Pieneņu vīns

DZĪVOJA REIZ VECENĪTE

— Nē, nē, par to nevar būt ne runas! Esmu jau visu izlēmusi. Kopies vien prom ar savu ērmu grozu. Mīļā stundiņ, kas nu vēl nebūs! Taisies, kā tiec, lai cilvēks var strādāt, — man ir tik daudz, ko adīt un tamborēt, ka par šādu māžošanos i dzirdēt negribu.

Slaidais jauneklis melnajā uzvalkā stāvēja un klu­sēdams klausījās. Bet krustmāte Tildija tikai runāja tālāk:

— Vai dzirdēji, ko es teicu? Nu labi, ja reiz esi ieņēmis galvā, ka tev vajag runāt ar mani, tad klāj arī vaļā, bet es ar tavu atļauju ieliešu sev kafiju. Tā. Būtu tu bijis uzvedīgāks, piedāvātu arī tev, bet šitā iedrāzties, degunu gaisā, un bez klauvēšanas, bez nekā. It kā tev te kaut kas piederētu.

Krustmātes Tildijas pirksti sāka atkal knibināties pa klēpi.

— Reče nu, tevis dēļ nojuka valdziņš! Es te adu sev šalli. Ziemas kļūst aizvien bargākas, un vecuma galā, kad kauli tik salīgi, vajag kādu siltāku apģērba gabalu.

Slaidais jauneklis melnajā uzvalkā apsēdās.

— Prātīgāk, tas ir veclaiku krēsls, — brīdināja krustmāte Tildija. — Nu, tad es klausos, sāc no gala, ko tu man īsti gribēji teikt. Tikai pielūko, balsi gan nepacel un neglūni manī ar tādām acīm. Žēlīgā de­bess, no tāda skatiena cilvēkam tirpuļi sāk skriet pār kauliem!

Puķēm izrotātais porcelāna pulkstenis uz kamīna noskandināja trīs. Gaitenī, sastājušies ap pītu grozu, nekustīgi kā mūmijas gaidīja četri vīri.

— Jā, par to grozu, — krustmāte Tildija atsāka. — Tas ir bezmaz septiņas pēdas garš un nemaz ne­izskatās pēc veļas groza. Un kam tie četri vīrišķi, kas tev tur līdzi? Tik daudz nesēju grozam tak ne­vajag, — kur nu, tas jau viegls kā skals.

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā sēžot paliecās mazliet uz priekšu. Šķita, it kā viņš gribētu sacīt, ka pēc brīža grozs vairs nebūs tik viegls.

— Pag, pag! — krustmāte Tildija domīgi turpi­nāja. — Kur šādu grozu esmu jau redzējusi? Liekas, tas bija pirms pāris gadiem. Kā rādās… A, nu es atminos. Tas bija toreiz, kad dievs pieņēma manu kaimiņieni misis Dvaijeru.

Viņa pikti nolika savu kafijas tasi uz galda.

— Tad tālab tu atnāci? Bet es domāju, ka gribi pierunāt, lai kaut ko nopērku. Nu, pagaidi, lai mana Emīlija vakara pusē pārbrauc no koledžas! Pirms ne­dēļas nosūtīju viņai vēstuli. Saprotams, to jau nu nerakstīju, ka man nav vairs ne tā lunkanuma, ne žirgtuma, tikai tāpat vien ieminējos, sak, gribētu atkal pavērties tevī, kur tas laiks, kopš neesmu re­dzējusi. Viņa man gluži kā pašas bērns. Ņujorkā dzīvo, redz, kā.

Tad nu gan, jaunskungs, viņa paņems tevi priekšā un izlidinās kā korķi laukā…

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā raudzījās krust­mātē Tildijā tā, it kā viņam būtu tās žēl.

— Ko tu tā blenz? — krustmāte bargi noprasīja.

Viņš pievērtām acīm, kā laizdamies miegā, šūpo­jās krēslā uz priekšu un atpakaļ. Vai viņai arī netik­tos pagulēt? — viņš it kā čukstēja. Pagulēt, pagulēt, mierīgi pagulēt…

— Ka tevi sātans un deviņi kraukļi! Šie pirksti — lai arī cik izģinduši — ir noadījuši simt šaļļu, divisimt kamzoļu un seši simti tējkannu sildāmo! Tu tikai posies vien prom. Kad pienāks mana pēdējā stun­diņa, varbūt tad es parunāšos ar tevi. — Un krust­māte Tildija uzņēma citu valodu. — Bet tagad pa­stāstīšu tev par Emīliju, par savu mīļo, savu jauko bērniņu.

Krustmāte Tildija domīgi pašūpoja galvu. Viņas lolotā Emīlija, ar zeltainiem, zīdainiem matiem kā dzeltenām kukurūzas skarām …

— Kā šodien es atminos vēl to dienu, kad pirms divdesmit gadiem nomira viņas māte, atstājot Emī­liju pie manis. Tālab jau negribu ne acīs redzēt tavus grozus un visas tās padarīšanas. Nu, pasaki man, kāds labums no miršanas? Jaunskungs, es mir­šanu neatzīstu. Kā šodien atminos …

Krustmāte Tildija apklusa: kāds atmiņu dzēliens bija skāris viņas sirdi. Pirms gadiem piecdesmit kādā pievakarē viņas tēvs drebošā balsī bija čukstējis:

— Tildij, nu saki man, kā gan tu dzīvosi? Tik aušīgi izturēdamās, nevienu puisieti nepieturēsi. Tu tikai paķircinies un prom. Laiks tev kļūt prātīgai, iziet pie vīra, laist pasaulē bērnus.

— Papuci, — Tildija attrauca, — man patīk smie­ties un dziedāt, un diet. Es neesmu no tām, kas pre­cas. Nevaru atrast vīrieti ar maniem uzskatiem, papuci.

— Ar kādiem uzskatiem?

— Ka nāvei nav prāta ne tik, cik melns aiz naga! Tā paņēma māmiņu tieši tad, kad viņa mums bija visvairāk vajadzīga. Vai tu teiksi, ka tas ir prāta darbs?

Tēva acis kļuva valgas, skumjas un nespodras.

— Tev kā jau vienmēr ir taisnība, Tildij. Bet ko lai dara? Nāve reiz atnāk pie katra.

— Vajag cirst tai pretī! — viņa iesaucās. — Belzt tai pa pakrūti! Neticēt tai!

— Tas viss ir veltīgi, — tēvs sērīgi noteica. — Reiz tā paņem ikvienu no mums.

— Bet tā, papuci, nedrīkst to atstāt. Tūliņ es tev visu izskaidrošu. Nu, saki, vai nav muļķīgi, ka cil­vēki nodzīvo dažus desmitus gadu, un pēc tam tos iebāž zemē kā pupas, bet nekas pat neuzdīgst. Nu, kāda tam visam ir jēga? Cilvēki guļ zemē miljoniem gadu, bet nevienam — nekāda labuma. Un lielākā daļa tik izskatīgi, tik mīļi un tik labi cilvēki vai vis­maz centušies tādi būt.

Bet tēvs vairs neklausījās. Viņš pamazām izdzisa, izbālēja, kā saules gaismā atstāta fotoplate. Viņa mē­ģināja atsaukt viņu atpakaļ, taču veltīgi. Tad apsvie­dās un aizskrēja. Viņa nespēja palikt, ja viņš bija sastindzis, kā noliegdams viņas pārliecību. Viņa ne­gāja arī uz tēva bērēm. Vienīgais, ko viņa izdarīja, — atvēra šai mājā senlietu tirgotavu un gadu gadiem dzīvoja viena, tas ir, kamēr ieradās Emīlija. Tildija negribēja meiteni pieņemt. Kādēļ? Tādēļ, ka Emīlija ticēja nāvei. Bet Emīlijas mātei kā senai draudzenei Tildija bija apsolījusi meiteni nepamest.

— Emīlija ir vienīgais cilvēks, kas šai mājā dzī­vojis kopā ar mani, — krustmāte Tildija turpināja. — Es tā arī neapprecējos. Man bija bail iedomāties, ka vīrietis, ar kuru būšu nodzīvojusi kopā divdesmit trīsdesmit gadus, manu acu priekšā reiz ņems un nomirs. Tad jau mani uzskati sabruktu kā kāršu namiņš. Es turējos tālu no visas pasaules. Kad cil­vēki pieminēja nāvi, es spiedzu.

Jaunais cilvēks pacietīgi, pieklājīgi klausījās. Tad viņš pacēla roku. Viņa melno acu dzedrais spīdums liecināja, ka viņš zina visu, ko krustmāte teiks, pirms viņa pagūst pavērt muti. Viņš zināja, ka otrā pasau­les kara sākumā viņa uz visiem laikiem izslēdza savu radiouztvērēju un pārstāja lasīt laikrakstus, ka reiz viņa pamatīgi iebelza ar lietussargu pa pakausi kādam pircējam un padzina to no sava veikala, kad tas par katru cenu centās attēlot, kāda izskatījusies Atlantijas piekraste pēc sabiedroto desanta izcelša­nās, kad jūdzēm tālu paisuma viļņos zvalstījušies kritušo līķi.

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā sēdēja vecajā šūpuļkrēslā un smaidīja. Jā, viņš jau zināja, ka krustmāte Tildija bija kā uzburta uz agrāko laiku jaukajām skaņu platēm. Cik ļoti viņai patika šūpuļ- dziesmas, Harija Lodera «Pastaiga mijkrēslī», madame Šūmanes-Heinkes iedziedātās plates — bez iebrukumiem, bez ārzemju briesmu ziņām, slepkavī­bām, noindēšanām, automašīnu katastrofām un paš­nāvībām. Mūzika palika nemainīga katru dienu, visas dienas pēc kārtas. Līdz ar gadiem krustmāte Tildija pūlējās arī Emīlijai iepotēt savu pārliecību. Bet Emī­lija ticēja nāvei. Taču viņa respektēja krustmātes Tildijas uzskatus un nekad nerunāja par miršanu.

Visu to jaunais cilvēks jau zināja.

Krustmāte Tildija pavīpsnāja.

— Kā tu vari visu to zināt? Ja tu, kā teikt, esi uzcerējis iemānīt mani šai ērmu grozā, tad esi sajau­cis adreses. Līdzko tu man piedursi pirkstu, e? tev iespļaušu tieši sejā!

Jaunais cilvēks smaidīja. Krustmāte Tildija vēl­reiz pavīpsnāja.

— Ko nu smīkņā kā tāds slims suns. Esmu par vecu, lai ap mani lakstotos. Esmu izkaltusi kā veca bute, jā, ir jau vecums, kur nu tie gadi…

Bija dzirdams troksnis. Kamīna pulkstenis nosita trīs. Krustmāte Tildija uzmeta tam piktu skatienu. Ērmoti gan! Vai tad pirms brīža jau nenosita trīs? Viņai patika baltais stundenis ,ar plikajiem zelta eņģelīšiem, patika, ka tas skandināja kā tālīns maigs katedrāles zvans.

— Vai tu vēl ilgi domā te sēdēt, jaunais cilvēk?

Viņš pasēdēšot.

— Tad nu, kā teikt, neņem ļaunā, ja es brīsniņu nosnaudīšos. Nē, nē, paliec vien turpat krēslā. I ne­domā līst uz šo pusi. Es tikai maķenīt pievēršu acis. Tā. Re, tā …

Kāds miers. Cik jauks, rāms, patīkams klusums. Vien pulkstenis tikšķ, rosīgs kā meža skudra. Vecajā istabā ir tikai pulētā sarkankoka un krēsla ādas sēdekļa smarža, un grāmatas stāv sastingušas uz plaukta. Cik labi. Cik bezgala labi…

— Tu taču necelsies augšā no krēsla? Nu, protams, ka ne. Ar vienu aci es būšu nomodā. Jā, jā godā­tais, nomodā gan. Oh …

Kā pēlī. Kā sapnī. Kā dziļā miegā. Gandrīz vai ka zemūdens valstībā. Cik bezgala labi.

Bet kas te ložņā man apkārt pa tumsu? It neko nevaru saredzēt!

Kas te nomutē mani uz vaiga? Vai tu, Emīlij? Nē. Nē. Man tikai šķita. Maķenīt biju iesnaudusies. Žē­līgā debess, nu tas ir klāt! Viss peld — arvien tālāk, tālāk un tālāk…

KO? KAS? OH!

— Pag, kamēr uzkabinu sev brilles. Nu, ta! Pulkstenis vēlreiz nosita trīs. Kaunies, vecais laika zagli, kaunies ar! Būs tevi jādod salabot.

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā stāvēja pie dur­vīm. Krustmāte Tildija viņam pamāja.

— Kas tad nu, jaunskungs, ka tik drīz prom? Ak nekas neiznāca vis, ko? Par velti centies mani te apvārdot, es esmu stūrgalvīga kā ēzelis. No še­jienes mani vilkšus neizvilks laukā, tā ka otrreiz i nemēģini!

Jaunais cilvēks cienīgi palocījās. Viņš ir nedo­māja te kādreiz atgriezties.

— Lieliski, — krustmāte Tildija noteica. — Cik reižu es papucim nesacīju, ka uzvara tomēr būs mana! Tagad pie šī paša loga es varēšu adīt vēl sim­tiem gadu. Lai viņi vai griež visu kājām gaisā, tik­pat nedabūs mani laukā.

Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā nozibsnīja acis.

— Akurāt kā runcis, kurš putniņu apēdis! — krust­māte Tildija iesaucās. — Tūdaļ pat aizvāciet šo ērmu grozu!

Visi četri vīri sāka rosīties. Tildija nopētīja, kā viņi pacēla tukšo grozu, bezmaz vai grīļodamies zem tā.

— Ei, jūs tur! — Viņa sašutusi pietrūkās kājās. — Vai esat nozaguši manas senlietas? Vai varbūt grāmatas? Vai pulksteņus? Kas jums tai grozā tur īsti ir?

Jaunais cilvēks, jautri svilpodams, uzgrieza viņai muguru un sekoja saviem vīriem, kuri aiz piepūles pūta un elsa. Pie durvīm viņš parādīja uz grozu, aicinot krustmāti Tildiju tuvāk. Viņš it kā jautāja, vai viņa nevēlas pacelt vāku un ieskatīties iekšā.

— Es, vai? Lai ietu skatīties? Ko niekus! Taisies, kā tiec! — krustmāte Tildija uzsauca.

Jaunais cilvēks tumšajā uzvalkā, uzlicis galvā platmali, aši atsveicinājās.

— Sveiki, sveiki! — Krustmāte aizcirta durvis.

Prom ir. Nu reiz būs miers. Tādi kā nelabā apsēsti.

Paskat, ko sadomājuši! Lai staigā veseli ar savu grozu. Ja ari būs kaut ko nozaguši, dievs ar viņiem, nav liela bēda, likuši tikai pašu vien mierā.

— A-a. — Krustmāte Tildija pasmaidīja. — Re, kur nāk mana Emīlija, pārbraukusi no savas kole­džas. Bija ar laiks. Kāds piemīlīgs meitēns. Un kas par soli! Bet kas tad tas? Tik bāla un nomākta, knapi kust. Tad ta nu brīnums! Galīgi nospiesta. Naba­dzīte. Būs jāuzliek galdā kafija un kūkas.

Emīlija nāca augšup pa lieveņa kāpnēm. Krust­māte Tildija, rosīdamās pa istabu, dzirdēja viņas lēnos, smagos soļus. Kas gan tam meitēnam kaiš? Velkas kā ķirzaka pēc ziemas guļas. Atvērās durvis. Turēdamās pie misiņa roktura, gaitenī stāvēja Emīlija.

— Emīlij? — krustmāte Tildija iesaucās.

Nokārtu galvu, tik tikko vilkdama kājas, meitene

ienāca istabā.

— Emīlij! Kā es tevi gaidīju! Te bija kaut kādi dienaszagļi ar grozu. Lūkoja piedabūt mani, lai no­pērku kādus tur krāmus. Cik labi, ka tu esi mājās. Uzreiz tā kā mīlīgāk, lai…

Pēc brīža krustmāte Tildija atskārta, ka Emīlija raugās viņā kā tukšumā.

— Emīlij, nu kas tev lēcies? Ko tu tā skaties? Te būs kafija. Dzer nu!

— Emīlij, kālab tu kāpies atpakaļ?

— Emīlij, nekliedz! Nu, nekliedz taču, bērns! Tā kliegdama, tu vēl zaudēsi prātu. Emīlij, celies augšā, ko tu spiedies pie sienas. Emīlij, bērniņ, nu ko tu tā ērmojies? Es taču netaisos tev kost!

— Mīļā stundiņa, kas nu vēl nebūs!

— Emīlij, saki, kas noticis, bērns …

Paslēpusi seju plaukstās, Emīlija ievaidējās.

— Bērniņ, manu bērniņ, — krustmāte Tildija čukstēja.

— Iedzer malciņu ūdens. Te būs.

Emīlija atvēra acis, bet, kaut ko ieraudzījusi, tūliņ atkal tās aizmiedza un sāka trīcēt pie visām miesām.

— Krustmāt Tildij, krustmāt…

— Rimsties jel! — krustmāte Tildija iepliķēja viņu. — Kas tev kaiš?

Emīlija saņēma drosmi un vēlreiz atvēra acis.

Viņa pastiepa roku. Tā izgāja krustmātei Tildijai cauri.

— Ko tu māžojies! — krustmāte Tildija sauca.

— Ņem prom roku! Ņem prom, vai dzirdi!

Emīlija atsprāga atpakaļ un papurināja galvu, tā ka zeltainās cirtas noviļņojās vien.

— Krustmāt Tildij, tevis vairs nav. Tie ir tikai murgi. Tu esi mirusi!

— Kuš nu, maziņā!

— Tu šeit vairs nevari būt.

— Dievs tēvs debesīs, Emīlij, mīļā …

Viņa satvēra Emīlijas roku. Tā izgāja cauri viņē­jai kā gaisam. Acumirklī krustmāte Tildija bija stā­vus un piecirta kāju.

— Ak vai! — viņa iespiedzās. — Ak tu blēdis tāds! Nešķīstais glunda! — Viņa sažņaudza savas vājās plaukstas stiegrainās, bālās, krama cietās dū- rītēs. — Nolādētais elles prauls! Viņš man to no­zaga! Viņš man to izvīla! Viņš, jā, jā, viņš ir tas vaininieks! Pagaidi, nu tu man … — Viņa vai sprāga aiz dusmām. Viņas blāvi zilās acis iezalgojās. Tad viņa apklusa un tikai šņāca. Pēc tam pagriezās pret Emīliju.

— Celies augšā, bērns! Tu man esi vajadzīga!

Emīlija trīcēdama gulēja uz grīdas.

— Daļa no manis vēl atrodas šeit, — krustmāte Tildija paziņoja. — Ka tevi kociņš, nu kādu laiku būs jāiztiek ar to, kas atlicis. Padod man cepuri!

— Man bail, — atzinās Emīlija.

— Ko, vai no manis, vai?

— Jā.

— Ej nu, auša, vai es kads spoks! Tu mani pazīsti tik ilgus gadus. Tagad nav laika te pinkšķēt. Augšā, nu, žigli, citādi dabūsi man sukas!

Emīlija šņukstēdama piecēlās un palika stāvam kā strupceļā iedzīts zvēriņš, kas apsver, uz kuru pusi sprukt.

— Kur tavs autiņš, Emīlij?

— Lejā, garāžā, krustmāt.

— Lieliski! — Un krustmāte Tildija stūma viņu ārā pa durvīm. — Pasaki tagad… — No lieveņa viņa aplaida asu skatienu apkārt. — Uz kuru pusi ir morgs?

Emīlija, turēdamās pie margām, nedroši taustījās lejā pa kāpnēm. — Ko tu domā darīt, krustmāt?

— Ko darīt? — izsaucās krustmāte Tildija, nikna, bāla, drebošiem žokļiem streipuļodama viņai pakaļ. — Kā, nu tak atdabūt savu miesu! Dabūt atpakaļ savu miesu! Nu, ašāk!

Automašīna rēca, Emīlija, krampjaini sažņaugusi stūri, cieši vērās uz priekšu, līkumojot pa pieliju­šajām ieliņām. Krustmāte Tildija vicināja saules­sargu.

— Ašāk, meit, ašāk, kamēr viņi nav iešļircinājuši manā miesā visas tās zāles un sagraizījuši to gabalu gabalos. Līķu meistari uz to nav mācāmi. Tie tevi, cilvēku, ņems un sakapās līdz galīgai nepazīšanai!

— O, krustmāt, krustmāt, atlaid taču mani, neliec man braukt uz turieni! Tam vairs nav nozīmes, nav taču, krustmāt, — meitene izdvesa.

— Tā, esam klāt.

Emīlija piebrauca ietves malā un saļima pie stūres, bet krustmāte Tildija jau bija izlēkusi no mašīnas un, svārkiem plīvojot, teciņus devās uz priekšu pa morga iebraucamo ceļu uz turieni, kur no spīdīga, melna katafalka tobrīd nocēla pīto grozu.

— Ei, jūs tur! — viņa uzbrēca vienam no četriem nesējiem. — Tūliņ lieciet to zemē!

Visi četri pacēla acis.

— Paejiet sāņus, cienītā, — viens no viņiem ieru­nājās. — Netraucējiet mums strādāt.

— Tur iekšā ir mana miesa! — Viņa savēcināja saulessargu.

— Man par to nekas nav zināms, — teica otrs.

— Kundze, es palūgšu, nestāviet ceļā. Šis te ir varen smags.

— Ser! — viņa iesaucās, sāpīgi aizskarta. — Tad ziniet, ka es sveru tikai simt desmit mārciņas.

Vīrs uzmeta krustmātei vienaldzīgu ' skatienu.

— Jūsu svars, kundze, mani neinteresē. Man jātiek mājās uz vakariņām. Sieva mani nositīs, ja noka­vēšos.

Visi četri vīri devās uz priekšu un krustmāte Til­dija viņiem pakaļ — cauri gaitenim, taisni iekšā sek­ciju zālē.

Tur grozu jau nepacietīgi gaidīja vīrietis baltā virsvalkā. Redzot, ka tas ir klāt, viņš atplauka ap­mierinātā smaidā. Krustmāti Tildiju neinteresēja ne šis cilvēks, ne viņa alkatība. Kad grozs bija novie­tots, nesēji nozuda. Vīrietis baltajā virsvalkā paskatī­jās uz krustmāti un sacīja:

— Kundze, lēdijai šeit nu nav vietas.

— Re, cik labi, ka jūs to saprotat, — viņa apmie­rināti noteica. — Tieši to jau es pūlējos iestāstīt tam melnā ģērbtajam jaunskungam!

Vīrietis apmulsa.

— Kādam jaunskungam?

— Nu, tam ar to melno uzvalku, kurš ložņāja ap manu māju.

— Pie mums tāds nestrādā.

— Tas nav no svara. Jūs nupat gaužām prātīgi sacījāt, ka lēdijai šeit nav vietas. Es nemaz negribu sevi te atstāt. Es gribu tikt atpakaļ mājās. Gribu gatavot cepeti, klāt jau Lieldienas, svētdien nāks ciemiņi. Man jāpaēdina Emīlija,, jāada kamzoļi, jā­uzvelk pulksteņi…

— Kā redzams, jūs esat filantrope, ar zināmu tiek- , smi uz filozofēšanu, bet man diemžēl jāstrādā. Ir atvestas kādas mirstīgās atliekas. — Pēdējo frāzi viņš izrunāja ar acīm redzamu labpatiku un sāka pārcilāt savas krūzes, šļūtenes, nažus un citus in­strumentus.

Tildija saslējās.

— Ja jūs manai miesai kauc pirkstiņu piedursiet, es jūs…

Viņš atgainījās no viņas kā no mušas.

— Džordž, — viņš mierīgi pasauca, — pavadiet lēdiju līdz vārtiņiem, lūdzu!

Džordžam pienākot, krustmātes Tildijas acis iezvērojās.

— Rokas nost un — taisies, ka tiec!

Džordžs sagrāba viņu aiz rokas.

— Lūdzu, šeit.

Tildija atbrīvojās no tvēriena. Pavisam viegli. Viņas ķermenis it kā izslīdēja. Tas bija pat uzjaut­rinoši. Kas to būtu domājis, ka vecuma galā viņa iegūs tik neparastas spējas.

— Reče nu! — viņa varen iepriecināta sacīja. — Jūs man it neko nevarat padarīt. Tūliņ atdodiet manu miesu!

Prožektors nevērīgi pacēla groza vāku. Tad, vai­rākkārt pavēries grozā un krustmātē Tildijā, viņš saprata, ka šīs mirstīgās atliekas… nē. . . vai patiešām? .. . nevar būt… un tomēr-. . . jā .. . nē .. . nē … tas nav iespējams, taču …

— A, — beidzot atguvis elpu, viņš izdvesa un pagriezās pret krustmāti. Tad piemiedza ieplestās acis.

— Kundze, — viņš piesardzīgi iesāka. — Vai šī lēdija… ir jūsu … radiniece?

— Ļoti tuva radiniece. Lūdzu, prātīgāk!

— Varbūt māsa? — Viņš cerībā ķērās pie pēdējā, projām slīdošā loģikas salmiņa.

— Tad nē jel, stulbeni. Es pati, vai dzirdi? Es pati!

Prožektors brīdi padomāja.

— Nu nē, — viņš sacīja. — Kaut kas tāds nemēdz atgadīties. — Viņš sāka rīkoties ar instrumentiem.

— Džordž, pasauc kādu sev palīgā. Nav iespējams strādāt, ja cilvēku traucē.

Kambarī ienāca visi četri vīri. Krustmāte Tildija izaicinoši sakrustoja rokas. — Nekā nebūs! — viņa sauca, kad viņu kā šaha bandinieku no sekciju zāles izbīdīja līķu kambarī, tad gaitenī, vestibilā un pēc tam uzgaidāmajā telpā, kur viņa bez spēka atkrita krēslā. Sēdekļu rindas izzuda pelēkā klusumā, un gaisā vēdīja ziedu smarža.

— Lūdzu, kundze, — viens no vīriem sacīja.

— Šeit jūs varēsiet atpūsties līdz rītdienas ceremo­nijai.

— Es nekustēšu ne soli, kamēr nedabūšu to, kas man pienākas.

Viņa sēdēja, zodu iecirtuši, bālajiem pirkstiem nervozi knibinot apkaklītes mežģīnes un ar garo, pogoto zābaku sirdīgi bungājot grīdu. Kurš tikai pie­nāca maķenīt tuvāk, tam viņa blieza ar saulessargu. Bet, kad vīri grasījās viņu satvert, viņa gluži vien­kārši izslīdēja.

Morga direktors misters Keringtons, izdzirdis kņadu, steidza šurp noskaidrot, kas tam par iemeslu.

— š-šš, — pielicis pirkstu pie lūpām, viņš čuk­stēja saviem darbiniekiem. ■— Vairāk cieņas, vairāk cieņas. Kas īsti te notiek? O, kundze, vai varu jums kaut kā pakalpot?

Krustmāte Tildija nopētīja viņu no galvas līdz kājām.

— Jā, varēsiet gan.

— Ar ko, lūdzu, varu būt noderīgs?

— Aizejiet tur uz to istabu, 1 — krustmāte Tildija nokomandēja.

— Jā-aa?

— Un pasakiet tam tur nažu meistaram, kas nevar vien sagaidīt, kad tiks pie griešanas, lai met pie ma­las šo māžošanos un liek manai miesai mieru. Es esmu jaunava. Un es negribu nevienam rādīt savas dzimumzīmes, plankumiņus un rētas, un arī gar līko potītes kaulu nevienam nav nekādas daļas. Es ne­gribu, ka viņš tur urķē un baksta, un visādi spīdzina manu miesu.

Misters Keringtons neko nesaprata, jo vēl nezi­nāja, kāds šai dāmai sakars ar atvesto ķermeni. Viņš bezpalīdzīgi raudzījās uz krustmāti.

— Viņš tur uzlicis mani uz galda kā tādu izķidā- jamu balodi, — viņa stāstīja.

Misters Keringtons metās noskaidrot, kas īsti no­ticis. Telpā iestājās gaidpilns klusums, kamēr aiz dur­vīm sekciju zālē bija dzirdamas paceltas balsis un baismīgs strīdiņš, un pēc minūtēm piecpadsmit at­griezās misters Keringtons — bāls kā krīts.

Skrienot viņam nokrita acenes.

— Jūs visu briesmīgi sarežģījat, — viņš teica.

— Es, vai, — krustmāte Tildija aizsvilās. — Dievs tēvs debesīs, kas nu vēl nebūs! Klausieties, mister Ķidātāj, vai kā jūs tur… Ja jums nav kauna sacīt, ka…

— Mēs jau nolaižam asinis …

— Ko?!

— Jā, jā, tik tiešām, tā ka ejiet vien prom, tur nu it neko vairs nevar līdzēt. — Viņš nervozi iesmējās. — Mūsu prožektors jau sāk taisīt sekciju, lai no­teiktu nāves cēloni.

Krustmāte kā dzelta pielēca kājās.

— Kā viņš uzdrīkstas! Tas atļauts vienīgi tiesas ekspertam!

— Nu, dažreiz izņēmuma kārtā mēs …

— Marš atpakaļ, un lai tas miesniekzellis uz lī­dzenas vietas atlej atpakaļ dižciltīgās Jaunanglijas asinis šajā ķermenī, bet, ja viņš jau paguvis kaut ko izvilkt laukā, lai tūdaļ atliek visu vietā un atdod mani atpakaļ pilnīgā kārtībā. Vai dzirdat?

— Diemžēl nevaru jums nekā palīdzēt. Tik tiešām nevaru.

— Nu, tad klausieties, ko es jums teikšu. Es te stāvēšu kaut vai simts gadus. Vai dzirdat? Un visiem jūsu klientiem, kas te nāks garām, es spļaušu ģīmī ektoplazmu!

Pamazām apjēdzis, ko tas nozīmē, Keringtons ievaidējās.

— Vai jūs gribat mūs izputināt? To taču jūs ne­darīsiet.

Krustmāte pasmīnēja.

— Jūs tā domājat?

Keringtons metās pa tumšo gaiteni prom. Bija dzir­dams, ka gaiteņa galā viņš atkal un atkal griež tāl­ruņa numuru. Pusstundu vēlāk morga priekšā kauk­damas nobremzēja vairākas automašīnas. Pēc brīža ar pārbiedēto direktoru priekšgalā pa gaiteni nāca šurp trīs morga vicedirektori.

— Kas šeit īsti notiek?

Krustmāte visu izskaidroja, stāstījumā iepīdama pa trāpīgam lamu vārdam.

Direktori aizgāja apspriesties, devuši prožekto­ram rīkojumu, lai pārtrauc darbu, kamēr tiks panākta vienošanās. . . Prožektors iznāca no sava kambara un, vēlīgi smaidīdams, kūpināja resnu, melnu cigāru.

Krustmāte ieraudzīja cigāru.

— Kur jūs birdināt pelnus? — viņa šausmās iesaucās.

Prožektors tikai pavīpsnāja un vienā mierā pūta gaisā dūmu gredzenus.

Apspriede bija galā.

— Kundze, nu, runājot nopietni, jūs taču negribat mūs izputināt?

Krustmāte noskatīja šos maitasputnus no galvas līdz kājām.

— Un kālab gan ne?

Keringtons noslaucīja sviedrus.

— Varat saņemt savu miesu.

— Oh! — krustmāte iesaucās. Bet tūliņ piesardzīgi noprasīja: — Vai pilnīgi veselu?

— Pilnīgi veselu.

— Bez formalīna?

— Bez formalīna.

— Ar visām asinīm?

— Jā, jā, ar visām asinīm, dieva dēļ, tikai ņemiet un ejiet!

Krustmāte cienīgi palocīja galvu.

— Ļoti jauki. Bet, pielūkojiet, lai viss būtu pil­nīgā kārtībā.

Keringtons pagriezās pret prožektoru. — Nu, ko jūs stāvat, kretīns tāds! Aši savediet viņu kārtībā!

— Un nebirdiniet virsū pelnus! — krustmāte Til­dija piekodināja.

— Uzmanīgāk, uzmanīgāk, — krustmāte Tildija brīdināja. — Lieciet grozu zemē, lai varu iekāpt.

Uz ķermeni viņa pat nepaskatījās. Tikai noteica: — Akurāt kā dzīva. — Un iegūlās grozā.

Viņu satvēra ledainas stinguma knaibles, tad vi­ņai kļuva nelabi, sāka reibt galva. Viņa bija kā lāse matērijas, kā lāse ūdens, kas cenšas iesūkties be­tonā. Tas velkas ilgi. Un ir visai mokoši. Tas ir tik­pat grūti kā tauriņam iespraukties atpakaļ vecajā, cietajā kūniņā.

Vicedirektori ar bažām vēroja krustmāti Tildiju. Misters Keringtons lauzīja rokas, žestikulēja, badīja ar pirkstiem gaisu, it kā ar to varētu krustmātei palīdzēt. Prožektors, manāmi uzjautrināts, vēroja notiekošo ar skeptisku smīnu.

Iesūkšanās ledainā, dzelmainā granītā. Iesūkšanās senā, sastingušā statujā. Spiešanās dziļāk un dziļāk.

— Atdzīvojies, kad tev saka! — krustmāte Tildija pati sev uzsauca. — Un piecelies.

Ķermenis grozā sakustējās un piecēlās sēdus.

— Slienies kājās!

Akli taustīdamies, ķermenis uzslējās stāvus.

— Sāc redzēt! — krustmāte Tildija pavēlēja.

Aklajās, ar plēvi pārvilktajās acīs ielija gaisma.

— Sāc just! — krustmāte Tildija mudināja.

Augums sajuta siltumu un cieto sekciju galdu,

pret kuru, smagi elpojot, atbalstījās.

— Kusties!

Ķermenis paspēra lēnu, čīkstošu soli.

— Sadzirdi! — viņa noskaldīja.

Kurlās ausis sāka uztvert apkārtējās skaņas: pār­steigtā prožektora sēcošo elpu, mistera Keringtona šņukstēšanu un pašas čērkstošo balsi.

— Ej! — viņa pavēlēja.

Ķermenis sāka soļot.

— Domā! — viņa sacīja.

Vecās smadzenes sāka domāt.

— Runā! — viņa teica.

Ķermenis palocījās, pret apbedīšanas biroja darbi­niekiem, teikdams: — Sirsnīgi tencinu.

— Bet nu, — viņa beidzot sacīja, — izraudies! Un pār viņas vaigiem sāka ritēt laimes asaras.

Un tagad, ja gribat apciemot krustmāti Tildiju, ap četriem pēc pusdienas aizejiet uz viņas senlietu tir­gotavu un pieklauvējiet. Uz durvīm būs liels, melns sēru vainags. Nepievērsiet tam uzmanību. Krust­māte Tildija to tur atstājusi, — tāda nu viņa reiz ir. Pieklauvējiet pie durvīm. Tām priekšā būs aizšautas divas bultas un piekarinātas trīs atslēgas, un, kad pieklaudzināsiet, jums atsauksies viņas spalgā balss.

—- Vai tur atkal tas vīrišķis melnajā uzvalkā?

Un jūs sāksiet smieties un teiksiet: nē, nē, tas esmu es, krustmāt Tildij.

Un arī viņa sāks smieties un sacīs: — Tad nāciet iekšā, bet labi veicīgi! — Un atšaus durvis un tūliņ atkal aizcirtis, lai līdz ar jums pa tām neielavītos vīrietis melnajā uzvalkā. Tad viņa jums piedāvās apsēsties un ielies kafiju, un parādīs nule noadīto kamzoli. Viņa gan vairs nav tik žirgta kā senāk, un arī viņas acis vairs nav tik gaišas, bet citādi viņa turas braši.

— Ja nu jūs būsiet rātns un labiņš, — krustmāte Tildija sacīs, atbīdīdama savu kafijas tasi sāņus, — es parādīšu jums kaut ko īpašu.

— Ko tad? — jūs jautāsiet.

— Are, — viņa teiks, varen priecīga, ka ir, ar ko palepoties, un ka var izspēlēt mazu joku.

Tad viņa kautri atraisīs savas apkaklītes mežģīnes un pabīdīs tās mazliet sāņus.

Uz mirkli jūs ieraudzīsiet garu, zilganu rētu, kas palikusi no rūpīgi aizšūtā sekcijas grieziena.

— Nemaz nav smādējams skroderdarbs, — viņa atzinīgi noteiks. — Varbūt vēl tasīti kafijas, ko? Dzeriet veseli!