Pieneņu vīns

SARSAPARILLAS SMARŽA

Trīs dienas pēc kārtas no rīta līdz vakaram Vil­jams Finčs klusi nostāvēja krēslainajos, vēja izpūs- tajos bēniņos. Bija novembra nogale, viņš tur augšā bija viens un juta Laika pūkainās, baltās pārslas nedzirdami un liegi krītam no bezgalīgajām, tēraud- saltajām debesīm un līdzīgi dūnām mīksti noklājam jumtu un dzegas. Viņš stāvēja aizvērtām acīm. Bez- saules dienu vēju bangu zvalstīti, bēniņi čīkstēja kā veca laiva, nopurinādami no savām sijām, baļķiem un listēm sensenus putekļus. Apkārt viss stenēja, vaidēja, krakšķēja, bet Viljams Finčs mierīgi stā­vēja, ievilkdams krūtīs bēniņu liegās, sausās smar­žas, un domās atgriezās tālā pagātnē.

Viņa sieva Kora lejā ausī jās, bet nedzirdēja ne soļus, ne brīkšķus, ne šļūkāšanu. Viņai vienīgi šķita, ka saklausa viņa elpu — lēnu un dziļu, uz iekšu un āru, it kā tur augšā šņāktu vecas plēšas.

— Smieklīgi, — viņa norūca.

Trešajā dienā, steigšus nonācis lejā pusdienās, viņš

uzsmaidīja nemīlīgajām sienām, iedauzītajiem šķīv­jiem, nobružātajam galda sudrabam un pat sievai!

— Ko tu tā priecājies? — viņa noprasīja.

— Man ir labs garastāvoklis. Lielisks garastā­voklis!

Viņš iesmējās. Viņš vairs nespēja apvaldīt sevi. Viņā rūga un mutuļoja milzīgs siltums un prieks, kas lauztin lauzās uz āru. Viņa sieva sarauca pieri.

— Kas te ož?

— Ož? Tu saki — ož?

Viņa aizdomīgi paošņāja gaisu.

— Ak, sarsaparilla. Tad, lūk, kas!

— Tas nevar būt! — Viņa nevaldāmais prieks pēkšņi nodzisa kā liesma, kam uzšļākta ūdens šalts. Viņš apmulsa, apjuka un kļuva ārkārtīgi piesar­dzīgs.

— Kur tu šorīt biji? — viņa jautāja.

— Tu taču zini, es uzkopu bēniņus.

— Tātad krāmējies ar vecām grabažām? Es gan neko nedzirdēju. Domāju, tevis tur nemaz nav. Kas tas tāds? — Viņa parādīja ar pirkstu.

— Dīvaini gan, kā tās te gadījušās? — viņš no­murmināja, izbrīnā raudzīdamies uz melnām metāla saspraudēm, kas cieši saturēja bikšu galus ap kau­lainajām potītēm.

— Es tās atradu bēniņos, — viņš atbildēja vairāk pats sev. — Atceries, Kora, kā mēs reiz pirms četr­desmit gadiem agrā rītā braucām pa lauku ceļu ar tandēmu un visapkārt viss bija tik svaigs un tīrs?

— Ja tu šodien vēl nebeigsi kārtoties, es izmetīšu tās grabažas laukā.

— Nē, nē! — viņš iesaucās. — Man tur viss jau ir savests kārtībā.

Viņa uzmeta vīram dzedru skatienu.

— Kora, — pie pusdienu galda viņš teica, aizmir­sis savu sarūgtinājumu un sākdams iedegties atkal

no jauna, — vai zini, kas bēniņi ir? Laika mašīna, ar kuru tādi ķerti veči kā es var aizbraukt četrdesmit gadus atpakaļ un atgriezties tajā brīnišķīgajā laikā, kad visu cauru gadu valdīja vasara un knauķi uz­bruka saldējuma furgoniem. Vai atminies, kā tas garšoja? Tu ievīstīji to mutautiņā un sūci sniegu un audumu reizē.

Kora nervozi sarosījās.

Tas nemaz nav neiespējami, viņš domāja, un, pie­vēris plakstiņus, mēģināja sagūstīt un atdzīvināt savu sapni. Nu, kaut vai bēniņi. Tajos ir jūtama Laika elpa. Tur mājo pagātnes gadi, cita laikmeta kokoni un kūniņas. Tur katra atvilktne ir tāds kā mazs šķirstiņš, kur guldīts tūkstošiem vakardienu. Jā, bēniņi ir krēslaina, mājīga vieta, kur jūtams pats Laiks, un, ja tur izslējās visā augumā un pievērtām acīm domā un domā, tad var sajust Pagātnes smaržu un ar pirkstu galiem pieskarties Sendienām …

Viņš aprāvās, apjēdzis, ka domā skaļi. Kora steig­šus ēda.

— Nu, vai tas nebūtu vareni, ko, ja mēs varētu ceļot Laikā? — viņš jautāja viņas matu celiņam.

— Un vai šādam ceļojumam maz var būt labāka, piemērotāka vieta par mūsu bēniņiem?

— Toreiz jau vienmēr nebija vasara, — viņa teica. — Tu esi to visu izfantazējis. Labo tu atceries, bet slikto nemaz. Vienmēr taču nebija vasara.

— Tēlaini izsakoties, bija gan.

— Nebija vis.

— Saproti, ko es ar to gribu teikt, — viņš kaislīgi čukstēja un, paliecies uz priekšu, it kā pūlējās saskatīt uz ēdamistabas tukšās sienas cerēto attēlu.'

— Ja cilvēks brauc ar vienriteni cauri gadiem labi piesardzīgi, ja izplestām rokām cenšas noturēt līdz­svaru, ja brauc ar prātu, apdomīgi, ja padzīvo ne­dēļu tūkstoš deviņsimt devītajā gadā, dieniņu

tūkstoš deviņsimtajā, mēnesi vai pāris nedēļas, teik­sim, tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotajā, tad visu mūža novakari iespējams nodzīvot vasarā.

— Ar vienriteni?

— Nūja. Zini, tas ir tāds augsts hromēts velosi­pēds ar vienu riteni, uz kāda žonglieri taisa cirkus numurus. Galvenais tikai — noturēt līdzsvaru, un tad gaisā lido visādi spīguļi, dzirkst, zib un zaigo brīnišķās krāsās, mirdz sarkans, zeltains, zils, zaļš un balts, un visi jūniji, jūliji un augusti, kādi vien tavā dzīvē ir bijuši, riņķo ap tevi, un tu tos viegli skar saviem pirkstiem un smaidīdams tikai pamet uz augšu. Līdzsvars, Kora, līdzsvars ir galvenais.

— Blēņas, — viņa noteica. — Tīrās blēņas.

Viņš kāpa pa saltajām kāpnēm uz bēniņiem un drebinājās.

Reizēm ziemā bija tādas naktis, kad viņš pa­modās, līdz kaulam izsalies, kad ausīs zvanīja ledus zvani, sals knaibīja katru nervu šķiedru un salti balta bengāliskās uguns lavīna kā degošs sniegs krita pār viņa klusajiem zemapziņas laukiem. Viņam sala, briesmīgi sala, un būtu bijušas vajadzīgas neskaitā­mas vasaras ar zaļām liesmām un kvēlošu bronzas sauli, lai atkausētu viņa ledus čaulu. Viņš bija ledus klucis, sastindzis sniegavīrs, kura krūtīs naktī dzimst krāsaini sapņi, griežas un virpuļo ledus kristāli. Bet laukā bija mūžīga ziema, un svina pelēks debess vāks šķaidīja viņus visus kā vīnogas, izspiezdams no viņiem krāsu, smaržu un dzīvību, atstājot neskartus vienīgi bērnus-, kas lidoja ar slēpēm un kamaniņām lejup pa ledainām nogāzēm, kurās kā spogulī atspī­dēja nežēlīgais čuguna vāks, kas ar katru dienu spieda ciešāk un ciešāk.

Misters Finčs pacēla bēniņu lūku. Bet šeit, šajā

vietā… Gaisā sagriezās vasaras putekļi. Tie sīca aiz svelmes, ko šeit bija atstājušas sen pagājušās vasa­ras. Misters Finčs lēni aizvēra aiz sevis lūku. Viņa sejā ielija smaids.

Bēniņi bija rāmi kā negaisa mākonis pirms vētras. Tikai reizumis Kora dzirdēja neskaidru murminā­šanu.

Piecos pēc pusdienas, dziedādams «Mana zelta sapņu sala», misters Finčs iestājās virtuves durvīs un pavēcināja gluži jaunu salmenīcu. — U-hū!

— Vai tu visu pēcpusdienu gulēji? — sieva strupi noprasīja. — Četras reizes es tevi saucu, bet nekā­das atbildes.

—• Vai es gulēju? — Viņš pārlika sievas jautā­jumu un iesmējās, bet tad aši aizsedza muti ar plaukstu. — Jā, jā, laikam gan.

Tikai tagad Kora pēkšņi ieraudzīja viņu.

— Žēlīgais dievs! — viņa iesaucās. — Kur tu ņēmi šos kankarus?

Viņam mugurā bija balti svārki ar sarkanām svīt­rām, krekls ar iecietinātu apkaklīti un saldējuma krāsas bikses. Salmenīca nosmaržoja kā gaisā pavē­cināts svaiga siena vīkšķis.

— Uzgāju vecā čemodānā.

Viņa paošņāja.

— Pēc kodēm neož. Un izskatās gluži jauni.

— Nē, nē! — viņš aši iebilda un, jūtot sievas pē­tījošo skatienu, kaut kā neveikli saminstinājās.

— Atradis laiku maskarādei, — viņa nopurpināja.

— Vai tad nedrīkst papriecāties?

— To vien jau tu zini. — Viņa aizcirta krāsns durtiņas. — Kamēr es te mājās sēžu un adu, tu tikai dauzies apkārt pa veikaliem un skaties, kurai dāmai var atvērt durvis.

Bet Viljams to nelikās dzirdot.

— Paklausies, Kora. — Nodūris galvu, viņš ilgi skatījās čaukstošajā salmenīcā. — Vai nebūtu jauki, ja mēs izietu svētdien pastaigāties, tāpat kā agrāk to mēdzām darīt — tu savos garajos šalkojošajos svārkos, ar zīda saulessargu rokās —, un mēs pasē­dētu uz stiepļu krēsliem zeltera zālē un atkal ieel­potu drogu veikala smaržas? Kāpēc tur vairs ne­smaržo tāpat kā agrāk? Un mēs paņemtu divas sarsaparillas un tad iesēstos mūsu vecajā fordā un aizbrauktu uz Henehenas krastmalu, uz terases pa­ēstu vakariņas un paklausītos pūtēju orķestri. Nu, vai tas nebūtu jauki, ko?

— Vakariņas gatavas. Velc nost tās lupatas!

Ja tev būtu iespēja pabraukāties pa vecajām ozolu alejām tāpat kā tad, kad vēl nebija automa­šīnu, vai tu gribētu braukt? — Viljams neatlaidās.

— Vecie ceļi bija putekļaini. Mēs pārbraucām mājās melni kā mori. Bet paskaties! — Viņa satvēra un pakratīja cukurtrauku. — Šorīt te bija četr­desmit dolāri. Un tagad nav vairs neviena paša! Vai tikai tu neesi pasūtījis šīs drēbes no teātra kostīmu darbnīcas? Tās taču ir gluži jaunas! Tās nav vis at­rastas čemodānā!

— Es . . . — viņš iesāka.

Viņa ārdījās vismaz pusstundu, bet viņš pat ne­centās aizstāvēties. Novembra vējš sadrebināja māju, un no tēraudsaltajām debesīm sāka krist sniegs.

— Atbildi taču! — viņa brēca. — Vai tu esi galīgi jucis, ka izsvied naudu par drēbēm, kuras vispār nav velkamas mugurā?

— Uz bēniņiem … — viņš iesāka.

Kora, nemaz neklausīdamās, iegāja blakus istabā.

Sniegs jau krita biezām lēšķēm, un aukstais no­vembra vakars strauji satumsa. Kora dzirdēja, ka viņas vīrs atkal uzkāpj pa kāpnēm tumšajos bēniņos, šai bijušo gadu putekļu valstībā, šai vecu apģērbu, siju un Laika pasaulē, kurai nebija it nekā kopīga ar to, kura atradas lejā.

Viljams aizvēra aiz sevis lūku. Uzdegās kabatas baterija — cita ceļabiedra arī nevajadzēja. Jā, šeit viss bija Laiks, koncentrēts japāņu papīra puķē. Viens niecīgs pieskāriens senajām dienām, un atrai­sījās atmiņu strauti, sāka šalkt pavasarīgi vēji un uzplauka tik krāšņi ziedi, kādi vēl nekad nebija redzēti. Katrā atvilktnītē, kuru atvēra, bija putekļu mantijā tinušās krustmātes, māsīcas vai vecmāmiņas. Jā, šeit mājoja Laiks. Šeit varēja sajust tā elpu, ne tikai minūšu ritējumu.

Nu šī māja tur apakšā šķita tikpat tāla kā sen zudusi pagātnes diena. Viljams mazliet pievēra acis un atkal un atkal pārlaida skatienu gaidpilnajiem bēniņiem.

Te lustrā ar stikla piekariņiem dusēja varavīksnes un agrie rīti, un dienasvidi, kas zaigoja kā straujas, bezgalīgas upes, cauri Laikam plūzdamas atpakaļ. Kabatas baterijas gaisma to visu atdzīvināja, un starp ēnām iedegās varavīksnes, liekot arī tām iemir­dzēties plūmju un zemeņu, un vīnogu, un svaiga citrona krāsā, un tādā, kādā ir debess pēc negaisa, kad, vējam aizdzenot melnos mākoņus, atklājas pati vistīrākā zilgme. Un bēniņu putekļi dega kā vīraks, un bēniņu putekļi dega kā Laiks, un atlika vienīgi raudzīties liesmās. Šie bēniņi bija lieliska Laika ma­šīna, jā gan, patiešām, tur nebija šaubu! Tik vien bija kā jāaizskar slīpētie kareklīši, durvju rokturi, jāparausta pušķi, jāpaskandina piekariņi, jāuzjunda putekļi, jāatver čemodāni, jāiedarbina kamīna plē­šas, līdz acis tiek pilnas ar sen dzisušas uguns plē­nēm un pelniem, jā, tik vien bija kā jāuzspēlē uz šī instrumenta, jānoglāsta katra siltā un jutīgā

mehānisma sastāvdaļa, katra svira, kloķis un pār­slēgs, un tad, un tad .. .

Viņš izstiepa rokas, lai diriģētu, vadītu. Viņa ausis skanēja mūzika, un, cieši sakniebis lūpas, viņš lika iegrandēties šim orķestrim, šīm pērkondimdošajām ērģelēm, kas iedūcās visuvarenā akordā.

Ap deviņiem vakarā sieva izdzirda viņa balsi.

— Kora!

Viņa pacēla galvu. Viņš raudzījās viņā no bēniņu lūkas un smaidīdams māja ar platmali.

— Paliec sveika, Kora.

• — Ko tu tur grābsties? — viņa iesaucās.

— Šais trīs dienās esmu visu izlēmis un nu gribu sacīt tev sveikas!

— Kāp taču zemē, idiots gatavais!

— Es vakar izņēmu no bankas piecsimt dolārus. Jau agrāk biju par to domājis. Un tad … un tad nu … Kora … — Viņš aši pastiepa viņai pretī roku. — Pēdējo reizi es tevi lūdzu, vai tu nāksi man līdzi?

— Uz bēniņiem? Nolaid kāpnes, Viljam Finč. Es uzkāpšu augšā un iztriekšu tevi no tās smirdīgās pažobeles!

— Es braucu uz Henehenas krastmalu iebaudīt molusku sautējumu, — viņš teica. — Un es pasūtīšu, lai orķestris spēlē «Mēnesnīcas līci». Nu, nāc taču, Kora… — Viņa izstieptā roka sauca un sauca.

Bet Kora tikai truli blenza viņa laipnajā, aicino­šajā sejā.

— Paliec sveika, — Viljams sacīja.

Viņš viegli, viegli pamāja. Un tad vairs nebija saskatāma ne viņa seja, ne salmenīca.

— Viljam! — Kora iebrēcās.

Bēniņos viss bija tumšs un kluss.

Viņa iespiedzās, paķēra krēslu, stenēdama uzrau­sās smacīgajā tumsā un uzdedza kabatas bateriju.

— Viljam! Viljam!

Visi tumšie kakti bija tukši. Maja drebēja ziemeļu vējā.

Tad viņa ieraudzīja paša rietumu gala pusvirus atstāto bēniņu logu.

Pa kaklu pa galvu viņa metās turpu, tad, aizturētu elpu brīdi vilcinājusies, lēni atvēra logu. Ārpusē bija pieslietas kāpnes, kas veda lejup uz lieveņa jumtu.

Viņa atkāpās atpakaļ. .

Arā spoži mirdzēja ābeļu lapotne, bija silts jūlija novakars. Tik tikko dzirdami sprāga raķetes. Ska­nēja smiekli un tālīnas balsis. Raķetes — sarkanas, baltas un zilas — uzšāvās siltajā gaisā un nodzisa . ..

Kora aizcirta logu un sagrīļojās.

— Viljam!

Pa atvērto bēniņu lūku 110 lejas plūda augšup ledaina gaisma. Kora pieliecās un ieraudzīja, ka lejā krīt sniegs pret stingajām logu rūtīm saltajā ziemas pasaulē, kur viņai būs jāpavada visa dzīves nova­kare.

Pie bēniņu loga viņa vairs negāja. Viņa sēdēja bēniņu tumsā, ieelpodama kādu smaržu, kura neparko neizgaisa. Tā turējās gaisā kā apmierinā­juma nopūta. Viņa dziļi ievilka krūtīs gaisu.

Vecu vecā, mūžam neaizmirstamā sarsaparillas smarža.