Paši dievi

III. …CĪNĀS VELTĪGI?

Selēna Lindstroma starojoši smaidīja un soļoja atsperīgā, it kā lēkājošā gaitā, kas pirmajā brīdī tūristus pārsteidza, bet drīz vien tika atzīta par savdabīgi graciozu.

— Laiks ieturēt lenču, — viņa jautri sacīja. — Viss pašražots, lēdijas un džentlmeņi. Varbūt garša jums liksies neparasta, bet kaloriju saturs ir augsts… Lūdzu šeit, ser! Domāju, jums nebūs nekas pretī sēdēt kopā ar dāmām … Vienu mir­kli! Vietu pietiks visiem … Piedodiet, dzērienus jūs varēsiet izvēlēties, bet pamatēdiens būs viens. Teļa cepetis… Nē, nē! Kā smarža, tā konsistence ir mākslīgi radīta, bet tas patiešām nav slikts.

Tad, viegli nopūzdamās, apsēdās arī viņa pati, un starojošais smaids viņas sejā kļuva mazlietiņ blāvāks.

Viens no tūristiem nosēdās viņai pretī.

— Vai jums nebūs iebildumu? — viņš jautāja.

Selēna pavērās vīrietī ar ašu, pētījošu skatienu.

Viņai piemita spēja ātri novērtēt cilvēkus, un šis nelikās nepatīkams.

— Nepavisam, — viņa sacīja. — Bet vai tad jūs neesat kopā ar kādu šajā grupā?

Vīrietis papurināja galvu.

— Nē. Es esmu viens. Un, pat ja tā nebūtu, es sevišķi nejūsmoju par zemiķu sabiedrību.

Selēna atkal palūkojās uz viņu. Vīrietim bija gadu piecdesmit, un viņš izskatījās noguris, vie­nīgi spožās, zinātkārās acis šķita jauneklīgas. Tas neapšaubāmi bija gravitācijas sloga nomāktais Zemes cilvēks.

— «Zemiķis» ir Mēness izteiciens, turklāt ne vi­sai jauks, — viņa sacīja.

— Es pats esmu no Zemes, — vīrietis atbildēja, — un tādēļ, man šķiet, droši varu to lietot. Ja vien jus neiebilstat.

Selēna paraustīja plecus, it kā teikdama: «Da­riet, kā vēlaties.»

Acis viņai bija mazliet austrumnieciskas kā dau­dzām Mēness sievietēm, bet mati zaigoja medus krāsā un deguns bija paprāvs. Viņa nenoliedzami bija pievilcīga, nekādā ziņā nebūdama klasiski skaista.

Zemietis raudzījās uz vārda plāksnīti, ko Se­lēna nēsāja piespraustu pie blūzes kreisajā pusē virs augsto, ne pārāk lielo krūšu izliekuma. Selēna juta, ka viņš patiešām skatās uz plāksnīti, nevis uz krūtīm, kaut gan, gaismai krītot attiecīgā leņķī, blūze kļuva puscaurspīdīga un zem tās nekāda cita apģērba nebija.

— Vai šeit ir daudz Selēnu? — viņš jautāja.

— O jā. Simtiem. Arī Sintijas, Diānas un Artemīdas. Selēna ir mazliet apnicīgs vārds. Pusi no Selēnām, ko es pazīstu, sauc par Sellām un otru pusi par Enijām.

— Un kas esat jūs?

— Ne viena, ne otra. Es esmu Selēna — ar vi­sām trim zilbēm. SE-LE-NA, — viņa sacīja, skaidri izrunādama katru zilbi, — tiem, kas sauc mani vārdā.

Zcmieša sejā parādījās smaids — mazliet ne­veikls, it kā viņš nebūtu radis smaidīt.

— Un ja kāds pajautā, vai jūs sastāvat no se lēna?

— Otrreiz viņš to nejautās! — Selēna atcirta

— Bet vispār jautā gan?

— Muļķu pasaulē netrūkst.

Pie galdiņa bija pienākusi oficiante un ar ātrām,

līganām kustībām nolika viņiem priekšā šķīvjus.

Zemietis bija acīm redzami sajūsmināts. Viņš teica oficiantei:

— Jums tie lidināt nolidinās uz galda.

Oficiante pasmaidīja un aizgāja tālāk.

— Neiedomājieties tikai jūs darīt tāpat, — Se­lēna sacīja. — Viņa ir pieradusi pie mūsu gravi­tācijas un prot tai piemēroties.

— Bet, ja es mēģinātu, man viss nokristu zemē? Jā?

— Jūs pamatīgi izblamētos.

— Labi, es nemēģināšu.

— Pilnīgi iespējams, ka drīz vien kāds to mē­ģinās. Un šķīvis izlidos no rokas, viņš pūlēsies to saķert, bet nevarēs un pats novelsies no krēsla. Es vienmēr tūristus brīdinu, bet tas nelīdz, viņi tikai vēl vairāk apjūk. Visi pārējie smejas, tas ir, tūristi. Mēs tādas ainas esam redzējuši pārāk bieži un nesaskatām tur nekā jocīga, vienīgi lieks uz­kopšanas darbs.

Zemietis uzmanīgi cēla dakšiņu pie mutes.

— Jums taisnība. Pat visvienkāršākās kustības šķiet ērmotas.

— Jūs diezgan ātri pieradīsiet. Vismaz ēšanas iemaņas apgūsiet. Staigāt ir grūtāk. Es nekad vēl neesmu redzējusi Zemes cilvēku, kas būtu spējīgs šeit skriet. Pa īstam skriet.

Kādu brīdi viņi ēda klusēdami. Tad vīrietis jau­tāja:

— Ko nozīmē šis L? — Viņš atkal skatījās uz Selēnas vārda plāksnīti. Tur bija rakstīts: «Se­lēna Lindstroma L.»

— Tas nozīmē «Luna», — viņa vienaldzīgi at­bildēja, — lai es atšķirtos no imigrantiem. Es esmu šeit dzimusi.

— Patiešām?

— Kas tur ko brīnīties? Jau vairāk nekā pus­gadsimtu šeit dzīvo un strādā cilvēki. Vai jīis do­mājat, ka bērni viņiem nedzimst? Dažiem, kas paši te dzimuši, tagad ir jau mazbērni.

— Cik jums gadu?

— Trīsdesmit divi.

Zemietis pārsteigts palūkojās viņā, tad nomur­mināja:

— Ak jā, protams.

Selēna uzrāva uzacis.

— Tātad jūs saprotat? Vairumam zemiešu tas ir jāpaskaidro.

— Es zinu pietiekami daudz, lai apjēgtu, ka lie­lākā daļa ārējo novecošanās pazīmju, kā, piemē­ram, vaigu noļukšana un krūšu nokarāšanās, ir gravitācijas spēka nenovēršamā uzvara pār audiem. Tā kā uz Mēness gravitācija ir sešreiz mazāka nekā uz Zemes, patiešām nav grūti sa­prast, ka cilvēki šeit ilgi izskatās jauni.

— Tikai izskatās, — Selēna sacīja. — Tas neno­zīmē, ka mēs šeit būtu nemirstīgi. Mūža ilgums ir apmēram tāds pats kā uz Zemes, bet lielākā daļa no mums vecumā jūtas mundrāki.

— Tas, protams, ir ieguvums … Taču par to tiek arī pienācīgi samaksāts, man šķiet. — Viņš tikko bija iedzēris pirmo malku kafijas. — Jums jādzer šis … — Zemietis saminstinājās, meklēdams piemērotu vārdu, un to, kas prasījās uz mēles, tā arī nepateica.

— Mēs varētu importēt produktus un dzērienu no Zemes, — Selēna uzjautrināta sacīja, — be nelielā daudzumā, tā ka to pietiktu tikai niecīgai daļai no mums un neilgu laiku. Nav jēgas lieki noslogot kuģus, ja varam tos izmantot svarīgākām vajadzībām. Turklāt mēs esam pieraduši pie šīs suslas. Vai varbūt jūs gribējāt to apzīmēt ar vēl spēcīgāku vārdu?

— Kafiju ne, — zemietis atbildēja. — Es no­lēmu to pataupīt ēdienam. Šī tiešām ir susla … Sakiet, mis Lindstroma, kāpēc tūristu maršrutā nav ietverts protonu sinhrotrons?

— Protonu sinhrotrons? — Selēna beidza dzert savu kafiju un lēnām pārlaida skatienu telpai, it kā apsvērtu, vai nav laiks aicināt visus celties no galda. — Tas ir Zemes īpašums un tūristiem ne­tiek rādīts.

— Jūs gribat teikt, ka tas nav pieejams arī ķi­niešiem?

— O nē. Nekā tamlīdzīga. Lielākā daļa sinhrotrona perspnāla ir lunieši. Tikai noteicēja pār to ir Zemes valdība. Tūristus tur neielaiž.

— Man ļoti gribētos to redzēt, — zemietis sa­cīja.

— Ticu, ka gribētos… Bet jūs esat atnesis man veiksmi: neviens nesūdzas par ēdienu, ne­viens no šīs sasodītās publikas nav nogāzies uz grīdas.

Selēna piecēlās un sacīja:

— Lēdijas un džentlmeņi, pēc apmēram desmit minūtēm mēs dosimies tālāk. Lūdzu, atstājiet uz galdiem visu, kā ir. Tie, kas vēlas, var sakārtoties tualetes istabās. Tagad mēs apskatīsim pārtikas ražošanas fabrikas, no kuru produkcijas tiek ga­tavotas tādas maltītes, kādu jūs tikko ieturējāt.

Selēnas dzīvoklis, protams, bija mazs un šaurs, h I savdabīgi izveidots un labiekārtots. Visos trīs logos bija redzama zvaigžņu panorāma; tā lēnām mainījās, zvaigznēm virknējoties. arvien jaunās grupās, kam nebija ne mazākās līdzības ar reāliem zvaigznājiem. Kad Selēna vēlējās, jebkuru no lo­giem varēja pārslēgt uz teleskopisku palielinā­jumu.

Berons Nevils šīs zvaigžņu ainas nevareja ciest. Viņš vienmēr mēdza pikti tās izslēgt un sacīja: <vKā tev tas var patikt? Tu esi vienīgā no maniem paziņām ar tik sliktu gaumi. Nerodas taču pat ilū­zija, ka šie miglāji un zvaigžņu kopas reāli ek­sistētu.»

Un Selēna, vēsi paraustījusi plecus, mēdza at­bildēt: «Ko nozīmē eksistēt? Kā tu zini, vai tās zvaigznes ārpusē patiešām eksistē? Manī šis skats vieš brīvības un kustības sajūtu. Kāpēc gan pati savā dzīvoklī es nevarētu to atļauties?»

Tad parasti Nevils kaut ko nomurmināja un ne­gribīgi taisījās panorāmas ierīci atkal ieslēgt, bet Selēna sacīja: «Lai paliek.»

Mēbeles bija viegli noapaļotas formas, un sienas rotāja klusinātos, neuzbāzīgos toņos ieturēti de­kori. Nekur nebija attēlots nekas tāds, ko varētu saukt par dzīvu būtni.

«Dzīvu būtņu vieta ir uz Zemes,» Selēna mēdza teikt, «nevis uz Mēness.»

Arī tagad, atgriezusies mājās, viņa tur sastapa Neviļu. Berons zvilnēja uz vieglā dīvāna ar vienu sandali kājā. Otra bija nomesta līdzās uz grīdas, un sārtas svītras uz viņa vēdera tieši virs nabas liecināja, ka nupat viņš domīgi kasījis šo vietu.

— Uzvāri kafiju, Bcron, esi tik labs! — Se lēna sacīja un ar graciozu kustību veikli izslīdēj no savām drēbēm. Atviegloti nopūzdamās, viņa Jāva tām nokrist uz grīdas un ar kāju iespēra kaktā.

— Cik brīnišķīgi no tām atbrīvoties! — viņa no­priecājās. — Tas manā darbā ir visnepatīkamā­kais, ka jāģērbjas kā zemiķim.

Nevils rosījās virtuves nišā. Viņš nepievērsa Selēnas vārdiem uzmanību, jo bija tos dzirdējis ne reizi vien.

— Kas noticis ar tavu ūdens apgādi? — viņš jautāja. — Krāns tik tikko pil.

— Jā? — viņa attrauca. — Nu, laikam es būšu pārtērējusi limitu. Esi pacietīgs!

— Vai šodien bija kādas nepatikšanas?

Selēna paraustīja plecus.

— Nē. Tas pats, kas vienmēr. Skaties, kā viņi klunkurodami staigā, izliekas ar patiku ēdam mūsu barību un droši vien gaida, vai neaicinās viņus izģērbties … Tā tikai vēl trūka! Pretīgi pat iedo­māties.

— Vai tu sāc kļūt klīrīga? — Berons uzlika uz galda divas mazas tasītes ar kafiju.

— Sai gadījumā tā nemaz nav klīrība. Viņi ir krunkaini, ļengani, uzburbuši un baciļu pilni. Kaut arī izgājuši karantīnu, tik un tā viņi ir baciļu pilni… Kas tev jauns?

Berons papurināja galvu. Lunietim viņš bija ne­parasti smagnējs, un paradums pastāvīgi turēt acis šauri piemiegtas piešķīra viņa sejai gandrīz īgnu izteiksmi. Citādi viņa vaibsti bija samērīgi un, pēc Selēnas domām, visai glīti.

— Nekā sevišķa, — viņš sacīja. — Mēs jopro­jām gaidām pilnvaroto maiņu. Jāredz, kas par putnu ir šis Gotšteins.

— Vai viņš var sagādāt grūtības?

— Ne lielākas, kā jau ir. Galu galā, ko viņi var i /.darīt? Iesūtīt spiegu? Nav iespējams nomaskēt zemiķi par lunieti. — Un tomēr Berons izskatījās noraizējies.

Selēna iesūca malku kafijas un vērīgi palūkojās viņā.

— Arī lunieši pēc savas pārliecības var būt zemiķi.

— Jā gan, bet kā lai zina, kuri tie ir. Dažreiz man liekas, ka es nevaru uzticēties… Nu, lai paliek. Es izšķiežu neticami daudz laika savam

inhrotrona projektam un netieku uz priekšu. Vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks.

— Droši vien viņi neuzticas tev un ne bez pa­mata. Nevajag staigāt apkārt ar tādu sazvērnie­cisku ģīmi!

— Es to nemaz nedaru. Ar vislielāko prieku es aizietu no sinhrotrona un nekad vairs tur neat­grieztos, bet tad viņiem patiešām rastos aizdo­mas … Ja tu esi pēc velna šķiedusies ar ūdeni, Selēna, tad diez vai mēs varam cerēt uz otru tasīti.

— Nē, nevaram. Bet, ja runājam par ūdeni, tad tu pats esi palīdzējis man to pārtērēt. Pagājušo nedēļu tu šeit divreiz gāji zem dušas.

— Es tev aizdošu no savējā. Nezināju, ka tu tik smalki rēķini.

— Ne jau es — mans ūdens mērītājs.

Selēna pabeidza dzert savu kafiju un domīgi vērās tukšajā tasītē.

— Viņi, šie tūristi, vienmēr šķobās, dzerot mūsu kafiju, — viņa sacīja. — Un es tā arī īsti nesa­protu, kāpēc. Man tā garšo labi. Vai tu, Beron, esi kādreiz dzēris Zemes kafiju?

— Nē, — viņš īsi atteica.

— Es esmu. Vienreiz. Kāds tūrists bija slepeni ievedis paciņas ar tā saukto beznosēdumu kafiju.1 Viņš man piedāvāja dažas, cerēdams uz… nu, zināmu laipnību … Acīmredzot uzskatīja, ka viņa kafija ir tā vērta.

— Un tu to paņēmi?

— Aiz ziņkārības. Tā bija rūgta, ar metālisku piegaršu. Man tā likās pretīga. Tad es šim tūris­tam pateicu, ka lunieši nemēdz ielaisties tādos sa­karos ar zemiešiem, un viņš pats kļuva rūgts, ar metālisku piegaršu.

— Tu man to nekad neesi stāstījusi. Viņš taču nemēģināja uzmākties, ko?

— Patiesībā, kas tev par daļu? Nu, nē, viņš to nedarīja. Ja, par spīti nepierastajai gravitācijai, būtu mēģinājis, tad izlidotu no manas istabas kā korķis un atjēgtos pirmajā koridorā.

— Ak jā, — Selēna turpināja. — Šodien man piestāja vēl viens zemiķis. Par varēm gribēja sē­dēt pie mana galdiņa.

— Un ko viņš piedāvāja apmaiņai pret to, ko tu tik delikāti dēvē par «zināmu laipnību»?

— Sēdēja kopā ar mani, un viss.

— Un blenza uz tavām krūtīm?

— Tāpēc jau tās ir, taču viņš to nedarīja. Viņš blenza uz manu vārda plāksnīti… Starp citu, nav svarīgi, ko viņš izfantazējās. Vēlmes var būt visā­das, bet man tās nav jāizpilda. Vai tiešām tiiļ domā, ka es kāroju likties gultā ar zemieti? Re­dzēt, kā viņš nomokās, pūlēdamies piemēroties gravitācijas laukam, pie kura nav pieradis? Iespē­jams, ka tādi gadījumi ir bijuši, bet ne ar mani, un nekā laba es par šādiem romāniem neesmu dzirdējusi. Skaidrs? Vai varu atgriezties pie šī zemiķa? Viņam ir tā ap piecdesmit. Un acīm­redzot nav bijis nekāds skaistulis pat divdesmit

gadu vecumā. Tomēr izskatās visai interesants.

— Labi. Portrets man nav vajadzīgs. Kas tad ir ar viņu?

— Viņš jautāja par protonu sinhrotronu!

Nevils pietrūkās kājās un mazliet salīgojās —

uz Mēness pēc straujas kustības tas bija gandrīz neizbēgami.

— Ko tieši viņš jautāja?

— Neko. Kāpēc tu tā uztraucies? Tu lūdzi mani vienmēr pastāstīt, ja kāds tūrists izturas neparasti, un šis gadījums man šķita neparasts. Nekad aglak man neviens nav jautājis par sinhrotronu.

— Nu, labi. — Nevils brīdi klusēja, tad nor­mālā balsī vaicāja: — Kāpēc viņš interesējās par sinhrotronu?

— Man nav ne jausmas, — Selēna atteica.

Viņš tikai jautāja, vai nevarētu to apskatīt.

Iespējams, ka viņš ir tūrists, kas interesējas par zinātni. Bet varbūt viņš gluži vienkārši gribēja ieinteresēt mani.

— Un, šķiet, to panāca. Kā viņu sauc?

— Nezinu. Es nepajautāju.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka viņš mani neieinteresēja. Ko gan tu īsti gribi? Starp citu, pats viņa jautājums lie­cina, ka viņš ir parasts tūrists. Ja šis cilvēks būtu fiziķis, viņam nekas nebūtu jājautā. Viņš ierastos sinhrotronā, un viss.

— Mana dārgā Selēna, — Nevils sacīja, — es tev vēlreiz atgādināšu. Pašreizējos apstākļos ik­viens, kas vēlas apskatīt protonu sinhrotronu, ir aizdomīgs tips, par kuru mēs gribam zināt visu. IJn kāpēc viņš jautāja tieši tev? — Nevils aši pa­staigāja šurpu turpu pa istabu, it kā mazliet izlā­dēdamies, un tad turpināja: — Tu esi speciāliste šādās lietās. Vai tev viņš liekas intereses vērts

— Seksuālā ziņā?

— Tu saproti, ko es domāju. Jokus pie malas!

— Viņš ir interesants, — Selēna ar redzamu nepatiku sacīja, — pat intriģējošs. Bet es nezinu, kāpēc. Neko tādu viņš neteica, neko arī nedarīja.

— Interesants un intriģējošs, tiešām? Tad viņš tev vēl jāsatiek.

— Un kas man jādara?

— Kā lai es to zinu? Izdomā pati. Uzzini viņa vardu. Uzzini visu, ko vari. Tev taču ir dotas sma­dzenes, pārmaiņas pēc liec tās lietā, lai iegūtu de­rīgu informāciju.

— Ak tā, — Selēna sacīja, — pavēle no augšas. Labi!

3

Lieluma ziņā pilnvarotā mītne neatšķīrās no pa­rasta luniešu dzīvokļa. Uz Mēness trūka telpas, un pat augstām Zemes amatpersonām bija jāiz­tiek bez plašiem apartamentiem, kas kaut vai brī­žiem ļautu justies kā uz dzimtās planētas. Un arī ar to negrozāmo faktu, ka uz Mēness jādzīvo pa­zemē un gravitācija ir niecīga, nācās samierināties pašam varenākajam zemietim.

— Cilvēks pierod pie visa! — nopūtās Luiss Montess. — Es esmu nodzīvojis uz Mēness divus gadus, un dažbrīd man ir uzmācies kārdinājums palikt, bet… es vairs neesmu nekāds jaunais. Man ir jau mazliet pāri četrdesmitiem, un, ja es vispār gribu kādreiz atgriezties uz Zemes, tad la­bāk darīt to tagad. Vēlāk es vairs nespētu no jauna piemēroties pilnai gravitācijai.

Konrādam Gotšteinam bija tikai trīsdesmit četri gadi, un viņš izskatījās vēl jaunāks. Viņam bija plata, apaļa seja ar parupjiem vaibstiem — luniešu vidū tādas sejas nebija sastopamas, tai līdzī­gas viņi mēdza zīmēt zemiķu karikatūrās. Augumā viņš bija pasīks — druknus zemiešus sūtīt uz Mē­nesi nebija izdevīgi —, tāpēc galva šķita ķerme­nim par lielu.

— Jūs it kā taisnojaties, —• Gotštcins sacīja (viņš runāja planētas kopvalodā ar manāmi citādu akcentu nekā Montess).

— Jā gan, tā ir, — Montess atteica. Pretstatā Gotšteina būtībā labsirdīgajai sejai viņa garenā, kalsnā fizionomija izskatījās gandrīz komiski tra­ģiska. — Es jūtos tā kā vainīgs. Man negribas atstāt Mēnesi, jo tā ir pievilcīga un interesanta pasaule. Un mani mulsina šī negribēšana, es kau­nos par to, ka baidos atkal uzņemties Zemes nastu — gravitāciju un visu citu.

— Jā, varu iedomāties, cik grūti no jauna pie­rast pie pārējām piecām sestdaļām, — Gotšteins sacīja. — Es esmu pavadījis uz Mēness tikai da­žas dienas un jau tagad jūtu, ka viena sestdaļa gravitācijas ir ļoti patīkama.

— Jums tā vairs neliksies, kad sāksies aizcietējumi un būs jāpārtiek no minerāleļļas, — Montess nopūzdamies teica. — Bet tas pāries … Taču tā­pēc vien, ka jūtaties tik viegls, neiedomājieties sākt lēkāt kā gazele. To vajag mācēt.

— Saprotu.

— Nē, Gotštein, jums tikai šķiet, ka saprotat. Vai esat redzējis, kā pārvietojas ķenguri?

— Pa televīziju.

— Tas vien nedod īsto priekšstatu. Vajag pa­šam izmēģināt. Tādā veidā ir visērtāk ātri pār­vietoties pa līdzenu Mēness virsmu. Jūs atsperalies ar abām kājām un uzlidojat augšup kustībā, kas uz Zemes būtu vienkārši tāls lēciens. Kamēr jus atrodaties gaisā, kājas padodas uz priekšu, tad — īsi pirms pieskaršanās zemei — atkal paslieeas atpakaļ, paceļ jūs jaunā lēcienā, un tā jo­projām. Pēc Zemes mērogiem kustība šķiet lēna, jo gravitācija ir zema, bet ar katru lēcienu cilvēks pārvietojas ap divdesmit pēdu, un muskuļu pie­pūle, kas nepieciešama, lai noturētos gaisā — ja gaiss būtu —, ir minimāla. Sajūta tāda, it kā jūs lidotu …

— Vai jūs mēģinājāt to darīt? Jūs to protat?

— Esmu mēģinājis, bet nevienam zemietim tas īsti nepadodas. Es esmu izdarījis piecus lēcienus pēc kārtas — pietiekami, lai iepazītu šo sajūtu un rastos vēlēšanās turpināt, bet tad nenovēršami no­tiek pārrēķināšanās, zūd sinhronizācija, jūs paklūpat un aizkūleņojat vai ceturtdaļjūdzi. Lunieši ir pieklājīgi un nekad par to nesmejas. Protams, vi­ņiem tas ir viegli. Viņi sāk vingrināties jau bēr­nībā un bez pūlēm apgūst šo māku.

—• Tā ir viņu pasaule, — Gotšteins pasmieda­mies sacīja. — Iedomājieties, kā lunieši justos uz Zemes.

— Viņi uz Zemi nemaz nedrīkst doties. Šai ziņā mums ir priekšrocība. Mēs varam uzturēties gan uz Mēness, gan uz Zemes. Viņi var dzīvot tikai uz Mēness. Mēs to. dažkārt aizmirstam, tāpēc ka jaucam luniešus ar imiķiem.

— Ar ko?

— Tā lunieši sauc ieceļotājus no Zemes — tos, kas ilgāku vai īsāku laiku pastāvīgi dzīvo uz Mē­ness, bet ir dzimuši un izauguši uz Zemes. Imi­granti, protams, var atgriezties uz Zemes, bet īsta­jiem luniešiem nav ne tādu kaulu, ne muskuļu, kas spētu izturēt Zemes gravitāciju. Mēness apgūša­nas sākuma posmā ir bijuši vairāki traģiski ga­dījumi.

— Patiešām?

— Jā gan. Cilvēki atgriezās kopā ar saviem uz Mēness dzimušajiem bērniem un… Mums tas ir jau aizmirsies. Mēs nesen bijām pārdzīvojuši savu Lielo krīzi, un dažu bērnu nāve nelikās svarīga salīdzinājumā ar milzīgajiem zaudējumiem div­desmitā gadsimta beigās un visu to, kas sekoja. Bet šeit, uz Mēness, atceras ikvienu lunieti, kas kritis par upuri Zemes gravitācijai… Manuprāt, tas palīdz viņiem justies neatkarīgiem un nošķir­tiem savā pasaulē.

— Es domāju, ka esmu pamatīgi informēts uz Zemes, — Gotšteins sacīja, — bet tagad šķiet, ka man vēl daudz kas būs jāapgūst.

— Nav iespējams uzzināt visu par Mēnesi, strā­dājot uz Zemes, tādēļ es jums atstāšu izsmeļošu apskatu, tāpat kā mans priekšgājējs atstāja man. Jūs redzēsiet, Mēness ir valdzinošs, bet dažā ziņā arī mokošs. Šaubos, vai esat ēdis Mēness barību uz Zemes, un, ja jūs par to spriežat tikai pēc ap­rakstiem, tad nebūsiet sagatavots realitātei… Bet jums būs pie tās jāpierod. Ievest šeit Zemes gar­dumus būtu slikta politika. Mums jālieto tikai vie­tējie produkti un dzērieni.

— Jūs to esat darījis divus gadus. Domājams, arī es izdzīvošu.

— Neesmu to darījis pastāvīgi. Ir periodiski at­vaļinājumi, kas jāpavada uz Zemes. Tie ir obligāti, vai jūs gribat vai ne. Droši vien jums tas tika teikts.

— Jā, — Gotšteins apstiprināja.

— Lai kā jūs šeit trenētos, laiku pa laikam ir nepieciešams pakļaut sevi pilnai gravitācijai, lai kauliem un muskuļiem atgādinātu, kāda tā ir. Un, kad jūs būsiet uz Zemes, varēsiet"izēsties pēc sirds patikas. Gadās jau ari, ka slepeni tiek ievesti šādi tādi produkti.

— Mana bagāža, protams, tika rūpīgi pārbau­dīta, — Gotšteins sacīja, — bet vēlāk es mēteļa kabatā atradu kārbu liellopa gaļas. Es nebiju to pamanījis. Un arī kontrole ne.

Montess pasmaidīja un vilcinādamies bilda:

— Man ir aizdomas, ka jūs gribat tajā dalīties ar mani.

— Nē, — Gotšteins diskrēti sacīja, saraukdams savu lielo, apaļo degunu. — Es gribu teikt ar visu cēlsirdību, uz kādu vien esmu spējīgs: «Lūdzu, Montēs, ņēmi to visu! Tava vajadzība ir lielāka par manējo.» — To teikdams, viņš mazliet sasto­mījās, jo planētas kopvalodā reti bija lietojis otro personu vienskaitļa formā.

Montesa smaids izstaroja pār visu seju un tad apdzisa. Viņš pakratīja galvu.

— Nē. Pēc nedēļas es varēšu ēst visus Zemes labumus, cik vien vēlēšos. Jūs nevarēsiet. Vairā­kus gadus jūsu maltītes būs trūcīgas, un jūs gauži nožēlosiet savu tagadējo devību. Paturiet to visu sev … Es kategoriski atsakos. Negribu izpel­nīties jūsu ienaidu post factum.

Montess kļuva nopietns un, uzlicis roku Gotšteinam uz plcca, raudzījās viņam tieši acīs.

— Bez tam, — viņš turpināja, — es gribu ar jums parunāt par vienu jautājumu. Esmu šo sa­runu arvien atlicis, jo nezinu, kā to labāk uzsākt, un uzdāvinātā konservu kārba varētu būt par ieganstu tālākai atlikšanai.

Gotšteins tūlīt noglabāja Zemes konservus. Viņa seja nespēja nopietnībā sacensties ar Montesa seju, bet balss skanēja nosvērti.

— Vai tas ir kaut kas tāds, ko jūs nevarējāt ietvert savos ziņojumos, Montēs?

— Es mēģināju to darīt, Gotštein, bet, tā kā nepratu pietiekami skaidri izteikties un Zeme ne­vēlējās saprast manus mājienus, rezultāts nebija apmierinošs. Ceru, ka jums veiksies labāk. Viens no iemesliem, kāpēc es nelūdzu pagarināt manu dienesta laiku šeit, ir tas, ka, nespēdams pārlieci­nāt Zemi, es vairs nevaru uzņemties atbildību par sekām.

— Tas izklausās nopietni.

— Es gribētu, lai jūs to uzņemat nopietni. Bet, atklāti sakot, tas izklausās muļķīgi. Mēness kolo­nijā ir tikai ap desmit tūkstoš cilvēku. Mazāk nekā puse ir dzimuši lunieši. Šeit ir visādas grūtības — nepietiek resursu, trūkst telpas, dzīve ir skarba, un tomēr… tomēr …

— Un tomēr? — Gotšteins uzmudinoši jautāja.

— Šeit kaut kas notiek … Es skaidri nezinu, kas, bet tas var būt bīstami.

— Kādā ziņā bīstami? Ko viņi var izdarīt? Uz­sākt karu pret Zemi? — Gotštcina seja noraustī­jās tādās kā smaida trīsās.

— Nē, nē! Tas ir kaut kas daudz smalkāks. — Montess pārvilka ar plaukstu pār seju, īgni pa­berzēdams acis. — Es būšu atklāts ar jums. Zeme ir zaudējusi savu vitalitāti.

— Ko tas nozīmē?

— Nu, kā lai citādi to sauc? Tieši ap to laiku, kad tika nodibināta Mēness kolonija, Zeme pār­dzīvoja Lielo krīzi. Man tas jums nav jāstāsta.

— Protams, ne, — Gotšteins norūca.

— Iedzīvotāju skaits, kas kādreiz bija sasnie­dzis sešus miljardus, tagad ir divi miljardi.

— Taču Zemei tas ir nācis par labu, vai ne?

— Jā, neapšaubāmi, kaut gan, manuprāt, būtu bijis labāk, ja iedzīvotāju skaita samazināšanās tiktu panākta citādā ceļā … Sekas ir mūžīga ne­uzticēšanās tehnikai, milzīgs inertums, nevēlēša­nās kaut ko mainīt, baidoties no iespējamām bla­kus parādībām. Cilvēce ir atteikusies no lieliem un varbūt riskantiem pasākumiem, tāpēc ka bailes bi­jušas lielākas nekā vēlēšanās paveikt ko dižu.

— Jūs acīmredzot runājat par ģenētiskās inže­nierijas programmu.

— Tas, protams, ir visraksturīgākais gadījums, taču ne vienīgais, — Montess ar rūgtumu sacīja.

— Atklāti sakot, es gan neuztraucos par atteik­šanos no ģenētiskās inženierijas. Tā bija viena vienīga neveiksme.

— Mēs zaudējām iespēju attīstīt intuitīvismu.

— Nav nemaz pierādīts, ka intuitīvisms ir tik vēlams, drīzāk gan otrādi… Bet kā tad ir ar Mē­ness koloniju? Tā nekādā ziņā neliecina par stag­nāciju uz Zemes.

— Liecina gan! — Montess sparīgi atteica. — Mēness kolonija ir mantojums no pirmskrīzes perioda, pēdējais skumjais cilvēces izrāviens uz priekšu pirms lielās atkāpšanās.

— Jūs pārspīlējat, Montēs!

— Nepavisam. Zeme ir atkāpusies. Cilvēce ir atkāpusies visur, izņemot Mēnesi. Mēness kolo­nija ir cilvēces priekšpostenis ne vien fiziski, bet arī psiholoģiski. Šeit ir pasaule, kur nav dzīvās dabas, kas ietu bojā, nav kompleksas vides, kuras smalko līdzsvaru varētu izjaukt. Uz Mēness it viss, kas nepieciešams cilvēkam, ir cilvēku dari­nāts. Mēness ir cilvēku konstruēta pasaule no paša sākuma un pašiem pamatiem. Šeit nav pagātnes.

— Nu, un tad?

— Uz Zemes mēs esam kļuvuši gļēvi, ilgodamies pēc idilliskās pagātnes, kura nekad nav eksistē­jusi un, ja arī būtu eksistējusi, nav atgriežama. Daudz kas ekoloģijā tika sagrauts Lielās krīzes laikā, un ar atlikušo mēs izrīkojamies tā, ka dzī­vojam vienās bailēs… Uz Mēness nav pagātnes, pēe kuras ilgoties un par kuru sapņot. Seit nav cita virziena kā vienīgi uz priekšu.

Šķita, ka Montēšu iekvēlina viņa paša vārdi.

— Gotštein, es esmu vērojis šejienes dzīvi di­vus gadus; jūs to vērosiet vismaz divreiz ilgāk. Šeit, uz Mēness, ir nemitīga degsme, nemitīga rosme. Viņi izvēršas visos virzienos. Viņi izvēršas fiziski. Katru mēnesi tiek cirstas jaunas ejas, iekārtoti jauni mitekļi, sagādāta telpa jaunam iedzīvotāju kontingentam. Viņi paplašina arī savus resursus — atrod jaunus būvmateriālus, jaunus ūdens krājumus, jaunas derīgu izrakteņu iegulas. Viņi uzstāda arvien vairāk Saules enerģijas bate­riju, paplašina savas elektroniskās rūpnīcas … Domāju, jums ir zināms, ka šie desmit tūkstoši cil­vēku uz Mēness tagad apgādā visu Zemi ar elek­troniskajām mikroierīcēm un augstas kvalitātes bioķīmiskiem preparātiem.

— Es zinu, ka viņu devums ir nozīmīgs.

— Zeme bauda ērtības un ļaujas pašapmānam. Mēness ir galvenais aktivitātes centrs un, attīstī­bai notiekot tādā tempā, tuvā nākotnē var kļūt par vienīgo … Tas aug arī intelektuāli. Gotštein, man liekas, ka uz Zemes nav neviena jauna, apdāvi­nāta zinātnieka, kas reizēm — un varbūt ne tikai reizēm — nesapņotu doties uz Mēnesi. Zeme ir pa­metusi novārtā tehniskās zinātnes, bet uz Mēness tiek nopietni strādāts.

— Šķiet, tas attiecas uz protonu sinhrotronu?

— Tas ir tikai viens piemērs. Kad uz Zemes tika uzbūvēts pēdējais sinhrotrons? Šis fakts ir pats redzamākais un sāpīgākais, taču ne vienīgais un arī ne pats svarīgākais. Ja jūs vēlaties zināt, kas ir visnozīmīgākā zinātniskā ierīce uz Mēness …

— Kaut kas tik slepens, ka man nekas nav stāstīts?

— Nē, kaut kas tik acīm redzams, ka neviens to ļ nepamana. Tie desmit tūkstoši labāko cilvēces ļ smadzeņu, kas strādā šeit. Vienīgā cieši saliedētā i] desmit tūkstoš cilvēku liela kopa, kas ar prātu un sirdi nododas zinātnei.

Gotšteins nervozi sakustējās un mēģināja maz1 liet pabīdīt savu krēslu. Tas. bija pieskrūvēts pie grīdas un nepadevās, bet Gotšteins, pūlēdamies krēslu izkustināt, pats gandrīz novēlās zemē. Mon­tess pastiepa roku, lai palīdzētu viņam noturēties.

Gotšteins pietvīka.

— Atvainojiet!

— Drīz jūs pieradīsiet pie šejienes gravitācijas.

— Bet vai jūs neiztēlojat situāciju ļaunāku, nekā tā ir? — Gotšteins jautāja. — Zeme nepa­visam nav tik atpalikusi. Mēs taču ierīkojām Elektronu Sūkni. Tas ir tīrs Zemes sasniegums. I Neviens lunietis tur nepielika ne pirksta.

Montess pašūpoja galvu un nomurmināja dažus vārdus savā dzimtajā spāņu valodā. Tie neizklau­sījās diezcik miermīlīgi.

— Vai jūs esat kādreiz ticies ar Fredriku He­lamu? — viņš vaicāja.

Gotšteins pasmaidīja.

— Jā, protams, esmu. Elektronu Sūkņa Tēvs. % Droši vien šis teiciens ir ietetovēts viņam uz krūtīm.

— Jau tas vien, ka jūs smaidāt un izteicāt šo piezīmi, pierāda manu taisnību. Pajautājiet sev: vai tāds cilvēks kā Helams patiešām varēja radīt Elektronu Sūkni? Masas, kas nedomā, tic šai le­ģendai, bet fakts ir tāds — un jūs to sapratīsiet, ja mazliet padomāsiet —, ka Elektronu Sūknim nav tēva. To izgudroja paracilvēki, Parauniversa

būtnes, lai kādas tās būtu un lai kāds būtu šis Parauniverss. Helams bija tikai nejaušs viņu instruments. Visa Zeme ir nejaušs viņu instru­ments.

— Mēs bijām pietiekami gudri, lai izmantotu viņu iniciatīvu savā labā.

— Jā, tāpat kā govis ir pietiekami gudras, lai ēstu sienu, ko tām dodam. Sūknis nepavisam ne­nozīmē, ka cilvēce raugās uz priekšu. Tieši otrādi.

— Ja Sūknis ir solis atpakaļ, tad es balsoju par atpakaļiešanu. Es negribētu iztikt bez tā.

— Kurš gan gribētu? Galvenais ir tas, ka Sūk­nis lieliski atbilst Zemes pašreizējam noskaņoju­mam. Neizsmeļams enerģijas avots, kas praktiski nemaksā neko, izņemot uzturēšanas izdevumus, turklāt netiek piesārņota vide. Bet uz Mēness nav Elektronu Sūkņu.

— Man šķiet, te tie nav vajadzīgi, — Gotšteins sacīja. — Luniešiem nepieciešamo enerģiju dod Saules baterijas. Neizsmeļams enerģijas avots, kas praktiski nemaksā neko, izņemot uzturēšanas i/.devumus, turklāt netiek piesārņota vide… Tā pati dziesma, vai ne?

— Jā, patiešām, bet Saules baterijas ir cilvēka radītas. Tieši to es gribu uzsvērt. Bija ieplānots Elektronu Sūknis arī uz Mēness, tika mēģināts to ierīkot.

— Un?

— Tas nedarbojas. Paracilvēki nepieņema vol­framu. Nekas nenotika.

— Man tas nebija zināms. Bet kāpēc?

Montess daudznozīmīgi uzrāva plecus un uzacis.

— Kā to lai zina? Mēs varam, piemēram, pie­ņemt, ka paracilvēki dzīvo uz planētas, kam nav pavadoņa; ka viņi nespēj iedomāties eksistējam di­vas apdzīvotas pasaules tik tuvu vienu pie otras;

ka, atraduši vienu, viņi otru nemeklēja. Kas zina? … Fakts ir tāds, ka paracilvēki neatsaucās, un mēs paši vien bez viņiem neko nevarējām iz­darīt.

— Mēs paši, — Gotšteins domīgi atkārtojam — Ar to jūs domājat Zemes cilvēkus?

— Jā.

— Bet lunieši?

— Viņi šai pasākumā netika iesaistīti.

— Vai viņi par to interesējās?

— Es nezinu. Tieši tas ir manu šaubu … un bažu galvenais cēlonis. Luniešiem, it īpaši dzimu­šiem luniešiem, ir citāda psiholoģija nekā zemiešiem. Es nezinu, kādi ir viņu plāni un kas viņiem padomā. Es nespēju to izdibināt.

Gotšteins bija kļuvis domīgs.

— Bet ko gan viņi var izdarīt? Vai jums ir pa­mats domāt, ka luniešiem ir nolūks mums kaitēt, ka viņi patiešām varētu Zemei nodarīt ko ļaunu, ja gribētu?

— Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Viņi ir patīkami un inteliģenti cilvēki. Man šķiet, ka viņi nemaz nepazīst īstu naidu, īstas dusmas, pat īstas bailes ne. Bet varbūt man tikai tā liekas. Visvairāk mani uztrauc tas, ka es nezinu.

— Šķiet, zinātniskās iekārtas uz Mēness atro­das Zemes pārziņā?

— Pilnīgi pareizi. Protonu sinhrotrons. Radio­teleskops Mēness otrā pusē. Trīssimtcollīgais op­tiskais teleskops … Visas lielās iekārtas, kuras šeit darbojas jau piecdesmit gadu.

— Un kas ir uzbūvēts pēc tam?

— Zemieši te ir maz ko izdarījuši.

— Un lunieši?

— Es precīzi nevaru pateikt. Viņu zinātnieki strādā mūsu lielajos objektos, bet reiz es pārbau­dīju viņu darba kartītes un atklāju daudzus kavē­jumus.

— Kavējumus?

— Lielu daļu laika viņi pavada kaut kur citur. Gandrīz var domāt, ka viņiem ir pašiem savas la­boratorijas.

— Nu, ja viņi ražo elektroniskās mikroierīces un augstas kvalitātes bioķīmiskos preparātus, vai tad tā nevarētu būt?

— Jā, bet… Gotštein, es nezinu. Un šī neziņa mani biedē.

Labu brīdi viņi abi klusēja. Tad Gotšteins sa­cīja:

— Es saprotu, Montēs, jus to visu man stāstāt, lai es būtu uzmanīgs un mēģinātu noskaidrot, ko lunieši dara.

— Apmēram tā ir, — Montess nelaimīgs atbil­dēja.

— Bet jūs taču pat nezināt, vai viņi vispār kaut ko dara.

— Es to jūtu.

— Dīvaini gan, — Gotšteins sacīja. — Man va­jadzētu mēģināt pārliecināt jūs, ka šīm mistiska­jām bailēm nav nekāda pamata, bet… tas ir dī­vaini …

— Kas tad?

— Ar to pašu kuģi, kas atveda mani uz Menesi, šeit ieradās vēl kāds cilvēks. Tas ir, lidoja liela grupa, bet viena seja sevišķi iekrita man acīs, it kā kaut ko atgādinot. Es netiku ar šo cilvēku ru­nājis — nebija tādas izdevības — un vairāk par to nedomāju. Bet tagad, kad mūsu saruna ievir­zījās šādā plāksnē, viņš man piepeši atkal ienāca prātā …

— Jā?

—Reiz es biju kada komisijā, kas nodarbojas ar Elektronu Sūkņa problēmām, konkrēti — ar drošības jautājumu. — Gotšteins pasmaidīja.

— Zeme ir zaudējusi vitalitāti, jūs teiktu. Mēs vi­sur raizējamies par drošību, un, sasodīts, tas ir labi, lai saka, ko grib. Detaļas es vairs neatceros, bet kādā šīs komisijas sēdē es tiku redzējis to cilvēku, kas tagad lidoja kopā ar mani. Esmu par to pārliecināts.

— Jūs domājat, viņa ierašanās nav nejaušība?

— Nezinu. Man šī seja asociējas ar kaut ko satraucošu. Ja es vēl padomāšu, varbūt atcerēšos. Būs jādabū pasažieru saraksts un jāpaskatās, vai kāds vārds man kaut ko neizsaka. Tas ir bries­mīgi, Montēs, bet šķiet, ka jūs esat arī mani no­biedējis.

— Tas nemaz nav slikti, — Montess sacīja.

— Es par to priecājos. Var jau būt, ka šis cilvēks ir visparastākais tūrists un pēc divām nedēļām dosies projām, taču man prieks, ka jūs esat sācis domāt par …

Šķita, ka Gotšteins neklausās.

— Viņš ir fiziķis vai kāds cits zinātnieks, — viņš murmināja. — Esmu par to pārliecināts, un man šis cilvēks asociējas ar briesmām …

4

— Hello! — Selēna jautri uzsauca. Zemietis pagriezās. Un gandrīz momentā viņu

pazina.

— Selēna! Vai es nemaldos? Selēna?

— Tieši tā! Manu vārdu jūs esat precīzi iegau­mējis. Nu, kā patīk pie mums?

— Ļoti labi, — zemietis nopietni sacīja. — Ti­

kai tagad es īsteni apjaušu, cik unikāls ir mūsu gadsimts. Vēl nesen es biju uz Zemes, jutos no­guris no savas pasaules, apnicis pats sev. Un tad es domāju: ja es dzīvotu pirms simt gadiem, vie­nīgā iespēja atstāt šo pasauli būtu nomirt, bet ta­gad — es varu doties uz Mēnesi. — Viņš pasmai­dīja bez īstas jautrības.

— Un šeit, uz Mēness, jūs esat laimīgāks? — Selēna jautāja.

— Mazliet. — Zemietis pavērās apkārt. — Kur tad tūristu bars, kas jums jāaprūpē?

— Man ir brīvdiena, — viņa jautri atteica.

— Varbūt es paņemšu vēl dažas. Tas ir garlaicīgs darbs.

— Cik nepatīkami, ka pat savā brīvajā dienā jūs uzdūrāties tūristam.

— Es jums neuzdūros. Es pati jūs uzmeklēju. Un arī tas nebija viegli. Jums nevajadzētu klaiņot apkārt uz savu roku.

Zemietis ieinteresēts pavērās Selēnā.

— Kāpēc jūs mani uzmeklējāt? Vai tad jums tā patīk zemieši?

— Nē, — Selēna dabiskā atklātībā sacīja.

— Man viņi ir līdz kaklam. Es principā viņus ne­ciešu, un tas, ka darbā man pastāvīgi ar viņiem jānoņemas, vērš manu nepatiku vēl lielāku.

— Tomēr jūs nācāt mani meklēt, kaut gan ne­kas Zemes virsū — uz Mēness, es gribēju teikt — nespētu mani pārliecināt, ka esmu jauns un skaists.

— Pat ja jūs tāds būtu, tas nelīdzētu. Zemieši mani neinteresē, to zina visi, izņemot Beronu.

— Kāpēc tad jūs mani uzmeklējāt?

— Tāpēc, ka var būt arī citāda interese, un tā­pēc, ka par jums interesējas Berons.

— Kas ir šis Berons? Jūsu draugs?

Selēna pasmējās.

— Berons Nevils. Viņš man ir daudz vairāk nekā draugs. Mēs guļam kopā, kad ir tāda vēlē­šanās.

— Nu, tieši to jau es domāju. Vai jums ir bērni?

— Viens dēls. Viņam ir desmit gadu. Viņš dzīvo galvenokārt zēnu nometnē. Lai aiztaupītu jums nākamo jautājumu — Berons nav viņa tēvs. Varbūt es dzemdēšu Berona bērnu, ja mēs vēl bū­sim kopā, kad man atļaus otru bērnu … ja man to atļaus … Esmu pārliecināta, ka atļaus.

— Jūs esat ļoti atklāta.

— Tāpēc, ka nesaskatu te nekā slēpjama? Pro­tams … Nu, ko jūs tagad gribētu darīt?

Viņi gāja pa pienbaltā klintī izcirstu eju, kuras pulētajās sienās bija iestrādātas tumšas drumslas no «Mēness dārgakmeņiem», kas bija atrodami gandrīz visos Mēness virspuses sektoros. Selēnai kājās bija sandales, kas šķita gandrīz neskarainies pie grīdas; zemietim — smagi biezzoļu zā­baki, kas ar savu svaru vilka viņu lejup un palī­dzēja noturēt līdzsvaru.

Eja bija vienvirziena. Laiku pa laikam kāds mazs elektrokārs panāca viņus un gandrīz bez trokšņa aizslīdēja garām.

— Ko es gribētu darīt? — zemietis sacīja. — Tas ir pārāk daudzsološs piedāvājums. Varbūt jūs tomēr uzstādītu robežnosacījumu, lai es netī­šām nepārkāpju kādu aizliegumu?

— Jūs esat fiziķis?

Zemietis mirkli vilcinājās.

— Kāpēc jūs jautājat?

— Lai dzirdētu, ko jūs teiksiet. Es zinu, ka jūs esat fiziķis.

— Kā jūs to zināt?

— «Robežnosacījums» taču ir fizikas termins.

Turklāt, ieradies uz Mēness, jūs tūlīt gribējāt ap­skatīt protonu sinhrotronu.

— Tātad jūs nospriedāt, ka es esmu fiziķis, un tāpēc mani uzmeklējāt?

— Nē, tāpēc Berons mani sūtīja jūs uzmeklēt. Jo viņš ir fiziķis. Bet es to darīju tāpēc, ka jūs man likāties neparasts zemietis.

— Kādā ziņā?

— Ne sevišķi glaimojošā — kā varbūt cerējāt. Šķiet, jums lāgā nepatīk zemieši.

— Pēc kā jūs to spriežat?

— Es vēroju, kā jūs izturējāties pret citiem tū­ristiem. Bez tam es vienmēr to kaut kā jūtu. Tie zemiķi, kas nemīl zemiķus, vēlas palikt uz Mēness. Tā ka es varu atgriezties pie jautājuma: ko jūs gribētu darīt? Un robežnosacījums būs — vismaz attiecībā uz apskatāmajiem objektiem.

Zemietis cieši paraudzījās viņā.

— Tas ir dīvaini, Selēna. Jums ir brīvdiena. Jūsu darbs ir neinteresants, pat nepatīkams, tā ka jūs priecājaties par šo brīvo dienu un gribētu vēl pāris dienas nestrādāt. Tomēr jūs to ziedojat man un labprātīgi atkal uzņematies gides pienāku­mus … Nelielas intereses dēļ.

— Berona dēļ. Viņš patlaban ir aizņemts, un kas tur slikts, ja es pakavēju jums laiku, kamēr viņš atbrīvosies … Turklāt tas ir pavisam citādi. Kā jūs to nesaprotat? Darbā man jāgana vismaz divi duči liels zemiķu bars … Jūs neņemat ļaunā, ka es lietoju šo vārdu?

— Es pats to lietoju.

— Jūs esat zemietis. Daži Zemes cilvēki to uz­skata par nievājošu apzīmējumu un apvainojas, ja to lieto lunietis.

— Jūs gribējāt teikt — luniķis?

Selēna pietvīka

— Jā, — viņa sacīja. — Taisnība.

_— Nu, labi, nepiekasīsimies vārdiem. Turpiniet! Jūs man sākāt stāstīt par savu darbu.

— Darbā man šie zemiķi visu laiku jāsargā, lai nenolauž kaklu, jāvadā šurpu un turpu, jāsniedz paskaidrojumi, jāgādā, lai viņi ēstu, dzertu un staigātu saskaņā ar instrukciju. Viņi skatās savu skatāmo, dara savu darāmo, un man jābūt ārkār­tīgi pieklājīgai un mātišķīgai.

— Šausmīgi! — zemietis sacīja.

— Bet mēs abi varam darīt, ko gribam. Jūs, cerams, neesat no bailīgajiem, un man nav jāap­domā katrs vārds, ko saku.

— Es taču teicu, ka jūs mierīgi varat saukt mani par zemiķi.

— Nu, jauki! Savu brīvdienu es labprāt veltīšu jums. Ko jūs gribētu darīt?

— Uz to ir viegli atbildēt. Es gribu redzēt pro­tonu sinhrotronu.

— To nevar. Iespējams, ka Berons vēlāk to kaut kā izkārtos.

— Nu, ja jūs man negribat rādīt sinhrotronu, tad es tiešām nezinu, ko citu te vēl būtu vērts ap­skatīt. Radioteleskops ir Mēness otrā pusē, un tas jau arī nav nekāds jaunums … Iesakiet jūs! Ko nedabū redzēt parasts tūrists?

— Daudz ko. Piemēram, aļģu audzētavas — ne tās antiseptiskās ražotnes, kur jūs jau bijāt, bet pašas fermas. Taču tur ir diezgan stipra smaka, un es domāju, ka zemiķim … zemietim tā nelik­sies sevišķi apetītlīga. Zem … iešiem jau tā ir grūti ēst mūsu barību.

— Jūs tas pārsteidz? Vai esat kādreiz nogaršo­jusi Zemes barību?

— Neesmu. Droši vien man tā nepatiktu. Viss atkarīgs no pieraduma.

— Jā, laikam tā ir, — zemietis nopūzdamies sa­cīja. 4 — Ēdot īstu bifšteku, jūs droši vien justu liebumu pret taukiem un cietajām šķiedrām.

— Mēs varētu aiziet uz priekšpilsētu, kur pamat­iezī tiek cirstas jaunas ejas, bet tur jāvalkā spe­ciāls aizsargtērps. Ir rūpnīcas …

— Izvēlieties jūs, Selēna!

— Es to darīšu, ja jūs godīgi atbildēsiet uz vienu manu jautājumu.

— Nevaru apsolīt, pirms neesmu dzirdējis šo jautājumu.

— Es teicu, ka tie zemiķi, kas nemīl zemiķus, vēlas palikt uz Mēness. Jūs neko neiebildāt. Vai esat nodomājis palikt uz Mēness?

Zemietis raudzījās uz savu neveiklo zābaku purngaliem.

— Selēna, — viņš sacīja, — man bija ļoti grūti dabūt vīzu uz Mēnesi. Man tika teikts, ka es esot par vecu šādam ceļojumam un, ja te kādu laiku uzkavēšoties, varbūt vairs nevarēšot atgriezties uz Zemes. Tad es paziņoju, ka esmu nodomājis pa­stāvīgi palikt uz Mēness.

— Un jūs nemelojāt?

— Tobrīd es vēl nebiju galīgi izlēmis. Bet ta­gad domāju, ka palikšu.

— Manuprāt, pēc šāda paziņojuma jums gan bija vēl mazāk cerību dabūt izbraukšanas atļauju.

— Kāpēc?

— Parasti Zemes varas iestādes nelabprāt ļauj fiziķiem apmesties pie mums uz pastāvīgu dzīvi.

Zemieša lūpas noraustījās.

— Sai ziņā man nekādu grūtību nebija.

— Nu, tādā gadījumā, ja jūs paliksiet šeit, jums derētu apmeklēt vingrotavu. Zemiķi bieži vien to vēlas, bet parasti mēs viņus atrunājam — kaut gan oficiāli aizliegts tas nav. Ar imigrantiem ir citādi.

— Kāpēc?

— Pirmkārt, mēs trenējamies kaili vai gandrīz kaili. Kas tur sevišķs? — Selēnas balsī ieskanējās sarūgtinājums, it kā viņai būtu apnicis mūžīgi aiz­stāvēties. — Temperatūra tiek kontrolēta, apkārt viss ir tīrs. Tikai tad, kad ierodas tūristi no Ze­mes, kailums kļūst par piedauzības akmeni. Daži zemiķi jūtas šokēti, citi tīksminās, vēl citi reizē šausminās un ķiķinās. Nu, mēs jau nu zemiķu dēļ nesāksim vingrotavā nēsāt apģērbu, taču attiecī­bas sabojāt arī negribas, tāpēc labāk viņus tur nelaižam.

— Bet imigrantus?

— Imigrantiem ir pie tā jāpierod. Galu galā arī viņi paši nometīs drēbes. Un viņiem vingrotava ir pat vēl vairāk vajadzīga nekā dzimušajiem lu­niešiem.

— Es būšu godīgs ar jums, Selēna. Ja es redzu sievietes kailumu, arī mani tas iekairina. Neesmu gluži tik vecs, lai tā nebūtu.

— Nu tad kairinieties vien, tikai pats pie se­vis, — viņa vienaldzīgi sacīja. — Norunāts?

— Vai arī mums būs jāizģērbjas? •— Zemietis ieinteresēti paraudzījās Selēnā.

— Kā skatītājiem? Nē. Mēs to varētu darīt, bet nav obligāti. Jūs neesat pie tā pieradis, tādēļ jus­tos neērti, un tas arī nebūtu sevišķi estētisks skats mums pārējiem …

— Jūs esat atklāta.

— Jūs domājat, ka būtu? Esiet paškritisks! Un man nav ne mazākās vēlēšanās īpaši uzskrūvēt jūsu personisko iekairināmību. Tā ka mēs abi mie­rīgi varam palikt apģērbušies.

— Vai citiem nebūs iebildumu? Nu, pret to, ka tur atradīsies neestētiska izskata zemiķis?

— Nē, ja es būšu kopā ar jums.

— Tad ir ļoti jauki, Selēna. Vai tā vingrotava ir tālu?

— Mēs esam jau klāt. Tepat tā ir.

— Tātad jums visu laiku bija nodoms nākt šurp?

— Man likās, ka tas var būt interesanti.

— Kāpēc?

Selēna piepeši pasmaidīja. • — Es tā domāju, un viss.

Zemietis pašūpoja galvu.

— Bet es sāku domāt, ka jūs tāpat vien nekad nedomājat. Ļaujiet man minēt. Ja es palikšu uz Mēness, man vajadzēs šad un tad nodarboties ar fizkultūru, lai uzturētu formā muskuļus, kaulus un visus savus orgānus.

— Pilnīgi pareizi. To darām mēs visi, bet imi­grantiem no Zemes tas ir īpaši nepieciešams. Drīz vien jūs diendienā svīdīsiet vingrotavā.

Viņi iegāja pa kādām durvīm, un zemietis pār­steigts ieplēta acis.

— No visa, ko esmu redzējis, šī ir pirmā vieta, kas atgādina Zemi.

— Kādā ziņā?

— Tik liela telpa! Man nebija ne jausmas, ka jums šeit uz Mēness tādas ir. Rakstāmgaldi, kan­tora aparāti, sievietes pie galdiem …

— Sievietes ar kailām krūtīm, — Selēna dzēlīgi piemetināja.

— Jā, tas jau nu neatgādina Zemi.

— Mums ir arī nolaišanās šahta un lifts zemiķiem. Šeit ir vairāki līmeņi… Acumirkli!

Selēna piegāja pie viena no tuvākajiem galdiem un klusu kaut ko jautāja tur sēdošajai sievietei.

Žemietis pa to laiku ar draudzīgu ziņkāri vērās apkārt.

Selēna atgriezās.

— Viss kārtībā! Izrādās, ka mēs varēsim no­skatīties pāru cīņu un brīvā stila sacensības. Diez­gan augstas klases. Es pazīstu komandas.

— Šī vieta ir ļoti iespaidīga. Patiešām.

— Ja jūs joprojām runājat par izmēriem, tad jāsaka — mūsu vajadzībām ar šīm telpām nepie­tiek. Mums ir pavisam trīs vingrotavas. Šī ir vis­lielākā.

— Mani iepriecina tas, ka Mēness spartiskajos apstākļos jūs atļaujaties izšķiest tik daudz telpas izklaidēšanās nolūkiem.

— Izklaidēšanās! — Selēna jutās apvainota. — Kāpēc jūs domājat, ka tā ir izklaidēšanās?

— Pāru cīņa? Vai tā ir kāda spēle?

— Varētu to saukt arī par spēli. Uz Zemes jūs tādas lietas darāt prieka pēc: desmit vīru darbojas, desmit tūkstošu skatās. Uz Mēness tas tā nav; kas jums ir izklaidēšanās, mums nepiecieša­mība … Šeit, lūdzu! Mēs brauksim ar liftu, tā ka varbūt nāksies mazliet pagaidīt.

— Es negribēju jūs sadusmot.

— Es neesmu dusmīga, bet vajag spriest ar prātu. Jūs, zemieši, esat piemērojušies Zemes gra­vitācijai visus trīssimt miljonus gadu, kopš dzī­vība izlīda uz sauszemes. Jūs varat iztikt arī bez fiziskas vingrināšanās. Mums vispār nav bijis laika piemēroties Mēness gravitācijai.

— Bet jūs esat citādi veidoti.

— Ja cilvēks ir dzimis un uzaudzis uz Mēness, viņa kauli un muskuļi, dabiski, ir tievāki, ne tik masīvi kā zemiķiem, bet tā ir tikai ārējā uzbūve. Mūsu ķermeņa funkcijas, tādas kā gremošana, iekšējā sekrēcija un citas, nav piemērojušās ze­majai gravitācijai, tādēļ mums nepieciešams no­teikts vingrināšanās režīms. Ja mēs šo vingrinā­šanos organizējam spēļu un jautru nodarbību veidā, tāpēc tā nekļūst par izklaidēšanos … Lifts ir klāt!

Zemietis satraucies pēkšņa izbīlī paravas atpa­kaļ, bet Selēna mazliet nepacietīgi, it kā jopro­jām pukotos par nepieciešamību. aizstāvēties, sa­cīja:

— Droši vien jūs teiksiet, ka tas izskatas pec klūgu groza. Visi zemieši, kas tajā braukuši, tā saka. Bet mūsu apstākļos nav vajadzīga stabi­lāka konstrukcija.

Lifts lēnām slīdēja lejup. Viņi bija tajā vieni paši.

— Šis lifts acīmredzot netiek daudz lietots, — zemietis sacīja.

Selēna atkal pasmaidīja.

— Jums taisnība. Nolaišanās šahta ir daudz po­pulārāka, tā sagādā vairāk jautrības.

— Kāda tā ir?

— īpaša šahta nokļūšanai lejā… Mēs esam klāt. Mums vajadzēja nolaisties tikai divus līme­ņus zemāk… Nolaišanās šahta ir vertikāla cau­rule ar turekļiem sienās. Bet zemiķiem mēs neie­sākām to izmantot.

— Pārāk riskanti? •

— Ne jau. Pa to var nokāpt ļejā kā pa redeļkāpnēm. Bet mūsu jaunieši tajā metas lejup lielā ātrumā, un zemiķi neprot pagriezt viņiem ceļu. Sadursmes ir nepatīkamas. Bet ar laiku jūs iemā­cīsieties to lietot… Tas, ko jūs tagad redzēsiet, arī ir savdabīga nolaišanās šahta, kas domāta drosminiekiem.

Selēna pieveda viņu pie lokveida margām, ap kurām bija sastājušies cilvēki un sarunājās. Tie visi bija vairāk vai mazāk kaili. Kājās visiem bija sandales, daudziem plecā uzmesta soma. Daži bija ģērbušies īsās biksītēs. Viens ķeksēja no trauka zaļganu biezeni un ēda to.

Ejot garām šim lunietim, zemietis mazliet sa­rauca degunu.

— Zobu problēma uz Mēness acīmredzot ir visai nopietna, — viņš sacīja.

— Jā, stāvoklis nav labs, — Selēna piekrita. — Ja būtu tāda iespēja, mēs izvēlētos reducētu žokļu variantu.

— Bezzobainību?

— Varbūt ne gluži. Aiz kosmētiskiem apsvēru­miem mēs paturētu priekšzobus un acu zobus, kas kādreiz vēl varētu noderēt. Tos ir arī viegli tīrīt. Bet kam mums vajadzīgi dzerokļi? Tie ir tikai palieka no zemiķu pagātnes.

— Vai jums šajā virzienā ir kādi panākumi?

— Nē, — Selēna sausi atteica. — Ģenētiskā in­ženierija ir aizliegta ar likumu. Zeme pastāv uz savu.

Viņa noliecās pār margām un sacīja:

— So te sauc par Mēness spēļu cilindru.

Zemietis palūkojās lejup. Tā bija liela, cilin­driska šahta ar gludām, sārtām sienām, kurās bija iestiprināti metāla stieņi dažādos attālumos cits no cita. Šur un tur kāds stienis iesniedzās dziļāk cilindrā, dažs pat to šķērsoja. Šahta bija četrsimt piecsimt pēdu dziļa un apmēram piecdesmit pēdu diametrā. Šķita, ka neviens no klātesošajiem ne­pievērš īpašu uzmanību ne spēļu cilindram, ne zemietim. Kad viņš gāja garām, daži vienaldzīgi paskatījās uz apģērbto svešinieku, uzmeta īsu mirkli viņa sejai un novērsās. Citi pirms novērša­nās pavirši pamāja sveicienu Selēnai, bet novērsās visi. Tas nepārprotami liecināja, ka luniešiem nav par viņu absolūti nekādas intereses.

Zemietis atkal palūkojās šahtā. Tās dibenā kus­tējās vingri stāvi, kas, raugoties no augšas, izska­tījās nesamērīgi īsi. Dažiem mugurā bija kaut kas sarkans, citiem — zils. Zemietis saprata, ka tās ir divas komandas. Ģērbam acīmredzot bija aizsar­gājošas funkcijas, jo visiem bija cimdi un sanda­les, apsēji ap ceļgaliem un elkoņiem. Dažiem šaura strēmele sedza gurnus, citiem — krūtis.

— Oho! — zemietis novilka. — Vīrieši un sie­vietes.

— Pareizi! — Selēna sacīja. — Sacensībās pie­dalās abi dzimumi ar vienādām tiesībām, bet ietērpjas tā, lai tiktu saturētas tās ķermeņa daļas, kas varētu traucēt mērķtiecīgu kritienu. Dzimumatšķirības ietver sevī arī pret sāpēm vārīgu orgānu dažādu izvietojumu. Tas netiek darīts aiz kautrī­bas.

— Šķiet, esmu par to lasījis, — zemietis bilda.

— Iespējams, — Selēna vienaldzīgi atteica. — Kaut gan uz Zemes par mūsu dzīvi maz ko zina. Ne tāpēc, ka mēs gribētu norobežoties, bet Zemes valdība cenšas informāciju par Mēnesi re­ducēt līdz minimumam.

— Kāpēc, Selēna?

— Jūs esat zemietis. Paskaidrojiet jūs man… Mūsu teorija šeit, uz Mēness, ir tāda, ka mēs sa­traucam Zemi. Vai vismaz Zemes valdību.

Tagad abās cilindra pusēs divi sacensību dalīb­nieki ātri kāpa augšup, un bija dzirdama klusi­nāta bungu rīboņa. Sākumā šķita, ka sportisti rāp­jas gluži kā pa redeļkāpnēm, no stieņa uz stieni, bet viņu ātrums arvien pieauga, un, kad bija sa­sniegts cilindra vidus, viņi lidoja augšup, vairs tikai pieskardamies stieņiem ar skanīgu plakšķi.

— Uz Zemes to nevarētu izdarīt tik graciozi, zemietis apbrīnodams sacīja. — Laikam vispār ne­varētu, — viņš piemetināja.

— Tas nav tikai zemās gravitācijas dēļ, — Se­lēna teica. — Ja neticat, pamēģiniet! Tas prasa nebeidzamus treniņus.

Kāpēji sasniedza margas un nostājās uz rokām. Tad abi reizē pārmeta gaisā kūleni un sāka krist.

— Viņi, ja grib, var kustēties ātri, — zemietis bilda.

— Mhm, — Selēna apstiprināja, skatītāju ap­lausiem skanot. — Man ir aizdomas, ka zemiešiem — īstajiem zemiešiem, kas nekad šeit nav bi­juši, — priekšstats par pārvietošanos uz Mēness allaž saistās ar staigāšanu pa virspusi skafan­dros. Tā, protams, ir lēna kustība. Masa, kam nāk klāt vēl skafandrs, ir milzīga, līdz ar to inerce liela, ko zemas gravitācijas apstākļos grūti pār­varēt.

— Pilnīgi pareizi, — zemietis sacīja. — Es esmu redzējis klasiskās filmas par pirmajiem as­tronautiem, kuras skatās visi skolas bērni, un tur kustības ir tādas kā pārvietojoties zem ūdens. No šā iespaida grūti atbrīvoties pat tad, kad zinām vairāk.

— Jūs būtu pārsteigts, redzot, cik ātri mēs ta­gad protam pārvietoties pa Mēness virsmu ar vi­siem skafandriem, — Selēna sacīja. — Un šeit apakšā mēs bez skafandriem varam kustēties tik­pat ātri kā uz Zemes. Zemās gravitācijas ietekme tiek pārvarēta, pareizi lietojot muskuļus.

— Bet jūs varat kustēties arī lēnām. — Zemietis vēroja akrobātus. Augšā tie bija tikuši ātri, bet le­jup planēja ļoti lēni, šad tad, lai piebremzētu kri­tienu, pieskardamies stieņiem, kas iepriekš bija no­derējuši kāpiena paātrināšanai. Kad viņi nonāca lejā, savu māku demonstrēja divi citi. Un tad vēl divi. Un vēl divi. Pārmaiņus no katras komandas pāri sacentās veiklībā.

Katrs pāris saskaņotām kustībām uzkāpa augšā; katrs pāris krita lejup, izdarot arvien sarežģītākas kombinācijas. Abi akrobāti reizē atspērās, slaidā lēcienā šķērsoja cilindru, tā vidū pašaudamies viens otram garām nepieskaroties, un pieķērās stie­nim, ko partneris tikko bija pametis. Tas izraisīja skaļus aplausus.

— Baidos, ka pieredzes trūkuma dēļ neprotu pienācīgi novērtēt sportistu mākas smalkākās fineses, — zemietis sacīja. — Vai tie visi ir dzi­muši lunieši?

— Jā, protams, — Selēna atbildēja. — Vingrotava ir atvērta visiem Mēness pilsoņiem, un daži imigranti uzrāda samērā labus rezultātus. Taču šādu virtuozitāti var sasniegt tikai īstie lunieši, kas šeit dzimuši. Viņiem ir piemērota fiziskā adap­tācija, vismaz labāka nekā zemiešiem, turklāt viņi trenējas kopš agras bērnības. Lielākajai daļai no šiem vingrotājiem vēl nav astoņpadsmit.

— Šķiet, tas ir bīstami pat ar visu zemo gravi­tāciju.

— Kaulu lūzumi gadās diezgan bieži. Cik zinu, nosities gan nav neviens, bet ir bijis viens mugur­kaula lūzuma un paralīzes gadījums. Tas bija briesmīgi, es toreiz biju klāt… Bet pagaidiet, tūlīt mēs redzēsim improvizācijas.

— Ko?

— Līdz šim tika demonstrētas noteiktas vingro­jumu kombinācijas, kas paredzētas sacensību programmā.

Bungu rīboņa pieklusa, kad akrobāts, kas bija uzkāpis augšā, piepeši metās lejup. Ar vienu roku viņš pieķērās šķērsstienim, vertikāli apsviedās tam apkārt un palaida vaļā.

Zemietis uzmanīgi skatījās.

— Apbrīnojami! — viņš sacīja. — Viņš riņķo ap šiem stieņiem gluži kā gibons.

— Kas? — Selēna jautāja.

— Gibons. Pērtiķis. Tā ir vienīgā pērtiķu suga, kas vēl eksistē savvaļā. Viņi… — Zemietis pa­vērās Selēnas sejā un steigšus piebilda: — Es nepavisam negribēju jūs apvainot, Selēna. Giboni ir ļoti graciozi radījumi.

— Es esmu redzējusi pērtiķu attēlus, — Selēna, uzacis saraukusi, sacīja.

— Bet droši vien jūs neesat redzējusi gibonus kustībā … Nenoliedzu, ka daži zemiķi, nosaucot luniešus par «giboniem», ar to varētu paust tādu pašu nievājumu kā jūs, sacīdami «zemiķis». Bet es tā nebiju domājis.

Viņš atspiedās ar abiem elkoņiem pret margām un vēroja akrobāta kustības. Izskatījās, ka tas dejo gaisā.

— Kā jūs izturaties pret imigrantiem no Zemes, Selēna? — zemietis jautāja. — Nu, pret tiem, kas nolēmuši palikt šeit uz visu mūžu. Tā kā viņiem nav tādu spēju kā īstajiem luniešiem …

— Kas par to? Imiķi ir Mēness pilsoņi. Pie mums nav diskriminācijas… legālas diskriminā­cijas.

— Ko tas nozīmē? Nav legālas diskriminācijas?

— Jūs pats to jau pateicāt. Imigranti tomēr dažā ziņā atšķiras no luniešiem. Viņu medicīnis­kās problēmas ir citādas, un parasti viņiem ir slik­tāka veselība. Pusmūžā viņi jau izskatās … veci.

Zemietis samulsis novērsa skatienu.

— Vai imigranti var precēties ar luniešiem?

— Protams. Tas ir, viņi var radīt bērnus.

— Jā. Tieši to es domāju.

— Noteikti. Kāpēc gan imigrantam nevarētu būt vērtīgi gēni? Ari mans tēvs bija imiķis, kaut gan no mātes puses es esmu otrās paaudzes luniete.

— Droši vien jūsu tēvs šeit ieradās, kad bija vēl… Ak dievs!… — Zemietis pieplaka pie mar­gām, tad nodrebinādamies dziļi ievilka elpu. — Man likās, ka viņš nesatvers-stieni.

— Velti cerēts! — Selēna sacīja. — Tas ir Marko Fors. Viņam patīk tā — pieķerties pēdējā momentā. Patiesībā tas ir slikts stils, un īsti čem­pioni tā nerīkojas. Taču … Manam tēvam bija divdesmit divi gadi, kad viņš ieradās šeit.

— Tā laikam vajag. Emigrēt jaunībā, kad orga­nisms spēj vieglāk piemēroties un cilvēkam uz Ze­mes vēl nav ciešu emocionālu saišu. Spriežot no Zemes vīrieša viedokļa, es varu iedomāties, cik pa­tīkamām jābūt dzimumattiecībām ar…

— Dzimumattiecībām! — Selēna šķietami uz­jautrināta iesaucās, bet viņas balsī jautās patiess sašutums. — Vai jūs tiešām domājat, ka manam tēvam ar māti bija dzimumattiecības? Ja mana māte to dzirdētu, vina uz vietas jūs atsēdinātu.

— Bet…

— Ta, protams, bija mākslīgā apaugļošana. Dzimumattiecības ar zemieti?\parZemietis sadrūma.

— Man šķiet, jūs teicāt, ka diskriminācijas nav.

— Tā nav diskriminācija. Tikai saprātīga rīcība. Zemietis nespēj pienācīgi tikt galā ar gravitācijas lauku. Lai kā viņš būtu pielāgojies mūsu apstāk­ļiem, kaisles brīdī adaptācija var zust. Es nekad uz to neielaistos. Lempīgais muļķis var salauzt savu roku vai kāju… vai vēl ļaunāk — manējo. Gēnu kombinācijas ir viena lieta, sekss — pavisam kas cits.

— Atvainojiet… Vai mākslīgā apaugļošana nav pretrunā ar likumu?

Selēna aizrautīgi vēroja vingrotājus.

— Tas atkal ir Marko Fors. Kad viņš necenšas būt pārlieku efektīgs, viņš ir patiešām lielisks. Un viņa māsa ir gandrīz tikpat izveicīga. Kad viņi vingro pārī, tā ir īsta kustību poēzija. Skatieties! Viņi saies kopā un riņķos abi ap vienu stieni, gluži kā viens ķermenis. Marko dažreiz ir par daudz ārišķīgs, bet nevar noliegt, ka viņš brīniš­ķīgi pārvalda savu muskulatūru… Jā, Zemes likums aizliedz mākslīgo apaugļošanu, bet tā tiek atļauta, ja to prasa medicīniski apsvērumi, kā bieži vien arī ir vai vismaz tiek teikts.

Tagad visi akrobāti bija uzkāpuši augšā un iz­kārtojušies lielā aplī tieši zem margām: sarkanie vienā pusē, zilie — otrā. Pret cilindra vidu pa­vērstās rokas bija paceltas, un skatītāji skaļi ap­laudēja. Tagad pie margām bija sapulcējies krietns pūlītis.

— Te vajadzētu ierīkot sēdekļus, — zemietis sacīja.

— Nekādā gadījumā. Tā nav izrāde. Tā ir vin­grināšanās. Nav vēlams, lai skatītāju būtu vairāk, nekā var ērti stāvēt pie margām. Patiesībā mums jābūt tur lejā, nevis šeit.

— Tas nozīmē, ka arī jūs tā varat, Selēna?

— Šo to, protams, varu. Ikviens lunietis var. Taču es neesmu tik izveicīga kā šie te. Neesmu arī nevienā komandā .. . Tagad būs kopīgā sacensība brīvā stilā. Tā ir patiešām bīstama spēle. Visi des­mit atradīsies gaisā, un katra komanda centīsies nogrūst pretiniekus kritienā.

— īstā kritienā?

— Tik īstā, cik vien iespējams.

— Vai negadās nelaimīgi kritieni?

— Gadās. Teorētiski uz šo sacensību veidu ska­las šķībi. To tiešām uzskata par tukšu izpriecu, un mums nav tik daudz iedzīvotāju, lai varētu atļau­ties tāpat vien kādu padarīt par invalīdu. Tomēr brīvā stila sacensības ir ļoti populāras, un mēs ne­varam panākt balsu vairākumu, lai tās oficiāli aiz­liegtu.

— Par ko jūs balsojat, Selēna?

Selēna nosarka.

— Ak, tas nav svarīgi. Skatieties!

Bungu ritms piepeši kļuva pērkondārdošs, un visi akrobāti kā bultas metās lielajā akā. Vienu mirkli vidū bija mežonīgs ņudzeklis, bet tūlīt tas pašķīrās un katrs cieši pieķērās pie stieņa. Skatītaji saspringti gaidīja. Lēca viens, tam sekoja nā­kamais, un atkal cilindrs bija pilns ar lidojošiem ķermeņiem. Tā tas atkārtojās vēl un vēl.

— Punktu skaitīšana ir diezgan sarežģīta, — Selēna sacīja. — Par katru lēcienu viens punkts, tāpat viens punkts par katru pieskaršanos preti­niekam; par izvairīšanos no pretinieka divi punkti, par pretinieka nogrūšanu lejā desmit punktu, da­žādi sodi par neatļautiem paņēmieniem.

— Kas skaita punktus?

— Tiesneši skatās un dod savu novērtējumu, un strīda gadījumos tiek izmantots videoieraksts. Bieži vien pat pēc videoierakstiem nevar noteikt uzvarētāju.

Piepeši atskanēja satraukts kliedziens: meitene zilā, drāžoties garām jauneklim sarkanā, ar skaļu plīkšķi iesita viņam pa sānu. Puisis, zaudējis līdz­svaru, aiztenterēja līdz stienim un, tverdams pēc tā, ar ceļgalu neveikli ietriecās sienā.

— Kur bija viņa acis? — Selēna sašutusi iesaucās. — Viņš nemaz neredzēja viņu tuvoja­mies.

Cīņa kļuva arvien spraigāka, un zemietis vairs nejaudāja pilnībā izsekot tās norisei. Reizēm, kad kāds lēcējs tikai pieskārās stienim, bet nepaguva tam pieķerties, visi skatītāji noliecās pār margām, it kā būtu gatavi aiz līdzjūtības paši mesties šahtā. Tad Marko Fors dabūja belzienu pa rokas locītavu, un kāds iekliedzās: «Pārkāpums!»

Fors nepaspēja satvert stieni un krita. Zemieša acīm kritiens izskatījās lēns, un Fora vingrais ķer­menis locījās un staipījās, tiekdamies pieķerties kādam stienim, bet nekad tas īsti neizdevās. Pārē­jie sportisti nogaidoši vēroja kritienu, un jebkura manevrēšana tika pārtraukta.

Tagad Fors krita jau krietni ātri, kaut gan div­reiz bija piebremzējis savu kustību, ar roku pieskardamies stienim.

Viņš bija pavisam netālu no grīdas, kad pēkšņā izklupienā kā zirneklis ar labo kāju aizķēra šķērsstieni un palika karājamies ar galvu uz leju desmit pēdu augstumā. Rokas izplētis, viņš tur šūpojās, kamēr sāka dārdēt aplausi, tad uzsviedās stāvus un ašiem lēcieniem kāpa augšup.

— Vai pret viņu izdarīja pārkāpumu? — zemie­tis jautāja.

— Ja Džina Vonga patiešam sagraba Marko aiz rokas, nevis tikai pagrūda, tad tas bija pār­kāpums. Taču tiesnesis to atzina par godīgu blo­ķēšanu, un es nedomāju, ka Marko sūdzēsies. Viņš jau sen varēja pārtraukt savu kritienu, bet viņam patīk demonstrēt šādu izglābšanos pēdējā mo­mentā. Reiz viņš pārrēķināsies un savainos sevi… Oho!

Zemietis jautajoši pacēla acis, bet Selenas ska­tiens nebija pievērsts viņam. Viņa sacīja:

— Tas ir kāds no pilnvarotā kancelejas un acīmredzot grib satikt jūs.

— Kāpēc …

— Nevienu citu viņš nebūtu šeit nācis meklēt. Vienīgi jūs.

— Bet nav nekāda iemesla… — zemietis iesāka.

Taču kurjers, kas — spriežot pēc auguma — pats bija zemietis vai imigrants' un jutās neērti, redzot sev pievērstus vairāku desmitu slaidu, kailu luniešu šķietami vienaldzīgos, tomēr slēpta nicinā­juma pilnos skatienus, nāca tieši pie viņa.

— Ser, — viņš sacīja, — pilnvarotais Got­šteins lūdz jūs …

5

Berona Nevila dzīvoklis nebija tik mājīgs kā Selēnas. Te visās malās mētājās grāmatas, kaktā rēgojās atsegta skaitļotāja izvadiekārta, uz lielā rakstāmgalda valdīja nekārtība. Logi vērās pretī akli un tukši.

Selēna ienāca un, sakrustojusi rokas, sacīja:

— Ja tu dzīvo kā sušķis, Beron, kā gan tavas domas var būt skaidras?

— Gan jau būs, — Berons īgni atbildēja. — Kā­pēc tu neatvedi sev līdz to zemieti?

— Pilnvarotais man viņu nocēla. Jaunais piln­varotais.

— Gotšteins?

— Tieši tā. Kāpēc tu nesagatavojies ātrāk?

— Tāpēc, ka man vajadzēja laiku, lai šo to no­skaidrotu. Es negribu taustīties pa tumsu.

— Tagad mums nekas cits neatliek kā gaidīt,— Selēna sacīja

Nevils pagrauza īkšķa nagu un pēc tam domīgi to aplūkoja.

— Es nezinu, kā lai novērtēju šo situāciju … Ko tu par viņu domā?

— Man viņš patika, — Selēna noteikti sacīja. — Paturot vērā, ka viņš ir zemiķis, iespaids diez­gan labs. Viņš nāca, kur es vedu. Izrādīja inte­resi. Neizteica kategoriskus spriedumus. Neiztu­rējās augstprātīgi … Un man arī nebija īpaši jā­uzmanās, lai viņu neaizvainotu.

— Vai viņš vēl ko jautāja par sinhrotronu?

— Nē, bet viņam vairs nebija vajadzības to darīt.

— Kāpēc?

— Es pateicu, ka tu gribi ar viņu satikties un ka tu esi fiziķis. Droši vien viņš visu, ko vēlas, jautās tev.

— Vai viņam nelikās dīvaini, ka tūristu pava­done ir labi pazīstama ar fiziķi?

— Kāpēc dīvaini? Es teicu, ka tu esi mans seksa partneris. Šādām attiecībām vienāds sabied­riskais stāvoklis nav nepieciešams, un fiziķis mie­rīgi var nolaisties līdz necilai tūristu pavadonei.

— Izbeidz, Selēna!

—' Ak… Redzi, Beron, man liekas tā: ja vi­ņam būtu kāds slepens nodoms, ja viņš gribētu mani izmantot, lai tiktu klāt tev, tad es būtu viņā manījusi zināmu saspringtību. Jo sarežģītāks un stulbāks kāds plāns, jo riskantāks tas ir un vairāk jābažījas par izdošanos. Es tīšām izturējos pret viņu brīvi. Runāju par visu ko, izņemot sinhro­tronu. Es aizvedu vinu uz sacensībām vingrotavā.

— Un?

— Viņš izrādīja interesi. Šķita izklaidējamies un skatījās ar aizrautību. Lai kas viņam būtu pa­domā, nekas briesmīgs tas nav.

— Tu esi par to pārliecināta? Tomēr pilnvaro­tais pasteidzās viņu sameklēt pirms manis. Vai tu to uzskati par labu zīmi?

— Kas tur slikts? Atklāts uzaicinājums uz tik­šanos, izteikts tik daudzu luniešu klātbūtnē, arī nav nekas aizdomīgs.

Saņēmis rokas aiz pakauša, Nevils atliecās at­pakaļ.

— Selēna, lūdzu, neuzplijies ar saviem spriedu­miem, kad es no tevis to neprasu. Tas mani kai­tina. Pirmkārt, šis cilvēks nav fiziķis. Vai viņš tev teica, ka ir?

Selēna brīdi padomāja.

— Es viņu nosaucu par fiziķi. Viņš to nenolie­dza, bet neatceros arī, ka būtu apstiprinājis. Un tomēr … un tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš tas ir.

— Tā bija izlocīšanās, Selēna. Varbūt viņš pats sevi uzskata par fiziķi, bet faktiski fiziķa izglītības viņam nav un viņš šai nozarē nestrādā. Tiesa, savā laikā viņš ir ieguvis kaut kādu zinātnisku specialitāti, taču zinātnisku darbu nestrādā. Vi­ņam tas ir bijis liegts. Neviena laboratorija uz Ze­mes viņu neņem pretī. Viņš ir iekļuvis Freda He­lama melnajā sarakstā un ilgus gadus tur atradies pirmajā vietā.

— Vai tu to noteikti zini?

— Vari ticēt, es pārbaudīju. Tu nupat man pār­meti, ka es tik ilgi noņēmos … Un tas izklausās tik jauki, ka šķiet pārāk jauki.

— Kāpēc pārāk jauki? Nesaprotu, uz ko tu tēmē.

— Vai tev neliekas, ka šim cilvēkam mēs droši varam uzticēties? Galu galā, viņarn uz Zemes ir nodarīts pāri.

— Protams, ja tavas ziņas ir pareizas, tā varētu spriest.

— Domāju gan, ka pareizas. Vismaz tādi ir fakti, ko man izdevās noskaidrot. Bet varbūt tās ir lamatas — kāds grib, lai mēs tieši tā spriestu?

— Beron, tas ir riebīgi. Kāpēc tu vienmēr visam pin klāt šīs sazvērestības teorijas? Bens nepavi­sam …

— Bens? — Nevils izsmejoši pārjautāja.

— Bens! — Selēna cieti atkārtoja. — Bens neiz­turējās kā cilvēks, kam nodarīts pāri, un arī ne­centās manās acīs par tādu izlikties.

— Nē, bet viņam izdevās panākt, ka tu viņu uz­skati par patīkamu cilvēku. Tu taču teici, ka viņš tev patīk, vai nav tiesa? īpaši uzsvēri? Varbūt tieši tas viņam bija vajadzīgs?

— Mani nevar tik viegli apmuļķot, tu to zini.

— Nu labi, jāpagaida, kamēr es tikšos ar viņu.

— Velns lai tevi parauj, Beron! Es sastopos ar tūkstošiem visdažādāko zemiķu. Tas ir mans darbs. Un tev nav nekāda pamata ironizēt par maniem spriedumiem. Tu zini, ka droši vari uz tiem pa­ļauties.

— Labi. Redzēsim. Nedusmojies! Mums tagad nekas cits neatliek kā gaidīt… Un, kamēr mēs gaidām … — Berons aši piecēlās kājās. — Uz­mini, ko es domāju?

— Nenāk ne prātā! — Selēna tikpat veikli pie­cēlās un ar gandrīz nemanāmu kustību aizslīdēja sānis, tālāk no viņa. — Domā vien pats savā no­dabā. Man nav noskaņojuma.

— Vai tu esi nikna tāpēc, ka es apšaubu tavu spriedumu?

— Es esmu nikna tāpēc… Eh, velns parāvis, kāpēc tu neuzturi savu istabu kaut cik kārtībā?

Un Selēna devās projām.

— Es labprāt būtu piedāvājis jums, doktor, — Gotšteins sacīja, — kaut ko no Zemes labumiem, bet principa dēļ man netika atļauts neko tādu ievest. Mēness labie ļaudis necieš mākslīgas bar­jeras, ko radītu īpašas privilēģijas cilvēkam no Zemes. Šķiet, ir labāk nekaitināt viņus un iztu­rēties kā lunietiem, ciktāl tas iespējams, kaut gan baidos, ka mana gaita mani nodos. Šī viņu saso­dītā gravitācija ir kaut kas neiespējams.

— Arī es no tās ciešu, — zemietis sacīja. — Ap­sveicu jūs jūsu jaunajā postenī…

— Vēl tas nav gluži mans, ser.

— Tomēr — apsveicu. Taču esmu nesaprašanā, kāpēc jūs uzaicinājāt mani pie sevis.

— Mēs bijām ceļabiedri. Ne visai sen ieradā­mies šeit ar vienu kuģi.

Zemietis pieklājīgi gaidīja turpinājumu.

— Un es pazīstu jūs jau daudz senāk, — Got­šteins sacīja. — Mēs tikāmies — gan uz īsu brīdi — pirms dažiem gadiem.

— Diemžēl neatceros… — zemietis mierīgi bilda.

— Es par to nebrīnos. Jums nav pamata atce­rēties. Kādu laiku es strādāju pie senatora Bērta, kurš vadīja — un joprojām vēl vada — Tehnolo­ģijas un vides komisiju. Tas bija tolaik, kad viņš mēģināja dabūt pierādījumus pret Helamu… Fredriku Helamu.

Zemietis pēkšņi it kā mazliet izslējās sava krēslā.

— Vai jūs pazīstat Helamu?

— Jūs esat otrais cilvēks, kas man to jautā šeit uz Mēness. Jā, pazīstu. Ne sevišķi labi. Un ne per­soniski. Bet man ir paziņas, kas bieži ar Helamu tikušies. Dīvainā kārtā viņu viedoklis parasti sa­krita ar manējo. Helams, ko dievina visa planēta, neizraisa sevišķas simpātijas tajos, kas ar viņu iepazīstas tuvāk.

— Sevišķas? Manuprāt, it nekādas, — zemietis sacīja.

Gotšteins ignorēja šo piezīmi.

— Toreiz senators man bija uzdevis papētīt Elektronu Sūkni un pārbaudīt, vai tā ierīkošanas un izvēršanas gaitā nav nevajadzīgi izšķiesti lī­dzekļi un notikusi personiska iedzīvošanās. To da­rīt Bērta vadītajai komisijai bija likumīgas tiesī­bas, taču viņš, starp mums runājot, cerēja atrast kaut ko tādu, kas kompromitētu Helamu. Senators gribēja iedragāt šā cilvēka arvien pieaugošo ietekmi zinātnē. Taču viņš neko nepanāca.

— Tas ir acīm redzams. Helams patlaban ir stiprāks nekā jebkad.

— Nekādi nelikumīgi darījumi netika atklāti, vismaz Helams nekur nebija iejaukts. Sis cilvēks ir nelokāmi godīgs.

— Sai ziņā noteikti, esmu par to pārliecināts. Varai ir pašai sava tirgus vērtība, kas nav mērī­jama ar banknotēm.

— Bet mani ieinteresēja kas cits, kaut arī to­reiz es šai jautājumā iedziļināties nevarēju, un proti — es uzdūros cilvēkam, kas vērsās nevis pret Helama varu, bet gan pret pašu Elektronu Sūkni. Es biju klāt, kad tika runāts ar viņu. Šis cilvēks, kas uzstājās pret Sūkni, bijāt jūs, vai ne?

— To sarunu es atceros, — zemietis piesardzīgi teica, — bet jūs tomēr ne.

— Toreiz es brīnījos, kā var no zinātniskā vie­dokļa celt iebildumus pret Elektronu Sūkni. Jūs atstājāt uz mani pietiekamu iespaidu, lai, ierau­got jūs kuģī, man kaut kas it kā pavīdētu prātā, un tad beidzot es atcerējos. Es neesmu ielūkojies pasažieru sarakstā, paļaujos tikai uz atmiņu. Vai jūs neesat doktors Bendžamins Endrjū Denisons?

Zemietis nopūtās.

— Bendžamins Elarts Denisons. Jā. Bet kāpēc tas tagad tiek atkal celts augšā? Man nav ne ma­zākās vēlēšanās rakņāties pagātnē. Esmu atbrau­cis uz Mēnesi un gribu sākt visu no jauna, ja ne­pieciešams, no paša sākuma. Sasodīts, man tomēr vajadzēja mainīt vārdu.

— Tas nebūtu līdzējis. Es pazinu jūsu seju. Man nav iebildumu pret jūsu nodomu sākt jaunu dzīvi, doktor Denison. Es nekādā veidā jūs ne­traucēšu. Bet man gribētos kaut ko noskaidrot aiz iemesliem, kas jūs tieši neskar. Es īsti labi neat­ceros, kādi bija jūsu iebildumi pret Elektronu Sūkni. Vai jūs varētu man pastāstīt?

Denisons nodūra galvu. Klusums ieilga, un par Zemes pilnvaroto ieceltais vīrs to nepārtrauca. Viņš pat apspieda vēlēšanos ieklepoties. Beidzot Denisons sacīja:

— Tas tiešām nebija nekas konkrēts. Tikai mani minējumi, bailes, ka varētu mainīties kodollauka intensitāte. Būtībā nekas!

— Nekas? — Gotšteins noklepojās. — Lūdzu, ne­ņemiet ļaunā, ka es pūlos to saprast. Es jau jums teicu, ka toreiz jūs mani ieinteresējāt, bet man nebija iespējas tam pievērsties. Šaubos, vai tagad es varētu citur dabūt vajadzīgo informāciju. Visa šī lieta tiek turēta slepenībā … senators toreiz cieta sakāvi, un viņš nevēlas, lai tas kļūtu zināms. Tomēr šo to es atceros. Kādreiz jūs bijāt Helama kolēģis; un jūs nebijāt fiziķis.

— Pareizi. Es biju radioķīmiķis. Tāpat kā He­lams.

— Izlabojiet mani, ja es kļūdos. Jūsu zinātniskā karjera sākās visai daudzsološi, vai ne tā?

— Objektīvs vērtējums bija man labvēlīgs. Es par sevi ilūzijas neloloju. Es tiešām biju spējīgs darbinieks.

— Interesanti, kā viss atkal nāk prātā. Helams turpretim tāds nebija.

— Ne sevišķi.

— Un tomēr vēlāk jums galīgi neveicās. To­reiz, kad notika šī saruna ar jums — šķiet, jūs pats griezāties pie mums —, jūs strādājāt rotaļ­lietu fabrikā …

— Kosmētikas, — Denisons aizžņaugtā balsī sacīja. — Vīriešu kosmētikas firmā. Un tas nepa­līdzēja izraisīt komisijas locekļos cieņu pret mani.

— Protams, nē. Man ļoti žēl. Jūs bijāt komi­vojažieris.

— Realizācijas nodaļas vadītājs. Es arī tur strādāju labi. Biju ticis līdz vicedirektora poste­nim, kad atstāju Zemi un atbraucu uz Mēnesi.

— Vai Helamam ar to bija kāds sakars? Ar to, ka jūs pamētāt zinātni?

— Es jūs lūdzu, ser! — Denisons sacīja. — Tam patiešām vairs nav nekādas nozīmes. Es biju klāt, kad Helams atklāja volframa konversiju un sākās notikumi, kas galu galā noveda pie Elektronu Sūkņa. Es nevaru pateikt, kas būtu noticis, ja ma­nis tur nebūtu bijis. Varbūt mēs abi ar Helamu pēc mēneša būtu nomiruši no radiācijas izraisītas saindēšanās vai pēc sešām nedēļām gājuši bojā kodoleksplozijā. Es nezinu. Bet es tur biju, un da­ļēji manis dēļ Helams tagad ir tas, kas ir; un es savas līdzdalības dēļ tagad esmu tas, kas esmu. Detaļas lai paliek. Vai ar to jums pietiek? Neko vairāk es neteikšu.

— Labi, pietiek. Tātad jums pret Helamu bija personiskas antipātijas?

— Protams, nekādas mīlestības man pret viņu nebija. Un arī tagad nav.

— Vai jūsu iebildumus pret Elektronu Sūkni iedvesmoja vēlēšanās atriebties Helamam?

— Es protestēju pret šādu nopratināšanu! — Denisons sacīja.

— Ko jūs? Nekas no tā, ko mēs runājam, netiks vērsts pret jums. Tas ir tikai manis paša labā, jo man jādomā gan par Sūkni, gan daudzām ci­tām lietām.

— Nu, tad jūs mierīgi varat izstrādāt versiju par emociju ietekmētu rīcību. Aiz nepatikas pret Helamu es biju gatavs ticēt, ka viņa popularitātei un prestižam patiesībā nav pamata. Un sāku prā­tot par Elektronu Sūkni, cerēdams atrast kādu vainu.

— Un tādēj to arī atradāt?

— Nē! — Denisons nikni iesaucās, uzsizdams ar dūri pa krēsla paroceni, tā ka pats gandrīz uzlidoja gaisā. — Ne tādēļ. Es atradu vainu, bet pavisam godīgi — tādu, kas tiešām eksistē. Vis­maz man tā likās. Pats par sevi saprotams, ka es to visu neizgudroju tikai tāpēc, lai iekostu He­lamam.

— Par izgudrošanu nav runa, doktor, — Got­šteins samierinoši sacīja. — Man nenāk ne prātā piedēvēt jums ļaunprātību. Taču mēs visi zinām, ka, mēģinot kaut ko noskaidrot uz robežas ar ne­zināmo, ir nepieciešami pieņēmumi. Pieņēmumus var izdarīt uz pelēka nenoteiktības fona un pie­šķirt tiem to vai citu nokrāsu pilnīgi godīgi, bet saskaņā ar… nu, ar savām pašreizējām emo­cijām. Varbūt jūs savus pieņēmumus izdarījāt, raugoties uz iespējamo no prethelamiska viedokļa.

— Tā ir neauglīga diskusija, ser! Toreiz es do­māju, ka mani secinājumi ir pamatoti. Taču es neesmu fiziķis. Es esmu … es biju radioķīmiķis.

— Helams arī bija radioķīmiķis, bet tagad viņš ir pasaules slavenākais fiziķis.

— Viņš joprojām ir radioķīmiķis. Tikai atpalicis par ceturtdaļgadsimtu.

— Bet jūs tāds neesat. Jūs pielikāt visas pūles, lai kļūtu par fiziķi.

— Jūs patiešām esat mani pamatīgi izpētījis, — Denisons īgni sacīja.

— Es taču jums teicu: jūs atstājāt uz mani iespaidu. Interesanti, kā tas viss nāk atmiņā. Bet tagad es gribu parunāt ar jums par ko citu. Vai jūs pazīstat fiziķi Pītcru Lemontu?

— Esmu ar viņu ticies, — Denisons negribīgi atbildēja.

— Vai jūs teiktu, ka arī viņš ir izcili spējīgs?

— Nepazīstu viņu pietiekami labi un negribu mētāties ar šādiem vārdiem.

— Vai jūs teiktu, ka viņš zina, ko runā?

— Man nav pamata to apšaubīt.

Pilnvarotais piesardzīgi atzvēlās krēslā. Tas iz­skatījās visai nestabils un uz Zemes nebūtu spē­jīgs noturēt viņa svaru.

— Vai jūs man nepastāstītu tuvāk, — viņš tur­pināja, — par savu iepazīšanos un tikšanos ar Lemontu?

— Mums bija vairākas personiskas sarunas, — Denisons sacīja. — Viņš bija iecerējis uzrakstīt Elektronu Sūkņa vēsturi: no pašiem sākumiem, iz­sekojot, kā radušies leģendārie pārspīlējumi, ar ko tas apaudzis. Es jutos glaimots, ka Lemonts grie­zās pie manis, ka bija kaut ko par mani izdibi­nājis. Sasodīts, es jutos glaimots, ser, ka viņš vispār zina, ka esmu vēl dzīvs. Bet patiesībā es neko daudz pastāstīt nevarēju. Kāda tam būtu bi­jusi jēga? Par mani tikai pavīpsnātu, un tas man ir apnicis līdz kaklam. Apnicis erroties, apnicis sevi žēlot.

— Vai jums ir kas zināms par Lemonta darbību pēdējā laikā?

— Ko jūs ar to domājat, ser? —Denisons pie­sardzīgi jautāja.

— Pirms kāda gada vai varbūt mazliet agrāk Lemonts griezās pie Bērta. Es vairs neesmu se­natora štatos, bet šad tad mēs tiekamies. Viņš man par to stāstīja. Viņš bija nobažījies. Viņš domāja, ka varbūt Lemonts pamatoti vēršas pret Elektronu Sūkni, taču neredzēja reālu iespēju izvirzīt jau­tājumu par sūknēšanas izbeigšanu. Arī es biju nobažījies…

— Tā sakot, vispārējas bažas, — Denisons sardoniski piezīmēja.

— Bet tagad man ienāca prātā: ja Lemonts runāja ar jums un …

— Stop! Neturpiniet, ser! Es nojaušu jūsu domu gaitu, tādēļ jūs pārtraucu. Ja jūs cerat no manis dzirdēt, ka Lemonts ir nozadzis manu ideju, ka man atkal nodarīts pāri, tad gauži maldāties. Es tik tiešām varu jums apgalvot: man nebija no­teiktas teorijas. Tie bija tikai minējumi. Taču tie man nedeva miera, un es griezos attiecīgā in­stancē. Man neticēja. Es zaudēju dūšu. Tā kā man nebija iespējams zinātniski nopamatot savu vie­dokli, es atkāpos. Tiekoties ar Lemontu, es to ne­maz nepieminēju, mēs runājām tikai par Sūkņa sākuma posmu. Viņa vēlākās atziņas, lai cik lī­dzīgas tās būtu maniem minējumiem, ir radušās pilnīgi patstāvīgi. Šķiet, viņa argumenti ir daudz pārliecinošāki un pamatojas uz precīzu matemā­tisku analīzi. Es nepretendēju uz prioritāti, nepa­visam!

— Acīmredzot jūs zināt par Lemonta teoriju.

— Pēdējā laikā par to runāja visur. Lemontam nav iespējams publicēties, un neviens viņu neņem nopietni, taču viņa teorija iet no mutes mutē. Tā sasniedza pat mani.

— Saprotu, doktor. Bet es to ņemu nopietni. Re­dziet, man tas ir jau otrais brīdinājums. Pirmais brīdinājums — jūsējais — nemaz netika līdz se­natoram. Tam nebija nekāda sakara ar finansiā­liem pārkāpumiem, kas tolaik nodarbināja viņa prātu. Pārbaudes komisijas vadītājs — tas nebiju es — jūsu iebildumus uzskatīja — piedodiet! — par galīgām muļķībām. Es tā nedomāju. Kad šis jautājums uzpeldēja atkal, es satraucos. Man bija nodoms tikties ar Lemontu, bet vairāki fiziķi, ar kuriem es konsultējos …

— Ieskaitot Helamu?

— Nē, pie Helama es negriežos. Fiziķi, ar ku­riem es konsultējos, apgalvoja, ka Lemonta hipo­tēzei neesot absolūti nekāda pamata. Tomēr es gribēju viņu satikt, bet tad mani iecēla šajā amatā, un tā nu esmu ieradies šeit, tāpat kā jūs. Tagad jūs saprotat, kāpēc man vajadzēja ar jums tikties. Vai, pēc jūsu domām, šajās teorijās, ko izvirzījāt jūs pats un doktors Lemonts, ir racionāls kodols?

— Tas ir: vai Elektronu Sūkņa tālāka izmanto­šana var novest pie Saules vai pat vesela Galak­tikas spirāles zara eksplozijas?

—Jā, tieši to es domāju.

— Kā es jums to varu pateikt? Man pašam ir tikai minējumi, nekā vairāk. Bet Lemonta teoriju es neesmu pamatīgi izstudējis. Tā netika publi­cēta. Ja arī es ar to iepazītos, iespējams, ka visa šī matemātika man nebūtu saprotama … Un galu galā — kāda tam nozīme? Lemonts nevienu ne­pārliecinās. Helams ir viņu pazudinājis, tāpat kā savā laikā pazudināja mani, un, ja Lemonts rīko­tos, tā sakot, pār Helama galvu, sabiedrība viņam tik un tā neticētu, jo šāds viedoklis ir pretrunā ar tās pašreizējām interesēm. Cilvēki ne­grib atteikties no Sūkņa, un ir daudz vieglāk no­raidīt Lemonta teoriju, nekā mēģināt to atbalstīt.

— Bet jūs joprojām esat par to noraizējies, vai ne?

— Jā, jo es domāju, ka mēs patiešām varam sevi iznīcināt, un, protams, man negribētos to piedzīvot.

— Un tagad jūs esat ieradies uz Mēness, lai darītu kaut ko tādu, ko Helams, jūsu senais ienaidnieks, uz Zemes jums neatļautu.

— Arī jums ir sliecība uz minējumiem, — De­nisons lēni sacīja.

— Tiešām? — Gotšteins vienaldzīgi atsaucās.

— Varbūt arī es esmu izcili spējīgs cilvēks. Vai mans minējums ir pareizs?

— Iespējams. Es neesmu zaudējis cerību at­griezties pie zinātnes. Un, ja man izdotos atbrīvot cilvēci no bojāejas draudiem, vai nu noskaidro­jot, ka tādu nav, vai arī pierādot, ka tādi ir un tos nepieciešams novērst, es būtu laimīgs.

— Saprotu. Doktor Denison, parunāsim vēl par vienu jautājumu. Mans priekštecis, līdzšinējais pilnvarotais misters Montess, apgalvo, ka progre­sīvās zinātnes galvenais centrs tagad atrodoties šeit, uz Mēness. Pēc viņa domām, te esot nesa­mērīgi daudz cilvēces domājošo smadzeņu un ini­ciatīvas.

— Viņam var būt taisnība, — Denisons sacīja.

— Es nezinu.

— Viņam var būt taisnība, — Gotšteins do­mīgi piekrita. — Ja tā, vai jums nav ienācis prāta, ka jūsu nolūkam tas var būt neizdevīgi. Lai ko jūs darīsiet, cilvēki teiks un domās, ka tas ir Mē­ness zinātnes sasniegums. Un, lai cik vērtīgi būtu jūsu darba rezultāti, jūs neiegūsiet plašu atzi­nību … Un tas, protams, būtu netaisni.

— Man ir apnikusi dzīšanās pēc nopelniem, pilnvarotais Gotštein. Es gribu rast interesi dzīvē, gūt savā darbā lielāku gandarījumu nekā būdams viceprezidents, kas pārzina ultraskaņas depila­toru ražošanu. Atgriešanās pie zinātnes man to dos. Ja es pats zināšu, ka esmu kaut ko sasniedzis, man ar to pilnīgi pietiks.

— Bet man ne. Jums jāsaņem tas, ko būsiet no­pelnījis. Un man, pilnvarotajam, būs iespējams pasniegt faktus Zemes sabiedrībai tādā veidā, lai nodrošinātu jums. pienācīgu atzinību. Droši vien jūs, tāpat kā visi cilvēki, tomēr gribētu saņemt to, kas ir jūsu.

— Ļoti laipni no jums. Un kas man jādod pretī?

— Jūs esat cinisks. Bet pamatoti. Man vaja­dzīga jūsu palīdzība. Līdzšinējais pilnvarotais, misters Montess, nav varējis noskaidrot, kādā vir­zienā notiek zinātniskie pētījumi uz Mēness. Kon­takti starp Zemes un Mēness cilvēkiem nav visai cieši, bet abu pasauļu pūliņu saskaņošana neap­šaubāmi nāktu par labu visiem. Manuprāt, sav­starpējā neuzticēšanās ir pilnīgi saprotama, bet, ja jūs varētu kaut ko darīt, lai šī neuzticēšanās izzustu, mums tas būtu tikpat vērtīgs ieguvums kā jūsu varbūtējie zinātniskie atklājumi.

— Vai tiešām, ser, jūs mani uzskatāt par vis­piemērotāko cilvēku, kas apliecinātu luniešiem, cik taisnprātīga un labvēlīgi noskaņota ir Zemes zinātne?

— Doktor Denison, pēc viena atriebīga zināt­nieka nedrīkst spriest par visiem zemiešiem ko­pumā. Teiksim tā: es gribētu vienmēr būt lietas kursā par jūsu zinātniskajiem atklājumiem, lai varētu palīdzēt jums iemantot godīgi nopelnīto atzinību, un, tā kā es pats neesmu zinātnieks, būtu ļoti noderīgi, ja jūs man tos izskaidrotu kopsa­karā ar Mēness zinātnes pašreizējo stāvokli. No­runāts?

— Jūsu lūgumu man būs grūti izpildīt, — De­nisons sacīja. — Ja pagaidu rezultātus vai nu aiz vieglprātības, vai pārliekas sajūsmas atklāj pāragri, tas var nodarīt zinātnieka reputācijai milzīgu ļaunumu. Es nemēdzu nevienam neko stāslīt, iekams pats neesmu pilnīgi pārliecināts. Pie­redze ar komisiju, kuras darbā jūs piedalījāties, liek man būt piesardzīgam.

— Es jūs pilnīgi saprotu, — Gotšteins sirsnīgi sacīja. — Atstāju jūsu ziņā izlemt, kad būtu liet­derīgi mani informēt… Bet ir jau vēls, jūs droši vien vēlaties doties pie miera.

Tas nozīmēja, ka saruna beigusies. Denisons devās projām, un Gotšteins domīgi nolūkojās vi­ņam pakaļ.

7

Denisons atvēra durvis pats. Nospiežot attiecīgu slēdzi, tās būtu atdarījušās automātiski, bet viņš nomiegojies nevarēja to atrast.

Tumšmatains vīrietis, ar mierīgu, drūmu ska­tienu vērdamies viņā, sacīja:

— Lūdzu, piedodiet… Vai esmu ieradies par agru

— Par agru? … — Denisons atkārtoja, pūlē­damies cik necik atjēgties. — Nē. Es … es laikam esmu aizgulējies.

— Es jums zvanīju. Mēs norunājām …

Nu Denisons atcerējās.

— Jā. Jūs esat doktors Nevils?

— Pareizi. Vai drīkstu ienākt?

To jautādams, viņš jau kāpa pāri slieksnim. Denisona istaba bija maza, un sajauktā gulta aiz­ņēma tās lielāko daļu. Ventilators maigi žužināja.

— Ceru, ka gulējāt labi, — Nevils izteica ne­nozīmīgu pieklājības frāzi.

Denisons palūkojās uz savu pidžamu un pār­laida roku izjukušajiem matiem.

— Nē, — viņš strupi sacīja. — Man bija draus­mīga nakts. Vai jūs mani atvainotu uz kādu brīdi, kamēr es kaut cik sakārtojos?

— Protams. Ja vēlaties, es pa to laiku paga­tavošu brokastis? Jūs droši vien vēl nepazīstat virtuves iekārtu.

— Tas būtu ļoti jauki no jums, — Denisons at­teica.

Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņš atkal pa­rādījās — nomazgājies un noskuvies, ģērbies bik­sēs un apakškreklā.

— Ceru, ka nesabojāju dušu, — viņš sacīja. — Ūdens apsīka, un es vairs nevarēju to atgriezt.

— Ūdens ir limitēts. Var dabūt tikai noteiktu devu. Te ir Mēness, doktor! Es pagatavoju mums abiem olu kulteni un karstu viru.

— Olu kulteni…

— Mēs to tā saucam. Zemieši laikam gan ne­sauktu.

— Eh! — Denisons noteica. Bez sevišķas sa­jūsmas viņš apsēdās pie galda un pagaršoja dzel­teno, mīklai līdzīgo masu, ko lunietis acīmredzot

dēvēja par olu kulteni. Viņš pūlējās nesaviebties un vīrišķīgi norija pirmo kumosu, tad paņēma ar dakšiņu nākamo.

— Ar laiku jūs pie tā pieradīsiet, — Nevils sa­cīja. — Tas ir ļoti barojošs. Turklāt produktu augstais proteīna saturs un zemā gravitācija ievē­rojami samazina vajadzību pēc barības.

— Jo labāk, — Denisons noklepodamies atteica.

— Selēna man stāstīja, ka jūs domājot palikt uz Mēness, — Nevils turpināja.

— Tāds nodoms man bija, — Denisons atbildēja. Viņš paberzēja acis. — Taču šī nakts bija šaus­mīga. Tā pārbaudīja manu apņēmību.

— Cik reižu jūs izkritāt no gultas?

— Divas … Tātad tā ir parasta parādība?

— Cilvēkiem no Zemes — neizbēgama. Nomodā jūs staigājat, visu laiku paturot prātā Mēness gra­vitāciju, bet miegā grozāties tāpat kā uz Zemes. Taču kritiens pie mums vismaz nav sāpīgs.

— Otrreiz es pamodos tikai uz grīdas un ne­maz neatcerējos kritienu. Velns parāvis, ko jūs man ieteiktu šai sakarā darīt?

— Vajag regulāri pārbaudīt sirdsdarbību, asins­spiedienu un tā tālāk, lai pārliecinātos, ka gravitacijas maiņa nav izraisījusi nopietnus traucēju­mus.

— Es tiku daudzkārt par to brīdināts, — Deni­sons viebdamies sacīja. — Uz pārbaudi iešu nāka­majā mēnesī, tagad lietoju pilulas.

— Ziniet, — Nevils ieteicās tādā tonī, it kā viņam būtu apnicis runāt par niekiem, — pēc ne­dēļas jūs droši vien jutīsieties jau pavisam labi. Un jums būs vajadzīgs piemērots apģērbs. Šīs bikses galīgi nekur neder, un valkāt tādu plānu kreklu nav jēgas.

— Tātad šeit ir veikali, kur es varēšu nopirkt drēbes.

— Protams. Un esmu pārliecināts, ka Selēna savā brīvajā laikā ar prieku jums palīdzēs. Viņa apgalvo, ka jūs, doktor, esot patīkams cilvēks.

— Man prieks, ka viņa tā domā. — Denisons, norijis karoti viras, paskatījās uz to ar tādu sejas izteiksmi, it kā prātotu, ko darīt ar pārējo. Tad apņēmīgi ķērās atkal pie karotes un turpināja ēst.

— Selēna sprieda, ka jūs esot fiziķis, bet viņa, protams, maldās.

— Pēc izglītības es esmu radioķīmiķis.

— Arī šai specialitātē jūs neesat strādājis ilgi, doktor Denison. Mēs šeit gan esam it kā malā no visa, taču tāpat šo to zinām. Jūs esat viens no Helama upuriem.

— Vai tad to ir tik daudz, ka jūs runājat daudz­skaitlī?

— Kā ne? Viss Mēness ir viens no Helama upuriem.

— Mēness?

— Tā varētu teikt.

— Nesaprotu.

— Mums uz Mēness nav nevienas Elektronu Sūkņa Stacijas. Tās nevarēja ierīkot, tāpēc ka ne­bija atsaucības no Parauniversa puses. Izliktais volframs netika pieņemts.

— Bet, doktor Nevil, jūs taču neapgalvosiet, ka pie tā vainīgs Helams.

— Netiešā veidā tomēr. Kāpēc gan vienīgi Pa­rauniverss var būt Elektronu Sūkņa iniciators? Kā­pēc mēs paši nevaram būt sācēji?

— Ja nemaldos, mums trūkst zināšanu, lai pār­ņemtu iniciatīvu.

— Un mums to nebūs nekad, ja pētījumi šajā virzienā ir aizliegti.

— Aizliegti? — Denisons, mazliet pārsteigts, jautāja.

— Faktiski tas tā ir. Ja zinātnieki, kas strādā, lai paplašinātu zināšanas šai virzienā, nevar iz­mantot ne protonu sinhrotronu, ne kādu citu lielo iekārtu — tās visas kontrolē Zeme un visas atro­das Helama ietekmē —, tad pētījumi būtībā ir aizliegti.

Denisons paberzēja acis.

— Rādās, ka man drīz atkal vajadzēs likties gultā … Lūdzu, atvainojiet! Tas nav mājiens, ka jūs mani garlaikotu. Bet sakiet, vai tad Elektronu Sūknis Mēnesim ir tik nepieciešams? Saules bate­rijas taču ir efektīvas un dod pietiekami daudz enerģijas.

— Tās padara mūs atkarīgus no Saules, doklor. Tās saista mūs pie virspuses.

— Nūjā… Bet kā jūs domājat, doktor Nevil, kādēļ Helamam ir tik negatīva attieksme šajā jaulājumā?

— Jūs to zināt labāk nekā es, jo esat personiski ar viņu pazīstams, bet es neesmu. Helams uzskata par pareizāku neatklāt plašai sabiedrībai, ka Elek­tronu Sūkņa faktiskie ierīkotāji ir paracilvēki, bet mēs esam tikai viņu pakalpiņi. Un, ja mēs šeit, uz Mēness, nonāktu tik tālu, ka paši izprastu, ko darām, tad īstās Elektronu Sūkņa tehnoloģijas ra­dītāji būtu mēs, nevis viņš.

— Kāpēc jūs to visu man stāstāt? — Denisons jautāja.

— Lai velti nešķiestu laiku. Parasti mēs laipni uzņemam fiziķus no Zemes. Seit uz Mēness mēs jutāmies atgriezti, esam Zemes apzināti pret mums vērstās politikas upuri, un ikviens fiziķa apmeklē­jums ir patīkams, kaut vai tikai tāpēc, ka mazina mūsu izolētības sajūtu. Fiziķis imigrants ir vēl noderīgāks, mēs viņam labprāt izskaidrojam si­tuāciju un aicinām viņu strādāt kopā ar mums. Man Joti žēl, ka jūs tomēr neesat fiziķis.

— Es arī neesmu par tādu uzdevies, — Deni­sons neiecietīgi sacīja.

— Un tomēr jūs vēlējāties redzēt sinhrotronu. Kāpēc?

— Ak tad tas jūs uztrauc? Dārgais ser, Jaujiet man paskaidrot. Mana zinātnieka karjera tika iz­postīta pirms daudziem gadiem. Es esmu nolēmis panākt zināmu reabilitāciju, atkal iemantot dzīves jēgu … tik tālu no Helama, cik vien iespējams — respektīvi, šeit uz Mēness. Es esmu studējis radioķīmiju, bet tas nav padarījis mani uz visiem laikiem kurlu un aklu pret citām zinātnes noza­rēm. Šodien parafizika ir dižens darba lauks, un es esmu visiem spēkiem pašmācības cejā centies to apgūt, juzdams, ka tajā man ir vislielākās ce­rības kaut ko vēl paveikt.

— Saprotu, — Nevils pamāja, bet viņa balsī skanēja neslēptas šaubas.

— Starp citu, tā kā jūs pieminējāt Elektronu Sūkni… Vai esat kaut ko dzirdējis par Pītera Lemonta teoriju?

Nevils cieši paskatījās sarunu biedrā.

— Nē. Man šis vārds neko neizsaka.

— Jā, viņš vēl nav slavens. Un droši vien nekad nebūs. Galvenokārt tā paša iemesla dēļ kā es. Viņš vērsās pret Helamu … Nesen man atgādināja viņa vārdu, un pagājušo nakti, kad nevarēju gulēt, es domāju par viņu. — Denisons nožāvājās.

— Jā, doktor? — Nevils nepacietīgi iejautājās. — Kas tad ir ar šo cilvēku? Kā bija viņa vārds?

— Pīters Lemonts. Viņš nodarbojās ar parateoriju un izvirzīja interesantu hipotēzi. Pēc viņa domām, Elektronu Sūkņa darbība novedīs pie tā, ka kodolu stiprā mijiedarbība Saules sistēmas telpā kļūs intensīvāka, Saule pamazām sakarsīs un kādā kritiskā brīdī tajā notiks fāzu pāreja, kas izraisīs eksploziju.

— Muļķības! Vai jūs zināt, kādas pārmaiņas kosmiskā mērogā var radīt Sūkņa maksimāla iz­mantošana cilvēces mērogā? Kaut arī esat fiziku apguvis tikai pašmācības ceļā, jums vajadzētu ap­jēgt, ka Sūkņa darbība nekādā ziņā nevar kaut cik jūtami ietekmēt Universa vispārējos apstākļus Saules sistēmas pastāvēšanas laikā.

— Jūs tā domājat?

— Protams. Un jūs ne? — Nevils jautāja.

— Es neesmu pārliecināts. Lemonts grib Helamam sariebt. Tiekoties viņš uz mani atstāja ek­saltēta un ļoti emocionāla cilvēka iespaidu. Ņe­mot vērā, ko Helams ir Lemontam nodarījis, jā­domā, ka viņu urda nedzēšams naids.

Nevils sarauca pieri.

— Vai jūs noteikti zināt, ka viņš ir sliktās at­tiecībās ar Helamu? — viņš vaicāja.

— Sai jautājumā esmu eksperts.

— Vai jums nav ienācis prātā, ka šādu hipo­tēzi par Sūkņa bīstamību varētu izmantot kā vēl vienu ieganstu, lai neļautu Mēnesim ierīkot pašam savas Sūkņa Stacijas?

— Par vispārējas trauksmes un izmisuma cenu? Protams, nē. Tas nozīmētu skaldīt valriekstus ar kodolsprādzieniem. Nē, es esmu pilnīgi pārlieci­nāts par Lemonta godīgumu. Īstenībā arī man pa­šam reiz radās līdzīga doma.

— Tāpēc, ka arī jūs urda naids pret Helamu.

— Es neesmu Lemonts. (Jn mana reakcija ir citāda … Patiesību sakot, man bija neskaidra ceriba, ka uz Mēness es varēšu papētīt šo jautājumu bez Helama iejaukšanās un Lemonta emocionā lisma.

— Šeit, uz Mēness?

— Šeit, uz Mēness. Es cerēju, ka man būs iespēja lietot sinhrotronu.

— Un tāpēc jūs par to interesējāties?

Denisons pamāja.

— Vai jūs tiešām domājat, ka tiksiet klāt pie sinhrotrona? Vai jūs nezināt, cik milzīgi daudz ir pieprasījumu pēc tā?

— Es cerēju, ka man izdosies sadarboties ar kādu no Mēness zinātniekiem.

Nevils pasmējās un papurināja galvu.

— Mums ir gandrīz tikpat maz iespēju kā jums … Taču kaut ko es varu piedāvāt. Mēs esam iekārtojuši paši savas laboratorijas. Mēs varam dot jums telpu darbam, varbūt arī šo to no apa­ratūras. Man grūti pateikt, cik noderīgas jums būs mūsu ierīces, taču kaut ko darīt jūs varēsiet.

— Vai jūs domājat, ka man būs iespējams iz­darīt novērojumus parateorijā?

— Manuprāt, tas daļēji atkarīgs no jūsu paša atjautības. Vai jūs gribat pierādīt šā Lemonta teoriju?

— Vai arī to atspēkot. Varbūt.

— Jūs to atspēkosiet, ja vispār ko paveiksiet. Par to man nav nekādu šaubu.

— Bet jūs taču zināt, ka es neesmu fiziķis pēc specialitātes. Kādēļ jūs tik labprāt piedāvājat man vietu laboratorijā?

— Tādēļ, ka jūs esat no Zemes. Es jau teicu, mēs to augsti vērtējam, un tas, ka jūs par fiziķi esat kļuvis pašmācības ceļā, varbūt ir taisni labi. Selēna par jums galvo, un, iespējams, es tam pie­šķiru lielāku nozīmi, nekā vajadzētu. Turklāt kā jūs, tā mēs esam Helama upuri. Ja jūs vēlaties sevi reabilitēt, mēs jums palīdzēsim.

— Piedodiet, ja esmu cinisks. Ko jūs cerat no tā iegūt?

— Jūsu palīdzību. Starp Zemes un Mēness zi­nātniekiem ir diezgan liela nesaprašanās. Jūs esat Zemes cilvēks, kas labprātīgi atbraucis uz Mēnesi, un jūsu darbība varētu būt kā tilts starp mums, no kā būtu labums abām pusēm. Jums jau ir kon­takts ar jauno pilnvaroto, un iespējams, ka, reabi­litēdams sevi, jūs reabilitēsiet arī mūs.

— Citiem vārdiem sakot: ja mans veikums ma­zinās Helama ietekmi, tas nāks par labu arī Mē­ness zinātnei?

— Lai ko jūs darītu, tas katrā ziņā būs derīgi… Bet tagad es iešu, lai jūs varat pagulēt. Piezva­niet man tuvākajās dienās, es iekārtošu jūs kādā laboratorijā. Un parūpēšos, — Nevils pavērās ap­kārt, — lai jums ierāda kaut cik ērtāku dzīvokli.

Viņi paspieda viens otram roku, un Nevils aiz­gāja.

8

— Man šķiet, — Gotšteins sacīja, — lai cik grūti jums te būtu klājies, aizbraukšanai jūs po­šaties ar ne visai vieglu sirdi.

Montess izteiksmīgi paraustīja plecus.

— Ar joti smagu, kad iedomājos gravitāciju uz Zemes. Apgrūtināta elpošana … sāpošas kājas … svīšana. Es mirkšu vienos sviedros.

— Tas pats kādu dienu sagaidīs mani.

— Došu jums padomu. Nekad neuzturieties šeit ilgāk kā divi mēneši no vietas. Nav svarīgi, ko saka ārsti un kādus izometriskus vingrinājumus liek jums izdarīt, pēc katrām sešdesmit dienām dodieties atpakaļ uz Zemi un palieciet tur vismaz nedēļu. Ir nepieciešams saglabāt Zemes sajutu.

— Es to paturēšu prātā … O, ziniet, es tikos ar savu draugu.

— Kādu draugu?

— Ar to cilvēku, kas lidoja šurp reizē ar mani. Man likās, ka esmu viņu jau kādreiz redzējis, un tā arī bija. Šis cilvēks ir Denisons, radioķīmiķis. Izrādījās, ka es vinu gluži labi atceros.

— Jā?

— Es atminējos, ka toreiz mani ieinteresēja viņa neprātīgā ideja, un mēģināju tikt par to skaid­rībā. Viņš atvairījās visai izmanīgi. Runāja sa­prātīgi, tik saprātīgi, ka man radās aizdomas. Ir tāds maniaku tips, kam piemīt apbrīnojama loģis­kas spriešanas spēja — savdabīgs aizsardzības mehānisms.

— Ak dievs! — Montess ar acīm redzamu ne­mieru nogaudās. — Es nespēju sekot jūsu domai. Ja jums nav nekas pretī, es uz brīdi apsēdīšos. Pārbaudot, vai viss ir pienācīgi sakravāts, un kau­joties ar domām par Zemes gravitāciju, esmu ga­līgi aizkusis … Kas tā par neprātīgu ideju?

— Šis cilvēks pūlējās mums iestāstīt, ka Elek­tronu Sūknis esot bīstams. Tā lietošana varot no­vest pie Universa eksplozijas.

— Patiešām? Un vai tā ir taisnība?

— Ceru, ka ne. Toreiz viņa viedoklis tika strupi noraidīts. Kad zinātnieki strādā pie problēmas, kas atrodas uz sapratnes robežas, viņi kļūst ner­vozi. Es pazinu psihiatru, kurš to dēvēja par «Kas zina?» sindromu. Ja cilvēks nekādā veidā nespēj noskaidrot to, kas viņam vajadzīgs, viņš galu galā pasaka: «Kas zina, kas notiks?» un ļauj vaļu fan­tāzijai.

— Jā, bet ja fiziķi, kaut vai daži, sāk klāstīt ladas lietas …

— Viņi to nedara. Oficiāli ne. Ir tāds jēdziens kā zinātnieka atbildība, un žurnāli sargās publi­cēt muļķības … Vai vismaz to, ko uzskata par muļķībām. Redzat, apmēram pirms gada šis jau­tājums uzpeldēja atkal. Kāds fiziķis, vārdā Le­monts, griezās pie senatora Bērta, pie tā pašgudrā vides glābēja Cena un vēl pie dažiem citiem. Arī viņš apgalvo, ka iespējama kosmiska eksplozija. Neviens viņam netic, bet šī versija paklusām iz­platās, un, jo vairāk par to runā, jo intriģējošāka tā kļūst.

— Un šis uz Mēnesi atbraukušais cilvēks tai tic?

Gotšteins plati pasmaidīja.

— Man ir aizdomas, ka tic. Velns ar ārā, nakts vidū, kad nevaru gulēt, jo visu laiku veļos ārā no gultas, es pats esmu gatavs tai ticēt. Iespē­jams, ka viņš grib šo teoriju te eksperimentāli pārbaudīt.

— Nu, un?

— Lai viņš to dara. Es liku manīt, ka mēs vi­ņam palīdzēsim.

Montess pašūpoja galvu.

— Tas ir riskanti. Man nepatīk dulnu ideju ofi­ciāla atbalstīšana.

— Ziniet, var tomēr izrādīties, ka tās nav galī­gas muļķības. Bet tas nav galvenais. Svarīgi ir kas cits, proti — ja mēs palīdzēsim viņam iekār­toties šeit, uz Mēness, varbūt no viņa mums iz­dosies uzzināt, kas te notiek. Viņš ļoti vēlas reabilitēties, un es devu mājienu, ka mēs to varētu sekmēt, ja viņš ar mums sadarbotos… Es parūpēšos,

lai jūs tiekat slepeni par visu informēts. Tā sakot, draugu starpā.

— Pateicos! — Montess sacīja. — Un palieciet sveiks!

9

Nevils bija sapīcis.

— Nē. Man viņš nepatīk.

— Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir zemiķis? — Selēna notrauca pūciņu no savas labās krūts, noķēra to un kritiski aplūkoja. — Tā nav no manas blūzes. Gaisa cirkulācija ir taisni šausmīga.

— Sis Denisons nav nekā vērts. Viņš nav parafiziķis. Viņš šo nozari esot apguvis pašmācības ceļā un tagad ierodas šeit ar gatavām nolādēti stulbām idejām.

— Piemēram?

— Viņš domā, ka Elektronu Sūknis novedīs pie Universa eksplozijas.

— Vai viņš tā teica?

— Es zinu, ka viņš tā domā … Ak, man šie argumenti ir zināmi. Esmu tos pietiekami bieži dzirdējis. Bet tas tā nav, un viss.

— Varbūt, — Selēna sacīja, saraukdama uz­acis, — tu tikai negribi, ka tā būtu.

— Nu, nesāc atkal! — Nevils noburkšķēja.

Kādu brīdi viņi klusēja. Tad Selēna jautāja:

— Ko tu darīsi ar viņu?

— Došu viņam telpu darbam. Kā zinātnieks viņš nav nekā vērts, bet savs labums būs. Viņš piesaistīs uzmanību. Pilnvarotais ir jau ar viņu runājis.

— Es zinu.

— Redzi, tam visam ir tāda romantiska pie­skaņa — cilvēks ar sabojātu karjeru mēģina sevi reabilitēt.

— Patiešām?

— Patiešām. Tev būs interesanti to dzirdēt. Ja tu palūgsi, viņš pastāstīs. Un tas ir ļoti labi. Ja te, uz Mēness, romantisks zemietis noņemsies ar dulniem eksperimentiem, pilnvarotais pirmām kār­tām uzmanīs viņu. Šis Denisons noderēs mums par aizsegu. Un, kas zina, iespējams pat, ka ar viņa palīdzību mēs iegūsim labāku priekšstatu par to, kas notiek tur, uz Zemes … Tev, Selēna, va­jag uzturēt ar viņu draudzīgas attiecības.

10

Selēna smējās, un Denisona austiņās viņas smiekli skanēja metāliski. Viņas augums bija pa­slēpts skafandrā.

— Nu, nāciet, Ben! — viņa sacīja. — Nav ko baidīties. Jūs taču tagad esat tikpat kā vietējais — jau veselu mēnesi dzīvojat šeit.

— Divdesmit astoņas dienas, — Denisons no­murmināja. Viņam bija tāda sajūta, ka skafandrā trūkst gaisa.

— Mēnesi, — Selēna palika pie sava. — Kad jūs ieradāties, Zeme bija krietni pāri pusei, tieši tāpat kā tagad. — Viņa norādīja uz spoži staro­jošo Zemi dienvidu debesīs.

— Mazliet pagaidiet! Šeit ārā es nejustos tik drošs kā apakšā. Ja nu es nokrītu?

— Kas tur pavisam? Gravitācija ir zema, no­gāze lēzena, skafandrs izturīgs. Ja jūs pakrītat, mierīgi ļaujiet ķermenim slīdēt un velties. Tas būs ne mazāk interesanti.

Denisons šaubīdamies palūkojās apkārt. Auk­stajā Zemes gaismā Mēness ainava izskatījās skaista. Tajā mijās melns ar baltu, un šis bal­tums šķita maigs un smalks salīdzinājumā ar Saules apspīdētajām ainavām, ko viņš bija re­dzējis, kad pirms nedēļas devās apskatīt Saules baterijas, kuras stiepās no horizonta līdz horizon­tam Lietus jūras dibenā. Un arī melnais bija it kā maigāks, jo trūka īstas dienas asā kontrasta. Zvaigznes bija dievišķīgi spožas, un Zeme… Zeme ar saviem baltajiem mutuļiem uz zila fona un šad tad pavīdošām dzeltenbrūnāin svēdrām likās bezgala aicinoša.

— Labi, — Denisons sacīja. — Vai neņemsiet ļaunā, ja es turēšos jums cieši līdzās?

— Protams, ne. Un līdz pašai augšai mēs ne­kāpsim. Pirmajai reizei pietiks ar iesācēju trasi. Mēģiniet iet vienā ritmā ar mani. Es kustēšos lē­nām.

Selēna sāka kāpt augšup gariem, lēniem Iīgaganiem soļiem, un Denisons centās tiem piemē­roties. Nogāze zem viņu kājām bija putekļiem klāta, un katrs solis uzvandīja smalku mākonīti, kas ātri nosēdās bezgaisa telpā. Denisons visiem spēkiem pūlējās pieskaņoties Sclēnas gaitai.

— Jauki! — Selēna sacīja, paņemdama viņu zem elkoņa un apstādinādama. — Jūs turaties ļoti braši, ņemot vērā, ka esat zerniķis … nē, es gribēju teikt imiķis …

— Pateicos!

— Bet tas jau nav daudz labāks vārds. Imi­grantam «imiķis» ir tikpat apvainojošs apzīmē­jums kā zemietim «zemiķis». Es labāk teikšu, ka jūs saviem gadiem esat brašs vīrietis.

— Ne! Tas ir vel sliktāk. — Denisons bija maz­liet aizelsies un juta, ka piere kļūst mitra.

— Ikreiz, kad jūs taisāties likt pēdu pie zemes,— Selēna sacīja, — mazlietiņ atsperieties ar otru kāju. Tas padarīs soli garāku un atvieglos iešanu. Nē, ne tā! Skatieties uz mani!

Denisons, pateicīgi klusēdams', vēroja, kā Se­lēna, kas, par spīti skafandra ērmīgumam, kusto­ties šķita slaida un gracioza, attālinājās lēniem, lēcienveidīgiem soļiem. Tad viņa atgriezās un nometās ceļos pie Denisona kājām.

— Tagad lēni lieciet soli, Ben, un es pagrūdīšu jūsu pēdu tai momentā, kad vajag atsperties.

Viņi pamēģināja dažas reizes, un Denisons sa­cīja:

— Tas nogurdina vairāk nekā skriešana uz Zemes. Es mazliet atpūtīšos.

— Labi. Jums ir grūti tikai tāpēc, ka jūsu mus­kuļi nav pieraduši pie pareizas koordinācijas. Jūs cīnāties pats ar sevi, nevis ar gravitāciju. Apsē­dieties un atvelciet elpu! Tālu es jūs vairs neve­dīšu.

— Vai es nesabojāšu skafandru, ja atlaidīšos uz muguras? — Denisons jautāja.

— Nē, protams, nē, taču uz kailas grunts neva­jag gulēt. Tās temperatūra ir tikai simt divdesmit kelvinu jeb'simt piecdesmit grādu zem nulles, ja tā jums labāk tīk, un, jo mazāka ķermeņa virsma ar to saskaras, jo labāk. Jūsu vietā es tikai ap­sēstos.

— Lai notiek! — Denisons norūca un piesar­dzīgi apsēdās, tīšām novietodamies ar seju pret ziemeļiem, projām no Zemes. — Paraugieties uz Јīm zvaigznēm!

Selēna nosēdās viņam tieši pretī. Šad un tad, Zemes gaismai krītot attiecīgā leņķī, viņš caur sejsegu neskaidri varēja saskatīt viņas vaibstus.

— Vai jūs uz Zemes neredzat zvaigznes? — Selēna jautāja.

— Redzam, bet ne tādas kā šeit. Pat ja nav mākoņu, gaiss absorbē daļu gaismas. Atmosfēras dažādo slāņu temperatūras atšķirību dēļ tās mirgo, un lielpilsētu ugunis, pat attālas, izdzēš to spožumu.

— Cik nožēlojami!

— Vai jums patīk šeit ārā, Selēna? Mēness virspusē?

— Ne pārāk, bet dažreiz pabūt te man nav nekas pretī. Un tas jau ir mans pienākums — vest šurp tūristus.

— Bet tagad jums tas jādara manis dēļ.

— Kā gan jūs nesaprotat, Ben, ka tas nepavi­sam nav viens un tas pats? Tūristiem mums ir noteikts maršruts. Tas ir ļoti garlaicīgs, ļoti nein­teresants. Jūs taču nedomājat, ka mēs vedam tū­ristus uz šo slīdtrasi? Šurp nāk lunieši un imiķi. Patiesībā galvenokārt imiķi.

— Tā acīmredzot nav diezcik populāra. Izņemot mūs, te neviena cita nav.

— Ak, šīm nodarbībām ir īpašas dienas. Jums vajadzētu redzēt šo nogāzi sacīkšu reizē. Kaut gan — droši vien tad jums te nepatiktu.

— Neteikšu, ka tagad man te patīk. Vai slidinā­šanās ir īpašs sporta veids imiķiem?

— Gandrīz tā. Luniešiem parasti nepatīk uzturē­ties virspusē.

— Un doktoram Neviļam?

— Jūs interesē, kāda ir viņa attieksme pret virs­pusi?

— Jā.

— Atklāti sakot, man liekas, ka viņš nekad šeit nav bijis. Viņš ir īsts pilsētnieks. Kāpēc jūs jau­tājat?

— Redziet, kad es izteicu vēlēšanos doties līdzi kārtējā Saules bateriju pārbaudē, viņš labprāt to atļāva, bet pats man nepiebiedrojās. Es lūdzu viņu mani pavadīt, lai būtu kāds, kam es varētu uzdot jautājumus, bet viņš kategoriski atteicās.

— Ceru, ka atradās kāds cits, kas varēja atbil­dēt uz jūsu jautājumiem.

— O jā. Manuprāt, viņš arī bija imiķis … Var­būt tieši tas izskaidro doktora Nevila attieksmi pret Elektronu Sūkni.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Redziet… — Denisons atliecās atpakaļ un pārmaiņus svieda augšup kājas, ar laisku prieku vērodams, kā tās paceļas un lēnām nolaižas. —He, nemaz nav slikti! Redziet, Selēna … Es" runāju par to, ka Nevils tik ļoti vēlas ierīkot Sūkņa Sta­ciju uz Mēness, kaut gan Saules baterijas dod pietiekami daudz enerģijas. Mēs uz Zemes neva­rētu tās lietot, jo tur Saule nespīd tik pastāvīgi, tik ilgi, nav tik spoža, nedod tik intensīvu visu viļņu garumu starojumu. Saules sistēmā nav nevienas planētas, neviena debess ķermeņa, kas būtu vai­rāk piemērots Saules bateriju izmantošanai nekā Mēness. Pat Merkurijs ir par karstu … Bet Sau­les bateriju lietošana saista jūs ar virspusi, un ja jums nepatīk virspuse …

Selēna pēkšņi piecēlās kājās un sacīja:

— Labi, Ben, jūs esat pietiekami atpūties. Augšā! Augšā!

Denisons ar pūlēm uzslējās stāvus

— Bet Sūkņa Stacija, — viņš turpināja, — no­zīmētu, ka nevienam lunietim nekad nebūtu jānāk arā Mēness virspusē, ja viņš to nevēlētos.

— Tagad kāpiens būs stāvāks, Ben. Mēs aiz­iesim līdz tai korei, redzat, kur Zemes gaisma iz­beidzas ar horizontālu līniju.

Viņi devās augšup klusēdami. Denisons ievēroja, ka iesānis no viņiem nogāzes virsma ir gludāka un tajā iezīmējas plata josla, kur gandrīz visi pu­tekļi notraukti.

— Tur ir pārāk gluds, lai iesācējs tiktu augšā,— Selēna ierunājās, it kā atbildēdama uz viņa do­mām. — Nekļūstiet pārāk iedomīgs, citādi vēl sa­gribēsiet, lai es jums jau iemācu ķengurlēcienu.

To teikdama, viņa izdarīja ķengurlēcienu, īsi pirms piezemēšanās pavērsa seju pret Denisonu un sacīja:

— Esam uzkāpuši. Apsēdieties, es jums pie­likšu …

Denisons apsēdās ar seju pret ieleju. Šaubīda­mies viņš palūkojās uz nogāzi.

— Vai jūs tiešām te slidināties lejā?

— Protams. Uz Mēness gravitācija ir vājāka nekā uz Zemes, tādēļ ķermenis spiež uz virsmu mazāk spēcīgi, un tas nozīmē, ka berze ir daudz mazāka. Uz Mēness viss ir slidenāks nekā uz Ze­mes. Tādēļ mūsu eju un telpu grīdas jums šķita it kā neapstrādātas. Vai gribat dzirdēt mazu lek­ciju par šo tematu? Tādu, kā es nolasu tūristiem?

— Nē, Selēna.

— Turklāt mēs lietosim slidinātājus.

Denisons ieraudzīja Selēnai rokā mazu cilindru,

kam bija piestiprinātas skavas un divas tievas caurules.

— Kas tas ir? — viņš jautāja.

— Mazs šķidras gāzes baloniņš. Tas pados gā­zes strūklu tieši zem jūsu zābakiem. Plānais gāzes slānis starp zābakiem un nogāzes virsmu reducēs

berzi praktiski līdz nullei. Jūs kustēsieties, it kā atrastos bezsvara stāvoklī.

— Es neesmu ar mieru, — Denisons sacīja, juz­damies neērti. — Uz Mēness tērēt gāzi šādam no­lūkam taču ir izšķērdība.

— O nē! Kā jūs domājat, kādu gāzi mēs lieto­jam slidinātājos? Oglekļa dioksīdu? Skābekli? Jūsu zināšanai — šī ir dabas gāze. Tas ir argons, kas izplūst no Mēness grunts tonnām un ir tur krājies miljardiem gadu kālija 40 sabrukšanas re­zultātā … Tā ir daļa no manas lekcijas, Ben… Uz Mēness argonam ir maz izmantošanas iespēju. Mēs varētu to lietot slidinātājos miljons gadu, neizsmeļot tā krājumus … Tā. Jūsu slidinātājs ir piestiprināts. Tagad pagaidiet, kamēr es pielieku savējo.

— Kā tas darbojas?

— Pilnīgi automātiski. Tiklīdz jūs sākat slīdēt, ieslēdzas kontakts un izplūst gāze. Tās pietiks tikai dažām minūtēm, bet vairāk jums arī neva­jadzēs.

Selēna piecēlās un palīdzēja Denisonam pieraus­ties kājās.

— Pagriezieties ar seju lejup! Drošāk, Ben, dro­šāk! Šī taču nav stāva nogāze. Nu, paraugieties! Tā izskatās pilnīgi lēzena.

— Neizskatās vis, — Denisons drūmi bilda. — Man tā izskatās kā klints krauja.

— Muļķības! Tagad klausieties un iegaumējiet, ko teikšu. Turiet kājas apmēram sešu collu atsta­tumā un vienu dažas collas priekšā otrai. Nav sva­rīgi, kura kāja ir priekšā. Ceļgaliem jābūt saliek­tiem, bet ķermeni nevajag saliekt, jo vēja šeit nav. Nemēģiniet skatīties uz augšu vai atpakaļ, bet sānis, ja gribat, varat skatīties. Un galvenais — kad būsiet lejā, nemēģiniet pārāk strauji apstāties.

Ātrums būs daudz lielāks, nekā jums liksies. Ļau­jiet slidinātājam iztukšoties, un tad berze lēnām jūs nobremzēs.

— Es ne mūžam to visu neatcerēšos.

— Atcerēsieties gan. Un es katru brīdi būšu gatava jums palīdzēt. Bet, ja es nepagūstu jūs noturēt un jūs nokrītat, nemēģiniet neko darīt, tikai atbrīvojiet muskuļus un ļaujiet ķermenim velties vai slīdēt. Šeit nekur nav akmeņu, kuriem varētu uzgrūsties.

Denisons norīstījās un paraudzījās uz priekšu. Pret dienvidiem pavērstā nogāze mirdzēja Zemes gaismā. Aiz sīkajiem, spoži apspīdētajiem izcilnīšiem vīdēja tumši ēnas laukumiņi, tā ka visa vir­sma izskatījās mirguļojoši izraibumota. Uzblīdušais Zemes pusaplis pacēlās melnajās debesīs gan­drīz tieši priekšā.

— Vai esat gatavs? — Selēna vaicāja. Viņas skafandra cimdā tērptā roka atradās starp De­nisona pleciem.

— Gatavs, — Denisons vārgi sacīja.

— Tad laidieties! — Selēna uzsauca un pagrūda viņu. Denisons juta, ka sāk kustēties. Sākumā kus­tība bija pavisam lēna. Viņš pagriezās pret Selēnu un sagrīļojās.

— Neuztraucieties! Es esmu jums blakus, — viņa sacīja.

Kādu brīdi viņš vēl juta pamatu zem kājām, un tad … vairs to nejuta. Slidinātājs bija sācis dar­boties.

Vienu mirkli Denisonam likās, ka viņš stāv uz vietas. Nebija ne gaisa spiediena pret ķermeni, ne arī berzes sajūtas zem kājām. Bet, atkal pagriezies pret Selēnu, viņš ievēroja, ka gaismas un ēnas vienā pusē slīd atpakaļ arvien pieaugošā ātrumā.

— Nenovērsiet skatienu no Zemes, — Selēnas balss sacīja viņam ausī, — kamēr uzņemsiet āt­rumu. Jo ātrāk jūs slīdēsiet, jo stabilāk jutīsieties. Turiet ceļgalus saliektus… Jums iznāk ļoti labi, Ben!

— Priekš imiķa, — Denisons izdvesa.

— Kāda ir sajūta?

— Kā lidojot, — viņš atbildēja. Gaismas un tumsas raksts abās pusēs joņoja atpakaļ ne­skaidrā jūklī. Viņš mirkli palūkojās uz vienu pusi, tad uz otru, mēģinādams apkārtnes atpakaļlidojuma sajūtu pārvērst sajūtā, ka pats traucas uz priekšu. Tiklīdz tas izdevās, viņš attapās, ka ar steigu atkal jāskatās uz Zemi, lai saglabātu līdz­svaru. — Jums gan šis salīdzinājums laikam neko neizsaka, — viņš piemetināja. — Luniešiem nav priekšstata par lidošanu.

— Bet man tagad ir. Tātad lidošana līdzinās slīdēšanai, un šo sajūtu es pazīstu labi.

Selēna viegli turējās viņam līdzās.

Tagad Denisons slīdēja jau tik ātri, ka sajuta savu kustību pat tad, kad raudzījās uz priekšu. Mēness ainava traucās viņam pretī un vīdēja ga­rām abās pusēs.

— Cik ātri ir iespējams slīdēt? — viņš jautāja.

— Mēness sacīkstēs, — Selēna sacīja, — ir sa­sniegti ātrumi vairāk nekā simt jūdžu stundā — protams, stāvākās trasēs par šo. Jūs droši vien sa­sniegsiet trīsdesmit piecas.

— Nez kāpēc liekas, ka ātrums ir daudz lielāks.

— Nav vis. Nu, Ben, mēs esam jau gandrīz lejā, un jūs neesat nokritis. Tagad tikai turieties, slidi­nātājs beigs darboties, un jūs sajutīsiet berzi. Ne­dariet neko, lai to pastiprinātu. Mierīgi turpiniet slīdēt.

Tikko Selēna bija to pateikusi, Denisons sāka just spiedienu pret saviem zābakiem. Tūlīt pat viņu pārņēma milzīga ātruma sajūta, un viņš cieši sa­žņaudza dūres, lai nepaceltu rokas gandrīz in­stinktīvā žestā, vairoties no sadursmes, kas nemaz nedraudēja. Viņš zināja: ja tagad spēji pacels rokas, tad nogāzīsies augšpēdus.

Denisons piemiedza acis un aizturēja elpu, līdz šķita, ka plaušas pārsprāgs, un tad izdzirda Selēnu sakām:

— Lieliski, Ben, lieliski! Es nezinu nevienu imiķi, kas savā pirmajā slīdējumā nebūtu nokritis, tā ka nebūs nekas briesmīgs, ja arī jūs nokritīsiet. Par to nav jākaunas.

— Es nemaz netaisos krist, — Denisons nočuk­stēja. Viņš dziļi, drudžaini ierāva elpu un plati atvēra acis. Zeme bija tikpat mierīga kā iepriekš, tikpat vienaldzīga. Tagad viņš kustējās lēnām … arvien lēnāk … arvien lēnāk …

— Vai es esmu apstājies, Selēna? — viņš jau­tāja. — Es pats neesmu par to pārliecināts.

— Jā, esat. Tagad nekustieties. Jums jāatpūšas, pirms mēs dodamies atpakaļ uz pilsētu … Saso­dīts, es to atstāju kaut kur te, kad kāpām augšā.

Denisons neticīgi vēroja viņu. Selēna bija kā­pusi augšup kopā ar viņu, laidusies lejā kopā ar viņu. Viņš bija pusdzīvs aiz noguruma un sasprin­dzinājuma, bet Selēna lieliem ķengurlēcieniem pār­meklēja apkārtni. Kādu simt jardu attālumā viņa iesaucās: — Te tas ir! — un viņas balss skanēja Denisona ausī tikpat skaļi kā tad, kad viņi bija līdzās.

Vienā mirklī Selēna bija atpakaļ ar salocītu ietilpīgu plastikāta maisu padusē.

— Atcerieties, — viņa jautri sacīja, — kad jūs šurpnākot man prasījāt, kas tas ir, es atbildēju, ka mēs to izmantosim pirms atgriešanās lejā. — Viņa atlocīja maisu un izklāja uz Mēness putek­ļainās virsmas. — Tā pilnais nosaukums ir lunā­rais zvilnis, bet mēs to saucam tikai par zvilni, jo šajā pasaulē apzīmētāju «lunārais» uzskatām kā pašu par sevi saprotamu. — Viņa pievienoja mai­sam balonu un nospieda slēdzi.

Zvilnis sāka piepildīties. Denisons neviļus bija gaidījis, ka atskanēs šņākoņa, bet, protams, uz Mēness taeu nebija gaisa, kas vadītu skaņu.

— Lai jums nebūtu atkal jāapšauba mūsu tau­pības politika, — Selēna sacīja, — arī šis ir argons.

Maiss pārvērtās par matraci uz sešām resnām kājām.

— Tas jūs noturēs, — Selēna sacīja. — Tiešas saskares virsma ar zemi zvilnim ir ļoti maza, un apkārtējais vakuums saglabās to karstu.

— Vai tiešām tas ir karsts? — Denisons izbrī­nīts sacīja.

— Argons ieplūstot tiek sakarsēts, bet tikai re­latīvi. Tā temperatūra sasniedz divsimt septiņdes­mit kelvinu — ar to gandrīz pietiek, lai izkausētu ledu, un pilnīgi pietiek, lai jūsu skafandrs nezau­dētu siltumu ātrāk, kā jūs to spējat saražot. Nu, liecieties slīpi!

Denisons tīksmi izstiepās uz zviļņa.

— Burvīgi! — viņš, dziļi nopūzdamies, sacīja.

— Auklīte Selēna domā par visu, — Selēna pajokoja.

Ar kopā saspiestiem papēžiem viņa līgani slīdēja apkārt zvilnim, it kā atrastos uz slidām, tad pa­sita kājas augšup un graciozi nometās zemē uz vienas gūžas un elkoņa līdzās Denisonam.

Denisons iesvilpās.

— Kā jūs to izdarījāt?

— Treniņš! Nemēģiniet jūs tā darīt! Salauzīsiet elkoni. Taču brīdinu jūs: ja man kļūs par aukstu, es būšu spiesta likties jums blakus uz zviļņa.

— Pilnīgi droši, — viņš sacīja, — mēs abi esam skafandros.

— Ak, mans brašais izvirtuli… Kā jūs jūta­ties?

— Rādās, pavisam labi. Kāds vienreizīgs pie­dzīvojums!

— Piedzīvojums? Jūs uzstādījāt nekrišanas re­kordu. Vai neņemsiet ļaunā, ja es par to pastāstīšu citiem?

— Nē. Man allaž patīk atzinība … Bet jūs taču neliksiet man to darīt vēlreiz, ko?

— Tagad? Protams, nē. Arī es pati to nedarītu. Mēs tikai bridi atpūtīsimies, pārliecināsimies, ka jūsu sirdsdarbība ir atkal normāla, un tad dosi­mies lejā. Pastiepiet kājas uz manu pusi, es no­ņemšu slidinātāju. Nākamreiz es jums parādīšu, kā ar to rīkoties.

— Diez vai tāda nākamā reize būs.

— Noteikti būs. Vai tas jums nesagādāja baudu?

— Mazliet. Pa vidu bailēm.

— Nākamreiz jums būs mazāk bail, pēc tam vēl mazāk, un galu galā jūs izjutīsiet tikai pa­tiku. Es no jums iztaisīšu īstu sportistu.

— Neiztaisīsiet vis. Es esmu par vecu.

— Uz Mēness ne. Jūs tikai izskatāties vecs.

Denisons juta, ka viņā ieplūst bezgalīgais Mē­ness miers. Tagad viņš gulēja ar seju pret Zemi. Tās nemainīgā atrašanās debesīs vairāk nekā jeb­kas cits bija viesusi viņā drošības sajūtu nesenā slīdējuma laikā, un viņš bija par to pateicīgs.

— Vai jūs bieži iznākat virspusē, Selēna? — Denisons jautāja. — Es gribēju teikt, viena pati vai kopā ar kādu? Tad, kad nenotiek sacensības?

— Gandrīz nekad. Ja apkārt nav cilvēku, es šeit jūtos nomākta. Tas, ka šodien te atrodos, patie­sībā mazliet pārsteidz mani pašu.

— Hm-m, — Denisons izvairīgi novilka.

— Jūs par to nebrīnāties?

— Nē, kāpēc gan? Es uzskatu, ka katrs cilvēks rīkojas, kā pats grib, vai tā, kā viņam jārīkojas, un abos gadījumos tā ir viņa darīšana, nevis manējā.

— Pateicos, BenI Tik tiešām, ir patīkami to dzirdēt. Tā ir viena no jūsu jaukajām īpašībām, ka, būdams imiķis, jūs liekat mūs mierā. Mēs, lunieši, esam pazemes cilvēki, alu cilvēki, tune|u cilvēki. Un kas tur slikts?

— It nekas.

— Citi zemiķi tā nedomā. Un es esmu tūristu pavadone, un man viņos jāklausās. Visu, ko viņi saka, es esmu dzirdējusi miljons reižu, bet vis­biežāk man jādzird… — Selēna pārgāja uz lipiska planētas kopvalodā runājoša zemiķa ne­skaidro artikulāciju: — «Bet, dārgā, kā gan jūs varat visu laiku dzīvot alās? Vai jūs nemāc šaus­mīga ieslodzitibas sajūta? Vai tiešām jums nekad negribas redzēt zilas debesis, kokus, okeānu, just vēju un puķu smaržu …» Ak Ben, es varētu tur­pināt tādā garā bez gala. Un tad viņi saka: «Bet jus jau nezināt, kādas izskatās zilas debesis un jura, un koki, tāpēc nejūtat to trūkumu …» It kā mēs neuztvertu Zemes televīzijas raidījumus, it kā mums nebūtu pieejama visa Zemes literatūra — kā vizuālā, tā auditorā un dažreiz arī olfaktorā.

Denisons jutās uzjautrināts.

— Un kā jūs atbildat uz šādām piezīmēm?

— Pavisam īsi. Mēs tikai pasakām: «Mēs esam pie tā pieraduši, madam.» Vai «ser», ja tas ir vīrie­tis. Parasti runātājas ir sievietes. Vīrieši, šķiet, ir pārāk aizņemti ar mūsu blūžu pētīšanu un prāto­šanu, kad mēs tās novelkam. Vai zināt, ko man gribētos pateikt šiem idiotiem?

— Lūdzu, pasakiet to man! Kamēr jums jāpatur blūze mugurā, jo tā ir zem skafandra, lai vismaz šis smagums noveļas no jūsu krūtīm.

— Ak, kā jums tīk spēlēties ar vārdiem! … Man gribētos viņiem pateikt: «Paklausieties, ma­dam, kāda velna pēc mums vajadzīga jūsu nolā­dētā pasaule? Mēs nevēlamies dzīvot kādas planē­tas virspusē un gaidīt, kamēr no tās nokritīsim vai tiksim aizpūsti. Mēs negribam, lai mūs apņemtu drēgns gaiss un pār mums lītu netīrs ūdens. Mēs negribam jūsu sasodītos baciļus un jūsu smirdošo zāli, jūsu apnicīgās zilās debesis un jūsu apnicī­gos baltos mākoņus. Mēs varam redzēt Zemi sa­vās debesīs, kad vēlamies, un mēs to nevēlamies bieži. Mūsu mājas ir Mēness, un tas ir tāds, kādu mēs to veidojam, tieši tāds. Tas pieder mums, un mēs radām paši savu ekoloģiju, un mums nepavi­sam nav vajadzīgs, lai jūs ierodaties šeit un žē­lojat mūs tāpēc, ka mēs ejam paši savu ceļu. Do­dieties atpakaļ uz savu pasauli, un lai jūsu gra­vitācija nostiepj jūsu krūtis līdz ceļgaliem!» Tā es pateiktu.

— Labi, — Denisons sacīja. — Ikreiz, kad jums dikti gribas to pateikt kādam zemiķim, nāciet un pasakiet man, un jūs jutīsieties labāk.

— Vai zināt ko? Laiku pa laikam kāds imiķis ierosina, ka mums vajadzētu uz Mēness izveidot Zemes parku — nelielu teritoriju ar Zemes augiem un varbūt arī dzīvniekiem. Stūrītis no mājām — tā to parasti mēdz dēvēt.

— Kā saprotu, jūs esat pret to.

— Protams! Stūrītis no kādām mājām? Mūsu mājas ir Mēness. Imiķis, kam gribas «stūrīša no mājām», lai labāk dodas atpakaļ uz savām mā­jām. Imiķi dažreiz ir vēl ļaunāki nekā zemiķi.

— Es to paturēšu prātā, — Denisons bilda.

— Par jums to nevar teikt….— pagaidām, — Selēna sacīja.

Uz mirkli iestājās klusums, un Denisons do­māja, vai Selēna tagad neierosinās doties atpakaļ uz pilsētu. No vienas puses, diezgan drīz viņam laikam būs neatliekama vajadzība iegriezties tua­letē, no otras — nekad vēl viņš nebija tā izjutis atpūtas saldmi. Interesanti, cik ilgi pietiktu skā­bekļa viņa balonā? . . .

Tad Selēna ierunājās:

— Ben, vai drīkstu jums uzdot vienu jautājumu?

— Lūdzu! Ja jūs interesē mana personiskā dzīve, tajā nekādu noslēpumu nav. Esmu piecas pēdas deviņas collas garš, uz Mēness sveru div­desmit astoņas mārciņas, kādreiz sen biju precē­jies, tagad šķirtenis, viens bērns, meita, jau pie­augusi un apprecējusies, studēju universitātē …

— Nē, Ben, es runāju nopietni. Vai drīkstu jautāt par jūsu darbu?

— Protams, Selēna. Tikai nezinu, cik daudz es varēšu jums paskaidrot.

— Redziet… Jūs zināt, ka Berons un es …

— Jā, zinu, — Denisons strupi bilda.

— Mēs mēdzam aprunāties. Dažreiz viņš man šo to pastāsta. Viņš teica: jūs domājot, ka Elek­tronu Sūkņa darbošanās rezultātā Universs eks­plodēs.

— Universa mūsu sektors. Elektronu Sūknis var pārvērst daļu no mūsu Galaktikas zara par kva/. aru.

— Tiešām? Vai jūs patiešām tā domājat?

— Kad ierados uz Mēness, — Denisons sacīja, — es vēl šaubījos. Tagad vairs ne. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas notiks.

— Kad, pēc jūsu domām, tas notiks?

— To es precīzi nevaru pateikt. Varbūt pēc da­žiem gadiem. Varbūt pēc dažiem gadu desmitiem.

Pēc brītiņa Selēna klusi sacīja:

— Berons tā nedomā.

— Zinu. Es arī nemēģinu viņu pārliecināt. Ne­vēlēšanos ticēt nevar sagraut ar frontālu uzbru­kumu. Tā bija Lemonta kļūda.

— Kas tas par Lemontu?

— Piedodiet, Selēna! Es runāju pats ar sevi.

— Nē, Ben! Lūdzu, pastāstiet man! Es gribu zināt. Lūdzu!

Denisons pagriezās uz sāniem, ar seju pret Selēnu.

— Labi, — viņš sacīja. — Man nav nekas pretī jums to pastāstīt. Lemonts, fiziķis uz Zemes, mē­ģināja brīdināt pasauli, ka Sūknis ir bīstams. Viņš cieta neveiksmi. Zemiešiem Sūknis ir vajadzīgs, viņi grib lētu enerģiju, grib to tik ļoti, ka atsakās ticēt briesmām un nepieciešamībai no tās atteik­ties.

— Bet kā gan viņi var to gribēt, ja tā nozīmē bojāeju?

— Viņiem vienīgi jāatsakās ticēt bojāejas drau­diem. Visvieglākais veids, kā atrisināt problēmu, ir — noliegt tās pastāvēšanu. Jūsu draugs doktors Nevils dara to pašu. Viņam nepatīk virspuse, tā­dēļ viņš piespiež sevi ticēt, ka Saules baterijas nekam neder, kaut gan objektīvi tās Mēnesim ir ideāls enerģijas avots. Viņš grib Elektronu Sūkni, lai varētu palikt pazemē, un tāpēc atsakās ticēt, ka tas varētu būt bīstams.

— Es nedomāju, — Selēna sacīja, — ka Berons atteiktos ticēt, ja tam būtu pārliecinoši pierādī­jumi. Vai jums tādi ir?

— Manuprāt, jā. Tas ir patiešām pārsteidzoši, Selēna. Visnozīmīgākie te ir daži gandrīz netve­rami faktori, kas saistīti ar kvarka-kvarka mij­iedarbībām. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē?

— Nevajag paskaidrot. Es esmu tik daudz ru­nājusi ar Beronu par visdažādākajām lietām, ka spēšu jūs saprast.

— Redziet, sākumā es domāju, ka man šim no­lūkam būs nepieciešams Mēness protonu sinhro­trons. Tā diametrs ir divdesmit piecas jūdzes, tajā ir supravadītāju magnēti, un tas var attīstīt pāri par divdesmit tūkstošiem gigaelektronvoltu ener­ģiju. Taču izrādījās, ka jums te ir iekārta, tā sauktais pionors, kas ietilpst vidēja lieluma istabā un veic visas sinhrotrona funkcijas. Mēnesi var apsveikt par šo apbrīnojamo sasniegumu.

— Pateicos, — Selēna gandarīti sacīja. — Mē­ness vārdā.

— Nu tad, redziet, mani pionorā iegūtie rezultātiparāda ātrumu, kādā pieaug kodolu stiprā mij­iedarbība, un šis ātrums ir tāds, kā apgalvo Le­monts, nevis tāds, kāds figurē ortodoksālajā teo­rijā.

— Un jūs esat šos datus parādījis Beronam?

— Nē, neesmu. Un, ja es to darīšu, domāju, Nevils tik un tā neticēs. Viņš teiks, ka rezultāti nav pārliecinoši. Viņš teiks, ka esmu pielaidis kādu kļūdu. Viņš teiks, ka neesmu ņēmis vērā visus faktorus. Viņš teiks, ka esmu lietojis neatbilstošas kontrolierīces … Un ar visu to patiesībā tiks pa­teikts viens: ka viņš grib Elektronu Sūkni un ne­domā no tā atsacīties.

— Un, jūsuprāt, izejas nav?

— Protams, ir, bet te neder tāds ceļš, kādu iet Lemonts.

— Ko tas nozīmē?

— Lemonts uzskata, ka cilvēce jāpiespiež at­teikties no Sūkņa, bet nav iespējams iet atpakaļ. Nevar iebāzt cāli atpakaļ olā, vīnu vīnogu ķekarā, mazuli mātes miesās. Ja jūs gribat, lai bērns at­dod jums jūsu pulksteni, tad taču nemēģināt ieskaidrot, ka viņam tas jādara, bet gan piedāvā­jat mazajam kaut ko citu, kas viņam labāk patīk.

— Un tas būtu?

— Ak, par to es vēl neesmu īsti pārliecināts. Man ir viena ideja, vienkārša ideja — varbūt pā­rāk vienkārša, lai būtu ko vērta, — un tā balstās uz acīmredzamo faktu, ka skaitlis «divi» ir bez­jēdzīgs un nevar eksistēt.

Iestājās klusums, kas ilga labu brīdi, un tad Selēna ieinteresēti sacīja:

— Ļaujiet man uzminēt jūsu ideju.

— Tā man pašam nav skaidra, — Denisons atteica.

— Lai, es tomēr mēģināšu. Varbūt bija sava loģika pieņēmumā, ka mūsu Universs ir vienīgais, kas eksistē vai var eksistēt, jo mēs dzīvojam vie­nīgi tajā un vienīgi to varam apzināt. Taču, ja reiz ir pierādījumi, ka eksistē vēl viens Universs, tas, ko mēs saucam par Parauniversu, tad būtu smiek­līgi iedomāties, ka pastāv tikai šie divi Universi. Ja var eksistēt otrs Universs, tad Universu var būt bezgalīgi daudz. Starp vienu un bezgalību šādos gadījumos nav nekādu konkrētu skaitļu. Ne tikai divi, bet jebkurš galīgs skaitlis te ir smieklīgs un nevar eksistēt.

— Tieši tā es spriežu … — Denisons ierunājās un aprāvās pusvārdā. Atkal iestājās klusums.

Denisons piecēlās sēdus un palīikojās lejup uz skafandrā tērpto sievieti.

— Man liekas, ir laiks doties atpakaļ uz pil­sētu, — viņš sacīja.

— Es tikai minēju, — Selēna bilda.

— Nav tiesa. Lai nu kas, bet tikai minēšana tā nebija.

11

Berons Nevils platām acīm blenza viņā, uz brīdi zaudējis valodu. Selēna vērās pretī ar mierīgu ska­tienu. Debess panorāma viņas logos atkal bija pārmainījusies. Vienā no tiem tagad varēja redzēt Zemi, kas bija mazliet pāri pusei.

— Kāpēc? — viņš beidzot noprasīja.

— Tas patiešām iznāca nejauši, — Selēna sa­cīja. — Es pēkšņi uztvēru viņa domu un tā aiz­rāvos, ka nenoturējos. Man vajadzēja tev to pa­teikt jau sen, bet es baidījos, ka tava reakcija būs tieši tāda, kāda tā ir.

— Tātad viņš zina. Ak tu, muļke\parSelēna sarauca pieri.

— Ko tad viņš zina? Vienīgi to, ko agrāk vai vēlāk būtu atklājis, proti, ka es patiesībā neesmu tūristu pavadone, ka esmu tava intuitīviste. Intuitīviste, kas galīgi neorientējas matemātikā. Apžēliņ, nu lai taču viņš to zina! Kas tur pavisam, ka man ir intuīcija? Cik reižu tu esi teicis, ka ma­nai intuīcijai nav nekādas vērtības, kamēr to ne­apstiprina matemātiska analīze un eksperimentāli novērojumi? Cik reižu tu esi man teicis, ka pat visspējīgākā intuitīvista spriedumi var būt aplami? Nu, kādu gan nozīmi viņš piešķirs tīram intuitīvismam?

Nevils nobālēja, un Selēna nevarēja pateikt — aiz dusmām vai ļaunām aizdomām.

— Tu esi citāda, — viņš sacīja. — Vai tava intuīcija vienmēr nav bijusi pareiza? Tad, ja esi bijusi par to pārliecināta?

— Ak, bet viņš taču to nezina!

— Viņš to atklās. Un ies pie Gotšteina.

— Ko viņš teiks Gotšteinam? Par mūsu īstajiem plāniem viņam joprojām nav ne jausmas.

— Tu domā, nav?

— Nav. — Selēna piecēlās un pagājās pa is­tabu. Tad pagriezās pret Neviļu un iesaucās: — Nav! Tas ir zemiski no tevis — likt manīt, ka es varētu nodot tevi un pārējos. Ja tu šaubies par manu godīgumu, tad nenoliedz vismaz manu veselo saprātu. Kāpēc gan es viņiem lai stāstītu? Kāds labums viņiem vai mums no tā, ja mēs visi iesim bojā?

— Lūdzu, Selēna! — Nevils noraidoši pavēci­nāja roku. — Nesāc par to!

— Nē, uzklausi mani! Bens runāja ar mani un stāstīja par savu darbu. Tu mani slēp kā slepenu ieroci. Tu saki, ka es esmu vērtīgāka par jebkuru aparātu un jebkuru viduvēju zinātnieku. Tu spēlē savu konspirācijas spēlīti un pastāvi uz to, ka visu acīs man joprojām jābūt tikai tūristu pava­donei, lai manas izcilās spējas vienmēr kalpotu luniešiem. Tev. Un ko tu esi panācis?

— Tu taču mums esi, vai ne? Nedomā, ka tu ilgi būtu palikusi brīvībā, ja viņi…

— Tu vienmēr tā runā. Bet vai kāds ir ieslo­dzīts cietumā? Vai kādam ir aizliegts strādāt? Kur ir pierādījums lielajai sazvērestībai, kas tev rādās visapkārt? Zemieši nelaiž tevi un tavu grupu pie savām lielajām iekārtām galvenokārt tāpēc, ka tu viņus kaitini, nevis aiz ļauna prāta. Un tas ir

mums nācis vairāk par labu nekā par sliktu, jo esam bijuši spiesti izgudrot citus, jutīgākus apa­rātus un iekārtas.

— Pateicoties tavai teorētiskajai nojautai, Se­lēna.

Selēna pasmaidīja.

— Es zinu. Bens par tiem izteicās ļoti cildinoši.

— Tu un tavs Bens! Velns parāvis, kam tev va­jadzīgs šis nožēlojamais zemiķis?

— Viņš ir imigrants. Un es no viņa varu dabūt informāciju. Vai tad tu man ko stāsti? Tu bries­mīgi baidies, ka mani pieķers, tāpēc es nedrīkstu satikties ne ar vienu fiziķi, izņemot tevi, un tu esi mans … Iespējams, ka tikai tādēļ…

— Nu, nu, Selēna! — Nevils samierinoši sacīja, taču viņa balsī bija vairāk neiecietības nekā mai­guma.

— Patiesībā man tas ir vienalga. Tu teici, ka man jāveic šis uzdevums, un es cenšos tam kon­centrēties. Dažreiz man liekas, ka to spēšu bez visas matemātikas. Es varu to iztēloties, it kā sa­protu, kas jādara … bet tad atkal viss pagaist. Bet kāda gan tam jēga, ja tik un tā Sūknis iznīci­nās mūs visus … Vai es tev netiku teikusi, ka lauku intensitāšu apmaiņa manī vieš bažas?

— Es tev jautāšu vēlreiz, — Nevils sacīja. — Vai tu vari man teikt, ka Sūknis mūs noteikti iznīcinās? Nevis «varbūt», nevis «domājams», ne­vis «iespējams», bet «noteikti»?

Selēna dusmīgi pakratīja galvu.

— Nevaru. Tas viss ir tik neskaidri. Es nevaru apgalvot, ka tā notiks. Bet vai šādā gadījumā ne­pietiek ar «varbūt»?

— Ak dievs!

— Nebolies! Un neņirdz! Tu neesi šo hipotēzi pārbaudījis. Es tev teicu, kā to var izdarīt.

— Tu nebiji par to tik noraizējusies, kad vel neklausījies šai savā zemiķī.

— Viņš ir imigrants. Un tu arī netaisies to pārbaudīt?

— Nē! Tas nepavisam nav tik vienkārši, kā tev liekas. Tu neesi eksperimentators, un tas, kas tev liekas pareizs, ne vienmēr attaisnojas reālajā apa­rātu, nejaušību un nenoteiktības pasaulē.

— Tā sauktajā tavas laboratorijas reālajā pa­saulē! — Selēnas seja kvēloja dusmās, un sa­žņaugtās dūres viņa bija pacēlusi zoda augstumā. — Tu izšķied tik daudz laika, mēģinādams iegūt pietiekami labu vakuumu. .. Tur augšā, kur es rādu, tur augšā, virspusē, ir vakuums un tempera­tūra, kas dažreiz tuvojas absolūtajai nullei. Kāpēc tu nemēģini izdarīt eksperimentus virspusē?

— Tas neko nedotu.

— Kā tu to zini? Tu tikai negribi mēģināt. Bens Denisons mēģināja. Viņš papūlējās konstruēt ierīci, ko var lietot virspusē, un to uzstādīja, kad devās apskatīt Saules baterijas. Viņš aicināja tevi līdz, bet tu atteicies. Vai atceries? Tā bija pavisam vienkārša ierīce — pat es varētu tev to izskaidrot pēc tā vien, ko Bens man stāstīja. Viņš ieslēdza to dienas temperatūrā un pēc tam nakts tempera­tūrā, un ar to pietika, lai viņam rastos doma sākt jauna veida pētījumus ar pionoru.

— Cik vienkārši tas izklausās tavā mutē!

— Tas arī ir vienkārši. Atklājis, ka esmu intuitīviste, Bens runāja ar mani tā, kā tu nekad neesi runājis. Viņš izskaidroja, kāds pamats ir viņa domai, ka kodolu stiprā mijiedarbība Zemes ap­kaimē patiešām katastrofiski palielinās. Paies tikai daži gadi, un Saule eksplodēs un pieaugošā mij­iedarbība viļņiem izplatīsies …

— Nē, nē, nē! — Nevils iekliedzās. — Es esmu redzējis viņa rezultātus. Tie nav nopietni ņemami.

— Tu esi tos redzējis?

— Jā, protams. Vai tiešām tu domā, ka es ļauju b viņam strādāt mūsu laboratorijās, nepārbaudot, ko

viņš dara. Es esmu redzējis viņa rezultātus, un tie nav nekā vērts. Viņš ir atklājis niecīgas no­virzes, kas pilnīgi var būt eksperimenta kļūdas robežās. Ja viņš grib ticēt, ka šīs novirzes ir nozī­mīgas, un ja tu gribi ticēt, dariet to veseli! Bet ticība vien nepadarīs tās nozīmīgas, ja faktiski tā nav.

— Kam tu gribi ticēt, Beron?

— Es gribu patiesību.

— Bet vai tu jau iepriekš neesi nolēmis, kādai šai patiesībai jābūt? Tu gribi Sūkņa Staciju uz Mēness, lai tev nebūtu nekādas darīšanas ar virs­pusi. Un tas, kas varētu to aizkavēt, nav patie­sība — un viss.

— Es nestrīdēšos ar tevi, Selēna. Jā, es gribu Elektronu Sūkni, vēl vairāk — es gribu arī to otro. Vienam bez otra nav jēgas. Vai tikai tu neesi…

— Nē taču!

— Bet tu tomēr …

Selēna aši pieskrēja viņam klāt, lēkājot sandaļu dusmīgās klaboņas ritmā.

— Es viņam nekā neteikšu, — viņa sacīja, — bet man ir vajadzīgs vairāk informācijas. Tev šādu datu nav, bet viņam varbūt ir vai viņš tos iegūs eksperimentos, kurus tu negribi veikt. Man jārunā ar viņu un jāuzzina, ko īsti viņš grib noskaidrot. Ja tu nostāsies starp viņu un mani, tad nekad ne­dabūsi to, ko vēlies. Un tev nav jābaidās, ka viņš pie tā nonāks pirms manis. Viņš ir pārāk pieradis pie Zemes domāšanas veida un nespers šo pēdējo soli. To izdarīšu es.

— Labi. Un arī tu neaizmirsti atšķirību starp Zemi un Mēnesi. Sl ir tava pasaule, citas tev nav. Šis cilvēks, šis Denisons, šis Bens, šis imigrants, kas ieradies uz Mēness no Zemes, var tur atgriez­ties, ja vēlas. Bet tu nevari doties uz Zemi. Ne­kad! Tu esi luniete uz visiem laikiem.

— Mēness meitene, — Selēna izsmējīgi sacīja.

— Ne jau meitene, — Nevils teica. — Kaut gan tev varbūt būs ilgi jāgaida, kamēr es atkal ap­stiprināšu šo faktu.

Šķita, ka Selēna to uzņem vienaldzīgi.

— Un par šīm lielajām eksplozijas briesmām, — Nevils turpināja. — Ja Universa fundamentālo konstanšu pārmaiņas ir saistītas ar tādu risku, kā­pēc gan paracilvēki, kas tehnikas ziņā ir tik tālu mums priekšā, nav izbeiguši sūknēšanu?

Un viņš devās projām.

Selēna, zobus sakodusi, raudzījās uz aizvērtajām durvīm. Tad nomurmināja: — Tāpēc, ka viņu stā­voklis ir citāds nekā mūsējais, tu, neiedomājamais tiepša! — Bet viņa to teica pati sev; Berons bija jau gabalā.

Ar kāju nospiedusi sviru, kas nolaida viņas gultu, Selēna iemetās tajā, trīcēdama aiz niknuma. Vai viņa bija tikusi kaut soli tuvāk tam, pēc kā Berons ar saviem domubiedriem tiecās nu jau ga­diem ilgi?

Nebija.

Enerģija! Visi dzinās pēc enerģijas! Maģiskais vārds! Pārpilnības rags! Vienīgais ceļš uz vispā­rēju labklājību! … Un tomēr enerģija vēl nebija

viss.

Taču abas šīs problēmas bija cieši saistītas. Ja atrastu enerģiju, pavērtos ceļš arī uz to otro. Se­lēna zināja, ka ce š uz to būtu skaidrs, ja vien vi­ņai izdotos uztvert kādu būtisku finesi, kas tajā momentā liktos acīm redzams fakts. (Žēlīgās debe­sis, viņa bija tā inficējusies ar Berona hronisko aizdomīgumu, ka pat domās šo luniešu ieceri sauca par «to otro».)

Neviens zemietis šo finesi neuztvers, jo nevie­nam zemietim nav pamata to meklēt.

Bens Denisons to atklās viņai, pats sev neat­klādams. Ja tikai … Ja Universam jāiet bojā, tad tam visam nav nekādas nozīmes.

12

Denisons jutās gaužām neērti. Atkal un atkal viņš nevijus tiecās uzraustīt bikses, kuru nemaz nebija. Viņš valkāja tikai sandales un mazas, pā­rāk cieši piegulošas īsas biksītes. Un, protams, viņam bija pleds.

Selēna, kas bija līdzīgi ģērbusies, smējās.

— Ak, Ben, jūsu kailajam ķermenim taču nav nekādas vainas, izņemot zināmu ļenganumu. Pie mums ir pieņemts tā staigāt. Nu, novelciet arī biksītes, ja tās jūs traucē.

— Nē! — Denisons noburkšķēja. Viņš pavilka pledu tā, lai tas nosegtu vēderu, bet Selēna tūlīt to norāva.

— Atdodiet to man! Kas gan jūs būsiet par lunieti, ja neatmetīsiet savu Zemes puritānismu? Zināt, klīrība ir kārības māsa. Abi šie vārdi pat vārdnīcā atrodas bezmaz vienā lappusē.

— Man vajag pie tā pierast, Selēna.

— Jūs varētu sākt ar to, ka šad tad palūkotos uz mani, neļaujot skatienam noslīdēt sānis, it kā es būtu noziesta ar eļļu. Uz citām sievietēm taču jūs raugāties gluži normāli.

—

— Kad es skatos uz jums …

— Tad jūtat īpašu interesi un satraucaties. Bet, droši skatīdamies atkal un atkal, jūs pieradīsiet un vairs tā nereaģēsiet. Redzat, es stāvu mierīgi un jūs raugāties uz mani. Es novilkšu biksītes.

Denisons novaidējās.

— Selēna, visapkārt ir cilvēki, un jūs ar mani dzenat velnu. Lūdzu, iesim tālāk! Ļaujiet man ap­rast ar situāciju.

— Labi, bet ceru, jūs ievērojat, ka garāmejošie cilvēki uz mums nemaz neskatās.

— Viņi neskatās uz jums. Uz mani skatās. Droši vien viņi nekad nav redzējuši tādu vecu neglīteni.

— Iespējams, — Selēna jautri sacīja, — bet viņiem būs vien pie tā jāpierod.

Denisons nelaimīgs soļoja tālāk, mokoši sajuz­dams katru sirmo spalvu uz savām krūtīm un katru vēdera notrīcelēšanos. Tikai tad, kad eja kļuva šaurāka un pretī nāca mazāk cilvēku, viņš sāka justies brīvāk.

Tagad Denisons ziņkāri raudzījās apkārt, nemaz vairs nevērodams Selēnas koniskās krūtis un slai­dās gūžas. Eja šķita bezgalīga.

— Cik mēs esam nogājuši? — viņš jautāja.

— Vai jūtaties noguris? — Selēna bažīgi ap­vaicājās. — Mēs būtu varējuši izmantot elektrorolleru. Es allaž aizmirstu, ka jūs esat no Zemes.

— Ceru, jūs to aizmirsīsiet pavisam. Vai tad tas nav katra imigranta sapnis? Es nepavisam neesmu noguris. Nu, varbūt mazmazlietiņ. Bet man ir drusku vēsi.

— Tās ir tīrās iedomas, Ben, — Selēna stingri sacīja. — Jūs tikai sev iestāstāt, ka jābūt auksti, tāpēc ka esat gandrīz kails. Izmetiet to no galvas!

— Viegli pateikt, — Denisons nopūtās. — Bet eju es puslīdz labi, vai ne?

— Ļoti labi. Drīz jūs man iemācīsieties arī ķengurlēcienus.

— Un piedalīšos slidināšanās sacensībās pa virspuses nogāzēm. Jūs, šķiet, aizmirstat, ka esmu jau krietni gados. Bet patiešām, cik mēs esam no­gājuši?

— Apmēram divas jūdzes.

— Mīļais dievs! Un kāds ir visu eju kopga­rums?

— Baidos, ka nevarēšu jums pateikt. Dzīvojamā sektora ejas ir tikai maza daļa no visa kompleksa. Ir vēl rūdu atradņu, ģeoloģijas, rūpniecības, mikoloģijas sektors … Pavisam kopā eju garums būs vairāki simti jūdžu.

— Vai jums ir kartes?

— Protams. Mēs taču nevaram strādāt akli.

— Un jums līdz arī ir kāda karte?

— Nē, nav, bet šajā rajonā man karte nav va­jadzīga, es to ļoti labi pazīstu. Bērnībā es bieži mēdzu te klaiņāt. Šīs ir vecas ejas. Lielākā daļa jauno eju — mēs vidēji gadā ierīkojam tās divu trīs jūdžu garumā —, manuprāt, ir ziemeļos. Ta­jās gan es bez kartes nespētu orientēties. Varbūt pat ar karti ne.

— Uz kurieni mēs ejam?

— Es apsolīju jums parādīt kaut ko sevišķu — nē, ne pati sevi, nesāciet nu atkal! … Tā ir Mē­ness visretākā dabas bagātība, un parasti tūristi to nekad nedabū redzēt.

— Vai tiešām jums te ir pat dimanti?

— Kaut kas vēl labāks.

Šeit ejas sienas bija neapstrādātas — raupja, pelēka klints, ko nespodri, bet pietiekami apgais­moja clektroluminiscējošas spuldzes. Temperatūra

bija vienmērīga un patīkama, ventilācija darbojās tik nevainojami, ka nebija jūtama ne vēsmiņa. Bija grūti iedomāties, ka pāris simt pēdu augstāk ir Mēness virspuse, kur valda gan svelmains kar­stums, kamēr Saule nostaigā savu divnedēļu ceļu no horizonta līdz horizontam, gan stindzinošs sals, kad tā uz tikpat ilgu laiku atkal nozūd.

— Vai te viss ir hermētiski noslēgts? — Deni­sons jautāja, piepeši juzdamies neomulīgi no apzi­ņas, ka ne visai tālu virs viņa izplešas bezgalīgs vakuuma okeāns.

— O jā. Sīs sienas gaisu cauri nelaiž. Turklāt tajās ir avārijas signālsistēma. Ja kādā sektorā gaisa spiediens nokrītas par desmit procentiem, sākas tāda sirēnu kaukšana, kādu jūs nekad ne­esat dzirdējis, un visās malās iedegas bultas un gaismas zīmes, kas norāda glābšanās ceļu.

— Vai tas gadās bieži?

— Reti. Cik zinu, vismaz pēdējo piecu gadu laikā neviens nav gājis bojā gaisa trūkuma dēļ.— Selēnas balsī piepeši ieskanējās iecirtība: — Jums uz Zemes ir dabas katastrofas. Liela zemestrīce vai cunami var iznīcināt tūkstošus.

— Nestrīdos, Selēna! — Denisons pacēla rokas. — Padodos!

— Labi, — viņa sacīja. — Es nemaz tā negri­bēju … Vai dzirdat?

Viņa apstājās un ieklausījās.

Arī Denisons klausījās, taču neko nedzirdēja un papurināja galvu. Piepeši viņš pavērās apkārt.

— Te ir tāds klusums. Nevienas dzīvas dvēse­les. Vai tikai mēs neesam apmaldījušies?

— Šī nav dabiska ala ar nezināmām ejām. Jums uz Zemes gan tādas ir, vai ne? Esmu redzējusi at­tēlus.

— Jā, vairums no tām ir kaļķakmens alas, ko izveidojis ūdens. Uz Mēness, protams, tādu nav.

— Tātad mēs nevaram būt apmaldījušies, — Se­lēna smaidīdama sacīja. — Un vieni mēs esam māņticības dēļ.

— Māņticības? — Denisons izbrīnījās, un viņa seja savilkās neticīgā grimasē.

— Nedariet tā! — Selēna bildā. — Jūs kļūstat galīgi grumbains. Nevajag sevi izķēmot. Zināt, jūs jau izskatāties daudz labāk nekā tad, kad tikko ieradāties. Re, ko nozīmē zema gravitācija un vin­grošana!

— Un cenšanās turēties līdzi kailām jaunām dāmām, kam ir neparasti daudz brīva laika un nav nekā labāka ko darīt kā pat savā brīvdienā vadāt apkārt zemiķus.

— Nu jūs atkal izturaties pret mani kā pret tūristu pavadoni, turklāt es nemaz neesmu kaila.

— Starp citu, kailums mani biedē mazāk nekā intuitīvisms… Bet kas tā par māņticību?

— Ne jau īsti māņticība, taču lielākā daļa ķi­niešu cenšas izvairīties no šīs eju kompleksa daļas.

— Kādēļ?

— Tā dēļ, ko es jums tūlīt parādīšu. — Viņi atkal sāka iet. — Vai tagad jūs dzirdat?

Selēna apstājās, un Denisons bažīgi ieklausījās.

— Jūs runājat par šo kluso, pakšķošo skaņu? — viņš jautāja. — Pak-pak … Jā?

Selēna devās uz priekšu lēniem, slaidiem lunietes lēcieniem, un Denisons sekoja, pūlēdamies at­darināt viņas kustības.

— Redziet, tur, tur! — Selēna rādīja ar pirkstu.

Denisons pavērās norādītajā virzienā.

— Žēlīgais dievs! — viņš iesaucās. — No kurie­nes tas nāk?

Tur pilēja dzidrs ūdens. Pilēja lēnām, un katrs piliens iekrita mazā keramikas silītē, kas bija iestiprināta sienā.

— No klintīm. Mums uz Mēness, kā zināt, ir ūdens. Mēs to iegūstam galvenokārt no ģipša, un mūsu vajadzībām tā pietiek, jo mēs ar ūdeni ap­ejamies joti taupīgi.

— Es zinu. Zinu. Man vēl nekad nav izdevies nomazgāties īstā dušā. Nesaprotu, kā jūsu cilvēki spēj būt tīri.

— Es jūs jau mācīju. Vispirms saslapinieties. Tad nogrieziet ūdeni un nedaudz noziedieties ar deterģentu. Ierīvējiet to … Ak Ben, es neatkārtošu to visu! Turklāt uz Mēness nav nekā, kas jūs pa­darītu īpaši netīru … Bet ne par to mēs tagad runājam. Šur tur ir arī dabas ūdens iegulas, pa­rasti ledus veidā tuvu pie virspuses, kalnu ēnā. Ja rnēs uzduramies tādai vietai, ūdens sāk pilēt laukā. Šeit tas pil kopš ejas ierīkošanas, un tas bija pirms astoņiem gadiem.

— Bet kāda te māņticība?

— Neapšaubāmi ūdens ir svarīgs materiāls re­surss, no kā atkarīgs Mēness. Mēs to dzeram, ar to mazgājamies, audzējam savu barību, no ūdens iegūstam skābekli, vispār tas nodrošina normālu dzīvi. Gribot negribot pret dabasūdeni cilvēki jūt lielu respektu. Kad tika atklāts šis avots, plānu cirst tālāk tuneļus šajā virzienā atlika, kamēr ūdens izbeigsies. Pat ejas sienas palika neapstrā­dātas.

— Tas tiešām izklausās pēc māņticības.

— Nu, drīzāk tā ir sava veida bijība. Toreiz ne­domāja, ka ūdens pilēs ilgāk par dažiem mēne­šiem, jo parasti tā nemēdz būt. Kad šim avotam apritēja pirmā gadskārta, tas sāka likties mūžīgs. Un tā to arī nosauca: «Mūžīgais». Pat uz kartēm jūs atradīsiet šo apzīmējumu. Dabiski, ka cilvēki te piepinuši klāt mazliet mistikas, un ir radies uz­skats: ja ūdens beigs pilēt, tā būs slikta zīme.

Denisons pasmējās.

— Neviens īsti tam netic, — Selēna silti sacīja, — taču daļēji tic visi. Skaidrs, ka šis avots nav mūžīgs un reiz tam jāizsīkst. Jau tagad ūdens pil trīsreiz lēnāk nekā sākumā, tātad avots pamazām izsusē. Man liekas, cilvēki domā tā: tos, kas gadī­sies šeit tajā brīdī, kad ūdens izbeigsies, piemeklēs nelaime. Vismaz tā ar prātu var izskaidrot viņu nevēlēšanos nākt uz šejieni.

— Bet jūs taču tam neticat?

— Ticu vai ne, nav svarīgi. Es esmu pilnīgi pār­liecināta, ka ūdens nepārstās pilēt tik pēkšņi, lai būtu jābaidās kļūt par aculiecinieku. Tas tikai pi­lēs arvien lēnāk un lēnāk, un neviens nevarēs pre­cīzi pateikt, kurā brīdī tas izbeidzies. Kāpēc tad raizēties?

— Piekrītu jums.

— Taču man ir citas raizes, — Selēna sacīja, veikli mainīdama tematu, — un es gribētu parunāt par tām ar jums, kamēr esam vieni. — Viņa iz­klāja pledu un apsēdās uz tā ar sakrustotām kājām.

— Tad tāpēc jūs mani atvedāt šurp? — Deni­sons nometās uz gūžas un elkoņa viņai pretī.

— Nu redzat, — Selēna sacīja, — tagad jūs gluži mierīgi varat uz mani skatīties. Sākat pie manis pierast… Un patiešām, uz Zemes taču arī bija laiki, kad par kailumu nevienam ne prātā ne­nāca uztraukties.

— Bija tādi laiki un vietas, — Denisons pie­krita, — taču ne vairs pēc Lielās krīzes. Es savā mūžā …

— Uz Mēness labākais uzvešanās princips ir — sekot luniešu paraugam.

— Vai jūs beidzot pateiksiet, kāpēc īsti atvedāt mani šurp? Citādi sākšu turēt jūs aizdomās par pavedināšanas plānu. *

— Pateicos, to es pavisam ērti varētu realizēt mājās. Runa ir par ko citu. Vislabāk būtu bijis iziet virspusē, taču gatavošanās tam piesaistītu mums uzmanību. Surp mēs atnācām nemanīti, un šī ir vienīgā vieta visā pilsētā, kur varam būt droši, ka mūs netraucēs. — Selēna apklusa.

— Nu? — Denisons jautāja.

— Berons ir nikns. Ļoti nikns.

— Neesmu pārsteigts. Es jūs brīdināju: viņš būs nikns, ja pateiksiet, ka esmu uzzinājis pār jūsu intuitīvismu. Kāpēc gan jums tik loti vaja­dzēja viņam to stāstīt?

— Tāpēc, ka ir grūti kaut ko ilgi noklusēt sa­vam … draugam. Kaut gan viņš droši vien mani par to vairs neuzskata.

— Man Joti žēl.

— Ak, tik un tā tas jau gāja uz beigām. Mūsu attiecības ir bijušas pietiekami ilgas. Mani vairāk, daudz vairāk uztrauc tas, ka viņš kategoriski at­sakās uzklausīt jūsu paskaidrojumus par datiem, ko esat ieguvis, strādājot ar pionoru pēc novēroju­miem virspusē.

— Es jums teicu, ka tā būs.

— Viņš saka, ka esot redzējis jūsu rezultātus.

— Viņš uzmeta tiem skatienu un kaut ko no­ņurdēja.

— Diezgan bezcerīgi. Vai tiešām cilvēks tic vie­nīgi tam, ko pats vēlas?

— Cik ilgi iespējams. Dažreiz pat ilgāk.

— Un jūs?

— Jūs jautajat, vai es esmu tāds pats ka visi cilvēki? Protams. Es neticu, ka patiešām esmu vecs. Es ticu, ka esmu gluži pievilcīgs. Es ticu, jūs tik bieži mēdzat būt kopā ar mani tāpēc, ka liekos jums apburošs … kaut arī jūs allaž pievēr­šat sarunu fizikai.

— Nē! Es jums jautāju pavisam nopietni.

— Redzat, Nevils droši vien jums teica, ka ma­nis atklātās novirzes var būt eksperimenta kļūda, tādēļ šie dati nav nekā vērts, un viņam ir sava daļa taisnības… Tomēr es uzskatu par labāku ticēt, ka esmu ieguvis apstiprinājumu tam, kādēļ sāku šos pētījumus.

— Tikai tāpēc, ka jūs gribat tam ticēt?

— Ne tikai tāpēc. Ir vēl arī citi iemesli. Pie­ņemsim, ka Sūknis nepavisam nav bīstams, bet es stūrgalvīgi turos pie uzskata, ka ir. Tādā gadī­jumā galu galā izrādīsies, ka es esmu muļķis, un mana zinātnieka reputācija smagi cietīs. Taču es jau esmu muļķis ietekmīgu personu acīs, un nekā­das zinātnieka reputācijas man nav.

— Kāpēc, Ben? Jūs šad tad esat par to ieminē­jies. Bet vai jūs nevarat man izstāstīt visu pēc kārtas?

— Jūs būsiet pārsteigta, cik maz tur ir ko stās­tīt. Divdesmit piecu gadu vecumā es vēl biju tāds bērns, ka atļāvos uzjautrināties, apvainojot kādu muļķi tikai tāpēc, ka viņš bija muļķis. Tā kā viņš nebija vainīgs pie sava stulbuma, mana rīcība bija jo muļķīgāka. Mana apvainojuma urdīts, viņš uz­kāpa tādos augstumos, kādus citādi nekad nebūtu sasniedzis …

— Vai jūs runājat par Helamu?

— Jā, protams. Un, viņam kāpjot augšup, es kritu lejup. Un galu galā nokritu … uz Mēness.

— Vai tas ir tik slikti?

— Nē, es drīzāk domāju, ka labi. Citiem vārdiem sakot, viņš aplinkus ceļā izdarīja man pakalpo­jumu … Un tagad atgriezīsimies pie tā, par ko es runāju. Es tikko teicu: ja es uzskatu, ka Sūknis ir bīstams, un man nav taisnība, es nezaudēju neko. No otras puses: ja es uzskatu, ka Sūknis ir nekai­tīgs, un maldos, tad palīdzu iznīcināt pasauli. Es esmu jau nodzīvojis sava mūža lielāko daļu un, protams, varētu sev iedvest, ka man nav sevišķa iemesla mīlēt cilvēci. Taču ļaunu man ir darījuši tikai daži cilvēki, un es neesmu tik atriebīgs, lai tādēļ pazudinātu visus. Un vēl — ja jūs, Selēna, vēlaties mazāk cildenu iemeslu — man taču ir meita. Tieši pirms manas aizbraukšanas uz Mē­nesi viņa lūdza atļauju dzemdēt bērnu. Droši vien viņa to dabūs, un drīz es būšu — ja jums nav iebildumu, ka tā izsakos, — vectētiņš. Man gribē­tos, lai manam mazbērnam ir normālas dzīves perspektīvas. Tādēļ es uzskatu par pareizāku ticēt, ka Sūknis ir bīstams, un rīkoties atbilstoši šai pārliecībai.

— Bet es gribu zināt: vai Sūknis ir bīstams vai nav? Mani interesē patiesība, nevis kam kurš grib ticēt.

— Man vajadzētu to jautāt jums. Jūs esat intūitīviste. Ko saka jūsu intuīcija?

— Tieši tas mani satrauc, Ben. Es nevaru īsti tikt skaidrībā. Man vairāk ir sajūta, ka Sūknis ir bīstams, bet varbūt tāpēc, ka es gribu tam ticēt.

— Labi. Varbūt. Bet kāpēc jūs gribat tam ticēt?

Selēna vainīgi pasmaidīja un paraustīja plecus.

— Man ļoti patiktos, ja Beronam nebūtu tais­nība. Kad viņš domā, ka ir par kaut ko pārlieci­nāts, tad ir pārliecināts līdz negantībai.

— Saprotu. Jūs vēlaties redzēt Nevila ģīmi, kad viņš būs spiests piekāpties. Es gluži labi zinu, cik liela var būt šāda vēlēšanās. Piemēram, ja Sūknis būtu bīstams un es to pierādītu, mani droši vien pasludinātu par cilvēces glābēju, bet, varu zvērēt, man par visu vairāk interesētu, kādu ģīmi tad rā­dīs Helams. Tās ir diezgan zemiskas jūtas, tāpēc es laikam pastāvēšu uz to, ka man slavā jādalās ar Lemontu, kas galu galā ir to pelnījis, un apro­bežošos ar prieku redzēt Lemonta gandarījumu, kad viņš redzēs Helama ģīmi. Mana patmīlība būs, tā sakot, otrā plānā … Bet es sāku runāt blē­ņas … Selēna?

— Jā, Ben?

— Kad jūs atklājāt, ka esat intuitīviste?

— Es pati īsti nezinu.

— Jūs koledžā mācījāties fiziku, vai ne?

— Jā. Arī matemātiku, bet tā man nepadevās. Un sevišķi spējīga es nebiju arī fizikā. Nonākusi bezcerīgā situācijā, es mēdzu minēt atbildes, sa­protiet, minēt, kas būtu jādara, lai atrastu pareizo atbildi. Ļoti bieži tas palīdzēja, bet, kad man lū­dza paskaidrot, kāpēc esmu to un to darījusi, es nevarēju pateikt. Mani turēja aizdomās par krāpšanos, bet pierādīt neko nevarēja.

— Vai neradās aizdomas par intuitīvismu?

— Nedomāju vis. Toreiz jau es pati to nezināju. Kamēr… nu, viens no maniem pirmajiem seksa partneriem bija fiziķis. īstenībā viņš bija arī mana bērna tēvs, nu, tādā ziņā, ka deva spermu. Viņš risināja kādu fizikas problēmu un reiz, kad bijām kopā, man par to stāstīja, droši vien tikai tāpēc, lai būtu ko runāt. Es pēkšņi sacīju: «Zini, kā to, manuprāt, vajadzētu darīt?» — un pateicu viņam. Viņš tāpat joka pēc izmēģināja šo variantu, un tiešām paveicās. Patiesībā tas bija pirmais solis uz pionoru, kas, pēc jūsu domām, ir daudz labāks par protonu sinhrotronu.

— Tā bija jūsu ideja? — Denisons palika pirk­stu zem pilošā ūdens un, jau celdams to pie mu­tes, sastomījās. — Vai šis ūdens ir nekaitīgs?

— Tas ir absolūti sterils un ieplūst kopējā re­zervuārā, — Selēna atbildēja. — Taču tas ir pie­sātināts ar sulfātiem, karbonātiem un dažām ci­tām vielām. Jums nepatiks tā garša.

Denisons noslaucīja pirkstu pie biksītēm.

— Tātad jūs izgudrojāt pionoru?

— Nē. Es tikai devu sākotnējo koncepciju. Pie tā konstruēšanas strādāja ļoti daudz, galvenokārt Berons.

Denisons pašūpoja galvu.

— Zināt, Selēna, jūs esat apbrīnojams feno­mens. Jums vajadzētu atrasties molekulārās bio­loģijas speciālistu novērošanā.

— Man? Tā tikai vēl trūka!

— Pirms gadiem piecdesmit zinātne visai aktīvi pievērsās ģenētiskajai inženierijai…

— Zinu. Taču nekas prātīgs tur neiznāca, un ģenētiskajai inženierijai tika pārvilkts krusts. Ta­gad visi šāda veida pētījumi ir aizliegti — cik nu vispār pētījumus var aizliegt. Es zinu cilvēkus, kas joprojām strādā šajā virzienā.

— Ticu. Un tieši pie intuitīvisma problēmas?

— Nē. Nedomāju vis.

— Bet mani tā interesē. Ģenētiskās inženierijas ziedu laikos bija mēģinājumi stimulēt intuitīvismu. Gandrīz visiem lielajiem zinātniekiem, protams, piemita augsti attīstīta intuīcija, un likās, ka tieši tai ir galvenā nozīme radošas domāšanas procesā. Vairums ģenētiķu uzskatīja, ka paaugstinātas in­tuīcijas spējas pamatā ir īpaša gēnu kombinācija, un tika izvirzītas daždažādas hipotēzes, kāda šī kombinācija varētu būt.

— Man liekas, ka var būt daudzi šādu kombinā­ciju tipi.

— Un man liekas: ja tā saka jūsu intuīcija, tad jums ir taisnība. Bet citi ģenētiķi pastāvēja uz to, ka šai kombinācijā sevišķi svarīgs ir viens gēns vai maza radniecīgu gēnu grupa, tā ka var runāt par īpašu «intuīcijas gēnu» … Un tad no ģenētis­kās inženierijas vispār atteicās.

— Kā jau es sacīju.

— Bet, iekams tas notika, — Denisons turpi­nāja, — bija izdarīti mēģinājumi pārveidot gēnus tā, lai palielinātu intuitīvisma pakāpi, un daži zi­nātnieki apgalvoja, ka gūti zināmi panākumi. Droši vien šie pārveidotie gēni nokļuva gēnu fondā, un, ja jūs gadījumā esat mantojusi … Vai kāds no jūsu vecvecākiem nebija iesaistīts šai programmā?

— Cik man zināms, nē, — Selēna sacīja, — bet kategoriski apgalvot to nevaru. Nav izslēgts, ka viens no viņiem ir piedalījies … Taču es netaisos pētīt šo jautājumu. Es negribu zināt.

— Varbūt patiešām tā ir labāk. Sabiedrības at­tieksme pret ģenētisko inženieriju ir visai nega­tīva, un uz cilvēkiem, ko tā kaut kādā veidā skā­rusi, apkārtējie skatās diezgan nelabvēlīgi… Saka, piemēram, ka intuitīvisms vienmēr esot sais­tīts ar dažām nevēlamām rakstura īpašībām.

— Pateicos!

— Ne jau es to saku. Pret cilvēku, kam piemīt intuīcija, citi jūt zināmu skaudību un naidīgumu. Pat tāds lēnprātīgs un sirdsšķīsts intuitīvists kā Maikls Faradejs izraisīja Hamfrija Deivija skau­dību un naidu. Spēja izraisīt skaudību jau pati par sevi var negatīvi ietekmēt raksturu. Un jūs …

— Ceru, ka es neizraisu jūsos skaudību un naidu?

— Manī ne. Bet Nevilā?

Selēna klusēja.

— Kad jūs sākāt saieties ar Neviļu, tad jau bija zināms, ka esat intuitlviste, vai ne?

— Gluži tā nevarētu teikt. Dažiem mūsu fizi­ķiem bija tādas aizdomas, esmu pārliecināta. Taču viņiem, tāpat kā zemiešiem, negribas dalīt savus nopelnus, un tāpēc viņi sev iestāstīja, ka visas manas idejas ir tikai nejauši minējumi, ne­kas vairāk. Bet Berons, protams, zināja.

— Skaidrs, — Denisons zīmīgi sacīja.

Selēna pašķobīja lūpas.

— Man likās, ka jūs gribat teikt: «Ahā, tad tā­pēc viņš ar jums draudzējas!»

— Nē, protams, nē, Selēna. Jūs esat pietiekami pievilcīga, lai jūs iekārotu jūsu pašas dēļ.

— Es arī tā domāju, bet labs labu nemaitā, un Beronu mans intuitīvisms ļoti ieinteresēja. Kādēļ gan ne? Viņš tikai pastāvēja uz to, lai es turpinu strādāt par tūristu pavadoni. Viņš teica, es esot liela Mēness dabas bagātība un viņš nevēloties, ka Zeme mani monopolizētu, tāpat kā monopolizē­jusi sinhrotronu.

— Dīvaina doma. Bet varbūt viņš spriež tā: jo mazāk cilvēku zinās par jūsu intuitīvismu, jo ma­zāk būs aizdomu, ka viņa atklājumos ir arī jūsu ieguldījums.

— Tagad jūs runājat tāpat kā Berons!

— Jā? Iespējams, ka viņš pat dusmojas uz jums, kad jūsu intuitīvisms darbojas īpaši labi.

Selēna paraustīja plecus.

— Berons neuzticas cilvēkiem. Mums visiem piemīt savas vājības.

— Vai tādā gadījumā ir prātīgi tik bieži būt di­vatā ar mani?

— Neņemiet ļaunā, ka es viņu aizstāvu, — Se­lēna asi sacīja. — Viņš nekādā ziņā nepieļauj

domu, ka mums varētu būt intīmas attiecības. Jūs taču esat no Zemes. Patiesībā viņš pats atbalsta mūsu pazīšanos. Viņš domā, ka es varu no jums mācīties.

— Un esat kaut ko iemācījusies? — Denisons vēsi jautāja.

— Esmu.. . Taču man tas nav galvenais iemesls, kāpēc draudzējos ar jums.

— Kas tad?

— Kā jūs labi zināt, — Selēna sacīja, — un kā gribat no manis dzirdēt — man ir patīkami jūsu sabiedrībā. Pretējā gadījumā es būtu varējusi no­skaidrot visu, ko vēlos, daudz īsākā laikā.

— Ļoti jauki, Selēna! Tātad draugi?

— Jā, draugi!

— Vai drīkstu jautāt, ko tad jūs esat no manis uzzinājusi?

— Tas nav dažos vārdos pasakāms. Jūs zināt, iemesls, kāpēc mēs nevaram ierīkot Sūkņa Staciju, kur vēlamies, ir tas, ka paši neprotam nodibināt kontaktu ar. Parauniversu, kaut gan viņi to spēj. Varbūt tāpēc, ka ir daudz gudrāki par mums vai tehnikas ziņā stipri tālu mums priekšā …

— Tas nav obligāti viens un tas pats, — Deni­sons nomurmināja.

21*

— Zinu. Tāpēc jau es sacīju «vai». Bet iespē­jams, ka mēs neesam ne sevišķi dumji, ne arī se­višķi atpalikuši. Varbūt gluži vienkārši viņus ir daudz grūtāk atklāt. Ja kodolu stiprā mijiedarbība Parauniversā ir stiprāka, viņu saulēm un acīmre­dzot arī planētam jābūt daudz mazākām. Tādēļ viņu pasaules grūtāk uztaustīt nekā mūsējās. Vai arī, — Selēna turpināja, — pieņemsim, ka viņi spēj konstatēt elektromagnētisko lauku. Planētas elektromagnētiskais lauks ir daudz lielāks nekā pati planēta, un to daudz vieglāk pamanīt. Tas no-

323

zīmētu, ka Zemi viņi ir varējuši atklāt, bet Mēnesi nevar, jo tam praktiski tikpat kā nav elektromag­nētiskā lauka. Varbūt tāpēc mums nav izdevies ierīkot Elektronu Sūkni uz Mēness. Un, ja Parauniversa mazajām planētām nav kaut cik nozī­mīga elektromagnētiskā lauka, mēs nevaram tās atrast.

— Tā ir interesanta doma, — Denisons bilda.

— Tālāk. Starp Universiem notiek matērijas ap­maiņa, kuras rezultātā pie viņiem kodolu stiprā mijiedarbība pavājinās, viņu saules atdziest, bet mūsu Universā kodolu mijiedarbība pastiprinās, saules sakarst un var eksplodēt. Kas no tā izriet? Pieņemsim, ka viņi varētu iegūt enerģiju vieni paši, bez mūsu palīdzības, bet lietderības koefi­cients būtu ļoti zems. Parastos apstākļos tas būtu ārkārtīgi neizdevīgi. Un tādēļ mēs esam vajadzīgi, lai, apgādājot viņus ar volframu 186 un pretī sa­ņemot plutoniju 186, palīdzētu viņiem iegūt kon­centrētu enerģiju. Bet iedomājieties, ka mūsu Ga­laktikas zars eksplodē un pārvēršas par kvazāru. Tas radītu Saules sistēmas rajonā neizmērojami lielāku enerģijas koncentrāciju, nekā ir patlaban, turklāt tādu, kas eksistētu miljoniem gadu. Ja iz­veidojas šāds kvazārs, pat ārkārtīgi zems lietderī­bas koeficients kļūst pietiekams. Tādēļ viņiem ne­būtu svarīgi, vai mēs esam gājuši bojā vai ne. Pa­tiesībā viņi varētu justies pat drošāk, ja mēs eks­plodētu. Kamēr tas nav noticis, mēs šāda vai tāda iemesla dēļ varam izbeigt sūknēšanu, un to atkal atjaunot viņiem nebūtu iespējams. Pēc eksplozijas viņiem ir brīvas rokas, neviens nevar iejaukties … Un tāpēc tie, kas saka: «Ja Sūknis ir tik bīstams, kādēļ šie briesmīgi gudrie paracilvēki neizbeidz sūknēšanu?», nezina paši, ko runā.

— Vai Nevils izvirzīja šādu argumentu?

— Jā.

— Bet Parasaule taču joprojām turpinātu at­dzist, vai ne?

— Kas par to? — Selēna neiecietīgi iesaucās. — Ja darbosies Sūknis, viņi vairs nebūs atkarīgi no savas Saules.

Denisons dziļi ievilka elpu.

— Jūs droši vien to nezināt, Selēna, bet uz Ze­mes bija tādas baumas, it kā Lemonts esot saņē­mis no paracilvēkiem ziņojumu, ka Sūknis ir bīs­tams, bet viņi nevar pārtraukt sūknēšanu. Neviens to, protams, neņēma nopietni, bet iedomāsimies, ka tā ir taisnība, ka Lemonts tiešām ir saņēmis šādu ziņojumu. Varbūt daži no paracilvēkiem ir tik humāni, ka nevēlas iznīcināt pasauli, kurā mīt saprātīgas būtnes, kas neatsakās sadarboties, un viņiem stājas pretī ārkārtīgi praktiski noskaņots vairākums.

Selēna pamāja.

— Manuprāt, tas ir pilnīgi iespējams … Es to visu zināju vai, pareizāk sakot, nojautu, pirms sa­tikos ar jums. Bet reiz jūs teicāt, ka nevienam konkrētam skaitlim starp vienu un bezgalību ne­esot jēgas. Vai atceraties?

— Protams.

— Labi. Tas, ka galvenā atšķirība starp mūsu Universu un Parauniversu ir dažādā kodolu stip­rās mijiedarbības intensitāte, ir acīmredzams, un līdz šim pētījumi izdarīti tikai šajā virzienā. Bet tā nav vienīgā mijiedarbība — pavisam to ir čet­ras. Līdztekus kodolu stiprajai mijiedarbībai ek­sistē elektromagnētiskā, kodolu vājā un gravitāci­jas mijiedarbība, un to intensitātes attiecība ir 130 : 1 : 10-10 : 10"42 . Bet, ja četras, kāpēc ne bez­galīgs skaits? Visas pārējās var būt pārāk vājas, lai tiktu atklātas vai jebkādā veidā ietekmētu mūsu Universu.

— Ja mijiedarbība ir pārāk vāja, lai tiktu at­klāta vai jebkādā veidā ietekmētu, — Denisons sacīja, — tad atbilstoši akcijas definīcijai tā ne­pastāv.

— Šajā Universā! — Selēna atcirta. — Kurš zina, kas pastāv vai nepastāv Parauniversā? Ja ir iespējams bezgalīgs skaits dažādu mijiedarbību un katra no tām var bezgalīgi mainīties intensitātē salīdzinājumā ar standartpieņēmumu, tad var ek­sistēt arī bezgalīgs skaits dažādu Universu.

— Kontinuuma bezgalība … Drīzāk alef-viens nekā alef-nulle. *

Selēna sarauca pieri.

— Ko tas nozīmē?

— Nav svarīgi. Turpiniet!

— Tātad, vai nebūtu prātīgāk nevis sadarboties ar to vienu Parauniversu, kas mūs izmanto par partneri un varbūt nepavisam neatbilst mūsu vaja­dzībām, bet gan mēģināt noskaidrot, kurš no bez­gala daudzajiem Univcrsiem ir mums visvairāk piemērots un visvieglāk atklājams? Ņemsim un izdomāsim vēlamo variantu, jo galu galā — lai kādu mēs šo Universu iecerētu, tādam ir jābūt, un tad to uzmeklēsim.

Denisons pasmaidīja.

— Selēna, es arī esmu par to domājis. Un, kaut gan nekur nav teikts, ka esmu absolūti nemaldīgs, nevarētu būt, ka tik gudrs cilvēks kā es kļūdos, ja otrs tik gudrs cilvēks kā jūs pilnīgi neatkarīgi iz­dara tieši tādu pašu secinājumu … Vai zināt ko?

— Nu? — Selēna jautāja.

— Man sāk garšot šī jūsu nolādētā Mēness ba­rība. Vismaz sāku pie tās pierast. Dosimies mājās un paēdīsim, bet pec tam ķersimies pie savu plānu izstrādāšanas … Un zināt vēl ko?

— Nu?

— Ta ka mes strādāsim kopa, vai es nedrīkstētu jūs noskūpstīt — kā eksperimentators intuitīvisti?

Mirkli vilcinājusies, Selēna sacīja:

— Šķiet, mēs abi esam skūpstījuši un skūpstīti daudzas reizes. Lai jau tad būtu — kā vīrietis sie­vieti.

— Ceru, ka es to spēšu. Bet kā man jārīkojas, lai es nebūtu pārāk neveikls? Kādi ir skūpstīšanās likumi uz Mēness?

— Paļaujieties uz instinktu, — Selēna nevērīgi sacīja.

Denisons piesardzīgi salika rokas aiz muguras un paliecās pret Selēnu. Pēc brītiņa viņš tās sa­kļāva ap viņas pleciem.

13

— Un tad es savukārt noskūpstīju viņu, — Se­lēna domīgi sacīja.

— Ak tā gan! — Berons Nevils pikti iesaucās. — Nu, tā ir varonība, kas pārsniedz pienākuma ietvarus.

— Diezvai. Nemaz tik ļauni nebija. Patiešām,— viņa pasmaidīja. — Viņš bija tik aizkustinošs. Bai­dījās būt neveikls un sākumā pat aizlika rokas aiz muguras, laikam tāpēc, lai mani nesaspiestu.

— Aiztaupi man sīku izklāstu!

— Bet tev taču tas ir vienalga! — Selēna pie­peši aizsvilās. — Tu esi misters Platoniskais, vai nav tiesa?

— Tu vēlies, lai būtu citādi? Vēlies?

— Tev nav jārīkojas pēc norādījumiem.

— Bet būtu labi, ja ia to darītu. Kad mēs sa­ņemsim to, kas mums vajadzīgs?

— Tiklīdz es varēšu, — Selēna neskanīgi teica.

— Viņam nezinot?

— Viņu interesē tikai enerģija.

— Un pasaules glābšana, — Nevils izsmējīgi sacīja. — Un varoņa oreols. Un savas taisnības demonstrēšana visiem. Un skūpstīšanās ar tevi.

— Viņš to arī nemaz neslēpj. Bet kas ir tevī?

— Nepacietība, — Nevils dusmīgi noburkšķēja. — Briesmīga nepacietība!

14

— Cik labi, ka diena ir beigusies, — Denisons sacīja. Viņš izstiepa savu aizsargapvalkā ietērpto labo roku un pavērās uz to. — Es nevaru pierast pie Mēness Saules un arī negribu pierast. Salīdzi­nājumā ar to pat šis tērps man šķiet dabisks.

— Kas vainas Saulei? — Selēna jautāja.

— Vai tad jums tā patīk, Selēna?

— Nē, protams, nē. Es to nevaru ciest. Bet es jau Sauli gandrīz nekad neredzu. Jūs esat ze … Jūs esat pieradis pie Saules.

— Ne jau pie tādas, kāda tā ir te uz Mēness. Tā spīd no melnām debesīm, ar savu žilbinošo gaismu burtiski aprij zvaigznes, nevis tās aizēno. Tā ir karsta, barga un bīstama. Te Saule ir ienaidnieks, un, kamēr tā kvēlo debesīs, mani neatvairāmi māc sajūta, ka mūsu mēģinājumi pazemināt lauka in­tensitāti neizdosies.

— Tā ir māņticība, Ben, — Selēna mazliet neie­cietīgi sacīja. — Ar Sauli tam nav nekāda sakara.

Turklāt mēs taču atradāmies krātera ēnā, un tur bija gluži kā naktī. Zvaigznes un viss pārējais.

— Ne gluži, — Denisons iebilda. — Ikreiz, pa­lūkojoties uz ziemeļiem, mēs varējām redzēt Sau­les apspīdēto joslu. Man ļoti negribējās uz to ska­tīties, taču acis pašas no sevis vērās tajā virzienā. Un ikreiz, kad paskatījos, es jutu, ka pret manu sejsegu atduras spēcīgs ultravioletais starojums.

— Tās ir iedomas. Pirmkārt, reflektētā gaismā tikpat kā nav ultravioleto staru; otrkārt, skafandrs jūs aizsargā pret radiāciju.

— Pret karstumu ne. Gandrīz nemaz.

— Bet tagad ir nakts.

— Jā, — Denisons apmierināts sacīja, — un tā man patīk.

Viņš palūkojās apkārt, joprojām nebeigdams brīnīties. Zeme, protams, bija debesīs savā paras­tajā vietā — tagad kā plats, pret dienvidrietumiem izliekts sirpis. Tieši virs tās mirdzēja Oriona zvaigznājs — līdzīgs medniekam, kas traucas aug­šup no spožā Zemes krēsla. Horizonts vizēja mai­gajā augošās Zemes gaismā.

— Cik skaisti! — Denisons bilda. Tad iejautā­jās: — Selēna, vai pionors kaut ko rāda?

Selēna, kas klusēdama raudzījās debesīs, pie­gāja pie sarežģītās ierīces, kas pirms trim Mēness diennaktīm bija uzstādīta krātera ēnā.

— Vēl ne, — viņa atteica, — bet tā ir laba zīme. Lauka intensitāte turas mazliet virs piec­desmit.

— Tā nav pietiekami zema, — Denisons sacīja.

— To var vēl pazemināt. Esmu pārliecināta, ka visi parametri ir atbilstoši.

— Arī magnētiskais lauks?

— Par magnētisko lauku neesmu droša.

— ja mēs to pastiprināsim, radīsies nestabi­litāte.

— Tā nevajadzētu būt. Man ir tāda nojauta.

— Selēna, es uzticos jūsu intuīcijai vienmēr, kad tā nerunā pretī faktiem. Mēs taeu jau mēģinā­jām, un radās nestabilitāte.

— Es zinu, Ben. Bet tad situācija bija mazliet citāda. Intensitāte ir saglabājusies piecdesmit divi apbrīnojami ilgu laiku. Ja mēs to tādu uzturēsim nevis minūtēm, bet stundām ilgi, tad droši vien va­rēsim desmitkārt pastiprināt magnētisko lauku ne­vis uz dažām sekundēm, bet minūtēm … Pamēģi­nāsim!

— Vēl ne, — Denisons sacīja.

Mirkli vilcinājusies, Selēna atgāja no pionora.

— Ben, vai jūs vēl arvien skumstat pēc Ze­mes? — viņa jautāja.

— Nē. Tas ir dīvaini, bet neskumstu. Es arī pats domāju, ka neatvairāmi ilgošos pēc zilām debesīm, zaļas zāles, plūstoša ūdens — pēc visām šīm Zemei raksturīgajām nodrāztajām adjektīvu un substantīvu kombinācijām. Taču es neilgojos pēc Zemes jaukumiem. Pat sapņos tos neredzu.

— Dažreiz tā mēdz būt, — Selēna sacīja. — Vis­maz ir tādi imiķi, kas apgalvo, ka nemaz iesirg­stot ar nostalģiju. Viņu, protams, ir mazākums, un neviens tā arī nav spējis izdibināt, ar ko tas izskaidrojams. Tiek minēti visdažādākie cēloņi, sā­kot ar pilnīgu emocionālu trulumu, nespēju vispār kaut ko just, līdz pārmērīgai emocionalitātei, kad cilvēks baidās ļauties ilgām, lai tās nenovestu pie nervu sabrukuma.

— Ar mani, šķiet, ir pavisam vienkārši. Vairāk nekā divus gadu desmitus man dzīve uz Zemes nebija diezcik priecīga, bet šeit es beidzot varu strādāt darbu, ko uzskatu par savu aicinājumu. Un man ir jūsu palīdzība … Vēl vairāk, Selēna, man ir jūsu draudzība.

— Ļoti laipni no jums, — Selēna nopietni sa­cīja, — pirmajā plānā izvirzīt manu palīdzību. Taču nekāda lielā palīdzība jums nav vajadzīga. Vai jūs izliekaties, ka tā jums nepieciešama, lai varētu būt kopā ar mani?

Denisons klusu iesmējās.

— Nezinu, kāda atbilde jums vairāk glaimos.

— Sakiet patiesību.

— Tas nav tik viegli, jo es ļoti augstu vērtēju kā jūsu palīdzību, tā draudzību. — Viņš atkal pie­vērsās pionoram. — Lauka intensitāte joprojām turas tāda pati, Selēna.

Selēnas sejsegs iespīdējās Zemes gaismā.

— Berons saka, — viņa teica, — ka neskumt pēc Zemes esot dabiski un tas liecinot par veselīgu mentalitāti. Viņš apgalvo, ka, lai gan cilvēka ķer­menis ir piemērojies Zemei un tādēļ tam nepiecie­šams piemēroties Mēnesim, ar smadzenēm tas ne­pavisam tā nav. Cilvēka smadzenes kvalitatīvi tik ļoti atšķiras no visām citām smadzenēm, ka tās var uzskatīt par jaunu fenomenu. Tās nav vēl pa­guvušas īsti pierast pie Zemes apstākļiem un spēj bez jebkādas pielāgošanās iederēties citās vidēs. Berons domā, ka ieslēgtība Mēness alās varot būt smadzenēm visvairāk piemērota, tāpēc ka tā esot analoga pašu smadzeņu ieslēgtībai galvaskausā.

— Un jūs tam ticat? — Denisons uzjautrināts jautāja.

— Kad Berons runā, viņš prot iedvest pār­liecību.

— Man šķiet, tikpat pārliecinoši var apgalvot, ka komforts, kāds nodrošināts Mēness alās, ir ra­dīts, īstenojot fantastisko ideju par atgriešanos mātes klēpī. Patiešām, — viņš domīgi piebilda, — ņemot vēlā stingri kontrolēto temperatūru un spiedienu, barības veidu un sagremojamlbu, pilnīgi var uzskatīt, ka Mēness kolonija — piedodiet, Se­lēna! — Mēness pilsēta ir apzināti rekonstruēta fetāla vide.

— Berons tam neparko nepiekristu, — Selēna sacīja.

— Skaidrs, ka ne, — Denisons atteica. Viņš rau­dzījās uz Zemes sirpi, pūlēdamies saskatīt tālos mākoņu vālus ap to. Viņš klusēja, iegrimis vēro­šanā, un neizkustējās no vietas pat tad, kad Se­lēna devās atpakaļ pie pionora.

Viņš vēroja Zemi tās zvaigžņu ligzdā, tad palū­kojās uz izroboto horizontu, kur brīžiem uzvirmoja tādi kā putekļu mākulīši, kas varētu būt radušies, nokrītot nelieliem meteorītiem.

Iepriekšējā Mēness naktī Denisons, mazliet no­bažījies, bija pievērsis Selēnas uzmanību līdzīgai parādībai. Viņa pavisam mierīgi bija paskaidro­jusi:

«Meness libracijas deļ Zeme debesīs nedaudz pārvietojas, un laiku pa laikam tās gaisma, slīdot pāri kādam virsmas izcilnim, apspīd grunts lau­kumiņu aiz tā. Tad izskatās, it kā tur paceltos mazs putekļu mākonītis. Tā ir parasta parādība. Mēs tai nepievēršam uzmanību.»

«Bet tas varētu būt arī meteorīts,» Denisons bija iebildis. «Vai uz Mēness nekad nenokrīt meteorīti?»

«Protams, nokrīt. Droši vien jums pašam, uztu­roties virspusē, ne viens vien ir trāpījis. Bet jūs aizsargā skafandrs.»

«Es runāju nevis par mikroskopiskajām daļiņām, bet īstiem meteorītiem, kas patiešām uzvērstu pu­tekļus … un varētu nogalināt cilvēku.»

«Nu, nokrīt arī tādi, bet ļoti reti, un Mēness ir liels. Līdz šim neviens nav cietis.»

Vērojot debesis un atceroties šo sarunu, Deni­sons piepeši ieraudzīja kaut ko tādu, ko pirmajā brīdī noturēja par meteorītu. Taču skrejoša gais­mas šautra debesīs varēja būt meteorīts tikai uz Zemes, kam ir atmosfēra, nevis uz Mēness, kur nav gaisa.

Šī gaisma bija cilvēku radīta, un Denisons vēl nebija paguvis attapties, kad spožais punkts pār­vērtās par skaidri saskatāmu mazu raķeškuģi, kas ātri nosēdās netālu no viņa.

No kuģa izkāpa skafandrā tērpts stāvs, bet pi­lots palika kabīnē — tikko saskatāms tumšs plan­kums uz žilbinošas gaismas fona.

Denisons gaidīja. Mēness etiķete prasīja, lai, sa­stopoties virspusē skafandros, jaunpienācējs pir­mais nosauktu sevi.

— Pilnvarotais Gotšteins, — vīrieša balss sa­cīja. — To droši vien var tūlīt uzminēt pēc manas gāzelīgās gaitas.

— Bens Denisons, — Denisons atbildēja.

— Jā, tā jau es domāju.

— Vai jūs šeit ieradāties, lai uzmeklētu mani?

— Tieši tā.

— Ar raķeškuģi? Jūs taču varējāt…

— Es varēju, — Gotšteins sacīja, — izmantot izeju P-4, kas atrodas nepilnus tūkstoš jardus no šejienes. Jā, patiešām. Bet mans nolūks nebija tikai satikt jūs.

— Nejautāšu, ko jūs ar to gribat teikt.

— Man nav iemesla kaut ko slēpt. Jūs tagad izdarāt eksperimentus Mēness virspusē, un pilnīgi dabiski, ka es par tiem interesējos.

— Tas nav nekāds noslēpums, un katrs var par to interesēties.

— Taču neviens neko tuvāk nezina par šiem eksperimentiem. Izņemot, protams, to, ka jūsu darbs kaut kādā veidā ir saistīts ar Elektronu Sūkņa problēmu.

— Tas ir gluži loģisks pieņēmums.

— Jā? Bet šāda veida eksperimenti, lai tiem vis­pār būtu kāda jēga, prasa milzīgu iekārtu. Pro­tams, to es pats neizdomāju, es konsultējos ar spe­ciālistiem. Un ir pilnīgi skaidrs, ka jūs nestrādā­jat ar šādu iekārtu. Tāpēc man ienāca prātā, ka varbūt jūs nemaz neesat.īstais, par ko man jāinte­resējas. Kamēr mana uzmanība piesaistīta jums, varbūt citi dara ko daudz svarīgāku.

— Kāpēc mani lai izmantotu par aizsegu?

— Nezinu. Ja zinātu, tad raizētos mazāk.

— Tātad es esmu ticis novērots.

— Jā gan, — Gotšteins noklukstēja. — Jau no ierašanās dienas. Bet, kopš jūs strādājat virspusē, mēs esam novērojuši visu šo rajonu jūdzēm tālu. Liekas diezgan dīvaini, ka jūs, doktor Denison, ar savu palīdzi esat vienīgie, kas Mēness virspusē iz­dara šādus specifiskus eksperimentus.

— Kas tur dīvains?

— Tas, ka jūs acīmredzot patiešām cerat kaut ko paveikt ar šo savu pašizgudroto ierīci, lai kas tā būtu. Es neapšaubu jūsu kompetenci, tādēļ, šķiet, būtu vērts paklausīties, ja jūs pastāstītu par savu darbu.

— Es izdaru eksperimentus parafizikā, mister Gotštein, tieši tā, kā par mani baumo. Varu vēl piebilst, ka līdz šim mani eksperimenti bijuši tikai daļēji veiksmīgi.

— Jums palīdz, ja nemaldos, Selēna Lindstroma L., tūristu pavadone?

— Jā.

— Visai neparasts asistents zinātniekam.

— Viņa ir inteliģenta, enerģiska, ieinteresēta un ārkārtīgi pievilcīga.

— Un labprāt strādā kopā ar zemieti?

— Pavisam labprāt — ar imigrantu, kas kjūs par Mēness pilsoni, tiklīdz būs šim statusam sa­gatavojies.

Pie viņiem pienāca Selēna, un austiņās atska­nēja viņas balss.

— Sveicināti, pilnvarotais! Es negribēju noklau­sīties un iejaukties jūsu sarunā, taču skafandrā neizbēgami jādzird viss, kas notiek redzeslauka robežās.

Gotšteins pagriezās pret Selēnu.

— Hello, mis Lindstroma! Man nav runājams nekas slepens. Tātad jūs interesējaties par parafiziku?

— O jā!

— Un neveiksmīgie eksperimenti nav atņēmuši jums drosmi?

— Tie nemaz nav tik neveiksmīgi, — Selēna sa­cīja. — Mums ir paveicies vairāk, nekā doktors Denisons šobrīd domā.

— Ko? — Denisons strauji pagriezās uz pa­pēža, gandrīz zaudēdams līdzsvaru un uzvērsdams putekļu mākoni.

Visi trīs tagad stāvēja ar sejām pret pionoru. Apmēram piecas pēdas virs tā kvēloja gaismas punkts, līdzīgs spožai zvaigznei.

— Es paaugstināju magnētiskā lauka intensi­tāti, — Selēna sacīja, — un kodollauks palika sta­bils … tad sākās izkliede un …

— Radās sūce! — Denisons iesaucās. — Saso­dīts! Es neredzēju, kā tas notika.

— Man ļoti žēl, Ben, — Selēna teica. — Sā­kumā jūs bijāt nogrimis savās domās, tad ieradās pilnvarotais, un es nevarēju noturēties, nepamēģi­nājusi pati uz savu roku.

— Bet kas tas ir, ko es tur redzu? — Gotšteins jautāja.

— Spontāna enerģijas izdalīšanās no matērijas, kas iesūcas mūsu Universā no cita Universa, — Denisons paskaidroja.

Tikko viņš bija to pateicis, gaisma nodzisa, un tai pašā mirklī krietni tālāk iedegās cita, blāvāka zvaigzne.

Denisons metās pie pionora, bet Selēna, lik­dama lietā savu lunietes izveicību, aizspērās vi­ņam garām un sasniedza to pirmā. Viņa izjauca lauka struktūru, un tālā zvaigzne nodzisa.

— Jūs redzat, sūces punkts nav stabils, — viņa sacīja.

— Pavisam nedaudz, — Denisons iebilda. — Ņe­mot vērā, ka nobīde par vienu gaismas gadu teo­rētiski ir tikpat iespējama kā nobīde par simt jar­diem, mums ir izdevies panākt brīnumlabu sta­bilitāti.

— Ar to tomēr nepietiek, — Selēna kategoriski sacīja.

— Ļaujiet man uzminēt, par ko ir runa, — iejau­cās Gotšteins. — Tātad matērija var iesūkties mūsu Universā gan te, gan tur, gan jebkurā citā vietā, kā pagadās.

— Ne jau nu, kā pagadās, — Denisons sacīja. — Jo tālāk no pionora, jo sūces varbūtība ir ma­zāka, un tā samazinās ļoti strauji. Tas atkarīgs no dažādiem faktoriem, un, šķiet, mums šajā ziņā ir ārkārtīgi paveicies. Tomēr nobīde par dažiem sim­tiem jardu ir pilnīgi iespējama, jūs pats to re­dzējāt.

— Un tas būtu varējis notikt kaut kur pilsētā vai pat mūsu skafandros?

— Nē, nē! — Denisons nepacietīgi atteica. — Sūce, vismaz lietojot tādu tehniku kā mūsējā, ir lielā mērā atkarīga no mūsu Universā esošās ma­tērijas blīvuma. Praktiski nepastāv tāda varbūtība, ka sūces punkts nobīdītos no vietas ar pilnīgu va­kuumu uz tādu, kur būtu atmosfēra, kaut vai tikai vienu simtdaļu tik blīva kā pilsētā vai mūsu ska­fandros. Sūce vispirmām kārtām var notikt va­kuumā, kaut kur citur to gaidīt būtu nereāli, tādēļ jau mums vajadzēja šos mēģinājumus izdarīt te virspusē.

— Tātad šī iekārta nav līdzīga Elektronu Sūknim?

— Nepavisam, — Denisons sacīja. — Darbojo­ties Elektronu Sūknim, notiek divpusēja matērijas transferācija, bet šeit tikai vienpusīga sūce. Un arī otrs Universs ir cits.

— Vai jūs nevēlētos paēst pusdienas kopā ar mani, doktor Denison? — Gotšteins jautāja.

— Tikai es viens? — Denisons saminstinājās.

Gotšteins mēģināja palocīties pret Selēnu, bet

skafandrā šī kustība atgādināja grotesku parodiju.

— Jebkurā citā gadījumā mis Lindstromas sa­biedrība man sagādātu vislielāko prieku, bet šo­reiz man jāparunā ar jums divatā, doktor Denison.

— O, ejiet taču! — Selēna asi sacīja, kad Deni­sons vēl vilcinājās. — Man rīt ir ļoti grūta diena, un jums arī būs vajadzīgs laiks, lai padomātu par sūces punkta nestabilitāti.

— Nu, labi… — Denisons nomurmināja. — Se­lēna, vai jūs man paziņosiet, kad jums būs nā­kamā brīvdiena?

— Es taču vienmēr to daru. Un mēs jau vēl sa­tiksimies pirms tam … Jūs abi varat doties pro­jām tūlīt. Es izslēgšu iekārtu.

Berons Nevils nervozi mīņājās no vienas kājas uz otru šaurajai telpai un Mēness gravitācijai at­bilstošā veidā. Uz Zemes un lielākā istabā viņš būtu skraidījis šurpu turpu, bet šeit tikai cilāja kājas, līgani gāzelēdamies uz priekšu un atpakaļ.

— Tātad tu esi pārliecināta, ka tas ir izdevies? Vai tiešām, Selēna? Tu droši vari to apgalvot?

— Jā taču! — Selēna sacīja. — Esmu tev to teikusi jau tieši piecas reizes.

Šķita, ka Nevils viņā nemaz neklausās. Viņš klusu un ātri jautāja:

— Un tas nekas, ka Gotšteins bija tur klāt? Vai viņš nemēģināja pārtraukt eksperimentu?

— Nē. Protams, nē.

— Un nelikās, ka viņš mēģinās pielietot varu …

— Paklausies, Beron, kādu gan varu viņš va­rētu pielietot? Vai Zeme sūtīs šurp savu policiju? Turklāt… ak, tu taču zini, ka nav viņu spēkos mūs apturēt.

Nevils uz brīdi pārstāja mīņāties.

— Vai viņi nezina? Vēl joprojām nezina?

— Protams, nē. Bens skatījās uz zvaigznēm, un tad ieradās Gotšteins. Es mēģināju iegūt lauka sūci, dabūju to, un tas otrais man izdevās jau ag­rāk. Bena iekārta …

— Nesauc to par viņa iekārtu! Tā taču bija tava ideja, vai ne?

Selēna papurināja galvu.

— Es izteicu tikai aptuvenus minējumus. Tālāk visu izstrādāja Bens.

— Bet tagad tu vari to reproducēt. Apžēliņ, mums taču nebūs tādēļ jāgriežas pie zemiķa, vai ne?

— Domāju, ka spēšu dot pietiekami precīzu shēmu, lai mūsu cilvēki paši varētu uzbūvēt šo iekārtu.

— Ļoti labi! Tad ķersimies klatl

— Vēl ne. O, sasodīts, Beron, vēl ne!

— Kāpēc nc?

— Mums vajadzīga arī enerģija.

— Bet tā taču mums tagad ir.

— Ne gluži. Sūces punkts ir nestabils, stipri nestabils.

— Bet to var nostabilizēt. Tu tā teici.

— Es teicu: domāju, ka var.

— Man ar to pilnīgi pietiek.

— Tomēr būtu labāk, ja Bens vēl pastrādātu un pats to nostabilizētu.

Brīdi valdīja klusums. Nevila kalsnā seja lēnām savilkās gandrīz naidīgā izteiksmē.

— Tu laikam domā, ka es to nespēšu izdarīt? Jā?

— Vai tu nāksi man līdz uz virspusi un strādāsi tur? — Selēna jautāja.

Atkal iestājās klusums. Tad Nevils nervozi sacīja:

— Man nepatīk tavs sarkasms. Un es negribu ilgi gaidīt.

— Es nevaru pavēlēt dabas likumiem. Bet do­māju, tas nebūs ilgi… Tagad, ja tev nav iebil­dumu, es došos pie miera. Rīt man atkal jānoņe­mas ar tūristiem.

22*

Vienu mirkli šķita, ka Nevils it kā grasās pamāt uz savas guļamnišas pusi, piedāvājot viesmīlību, taču žests palika pusceļā, un Selēna neizrādīja, ka būtu to sapratusi vai nojautusi. Viņa gurdi pa­māja un devās projām.

— Atklāti sakot, es biju cerējis, — Gotšteins smaidīdams sacīja, kad tika pasniegts deserts — kaut kāda lipīga, salda masa —, ka mēs tiksimies daudz biežāk.

— Ļoti laipni no jums tā interesēties par manu darbu. Ja izdosies novērst sūces punkta nestabili­tāti, tad, šķiet, manam un mis Lindstromas atklā­jumam būs visnotaļ liela nozīme, — Denisons sa­cīja.

— Jus izsakaties atturīgi, ka jau zinātnieks… Nevēlos jūs apvainot, piedāvājot dzērienu, kas uz Mēness aizstāj liķieri. Šis brūvējums ir tik pretīgs, ka esmu nolēmis nekad to nelietot. Vai jūs varat man pastāstīt mirstīgajiem saprotamā valodā, kas padara šo atklājumu tik nozīmīgu?

— Mēģināšu, — Denisons piesardzīgi sacīja. — Sāksim ar Parauniversu. Tajā kodolu stiprā mijiedarbība ir spēcīgāka nekā mūsu Universā, tā­dēļ kodoltermiskajai sintēzei, kas nodrošina zvaig­znes eksistenci, tur vajadzīgs relatīvi mazs pro­tonu daudzums. Tik lielas zvaigznes kā mūsējās Parauniversā momentā eksplodētu. Salīdzinājumā ar mūsu Universu Parauniversā zvaigžņu ir daudz vairāk, bet tās ir daudz mazākas. Tagad iedomā­jieties, ka kaut kur kodolu stiprā mijiedarbība būtu daudz vājāka nekā mūsu Universā. Tādā ga­dījumā pat milzīgam protonu daudzumam būtu tik maza sintēzes tendence, ka vajadzētu ļoti daudz ūdeņraža, lai zvaigzne varētu eksistēt. Tādā Antiparauniversā — citiem vārdiem, Parauniversa pretstatā — būtu daudz mazāk zvaigžņu nekā mūsu Universā, bet tās būtu stipri lielākas. Ja kodolu stiprā mijiedarbība būtu pavisam, pavisam vāja, varētu eksistēt Universs, kas sastāvētu no vienas vienīgas zvaigznes, kura saturētu visu šā Universa matēriju. Tā būtu ļoti blīva zvaigzne, taču relatīvi nereaktīva un nedotu vairāk staro­juma kā mūsu Saule.

— Varbūt es maldos, — Gotšteins ierunājās, — bet vai tā nav situācija, kāda, bija mūsu Uni­versā pirms lielā sprādziena — viens milzīgs ķer­menis, kurā ietilpst visa Universa matērija.

— Jā, — Denisons sacīja, — patiešām, Antiparauniverss, ko es te iztēloju, patiesībā ir, kā to daži mēdz apzīmēt, «kosmiska lode» jeb — īsāk — «kosmolode». Šāds kosmolodes Universs mums ir vajadzīgs, ja gribam panākt vienpusīgu sūci. Pa­rauniverss, ko izmantojam tagad, ar savām sīka­jām zvaigznēm būtībā ir tukša telpa. Var meklēt un meklēt un nekam ncuzdurties.

— Paracilvēki mūs tomēr ir atraduši.

— Jā, droši vien orientējoties pēc magnētiska­jiem laukiem. Ir zināms pamats domāt, ka Para­universā planētām nav kaut cik nozīmīga magnē­tiskā lauka, tādēļ mums nav tādas iespējas kā viņiem. Turpretim, ja mēs meklējam kosmolodes Universu, neveiksmes nevar būt. Kosmolode pati ir vesels Universs, un zondējot mēs katrā tās vietā uzdursimies matērijai.

— Bet kā jūs izdarāt šo zondēšanu?

Denisons vilcinājās.

— To man ir grūti izskaidrot. Pioni ir kodolu stipro mijiedarbību veidojošas daļiņas. Mijiedar­bības intensitāte ir atkarīga no pionu daudzuma, ko noteiktos specifiskos apstākļos iespējams mai­nīt. Mēness fiziķi ir izgudrojuši ierīci, tā saukto pionoru, ar kuru to var izdarīt. Ja pionu daudzums tiek samazināts vai, otrādi, palielināts, tie kļūst par kāda cita Universa dalu — par vārtiem uz to, par krustpunktu. Ja pionu daudzumu samazina līdz attiecīgam līmenim, tos var pārvērst par kosmolodes Universa daļu, un tieši to mēs gribam

— Un jūs varat iesūkt matēriju no tā … tā kosrnolodes Universa? — Gotšteins jautāja.

— Tas ir viegli. Ja reiz izveidojušies vārti, ieplūde notiek spontāni. Matērija ienāk ar saviem likumiem un sākumā ir stabila. Pamazām tajā iesūcas mūsu Universa likumi, stiprā mijiedarbība kļūst spēcīgāka, notiek kodoltermiskā sintēze, un izdalās milzīgs daudzums enerģijas.

— Bet, ja šī matērija ir ārkārtīgi blīva, kāpēc tā momentā nepārvēršas gāzu mutulī?

— Arī tad rastos enerģija, taču tas ir atkarīgs no elektromagnētiskā lauka, un šai gadījumā ko­dolu stiprā mijiedarbība ņem virsroku, jo mēs kon­trolējam elektromagnētisko lauku. Būtu vajadzīgs daudz laika, lai to visu sīkāk izskaidrotu.

— Tātad tas gaismas fenomens, ko es redzēju virspusē, bija kosrnolodes matērijas daļiņa, kurā notika kodoltermiskā sintēze?

— Jā, ser.

— Un šo enerģiju var iegrožot, lai mērķtiecīgi izmantotu?

— Protams. Un neierobežotā daudzumā. Jūs re­dzējāt, kā mūsu Universā ieplūda mikromikrograms kosrnolodes matērijas. Teorētiski nekas mūs nevar kavēt transferēt to šurp tonnām.

— Tātad ar to varēs aizstāt Elektronu Sūkni?

Denisons papurināja galvu.

— Nē. Kosrnolodes enerģijas izmantošana ari ietekmēs abu Universu īpašības. Dabas likumiem sajaucoties, kodolu stiprā mijiedarbība kosrnolo­des Universā pakāpeniski kļūs spēcīgāka, bet mūsu Universā vājāka. Tas nozīmē, ka kosrnolodes

Universā kodoltermiskā sintēze noritēs arvien straujāk un tas sakarsīs. Galu galā …

— Galu galā, — Gotšteins sacīja, sakrustodams rokas uz krūtīm un domīgi piemiegdams acis, f— tas ar lielu blīkšķi eksplodēs.

— Tieši tā.

— Vai jūs domājat, ka tā ir noticis arī ar mūsu Universu pirms desmit miljardiem' gadu?

— Iespējams. Kosmogonisti joprojām lauza galvu, kāpēc sākotnējā kosmiskā lode eksplodējusi vienā noteiktā laikā un nevis agrāk vai vēlāk. Viena hipotēze bija tāda, ka oscilējošā Universā izveidojusies kosmiskā lode un tūlit eksplodējusi. Sī hipotēze tika noraidīta, un tagad uzskata, ka kosmiskā lode eksistējusi ilgu laiku un tad iestāju­sies nestabilitātes krīze, kas radusies kāda nezi­nāma iemesla dēļ.

— Bet iemesls varēja būt tās enerģijas aizsūknēšana uz citu Universu.

— Iespējams. Taču nav obligāti, ka to darījušas kādas saprātīgas būtnes. Varbūt rodas nejaušas, spontānas noplūdes.

— Un, kad notiks lielais sprādziens, vai mēs jo­projām varēsim dabūt enerģiju no kosmolodes Universa? — Gotšteins jautāja.

— Neesmu pārliecināts, taču patlaban mums par to nav ko raizēties. Mūsu stiprās mijiedarbības lauka iesūkšanās kosmolodes Universā var turpi­nāties miljoniem gadu, neradot tajā kritisku stā­vokli. Un ir jābūt vēl citiem kosmolodes Universiem, varbūt tādu ir bezgala daudz.

— Un kā ar pārmaiņām mūsu Universā?

— Kodolu stiprā mijiedarbība pavājināsies. Lē­nām, ļoti lēnām mūsu Saule atdzisīs.

— Vai mēs varēsim izmantot kosmolodes ener­ģiju, lai to kompensētu?

— Tas nebūs nepieciešams, — Denisons nopietni sacīja. — Kosrnolodes sūkņa darbības rezultātā kodolu stiprā mijiedarbība mūsu Universā kļūs vā­jāka, taču Elektronu Sūkņa darbība to pastiprinās.; Ja mēs līdzsvarosim abu sūkņu enerģijas ražo-, šanu, tad, kaut arī dabas likumi kā kosrnolodes* Universā, tā Parauniversā mainīsies, pie mums tie nemainīsies. Mēs būsim ceļš abos virzienos, bet ne gala stacija. Un par gala stacijām mums ari nav jāraizējas. Paracilvēki droši vien ir sagata­vojušies savas Saules atdzišanai, jo tā acīmredzot nekad nav bijusi īsti karsta. Kas attiecas uz kos­rnolodes Universu, tad nav pamata domāt, ka tur varētu eksistēt dzīvība. Patiešām, radot apstākļus, kas vajadzīgi lielajam sprādzienam, mēs varbūt palīdzēsim izveidoties jaunam Universam, kurš ar laiku kļūs apdzīvojams.

Kādu brīdi Gotšteins neteica ne vārda. Viņa tuk­lajā, mierīgajā sejā neatspoguļojās nekādas emo­cijas. Viņš pāris reižu pamāja, it kā apstiprinā­dams kādu sava paša domu, un tad beidzot sacīja:

— Zināt, Denison, es domāju, ka tas liks pa­saulei vērīgi ieklausīties. Jebkuras grūtības, lai pārliecinātu zinātnisko vadību, ka Elektronu Sūk­nis apdraud pasauli, tagad izzudīs.

— Emocionālās barjeras, kas liedz pieņemt šo viedokli, vairs nav. Būs iespējams vienlaikus izvir­zīt problēmu un dot tās atrisinājumu, — Denisons teica.

— Kad jūs varētu sagatavot ziņojumu šajā jau­tājumā, ja es garantēju tūlītēju publikāciju?

— Jūs varat to garantēt?

— Valdības izdotā brošūrā, ja ne citādi.

— Pirms sniedzu ziņojumu, es gribētu novērst sūces nestabilitāti.

— Protams.

— Un, man šķiet, būtu prātīgi, — Denisons sa­cīja, — uzaicināt doktoru Pīteru Lemontu par līdzautoru. Viņš var izdarīt precīzus matemātis-

us aprēķinus, man tas nav pa spēkam. Turklāt vieši viņa teorija deva man ierosmi strādāt šajā virzienā. Un vēl, mister Gotštein …

— Lūdzu?

— Es lieku priekšā iesaistīt arī Mēness fiziķus. Viens no viņiem, doktors Berons Nevils, varētu būt trešais autors.

— Bet kāpēc gan? Vai jūs to visu nevajadzīgi nesarežģījat?

— Bez viņu pionora es neko nebūtu izdarījis.

— Manuprāt, pietiks, ja to pieminēs .. . Vai tad doktors Nevils strādāja kopā ar jums?

— Tieši ne.

— Kāpēc tad iesaistīt viņu?

Denisons nodūra acis un domīgi nobrauca ar roku pār savas bikšu staras locījumu. Tad sacīja:

— Tas būtu diplomātisks gājiens. Kosmolodes sūknis būs jāierīko uz Mēness.

— Kāpēc ne uz Zemes?

— Pirmkārt, mums ir vajadzīgs vakuums. Tā ir vienpusīga vielas transferācija, nevis abpusēja kā ar Elektronu Sūkni, tādēļ priekšnoteikumi, lai to praktiski izdarītu, ir citādi. Mēness virspusē ir da­bisks vakuums neierobežotā daudzumā, bet nepie­ciešamā vakuuma radīšana uz Zemes prasītu mil­zīgus pūliņus.

— Taču to varētu izdarīt, vai nav tiesa?

— Otrkārt, — Denisons turpināja, — tā kā mums būs divi milzīgi enerģijas avoti pretējās pu­sēs un mūsu Universs vidū starp tiem, tad var rasties kaut kas līdzīgs īssavienojumam, ja abas ierīces būs pārāk tuvu kopā. Ceturtdaļmiljona jū­džu vakuuma starp tārn, Elektronu Sūknim dar bojoties tikai uz Zemes un kosrnolodes sūknim tikai uz Mēness, — tas būtu ideāls atrisinājums faktiski — nepieciešamība. Un, ja mēs būvēsim šo sūkni uz Mēness, tad būtu gudri un pieklājīgi rēķināties ar Mēness fiziķiem. Mums jāsadarbojas ar viņiem.

Gotšteins pasmaidīja.

— Vai tas ir mis Lindstromas padoms?

— Esmu pārliecināts, ka viņa ieteiktu tā rīko ties, taču šī doma ir tik loģiska, ka ienāca prātā man pašam.

Gotšteins piecēlās, izstaipījās un divas trīs rei zes palēcās uz vietas, kustēdamies dīvaini lēnām, kā to lika Mēness gravitācija, un ikreiz saliekdams ceļgalus. Tad viņš atkal apsēdās un iejautājās:

— Vai esat to kādreiz pamēģinājis, doktor Denison?

Denisons papurināja galvu.

— Saka, tas veicinot asins cirkulāciju kājās. Es tā daru ikreiz, kad jūtu, ka kājas sāk tirpt. Drīz es došos īslaicīgā vizītē uz Zemi un cenšos pārāk nepierast pie Mēness gravitācijas … Vai mums ne­vajadzētu parunāt par mis Lindstromu, doktor Denison?

— Ko tad? — Denisons pilnīgi citādā tonī vaicāja.

— Viņa ir tūristu pavadone.

— Jā. Jūs to jau tikāt teicis.

— Un vēl es teicu, ka viņa ir dīvaina asistente fiziķim.

— Patiesībā es esmu tikai fiziķis amatieris, un tādam, šķiet, asistente amatiere ir īsti piemērota.

Gotšteins vairs nesmaidīja.

— Jokus pie malas, doktor! Es esmu papūlējies izdibināt par viņu visu, ko varēju. Viņas biogrā­fija daudz ko atklāj un būtu atklājusi, ja kādam būtu ienācis prātā agrāk tajā ieskatīties. Manu­prāt, viņa ir intuitīviste.

— Daudzi no mums ir, — Denisons sacīja. Nešaubos, ka jūs pats arī savā veidā esat intui-

tīvists. Un es noteikti tāds esmu.

— Tas ir citādi, doktor. Jūs esat izcils zināt­nieks, un es, ceru, esmu izcils administrators … Bet mis Lindstroma, kaut gan ir pietiekamā mērā intuitīviste, lai būtu jums noderīga modernajā teo­rētiskajā fizikā, strādā par tūristu pavadoni.

— Viņai ir diezgan maz izglītības, — mirkli vil­cinājies, Denisons sacīja. — Viņas intuitīvisms ir neparasti augsts, bet tikpat kā nepakļaujas apzi­ņas kontrolei.

— Vai tas ir kādreizējās ģenētiskās inženierijas programmas rezultāts?

— Nezinu. Taču nebrīnītos, ja tā būtu.

— Vai jūs viņai uzticaties?

— Kādā ziņā? Viņa man ir daudz palīdzējusi.

— Vai jūs zināt, ka viņa ir doktora Berona Nevila sieva?

— Tās ir neoficiālas attiecības, nevis juridiskas, man šķiet.

— Šeit uz Mēness nevienas attiecības nav tādas, ko mēs sauktu par juridiskām. Vai tas ir tas pats Nevils, ko jūs gribat uzaicināt par trešo autoru savam ziņojumam?

— Jā.

— Vai tā ir tikai sagadīšanās?

— Nē. Nevils interesējās par manu ierašanos un, šķiet, lūdza Selēnu man palīdzēt.

— Viņa jums to teica?

— Viņa teica, ka Nevils interesējoties par mani. Man tas likās gluži dabiski.

— Vai jums, doktor Denison, nav ienācis prāta, ka varbūt viņa strādā pati savās un doktora Nevila interesēs?

— Kādā veidā viņu intereses atšķirtos no mūsē­jām? Viņa ir man palīdzējusi, cik spējusi.

Gotšteins pārmainīja pozu un vairākkārt izstai­pīja plecus, it kā izdarītu muskuļu stiepšanas vin­grojumu.

— Doktors Nevils nevar nezināt, ka viņam tik tuva sieviete ir intuitīviste, — viņš sacīja. — Vai tad viņš to neizmantotu? Kāpēc viņa joprojām strādā par tūristu pavadoni? Vai ne tāpēc, lai maskētu savas spējas?

— Cik man zināms, tāds spriešanas veids ir raksturīgs doktoram Neviļam. Es nemēdzu noņem­ties ar aizdomām par neesošām sazvērestībām.

— Kā jūs zināt, ka tās ir neesošas.. . Kad mans raķeškuģis lidinājās virs Mēness īsi pirms spožā punkta izveidošanās virs jūsu iekārtas, es skatījos lejup. Jūs tobrīd nebijāt pie pionora.

Denisons padomāja.

— Nē, nebiju. Es raudzījos uz zvaigznēm. Atro­doties virspusē, man vienmēr tīk tās vērot.

— Ko darīja mis Lindstroma?

— Es neredzēju. Viņa teica, ka esot pastipri­nājusi magnētisko lauku, un tad beidzot radās sūce.

— Vai viņa bieži manipulē ar iekārtu bez jums?

— Nē. Bet es varu saprast viņas nepacietību.

— Vai šajā procesā nenotika arī kaut kāda veida izgrūšana?

— Es jūs nesaprotu.

— Neesmu pārliecināts, ka es pats saprotu. Zemes gaismā pavīdēja blāva dzirkstele, it kā kaut kas aizšautos projām. Es nezinu, kas tas bija.

— Es arī ne, — Denisons sacīja.

— Un jus nevarat iedomāties neko tadu, kam būtu tiešs sakars ar eksperimentu …

— Nē.

— Ko tad mis Lindstroma izdarīja? > — Es nezinu.

Kādu brīdi valdīja saspringts klusums. Pēc tam pilnvarotais sacīja:

— Tātad jūs mēģināsiet novērst sūces nestabili­tāti un gatavosiet ziņojumu. Es sākšu kustināt šo jautājumu no otras puses, sava apmeklējuma laikā uz Zemes izkārtošu ziņojuma publicēšanu un sa­celšu kājās valdību.

Tas nepārprotami nozīmēja sarunas beigas. Def nisons piecēlās, un pilnvarotais šķietami nevērīgi sacīja:

— Un padomājiet par doktoru Neviļu un mis Lindstromu.

17

Šoreiz radiācijas zvaigzne bija intensīvāka, prā­vāka un spožāka. Denisons juta tās siltumu uz sava sejsega un pakāpās atpakaļ. Izstarojumā ne­apšaubāmi bija arī rentgenstari, un, kaut gan uz * ekranētāju varēja droši paļauties, pārāk to noslo­got nebija jēgas.

— Manuprāt, šaub.u vairs nevar būt, — viņš nomurmināja. — Sūces punkts ir stabils.

— Esmu par to pārliecināta, — Selēna atteica.

— Tad izslēgsim iekārtu un atgriezīsimies pil­sētā.

Viņi kustējās lēnām, un Denisons jutās dīvaini nomākts. Vairs nebija nenoteiktības, nebija satrau­kuma. No šī brīža neveiksme viņus vairs nevarēja

piemeklēt. Valdība bija ieinteresējusies, un tas viss arvien vairāk izslīdēs no viņa rokām.

— Šķiet, tagad es varu ķerties pie ziņojuma, — Denisons sacīja.

— Es arī tā domāju, — Selēna piesardzīgi bilda.

— Vai jūs vēlreiz runājāt ar Beronu?

— Jā.

— Vai viņa attieksmē kas mainījies?

— Nē. Viņš nepiedalīsies, Ben.

— Tā?

— Es domāju, ka nav vērts ar viņu vairāk ru­nāt. Viņš nevēlas nevienā projektā sadarboties ar Zemes valdību.

— Bet vai jūs viņam izskaidrojāt situāciju?

— Pilnīgi.

— Un viņš tomēr negrib …

— Viņš lūdza audienci pie Gotšteina, un piln­varotais apsolīja viņu pieņemt pēc atgriešanās no Zemes. Mums jāpagaida līdz tam. Varbūt Got­šteins spēs Beronu ietekmēt, taču šaubos.

Denisons paraustīja plecus, kaut arī skafandrā šai kustībai nebija jēgas.

— Es viņu nesaprotu.

— Es gan saprotu, — Selēna klusu sacīja.

Denisons neko neatbildēja. Viņš iebīdīja pionoru

un palīgaparātus klintī izveidotajā nišā un jautāja: — Ejam?

— Ejam.

Viņi klusēdami ienira virspuses lūkā pie izejas P-4, un Denisons sāka lēnām kāpt lejup. Selēna aizslīdēja viņam garām brīvā kritienā un tikai šad tad veikli pieķērās pie kāda šķērša. Arī Denisons bija apguvis šo prasmi, taču šobrīd jutās nomākts un kāpa lejup pamazām, iecirtīgi nevēlēdamies at­zīt savu aklimatizāciju.

Izejas priekštelpā viņi novilka skafandrus un no­vietoja skapīšos. .

— Vai jūs ieturēsiet kopā ar mani lenču, Se­lēna? — Denisons jautāja.

— Jūs esat tāds sadrūmis, — Selēna bažīgi sa­cīja. — Vai kas noticis?

— Laikam reakcija. Nu, vai ēdīsim?

— Jā, protams.

Viņi ēda Selēnas dzīvoklī. Viņa bija pastāvējusi uz to, teikdama: — Es gribu ar jums parunāt, bet kafetērijā tas nebūs ērti.

Un nu, kad Denisons lēnām gremoja kaut kādu masu, kas mazliet atgādināja teļa cepeti zemes­riekstu mērcē, viņa sacīja:

— Ben, jūs visu laiku klusējat un esat tā klu­sējis jau veselu nedēļu.

— Nekā tamlīdzīga, — Denisons, raukdams pieri, atteica.

— Jā, tomēr, — Selēna sirsnīgi ielūkojās viņam acīs. — Es īsti nezinu, kāda ir mana intuīcija ār­pus fizikas, taču man liekas, ka jūs no manis kaut ko slēpjat.

Denisons paraustīja plecus.

— Sakarā ar to visu uz Zemes ir sacēlies liels troksnis. Gotšteins jau pirms aizbraukšanas ir iedarbinājis visvarenākās sviras. Doktors Lemonts tiek celts godā, un, tiklīdz ziņojums būs uzrakstīts, mani gaida atgriežamies.

— Uz Zemes?

— Jā. Šķiet, arī es esmu kļuvis par varoni.

— Jūs esat to nopelnījis.

— Man piedāvā pilnīgu reabilitāciju, — Deni­sons domīgi sacīja. — Acīmredzot es varētu dabūt augstu posteni jebkurā universitātē vai valdības iestādē.

— Vai tad tas nav tieši tas, ko jūs gribējāt?

— Manuprāt, Lemonts to grib, un viņš noteikti to arī dabūs un jutīsies laimīgs. Bet es to negribu.

— Ko tad jūs gribat? — Selēna jautāja.

— Palikt uz Mēness.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka te ir cilvēces avangards, un es gribu piederēt pie šā avangarda. Es gribu pieda­līties kosrnolodes sūkņu ierīkošanā, un tas ir iespē­jams tikai šeit, uz Mēness. Es gribu strādāt parateorijā ar ierīcēm, kādas jūs, Selēna, spējat iecerēt un izgudrot… Es gribu būt kopā ar jums, Selēna. Bet vai jūs paliksiet pie manis?

— Parateorija mani interesē tāpat kā jūs.

— Bet vai Nevils jaus jums turpināt šo darbu? — Denisons jautāja.

— Berons? Man? — Selēnas balss skanēja cieti. — Jūs gribat mani apvainot, Ben?

— Nepavisam.

— Vai tad es būtu jūs pārpratuši? Jūs domājat, es strādāju ar jums tāpēc, ka Berons man to lika?

— Vai viņš nelika?

— Jā, lika. Bet ne jau tāpēc es to darīju. Es pati tā gribēju. Varbūt Berons iedomājas, ka var man pavēlēt, bet viņš to var vienīgi tad, ja viņa rīkojumi saskan ar manu vēlēšanos, un šajā gadī­jumā tā bija. Ja viņš uzskata sevi par manu pavēl­nieku vispār un ja arī jūs tā domājat, tas mani apvaino.

— Jūs esat seksa partneri.

— Jā, mēs tie esam bijuši, bet kāds gan tam sakars ar mūsu darbu? Būtībā es varu viņam pa­vēlēt tikpat labi kā viņš man.

— Tātad jūs varēsiet strādāt kopā ar mani, Selēna?

— Protams, — viņa vēsi atteica. — Ja gribēšu.

— Bet vai jūs gribat?

— Pagaidām jā.

Denisons pasmaidīja.

— Tieši tas, ka jūs varbūt to negribēsiet vai nevarēsiet, nospieda manu sirdi pagājušajā ne­dēļā. Es baidījos, ka pēc eksperimenta pabeigša­nas man būs jāšķiras no jums. Piedodiet, Selēna, negribu jūs apgrūtināt ar veca zemiķa sentimen­tālu pieķeršanos …

— Nu, intelekta ziņā jūs neesat nekāds vecs zemiķis, Ben. Ir taču arī cita veida tuvība, ne tikai seksuālā. Man patīk būt kopā ar jums.

Iestājās klusums, un Denisona smaids izdzisa, tad gluži mehāniski atgriezās.

— Man prieks par savu intelektu.

Denisons novērsās, pamāja ar galvu un atkal uzlūkoja Selēnu. Viņa uzmanīgi, gandrīz bažīgi raudzījās viņā.

— Selēna, — Denisons sacīja, — ar šīm transuniversu sūcēm ir saistīts vēl kas cits, ne tikai enerģija. Man liekas, jūs par to esat domājusi.

Viņus apņēma ilgs, mokošs klusums. Beidzot Selēna nomurmināja: — Ak, tas …

Kādu brīdi abi vērās viens otrā — Denisons sa­traukti, Selēna ar tādu kā slēptu mulsumu.

18

— Es vēl neesmu pilnībā atguvis prasmi staigāt uz Mēness, — Gotšteins sacīja, — bet tas nav ne­kas, ja iedomājos, cik grūti man bija staigāt uz Zemes. Jūs, Denlson, labāk pat nesapņojiet paf atgriešanos. Jūs to nekad nedabūsiet gatavu.

— Es nedomāju atgriezties, mister Gotštein, — Denisons atteica.

<-*Zēl gan, pat ļoti. Jūs tur sagaidītu ar ovāci­jām. Kas attiecas uz Helamu …

— Man būtu gribējies redzēt viņa ģīmi, — De­nisons skumji bilda, — bet tā jau ir tāda sīka godkārība.

— Lemonts, protams, saņem lauvas tiesu. Viņš ir visu uzmanības centrā.

•— Es to neņemu ļaunā. Viņam ir lieli nopelni… Vai jūs domājat, ka Nevils tiešām ieradīsies?

— Noteikti. Viņš jau ir ceļā … Paklausieties,— Gotšteina pieklusinātajā balsī ieskanējās konspi­ratīvs tonis. — Kamēr viņa vēl nav, vai jūs nevē­lētos tāfelīti šokolādes?

— Ko?

— Tafelīti šokolādes. Ar mandelēm. Vienu. Man ir vairākas.

Denisona sejā sākotnējo samulsumu piepeši iz­kliedēja sapratne.

— īsta šokolāde?

— Jā.

— Nu, prot… — Denisona seja sastinga. —Nē, ser!

— Nē?

— Nē! Ja es ēdīšu īstu šokolādi, dažas minūtes, kamēr tā būs man mutē, es ilgošos pēc Zemes, ilgošos pēc visa, kas ar to sakarā. Es to nevaru atļauties un arī negribu … Nemaz nerādiet man šo šokolādi. Es nevēlos to ne acīs redzēt.

Pilnvarotais izskatījās samulsis.

— Jums taisnība, — viņš nomurmināja un tūlīt mainīja sarunas tematu. — Satraukums uz Zemes

ir milzīgs. Protams, mēs centāmies nesakompromitēt Helamu. Viņš joprojām paliks kādā augstā amatā, taču īstas teikšanas viņam būs maz.

— Ar viņu rēķinās vairāk, nekā viņš ir rēķinā­jies ar citiem, — Denisons rezignēti sacīja.

— Tas netiek darīts viņa dēļ. Nevar sagraut sa­biedrības elku, kas ir pacelts tādos augstumos. Tas nelabvēlīgi ietekmētu pašu zinātni: Zinātnes labais vārds ir svarīgāks par Helamu.

— Es principā tam nepiekrītu, — Denisons iebilda. — Zinātnei jāsaņem tie triecieni, ko tā pel­nījusi.

— Nav īstais laiks … Doktors Nevils ir klāt.

Gotšteins pieņēma oficiālu sejas izteiksmi. Deni­sons ar visu krēslu pagriezās pret durvīm.

Cienīgā solī ienāca Berons Nevils. Šoreiz viņa stāvs šķita smagnējāks nekā parasti. Viņš strupi sasveicinājās, apsēdās un sakrustoja kājas. Bija skaidri redzams, ka viņš gaida, lai Gotšteins sāk runāt pirmais.

— Priecājos jūs redzēt, doktor Nevil, — pilnva­rotais sacīja. — Doktors Denisons man stāsta, ka jūs esot atteicies pievienot savu vārdu ziņojumam par kosmolodes sūkni.

— Nav vajadzības to darīt, — Nevils sacīja. — Tas, kas notiek uz Zemes, mani neinteresē.

— Vai jūs esat lietas kursā par kosmolodes sūkņa eksperimentiem? Par tā nozīmi?

— Protams. Man situācija ir zināma tikpat labi kā jums abiem.

— Tad es turpināšu bez ievada. Esmu atgriezies no Zemes, doktor Nevil, un ir jau pilnīgi izlemts, kas tiks darīts nākotnē. Trīs dažādās vietās Mē­ness virspusē tiks uzceltas lielas kosmolodes sūkņa stacijas ar tādu aprēķinu, lai viena no tām pastāvigi atrastos nakts ēna un daļu laika — divas. Stacijas nakts ēnā nepārtraukti dos enerģiju, ku­ras lielākā daļa vienkārši izstaros izplatījumā. Galvenais mērķis būs ne tik daudz enerģijas iz­mantošana praktiskiem nolūkiem, kā pretdarbība pārmaiņām lauka intensitātē, kuras radījis Elek­tronu Sūknis.

— Dažus gadus, — iejaucās Denisons, — mums vajadzēs šīs stacijas darbināt intensīvāk nekā Elektronu Sūkni, lai Universa mūsu sektorā atjau­notu stāvokli, kāds bija pirms sūknēšanas sākuma.

Nevils pamāja.

— Vai Mēness pilsēta varēs izmantot daļu šīs enerģijas?

— Ja būs nepieciešams. Mums šķiet, ka jūsu va­jadzības apmierinās Saules baterijas, bet principā nav iebildumu arī pret papildu piegādi.

— Ļoti laipni no jums, -— Nevils sacīja, nemaz nepūlēdamies slēpt sarkasmu. — Bet kas būvēs un apkalpos kosrnolodes sūkņa stacijas?

— Mēs ceram, ka lunieši, — Gotšteins teica.

— Jūs zināt, ka lunieši, — Nevils atcirta. — Zemieši uz Mēness ir par neveikliem, lai sekmīgi strādātu.

— Mēs to saprotam, — Gotšteins bilda. — Mēs ceram, ka Mēness cilvēki sadarbosies ar mums.

— Un kas noteiks, cik daudz enerģijas iegūt, cik izmantot vietējām vajadzībām, cik ļaut izstarot izplatījumā? Kas noteiks politiku?

— Tas būs jādara valdībai, — Gotšteins atbil­dēja. — Tas ir planētas mēroga jautājums.

— Tātad, redzat, Mēness cilvēki būs tie, kas strādās, bet Zemes cilvēki visu diriģēs.

— Nē, — Gotšteins mierīgi sacīja. — Nekādas diskriminācijas taču nav. Strādā tie no mums, kas strādā vislabāk, vada tie, kas var vislabāk izlemt problēmu kopumā.

— Lai kādos vārdos jūs to ietērpjat, •— Nevils teica, — vienalga, būtība ir tāda, ka mēs strādā­sim un jūs būsiet noteicēji… Nē, pilnvarotais. Mana atbilde ir «nē».

— Tas nozīmē, ka jūs nebūvēsiet kosmolodes sūkņa stacijas?

— Būvēsim, bet tās piederēs mums. Mēs paši izlemsim, cik enerģijas iegūt un kā to izmantot.

— Diez vai tas būs ērti. Jums vajadzēs pastāvīgi uzturēt kontaktu ar Zemes valdību, jo kosmolodes sūkņa enerģijai precīzi jālīdzsvaro Elektronu Sūkņa enerģija.

— Zināmā mērā tā arī būs, taču mums ir pa­domā kas cits. Tagad es varu jums pateikt. Ja notiek Universu saskare, ne tikai enerģija vien kļūst neierobežota.

— Ir vesela virkne nezūdamības likumu, — iejaucās Denisons. — Mēs to zinām.

— Priecājos, ka zināt, — Nevils sacīja, pazibsnīdams viņa virzienā naidīgu skatienu. — To vidū ir impulsa un impulsa momenta nezūdamības likums. Kamēr kāds ķermenis reaģē vienīgi uz to gravitācijas lauku, kurā atrodas, tas brīvi krīt un saglabā savu masu. Lai ķermenis sāktu kustēties citā virzienā, tam jāiegūst negravitāls paātrinā­jums, bet tas var notikt tikai tad, ja daļai ķer­meņa masas liek kustēties pretējā virzienā.

— Kā raķeškuģī, — Denisons bilda, — kas iz­sviež masu vienā virzienā, lai iegūtu paātrinājumu pretējā virzienā.

— Nešaubos, ka jūs saprotat, doktor Denison,— Nevils sacīja. — Es skaidroju pilnvarotā dēļ. Ma­sas zaudējumu var samazināt līdz minimumam, ja

izsviešanas ātrums tiek milzīgi palielināts, jo im­pulss ir vienlīdzīgs masas un ātruma reizināju­mam. Tomēr, lai cik liels būtu šis ātrums, kāda daļa masas jāzaudē. Ja masa, kam jāpiešķir paāt­rinājums, ir milzīga, tad arī aizmetamajai masai * jābūt milzīgai. Ja, piemēram, Mēnesi…

— Mēnesi?! — Gotšteins gandrīz uzsprāga gaisā.

— Jā, Mēnesi, — Nevils mierīgi atbildēja. — Ja Mēnesi gribētu izraut no tā orbītas un aizdzīt ār­pus Saules sistēmas, impulsa momenta nezūdamī­bas dēļ tas būtu kolosāls pasākums, un šo ideju praktiski realizēt vispār nebūtu iespējams. Taču, ja impulsa momentu varētu transferēt uz kosrnolodi citā Universā, Mēness iegūtu nepieciešamo paāt­rinājumu, nezaudējot no savas masas neko. Šis process būtu līdzīgs tam, kā laiva ar kārti tiek stumta pret straumi, — esmu redzējis tādu ainu kādreiz lasītā Zemes grāmatā.

— Bet kāpēc? Kāpēc gan jums vajadzētu pār­vietot Mēnesi?

— Manuprāt, tas ir vairāk nekā skaidrs. Zeme ar savu klātbūtni mūs tikai traucē. Mums ir nepie­ciešamā enerģija, mums ir sava komfortabla pa­saule, un uz Mēness pietiek vietas kur izvērsties vēl vismaz vairākus gadsimtus. Kāpēc neiet pa­šiem savu ceļu? Mēs katrā ziņā to darīsim. Es esmu atnācis, lai pateiktu, ka jūs nevarat mūs aiz­turēt, un atrunātu no mēģinājuma iejaukties. Mēs transferēsim impulsu un dosimies projām. Mums ir zināms, kā ierīkojamas kosrnolodes sūkņa sta­cijas. Ar tām mēs iegūsim visu sev nepieciešamo enerģiju un ražosim vēl arī papildu enerģiju, lai neitralizētu pārmaiņas, kādas rada jūsu spēk­stacijas.

— Izklausās laipni no jūsu puses, — Denisons izsmējīgi sacīja, — ka jūs ražosiet papildu ener­ģiju it kā mūsu dēļ, bet tā, protams, nav. Ja mūsu Elektronu Sūkņi izraisīs Saules eksploziju, tā no­tiks, kad jūs vēl nebūsiet paspējuši izkļūt pat no iekšējās Saules sistēmas, un arī jūs pārvērtīsieties gāzes mutulī.

— Iespējams, — Nevils sacīja, —bet mēs katrā ziņā ražosim papildu enerģiju, tā ka tas nenotiks.

— Nē, jūs nedrīkstat doties projām! — Got­šteins uztraucies iesaucās. — Ja jūs aizlidosiet pā­rāk tālu, kosmolodes sūknis vairs neiedarbosies neitralizējoši uz Elektronu Sūkni, ko, Denison?

Denisons paraustīja plecus.

— Ja viņi atrastos jau kaut kur pie Saturna, būtu iemesls zināmām bažām, cik varu spriest pēc aprēķiniem, ko tikko izdarīju galvā. Taču paies daudzi gadi, kamēr viņi nokļūs tik tālu, un pa to laiku mēs droši vien būsim uzbūvējuši kosmosa stacijas kādreizējā Mēness orbītā un ierīkojuši kosmolodes sūkņus tajās. Patiesībā mums Mēness nav vajadzīgs. Tas var pamest Zemi, taču… tā nenotiks.

Nevils nevērīgi pasmaidīja.

— Kāpēc jūs domājat, ka mēs to neizdarīsim? Mūs nevar aizturēt. Zemieši nevar uzspiest mums savu gribu.

— Jūs to nedarīsiet, jo tam nav nekādas jēgas. Kāpēc aizraut projām visu Mēnesi? Lai tāda kolo­sāla masa iegūtu pienācīgu paātrinājumu, būs va­jadzīgi daudzi gadi. Jūs kustēsieties gliemeža gaitā. Labāk būvējiet zvaigžņu kuģus — jūdzēm garus kuģus ar kosmolodes dzinējspēku un neat­karīgu ekoloģiju. Izmantojot impulsa transferāciju, jūs varēsiet darļt brīnumus. Pat ja kuģu būvēšana prasītu divdesmit gadu, tie iegūs paātrinājumu tik strauji, ka vienā gadā sasniegs vietu, kur būtu nokļuvis Mēness, ja tas jau šodien sāktu kustē­ties. Turklāt kuģi varēs mainīt kursu nesalīdzināmi ātrāk nekā Mēness.

— Bet kosrnolodes sūkņu nelīdzsvarotā darbība? Kā tā ietekmēs Universu?

— Kuģim vai pat vairākiem kuģiem vajadzēs daudz mazāk enerģijas nekā planētai, un tā izklie­dēsies plašos Universa rajonos. Paies miljoniem gadu, iekams notiks kaut cik nozīmīgas pārmai­ņas. Manevrēšanas spējas, ko jūs iegūsiet, ir to vērts. Bet Mēness kustēsies tik lēnām, it kā būtu pamests izplatījumā.

— Mēs nekur īpaši nesteidzamies — vienīgi pro­jām no Zemes, — Nevils izsmējīgi bilda.

— Atrasties kaimiņos Zemei taču ir izdevīgi. Pie jums ierodas imigranti. Ir iespēja sadarboties kul­tūras laukā. Turpat līdzās ir planēta ar diviem miljardiem iedzīvotāju. Vai jūs gribat no tā visa atteikties?

— Ar lielāko prieku.

— Vai tāds ir visu luniešu viedoklis? Vai tikai jūsu? Jūs esat dīvains cilvēks, Nevil. Jūs it kā baidāties iziet Mēness virspusē. Citi lunieši to dara — kaut arī ne ar sevišķu patiku, taču bez bailēm. Viņiem Mēness iekšpuse nav mātes klēpis kā jums. Viņiem tā nav cietums kā jums. Jūs cie­šat no neirotiska kompleksa, kāda nav vairumam luniešu, vismaz citos tas izpaužas stipri mazāk. Atraujot Mēnesi no Zemes, jūs to padarīsiet par cietumu visiem. Tas kļūs par ieslodzījumu izolētā pasaulē, no kura neviens — ne tikai jūs — neva­rēs izkļūt, un nebūs iespējams pat redzēt citu ap­dzīvotu pasauli debesīs. Varbūt tieši to jūs arī gribat.

— Es gribu neatkarību, brīvu pasauli, ko nekas no ārienes neietekmē.

— Nu, tad būvējiet kuģus! Cik vien vēlaties. Ja izdosies transferēt impulsu uz kosmolodi, tie bez grūtībām varēs lidot ar gaismas ātrumam tuviem ātrumiem. Jūs varēsiet izpētīt visu Universu viena mūža laikā. Vai jūs negribētu lidot ar tādu kuģi?

— Nē, — Nevils saviebdamies atbildēja.

— Negribētu? Vai nevarētu? Vai tiešām, lai kur jūs dodaties, jums jāņem Mēness līdz? Bet kāpēc visiem pārējiem jāpiekrīt tam, kas vajadzīgs jums?

— Tāpēc, ka tā tas notiks, — Nevils atcirta.

Denisons pietvīka, bet viņa balss palika mierīga.

— Kas jums ir devis tiesības tā teikt? Varbūt daudzi Mēness pilsētas iedzīvotāji domā citādi nekā jūs.

— Jums par to nav nekādas daļas.

— Nē, man ir daļa. Es esmu imigrants, kas drī­zumā iegūs Mēness pilsoņa tiesības. Un es nevē­los, ka manā vietā izlemj kāds, kas nevar iziet virspusē un grib savu personisko cietumu pārvērst par cietumu visiem. Es esmu atstājis Zemi, bet tikai tāpēc, lai dzīvotu uz Mēness, lai paliktu ceturtdaļmiljona jūdžu attālumā no dzimtās planē­tas. Es neesmu devis piekrišanu, lai mani uz vi­siem laikiem aizvestu projām nezin kur.

— Tad atgriezieties uz Zemes, — Nevils vienal­dzīgi sacīja. — Vēl tam ir laiks.

— Bet citi Mēness pilsoņi? Citi imigranti?

— Lēmums ir pieņemts.

— Tas nav vēl pieņemts … Selēna!

Ienāca Selēna. Viņas seja bija nopietna, ska­tiens mazliet izaicinošs. Nevila sakrustotās kājas iztaisnojās, abas kurpes noplakšēja līdzās uz grīdas.

— Vai tu ilgi gaidīji blakusistabā, Selēna? — Nevils jautāja.

— Es biju šeit jau pirms tevis, Beron, — viņa atteica.

Nevila skatiens no Selēnas pievērsās Denisonam un atkal atgriezās pie viņas.

— Jūs abi … — viņš iesāka, ar pirkstu rādī­dams no viena uz otru.

— Nezinu, ko tu gribi teikt ar šo «jūs abi», — Selēna sacīja, — bet Bens par impulsa transferāciju uzzināja jau pirms krietna laika.

— Tā nebija Selēnas vaina, — Denisons teica.

— Pilnvarotais pamanīja kaut ko lidojam tādā brīdī, kad neviens nevarēja iedomāties, ka viņš novēro. Es nospriedu, ka Selēna varbūt ir atklājusi kaut ko tādu, par ko es nemaz nedomāju, un tad man ienāca prātā impulsa transferācija. Pēc tam …

— Nu labi, jūs zinājāt, — Nevils sacīja. —Tas nav svarīgi.

— Ir gan, Beron, — Selēna iebilda. — Es ar Benu runāju par to. Un sapratu, ka man nav vien­mēr jāpiekrīt tam, ko tu saki. Tiesa, es nevaru do­ties uz Zemi. Es to arī nemaz nevēlos. Bet man patīk, ka tā spīd mūsu debesīs, ka varu to redzēt, kad vēlos. Es negribu tukšas debesis. Pēc tam es runāju ar pārējiem grupas locekļiem. Visi negrib doties projām. Vairākums uzskata, ka labāk būvēt zvaigžņu kuģus, lai tie, kas vēlas, dodas projām, bet tie, kas grib palikt, lai paliek.

— Tu runāji par to! — Nevils nikni izdvesa.

— Kas tev deva tiesības …

— Es pati piešķīru sev šīs tiesības, Beron. Starp citu, tas vairs nav svarīgi. Vairākums būs pret tevi.

— Tāpēc, ka … — Nevils piecēlās kājās un draudīgi paspēra soli uz Denisona pusi.

— Lūdzu, bez emocijām, doktor Nevil! — iejau­cās pilnvarotais. — Jūs gan esat lunietis, bet diez vai spēsiet tikt galā ar mums abiem.

— Ar mums visiem trim, — Selēna sacīja, — un arī es esmu luniete. To izdarīju es, Beron, nevis viņi.

— Paklausieties, Nevil, — Denisons ierunājās. — Zemei ir pilnīgi vienalga, vai Mēness paliek vai dodas projām. Zeme uzbūvēs sev kosmiskās staci­jas. Bet Mēness iedzīvotājiem nav vienalga. Selēnai un man, un pārējiem. Jums neviens neliegs do­ties izplatījumā, aizbēgt, tikt brīvībā. Augstākais 'pēc divdesmit gadiem visi, kas grib doties projām, to izdarīs, arī jūs, ja vien jums pietiks drosmes atstāt mātes klēpi. Bet tie, kas grib palikt, paliks.

Nevils lēnām atslīga krēslā. Viņa seja pauda sakāvi.

19

Selēnas dzīvoklī tagad visos logos bija redzama Zeme.

— Zināt, Ben, votums bija pret viņu. Ar lielu balsu vairākumu.

— Es tomēr šaubos, vai viņš piekāpsies. Ja sta­ciju būvēšanas laikā radīsies domstarpības ar Zemi, sabiedriskā doma uz Mēness var nosvērties viņa pusē.

— Domstarpības nepavisam nav obligātas.

— Jā, protams. Un vēsturē vispār nav laimīgu beigu, ir tikai kritisku situāciju pārvarēšana. Sai vienai, manuprāt, mēs esam veiksmīgi tikuši pāri

un par citām raizēsimies, kad tās pienāks. Līdz ar zvaigžņu kuģu uzbūvēšanu sasprindzinājums stipri vien atslābs.

— Es esmu pārliecināta, ka mēs to piedzīvosim.

— Jūs to piedzīvosiet, Selēna.

— Jūs arī, Ben. Nepārspīlējiet savu vecumu. Jums ir tikai četrdesmit astoņi.

— Vai jūs lidosiet ar zvaigžņu kuģi, Selēna?

— Nē. Es būšu par vecu, un man joprojām ne­gribēsies šķirties no Zemes mūsu debesīs. Mans dēls varbūt lidos … Ben!

— Jā, Selēna.

— Es esmu iesniegusi pieteikumu otram dēlam. Tas ir akceptēts. Vai jūs gribētu piedalīties?

Denisona acis ieplētās un cieši vērās Selēnā. Viņa nenovērsa skatienu.

— Mākslīgā apaugļošana? — viņš jautāja.

— Protams, — Selēna atbildēja. — Tai vaja­dzētu būt interesantai gēnu kombinācijai.

Denisons nodūra acis.

— Esmu ļoti glaimots, Selēna.

— Tas ir tikai saprātīgs apsvērums, Ben, — it kā aizstāvēdamās, Selēna sacīja. — Laba gēnu kombinācija ir ļoti svarīga. Tāda dabiska ģenē­tiskā inženierija taču nav nekas slikts.

— Nepavisam.

— Tas nenozīmē, ka man nebūtu arī citi iemesli … Jūs man patīkat.

Denisons klusēdams pamāja.

— Galu galā mīlestība ir kaut kas vairāk nekā sekss, — Selēna gandrīz dusmīgi sacīja.

— Piekrītu, — Denisons bilda. — Vismaz es jūs mīlu arī bez seksa.

— Un sekss savukārt ir kaut kas vairāk nekā akrobātika, — Selēna sacīja.

— Ēs piekritu arī tam.

— Turklāt… Ak, sasodīts, jūs taču varētu

iemācīties…

— Ja jūs mani mācītu, — Denisons maigi

k sacīja.

Vilcinādamies viņš tuvojās Selēnai. Viņa neat-

virzījās. Viņš nogaidoši apstājās.