Paši dievi

5

Tomēr vesela gada darbs viņiem bija devis ļoti maz. Ziņojumi beidzot bija aizkļuvuši pāri; ziņo­jumi bija saņemti pretī. Un nekā.

— Gluži vienkārši miniet! — Lemonts kaismīgi sacīja Bronovskim. — Miniet uz dullo! Tikai tādā veidā!

— Tieši to jau es daru, Pīt. Kāpēc jūs esat kļu­vis tik lecīgs? Ar etrusku uzrakstiem es noņēmos divpadsmit gadu. Vai jūs domājat, ka šis darbs prasīs mazāk laika?

— Mīļais dievs, Maik! Mēs nevaram gaidīt div­padsmit gadu.

— Kāpēc ne? Paklausieties, Pīt, man nav pa­gājusi secen pārmaiņa jūsu nostājā. Kopš kāda mēneša jūs esat taisni neciešams. Manuprāt, mums jau pašā sākumā bija skaidrs, ka šis darbs nevar veikties ātri un ka jābūt pacietīgiem. Jūs taču saprotat, ka man ir arī savi tiešie pienākumi universitātē. Esmu jau vairākkārt jums to jautājis. Atļaujiet jautāt vēlreiz. Kāpēc jūs tagad tik traki steidzaties?

— Tāpēc, ka steidzos, — Lemonts atcirta. — Tā­pēc, ka es gribu tikt ar to galā.

— Apsveicu! — Bronovskis sausi sacīja. — Arī es gribu. Paklausieties, jūs taču netaisāties drīz mirt, ko? Vai jūsu ārsts būtu pateicis, ka esat ne­glābjami slims ar vēzi?

— Nē jau, nē, — Lemonts nopūtās.

— Nu, kas tad?

— Nekas, — Lemonts atteica un steigšus aiz­gāja.

Kad Lemonts pirmoreiz meģinaja pierunāt Bro­novski nākt viņam palīgā, viņu bija aizvainojusi vienīgi Helama stulbi ietiepīgā nevēlēšanās atzīt pieņēmumu, ka paracilvēki ir gudrāki. To un tikai to Lemonts gribēja pierādīt. Sākumā viņam ne­kāda cita nodoma nebija.

Bet nākamo mēnešu laikā Lemontam nācās pie­dzīvot nebeidzamas pārestības. Viņa lūgumi pēc iekārtas, tehniskas palīdzības, skaitļotāja laika ne­tika apmierināti; pieprasīto komandējumu naudu viņam nepiešķīra; nodaļu kopīgajās sanāksmēs viņa domas nekad neņēma vērā.

Lūzums notika tad, kad Henriju Garisonu, kam bija mazāks darba stāžs un neapšaubāmi mazākas spējas nekā Lemontam, izvirzīja ļoti autoritatīvā

Konsultanta amatā, kas patiesībā būtu pienācies viņam. Tad Lemonta aizvainojums tā uzmilza, ka ar savas taisnības pierādīšanu vien vairs nepietika. Viņš ilgojās satriekt Helamu, viņu pilnīgi iznī­cināt.

So vēlmi katru dienu, gandrīz katru stundu uz­kurināja citu Sūkņa Stacijas darbinieku nepārproliiiuā nostāja. Lemonta spurainais raksturs neiz­raisīja sevišķas simpātijas, tomēr viņu ieredzēja diezgan labi.

Pats Garisons — kluss, patīkams jauns cilvēks, kas negribēja sabojāt attiecības ne ar vienu, — jutās gaužām neērti. Kādu dienu viņš parādījās Lemonta laboratorijas durvis ar stipri nobažījušos sejas izteiksmi.

— Hei, Pīt, vai es varētu ar jums parunāt pāris vārdu? — viņš jautāja.

— Cik vien vēlaties! — Lemonts atteica, rauk­dams pieri un vairīdamies skatīties Garisonam acīs.

Garisons ienāca un apsēdās.

— Pīt, — viņš sacīja, — es nevaru atteikties no piedāvātā amata, bet es gribu, lai jūs zinātu, ka neesmu pēc tā dzinies. Tas man bija pārsteigums.

—■ Kas jums liek atteikties? Man par to ne silts, ne auksts.

— Pīt, tas ir Helama pirksts. Ja es atteikšos, šo vietu dabūs kāds cits, ne jūs. Ko jūs vecajam esat nodarījis?

Lemonts piepeši uzklupa Garisonam:

— Ko jūs domājat par Helamu? Kas viņš, jūsu­prāt, ir par cilvēku?

Garisonam tas nāca negaidīti. Viņš savilka lū­pas, paberzēja degunu.

— Nu… — viņš sacīja un sastomījās.

— Liela personība? Spožs zinātnieks? Gudrs va­dītājs?

— Nu-u …

— Es jums pateikšu. Helams ir bezgodis! Krāp­nieks viņš ir! Ieguvis reputāciju un stāvokli un nu trīcēdams turas pie tā. Viņš zina, ka es redzu vi­ņam cauri, un tāpēc necieš mani.

Garisons īsi, samocīti iesmējās.

— Jūs taču neesat gājis pie viņa un teicis …

— Nē, tieši es viņam neko neesmu teicis, — Lemonts drūmi sacīja. — Kādu dienu es to izda­rīšu. Bet viņš tāpat zina. Viņš saprot, ka mani viņš nav apmuļķojis, pat ja es nekā nesaku.

— Bet, Pīt, kāda nozīme viņam ko teikt? Arī es nedomāju, ka viņš ir dižākais cilvēks pasaulē, bet kāda jēga to bazūnēt? Labāk paglaimojiet viņam. Jūsu karjera ir viņa rokās.

— Tiešām? Bet viņa reputācija ir manējās. Es vinu atmaskošu. Es vinu izģērbšu.

— Kā?

— Ta ir mana darīšana! — norūca Lemonts — viņam šai brīdī nebija ne jausmas, kā to panākt.

— Tas ir smieklīgi, — Garisons sacīja. — Jūs neuzvarēsiet. Viņš jūs iznīcinās. Kaut arī Helams patiešām nav Einšteins vai Openheimers, tomēr pasaulei viņš ir kaut kas vairāk nekā tie. Diviem miljardiem Zemes iedzīvotāju viņš ir Elektronu Sūkņa Tēvs, un nekas, ko jūs varat izdarīt, viņus neietekmēs, jo Elektronu Sūknis ir cilvēces para­dīzes atslēga. Kamēr tas darbojas, Helams ir ne­aizskarams, un jūs esat ķerts, ja domājat, ka tā nav. Velns parāvis, Pīt, sakiet viņam, ka viņš ir liels, un atzīstiet savus maldus. Neesiet otrs De­nisons!

— Ziniet ko, Henrij! — Lemonts pēkšņā nik­numā iesaucās. — Nemaisieties citu darīšanās!

Garisons aši pieceļas un, ne varda nebildis, aiz1',.ija. Lemonts bija ieguvis vēl vienu ienaidnieku vai vismaz pazaudējis vēl vienu draugu. Taču galu galā viņš nosprieda, ka tas ir to vērts, jo viena (iarisona izteiciena dēļ viņa domas ieguva citu virzienu.

Garisons bija sacījis: «…Elektronu Sūknis ir cilvēces paradīzes atslēga… Kamēr tas darbojas, lielāms ir neaizskarams.»

Šie vārdi skanēja Lemontam ausīs, un pirmoreiz viņa uzmanība no Helama pievērsās Elektronu Sūknim.

Vai Elektronu Sūknis patiešām bija cilvēces pa­radīzes atslēga? Vai tikai, nudien, tās nebija la­matas?

Vēsturē viss bija bijis sava veida lamatas. Kā­das lamatas slēpās Elektronu Sūknī?

Lemonts pietiekami labi pārvaldīja parateorijas vēsturi, lai zinātu, ka «lamatu» problēma nav pali­kusi nepētīta. Kad pirmoreiz tika paziņots, ka Elektronu Sūkņa darbības pamatprincips ir elek­tronu sūknēšana no Universa uz Parauniversu, ne­trūka tādu, kas tūlīt jautāja: «Bet kas notiks, kad visi elektroni būs aizsūknēti?»

Uz to viegli tika dota atbilde. Sūknējot ar vis­lielāko racionālo ātrumu, elektronu krājuma piep liks vismaz triljonreiz triljons triljoniem gadu — un pats Universs, tāpat, domājams, arī Parauni­verss, nepastāvēs ne niecīgu daļu šā laika.

Nākamais iebildums bija sarežģītāks. Nebija iespējams aizsūknēt visus elektronus. Notiekot elektronu sūknēšanai, palielināsies Parauniversa kopējais negatīvais lādiņš, bet Universs savukārt papildus iegūs pozitīvu lādiņu. Ar katru gadu, šai y starpībai pieaugot, sūknēt kļūs arvien grūtāk, jo būs jāpārvar pretējo lādiņu pievilkšanās spēks.

Protams, sūknēti tika neitrāli atomi, taču orbitālo elektronu novirzes sūknēšanas gaitā radīja efek­tīvu lādiņu, kas ārkārtīgi pieauga, notiekot radio­aktīvajām pārmaiņām.

Ja lādiņš paliktu koncentrēts sūknēšanas vietās, tā ietekme uz sūknējamiem atomiem gandrīz tūlīt pat apstādinātu visu procesu, taču, protams, no­tika difūzija. Lādiņš izplatījās pa visu Zemes virsmu, un sūknēšanas process bija aprēķināts, ņe­mot to vērā.

Zemes pieaugušais pozitīvais lādiņš lika pozitīvi lādētajam Saules vējam novirzīties tālāk no planē­tas, un palielinājās magnetosfēra. Pētījumi, ko iz­darīja Makfārlends (īstais Diženās Idejas autors, kā uzskatīja Lemonts), rādīja, ka tiek sasniegts zināms līdzsvars, jo Saules vējš aiznes projām ar­vien vairāk un vairāk akumulējušos pozitīvo da­ļiņu, kas bija atgrūstas no Zemes virsmas un aiz­dzītas augstāk eksosfērā. Ar katru sūknēšanas in­tensitātes palielināšanos, ar katru jaunuzbūvētu Sūkņa Staciju Zemes kopējais pozitīvais lādiņš mazliet pieauga un magnetosfēra palielinājās par dažām jūdzēm. Taču šīs pārmaiņas bija niecīgas, un pozitīvo lādiņu Saules vējš galu galā aizpūta projām un izkliedēja Saules sistēmas tālākajos rajonos.

Pat tad, ja lādiņa difūzija notiktu maksimāli ātri, pienāktu laiks, kad lokālā lādiņu atšķirība starp Universu un Parauniversu sūknēšanas vietās būtu kļuvusi pietiekami liela, lai sūknēšanas pro­cess apstātos, un līdz tam būtu aizritējusi tikai niecīga daļiņa no tā laika, kas būtu vajadzīgs, lai izlietotu visus elektronus, aptuveni rēķinot — viena triljontriljonā daļa.

Tas nozīmēja, ka sūknēšana būs iespējama tril­jons gadu. Tikai vienu triljonu gadu, taču tas bija

pieliekami, ar to bija diezgan. Pēc triljons gadiem sen vairs nebūs ne cilvēka, ne Saules sistēmas. Un, ļa arī cilvēks (vai kāds cits radījums — viņa pēcleeis un aizstājējs) tomēr vēl eksistēs, tad, bez •. lubām, kaut kas tiks izgudrots, lai situāciju uz­labotu. Triljons gados var izdarīt ļoti daudz.

Lemontam. bija tam jāpiekrīt.

Bet tad viņam ienāca prātā kāda cita doma, Kuru, kā viņš labi atcerējās, vienā no saviem po­pulārzinātniskajiem rakstiem bija izvirzījis pats I lelams. Apspiezdams sevī nepatiku, Lemonts sa­dzina rokā šo rakstu. Pirms viņš rīkojās tālāk, bija svarīgi izlasīt, ko Helams teicis.

Rakstā, starp citu, bija sacīts:

«Tā kā vienmēr un visur darbojas gravitācijas spēks, mūsu uztverē vārds «lejup» asociējas ar lādu neizbēgamu kustību, ko mēs varam izmantot, lai iegūtu derīgā darbā pārvēršamu enerģiju. Pagajušajos gadsimtos lejup tekošs ūdens grieza raius, kas savukārt darbināja tādas ierīces kā sūkņi un ģeneratori. Bet kas notiek, kad viss ūdens ir aiztecējis lejup?

Tad ierīces vairs nav iespējams darbināt, kamēr ūdens atkal tiek nogādāts augšup — un tas prasa darbu. Faktiski ūdens dzīšana augšup prasa vai­rāk enerģijas, nekā var iegūt, tam tekot lejup. Mēs strādājam ar enerģijas zaudējumu. Par laimi, šo darbu mūsu vietā paveic Saule. Tā iztvaicē okeā­nus, ūdens tvaiki paceļas augstu atmosfērā, iz­veido mākoņus un galu galā atkal nokrīt lejā kā lietus vai sniegs. Ūdens iesūcas zemē, piepilda avotus un upes, un tādējādi tiek nodrošināta mū­žīga ūdens lejuptecēšana.

Taču tā nevar būt gluži mūžīga. Saule spēj pa­celt augšup ūdens tvaikus, bet tikai tādēļ, ka —

kodoliskā nozīmē — arī tā «tek lejup», turklāt ne­salīdzināmi lielākā ātrumā nekā jebkura Zemes upe, un, kad tā visa būs «aiztecējusi», nekāds mums zināms spēks vairs nespēs to atkal uzvilkt augšā.

Visi enerģijas avoti mūsu Universā «tek lejup» un kādreiz izsīks. Mēs tur nekā nevaram darīt. It visam lejuptece ir tikai vienā virzienā, un mēs va­ram panākt pagaidu augšuptcci, atpakaļvirzienu, vienīgi izmantojot kādu lielāku tuvumā esošu lejupteci. Ja mēs gribam patiešām mūžīgu derīgas enerģijas avotu, mums nepieciešams ceļš, kas abos virzienos būtu lejupejošs. Mūsu Universā tas ir paradokss, jo pats par sevi saprotams, ka viss, kas vienā virzienā ir lejupejošs, otrā virzienā ir augšupejošs.

Bet vai mums jānorobežojas tikai savā Uni­versā? Padomāsim par Parauniversu. Tur arī ir ceļi, kas vienā virzienā ir lejupejoši, bet otrā — augšupejoši. Taču šie ceļi nesakrīt ar mūsējiem. Ceļš, kas no Parauniversa uz mūsu Universu ir lejupejošs, arī atpakaļvirzienā no Universa uz Pa­rauniversu ir lejupejošs, tāpēc ka abos Universos pastāv dažādi dabas likumi.

Elektronu Sūknis izmanto ceļu, kas abos virzie­nos ir lejupejošs. Elektronu Sūknis …»

Lemonts vēlreiz palūkojās uz virsrakstu. Tas skanēja: «Ceļš, kas abos virzienos ir lejupejošs».

Viņš sāka domāt. Šī koncepcija, protams, bija viņam pazīstama, tāpat kā no tās izdarītie seci­nājumi termodinamikā. Bet kādēļ nepārbaudīt pie­ņēmumus? Tā ir katras teorijas vājā vieta. Ja nu pieņēmumi, kas, formulējot ideju, uzskatīti par pa­reiziem, patiesībā būtu aplami? Kādi būtu secinā­jumi, ja vadītos no citiem pieņēmumiem? Pretēji?

Sākumā Lemonts taustījās kā pa tumsu, bet pēc mēneša viņam radās sajūta, ko pazīst katrs zināt­nieks, — bezgalīgā virknē cits pēc cita negaidīti fakti nostājās savās vietās, kaitinošas anomālijas vairs nešķita anomālijas … Tā bija Patiesības sa­juta.

No ša brīža Lemonts saka vel .neatlaidīgak stei­dzināt Bronovski.

Un kādu dienu viņš sacīja:

— Es atkal iešu pie Helama.

Bronovskis uzrāva uzacis.

— Kāpēc?

— Lai viņš mani izmet laukā.

— Jā, tas izskatās pēc jums, Pīt. Jūs nejūtaties savā ādā, ja nepatikšanas kaut uz brīdi kļūst ma­zākas.

— Jūs nesaprotat. Ir svarīgi, lai viņš būtu attei­cies mani uzklausīt. Es negribu vēlāk dzirdēt ru­nājam, ka esmu viņu apgājis, ka viņš neko nav zinājis.

— Par ko? Par parasimbolu iztulkošanu? Tas vēl nav izdarīts. Netrakojiet, Pīt!

— Nē, nē, runa nav par to. — Un viņš neteica vairs ne vārda.

Lemontam nebija viegli tikt pie Helama; tikai pēc dažām nedēļām viņam atradās laiks, lai pie­ņemtu jauno zinātnieku. Ari Lemonts netaisījās būt Hclamam tīkams sarunas biedrs. Viņš iegāja Helama kabinetā, sacēlis gaisā visas neredzamās spuras un uzsvērti dzēlīgs. Helams viņu sagaidīja ar saltu seju un īgnu skatienu.

— Kas tas par kritisku stāvokli, par ko jūs ru­nājat? — Helams strupi jautāja.

— Esmu kaut ko atklājis, ser, — Lemonts ne­skanīgi sacīja, -— kāda jūsu raksta iedvesmots.

— Tā? Kurš tas būtu? — Helams noprasīja

— «Ceļš, kas abos virzienos ir lejupejošs» Raksts, ko jūs programmējāt žurnālam «Teen-age Life», ser.

— Un kas tad ir?

— Es uzskatu, ka Elektronu Sūknis nav lejup­ejošs ceļš abos virzienos, ja lieto jūsu metaforu, kas patiesībā gan nav īsti precīzs veids, kā aprak­stīt termodinamikas otro likumu.

Helams sarauca pieri.

— Kas jums padomā?

— Es varēšu to labāk izskaidrot, ser, sastādot lauka vienādojumus abiem Univcrsiem, ser, un pa­rādot mijiedarbību, kas līdz šim — manuprāt, ne­laimīgā kārtā — nav tikusi ņemta vērā.

To pateicis, Lemonts aši piegāja pie tiksotāfeles un veikli salika vienādojumus, ātri runādams līdz.

Lemonts zināja, ka šāda rīcība pazemos un kai­tinās Helamu, jo tas vāji orientējās matemātikā. Lemonts tieši uz to paļāvās.

— Redziet, jaunais cilvēk, — Helams ņurdēja, — man patlaban nav laika iesaistīties plašā disku­sijā par to vai citu paratcorijas aspektu. Iesnie­dziet man izsmeļošu ziņojumu, bet šobrīd, ja varat īsi izklāstīt savu viedokli, dariet to.

Lemonts atgāja no tāfeles ar nepārprotamu ni­cinājuma izteiksmi sejā.

— Labi, — viņš sacīja. — Otrais termodinami­kas likums apraksta procesu, kas neizbēgami no­līdzina galējības. Ūdens netek lejup; patiesībā no­tiek gravitācijas potenciāla ekstrēmo punktu nolī­dzināšanās. Ūdens tikpat viegli plūdīs augšup, ja būs iesprostots pazemē. Var iegūt darbu, noliekot blakus divus dažādus teitiperatūras līmeņus, taču galīgais rezultāts ir tāds, ka temperatūra nolīdziMās vidēja līmenī: karstais ķermenis atdziest, bet aukstais sasilst. Kā atdzišana, tā sasilšana ir otrā termodinamikas likuma vienādi aspekti un attie­cīgos apstākļos vienādi stihiski.

— Nemāciet man elementāro termodinamiku, jaunais cilvēk! I<o jūs īsti gribat? Man ir ļoti maz laika. , -

Ar to pašu sejas izteiksmi, nemaz nesteigdamies, Lemonts sacīja:

— Elektronu Sūknis arī nolīdzina galējības, un tiek iegūts darbs. Šai gadījumā galējības ir abu Universu fizikālie likumi. Noteikumi, kas padara šos likumus iespējamus, lai kādi šie noteikumi būtu, tiek pamazām pārnesti no viena Universa uz otru, un šā procesa rezultāts būs divi Universi ar identiskiem dabas likumiem, jo būs notikusi to nolīdzināšanās. Tā kā tas izraisīs mums nezinā­mas, bet neapšaubāmi lielas pārmaiņas šajā Uni­versā, šķiet, ka nepieciešams nopietni apsvērt jautājumu par Sūkņu apstādināšanu un visas šīs operācijas pilnīgu izbeigšanu.

Lemonts bija gaidījis, ka tagad Helams eksplo­dēs un nogriezīs ceļu jebkuriem tālākiem skaidro­jumiem. Ilgi nebija jāgaida. Helams pielēca kājās, apgāzdams krēslu, pagrūda to prom un paspēra divus soļus uz Lemonta pusi.

Lemonts drošības dēļ aši atbīdīja savu krēslu un piecēlās.

— Idiots! — Lielāms kliedza, gandrīz aizrīda­mies no dusmām. .— Ko jūs iedomājaties! It kā Stacijā kāds nezinātu, ka notiks dabas likumu no­līdzināšanās. Vai jūs tīšām tērējat te manu laiku, stāstīdams lietas, ko es zināju, kad jūs vēl mācī­jāties lasīt? Pazūdiet no šejienes un iegaumējiet: jebkurā laikā varat iesniegt man atlūgumu, tas tiks pieņemts.

Lemonts aizgaja, panacis tieši to, ko bija gri­bējis, un tomēr sirds dziļumos saniknots par šādu Helama izturēšanos pret viņu.