Pieneņu vīns

DAUDZVEIDĪGAIS BREDBERIJS

Londonā, Kensingtonas dārzā pie Apaļā dīķa, kurā ietek sudrabainais Serpentīna strauts, atrodas piemi­neklis Pīteram Penam — šī parka mazo apmeklētāju varonim. No Džeimsa Barija brīnišķā stāsta viņš sen jau pārcēlies uz pasaku valstību, kur mīt to fantas­tisko notikumu varoņi, par kuriem cits citam stāsta angļu un amerikāņu zēni un meitenes. Te dzīvo ne vien Pīters un pasaku krokodils (kas nevienam nav bīstams, jo reiz norijis modinātājpulksteni, kurš sāk zvanīt krokodilam vēderā, tiklīdz viņš grasās kādam uzbrukt), bet arī fejas, kuras valda šai teiksmainajā karaļvalstī, mazā Alise, kas viesojusies Brīnumzemē, Pūķis, kas aprijis futbola komandu un bērnudārzu un sveikus un veselus tos atkal atdevis zēnam karalim, zvēru ārsts doktors Dūlitls un viņa mīlulis kaunīgais divgalvainais Grūdmūs-Velc jūs, meitene putns Rima no Brazīlijas mežiem un, protams, pasaku stāstītāja Zosu māte. Vēl šobaltdien viņi visi ir dzīvi un nekļūst ne drusku vecāki, tāpēc ka ir nemirstīgi. Šie pasaku tēli ir pelnījuši, ka viņiem uzceļ pieminekļus,

jo viņi taču ir daudz ievērojamāki par dažu labu iekarotāju un karali!

Reizēm šķiet, ka Rejs Bredberijs ir līdzīgs viņiem, ka viņš, tāpat kā viņa stāsta «Sveiks un ardievu» varonis Vilijs, mūždien būs zēns. Kaut arī rakstnieks nav vairs tik jauns, viņš saglabā jauneklīgi svaigu pasaules skatījumu un paliek nelabojams optimists — pat tajos stāstos, kuri pēc pirmā acu uzmetiena liekas pesimistiski.

Rejs Bredberijs ir pārsteidzoši daudzveidīgs, un^ dažreiz pat šķiet, ka amerikāņu literatūrā ir vairāki rakstnieki ar šādu vārdu un uzvārdu. Bet tai pašā laikā pēc vienas rindkopas, varbūt pat pēc dažām rindām mēs sazīmējam viņa burvju spalvu!

Mēs labi pazīstam Bredberiju — nesaudzīgo opti­mistu, romāna «451° pēc Fārenheita», stāstu «Bērn­istaba», «Un nodārdēja pērkons», «Smaids» un «Līs lietutiņš maigs» autoru. Visi šie darbi ir brīdinājums: redziet, cilvēki, kas jūs sagaida, ja jūs neapdomā­sieties!

Un lielās, gandrīz vai bībeliskās dusmās viņš sagrauj ienīsto kapitālisma pasauli — viņa projek­cijā uz nākotni, pasauli, kas iet bojā drausmās ūdeņ­raža bumbu liesmās. Uz mirkli pilsēta, kas ir ameri­kāniskā dzīves veida simbols, pārvēršas citā — jaunā un nekad vēl neredzētā — ar neticami augstām ēkām, par kādām neviens celtnieks nav pat sapņojis, ar ēkām, kas austas no sabirzuša cementa šļācēm, mir­dzošām metāla šķēpelēm un lidojoša stikla skambām, ar ēkām, kas apvērstas gaisā, ar logiem durvju vietā. Šī pilsēta laistās kā ūdenskritums, kas nevis gāžas lejup, bet šaujas augšup. Uz mirkli tā sastingst gaisā kā fantastiska freska, bet pēc tam sabirst pīšļos un putekļos.

Taču arī šī baismā, asinis stindzinošā civilizācijas bojāejas aina nav pesimistiska, tāpat kā nav pesimis­tisks viņa stāsts «Līs lietutiņš maigs», kur pēc visu cilvēku bojāejas mehāniska balss vēl arvien atkārto Sāras Tīsdeilas skumīgās un nežēlīgās vārsmas par to, ka viss paliks pa vecam, kad cilvēce izzudīs: tāpat līs maigs lietus, smaržos zeme, vīteros putni, ziedēs it kā baltām putām klāti dārzi, un nekas vairs neatgādinās karu. Bet ne vītols, ne putns neskums par cilvēkiem, kas iznīcinājuši paši sevi… Pārāk liels ir autora sociālais optimisms: viņš gan brīdina 110 iespējamām briesmām, taču pats netic melnai nākotnei. Viņš zina: cilvēku var nogalināt, var iznīcināt, bet nevar uzvarēt!

Mēs pazīstam arī citu Bredberiju — «Marsiešu hro­niku» autoru. Šis darbs tulkots gandrīz visās pasaules valodās un ir ekranizēts. Marss šajā grāmatā nav ne astronomisks, ne fantastisks jēdziens, bet ir mūsu Zemes alegorija. Ja darbu pirmajā ciklā rakstnieku interesē sociālas problēmas, tad «Marsiešu hronikās» un stāstos, kas tuvi šiem darbiem, Bredberijs risina galvenokārt morāles jautājumus, — ne velti viņu Amerikā dēvē par «lielo morālistu».

Cilvēki lido uz Marsu dažādu iemeslu dēļ: vieni alkst atklājumu romantikas un piedzīvojumu, citus dzen bailes no neizbēgama kara, kas nesīs postu un iznīcību, un, visbeidzot, ir tādi, kas grib pārvērst lielo, brīnišķo planētu par atombumbu noliktavu, par slepenu laboratoriju, kur tiks kaldināta cietsirdīga nāve ne vien cilvēkiem, bet visam dzīvajam Saules sistēmā …

Pēc idejiskās ievirzes ļoti spēcīgie, savstarpēji cieši saistītie stāsti «Augstu augstu gaisā» un «Aci pret aci» ir veltīti vienai no visasākajām Amerikas Savie­noto Valstu mūsdienu problēmām — rasu diskrimi­nācijai.

«Neatrisināmo problēmu», kā to dēvē pat daudzi demokrātiski noskaņoti amerikāņi, Bredberijs atri­sina fantastiskā plāksnē: nēģeri no Savienoto Val­stu Dienvidiem, kur šī problēma ir visasākā, aizlido uz Marsu. Divas pasaules — melnā un baltā — tagad nu ir šķirtas, bet cilvēki uz Zemes, atbrīvojušies no «melnajām briesmām», turpina savu neprātīgo pašiz­nīcināšanās politiku.

Uz vecās planētas vairs nav nekā tāda, kas atgā­dinātu pagātni: ir gājuši bojā koki, kuros pakārti jauno Marsa iedzīvotāju vecāki, izpostītas pilsētas, kur viņi dzimuši un pārcietuši nežēlīgus pazemoju­mus. Pasaule ir pārvērtusies, un tai jāiet pa citu ceļu,"* ja tā grib saglabāt dzīvību un cilvēces radītās garī­gās vērtības.

Nē, atbild Bredberijs, amerikāņu sabiedrības val­došajam mazākumam neizdosies izlaupīt un nopostīt Zemi. Tā ir «pārāk liela un krāšņa»!

.. . Bet citos stāstu ciklos cilvēki ierodas un ieņem Marsa brīnumainos zilos kontinentus un izžuvušās sarkanās jūras. Un visam piešķir savus nosaukumus. Veco marsiešu nosaukumi ir saistīti ar kalniem un upēm, un kūstošu sniegu ūdeņiem, kas pa akmens kanāliem reiz plūduši uz jūrām. Visi šie nosaukumi bija lasāmi torņos, marmora plāksnēs un obeliskos. Bet raķetes kā veseri satriec šos vārdus, sašķaida marmoru, sagriež grīstē varu un bronzu. Un pār dru­pām paceļas jauni vārdi, kuri marsiešiem it neko neizsaka.

Marsieši aizgājuši kalnos un pārvērtušies par fan­tomiem. Bet cilvēki, kas elpo Marsa gaisu un lūkojas uz mazo Sauli un diviem nelielajiem Mēnešiem, paši kļūst melnīgsnēji un zeltacaini, pamet uz ātru roku uzceltos ciemus un pārceļas uz vecajām marsiešu pilsētām, it kā paši būtu marsieši, kas atgriezušies no ekspedīcijas uz Zemi…

Un jaunie marsieši kļūst par fantomiem, murgu un sapņu tēliem…

Tāds ir šis otrais Bredberijs savos sarežģītajos daudzplānu darbos. Šī viņa fantastika ir pilnīgi reā­listiska, kaut gan ne vienmēr to var saukt par zināt­nisku: reizēm tā atgādina sapni, kur var notikt itin viss. Bet vienmēr no tās strāvo ticība cilvēkam, viņa labestībai, kā arī cieņa pret viņa darbu.

«Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis,» saka Bred­berijs, «dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skāruši viņa pirksti un kur pēc nāves patversies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vēros viņa izaudzēto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs… Nav svarīgi, ko cilvēks dara, sva­rīgi tikai, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūtu citāds, lai tas saglabātu daļu no viņa paša…»

Kā šie vārdi kontrastē ar kādreiz pazīstamā ameri­kāņu rakstniekā Dos Pasosa vārdiem!

Savā pēdējā romānā Dos Pasoss raksta: «Cilvēks, neizprotamais cilvēks ar noslieci uz asinsgrēku, poli- morfismu, perversitātēm, narcisismu, mazohismu, sadismu, ekshibicionismu un homoseksuālismu, ir kļuvis par neirotiķi…»

Bredberijs, it kā atbildot viņam, raksta: «Pasaulē nav nekā svarīgāka par cilvēku ar lielo burtu. Pro­tams, es varu būs neobjektīvs, tāpēc ka pats esmu viens no šīs cilts. Šim Cilvēkam vienmēr ir jādzīvo. Un, lai iegūtu nemirstību, pēc kuras visi tā ilgojas, vienīgais ceļš ir — vērsties plašumā, apgūt Visumu. Tad, par spīti visādām neveiksmēm, raža tomēr būs droša. Kas par to, ja Zemi piemeklēs posts un bads? Pilnīgi iespējams, ka pēc tūkstoš gadiem cilvēks jau audzēs kviešus uz Venēras vai kādā citā Visuma malā.»

Bet ir vēl viens Bredberijs — lielisks rakstnieks romantiķis, kura spalvai pieder autobiogrāfiskais darbs — garais stāsts «Pieneņu vīns», ko viņš droši vien mīl vairāk par visām citām savām grāmatām.

Mazā pilsētiņā Ilinoisas štatā dzīvo divi brāļi — Duglass un Toms. Vissīkākie vienas vasaras noti­kumi, kas pieaugušajiem šķiet nesvarīgi, viņu skatī­jumā gūst maģisku valdzinājumu, jaunatklājuma burvību. Bērna apziņai piemīt pārsteidzoša spēja uztvert visu kopumā. Tur, kur pieaugušie analizē un skalda, bērns neprāto, bet uztver visu uzreiz — krāsu, skaņu, smaržu, materiālu, kustību un pašu galveno: to, kā dēļ katra lieta eksistē. Tāpēc nav nejaušība, ka bērnu zīmējumos vienmēr ir izcelts svarīgākais: kareivis sastāv galvenokārt no durkļa, vērsis — no ragiem, mašīna vienmēr drāžas, jo citādi zūd tās būtības jēga, skurstenis izverd dūmus kā vul­kāns, jo citādi tas ir nevis skurstenis, bet tikai sta­biņš. Taču aiz šīs darbības shēmas, kur izcelts svarī­gākais, slēpjas vesela pasaule. Augot lielāks, cilvēks zaudē spēju to uztvert. Tā, dažkārt, ieejot mājā, kur pagājusi viņa bērnība, dārzā, kas savā laikā bijis makrokosms, viņš jūtas pārsteigts, ka zudusi tā uztve­res bagātība, kas agrāk piešķīra pasaulei spilgtumu un atklāja tās apslēpto dzīvi. Viņš vienaldzīgi apveļ akmeni, zem kura reiz ķēris ķirzakas, dīkā ziņkārē vēro koku, kas reiz bijis masts vai komandtiltiņš, un lēni staigā pa taciņām, vairs neatceroties tos tūksto­šus ceļu — cauri krūmiem, pāri žogiem, pāri šķūņu jumtiem—, pa kuriem reiz traucies. Tāds ceļojums pa bērnības takām ir līdzīgs atmiņām par pirmo mīles­tību: cilvēks atceras katru sīkumu, bet nevar atdzī­vināt pašu izjūtu.

Šo viengabalaino pasaules uztveri, kas ir bērnības

laimes būtība un šķiet zudusi uz visiem laikiem, mums atdod Bredberija mākslas maģija. Stāsta vispārinā­tajos tēlos mēs atgūstam sākotnējo pasaules burvību un uztveram lietu apslēptās dzīves pārsteidzošo reali­tāti, tāpat kā Bredberija mazie varoņi katrā pieneņu vīna pudelē, uz kuras atzīmēts ievākšanas dienas datums, ziemas vidū atgūst un no jauna pārdzīvo katru pagājušās vasaras dienu.

Grāmatā ir daudz sirmgalvju; zēniem viņi šķiet gluži kā Laika mašīnas, jo viņu stāstos un atmiņās atdzimst- Amerikas pagātne — bizonu bari, kas joņo pa prērijām, Pilsoņu karš, pār Samtera fortu paceltais karogs, kurš dod dienvidniekiem sacelšanās signālu, un Eibs Linkolns, kas saka runu .. . Bet pulkveža Frīleja telefons ir savdabīga «telpas mašīna» — tās klausulē skan visas pasaules balsis!

Amerikāņu dzīves ikdiena brīnumainā kārtā var pārvērsties par fantastisku teiksmu nevis tāpēc, ka zinātnei un mašīnām viss ir iespējams, bet gan tāpēc, ka cilvēka iztēlei nav robežu. Zinātne ir lieliska un visuvarena, ar saviem darbiem apgalvo Bredberijs, bet tā viena nespēj atrisināt sociālas problēmas. Gan ikdienas dzīves laimi, gan «laimes mašīnas», gan brī­numus rada pats cilvēks.

Bredberijam — «Pieneņu vīna» autoram radniecīgs ir vēl viens Bredberijs — izcils pasaku teicējs un fantāzijas tēlu radītājs, kurš mums līdz šim pazīstams samērā maz. Šī Bredberija daiļrades saknes Amerikā sniedzas līdz Edgaram Po, Francijā — līdz Viljē de Lilam Adānam, Vācijā — līdz Hofmanim, bet Angli­jā — līdz Herbertam Velsam, pareizāk sakot, līdz tam dižā angļu rakstnieka daiļrades aspektam, ko pārstāv viņa pasaku fantastika.

Vecā, sagrabējušā mašīnā Bredberijs kopā ar vecā­kiem un brāli bērnībā daudz braukājis pa Ameriku. Arizonas tuksnesī divpadsmitgadīgais zēns reiz ierau­

dzīja nekustīgu mirāžu — spīguļojošā ezerā nogri­mušu pasaku pilsētu. Šī mirāža kļuvusi it kā par vienas Bredberija daiļrades šķautnes epigrāfu, par to pasaku, kuru viņš gribēja atdzīvināt Amerikā.

No tā arī izriet rakstnieka personiskās simpātijas un antipātijas. Viņš nekad nelido ar lidmašīnu un dod priekšroku velosipēdam, nevis automašīnai, viņam mājās nav pat televizora! Viņš ienīst džeza rēkoņu un gaismas reklāmu ņirbu, jo tas viss nogalinājis īsto mākslu un tīro, ar dabu saistīto literatūru, kas ir vien­kārša kā zāle, puķes un koki: «… visus nostādīja pie bibliotēkas sienas: Ziemassvētku vecīti un Jātnieku bez galvas, un Sniegbaltīti, un Rūķi, un Zosu māti — ak, kas tā bija par raudāšanu! — un nošāva. Tad sadedzināja papīra pilis un pasaku vardes, un vecos ķēniņus, un visus tos, kas «dzīvo laimīgi vēl šo baltu dienu» (jo patiešām neviens vairs nedzīvo laimīgi šo baltu dienu), un teiciens «reiz senos vecos laikos» kļuva par «nekad vairs»!»

Bredberija brīnumu pasakās var atgadīties it viss. Pīters Pens ne tikai nav gribējis kļūt vecāks, bet arī pratis lidot — to viņam iemācījušas fejas. Stāsta «Sveiks un ardievu» varonis arī nekļūst vecāks: jo elli, kurā ir kodoltermiskie ieroči, starpkontinentālās raķetes, rasu un nāciju apspiestība, taču radījuši pie­augušie. Bet, palikdams puisēns, viņš atrod sev brī­nišķīgu, dziļi cilvēcīgu nodarbošanos — sniegt ļau­dīm prieku!

Tas arī ir gandrīz vai galvenais visos Bredberija «brīnumu» stāstos, kam vijas cauri jautājums: kādēļ cilvēks dzīvo?

Varbūt nav viegli visu mūžu palikt puisēnam, nepazīt nekādus «pieaugušo priekus», — toties var iepriecināt citus. Ja cilvēks dzīvo tikai savam prie­kam un norobežojas no visas pasaules, tad viņam ne vien apkārt, bet arī dvēselē rodas tuksnesis (stāsts «Brīvdienas»). Ja cilvēks rūpējas vienīgi par sevi, tad var nodzīvot kaut vai simts gadus, tikai diemžēl ir pats sevi apzadzis, dzīvu apracis («Večiņa un nāve»). Bet, ja ik mirkli gādā par citiem, tad var patiešām uzvarēt nāvi («Dzīvoja reiz vecenīte»).

Labsirdība un spēja nesavtīgi priecāties par skaisto ir spēks, kas Bredberija burvju pasaulē veic visīstā­kos brīnumus. Un sirmgalvis atgriežas smaržu un krāsu pilnajā dzīves vasarā («Sarsaparillas smarža»). Un cilvēki, kas atmetuši zaimojošo domu tirgoties ar brīnumu, sagaida to no jauna, tāpēc ka nu ir gaidījuši nesavtīgi («Brīnumainākais no visiem brīnumiem»).

Visi šie Bredberija fantastiskie stāsti, tāpat kā «Pie­neņu vīns», savā visdziļākajā būtībā ir ļoti cilvēcīgi. Un citādi nemaz nevar būt, jo autors pirmām kārtām ir humānists.

Šajā grāmatā pārstāvēts tikai viens Bredberijs — burvību un brīnumu meistars. Tā ir tikai viena viņa fantastikas puse. Bet ko īsti nozīmē pierastais termins «fantastika» jeb, kā parasti saka, «zinātniskā fantas­tika»?

«Zinātniskā fantastika» mums visbiežāk asociējas ar Zila Verna vārdu. Taču Zila Verna idejas atspo­guļo viņa laikmeta sapņus par tehnikas attīstību. Un viņa darbi nav pielīdzināmi ne Edgara Po, ne dižā fantasta Herberta Velsa daiļradei.

Tehniski Laika mašīna vispār nav iespējama, un arī neredzamais cilvēks nevar eksistēt — to labi zināja pats Velss, viens no sava laika visizglītotāka­jiem cilvēkiem. Stāsta, ka Velss pareģojis atomkaru, tomēr viņš to pareģojis nevis kā tehnikas revolūciju, bet kā sociālu katastrofu.

«Man jāsaka skaidri un gaiši,» teicis Velss, «es esmu sociālists un citāds nevaru būt. Man jāraksta un jārunā par sociālismu, jādomā par tā nākotni un jādarbojas tā vārdā …»

Mūsu gadsimts ir dižu pasaules mēroga rakstnieku fantastu gadsimts. Tie ir sociālais fantasts Herberts Velss, fantasts filozofs Staņislavs Lems, japāņu rakst­nieks Kobo Abe. Pie viņiem katrā ziņā pieder ari Rejs Bredberijs.

Arī brīnumaino dažkārt var pasniegt kā fantas­tiku, ja to uzbūrusi apgarota spalva. Krievu litera­tūrā mēs pazīstam Puškina «Pīķa dāmu» un Gogoļa daiļradi. Zinātne nevar būt vienīgais fantastikas novads. «Fantastika,» teicis Bredberijs, «ir apkārtējā realitāte, novesta līdz absurdam! .. .»

Herberts Velss pats neuzskatīja savu fantastiku par zinātnisku. «Šādas fantastikas mērķis nav attēlot tie­šām iespējamo, tai nav jābūt ticamākai par labu, aiz­raujošu sapni. Tā valdzina lasītāju ar mākslu un ilūziju, nevis ar pierādījumu un argumentiem, un, līdzko grāmata ir aizvērta, pēkšņi kļūst skaidrs, ka aprakstītais nemaz nav iespējams .. .»

Bredberijs vienmēr aizstāv savus iemīļotos varo­ņus — Amerikas vienkāršos cilvēkus, drosmīgas domas cilvēkus, kas gūst uzvaras savā darbā un cīņā. Berčisti, atriebdamies par rakstnieka aso uzstāšanos pret senatoru Goldvoteru, prezidenta amata kandi­dātu, visreakcionārāko aprindu ielikteni, nodedzi­nāja Bredberija skaisto māju ar dzidrajiem stikliem kādā Losandželosas uzkalnā. Diemžēl nekas labs nenāk bez cīņas, cilvēkam tas ir jāiekaro. Un Bred­berijs joprojām smaida un runā par gaidāmo Ameri­kas Atdzimšanu!

Bredberijs, tāpat kā viņa varoņi bērni, labprāt ska­tās uz pasauli caur krāsainiem stikliem. Viņš zina, ka caur smaragdzaļu stiklu pasaule izskatās smaragd­zaļa, kā sūnas un piparmētras. Ceriņkrāsas logs pār­vērš garāmgājējus par violetām vīnogām. Bet zemeņ- krāsas stikli, kas pārveido viņa dzimto pilsētiņu, dod siltumu un prieku, klāj pār pasauli rožainu rītausmu, izdziedē cilvēku bālumu, dara aukstu lietu siltu un pārvērš par sārtām liesmu mēlītēm virpuļojošu feb­ruāra sniegu . . .

Nav nejaušība, ka Bredberija varonis, kam uz Marsa ir skumji, atved no Zemes daudzkrāsainus stiklus: durvis ar zemeņu un citronu krāsas lodzi­ņiem, baltu mākoņu un dzidra avota krāsas stikliem, bet visapkārt — pārdesmit lodziņu augļu sulu, žele­jas un atspirdzinošu stikleņu krāsā . ..

Un, kad cilvēks, apmeties Visumā, raugās uz pasauli caur zemeņkrāsas stiklu, aukstās Marsa debesis lie­kas siltākas, izžuvušās jūras kvēlo sārtās liesmās, priecējot acis un dvēseli kā mūžīga rītausma.

Tāds ir Rejs Duglass Bredberijs, cilvēks, kurš izjūt laika smaržu un krāsu, kas ir zaļa kā smaragds, zaļa kā zāle un koku lapotne, jo tā ir cerību krāsa. Viņš zina, ka mūsu laikmetam ir tikai viens ceļš — pretī gaišai nākotnei.

Bredberijs tic vecajai un mūžam jaunajai ameri­kāņu demokrātijai, kura, kaut arī novecojusi, viņam ir dzīva. Būdams īsts humānists, viņš ne vien tic, bet arī zina, ka gaisma uzvarēs tumsu, labais — ļauno, «rudens cilvēki» tomēr tiks padzīti un īstā zinātne celsies cīņai pret zinātnes briesmoņiem, kuri gatavo kodoltermisko nāvi visai cilvēcei!

«Abpus upei aug dzīvības koks, kas divpadsmit reizes gadā nes augļus, katram mēnesim dodot pa vienam, un koka lapas dziedina tautas.»

«Pasaule būs brīva» — tā savu utopisko romānu par nākotni nosaucis Herberts Velss. Šos vārdus kā savas grāmatas epigrāfu ar pilnām tiesībām varētu atkārtot arī Rejs Bredberijs.

Kirils Andrejevs