Puse kara

I.VĀRDI KĀ IEROČI

.

- Esam zaudējuši, - karalis Fins sacīja, raugories alus kausā.

Uzmetusi acis tukšajai Dievzālei, Skara saprata, ka to nav iespējams noliegt. Vēl pagājušajā vasarā šeit sapulcinātie varoni ar asinskāru lielību, slavas dziesmām un solījumiem pievārēt Augstā karaļa plebejus draudēja nocelt tai jumtu.

Kā jau nereti vīriem gadās, viņi izrādījās niknāki runātāji, nevis cīnītāji. Pēc dažiem laiskas, nožēlojamas un bezjēdzīgas cīkstēšanās mēnešiem cits pēc cita tie nozuda, atstājot vietā tikai saujiņu neveiksminieku, kuri slapstījās ap dižā sārta placi, kur liesmas plēnēja tikpat slābani kā Trovenlandes veiksmes karogi. Kur savulaik drūzmējās daudzgalvains kareivju mežs, tagad vīdēja vien ēnas. Te valdīja vilšanās.

Viņi bija zaudējuši, turklāt bez cīņas.

Māte Ķīra, protams, uzskatīja citādi. - Mans karali, mēs panācām vienošanos, — viņa precizēja, knibinādamās ap gaļas gabalu pieticīgi kā veca ķēve gar siena ķīpu.

- Vienošanos? — Skara nikni iedūra nazi vēl neskartajā porcijā. - Lai neatdotu Beila strēli, mans tēvs ziedoja dzīvību, bet jūs uzdāvinājāt cietokšņa atslēgu Veckundzei

Veksenai, pat nepacēluši ieročus. Jūs apsolījāt Augstā karaļa karavīriem brīvu pārvietošanos pa mūsu zemi! Nez kā vēl lai saprot vārdu “zaudējums”?

Māte Ķīra pavērās uz Skaru tracinoši mierīga kā parasti. — Jūsu vectēvs guļ beigts savā ielejā, Jeiltoftas sievas apraud savu dēlu līķus, šī zāle pārvērsta pelnos, un jūs, princese ar verdzenes riņķi ap kaklu, esat pieķēdēta pie Augstā karaļa troņa - tā es saprotu vārdu “zaudējums”. Tāpēc es dodu priekšroku teicienam “panākuši vienošanos”.

Zaudējis lepnumu, karalis bins sašļuka kā bura bez masta. Skaras acīs vectēvs vienmēr šķita tikpat neuzveicams kā Zemes tēvs. Viņa nespēja noskatīties uz vectēvu šādā stāvoklī vai varbūt nevarēja pieņemt to, cik bērnišķīga bijusi viņas ticība vectēvam.

Skara vēroja, kā karalis iemalko vēl mazliet alus, atraugājas un pagrūž apzeltīto kausu malā, lai kāds to no jauna piepildītu. - Ko tu teiksi, Zilais Džener?

- Tik karaliskā sabiedrībā, manu valdniek, teikšu pēc iespējas mazāk.

Zilais Dženers bija izmanīgs vecs ubags, drīzāk sirotājs nekā tirgotājs, viņa seja ar skarbiem vaibstiem bija vēja appūsta un grumbu izvagota kā sagrabējis kuģa rostrs. Būtu Skarai teikšana, viņš dokos kāju nespertu, kur nu vēl nāktu pie augstmaņu galda.

Māte Ķīra, protams, uzskatīja citādi. - Kapteinis ir kā karalis, tikai pārvalda kuģi, nevis valsti. No viņa jūs varētu smelties pieredzi, princese Skara.

Cik aizvainojoši! - Lekcija par politiku no pirāta, turklāt vēl neveiksminieka mutes... - Skara paklusām nomurmināja.

- Neburkšķiet zem deguna! Cik daudz stundu esmu jums ziedojusi, mācot princesei piedienīgas runas manieres, karalienes cienīgas manieres! - Māte Ķīra izslēja zodu, un viņas teiktais tūlīt pat atbalsojās pret spārēm. - Ja uzskatāt, ka jūsu domas ir vērts dzirdēt, izsakiet tās ar lepnumu, tā, lai ik vārds aizskan līdz pat tālākajam palātas stūrim, piepildiet zāli ar cerībām un alkām, lieciet ikvienam klausītājam nodot šīs sajūtas tālāk! Ja jums kauns par pašas domām, labāk palieciet klusu. Smaids nemaksā neko. Ko jūs teicāt?

- Nu... - Zilais Dženers pakasīja vēja appūsto pakausi, uz kura joprojām turējās daži sirmi mati, ko ķemme acīmredzot nebija redzējusi jau sen. — Veckun-dze Veksena apspieda sacelšanos Zemmalē.

- Ar sava ķēdessuņa Gudrā Jillinga piepalīdzēšanu; tas nu gan pielūdz tikai vienu dievi — Nāvi. — Skaras vectēvs paķēra kausu, lai gan vergs nebija pabeidzis to piepildīt, un alus izlija pār galdu. - Tā runā, ka ceļu līdz pat Skekenmuižai viņš esot izrotājis ar pakārtu vīru

līkiem.

>

- Augstā karaļa skatiens ir pavērsts uz ziemeļiem, -Dženers turpināja. - Viņš grib pakļaut Ūtilu un Gromgil-gormu, un Trovenlande...

- Viņam traucē, - Māte Ķīra pabeidza. - Nesēdiet līku muguru, Skara, tā nav pieklājīgi.

Skara veltīja runātājai drūmu skatienu, tomēr mazliet atlieca plecus pret krēsla atzveltni, mēģinot cik necik ieņemt stīvo, briesmīgo, nedabisko pozu ar izstiepto kaklu, kāda maģistrei būtu pa prātam. Sēdiet tā, it kā jums pie rīkles būtu pielikts duncis, viņa mēdza teikt. Princesei nav uzdevuma justies ērti.

- Esmu pieradis pie brīvas dzīves, un es necienu ne Veckundzi Veksenu, ne viņas Vienīgo dievieti, ne viņas nodokļus, ne likumus. - Zilais Dženers sērīgi paberzēja grubuļaino zodu. - Bet, ja Jūras māte sakuļ vētru, kapteinis dara visu, lai glābtu, kas glābjams. Mirušajiem brīvība vairs neko nedod. Pat dzīvajiem brīvestība ir mazā vērtē.

- Viedi vārdi. - Māte Ķīra pamāja ar pirkstu Skarai. — Šodien sakautie rīt var uzvarēt. Beigtie ir zaudējuši uz mūžu.

- Reizēm grūti atšķirt viedumu no gļēvulības, -Skara atcirta.

Maģistre cieši sakoda zobus. - Apzvēru, ka mācīju jums gudrāku uzvedību nekā ciemiņa aizvainošana. Cildenums izpaužas nevis cieņā, kādu cilvēkam izrāda augstākie, bet gan godā, kādu viņš pats izrāda zemākajiem. Vārdi ir ieroči. Pret tiem jāizturas ar pienācīgu piesardzību.

Dženers pieklājīgi neizrādīja, ka būtu aizvainots. -Princesei Skarai nešaubīgi ir taisnība. Esmu saticis daudzus vīrus, kuri bijuši krietni drosmīgāki par mani. — Viņš skumji pasmaidīja, atsedzot šķību zobu rindu ar vairākām spraugām. - Un redzējis, kā viņus citu pēc cita apglabā, gandrīz visus.

- Drosme un ilgs mūžs reti kad sader kopā, — karalis piebilda un kārtējo reizi izdzēra kausu sausu.

- Karaļi un alus sader kopā tikpat slikti, — sacīja Skara.

- Mazmeitiņ, man nav atlicis nekas cits kā vien alus. Mani karavīri mani pametuši. Mani sabiedrotie ir mani atstājuši. Kamēr spīdēja saule, viņi bārstīja laba laika zvērestus kā akmenī cirstus, kuri gan izčākstēja, tiklīdz sariesās mākoņi.

Tas nebija noslēpums. Dienu no dienas Skara vēroja dokus, lai redzētu, cik kuģu atvedīs Getlandes Dzelzs ķēniņš Ūtils un cik daudz kareivju ieradīsies līdz ar slaveno Gromgilgormu no Vensterzemes. Dienu no dienas viņa gaidīja: pumpuri izplauka, raibu ēnu pār zemi meta koku lapas, līdz tās sabrūnēja un nokrita zemē. Neviens tā arī neieradās.

- Uzticība bieži raksturīga suņiem, bet cilvēkiem — reti, - piebilda Māte Ķīra. - Labāk nekāda plāna nekā tāds, kura pamatā likta uzticība.

- Un kāds tad būtu labāks? - Skara painteresējās. - Vai tāds plāns, kurš balstās uz gļēvulību?

Skaras vectēvs šķita tik vecs, kad pavērās uz mazmeitu ar miklām acīm un brūža dvaku elpā... Vecs un sakauts. — Skara, tu vienmēr esi drosmīga, drosmīgāka par mani. Nav šaubu, ka tevī rit Beila asinis.

- Arī jūsu asinis, mans karali! Jūs man vienmēr mācījāt, ka ar zobeniem izcīna tikai pusi no kara. Otru pusi izcīna šeit. - Skara piespieda pirksta galu pie deniņiem tik stipri, ka iesāpējās.

- Skara, tu vienmēr esi gudra, gudrāka par mani. Dievi zina, ka tu proti pierunāt putnus nolaisties no debesīm, ja tev to vajag. Tad izcīni to otru pusi kara! Parādi man to viltu, kas liktu Augstā karaļa armijai griezties atpakaļ, un paglāb mūsu zemi un ļaudis no Gudrā Jillinga zobena. Tā tu mani paglābtu no kauna un Veckundzes Veksenas noteikumiem.

Skara nodūra galvu, veroties uz salmiem klāto grīdu, viņas vaigi svila. - Kaut es to spētu! — Viņa bija tikai septiņpadsmit ziemas aizvadījusi meitene, un, ritēja vai neritēja viņā Beila asinis, viņai trūka varoņa cienīga padoma. - Piedodiet, vectēv.

- Piedod arī man, bērns! - Karalis Fins atgāzās krēslā un pieprasīja vēl alu.

- Skara.

No trauksmainiem sapņiem viņa attapās tumsā, kur vientuļi mirguļojošas sveces gaismā rēgaini vīdēja Mātes Kīras seja.

- Skara, mostieties!

Ar miega stindzinātiem pirkstiem viņa sabužināja kažokādas. Aiz loga skanēja savādi trokšņi, klaigas un smiekli.

Skara saberzēja acis. - Kas tur notiek?

- Jums jādodas līdzi Zilajam Dženeram.

Skara beidzot pamanīja tirgotāju stāvam guļamistabas durvju ailā. Melns stāvs ar pinkainu galvu un zemei piekaltu skatienu.

- Ko?

Māte Ķīra aiz rokas piecēla meiteni sēdus. - Jums jāiet tūlīt.

Kā radusi, Skara grasījās iebilst, bet tad pamanīja maģistres sejas izteiksmi, kas lika pakļauties bez iebildumiem. Vēl ne reizi viņa nebija redzējusi Māti Ķīru nobijušos.

Vairs neizklausījās, ka ārā kāds smietos. Tās bija raudas un nevaldāmas klaigas. - Kas tur notiek? - Skara izdabūja pār lūpām.

- Es pieļāvu šausmīgu kļūdu. — Mātes Kīras skatiens šaudījās no durvīm līdz Skarai. - Es uzticējos Veckundzei Veksenai. - Maģistre nomauca zelta aproci Skarai no rokas. To pašu aproci, kuru Celtnieks Beils reiz aplika, dodoties kaujā, un sveces gaismā tās rubīns tumši iemirdzējās kā nupat izlietas asinis. — Tā tev, — Māte Ķīra to sniedza Zilajam Dženeram, - ja apzvēri, ka droši nogādāsi Skaru līdz Torlbijai.

Sirotājs paņēma aproci, vainīgi pazibinādams acis. — Es zvēru. Zvēru pie Saules un Mēness.

Māte Ķīra cieši satvēra Skaras delnas. — Lai kas notiktu, jums jādzīvo. Tagad tas ir jūsu pienākums. Jums jādzīvo un jāstājas priekšgalā. Jums jācīnās par Troven-landi. Jums jāstāv par tās ļaudīm, ja... ja nebūs vairs neviena cita, kam to darīt.

Bailes tik cieši sažņaudza meitenes rīkli, ka viņa gandrīz nespēja parunāt. - Jācīnās? Bet...

- Es jums iemācīju, kā to darīt. Es centos. Vārdi ir ieroči. - Maģistre notrausa asaras no Skaras sejas, — viņa pat nebija pamanījusi, ka raud. - Jūsu vectēvam ir taisnība: jūs esat gan drosmīga, gan gudra. Toties tagad jums jābūt stiprai. Jūs vairs neesat bērns. Vienmēr paturiet prātā, ka jūsu dzīslās rit Beila asinis. Tagad ejiet.

Basām pēdām Skara dipināja pakaļ Zilajam Dženeram un drebinājās plānajā apģērbā. Mātes Kīras mācītais bija dzinis tik dziļas saknes, ka pat nāves bailēs meitene bažījās, vai ir piedienīgi tērpusies. Liesmas aiz šaurajiem logiem meta ēnu šķautnes pār salmiem klāto grīdu. Skara izdzirdēja paniskus kliedzienus. Kāds suns ierējās, tad

pēkšņi apklusa. Atskanēja skaļš būkšķis, it kā kristu kāds nocirsts koks.

It kā āvas sistos pret durvīm.

Viņi ielavījās viesu guļamistabā, kur vēl pirms dažiem mēnešiem plecu pie pleca gulēja kareivji. Tagad tur mētājās vien Zilā Dženera padilusl sega.

- Kas tur notiek? - Skara čukstus vaicāja un pati gandrīz nepazina savu balsi, cik vārgi un sausi tā skanēja.

- Ieradies Gudrais Jillings ar saviem pavadoņiem, lai nokārtotu Veckundzes Veksenas parādus, - Dženers atbildēja. - Jeiltofta jau deg liesmās. Man ļoti žēl, princese.

Skara satrūkās, kad Dženers kaut ko aplika viņai ap kaklu. Tā bija savītu sudraba stieplīšu kaklarota - smalka ķēdīte, kas tik tikko dzirdami nodžinkstēja. Līdzīgu nēsāja tā ingliešu meitene, kura mēdza sasiet matus mezglā.

- Vai esmu verdzene? — viņa nočukstēja, kad Dženers saslēdza otru smalkās ķēdes galu sev ap delnu.

- Jums jārada tāds iespaids.

Skara parāvās nostāk, kad ārā nožvadzēja kaut kas metālisks, un Dženers piespieda meiteni pie mūra. Viņš nopūta sveci, un abi palika tumsā. Kad Mēness tēvs uz-zibināja asmeni, Skara manīja, ka Dženers izvelk nazi.

Nu jau aiz durvīm atskanēja kaucieni - spalgi un baisi; tā auro zvēri, ne cilvēki. Skara aizmiedza acis, asaras dzēla plakstiņos, bet viņa skaitīja lūgšanas. Skara neskaidri murmināja, un mēle reizēm aizķērās; lai cik bezjēdzīgi, viņa tomēr vērsās pie visiem dieviem, bet tieši ne pie viena.

Ir viegli būt drosmīgai, kad Beidzamās durvis vēro no liela attāluma un tās šķiet mazas - tāds neaizsniedzams sīkums, par ko jāuztraucas citiem. Tagad Skara uz sava skausta sajuta Nāves salto elpu, un tā stindzināja viņas drosmi. Cik brīvi viņa vēl vakar vakarā runāja par gļēvulību! Nu Skara saprata, ko tas nozīmē.

Pēdējais stieptais brēciens, tad klusums - iespējams, pat vēl baisāks par troksni pirms tam. Skara juta, ka Dženers viņu rauj uz priekšu un vecā vīra sasmakusī elpa skar viņas vaigu.

- Mums jāiet.

- Man ir bail, - Skara noelsa.

- Man arī. Tomēr, ja droši stāsimies viņiem ceļā, mēs varētu arī izrunāt sev brīvību. Ja viņi mūs atradīs noslēpušos...

Bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī, mēdza teikt vectēvs. Ja slēpsies no tām, bailes pieveiks tevi. Dženers pavēra čīkstošās durvis, un Skara piespieda sevi iziet laukā, bet ceļi trīcēja tik stipri, ka gandrīz jau sitās viens pret otru.

Basā pēda paslīdēja uz kaut kā slapja. Pie durvīm sēdēja nogalināts vīrs, un salmi viņam visapkārt mirka asinīs.

Tā vīra vārds bija Borids. Šis kareivis kalpoja viņas vectēvam. Viņš uz pleciem reiz nēsāja vēl mazo Skaru, lai meitēns varētu aizsniegties līdz firziķiem, kas auga pie Beila strēles cietokšņa sienām.

Skaras tramīgās acis pavērās turp, kur skanēja balsis. Pāri zemē nomestiem salauztiem ieročiem un saskaldītiem vairogiem, pāri vēl citiem līķiem, kas sakņupuši,

izstiepušies visā garumā un plati ieplestām rokām un kājām mētājās zemē starp smalki tēstajām kolonnām, kuru dēļ vectēva Dievzāli mēdza dēvēt par Mežu.

Liesmojošā ugunskura gaismā pulcējās vairāki stāvi. Leģendām apvīti kareivji, kuru bruņas, ieroči un maiņas riņķi mirdzēja uguns liesmās, bet varenās ēnas stiepās līdz pat Skarai.

Viņu vidū atradās arī Māte Ķīra un Skaras vectēvs

>

slikti piegulošās, uz ātru roku uzvilktās bruņās un pēc naktsguļas joprojām neizķemmētiem matiem. Mīlīgi smaidot, abos gūstekņos no augšas noraudzījās slaida auguma karavīrs ar maigu, izskatīgu seju. Viņā manīja bērna bezrūpību, kuru nespēja izbiedēt pat citi slepkavas.

Gudrais Jillings no dieviem pielūdza vien Nāvi. Viņa runa spēcīgi atbalsojās zāles plašumā.

- Es cerēju izrādīt cieņu princesei Skarai.

- Viņa ir devusies apciemot savu māsīcu Leitlinu, -atbildēja Māte Ķīra, un pazīstamajā balsī, kas katru mīļu dienu bija mācījusi, labojusi un sodījusi Skaru, tagad ievibrējās līdz šim nedzirdētas šausmas. - Tur jūs viņu nemūžam nesasniegsiet.

- Ak tur mēs viņu sasniegsim gan, - atcirta kāds no Jillinga kareivjiem - liela auguma vīrs ar masīvu vērša kaklu.

- Diezgan drīz, diezgan drīz, Māte Ķīra, - piebalsoja otrs ar garu šķēpu rokā un pūšamo ragu pie jostas.

- Ķēniņš Ūtils atnāks, nosvilinās jūsu kuģus un ietrieks jūs atpakaļ jūrā, - maģistre neatstājās.

- Kā gan viņš nosvilinās manus kuģus, ja tie stāv drošībā aiz Beila strēles nesaraujamām ķēdēm? - Jillings

painteresējās. - Aiz tām pašām ķēdēm, kuru atslēgas jūs man iedevāt...

- Atnāks Gromgilgorms, - Māte Ķīra turpināja, lai gan balss jau skanēja gandrīz tik vārgi kā čuksts.

- Kaut tā notiktu. - Jillings pasniedzās uz priekšu un ar abām rokām ārkārtīgi maigi aizlika matus Mātei Kīrai aiz pleciem. - Tikai viņš ieradīsies pārāk vēlu, lai glābtu jūs. - Jillings izvilka zobenu, un milzu briljants, kuru pie spala noturēja zeltā liets putna nags, līdz ar tēraudu iemirdzējās tik spoži, ka baltas gaismas stars apžilbināja Skaru.

- Nāve gaida mūs visus, - karalis Fins gauži nopūtās un lepni pieslējās kājās. Acumirklī viņš atgādināja to vīru, kāds reiz bija. Pārlaidis acis pār zāli, Fins sastapa Skaras skatienu, un meitenei šķita, ka vectēvs tik tikko manāmi pasmaida. Tad viņš metās ceļos. - Šodien tu nogalināsi karali.

Jillings paraustīja plecus. — Karaļi vai zemnieki - Nāves acīs mēs visi izskatāmies vienādi.

Viņš iedūra zobenu Skaras vectēvam kaklā, asmens naski un nāvējoši kā zibens iegrima līdz spalam un iznāca laukā. Karalis Fins tikai sausi iečīkstējās un nomira zibenīgi, ar seju iekritis ugunskurā. Skara sastinga, acumirklī aizturējusi elpu un domas.

Māte Ķīra pavērās uz sava pavēlnieka līķi. - Veckun-dze Veksena man deva solījumu, - viņa nomurmināja.

Pakš, pakš, pakš - asinis pilēja no Jillinga zobena smailes. - Solījumi saista tikai vājos.

Veikli kā dejotājs viņš pagriezās, un pustumsā pazibēja asmens. Pašķīda melna asins straume, un Mātes Kīras

galva noblīkšķēja pret grīdu, viņas ķermenis sašļuka, kā zaudējis visus kaulus.

Pār Skaras lūpām izlauzās guldzošs vaids. Tas noteikti bija tikai murgs, drudža izraisīts ļauns sapnis. Viņai gribējās aizmigt. Plaksti smagi sakļāvās, miesa saguma, bet Zilā Dženera plauksta cieši un sāpīgi satvēra viņas roku.

- Jūs esat verdzene, - viņš uzšņāca un skarbi sapurināja meiteni. - Turiet muti. Jūs neko nesaprotat.

Skara centās apklusināt smilkstu, kad viņi dzirdēja tuvojamies vieglus soļus. Kaut kur tālumā kāds bija sācis kliegt un nekādi neapklusa.

- Tā, tā, tā, - atskanēja Gudrā Jillinga maigā balss. — Šiem diviem gan te nav vietas.

- Jā, kungs, mani sauc Zilais Dženers. - Skara nespēja aptvert, kā viņš var runāt tik draudzīgā, mierīgā un savaldīgā balsī. Ja viņa atvērtu lūpas, pār tām atskanētu vien puņķaini šņuksti. - Es esmu tirgotājs ar Augstā karaļa dotām tiesībām, nupat atgriezos no brauciena pa Dievišķo upi. Mēs bijām ceļā uz Skeken muižu, kad vējš mūs aizpūta no kursa.

- Tad jau tu esi labos draugos ar karali Finu, ja reiz viesojies viņa troņa zālē.

- Gudrs tirgotājs ir draugos ar visiem, mans kungs.

- Tu esi sasvīdis, Zilais Džener.

- Godīgi sakot, jūs iedvešat man bailes.

- Nudien, gudrs tirgotājs. - Skara juta maigu pieskārienu zodam, un viņas galva atkrita atpakaļ. Meitene ieskatījās sejā vīram, kas nupat nogalināja abus cilvēkus, kuri bija viņu audzinājuši kopš bērnības, šī slepkavas laipnajā smaidā joprojām krāsojās abu asinis. Vīrietis

atradās tik tuvu, ka Skara varētu saskaitīt smalkās krunciņas ap viņa degunu.

Jillings izstiepa pilnīgās lūpas un skaļi un spalgi iesvilpās. - Un vēl smalklietu tirgotājs. - Viņš izbrauca ar plaukstu caur Skaras matiem, kādu cirtu apvija ap pirkstu un atvirzīja no sejas tā, lai īkšķa gals skartu meitenes vaigu.

Tev jādzīvo. Tev jāstājas priekšgalā. Skara apklusināja bailes. Viņa nosmacēja ienaidu. Saņēmās un sataisīja stingu seju. Verdzenes seju, kura neizrāda neko.

- Vai pārdosi man viņu, tirgotāj? - Jillings jautāja. - Varbūt par paša dzīvību?

- Ar prieku, mans kungs, - Zilais Dženers attrauca. Skara zināja, ka Māte Ķīra rīkojās muļķīgi, uzticoties šim blēdim. Meitene ievilka elpu, lai nolādētu Dženeru, bet vīrieša mezglainie pirksti vēl sāpīgāk sažņaudza viņas roku. - Tomēr nevaru vis.

- Kā liecina mana pieredze, kas ir ievērojama un ļoti nežēlīga... - Gudrais Jillings pacēla gaisā asiņaino zobenu un piespieda to pie vaiga tā, kā maza meitenīte sev pie-kļautu mīļāko lelli, un briljanta spals iedegās sarkanās, oranžās un dzeltenās liesmās. - Viens uzasināts zobens pārcērt veselu nevaru virvi.

Pamatīgais Dženera gāmurs salēcās, kad viņš norija smagu kamolu kaklā. - Viņa man nepieder, lai es varētu pārdot. Viņa ir dāvana - Kaljivas prinča Varoslava velte Augstajam karalim.

- Ak vai. - Jillings ļāva zobenam lēnītēm noslīgt lejup, un tas ievilka pāri sejai sarkanu švīku. - Es tā dzirdēju, ka Varoslavs ir vīrs, no kura gudrais vairīsies.

— Viņam ir vērtīga humora izjūta, tas tiesa.

- Līdz ar varas pieņemšanos spēkā cilvēka humora izjūta izplēn. - Jillings uzmeta skatienu paša atstātajām asiņainajām pēdām starp kolonnām un līķiem. - Augstais karalis diez ko neatšķiras no viņa. Nočiept dāvanu, ko viens sūta otram, nebūtu prāta darbs.

— Es par to vien domāju, kopš devos ceļā no Kalji-vas, — Dženers piebilda.

Gudrais Jillings uzsita knipi, skaļu kā pātagas švlksts, un viņa acis piepeši iedegās puiciska aizrautība.

- Man kaut kas iešāvās prātā! Metīsim monētu! Cipars -varēsi vest to skaistulīti uz Skekenmuižu, lai viņa mazgā Augstajam karalim kājas. Ja trāpīsies ģerbonis, - es tevi nogalināšu un izmantošu viņu prātīgāk. - Jillings uzsita Dženeram uz pleca. - Ko teiksi, mans jaunais draugs?

- Es teikšu, ka Veckundzei Veksenai tas varētu nepatikt, - Dženers atbildēja.

— Viņai nekas nepatīk. - Jillings plati pasmaidīja, un maigā āda ap vīrieša acīm sagūla draudzīgās grumbiņās. - Tomēr es pakļaujos tikai vienas sievietes gribai. Tā nav ne Veckundze Veksena, ne Jūras māte, pat ne Māte Saule vai Kara māte. - Viņš pameta monētu augstu gaisā pret svētītajiem Meža griestiem, un iemirdzējās zelts.

- Es pakļaujos tikai Nāvei. - Jillings izrāva monētu no ēnas. - Karali vai zemnieku, augstu vai zemu, stipru vai vārgu, gudru vai muļķi - mūs visus gaida Nāve. — Viņš pavēra plaukstu, kurā uzspīdēja cipars.

- Fu... — Zilais Dženers blenza uz monētu, saraucis pieri. - Tā vien šķiet, ka viņai nāksies uz mani vēl pagaidīt.

Viņi steidzās prom pa izpostīto Jeiltoffu, degošie salmi lidinājās karstajā vējā, un nakts aizvien biezēja no kliedzieniem, lūgumiem un raudām. Skara neatrāva acis no zemes, kā labai verdzenei pieklājas, neviens vairs nepārmeta, ka viņa saliec muguru, bet bailes pamazām pārtapa vainas apziņā.

Viņi uzlēca uz Dženera kuģa klāja un atstūmās no

krasta. Apkalpe paklusām skaitīja pateicības lūgšanas

Miera tēvam par to, ka viņi paglābti no slaktiņa, un

airi raitā ritmā čīkstēja, lavoties starp sirotāju kuģiem

prom jūrā. Skara gulēja uz grīdas starp kravas kastēm,

un vainas sajūta palēnām pārvērtās bēdās, vērojot, kā

liesmas pārņem karaļa Fina skaisto Dievzāli un līdz ar

to arī Skaras pagātni. Varenā, grebumiem rotātā kore

melnēja uz liesmu fona, līdz sabruka, saceldama gaisā

dzirksteļu strūklaku.

»

Visa Skaras līdzšinējā dzīve degot saruka aizvien sīkāka, un pati Jciltofta pārvērtās tālā liesmu pudurī tumsas vidū. Buru audekls nostiepās, kad Dženers pavēlēja pagriezt kuģi uz ziemeļiem, kur atradās Getlande. Skara stāvēja un noraudzījās pagātnē, kas palika aiz muguras, asaras uz meitenes vaigiem nožuva, bet skumjas sastinga saltā, cietā un dzelzs smagā niknumā.

- Es vēl redzēšu brīvu Trovenlandi, - viņa čukstēja, savilkusi pirkstus dūrēs. - Mana vectēva zāle tiks uzcelta no jauna, un Gudrā Jillinga kauli tiks pamesti vārnām.

- Princese, pagaidām pietiks ar to, ka jūs paliksiet dzīva. - Dženers noņēma verdzenes riņķi no meitenes kakla un aplika savu apmetni ap viņas drebošajiem pleciem.

Skara pavērās uz Dženeru un saberzēja sudraba pinuma atstātās pēdas. — Es tevi nepareizi novērtēju, Zilais Džener.

- Jūsu spriedums ir gudrs. Esmu darījis daudz ļaunākas lietas, nekā jūs pieļaujat, ka spēju.

- Tad kāpēc tu manis dēļ riskēji ar savu dzīvību? Šķita, ka Dženers, kasot zodu, brīdi apdomājas. Tad

viņš paraustīja plecus. — Tāpēc, ka vakardienu vairs nevar mainīt, rītdienu gan var. - Dženers kaut ko iespieda Skarai saujā. Beila aproce asiņaini atblāzmoja mēness izgaismotajās debesīs. - Kā noprotu, tas pieder jums.

- Kad viņi būs klāt?

>

Tēvs Jārvi sēdēja uz sakrustotām kājām, atbalstījies pret koku, un pētīja klēpī ielikto senatnīgo grāmatu. Ja vien acis zem smagajiem plakstiem nezibētu pār rakstu rindām, varētu domāt, ka viņš ir aizmidzis. - Kol, es esmu maģistrs, nevis pareģis.

Kols uzmeta skatienu ziedojumiem pie izcirtuma. Putni bez galvām, iztukšotas alus krūkas un zarā paka-rināti kaulu saišķi. Rūnām rotātajos zaros ar galvu uz leju karājās viens suns, govs un četras aitas, un mušas mielojās gar to pārgrieztajām rīklēm.

Tur bija arī viens cilvēks. Spriežot pēc noberztās rievas ap kaklu, - vergs ar neveikli uzšņāptu rūnu rindu uz muguras. Viņa pirkstu kauliņi berzējās gar asinīm

piesūcināto zemi. Jauks ziedojums Sēklas diedzētājam no kādas bagātas sievietes, kura sapņo ieņemt bērnu.

Svētvietas Kolu īpaši neinteresēja. Tajās pārņēma sajūta, ka viņu kāds novēro. Kolam patika uzskatīt sevi par godīgu cilvēku, tomēr kuram tad nav noslēpumu? Kurš gan nešaubās?

- Ko jūs lasāt? — viņš pajautāja.

- Traktātu par elfu dārgumiem, kuru pirms simts gadiem sarakstījusi Māsa Sloda no Rērskoftas.

- Kārtējās aizliegtās zināšanas, vai ne tā?

- No laikiem, kad Maģistrāts koncentrēja pūles uz zināšanu apguvi, nevis to apspiešanu.

- Tikai to, kas zināms, var kontrolēt, — Kols nočukstēja. - Un visas zināšanas, tāpat kā jebkāda vara, var būt bīstamas, ja nonāk ļaunās rokās. Svarīgi, kā tās liek lietā. — Tēvs Jārvi nolaizīja kroplās kreisās rokas mezglā savilktā vienīgā pirksta galu un pāršķīra lappusi.

Kols aizvirzīja skatienu uz mierpilno mežu. — Kāpēc mums bija jānāk šurp tik agri?

- Parasti kauju uzvar tas, kurš ierodas pirmais.

- Es domāju, ka mēs šurp nācām runāt par mieru?

- Miera sarunas ir maģistra kaujas lauks.

Kols nopūtās, viņa lūpa atkārās. Zēns apmetās uz celma pašā izcirtuma malā drošā attālumā no visiem ziedojumiem, izvilka nazi un oša koka sprunguli, kuram jau bija piešķīris aptuvenu formu. Laktas pavēlniece ar augstu paceltu veseri. Tā būs dāvana Rīnai, kad viņš atgriezīsies Torlbijā. Ja viņš atgriezīsies, nevis dzīvi beigs karādamies kādā kokā šajā izcirtumā. Zēna lūpas atkal savilkās čokurā.

- Dievi dāvājuši tev daudz dotumu, - klusi čukstēja Tēvs Jārvi, neatraudams acis no grāmatas. - Veiklas rokas un asu prātu, jauku smilšdzeltenu matu ērkuli, mazliet pārgatavojušos humora izjūtu. Bet vai tu vēlies kļūt par dižu maģistru un nostāties pie karaļa pleca?

Kols norija siekalas. - Tēvs Jārvi, jūs zināt, ka es to vēlos vairāk par visu citu.

- Tad tev daudz kas jāiemācās un vispirms jau pacietība. Pacenties tikt skaidrībā ar savām domām, un kādu dienu varēsi pārvērst pasauli tieši tā, kā vēlējās tava māte.

Kols satrūkās, sajutis ap kaklu apmesto ādas saiti, tajā pakārtie atsvari noklikšķēja zem krekla. Savulaik šos atsvarus valkāja viņa māte Safrita, kā jau veikalniece ar godīgas svērējas slavu. Esi drosmīgs, Kol. Esi tik labs, cik vien labs vari būt.

- Ak dievi, cik ļoti man viņas pietrūkst, - zēns nomurmināja.

- Man arī. Tagad gan nomierinies un pievērsies tam, ko daru es.

Kols izlaida atsvarus no pirkstiem. - Manas acis ir piekaltas jums, Tēvs Jārvi.

- Aizver tās. — Maģistrs aizcirta grāmatu, piecēlās kājās un notrausa no mēteļa sakaltušās lapas. - Un ieklausies.

Pa mežu viņiem tuvojās soļi. Kols palaida vaļā iesākto kokgriezumu, bet nazi ar spalu piedurknes galā atstāja pa rokai. Pareizi izvēlēti vārdi var atrisināt gandrīz visas problēmas, bet Kola pieredze liecināja, ka dažu pieveik-šanai lieti noder arī labi uzasināts asmens.

No koku paēnas iznāca maģistres melnajā talārā tērpusies sieviete. Ugunssarkanos matus pie deniņiem viņa

bija noskuvusi un ap ausim ietetovējusi rūnas, pārējie mati, ieziesti ar taukiem, bija sacelti gaisā kā asa spura. Sievietes jau tā skarbo seju vēl bargāku darīja muskuļi, kuri cilājās, jo viņa košļāja koka mizu, tumši violetām slienām krājoties lūpu kaktiņos.

- Esat ieradusies mazliet par agru, Māte Advina.

- Tomēr ne tik agri kā jūs, Tēvs Jārvi.

- Māte Gundringa man mēdza teikt, ka nav pieklājīgi ierasties uz tikšanos kā otrajam.

- Tādā gadījumā ceru, ka piedosiet man rupjību.

- Atkarībā no tā, kādu vēsti esat atnesusi no Vec-kundzes Veksenas.

Māte Advina izslēja zodu. - Jūsu pavēlnieks ķēniņš

Ūtils un viņa sabiedrotais Gromgilgorms ir lauzuši

Augstajam karalim doto zvērestu. Viņi ir atstūmuši

Augstā karaļa sniegto draudzīgo roku un pacēluši pret

viņu savus zobenus.

>

- Augstā karaļa draudzīgā roka bija uzgūlusi mums kā smags slogs, - Jārvi atbildēja. - Divu gadu laikā, kopš no tā atbrīvojāmies, mēs visi esam sākuši elpot brīvāk. Pagājuši divi gadi, kopš Augstais karalis nav ieņēmis nevienu pilsētu, nedz ari uzvarējis kādā kaujā...

- Un kurās kaujās tad cīnījušies Ūtils ar Gormu? Ja vien neskaita tās, kuras abi ik dienu izcīna viens pār otru... - Advina izspļāva sulu pa mutes kaktiņu, un Kols nervozi sāka plūkāt no piedurknes atirušu diegu. Maģistre tik tikko netrāpīja viņam. - Tēvs Jārvi, jums ir paveicies, jo Augstā karaļa uzmanība tika pievērsta nemieriem Zemmalē. Es tā dzirdēju, ka jūs esat pielicis savu roku, lai tie nemieri tur izceltos.

Jārvi nevainīgi samirkšķināja acis. - Vai man būtu pa spēkam sacelt kājās vīrus simtiem jūdžu tālumā? Vai es esmu burvis?

- Dažs labs tā saka, bet tagad ne burvestības, neveiksme vai velnišķīga viltība vairs neko nemainīs — sacelšanās ir apspiesta. Gudrais Jillings izsauca uz dueli visus trīs Hokona dēlus un citu pēc cita nogalināja. Neviens nespēj līdzināties viņa prasmei rīkoties ar zobenu.

Tēvs Jārvi uzmeta acis sažuvušās rokas vienīgajam nagam, it kā lai pārbaudītu, vai viss kārtībā. — Ķēniņam Ūtilam par to varētu būt cits ieskats. Viņš būtu sakāvis

visus tos brāļus ar vienu cirtienu.

>

Māte Advina izlikās nemanām tukšo lielīšanos. - Gudrais Jillings ir jauna tipa cilvēks ar jaunu kārtību. Viņš lika zvēresta lauzējiem ķerties pie zobena, savukārt viņa sabiedrotie nodedzināja to svētās zāles ar visām tur iekšā palikušajām ģimenēm.

- Sadedzināja ģimenes. - Kols norija sarūgtinājuma kamolu. - Kāds progress!

- Iespējams, neesat dzirdējuši, ko Gudrais Jillings iesāka pēc tam...

- Tā runā, ka viņš esot nasks dancotājs, - Kols teica. - Vai viņš uzdejoja?

- Un kā vēl. Pāri jūras šaurumam līdz pat Jeiltoftai, kur apciemoja bezgodi karali Finu.

Iestājās klusums, vien viegla brīzīte čabināja koku lapas, nočīkstēja pakārtie ziedojumi, un Kols sajuta pār skaustu pārskrējām nejaukus drebuļus. Māte Advina košļādama nočāpstināja lūpas vienreiz, tad otrreiz un pasmaidīja.

- Ak tā. Un jūsu āksts nespēj no šī izdomāt kādu pamatīgu joku. Jeiltofta guļ drupās, karaļa Pina Diev-zāle pārvērsta par pelniem, bet viņa karavīri līdz ar vēju izklīduši kur kurais.

Jārvi tik tikko manāmi sarauca pieri. - Un kas dzirdams par pašu karali?

- Viņš jau atrodas otrpus Beidzamajām durvīm tāpat kā viņa maģistre. Viņu nāves spriedums tika parakstīts brīdī, kad jūs viņu ievilinājāt savā sīkajā sazvērestībā.

- Kaujas laukā nepastāv noteikumi, - Tēvs Jārvi nomurmināja. - Nudien jauna kārtība.

- Gudrais Jillings jau piešāvis uguni Trovenlandei, tā nogludinot ceļu Augstā karaļa pulkiem. Tajā armijā vīru ir vairāk nekā liedagā smilšu graudu. Varenākais karaspēks, kāds vien devies karagājienā, kopš laika, kad elfi uzsāka karu pret Dievu. Viņi stāvēs pie Torlbijas vārtiem vēl pirms vasaras saulgriežiem.

- Nākotne ir miglā tīta, Māte Advina. Tā varētu pārsteigt mūs visus.

- Nav jābūt pareģim, lai redzētu, kas mūs sagaida. -Māte Advina izvilka un atritināja ar rūnām blīvi aprakstīto pergamentu. — Veckundze Veksena nosauks jūs un ķēniņieni Leitlinu par pesteļotājiem un nodevējiem. Maģistrāts pasludinās to viņas papīra naudu par elfu maģijas augli un ikvienu tās lietotāju - par izstumto un noziedznieku.

Kols satrūkās, izdzirdot krūmos salūstam zaru.

- Jūs padzīs no pasaules tāpat kā Ūtilu, Gormu un visus, kuri paliks viņu pusē.

Tad parādījās nācēji. Vīri no Jutmārkas apmetņos ar kantainām sprādzēm un gariem vairogiem rokās. Kols

saskaitīja pavisam sešus un dzirdēja vēl divus sev aiz muguras, tomēr saņēmās un nepagriezās.

- Esat izvilkuši zobenus? - Tēvs Jārvi jautāja. - Uz Miera tēva svētās zemes?

- Mēs pielūdzam Vienīgo dievieti, - atrūca nācēju vadonis - kareivis ar zeltītu ķiveri galvā. — Mums šis te ir vien dubļu lauks.

t

Kols pārlaida skatienu skarbajām sejām un pret sevi pavērstajiem asajiem šķēpiem, un sauja, turot noslēpto nazi, nosvīda. — Man ir zināms labs risinājums.

Pergamenta rullis izslīdēja Mātei Advinai no rokām.

- Pat tagad pēc jūsu perinātā dumpja un nodevības Veckundze Veksena piedāvās mieru. - Raiba ēna pārkrita pār maģistres seju, kad viņa pavērsa acis pret debesīm.

- Vienīgā dieviete ir patiesi piedodoša.

Tēvs Jārvi nosprauslojās. Kols nespēja noticēt viņa šķietamajai bezbailībai. - Uzdrīkstos pieļaut, ka viņas piedāvātajam mieram tomēr ir sava cena?

- Visas Augsto dievu statujas ir jāiznīcina un visapkārt Sašķeltās jūras krastiem jāpielūdz tikai Vienīgā dieviete, - Advina pasludināja. - Ikvienam vensterie-tim un getlandietim reizi gadā jāmaksā Maģistrātam desmitā tiesa. Ķēniņam Otilam un Karalim Gormam jānoliek zobeni Skekenmuižā Augstajam karalim pie kājām, jālūdz piedošana un jādod jauns zvērests.

- Vecie zvēresti nebūs gana stipri.

- Tāpēc jūs, Māte Skēra un jaunais princis Druins kļūsiet par ķīlniekiem.

- Hmmm... - Tēvs Jārvi pacēla sažuvušo pirkstu un pabungāja pa zodu. - Jauks piedāvājums, tomēr vasaras Skekenmuižā mēdz būt diezgan karstas.

г

Bulta aizšāvās garām tik tuvu Kola sejai, ka viņš sajuta vēja pūsmu. Šautra bez skaņas trāpīja karavīru komandierim plecā tieši virs vairoga malas. No meža izlidoja jaunas bultas. Kāds iekliedzās. Kāds cits saķēra ievainoto seju. Kols metās pie Tēva Jārvi, norāva viņu zemē aiz svētā koka resnā stumbra un tad pamanīja karavīru, kurš ar augstu gaisā paceltu zobenu metās viņiem klāt. Tad parādījās Dodivuā, milzīgs kā māja, un ar savu vareno cirvi atdalīja uzbrucēju no kājām, viņa rumpis aizvēlās, sacēlis gaisā sakaltušu lapu mākoni.

Ēnas sakustējās, tās triecās un sitās pret ziedojumiem, kapāja tos sīkos gabalos un pluinīja. Vēl daži asinis stindzinoši mirkļi, un Mātes Advinas vīri būtu pievienojušies karaļa Fina spēkiem viņpus Beidzamajām durvīm. Viņu komandieris, nokritis uz ceļiem, sēca, sešas bultas caururba viņa bruņukreklu. Atbalstījies uz zobena kā uz kruķa, vīrietis mēģināja piecelties kājās, bet spēki sarkanā straumē aizplūda no viņa.

Izcirtumā iznāca Frors. Vienā rokā viņš stingri turēja smago cirvi, bet ar otru viegli atsprādzēja komandiera zeltītās ķiveres aizdari. Bruņucepure bija skaista, un par to varētu dabūt krietnu naudas žūksni.

- Tu to vēl nožēlosi, - komandieris noelsa asinai-nām lūpām, viņa sirmie mati bija pielipuši pie nosvīdušās pieres.

Frors lēnītēm pamāja ar galvu. - Man jau ir žēl. -Viņš ieblieza kareivim pa galvu, un tas nokrita, plati iepletis rokas.

— Nu jau vari ļaut man piecelties. - Tēvs Jārvi uzsita Kolam pa sāniem. Puisis pamanīja, ka guļ, piesedzis

maģistru ar savu miesu, līdzīgi kā māte sargā savu mazuli no vēja.

- Kāpēc jūs mani nepabrīdinājāt par saviem plāniem? — Kols jautāja, rausdamies kājās.

- To, ko nezini, nevari pastāstīt citiem.

- Jūs neesat pārliecināts, ka jūs nenodošu?

- Uzticēšanās ir kā stikls, - sacīja Ralfs, pārmeta pār plecu savu milzīgo loku un, pastiepis pretī plato delnu, palīdzēja Jārvi piecelties. — Tā ir jauka, tomēr tikai muļķis paļaujas uz to.

Rūdītie Getlandes un Vensterzemes kareivji bija ielenkuši izcirtumu no visām pusēm, un Māte Advina starp tiem šķita pavisam vientuļa. Kolam gandrīz sametās viņas žēl, tomēr viņš zināja, ka no tā nebūtu labuma

nevienam no viņiem.

>

- Tā vien šķiet, ka mana nodevība izvērtusies labāka par jūsējo, - Jārvi piebilda. — Nu jau divreiz jūsu pavēl-niece mēģinājusi mani noslaucīt no zemes virsas, un tomēr es vēl esmu tepat.

- Tu esi izslavēts nodevējs, zirneklēn. - Māte Advina izspļāva sev pie kājām tumši violetu sakošļātās mizas kumosu. - Un kā tad tava Miera tēva svētvieta?

Jārvi paraustīja plecus. - Ko jūs! Šis dievs prot piedot. Tomēr prātīgāk būtu katram gadījumam pakārt jūs šajos kokos un pārgriezt jums rīkli.

- Tad tā arī dari, - sieviete nošnāca.

- Žēlsirdībā slēpjas vairāk spēka nekā slepkavošanā. Atgriezieties pie Veckundzes Veksenas. Pasakiet viņai paldies par visu, ko man pavēstījāt, šī informācija man vēl noderēs. - Jārvi pamāja uz kritušo vīru pusi, kurus

citi jau vilka aiz kājām, lai piekarinātu pie svētās birzs koku zariem. — Pasakiet viņai paldies par tik bagātīgiem ziedojumiem Augstajiem dieviem — tos viņi noteikti pratīs novērtēt.

Atņirdzis zobus, Tēvs Jārvi pieliecās tuvu klāt Mātei Advinai, viņas maska krita, un Kols pamanīja bailes maģistres sejā.

- Tikai neaizmirstiet piebilst galvenajai no maģistriem, ka es uzmīžu viņas piedāvājumam! Es zvērēju atriebties sava tēva slepkavām. Zvērēju pie Saules un pie Mēness. Paziņojiet Veckundzei Veksenai, ka mieru neredzēt, kamēr vien mēs abi būsim dzīvi.

у

- Es tevi noslaktēšu, tu, kuce ar puspliko pauri! -Reits metās virsū, šņākdams un šļākdams siekalas. Raki satvēra viņu aiz kreisās un Sorjorns aiz labās rokas, un tikai pa abiem tiem izdevās noturēt karavīru uz vietas. Galu galā viņi bija gana trenējušies.

Dzelksne Batu nepakustējās, ja neskaita žokļa muskuļu savilkšanos noskūtajā galvas pusē.

- Tagad visi nomierināsimies, - viņas vīrs Brands sacīja un iepleta plaukstas kā gans, kurš cenšas nomierināt satrakojušos ganāmpulku. - Mums taču jābūt sabiedrotajiem, vai ne tā? — Šim milzīgajam, spēcīgajam vīram gluži kā vērsim nevarēja iebilst. - Tikai... kādu brīdi paliksim gaismas pusē.

Reits ne no viena neslēpa savu attieksmi pret šādu priekšlikumu un izrāvās no brāļa tvēriena pietiekami tālu, lai iespļautu Brandam sejā. Diemžēl viņš netrāpīja, bet savu pateica.

Dzelksne sašuta. - Vai tev nešķiet, ka tas suns ir jānoliek pie vietas?

Ikvienam ir savs Ahilleja papēdis, un šie vārdi Reitam iedzēla. Viņš sašļuka, galva novēlās uz sāniem, zobi atvāzās nicīgā smīnā, bet acis uzmeklēja Brandu. — Varbūt tā vietā es labāk nogalināšu to tavu gļēvulīgo sievu?

Reitam vienmēr labi padevās uzsākt kautiņu un ne tik slikti veicās arī ar tā pabeigšanu, tomēr nekas nebūtu ļāvis viņam sagatavoties tam, cik spēji Dzelksne metās šim klāt. - Tu esi līķis, baltmatainais nodevēj!

Reits parāvās malā un gandrīz parāva līdzi savu brāli un Sorjornu - visi tā arī būtu apjukušā ņudzeklī nogāzušies uz doka grīdas. Tikai trim getlandiešiem - skarbajam, vecajam ieroču pārzinātājam Hūnanam, vecajam plikpaurainajam stūrmanim Ralfam un Brandam - izdevās atvilkt Dzelksni nost, turklāt pēdējais ar rētām klāto apakšdelmu apķēra sievas rīkli. Trīs spēcīgie vīri stipri nopūlējās, bet Dzelksne tik un tā pamanījās ar dūri pamatīgi iezvelt Reitam pa galvu.

- Miers! - Brands uzšņāca, ar spēku atrāvis rokas vicinātāju sievieti no Reita. - Dievu dēļ, nomierinieties!

Tomēr nevienam nenesās prāts uz mieru. Vēl divi sāka paklusām lamāties - pa vienam no getlandiešu un vensteriešu puses. Reits pamanīja saspringtus pirkstu kauliņus sažņaudzam zobenu spalus un izdzirdēja skrāpējošo skaņu, kad Sorjorns izvilka no maksts savu nazi.

Reits saoda krietni nežēlīgākas vardarbības tuvošanos nekā tā, kas bija viņam padomā. Bet tāda jau ir nežēlības daba - reti kad tā iekļaujas cilvēka novilktajās robežās. Ja iekļautos, tā vairs nebūtu nežēlība. Reits atņirdza zobus tādā kā smīnā, kā smaidā, krūtīs jau svila nemiers, un karstā elpa dedzināja rīkli, ikviens muskulis saspringa.

Tā nu uz lietus izmērcētās Torlbijas ostmalas dēļiem sāktos slavas dziesmu vērts cīniņš, ja vien Gromgil-gorms kā satracināts bullis neiebrāztos pūlī, izšķirdams sakarsušos prātus uz visām pusēm kā blējošu kazu baru.

— Diezgan! - iebrēcās Vensterzemes karalis. — Kas tas tāds par apkaunojumu mazu, ķērcošu putneļu izskatā?

Kņada pierima. Reits nopurināja brāļa tvērienu un jau atkal atņirdza zobus kā vilks, Dzelksne lādēdamās izrāvās no vīra skavām. Neviens nešaubījās, ka Brandu sagaida ne īpaši jauka nakts, bet viss bija nokārtojies visnotaļ atbilstoši Reita vēlmēm. Viņš bija uzsācis cīniņu -vienalga, kurš stātos pretī.

Getlandieši, naidīgi lūrot, tomēr pašķīrās, lai ļautu aiziet ķēniņam Ūtilam, kurš kailo zobenu bija piespiedis sev pie krūtīm kā bērnu. Skaidrs, ka Reits viņu ienīda, īstam vensterietim jāienīst Getlandes ķēniņš. Visādi citādi gan šis vīrs šķita apbrīnas vērts - sirms un ciets kā dzelzs stienis un tikpat nelokāms. Ūtilu apvija daudzu uzvaru un mazrunātāja slava, kā arī nostāsti par trakulīgi spožām, dziļi dobumos iegrimušām acīm, kuras vēstīja, ka tur, kur dievi parasti mēdz noglabāt cilvēkā žēlastību,

viņam atrodas vien salts tukšums.

»

— Esmu vīlies, Dzelksne Batu. - Ķēniņa vārdi skanēja griezīgi un smagi kā dzirnakmeņi. - No tevis es gaidīju vairāk.

- Es patiesi nožēloju, mans ķēniņ, - meitene norūca, tad uzmeta zvērojošu skatienu kā Reitam, tā Brandam, kurš sāpēs saviebās, zinādams sievas aso reakciju.

- Es gan negaidīju neko labāku. — Gromgilgorms pavērās uz Reitu, saraucis uzacis. — Bet uz to gan tomēr cerēju.

- Vai mums jāļauj viņiem mūs aizskart, mans karali? -Reits atcirta.

- Mazliet pazemojuma var paciest, ja esi nolēmis saglabāt sabiedroto, - atskanēja Mātes Skēras sausā balss.

- Turklāt mūsu partnerības kuģis ir nokļuvis vētru jūrā, — Tēvs Jārvi piebilda ar medussaldu smaidu uz lūpām; viņa galva prasīt prasījās pēc trieciena ar pieri. - Ar saviem ķīviņiem lieciet tam nogrimt, un mēs katrs pa vienam noslīksim.

Reits kaut ko noņurdēja, to dzirdot. Viņš ienīda maģistrus un viņu melīgās runas par Miera tēvu un Augstajiem dieviem. Reits bija pārliecināts, ka ikvienu problēmu vislabāk var atrisināt ar dūri.

- Vensterieši nekad neaizmirst aizvainojumu. -Gorms izlaida pirkstus starp siksnai piekarinātajiem nažiem. - Tomēr mani nomākušas slāpes, un, ja reiz mēs esam ciemiņi... - Gorms piecēlās un izrieza krūtis, ap kaklu sakustējās no viņa sakauto ienaidnieku gardām darinātā ķēde. - Es, Gromgilgorms, Zobenlauzis un Bāreņu Radītājs, Vensterzemes karalis un Kara mātes mīļākais dēls... ieiešu pilsētā kā otrais.

Gorma kareivji neapmierināti ņurdēja. Veselu stundu viņi bija ziedojuši strīdam par to, kurš ieies pilsētā

pirmais, un nu kauja bija zaudēta. Viņu valdnieks ieņems mazāk godātu vietu, un, dievi vien zina, cik ļoti svarīgs abiem bija savs gods.

- Gudra izvēle, - Ūtils sacīja, piemiedzis acis. - Tikai par to negaidiet nekādas dāvanas.

- Vilkam nevajag aitu dāvanu, - Gorms atbildēja un nikni paraudzījās pār plecu. Ķēniņa Ūtila tuvākie kareivji patraucās garām, zibinot apzeltītas apmetņu sprādzes, zobenu spalus un maiņas riņķus. Viņu nepelnītā augstprātība bija piebriedusi līdz jauniem augstumiem. Reits atņirdza zobus un nospļāvās skrējējiem pie kājām.

- Suns kas suns, - Hūnans nosmīnēja, un Reits būtu meties virsū vecajam nelietim un turpat uz ostas grīdas izšķaidījis tā smadzenes, ja vien Raki viņu stingri neturētu un paklusām nedungotu pie auss: — Mieru, brāl, tikai mieru.

- Zilais Dženers! Tas tik ir pārsteigums!

Reits pavērās pār plecu un ieraudzīja: kāds vecs jūrnieks ar jūras sāls cauraustu seju paved malā Tēvu Jārvi. - Ceru, ka patīkams, - Dženers atņēma un sarokojās ar Ralfu tā, it kā viņi būtu ilgus gadus sēdējuši pie viena aira.

- Kā to ņem, - maģistrs atbildēja. - Vai esi nācis pēc ķēniņienes Leitlinas zelta?

- Es cņnšos pieņemt visu zeltu, kuru tik piedāvā. -Dženers pavērās apkārt tā, it kā grasītos parādīt kādu slepenu dārgumu. - Tomēr man ir labāks iemesls atrasties šeit.

- Labāks par zeltu? - Ralfs pasmaidīja. - Tu esi mainījies.

— Daudz labāks. — Dženers lika panākt uz priekšu cilvēkam, kurš līdz šim slēpās viņam aiz muguras, un Reitam šķita: kāds viņam iedūris galvā - tik spēji kaujas spars pameta puiša miesu.

Mazā auguma trauslo meiteni pie zemes spieda salijis apmetnis. Viņas mati bija sapinušies nevaldāmā mudžeklī, tādā kā tumšu cirtu mākonī, kuru raustīja un plosīja sāja brīze. Meitenei bija bāla āda un sasprēgājuši apsārtumi ap nāsīm, savukārt smalki veidotie vaigukauli šķita tik asi, ka varētu salūzt, dzirdot asāku vārdu.

Meitene vērās Reitā lielām, zaļām acīm kā pati Jūras māte vētrainā dienā. Viņa nesmaidīja. Viņa nerunāja. Meitene šķita noskumusi un nopietna, noslēpumu pārpilna, un uz Reita kakla sacēlās visas spalviņas. Nekāds cirvja šķēliens nevarētu padarīt puisi tik apstulbušu kā

viens viņas skatiens.

>

īsu brīdi Tēva Jārvi mute palika muļķīgi pavērta. Tad žoklis ar klakšķi aizvērās. - Ralf, aizved Zilo Dženeru un viņa viešņu pie ķēniņienes Leitiinas. Tūlīt pat.

— Tu biji gatavs nogalināt tikai par to, lai dotos iekšā pirmais, bet tagad vispār negribi turp iet? - Raki blenza uz viņu, un Reits aptvēra, ka Gorma vīri cēli soļo uz pilsētas pusi pakaļ getlandiešiem, turklāt visi ir tā piepūtušies, domādami par to, lai kaut kā atspēlētos par otro lomu, ka varētu pārsprāgt.

- Kas tas bija par skuķi? - Reits ieķērcās, apreibis tā, it kā kāds viņu būtu piepeši pamodinājis no alus radītas snaudas.

- Kopš kura laika tevi interesē meitenes?

— Kopš es ieraudzīju šo. — Reits pavērās uz pūli, cerot tiem abiem pierādīt, ka nav meiteni nosapņojis, bet viņu vairs neredzēja.

— Droši vien īsta skaistule, ja reiz atrāva tavu skatienu

no kautiņa.

»

- Tādu vēl nebiju redzējis.

- Piedod, brāl, bet, runājot par sievietēm, tu neko daudz neesi redzējis. Vai neaizmirsi, ka esi cīnītājs? -Raki šķībi pasmaidīja un pacēla Gromgilgorma melno, vareno vairogu. - Bet es esmu mīlnieks.

- Kā tev neapnīk man to atgādināt? - Reits uzmeta karaļa smago zobenu plecā un devās pakaļ savam brālim uz Torlbiju. Te pēkšņi pavēlnieka smagā roka noturēja viņu uz vietas.

— Tu sagādāji man vilšanos, Reit. - Zobenlauzis pievilka puisi sev klāt. — Šeit čum un mudž no ļauniem ienaidniekiem, bet man tā vien šķiet, ka kēninienes Leit-linas izraudzītajā vairognesī tu esi iemantojis visļaunāko.

Reits sadrūma. - Viņa mani biedē, mans karali.

Gorms spēji ieblieza puisim pa seju. Gormam tā bija tikai pļauka, bet Reits sajutās tā, it kā būtu saņēmis sitienu ar airi. Viņš sasvērās, bet karalis to noķēra un pierāva sev vēl tuvāk. - Mani sarūgtina ne jau tas, ka tu mēģināji viņu sāpināt, bet gan tas, ka tev nekas nesanāca. - Gorms iezvēla Reitam pa otru vaigu, un puiša mute pieplūda sāļām asinīm. - Man nav vajadzīgs suns, kurš kvekšķ. Man vajag suni, kurš prot likt lietā zobus. Man vajag slepkavu. - Kad viņš iesita Reitam trešoreiz, puisim sareiba galva. - Ka tik tevī nav palicis kāds nieks žēlastības, Reit. Iznīcini to, pirms tas iznīcina tevi.

Uz atvadām Gorms sabužināja Reitam matus. Kā tēvs dēlam. Vai ari kā mednieks savam sunim. — Manā gaumē tu nekad nevari būt pārlieku nežēlīgs. Tu to zini.

Pulētā vaļa kaula ķemme švīks-švīks-švlkstēja caur Skaras matiem.

Prinča Druina rotaļu zobens klik-klak-klakšķēja gar stūri novietoto lādi.

Ķēniņienes Leitlinas balss nepārstāja trallināt la-la-lā, it kā viņa justu, ka, tiklīdz apklusīs, Skara varētu sākt kliegt - kliegt un nekad neapklust.

- Tur aiz tā loga, pilsētas dienvidu pusē, apmetušies mana vīra kareivji.

- Kāpēc viņi nenāca mums talkā? - Stingi skatoties uz uzslietajām teltīm, Skarai gribējās kaukt, bet lūpas, kā parasti, izdvesa to, kas jāsaka: - Viņu šķiet ļoti daudz.

- Divarpus tūkstoši lojālu getlandiešu, kuri sapulcināti no visām zemes malām.

Skara juta, kā ķēniņienes Leitlinas spēcīgie pirksti maigi, bet ļoti nelokāmi pagriež viņas galvu. Spiedzīgā maza bērna balsī izkliedzis kaujas saucienu, Princis Druins uzbruka gobelēnam. Ķemme atsāka švīks-švīks-švīkstēt, it kā pareizs matu sakārtojums varētu atrisināt ikvienu problēmu.

- Aiz šī loga ziemeļu pusē atrodas Gromgilgorma nometne. - Gluži kā zvaigznes pie debesu segas, liesmas

mirguļoja biezējošajā pustumsā, kas ietina tumšos pakalnus. - Divi tūkstoši vensteriešu pie Torlbijas mūriem. Man pat prātā nenāca, ka redzēšu ko tādu.

- Bet ne jau ar makstīs noslēptiem zobeniem, — no telpas dziļuma atskanēja Dzelksnes Batu šņāciens — tik ass kā karavīru mests kaujas cirvis.

- Es ostā redzēju kautiņu, - sacīja Skara.

- Diemžēl tas nebūs pēdējais, — Leitlina nosmēja, piņķerēdama savēlušos šķipsnu. Skaras mati vienmēr bijuši nevaldāmi, bet ķēniņiene Leitlina nemēdza piekāpties pāris nepaklausīgu cirtu priekšā. - Rīt gaidāma lielā tautas sapulce. Tas nozīmē spītīgus kašķus piecu stundu garumā. Ja mēs šo pulcēšanos pārdzīvosim bez kritušajiem, es to uzskatīšu par slavas dziesmas vērtu panākumu. Skaties.

Leitlina pagrieza Skaru ar seju pret spoguli.

Ķēniņienes verdzenes klusējot bija nomazgājušas meiteni, noberzušas netīrumus un savalkāto drānu vietā atnesušas zaļa zīda tērpu, kas bija mērojis tālu ceļu no Galvenās pilsētas un pēc tam veikli pielāgots viņas izmēriem. Ārmalu rotāja zelta diega izšuvumi, tik smalku rokdarbu Skara nebija pielaikojusi ne reizi, un dažu labu skaistu drānu viņai tomēr bija palaimējies nēsāt. Tērpu bija daudz, un Māte Ķīra tos saskaņoja tik rūpīgi, ka dažbrīd meitenei likās - drānas kļuvušas par viņas auguma

dalu.

>

Skaru no visām pusēm ieskāva stipri mūri, spēcīgi karavīri, vergi un greznība. No tik milzīga atvieglojuma varētu sareibt galva. Tomēr, līdzīgi kā skrējējam, kurš apstājies, lai atvilktu elpu, bet saprot, ka nespēj vairs

nostāvēt uz kājām, ērtības sagādāja Skarai vārgu nelabumu un asu sāpi, kas par sevi atgādināja kā no iekšas, tā no ārpuses, it kā viņa būtu viena vienīga uzplēsta vāts. Meitenei gandrīz sagribējās atkal atrasties uz Zilā Dženera kuģa - Melnā suņa - klāja un drebošai stāvēt un blenzt lietū, un pēc tam trīsreiz pēc kārtas uz nobrāztajiem ceļiem rāpus vilkties līdz bortam, lai izvemtos.

- Tas piederēja manai mātei, karaļa Fina māsai. — Leit-lina rūpīgi sakārtoja auskaru, kura smalkajā ķēdīšu tīklā gandrīz līdz pat pleciem nokarājās sarkani dārgakmeņi.

- Cik skaists! - Skara noelsās, cenzdamās nenošķiest ar vēmekļiem visu spoguli. Viņa tik tikko pazina spogulī redzamo nomocīto, vārgo meiteni ar apsārtušajām acīm. Tā izskatītos viņas pašas rēgs. Ja nu viņai tomēr neizdevās paglābties no Jeiltoftas? Ja nu viņa joprojām atrodas turpat ieslodzījumā kā Gudrā Jillinga verdzene un tāda paliks līdz mūža galam?

Telpas dziļumā Skara ieraudzīja Dzelksni Batu tupam uz grīdas blakus princim, kurš neizlaida no sīkajām roķelēm savu koka zobenu, un klusi klāstīja ieteikumus, kā to pareizi atvēzēt. Dzelksne pasmaidīja, kad zēns iecirta viņai kājā, zvaigznes apveida rēta uz vaiga savilkās grumbās, un viņa sabužināja puišeļa gaišos matus. - Malacis!

Skaras domas kavējās tikai pie Gudrā Jillinga zobena un tā briljantiem klātās gardas, kas zibēja tumšajā Meža zālē, un spogulī redzamās bālās meitenes krūtis sāka smagi cilāties, bet rokas nodrebēja...

- Skara. - Kēniniene Leitlina cieši saņēma viņas pie-cus, savu smago, ciešo zilpelēko skatienu piekala viņas

acīm un sapurinot atgrieza tagadnē. - Lūdzu, izstāsti man, kas notika!

- Mans vectēvs gaidīja sabiedroto palīdzību. — Gluži kā bites dūkšanai, sacītajam nepiemita ne mazāko emociju. - Mēs gaidījām Ūtila un Gorma karavīrus. Viņi tā arī neieradās.

- Turpini.

- Viņš ieslīga bezcerībā. Māte Ķīra pierunāja vectēvu noslēgt mieru. Viņa aizsūtīja savu dūju, bet Veckun-dze Veksena atbildēja ar ērgli. Viņa visu piedotu ar noteikumu, ka Beila strēle tiktu atdota, Trovenlandes karaspēks tiktu aizsūtīts mājās, bet Augstā karaļa spēkiem pavērtos brīvs ceļš pāri mūsu zemei.

- Veckundze Veksena gan nemēdz piedot, — Leitlina sacīja.

- Viņa aizsūtīja uz Jeiltoftu Gudro Jillingu nokārtot šo parādu. - Skara norija rūgtu siekalu kamolu, un spogulī redzamās bālās meitenes dzīslainais kakls nodrebēja. Princis Druins, mazo sejiņu savilcis karavīra apņēmībā, uzbruka Dzelksnei ar savu rotaļu zobenu, bet viņa rāmi pastūma to nost. Puisēna sīkie kaujas saucieni tumsā izklausījās pēc sāpju un niknuma vaimanām, kas tuvojās un tuvojās.

- Gudrais Jillings Mātei Kīrai nocirta galvu. Manu vectēvu viņš nodūra tā, ka tas ievēlās ugunskurā.

Ķēniņienes Leitlinas acis iepletās. - Tas... notika tavu acu priekšā?

Dzirksteļu lietus paceļas gaisā, karavīri staro priekā, un biezas asinis pil no Jillinga zobena gala... Skarai pārskrēja nevaldāmi drebuļi, un viņa pamāja ar galvu. - Es

aizbēgu, izliekoties par Zilā Dženera verdzeni. Gudrais Jillings meta monētu, lai izlemtu, vai nogalināt arī viņu... bet tā monēta...

Skaras atmiņās monēta joprojām lidoja ēnu pārņemtajā telpā un atmirdzēja ugunskura krāsās.

- Tovakar dievi bija tavā pusē, - Leitlina noelsās.

- Tad kāpēc viņi ļāva nogalināt manu ģimeni? - Skarai gribējās kliegt, bet tā vietā atspulgā redzamā meitene vāri pasmaidīja un klusi norunāja piemērotu lūgsnu pateicībā Likteņa tēvam.

- Viņi tevi nosūtīja pie manis, māsīc. - Ķēniņiene cieši saspieda Skaras plecus. - Šeit tu esi drošībā.

Mežs — zāle, kur aizritējusi visa viņas dzīve, - tik

drošs kā klints, nu bija pārvērties pelnos. Divsimt gadus

nostāvējusī augstā kore nu gulēja drupās. Trovenlande

bija saplosīta kā vēja aizpūsti dūmi. Nekur un nekad

viņa vairs nebūs drošībā.

}

Skara pamanīja, ka berzē vaigu. Tas joprojām juta Gudrā Jillinga pirkstu pieskārienu.

- Jūs visi esat tik laipni, - viņa izdvesa, cenšoties norīt skābenu atraugu. Skaras kuņģis nekad nav bijis no stiprākajiem, bet kopš nokāpšanas no Melnā suņa klāja meitenes iekšas atradās tikpat lielā apjukumā kā viņas domas.

- Šeit ir tava ģimene, un tikai ģimenei ir nozīme. -Uz atvadām apskāvusi Skaras plecus vēl ciešāk, ķēniņiene Leitlina palaida viņu vaļā. - Man jārunā ar vīru un dēlu... es gribēju teikt, Tēvu Jārvi.

- Vai drīkstu jautāt... vai Zilais Dženers ir vēl tepat?

Ķēniņienes nepatika nebija noslēpjama. - Tas cilvēks tikai par mata tiesu ir labāks par pirātu...

- Vai atsūtīsiet viņu pie manis? Lūdzu!

Lai ari cieta kā krams, Leitlina tomēr saklausīja izmisumu Skaras balsī. - Es atsūtīšu viņu. Dzelksne, princese ir pārcietusi pamatīgus pārbaudījumus. Neatstāj viņu vienu. Druin, nāc!

Princis, kura augums nesniedzās augstāk par pieauguša cilvēka augšstilbu, nopietni pavērās uz Skaru. - Atā. - Puisēns nometa zemē savu koka zobenu un aizskrēja pakaļ mātei.

Skara palika divatā ar Dzelksni Batu. Viņai bija jāpaceļ skatiens uz savu izredzēto vairognesi, jo Dzelksne bija par galvas tiesu garāka. Ķemme viņai nebija vajadzīga, jo vienā galvas pusē mati bija nodzīti līdz tumšam ezītim, bet otrā - savijušies mezglos, pinkās un mudžu mudžeklī, kuru kopā saturēja vidēja izmēra bagātība zelta

un sudraba maiņas rinku veidolā.

> > »

Runāja, ka šī sieviete viena pati ir cīkstējusies ar septiņiem vīriem un tos uzvarējusi, - to apliecināja zeltā spīdošā elfu aproce ap delmu. Zīda drānu vietā šī sieviete nēsāja ieročus, bet dārgakmeņu vietā - rētas. Ar savu zābaku papēžiem viņa samina jebkādu pieklājību un par to nekad neatvainojās. Šī sieviete drīzāk ar seju durvis uzlauzīs nekā pie tām pieklauvēs.

- Vai esmu gūstekne? - Skara bija domājusi mest izaicinājumu, kas gan izskanēja kā peles pīkstiens.

Dzelksnes sejas izteiksme nebija izprotama. - Princese, jūs esat princese.

— Kā liecina mana pieredze, starp šiem jēdzieniem

nav lielas atšķirības.

>

Kurš gan uzdrošinātos Skarai pārmest nicinājumu?

Rīkle bija tik cieši sažņaugta, ka viņa tik tikko varēja

parunāt. - Jūs droši vien uzskatāt mani par mīkstu, vāju

un izlutinātu mulki...

> >

Dzelksne strauji ievilka elpu. — Patiesībā es domāju... par to, ko izjutu, redzot savu tēvu mirušu. - Pat ja meitenes sejā nebija ne miņas no maiguma, tas izskanēja balsī. — Es domāju par to, ko būtu izjutusi, redzot viņu nogalinātu. Redzot, kā tēvu nogalina manu acu priekšā, un nevarot nekādi palīdzēt.

Skara pavēra lūpas, bet vārdi nenāca pār tām. Šoreiz vēl ciešāk nekā nievas rīkli sažņaudza līdzjūtība, nevis nicinājums.

— Es zinu, ko nozīmē neizrādīt vājumu, - Dzelksne piebilda. - Reti kurš to zina labāk.

Skarai šķita, ka galva pārsprāgs.

— Es domāju... ka jūsu vietā... es būtu jūru pieraudājusi.

Skara vairs nenovaldīja smagas, muļķīgas elsas. Viņa cieši aizspieda plakstus, tomēr tie neaizturēja asaras -karstas un plūstošas. Viņas krūtis drebēja, elpa gārdza un raustījās. Nespēkā nolaistām rokām viņa piecēlās un raudāja tik nevaldāmi, ka sāpēja visa seja. Kaut kur sirds dziļumos apziņa atgādināja, ka tā uzvesties nav piedienīgi, bet visa pārējā būtne nespēja rimties.

Skara izdzirdēja straujus soļus un apklusa, nomierinājās un saņēmās kā bērns, kas cieši un stingri pieķēries pie vectēva rokas, redzot tēva līķi sadegam uz sārta. Skara

apskāva Dzelksni, mērcēja meitenes kreklu asarām un izkauca vārdus, kurus pati pat nesaprata.

Dzelksne stingi stāvēja un neizdvesa ne skaņas, tikai ilgi turēja Skaru apskāvienā, līdz drebuļi norima. Raudas izsīka elsās, un asaras — saraustītā elpā. Pēc tam Dzelksne negaidīti maigi atsvabinājās no meitenes rokām, izvilka balta auduma skrandu un, lai gan pašas krekls bija caur un cauri nosiekalots, nosusināja sīku plankumiņu uz Skaras kleitas un pasniedza nēzdogu princesei. — Tas domāts manu ieroču tīrīšanai, bet es nospriedu, ka jūsu seja ir krietni vērtīgāka. Un varbūt arī daudz bīstamāka.

- Piedodiet, - Skara nočukstēja.

- Par ko gan. - Dzelksne uzsita pa kaklā pakarināto zeltīto atslēgu. - Es katru rītu raudu daudz gaužāk, kad pamodusies atceros, ar ko esmu apprecējusies.

Skara vienlaikus iesmējās un iešņukstējās, tad izpūta no nāss krietnu gļotu pūsli. Pirmoreiz kopš tās nakts viņa atkal kaut nedaudz sajutās kā savā ādā. Galu galā varbūt viņa tomēr bija paglābusies no Jeiltoftas... Meitene sāka slaucīt seju, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

- Te Zilais Dženers.

Vīrietis iešļūca telpā sakumpis un tik nošņurcis, ka savādā kārtā pat nomierināja. Lai kur Dženers atrastos -pie kuģa stūres vai karalienes apartamentos -, viņš nekad nezaudēja savu seju. Viņu redzot, Skara sajutās stiprāka. Tieši šo cilvēku viņai arī vajadzēja.

- Vai atceries mani? - Dzelksne jautāja.

- Tādu sievieti kā tu grūti aizmirst. - Dženers pārlaida acis meitenes kaklā pakarinātajai atslēgai. - Apsveicu sievas kārtā.

Dzelksne nosprauslojās. — Tikai nemēģini šai ziņā apsveikt manu vīru. Viņš joprojām sēro par šo laulību.

- Princese, jūs mani saucāt?

- Saucu gan. - Skara norija kaklā sakāpušās asaras un izslēja muguru. — Kādi ir tavi plāni?

- Nevarētu teikt, ka man jebkad paticis kalt plānus. Ķēniņiene Leitlina man piedāvāja godīgu samaksu par to, lai es karotu par Getlandi, bet jāsaka, kā ir: karš ir jaunu viru padarīšana. Varbūt iešu ar Melno suni atkal lejup pa Dievišķo... - Dženers uzmeta acis Skarai un sarāvās. - Es apsolīju Mātei Kīrai nogādāt jūs līdz jūsu māsīcai...

- Un tu turēji doto vārdu par spīti briesmām. Es neuzdrošinātos lūgt ko vairāk.

Dženers sarāvās vēl sīkāks. - Tad jau tomēr lūgsiet...

- Es cerēju, ka paliksi pie manis.

- Princese... Es esmu vecs kara zirgs, un mans labākais laiks pagājis jau pirms gadiem divdesmit, un tie laiki nemaz nebija tik saulaini.

- Šaubu nav. Kad pirmoreiz tevi ieraudzīju, man šķita, ka tu esi nodeldēts kā veca kuģa rastrs.

Dženers pakasīja grumbaino žokli. - Taisnīgi teikts.

- Muļķīgi teikts. - Skarai aizkrita balss, bet viņa nokremšļojās, ievilka elpu un turpināja: - Tagad es to redzu. Tas vēja appūstais rastrs ir stājies pretī visnejaukākajiem laikapstākļiem un, par spīti visam, pārvedis kuģi uz dzimto ostu. Man nevajag skaistumu, man vajag uzticību.

Dženera seja savilkās vēl sāpīgākā grimasē. - Princese, visu mūžu es esmu bijis brīvs. Neesmu vadījies ne pēc viena... tikai pēc tālākā apvāršņa, neesmu liecis galvu neviena, tikai vēja priekšā...

- Vai apvārsnis ir pateicis tev paldies? Vai esi saņēmis atlīdzību no vēja?

- Jāatzīst, ne īpaši.

- Es gan tev pateikšos. — Skara saņēma raupjo roku

savās plaukstās. - Lai būtu brīvs, cilvēkam nepieciešams

mērķis.

>

Zilais Dženers pavērās uz savu delnu meitenes plaukstās, tad palūkojās uz Dzelksni.

Tā paraustīja plecus. - Kareivis, kuram nav nekā cita, par ko cīnīties, kā tikai viņš pats, nav nekas vairāk kā slepkava.

- Es tevi redzēju pārbaudījumos un zinu, ka varu tev uzticēties. - Skara atkal pievērsa vecā sirotāja skatienu sev. — Paliec pie manis. Lūdzu!

- Augstie dievi! - Raupjā āda ap Dženera acīm savilkās krunciņās, un viņš pasmaidīja. - Kā gan es tagad varētu pateikt nē...

- Tad nesaki. Saki, ka palīdzēsi man!

- Esmu jūsu rīcībā, princese. Es dodu zvērestu. Es zvēru pie Saules un pie Mēness. - Viņš uz mirkli apklusa. - Tomēr kādā ziņā man jums jāpalīdz?

Skara ievilka plaušās saraustītu elpu. - Vai atceries, es jau teicu, ka gribētu redzēt Trovenlandi brīvu, mana vectēva svēto zāli uzbūvētu no jauna un Gudrā Jillinga līķi pamestu vārnām par barību.

Zilā Dženera uzacis izbrīnā uzskrēja pavisam augstu.

- Aiz Gudrā Jillinga stāv viss Augstā karaļa karaspēks. Tā runā, ka piecdesmit tūkstoši zobenu.

- Ar zobeniem izcīna tikai pusi kara. — Skara piespieda pirkstu pie deniņiem tik stipri, ka iesāpējās.

- Otru pusi izcīna šeit.

- Tad jau jums kaut kas ir padomā?

— Es kaut ko izdomāšu. — Skara palaida vaļā Zilā Dženera roku un uzmeta acis Dzelksnei. - Kopā ar Tēvu Jārvi tu aizkuģoji līdz Galvenajai pilsētai?

Dzelksne gar daudzu lūzumu kropļoto degunu pavērās uz princesi un centās saprast, kas slēpjas aiz šī jautājuma. - Nūjā, es kuģoju kopā ar Tēvu Jārvi.

- Tu izcīnīji divkauju pret Gromgilgormu.

— Tas arī tiesa.

— Tu esi ķēniņienes Leitlinas izraudzītā vairogncse.

- Jūs taču zināt, ka tāda esmu.

— Tad jau, stāvot viņai pie pleca, tu esi gana bieži redzējusi arī ķēniņu Ūtilu.

- Vairāk nekā citi.

Skara notrausa no skropstām pēdējo miklumu. Viņa nedrīkstēja raudāt. Viņai jābūt drosmīgai un gudrai, un stiprai, lai cik vāja un pārbiedēta viņa justos. Skarai jācīnās par Trovenlandi, jo vairs nav neviena cita, kurš to darītu, un vārdiem jākalpo par viņas ieročiem.

- Pastāsti man par viņiem.

— Ko jūs vēlaties uzzināt?

Zināšanas ir spēks, Māte Ķīra mēdza teikt, kad Skara žēlojās par nebeidzamajām mācību stundām. - Es gribu zināt visu.

Reitu pamodināja neprātīga vēlme dabūt ciet to, kas grābstās viņa tuvumā.

Viņš satvēra nelieti aiz rīkles un trieca pret sienu, tad šņākdams izvilka nazi.

- Augstie dievi! Reit! Tas esmu es!

Tikai brīdī, kad atspīdēja lāpas trīsošā gaisma no gaiteņa gala, Reits ieraudzīja, ka tas, ko pienaglojis pie sienas, ir paša brālis un ka viņš tam grasās pārgriezt rīkli.

Sirds neprātīgi auļoja. Pagāja kāds mirklis, līdz viņš aptvēra, ka atrodas Torlbijas citadelē, gaitenī pie Gorma istabas durvīm, sapinies pats savā segā. Pieši tur, kur viņam jābūt.

- Neuzdrošinies mani tā modināt! - Reits nošnāca

>

un piespieda kreisās rokas pirkstus palaist brāli vaļā. Parasti tie izrādījās visstīvākie uzreiz pēc pamošanās.

- Tevi modināt? - Raki čukstus jautāja. —Tu tik skaļi kliedzi, ka pats būtu pamodinājis visu Torlbiju. Jau atkal murgoji?

- Nē, - Reits norūca, apsēdās, atslējis muguru pret sienu, un pakasīja galvu. - Varbūt. - Šajos murgos netrūka liesmu, tāpat arī dūmu un postījumu smārda. Viņš murgoja par neprātīgi liesmojošām karavīru acīm, kādas mēdz būt suņiem. Par nevaldāmo degsmi tās sievietes sejā. Viņš dzirdēja tās balsi, kliedzot par saviem bērniem.

Raki pasniedza brālim blašķi, Reits to paķēra un izskaloja muti, kas svila no Gorma pļaukām, bet tas nebija nekas jauns. Viņš ielēja ūdeni saujā un noskaloja seju. Auksti sviedri klāja Reitu no galvas līdz kājām.

- Reit, man tas nepatīk. Es uztraucos par tevi.

- Tu uztraucies par mani? Gorma zobens brāļu ķīviņā izrādījās nokritis zemē, un Reits to pacēla un piekļāva sev

pie krūtīm. Ja karalis redzētu, ka viņš ļāvis tam mētāties aukstumā, viņš saņemtu vēl kādu pļauku un, iespējams, pat ko ļaunāku. - Tas ir kas jauns.

- Nē, nav vis. Es jau sen par tevi uztraucos. - Raki uzmeta karaļa apartamentu durvīm bažīgu skatienu, pieklusināja balsi un, pieliecies tuvāk brālim, aizrautīgi turpināja: - Mēs varētu vienkārši doties prom. Atrastu vietu uz kāda kuģa, kas mūs aizvestu lejup pa Dievišķo un Aizliegto, par ko tu nebeidz runāt. Par ko tu agrāk vienmēr runāji, kāda starpība.

Reits pamāja uz durvīm. — Tu domā, ka viņš ļaus mums iet? Vai tu domā, ka Māte Skēra mums smaidīdama pamās atvadas? - Reits nosprauslojās. — Man tā šķita, ka tu esi tas gudrais. Sapnis ir skaists, bet mums nav iespēju atgriezties. Vai tu esi aizmirsis, kā mums klājās agrāk? Kā mēs visu laiku bijām izbadējušies, nosaluši un baiļu pārņemti?

- Vai tad tu visu laiku nebaidies? - Raki balss skanēja tik klusu, ka Reits aizsvilās un padzina murgu atnestās šausmas. Ja reiz tik tālu esam, dusmas ir atbilde gandrīz uz visām problēmām.

- Nē, nebaidos! - viņš šņāca un sapurināja Gorma zobenu. Brālis parāvās nostāk. — Es esmu karavīrs, un šajā karā es sev nopelnīšu labu slavu un tik daudz maiņas riņķu, ka mēs nekad vairs necietīsim badu. Te ir mana īstā vieta. Es taču esmu to izcīnījis, vai ne?

- Tā ir, tu esi to izcīnījis.

- Mēs kalpojam karalim! - Reits centās sajust sevī agrāko lepnumu. - Diženākajam karotājam Sašķeltās jūras krastos. Nesakautam ne divkaujās, ne kaujas laukā.

Tev patīk lūgties. Pasaki paldies Kara mātei, ka mēs atrodamies uzvarētāju pusē!

Plati ieplestām acīm mirdzot lāpas gaismā, Raki vērās uz brāli pāri gaitenim, atslējis muguru pret Gorma karā cietušo vairogu. Pārsteidzošā kārtā viņa sejā, tik ļoti līdzīgā Raita sejai, vīdēja pavisam atšķirīga izteiksme. Dažbrīd šķita, ka viņi kā divi kuģa rastri izgrebti tik līdzīgi, lai uz mūžīgiem laikiem rotātu vienu un to pašu kuģi, tikai vērtos katrs savā virzienā. — Būs slaktiņš, — Raki nomurmināja. — Asiņaināks nekā jebkad.

- Šķiet, ka jā, - Reits piekrita un atgūlās, uzgriezis muguru brālim, un piespieda Gorma zobenu sev klāt, tad pārvilka segu pār plecu. - Tad jau laikam karš, vai ne?

- Es vienkārši neciešu nogalināšanu.

Reits centās runāt tā, it kā sakāmais nebūtu nekas īpašs, bet viņam īsti neizdevās. - Es varu nogalināt par mums abiem.

Sekoja klusums. - Tieši no tā es baidos.

Kols beidza griezt pēdējo rūnu un nopūta skaidas, tad pasmaidīja. Zobena maksts bija gatava, un labais iznākums darīja zēnu lepnu.

Viņš vienmēr darbojās ar koku, tas nedz paturēja noslēpumus, nedz meloja un, tiklīdz izgriezts, vairs nepieņēma atpakaļ veco veidolu. To nevarētu teikt par maģistra darbu - tikai dūmi un minējumi. Vārdi ir

viltīgāki ieroči par kaltiem, un cilvēku prāti ir mainīgi kā Jūras māte.

Mugurā kaut kas iedūrās, kad Rīna aplika roku ap viņa pleciem un ar pirksta galu pārbrauca pār rūnu līnijām. - Ko tas nozīmē?

- Kara mātes piecus vārdus.

- Ak dievi, cik smalks darbs! - Meitenes roka pārslīdēja pār tumšo koku un pakavējās pie izgrieztajām cilvēku un dzīvnieku figūrām un kokiem, kuri saplūda cits citā. - Kol, tev ir prasmīgas rokas. Kā nevienam.

Rīna uzmauca maksts galā pašas izgatavoto uzgali no spoža tērauda - tas bija izkalts tā, lai atgādinātu čūskas galvu. Uzgalis piegūla puiša paveiktajam tik nevainojami kā atslēga slēdzenei. - Skat, cik skaistas lietas mēs varam uztaisīt abi kopā! - Viņas tēraudā nomelnējušie pirksti ielavījās starp puiša koka nobrūninātajiem. — Tā taču ir domāts, vai ne? Mans zobens. Tava maksts. — Puisis juta, kā meitenes otra roka pārslīd pār augšstilbu, saceļot vieglu drebuli. - Un otrādi...

- Rīna...

- Labs ir, drīzāk duncis, nevis zobens. — Kols saklausīja viņas balsī smieklus un juta, kā tie kutina pie kakla. Kolam patika, kad viņa smējās.

- Rīna, es nevaru. Brands man ir kā brālis...

- Nenovel uz Brandu. Problēma atrisināta.

- Es esmu Tēva Jārvi māceklis.

- Nenovel visu uz Tēvu Jārvi.

Kols juta meitenes lūpas pieskaramies kaklam, un mikla trīsa pārskrēja pār muguru.

- Viņš izglāba manai mātei dzīvību, viņš izglāba mani. Jārvi mūs atbrīvoja.

Nu jau Rinas lūpas draiskojās pie auss un čukstēja tik skaļi, ka pleci saguma zem kaklā pakārto grabošo atsvaru virtenes smaguma. — Kā gan viņš tevi atbrīvoja, ja tu pats nevari pieņemt lēmumu?

- Rīna, es esmu viņa parādnieks. — Kols juta meitenes krūtis ar katru elpas vilcienu piekļaujamies savai mugurai. Viņas pirksti bija savijušies ciešā mezglā ap Kola delnu. Rina bija tikpat stipra kā viņš, varbūt pat stiprāka. Lai spētu jēdzīgi padomāt, nācās pievērt acis. - Kad šis karš būs galā, es nokārtošu maģistra pārbaudījumu, nodošu maģistra zvērestu un kļūšu par Brāli Kolu. Man nebūs ne ģimenes, ne sievas... nūja.

Rinas delna ieslīdēja starp puiša kājām. - Un kas tevi attur līdz tam laikam?

- Nekas. - Kols metās apkārt, iebrauca brīvo roku meitenes īsi apgrieztajos matos un pievilka viņu sev klāt. Izsalkuši un kāri viņi uzreiz ļāvās smiekliem un skūpstiem, viņi paklupa pret solu un apgāza instrumentu maisu, kas grabēdams aizripoja pa grīdu.

Kad Kols atnāca šurp, viss vienmēr beidzās tieši šādi. Tāpēc viņš arī nāca šurp.

Gluma kā zutis Rīna izslīdēja no puiša skavām, metās pie lampas, paķēra galodu un pievērsa skatienu vēl nepabeigtajam asmenim tā, it kā visu ritu nebūtu darījusi neko citu.

Kols nesaprata. - Ko tu...

Durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un ienāca Brands. Kols palika stāvam telpas vidū, viņa bikses atgādināja uzslietu telti.

- Sveiks, Kol, - Brands sacīja. - Ko tu te dari?

— Atnācu pabeigt zobena maksti, — puisis izspieda un veikli aizgriezās pie sava galda, lai noslaucītu uz grīdas dažas skaidas; viņa seja dega kā ugunī.

- Parādi! - Brands uzlika roku Kolam uz pleca. Ak dievi, cik tā roka bija liela, cik muskuļi smagi, un vēl tā virves atstātā rēta ap delnu... Kols atcerējās redzējis, kā Brands paceļ uz pleciem vesela kuģa svaru, un tas kuģis, starp citu, kuru katru brīdi būtu sašķaidījis Kolu beigtu. Tad viņš sāka prātot, nez kā būtu saņemt sitienu no šādas rokas, ja Brands uzzinātu visu, kas notika starp viņa māsu un Kolu. Puisis norija siekalas ar diezgan lielām grūtībām.

Tomēr Brands tikai atglauda nepaklausīgu matu šķipsnu no sejas un pasmaidīja. - Skaisti paveikts. Tu esi apdāvināts, Kol. No tiem pašiem dieviem, kuri apdāvinājuši manu māsu.

— Viņa... viņa ir ārkārtīgi garīga meitene. - Kols sagrozījās, lai sakārtotu bikses, bet Rīna tikmēr brālim aiz muguras savilka lūpas riebīgā vieplī.

Ak dievi, cik Brands izrādījās izklaidīgs! Spēcīgs un uzticīgs, turklāt vēl prata plēst jokus kā tāds parasta vezumnieka dēls, toties izklaidības ziņā viņš varētu būt čempions. Laikam taču nevari būt Dzelksnes Batu vīrs un neiemācīties daudz ko laist gar ausīm.

- Kā iet Dzelksnei? - Kols painteresējās, lai novērstu uzmanību.

Brands sastinga tā, it kā būtu jāatrisina mīkla, pamatīgi apdomājoties. - Dzelksne kā jau Dzelksne. Bet es jau to zināju, kad viņu precēju. — Brands pavērās uz

Kolu ar mūžīgo bezpalīdzīgo smaidu uz lūpām. — Citādi nemaz nevar būt.

- Diez vai ar viņu ir viegli sadzīvot.

- Ja kas notiks, es tev pateikšu. Pusi dienas viņa pavada ar ķēniņieni un otru pusi — trenējoties vēl cītīgāk nekā līdz šim, tāpēc man trāpās viņu satikt vai nu aizmigušu, vai gatavu kašķim. - Brands apnicis pakasīja pakausi. - Bet arī to es zināju, kad viņu precēju.

- Diez vai ir viegli dzīvot bez viņas.

- Nūja. - Brands sāka blenzt vienā punktā kā daudz pārcietis kara veterāns, kurš cenšas salikt pa plauktiņiem pieredzētās šausmas. - Viens gan ir skaidrs: viņa prot savārīt kašķi no vismiermīlīgākajām izejvielām. Tomēr nekas, kam ir vērtība, nenāk viegli. Par spīti tam, es viņu mīlu. Es viņu mīlu tieši tāpēc. Es viņu mīlu. - Branda seja atkal atplauka šķībajā smaidā. - Katru dienu kāds jauns piedzīvojums - tas gan ir skaidrs.

Pie durvīm kāds skarbi pieklauvēja, Brands sapurinājās un devās atvērt. Rīna nosūtīja Kolam gaisa skūpstu, un Kols rādīja, ka kļauj to sev pie sirds, un Rīna rādīja, ka apvemj visu darba galdu. Kolam patika, ka viņa tā dara.

- Prieks tevi redzēt, Brand! - Pacēlis acis, Kols pārsteigts ieraudzīja savu meistaru Rīnas kaltajās bruņās.

- Tāpat kā man jūs, Tēvs Jārvi.

Pavadot kopā ar kādu cilvēku ilgāku ceļojumu, abu starpā izveidojas īpaši brālīgas attiecības, un, lai gan diez vai izdotos atrast atšķirīgākus cilvēkus nekā Brands un Jārvi, viņi apskāvās, un maģistrs ar sažuvušo roku draudzīgi papliķēja pa kalēja plato muguru.

- Kas jauns auksto ieroču jomā? - viņš uzsauca Rlnai.

- Vīriem vienmēr vajag uzticamus asmeņus, Tēvs Jārvi, — meitene atbildēja. — Un kas jauns vārdu jomā?

- Vīriem vienmēr vajag ari krietnus vārdus. - Maģistra ierasti bezkaislīgajā sejā iezagās smaids, kad viņš pavērās uz Kolu. - Es jau tā jutu, ka atradīšu tevi šeit. Ir jau pāri pusdienai.

- Jau? - Kols gribēja novilkt priekšautu, sapinās lencēs, tad norāva un nometa to zemē un noberzēja skaidas no plaukstām.

- Parasti jau māceklis nāk pie meistara. - Maģistra zižļa elfu metāla uzgalis ar atbalsi atsitās pret grīdu,

viņam nākot tuvāk. - Tu taču esi mans māceklis vai

>

neesi?

- Protams esmu, Tēvs Jārvi, - Kols atbildēja, vainīgi virzoties tālāk no Rīnas.

Jārvi piemiedza acis un nopētīja vispirms vienu, tad otru, un, protams, nepalaida garām neko. Reti kurš vīrietis būtu vērīgāks par Jārvi.

- Saki man, vai tu pabaroji dūjas?

- Es arī iztīrīju būrīšus, sašķiroju jaunās zālītes un izlasīju vēl divdesmit lappuses Mātes Gundringas Get-landes vēstures, vēl es iemācījos piecdesmit vārdus kalji-viešu mēlē. - Nebeidzami jautājumi savulaik padarīja traku Kola māti, bet maģistra mācības deva tik daudz atbilžu, ka šķita - galva pārsprāgs.

- Kol, izglītības trūkums ir baiļu barība. Zināšanas ir baiļu slepkava. Un kā ar zvaigžņu kustību? Vai tu pārzīmēji manis dotās shēmas?

Kols saķēra galvu. — Ak dievi, piedodiet, Tēvs Jārvi, es to izdarīšu vēlāk.

- Ne jau šodien. Pēc stundas sāksies lielā tautas sapulce, un pirms tās jāpagūst šo to izkraut.

Kols cerīgi paskatījās uz Brandu. - Es neesmu nekāds veiklais kastu cilātājs.

- Krūkas jāpārvieto ļoti uzmanīgi. Tās uzdāvināja imperatore Vialīne, un tās šurp mērojušas ceļu pa Aizliegto un Dievišķo.

- Jūs gribējāt teikt, ka tā ir dāvana no Sūmaelas? -Brands pārvaicāja.

- Jā, no Sūmaelas. - Tēvs Jārvi kā aizdomājies pasmaidīja, izrunājot šo vārdu. - Tas būs ierocis, ko izmantot pret Augsto karali... - Viņš apklusa un, nostājies starp Kolu un Rīnu, aizkabināja zizli aiz rokas, un ar veselās pirkstiem paņēma zobena maksti. Jārvi to pavērsa pret gaismu, lai aplūkotu kokgriezumu.

- Kara māte, - viņš nočukstēja. - Vārnu māte. Zo-benspalve. Kritušo vācēja. Zibenīgā dūre. Vai tu to visu izgriezi?

- Kurš gan vēl tā prastu? - Rīna vaicāja. - Maksts ir

tikpat svarīga kā asmens. Labu zobenu reti nākas vilkt

laukā. Taču maksti ļaudis redz uzreiz.

>

- Kol, kad tu beigu beigās nodosi maģistra zvērestu, pasaule zaudēs lielisku kokgriezēju. — Jārvi smagi nopūtās. — Tomēr ar kaltu nav iespējams pārmainīt pasauli.

- To var mazliet pārvērst, - Rīna iebilda un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, paskatījās uz maģistru. - Turklāt darīt to labāku.

— Kola māte lūdza mani padarīt viņu par iespējami labāku cilvēku.

Kols nervozi nogrozīja galvu Jārvi aiz muguras, bet Rlna nebija apklusināma. - Dažiem no mums viņš patīk tāds, kāds ir, — viņa teica.

— Kol, vai tas ir viss, ko tu vēlies? Griezt koku? - Tēvs Jārvi nometa maksti, kas grabēdama aizripoja pa solu, un uzlika sažuvušo delnu jauneklim uz pleca. — Vai arī tu vēlies nostāties karaļiem pie pleca un noteikt vēstures gaitu?

Puiša skatiens šaudījās no Jārvi uz Rīnu. Ak dievi, viņš negribēja sarūgtināt nevienu no viņiem. Ko gan lai iesāk? Tēvs Jārvi deva viņam brīvību. Kurš verga dēls gan nevēlas nostāties karaļiem pie pleca un būt drošībā, kļūt cienījams un varens?

— Mainīt vēsturi, - zēns nočukstēja un vērsa vainas pilno skatienu pret grīdu. - Laikam tomēr tā...

Garlaicība bija pagalam nomocījusi Reitu.

Karš bija domāts, lai dotos kaujā. Karš pret Augsto karali būtu nešaubīgi diženākais cīniņš, par kādu cilvēks vispār var cerēt. Tagad viņu piemeklēja atklāsme: jo lielāks karš, jo vairāk tā iznākumu nosaka pļāpas. Sarunas un gaidīšana, un bikšu dibena deldēšana.

Vecajo padome bija sasēdusi ap trim gariem galdiem, kuri bija sabīdīti pakava formā, un katra statusu noteica

viņa alus kausa vērtība. Vensterieši ieņēma vietas vienā

) j

pusē, getlandieši - tiem pretī, bet pa vidu kāds ducis krēslu tika atvēlēti troveniešiem. Šīs vietas palika tukšas, jo trovcnieši neieradās, un Reits nožēloja, ka nav rīkojies tāpat.

Tēvs Jārvi turpināja iesākto runu: - Pirms nedēļas es tikos ar Veckundzes Veksenas pārstāvi.

- Arī man bija jābūt tur klāt! — Māte Skēra nošņāca.

- Kaut tas būtu iespējams, bet man pietrūka laika. -Jārvi pacēla gaisā veselo delnu tā, it kā pasaulē nebūtu godīgāka cilvēka par viņu. - Tomēr jūs neko daudz garām nepalaidāt. Māte Advina mēģināja mani nogalināt.

- Viņa man sāk iepatikties, — Reits pačukstēja brālim, kurš klusi iesmējās.

Reits drīzāk ņemtu gultā skorpionu nekā pārmītu desmit vārdus ar to nelieti vienroci. Raiti mēdza saukt Jārvi par zirnekli, jo nevienam nebija šaubu par to, ka viņš ir viltīgs, glums un indīgs. Tomēr zirnekļi nekaitē nevienam, izņemot mušas. Tēvs Jārvi pina tīklus cilvēkiem, un neviens nevarēja paredzēt, kurš tajos iekritīs.

Maģistra māceklis bija par nieka tiesu labāks - izstīdzējis puika ar kraukļa melnu matu ērkuli, nenosakāmas krāsas durstīgas bārdas kumšķiem un nervozu, kaitinošu manieri mirkšķināt acis. Viņš smaidīja un darīja to nemitīgi, it kā ikviens būtu viņa draugs, bet Reitu nevarēja tik viegli pārliecināt. Niknam sāpju vai naidīguma pilnam skatienam viņš ticēja. Aiz smaida var slēpties jebkas.

Reits turēja galvu stalti paceltu un vērās uz Dievzā-les augsto griestu kupolu, kamēr balsis tik turpināja

bubināt. Ēka šķita iespaidīga, bet Reits īpaši nesaskatīja namu jēgu, tie derēja ja nu vienīgi nodedzināšanai. Augsto dievu statujas lejup raidīja nosodošus skatienus, kuriem Reits atbildēja ar smīnu. Ja neņem vērā savādo, svārstīgo lūgšanu Kara mātei, viņš nesaskatīja īpašu jēgu arī no dieviem.

- Veckundze Veksena mūs pasludināja par pesteļotā-jiem un nodevējiem un ir devusi pavēli mūs visus noslaucīt no zemes virsas. - Tēvs Jārvi nometa pergamentu sev priekšā uz galda, un Reits smagi nopūtās. Viņaprāt, vīstokļi bija vēl bezjēdzīgāki par dieviem vai mājām. — Viņa ir nolēmusi mūs iznīcināt.

у

- Miera izlīguma piedāvājuma nav? — ķēniņiene Leit-lina painteresējās.

Tēvs Jārvi uzmeta skatienu savam māceklim un nogrozīja galvu. — Nav gan.

Ķēniņiene izdvesa nožēlas pilnu nopūtu. - Es cerēju, ka viņa mums piedāvās kaut ko, par ko varēsim pakaulēties. Asinsizliešana piedāvā vien virspusēju labumu.

- Viss atkarīgs no tā, kura asinis un kādā veidā tiek izlietas. - Gorms drūmi paraudzījās uz tukšajiem krēsliem. - Kad karalis Fins atvēlēs mums kādu viedu padomu?

- Nekad, - Jārvi atbildēja. - Fins ir miris. - Maģistra teiktais atbalsojās un pamazām izdzisa pret augstajiem Dievzāles griestiem, līdz iestājās satriecošs klusums. Pat Reits saspicēja ausis.

- Samaksā par mieru Māte Ķīra atdeva pat Beila strēles atslēgu, tomēr Veckundze Veksena viņu piekrāpa.

Parādu piedziņai viņa nosūtīja uz Jeiltoftu Gudro Jil-lingu, kurš nogalināja karali Finu un nosvilināja pilsētu līdz pašiem pamatiem.

— Tad jau palīdzību no Trovenlandes nav ko gaidīt. -Šķita, ka Mātes Skēras mācekle Māsa Ouda — meitene ar tuklu seju - izplūdis asarās par dzirdēto, bet Reits smaidīja. Ja nu beidzot kaut kas tomēr izdosies.

— Ir viena izdzīvojusī. - Ķēniņiene Leitlina uzsita knipi, un Dievzāles durvis plaši atvērās. - Karaļa Fina mazmeita princese Skara.

Spoži izgaismotajā durvju ailā parādījās divas tumšas figūras, tās tuvojās, un garas ēnas izstiepās pār nopulēto grīdu. Viens no nācējiem izrādījās Zilais Džencrs, tikpat noskrandis un vēja appūsts kā toreiz ostā. Otra virzījās uz priekšu ar krietni lielāku piepūli.

Skara bija ģērbusies plānā zaļa auduma kleitā, kas atspīdēja lāpu izgaismotajā pustumsā, un nāca uz priekšu, izslējusi muguru, bet gar asajiem atslēgkauliem krita šauras ēnas. Auskara dārgakmeņi garā piekariņā piekļāvās meitenes slaidajam kaklam, un kalsno roku rotāja augstu uzmaukta zelta aproce ar asinssarkanu akmeni. Vēl nesen gaisā plandošie, tumšie mati bija ieeļļoti, sapīti bizē un savīti spožā mezglā.

Ak dievi, cik ļoti Skara bija pārvērtusies, tomēr Reits viņu uzreiz pazina. - Tā ir viņa - tā meitene, kuru es redzēju dokos, — viņš izdvesa.

Raki pieliecās pie auss un čukstus piebilda: — Brāl, es tevi mīlu, bet, visticamāk, tu mērķē mazliet par augstu.

— Man jāsaka liels paldies. — Skara izskatījās bāla un trausla kā olas čaumala, bet viņas balss izskanēja spēcīgi

un dzidri, kad princese pavērsa milzīgās, zaļās acis pret draudīgajām Augsto dievu skulptūrām. - Man jāpateicas dieviem par to, ka viņi izrāva mani no Gudrā Jillinga ķetnām; manai namamātei un namatēvam — par to, ka deva man pajumti, kad paliku pavisam viena. Manai māsīcai ķēniņienei Leitlinai, kuras nepārspējamā viltība ir plaši zināma, bet kuras dziļo līdzjūtību izbaudīju tikai nesen. Man jāpasaka paldies arī Dzelzs ķēniņam Ūtilam, par kura dzelzs apņēmību un dzelzs taisnīgumu sačukstas visapkārt Sašķeltās jūras krastiem.

Ķēniņa Ūtila uzacs aiz pārsteiguma viegli nodrebēja. Lāču lamatām līdzīgā seja staroja labsajūtā. - Laipni lūgta mūsu vidū, princese.

Skara dziļi un graciozi paklanījās vensteriešiem. - Gromgilgorm, Vensterzemes karali un Zobenlauzi, es jūtos pagodināta atrasties jūsu garajā ēnā. Es varētu jums pastāstīt par to, kā Jeiltoftā bieži vien klīst leģendas par jūsu diženo spēku un lielisko prasmi rīkoties ar ieročiem, tomēr jūsu ķēde visu pavēsta krietni daiļrunīgāk, nekā es to jebkad spētu.

- Tā man šķita gana daiļrunīga. - Gorms aptaustīja ķēdi un tajā piekarinātās no kritušo ienaidnieku zobeniem norautās gardas, kas četrās kārtās apvija resno kaklu. - Līdz brīdim, kad dzirdēju runājam jūs, princese. Tagad es sāku šaubīties.

Runas vien, bet pat Reits, kurš neprata izteikt komplimentus labāk par suni, ievēroja, cik rūpīgi ikviena uzslava bija pielāgota adresāta iedomībai, gluži kā atslēga slēdzenei. Dievzālē jau valdīja gaišāks noskaņojums. Pār

šo aliansi bija liets jau gana daudz netīkamu kašķu etiķa. Skara piedāvāja saldu medu, un visi to kāri uzlaizīja.

- Dižie valdnieki, - viņa iesāka, - viedās valdnieces, leģendām apvītie karavīri un viltīgie klātesošie maģistri. — Skara pielika slaido delnu sev pie saules pinuma, un Reitam šķita, ka tā dreb, bet princese uzlika delnai otru un turpināja runu: — Es esmu jauna, un man nav tiesību sēdēt jūsu vidū, tomēr bez manis nav neviena cita, kurš varētu runāt Trovenlandes vārdā. Nevis sevis pašas, bet manas tautas vārdā, kura jūtas bezpalīdzīga Augstā karaļa kareivju priekšā; es lūdzu jums atļauju ieņemt mana vectēva vietu.

Iespējams, tāpēc, ka viņa nebija nostājusies nevienā pusē. Iespējams, tāpēc, ka princese bija jauna, pazemīga un bez draugiem. Varbūt pie vainas bija Skaras melodiskā balss, bet viņas runa izstaroja burvīgu auru. Vēl pirms brīža neviens nespētu iespraust starp paceltajiem zobeniem kaut vienu cilvēcīgu vārdu, bet tagad telpā sanākušie spurainie karotāji sēdēja, domās iegrimuši.

Ķēniņa Ūtila balss ieskanējās griezīgi kā vārnas ķērciens, kas pārtrauc lakstīgalas dziesmu. — Būtu nepieklājīgi noraidīt tik eleganti izteiktu lūgumu.

Beidzot abi karaļi bija atraduši vienu jautājumu, par kuru bija vienisprātis. - Mums būtu jums jālūdz atļauja ieņemt vietas, princese Skara, — piebilda Gorms.

Reits vēroja, kā princese līgani pietuvojas augstajam tronim, kuru mēdza ieņemt karalis Fins, viņas solis šķita tik līdzens, ka meitene varētu turēt uz galvas alus kausu un neizliet tā saturu. Zilais Dženers mazliet sabojāja

eleganto iespaidu, nokrizdams uz blakussēdekļa gluži kā uz airu vira mantu lādes.

Gorms uzmeta vecajam sirotājam drūmu skatienu. - Princesei neklājas iztikt ar tik niecīgu apsardzi.

- Nevaru nepiekrist. — Zilais Dženers pavēra smaidā reto zobu rindu. - Ticiet man, tā nebija mana ideja.

- Blakus valdniecei jāsēž maģistram, — Māte Skēra norādīja. - Lai palīdzētu izvēlēties mazāko no ļaunumiem.

Saraucis pieri, Jārvi paraudzījās uz maģistri pāri Diev-zālei. — Tāpat kā lielāko no labumiem.

- Tieši tā. Mana mācekle Ouda prot prasmīgi likt lietā valodas un pārzina Sašķeltās jūras apkaimes likumus, viņa būtu arī pietiekami viltīga dziedniece.

Reits tik tikko novaldīja smieklus. Stulbi veroties uz savu meistari, Māsa Ouda izskatījās tikpat viltīga kā rācenis.

- Cik jauki, — sacīja Gorms, - tikai princesei vienlīdz nepieciešams ne vien padomdevējs, bet arī sargs.

Leitlinas balss grieza asi kā ledus. — Mani karavīri jau aizsargā manu māsīcu.

- Un kurš viņu pasargās no tiem? Es jums piedāvāju pats savu zobena nesēju. - Gorma smagā delna noblīk-šķēja pār Reita plecu negaidīti kā zibens spēriens, pie viena apklusinot arī puiša smieklus. - Pats savu kausa pildītāju. Viņam es uzticu savu dzīvību ik reizi, kad dzeru, un to es daru bieži. Princese, Reits nakšņos pie jūsu durvīm un sargās tās uzticīgi kā suns.

- Es drīzāk ļautu ierīkot čūsku midzeni pie viņas guļamistabas, - nošņāca Dzelksne Batu; arī Reits nešķita

īsti laimīgs. Viņš būtu ar mieru caurām dienām skatīties uz Skaru, tomēr doma, ka tāpēc viņam atņemtu paša izcīnīto vietu un padarītu par princeses vergu, nebūt nešķita tik tīkama.

- Mans karali, — viņš čukstēja, kamēr no visiem telpas kaktiem cēlās dusmīga murdoņa. Gadiem ilgi Reits kopā ar brāli bija kalpojis savam valdniekam. Atskārta, ka viņu varētu tik vieglu roku pamest malā, sāpēja kā dunča dūriens. Un kurš tagad pieskatīs Raki? Viņi abi taču zina, ka Reits ir stiprais brālis.

Gorma delna Reitu nospieda vēl zemāk. - Viņa ir Leitlinas māsīca, - Gorms čukstus turpināja. — Gandrīz getlandiete. Neatkāpies no viņas ne soli.

- Bet mans pienākums ir cīnīties plecu pie pleca ar jums, nevis tēlot aukli kādai...

Spēcīgie pirksti saspieda Reita plecu tik sāpīgi, ka viņš noelsās. - Nemūžam neliec man atkārtot lūgumu.

- Draugi! Es jūs lūdzu! - Skara iesaucās. - Mums jau tā ir pārlieku daudz ienaidnieku, lai mēs strīdētos paši savā starpā! Es būšu priecīga uzklausīt jūsu padomus, Māsa Ouda, un tavu aizsardzības plānu, Reit.

Reits pārlaida acis pār zāli un sajuta aukstos, pret sevi vērstos skatienus. Viņa karalis bija runājis. Viņam nebija vairāk teikšanas kā sunim, kad saimnieks devies medībās.

Krēsla kājas nočīkstēja, kad viņš piecēlās un stingiem pirkstiem atsprādzēja Gorma zobenu. Trīs gadus viņš tīrīja, pulēja, nēsāja šo zobenu, cēlās un gūlās ar to. Tik ilgi, ka bija jau sagriezies uz vieniem sāniem zem tā svara. Reitam gribējās nomest zobenu zemē, tikai viņš nespēja saņemties. Beigu beigās puisis pazemīgi nolika to

blakus savam krēslam, paplikšķināja satriektajam brālim pa plecu un acumirklī pārtapa no karaļa zobena nesēja princeses klēpja sunītī.

Reita šļūcošie soļi atbalsojās naidīgajā klusumā, un viņš bez sajūsmas noslīga uz krēsla līdzās savai jaunajai pavēlniecei, pagalam sakauts un bez mazākās iespējas cīnīties.

- Varbūt atgriezīsimies pie karalietām? - ķēniņš Ūtils norūca, un tautas sapulce turpinājās.

Skara pat neuzmeta acis savam jaunajam mājdzīvniekam. Kamdēļ lai viņa to darītu? Tikpat labi viņi varētu būt nākuši no dažādām pasaulēm. Reitam Skara atgādināja smalku un ideālu, elfu rokām darinātu relikviju. Mierīga un par sevi pārliecināta tik augstdzimušā sabiedrībā kā kalnu ezers, kurā spoguļojas zvaigznes.

Meitene vai sieviete, kura nepazīst baiļu.

Diez vai Skara vēl vairāk pārbijās tobrīd, kad nonāca aci pret aci ar Gudro Jillingu.

Viņa nebija gulējusi ne mirkli, nemitīgi pārliekot, ko un kā pateikt; viņa izsvēra Mātes Kīras mācīto, atsauca atmiņā vectēva piemēru un tumsā paklusām lūdzās Pirmā vārda māti.

Brokastīs Skara nebija notiesājusi ne drusciņas, un satraukums svilināja iekšas. Viņai šķita, ka kuru katru bridi varētu pietaisīt bikses, un viņa sāka domāt par to, kas notiktu, ja šīs eksaltētās sabiedrības vidū viņa noliktu

kluci. Saspringtiem pirkstu kauliņiem Skara turējās pie varenā troņa roku balstiem tā, it kā atrastos vētras pārņemtā jūrā. No Dievzāles pustumsas iznira piktas sejas, un viņa saņēmās, lai tās nopētītu tā, kā bija mācījusi Māte Ķīra: viņai tās jānolasa un jāuzmin to slēptās šaubas, cerības un noslēpumi, lai noskaidrotu, kura no tām būtu noderīga.

Skara pievēra acis un nebeidzami domās atkārtoja vectēva teikto. Skara, tu vienmēr esi drosmīga. Esi vienmēr drosmīga. Esi vienmēr drosmīga.

Jaunais vensterietis Reits viņā raisīja pavisam maz pārliecības. Jā, viņš bija dzēlīgs. Dzēlīgs kā cirvis, kas pielikts pie rīkles. Puiša bālie sejas vaibsti bija asi kā noslīpēts sudrabs, no vienas sadragātās auss stiepās dziļa, griezta rēta, viņa pieri klāja niknas grumbas. īsi apcirptie mati un rētu izvagotās uzacis, pat Reita skropstas bija baltas, it kā viņam būtu atņemtas jebkādas sirsnīgas jūtas, atstājot vien saltu nicinājumu.

Tikpat labi viņi varētu būt nākuši no dažādām pasaulēm. Reits radīja mežonīgu iespaidu gluži kā izturīgs cīņu suns, kurš šādā sabiedrībā šķiet mierpilns un nicinošs, bet sava vilku bara priekšgalā ir nežēlīgs slepkava. Viņa īstā vieta būtu vīpsnājošo Gudrā Jillinga karakalpu kompānijā, un Skara, norijusi rūgtu grēmu siekalas, centās izlikties, ka Reita nemaz nav.

- Nāve gaida mūs visus. - Ķēniņa Ūtila griezīgā balss atskanēja līdz Skarai tā, it kā viņš stāvētu uz akas grodiem, bet viņa grimtu pašā dziļumā. - Gudrs karotājs dod priekšroku zobenam. Viņš cērt tieši sirdī, mulsina

un pārsteidz ienaidnieku. Tērauds sniedz atbildi, un tā ir vienmēr. Mums jāuzbrūk.

Ūtila zāles pusē atskanēja jau iepriekš paredzama atzinīga ieroču žvadzoņa, savukārt Gorma pusē - tikpat paredzama neapmierināta ņurdoņa.

- Gudrs karotājs nemetas Nāves apkampienos. Viņš dod priekšroku vairogam. - Gorms veltīja mīlestības pilnu pieskārienu varenajam melnajam vairogam, kura nešana bija uzticēta Reita dvīņubrālim. - Viņš notriec ienaidnieku no kājām pats uz savas zemes un iznīcina to pats pēc saviem noteikumiem.

Ķēniņš Ūtils nosprauslojās. - Ko gan tu esi izcīnījis, dodot priekšroku vairogam? Sājā pašā zālē es tevi izaicināju, un no šīs pašas zāles tu aizmuki, asti iežmiedzis kājstarpē kā nopērts suns.

Māsa Ouda centās izlauzties uz priekšu. Viņas seja Skarai atgādināja firziķus, kuri savulaik auga pie Beila strēles mūriem: tā bija mīksta, apaļa, apsārtusi un maigu pūku klāta. — Mani karaļi, tas nepalīdzēs...

Tomēr Gromgilgorms viņu pārkliedza tā, kā pērkons pārdārdina putna dziesmu. - Kad pēdējoreiz getlandieši stājās aci pret aci ar vensteriešiem, tavs slavenais zobens laukumā nemaz neparādījās, Dzelzs ķēniņ. Savā vietā tu atsūtīji cīnīties sievieti, un es viņu sakāvu, bet izlēmu atstāt viņai dzīvību...

- Mēs varam to atkārtot, kad vien vēlies, tu, milzu sūds, - Dzelksne Ваш nošnāca.

Skara pamanīja, kā Reita pirksti sagrābj krēsla pa-roceni. Liela, bāla delna ar rētām pār platajiem pirkstu kauliņiem. Šīs delnas dabiskais stāvoklis ir savilkta >

dūre. Skara satvēra Reita delnu, bet pirms tam pielēca kājās.

- Mums jāatrod vidusceļš! - viņa iesaucās. Patiesību sakot, tas drīzāk izklausījās pēc izmisuma brēciena. Viņa norija smagu kamolu, jo nu jau ikviena klātesošā seja pievērsās viņai naidīgi kā kaujai gatavu šķēpu rinda. — Ir skaidrs: visgudrākais karotājs izmanto gan vairogu, gan zobenu, tikai katru īstajā brīdī.

Pret to bija grūti iebilst, tomēr tautas sapulce atrada, kam nepiekrist. - Par stratēģiju jārunā tiem, kuri ved kaujā savus kuģus, - ķēniņš Ūtils atcirta nepielūdzami, kā bliežot ar bērza vāli.

- Mūsu aliansei tu pievienoji tikai vienu komandu, -Gromgilgorms piebilda, grabinādams savu ķēdi.

- Toties kādu! — noteica Dženers. - Tomēr nevar apstrīdēt, ka kuģis ir tikai viens.

Māsa Ouda mēģināja vēlreiz: - īstie tautas sapulces noteikumi, kurus sensenos laikos pieņēmusi Ašenlīra, piešķir ikvienam alianses dalībniekam vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no... neatkarīgi... - Viņa pamanīja savu vēl neseno meistari Māti Skēru veltām agrākajai māceklei vissaltāko skatienu, kāds vien iedomājams, un Oudas balss lēnītēm pagaisa Dievzāles varenajos plašumos.

Skarai nācās nopūlēties, lai balss netrīsētu. - Būtu mans vectēvs dzīvs, es atvestu vairāk kuģu.

- Tomēr viņš ir miris, - Ūtils atbildēja, pat nepapū-lējies mīkstināt balss toni.

Gorms pikti pavērās uz savu sāncensi. — Turklāt nodeva mūs Veckundzei Veksenai.

- Kādu izvēli jūs viņam devāt? — Skara ierūcās; šāds niknums pārsteidza visus un galvenokārt jau pašu princesi. - Vectēva sabiedrotajiem bija jānāk palīgā, bet viņi tikai stāvēja un kašķējās par to, kur kurš sēdēs, kamēr viņš viens pats zaudēja dzīvību!

Ja vārdi būtu ieroči, tie sasniegtu mērķi. Skara izmantoja sev atvēlēto klusumu, paliecās uz priekšu un, lai cik sīkas tās šķistu, uzlika savas dūrītes uz galda tieši tā, kā

to mēdza darīt viņas vectēvs.

>

- Gudrais Jillings ir aizņemts ar Trovenlandes dedzināšanu. Viņš sakauj visus, kuri vēl pretojas. Viņš nogludina ceļu Augstā karaļa varenajam karaspēkam. Viņš sevi uzskata par neuzveicamu! - Skara nogaidīja, kamēr pret Jillingu vērstā nievājošā attieksme nokaitina visus zālē sanākušos maigos un lepnos prātus, un tad klusi piebilda: — Tomēr savus kuģus viņš ir pametis.

Ūtils piemiedza pelēkās acis. - Kuģis ir karotāja drošākais ierocis, apgādes balsts un atkāpšanās ceļš.

- Viņa mājas un viņa sirds. - Gorms rūpīgi izbrauca pirkstus caur bārdu. — Kur stāv tie Gudrā Jillinga kuģi?

Skara nolaizīja lūpas. - Beila strēles ostā.

- Kā tad! - Elfu aproces nograbēja gar Mātes Skē-ras tetovējumiem klāto delnu, kad viņa atmeta ar roku. - Drošībā aiz lielajām ķēdēm.

- To cietoksni būvējuši elfi! - sacīja Tēvs Jārvi. - Tas

ir neieņemams.

}

- Nav vis! - Skaras teiktais atbalsojās augstajā griestu kupolā kā kopā sasistu plaukstu radīts troksnis. - Es tur piedzimu un zinu vājos punktus.

Sapīkušais Ūtils nodrebēja, bet Leitlina bezgala maigi uzlika viņa savilktajai dūrei savu plaukstu. - Ļauj viņai runāt, - ķēniņiene pieliecās pie vīra un nočukstēja. Veroties uz sievu, ķēniņa skarbā seja uz mirkli atmaiga, un Skara aizdomājās: vai šis vīrs tiešām darināts no dzelzs vai arī no miesas kā visi citi, tikai iespundēts paša slavas kaltajā dzelzs būri.

- Princese, runājiet! - Ūtils teica, atlaidās dziļāk krēslā un pagrieza delnu, lai saņemtu Leitlinas roku.

Skara sasvērās uz priekšu tā, lai teiktais aizskanētu līdz tālākajam palātas stūrim, un centās piepildīt zāli ar savām cerībām un alkām. Princese tiecās pārliecināt ikvienu klausītāju pievienoties viņai tā, kā Māte Ķīra mācīja. - Elfu mūrus nav iespējams uzlauzt, bet dažviet tie tika nopostīti tad, kad sašķēla Dievu, un spraugas ir aizdarītas jau cilvēku rokām. Jūras māte nemitīgi graužas mūru pamatos. Lai tos piesegtu, mans vectēvs dienvidrietumu pusē pie klintīm uzbūvēja divus milzīgus balstus. Tie ir tik grandiozi, ka gandrīz saskaras. Veikls vīrs varētu izlīst starp tiem, un aiz viņa - arī pārējie.

- Veikls neprātis, - nomurmināja Gorms.

- Pat ja daži iekļūtu viņā pusē, Gudrais Jillings ir pārbaudīts karavadonis, - Ūtils sacīja. - Viņš nebūtu tik liels muļķis, lai atstātu lielos vārtus bez apsardzes...

- Ir vēl otri vārti, noslēpti un šauri, pa tiem cilvēki var ieiet tikai pa vienam, tomēr šādi cietoksnī varētu iekļūt visi jūsu kareivji. - Skaras balss aizlūza no izmisīgās nepieciešamības pārliecināt valdniekus, bet Zilais Dženers princesi nepameta un izrādījās smalkāks diplomāts nekā izskatījās.

- Varbūt es daudz ko nezinu, - viņš iesāka, - bet es pazīstu Sašķelto jūru, un Beila strēle ir gan tās slēdzene, gan atslēga. Cietoksnis kontrolē Skekenmuižas jūras šaurumus, tāpēc Veckundze Veksena tik ļoti kāroja to ieņemt. Kamēr vien cietoksnis atrodas Gudrā Jillinga rokās, viņš var uzbrukt jebkur, bet, ja mums izdotos to viņam atņemt... — Dženers pavērsās pret Skaru un piemiedza ar aci.

- Mēs izcīnītu uzvaru, par kuru dziedātu slavas dziesmas, - princese iesaucās, - un apdraudētu paša Augstā

karaļa troni.

>

Vīri pusčukstus apsprieda varbūtību. Viņu uzmanību Skara bija piesaistījusi, toties abi karaļi atgādināja satracinātus vēršus, kurus grūti iejūgt vienos ratos.

- Ja nu kuģi jau atrodas citur? — Ūtils norūca. — Ja nu atmiņa jūs pieviļ attiecībā uz Beila strēles trūkumiem? Ja nu Jillings par tiem jau ir uzzinājis un tos apsargā?

- Tādā gadījumā Nāve gaida mūs visus, ķēniņ Ūtil. -Ar lēnprātību Skarai nav ko cerēt uz uzvarām, vismaz ne pret šādiem pretiniekiem. — Es dzirdēju jūs sakām, ka mums jātrāpa pašā sirdī, un Jillinga sirds slēpjas viņa lepnumā. Viņa kuģos.

- Tā ir laimes spēle, - Gorms nomurmināja. — Tik daudz kas var noiet greizi...

- Lai uzvarētu stiprāku pretinieku, ir jāriskē. — Skara trieca dūri pret galdu. - Es dzirdēju jūs sakām, ka mums jāstājas pretī ienaidniekam uz savas zemes. Kura vieta uz šīs zemes gan varētu būt piemērotāka par spēcīgāko nocietinājumu visā Sašķeltās jūras piekrastē?

- Tā nav mana zeme, - Gorms kurnēja.

- Toties tā ir manējā! — Skaras balss atkal aizlūza, bet viņa saņēmās un turpināja: - Jūs esat kaut ko piemirsuši! Manās dzīslās rit paša Beila asinis!

Skara pamanīja klātesošo svārstīšanos, viņu ienaidu citam pret citu un bailes no Augstā karaļa, viņu alkas radīt bezbailīgu iespaidu un kāri pēc slavas — tobrīd tas viss balansēja uz zobena asmens. Princese gandrīz bija pārvilinājusi viņus savā pusē, tomēr gluži kā dūjas, kuras lido uz pazīstamiem būriem, jebkurā mirklī viņi varētu atgriezties pie rūpīgi koptā ienaida, un tad iespēja būtu zaudēta.

Kad savu nepanāk saprāts, uzvaru var svinēt neprāts, reiz sacīja Māte Ķīra.

— Varbūt jums tas jāredz savām acīm! - Skara pasniedzās un no Reita siksnas izrāva dunci.

Reits izmisīgi, bet neveiksmīgi centās to pārtvert. Princese iespieda naža smaili īkšķa spilventiņā un pāršķēla savu sauju līdz pat mazajam pirkstiņam.

Viņa bija rēķinājusies ar dažām sīkām asinssarkanām lāsēm, bet Reits bija rūpīgi gādājis par sava dunča asumu. Asinis nolija pār galdu, apšļakstīja Zilā Dženera krūtis un Māsas Oudas apaļo seju. Visi korī noelsās, un Skara šķita satriektākā no klātesošajiem, bet atkāpšanās ceļa vairs nebija, atlika vien neprātīga traukšanās uz priekšu.

— Nu? - Skara pacēla dūri pret Augstajiem dieviem, asinis aizplūda gar roku un pakšķēdamas pilēja no elkoņa.

- Lepnie kareivji, vai jūs vilksiet laukā savus zobenus un liesiet asinis kopā ar mani? Vai nodosiet sevi Kara mātes rokās un uzticēsieties savai veiksmei, liekot lietā ieročus?

Vai tomēr slapstīsieties tepat ēnā un apmētāsiet cits citu ar vārdiem?

Gromgilgorma tronis apgāzās, kad viņš piecēlās kājās un nostājās pilnā augumā. Neprāta grimasē savilktajā sejā uzblīda žokļa muskuļi, un Skara parāvās malā bailēs, ka Gorms viņu saberzīs pīšļos. Tad princese saprata: karalis tikai zelē mēli. Gorms nospļāvās pāri galdam.

- Vensterzemes vīri ar kuģiem būs klāt pēc piecām dienām, — norūca Zobenlauzis, un asinis iesūcās viņa bārdā.

Ķēniņš Ūtils piecēlās un izslēja sev priekšā zobenu, ko parasti turēja, uzkabinājis uz rokas. Viņš satvēra ieroci zem gardas un saspieda tik cieši, ka pirkstu kauliņi nobālēja. Asinis sakrājās gropē, notecēja lejup līdz pat asmens galam un kā tumšs plankums noklāja tērauda virsmu.

- Getlandes vīri atkuģos pēc četrām, - Ūtils pavēstīja.

Abās zāles pusēs sēdošie karotāji trieca dūri pret

galdu un žvadzināja ieročus, tad izkliedza urravas, beidzot ieraudzījuši izlietas asinis, pat ja vēl bija tālu līdz uzvarai kaujā un tās lielākoties piederēja septiņpadsmit gadus jaunai meitenei.

Skara atsēdās tronī, piepeši viņai sametās nelabi, un kāds izņēma dunci no rokas. Māsa Ouda iešņāpa sava tērpa piedurkni, noplēsa auduma strēmeli un veikli ķērās pie Skaras delnas apsaitēšanas.

- Pagaidām iztiksiet, līdz varēšu sašūt. - Māsa Ouda caur pieri pavērās uz princesi. — Lūdzu, nekad vairs tā nedariet, princese!

- Neuztraucies... vai! - Ak dievi, kā sāpēja! - Laikam esmu guvusi mācību.

- Ir mazliet pāragri svinēt uzvaru! — iesaucās Tēvs Jārvi, un telpa pieklusa. - Vispirms mums jāpieņem lēmums, kurš rāpsies augšā pa mūri.

- Runājot par spēku un prasmēm, manam karognesējam Sorjornam nav līdzinieka. - Gorms aizkabināja pirkstus aiz granātiem rotātā riņķa, kas karājās ap kaklu gara auguma šendu vergam. - Viņš sēdēja pie airiem trīs mūsu ceļojumos uz Vensterzemi un no tās, pat vētras laikā.

- Neviens nav tik veikls un viltīgs kā mans māceklis Kols, - sacīja Tēvs Jārvi. - To labprāt apliecinās ikviens, kurš redzējis viņu kāpelējam pa klintīm pēc putnu olām. - Visi getlandieši kā viens piekrītoši pamāja. Visi, izņemot pašu mācekli, kuram no dzirdētā bija sareibusi galva tāpat kā Skarai.

- Varbūt sarīkosim draudzīgu sacensību, lai redzētu, kurš ir labāks? — ierosināja ķēniņiene Leitlina.

Skara pamanīja valdnieces gudrību. Smalks gājiens, lai novērstu uzmanību un uzbudinātie auni pārstātu badīt cits citu, vēl nesastapuši ienaidnieku.

Māsa Ouda maigi nolika uz galda apsaitēto Skaras delnu. - Kā vienlīdzīgai alianses partnerei, - viņa skaļi paziņoja, - atbilstoši seniem likumiem un sen zināmam precedentam arī Trovenlandei jābūt pārstāvētai šajā sacensībā. - Šoreiz viņa izlikās nemanām Mātes Skēras salto skatienu un atsēdās atpakaļ krēslā, itin apmierināta ar savu devumu.

Skara nejutās tik priecīga. Viņai nebija ne spēcīgu, ne viltīgu vīru, ja nu vienīgi Zilais Dženers.

Dženera kuplās uzacis spēji izslējās, kad princese pavērās uz viņu, un Dženers nomurmināja: - Man grūti uzkāpt pat pa trepēm.

- Es kāpšu tavā vietā, - sacīja Reits. Līdz šim Skara nebija redzējusi puisi smaidām, un šķita, ka saltajā sejā iedegas liesma, acis drosmīgi un ļauni mirdzēja, padarot viņu izskatīgāku nekā jebkad. - Tas būs vieglāk nekā runāt, vai ne?

- Mums nav radusies iespēja parunāt, - sacīja Zilais Dženers.

- Man runāšana īsti nepadodas, - attrauca Reits.

- Drīzāk karošana, vai ne?

Reits neatbildēja. Ja tas būtu jādara, viņš atbildētu ar dūrēm.

- Man jāgādā, lai princese būtu drošībā. - Reits pamāja uz durvīm. - Tāpēc es atrodos šeit.

- Nūja. — Dženers piemiedza acis. — Bet vai viņa ir drošībā no tevis?

- Un ja nu nebūtu? - Reits nostājās pretī vecajam sirotājam, atņirdza zobus un ieskatījās tieši sejā, it kā grasītos badīties. Visiem jāzina, ka viņš ir visnežēlīgākais nelietis no dzīvajiem. Tikai izrādi savu vājumu, un tavs gals būs klāt. - Vecais, kā tu mani apturēsi?

Zilais Dženers nekāpās atpakaļ, tikai pacēla gaisā savas dzīslainās rokas. - Es teiktu: “Paklau, puis, vai tad

es, vecs muļķis, cīkstēšos ar tevi — jaunu varoni? Diez vai!” - un mierīgi atkāptos, kas tev būtu pa prātam.

- Pareizi, nolādēts, - Reits norūca.

- Pēc tam es aši dotos pie savas komandas un pasauktu sešus lielus vīrus. Tos, kas sēž pie vidējiem airiem, vai zin’, kuri raduši strādāt ar rokām, bet ir veikli uz kājām. Līdz ar tumsu divi no viņiem vēsā mierā satītu tevi siltā segā. - Dženers ar delnu viegli paberzēja pār Reita plecu pārlikto segu. - Tad pārējie četri ņemtu izturīgus kokus un klapētu to saini tik ilgi, līdz tajā vairs nebūtu nekā cieta. Pēc tam es nogādātu to, kas būtu palicis pāri, Gromgilgormam, iespējams, neiztinot no segas, jo mēs taču negribētu, lai tā šmuce piecūkā princeses Skaras grīdu, un pavēstītu Zobenlauzim, ka diemžēl tam puikam, kuru viņš mums aizdeva, mēle izrādījās pārāk asa un mums nekas nesanāca. - Dženers pasmaidīja, un vēja appūstā seja pārklājās grumbām kā vecs zābaks. -Labprātāk es tomēr iztiktu bez liekas nožēlas. Dievi mani liecinieki, ka esmu ticis galā ar kaudzi tādu neliešu. Es drīzāk gribētu piedāvāt tev iespēju pierādīt, ka esi uzticams.

Reitam nācās atzīt, ka dzirdējis lielisku atbildi. Gudru un vēl ar raksturu. Uz tās fona viņš izskatījās pēc neveikla slepkavas, un šāds raksturojums Reitam nemaz nepatika. Viltīgs slepkava izklausās labāk. Viņš pakāpās soli atpakaļ, atvēlēja Dženeram vairāk vietas un daudz vairāk cieņas. - Ko tad, ja es izrādos neuzticams?

- Esmu novērojis, ka tad, ja cilvēkiem dod iespēju būt labākiem, gandrīz visi vēlas to izmantot.

Reits nebija novērojis neko tamlīdzīgu. - Vai esi par to pārliecināts, vecais?

— I о mes varētu nosKaiuiui aui кора, manu rai gribi otru segu? Laukā var kļūt makten auksts.

— Esmu piedzīvojis arī lielāku aukstumu. — Reits labprāt paņemtu otru segu, bet nācās izrādīt, ka nekas nespēj viņam kaitēt. Tāpēc viņš apvilka ciešāk ap pleciem to, kura bija, apsēdās zemē un ieklausījās soļos, vecajam vīram aizšļūcot prom. Reits ilgojās pēc Gorma zobena. Viņš skuma pēc brāļa. Aukstais vējš un ledainie akmeņi, tāpat kā saltais klusums, gan visur bija vienādi.

Nez vai arī sapņi būs tādi paši.

- Kolīdz dzirdēsi zvanu, sāc kāpt augšā.

- Jā, manu ķēniņien, - sausā balsī nočīkstēja Kols. Pasaulē bija pavisam maz cilvēku, kurus viņš apbrīnoja tikpat stipri kā ķēniņieni Leitlinu, un viņi lielākoties visi atradās šeit un vēroja Kolu. Varētu domāt, ka puse no Sašķeltās jūras krastos dzīvojošajiem drūzmējas citadeles pagalmā milzīgās ciedrupriedes paēnā, pulcējas pie logiem vai lūr lejā no jumtiem un mūra izrobojumiem.

Ķēniņš Utils stāvēja uz Dievzāles pakāpieniem, Tēvs Jārvi ar labo roku balstījās uz zižļa, Ralfs viņam blakus kasīja īsos, sirmos matus virs ausim un veltīja Kolam nešaubīgi iedrošinošu smaidu. Otrā pusē uz rūpīgi uzslietas platformas, lai atrastos vienādā augstumā, stāvēja Gromgilgorms, viņa zelta zigzagiem rotātās bruņas mirdzēja rīta saulē. Gaišmatainais vairognesis tupēja

VUlull I4.1VUH. ---г--------- . _{L u}

acis, skarbi vērās notiekošajā.

Kā ierasts, Rīna bija atradusi lielisku vietu - uz augsta jumta no Kola pa kreisi. Kad puisis palūkojās augšup, viņa sāka māt kā prātu zaudējusi un pavēra plaukstu veiksmes vēlējumam. Dievi vien zina, cik ļoti Kols vēlējās būt tur augšā blakus Rīnai vai labāk — viņas smēdē, vai vēl labāk - viņas gultā. Kols aizgaiņāja šo domu. Galu galā tieši blakus Rīnai stāvēja Brands, kurš diez vai mūžīgi paliks neko nemanījis.

Ķēniņiene Leitlina pacēla savu bālo roku un norādīja uz ciedrupriedes galotni, kuras augstākajā zarā pazibēja zelts. - Par uzvarētāju kļūs tas, kurš atnesīs princesei Skarai viņas aproci.

Kols nodrebēja no kāju pirkstiem līdz pat matu galiem, cenšoties nomierināt saspringtos nervus. Viņš pavērās augšup uz mastu, kas atradās pagalmā tieši blakus Dzelksnei un ko viņš pats visā garumā savām rokām bija rotājis kokgriezumiem ilgajā ceļā uz Galveno pilsētu un atpakaļ.

Ak dievi, cik ļoti viņš lepojās ar šo mastu, ar saviem kokgriezumiem un paša lomu attēlotajos stāstos! Toreiz ceļojumā Kols piedzīvoja daudz varoņdarbu, un tagad pienācis brīdis pašam būt drosmīgam. Viņš bija pārliecināts, ka var uzvarēt. Trūka pārliecības, ka viņš to vēlas. Kamēr citi atzina Kolu par gudru, viņš šķita nomaldījies daudzās muļķīgās krustcelēs.

Puisis nopūtās, un viņa lūpas parasti tad izskatījās gļēvas. - Dieviem piemīt savāda humora izjūta.

- To nevar noliegt. - Gorina agrākais kausa pildītājs Reits ar sarauktu pieri nopētīja klātesošos. — Kad Vulsgārdā spēru kāju uz tā kuģa klāja, man prātā nenāca, ka beigu beigās būs jākāpj kokos. - Viņš pieliecās tuvāk, kā uzticot noslēpumu, un Kols nespēja nepiešķiebt ari galvu. - Un pat jāspēlē izkāmējuša skuķa aukle.

Stāvot starp acis plati iepletušo Māsu Oudu un nesakopto Zilo Dženeru, princese Skara izskatījās tik ideāla un trausla kā keramikas figūriņas, kuras jau pirms laba laika Kols apbrīnoja Galvenajā pilsētā, cenzdamies saprast, kā tās veidotas.

- īpaši skaistiem cilvēkiem dzīve ir pārlieku viegla, viņiem gandrīz visur ir priekšrocības, — viņš teica.

- Tici man, mums, skaistajiem, iet tikpat grūti kā citiem, - attrauca Reits.

Kols pievērsās viņam: - Izrādās, tu esi krietni mazāks nelietis, nekā es domāju.

- Ai, tu mani vēl tik labi nepazīsti. Tu laikam ņēmi notiekošo sasodīti nopietni, vai ne?

Gromgilgorma šendu karognesējs bija atkailinājies līdz viduklim, atsedzot rētu rakstu uz muguras, kas atgādināja kuplu koka zarotni. Sorjorna slaidie muskuļi saspringa un cilājās, kamēr viņš izrādījās, staipoties, grozoties un liecoties pie kāju pirkstgaliem.

Reits stāvēja un skatījās, kasīdams skrambu ausī. - Es domāju, ka gaidāma kāpšana, nevis dejošana.

- Man ar’ tā šķita. - Kola lūpas savilkās smīnā. - Visticamāk, nebūsim pareizi informēti.

- Mani sauc Reits. - Viņš pasniedza roku draudzīgam rokasspiedienam.

Ari maģistra māceklis pasmaidīja. — Kols.

Viņš paspieda plaukstu, kā jau Reits bija gaidījis, jo vājie vienmēr tiecas pēc stipro draudzības. Reita smaids drīz vien pagaisa, kad viņš konstatēja, ka pretinieks nelaiž

vaļā viņa delnu. — Ko tu...

> >

Ķēniņiene Leitlina nošķindināja zvanu.

Reits pierāva puiku sev klāt un ar pieri ieblieza tam pa seju. Reits prata rāpties kokos, tomēr viņam nebija šaubu, ka diviem pārējiem tas padodas labāk. Ja gribas uzvarēt - un Reits to vienmēr gribēja vislabāk būtu sarīkot citas sacensības. Apdullināt citus ar sitienu pa pieri viņš prata lieliski, par to nupat pārliecinājās arī Kols.

Reits trīsreiz iezvēla puikam pa ribām, tas pieliecās, un pār sašķaidītajām lūpām izplūda asiņainas putas. Tad Reits sagrāba Kolu aiz krekla, uzrāva gaisā un uzmeta uz galda, ap kuru bija sasēduši vairāki getlandieši. Reits dzirdēja, kā aiz muguras izceļas jezga un lāstu gūzma, bet tobrīd asinis jau virmoja arī viņa galvā un domas rāpās augšā pa koku. Sorjorna spēcīgais, slaidais augums jau pievilkās pie koka zariem, un Reits saprata: ja tūliņ pat nepasteigsies, viņš vairs nenoķers pretinieku.

Reits metās uz priekšu, uzlēca uz zemākā zara un pasniedzās pēc augstāka, uz kura arī uzlēca; sīkākie dzinumi lūza no puiša lielā svara. Vēlreiz palēcies un izstiepies visā garumā, Reits jau satvēra Sorjornu aiz elkoņa un parāva zemē. Nolūzis zars ievilka svītru pāri šenda rētu klātajai mugurai.

Sorjorna spēriens trāpīja Reitam pa muti, bet šo vīru paša asiņu garša nekad nespēja atturēt ne no kā. Viņš ierēcās un metās augšup, nepievēršot uzmanību ne asajiem zariem, ne sāpei, kas pārņēma visu kreiso roku, vēlreiz sagrāba Sorjornu aiz elkoņa, pēc tam aiz jostas un beigu beigās - aiz granātiem rotātā verga kaklariņķa.

- Ko tu gribi? - karognesējs šņāca un centās atgaiņāties ar elkoni.

- Uzvaru, - Reits šņāca pretī un jau atradās tikpat augstu kā pretinieks.

- Gorms grib, lai uzvaru es!

- Vai esi aizmirsis, ka es kalpoju Skarai?

Reits ietrieca dūri Sorjornam tieši starp kājām, un tā acis gandrīz izsprāga no orbītām. Reits iesita viņam pa muti, un pretinieka galva atsprāga atpakaļ. Reits stingri iecirta zobus pretinieka delnā, Sorjorns sēkdams iekliedzās, palaida vaļā tvērienu un caur zariem nokūleņoja lejā. Pirmais zars trāpīja pa galvu, otrais lika saliekties uz pusēm, bet trešais iegrieza kūlenī, līdz puisis ar blīkšķi sabruka uz zemes.

Tas gan nevienu neiepriecināja, tomēr kādam jāuzvar, kādam — jākrīt.

Reits ātri rāpās augšā, kur zari auga skrajāk. No turienes pāri mūrim pavērās skats uz citadeli. Jūras māte mirguļoja, Torlbijas ostā drūzmējās dučiem kuģu, un salta vēja pūsma noskūpstīja viņa nosvīdušo pieri.

Reits norāva aproci no visaugstākā zara. Viņš to mauktu uz rokas, bet rokassprādze bija paredzēta Skaras kalsnajam augšdelmam un vīrietim nederētu. Tāpēc

Reits aproci iebāza pie siksnas piekarinātajā kabatā un sāka laisties lejā.

Uzpūta vējš un sašūpoja koku, zari čīkstēja, un skujas no visām pusēm skrāpēja, bet viņš cieši turējās pie priedes. Ar acs kaktiņu Reits pamanīja kaut ko pazibam, bet, pavēries lejup, ieraudzīja tikai Sorjornu, kurš neveiksmīgi centās uzrāpties uz zemākajiem zariem. Maģistra puiku nekur nemanīja. Visticamāk, kaut kur noslēpies un apraud sasisto seju. Varētu sanākt labs kāpējs, tomēr pagalam pietrūkst dukas, un tā nu gan būs vajadzīga, lai tiktu pāri kaut vai Beila strēles mūrim.

Reits palaida zarus vaļā un nolēca zemē.

- Tu, sīkais mērgli! - Sorjorns nošņāca, pieķēries pie kāda zema zara. Iespējams, puisis bija krītot savainojis kāju, jo satvēriens šķita piesardzīgs, bet pēdas brīvi nokarājās.

Ejot garām Sorjornam, Reits iesmējās, tad saspringa un ietrieca plecu pretiniekam ribās un tik cieši piespieda viņu pie koka, ka ar nožēlojamu sēcienu tas zaudēja elpu.

- Tu, lielais mērgli! - Reits metās prom, bet Sorjorns palika vaidam smiltīs. Līdz šim karognesējs vienmēr bija labos draugos ar Reitu. Viņam gan vajadzēja saprast, ka nedrīkst šādi atstāt nepiesegtus sānus.

- Princese Skara.

Viņa veltīja Reitam, viņasprāt, nosodošu skatienu. - Es gan tās nesauktu par godīgām sacensībām.

Reits paraustīja plecus un ieskatījās Skarai acīs. - Vai jums šķiet, ka Gudrais Jillings bieži mokās ar bezmiegu, domājot par to, kas ir godīgi?

Skara juta, ka pietvīkst. Tam nu gan ir manieres kā bluķim, viņš taču izturas pret Skaru bez mazākās cieņas. Māti Ķīru tas saniknotu. Varbūt tieši tāpēc Skarai ir tik smagi - viņa taču nav radusi pie tieša un skarba vārda, un tas šķiet mazliet negaidīti. Un pat diezgan simpātiski. — Vai tas nozīmē, ka man jāsūta suns, lai noķeru suni? — viņa pajautāja.

To dzirdot, Reits spēji noklakšķināja mēli. - Jebkurā gadījumā, lai nogalinātu slepkavu, ir jāsūta slepkava. -Viņš pasniedzās pēc siksnas kabatas, un smaids pagaisa.

Tieši tajā brīdī nesteidzīgā solī no ciedrupriedes paēnas iznāca Kols un uz mirkli apstājās, lai palīdzētu Sorjornam piecelties. Puiša lūpa bija pāršķelta, deguns pietūcis un asinīm klāts, tomēr viņš smaidīja.

- Tev kaut kas pazudis, draugs? - Kols painteresējās, kamēr Reits pārmeklēja kabatas. Tad ar slaidajiem pirkstiem viņš starodams kā no zila gaisa izvilka aproci, kuru savulaik Celtnieks Beils nēsāja, ejot kaujā. Kols paklanījās tieši tā, kā pienākas. - Šķiet, tā pieder jums, princese.

Reits blenza, neko nesaprotot. - Tu, zaglēn...

Kols pasmaidīja vēl platāk, atsedzot asinīm klātos zobus. — Vai tev šķiet, ka Gudrais Jillings bieži mokās ar bezmiegu, domājot par to, ka nav labi zagt?

Reits mēģināja pārtvert aproci, bet Kols izrādījās krietni veiklāks un pameta mirdzošo rotu gaisā. - Tu zaudēji šajā spēlē. - Viņš izrāva aproci no Reita stiprajiem nagiem, izveicīgi pārmeta no kreisās labajā saujā un atstāja Reitam pa kampienam vien tukšu gaisu. - Tikai nepazaudē vēl arī humora izjūtu!

Skara pamanīja, ka Reita pirksti savelkas dūrēs, kad Kols vēlreiz pazibināja rotaslietu.

- Diezgan! - Pirms kāds nodarītu vēl lielāku ļaunumu, viņa nostājās starp abiem un satvēra lidojošo aproci. - Uzvarēja Getlande! - princese iesaucās un pāri

delnai uzmauca rinki uz rokas.

> >

Getlandieši uzgavilēja. Vensterieši krietni klusāk vēroja, kā Sorjorns aizklibo, balstīdamies uz Mātes Skēras pleca. Runājot par pašas Skaras svītu, - Reits izskatījās kā cirvi norijis, bet Zilais Dženers nespēja apturēt asaras, tikai šoreiz no nevaldāmiem smiekliem.

Dzelksne Batu pielika plaukstas pie lūpām, lai pārkliegtu troksni. - Tā vien šķiet, ka masta galā pavadītais

laiks nemaz nebūs izšķiests velti!

>

- Masta galā var iemācīties daudz vairāk nekā jebkura maģistra kambarī! - Kols atsaucās un izbaudīja aplausus, veltīdams draugiem gaisa skūpstus.

Skara pieliecās tuvāk jaunajam puisim. - Vai tu aptver, ka esi laimējis iespēju viens pats uzrāpties neieņemama cietokšņa mūrī, aiz kura ir pilns ar ienaidniekiem?

Kola smaids pagaisa, kad princese saņēma viņa delnu un kā uzvaras zīmi pacēla gaisā svaru zaudējušo roku.

Cietokšņa mūris sastindzis uzmirgoja vēl vienā zibens uzliesmojumā, un izrobojumi kā melni zobi izcēlās uz spožo debesu fona. Ak dievi, cik augsti tie šķita!

- Vai jau ir par vēlu teikt, ka man šis plāns nemaz nepatīk? — Kols centās pārkliegt kaucošo vēju, lietus šņākoņu un Jūras mātes viļņošanos gar mazā kuģīša sāniem.

- Saki, ko gribi, - Ralfs kliedza pretī, un lietus straumēm plūda pār viņa kailo galvu, — tikai pēc tam uzrāpies tur augšā!

Vējš sacēlās un iešļāca vilni sejā apkalpei, kura cīnījās, lai tiktu līdz krastam. Pērkons ierūcās gana skaļi, lai visa pasaule nodrebētu, bet diez vai Kols varētu trīcēt vēl vairāk, jo jūra raustīja un šūpoja kuģi aizvien tuvāk klintīm.

- Tās debesis nesola neko labu! — puisis iesaucās.

- Tāpat kā jūra! - atbildēja Dodivuā, cīnīdamies ar airi tā, it kā tas būtu neiejāts kumeļš. - Visapkārt tikai nelaimes vēstneši!

- Mūs visus gaida kā laime, tā nelaime! - Dzelksne pasvārstīja rokā enkuru. - Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās.

- Viņai taisnība, - sacīja Frors, un cietušais baltais acābols pazibēja darvas nomelninātajā sejā. - Pērkona teicējs ir mūsu pusē. Lietus dēļ tic tur nebāzīs degunu laukā no mājām. Savukārt dārdoņa piesegs mūsu tuvošanās troksni.

- Ja vien zibens tevi nesadedzinās līdz pīšļiem. -Dzelksne uzsita Kolam pa muguru, un viņš gandrīz izvēlās laukā no kuģa.

Mūru pamatni veidoja sensenie elfu akmeņi, tiesa, pārplēsti un sacirsti, sarūsējušo stieņu plaisas klāja moluski, jūraszāles un gliemežvāki. Ralfs dziļi noliecās, atņirdza zobus un smagi uzgūla stūres airim, griežot laivu ar sānu pret krastu.

- Lēnām! Lēnām! - Kārtējais vilnis pacēla kuģi gaisā, un kuņģa saturs uzkāpa līdz Kola rīklei, tad laiva triecās pret klinti, koks nokrakšķēja un nočīkstēja. Puisis pieķērās pie troses svētā pārliecībā, ka kuģis pārlūzīs uz pusēm un Jūras māte, mūžam izsalkusi pēc siltajiem ķermeņiem, strauji visus aprīs un gremdēs saltajās skavās, tomēr labi nokaltētie dēļi izturēja, un Kols nomurmināja pateicību kokam, no kura tie bija tēsti.

Dzelksne izmeta enkuru, un tas uzreiz ieķērās sensenajos stieņos. Iecirtuši pēdas kuģa apšuvumā, viņa nostājās blakus Kolam un, sakodusi zobus, vilka kuģi krastā.

Kols ieraudzīja abus balstus, par kuriem runāja Skara. Gadiem ilgā Jūras mātes skalošanās bija pamatīgi pabojājusi cilvēka roku mūrēto, raupji tēsto akmens sienu. Starp tiem vīdēja ēnas ieskauta, slidenu un slapju akmeņu klāta sprauga.

- Vienkārši iztēlojies, ka tas ir kārtējais masts! -iekliedzās Ralfs.

- Mastu pakājē bieži vien atrodas satrakota jūra, -sacīja Dzelksne, un ar piķi noziestās cīpslas nostiepās pār meitenes pleciem, cenšoties savaldīt tauvu.

- Tikai augšā ne visai bieži gaida saniknoti ienaidnieki, — Kols nočukstēja, pavēries augšup uz mūra izro-bojumu.

- Tu tiešām iztiksi bez sodrējiem? - Frors jautāja, sniedzot piķa trauku. - Viņi pamanīs tevi kāpjam...

- Es neesmu kareivis. Ja mani noķers, lielākas iespējas pavērsies runājot, nevis cīnoties.

- Esi gatavs? — Ralfs sausi uzsauca.

- Nē!

- Labāk ej uz priekšu negatavs, citādi viļņi drīz vien sašķaidīs to kuģi iekura skaidās!

Kols uzrāpās uz reliņiem, ar vienu roku pieķērās pie kuģa priekšgala, otra diezgan brīvi karājās virvē, kuru puisis bija apsējis ap savu lādi un kuras lieko galu saritinājis starp pārējām kastēm. Slapja tā bija diezgan smaga un kāpjot šķitīs vēl smagāka. Kuģis iekaucās, beržoties gar balsta pakāji. Ūdens nikni šļakstījās starp akmeni un koku un tad uzšļācās stāvus gaisā. Kols būtu izmircis līdz pēdējai vīlītei, ja vien lietus un jūra to nebūtu paguvuši izdarīt jau iepriekš.

- Turi to pie vietas! - Ralfs uzkliedza.

- Es jau labprāt, - atsaucās Dodivuā, - tikai Jūras māte iebilst! - Gudrais gaida īsto brīdi, Tēvs Jārvi Kolam nepārstāja atgādināt, bet nekad nepalaiž to garām. Kārtējais vilnis jau atkal pacēla kuģi gaisā, Kols nomurmināja vēl vienu lūgsnu Miera tēvam, lai tas dod iespēju izdzīvot un vēlreiz sastapt Rīnu, un tad viņš lēca.

Kols bija pārliecināts, ka, tverdams pēc balsta un brēkdams, viņš pa taisno ielidos pa Beidzamajām durvīm, tomēr skurstenis starp abiem balstiem izrādījās dziļāks nekā cilvēka augums un ļoti piemērots platumā. Kols tajā iesprūda tik ātri, ka gluži vai jutās vīlies.

- Ha-hā! - puisis pār plecu iesaucās priekā par to, ka pārsteidzošā kārtā tomēr izdzīvojis.

- Nesmejies! - Dzelksne nošņāca, joprojām cīnoties ar enkuru. - Kāp augšā!

Drūpošā kaļķu java piedāvāja daudz spraugu, kur iebāzt pēdu vai pieķerties ar roku, un iesākumā Kols dungodams veikli virzījās augšup, iztēlojoties dziesmu,

kuru skaldi skandēs par godu Veiklajam Kolam, kas uzrāpies augšā pa neieņemamā Beila strēles cietokšņa mūri tik ātri, kā uzlido kaija. Torlbijas citadeles iekšpagalmā dzirdētie aplausi tikai vairoja puiša kāri. Būt mīlētam, pielūgtam un slavinātam viņam nešķita nekas slikts. Tas drīzāk bija labi.

Dieviem tomēr tīk pasmieties par laimīgu cilvēku. Kā labi masti balsti slējās pret debesīm. Skurstenis starp tiem ruka aizvien mazāks, vējš un lietus šļācās iekšā un radīja tik skaļu troksni, ka viņš vairs nedzirdēja sevi dungojam. Situāciju vēl ļaunāku darīja tas, ka attālums starp balstiem paplašinājās un pēc pieturas punkta nācās sniegties aizvien tālāk, līdz vairs nekas cits neatlika kā palikt tikai pie viena balsta un rāpties augšup slīpajā spraugā starp balstu un pašu mūri. Akmens svilināja salts kā ledus, un kājas slīdēja pār sūnu kārtu; Kolam ik pa brīdim bija jāapstājas, lai noņemtu no sejas slapjos matus, noslaucītu noskrāpētās plaukstas un iedvestu dzīvību sastingušajos pirkstos.

Daži pēdējie soļi pa slīpo cilvēka būvēto akmens balstu aizņēma ilgāku laiku nekā viss līdzšinējais kāpums. Kolam pie pleca karājās nāvīgi smaga un gara, lietū izmirkusi virve, kas novilka plecu un šķita smagāka par karavīra bruņojumu, turklāt vēl, vēja raustīta, tā ar blīkšķi triecās pret skursteni. Šis izrādījās līdz šim smagākais pārbaudījums Kola mūžā, muskuļi raustījās un drebēja, sāpes šķita gandrīz nepanesamas. Smeldza pat zobi, tomēr atgriešanās lejā būtu daudz bīstamāka nekā ceļš uz priekšu.

Kols izvēlējās roku balstus tikpat rūpīgi, kā kuģa būvētājs izvēlas ķīli, jo viņš apzinājās - viena kļūda, un viņš sašķīdīs uz lejā redzamajiem akmeņiem zivīm par barību. Mēness gaismā viņš piemiedza acis pret vētras aukām, turpināja kasīt dubļainās sūnas no spraugām starp akmeņiem, kas augšpusē izrādījās drupani kā vecs siers. Kols centās nedomāt ne par dziļo tukšumu tur, apakšā, ne par niknajiem vīriem, kuri, iespējams, viņu gaida tur, augšā, nedz arī par...

Akmens, pie kura Kols turējās, sadrupa, viņš zaudēja atbalstu un iekaucās, lidojot prom no mūra, un ikviena izstieptā rokas dzīsla dega, viņš skrāpējās un ķērās pie veca īves dzinuma, līdz beidzot atrada stabilu pamatu.

Kols pieplaka pie sienas un vēroja, kā sīki akmentiņi atdalās, atsitas pret virvi un lido lejup pie robainajiem elfu laika akmeņiem un kuģīša, kurš mētājās saniknotajā sālījumā.

Mātes dotie atsvari piespiedās pie krūšu kaula, un Kols atcerējās, kā viņa mēdza vērties augšup uz masta galu un kratīt dēlam ar pirkstu. Kāp zemē, pirms esi pārsitis galvu!

- Es taču nevaru visu mūžu palikt satinies siltā segā, vai ne? - jaunais puisis čukstēja, sirdij smagi pukstot.

Kols pavērās pāri mūra izrobojumiem un ieraudzīja lietus slacīto eju, kas izrādījās platāka par ceļu, toties pavisam tukša. Vaidēdams viņš pārvēlās pāri mūrim, pārmeta arī virvi, nokrita uz muguras un palika guļam. Elsdams viņš centās atjaunot asinsriti pulsējošajos pirkstos.

- Tas tik bija piedzīvojums, - Kols nočukstēja, nostājās četrrāpus un paraudzījās pāri Beila strēlei. - Ak dievi...

Atrodoties virs mūra, nebija grūti noticēt, ka šis ir pamatīgākais cietoksnis pasaulē un atslēga uz Sašķeltās jūras piekrasti.

Nocietinājumu veidoja septiņi vareni torņi un plaši mūri: seši, savulaik elfu būvētie, joprojām ideāli spīdināja slapjos akmeņus, bet septītais neglīti guma pie zemes -to bija cēluši cilvēki, lai aizmūrētu Dieva sašķelšanas rezultātā radušos caurumu. Pieci torņi pacēlās virs Zemes tēva valstības no Kola pa kreisi, bet divi pārējie - pa labi - bija iemesti Jūras mātes skavās aiz klintīm. Starp tiem novilktās ķēdes glāstīja viļņus un noslēdza ostu.

- Ak dievi, - Kols vēlreiz nočukstēja.

Kā jau princese Skara solīja, osta bija kuģu pārpilna, tajā zvārojās vismaz piecdesmit laivas — gan mazītiņas, gan arī ļoti lielas. Gudrā Jillinga kājas bija iemītas un stāvēja uz zemes stabili kā mazulis, kuru apskauj cietokšņa elfu akmeņu drošās rokas, un kailie masti tik tikko šūpojās, lai gan turpat aiz ķēdēm Jūras māte plosījās ne pa jokam.

Garš mols no piestātnes veda augšup pa klintīm uz plaša pagalma pusi. Ap to drūzmējās ducis dažādu gadsimtu un stilu ēku, to nesaderīgo, sūnām apaugušo salmu jumtu kaleidoskopu papildināja ieplaisājušas flīzes, lietū noslīdinātais slāneklis un sabrukušas notekas, pa kurām plūstošais ūdens apšļakstīja zemāk izvietotās akmens plāksnes. Pilsēta šķita gluži vai pieplakusi pie diženajiem elfu mūriem, gar vētras gaidās aizvērto slēģu malām simts logos vīdēja kamīnu gaisma.

Lādēdams pārsalušos pirkstus, Kols izpiņķējās no virves, pārmeta to pāri mūrim un cieši pievilka. Piekusis un pārliecinājies, ka slapjie mezgli cieši turas, viņš beidzot atļāvās pasmaidīt. - Derēs.

Dieviem tomēr tīk pasmieties par laimīgiem cilvēkiem, un smaids acumirklī pazuda kā nebijis.

Viņam tuvojās kāds kareivis ar šķēpu vienā un mirgojošu laternu otrā rokā, un lietū izmirkušais apmetnis sitās gar vīrieša sakņupušajiem pleciem. Intuīcija lika Kolam laisties lapās, tomēr viņš saņēmās un uzgrieza sargam muguru, nevērīgi uzlika vienu kāju uz mūra malas, pavērās uz jūru tā, it kā no visas pasaules tieši tur viņš visvairāk justos kā mājās, un ar klusu lūgšanu vērsās pie Melu vērpējas. Tā vai cita iemesla dēļ Kols viņai bija veltījis jau daudz lūgsnu.

Dzirdot granti čirkstam jau pavisam tuvu, Kols pavērsās pret nācēju un pasmaidīja. - Sveiks! Tik jauks vakars jāpavada tikai uz mūriem.

- Es vis tā neteiktu. - Sargs pacēla laternu un piemiegtām acīm nopētīja puisi. - Vai es tevi pazīstu?

Izklausījās pēc Jutmārkas izloksnes, un Kols izlēma paļauties uz veiksmi. - Nē, diez vai, es nāku no inglie-šiem.

Ja iebaro ticamus melus, sarunu biedrs pats atklās tev patiesību. - Vai viens no Luftas puišiem?

- Tieši tā. Lufta mani atsūtīja pārbaudīt mūrus.

- Vai tiešām?

Ja nesanāk sacerēt ticamus melus, jāņem talkā patiesība. - Nūja. Redz, tur tie divi balsti - Lufta bažījas, ka tik kāds neuzrāpjas augšā starp tiem.

- Ne jau šādā naktī...?

Kols iesmējās. - Zinu, zinu, izklausās pēc traka cepurnieka, bet gan jau būsi dzirdējis, kāds Lufta mēdz būt...

- Un kas tas tāds? - Saraucis pieri, sargs pavērās uz virvi.

- Kas - kas tāds? - Kols pārjautāja, nu jau palicis kails - bez rezerves meliem un ari patiesības. - Par ko tu runā?

- Redz, kas! - Sargs izvalbīja acis, jo melna roka jau bija aizspiedusi viņam muti un melns asmens ieurbās rīklē. Blakus pavīdēja Dzelksne - drīzāk tāda kā salijusi ēna, un piķa nosmērētajā sejā vīdēja vien acu baltumi.

Viņa uzmanīgi nolaida uz aizsargmūra kareivja šļaugano ķermeni.

- Ko mēs iesāksim ar līķi? - Kols klusi vaicāja un paspēja notvert krītošo laternu. - Mēs taču nevaram tā vienkārši...

Dzelksne satvēra kareivi aiz zābakiem un pārmeta pār sienu. Pavēris muti, Kols paraudzījās tai pāri un vēroja, kā līķis lido lejā, netālu no pamatnes atsitas pret mūri un sašķīdis aizmutuļo bangojošajos viļņos.

- To mēs iesāksim, - Dzelksne sacīja un, kamēr Frors pārlēca pār mūri un nostājās viņai blakus, izvilka puisim uz muguras piekarināto cirvi, un norāva skrandu, kurā vēl nupat bija ierīts ar darvu noziestais duncis.

Kols abiem sekoja, norijis smagu kamolu. Viņam patika Dzelksne, tomēr biedēja meitenes spēja tik vienkārši nogalināt cilvēku.

Pakāpieni uz pagalmu atradās tieši tur, kur Skara sacīja, to nodilušajā viducī krājās lietusūdens peļķes. Kols jau atkal gremdējās sapņos par slavas dziesmām, kādas viņš izpelnīsies, ja neprātīgais plāns izdosies, kad apakšā izdzirdēja kādu balsi un noslēpās ēnā.

- Lufta, iesim iekšā! Te ārā pūš kā ellē.

Zemākās balss īpašnieks atbildēja: — Danverks lika

apsargāt mazos vārtus. Aizver kaucamo, nolādēts!

Kols pavērās pāri malai uz pakāpieniem. Tur apakšā plandīja nojumes audekls, zem kura vīdēja iekurta uguns.

- Tie mazie vārti nemaz nav tik slepeni, kā mēs cerējām, - Dzelksne nočukstēja pie auss.

- Noslēpumi mēdz izlauzties brīvībā gluži kā tārpi no ābola, — Kols čukstus atbildēja.

- Uzbruksim? - Dzelksne nomurmināja. Šāda doma viņai vienmēr iešāvās prātā pati pirmā.

Kols, kā jau labam maģistram pienākas, centās nogludināt ceļu Miera tēvam. - Ja nu mēs pamodināsim visus cietoksnī esošos?

- Es negrasos rāpties lejā pa to skursteni, - paziņoja Frors. - To es jums apsolu.

- Iedod man savu apmetni, man iešāvās prātā kāda ideja, - Kols čukstēja.

- Vai tiešām, tavuprāt, ir īstais brīdis bārstīt idejas? -Dzelksne klusi nošņāca.

Kols paraustīja plecus, uzmeta galvā kapuci un centās sapurināt muskuļus, kuri joprojām drebēja no kāpšanas. — Tās nāk pašas, kad tām sagribas.

Atstājis abus uz pakāpieniem, Kols nevērīgā solī devās lejā garām daļēji izpostītam stallim, kur ūdens pilēja no satrunējuša jumta.

Nu viņš ieraudzīja cilvēkus: septiņi karavīri tupēja ap ugunskuru un sildījās liesmās, kuras plosīja zem plandošas nojumes ielavījies vējš. Kols nopētīja uguns izgaismotās smagās durvis vīriem aiz muguras, kuras šķērsoja masīvs stienis ar dziļi iegrebtu Slēdzeņu sargātājas vārdu. Izpūtis elpas mutuli, viņš saņēmās drosmi, pamāja sveicienu un tuvojās sēdošajiem.

— Nolāpīts laiciņš! — Kols palīda zem pilošā audekla, atmeta kapuci un izbrauca pirkstus caur slapjajiem matiem. - Pat pēc peldēšanās es nebūtu vēl slapjāks.

Visi sarauktām pierēm paraudzījās uz atnācēju, Kols atbildēja ar smaidu. - Tomēr pieļauju, ka vasaras Ingl-fordā ir vēl čābīgākas, vai ne? - Viņš kādam uzsita pa plecu un virzījās uz durvju pusi. Pāris vīru paklusām nosmēja.

- Vai es tevi pazīstu? - jautāja varena auguma vīrs pie ugunskura. Pēc sudraba rokassprādzēm un īgnās izturēšanās Kols noprata, ka tas varētu būt vadonis.

- Visticamāk, ne, es nāku no jutmārkiešiem. Dan-verks mani sūtīja. Lufta, es atnesu jums vēsti.

Lielais nospļāvās. Kolam par prieku viņš uztvēra teikto tā, kā bija paredzēts. - Pad pasaki to man, iekams neesmu no vecuma palicis kurls. Man tas iedzimts.

Kā būs, tā būs. - Līdz Danverkam nonākušas runas par uzbrukumu. Vensterieši kopā ar getlandiešiem mēģināšot ieņemt cietoksni un nodedzināt mūsu kuģus.

- Uzbrukt šim cietoksnim? - Kāds no vīriem nosprauslājās. - Tie nu gan ir stulbeņi.

Kols gurdi pamāja. - Kad padzirdēju par šādu plānu, es nodomāju tāpat un neesmu mainījis savus uzskatus.

- Vai to pateica tas spiegs? - Lufta jautāja.

Kols apjuka. Tas nāca negaidīti. - Nūja, tas spiegs. Kā tur viņu sauca...?

- Tas zināms tikai Gudrajam Jillingam. Kāpēc tu viņam neuzprasi vārdu?

- Es tik stipri cienu to vīru, ka neuzdrošinātos viņu traucēt. Viņi uzbrukšot lielajiem vārtiem.

- Stulbeņi! Viņi taču ir traki! - I.ufta nolaizīja zobus diezgan vīlies. - Jūs četri, sekojiet man, aiziesim līdz vārtiem paskatīties. Jūs divi - palieciet tepat.

- Es pieskatīšu, neuztraucies! — Kols uzsauca, kad vīri steberēja prom, un viens pat bija pacēlis vairogu virs galvas, lai pasargātos no lietus. - Man garām netiks neviens getlandietis!

Abi pie ugunskura atstātie bija nožēlojams pārītis. Vienam - vēl jaunam puisim - mati krita laukā lēkšķēm, otra seju klāja sarkans pleķis, kas atgādināja izlietu vīnu. Smalks duncis ar sudrabā mirdzošu gardu lāsmoja pie vīrieša siksnas, it kā viņš ar to lepotos, lai gan, visticamāk, bija to nozadzis kādam kritušam trovenietim.

Tiklīdz Lufta atradās tik tālu, ka viņa vīri vairs nebija dzirdami, vecākais sāka sūroties. - Teju visi Jillinga puiši tagad laupa Trovenlandi kur nu kurais, bet mēs te esam iesprūduši bez jēgas.

- Skaidrs, ka tas nav godīgi, un tomēr. - Kols novilka Frora apmetni un izteiksmīgi nopurināja ūdeni. - Es tā domāju, ka visos Sašķeltās jūras krastos nav drošākas vietas, kur sēdēt.

- Uzmanīgāk! - vīrs ar sarkano plankumu norūca. Viņš bija tik aizņemts ar izvairīšanos no apmetņa, kas piešļakstīja acis, ka nemanīja, kā Kols ar otru roku bez pūlēm izvelk aiz jostas aizbāzto dunci. Pārsteidzoši, ko tik cilvēks nepamana, ja kāds novērš viņa uzmanību...

- Ļoti atvainojos, mans karali! - Kols teica, atkāpās un papliķēja plikpaurim pa krūtīm. - Tavam kolēģim gan ir slikta oma, vai nc? - Piesedzies ar apmetni, viņš aizbāza dunci aiz jaunā kareivja siksnas. - Gribat, parādīšu jums brīnumu? - Pirms kāds paspēja iespraust kaut vārdu, Kols sāka mētāt vara monētu virs pirkstu kauliņiem, tik veikli ņirbinot pirkstus, ka abi vīrieši nespēja novērst acis.

- Varš... — Kols murmināja, — varš, varš un... sudrabs! - Acumirklī viņš uzlika vara monētai sauju, un starp īkšķi un rādītājpirkstu ugunskura liesmās jau zvīļoja sudraba grasis ar iekalto ķēniņienes Leitlinas ģīmetni.

Plikpauris sarauca pieri un pieliecās tuvāk. - Kā tev tas izdodas?

- На! Es tev atklāšu noslēpumu. Tikai aizdod uz mirkli savu tuteni.

- Kādu tuteni?

- Savu tuteni. - Kols norādīja uz jaunekļa siksnu. - To tur.

Vīrs ar sarkano pleķi uz sejas pielēca kājās. — Velns un elle, kur tu ņēmi manu dunci?

- Ko? - Plikpauris blenza uz savu jostu. - Kā...

- Vienīgajai dievei nepatīk zagļi. - Kols pacēla rokas gaisā, kā izrādot pietāti. - Kurš tad to nezina.

Dzelksnes melnā roka piešāvās priekšā vecā mutei, un melnais nazis iedūrās tam rīklē. Gandrīz vienlaikus noraustījās arī plikpaura galva, jo Frors tajā iecirta savu cirvi, jaunekļa acis saskrēja krustā, viņš kaut ko nomurmināja, tad notecināja siekalu un sabruka uz sāniem.

- Kustamies! - Dzelksne nošņāca un nolaida zemē savu upuri. - Kamēr pārējie nav aptvēruši, kas tev par viltīgu zebiekstes mēli, kā to nupat sapratu es.

- Katrā ziņā, mana izraudzītā vairognese, - sacīja Kols, izvilka rūnām aprakstīto stieni no eņģēm un pavēra vaļā vārtus.

Vētrā iemirdzējās pavisam niecīgs gaismas punktiņš, un Reits jau bija gabalā kā no saites norāvies asinssuns.

Viņš aizbrāzās pār slapjo zāli ar vairogu vienā plecā un cirvi piespiedis muguras lāpstiņai tik stipri, ka iesāpējās pirksti.

Šaubu nebija - zobeni kā ieroči ir daudz glītāki, tomēr glīti ieroči, tāpat kā glīti cilvēki, mēdz ļauties grūtsirdībai. Pret zobeniem jāizturas ar piesardzību, bet, aizrāvies ar kaujas prieku, Reits neprata būt uzmanīgs. Reiz viņš sita ar zobena ģelzi pa kādu galvu tik ilgi, ka gan galva, gan zobens vairs nebija nekam derīgi. Cirvji ir nejūtīgāki.

Zibens atkal izgaismoja debesis, un Beila strēles cietoksnis drūmi melnēja virs jūras, gaisā pavīdēja sasalušas lietus lāses, un tad varu pārņēma nakts. Pērkona teicējs sapīcis uzrūca pasaulei tik netālu, ka Reita sirds uz brīdi apstājās.

Uz mēles joprojām glabājās pēdējā kumosa sāļums -maizē bija ieceptas asinis. Lai gan vensterieši to uzskata par veiksmes zīmi, Reits sen bija pārliecināts par to, ka niknums ir krietni vērtīgāks par veiksmi. Viņš stingri iecirta zobus vecajā celtnieku sprūdā. Reiz Reits dusmās gandrīz nokoda mēles galu un kopš tā laika pirms kaujas gādāja, lai starp žokļiem kaut kas atrastos. Neviena sajūta nelīdzinājās tai enerģijas devai, kas uzlādēja pirms cīņas. Viss kļuva atkarīgs no paša Reita viltības, gribas un spēka. Tā bija deja pie Beidzamo durvju sliekšņa. Kā spļāviens Nāvei sejā.

Aizrautībā Reits sen bija aizskrējis priekšā Gromgil-gormam, Sorjornam un pat paša brālim Raki. Lietus izmērcētie elfu mūri un viena vienīgā mirguļojošā uguntiņa to pakājē steidzās viņam pretī. - Ieeja ir šeit!

Tēva Jārvi kalps pacēla augstāk laternu, un ēnas ievilka dziļas rievas viņa sejā, norādot uz torņa stūrī noslēptajām durvīm viņam aiz muguras.

Reits izrāvās uz priekšu, atsitās pret sienām un lēkšoja augšup pa trim pakāpieniem, viņa sēcošā elpa atbalsojās šaurajā ejā, svila viss - pēdas, krūtis un domas -, metāls šķindēja, un galvu plosīja lamas un kliedzieni, kad viņš kāpņu galā beidzot iebrāzās pagalmā.

īsu mirkli pārlaidis acis neprātīgajam ķermeņu ņudzeklim, zibošajiem ieročiem, spļāvieniem un šķembām, viņš ieraudzīja Dzelksnes Batu ar sodrējiem nosmērētos atņirgtos zobus un pilnā sparā metās viņai garām pašā kaujas mutulī.

Reita vairogs sašķaidīja kādam kareivim zobus, un pretinieks aizlidoja pa gaisu, izlaidis zobenu no rokas. Kāds cits aiztenterēja prom ar visu pacelto un pret Dzelksni nomērķēto šķēpu.

Reits cirta nākamajam - savainots un sakauts, tas iebrēcās pavisam metāliskā balsī. Reits meta uz priekšu vairogu, kas trāpīja vēl vienam, šņākdams un siekalām noliedams sakosto sprūdu, mežonīgs un nevaldāms, viņš grūda uz priekšu, ienaidnieks atkāpās, tā asiņainie spļaudekļi apšļāca Reita seju, viņš atradās tik tuvu, ka varētu noskūpstīt. Reits vēlreiz atmuguriski pagrūda pretinieku, tas paklupa. Ar tukšu būkšķi Dzelksnes zobens iecir-tās dziļi ienaidniekam rīklē un tur arī palika. Sakautais krita zemē, un Dzelksne palaida zobenu vaļā, pat paspēra tālāk, jo gaisā uzšļācās asins strūkla.

Vēl kāds vēlās zemē, parāvis līdzi plandošo audekla nojumi. Kāds iebrēcās Reitam pie auss. Kaut kas norāva ķiveri no galvas, un piepeši viss uzliesmoja tik spoži, ka vairs nebija redzams, bet Reits tikai turpināja cirst pāri vairoga malai, rūkt un kāsēt.

Kāds vīrs sagrāba Reitu, bet tas ieblieza ar cirvja pieri uzbrucējam pa galvu un šķaidīja vēlreiz, kad pieveiktais jau krita zemē. Reits uzkāpa uz rokas, kura izmisīgi tvēra pēc atbalsta, paslīdēja un uz slidenajiem, asins un lietus pielietajiem bruģakmeņiem gandrīz pakrita arī pats.

Pēkšņi Reits vairs nesaprata, kurā virzienā jādodas. Pagalms svaidījās šurpu turpu kā vētrā ierauts kuģis. Viņš pamanīja asinis Raid gaišajos matos, bet brālis tikai atvēzēja zobenu. Dusmas uzjundīja Reitam jaunus spēkus, un viņš metās kaujā līdzās Raid, brāļi salika vairogu pie vairoga, cirta, dūra un sita. Kaut kas pagrūda Reitu malā, un viņš aiztenterēja caur ugunskuru, saceldams gaisā dzirksteles.

Pazibēja metāls, un viņš parāvās malā. Seja sāka svilt, kaut kas nobrauca gar ķiveri un sagrieza to šķērsām. Reits grūdās uz priekšu garām šķēpam, cenšoties ietriekt vairogu kādā atņirgtā vieplī, sapinās un aptvēra, ka ieķēries laivas vrakā, kur divi dēļi vēl nokarājās no saliektās ārmalas.

— Mirsti, nelieti! - Reits atņirdza zobus, bet vārdi bezjēdzīgi aizšļācās pār sprūdu. Viņš atvēzējās pret kādu ķiveri, līdz tā pagalam zaudēja formu. Reits atskārta, ka uzbrūk sienai un turpina cirst pelēkajā akmenī dziļas gropes, lai gan roka dega no sāpēm.

Kāds vilka viņu malā. Tā bija Dzelksne, kuras sejā sodrēji mijās ar spļaudekļiem. Viņa ar asinīm klātu nazi kaut ko rādīja, un sarkanās lūpas kaut ko teica, bet Reits neko nedzirdēja.

Milzu zobens sašķēla slapjo gaisu, pārcirta vairogu uz pusēm un trieca tā turētāju pret mūri, saceļot gaisā asins strūklaku. Reits to pazina. Trīs gadus viņš nēsāja šo zobenu, piekļāvis sev tik cieši kā mīļoto nakts melnumā, trīs gadus ar galodu viņš lika tam dziedāt.

Milzīgs kā kalns Gromgilgorms panāca uz priekšu, dučiem dārgakmeņu apkaltās gardas iemirdzējās garajā ķēdē, vairogs melnēja kā nakts, bet zobens spīdēja spožs kā Mēness tēvs.

- Jūsu nāve ir klāt! - viņš ierēcās tik skaļi, ka šķita — nodreb visi dziļi zemē ieaugušie Beila strēles balsti.

Drosme var izrādīties trausla. Tiklīdz kāds ļaujas panikai, tā izplatās ātrāk par mēri, straujāk par uguni. Aiz stiprajiem mūriem Augstā karaļa karavīri dzīvoja laimē un siltumā, no nakts viņi negaidīja neko ļaunāku par nepielūdzamu vēju. Tiklīdz no vētras visā savā kaujas spozmē iznira Zobenlauzis, viņi acumirklī salūza un ņēma kājas pār pleciem.

Vienu gabalos sacirta Dzelksnes cirvis, citu aiz skausta noķēra un ar seju pa priekšu ietrieca sienā Gorms. Reits izvilka nazi, metās virsū kāda bēgoša karavīra mugurai un tik dūra. Pēc tam viņš lēca pakaļ vēl vienam, bet zeme pazuda no kājapakšas, Reits paspēra pāris nestabilu soļu, atsitās pret mūri un pakrita.

Pasaule acu priekšā aizmiglojās. Reits mēģināja piecelties kājās, bet ceļi neklausīja, viņš apsēdās zemē. Sprū-das mutē vairs nebija, viss garšoja pēc koka un metāla. Kāds paskrēja garām smagiem soļiem. Kāds pakrita, smejoties par viņu. Reitam trāpīja lidojošs zābaks, un kritušais apvēlās uz mutes jau beigts, viņš vairs nesmējās ne par ko. Viņš smējās par visu.

Reits cieši aizmiedza plakstus un atkal atvēra.

Sorjorns durstīja kritušo ar šķēpu tik mierīgi, it kā sētu sēklas. Vīri joprojām plūda iekšā pa šaurajiem vārtiem, vilka laukā ieročus un kāpa pāri līķiem.

- Tev vienmēr jābūt kaujā pirmajam, vai ne, brāl? -Raki attaisīja sprādzi un novilka Reita ķiveri, tad pagrieza viņa galvu uz sāniem, lai aplūkotu jauno brūci. - Tu dari visu, lai es paliktu smukais brālis, vai ne?

Vārdi savādi negribīgi vēlās pār Reita jēlo mēli. - Cilvēkam vajadzīgs tik daudz palīdzības, cik viņš var dabūt. -Viņš pastūma brāli malā un visiem spēkiem nostājās uz kājām. Reits centās no rokas nopurināt sabojāto vairogu un no galvas izpurināt reibumu.

Beila strēle bija plašs salmu un lubu jumtiem klātu māju juceklis, kas bija piekļāvies pie augstajiem elfu mūriem. Visapkārt turpinājās sadursmes un kliegšana, getlandieši un vensterieši skraidīja pa cietoksni kā zebiekstes trušu būri un dzina Augstā karaļa vīrus ārā no slēptuvēm. Pa garo molu tie straumēm plūda uz ostu un puslokā pulcējās ap rakstiem rotātām divviru durvīm; viņu vidū atradās arī karalis Gorms un ķēniņš Ūtils.

- Ja vajadzēs, mēs jūs izkūpināsim laukā! - Tēvs Jārvi kliedza, veroties uz durvīm. Gluži kā vārnas, maģistri parasti parādās tad, kad kauja jau galā, gatavi mesties rezultātu pārskatīšanā. - Jums bija iespēja cīnīties pretī!

Otrpus durvīm kāds ierunājās pieklusinātā balsī: - Es biju aizņemts ar bruņām. Tām ir sarežģītas sprādzes.

- Liela vīra pirkstiem nav viegli ar sīkumiem, - Gorms sacīja.

- Tomēr beidzot esmu tās uzvilcis! - balss īpašnieks turpināja. - Vai jūsu vidū ir kāds leģendām apvīts karotājs?

Tēvs Jārvi nopūtās. - Šeit ir Dzelksne Batu un Dzelzs ķēniņš Ūtils, arī Gromgilgorms Zobenlauzis.

Aiz durvīm atskanēja apmierināta ņurdēšana. - Zaudējums tik slaveniem vārdiem vairs nešķiet tik sāpīgs. Vai kāds no viņiem ir piekritis cīnīties ar mani?

Dzelksne apsēdās uz netālu esošajiem pakāpieniem un saviebās, jo Māte Skēra saspieda brūci uz meitenes pleca, no kuras notecēja asinis. - Man šim vakaram jau bijis pietiekami daudz kauju.

- Man arī, - sacīja Gorms un pasniedza vairogu Raki. — Lai liesmas paņem to kaujai negatavo muļķi un viņa bruņojumu ar visām sīkajām sprādzēm.

Reita kājas pašas pagāja uz priekšu. Viņa pirksts pacēlās gaisā. Viņa lūpas sacīja: - Es cīnīšos ar...

Raki satvēra brāli aiz rokas un novilka zemē. - Nē, brāl, tu necīnīsies...

- Nāve ir dzīvē vienīgā drošā lieta. - Ķēniņš Ūtils paraustīja plecus. - Es stāšos tev pretī!

Tēvs Jārvi uzmeta valdniekam izbiedētu skatienu.

- Manu kēnin...

> »

Ūtila spulgo acu skatiens acumirklī apklusināja maģistru. - Ātrākie skrējēji jau nosmēluši slavu, bet es paņemšu savu tiesu.

- Lieliski! Es jau nāku, - atskanēja otrpus vārtiem.

Reits dzirdēja, kā grabēdamas paceļas restes un plaši

atveras vārti. Vairogi noklaudzēja, kad kareivji ieņēma pozīcijas, gatavi atvairīt uzbrukumu, tomēr pagalmā iznāca tikai viens vīrs.

īsts milzenis, ar tetovējumu, kas vienā sānā aizvijās pār kaklu - drīzāk muskuļu kalnu. Viņš bija apvilcis biezas bruņas ar rakstiem rotātām plāksnēm virs pleciem, apjomīgos augšdelmus apņēma daudz milzīgu zelta riņķu. Reits apmierināti ieņurdējās - tas nu reiz izskatījās pēc pretinieka, ar kuru ir vērts cīnīties. Milzis nevērīgi aizkabināja īkšķus aiz zobena siksnas ar zelta sprādzi un pavīpsnāja, uzmetis acis vairogu puslokam, kas viņā vērās kā visu atzītā varonī.

- Vai tu būtu ķēniņš Ūtils? - No platā, pieplacinātā deguna nāsīm izplūda pabieza dvaša. — Tu esi vecāks, nekā dziesmās dzied.

- Tās dziesmas sarakstītas jau pirms laba laika, - atrūca Dzelzs ķēniņš. - Tolaik es biju jaunāks.

Dažs iesmējās, tikai ne šis vīrs. - Mani sauc Dan-verks, - viņš pavēstīja zemā tembrā, - bet ļaudis mani dēvē ari par Vienīgajai dievietei uzticīgo un Augstajam karalim lojālo Vērsi, Gudrā Jillinga sabiedroto.

- Tas tikai pierāda, ka tu vienlīdz nepareizi izvēlies draugus, karaļus un dievus, — sacīja Tēvs Jārvi. Šoreiz smiekli pieņēmās skaļumā, un pat Reitam nācās atzīt, ka ākstam nav ne vainas.

Tomēr sakāve noteikti pabojā humora izjūtu, un Dan-verks palika stings kā klints. - To mēs vēl redzēsim, kad Jillings atgriezīsies un jums, zvēresta lauzējiem, atnesīs Nāvi.

- Mēs to redzēsim, - Dzelksne izmeta un pasmaidīja, lai gan Māte Skēra tobrīd dūra adatu viņas savainotajā plecā. - Tu būsi beigts un neredzēsi neko.

Danverks nesteidzīgi izvilka zobenu, un pazibēja metālā kaltās rūnas, spals izrādījās izrakstīts zeltā kā brieža galva, bet ragi veidoja gardu. - Ja es uzvarēšu, vai jūs palaidīsiet vaļā manus atlikušos vīrus?

Ūtils kā vecs gailis uzmeta Danverka muskuļiem kaulainu aci, kurā gan nemanīja ne mazāko baiļu. — Tu neuzvarēsi.

- Tu izklausies pārāk pārliecināts.

- Ja mani vairāk nekā simts kritušie pretinieki spētu runāt, viņi pavēstītu, ka es esmu tik pārliecināts, cik esmu pelnījis būt.

- Man tevi jābrīdina, vecais, esmu izkarojis krustu šķērsu visu Zemmali, un neviens tur nespēja turēties man pretī.

Smaida atblāzma pārskrēja pār Ūtila rētām klāto seju. - Žēl gan, ka tu nepaliki Zemmalē.

Danverks uzbruka ar smagu un augstu cirtienu, bet Ūtils pamuka malā veikls kā vējš, viņa zobens joprojām dusēja uz saliektās rokas. Danverks spēcīgi izklupa uz priekšu, un ķēniņš nicīgi atkāpās, ļaudams savam asmenim nolaisties gar sānu.

- Vērsis, — Dzelksne nievājoši novilka, — bet cīnās kā traka govs, to nevar noliegt.

Danverks rēkdams cirta pa labi un pa kreisi, un no smagā zobena vicināšanas uz viņa pieres parādījās sviedri. Viri atkāpās aiz saviem vairogiem, lai kāds nejaušs atmu-gurisks vēziens tos neaizsūta prom pa Beidzamajām durvīm. Tomēr Getlandes Dzelzs ķēniņš izvairījās no pirmā cirtiena un ienira zem otrā tā, ka Danverka zobens pasita gaisā viņa sirmos matus. Metāls pazibēja gaisā, kad viņš atkal ieņēma kaujas pozu pretiniekam aiz muguras.

- Cīnies ar mani! - Danverks auroja un pagriezās.

- Ko tad es daru? - attrauca Ūtils, saņēma apmetņa stūri, noslaucīja zobena šķautni un rūpīgi atkal noguldīja to sev uz rokas.

Danverks atņirdza zobus un devās uz priekšu, bet kāja aizķērās, un viņš nokrita uz viena ceļa, tad pār zābaka stulmu sāka velties asinis, iekrāsojot bruģa plāksnes. Tikai tad Reits saprata, ka Ūtils ir pāršķēlis Danverka kājas lielo vēnu.

Sanākušie kareivji sāka apbrīnā sačukstēties, un Reits nebūt nepalika malā.

- Dzelzs ķēniņš ir godam nopelnījis savu slavu, — klusībā nomurmināja Raki.

- Ceru, ka Gudrais Jillings prot labāk rīkoties ar zobenu nekā tu, Vērsi Danverk, — Ūtils sacīja. - Vecajam vīram tu neliki pat izkustēties, kā nākas.

j

lad Danverks pasmaidīja, un stiklainajās acīs pavīdēja viņpasaules skatiens. — Jūs visi pārliecināsieties par Gudrā Jillinga prasmi rīkoties ar zobenu, - viņš čukstēja, bet seja tikām kļuva bāla kā vasks. — Jūs visi pārliecināsieties. — Reizē ar šiem vārdiem Danverks sabruka uz sāniem no paša asinīm satecējušajā peļķē.

Visi vienprātīgi atzina, ka šī bijusi lieliska nāve.

Debesjuma austrumu pusē krāsojās Saules māte, aiz tēraudpelēkā ausmas priekškara slēpdama savas meitas zvaigznes. Tālu priekšā bezkrāsainajā saullēktā drūma kā bēdu ieleja neskaidri iezīmējās cietokšņa kontūra, virs kuras riņķoja uz mielastu kāras vārnas.

- Vismaz lietus ir pierimis, - Skara nomurmināja un nocēla kapuci.

- Pērkona teicējs ir novirzījis dusmu lēkmi dziļāk iekšzemē, — sacīja ķēniņiene Leitlina. - Kā visi puikas viņš prot sacelt milzu troksni, tomēr tas drīz vien pierimst. - Viņa pasniedzās uz priekšu un papliķēja princi Druinu zem zoda. - Vai nest viņu prom?

- Nē. - Skara piespieda sev puisīti vēl ciešāk. - Es paturēšu. - Mazās ap kaklu apvijušās roķeles vairoja viņas spēkus. Neviens nezināja labāk par dieviem, cik ļoti tobrīd Skarai vajadzēja spēku.

Vienotās Trovenlandes spožais simbols - Beila strēle -vairs nebija tāda kā viņas atmiņās. Ciemats cietokšņa paēnā, kur viņa reiz dejoja vasaras saulgriežos, nu gulēja drupās, mājas bija nodedzinātas vai pamestas. Augļu dārzs garās drūpošās, cilvēku celtās sienas pakājē smaka efeju skavās, un pagājušā gada augļi trūdēja nezālēs. Plašos vārtus starp augstajiem elfu būvētajiem torņiem savulaik rotāja spilgti karogi. Tagad tur čikstošā virvē zvārojās un pēdas plivināja pakārts cilvēks.

Lai gan smalkos zelta roku riņķus, spīdīgās bruņas un apzeltītos ieročus vairs nemanīja, Skara uzreiz pazina viņu pēc sejas.

- Viens no Gudrā Jillinga sabiedrotajiem. - Kaut arī pleciem bija apmesta kažokāda, viņai pārskrēja trīsas. - Viens no tiem, kuri nosvilināja Jeiltoftu.

- Un tomēr viņš te karājas, — teica Leitlina. - Izrādās, lūgšanās neatliek tikšanos ar Nāvi.

- Šo tikšanos nespēj atlikt nekas, - Skara nočukstēja. Iespējams, viņai vajadzētu gavilēt par Danverka nāvi, uzspļaut viņa līķim un pateikties Kara mātei par to, ka vismaz viņa ieņemtā Trovenlandes druska nu ir brīva, bet Skara juta vien nejauku baiļu atskaņu no brīža, kad abi tikās pēdējo reizi. Meiteni pārņēma bažas, ka no šīs sajūtas viņai nav lemts atbrīvoties.

Kāds bija nocirtis vareno ozolu, kas reiz auga cietokšņa iekšpagalmā, bez tā ēnas aiz sensenajiem elfu mūriem cieši kopā saspiedušās mājeles šķita kailas un neglītas. Kareivji atpūtās, izgūlušies uz nelīdzenā bruģa visapkārt celmam, lielākoties apreibuši, viņi turpināja dzert, lielījās ar ievainojumiem un trofejām, tīrīja ieročus un apmainījās ar stāstiem.

Kāds topošais skalds sacerēja slavas dziesmu, nebeidzamas reizes atkārtodams vienu un to pašu rindiņu, kamēr pārējie piedāvāja savas versijas par nākamo atskaņu, ko pavadīja smieklu vētra. Lūgsnu vērpējs smalkiem vārdu pantiem pateicās dieviem par gūto uzvaru. Kaut kur kāds sāpēs vaidēja.

Skara sarauca degunu. - Kas te tā smako?

- Viss, kas maitājas cilvēka ādā, - paklusām nomurmināja Māsa Ouda, neatrāvusi acis no diviem vergiem, kuri kaut ko aizvilka viņām garām.

Sastingusi šausmās, Skara saprata, ka tas ir līķis, bet riebums tikai pastiprinājās, ieraugot, ka vergi to uzmet uz augstas nogalināto ķermeņu kaudzes. Kailu, bālu, asinīm nolietu un apšļakstītu roku un kāju mudžeklis. Pavērtas klusējošas mutes, neko neredzošas acis. Gaļas kaudze, kas vēl vakar vakarā bija dzīvi cilvēki. Bija pagājuši ilgi gadi, lai šie cilvēki nāktu pasaulē un uzaugtu, iemācītos staigāt, runāt un karot. Skara piekļāva sev princi Druinu un centās aizsegt viņam skatienu.

- Vai viņam tas būtu jāredz? - viņa čukstēja, nožēlojot, ka pati redzējusi līķus.

- Druins kļūs par Getlandes ķēniņu, tāds ir viņa liktenis. - Leitlina bezkaislīgi pavērās uz kritušo ķermeņiem, un Skara nodomāja, vai jebkad sastapusi tik biedējošu sievieti. - Druinam jāiemācās līksmot par to tāpat kā tev. Galu galā šī ir tava uzvara.

Skara norija smagu kamolu. — Mana?

- Vīri strīdas par to, kuram spalvainākas krūtis un skaļāks brēciens. Dziesminieki sacer odas par spožajiem asmeņiem un izlietajām asinīm. Tomēr ideja piederēja tev. Tas notika pēc tavas gribas. Tavi vārdi lika cilvēkiem vienoties tava mērķa sasniegšanai.

Vārdi ir kā ieroči, Māte Ķīra mēdza teikt. Skara raudzījās uz Beila strēles cietokšņa pagalmā gulošajiem līķiem un domāja par kritušajiem viņas vectēva Dievzālē. Viņa uztvēra notikušo nevis kā atriebi par noziegumu, bet gan drīzāk kā divus noziegumus; Skara juta, kā vaina par vienu tikai vēl smagāk uzgulstas sāpēm par otru nodarījumu.

- Es nejūtos kā uzvarētāja, — viņa čukstus sacīja.

- Tu esi pieredzējusi arī zaudējumu. Kuram dosi priekšroku?

Skara atcerējās, kā pati stāvēja Melnā suņa pakaļgalā un vēroja vectēva pili sagrūstam zem liesmu stabu smaguma; viņa saprata, ka nespēj strīdēties pretī.

- Tautas sapulcē tu mani patīkami pārsteidzi, - Leit-lina atzinīgi sacīja.

- Patiesi? Man šķita... ka jūs varbūt dusmosities uz mani.

- Vai par to, ka tu runāji savā un savas valsts vārdā, ka iestājies par to? Tikpat labi es varētu dusmoties uz krītošo sniegu. Tev taču jau apritējušas astoņpadsmit ziemas, vai ne?

- Šogad apritēs...

Leitlina lēnītēm nogrozīja galvu. — Septiņpadsmit gadu... Tu esi apdāvināta.

- Māte Ķīra un mans vectēvs... Cik vien dzīvoju, viņi centās iemācīt man kļūt par vadoni. Prast pareizi runāt un zināt, ko teikt. Formulēt argumentus, lasīt no sejām un aizkustināt sirdis... Es vienmēr uzskatīju sevi par sliktu skolnieci.

- Es gan par to ļoti šaubos, tomēr karš var pamodināt mūsos spēku, par kura esību pat nenojautām. Karalis Fins un viņa maģistre ir tevi lieliski sagatavojuši, bet to, kas tev dots, nav iespējams iemācīt. Tev pieskārusies Pirmā vārda māte. Tevi mirdz tā uguns, kura liek ļaudīm ieklausīties. - Ķēniņiene drūmi pavērās uz Druinu, kurš platām acīm mēmi raudzījās asinspirti. - Man rodas aizdomas, ka mana dēla liktenis varētu būt atkarīgs no šīs dāvanas.

Skara apjuka. - Salīdzinājumā ar jūsu dotībām manējās ir kā svece pret Saules māti. Jūs esat Zelta ķēniņiene...

- Getlandes ķēniņiene. - Leitlinas acis spoži un asi pārtvēra Skaras skatienu. — Dievi mani liecinieki, es mēģināju vadīt šo aliansi: vispirms tā, lai meklētu padomu mierā, pēc tam — lai mudinātu uz rīcību, bet ķēniņam Ūtilam es esmu sieva, savukārt karalim Gor-mam — ienaidniece. — Viņa atglauda matu cirtu no Skaras sejas. - Tu neesi ne sieva, ne ienaidniece. Liktenis ir tevi radījis kā līdzsvaru starp viņiem abiem. Kā adatiņu, uz kuras balstās šīs alianses svaru kausi.

Skara nenovērsa acis no valdnieces. — Tam man nepietiks spēka.

- Tādā gadījumā tev tas jāatrod. - Leitlina pieliecās tuvāk un izņēma princi Druinu no meitenes rokām. - Varai ir svars. Es zinu, māsīc, tu vēl esi jauna, bet tev jāiemācās varu nest vai arī tā tevi sadragās.

Vērojot, kā valdniece, vergu, kalpu un sargu pavadīta, līgani aizpeld, Māsa Ouda piepūta vaigus, un viņas seja šķita vēl apaļāka. - Ķēniņienei Leitlinai vienmēr piederējusi bezizmēra joku krātuve.

- Es varu iztikt bez prasmes jokot, Māsa Ouda. Man ir nepieciešams labs padoms.

Skaru pārsteidza pašas prieks, redzot, ka Reits palicis dzīvs, tomēr, skatoties acīs patiesībai, šis puisis bija trešā daļa no viņas mājsaimniecības un noteikti izskatīgākā daļa. Reits ar brāli sēdēja pie ugunskura un smējās, un Skaru pārņēma savāda greizsirdība par to, ka abi kopā jūtas tik šķietami labi. Kā divus vienlaikus no viena klēpja nākušus vīrus viņus varēja viegli atšķirt. Reitam bija bieži vien uzmesta lūpa un nu arī svaigi griezta brūce pāri sejai. Viņa acīs izaicinājums vīdēja pat tad, kad viņu acis sastapās, un Skara nespēja novērst skatienu. Turpretī Raki vispār nemēdza ieskatīties princesei acīs un, tiklīdz viņa tuvojās, rausās kājās, lai izrādītu cieņu.

- Jūs esat nopelnījuši atpūtu, - Skara sacīja un pamāja, lai puisis apsēžas. - Es diez vai esmu pelnījusi uzturēties tādu vīru vidū, kuri nežēlo asinis.

- Tautas sapulcē jūs pati mazliet izlējāt savējās, - Reits iebilda un pavērās lejup uz princeses apsaitēto delnu.

Skara pamanīja, ka piesedz apsēju ar otru plaukstu. - Tikai pati savas.

- Drosme vajadzīga, lai izlietu tieši savas asinis. -Reits saviebās, kad Skara pieskārās garajai brūcei, kas šķērsoja viņa baltiem rugājiem klāto zodu. Rēta nemaz nedarīja viņu neglītāku, drīzāk pat glītāku...

- Kā dzirdēju, tu labi cīnījies.

- Viņš tā vienmēr dara, princese. - Raki pasmaidīja un iedunkāja brāli. - Viņš pirmais ieskrēja pa tiem vārtiem! Nebūtu Reita, mēs joprojām tupētu ārpusē.

Reits paraustīja plecus. - Ja patīk karot, tas nesagādā grūtības.

- Pat ja tā. Mans vectēvs mēdza teikt, ka tiem, kuri labi karo, jāsaņem atalgojums no tiem, kuru vārdā viņi karo. - Skara nomauca no delnas vienu no Leitlinas dāvātajiem sudraba riņķiem un pasniedza uz priekšu.

Raki un Reits saskatījās. Senāk pagātnē kāds bija diezgan sabakstījis rokassprādzi ar nazi, lai pārbaudītu, vai sudrabs ir īsts, savukārt Skarai bija labi iemācīts noteikt lietu vērtību. Viņa pamanīja, ka neviens no brāļiem nenēsā maiņas riņķus, un zināja, ka viņiem tā nav ierasta lieta. Reits norija siekalas un pasniedzās pēc riņķa, bet Skara nelaida to vaļā.

- Tu taču karo par mani, vai ne?

Viņa sajuta nervozo trīsu, kad sastapās viņu acis un gandrīz saskārās pirksti. Tad Reits pamāja ar galvu. - Es karoju par jums.

Šis puisis bija skarbs un rupjš, un Skarai nez kāpēc iešāvās prātā, diez kā būtu viņu noskūpstīt. Sadzirdējusi Māsu Oudu kāsējam, Skara pamanīja, ka pašai svilst vaigi, un ātri atdeva rokassprādzi.

Reits aizspieda riņķa aizdari, viņa delna bija tik masīva, ka riņķa gali knapi saskārās. Atalgojums par labu pakalpojumu, bet arī zīme, kam viņš kalpo. - Pēc kaujas man bija jāuzmeklē jūs, bet...

- Man vajadzēja, lai tu karo. - Skara izgaisināja domas par skūpstīšanos un lika balsij skanēt skarbāk. - Tagad es gribu, lai tu nāc man līdzi.

Skara redzēja, kā Reits uz atvadām apskauj brāli, tad pieceļas kājās un seko princesei, viņas sudrabam mirdzot ap viņa roku. Patiesību sakot, viņš varētu arī nebūt viņas cilvēks, tomēr Skara sāka saprast, kāpēc karalienēm ir savi izraudzītie vairogneši. Nekas tā nevairo pārliecību kā pārbaudīts slepkava pie sāniem.

Kad bērnībā Skara rotaļājās Beila strēles cietokšņa diženajā zālē, tā viņai šķita neaptverami plaša. Tagad tā izrādījās šaura un blāva, te smirdēja pēc trūdiem, jumts tecēja un sienas klāja mitri traipi. Trīs putekļainas gaismas strēles krita pār auksto grīdu no logiem, kuri vērās uz pelēko Jūras mātes klaju. Varenais gleznotais karojošās karalienes Ašenlīras portrets, kas aizņēma visu sienu, lobījās nost, pelējuma ziedi klāja viņas bruņas, un apbrīnas pilnās simts apsargu sejas bija pārvērtušās neskaidros traipos. Precīzs Trovenlandes kritušās slavas attēlojums.

Beila tronis gan joprojām atradās uz paaugstinājuma, un no kuģa ķīļa izgrieztā bālā ozolkoka vijīgās šķiedras gadu gaitā bija nospodrinātas kā spogulis. Tajā savulaik sēdēja karaļi. Līdz brīdim, kad Skaras vectēva vecvectēvs pieņēma lēmumu, ka sēdeklis ir pārāk šaurs viņa pakaļai un pati zāle - pārlieku šaura viņa lepnībai, un pavēlēja Jeltoftā izgatavot jaunu troni. Viņš sāka ap to būvēt arī jaunu Dievzāli, kam jātop par pasaules brīnumu. Pagāja divdesmit astoņi gadi, līdz tā dēvētais Mežs tika pabeigts, bet pats pavēlnieks to vairs nepiedzīvoja, un pat viņa dēls jau bija vecs vīrs.

Un tad kādā naktī Gudrais Jillings to nodedzināja.

- Tā vien šķiet, ka cīniņš vēl nav galā, - Reits norūca.

Gorms un Ūtils šaudīja naidīgus skatienus pāri Beila tronim, bet abu maģistri un karavīri stāvēja uz pakaļkājām turpat blakus. Kaujas brālībai nebija garāks mūžs nekā abu pēdējam ienaidniekam.

- Varbūt vilksim lozes, - ķēniņš Ūtils nosēca caur zobiem.

- Tu guvi apmierinājumu, nogalinot Danverku, -sacīja Gorms. — Man pienākas tronis.

Tēvs Jārvi ar sažuvušo delnu saberzēja deniņus.

- Dievu dēļ, tas ir tikai krēsls. Mans māceklis var izgrebt jums vēl vienu.

- Tas nav tikai parasts krēsls. - Skara uzkāpa uz paaugstinājuma un norija nervu kamolu. - Reiz tajā sēdēja Celtnieks Bcils. - Ķēniņš Ūtils un viņa maģistrs drūmi blenza pa kreisi, Gorms ar savu maģistri - pa labi. Skara saglabāja līdzsvaru starp abiem, tāda bija viņas loma.

- Cik daudz kuģu mēs ieguvām?

- Sešdesmit sešus, - Māte Skēra atbildēja. - Tostarp arī apzeltītu briesmoni ar trīsdesmit airiem vienā sānā, kurš, kā dzirdēju, piederējis pašam Gudrajam Jillin-gam.

Tēvs Jārvi pavērās uz Skaru un piekrītoši pamāja.

- Princese, šis bija ārkārtīgi viltīgs plāns.

- Es tikai iesēju sēklu, - teica Skara un dziļi paklanījās abiem valdniekiem. - Jūsu drosme novāca ražu.

- Kara māte bija mūsu pusē, un prasme rīkoties ar ieročiem palīdzēja. - Gorms nepārstāja grozīt kādu no ķēdē pakārtajām gardām. — Tomēr šis cietoksnis nebūt nav drošs. Veckundzei Veksenai lieliski zināma tā nozīme kā stratēģiski, tā simbola vērtē.

- Tas ir kā skabarga, kas ietriekta viņas miesā, - teica Ūtils, - un nebūs ilgi jāgaida, līdz viņa mēģinās to atgūt.

Princese, jums kopā ar manu sievu jāatgriežas Torlbijā. Tur jūs būsiet tālu prom no briesmām.

- Ķēniņ Ūtil, es izjūtu pret jums bezgalīgu cieņu, tomēr jūs kļūdāties. Arī mans tēvs labi zināja šī cietokšņa nozīmību. T ik labi, ka krita, to aizstāvot, un tika apglabāts kapkalnā aiz mūriem blakus manai mātei. — Skara ieņēma vietu tronī, kur savulaik sēdēja viņas sentēvi, turot līdz sāpēm taisnu muguru, kā mācīja Māte Ķīra. Iekšā viss svila, tomēr nedrīkstēja zaudēt spēku. Viņai jābūt vadonei. Neviena cita vairs nav. - Šī ir Troven-lande. Mana zeme. Man jāpaliek šeit.

Tēvs Jārvi saguris pasmaidīja. — Princese...

- Vispār jau es esmu karaliene.

Iestājās klusums. Tad Māsa Ouda sāka kāpt augšā pa pakāpieniem. - Karalienei Skarai ir pilnīga taisnība. Viņa sēž Beila tronī kā vienīgā dzīvā karaļa Fina pēcnācēja. Ir precedents, kad neprecēta sieviete ieņēmusi vietu tronī viena pati. — Oudas balss drebēja zem Mātes Skēras nāvējošā skatiena dunčiem, bet viņa turpināja un norādīja uz izbalējušo sienas gleznojumu, kas visos noraudzījās no augšas. - Galu galā pati karaliene Ašenlīra nebija precējusies, kad izcīnīja uzvaru pār ingliešiem.

- Vai tādā gadījumā mūsu vidū atrodas jauna Ašenlīra? - Māte Skēra pavīpsnāja.

Māsa Ouda nostājās pie Skēras kreisās rokas, kā maģistrei pienākas, un izlēmīgi salika kopā plaukstas. - To mēs vēl redzēsim.

- Gudrajam Jillingam būs vienalga, kas jūs esat -princese vai karaliene, — norūca Gorms, un Skarai pārskrēja pazīstamas tirpas, dzirdot šo vārdu. - Viņš metas ceļos tikai vienas sievietes priekšā, un tā ir Nāve.

— Visticamāk, viņš jau ir devies ceļā, turklāt ar atriebi prātā, - teica Ūtils.

Bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī. Ja slēpsies no tām, bailes pieveiks tevi. Skara lika visiem gaidīt un izmantoja mirkli, lai nomierinātu strauji pukstošo sirdi, un tikai pēc tam atbildēja: - Nūja, tieši uz to es paļaujos.