem, paķēra garo ķēdi, kas savienoja vēršu iejūgu ar kores stiprinājuma virsu, un iešūpojās zem tās.

Rīna metās klāt. - Muļķi, ko tu dari, nolāpīts?

- Rāpjos augšā, - viņš atsaucās un, apķēris ķēdi ar kājām, aizlidoja pa gaisu veikli kā vāvere, un nākamajā mirklī jau karājās virs visu galvām un zvārojās vējā.

Rīna saķēra galvu, mati pa pirkstu starpām izslējās gaisā, bet abas uz krūtīm pakārtās atslēgas nožvadzēja.

- Rāpies lejā, pirms neesi nolauzis kaklu!

- Tā ķēde ir lieliska! - Kols atsaucās un rāpās vēl augstāk. - Tev būtu jālepojas ar to!

- Lai dievi nogrābstās! — Rīna kliedza pretī un gandrīz palēcās gaisā, tad savicināja dūri un lūdzoši pavērās uz Skaru. - Vai jūs varētu pavēlēt viņam rāpties zeme, manu karalien?

- Varētu gan. - Skara skatījās, kā Kols uzraušas nostiprinājuma virsotnē, kur savienojās divi masīvi baļķi, un atcerējās Mātes Karas teikto. — Tomēr noslēpums, kā nezaudēt autoritāti, slēpjas mākā dot tikai tādas pavēles, par kurām zini, ka tās tiks pildītas.

- Visi savienojumi izskatās kārtībā! - Laimīgais Kols uzsita ar roku pa gludo spāru sadures vietu. - Rīna, visas tavas jaunās skavas labi turas.

- Es pieskavošu tavu sasodīto pēdu pie zemes, kad tu beidzot tiksi lejā!

- Kā es tādā gadījumā varēšu iegriezt rakstus jumta sijās? - viņš iesaucās un pārlaida pirkstus pār bālo koku. - Kas jums labāk patīk, manu karalien, vai pūķi?

- Melni suņi! - Skara skaļi atbildēja un uzlika plaukstu Zilajam Dženeram uz pleca. - Kā tas apskrubušais rastrs uz tā kuģa, kurš mani nogādāja drošībā, izveda caur vētru un atkal pārveda mājās!

Zilais Dženers saņēma Skaras plaukstu un ar otru roku papliķēja pa to, bet Lūgšanu audēju bariņš tikmēr sapulcējās stiprinājuma pakājē un sāka skandēt lūgšanas Koku tēsējai, Pajumtes devējam un Akmeņu cēlējai, lai šī Dievzāle vairs nekad netiktu izpostīta.

Kols notvēra vienu no piekarinātajām virvēm un šļūca lejā. — Būs melni suņi!

- Kāpēc es neapprecēju zemnieku, nolāpīts! - Rīna murmināja, spēcīgos pirkstus iecirzdama galvā.

Kols veica dažus pēdējos metrus un vieglā solī atgriezās pie lejā stāvošajiem. - Varbūt nevarēji atrast nevienu,

kurš tevi ņemtu?

>

- Cik tādu mums vajadzēs? - jautāja Māte Ouda un, galvu atgāzusi, paraudzījās uz stiprinājumiem.

- Ar piecpadsmit pietiks karkasam, - Kols izmeta, pavērās uz baļķiem un ar saraustītām slaido pirkstu kustībām gaisā kaut ko uzskicēja. Dieviem vien zināms, kā Kolam tas izdevās, tomēr viņš radīja priekšstatu par to, kā izskatīsies pabeigtā celtne, kā augšā izvietosies milzīgās brusas un cik plašu telpu tās ieskaus. Skara pamanīja, ka smaida, garā skatot, kāda pustumsa valdīs zālē, kā tur atbalsosies dziesminieku melodijas, kā plašā ugunskura atblāzmā mirdzēs dāmu ieeļļotie mati un kungu nospodrinātās saktas, — viss būs tieši tāpat kā viņas vectēva laikā.

Māte Ouda klusi iesvilpās, iztēlojoties augsto domu. - Kāds bridis vēl paies, līdz mēs varēsim tur ieiet.

- Meža zāli uzbūvēja divdesmit astoņu gadu laikā, -Skara sacīja.

- Es plānoju visu pabeigt maķenīt ātrāk, manu karaļiem - Kols nopūtās ar kuplu dvašu un lepni uzmeta acis jau padarītajam. — Tomēr nekas, ko bija vērts celt, nav uzbūvēts ātri.

- Ātri kā zibens ir Kara mātes triecieni, — Māte Ouda piebilda. - Miera tēvs uzplaukst kā jauns koks, un viņam nepieciešamas tikpat lielas rūpes.

- Jeiltoftā gan mājas aug ātri kā sēnes. — Zilais Dže-ners no pakāpieniem palūkojās uz zemāk izpletušos pilsētu. - Tu no rīta pamosties pēc lietus, un tur jau tās ir. - Dženeram bija taisnība: jaunā pilsēta dzima uz vecās pelniem, tikko uzceltu glītu māju kontūras pamazām ieskāva platās, taisnās ielas, kuras Māte Ouda izplānoja zemes gabalā starp Dievzāles būvlaukumu un jūru; zāģi zviedza, āmuri klaudzēja, un mūrnieki skaļi sasaucās no ausmas līdz tumsai.

Ar katru dienu Jeiltoftā iebrauca aizvien vairāk cilvēku. Daži no viņiem pilsētā dzīvoja jau agrāk, bet aizbēga no dedzināšanas, taču tagad turp plūda arī get-landieši un jutmārki, inglieši un zemmalieši. Tie bija ļaudis no visiem Sašķeltās jūras krastiem, kuriem karš bija atņēmis veco dzīvi. Viņi meklēja vietu, kur visu sākt no jauna, un bija dzirdējuši, ka par godīgi padarītu darbu karaliene Skara sola taisnīgu samaksu.

- Daudz no tā, ko Gudrais Jillings nopostīja, nekad vairs nevarēs atjaunot, - Māte Ouda norūca.

- Tādā gadījumā mums tas jāpatur gaišā piemiņā un jātiecas uz jaunu triumfu. Ir tik smagi kaut ko zaudēt. -Skara pagriezās ar seju pret augsto stiprinājuma konstrukciju. -Tomēr šādi rodas iespēja radīt kaut ko vēl labāku.

Kols joprojām klāstīja savus plānus, sparīgi vicinoties, bet Rīna noskatījās, uz krūtīm sakrustojusi rokas un skeptiski saraukusi uzaci.

- Ceru, ka līdz ziemas sākumam visi pieci būs uzslieti augšā un sastiprināti kopā. Pārējam nāksies gaidīt līdz pavasarim. Lai gan vispirms būs jādodas uz kalniem un jāizvēlas piemēroti koki. - Kols, ak svētā nevainība, pakasīja pakausi un lēnītēm tuvojās Rīnai. - Varbūt sieva nāks man līdzi un sasildīs, kad uzkritīs sniegs?

- Tur sniegs sasnieg trīs vīru augumā! Mēs tiksim iepurināti līdz pavasarim.

- Tieši tā, - Kols attrauca, pacēla elfu zelta aproci līdz delnas locītavai un maigi atkabināja sievas sakrustotās rokas.

- Tu esi prātu zaudējis.

- Es tikai cenšos būt tik labs, cik labs varu būt. -Viņš satvēra ķēdi un palīda zem tās tā, ka ķēde apvijās abiem ap kaklu. - Es tikai cenšos palikt gaismas pusē.

Kols pacēla sievu uz rokām un cieši sev piekļāva, tad sāka šūpoties. Rlna smējās. Drīz vien, acis pievēruši, viņi jau bezkaunīgi skūpstījās. Kola pirksti ievijās Rīnas matos, viņa pieturēja vīra zodu, kurš ne mirkli nepalika mierā. Tas nekas, ka to kāds redzēja, viņu bučošanās bija arī dzirdama no vairāku soļu attāluma, un daži amatnieki, velti gaidījuši, nometa zemē savus darbarīkus un, galvas grozīdami, aizgāja prom.

Māte Ouda izvalbīja acis. - Vienīgais tieši šīs kalējas un tieši šī kokgriezēja netikums.

- Ikvienam no mums ir savi trūkumi. - Skara priecājās par jauniešiem, tomēr, skatoties uz viņiem, karalieni māca skumjas par pašas likteni. Viņa novērsa skatienu un paraudzījās uz jūru. Pašai nemanot, domas aizvirzījās pie Reita.

Ja Dienvidvējam izdevās salauzt aizsalušās Dievišķās ledu, tagad viņi, visticamāk, jau dodas lejup pa garo Aizliegto upi. Skara cerēja, ka Reits ir laimīgs, tomēr jau sen bija pamanījusi, ka šim puisim laime nenāk viegli. Viņiem vienmēr bijis tik daudz kopīgā, tāds bija gandrīz viss. Skara atsauca atmiņā Reita seju, pieri ar dziļajām grumbām un cieši sakniebtās lūpas, atcerējās abu kopā būšanu. Skara domāja par to, cik Reitam blakus bija silti. Nez vai Reits maz iedomājas par viņu? Nez vai...

- Atlidojis Veckunga Jārvi sūtīts ērglis, - Māte Ouda pavēstīja.

Skara sapurinājās. Viņa nedrīkstēja izšķiest laiku fantāzijām. - Vai labas vēstis?

- Vensteriešiem ir jauns karalis. Māte Skēra sarīkoja sacensību dueli, un šis vīrs pieveica visus pārējos. Viņu sauc Jurngilrams.

Dženers pakasīja ar retajiem matiem klāto pakausi. — Man tas neko neizsaka.

- Viņš ir virsaitis no tālajiem ziemeļiem, kur sniegi nekad neizkūst, un viņu sauc par Rāmu, kas nozīmē Auns, — tāpēc ka viņš mēdz pieveikt pretinieku, iebadot ar galvu.

Skara no vaigiem izpūta gaisu. — Cik jauki.

- Viņš ir nācis klajā ar paziņojumu par to, ka esot visdiženākais karotājs, kāds vien jebkad redzēts Sašķeltās jūras apvidū, un gatavs nogalināt ikvienu, kurš to apstrīdēs.

- Man ir tikai astoņpadsmit gadu, bet es esmu dzirdējusi karavīru plātīšanos tik daudz, ka pietiks visam mūžam.

- Tā runā, ka alum viņš piejaucot asinis un ver ķēdē savu ienaidnieku pirkstu kauliņus.

Zilais Dženers piemiedza Skarai ar aci. — Izklausās pēc laba izejmateriāla vīra amatam, manu karalien.

Skara nosprauslājās. - Aizsūtiet pie viņa putnu ar ziņu, ka Zilais Dženers ar lielāko prieku piekrīt nēsāt ap kaklu viņa atslēgas.

- Laulības viņam nemaz nav prātā, - Māte Ouda piebilda un cieši saņēma delnas. — Veckungs Jārvi bažījas, vai viņš jau nekaļ jaunus plānus par iebrukumu Get-landē.

Dženers riebumā nogrozīja galvu. — Vai tiešām ven-sterieši jau atkal ir izslāpuši pēc karošanas? Vai viņi nebaidās no elfu burvestībām?

- Gluži kā stopā ir tik vien šautru, cik to ir, - Ouda skaidroja, - šķiet, ka arī elfu ieroči savu Nāves devu jau atdevuši. Turklāt, kopš Skifra devusies uz dienvidiem, Strokoma jau atkal ir aizliegtā pilsēta.

Zilais Dženers noslēpa vēja appūsto seju nejutīgajās plaukstās un novaidējās. — Šķiet, pasaule nav mainījusies tik lielā mērā, kā mēs domājām.

- Ikviena kara pelnos dzen asnus jauna kara iedīgļi, -Skara nomurmināja. Nervi jau atkal saspringa, rīkle izkalta, viņa pielika plaukstu pie vēdera un mēģināja norīt nejauko kamolu. - Aizsūtiet putnu pie Mātes Skēras ar mūsu apsveikumiem un otru - pie ķēniņienes Leitlinas ar mūsu sveicieniem.

- Un pēc tam? - Māte Ouda painteresējās.

- Rūpīgi vērojiet un uzmanīgi runājiet, saldi smaidiet un sapulciniet tuvumā mūsu draugus, dedzīgi lūdziet Miera tēvam klusumu un turiet gatavībā zobenus.

- Šie rīkojumi atbilst jebkurai situācijai.

- Būtu prātīgi atjaunot arī Beila strēles mūrus, -Dženers piebilda, - un stiprākus nekā iepriekš.

- Manu karalieni - Kāds zēns steidzās pie Skaras pa piestātnes doku, viņa zābaku zoles bradāja nesen sasalušos dubļus. - Līcī ienākuši trīs kuģi! To buras rotā Kaljivas baltais zirgs!

- Hercoga Varoslava emisāri, - secināja Dženers. - Vai vēlaties viņus sveikt piestātnē?

Skara apsvēra, kādu zīmi viņa šādi dotu. - Mēs nedrīkstam izrādīt pārlieku lielu ieinteresētību. Novietojiet troni šeit, zem Dievzāles kores. Viņiem pienāktos nākt pie manis.

Māte Ouda pasmaidīja. - Mēs nekad nedrīkstam aizmirst to, kā pienākas.

- Nedrīkstam gan. Tomēr, kad nepieciešams, mums tas jāignorē.

- Pavisam drīz es jums izgrebšu daudz labāku troni, manu karalien. - Kols mērīja sprīžiem vienu no raupjajiem krēsliem, uz kura nupat sēdēja un pusdienoja amatnieki. - Pagaidām iztiksim ar šo te. - Ar delnu viņš notrausa no sēdekļa putekļus.

Krēsls bija vienkāršs un vecs, mazliet grīļīgs, vietumis koks bija nomelnējis no uguns.

- Ne jau krēsls padara sievieti par karalieni, bet gan karaliene padara krēslu par troni, — sacīja Māte Ouda.

- Visticamāk, tas piedzīvoja to nakti, kad iebruka Gudrais Jillings, un izdzīvoja, - norūca Zilais Dženers.

- Tā gan. - Skara pasmaidīja un noglāstīja krēsla paroceni. - Tāpat kā Trovenlande un es pati.

Viņa apsēdās ar seju pret jūru, Māte Ouda ieņēma vietu pa kreisi, bet Zilais Dženers nostājās pie labā sāna. Krūtis izrieztas, pleci nolaisti, zods augstu izsliets - viss, kā mācīja Māte Ķīra. Savādi, ka tas, kas savulaik šķita tik muļķīgs, tagad izrādījās itin dabisks.

- Pabrīdinict emisārus, ka pagaidām manā Dievzālē mazliet pūš caurvējš, - Skara norādīja. - Neskatoties uz to, Trovenlandes karaliene ir gatava viņus pieņemt.