Puse kara

II. MĒS ESAM ZOBENS

.

Viņa ieslidināja pirkstus puiša matos un pavilka viņu sev tuvāk tā, lai abu pieres cieši sakļautos, un ar savu karsto elpu apsvilināja viņam seju. Ilgi viņi gulēja viens otra skavās, nospēruši kažokādas līdz potītēm, un klusēja.

Ne vārds nebija izskanējis kopš brīža, kad Kols uz piestātnes atvadījās no Dzelksnes un kā zaglis aizlavījās pēc apsolīta zuteņa pa tumsas pārņemto pilsētu. Klusējot Rīna atvēra durvis un ielaida viņu mājā, savos apskāvienos un savā gultā.

Vārdi vienmēr priecēja Kolu, bet maģistra mācekļa statuss nozīmēja vārdu plūdus. Patiesu un melīgu, daudz valodās pateiktu vārdu plūdus. Vārdi bija pareizi un nepareizi, rakstīti un izrunāti, pat nepateikti. Tagad Kolu vilināja klusums. Kaut uz mirkli aizmirst, ka esi parādā Tēvam Jārvi un Rīnai, aizmirst, ka viņa spēkos nekādā ziņā nebūs atdot šos parādus. Lai kādus vārdus Kols teica, viņš jutās kā melis.

Ar raupjo plaukstu Rīna noglāstīja Kola vaigu, iedeva atvadu skūpstu un izslīdēja no viņa skavām. Viņam tik ļoti patika vērot, kā Rīna kustas — tik spēcīga un pārliecināta, kā ēnas rotaļājas gar meitenes krūtīm, kad viņa pacēla no grīdas un uzvilka viņa kreklu. Kolam patika,

ka Rina valkā viņa drēbes, pat neprasot atļauju, viņai tā nebija jāprasa. Savādā kārtā drānas viņus vienoja. Gluži tāpat Kolu priecēja iespēja redzēt, kā krekla apakšmala tikai līdz pusei piesedz draudzenes kailo muguru.

Rīna pietupās, un ķēdē pakārtā atslēga tikai viņai pieejamām slēdzenēm sašūpojās kaklā. Viņa iemeta kamīnā pagali, gaisā sacēlās dzirksteles un spoži izgaismoja meitenes seju. Visu šo laiku viņi netika bilduši ne vārda, tomēr, gluži tāpat kā visas labās lietas, klusums nevarēja ilgt mūžīgi.

- Tātad esi atgriezies, - Rīna teica.

- Tikai uz šo nakti. - Kols saudzīgi aptaustīja degunu, kas vēl nebija pavisam sadzijis kopš spējās saskarsmes ar Reita galvu. - Roistokā ieradies Kaljivas princis. Ķēniņiene Leitlina dodas viņu satikt, un maģistram jāpavada valdniece. Tēvs Jārvi būs aizņemts, cenšoties glābt mūsu irstošo aliansi, tāpēc...

- Viņa sauc palīgā vareno Kolu! Lai mainītu pasauli, par ko tu vienmēr sapņo. - Rīna cieši satinās kreklā, un meitenes acu kaktiņos atblāzmoja liesmas. — Tu esi kļuvis par Zelta ķēniņienes maģistru, pat nenokārtojot maģistra pārbaudījumu.

- Nē, bet... Man tas būs jādara. Un arī jādod maģistra zvērests.

Pateiktais novēlās starp abiem kā kaijas izkārnījumi no liela augstuma. Pat ja Rīna jutās aizskarta, viņa tomēr to neizrādīja. Pretējais nebūt neizskatītos pēc Rīnas, un tieši tas Kolam meitenē patika.

- Kā izskatījās Beila strēlē?

- Man tā stipri atgādināja jūras krastā uzbūvētu lielu elfu cietoksni.

- Joki tev īsti nepadodas, pat ja pats uzskati citādi. Es jautāju par to, kā tev gāja ar uzrāpšanos mūri.

- Varoņi nekad nedomā par briesmām.

Rīna pasmaidīja. - Tad jau tu apčurājies?

- Gandrīz, bet biju tik ļoti pārbijies, ka urīnpūslis sarāvās čokurā cieši kā ķēniņa Ūtila dūre. Vēl vairākas dienas nevarēju izspiest ne pili.

- Kareivis Kols, ha!

- Manuprāt, prātīgāk bija uzticēt karošanu citiem. -Kols piebikstīja sev pie galvas. - Pusi no kara izcīna šeit, tā mēdz teikt karaliene Skara.

- Nu jau karaliene Skara... - Rīna nosprauslājās.

- Man vēl nav nācies sastapt vīrieti, kurš nepakļautos tās meitenes gudrībai.

- Pieļauju, ka lielā mērā noslēpums jāmeklē... - Kols atmeta ar roku, - ...rotaslietās un tā tālāk.

Rīna, saraukusi pieri, pavērās puisī. - Uz to gan tu gribētu cerēt, ne?

- Skaidrs, ka viņa izskatās pēc slavas dziesmu varones. - Kols pastiepa uz augšu trīsošās rokas un izslējies apturēja tās virs galvas. - Tomēr es saprotu, ka spējāks vējš varētu viņu paraut sev līdzi. Man patīk sieviete, kura ar abām kājām stāv uz Zemes tēva muguras.

- Vai tā tu saproti komplimentu? Stāv uz zemes? -Rīna satina mēli rullītī un šņākdama iespļāva ugunī.

- Tev gan ir medussalda maģistra mēle.

Kaklā pakārtie mātes atsvari nodžinkstēja, kad Kols pagriezās uz sāniem un atbalstījās uz elkoņa. - Manās acīs sievieti dara skaistu nevis uz viņas drānām izlie-tās asinis, bet gan tas, ko viņa spēj paveikt. Man patīk

sieviete ar spēcīgām rokām, kura nebaidās no sviedriem, smaga darba vai kā cita. Man patīk sieviete, kurai piemīt pašlepnums un ambīcijas, asprātība un varenas prasmes. - Varbūt tie bija tikai vārdi, bet Kols patiesi tā domāja vai vismaz daļēji tā domāja. - Rīna, es nekur neesmu redzējis sievieti, kura būtu tik skaista kā tu. Un es tā uzskatīju jau tad, kad vēl nebiju redzējis tavu pēcpusi, kurai diez vai kāda cita spēj līdzināties visā Sašķeltās jūras piekrastē.

Rīna atskatījās uz kamīnu, un viņas lūpu kaktiņā ielavījās smaids. - Jāatzīst, tas jau skanēja labāk. Pat ja tā bija tikai sauja tukšu skaņu, kurus aizpūtīs vējš.

Kols jutās ļoti apmierināts ar sevi. Viņam patika izraisīt Rīnā smaidu. - Ceru, ka tas vējš vismaz jauki smaržo?

- Labāk par taviem ierastajiem pirdieniem. Vai tu grasies ar saviem glaimiem apburt prinča Varoslava degunu?

Kola pašapmierinātība ievērojami saruka. Visādā ziņā Kaljivas prinča gaumei piemērotāki šķita nevis asprātīgi, bet gan stiegroti vīri. - Par viņa pēcpusi gan es diez vai kaut ko teikšu. Varbūt vispār nevēršu vaļā muti un runāšanu pilnībā uzticēšu ķēniņienei Leitlinai. Klusētāji reti kādu aizvaino.

- Varbūt tev tomēr izdosies. Ko Varoslavs īsti grib?

- To, ko varenie vienmēr grib, - lielāku varu. Vismaz Dzelksne tā saka. Viņai nemaz nepatīk tā došanās uz Roistoku. Viņa gribētu karot.

Rīna piecēlās kājās. - To viņa grib vienmēr.

- Patlaban Dzelksne ir šaušalīgā noskaņojumā. Šonakt es negribētu būt Branda vietā.

- Viņš tiks galā. - Rīna atlaidās gultā blakus Kolam un atbalstījās uz elkoņa. Kola krekls sakrita krokās pār

viņas krūtīm. - Viņi mīl viens otru.

> >

Kols jutās neērti, ka Rīna viņā veras tik cieši. Šaurajā gultā viņš bija kā iedzīts stūri, kā saņemts Rīnas svelmes gūstā. — Varbūt. — Kols apvēlās uz muguras un blenza griestos. Viņam jāpaveic diži darbi, jāstāv karaļiem pie pleca un tā tālāk. Kā gan viņš spēs mainīt pasauli, ja ļausies Rīnas smacējošajām skavām? - Mīlestība tomēr nedod atbildi uz visiem jautājumiem, vai tad tā nav?

Rīna aizgriezās un apsedzās ar ādām līdz pat viduklim. - Šķiet, ka nedod vis.

>

Pārlieku daudz vīru bija atrauti no zemes, un Torlbi-jas ostā strādāja daudz vairāk sieviešu nekā parasti, viņas darbojās ap tikliem un šķiroja ņudzošo rīta lomu. Arī sargu bija kļuvis mazāk - pārsvarā gados vecāki vīri un Kola vecuma jaunekļi, kuriem vēl jānokārto karavīra pārbaudījumi, kā arī dažas meitenes — savulaik Dzelksnes audzēknes. Visādi citādi nemaz nevarētu pateikt, ka rit karš.

Pagājušajā naktī seši apskādēti kuģi bija piestājuši krastā pēc garā ceļojuma augšup pa Dievišķo upi, un saules apsvilinātā apkalpe stiepa krastā zīdu un vīnu, kā arī visvisādas smalkas un īpatnējas Dienvidu mantas. Ķēniņienes Leitlinas vīri papildināja četru viņai piederošo kuģu rezerves pirms došanās uz Roistoku, gaisu pildīja viņu sasaukšanās un klaiņojoša suņa rūkšana, kuru ar sitieniem atgaiņāja no loma, bērnu smiekli, ložņājot starp ratiem, un uz atkritumiem gaidošo kaiju kliedzieni,

kuras gaisā meta laiskus apļus un meklēja izbirušus graudus.

Saules māte, kā ierasts, spoži spīdēja austrumu pamalē, un Kols piesedza acis, pavērās uz Roistokas pusi un gari ievilka nāsīs sāļo gaisu. — Smaržo pēc veiksmes!

- Pēc tās un pēc zivīm. - Rīna sarauca degunu. — Četri kuģi? Lai aizvestu vienu sievieti?

- Un viņas maģistru! - Kols izrieza krūtis un uzsita pa tām ar īkšķi. - Šāda statusa vīram jāizrāda pienācīga

ciena.

>

- Vai viņi grasās sasiet kopā divus kuģus, tikai lai turp nogādātu viņa pietūkušo galvu?

- To un vēl izraudzītās vairogneses garastāvokli, -Kols nomurmināja, caur murdoņu saklausījis Dzelksnes niknos rīkojumus. - Sievietes svarīgumu var pateikt pēc tā, kādas dāvanas viņa pasniedz un kādā sabiedrībā uzturas. Ķēniņiene Leitlina grib uz Varoslavu atstāt pamatīgu iespaidu, tāpēc ņems līdzi gan vienu, gan otru. Un labi daudz.

Rīna pavērās sāņus. — Ko par mani liecina tas, ka es uzturos tavā sabiedrībā?

Kola roka apvijās ap meitenes vidukli, un viņš pasmaidīja par to, cik lieliski tā tur iederas. — To, ka tev piemīt dārga un izsmalcināta gaume, nemaz nerunājot par lielisku veiksmi un Dievu labvēlību! — Pūlis pašķīrās, un Kols ieraudzīja Brandu, kurš nesa milzīgu redeļu kasti tā, it kā tā būtu tukša. Pieliecies viņš izlīda pa apakšu plauktam, pie kura karājās un saulē mirdzēja neredzēti lielas zivis. Tās, kurās vēl vīdēja dzīvības paliekas, mētājās

šurpu turpu un, kā šķita, uzmeta puisim nosodošu skatienu.

Tāpat rīkojās Rīna, kura, rokas sānos iespiedusi, izmeta: - Beila strēles iekarotājs, - izbāza mēli starp zobiem un sulīgi nopurkšķināja.

- Spēcīgu vīru ir daudz, gudro — tikai daži. Vai viņš mūs pamanīja?

- Ja tu noslēptos kādā no tām zivīm, tu varbūt to noskaidrotu.

- Joki tev īsti nepadodas, pat ja pati uzskati citādi. -Ar pirksta galu Kols pabīdīja zivi sāņus, lai palūrētu tai garām. — Labāk tagad iesim katrs uz savu pusi.

- Vienmēr atradīsies kāds iemesls, lai pasteidzinātu šķiršanos, vai ne? Jaunu cilvēku mīlestība. Tā nebūt nelīdzinās balādēs apdziedātajiem priekiem. - Rīna sagrāba Kolu aiz apkakles un atrāva no zemes, steigšus uzspieda buču un pameta sastingušu ar aizvērtām acīm un uz priekšu pastieptām lūpām. Atvēris acis, Kols jutās vīlies, jo ieraudzīja, ka draudzene jau aiziet, un viņu pārņēma negaidīta vainas un ilgu lēkme, kas muļķīgā kārtā vairoja vēlmi paildzināt atvadas. - Tad jau tiksimies pēc nedēļas vai divām!

- Ja tev paveiksies vairāk, nekā esi pelnījis! - Rīna atsaucās, bet neatskatījās.

Kols nevērīgi aizkabināja īkšķus aiz jostas un aizklīda prom pūlī, tad apmeta loku ap vilnas ķīpām piekrautiem ratiem, kamēr vecais Lūgšanu audējs Brinjolfs tālumā dūkdams piesauca svētību gaidāmajam ceļojumam. Kols sastinga, kad smaga roka nolaidās uz viņa

pleciem. - Mums jāparunā. - Lai gan Brands bija liela auguma, viņš prata pielavīties nemanāmi, ja vien gribēja.

Kols acumirklī vērsās ar īsu lūgsnu pie Tiesu mātes, lūdzot žēlastību, kuru, kā viņš pats zināja, nebija īsti pelnījis. — Ar mani? Par ko gan?

- Par Kaljivas princi.

- Ak tā! - Šajos vārdos izskanēja apliecinājums, ka vīrs, kurš kļuvis slavens kā dzīvu cilvēku dīrātājs, ir jauka

sarunu tēma. — Par viņu...

>

- Ar Varoslavu nav vēlams konfliktēt, - Brands sacīja, - un Dzelksnei ir paradums kašķēties ar šādiem

ļaudīm.

>

- Tas tiesa, lai gan arī ar viņu pašu nav ieteicams strīdēties.

Brands ieskatījās Kolam acīs. - Bet ir jau vēl arī slavenā asinspirts recepte.

Kols nokremšļojās. - Es saprotu, ko tu gribi teikt.

- Vienkārši neļauj viņai iekulties nepatikšanās.

- Viņu ir grūti no kaut kā atturēt, īpaši jau no nepatikšanām.

- Tici man, ja es saku: tu man nepavēstīji neko jaunu. Tad vadi viņu prom no nepatikšanām.

Kuģa stūrēšana vētras laikā šķistu vieglāks uzdevums, bet Kolam atlika tikai izpūst gaisu no vaigiem. - Es darīšu, ko varēšu.

- Vadi prom no nepatikšanām arī pats sevi.

Kols šķībi pasmaidīja. - Tas man parasti labi padevies. - Kols uzmeta Branda rētām klātajai muskuļainajai rokai cerīgu skatienu. Tā nepakustējās.

- Kol, es zinu, ka neesmu apveltīts ar asāko prātu Torlbijā, bet cik stulbs es, tavuprāt, esmu?

Kols saviebās tik stipri, ka piemiedza vienu aci un ar otru pašķielēja uz Brandu. - Tikai ne pa degunu. Vēl neesmu pilnībā atlabis pēc tā baltmatainā ķēma sitiena.

- Kol, es netaisos tev sist. Lai Rīna pati izdara izvēli. Atzīstu, tu esi viņas veiksmīgā izvēle.

- Tiešām?

Brands pavērās uz viņu mierīgi - kā uz līdzvērtīgu. - Ja neņem vērā, ka tev būs jānodod maģistra zvērests un jāatvadās no savas ģimenes.

- Nūja. Tas zvērests... - Varētu domāt, ka līdz šim Kols par to pat nebija iedomājies, lai gan patiesībā viņš dienām ilgi meklēja piemērotākos vārdus un to, kā tos pateikt; sapņoja par to, ko iesāks pēc tam; par augstmaņiem, kuri atzinīgi pamās par viņa gudrību; par diženajām izvēlēm, kādas viņam nāksies izdarīt, un par lielāko labumu un mazāko ļaunumu, kuru viņš izvēlēsies...

- Jā, tas zvērests, - Brands apstiprināja. - Tā vien šķiet, ka tu esi apjucis un nespēj izvēlēties starp Rīnu un Tēvu Jārvi.

- 'Tici man, ja es saku: tu man nepavēstīji neko jaunu, - Kols nomurmināja. - Es lūdzos Bultas pārvaldniekam, lai aizbīda mani pareizā virzienā.

- Šķiet, ka viņš nesteidzas ar atbildi?

- Tēvs Jārvi saka, ka dievi mīl tos, kuri paši atrisina savas problēmas. - Kols atplauka. - Arī tev nav atbildes?

- Tikai tā, kuru tu jau pats zini.

- Ak tā.

- Izvēlies - vienu vai otru.

- Nūja. Man tas diez ko nepatīk.

- Nepatīk, bet tu esi jau liels vīrs, Kol. Tu vairs nevari gaidīt, lai kāds cits sakārto tavu dzīvi.

- Es esmu liels vīrs. - Kola pleci saguma. - Pa kuru laiku tas notika?

- Tā vienkārši notiek.

- Kaut es zinātu, ko nozīmē būt vīram.

- Pieļauju, ka katram no mums tas nozīmē kaut ko citu. Dievi mani liecinieki, es neesmu nekāds gudrais, bet, ja kaut ko esmu sapratis, tad tā ir patiesība, ka dzīvot nenozīmē visu darīt ideāli. - Brands pavērās uz Dzelksni, kura tobrīd zvetēja pa seju kādam no ķēniņienes kareivjiem. - Nāve gaida mūs visus. Nekas nav mūžīgs. Dzīvot nozīmē vislabāk izmantot to, kas tev gadās ceļā. Ja cilvēks nav apmierināts ar to, kas viņam ir, visticamāk, būs neapmierināts arī ar to, kā viņam nav.

Kols apjuka. - Vai tiešām tu neesi kāds no gudrajiem?

- Vienkārši esi godīgs pret Rīnu. Viņa ir to pelnījusi.

- Es zinu, ka ir pelnījusi, - Kols čukstus atbildēja un pavērsa vainas pilno skatienu pret piestātnes grīdu.

- Tu rīkosies pareizi. Ja tā nenotiks, tad... - Brands pievilka Kolu sev klāt, - tad gan es tev varu iesist.

Kols nopūtās. - Labi, ka ir kaut kas, ko gaidīt.

- Es tevi uzmeklēšu, kad atgriezīsieties. - Brands atvadījās un uzsita puisim pa plecu. - Līdz tam brīdim turies saules pusē, Kol.

- Arī tu, Brand.

Uzlēcis uz ķēniņienes kuģa klāja, Kols nodomāja, turklāt ne pirmoreiz, ka viņš nebūt nav tik gudrs, kā

pašam likās. Tas jāpatur prātā, kad viņš nākamreiz jutīsies gudrs.

Kols pasmaidīja. Doma tik ļoti līdzinājās tam, ko būtu teikusi viņa māte, ka viņš to gandrīz pat dzirdēja galvā skanam mātes balsī. Kols pieķērās pie kaklā pakari-nātajiem senajiem atsvariem un pavērās augšup uz masta galu; viņš atcerējās, kā māte mēdza kliegt, kad viņš tur karājās. Viņam nekad nepatika mātes satraukums, tagad viņš būtu atdevis visu, lai tikai mamma atkal par viņu satrauktos.

Kols pagriezās un pavērās uz ķēniņieni Leitlinu, kura spēlējās ar savu dēlu, - vergu un kalpotāju ielenkumā troņmantnieks šķita tik sīciņš; vēl divi milzīgi ingliešu miesassargi ar sudraba vergu riņķiem ap kaklu rēgojās turpat blakus.

Valdniece sakārtoja miniatūro sprādzīti pie dēla apmetņa un pieglauda gaišos matus, tad noskūpstīja puisītim galvu un pagriezās pret kuģi. Kāds no vergiem piestātnē nometās uz ceļiem, lai viņa mugura kalpotu par pakāpienu, kur Leitlinai spert kāju.

- Šeit viss būs kārtībā, ķēniņieni - iesaucās Lūgšanu audējs Brinjolfs, vienu roku uzlicis uz Druina pleca un otru pacēlis centīgā svētības žestā. - Lai Kursa rādītāja jūs droši atved atpakaļ mājās!

- Atā! - princis atvadījās un, kamēr viņa māte cēla roku, lai pamātu, izspraucās no Brinjolfa tvēriena, un smiedamies skrēja uz pilsētu, bet pieskatītāji metās pakaļ,

lai viņu noķertu.

> >

Leitlinas roka nošļuka, un viņa cieši pieķērās pie margām. - Kaut es varētu ņemt viņu līdzi, bet Varoslavam

es uzticos tikai mazliet vairāk nekā čūskai. Vienu dēlu es jau esmu atdevusi zobenam, otru — Maģistrātam. Es vairs nedrīkstu zaudēt ari trešo.

- Princis Druins nevarētu atrasties drošākās rokās, manu ķēniņien. - Kols nudien centās, cik spēja, lai pateiktu to, ko būtu teicis Tēvs Jārvi. - Torlbija ir tālu no kaujas zonas un joprojām labi aizsargāta - tās mūri ne reizi nav tikuši iekaroti, un citadele ir neieņemama.

- Ari Beila strēle bija neieņemama. Tu gan tajā iekļuvi.

Kols uzdrīkstējās pasmaidīt. - Cik labi, ka tik talantīgu cilvēku kā es nav daudz, manu ķēniņien.

Leitlina nosprauslājās. - Tu jau esi pārņēmis maģistra pazemību.

Dzelksne pēdējā uzkāpa uz klāja. - Sargi sevi, -Brands uzsauca, kad piestātnē viņa pagāja garām.

- Nūja, - viņa norūca un pārmeta kāju pār margām. Viņa sastinga, kad ķēniņienes Leitlinas ēna aizsedza sauli, un palika ar vienu kāju stāvam uz kuģa, bet otru - paceltu gaisā.

- Nudien, mīlestība ir dārgums, kura tiek izšķiesta vējā, dāvinot to jaunajiem. - Ķēniņiene salika rokas uz muguras un, pieri saraukusi, pavērās uz pilsētu. - Mans amats liek man zināt lietu vērtību, tāpēc ņem šo manu padomu, un mūžam nedabūsi nekā vēl vērtīgāka par to. Zaļās lapas drīz vien kļūst brūnas. - Valdniece uzmeta savai izraudzītajai vairognesei bargu skatienu. — Domāju, ka tu vari uzvesties arī daudz labāk.

Dzelksne satrūkās. - Jūs domājat, ka es to spēju, ķēniņien, vai ari jūs pavēlat man tā rīkoties?

- Izraudzītajam vairognesim ikviena ķēniņienes kaprīze ir pavēle.

Dzelksne grūti nopūtās, nokāpa atpakaļ uz piestātnes dēļiem un smagiem soļiem devās pie Branda.

- Ja reiz mana ķēniņiene tā pavēl, - viņa paklusām murmināja un ar pirkstiem kā ar ķemmi atsukāja matus no Branda sejas. Dzelksne saņēma vira galvu, pievilka to sev klāt un skūpstīja ilgi un kāri. Viņa bija pieķērusies pie Branda tik cieši, ka atrāva pēdas no dēļiem, un to airu vīri uzņēma ar urravām, smiekliem un atzinīgiem airu sitieniem pret zemi.

- Nebiju pamanījusi jūsu romantisko dvēseli, manu ķēniņien, - Kols klusi sacīja.

- Šķiet, tā pārsteigusi mūs abus, - Leitlina atbildēja.

Dzelksne atrāvās no vīra, noslaucīja lūpas, un pazibēja ap roku apliktās elfu aproces zelts. - Es mīlu tevi. - Kols dzirdēja Dzelksni to sakām pat par spīti komandas saceltajam troksnim. - Un man ir žēl... ka esmu tāda, kāda esmu.

Brands atbildēja ar smaidu un ar pirkstu galiem noglāstīja zvaigznes apveida rētu uz sievas vaiga. - Es tevi mīlu tādu, kāda esi. Sargi sevi!

- Nūja. - Dzelksne ar dūri iedunkāja pa Branda plecu, tad devās atpakaļ pa piestātnes dēļiem un pārlēca pār kuģa margām. - Vai tā bija labāk? - viņa painteresējās.

- Esmu pagalam aizkustināta, — Leitlina nočukstēja, un tikai vārga smaida atblāzma pavīdēja uz viņas lūpām.

Ķēniņiene uzmeta citadelei pēdējo skatienu, tad pamāja stūrmanim. — Aiziet jūrā!

Viņi iebruka zālē - kādi trīs duči, izkāmējuši kā ubagi un netīri kā zagļi. Pāris bija bruņojušies ar zobeniem, citi - ar koka cirvjiem, medību lokiem un miesnieka dunčiem. Kāda meitene ar pinkainiem, dzīvžoga atzariem piebirušiem matiem cieši turējās pie šķēpa, kas bija darināts no ecēšu latas un izkapts asmens.

Reits piepūta vaigus, un brūce uz vaiga iesmeldzās. - Re, kur nāk varoņi.

- Dažiem cīnītājiem zobenu ieliek rokā jau mācību laukumā. - Zilais Dženers pieliecās tuvāk un turpināja čukstus pie auss: - Viņi ir tam audzināti visu mūžu tāpat kā tu. Dažiem cirvis iekrīt rokās tad, kad Kara māte izpleš spārnus. - Viņš vēroja, kā skrandaiņu bariņš puslokā neveikli metas ceļos paaugstinājuma priekšā. -Vajadzīga drosme, lai karotu, ja pats neesi to izvēlējies, neesi tam apmācīts un neesi tam gatavs.

- Veco vīr, manās rokās neviens nav licis zobenu, -Reits attrauca. - Man to nācās atņemt simtiem citu, turklāt ķerot aiz asā gala. Mani dara bažīgu nevis drosmes, bet gan prasmes trūkums.

- Tad jau labi, ka tevi gaida kāds tūkstotis izcilu karotāju. Saki, lai nāk iekšā kā nākamie.

Reits pavērsa drūmo skatienu sānis, tomēr viņam nebija, ko teikt. Runātājs bija Raki.

- Kara māte atalgo nevis drosmīgos vai prasmīgos, — Dženers pamāja uz ubagu pusi, - bet gan tos, kuri prot vislabāk izmantot to, kas viņiem ir.

To Skara labi prata. Viņa pasmaidīja saviem skrandainajiem rekrūšiem tik pateicīgi, it kā tie būtu Kaljivas princis, Dienvidzemes imperatore un kāds ducis Katāli-jas hercogu, kuri lūdz viņai palīdzību.

- Paldies, ka atnācāt, draugi. - Skara apsēdās Bcila tronī. Lai cik maziņa būtu, viņa prata to piepildīt. - Mani tautieši.

Ubagi neizskatītos vēl pateicīgāki, ja būtu metušies ceļos pašas Ašenlīras priekšā. Viņu vadonis - vecs karavīrs, kura seju klāja tik daudz rētu, cik skrambu klāj gaļas dēli, — nokremšļojās. - Princese Skara...

- Karaliene Skara, - Māsa Ouda izlaboja un mazliet klīrīgi uzmeta lūpu. Bija skaidrs, ka viņai patīk vairs nebūt Mātes Skēras paēnā. Reits izvalbīja acis, bet viņš neko nepārmeta. Mātes Skēras paēnā mēdz kļūt salti kā kapos.

- Piedodiet, manu karalien, - karavīrs neveikli nomurmināja.

Skara vispār nespēja kādu atstāt paēnā. - Man būtu jālūdz piedošana. Par to, ka jums bija jācīnās vieniem pašiem. Man jābūt pateicīgai, jo jūs esat nākuši, lai karotu par mani.

- Es karoju par jūsu tēvu, - vīrietis turpināja aizkritušā balsī. — Es karoju par jūsu vectēvu. Par jums es karošu līdz nāvei. - Visi pārējie piekrītoši māja ar galvu un nolieca to. Viena lieta ir piedāvāt atdot dzīvību, pavisam cita - pašam mesties uz uzasināta tērauda asmens,

it īpaši, ja vienīgā metāla lieta, ar kuru līdz šim esi radis darboties, ir piena spainis. Vēl nesen Reits kopā ar brāli pie sevis pasmietos par šo muļķu lojalitāti, taču Raki nebija klāt, un Reitam smiekli nenāca ne prātā.

Līdz šim viņš vienmēr zināja, kas labāk jādara, un lielākoties - kas jādara ar cirvi. Tā lietas kārtoja Venster-zemē. Savukārt Skara rīkojās citādi, un Reits aptvēra, ka viņam patīk vērot, kā tas notiek. Viņam ļoti patika skatīties uz Skaru.

- No kurienes esat nākuši? - viņa jautāja.

- Gandrīz visi no Okenbijas vai lauku sētām tās tuvumā, manu karalien.

- Ja? Es zinu to vietu! Tur aug brīnišķīgi ozoli...

- Auga, līdz Gudrais Jillings tos nosvilināja, — izspļāva sieviete ar tikpat skarbu seju kā pie viņas siksnas piekarinātais cirvis. — Nodedzināja visu.

- Nūja, bet arī mēs viņam parādījām uguni. — Karavīrs uzlika netīro plaukstu uz pleca jaunam puisim, kurš stāvēja blakus. — Nosvilinājām viņa lopu barību. Arī telti ar vairākiem viņa vīriem tajā.

- Būtu jūs redzējusi, kā viņi dancoja! - sieviete norūca.

- Es nožmiedzu vienu, kad tas grasījās mīzt! — kāds zēns iekliedzās balsī, kas vēl bija aizlūzusi starp augstu un zemu, tad tumši piesarka un piekala acis grīdai. - Manu karalien, es...

- Jūs visi esat rīkojušies drosmīgi. - Reits pamanīja, kā dzīslas sastingst Skaras tievajās rokās, kad viņa ieķērās Beila troņa roku balstos. — Kur Jillings ir tagad?

- Prom, - zēns atbildēja. — Viņiem bija nometne krastā pie Hārentoftas, bet vienā naktī viņi to nojauca un aizlaidās.

- Kad? - Dženers jautāja.

- Pirms divpadsmit dienām.

Vecais sirotājs saskumis sāka plucināt savu bārdu. - Tas mani satrauc.

- Pie mums ir viņa kuģi, — ieminējās Reits.

- Tomēr Augstajam karalim to ir vairāk. Visticamāk, Jillings tagad jau strādā briesmu darbus kur citur Sašķeltās jūras krastos.

- Tu gan esi dikti bažīgs, veco zēn, - Reits nopūtās. — Vai tu justos laimīgāks, ja viņš joprojām dedzinātu lauku sētas?

- Nē, arī tad es būtu bažīgs. Tā jau notiek, kad esi vecs.

Skara pamāja ar roku, lai visi apklust. - Jums jāpaēd, un vajadzīga vieta, kur izgulēties. Ja joprojām gribat karot, mums ir Augstā karaļa vīriem atņemtie ieroči. Arī kuģi.

- Mēs karosim, manu karalien, - sacīja vecais karavīrs, un visi pārējie trovenieši, lai cik nožēlojami no skata, sataisīja kaujai gatavu cīnītāju sejas. Par to, ka viņi ir drosmīgi, nebija šaubu, bet brīdī, kad Māsa Ouda vadīja skrandaiņus līdz ēstuvei, Reits iztēlojās viņus stāvam Augstā karaļa neskaitāmo karapulku priekšā. Nākamā aina vairs nebija tik jauka.

Kad durvis aizvērās, Skara ar skaļu rēcienu saguma tronī, pielikusi plaukstu pie vēdera. Acīmredzot

smaidīšana bija liels pārbaudījums. — Vai tagad sanāk sešas komandas?

- Un visi kā viens gatavi atdot dzīvību par jums, manu karalien, - Dženers atbildēja.

Reits smagi nopūtās. — Ja nāks Augstā karaļa armija, viņi vienkārši ies bojā.

Dženers pavēra muti, bet Skara atkal pacēla delnu gaisā. — Viņam taisnība. Pat ja man ir karalienes tronis, bez Gorma un Ūtila karaspēka, kas apmeties pie maniem mūriem, es esmu nekurienes karaliene. - Skara piecēlās kājās, un asi iemirdzējās sašūpotie dārgakmeņi viņas ausīs. - Tomēr Gorms un Ūtils, nemaz nerunājot par viņu slinkajiem karavīriem, atkal ir ķērušies viens otram pie rīkles. Jāiet pārbaudīt, cik tālu viņi tikuši.

Reits neloloja īpašas cerības. Pēc Dženera ieteikuma Skarai beidzot izdevās pierunāt abus karaļus ķerties pie aizsardzības stiprināšanas: viņi nozāģēja pārlieku blīvi saaugušos kokus, nostiprināja cilvēka roku būvēto sienu un izraka aizsarggrāvi. Visu dienu maģistram nācās pierunāt un pārliecināt, lai viņi vienotos par tādu mazumiņu. Skara saņēma uz augšu svārku malu un ar laisku mājienu darīja Rcitam zināmu, ka viņam jānāk līdzi.

Viņš joprojām bozās, kad nācās paklausīt meitenes pavēlēm, un Dženers to noteikti bija pamanījis. Vecais sirotājs saņēma Reitu aiz rokas. - Paklau, zēn! Tu esi cīnītājs, un, dievi vien zin’, cik ļoti mums tādi nepieciešami. Tomēr tas, kurš meklē kašķi it visur... drīz vien sāk plēsties par daudz.

Reits domīgi uzmeta lūpu. - Visu, kas man ir, nācās pašam ar savām dūrēm izsist no pasaules.

- Ak tā. Un kas tad tev ir?

Ja nu tam vecajam tomēr bija kāda kripata taisnības?

- Vienkārši pasargā viņu no ļauna, labi?

Reits nopurināja veča roku. - Bažījies vien, vecais.

Ārā spožajā saules gaismā Skara vērās uz milzīgo celmu pagalma centrā un grozīja galvu. - Atceros to vareno Cietokšņa koku, kas te auga. Māsa Ouda uzskata tā nociršanu par sliktu zīmi.

- Daži mēdz saskatīt zīmes it visā. - Visticamāk, Reitam vajadzētu katra teikuma galā pievienot manu kēniņien, bet šoreiz mēle sapinās. Viņš neprata lišķēt.

- Un tu?

- Man vienmēr šķitis, ka dievi sūta veiksmi tiem, kuriem visvairāk jācīnās un kuriem visvairāk trūkst žēlastības. To es pats pieredzēju, kamēr pieaugu.

- Kur tu uzaugi? Vai vilku barā?

Reits izbrīnā sarauca pieri. - Nūja, vairāk vai mazāk.

- Cik tev gadu?

- īsti nezinu. - Skara uzmeta Reitam pārsteiguma pilnu skatienu, un viņš paraustīja plecus. - Vilki jau neprot labi skaitīt.

Viņa devās prom uz vārtu pusi, neatraujot skatienu no zemes, un vergs sekoja. - Kā tad tu kļuvi par karaļa zobennesi?

- Māte Skēra mūs izvēlējās. Mani un manu brāli.

- Tad jau tu esi viņas parādnieks.

Reits domāja par maģistres skarbo skatienu un smagajām mācībām, un pleci saguma, atceroties pat vairākus pērienus. — Nūja, tā viņš ir.

- Tāpat tu apbrīno Zobenlauzi.

Reits kavējās pārdomās par pļaukām un pavēlēm, par kaujas laukā veiktajiem asinsdarbiem. — Viņš ir varenākais karotājs visā Sašķeltās jūras piekrastē.

Skaras vērīgais skatiens spēji novērsās. - Vai tas nozīmē, ka viņš tevi atsūtīja, lai mani apsargātu vai mani izsekotu?

Reits jutās izsists no līdzsvara. Godīgi sakot, viņš līdzsvarā neatradās kopš brīža, kad tika nosūtīts kalpot princesei. - Būšu tik drosmīgs un atzīšu, ka abu nolūku dēļ. Tomēr es esmu daudz labāks sargs nekā spiegs.

- Un nekā melis, kā man šķiet.

- Mans brālis ir gudrākais no mums abiem.

- Tad jau Zobenlauzis man neuzticas...

- Māte Skēra mēdz teikt, ka tikai ienaidnieki nekad nevar tevi nodot.

Skara nosprauslājās, kad abi iegāja elfu cirstās terases drūmajā tunelī. - Maģistri...

- Ak jā, maģistri. Bet es redzu to šādi: runājot par apsargāšanu... Jūsu dēļ es atdošu dzīvību.

Skaras plaksti nodrebēja, rīkles muskuļi novibrēja, norijot smagu kamolu, un Reits paklusām priecājās par tik brīnišķīgu skatu.

- Runājot par spiegošanu, es esmu pārlieku dumjš, lai izprastu jūsu darīšanas.

- Ak tā. - Skaras skatiens pārskrēja viņa sejai. - Tu esi tikai viens skaists muļķis.

Reits nemēdza bieži nosarkt, bet tobrīd gan viņš juta, kā vaigi svilst. Viņš varēja vēsā mierā ienirt mirdzošā tērauda vairogu mūrī, savukārt pat no viena šīs sīkās meitenes skatiena puiša drosme plaisāja. — Nu...

skaistumu laikam tomēr atstāšu jums. Par to muļķi man nav, ko iebilst.

- Māte Ķīra vienmēr atkārtoja, ka tikai muļķi mēdz pasludināt sevi par gudrajiem.

Nu bija Reita kārta sprauslāt. - Maģistri...

Skaras smiekli atbalsojās tumsā. Būdama augumā tik maza, viņa smējās vareni, nevaldāmi un neķītri kā dažs labs vecs karavīrs, bārstīdams stāstus krogā, un arī tas Reitam šķita itin brīnišķīgi. - Nūja, ministri, - viņa teica. - Kāpēc tad Zobenlauzis izvēlējās tieši tevi?

Reits sajutās kā švaks peldētājs, kuru kāds vilina dziļāk jūrā. - Kāpēc?

- Kāpēc lai sūtītu godīgu muļķi darīt viltīga meļa darbu?

Viņš sarauca pieri, to dzirdot, un abi izgāja dienasgaismā. Par laimi, viņš varēja vairs neatbildēt.

Pūlis pulcējās uzreiz aiz vārtiem, tikai neko nedarīja, izņemot nemierīgu dīdīšanos, dusmīgu skatienu raidīšanu un aizskarošu bļaustīšanos, ar ko, godīgi sakot, parasti aizrāvās arī pats Reits. Kā ierasts - vensterieši pret getlandiešiem, taču pat viņam sāka apnikt šis nogurdinošais pretnostatījums. Pašā centrā, piepūtušies kā runči, aci pret aci stāvēja Raki un tas getlandietis Hūnans, kura seja atgādināja nopērtu pakaļu. Raki turēja rokās kapli, Hūnans — liekšķeri, un situācija liecināja, ka abi nolēmuši ķerties pie darba — un ne zemi kaplēt vai granti rakt.

- Ei, jūs tur! - Reits iebrēcās un izjauca spriedzi, ķildnieku acis pievērsās viņam. Viņš metās pa vidu, pamanīja, kā muskuļi uz Hūnana žokļiem saspringst un viņš

atvēzē liekšķeri. Ak dievi, cik ļoti Reitam gribējās iebadīt pretiniekam ar pieri, iebelzt, cieši sagrābt un iecirst tam sejā zobus. Reits pamanīja, ka gatavībā tos jau atņirdzis. Pretojoties visam, ko intuīcija bija viņam sūri un grūti iemācījusi, viņš pastiepa roku un tā vietā pagrāba liekšķeri. Tad, pirms vecais getlandietis paspētu apdomāties, Reits ielēca grāvī.

- Man šķita, ka mēs esam sabiedrotie? - Viņš metās rakt un apmētāt Hūnanu un Raid ar zemes pikām, līdz tie pašķirās. - Vai es vienīgais nebaidos no darba? - Varbūt Reits nebija domātājs, tomēr viņš saprata to, ar ko nākas saskarties, un, ja vispār bija no Skaras kaut ko mācījies, tad noteikti atziņu, ka no karavīriem var panākt vairāk, tos nokauninot, nevis tiem kožot.

Tā ari notika. Vispirms Raid ar kapli rokā ielēca grāvi blakus brālim, pēc tam viņam sekoja vēl daži vensterieši. Lai nepaliktu kaunā, Hūnans saspļāva saujās, izrāva lāpstu no blakus stāvošā vīrieša rokām, nokāpa lejā un pats nevaldāmi ķērās pie darba. Pagāja pavisam īss bridis, līdz visā grāvja garumā karavīri sacentās, kurš smagāk sados Zemes tēvam.

- Kad tu pēdējoreiz izjauci kautiņu? - Raki paklusām vaicāja.

Reits šķībi pasmaidīja. - Dažus esmu iztraucējis ar dūri.

- Neaizmirsti, kas tu esi, brāl.

- Es neko neaizmirstu, - Reits norūca un pakāpās atpakaļ, lai Raki atvēzētos un iecirstu kapli nepakļāvīgā saknē. Uzmetis acis vārtiem, viņš ieraudzīja Skaru smaidām un nespēja nesmaidīt pretī. - Tomēr katra diena man atnes ko jaunu, vai ne tā?

Raki nogrozīja galvu. - Tā meitene tevi tur pavisam īsā saitē.

- Varbūt, — Reits attrauca. — Tikai es zinu arī daudz sliktākas saites.

Māsa Ouda, saraukusi pieri, vērās naktspodā. - Izskatās daudzsološi.

- Kā gan viens sūda gabals var būt daudzsološāks par citu? - Skara nesaprata.

- Tie, kuriem padodas radīt daudzsološas kakas, parasti tā vaicā, manu karalien. Vai asiņošana jums notiek regulāri?

- Kā saprotu, reizi mēnesī ir parasta lieta.

- Vai jūsu klēpis varētu gribēt pārkāpt tradīciju?

Skara veltīja Māsai Oudai saltāko no skatieniem, uz

kādu bija spējīga. - Mans klēpis vienmēr uzvedies tieši tā, kā nākas. Esiet mierīga. Es neesmu darījusi neko vairāk kā tikai noskūpstījusi kādu vīrieti. Māte Ķīra par mani droši gādāja.

Ouda delikāti nokremšļojās. - Atvainojiet, ka izrādu ziņkāri, bet tagad par jūsu labsajūtu esmu atbildīga es. Trovenlandei jūsu asinis ir dārgākas par zeltu.

- Tādā gadījumā Trovenlande var uzgavilēt! - Skara skaļi iesaucās un izkāpa no vannas. - Man asinis notek regulāri!

Ķēniņienes Leitlinas verdzene maigi noslaucīja Skaras miesu, paņēma sīku zariņu saišķi un apslacināja ar sasmaržinātu ūdeni, kas bija svētīts Sēklas Diedzētajā vārdā. Lai gan bija viens no mazākajiem dieviem, karalisko asinu meitenēm viņš šķita varens.

> > >

Maģistre sarauca pieri. Skaras maģistre, viņa sev atgādināja, un arī kalpone, lai gan nebija grūti iztēloties Oudu kā neapmierinātu kundzi. — Vai jūs ēdat, manu karalien?

- Ko gan citu es varētu iesākt ēdienreizēs? - Skara nepiebilda, ka tas mazumiņš, kuru viņa piespieda sevi norīt, nemitīgi karājās rīkles galā un prasījās uz āru. - Es vienmēr esmu bijusi slaida. - Viņa uzsita knipi, lai verdzene pasteidzas un atnes rītasvārkus. - Turklāt man nepatīk, ja mani nopēta kā verdzeni vergu tirgū.

- Kurš tad tā dara, manu karalien? - Māsa Ouda piesardzīgi novērsa skatienu. - Diemžēl bagātie ļaudis nevar atļauties tādu greznību kā privātums. - Nez kāpēc balsī skanošais maigums tracināja pat vairāk par agrāko Mātes Kīras tieksmi iebiedēt.

- Ir skaidrs, ka jūs ēdat par mums abām, — Skara atcirta.

Māsa Ouda tikai pasmaidīja, un bedrītes iegūla viņas mīkstajos vaigos. - Esmu vienmēr bijusi apjomīga, tomēr, par laimi visiem ieinteresētajiem, no manas veselības nav atkarīga nevienas tautas nākotne. Atnes karalienei kaut ko! — Viņa pamāja jaunajai verdzenei, tā pārmeta pār plecu savu garo bizi un paņēma brokastu paplāti.

- Nē! - Skara uzšņāca, jo kuņģis savilkās mezglā jau tikai no smaržas vien. Viņa atmeta ar roku, kā gribēdama visu nogāzt zemē, un pavēlēja: — Nes prom!

Verdzene salēcās, it kā valdnieces dusmas būtu pacelta pātaga, un Skara acumirklī sajutās vainīga. Tad prātā iešāvās Mātes Kiras teiktais pēc tam, kad vectēvs bija pārdevis Skaras auklīti un viņa ilgas dienas raudāja. Jūtas pret vergu ir velti izšķiestas jūtas. Tad Skara nepacietīgi pamāja, lai meitene iet prom - tā, kā, viņasprāt, darītu ķēniņiene Leitlina. Galu galā tagad viņa ir karaliene.

Ak dievi! Viņa ir karaliene. Kuņģis atkal savilkās mezglā, nelabums sakāpa rīkles galā, un Skara izdvesa savādu kāsu - tādu kā apslāpētu atraugu, kā vilšanās pilnu vaidu. Viņa savilka pirkstus dūrē, kā grasoties pārmācīt savas nepaklausīgās iekšas. Kā gan Skara var cerēt pievārēt karaļus, ja nespēj pakļaut pati savu kuņģi?

- Pirms šodien paredzētās tautas sapulces mums vēl jāpagūst daudz ko izdarīt, - Māsa Ouda teica un pagriezās uz durvīm. - Vai tagad drīkstu jūs atstāt, manu karalien?

- Tu nevarētu to izdarīt pietiekami ātri...

Maģistre apstājās, un Skara pamanīja, ka viņas pleci

nodreb, kā smagi nopūšoties. Tad Ouda pagriezās atpakaļ un mierīgi salika kopā delnas. - Šeit jūs drīkstat ar mani runāt tā, kā jums ienāk prātā. - Pat ja pirmajā tikšanās reizē Māsa Ouda šķita maiga kā firziķis, Skara sāka atcerēties, ka firziķī slēpjas ciets kauliņš, pret kuru nezinātājs var izlauzt zobus. - Tomēr šāda uzvedība nepiestāv karalienei. Ja šādi rīkosieties Utila un Gorma klātbūtnē, jūs sagrausiet visu pašas panākto progresu. Jūsu pozīcijas nav gana stipras, lai izrādītu šādu vājumu.

Gatava niknumā uzsprāgt, Skara sasprindzināja ikvienu muskuli, kad pār viņu atnāca apjēga, ka Oudai ir taisnība. Viņa izturējās tāpat kā agrāk pret Māti Ķīru.

Viņa izturējās kā īgns bērns. Pret visiem dāsnajam vectēvam tas nepatiktu — ne bagātības, ne pateiktā vārda ziņā.

Skara pievēra plakstus un juta, kā tie pieriet asarām, dziļi ievilka elpu un ļāva tai trīsuļojot izplūst. - Jums taisnība, - viņa teica. - Tas nebija pat ubadzes, kur nu vēl karalienes cienīgi. Atvainojiet mani.

Māsa Ouda nesteidzīgi nolaida gar sāniem sadotās rokas. - Karalienei nekādā gadījumā nav jāatvainojas un īpaši jau savai maģistrei.

- Tādā gadījumā ļaujiet man vismaz izteikt pateicību. Zinu, ka to nelūdzāt, bet līdz šim jūs esat mani uzticami atbalstījusi. Esmu vienmēr pieļāvusi, ka reiz būšu karaliene, svētajās zālēs runāšu ar diženajiem kā līdzīga ar līdzīgu un savas tautas vārdā noslēgšu viedus darījumus... Tomēr es nekādi necerēju, ka tas notiks tik drīz, ar tik augstām likmēm un bez vectēva palīdzības. -Ar delnas virspusi Skara notrauca asaras. - Māte Ķīra centās mani sagatavot smagajai nastai, bet... Nu esmu sapratusi, ka tādam smagumam neviens nevar būt pa īstam gatavs.

Maģistre apmulsa. - Manuprāt, pašreizējos apstākļos jūs apbrīnojami labi tiekat galā.

- Es pacentīšos tikt galā vēl labāk. - Skara izmocīja smaidu. - Ja vien apsolīsiet mani palabot ik reizi, kad man misēsies.

Māsa Ouda atbildēja ar smaidu. - Man tas būs liels gods, manu karalien. Patiesi liels. - Tad maģistre stīvi paklanījās un klusi aizvēra aiz sevis durvis. Skara pavērās uz verdzeni un apķērās, ka nezina pat meitenes vārdu.

- Atvainojos ari tev, - Skara pati neaptvēra, ko pateikusi. Izskatījās, ka verdzeni pārņēmušas šausmas, un Skara drīz vien saprata, kāpēc. Verdzene ir drošībā, kamēr viņa savai pavēlniecei ir vien noderīga lieta. Tiklīdz verdzene kļūst par cilvēku, viņa var izpelnīties atzinību. Viņu var pat mīlēt, kā Skara savulaik mīlēja savu auklīti. Tomēr cilvēku var arī vainot, apskaust un ienīst. Drošāk būt lietai. Skara uzsita knipi. — Atnes ķemmi.

у

Pie durvīm kāds dobji pieklauvēja, un atskanēja Reita skarbi rūcošā balss. - Tēvs Jārvi ir klāt. Viņš grib runāt ar jums.

- Pasteidzieties, karaliene Skara, - piebilda maģistre. — Ir runa par darījumu, kas būtu labvēlīgs mums abām.

Skara pielika plaukstu pie vēdera un veltīgi mēģināja nomierināt pūšanās sajūtu tajā. Tēvs Jārvi izturējās gana laipni, tomēr viņa skatiens Skaru kaitināja, it kā viņš vienmēr zinātu, ko viņa teiks, un jau būtu gatavs atbildēt.

- Manās dzīslās rit Beila asinis, - Skara paklusām nomurmināja. - Beila asinis, Beila asinis... - Viņa savilka apsaitēto plaukstu ciešā dūrē, un grieztā brūce iesmeldzās. — Laidiet viņu iekšā!

Tēva Jārvi uzvedībā trūkumus nesaskatītu pat Māte Ķīra. Viņš ienāca ar cieņpilni nodurtu galvu, vīto, grebumiem rotāto elfu metāla zizli turēdams veselajā rokā, bet sažuvušo paslēpis aiz muguras, ja nu tās izskats aizskartu karalieni. Reits metās pakaļ ar mūžīgo rievu pierē. No gulēšanas pie Skaras durvīm viņa gaišie mati bija piekļāvušies galvai vienā pusē, savukārt rētām klātā roka balstījās uz cirvja kāta.

Skaru vairs nenodarbināja domas par Reita noskūp-stīšanu. Tagad viņa pieķēra sevi sapņojam par to, ko viņi varētu iesākt pēc skūpstīšanās... Viņa steigšus novērsa skatienu, tomēr tas lavījās atpakaļ. Beigu beigās no intereses taču nekas slikts nevar notikt, vai ne?

Getlandes maģistrs cēli paklanījās. - Manu karalien, man ir liels gods atrasties jūsu sabiedrībā.

— Vēlāk mūs gaida tautas sapulce. Vai nevaram parunāt tad, kad būšu saģērbusies? - Skara savilka rītasvārkus ciešāk pie auguma.

Nu gan viņš pavērās augšup. Mierīgas kā pavasara lietus bija viņa pelēcīgi zilās acis. - Šajā ziņā jums nav jāuztraucas. Esmu devis maģistra zvērestu. Šajā ziņā es neesmu vīrietis. - Skara iesāņus pavērās uz Reitu.

Tas, ko domāja viņš, bija skaidrs. Reits nešaubīgi bija vīrietis pilnā šī vārda nozīmē. Skara sajuta, kā puiša skatiens caur bālajām skropstām skar viņas miesu, nemaz neuztraucoties par to, vai tas ir piedienīgi. Visticamāk, viņš tikai aptuveni nojauta šī vārda nozīmi. Viņai būtu nekavējoties jāpavēl, lai Reits iet ārā.

- Varat abi palikt šeit, - Skara teica. Reits un viņa cirvis, kas bija notēmēts uz Tēva Jārvi plecu, darīja viņas varu lielāku. Princesei bija svarīgas īpašuma tiesības, savukārt karalienei vēl nozīmīgāka ir vara. Iespējams, kaut kur dziļi dvēselē viņai pat zināmā mērā patika, kā Reits uz viņu skatās. Un Skarai tīri labi patika, ka tas nav nez cik piedienīgi. - Sakiet - kas varētu būt tik steidzams?

Pat ja jaunais Getlandes maģistrs bija pārsteigts, smaida maska viņa sejā neatklāja ne kripatas. - Visbiežāk uzvar tā puse, kura pirmā ierodas kaujas laukā, manu karalien, - Jārvi sacīja.

Skara pasauca verdzeni, kura metās uz priekšu ar ķemmi un matu eļļu, tā norādot Tēvam Jārvi, ka viņa ietekme nav tik liela, lai iztraucētu karalienes ikrīta dienaskārtību. - Vai es esmu kaujas lauks?

- Jūs esat vienlaikus vērtīgs un svarīgs sabiedrotais. Sabiedrotais, kura atbalsts man akūti nepieciešams.

- Tāpat kā jums vajadzēja mana noslepkavotā vectēva atbalstu? - Skara atcirta. Pārāk asi, pārāk asi - tas liecina par vājumu. Viņa noslāpēja skarbo balss pieskaņu. - Māte Ķīra uzskatīja, ka jūs ievilinājāt karali Finu aliansē.

- Es teiktu, ka pārliecināju viņu, manu karalien.

Skara pavērās uz Jārvi atspulgu spogulī un izbrīnā

sarauca uzaci. - Tad pārlieciniet mani, ja varat.

Maģistrs viegli pabungāja zizli pret grīdu un devās uz priekšu tik nesteidzīgi un viegli, ka šķita — viņš nemaz nekustas. - Pavisam drīz šurp nāks Augstā karaļa armija.

- Nevajag asu prātu, lai to zinātu, Tēvs Jārvi.

- Toties man zināms, kad un kur.

Skara sagrāba verdzenes delnu, pirms ķemme pieskārās galvai, un atgrūda to, tad pagriezās pret Jārvi un vērās viņā piemiegtām acīm.

- Sešu diennakšu laikā viņš centīsies nogādāt savu karaspēku no Jutmārkas pāri jūras šaurumam visšaurākajā vietā uz rietumiem no Jeiltoftas... precīzāk sakot, no Jeiltoftas drupām.

To dzirdot, Skarai aizrāvās elpa. Viņa atcerējās, kā pilsēta dega liesmās un uguns izgaismoja naksnīgās debesis, kā viņas agrākā dzīve sadega smacīgos dūmos. Skaidrs, ka Jārvi centās piešķilt dzirksteli viņas bailēm, viņas dusmām. Tas viņam izdevās.

>

Skaras balsī ieskanējās līdz šim nedzirdēta degsme. - Kā jūs to zināt?

- Maģistra pienākums ir zināt. Uz sauszemes mūsu alianse ir krietni mazāka, toties mums ir labi apmācītas komandas, labi kuģi, un labākie Augstā karaļa kareivji sēž gūstā jūsu ostā tur lejā. Jūrā mums ir priekšrocības. Mums jāuzbrūk, kamēr viņi mēģinās šķērsot šaurumus.

- Ar maniem sešiem kuģiem? - Skara atgriezās pie spoguļa un pamāja verdzenei, lai tā turpina iesākto. Meitene pārlika savu sudraba ķēdi pār plecu un klusēdama lika lietā ķemmi.

у

— Ar jūsu sešiem kuģiem, manu karalien... — Jārvi mazliet pietuvojās. — Un vienu jūsu balsi.

— Skaidrs. - Patiesībā Skara kaut ko līdzīgu nojauta jau brīdī, kad tika pieteikta Jārvi ierašanās. Viņas tituls bija kā dūmi, viņas sešu kuģu apkalpe - bandītu vērtē, viņas zemes nestiepās tālāk par Beila strēles mūriem. Viss, kas atradās Skaras rīcībā, bija aizlienēts - viņas verdzene un sargs, viņas maģistre, spogulis un pat drēbes, kuras viņa nēsāja. Balss gan piederēja tikai pašai Skarai. Tēvs Jārvi pieklusināja savējo līdz jaukam čukstam. Šādi čuksti vilina pieliekties tuvāk un dalīties noslēpumā. Tomēr Skara gādāja, lai nemaz nepakustētos; viņa norādīja, ka paturēs savas domas pie sevis, un lika maģistram pašam vēl vairāk pietuvoties.

- Māte Skēra iebilst it visam, ko saku, tāpēc, ka to saku es. Baidos, ka Gromgilgorms varētu izrādīties pārlieku piesardzīgs un neizmantot šo iespēju, bet citas mums var vairs nebūt. Savukārt, ja ar šādu stratēģiju klajā nāktu jūs...

- Ak tā, - Skara norūca. Nekādā gadījumā nesteidzies ar izvēli, Māte Ķīra nepārstāja sacīt. Pat ja zini, ko atbildēt, novilcināt atbildi nozīmē izrādīt savu spēku. Un Skara arī vilcinājās, līdz ķēniņienes Leitlinas aizdotā verdzene piesardzīgi pakāpās uz ķeblīša, lai sakārtotu viņas matus, ar saviem prasmīgajiem pirkstiem sasietu tos mezglā un saspraustu.

- Apstākļi ir darījuši jūs varenu, manu karalien. -Tēvs Jārvi spēra soli vēl tuvāk, un, apkaklītei izkustoties no vietas, Skara pamanīja uz maģistra kakla bālu rētu tīklojumu. - Un jums tas padodas gluži tāpat kā vanagam lidošana. Vai varu paļauties uz jūsu atbalstu?

Skara nopētīja sevi spogulī. Miera tēvs, kas tā par sievieti ar vērīgo skatienu, tik izdēdējusi, lepna un cieta kā krams? Nudien, vanags. Tā noteikti nevar būt viņa, kuras kuņģis mutuļo no šaubām...

Izliecies varena, un būsi varena, mēdza teikt Māte Ķīra.

Skara iztaisnoja muguru, un verdzene aiztaisīja valdnieces auskaru. Skaras nāsis iepletās līdz ar smagu nopūtu, tad viņa pavisam viegli pamāja. - Šoreiz jā.

Jārvi smaidot paklanījās. — Jūs esat vienlīdz skaista un gudra, manu karalien.

Reits atgriezās istabā un aizvēra durvis. - Es neuzticos tam nelietim.

Teiktais izskanēja tik ļoti nevietā, ka Skara nenoturējās un nosprauslojās. Viņa nepazina nevienu, kurš kļūdītos tik reti kā Tēvs Jārvi, nedz arī kādu, kurš tik maz paturētu pie sevis kā Reits. Ikviena puiša doma bija skaidri rakstīta viņa skarbajā, rētām klātajā, izskatīgajā sejā. - Kāpēc? — Skara painteresējās. - Vai tāpēc, ka viņš mani uzskata par gudru un skaistu?

Reits nenovērsa skatienu no karalienes. — Ja kāds divreiz pasaka patiesību, tas nenozīmē, ka viņš nekad nemelo.

Tad jau arī Reits uzskata viņu par gudru un skaistu. Tas Skarai ļoti patika, tomēr to neklājās izrādīt. - Tēvs Jārvi dod mums iespēju uzbrukt Augstajam karalim, — viņa sacīja. - Es negrasos to palaist garām.

- Tad jau jūs viņam uzticaties?

- Lai izmantotu kādu cilvēku, viņam nav obligāti jāuzticas. Galu galā mans durvju sargs savulaik pildīja Gromgilgorma vīna kausus.

Reits sāka knubināt ausī iecirsto brūci, un viņa pierē iegūla vēl dziļāka grumba nekā iepriekš. - Iespējams, jums vislabāk būtu neuzticēties nevienam.

- Labs ieteikums. - Skara spogulī ieskatījās Reita acu atspulgā. - Tagad vari iet. - Viņa uzsita knipi, lai verdzene atnes drānas.

Kopš Kola pēdējās viesošanās Roistokā bija pagājuši divi gadi, un pa šo laiku pilsēta kā audzējs bija izpletusies kā augstumā, tā platumā.

Uz grīļīgiem pāļiem ūdenī iestiepās koka taustekļi, izliektie muliņi bija apauguši ar mājām kā spītīgiem gliemežvākiem, pie būdām uzslietie šķūņi šķiebās uz visām pusēm — neviens nestāvēja taisni. Trūdošs mežs maitāja balstus vēl zemāk, bet virs pilsētas kāds simts skursteņu pūta gaisā dūmu šķidrautu. Uz katra purva izciļņa Dievišķās upes platās ietekas krastos, kas bija tik sauss, ka spēja noturēt smagumu, kā izspļaudītu siekalu traipi bija

izbārstīti mazītiņi būdu čemuri.

>

Nekad mūžā Kols nebija redzējis tik daudz neglītu amatnieku darinājumu vienuviet.

- Pilsēta ir augusi, - viņš teica un sarauca degunu. - Laikam to sauc par progresu.

Dzelksne aizspieda degunu. — Smaka ir progresējusi,

tas nu ir skaidrs. — No šķebinošā mūžvecā mēslu un

>

pūstošu sālījumu smārda apvienojumā ar skarbo zivju kūpinātavas dūmu, drēbju un ādas krāsošanas smaku nāsīs ievilktais gaisa malks kā svešķermenis iesprūda Kolam rīklē.

Tomēr tādu sievieti kā kēniniene Leitlina smaka ne-

> >

spētu aizkavēt, ja gaida darbi. - Roistokas vadoņi uzaudzējuši tauku slāni, tirgojot preces, kas šurp atnāk pa Dievišķo, - viņa sacīja. - Un pilsēta ir uzblīdusi līdz

ar viņiem.

>

- Varoslavs ieradies pēc sava kumosa. - Kols sarauktu pieri raudzījās uz kuģu piestātnēm, kuras aizvien tuvojās. - Viņš arī atvedis daudz kuģu.

Dzelksnes acis samiedzās līdz šaurām spraudziņām, kad viņa rūpīgi nopētīja garās, slaidās liellaivas. - Es saskaitīju trīspadsmit.

- Vairāk, nekā nepieciešams, lai izrādītu varenību, -nomurmināja ķēniņiene Leitlina. - Domāju, ka Kaljivas princis ir nācis uz palikšanu.

Lai gan ārā sildīja Saules māte, zālē valdīja vēsums.

Princis Varoslavs sēdēja gara galda galā, tā virsma bija tik cītīgi nospodrināta, ka atspoguļoja otru, neskaidru prinča Varoslava veidolu. Kolam bija diezgan jau ar vienu, lai sāktu raizēties.

Princis nebija liela auguma, nenēsāja ieročus, uz viņa galvas - pat uz zoda un uzacu rievas - nemanīja ne matiņa. Viņa sejā nevīdēja ne dusmas, ne nicinājums vai labi izperināti draudi - vien akmens ciets tukšums, kas biedēja krietni vairāk nekā jebkāda spriedze. Varoslavam aiz muguras puslokā pulcējās skarbi karavīri, bet no otras puses viņu ielenca ceļos nometušos vergu pusmēness ar smagām, grabošām ķēdēm ap kaklu. Blakus princim stāvēja kalpone, tieva kā maikste, ar monētām izšūtu lakatu ap galvu.

Deviņi Roistokas varasvīri sēdēja galda vienā pusē starp Varoslavu un Leitlinu un dižojās ar izsmalcinātām zīda drānām un dārgām rotaslietām, viņu sejās valdīja neslēpts satraukums. Varētu domāt, ka viņi ir komanda uz kuģa, kuram nedarbojas stūre un kurš dreifē ledainajos ziemeļu ūdeņos, riskējot tikt sašķaidīts starp diviem vareniem aisbergiem. Kolu pārņēma atskārta, ka šajā kompānijā cerība nepalīdzēs.

- Ķēniņiene Leitlina, ziemeļu dārgakmens. - Varoslava čukstošā balss čaukstēja kā sakaltušas lapas rudenī. - Iespēju vēlreiz sildīties jūsu klātbūtnes spozmē es uzskatu par dievu dāvanu.

- Dižais princi, - Leitlina atbildēja, un visi viņas svītas vīri sadrūzmējās aiz muguras, pabāzuši galvas pa zāles durvīm, — visa Sašķeltā jūra dreb no jūsu uznāciena. Apsveicu jūs ar slaveno uzvaru pār zirgļaudīm.

- Ja par uzvaru pār mušām var saukt ik reizi, kad zirgs uzsit ar asti. Mušas vienmēr atgriežas.

- Esmu atvedusi jums veltes. - Divas Leitlinas verdzenes ar tik garām bizēm, ka to galus nēsāja, apvītus ap roku, iznāca uz priekšu ar inkrustētām koka kārbām, kuras par dārgu naudu bija atvestas no tālās Katā-lijas.

Tomēr princis pacēla delnu gaisā, un Kols pamanīja dziļo rievu pār viņa raupjajiem pirkstiem, kādu mēdz atstāt neatlaidīga praktizēšanās loka šaušanā. — Arī es esmu sagatavojis dāvanas jums, bet tam laiks pienāks vēlāk. Vispirms parunāsim par lietu.

Zelta ķēniņiene viegli sarauca zeltainās uzacis. - Un konkrēti?

- Par vareno Dievišķo upi, naudu, kas plūst gar tās krastiem, un to, kā mums tā būtu jāsadala.

Leitlina pamāja ar pirkstu, un verdzenes veikli atgriezās vietā. — Vai tad mūs jau nesaista abpusēji izdevīgi līgumi?

- Vienkārši sakot, es gribētu no tā gūt lielāku peļņu, - Varoslavs atbildēja. - Mana maģistre ir izdomājusi vairākus veidus, kā to panākt.

Iestājās klusums. - Vai jums ir maģistre, dižais princi? - painteresējās Kols.

Varoslavs uzmeta Kolam saltu skatienu, un viņš gandrīz sajuta, kā paša rieksti meklē glābiņu vēdera siltumā. - Valdnieki Sašķeltās jūras rajonā laikam uzskata, ka bez tāda neiztikt. Es arī nolēmu vienu sev iegādāties.

Princis gandrīz nemanāmi pakustināja kailo galvu, viena no verdzenēm piecēlās kājās un noņēma kapuci. Kols dzirdēja Dzelksni klusi ierūcamies.

Ja neskaita tievu bizīti virs vienas auss, sievietes dzeltenie mati bija apcirpti īsā, spurainā ezītī. Ap garo, slaido kaklu vīdēja verdzenes kaklariņķis un vēl viens ap delnas locītavu - tos saistīja tik īsa ķēde, lai neļautu ieņemt ērtu pozu. Uz viena maģistres vaiga bija ietetovēta prinča piederības zīme — pakaļkājās sacēlies zirgs, tomēr šķita, ka viņas ienaids vēl nebija pakļauts. Tas gailēja pāri visai zālei no dziļi dobumos iegrimušām, sārtu loku aptvertām acīm.

- Ak dievi, - Kols nočukstēja tik tikko dzirdami, - tā nav laba zīme. - Viņš pazina šo seju. Tā bija Isriuna, ķēniņa Ūtila nodevīgā brāļa Odema meita, kurai Tēvs Jārvi savulaik atņēma troni un kura pēc tam bija kļuvusi par Vensterzemes maģistri, tomēr pārāk augstu atvēzējusies pret Zobenlauzi un tikusi pārdota verdzībā.

- Jau atkal Odema neaudzinātās atvases mēģina man iekost, - nošņāca ķēniņiene Leitlina.

Pašā priekšā stāvošais varasvīrs - vecs tirgotājs ar vērīgu skatienu un sudraba ķēdēm ap kaklu - nokremšļojās. - Ak, biedējošais, dižais princi Varoslav... — Vīrieša balss pavisam nemanāmi nodrebēja, tiklīdz Varoslava acis pievērsās viņam. — Ak, augsti cienītā ķēniņiene Leitlina, šis jautājums attiecas uz mums visiem. Ja drīkstu...

- Ievērojot tradīciju, zemnieks un miesnieks paši sadala gaļu, nevaicājot cūku viedokli, — Varoslavs pavēstīja.

Uz īsu mirkli iestājās absolūts klusums, tad Kaljivas prinča slaidā kalpone nesteidzīgi pieliecās tuvāk varasvīram un skaļi iekviecās kā cūka. Tuvāk esošie palēca malā. Daži sarāvās, un visi nobālēja. Pie šī lieliski nopulētā galda viņi, visticamāk, bija noslēguši daudz izdevīgu vienošanos, tomēr tapa baisi skaidrs, ka todien viņus negaida nekāda peļņa.

- Ko tieši jūs gribat, dižais princi? - Leitlina jautāja.

Isriuna pieliecās un kaut ko pačukstēja Varoslavam

pie auss, bizīte viegli pieskārās valdnieka plecam, bet meitenes spožās acis iemirdzējās, veroties uz Leitlinu un pārējiem.

Isriunas pavēlnieka seja palika stinga un neizprotama kā maska. - Tikai to, kas ir godīgi.

- Izeju var atrast vienmēr, — ķēniņiene sausi noteica. - Varbūt mēs varētu jums piedāvāt papildu desmito tiesu no desmitās tiesas par katru kravu...

Isriuna atkal pieliecās pie prinča un kaut ko ilgi čukstēja, viņas apgrauztie nagi tikmēr knibināja tetovēto vaigu.

- Četras desmitās tiesas no katras desmitās tiesas, — nodūca Varoslavs.

- Četras desmitās ir tikpat tālu no taisnīgas tiesas kā Roistoka no Kaljivas.

Šoreiz Isriuna neapgrūtināja sevi, lai runātu ar sava pavēlnieka muti, bet vienkārši meta iebildumu Leitlinai tieši sejā: - Karalaukā nav taisnīguma.

Ķēniņiene piemiedza acis. - Vai tas nozīmē, ka esat šurp nākuši karot?

- Mēs esam tam gatavi, - Isriuna atcirta, nicinājumā sašķiebusi lūpas.

Kamēr viņa turpinās pilināt indi princim ausi, viņus tiešām gaida akmeņains ceļš. Kols atcerējās Kaljivas ostā pakārtos cilvēku līķus ar novilktu ādu un norija smagu kamolu. Varoslavu nebija iespējams nedz iebiedēt, nedz ar viltu izraisīt viņa dusmas, viņu neietekmēja pat glaimi, tukša lielīšanās un joki. Neviens neuzdrošinājās izaicināt šo cilvēku par pretinieku. Viņa varenība balstījās uz bailēm.

Leitlina un Isriuna bija uzsākušas tik mežonīgu un prasmīgu divkauju, kādu reti kurš apgūst mācību laukumā. Viņas nežēlīgi šaustīja viena otru ar apjomiem un cenām, dūra ar desmitās tiesas variantiem un atvairīja uzbrukumu ar procentiem, bet Varoslavs tikmēr atlaidās ērtāk savā krēslā, un viņa kailajā sejā joprojām neatspoguļojās nekas.

Kols saskatīja tikai vienu iespēju un pielika pirkstus zem krekla noslēptajiem atsvariem. Atmiņā atausa māte, kura sauca, lai puika rāpjas lejā no masta. Nav šaubu, ka uz klāja būs drošāk. Tomēr, ja vēlies mainīt pasauli, reizēm ir jāriskē.

- O, dižais princi! - Pašam par pārsteigumu, balss plūda dzidri un viegli, it kā viņš atrastos Rīnas smēdē. - Varbūt jūs varētu iet atlaisties gultā un uzticēt nokārtot lietas savai maģistrei?

Iespējams, gļēvuļi labāk tiek pāri briesmām nekā varoņi, jo viņi katru dienu saskaras ar bailēm. Kols saņēmās un spēra soli uz priekšu, piespieda lūpas plesties smaidā un nevērīgā necieņā sasita plaukstas.

— Redzu, ka jūsu vietā visus lēmumus pieņem ķēniņa Ūtila brāļameita. Čūska, kas vērsusies pati pret savu dzimtu. Čūska, kas pat ar riņķi kaklā un pieķēdēta turpina spļaut indi. Kāpēc zaudēt laiku un izlikties, ka tā nav? Galu galā, - Kols pielika roku pie sirds, - ievērojot tradīciju, zemnieks, - viņš pastiepa roku uz Isriunas pusi, - un miesnieks... paši sadala gaļu, nevaicājot... -nu jau Kols bija pasniedzis abas rokas pret ķēniņieni Leitiinu un princi Varoslavu, - cūku viedokli.

Visi klusēja, nespējot noticēt dzirdētajam. Tad atdzīvojās Varoslava sargi. Viens izmeta lāstu zirgļaužu valodā, cits spēra soli uz priekšu un tvēra pēc līkā zobena. Tad atskanēja griezīgs plīkšķis, jo Dzelksne atmuguriski iezvēla Kolam pa seju.

Kols labprāt teiktu, ka pats apzināti nokritis, bet patiesībā viņš jutās, kā saņēmis belzienu ar āmuru. Puisis ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa, seja svila, un galva griezās. Viņš pamanīja ķēniņienes Leitlinas zvērojošo skatienu.

- Par to es likšu tevi nopērt.

Varoslava rūpīgi koptā delna laiski pacēlās gaisā un lika apstāties viņa kareivjiem, skatiens vērās tik salti, ka Kols gandrīz juta čuras sasalstam pūslī. Tikai pirms dažām dienām viņš pats sev atgādināja, ka nebūt nav tik gudrs, kā pašam liekas. Ir ļaudis, kuri nemācās.

Isriuna pieliecās pie Varoslava auss. - Par to jums jāpieprasa viņa āda...

Teiktais pārvērtās spiedzienā un apklusa, kad princis aiz ķēdes parāva viņu zemē. - Nekad nesaki, kas man jādara! — Varoslavs pagrūda klūpošo Isriunu uz durvīm, bet tikmēr Dzelksne ar baismīgu spēku satvēra Kolu zem rokas un kliedzošu vilka pakaļ.

- Glīts gājiens, - viņa čukstēja. - Ceru, ka nenodarīju tev sāpes, ko?

- Tu sit kā meitene, — Kols izdvesa, kad Dzelksne izmeta viņu priekšnamā un aizcirta durvis.

- Vari priecāties, - Isriuna nošņāca.

Kols palēnām izslējās sēdus, ar pirkstu galiem aptaustīja lūpu un atrāva tos, nosmērētus ar asinīm. — Es priecātos daudz vairāk, ja lūpa būtu vesela.

- Smejies vien! - Isriuna atņirdza zobus drīzāk agonijas grimasē, nevis smaida. — Dievi mani liecinieki, ka tavā vietā es smietos. Es biju karaļa meita! Es biju maģistre Veckundzei Veksenai pie sāna! Bet tagad... - Viņa parāva roku, ķēde nostiepās, un riņķis sāpīgi iegrauzās kaklā, tomēr, lai kā Isriuna pūlējās, viņai neizdevās līdz galam iztaisnot roku. - Tavā vietā es smietos!

Kols nogrozīja galvu un beidzot nostājās uz kājām. - Es nesmiešos. Es zinu, ko nozīmē būt vergam. — Atmiņā uzplaiksnīja pagrabs, kur turēja viņu un viņa mammu. Cik tur bija tumšs... Kā tur smirdēja... Kols nebija aizmirsis verga riņķi ap kaklu un sajūtu, kāda pārņēma, kad Tēvs Jārvi lika to noņemt. Tādas lietas nav iespējams tik viegli aizmirst. - Man žēl. Tas neko nemaina, tomēr man ir žēl.

Ietetovētais zirgs uz Isriunas vaiga sakustējās - tik cieši viņa sakoda zobus. - Es tikai darīju to, kas man bija jādara. Nostājos to pusē, kuri bija ar mani. Es centos pildīt pienākumu. Centos turēt vārdu.

- Zinu. - Kols blenza grīdā un nemaz nejutās kā labs cilvēks. - Tomēr man jārīkojas tāpat.

Pēc kāda brīža durvis atvērās un priekštelpā iesteidzās

kēniniene Leitlina.

> >

- Vai jūs panācāt vienošanos, manu ķēniņien? - Kols vaicāja.

- Tiklīdz inde tika izsūkta no brūces. To gan tu smalki izdomāji. Man šķiet, ka tu izaugsi par labu maģistru.

Kolu pārņēma tik silts prieks, ka viņš gandrīz nenoslēpa smaidu. Vareno uzslavai nudien ir reibinošs spēks. Kols dziļi paklanījās. — Jūs esat pārlieku laipna.

- Lieki teikt, ka tad, ja tu kaut reizi ko tādu atkārtosi, es tiešām likšu tevi nopērt.

Kols pielieca galvu vēl zemāk. - Jūs esat pārāk laipna.

- Tomēr bija kāda lieta, par kuru mēs ar princi nespējām panākt vienprātību.

Leitlina uzmeta Isriunai izsmiekla pilnu skatienu. - Par tavu cenu.

- Par manu? - Isriuna nomurmināja, plati iepletusi

acis.

- Par tevi es piedāvāju glītu sarkanu dārgakmeni un meiteni, kura ieeļļo man matus. — Leitlina paraustīja plecus. - Tomēr Varoslavs gribēja vēl simts sudraba gabalus klāt.

Isriunas seja nodrebēja, šaustoties starp bailēm un izaicinājumu. - Vai jūs samaksājāt?

- Par tādu naudu es varētu iegādāties labu kuģi ar burām un visu pārējo. Kāpēc lai to izšķiestu, lai redzētu kādu verdzeni noslīkstam notekcaurulē? Tavs pavēlnieks gaida, turklāt nebūt ne jaukākajā noskaņojumā.

- Es tikšu atriebta! - Isriuna šņāca. - Tev un tavam kroplajam dēlam! Es zvēru!

Leitlina pasmaidīja tik salti, it kā atrastos galējos ziemeļos, kur sniegi nekad neizkūst, un Kolam iešāvās prātā jautājums: nez kurš ir nežēlīgāks - Leitlina vai Varoslavs? - Ienaidnieki ir veiksmes cena, verdzen! Tādus

tukšus zvērestus esmu dzirdējusi tūkstošiem. Tomēr joprojām mierīgi guļu. — Viņa uzsita knipi. — Kol, nāc!

Viņš uzmeta Isriunai pēdējo skatienu. Isriuna lūkojās pavērtajās durvīs un tina ķēdi ap roku tik cieši, ka posmi iegrauzās pirkstos, kas kļuva balti. Tēvs Jārvi mācīja, ka labs maģistrs pieņem situāciju, kāda tā ir, un glābj, kas glābjams. Kols aizsteidzās pakaļ Leitlinai.

- Ko jūs viņam atdevāt, manu ķēniņien? - viņš jautāja. Aiz šaurajiem logiem bangoja Jūras māte.

- Varoslavs nav muļķis, un tā čūska Isriuna deva vi-ņam vērtīgus padomus. Viņš zina, ka esam vāji. Viņš grib izvērst savu ietekmes sfēru tālāk uz ziemeļiem, augšup pa Dievišķo līdz pat Sašķeltās jūras krastiem. - Leitlina atļāvās mīkstināt balsi. - Man nācās atdot viņam Roistoku.

Kols norija smagu kamolu. Nekas no notiekošā nekādi neatbilda Branda domai par turēšanos saules pusē. — Prinča cienīga dāvana. Bet vai tad tā pieder mums, lai mēs to atdotu?

- Varoslavs var to paņemt, - Leitlina atbildēja, - ja ne mēs, ne Augstais karalis viņu neapturēs.

- Mēs ar Augsto karali esam mazliet aizņemti paši ar savu kaški, - Dzelksne norūca.

- Gudrs cilvēks vispār nekaro, bet tikai muļķis karo uzreiz vairākās frontēs.

Dzelksne pamāja kareivjiem, kuri apsargāja ķēniņienes apartamentus, un tie plaši atvēra durvis. - Mani pārņem aizdomas, ka Varoslavs neapmierināsies ar Roistoku.

Kad valdniece spēra kāju pār slieksni, Kolam pārskrēja drebuļi, atceroties prinča stingo skatienu. - Mani

pārņem aizdomas, ka Varoslavs neapmierināsies pat ar visu pasauli.

- Atpakaļ! - Dzelksne iebrēcās, piespieda ķēniņieni pie sienas un izrāva savu cirvi tik veikli, ka gandrīz norāva Kolam uzaci.

Telpas dziļumā valdošajā pustumsā, sakrustojis kājas uz galda, sēdēja kāds cilvēks, ietinies skrandās un dziļi pār acīm pārvilcis kapuci. Kola sirds sitās tik strauji, ka viņš gandrīz uzmeta nazi sev uz pēdas. Kad Nāves elpa saldē skaustu, veiklie pirksti mēdz pievilt.

Par laimi, Dzelksni nevarēja tik viegli nobiedēt. - Runā! - viņa uzšņāca, jau nostājusies kaujas pozā starp ķēniņieni un viņas viesi. - Vai arī es tevi nogalināšu.

- Vai tu man cirtīsi ar manis pašas cirvi, Dzelksne Batu? - Kapuce sakustējās, un tās dziļumā iemirdzējās acis. - Kol, tu esi pieaudzis. Atceros, kā tu karājies Dienvidvēja masta galā, bet tava māte tikmēr sauca, lai rāpies lejā. Atceros, kā tu lūdzies, lai parādu tev burvestības.

Dzelksnes cirvis lēnītēm nolaidās gar sāniem. - Skifra?

- Tu varēji arī vienkārši pieklauvēt, - Leitlina sacīja un, pamājusi, lai Dzelksne atkāpjas, saveda savu kleitu ierastajā ideālajā kārtībā.

- Klauvēšana negarantē publiku, Zelta ķēniņien. Turklāt esmu nākusi tālu ceļu no Aljuku zemes, augšup pa Aizliegto un Dievišķo upi kopā ar princi Varoslavu. Viņam nezinot. - Skifra atmeta kapuci uz muguras, un Kols apslāpēti noelsās. Pat pustumsā viņš saskatīja, ka kreisajā pusē sievietes seju klāj grumbainas apdegumu rētas, Skifra bija zaudējusi pusi uzacs, un īsi apcirptos sirmos matus retināja kaili plankumi.

- Kas notika? — Dzelksne gribēja zināt.

Skifra pasmaidīja. Tikai ar pusi sejas. Otra kā vecs ādas gabals savilkās greizā čokurā. - Veckundze Veksena sūtīja vīrus uz dienvidiem, lai tie mani sodītu par to, ka Strokomas aizliegtajās drupās nozagu svētlietas, manu dūjiņ. - Skifra uzmeta acis elfu aprocei uz Dzelksnes rokas, kas iegailējās spilgti zilganās un violetās nokrāsās. — Viņi nodedzināja manu māju. Nogalināja manu dēlu un viņa sievu. Viņi nogalināja mana dēla dēlus, taču arī uzzināja, ka mani nevar tik viegli nogalināt.

- Veckundze Veksena ilgi patur prātā rēķinus, - Leit-lina nočukstēja.

- Viņai nāksies uzzināt, ka viņa tāda nav vienīgā. -Skifra atgāza galvu, un šķita, ka apdeguma rētas iegai-las. — Veckundze Veksena atsūtīja man Nāvi. Labas manieres liek atmaksāt viņas labvēlību ar to pašu. Es lasīju pareģojumus un vēroju, kā putni lido debesīs. Es atšifrēju uz ūdens virsmas ritošo apļu vēstījumu, un jums būs jāaizved mani pāri Sašķeltajai jūrai atpakaļ uz Torlbiju. Kol, vai tu joprojām gribi redzēt brīnumus?

- Nē... - Bieži vien šķiet, ka ļaudīm tīk uzdot jautājumus, nemaz neinteresējoties par atbildēm.

- Man jārunā ar Tēvu Jārvi. - Skifra atņirdza lūpas, lai parādītu zobus, un ierēcās: - Un tad es došos karā\

Ūtila flote gatavojās iespļaut sejā Augstajam karalim. Kāds sarkanmatains gara auguma trovenietis stāvēja klints galā un skaļi citēja vārsmas no Balādes par Ašenlīru.

Pašķībā meldiņā, toties ar lielu sparu viņš skandēja vecā karavīra mīļāko fragmentu par to, kā karalienei tuvākie cilvēki gatavojas atdot dzīvības cildenā kaujā. Visapkārt vīri murmināja līdzi tik bieži minētos vārdus, ar galodu beidza asināt spožos asmeņus, pārbaudīja loku stiegras un cieši savilka sprādzes.

Varētu domāt, ka karavīri dod priekšroku dziesmām par karotājiem, kuri, slavas apvīti, uzvarējuši kaujās un nodzīvojuši ilgu mūžu, uzaudzējuši lielu vēderu un bagātību, tomēr, ja runā par īstiem kareivjiem, daudz kam no viņu paveiktā nav nozīmes. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Reits centās nedomāt, ja vien varēja no tā izvairīties.

Lai atbrīvotu vietu vairāk karavīriem, no kuģiem nocēla lieko kravu un pārtikas rezerves atstāja krastā, sakrautas kaudzēs. Daži vīri, bīstoties no asmens vai bultas, priekšroku deva bruņām. Citi atstāja bruņas krastā, baidoties, ka tās novilks viņus dzelmē Jūras mātes saltajās skavās. Tā bija skaudra izvēle, tādas kā prātu zaudējuša cilvēka derības ar visu, kas viņam jebkad varētu piederēt. Tomēr karš ir šādu izvēļu pārpilns.

Katrs stiprināja drosmi, kā prata. Viņi mētājās ar jokiem, kas bija mērķēti zem jostasvietas, un saderēja par to, kurš nogalinās vairāk pretinieku, vai arī kala plānus par to, kā sadalāmas preces, ja būs jāiziet pa Beidzamajām durvīm, vēl pirms iestāsies nakts. Daži paļāvās uz svētajām zīmēm un sieviešu labvēlību, apskāvās un uzsita uz pleca, izkliedza cits citam sejā izaicinājumus un brālības apliecinājumus. Daži klusi stāvēja un vērās mirguļojošajā Jūras mātes klajā turp, kur drīz vien tiks izlemts viņu liktenis.

Reits bija gatavs. Viņš bija gatavs jau stundām ilgi, dienām ilgi - kopš brīža, kad sākās tautas sapulce un Skara līdz ar Ūtilu nobalsoja par to, ka jācīnās.

Tāpēc Reits uzgrieza muguru pārējiem, drūmi vērās uz pārogļotajām pilsētas krāsmatām netālu no liedaga un dziļi plaušās ievilka sāļā ūdens smaržu un dūmus. Savādi, ka cilvēki nemēdz īpaši izbaudīt elpošanu līdz brīdim, kad pienāk pēdējais elpas vilciens.

- To sauca Valso.

- Ko? - Reits jautāja un atskatījās.

- To pilsētu. - Zilais Dženers ar pirkstiem saglauda bārdu pa kreisi, tad pa labi un tad atkal pa kreisi. - Te bija labs tirgus. Pavasarī pārdeva jērus, rudenī - vergus. Lielākoties pilsēta bija miegaina, bet stipri trokšņaina kļuva, kad vīri atgriezās mājās no sirošanas. Esmu te pavadījis dažu labu naksniņu. - Viņš pamāja uz šķībo dūmeņu zārdu, kas joprojām slējās krāsmatās. - Laikam tieši tur. Dziedāju tur kopā ar vīriem, kuri lielākoties nu jau miruši.

- Vai tev ir laba balss?

Dženers nosprauslājās. - Kad esmu ierāvis, man pašam liekas, ka jā.

- Tā vien šķiet, ka te vairs nekad nedziedās. - Reits pie sevis nodomāja: nez cik ģimeņu agrāk dzīvoja nu jau nosvilinātajās mājās. Tajās, kuras viņš redzēja visgarām Trovenlandes piekrastei, kad viņi burāja uz rietumiem. Lauku sēta pēc lauku sētas, ciemats pēc ciemata, pilsēta pēc pilsētas nu bija pārvērsti rēgu pilsētās un pelnos.

Reits pakustināja kreisās rokas pirkstus, un kaulos atgriezās vecā sāpe. Dieviem vien zināms, ka viņš pats bija piešāvis uguni nc vienai vien mājai. Viņš bija stāvējis un ar apbrīnas pilnu prieku vērojis, kā liesmas rāpjas augšup pret naksnīgajām debesīm, un juties varens kā dievs. Ar to viņš lielījās un piepūtās no laimes, kad saņēma Gorma uzslavu. Pelni bija viena no lietām, par ko Reits labprāt nedomāja. Par pelniem un ļaudīm, kuri bija zaudējuši visu, par ļaudīm, kuri bija beigti un sadeguši. Tomēr sapņus nevar izvēlēties. Mēdz teikt, ka dievi sūta tādus sapņus, kādus esam pelnījuši.

- Gudrajam Jillingam noteikti patīk dedzināt, - Dženers sacīja.

- Ko gan citu varētu gaidīt... - Reits norūca. - Viņš laikam pielūdz Nāvi, vai ne?

- Būtu labi sarīkot viņiem abiem tikšanos.

- Ir karš. Vēlams neiesaistīt tajā labās lietas.

- Taču parasti tieši tā notiek.

Reits pasmaidīja, dzirdot balsi, kas tik ļoti līdzinājās paša balsij, un pagriezies ieraudzīja savu brāli, kurš dižojās Melnā suņa apkalpes vidū.

- Vai tik tas nav Raki, Gromgilgorma vairognesis? Kurš tad tagad nes karaļa zobenu?

Lai cik līdzīgas šķita abu sejas, Raki bija raksturīgs iešķībs smīniņš, kas nekādi nepadevās Reitam. - Viņš beidzot atrada vīru, kurš sardzes laikā nekrīt no kājām.

- Tad jau tas neesi tu?

Raki nosprauslājās. — Labāk atstāj jokošanu tiem, kam tā padodas.

- Un tu labāk atstāj karošanu stiprākajiem. - Reits satvēra brāli tādā kā apskāvienā, kā cīņas tvērienā un pievilka sev cieši klāt. Viņš vienmēr bija stiprākais no abiem. — Neļauj Gormam sevi samīt, brāl. Visas manas cerības stāv tev klāt.

- Neļauj Ūtilam tevi noslīcināt, — Raki attrauca un atbrīvojās no skavām. - Es tev kaut ko atvedu. — Viņš izvilka sarkanīgas maizes donu. - Ja reiz bezdievji tro-venieši neēd pēdējo klaipu.

— Tu zini, ka es pārlieku neticu veiksmei, - Reits teica, pakošļāja kumosu un sagaršoja asinis.

- Es gan ticu. - Raki pamazām atkāpās. — Satiksimies, kad viss būs padarīts un tu varēsi apbrīnot manu laupījumu!

— Es brīnīšos, ja tu vispār ko salaupīsi, pielavoties kā pēdējais. — Reits pameta atlikušo maizes gabalu uz brāļa pusi, un drupačas izbira pa zemi.

— Tiem, kas piezogas pēdējie, veicas vislabāk, brāl, — Raki atsaucās un izvairījās no donas. - Tautai patīk apdziedāt varoņus, bet viņiem riebjas nostāties tiem līdzās! — Līdz ar to viņš nozuda karavīru vidū, kuri blakus Zobenlauzim gatavojās doties kaujā. Cīnīties kopā ar Sorjornu un pārējiem no Gorma tuvākā loka - ar vīriem, uz kuriem Reits ar apbrīnu bija noraudzījies pusi mūža, turklāt tā bija šī mūža labākā daļa. Reits savilka pirkstus dūrēs un nožēloja, ka nevar doties līdzi brālim. Kaut viņš varētu pieskatīt Raki! Beigu beigās viņš taču vienmēr bijis tas stiprākais.

- Vai tev viņa pietrūkst?

Varētu cerēt, ka, laikam ejot, viņš jutīsies ērtāk viņas sabiedrībā, tomēr, ieraugot Skaras asos vaibstus, visas domas joprojām izkūpēja no Reita galvas. Skara ar skatienu pavadīja Raki, kurš attālinājās kareivju pūlī. - Jūs droši vien pavadījāt kopā visu dzīvi.

- Nūja. Viņš man apnicis kā rūgta nāve.

Nešķita, ka Reits būtu pārliecinājis karalieni. Viņai

padevās uzminēt, kas notiek puiša galvā. Laikam taču viņa galva nemaz nebija tik liels noslēpums. - Ja mēs šodien uzvarēsim, Miera tēvs varētu paņemt kādu laiku sev.

- Nūja. Kara māte gan vienmēr bija citās domās.

- Tad tu varētu pievienoties brālim un atsākt Gorma kausu pildīšanu.

- Nūja. - Šādas nākotnes izredzes iepriecināja Reitu mazāk nekā līdz šim. Lai gan karalienes Skaras ķēdes suns neizklausās necik cienīgi, tomēr viņa bija nesalīdzināmi skaistāka par Zobenlauzi. Turklāt sava jēga bija arī iespējai katru mīļu brīdi neapliecināt, ka esi visskarbākais no neliešiem, un netikt iekaltam ķēdēs, ja tas neizdodas.

Dārgakmeņi Skaras auskarā iemirdzējās vakara saulē, kad viņa pievērsās Dženeram. - Cik ilgi mēs vēl gaidīsim?

- Vairs nepavisam ne ilgi, manu karalien. Augstā karaļa rīcībā ir pārāk daudz vīru un pārāk maz kuģu. -Viņš pamāja uz zemesragu — melnu svītru, kuras pakājē mirguļoja ūdens. - Pa druskai viņi tos izlaiž uz sauszemes aiz tā raga. Kad Gorms nospriedīs, ka ir īstais brīdis, viņš iepūtīs ragā un satrieks tos, kuri jau izkāpuši krastā. Mēs tikmēr jau airēsim prom un cerēsim tikt līdz jūras šaurumos stāvošajiem pilnībā pielādētajiem kuģiem. Lai nu kā, tāds ir Ūtila plāns.

- Drīzāk Tēva Jārvi, - Skara paklusām nomurmināja, veroties jūrā. - Izklausās diezgan vienkārši.

- Diemžēl vienmēr vieglāk ir pateikt nekā izdarīt.

- Tēvam Jārvi ir jauns ierocis, — ierunājās Māsa Ouda. — Dienvidu imperatores dāvana.

- Tēvam Jārvi vienmēr kaut kas ir. - Skara nodrebēja un pielika pirkstus pie vaiga - tie iekrāsojās sarkani.

Lūgšanu audējs klīda starp kareivjiem ar Kara mātei sagatavoto upurasiņu trauku, aizlauztā balsī viņš skandēja svētību, mērcēja sarkanos pirkstus traukā un svaidīja pār vīriem vēlējumu, lai ieroči nes tiem veiksmi.

- Tas nesīs laimi kaujā, - Reits ierunājās.

- Manis tur nebūs. - Skara pavērās uz Valso drupām, un viņas lūpas savilkās šaurā, naidīgā svītrā. — Kaut es prastu cilāt zobenu!

- Es cilāšu jūsu zobenu! - Reits vēl nebija apjautis, ko dara, kad jau tupēja uz akmeņiem un, uz abām plaukstām noguldītu, sniedza savu cirvi tā, kā to bija darījis varoņdziesmās daudzinātais vairogncsis Hordru.

Skara pavērās lejup, viegli saraukusi pieri. - Tas ir cirvis.

- Zobeni domāti gudrajiem un skaistajiem.

- Nav slikti, ja esi kaut viens no tiem. - Skaras mati bija sapīti biezā, tumšā bizē, un viņa tos pārmeta pār plecu, kā dziesmā dara Ašenlīra, tad noliecās zemē, ieskatījās Reitam acīs un noskūpstīja asmeni. Reita sirds nebūtu vēl vairāk aizkustināta, ja Skara noskūpstītu viņu uz lūpām. Tīrās muļķības, bet vīriešiem var piedot sīku muļķošanos, kad Beidzamās durvis jau plaši veras to priekšā.

- Ja jūrā redzēsi Nāvi, - Skara sacīja, - pacenties griezt tai ceļu.

- Karavīra vieta ir Nāvei pie sāniem, - Reits atbildēja un piecēlās, — lai varētu ar to iepazīstināt savus ienaidniekus.

Nākamajā brīdī viņš jau devās lejup pie Jūras mātes, kur drīzais saulriets apspīdēja viļņus; lejup, kur simtiem kuģu šūpojās viļņos un to rastru briesmoņi paklusām šņākuļoja, šņāca un čīkstēja. Lejup pie brāļiem, kuri pūlī grūstījās un kurus tikai pašu prasme, drosme un niknums šķīra no Beidzamajām durvīm. Šis cilvēku bēgums devās jūrā, lai stātos pretī šurp nākošajam paisumam.

Atradis vietu blakus kuģim, Reits sajuta reibinošus baiļu un aizrautības uzplūdus, viņš vienmēr bija to vidū, kuri pirmie dodas naktī, un prieks par gaidāmo kauju jau kņudināja rīkli.

- Vai tu gribētu atrasties blakus Zobenlauzim? - Zilais Dženers jautāja.

- Nē, - Reits atbildēja un nemaz nemeloja. - Kāds gudrs cilvēks man reiz teica: karš nozīmē vislabākajā veidā izmantot to, kas tev dots. Nav biedējošāka karotāja par Zobenlauzi, kurš abām kājām nostājies uz Zemes tēva muguras. - Viņš uzsmaidīja Dženeram. — Bet tu gan esi viens vecs mērkaķis, kurš kuģi pazīst līdz pēdējai vīlītei, kā man šķiet.

- Es protu atšķirt vienu galu no otra. - Zilais Dženers papliķēja Reitam pa plecu. - Priecājos tevi redzēt komandā, manu zēn.

- Centīšos tevi nepievilt, vecais. - Reits bija domājis pamētāties ar nicīgām muļķībām, līdzīgi kā abi ar brāli mēdza viens otru vilkt uz zoba, bet vārdi vēlās pār lūpām pavisam vienkārši, pat mazliet sāpīgi.

Dženers smaidīja, un visa viņa krunkainā seja savilkās grumbu kamolā. - Tu nepievilsi. Karalis teiks runu.

Ūtils, uzkāpis uz sava kuģa stūres mājas, vienā rokā maigi auklēja savu zobenu un, vienu zābaku uzcēlis uz augstākā margu šķērskoka, ar otru roku cieši turējās pie kuģa pakaļgala tieši zem dzelzī kaltā rastra šņācoša vilka veidolā. Viņam nebija ne bruņu, ne vairoga vai ķiveres, sirmajos matos mirdzēja ķēniņa kronis. Viņš paļāvās uz savu prasmi un veiksmi saskarē ar ieročiem. Ūtils nicināja Nāvi, tādēļ ienaidnieki no viņa baidījās, bet sekotāji apbrīnoja, un vadonim tas bija daudz vērtīgāk nekā apbruņojums.

— Mani labie draugi! - Ūtils iesaucās piesmakušā balsī, un satrauktā murdoņa uz kuģiem apklusa. — Drosmīgie brāļi! Getlandes un Trovenlandes karavīri! Jums ir nācies gaidīt gana ilgi. Šodien mēs atdosim Kara mātei viņas tiesu. Šodien būs sarkana, asiņaina diena, vārnu svētku diena. Šodien mēs dosimies kaujā!

Reits ierēcās, un visi apkārt esošie darīja tāpat. - Par šo dienu maģistri rakstīs savās gudrajās grāmatās, - Ūtils turpināja varenā balsī, - un skaldi to apdziedās pie ugunskuriem. Par šo dienu jūs stāstīsiet savu mazbērnu bērniem un plīsīsiet vai pušu aiz lepnuma, ka tajā piedalījāties. Mēs esam tas zobens, kurš sacirtis gabalos Gudrā Jillinga smaidu, tā roka, kura iecirtīs pļauku Veckundzes Veksenas sejā. Gromgilgorms ar saviem vensteriešiem sakaus Augstā karaļa vīrus uz Zemes tēva muguras. Mēs viņus iedzīsim saltajās Jūras mātes skavās.

Šķita, karalis izstiepjas vēl staltāks, un sirmie mati plandīja gar rētām klāto seju un drudža spožajām acīm. — Nāve gaida mūs visus, mani brāļi. Vai jūs paskriesiet viņai garām, asti iežmieguši, vai ari ieskatīsieties tai sejā, augstu pacēluši galvu un atvēzējuši zobenus?

- Atvēzējuši zobenus! Atvēzējuši zobenus! — Visā līča platumā asmeņi šņākdami izlēca no makstīm.

Ūtils drūmi pamāja ar galvu. - Es neesmu maģistrs, man vairs nav, ko teikt. - Viņš nocēla zobenu no otras rokas šūpuļa un pastiepa to pret debesīm. - Manā vietā lai runā mans zobens! Tērauds nesīs atbildi!

Atskanēja urravas, un vīri atzinīgi sita ar dūrēm pa airiem, padarīja neasus rūpīgi uzasinātos asmeņus, atsitot tos pret vairogu malām, un cēla gaisā savus zobenus, cirvjus un dunčus, lai virs katra kuģa pret debesīm tiektos mirdzošs ieroču mežs. Reits kliedza skaļāk par visiem.

- Nedomāju, ka nāksies dzirdēt tevi atbalstām Getlandes ķēniņu, — Dženers nomurmināja.

Reits nokremšļojās, rīkle sāpēja. - Nūja, ko tur. Visļaunākie ienaidnieki pārtop par labākajiem sabiedrotajiem.

- На! Tu kaut ko mācies, manu zēn.

Turpmākais klusums ieilga. Sīkie troksnīši - dēļu

maigā čīkstēšana zem Reita zābakiem un paklusā viļņu šļakstināšanās liedagā - šķita kā pērkona dārdi. Tāpat izskanēja ādas švīkstoņa, kad Zilais Dženers saberzēja raupjās plaukstas un veltīja pēdējo lūgsnu Kara mātei. Pārlieku dobji dullos grabēja airi, un neciešami skaļi iebrēcās vientuļa kaija, kas meta lokus zemu virs kuģiem un aizlidoja uz dienvidu pusi.

- Laba zīme, - ķēniņš Ūtils sacīja un ar spēcīgu cirtienu nolaida zobenu lejā.

- Ahoi! — iesaucās Zilais Dženers.

Viri ķērās pie airiem; bailes, ienaids un slāpes pēc laupījuma karsēja asinis viņu dzīslās - tās bija slāpes pēc slavas. Gluži kā no saites palaists dzinējsuns Melnais suns steidzās dziļāk jūrā pa priekšu Ūtila kuģim ar pelēkajām burām, tā augstais rastrs spļāva gaisā ūdens lāses, un sāļais vējš bužināja Reita matus. Koks kauca, un ūdens dārdēdams triecās pret kuģa dēļiem, un, par spīti lielajam troksnim, viņš sadzirdēja, kā citu kuģu stūrmaņi uzmundrina savus airētājus pielikt pūles, lai viņi iesaistītos kaujā pirmie.

Tam viņš bija radīts. Reits atmeta galvu un priekā atņirdza zobus kā vilks.

Noķērusi kāda koka sakni un pievilkusies, lai tiktu augšā kāpā, Skara pamanīja, ka sirds strauji pukst rīkles galā. Visticamāk, šāda uzvedība nepiedien karaliskām personām, kā Māsa Ouda labprāt norādītu, bet viņa negrasījās vienkārši sēdēt liedagā un grauzt nagus, kamēr tiek izlemta Trovenlandes nākotne.

Pieņemsim, viņa nespētu cīnīties kaujā, bet viņa var tajā vismaz noskatīties.

Nu jau nogāze kļuva slīpāka, un, pieliekusies pie zemes, Skara uzrāpās virsotnē. Dienvidu pusē pavērās skats uz Jutmārkas roboto krasta līniju. Bālie pakalni, aiz tiem pelēkās pludmales un tālāk jau paši mirdzošie

jūras šauruma ūdeņi, un visbeidzot - pusceļā līdz apvārsnim - kuģi.

- Augstā karaļa flote, - čukstus sacīja Māsa Ouda, kuras seja no augstā kāpiena vairāk nekā jebkad atgādināja firziķi.

Kuģu bija kāds ducis, un visiem airi ūdeni. Daži bija zemi un slaidi, būvēti tieši kaujām, citi - tirdzniecībai paredzētas liellaivas ar tukliem vēderiem, kuri noteikti bija piebāzti ar Veckundzes Veksenas uz ziemeļiem sūtītajiem kareivjiem. Šie vīri bija nobrieduši mest malā runas par aliansi un nopostīt Skaras mazītiņo kabatas izmēra Trovenlandi, gluži kā puika ar saltu sirdi varētu saspiest vaboli.

Uzvirmoja dusmas, un Skara savilka pirkstus dūrēs, spēra vēl dažus soļus līdz zemesraga galējam punktam un ieņēma vietu starp Tēvu Jārvi un Māti Skēru; viņi raudzījās uz rietumiem, kur garš liedags aizstiepās līdz ūdenī slīkstošajai Saules mātei.

- Ak dievi, — viņa nopūtās.

Vīri izbira oļu klātajā pludmalē gluži kā skudras no izpostīta pūžņa, viņu vairogi atgādināja uzzīmētus punktus, kuros pazibēja un iemirdzējās tērauds, un daudzkrāsainie karogi plandījās vējā, norādot pulcēšanās vietu tiem Augstā karaļa karavīriem, kuri jau bija izkāpuši krastā. Šādu ļaudīm piebāztu liellaivu bija divas, iespējams, pat trīs. Simtiem, tūkstošiem vīru. Aina šķita nereāla.

- Tik daudz, - Skara čukstus sacīja.

- Jo vairāk pretiniekiem atļausim šķērsot līci, jo vairāk Gromgilgorms liedagā tos notvers un vairāk mēs nogalināsim, — skaidroja Māte Skēra.

Pēdējais vārds izskanēja griezīgi kā duncis, un Skara, sakļāvusi plaukstas, pamanīja, kā uzbango satraukums. - Kā jums šķiet... - Jaunās karalienes balss aizkrita un izklausījās kā ķērciens, kad viņa saņēmās un izdabūja pār lūpām vārdus: - Gudrais Jillings ir tur, lejā? - Atmiņā atkal atausa mierīgā, maigā seja, viņa dzirdēja augsto, laipno balsi un sajuta tonakt piedzīvoto šausmu atbalsi. Pašas gļēvulība saniknoja Skaru - nolādēts, viņa taču ir karaliene! Karaliene nedrīkst baidīties.

Tēvs Jārvi uzmeta acis Skarai. — Visi īstie varoņi ved kaujā pārējos, atrodoties priekšgalā.

- Viņš nav varonis.

)

- Ikviens varonis kādam citam ir nelietis.

- Lai kas viņš būtu - varonis vai nelietis, — Māte Skēra ierunājās, piekalusi zilzilo acu skatienu zemāk redzamajiem vīriem, - bet viņš nav pienācīgi sagatavojis savu karaspēku.

Skērai bija taisnība. Kāpās virs liedaga ienaidnieks bija izveidojis vairogu mūri, pavēršot to pret iekšzemi un drūmajiem mežiem, garā kāta galā tur plīvoja karogs ar Vienīgās dievietes sauli un septiņiem stariem centrā, tomēr pat Skara, kuras karošanas pieredze nesniedzās tālāk par puiku mācību vērošanu pagalmā pie vectēva svētās zāles, saprata, ka šī siena ir veidota vāji un šķībi, turklāt ar spraugām.

— Veckundze Veksena savākusi vīrus no dažādiem nostūriem, — teica Tēvs Jārvi. — Viņi nav raduši cīnīties plecu pie pleca. Viņi pat nerunā vienā mēlē.

Ķēniņa Ūtila flote - bultas formā izvietota kuģu vienība - jau bija apmetusi loku ap zemesragu, un kaijas meta riņķus virs baltā putu ieloka, kas stiepās nopakaļ līdz nomelnējušajām Valso drupām. Augstā karaļa flote tos, visticamāk, pamanīja, un daži kuģi jau griezās, lai atvairītu draudus, citi muka malā, vēl citi turpināja ceļu līdz krastam, apjukumā samudžinot airus un triecot laivu pret laivu.

- Pārsteigums runā mums par labu, - Māsa Ouda teica, beidzot atguvusi elpu. — Pārsteigums ir puse no kaujas.

Skara drūmi paraudzījās sānis. — Cik daudzās kaujās jūs esat cīnījusies?

- Es ticu mūsu aliansei, manu karalien, - maģistre atbildēja un salika kopā plaukstas. - Es ticu Zobenlau-zim, ķēniņam Utilam un Zilajam Dženeram.

- Vēl arī Reitam, - Skarai gluži negribot izspruka. Viņa pat nebija pamanījusi, ka tic Reitam, nemaz nerunājot par to, ka jebkad varētu to pateikt skaļi.

Māsa Ouda izbrīnā sarauca pieri. - Viņam daudz mazāk.

Stiepti un sulīgi iedziedājās kāda karotāja pūstais rags, tā tonis bija tik zems, ka sažņaudzās pat Skaras kuņģis.

Māte Skēra stalti izslējās. - Zobenlauzis ierodas uz dzīrēm!

Acumirklī no koku paēnas izskrēja kareivji un virzījās uz liedagu kāpu pakājē. Skara zināja, ka viņi skrien, cik jaudas, tomēr šķita, ka viņi pārvietojas tikpat lēni, kā vēss medus līst no trauka.

Karaliene pamanīja, ka ar apsaitēto roku ir pieķērusies pie Māsas Oudas pleca. Pēdējoreiz viņa bija tik ļoti pārbijusies tonakt, kad nodega Meža zāle, tomēr šoreiz bailēm pievienojās gluži vai neciešams satraukums. Viņas liktenis, Trovenlandcs liktenis, alianses un pašas Sašķeltās jūras liktenis nu balansēja uz zobena asmens. Viņa gandrīz nespēja uz to skatīties, bet nevarēja ari novērst acis.

Kāds no Augstā karaļa vīriem pameta ierindu un izmisīgi māja ar rokām, mēģinot sagatavot vairogu mūri uzbrukuma atsišanai. Skara dzirdēja viņa satrauktos kliedzienus, kas, vēja aizpūsti, pieklusa, bet bija jau par vēlu.

Zobenlauzis metās tiem virsū. Skara redzēja, kā plīvo viņa melnais karogs, kā tērauds zvīļo zem tā gluži kā sudrabaina viļņa galotne.

- Tur nāk jūsu nāve, - Skara nočukstēja.

Viņa sasprindzināja žokļus tik stipri, ka sāpēja, un krūtis svila aizgūtnēm ierautais gaiss. Skara vērsās ar lūgšanu pie Kara mātes, saltie un ļaunie vārdi lūdzās, lai šie iebrucēji tiktu padzīti no viņas zemes un ietriekti jūrā. Skara lūdzās, lai varētu uzspļaut Gudrā Jillinga līķim, pirms norietēs Saules māte, un tādējādi atgūt viņa atņemto drosmi.

>

Šķita, ka Skaras lūgšanas tiek uzklausītas turpat viņas acu priekšā.

Kā melns paisuma vilnis vensterieši metās lejā pa zāles klātajām kāpām, vējā tālu un savādi atbalsojās viņu kaujas saucieni, un Augstā karaļa līkais vairogu mūris sabruka, līdzīgi kā smilšu siena padodas augsta viļņa priekšā. Skara juta, ka Māsa Ouda uzliek savu plaukstu viņas delnai un to cieši satver.

Gorma viri sašķaidīja jūkošo līniju, un Kara māte izpleta spārnus pār Trovenlandes krastiem, ar smaidu noraugoties slaktiņā. Viņas balss atgādināja vētrās raustīta skārda graboņu. Grandēja tā, it kā vienlaikus darbotos tūkstoš smēdes un simts lopkautuves. Ik pa brīdim vējš atnesa līdz Skaras ausim kādu nejaušu vārdu, frāzi vai kliedzienu, kas pauda niknumu, sāpes vai baiļpilnu lūgumu, un viņa satrūkās, it kā tas skanētu tepat blakus.

Tēvs Jārvi paspēra soli uz kraujas malu, viņa pirksti bija iekrampējušies no elfu metāla kaltajā zizli, bet acis kā piekaltas nepacietīgi vērās uz liedagu.

- Jā! - viņš čukstus gavilēja. - Tieši tā!

Pēkšņi Augstā karaļa spēku labais flangs lēnītēm pajuka, un jau nākamajā mirkli vīri skrēja prom pa oļiem un meta zemē ieročus. Tomēr viņiem nebija, kur mukt, kā vien Jūras mātes skavās, kas nudien nebija no mīļākajām.

Kāpu stāvākajā daļā dažas Augstā karaļa karavīru vienības vēl noturēja savas pozīcijas, cenšoties izrādīt pretestību, kuru varētu apdziedāt varoņdziesmās, tomēr tās bija tikai sīkas saliņas vispārējos plūdos. Skaras acu priekšā panika sagrāva varenu karaspēku. Nu viņa redzēja, kā Vienīgās dievietes simbols sasveras un tiek samīts zem to zābakiem, kuri uzticīgi kalpoja Kara mātei.

Gorma uzbrukuma izskaņā liedags šķita raibs kā nosēts ar melnām kritalām — tādiem kā jūras apskaloti koka gabali, kurus vētra izmetusi krastā. Sašķaidīti vairogi un salauzti ieroči, nokauti cilvēki. Skaras plati ieplestās acis vērās uz postažu - viņa mēģināja aptvert kritušo skaitu un ar pūlēm spēja norīt pēkšņi rīklē izveidojušos kamolu.

- Es to izdarīju, - viņa čukstēja. - Tie bija mani vārdi, mana balss.

Māsa Ouda uzmundrinoši saspieda viņas pirkstus. - Tas bija lielākais labums.

- Mazākais ļaunums, - Skara nomurmināja, atcerējusies Mātes Kīras mācīto, tomēr viņas aizlicnētā maģistre pārprata. Viņu nemocīja vainas apziņa, bet gan pārņēma apbrīna par pašas spēku. Skara beidzot sajutās kā karaliene.

- Lūgšanu audējiem šonakt būs daudz darāmā, -teica Tēvs Jārvi.

- Un pavisam drīz arī Vulsgārdas vergu tirgum, -beidzot Māte Skēra kaut negribīgi, tomēr izteica atzinību. - Līdz šim viss noticis pēc jūsu plāna.

Tēvs Jārvi vērās jūrā, un viņa izģindusī seja šķobījās, aktīvi kustinot žokļus. - Līdz šim.

Kauja bija lieliski uzvarēta uz Zemes tēva muguras, bet jūras šaurumā ķēniņa Ūtila flotes flagmaņi tikai tagad pietuvojās Augstā karaļa juceklīgi izgrūstītajiem kuģiem. Pašā priekšgalā Skara pamanīja zilu, vējam nepakļāvīgu buru un, iecirtuši zobus plānajā ādā blakus īkšķa nagam, sajuta mutē asins garšu.

— Tikai nesastrādā muļķības, ja? - Zilais Dženers uzsauca. Reits atcerējās Vulsgārdas pagalmā veiktās mācības. Divreiz lielākam puisim par sevi viņš iesita tik stipri un ātri, ka nogāza to no kājām. Kā viņš paskatījās uz pieveikto pretinieku, kurš gulēja zemē, sarāvies čokurā...

Kā pacēla zābaku virs puiša asinīm klātās sejas... Reita atmiņā uzplaiksnīja Gromgilgorma milzīgā plauksta, kas uzgāzās uz viņa pleca.

Ko tu gaidi?

Reits pievērsa skatienu Augstā karaļa flotei - nostieptu virvju un paceltu airu jūklim, vēja plosītajam buru audeklam un saspringušajiem vīriem. - Kaujā vienīgā muļķība ir atturēšanās no uzbrukuma, - viņš norūca un iekabināja mutē kaujās noskrambāto sprūdu. Zobi precīzi iegula rievās tā, kā kopā sapas divas saplēstas bļodas puses.

Melnā suņa ķīlis ātri izbrāzās caur vilni un sacēla gaisā šļakatas, kas nolija pār piepūlē saviebtajām airu vīru sejām un tupošo karavīru mugurām.

Reits atskatījās uz sauszemi, un krasta līnija acu priekšā izvijās, kad Jūras māte pacēla Melno suni gaisā un uzreiz nometa lejā. Viņš nodomāja: nez vai Skara skatās, atcerējās viņas acis - milzīgās, zaļās acis, kuru skatiens itin kā aprija viņu. Tad Reits iedomājās par Raid, kurš kaujā devās viens pats un kuru neviens nevar piesegt, un saspieda vairoga rokturi saujā tik cieši, ka iesāpējās sasistās pirkstu locītavas.

Augstā karaļa kuģi strauji tuvojās, Reits jau saskatīja uzgleznotos vapeņus: pelēkos vārtus, mežacūkas galvu, četrus kvadrātā izliktus zobenus... Reits redzēja airu vīru saspringtās sejas turpat aiz reliņiem. Kuģis sašķiebās, viņa skatienam atklājās uzvilkti loki, un tad jau pāri ūdenim ņirbot lidoja bultas.

Reits metās zemē aiz vairoga un juta, kā pret to atsitas šautra un aizlido tālāk pār plecu. Cita ieurbās reliņā tieši blakus. Elpa sāka svilināt rīkli, viņš ar mēli pacilāja sprūdu un iekodās vēl stingrāk.

Aiz muguras nošņāca loku stīgas, viņš redzēja bultas aizlidojam pretējā virzienā, tad uzpūta vējš un tās aizplanēja uz Augstā karaļa kuģu pusi. Ķēniņa Otila stūrmaņi auroja, ka jāpalielina ātrums. Reits dzirdēja, kā ieroči atsitas pret vairogiem, margām un airiem, kā vīri saņemas drosmi, lai būtu gatavi nogalināt, gatavi mirt. Ievilcis plaušās vēl gaisu, viņš darīja to pašu. Tuk, tuk, tuk - cirvis klaudzināja pret reliņu vienā ritmā ar smagi pukstošo sirdi.

- Grieziet pa kreisi! - rēca Zilais Dženers, izvēloties mērķi. Visticamāk, tas bija zemmaliešu kuģis - bez rastra, tikai ar izgrieztu vītni priekšgalā. Tā apkalpe visiem spēkiem cīnījās, lai sadurtos ar Melno suni korpusu pret korpusu, stūrmanis izmisīgi centās noturēt vietā stūres airi, bet vējš izrādījās spēcīgāks.

- Dzelzs sirds! - atskanēja brēciens. - Dzelzs galva! Dzelzs roka!

- Nāk jūsu nāve! - kāds iekliedzās, un citi pievienojās, tad arī Reits nošņāca šos vārdus, neizņēmis no mutes sprūdu, tāpēc izskanēja vien siekalaina ņurdēšana. Elpa svilināja plaušas aizvien vairāk, un Reits trieca cirvi pret reliņiem tā, ka skaidas lidoja pa gaisu.

Pār ūdeni dusmīgi aizspindza jaunas bultas, tām sekoja skaļas lūgšanas un kaujas saucieni, Melnais suns īrās tuvāk zemmaliešu kuģim, un vīri aiz ienaidnieka kuģa margām izvalbīja acis un atkāpās. Sasmaržojis viņu bailes, viņu asinis, Reits piecēlās kājās un vareni iekaucās.

Ar plīstošu, drebošu krakšķi ķīlis atsitās pret koku, airi sacēlās gaisā un lūza, šķīda šķēpelēs un kā šķēpi aizslīdēja gar Melnā suņa korpusu. Dēļi nodrebēja, karavīri klupa un ķēra pēc atbalsta, un zemmaliešu kuģis pēc inerces sasvērās. Cilvēki aizlidoja prom no savām lādēm, kāds loka šāvējs kritienā aizlaida bultu augstā lokā pretī rietošajai Saules mātei.

Abordāžas kāši kā čūskas izšāvās pāri mutuļojošajai spraugai starp kuģiem, un dzelzs ķekši aizķērās aiz borta. Kāts aizāķēja vienu zemmalieti aiz rokas un brēcošu ierāva ūdenī.

- Ahoi! - kliedza Dženers, un kuģi tika pievilkti viens pie otra, virves šķetere un iesprūdis airis palika pa vidu. 'lād Reits atņirdza zobus un uzlika vienu kāju uz reliņa.

Lidojošs akmens trāpīja pa galvu vīram, kurš stāvēja blakus Reitam, un tas, muti pavēris, novēlās gar zemi. Viņa ķiverē pavīdēja pamatīgs robs, bet asinīm klātā mala bija sadragājusi degunu.

Ko tu gaidi?

Reits palēcās, pārlidoja pār putojošo ūdeni un nokrita starp pretiniekiem, bet viņa vairogā ieurbās šķēps un gandrīz izrāva to no rokas.

Šņākdams un siekalas šķaidīdams, Reits blieza ar cirvi, atvēzēja un atkal cirta. Viņš atmuguriski aizlidi-nāja pa gaisu kādu zemmalieti, bet tad pamanīja citu vīru ar rudu bārdu paceļam savu cirvi. Pretiniekam kaklā karājās kovārņa spārns, šim talismanam būtu jāgādā par strauju rīcību, tomēr tas īsti nepalīdzēja - bulta ieurbās

zem rudmata acs, ko tas uzreiz saķēra.

>

Reits iezvēla zemmalietim pa galvu un nogāza viņu no kājām. Vilnis sašķīda pret kuģa sāniem un izmērcēja kā draugus, tā ienaidniekus. Pa gaisu lidoja ūdens un asins šļakatas, vīri uzbruka, skaldīja, grūstījās un kliedza. Visapkārt pletās prātu zaudējušu seju murgs. Jūra sacēla gaisā kuģa pakaļgalu un līdz ar to arī Reitu, kurš ar zobenu aizgrūda prom kārtējos pretiniekus. Viņš rēca un gaudoja — vilks no skata, vilks no sirds.

Visapkārt vārījās koka skaidu un šķindoša metāla, aizlauztu ļaužu balsu murdoņa, kas atbalsojās Reita galvā, līdz tā pati sāka džinkstēt, plīst pušu un draudēja eksplodēt. Jūra un asinis bija noslidinājušas klāju. Cilvēki centās noturēties kājās, bet tad kuģis uzlidoja stāvus gaisā un kaukdams triecās pret otru, kura rastru jau caururba tik daudz šautru, ka tas atgādināja ezi.

Kāds vīrietis uzbruka Reitam ar šķēpu, bet tad zem-maliešus pārņēma panika un triecienā vairs nebija spēka. Reits izrādījās veiklāks un gribošāks, viņš apmeta kūleni ap nomērķēto vietu, viņa cirvis spožā lokā lidoja tam pakaļ un ar būkšķi ietriecās uzbrucēja plecā tik spēcīgi, ka tas aiztenterēja līdz margām un pārvēlās pāri pulsējošajā jūrā.

Žēlastība ir vājums, Māte Skēra lika tiem atkārtot, pirms pasniedza maizes riku. Žēlastība ir neveiksme.

Reits pacēla gaisā kreiso roku un pāri vairoga kantij ar dūri trieca pa lūpām kādam airu vīram, kurš kāsēdams aizstreipuļoja, aizrijies pats ar saviem zobiem.

Reits pamanīja, ka Zilais Dženers jau piekļāvies pie kuģa sāniem un, uzlicis kāju uz reliņa, uz kaut ko norāda ar savu daudz pieredzējušo zobenu. Vecais vīrs kaut ko kliedza, bet Reits bija pārtapis par diženu suni, kurš, pat ja jebkad pratis cilvēku mēli, šo māku bija atstājis citā laikā, citā vietā.

Kuģi triecās viens pret otru. Jūrā ievēlies cilvēks iebrēcās guldzošā balsī un tika sadragāts starp korpusiem. Pazibēja ieroči, un kaut kas uzliesmoja, piesaistot baiļu pārņemtus skatienus.

Tēva Jārvi dienvidu ierocis. Liesmojošais katls īsu brīdi uzkavējās gaisā un uzsprāga, uguns pārņēma visu resnvēderaino liellaivu. Cilvēki lēca pār bortu ūdenī, viņi dega un brēca, takelāža pārvērtās ugunīgās līnijās, Jūras māte baudīja liesmojošu peldi.

Reits sajuta Gorma roku uz pleca. Ko tu gaidi?

Viņš trāpīja ar cirvi kādam zemmalietim, vēl krītošam uzkāpa virsū un iecirta mugurā vēl vienam, kurš bija pagriezies, lai bēgtu. Reits izlauza ceļu pāri visam kuģim, līdz priekšā ieraudzīja gara auguma karavīru ar mirdzošu apzeltītu sejas masku un spožiem maiņas riņķiem ap rokām, kuri zvīļoja rietošās saules staros.

Reits ieņurdējās, sakņupa un pietupās kaujas pozā, siekalas šļācās pār klāju, visapkārt dejoja vīri un viņu spilgto liesmu ietonētās ēnas.

Abi metās uz priekšu, un cirvis nošķindēja pret zobenu, zobens noklaudzēja pret vairogu, kāds spēra, kāds klupa, kāds sita un trāpīja pa klāju, un Reits aizvēlās prom.

Slapjajām lūpām drebot, viņš meta lokus, pārbaudīja līdzsvaru un zvāroja cirvi, līdz pamanīja, ka viņa ēna izstiepjas pāri klājam līdz kapteinim. Viņš zināja, ka Saules māte jau zemu, zināja, ka tā apžilbinās pretinieku, un, tiklīdz tas notika, uzbruka.

Reits aizķēra kapteiņa vairogu un norāva to zemē. Zemmalietim izrādījās garākas rokas, bet Reits spiedās aizvien tuvāk un iezvēla viņam pa muti tieši zem apzeltītā sejas aizsega.

Krītot kapteinis pieķērās pie margām, un Reita cirvis ietriecās kokā. Kapteiņa pirksti palēcās, sagriezās, un zobens pārvēlās pār bortu jūrā. Reits iešņācās, un pa gaisu aizlidoja sārtas slienas. Viņš cirta zemāk un trāpīja kapteinim tieši zem bruņām brīdī, kad tas centās nostāties uz kājām. Atskanēja krakšķis, un zemmalieša celis savādi izgriezās, līdz viņš kaukdams piezemējās uz rokām.

Reits juta Gorma pļauku iedzeļam sejā. Tu esi slepkava!

Košļādams sprūdu, viņš tik cirta un kapāja, tad atkal cirta, šņāca un siekalojās, līdz vairs nespēja atvēzēt roku, un tad atkrita pret kuģa reliņiem ar asinīm klātu seju un asinīm pieplūdušu muti.

Pār ūdeni aizvēlās dūmu mākonis, Reitam asaroja acis un svila rīkle.

Beidzot vismaz šeit kauja bija izcīnīta. Krituši cilvēki. Kliedzoši cilvēki. Ūdens, biezs no peldošiem līķiem, maigi skalojās gar ķīli, kuģim dreifējot tālāk. Reita ceļi saļodzījās, un viņš novēlās uz pakaļas vijīgā rastra kokgriezuma paēnā.

Pāri viļņiem traucās jauni Ūtila kuģi. Pa gaisu lidoja bultas, abordāžas āķi ķeksēja, vīri lēca no klāja uz klāju, rēkdami viņi cīnījās un krita kā melnas, dziestošajā gaismā plēnošas ēnas. Lielos tirdzniecības kuģus pārņēma liesmas, rūkdamas tās aizvijās krēslas pārņemtajās

debesis, un degošu airu jūkļi kā milzu lāpas kvēloja virs ūdens.

- Tā tik bija kauja, puis. - Kāds ielika kapteiņa apzeltīto bruņucepuri Reitam klēpī un papliķēja pa to. - Tu laikam nemaz nepazīsti baiļu, vai ne?

Reitam nācās saņemties, lai atvērtu sāpošo žokli un ar jēlo mēli izbāztu no siekalām noglumējušo sprūdu no mutes.

Dažbrīd pārņēma sajūta, ka viņam atlikušas tikai bailes. Bailes zaudēt vietu, palikt vienam. Bailes par paša padarīto un par to, ko vēl varētu izdarīt.

Karošana gan viņu nebiedēja.

Kad kuģi sāka irties krastā, zeme atgādināja melnu noslēpumu, bet debesu tumšzilo audeklu graizīja mākoņi un caurdūra zvaigznes. Tālāk tumšajos ūdeņos joprojām dega Veckundzes Veksenas flotes paliekas.

Karotāji pamazām lēca krastā un smejot klupa un krita pār bangām, bet viņu acis uzvaras laimē atstaroja simtiem liedagā iekurto ugunskuru liesmas.

Skara vērīgi nolūkojās šajā ainā, jo izmisīgi vēlējās uzzināt, kurš izdzīvojis, kurš ticis ievainots un kurš kritis. Pēdas svila vēlmē pašai mesties jūrā un ātrāk tikt pie skaidrības.

- Re, kur! - Māsa Ouda rādīja, un Skara ieraudzīja Melnā suņa rastru un komandu pa oļiem rāpjamies

krastā. Reibinoša atvieglojuma sajūta viņu pārņēma, saskatot smaidu Zilā Dženera sejā, tad viņam blakus ejošais karavīrs noņēma apzeltītu ķiveri un viņai uzsmaidīja arī Reits. Vienalga, vai Māte Ķīra uzskatītu to par piedienīgu vai ne, Skara skriešus metās lejā pa pludmali viņus sagaidīt.

- Uzvara, manu karalieni - Dženers iesaucās, un Skara viņu satvēra, apskāva, paraustīja aiz ausīm un pavilka veča galvu lejup tā, lai varētu noskūpstīt grumbaino seju.

- Es zināju, ka tu mani nepievilsi!

Pietvīkušais Dženers pamāja. - Sakiet paldies viņam. Divcīņā viņš nogalināja kapteini. Nemūžam neesmu redzējis drosmīgāku cīniņu.

Reita acis vērās dzīvi un mežonīgi, un Skara pati neaptvēra, kā bija jau apvijusi rokas arī viņam ap kaklu. Nāsīs ieplūda puiša skābenais sviedru aromāts, kas nez kāpēc nešķita nepatīkams. Ar vieglu rāvienu viņš pacēla Skaru gaisā, pagrieza tik liegi, it kā viņa būtu sīks salmiņš, un abi smējās, apreibuši no uzvaras.

- Mēs atvedām jums dāvanas. - Reits atsaitēja audekla somu un izbēra smiltīs džinkstošu maiņas riņķu kaudzi.

Māsa Ouda metās uz ceļiem un sāka cilāt zelta un sudraba sprādzes; viņas sejā iegūla smaids un mīlīgas bedrītes. - Trovenlandes dārgumu glabātavai tas neskā-dēs, manu karalien.

Skara uzlika plaukstu uz maģistres pleca. - Nu jau Trovenlandei ir sava dārgumu glabātava. - Ar šo laupījumu viņa varēja pabarot ļaudis, varbūt pat atjaunot visu Gudrā Jillinga nodedzināto un būt īsta karaliene, nevis tikai skuķis ar titulu, kas ir vien dūmu vērts. Viegli saraukusi pieri, viņa pavērās uz Reitu. - Jāatzīst: kad tu pirmoreiz apsēdies man blakus, es neliku uz tevi lielas cerības.

- Es pats uz sevi īpaši necerēju, — viņš atbildēja.

Dženers saņēma puisi aiz pleciem un sabužināja tā

gaišos matus. - Kurš gan varētu jums pārmest? Viņš izskatās pēc bezcerīga ņurņika!

- Vecais, kurš nu būtu runājis... - Reits norūca un pasita nost Zilā Dženera roku.

- Jūs abi pierādījāt, ka esat diženi karotāji. — Skara izvēlējās divus zelta roku riņķus un vienu iedeva Džene-ram, nodomādama, cik ļoti viņas vectēvs lepotos, redzot, kā mazmeita apdāvina savus karavīrus. - Un arī uzticami draugi. - Skara saņēma Reitu aiz masīvās delnas un uzmauca tai otru sprādzi, tad, izmantojot tumsas aizsegu, pārskrēja pirkstiem pār puiša delnas virspusi. Reits pagrieza roku, un viņa jau skāra tā plaukstu un ar īkšķi to noglāstīja.

Skara pavērās augšup, un abu skatieni satikās. Varētu domāt, ka pasaulē nav nekā cita, ko redzēt. Māte Ķīra to nekādā ziņā neuzskatītu par piedienīgu, tāpat arī visi citi. Iespējams, tieši tāpēc Skarai aizrāvās elpa - no satraucošās vēlmes tā rīkoties.

- Tērauds sniedza mūsu atbildi! - atskanēja saucieni, un viņa atrāva roku, pagriezās un ieraudzīja ķēniņu Ūtilu tuvojamies pa liedagu. Smaidīgs Tēvs Jārvi soļoja valdniekam pie sāna. Visi klātesošie vīri pacēla gaisā zobenus, cirvjus un šķēpus, lai sveiktu ķēniņu, un aizvadītajā kaujā saskrambātie asmeņi iezaigojās sarkanajā ugunskuru

gaismā. Šķita, ka Dzelzs ķēniņš un viņa sabiedrotie pārvietojas pa liesmojošu jūru.

- Kara māte stāvēja mūsu pusē! — No tumsas ieskautajām kāpām iznira Gromgilgorms, viņa rētām klātajā sejā lāsmoja jauna brūce, bet bārdā ķepēja asins pikas. Raki slāja viņam blakus ar karaļa milzīgo vairogu rokās, ari tas bija iemantojis jaunas rētas, bet valdniekam pie otra sāna ar salaupīto zobenu saišķi rokās nāca Sorjorns. Māte Skēra cēli soļoja aiz viņa, nemitīgi kustinādama lūpas melodiskā pateicības lūgsnā Vārnu mātei.

Divi varenie karaļi, divi leģendārie karotāji un senie ienaidnieki satikās un pāri liesmojošajam ugunskuram vērās viens otrā. Smiekli un urravas apklusa visā pludmales garumā, un Vēja piedziedātāja sāka skandēt skumju meldiņu. Pāri oļiem uz jūras pusi aizlidoja spožas dzirksteles.

Tad Zobenlauzis izrieza varenās krūtis un ierunājās pērkondimdošā balsī, pazibēja ķēde, kurā karājās viņa uzveikto ienaidnieku zobenu gardas.

- Es uzmetu acis jūrai un ieraudzīju kādu kuģi traucamies uz priekšu, aiz tā vesela flote kā pelēka kaija slīdēja pār ūdeņiem, kā strazdus uz visām pusēm izdzenājot Augstā karaļa kuģus. Dzelzs bija tā kuģa mastā, un dzelzs - uz tā uzkāpušo karavīru rokās. Dzelzs apņēmība staroja žēlastību nezinošā kapteiņa acīs. Šī dzelzs lika slaktiņam pārņemt jūru. Tik daudz līķu apmierinātu pat Jūras mātes nesātību.

Džinkstot metālam, kareivji sāka sačukstēties, lepojoties paši ar savu un savu vadoņu spēku. Viņi lepojās ar slavas dziesmām, kuras nodos saviem dēliem un kuras bija vērtīgākas par zeltu. Ūtila neprātīgās acis iepletās, viņš apņēma savu zobenu un ļāva tam ierasti iegult elkonī. Viņa balss atskanēja skarbi kā asmens strīķēšana pret galodu.

- Es atskatījos uz krastu un redzēju tur sanākam pūli. Virs galvām vējš plosīja melnu karogu. Melnas dusmas vēlās pār viņu ienaidnieku rindām. Augstā karaļa vīri tika iedzīti jūrā. Tērauds dunēja kā pērkons, kad bruņas šķīda un vairogi šķēlās. Sarkani paisuma viļņi skalojās gar drupām. Tik daudz līķu apmierinātu pat Kara mātes nesātību.

Abi karaļi sadevās rokās virs ugunskura, un atskanēja varenas urravas, metāls šķindēja, vīriem triecot izrobotos zobenus pret sagraizītajiem vairogiem, un dūres rībēja pret karabiedru bruņām, uzsitot pa plecu blakus stāvošajam. Skara sita plaukstas un smējās līdz ar visiem.

Zilā Dženera pierē sagūla pārsteiguma rievas. - Tīri pieņemami panti un tik ātri sacerēti.

- Skaidrs, ka vēlāk skaldi tos varēs vēl uzlabot! -Skara zināja, ko nozīmē gūt diženu uzvaru, un par to gribējās dziedāt. Augstais karalis bija padzīts no viņas tēvutēvu zemes, pirmoreiz kopš bēgšanas no degošā Meža viņai vairs nebija smaguma uz sirds...

Tad atmiņā uzplaiksnīja laipnais smaids uz vectēva asinīm apšļakstītajām lūpām, un Skara nodrebēja. - Vai Gudrais Jillings bija nogalināto vidū? - viņa iesaucās.

Gromgilgorms pievērsa Skarai tumšo acu skatienu. - Es nemanīju nekādu pazīmi, ka tur būtu tas Nāvi pielūdzošais suns vai viņa sabiedrotie. Tajā liedagā mēs sakāvām vāji bruņotu un slikti vadītu pūli.

- Tēvs Jārvi! - Kāds zēns paspraucās garām Skarai un ieķērās maģistra apmetni. - Dūja atlidojusi.

Nez kāpēc Skaras kuņģī ieperinājās salta satraukuma smagums, kad Tēvs Jārvi uzkabināja no elfu metāla darināto zizli uz elkoņa un pacēla papīra strēmeli pret ugunskura gaismu. — No kurienes tā atlidoja?

- Tepat no šī krasta, aiz Jeiltoftas.

- Mani vīri novēroja jūru... - Maģistra acis pārskrēja steigā uzšņāptajiem nelīdzenajiem burtiem.

- Vai ir kādi jaunumi? — ķēniņš Ūtils gribēja zināt.

Jārvi norija satraukuma siekalas, un spēja brīze sapurināja papīru viņa rokā. - Augstā karaļa karaspēks šķērsojis jūras šaurumu un dodas uz rietumiem, - Jārvi klusi sacīja. - Desmit tūkstoši viņa karavīru ir spēruši kāju uz Trovenlandes zemes un jau soļo uz priekšu.

- Kā? - Reita lūpas vēl smaidīja, bet pieri jau izvagoja apjukuma rievas.

Turpat netālu vīri vēl neveikli dancoja dūdu melodijas ritmā, viņi smējās, iedzēra un svinēja, bet abiem karaļiem tuvāk stāvošo vīru sejas jau drūmi nomācās.

- Vai droši to zināt? - Skaras balsī ieskanējās lūdzošais tonis, kādā runātu apžēlots ieslodzītais, uzzinājis, ka viņam nāksies mirt par kādu citu noziegumu.

- Es to zinu droši. - Jārvi saburzīja papīru un iemeta ugunī.

Māte Skēra ierējās nebūt ne priecīgos smieklos. - Tā bija tīrā viltība! Spožs Veckundzes Veksenas žests, lai novērstu mūsu uzmanību, kamēr viņa ar otru roku gatavo īsto triecienu kur citur.

- Blēdība, - Zilais Dženers noelsās.

- Vai viņa ziedoja tik daudz cilvēku... lai izspēlētu blēdību? - Skara nespēja noticēt.

- Lielāka labuma vārdā, manu karalien, - Māsa Ouda nočukstēja. Salta vēja pūsma pāršalca oļus un tālāk liedagā apdzēsa dažus ugunskurus.

- Viņa pameta suņiem savus draņķīgākos kuģus un vājākos karotājus... lai šie cilvēki vairs nebūtu jābruņo un jābaro, lai par viņiem nebūtu jāuztraucas. - Ķēniņš Ūtils atzinīgi pamāja. - Nākas apbrīnot viņas nesau-dzību.

- Un es jau nospriedu: Kara māte mums uzsmaidījusi. - Gorms drūmi pavērās uz naksnīgajām debesīm.

- Izrādās, ka viņas labvēlība tomēr tikusi kādam citam.

Ļaunā vēsts izplatījās, mūzika apklusa, un līdz ar to beidzās arī svinības. Māte Skēra drūmi skatījās uz Jārvi.

- Jūs domājāt esam viltīgāks par Veckundzi Veksenu, bet viņa ir pārspējusi jūs un reizē ar jums arī mūs visus. Augstprātīgais muļķi!

- Nez kāpēc es nedzirdēju nevienu jūsu gudro ieteikumu! -Tēvs Jārvi cirta pretī, un viņa sejā iegūla melnas niknu ēnu rievas.

- Izbeidziet! - Skara lūdzās un nostājās starp abiem.

- Mums tagad jābūt vienotiem vairāk nekā jebkad!

Tomēr vārdu divkaujas jau bija sākušās. Sacēlās tāda pati jezga kā tovakar aiz viņas durvīm, kad Augstā karaļa karaspēks iebruka Jeiltoftā.

- Desmit tūkstoši vīru? Tas varētu būt trīsreiz vairāk, nekā pieveicām šeit!

- Divreiz vairāk nekā mums!

- Un ja nu visi viņu karavīri vēl nav izkāpuši krastā?

- Augstajam karalim vienkārši izdevies atrast vairāk kuģu.

- Mums jāuzbrūk tūlīt pat, - nošņāca Ūtils.

- Mums jāatkāpjas, - norūca Gorms. - Jāļauj viņiem uzkāpt uz mūsu zemes.

- Izbeidziet! - Skara iebrēcās, bet laikam viņai neizdevās, kā nākas, ievilkt elpu. Sirds smagi dunēja ausīs. Melnajās debesīs kaut kas čabēja, un Skara noelsās. Reits parāva Skaru aiz rokas, pats aizstājās priekšā un izrāva dunci.

No tumsas iznira putns un nosēdās Mātei Skērai uz pleca. Vārna salocīja spārnus un, dzeltenās acis nemirkšķinot, vērās ļaudīs.

- Gudrais Jillings ir klāt! - putns noķērca. Piepeši Skara atkal sajutās kā tonakt tumsā, kad nevaldāmas lāpu gaismas šaudījās aiz logiem un balta roka sniedzās, lai skartu viņas seju. Kuņģis savilkās čokurā, un ceļi noļo-dzījās. Lai nepakristu, Skara pieķērās pie Reita rokas.

Klusēdama Māte Skēra notina papīra strēmeli no savas vārnas kājas. Klusēdama viņa izlasīja rakstīto, un sievietes pārakmeņojusies seja kļuva vēl stingāka. No neziņas bailes kā kūstošs sniegs ielavījās aizvien dziļāk dvēselē, it kā liels akmens aizsprostotu viņai elpu un skābe kairinātu rīkles galu.

Skara atcerējās vectēva ierasto teicienu. Uzvaras sajūta ir jauka, tomēr tā drīz vien pagaist.

Skaras balss naktī skanēja pavisam vāri. - Kas noticis?

- Vēl citas sliktas ziņas, - Māte Skēra atbildēja. - Es zinu, kur Gudrais Jillings bija pazudis.

Ralfs mēdza teikt, ka nekur nevar tik labi aizmirst nepatikšanas kā uz kuģa klāja zem piepūstas buras, kad visļaunākais ienaidnieks ir vējš un vislielākās bažas sagādā aiznākamais vilnis. Kols to tiešām uzskatīja par gudrību un pasmaidījis pieķērās pie kuģa rastra, lai izbaudītu šļakatas, kas šļācās sejā, un sāli, kas krājās uz lūpām.

Tomēr dieviem tīk pasmieties par laimīgu cilvēku.

Kāda roka veikli apvijās ap puiša pleciem. Tā varbūt nebija tik liela kā Brandam, tomēr tās spēks šķita tikpat biedējošs. Pirkstu kauliņi krevelēm un rētām klāti, ap delmu bāli oranža mirdzoša elfu aproce par uzvaru pār septiņiem vīriem.

- Gandrīz jau atpakaļ mājās. - Caur sašķiebtajām nāsīm Dzelksne dziļi ievilka elpu un pamāja uz Getlandes pakalniem, kas pavīdēja pie apvāršņa. - Es tā noprotu, ka tu atkal skriesi pie Rīnas?

Kols nopūtās. - Paturi draudus pie sevis, Brands ar mani jau runāja...

- Brands nerunā gana skaļi. Viņš ir miera dvēsele. Dievi vien zina, ka tādam jābūt, ja grib samierināties ar mani. Tomēr es esmu precējusies tieši ar Brandu. -Dzelksne piedūra pirkstu sarkanā zelta atslēgai sev kaklā, un tā sašūpojās. - Tāpēc Rīna ir arī mana māsa, un ar mani vis neies tik viegli. Tu man vienmēr esi paticis, un man nepatīk neviens cits, bet vai tu saproti, kāpēc es to visu saku?

- Diez vai es būtu tas tālredzīgais. - Kols nokāra galvu. — Es jūtos kā iesprostots telpā, kas kļūst aizvien mazāka. Es neredzu, kā varētu izdarīt pa prātam gan Rlnai, gan Tēvam Jārvi.

- Tu gribēji teikt, ka neredzi, kā dabūt to, ko gribi

no viņiem abiem?

>

Kols uzmeta Dzelksnei vainas pilnu skatienu. - Es gribu, lai mani mīl, kamēr es pārveidoju pasauli. Kas tajā tik nepareizs?

- Nepareizi būtu, ja tu nedarītu ne vienu, ne otru un galu galā nonāktu postažā. — Dzelksne nopūtās un saprotoši uzsita draugam pa plecu. - Es zinu, kā tu jūties, ja tas ir kāds mierinājums. Es zvērēju ķēniņienei Leitlinai būt par viņas izraudzīto vairognesi un solījos būt Branda sieva, bet galu galā... Izrādās, viņi abi ir pelnījuši ko labāku.

Kols apjukumā sarauca pieri. Šis bija savāds mierinājums no Dzelksnes, kuru viņš pazina un kura vienmēr šķita tik nosvērta; vai tiešām arī viņu māc šaubas?

> у

- Neesmu pārliecināts, ka viņi domā tāpat.

Dzelksne nosprauslājās. - Es neesmu pārliecināta, ka viņi domā citādi. Jūtu, ka manis nepietiek abiem un ka to, kas man ir, neviens ar veselu saprātu negribētu sev. Es nemūžam negribēju kļūt... teiksim... - viņa savilka pirkstus dūrē un nikni pavērās uz to, - šāda dusmīga neliete.

- Tu to negribēji?

- Nē, Kol, negribēju.

- Ko tad tu iesāksi? - viņš jautāja.

Dzelksne izpūta gaisu no rētām klātajiem vaigiem.

— Laikam centīšos vēl vairāk. Un ko iesāksi tu?

Kols nopūtās un pavērās uz māju pusi. - Nolādēts, man nav ne jausmas! - Ieraudzījis pie debesīm pelēkas lēkšķes, viņš sadrūma. — Vai tie ir dūmi? - Kols nopurināja no pleca Dzelksnes delnu, uzlēca uz mucas un tad uzrāpās mastā. Ķēniņiene jau stāvēja pie margām un, pieri saraukusi, vērās uz rietumu pusi; vējš raustīja un plandīja viņas zeltainos matus.

- Drūmas zīmes, — Skifra paklusām norūca, kapuci nenoņēmusi, un pētīja putnus, kas aizvien augstāk meta riņķus pie debesīm.

- Nolāpītās pazīmes. — Kols uzvilkās uz rājas, pārmeta kājas pāri un, ar vienu roku pieķēries pie masta gala, ar otru piesedzot acis no saules, paraudzījās uzTorl-bijas pusi. Kuģis šūpojās, iesākumā Kols neko daudz nesaskatīja, tad Jūras māte uz mirkli nomierinājās, un pavērās tīri labs skats uz dokiem, mūriem, citadeli...

- Ak dievi, - viņš noelsās. Pāri pakalnam tieši cauri pilsētai stiepās melna rēta.

- Ko tu redzi? - ķēniņiene Leitlina nepacietīgi jautāja.

- Ugunsgrēku, - Kols atbildēja, un spalvas uz viņa skausta sacēlās gaisā. — Torlbija deg.

Liesmas jau pārņēma piestātni, kur agrāk rosījās ļaužu pūļi, nopūlējās zvejnieki un tirgotāji skaļi izkliedza preču cenas, bet apdegušajās drupās lidinājās rēgaini putekļi. Sabrukusī un sagrieztā piestātne vairs tik tikko turējās uz zemes, pa daļai jau ievēlusies ūdenī. No ņiprajiem viļņiem gaisā slējās kādas nogrimušas laivas nomelnējušais masts un cita kuģa vientuļais rastrs.

- Kas noticis? - kāds iebrēcas, sajutis degoša koka smaku.

- Mums jāizkāpj liedagā! - Dzelksne nošņāca un tik stipri ieķērās reliņos, ka viņas pirkstu kauliņi nobālēja.

Biezējošajā klusumā viņi Irās uz priekšu un skatījās uz pilsētas pusi, kur stāvā uzkalna galā pazīstamajā ēku rindā kā izkritis zobs mīlētāja smaidā vidēja nopostīto māju vietā radītais tukšums. Ēkas bija nodegušas līdz mūriem, tukšās logu ailas atgādināja līķa acis, un pārogļojušās jumtu sijas šķita nepieklājīgi atkailinātas. Tās joprojām atklepoja tumšu dūmu gļotas, virs kurām nemitīgus lokus meta vārnas, ķērkdamas pateicību savai dzelzs mātei.

- Ak dievi! — Kols nosēca. Sestajā ielā citadeles paēnā, kur atradās Rlnas smēde, kur viņi bija kopā strādājuši, smējušies un mīlējušies, pletās nomelnējuši drupu nodeguļi. Auksti drebuļi pārņēma Kolu līdz pat pirkstu galiem, bailes kā mežonīgs zvērs asajiem nagiem plosīja krūtis, un viņš tik tikko spēja jēdzīgi paelpot.

Bridi, kad ķīlis atdūrās pret oļiem, Dzelksne nolēca no kuģa un Kols viņai pakaļ, nemaz nejuzdams aukstumu. Viņš gandrīz uzkrita virsū meitenei, bet viņa zibenīgi izvairījās.

- Nē! - Kols dzirdēja Dzelksni čukstam, un viņas stipri drebošā delna aizsedza puisim muti.

Kols pavērās uz pludmales nogāzi, kuras galā slējās sen mirušu karaļu kuģu vraki. Kāpās starp jūras vēja plosītajām smilgām pulcējās ļaudis - dučiem sakņupušu plecu un nodurtu galvu.

Cilvēki bija sanākuši uz bērēm, un bailes vēl stiprāk sažņaudza Kolam rīkli.

Viņš mēģināja uzlikt plaukstu uz Dzelksnes pleca, pats īsti nezinot, lai mierinātu šo meiteni vai sevi, bet viņa nopurināja puiša roku un aizskrēja, ar zābaku papēžiem mētājot smiltis pa gaisu. Kols sekoja.

Klusa balss sāka skandēt melodiju. Lūgšanu audējs Brinjolfs dziedāja Miera tēvam un Rakstu mātei, Tiesu mātei un Nāvei, kura apsargā Beidzamās durvis.

- Nē, - Dzelksne nočukstēja, rāpdamās pa kāpām tuvāk ceremonijai.

Brinjolfa dziesma elsojot pārtrūka. Klusumā tikai vējš grābstījās gar zāli, un kaut kur tālu kāda vārna priecājās, augstu gaisā plivinot spārnus. Pret nācējiem pavērās bālas, izdēdējušas un satriektas, asaru nospodrinātas un dusmās saspringtas sejas.

Ieraudzījis Rīnu, Kols atviegloti nopūtās, bet pateicības pilnā lūgsna apklusa, kad viņš pamanīja, kā draudzene atņirdz zobus, ciešanas izkropļo viņas seju un asaras līst pār vaigiem. Ļodzīgām kājām pakaļ Dzelksnei Kols metās pie Rīnas; viņš vienlīdz stipri vēlējās un nevēlējās satikt draudzeni.

Kola acīm pavērās skats uz sārtu, kur malka bija sakrauta līdz viduklim. Viņš ieraudzīja uz sārta uzliktos līķus. Ak dievi, cik to daudz! Divi duči? Trīs?

— Nē, nē, tikai ne to! — čukstus lūdzās Dzelksne un tuvojās tuvākajam kritušajam.

Kols pamanīja, kā vējš neliek mierā tumšos matus, kā uz platajām krūtīm sakrustotas bālas rokas, kuru del-mus apvij vecas rētas - varoņa zīmes, diženu varoņdarbu pierādījumi. Ari tā varoņdarba piemiņa, kas izglāba Kolam dzīvību. Viņš piezagās un nostājās blakus Rīnai, lai ieskatītos sejā Brandam. Tā bija bāla un auksta, zem vienas acs pletās šaura, asinis jau atdevusi brūce.

- Ak dievi! - viņš noelsās, nespēdams noticēt redzamajam.

Brands Kolam vienmēr bija šķitis tik nosvērts un spēcīgs, nesatricināms kā klints, uz kuras stāvēja Torlbija. Nevar būt, ka viņš ir miris. Tas nav iespējams.

Kols aizžmiedza un atkal atvēra sūrstošās acis, līķis joprojām gulēja turpat.

Brands bija izgājis pa Beidzamajām durvīm, un viņa stāsts bija galā. Tas vairs nekad neturpināsies.

Kols izdvesa muļķīgu šņācienu, un spēja sāpe iedūrās nāsīs, bet asaras skrāpēja vaigus.

Dzelksne noliecās pār Brandu, un elfu aproce uz viņas rokas bija satumsusi un apdzisuši, kā zaudējusi dzīvību. Pavisam maigi meitene atglauda matus no vīra sejas. Viņa noņēma no kakla ķēdi, saudzīgi pacēla Branda galvu un uzmauca to viņam kaklā. Zelta atslēgu Dzelksne noglabāja zem vīra krekla. Tas bija vislabākais krekls, kuru viņš nekad nevalkāja, jo neatrada piemērotu brīdi. Trīsošiem pirkstiem Dzelksne glāstīja un kārtoja krekla krūtežu, viņa nespēja rimties.

Rīna cieši piekļāvās Kolam, un viņš aplika ap viņas pleciem savu ļengano, vājo, nekam nederīgo roku. Kols juta, kā draudzene dreb un paklusām šņukst, un pavēra lūpas, lai kaut ko teiktu, bet vārdi nenāca. Viņu taču uzskata par maģistra mācekli, viņam taču jāspēj atrast pareizos vārdus... Ko gan vārdi vairs spētu mainīt?

Kols jutās tikpat bezpalīdzīgi kā toreiz, kad viņa mirusī māte gulēja sārtā un runāja Tēvs Jārvi, jo Kols nespēja dabūt pār lūpām pat zilbi. Viņš spēja tikai stāvēt, nodurt galvu un domāt par to, ko zaudējis.

Klusējošais pūlis pašķīrās, lai dotu ceļu ķēniņienei Leitlinai, kuras slapjie mati sitās sejā un sāļā ūdens izmērcētā kleita cieši piekļāvās augumam. - Kur ir princis Druins? - viņa norūca. - Kur ir mans dēls?

- Jūsu apartamentos un drošībā, manu ķēniņien, -atbildēja Lūgšanu audējs Brinjolfs, kurš, atbalstījis zodu pret taukajām kakla krokām, skumji vērās sārtā. - Par to jāpateicas Brandam - viņš sāka zvanīt zvanu, lai visus brīdinātu. Druina sargi nepieļāva risku, viņi nolaida Vaidu vārtus un noslēdza citadeli.

Piemiegtām acīm Leitlina noraudzījās līķos. - Kurš to izdarīja?

Edni, viena no meitenēm, agrākajām Dzelksnes audzēknēm, ar asinīm klātu apsēju ap galvu nospļāvās uz zemes. — Gudrais Jillings un viņa sabiedrotie.

- Gudrais Jillings, - Leitlina klusi murmināja. - Pēdējā laikā to vārdu nākas dzirdēt pārlieku bieži.

Dzelksne nesteidzīgi izslēja muguru. Viņas acīs nebija asaru, bet Kols dzirdēja, ka katrs elpas vilciens nāk mokoši kā aizžņaugts vaids. Rīna pabužināja meitenes plecu, bet Dzelksne nepagriezās, viņa pat nepakustējās. Kā iegrimusi transā.

- Viņš ieradās ar diviem, varbūt trim kuģiem, - Edni sāka stāstīt. - Tas notika naktī. Ar to nepietiktu, lai ieņemtu pilsētu, bet, lai to nodedzinātu, — gan. Daži trovenieši atpeldēja jau iepriekšējā dienā. Teicās esam tirgotāji. Mēs domājam, ka viņi ielaida Jillingu pilsētā. Kopā ar pavadoņiem viņi izklīda un sāka dedzināt.

- Brands viņus izdzirdēja un sacēla trauksmi, - Rīna nomurmināja. — Teica, ka jābrīdina ļaudis, jo tam nekas labs neesot prātā.

- Bez brīdinājuma mūs piemeklētu vēl lielāks posts, -kāds vecs vīrs ar kaklā pakarinātu roku piebilda un samirkšķināja asaru pilnās acis; straumīte aizplūda pār viņa vaigu. - Vispirms es par to uzzināju, kad izdzirdēju zvana skaņas. Pēc tam jau daudzviet sāka degt. Izcēlās haoss, un visam pa vidu vēl Gudrais Jillings ar saviem smiekliem.

- Viņš smējās un nogalināja vīrus, sievas un bērnus, — teica Edni.

Brinjolfs riebumā nogrozīja galvu. - Ko gan var gaidīt no tāda, kurš pielūdz tikai Nāvi?

- Viņi zināja, kur atradīsies sargi. - Edni savilka pirkstus dūrēs. - Viņi zināja, kuru ceļu izvēlēties, kurām mājām pielaist uguni. Viņi zināja, kur ir mūsu stiprās un vājās vietas. Viņi zināja visu!

- Manu ķēniņien, mēs tomēr turējāmies pretī. - Lūgšanu audēja smagā roka noslīga uz Edni trauslā pleca. -Jūs lepotos par to, kā jūsu ļaudis nepadevās! Pateicoties dievu labvēlībai, mums izdevās viņus padzīt, bet... Vārnu māte vienmēr paņem lielu tiesu...

- Tas paliek uz Veckundzes Veksenas, nevis kāda cita sirdsapziņas, - slaucīdams degunu, nobubināja Kols.

- Dzelksne. - Ķēniņiene Leitlina spēra soli uz priekšu. - Dzelksne! - Viņa stipri saspieda meitenes plecu. - Dzelksne!

Dzelksne vērās uz savu pavēlnieci tukšām acīm, kā mozdamās no sapņa.

- Man jāpaliek šeit un jāmēģina sadziedēt Torlbijas vātis, man jāparūpējas par dzīvi palikušajiem, - ķēniņiene sacīja.

Dzelksnes kunksti pārtapa saraustītos rūcienos. Žokļu muskuļi rētu klātajā sejā sāpīgi savilkās. — Man jādodas cīnīties.

- Jā. Un es tevi neaizkavēšu, pat ja varētu to darīt. -Ķēniņiene izslēja zodu. - Es atbrīvoju tevi no zvēresta, Dzelksne Batu, tu vairs neesi mana izraudzītā vairog-nese. - Valdniece pieliecās tuvāk un turpmākos vārdus noskaldīja kā ar dzelzs asmeni. — Tā vietā tev jākļūst par mūsu zobenu. Par zobenu, kas nesīs atriebi Gudrajam Jillingam!

Dzelksne lēnītēm pamāja, bet viņas pirksti sažņaudzās drebošās dūrēs. - Es zvēru.

- Manu kēninien, mēs noķērām vienu no viņiem, -pavēstīja Edni.

Leitlina piemiedza acis. — Kur viņš ir?

- Citadelē iekalts ķēdēs un apsargāts. Nav teicis ne vārda, tomēr pēc apbruņojuma un maiņas riņķiem mēs viņā atpazinām vienu no Gudrā Jillinga sabiedrotajiem.

Dzelksne atņirdza zobus. Viņas elfu aproce atkal iegailējās — sakarsusi kā ogle tā iekrāsoja sarkanus stingos dobumus meitenes sejā, un acu kaktiņos uzšķīlās asinskārs mirdzums.

- Viņam būs jārunā ar mani, - Dzelksne nočukstēja.