Pieneņu vīns

VEČIŅA UN NĀVE

Tāltālu, aiz mežiem, aiz kalniem, viņā pasaules malā reiz dzīvoja kāda večiņa. Deviņdesmit gadu viņa bija nodzīvojusi aiz cieši slēgtām durvīm, ko neatvēra nevienam pašam — ne vējam, ne lietum, ne zaglīgam zvirbulim, ne baskājim puišelim. Ja kads sāka grabināties gar aizvirtņiem, viņa iesaucās:

— Ej prom, Nāve!

— Es neesmu Nāve! — viņai atbildēja. Bet viņa tikai runāja savu:

— Es tevi pazīstu, Nāve. Šodien tu esi atnākusi meitenes izskatā. Bet aiz taviem vasaras raibumi- ņiem skaidri saredzams ģindenis!

Kāds cits pieklauvēja pie durvīm.

— Es redzu tevi, Nāve! — Večiņa iesaucās. — Šodien tu esi pārģērbusies par nažu trinēju! Bet manām durvīm priekšā ir trīs atslēgas un divas bultas. Visas šķirbas ir aizlīmētas ar mušpapīru, atslēgas caurumi aizziesti ar ķiti, skrustenis piebāzts ar lupatām, logu aizvirtņi aizvilkti zirnekļu tīkliem, bet elektrības vadi atvienoti, lai tu netiktu iekšā kopā ar strāvu! Man nav arī telefona, tā ka tu ne­vari pašā nakts vidū uzraut mani 110 gultas un pateikt, ka tā stunda ir situsi. Un ausīs man ir sabāzta vate, jo negribu dzirdēt, ko tu tur runā. Tāpēc, kaulainā, vācies vien prom.

Tā tas gāja kopš laika gala. Reizēm zeņķi, lai pār­baudītu, vai šie stāsti nav izdomāti, sāka apmētāt šīfera jumtu ar oļiem un tūlīt izdzirda Večiņas gaudas:

— Vai tu atkāpsies, kaulainā bālģīme!

Un ļaudis ticēja, ka šādā veidā Večiņa dzīvošot mūžīgi. Kā gan lai Nāve iekļūtu viņas mājoklī? Tie mikrobi, kas viņas mājā mita agrāk, jau sen bija zaudējuši spēku un padevušies. Bet jaunie, modīgos vārdos nosauktie, kas — ja vien varēja ticēt laik­rakstiem — ik pa laiciņam apsēda zemi, gluži vien­kārši nespēja izspraukties cauri durvju priekšā augo­šajiem klinšu ķērpju, rūtu, melnās tabakas un rīcin- augu džungļiem.

— Viņa mūs visus pārdzīvos, — runāja tuvīnajā pilsētiņā, gar kuru gāja dzelzceļa līnija.

— Es viņus visus pārdzīvošu, — sacīja Večiņa, tumsā likdama pasjansu ar neredzīgo kārtīm.

Tā, lūk, tas bija.

Gāja gadi, un neviens vairs neklauvēja pie viņas durvīm — ne zēns, ne meitene, ne klaidonis, ne ceļi­nieks. Divreiz gadā no tālās pasaules ieradās pārti­kas izvadātājs, kuram pašam bija gadu septiņdesmit, un, atstājis viņas durvju priekšā metāla kārbas, kuras greznoja spilgtas etiķetes ar dzelteniem lau­vām un sarkaniem velniem un kurās varēja būt viss iespējamais, sākot ar putnu barību un beidzot ar krējuma cepumiem, devās prom pāri lūžņu pilna­jam pagalmam. Pārtika stāvēja tur kādu nedēļu, saules karsēta un mēness saldēta, līdz visi mikrobi aizgāja bojā. Tad kādu rītu tās tur vairs nebija.

Visa Večiņas dzīve sastāvēja no vienas vienīgas gaidīšanas. Un viņa gaidīja, pievērtiem plakstiem, saliktām rokām, nemitīgi ausīdamās, ar vienu aci allaž būdama nomodā.

Un tādēļ viņa nepavisam nejutās pārsteigta, kad viņas deviņdesmit pirmajā dzīves gadā septītā augusta dienā no meža iznāca kāds jauns cilvēks saulē iedegušu seju un apstājās viņas mājas priekšā.

Uzvalks viņam bija balts kā sniegs, kas, viegli čaukstot, slīd zemē no jumtiem un kārtām klājas pār dusošo zemi. Viņam nebija automašīnas, visu garo ceļu viņš bija nācis kājām, taču nešķita ne noguris, ne noputējis. Viņam nebija arī spieķa, un viņš bija nācis kailu galvu, nebaidīdamies no saules. Viņš pat nebija nosvīdis. Bet galvenais — viņam nebija nekāda nesamā, vienīgi neliela pudelīte ar koši zaļu šķidrumu. Viņš visu laiku raudzījās tajā, bet tad, jūtot, ka ir pie viņas mājas, pacēla galvu.

Durvju rokturim jauneklis nepieskārās. Viņš lēni apgāja mājai apkārt, lai Večiņa sajustu, ka viņš ir klāt. Tad viņa skatiens kā rentgena stars izurbās cauri mājas sienām.

— Oh! — iesaucās Večiņa, kura, sūkājot kviešu cepumu, bija maķenīt iesnaudusies. — Ā, atkal tu esi klāt! Es zinu, kādā izskatā tu šoreiz atnāci.

— Kādā tad?

— Jaunekļa izskatā ar tik sārtu seju kā nobriedis persiks. Bet tev nav ēnas. Ko tas nozīmē?

— Cilvēki baidās no ēnām. Tādēļ es savējo atstāju mežā.

— To es redzu bez skatīšanās.

— Ak tā? — jauneklis brīnījās. — Kādas jums neparastas spējas.

— Jā, es pat varu izdarīt tā, lai tu paliec ārā, bet es šeit — Iekšā.

— Un tomēr es beigās pieveikšu jūs, — jaunek­lis teica, tik tikko pavērdams lūpas.

Bet viņa sadzirdēja.

— Zaudēsi, zaudēsi, šoreiz tu zaudēsi!

— Man patīk uzvarēt. Nu labi, es tikai atstāšu uz jūsu sliekšņa šo pudelīti.

Cauri mājas sienām viņš dzirdēja, cik dobji sit viņas sirds.

— Pagaidi! Kas tur ir iekšā? Man ir tiesības zināt, kas paliek uz mana durvju sliekšņa.

— Labi, — jauneklis noteica.

— Nu, runā!

— Šajā pudelītē, — viņš sacīja, — ir tā diena un nakts, kad jums palika astoņpadsmit gadu.

— Ko, ko?

— Jūs taču dzirdējāt.

— Tā diena … un nakts .. . kad man palika astoņ­padsmit gadu.

— Jā gan.

— Tajā pudelītē?

Viņš pacēla pudelīti gaisā, un tai bija jaunas sie­vietes auguma apveids. Tā uzsūca sevī visas pasau­les gaismu un dega zaļām liesmām kā tīģera acis. Šķidrums pudelē te rāmi spīdēja, te sāka virmot un mutuļot.

— Neticu! — Večiņa iesaucās.

— Es atstāšu pudelītt un iešu, — jauneklis sacīja. — Kad būšu aizgājis, iedzeriet mazliet zaļo sapņu, kas tajā iekšā. Tad jūs redzēsiet.

— Tur iekšā ir inde.

— Nē.

— Zvēri pie savas mātes goda.

— Man nav mātes.

— Pie kā tad tu zvērēsi?

— Pie sevis paša.

— Šis dzēriens mani iegrūdīs kapā, to tu gribi pa­nākt, vai ne?

— Tas jūs uzcels no miroņiem.

— Es neesmu mirusi.

Jauneklis pasmaidīja.

— Jūs tā domājat? — viņš jautāja.

— Pagaidi! Atļauj man pašai pavaicāt sev. Vai tu esi mirusi? Ak neesi? Bet vai tu maz esi dzīvojusi?

— Mēģiniet atcerēties, — jauneklis sacīja. — To dienu un nakti, kad jums palika astoņpadsmit gadu.

— Tas bija tik sen!

It kā pelīte noskrabināja pie loga, kas bija aiz­naglots kā zārka vāks.

— Šis dzēriens jums atdos jaunību.

Viņš pacēla eliksīru pret sauli, un tas iekvēlojās kā no tūkstoš zāļu stiebriem izspiesta sula. Brīžiem tas rāmi sildīja kā zaļa saule, brīžiem bangoja kā jūra vētrā.

— Tā bija pati skaistākā diena jūsu dzīves skais­tākajā gadā.

— Manas dzīves skaistākajā gadā … — viņa iekš­pusē klusi nomurmināja.

— Visraženākajā gadā. Kad jūsu dzīve bija pilna smaržas. Viens malks, un jūs atkal to sajutīsiet. Nu kādēļ jūs negribat pamēģināt?

Viņš stiepa roku ar pudelīti arvien augstāk un augstāk, un pēkšņi tā pārvērtās par teleskopu, kura fokusā bija sen aizgājušās dienas. Zaļas un saulai­nas kā šis dienvidus, kurā jauneklis piedāvāja viņai pagātni kā dzirkstošu glāzi savos nekustīgajos pirk­stos. Viņš sašūpoja mirguļojošo flakonu, un gaisā uzspurdza kvēlojošs balts gaismas taurenītis un sāka . šaudīties augšup lejup pa loga aizvirtņiem, it kā nedzirdami spēlētu uz pelēkiem klavieru taustiņiem. Tad maģiskie, liesmainie spārniņi sašķēlās sīkos sta­riņos, kas lauzās iekšā pa aizvirtņu spraugām, lai notvertu Večiņas lūpas, degunu, acis. Tās acumirklī atrāvās sānis, bet tad, ziņkāres dzītas, atkal iede­gās. Jauneklis, notvēris to, ko vēlējās, turēja ņir­bošo taurenlti visu laiku pret Večiņas plakstiem, lai zaļā uguns no tāltālās dienas izspiestos cauri ne vien vecās mājas, bet arī vecās sievietes aizvirtņiem. Viņš dzirdēja viņas satraukto elpu un to, kā viņa cenšas apslāpēt gaviles.

— Nē, nē, nedomā mani te apmānīt! — viņa sacīja dobjā balsī, it kā vilnis viņu būtu nonesis jūras dibenā, kur viņa vēl lūko ķepuroties, negribē­dama padoties. — Ak tad šoreiz .atnāci jaunekļa izskatā. Uzliki masku, lai neredzu seju. Un runā tādā kā pazīstamā balsī. Kas tā par balsi? Bet, galu galā — vienalga! Viža galdiņš man jau pateica, kas tu par putnu un ko gribi man iesmērēt.

— Es atnesu jums jūsu jaunības dienu.

— Labāk pārdod man kaut ko citu.

— Es nevaru pārdot to, kā maņ nav.

— Ja iziešu ārā, tu sagrābsi mani un — bedrē iekšā sešas pēdas zem zemes. Visus šos gadus es tevi uzveicu, bet nu tu atkal slapsties gar pakšiem un perini visādus nekrietnus plānus. Tad zini, nekas tev neizdosies!

— Jaunā lēdij, ja jūs iznāksiet ārā, es noskūpstīšu jums roku.

— Nesauc mani par jauno lēdiju! Es tā vairs neesmu.

— Ja vien vēlaties, pēc stundas atkal būsiet.

— Pēc stundas … — viņa tik tikko dzirdami izdvesa.

— Vai varat pateikt, kad pēdējo reizi esat gājusi pastaigāties pa mežu?

— Tas bija tik bezgala sen. Lāgā nevaru atcerēties.

— Meitenīt, mīļā, — viņš turpināja, — cik šodien brīnišķa vasaras diena. Zaļā meža katedrāle pilna zeltainu bišu paklāju, kas austi visdažādākajos rak­stos. No ozola dobuma plūst liesmains medus strauts. Nomet kurpes un brien zāļu jūrā, un tev zem kājām lūst piparmētras. Visa ieleja ir vienos ziedos, kā nosēta dzelteniem taurenīšiem. Un gaiss zem kokiem tik vēss un tīrs kā visdzidrākā avota ūdens, un atliek vienīgi dzert pilniem malkiem. Vasaras diena, mūžam gaiša un jauna …

— Bet es esmu un mūžam būšu veca.

— Ja klausīsi mani, tad nebūsi vis! Noslēgsim līgumu, darījumu — es, tu un šī augusta diena.

— Kas par līgumu, un kas man no tā tiks?

— Divdesmit četras laimīgas vasaras stundas. Mēs staigāsim pa mežu, lasīsim ogas un ēdīsim medu, tad aiziesim uz pilsētiņu nopirkt tev baltu vasaras kleitu, tik smalku kā zirnekļa tīkls, bet pēc tam kāp­sim vilcienā.

— Vilcienā?

— Un mēs brauksim uz lielpilsētu, pēc stundas būsim tur, paēdīsim un tad dejosim visu nakti līdz rītam. Es tev nopirkšu divus pārus kurpju, ar vienu līdz rītam tu nenodejosi.

— Ak, mani vecie kauli, — es taču nevaru pakus­tēties.

— Tu nevis iesi, bet skriesi, nevis skriesi, bet lidosi. Mēs skatīsimies, kā debesu ratos aizbrauc zvaigznes un atved kvēlošu sauli. Rītausmā staigā­sim pa ezermalu, atstājot tur savu pēdu krelles. Un tad ēdīsim karaliskas brokastis, kādas neviens nekad vēl nav baudījis, un gozēsimies smiltīs līdz pusdie­nai kā divi brūngani pīrādziņi. Pēcpusdienā mēs brauksim atpakaļ, turēdami klēpī milzīgu kārbu ar konfektēm, un, tās ēdot, smiesimies vienā gabalā, apbiruši ar konduktora izkniebtajiem biļešu kon- feti — ziliem, zaļiem un oranžiem —, it kā mēs būtu jaunlaulātie, un tad iesim cauri pilsētiņai, redzēdami tikai viens otru, un līdz ar krēslu caur smaržpilno mežu atgriezīsimies mājā . ..

Klusums.

— Un viss ir beidzies, — viņa izdvesa. — Lai gan vēl nemaz nav «sācies.

Tad viņa jautāja:

— Kālab tev tas vajadzīgs? Kas tev ir padomā?

Jauneklis viņai mīļi uzsmaidīja.

— Meitenīt, es gribu gulēt ar tevi.

Viņai aizrāvās elpa.

— Ne ar vienu savu mūžu neesmu gulējusi!

— Tu esi vēl … meitene?

— Un es ar to lepojos!

Jauneklis nopūtās un pagrozīja galvu.

— Tātad tā ir taisnība, tu esi … tu patiešām esi meitene.

Mājā iestājās pilnīgs klusums.

Tad mazpamazām, pa pilieniņam, it kā ar pūlēm tiktu atgriezts kāds apslēpts, sen aizmirsts krāns un sāktu darboties pusgadsimtu nelietots ūdensvads, Večiņa sāka raudāt.

— Kādēļ tu raudi?

— Es nezinu, — viņa šņukstēja.

Beidzot viņa pārstāja elsot, un jauneklis dzirdēja, kā viņa šūpojas krēslā, cenzdamās nomierināties.

— Večiņ, — viņš čukstēja.

— Nesauc mani par večiņu!

— Nu, labi, — viņš teica. — Klarinda.

— Kā tu zini manu vārdu? Neviens to nezina!

— Klarinda, kādēļ tu visus gadus slēpies, ieslēgu­sies šai mājā?

— To es sen esmu aizmirsusi. Nē, atceros gan. Man bija bail.

— Bail?

— Jā, cik savādi. Pusi mūža man bija bail no dzī­ves, bet otru pusi — no nāves. Vienmēr no kaut kā esmu baidījusies. Bet tagad paklausies! Saki man taisnību! Kad šīs divdesmit četras stundas būs pagā­jušas, kad būsim izstaigājušies pa ezermalu un

atbraukuši ar vilcienu atpakaļ, un iznākuši cauri mežam līdz manām mājām, vai tu paliksi…

Viņš klusēdams gaidīja.

— … kopā ar mani? — viņa izdvesa.

— Jā, desmittūkstoš miljonus gadu.

— O, — viņai aiztrūka balss. — Tik ilgi.

Viņš pamāja.

— Tik ilgi, — viņa atkārtoja. — Kas tas par savādu līgumu? Tu man dod divdesmit četras stun­das jaunības, bet es tev desmittūkstoš miljonus gadu sava dārgā laika.

— Neaizmirsti arī manu laiku, — viņš sacīja. — Es tevi nekad neatstāšu.

— Un tu vienmēr būsi pie manis?

— Nu, protams.

— Ai, jaunekli, jaunekli. Tava balss man šķiet tik pazīstama.

— Paskaties.

Viņš redzēja, ka no atslēgas cauruma pazūd vates vīkšķis un Večiņa palūkojas uz viņu. Viņš uzsmai­dīja saulespuķēm laukā un saulespuķei debesīs.

— Esmu kļuvusi galīgi akla, gandrīz neko vairs nespēju saredzēt! — viņa iesaucās. — Vai tas tur patiešām būtu Vilijs Vinčesters?

Viņš neteica ne vārda.

— Bet, Vilij, tu izskaties tieši tāds pats kā div­desmit viena gada vecumā! Ir pagājuši septiņdesmit gadi, bet tu it nemaz neesi pārvērties!

Viņš nolika pudelīti durvju priekšā un pats atkāpās nezāļu laukā.

— Vai tu varētu … — Viņa saminstinājās. — Vai tu varētu arī mani padarīt tikpat jaunu kā tu pats?

Viņš pamāja.

— Vilij, Vilij, vai tas tiešām esi tu?

Viņa gaidīja, skatoties, kā viņš tur stāv — bez­rūpīgs un jauns, un saule zaigoja viņa matos un sejā.

Pagāja labs bridis.

— Nu? — viņš iejautājās.

— Pagaidi! — viņa iesaucās. — Ļauj padomāt!

Un viņš juta, ka aiz mājas sienām viņa ļauj

atmiņām plūst cauri smadzenēm, kā smiltis plūst cauri smilšu pulkstenim, bet no tām palika tikai pelni un putekļi. Tukšās atmiņas bira un bira, dedzi­nādamas viņas smadzenes, un smilšu kaudzīte kļuva arvien augstāka.

Viens vienīgs tuksnesis, bez vienas oāzes, viņš nodomāja.

To sajūtot, viņa nodrebēja.

— Kā tad būs? — viņš vēlreiz jautāja.

— Dīvaini, — viņa beidzot nomurmināja. — Pēk­šņi man šķiet, ka atdot desmittūkstoš miljonus gadu pret divdesmit četrām stundām jaunības ir gluži dabiski un pašsaprotami.

— Tā arī ir, — viņš sacīja. — Nudien, Klarinda, vari man ticēt.

Atsprāga aizšaujamie, noskrapstēja atslēgas, iečīkstējās durvis. Pavīdēja viņas roka, paķēra pudelīti un acumirklī nozuda.

Pagāja atkal kāds brīdis. Piepeši kā spalgu šāvienu virkne cauri istabām izsteidzās soļi. Atsprāga sētas durvis. Augšstāvā tika atgrūsti visi logi, un aizvirtņi nogāzās lejā zaļajā zālē un izjuka gabalu gabalos. Mirkli vēlāk tas pats notika arī apakšstāvā. Pa logiem izvēlās putekļu mākoņi.

Tad beidzot atsprāga parādes durvis, pa tām izli­doja tukšā pudelīte un sašķīda pret akmeni.

Viņa kā putns izspurdza uz lieveņa.. Pār viņu nolija saules gaisma. Viņa stāvēja un raudzījās pasaulē tā, it kā skatītu to pirmo reizi. Tad vienā mirklī noskrēja lejā un aši satvēra jaunekļa roku.

Kāds puišelis, kurš tobrīd gāja garām pa ceļu,

pēkšņi iepleta acis, palika stāvam kā iemiets un tad, kāpdamies atpakaļ, pazuda skatienam.

— Kādēļ viņš tā raudzījās manī? — viņa vaicāja. — Vai esmu skaista?

— Pat ļoti.

— Es gribu pavērties spogulī!

— Nē, nē, nevajag.

— Vai visi to redzēs, ka esmu skaista? Vai varbūt man tikai tā šķiet, vai arī tu nerunā patiesību?

— Tu esi pats skaistuma iemiesojums.

— Tātad esmu skaista. Es pati to jūtu. Vai visi šovakar dejos ar mani? Vai vīrieši gribēs sacensties manis dēļ?

— Visi kā viens.

Ejot lejā pa taciņu, ap kuru dūca bites un šalkoja lapas, viņa pēkšņi apstājās un ieskatījās viņa sejā, kas bija līdzīga vasaras saulei.

— Ak, Vilij, vai tad, kad tas beigsies un mēs atgriezīsimies atpakaļ, tu būsi mīļš pret mani?

Viņš dziļi ielūkojās viņas acīs un ar pirkstu galiem noglāstīja viņas vaigus.

— Jā, — viņš maigi sacīja. — Vienmēr tāds būšu.

— Es ticu, — viņa atbildēja. — O, Vilij, es ticu tev.

Un viņi aizskrēja pa taciņu un izzuda skatienam,

atstājot aiz sevis putekļu mākoni, atvērtas durvis un atvērtus logus, tā ka mājā varēja ieplūst saules gaisma un putni vīt ligzdas, un perēt mazuļus, bet vējš noklāt ar puķu ziedlapām kā ar kāzu paklāju visus gaiteņus un šobrīd vēl tukšo gultu. Un pati vasara ar silto elpu piepildīja plašo māju, un tā smaržoja kā Lielais Sākums vai kā pirmā stunda pēc Lielā Sākuma, kad pasaule ir tikko piedzimusi un vēl nezina, kas ir vecums.

Kaut kur dziļi mežā kā ātri sirdspuksti aizdipināja truši. Tālē nopūta vilciens, arvien ātrāk, ātrāk un ātrāk joņodams pretī pilsētai.