Paši dievi

7

Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr Lemonts tika klāt pie senatora. Lemonts pukojās un nervozēja, it īpaši vēl tāpēc, ka no paracilvēkiem nekas vai­rāk latīņu alfabētā nebija saņemts. Vispār nebija pienācis neviens ziņojums, kaut gan Bronovskis Mija nosūtījis pāri veselus sešus, katru ar rūpīgi I/,velētām parasimbolu kombinācijām un vārdiem IJAZIAS un BAŽAS.

Lemonts nebija pārliecināts, vai tik daudziem variantiem ir kāda jēga, bet Bronovskis bija licis uz tiem lielas cerības.

Taču nekas nebija noticis, un beidzot Lemonts varēja doties.pie Bērta.

Senators bija pavecs vīrs ar kalsnu seju un vē­rīgām acīm. Jau ilgus gadus viņš bija Tehnikas un vides komisijas priekšsēdētājs. Pret savu darbu Bērts izturējās nopietni un ne reizi vien bija to pierādījis.

Tagad, knibinādamies ap vecmodīgo kaklasaiti, kādu vienmēr valkāja (un kas bija kļuvusi par viņa «firmas zīmi»), senators sacīja:

— Es jums varu veltīt tikai pusstundu, mans dēls.

Viņš paskatījās rokas pulkstenī.

Lemonts par to neuztraucās. Viņš cerēja, ka spēs senatoru tā ieinteresēt, ka tas aizmirsīs laika iero­bežojumu. Lemonts arī netaisījās klāstīt visu no paša sākuma; šeit viņa mērķis bija pavisam cits nekā sarunā ar Helamu.

— Es jūs neapgrūtināšu ar matemātiku, sena­tor, — viņš sacīja. — Domāju, jums ir zināms, ka ar sūknēšanu tiek sajaukti divu Universu dabas likumi.

— Saplūdināti kopā, — senators mierīgi piezī­mēja. — Un līdzsvars iestāsies apmēram pēc 1030 gadiem. Tāds bija šis skaitlis, vai ne? — Bērta īpatnējais, augstais uzacu izliekums piešķīra viņa grumbainajai sejai mūžīga izbrīna izteiksmi.

— Jā, — Lemonts sacīja, — bet šis skaitlis ir aprēķināts, pieņemot, ka svešie likumi, kas iespie­žas mūsu un viņu Universā, no ienākšanas punkta izplātās ar gaismas ātrumu. Tas ir tikai pieņē­mums, un es uzskatu, ka tas ir aplams.

— Kāpēc?

— Sajaukšanās ātrums ir izmērīts vienīgi plutonijā 186, kas atsūtīts uz šo Universu. Sākumā sa­jaukšanās notiek ārkārtīgi lēni — jādomā, tāpēc, ka tā ir blīva viela, — bet ar laiku paātrinās. Ja plutonijam piemaisa mazāk blīvu vielu, sajaukša­nās ātrums pieaug straujāk. Pēc dažiem šāda veida mērījumiem ir aprēķināts, ka izplatīšanās ātrums vakuumā varētu pieaugt līdz gaismas ātru­mam. Paies zināms laiks, kamēr svešie likumi iespiedīsies atmosfērā, jau ātrāk tie izplatīsies at­mosfēras augšējos slāņos un tad izkliedēsies kos­mosā visos virzienos ar trīssimt tūkstoš kilometru ātrumu sekundē, momentā izretinādamies un kļū­dami nekaitīgi.

Lemonts uz brīdi apklusa, apsvērdams, kā la­bāk turpināt, un senators tūlīt izmantoja šo pauzi.

— Tomēr … — viņš nepacietīgi bilda, likdams manīt, ka nevēlas šķiest laiku.

— Tas ir ērts pieņēmums, kas liekas pamatots un rada šķietamu drošību, taču var būt tā, ka svešo likumu izplatīšanos kavē nevis matērija, bet gan paša Universa pamatstruktūra.

— Kas tas ir — pamatstruktūra?

— Es nevaru to paskaidrot vārdos. Ir matemā­tiska izteiksme, kas, manuprāt, to parāda, bet vār­dos tas nav izstāstāms. Universa pamatstruktūra ir tā, kas nosaka dabas likumus. Mūsu Universa pamatstruktūra diktē, piemēram, enerģijas nezū­damības likumu. Parauniversa pamatstruktūra, kas ir, tā sakot, citādi konstruēta nekā mūsējā, padara tur kodolu stipro mijiedarbību simtreiz spēcīgāku nekā pie mums.

— Nu un tad?

— Ja notiek iespiešanās pašā pamatstruktūrā, ser, tad matērijai, vai tā būtu blīva vai ne, var būt tikai sekundāra ietekme. Izplatīšanās ātrums va­kuumā ir lielāks nekā blīvā vielā, taču nedaudz. Izplatīšanās ātrums kosmosā var būt liels pēc Ze­mes priekšstatiem, bet tas atbilst tikai niecīgai da­ļai no gaismas ātruma.

— Un tas nozīmē?

— Ka svešā struktūra neizkliedējas tik ātri, kā mēs domājam, bet gan, tā sakot, uzkrājas Saules sistēmā daudz lielākā koncentrācijā, nekā esam pieņēmuši.

— Saprotu, — mādams ar galvu, senators sa­cīja. — Un cik ilgs laiks tad paies, līdz Saules sis­tēmas telpā iestāsies līdzsvars? Jādomā, mazāk nekā 1030 gadu.

— Daudz mazāk, ser. Manuprāt, mazāk nekā 1010 gadu. Apmēram piecdesmit miljardu gadu, daži miljardi šurp vai turp.

— Salīdzinājumā nedaudz, taeu pietiekami, vai ne? Tā kā nebūtu pamata jau tagad celt trauksmi, ko?

— Baidos, ser, ka šāds pamats tomēr ir. Ka­tastrofa notiks daudz ātrāk, nekā būs sasniegts līdzsvars. Sūknēšanas dēļ kodolu stiprā mijiedar­bība mūsu Universā kļūst spēcīgāka ar katru mirkli.

— Vai to var izmērīt?

— Varbūt arī ne, ser.

— Pat pēc divdesmit gadu ilgas sūknēšanas?

— Varbūt arī ne, ser.

— Kāpēc tad raizēties?

— Tāpēc, ser, ka no stiprās mijiedarbības ir at­karīgs ātrums, ar kādu ūdeņradis Saules kodolā pārvēršas par hēliju. Ja mijiedarbība kļūs nedaudz spēcīgāka, kodoltermiskās sintēzes ātrums Saulē ievērojami pieaugs. Līdzsvars starp radiāciju un gravitāciju Saules iekšienē ir visai nestabils, un izjaukt šo līdzsvaru par labu radiācijai, kā mēs pašreiz darām …

— Nu, nu?

— … nozīmē izraisīt kolosālu sprādzienu. Pa­stāvot mūsu dabas likumiem, tik mazai zvaigznei kā Saule nav iespējams kļūt par supernovu. Bet, ja šie likumi mainīsies, tas var būt citādi. Šaubos, vai mēs tiksim brīdināti. Kad būs sasniegts kritis­kais punkts, Saule eksplodēs, un astoņas minūtes pēc tam jūs un es būsim beigti, bet Zeme pārvēr­tīsies mutuļojošā gāzes mākonī.

— Un tur neko nevar darīt?

— Ja ir jau par vēlu aizkavēt līdzsvara izjauk­šanu, tad neko. Ja vēl nav par vēlu, tad mums jāizbeidz sūknēšana.

Senators nokrcmšļojās.

— Iekams devu piekrišanu jūs pieņemt, jaunais cilvēk, es painteresējos par jums, jo personiski jūs nepazinu. Starp tiem, ar ko es runāju, bija doktors Helams. Šķiet, jūs viņu pazīstat?

— Jā, ser. — Lemonta mutes kaktiņš noraustī­jās, bet balss palika nosvērta. — Es viņu labi pa­zīstu.

— Viņš man teica, — senators turpināja, uz­mezdams skatienu kādam papīram uz sava galda, — ka jūs esot nemiera cēlājs idiots ar apšaubā­mām gara spējām, un kategoriski prasīja, lai es atteiktos jūs pieņemt.

— Vai tie ir viņa vārdi, ser? — Lemonts jau­tāja, pūlēdamies saglabāt mierīgu balsi.

— Jā, tieši viņa vārdi.

— Tad kāpēc jūs tomēr mani pieņēmāt, ser?

— Parastos apstākļos pēc tādas Helama atsauk­smes es ari nebūtu ar jums ticies. Man laiks ir dārgs, un, dievs mans liecinieks, es jau tā esmu spiests pieņemt neiedomājami daudz nemiera cē­lāju idiotu ar apšaubāmām gara spējām, kādu ne­trūkst pat starp tiem, kas pie manis ierodas ar viscienījamākajām rekomendācijām. Taču šajā ga­dījumā man nepatika Helama kategoriskums. Ne­var uzstādīt prasības senatoram, un Helamam gan tas būtu jāsaprot.

— Tātad jūs man palīdzēsiet, ser?

— Ko palīdzēšu?

— Nu … panākt, lai sūknēšanu izbeidz.

— Izbeidz? Nekādā gadījumā. Tas nav iespē­jams.

— Kāpēc? — Lemonts uzstāja. — Jūs esat Teh­nikas un vides komisijas priekšsēdētājs, un tieši jūsu pienākums ir izbeigt sūknēšanu vai citu teh­nisku procesu, kas draud nodarīt videi nelabojamu ļaunumu. Un nevar būt lielāka, nelabojamāka ļau­numa kā tas, ar kādu draud sūknēšana.

— Protams. Protams. Ja jums ir taisnība. No jūsu stāstītā izriet, ka jūsu pieņēmumi ir citādi nekā vispāratzītie. Bet kas gan var pateikt, kurš pieņēmumu komplekss ir pareizais?

— Ser, mana teorija izskaidro dažus faktus, kas vispārpieņemtajā teorijā palikuši apšaubāmi.

— Nu, tad jau kolēģiem vajadzēja jūs atbalstīt, un tādā gadījumā jums nebūtu bijis jāgriežas pie manis.

— Ser, mani kolēģi negrib tam ticēt. Viņiem to neļauj patmīlība.

— Tāpat kā jums patmīlība neļauj ticēt, ka jūs varētu maldīties … Jaunais cilvēk, mana vara uz papīra ir milzīga, bet es spēju kaut ko izdarīt tikai tad, ja sabiedrība mani atbalsta. Atļaujiet man jūs mazliet pamācīt praktiskajā politikā.

Senators palūkojās pulkstenī, atgāzās krēslā un pasmaidīja. Šāds sarunas pavērsiens nebija viņam raksturīgs, bet «Terrestrial Post» tās dienas ievad­rakstā viņš bija pieminēts kā «izcils politiķis, pati gaišākā galva Internacionālajā Kongresā», un šā komplimenta izraisītā pacilātība vēl lika sevi manīt.

— Ir aplam iedomāties, — viņš sacīja, — ka cil­vēki grib, lai tiktu aizsargāta vide vai glābtas viņu dzīvības, un ka viņi būs pateicīgi katram ideālis­tam, kurš par to cīnīsies. Cilvēki vēlas vienīgi sa­vas personiskās ērtības. To skaidri parādīja vides krīze divdesmitajā gadsimtā. Ja jau bija labi zi­nāms, ka cigaretes veicina saslimšanu ar plaušu vēzi, tad acīm redzamais glābiņš būtu bijis vispār atmest smēķēšanu, taču tika pieprasītas cigaretes, kam nebūtu kancerogēnas iedarbības. Kad kļuva skaidrs, ka iekšdedzes dzinēji bīstami piesārņo at­mosfēru, loģiski būtu vajadzējis atteikties no šā­dām mašīnām, bet tika pieprasīts, lai izgudro ne­kaitīgus dzinējus. Un tādēļ, jaunais cilvēk, nelūdziet man izbeigt sūknēšanu. No tās ir atkarīga visas planētas ekonomika un ērtības. Labāk pasa­kiet man, kā panākt, lai sūknēšana nenovestu pie Saules eksplozijas.

— Tas nav iespējams, senator, — Lemonts sa­cīja. — Mums šeit ir darīšana ar kaut ko tādu, kas ir visa pamatā, un mēs nedrīkstam ar to rotaļā­ties. Sūknēšana ir jāizbeidz.

— Un jūs varat vienīgi ieteikt atgriezties pie dzīves veida, kāds bija pirms sūknēšanas?

— Mums tas jādara.

— Tādā gadījumā jums būs vajadzīgi droši un neapšaubāmi savas taisnības pierādījumi.

— Labākais pierādījums, — Lemonts sausi sa­

cīja, — būs tas, ka Saule eksplodēs. Šķiet, jūs to­mēr negribēsiet, lai nonāktu tik talu?

— Tas varbūt nav nepieciešams. Kāpēc jūs ne­varat panākt Helama atbalstu?

— Tāpēc, ka viņš ir sīks cilvēciņš, kas nokļuvis Elektronu Sūkņa Tēva godā. Vai tad viņš var pie­ļaut domu, ka viņa lolojums pazudinās Zemi?

— Es saprotu, ko jūs gribat teikt, bet Helams tomēr visai pasaulei ir Elektronu Sūkņa Tēvs, un vienīgi viņa vārdam šajā jautājumā var būt pietie­kams svars.

Lemonts papurināja galvu.

— Viņš ne mūžam nepiekāpsies. Viņš drīzāk būs ar mieru piedzīvot Saules eksploziju.

— Tad piespiediet viņu, — senators sacīja. — Jums ir teorija, bet teorija pati par sevi vēl neko nenozīmē. Vajag taču būt kādai iespējai to pārbau­dīt. Radioaktīvās sabrukšanas ātrums, teiksim, urānam, ir atkarīgs no mijiedarbības kodolu iekšienē. Vai šis ātrums ir mainījies atbilstoši jūsu, nevis vispārpieņemtajai teorijai?

Lemonts atkal papurināja galvu.

— Parastā radioaktivitāte ir atkarīga no ko­dolu vājās mijiedarbības, un diemžēl šāda veida eksperimenti nedos pietiekami izteiksmīgus datus. Kad tas parādīsies pilnīgi skaidri, būs jau par vēlu.

— Kā vēl to varētu pierādīt?

— Pastāv specifiskas pionu mijiedarbības, kas varbūt jau tagad sniegtu neapstrīdamus datus. Vēl labāk būtu papētīt kombinācijas kvarks-kvarks, kas pēdējā laikā uzvedas mīklaini, ko es noteikti varētu izskaidrot…

— Nu, redziet!

— Jā, bet, lai iegūtu šos datus, ser, man nepie­ciešams lielais protonu sinhrotrons uz Mēness, un tam piekļūt, kā esmu noskaidrojis, nevar gadiem ilgi, ja vien kāda ietekmīga persona to neizkārto.

— Jūs domājat mani?

— Jā, senator.

— Es to nedarīšu, kamēr doktors Helams par jums izsakās šādi, — ar mezglaino pirkstu Bērts pabakstīja papīru sev priekšā. — Es nevaru riskēt.

— Bet pasaules eksistence …

— Pierādiet to!

— Ignorējiet Helamu, un es to pierādīšu.

— Pierādiet, un es ignorēšu Helamu.

Lemonts dziļi ievilka elpu.

— Senator! Pieņemsim, pastāv tikai niecīga varbūtība, ka man ir taisnība. Vai pat šī niecīgā varbūtība nav to vērts, lai cīnītos? Runa taču ir par visu cilvēci, par veselu planētu …

— Jūs gribat, lai es uzsāku diženu kauju? Diez­gan vilinoši. Ir romantiski nest upurus cēla mērķa dēļ. Katrs pieklājīgs politiķis ir pietiekamā mērā mazohists, lai šad tad sapņotu par bojāeju lies­mās, eņģeļiem dziedot. Bet, doktor Lemont, sākt cīņu var tikai tad, ja ir izredzes uzvarēt. Jābūt ce­rībai — vismaz cerībai —, ka pūliņi nav veltīgi. Ja es jūs atbalstīšu, es it neko nepanākšu. Kas gan ir jūsu nepierādītais apgalvojums pret visiem tiem labumiem, ko dod sūknēšana? Kā es varu prasīt, lai ļaudis atsakās no pierastām personiskām ērtī­bām un labklājības tikai tāpēc, ka viens cilvēks kliedz «Pastardiena!», bet visi citi zinātnieki ir pret viņu un augsti godājamais Helams viņu sauc par idiotu? Nē, ser, es nevēlos sadegt par neko!

— Tad vismaz palīdziet man iegūt pierādīju­mus, — Lemonts sacīja. — Jums nav nepiecie­šams to darīt atklāti, ja jūs baidāties …

— Es nebaidos, — Bērts strupi atteica. — Es esmu reālists. Doktor Lemont, jūsu pusstunda jau sen ir pagājusi.

Lemonts satriekts brīdi lūkojās viņā, bet sena­tora seja tagad bija kļuvusi nepielūdzama. Le­monts izgāja no kabineta.

Senators Bērts tūlīt nepieņēma nākamo apmekletaju. Labu brīdi viņš bažīgi vērās uz aizvērtajām durvīm un knibinājās ap kaklasaiti. Vai šim cilvē­kam varēja būt taisnība? Vai bija kaut mazākā varbūtība, ka viņam ir taisnība?

Bērts sev atzinās, ka būtu gluži patīkami aizlikt lielāmām kāju priekšā, iegrūst viņu ar ģīmi dub­ļos un neļaut piecelties, kamēr nosmok, — taču tas nevarēja notikt. Helams bija neaizskarams. Bēr­tam bija iznākusi tikai viena salēkšanās ar He­lamu pirms apmēram desmit gadiem. Toreiz Bēr­tam bija taisnība, absolūta taisnība, bet Helams runāja galīgas aplamības, un notikumu gaita vē­lāk to pierādīja. Tomēr Bērts cieta pazemojošu sa­kāvi, un sekas bija tādas, ka nākamajās vēlēšanās viņu bezmaz izbalsoja.

Senators pakratīja galvu, it kā sevi brīdinā­dams. Cēla mērķa dēļ viņš būtu gatavs riskēt ar savu posteni, bet vēlreiz piedzīvot pazemojumu viņš nevēlējās. Bērts deva signālu ielaist nākamo apmeklētāju, un, kad viņš piecēlās, lai ar to ap­sveicinātos, seja bija atkal mierīga un laipna.

8

Ja Lemonts tolaik būtu domājis, ka viņa prolesionālā karjera vēl nav gluži pagalam, varbūt viņš būtu vilcinājies spert nākamo soli. Džošua Cens bija gaužām nepopulāra persona, un uz katru, kam ar viņu bija darīšanas, visā Stacijā tūlīt sāka skatīties šķībi. Cens bija vienpatnis dumpinieks, kura balss tomēr allaž tika sadzirdēta, tāpēc ka par savu pārliecību viņš iestājās ar milzīgu ener­ģiju un bija izveidojis organizāciju, kas saliedētī­bas ziņā pārspēja jebkuru politisku grupējumu pa­saulē (to bija gatavs apzvērēt ne viens vien poli­tisks darbinieks).

Cenām bija bijusi svarīga loma Sūkņa ievie­šanā — pateicoties viņam, tas tik ātri bija pārņē­mis visu planētas enerģijas apgādi. Sūkņa priekš­rocības bija skaidras un acīm redzamas — tas nepiesārņoja apkārtējo vidi un neizmaksāja dārgi —, tomēr varbūt ilgāk pret šo jaunumu būtu cīnījušies tie, kas gribēja palikt pie kodolenerģi­jas, — ne tāpēc, ka tā būtu labāka, bet tāpēc, ka tā bija bijusi viņu bērnības draugs.

Taeu, kad Cens sāka sist bungas, pasaule ieklau­sījās mazliet uzmanīgāk.

Tagad viņš tur sēdēja — platiem vaigu kauliem un apaļu seju, kas liecināja par apmēram trīs ce­turtdaļām ķīniešu senču asiņu piejaukuma.

— Man jābūt skaidrībā. Sakiet atklāti, — viņš teica, — vai jūs runājat vienīgi savā vārdā?

— Jā, — Lemonts īsi atbildēja. — Helams mani neatbalsta. Viņš pat saka, ka es esot traks. Vai jums vajadzīga Helama piekrišana, pirms varat ko uzsākt?

— Man nav vajadzīga neviena piekrišana, — Cens tīšām augstprātīgi sacīja un atkal iegrima domīgā apcerē. — Jūs sakāt, ka paracilvēkiem ir augstāk attīstīta tehnika nekā mums?

Lemonts bija tiktāl ielaidies kompromisā. Viņš nebija teicis, ka paracilvēki ir gudrāki. «Augstāk attīstīta tehnika» neskanēja tik aizskaroši, bet tā­pat bija patiesība.

•— Tas ir skaidrs, — Lemonts sacīja, — kaut vai tāpēc, ka viņi var nosūtīt vielu no viena Universa uz otru, bet mēs to nevaram.

— Kāpēc tad viņi sāka sūknēšanu, ja tā ir bīs­tama? Kāpēc viņi to turpina?

Lemonts saprata, ka atkal nepieciešams kompro­miss. Viņš būtu varējis teikt, ka, Cens nav pirmais, kas to jautā, bet tas izklausītos pēc augstprātīgas labvēlības, varbūt nepacietības, un viņš nolēma tā nedarīt.

Lemonts sacīja:

— Sākumā viņi, tāpat kā mēs, steidzās izman­tot jauna veida enerģijas avotu,,kas bija tik ļoti izdevīgs. Man ir pamats domāt, ka tagad viņi šai sakarā ir nobažījušies, tāpat kā es.

— Jūs tā sakāt. Bet jums nav nekādu noteiktu liecību par viņu noskaņojumu.

— Tādu, ko es šobrīd varētu nolikt jums priekšā, nav.

— Ar kailu apgalvojumu ir par maz.

— Vai mēs drīkstam riskēt…

— Par maz, profesor! Pierādījumu nav. Es ne­esmu ieguvis savu reputāciju, šaujot uz labu laimi. Mani šāviņi allaž ir trāpījuši tieši mērķī, tāpēc ka esmu zinājis, ko daru.

— Bet ja es dabūšu pierādījumus …

— Tad es jūs atbalstīšu. Ja pierādījumi mani pārliecinās, ticiet man, ne Helams, ne Kongress nespēs stāties pretī paisumam. Tātad — dabūjiet pierādījumus un griezieties atkal pie manis.

— Bet tad būs jau par vēlu.

Cens paraustīja plecus.

— Varbūt. Bet drīzāk gan jūs konstatēsiet, ka esat maldījies un nekādu pierādījumu nevar būt.

— Es nemaldos. — Lemonts dziļi ievilka elpu un konfidenciālā tonī turpināja: — Mister Cen!

Iespējams, ka mūsu Universā ir triljoniem triljonu apdzīvotu planētu un to vidū miljardi ar saprātī­gām būtnēm un augsti attīstītu tehniku. Droši vien tāpat ir Parauniversā. Un jādomā, ka abu Uni­versu vēsturē ir bijuši daudzi pasauļu pāri, kas nodibinājuši kontaktu un sākuši sūknēšanu. Var­būt abu Universu saskares punktos eksistē desmi­tiem vai pat simtiem Sūkņu.

— Tie ir tikai minējumi. Un ja tā būtu?

— Tad iespējams, ka desmitos vai simtos gadī­jumu dabas likumu sajaukšanās sasniedza tādu pakāpi, ka attiecīgās planētas Saule eksplodēja. Varēja sākties ķēdes efekts: supernovas enerģija un pārmainījies dabas likums izraisīja eksplozijas kaimiņu zvaigznēs, kas savukārt uzspridzināja citas. Varbūt ar laiku eksplodēja viss kādas galak­tikas kodols vai spirāles zars.

— Tā, protams, ir tikai fantāzija.

— Diezin vai. Mūsu Universā ir simtiem kvazāru — sīku ķermeņu tikai dažu Saules sistēmu lielumā, kuri spīd ar simt parasto lielo galaktiku gaismu.

— Jūs gribat teikt, ka kvazāri ir tas, kas palicis pāri no sūknēšanas rezultātā bojā gājušām pla­nētām?

— Es to pieļauju. Pusotra gadsimta laikā, kopš kvazāri atklāti, astronomi vēl joprojām nav izdi­binājuši, kas ir to enerģijas avots. Šajā Universā tam izskaidrojums nav atrodams. Vai tad no tā neizriet…

— Un kā ar Parauniversu? Vai arī tas ir pilns ar kvazāriem?

— Nedomāju vis. Tur ir citādi apstākļi. Pēc parateorijas, šķiet pilnīgi noteikti, ka tur kodolu sa­plūšana notiek daudz vieglāk, tādēļ zvaigznēm caurmērā jābūt krietni mazākām nekā mūsējās.

Lai ražotu tik daudz enerģijas kā mūsu Saule, tur vajadzīgs daudz mazāks krājums viegli saplūstošo ūdeņraža kodolu. Tik liela Saule kā mūsējā tur momentā eksplodētu. Ja mūsu likumi iespiežas Parauniversā, ūdeņraža kodolu saplūšana tiek mazliet apgrūtināta, un parazvaigznes sāk atdzist.

— Nu, tas nav nekas briesmīgs, — Cens sacīja. — Viņi var izmantot Sūkni, lai apgādātu sevi ar nepieciešamo enerģiju. Pēc jūsu hipotēzes, viņu stāvoklis ir drošs.

— Diez vai tā būs, — Lemonts iebilda. Līdz šim viņš par situāciju Parauniversā nebija no­pietni padomājis. — Mūsu pusē notiks eksplozija, sūknēšana izbeigsies. Bez mums viņi nevarēs to turpināt, un tas nozīmē, ka viņi paliks zem atdzies­tošas zvaigznes bez Sūkņa enerģijas. Viņiem klā­sies vēl ļaunāk nekā mums: mēs iesim bojā acu­mirklīgā uzliesmojumā bez sāpēm, bet viņu ago­nija vilksies ilgi.

— Jums ir varena iztēle, profesor, — Čens sa­cīja, — bet ar to ir par maz. Es neredzu iespēju atteikties no sūknēšanas, pamatojoties vienīgi uz jūsu iztēli. Vai jūs zināt, ko Sūknis nozīmē cilvē­cei? Tā nav tikai lēta un tīra enerģija neierobe­žotā daudzumā. Ielūkojieties dziļāk. Sūknis no­zīmē, ka cilvēcei vairs nav sūri jāstrādā iztikas dēļ. Tas nozīmē, ka pirmoreiz vēsturē cilvēce ar savām kolektīvajām smadzenēm var pievērsties daudz svarīgākajai sava īstā potenciāla attīstīša­nas problēmai. Piemēram, visi medicīnas sasnie­gumi, kas gūti divarpus gadsimtu laikā, nav spē­juši padarīt cilvēka mūžu kaut cik ilgāku par simt gadiem. Gerontologi apgalvo, ka teorētiski nav nekā, kas stāvētu ceļā cilvēka nemirstībai, bet pa­gaidām šim jautājumam nav veltīta pietiekama uzmanība.

— Nemirstība! — Lemonts dusmīgi iesaucās. — Tas ir nereāls sapnis.

— Varbūt jūs esat sapņu speciālists, profesor,— Cens sacīja, — bet es ceru piedzīvot, ka sāksies nemirstības problēmas pētījumi. Ja sūknēšana tiks izbeigta, tie nesāksies. Tad mēs atgriezīsimies pie dārgas, trūcīgas, netīras enerģijas. Diviem miljar­diem Zemes iedzīvotāju atkal būs jānopūlas dieniš­ķās iztikas dēļ, un sapnis par nemirstību tiešām paliks nereāls sapnis.

— Vienalga, tas tā būs. Neviens nekļūs nemir­stīgs. Neviens nenodzīvos pat normāla ilguma mūžu.

— Ak, tā ir tikai jūsu teorija.

Apsvēris savas izredzes, Lemonts nolēma riskēt.

— Mister Cen, pirms brīža es sacīju, ka ne­gribu paskaidrot, kā esmu uzzinājis par paracilvēku noskaņojumu. Tagad es jums to pateikšu. Mēs esam saņēmuši ziņojumus.

— Jā, bet vai jūs varat tos iztulkot?

— Mēs saņēmām vienu vārdu mūsu valodā.

Cens mazliet sarauca pieri. Tad piepeši iebāza

rokas kabatā, izstiepa īsās kājas un atgāzās krēslā.

— Un kāds bija šis vārds?

— Bažas! — Lemonts neuzskatīja par vaja­dzīgu piebilst, ka vārds bija uzrakstīts nepareizi.

— Bažas, — Cens atkārtoja. — Un ko tas, pēc jūsu domām, nozīmē?

— Vai tad nav skaidrs, ka viņi ir nobažījušies par sūknēšanas sekām?

— Nepavisam. Tādā gadījumā viņi izbeigtu sūk­nēšanu. Labi, es pieļauju, ka viņi jūt bažas, bet citā sakarā — viņi baidās, ka mēs varētu atteik­ties no Sūkņa. Jūs esat darījuši viņiem zināmu savu nodomu, un, ja mēs izbeigsim sūknēšanu, kā jūs iesakāt, tad ari viņi būs spiesti to izbeigt. Jūs pats teicāt, ka viņi nevar to turpināt bez mums, tas ir divpusējs process. Nebrīnos, ka viņi ir noba­žījušies.

Lemonts klusēja.

— Redzu, — Cens sacīja, — tāds izskaidrojums jums nav ienācis prātā. Nu, bet mēs ķersimies pie nemirstības problēmas. Manuprāt, tas gūs lielāku sabiedrības atsaucību.

— Ak šī sabiedrības atsaucība, — Lemonts no­vilka. — Es nezināju, kas jums ir svarīgs. Cik vecs jūs esat, mister Cen?

Cens ātri samirkšķināja acis un novērsās. Sa­žņaudzis rokas dūrēs, viņš ašiem soļiem izgāja no istabas.

Vēlāk Lemonts ielūkojās viņa biogrāfijā. Cenām bija sešdesmit gadu, un viņa tēvs bija nomiris sešdesmit divu gadu vecumā. Bet tam nebija no­zīmes.