Paši dievi

9

— Neizskatās, ka jums būtu paveicies, — Bro­novskis sacīja.

Lemonts sēdēja laboratorijā, blenzdams uz savu kurpju purniem un dīki konstatēdams, ka tie rā­dās gaužām nodeldēti. Viņš papurināja galvu.

— Nav jau arī.

— Pat dižais Cens pievīla jūsu cerības?

— Viņš neko negrib darīt. Arī viņam vajadzīgi pierādījumi. Visi grib pierādījumus, bet tas, ko es piedāvāju, tiek noraidīts. Patiesībā viņi visi grib saglabāt savu nolādēto Sūkni vai savu reputāciju, vai savu vietu vēsturē. Cens grib nemirstību.

— Bet ko gribat jūs, Pīt? — Bronovskis maigi jautāja.

— Cilvēces drošību, — Lemonts sacīja. Viņš ielūkojās Bronovska zobgalīgajās acīs. — Vai jūs man neticat?

— Ticu, kā ne. Bet ko jūs īstenībā gribat?

— Nu, labi, velns parāvis! — Lemonts skaļi uz­sita ar plaukstu pa galdu. — Es gribu, lai atzīst manu taisnību, un tas tā notiks, jo man ir tais­nība!

— Jūs esat pārliecināts?

— Pilnīgi! Un nekas nespēj mani uztraukt, jo es savu panākšu. Zināt, iedams prom no Cena, es gandrīz nicināju sevi.

— Jūs?

— Jā, es. Un ne bez pamata. Es visu laiku do­māju: lielāms uz katra soļa man aizšķērso ceļu. Kamēr Helams ir pret mani, visiem atrodas iegansts man neticēt. Kamēr viņš stāv man pretī kā klints, nav iespējams neko panākt. Kāpēc tad es nerīkojos citādi, kāpēc neglaimoju viņam, pa­tiešām, kāpēc, veikli manevrēdams, nepanācu viņa atbalstu, bet gan ar savu dzēlību uzkūdīju viņu cīnīties pret mani?

— Jūs domājat, ka būtu varējis to panākt?

— Nē jau. Bet savā izmisumā es izfantazējos visu ko. Ka es varbūt varētu doties uz Mēnesi. Protams, kad es pirmoreiz nokaitināju Helamu, par Zemes bojāeju vēl nebija runa, bet pēc tam, kad šī problēma uzradās, es pats parūpējos, lai mūsu attiecības vēl vairāk saasinātos. Taču, kā jūs gluži labi saprotat, nekas nebūtu varējis viņu pie­spiest vērsties pret Sūkni.

— Bet tagad jūs acīmredzot sevi vairs nenicināt.

— Nē. Tāpēc, ka saruna ar Cenu bija lietderīga. Es sapratu, ka velti šķiežu laiku.

— Var jau būt.

— Jā, un pilnīgi nevajadzīgi. Seit, uz Zemes, atrisinājums nav panākams. Es teicu Čenam, ka mūsu Saule var eksplodēt, bet ar Parasauli tā nenotiks, taču tas nepaglābs paracilvēkus, jo, kad mūsu Saule eksplodēs un Sūkņa mūsu puse beigs darboties, arī viņējā pārstās funkcionēt. Viņi nevar turpināt sūknēšanu bez mums, vai saprotat?

— Jā, protams, saprotu.

— Kāpēc tad mēs nedomājam par pretējo iespēju? Mēs nevara-m turpināt bez viņiem. Tātad būtībā ir vienalga, vai mēs apstādinām Sūkni vai ne. Panāksim, lai sūknēšanu izbeidz paracilvēki.

— Jā, bet vai viņi to darīs?

— Viņi ziņo: BAZIAS. Un tas nozīmē, ka viņi ir noraizējušies. Cens teica: viņi baidoties, ka mēs izbeigšot sūknēšanu, taču es tam neticu. Viņi paši ir nobažījušies. Es sēdēju klusu, kad Cens izteica savu minējumu. Viņš nosprieda, ka ir mani pārlie­cinājis, un gaužām alojās. Es tikai tobrīd domāju, ka mums jāpanāk, lai sūknēšanu izbeidz paracil­vēki. Mums tas katrā ziņā jāizdara! Maik, man esat palicis vienīgi jūs. Jūs esat pasaules cerība. Mēģiniet kaut kā ar viņiem sazināties!

Bronovskis pasmējās ar gandrīz bērnišķīgu jautrību.

— Pīt, — viņš sacīja, — jūs esat ģēnijs.

— Ahā! Tad esat gan pamanījis.

— Nē, patiešām. Jūs uzminat, ko es gribu teikt, pirms pagūstu atvērt muti. Es sūtīju ziņojumu pēc ziņojuma, grupējot viņu simbolus tādā veidā, kā tie, manuprāt, varētu apzīmēt Sūkni, un lietojot arī mūsu vārdu. Un es darīju, ko spēju, lai sako­potu visas daudzajos mēnešos sakrātās trūcīgās zināšanas un izkārtotu viņu simbolus tā, ka tie paustu noraidošu attieksmi, un atkal līdztekus lie­toju mūsu vārdu. Man nebija ne jausmas, vai esmu sakombinējis ko jēdzīgu vai pūlējies velti, un, tā kā es nekad nesaņēmu atbildi, man bija maz ce­rību.

— Jūs man neteicāt, ka mēģināt kaut ko tādu darīt.

— Nu, tas ir, tā sakot, mans lolojums. Jūs savu parateoriju arī nesteidzāties man tūlīt izklāstīt.

— Un kas notika tālāk?

— Vakar es nosūtīju tikai divus vārdus mūsu valodā. Es uzkricelēju: SŪKNIS SLIKTS.

— Nu, un?

— Un šorīt es beidzot saņēmu atbildi. Tā ir vi­sai vienkārša un skaidra: JĀ SŪKNIS SLIKTS SLIKTS SLIKTS. Te tā ir, paskatieties!

Lemonta roka, turot foliju, trīcēja.

— To nu nevar pārprast, nevar taču? Tas ir ap­stiprinājums, vai ne?

— Domāju gan. Kam jūs šo te nesīsiet?

— Nevienam, — Lemonts noteikti sacīja. — Es vairs necīnīšos. Tik un tā man teiks, ka esmu vil­tojis ziņojumu, un nav jēgas ar viņiem strīdēties. Kad paracilvēki apstādinās Sūkni, arī mūsējais beigs funkcionēt, un, lai ko mēs uzsāktu, tas vairs nebūs iedarbināms. Tad visa Stacija būs kājās un pūlēsies pierādīt, ka man bijusi taisnība un ka Sūknis ir bīstams.

— Kāpēc gan tā?

— Tāpēc, ka vienīgi tādējādi viņi varēs sevi pa­glābt no pūļa dusmām, kurš pieprasīs Sūkni un būs saniknots par tā zaudējumu … Vai jūs tā ne­domājat?

— Var jau būt. Bet mani uztrauc kas cits.

— Nu?

— Ja paracilvēki ir tik pārliecināti par Sūkņa bīstamību, kāpēc viņi nav to jau apstādinājuši?

Izmantojot gadījumu, es nupat pārbaudīju. Sūknis strādā pilnā sparā.

Lemonts sarauca pieri.

— Varbūt viņi negrib to darīt vienpusīgi. Viņi uzskata mūs par saviem partneriem un grib pa­nākt savstarpēju vienošanos par izbeigšanu. Vai tā nevarētu būt?

— Iespējams. Bet var arī būt, ka mūsu sazinā­šanās nepavisam nav pilnīga, ka viņi vēl īsti nesa­prot vārda SLIKTS nozīmi. Varbūt, kombinējot viņu simbolus, es esmu tos galīgi sajaucis un viņf domā, ka SLIKTS mūsu valodā nozīmē LABS.

— O, nē!

— Nu, jūs tā cerat, bet cerība vien nav ne graša vērta.

— Maik, turpiniet sūtīt ziņojumus! Lietojiet iespējami daudz to vārdu, kurus lieto viņi, un at­kārtojiet vienu un to pašu dažādos veidos. Jūs esat speciālists, un viss ir jūsu rokās. Galu galā viņi zinās pietiekami daudz vārdu, lai kaut ko pateiktu skaidri un nepārprotami, un tad mēs pavēstīsim, ka gribam, lai sūknēšana tiktu izbeigta.

— Mēs neesam pilnvaroti to ziņot.

— Jā, bet paracilvēki taču to nezinās, un galu galā mēs būsim cilvēces varoņi.

— Pat tad, ja pirms tam mums izpildīs nāves­sodu?

— Pat tad … Tas ir jūsu rokās, Maik, un es esmu pārliecināts, ka nebūs ilgi jāgaida.