Pēdējā vēlēšanās

Patiesības grauds

I

Melni, kustīgi punktiņi skaidrajās, šur tur vēl miglas strēmelēm klātajās debesis piesaistīja ragana uzmanību. To bija daudz. Putni riņķoja, metot lēnus, nesteidzīgus lokus, pēc tam strauji laidās lejup un tūdaļ atkal, spārnus vēzējot, pacēlās augšup.

Raganis vēroja putnus ilgāku laiku, novērtēja attālumu un tā pieveikšanai nepieciešamo aptuveno laiku, ņemot vērā apvidus reljefu, meža biezumu un tās kraujas dziļumu un virzienu, par kuras eksistenci viņam bija aizdomas. Beidzot viņš atsvieda pār plecu apmetni, savilka jostu, kura slīpi šķēr­soja viņa krūtis, par diviem caurumiem ciešāk. Aiz pleciem nēsātā zobena rokturis šādi kļuva vieglāk aizsniedzams.

- Izmetīsim nelielu likumu, Raudiņ, viņš teica. No­iesim no ceļa. Putni, man šķiet, tur neriņķo tāpat vien.

Ķēve, protams, neko neatbildēja, taču tūdaļ sāka soļot, paklausot balsij, pie kuras bija pieradusi.

- Kas zina, varbūt tur nosprādzis alnis, teica Geralts.

- Bet varbūt ari nav alnis. Kas to lai zina?

Krauja tiešām bija tur, kur viņš bija paredzējis, pēc kāda laika raganis no augšienes uzlūkoja koku vainagus, kas blīvi aizklāja aizu.

Taču aizas nogāzes bija nolaidenas, bet dibens sauss, brīvs no dzeloņplūmēm un trūdošiem celmiem. Silu viņš

pievārēja ātri. Otrā pusē vīdēja vējgāze ar augšup saslie­tiem zaru un sakņu mudžekļiem.

Putni, jātnieka iztraucēti, pacēlās augstāk un nikni ieķērcās griezīgās, piesmakušās balsīs.

Geralts tūdaļ ieraudzīja pirmo līķi aitādas kažo­ciņa baltums un kleitas matētā zilgme spilgti izcēlās uz nodzeltējušo grīšļu ciņu fona. Otru līķi viņš neredzēja, taču zināja, kur tas guļ, par mirstīgo atlieku atrašanās vietu liecināja trīs vilki, kuri, atsēdušies uz pakaļkājām, mierīgi uzlūkoja jātnieku. Ragana ķēve nosprauslājās. Vilki kā pēc komandas bez trokšņa, nesteidzoties sāka rikšot uz meža pusi, ik pēc brīža pagriežot pret atnācēju savas trijstūrai­nās galvas. Geralts nolēca no zirga.

Sievietei kažociņā un zilajā kleitā nebija sejas, kakla un lielākās daļas kreisā gurna. Raganis pagāja garām, nepieliecoties tuvāk.

Vīrietis gulēja ar seju pret zemi. Geralts nevēla ķer­meni apkārt, redzēdams, ka arī te vilki un putni lieki laiku nav tērējuši. Nebija vajadzības tuvākai atlieku apskatei vilnas vamža piedurknes un plecus klāja sakaltušas asins melni sazarotais raksts. Bija skaidrs, ka vīrieti nogali­nājis trieciens kaklā, bet vilki sakropļojuši ķermeni jau pēc tam.

Vīrietim pie platās jostas līdzās īsam zobenam koka makstī karājās ādas maiss. Raganis to norāva, pēc kārtas izmeta zālē šķiltavas, krita gabalu, zīmogvasku, sauju sud­raba monētu, saliekamo bārdasnazi kaula futrālī, truša ausi, trīs gredzenā ievērtas atslēgas, amuletu ar fallisku simbolu. Divas uz audekla rakstītas vēstules, izmirku­šas lietū un rasā, to rūnas izplūdušas un izsmērējušās. Trešā uz pergamenta ari bija mitruma bojāta, taču sala­sāma. Tā bija kredīta pilnvara, kuru izdevusi rūķu banka

Murivelā tirgonim, vārdā Rullē Aspers vai Aspens. Akredi­tīva summa bija neliela.

Geralts noliecās un pacēla vīrieša labo roku. Kā jau bija gaidīts, uz vara gredzena, kurš bija iegriezies uztūkušajā un sazilējušajā pirkstā, bija redzama ieročmeistaru amata brālības zīme stilizēta bruņucepure ar sejsegu, divi sakrustoti zobeni un zem tiem iegravēta rūna A.

Raganis apvēla sievietes līķi. To pagriežot, kaut kas iedūrās pirkstā. Tā bija kleitai piesprausta roze. Zieds bija novītis, taču ne izbalējis ziedlapiņas bija spilgti debes­zilas. Geralts pirmo reizi redzēja šādu rozi. Viņš pagrieza ķermeni uz muguras un nodrebēja.

Uz deformētā sievietes kakla bija skaidri redzamas zobu pēdas. Tās nebija vilka atstātas.

Raganis uzmanīgi atkāpās līdz zirgam. Nenovērsdams skatienu no meža malas, viņš atkal ietrausās seglos. Divas reizes apjāja apkārt pļavai, noliecās, uzmanīgi aplūkoja zemi, ik pa brīdim palūkodamies apkārt.

- Tā, Raudiņ, viņš klusi teica, apturējis zirgu. Lieta skaidra, kaut arī ne līdz galam. Ieročmeistars un sieviete atjāja šurp zirgos no tās meža puses. Viņi, bez šaubām, bija mājupceļā no Murivelas, jo neviens tik ilgi nevadā sev līdzi nerealizētu akreditīvu. Kādēļ viņi jāja pa šo pusi, nevis pa ceļu, nav zināms. Taču viņi jāja blakus un kādā brīdī nav zināms, kādēļ, abi nokāpa vai nokrita no zirgiem. Ieročmeistars bija beigts uz vietas. Sieviete bēga, pēc tam nokrita, bet šis kaut kas, neatstādams pēdas, vilka viņu pa zemi, ar zobiem turēdams aiz skausta. Tas notika pirms divām vai trim dienām. Zirgi aizskrēja, tos mēs nemek­lēsim.

Ķēve, protams, neatbildēja, tikai nemierīgi nosprauslā­jās, dzirdot pazīstamo balsi.

- Šis kaut kas, kurš bija nogalinājis abus, turpināja Geralts, vērodams meža malu, nebija ne vilkacis, ne mežainis. Ne viens, ne otrs neatstātu tik daudz atlieku maitēdājiem. Ja tuvumā būtu purvs, es teiktu, ka tā bija kikimora vai vipers. Taču te nav purvu.

Raganis pieliecās un nedaudz atlocīja zirga segu, kas klāja ķēves sānu, atsedzot pie nastas ar jostu piestiprinātu otru zobenu ar mirdzošu, greznu aizsargu un melnu, rie­votu rokturi.

- Tā, Raudiņ. Izmetīsim līkumu. Jāpārbauda, kādēļ ieročmeistars un sieviete jāja cauri silam, nevis pa ceļu. Ja jāsim vienaldzīgi garām šādiem negadījumiem, nenopelnī­sim tev pat auzas tiesa, Raudiņ?

Ķēve paklausīgi sāka iet cauri vējgāzei, uzmanīgi kāp­jot pāri kritalām.

- Kaut arī tas nav vilkacis, tomēr neriskēsim, turpi­nāja raganis, izņēmis no seglu somas izkaltētu zilās kurpī­tes pušķīti un piekarinājis to pie laužņiem. Ķēve nospraus­lājās. Geralts atsaitēja vaļīgāk svārkus uz krūtīm, izvilka ārā medaljonu ar vilka purnu atņirgtiem zobiem. Sudraba ķēdītē iekārtais medaljons šūpojās zirga soļu ritmā, vizu­ļodams saules staros kā dzīvsudrabs.

II

Torņa koniskā jumta sarkanos dakstiņus viņš pirmo­reiz pamanīja no pakalna virsotnes, kurā uzrāpās, īsinot tik tikko manāmās taciņas līkumu. Ar lazdāju apaugusī nogāze, aizsprostota nokaltušiem zariem un klāta ar dzel­tenu lapu kārtu, nebija īsti droša lejupceļam. Raganis atkā­pās, uzmanīgi noslidinājās pa nogāzi, atgriezās uz taciņas.

Jāja lēnām, ik pēc brīža apturēja zirgu, pārliecās pār seg­liem, pētīja pēdas.

Ķēve parāva atpakaļ galvu, mežonīgi iekrācās, sāka uz taciņas dīžāties, sperot gaisā izkaltušu lapu virpuli. Geralts, apķēris zirga kaklu ar kreiso roku, labās plaukstu salicis pirkstus Aksji zīmē un čukstēdams buramvārdus, pārlaida ķēvei pār galvu.

- Ir pat tik slikti? viņš murmināja, lūkodamies apkārt un nenoņemdams zīmi. Pat tik? Rāmi, Raudiņ, rāmi.

Burvestības tūdaļ iedarbojās, taču paskubinātā ķēve sāka soļot lēni kā kavēdamās, truli, nedabiski, zaudējusi ierasto soļu ritmu.

Raganis veikli nolēca zemē un tālāk devās kājām, vedot zirgu pie pavadas. Ieraudzīja mērķi.

Starp mūri un mežu nebija spraugas, izteikta atsta­tuma. Jauni kociņi un kadiķu krūmi mijās ar efejām un mežvīniem, kas vijās augšup pa akmens sienu. Geralts atgāza galvu un tajā pašā mirklī sajuta, kā pie kakla kņudinoši piesūcas un sāk rāpot neredzams, mīksts radījums, lik­dams matiem sacelties stāvus. Viņš zināja, ko tas nozīmē.

Kāds skatījās.

Viņš lēni, uzmanīgi pagriezās. Raudina nosprauslājās; muskuļi uz viņas kakla saspringa, sakustējās zem ādas.

Nogāzes malā, no kuras viņš pirms mirkļa bija nosli­dinājies, nekustīgi stāvēja meitene, atbalstījusies ar roku pret alkšņa stumbru. Viņas baltā, garā kleita kontrastēja ar izspūrušo, pāri pleciem krītošo matu melno mirdzumu. Geraltam šķita, ka viņa smaida, taču viņš nebija drošs atstatums bija pārāk liels.

- Sveicināta, viņš teica, paceldams roku draudzīgā žestā, un paspēra soli uz meitenes pusi. Tā ar tik tikko manāmu galvas kustību sekoja viņa gaitai. Viņas seja

bija bāla, acis melnas, milzīgas. Smaids ja tas vispār bija smaids pagaisa no viņas sejas kā ar dzēšamgumiju nodzēsts. Geralts paspēra vēl vienu soli. Nočabēja lapas. Meitene strauji kā stirna noskrēja lejup pa nogāzi, pazi­bēja caur lazdas puduriem, un nākamajā mirkli tikai balta švīka noplaiksnīja meža dziļumā. Šķita, ka garā kleita ne mazākajā mērā neierobežo viņas kustības.

Ragana ķēve izbailēs iekrācās un parāva galvu augšup. Geralts, joprojām lūkodamies meža virzienā, automātiski nomierināja ķēvi ar zīmi. Vezdams zirgu pie pavadas, viņš lēnām devās tālāk gar mūri cauri dadžiem, kas viņam snie­dzās līdz viduklim.

Smagie, kaltie dzelzs vārti rūsas klātajās virās bija rotāti ar pamatīgu misiņa klauvēkli. Mirkli vilcinājies, Geralts izstiepa roku un pieskārās apsūbējušajam riņķim. Tūdaļ pat viņš atlēca atpakaļ, jo šajā pašā mirkli vārti čīk­stēdami, brākšķēdami un vilkdami sev līdzi zāles kum­šķus, akmentiņus un zariņus, atvērās. Aiz vārtiem neviena nebija raganis redzēja tikai tukšu, nolaistu, nātrēm pieaugušu pagalmu. Vedot līdzi zirgu, viņš iegāja iekšā. Zīmes apmātā ķēve nepretojās, taču viņas gaita bija stīva un nedroša.

Pagalmu no trim pusēm apjoza mūris un koka sastatņu atliekas, ceturtajā pusē bija nelielās pils fasāde, izraibi­nāta ar nobirušā apmetuma bakurētām, neglītiem note­cējumiem un efeju vītnēm. Aplupušie aizvirtņi bija slēgti. Durvis arī.

Geralts apmeta Raudiņas pavadu ap stabiņu līdzās vār­tiem un lēnām devās uz nama pusi pa grantēto celiņu, kas stiepās gar nelielas, lapām un atkritumiem piebirušas strūk­lakas zemo apmali. Strūklakas vidū uz ērmota cokola slējās baltā akmenī kalts delfīns, izliecis augšup apdauzīto asti.

Līdzās strūklakai vietā, kas reiz, ļoti sen, bija puķu dobe, auga rožu krūms. Krūms ne ar ko neatšķīrās no citiem rožu krūmiem, kādus savā dzīvē Geraltam bija nācies redzēt, ja vien nebūtu ziedu. Ziedi bija kaut kas īpašs tie bija indigo tonī ar purpura atēnu dažu ziedlapu galos. Raganis pieskārās vienam ziedam, pieliecās un paostīja. Tam bija pazīstamā rožu smarža, tikai nedaudz spēcīgāka.

Nama durvis un vienlaikus visi aizvirtņi ar troksni atsprāga vaļā. Geralts instinktīvi pacēla galvu. Pa celiņu, zem ķetnām šķīstot grantij, pretī lēkšoja briesmonis.

Ragana labā roka zibenīgi pašāvās augšup pār labo plecu, tajā pašā mirklī kreisā spēcīgi parāva pāri krū­tīm pārlikto jostu, un zobena rokturis pats ielēca delnā. Asmens, ar džinkstoņu izslīdējis no maksts, aprakstīja gaisā īsu, zibošu pusloku un sastinga, ar smaili nomērķēts pret uzbrūkošo neradījumu. Briesmonis, redzot zobenu, palēnināja gaitu un apstājās. Grants pašķīda uz visām pusēm. Raganis pat nenodrebēja.

Neradījums bija cilvēkveidīgs, tērpies izdilušā smalka auduma apģērbā ar gaumīgiem, kaut arī gluži liekiem rotā­jumiem. Cilvēka daļa gan sniedzās ne augstāk par nosmu­lēto svārku žabo virs tās slējās milzīga, gluži kā lācim pinkaina galva ar milzīgām ausīm, zvērojošu acu pāri un atbaidošu, līkiem zobiem pilnu muti, kurā kā liesma šau­dījās sarkana mēle.

- Prom no šejienes, mirstīgais! vicinot ķetnas, taču nekustēdams ne no vietas, ierēcās briesmonis. Citādi aprīšu! Gabalos saplēsīšu!

Raganis nekustējās un nenolaida zobenu.

- Kurls, vai, esi? Pazūdi! radījums iebļāvās un pēc tam izdvesa skaņu, kas šķita kaut kas vidējs starp vepra kviecienu un briežu tēviņa rēcienu. Aizvirtņi visos logos

sāka brakšķēdami vērties ciet un vaļā, birdinot no palo­dzēm netīrumus un apmetumu. Ne raganis, ne briesmonis nekustējās no vietas.

- Lasies prom, kamēr vēl esi sveiks un vesels! ierūcās radījums, taču jau ne tik pārliecināti. Jo citādi…

- Ko citādi? viņu pārtrauca Geralts.

Neradījums pēkšņi iesēcās, noliecis sāņus briesmīgo galvu.

- Skat, cik drosmīgs, viņš pavisam mierīgi teica, atņirdzis ilkņus un bolīdams uz Geraltu asinīm pielijušās acis. Esi tik laipns, nolaid to dzelzs gabalu. Varbūt tu neesi vēl sapratis, ka atrodies manas mājas pagalmā? Bet varbūt tur, no kurienes tu esi nācis, ir pieņemts ar zobenu draudēt saimniekam viņa paša īpašumā?

- Ir, apstiprināja Geralts. Bet tikai tam saimnie­kam, kurš uzņem viesus, rēkdams un solīdams tos saraut gabalos.

- Ak tu, maita! briesmonis aizsvilās. Tu mani vēl apvainosi, blandoņa gatavais! Viesis atradies! Bāžas pagalmā, plēš svešas puķes, izrīkojas kā savās mājās un vēl domā, ka viņu te sagaidīs ar maizi un sāli. Tfū!

Radījums nospļāvās, nosēcās un aizvēra rīkli. Apak­šējie ilkņi palika laukā, piešķirot briesmonim mežakuiļa paskatu.

- Nu ko? teica raganis, nolaidis zobenu. Tā mēs te arī stāvēsim?

- Un ko tu iesaki? Atgulties? nosprauslājās briesmo­nis. Noslēp, es tev saku, to dzelzs gabalu.

Raganis veikli iebāza ieroci aiz pleciem uzkarinātajā makstī, taču roku no zobena roktura neatlaida.

- Es vēlētos, viņš teica, lai tu neveiktu pārāk strau­jas kustības. Šo zobenu vienmēr var izvilkt un daudz strau­jāk, nekā tu domā.

- Redzēju jau redzēju, izkrekšķināja nezvērs. Ja tā nebūtu bijis, tu sen jau atrastos aiz vārtiem ar mana zābaka pēdas nospiedumu uz sēžamvietas. Ko vēlies? No kurienes tu te radies?

- Apmaldījos, meloja raganis.

- Apmaldījies, atkārtoja nezvērs, saverkšķījis seju draudīgā grimasē. Nu tad maldies atpakaļ. Tas ir ārā pa vārtiem. Pagriez kreiso ausi pret sauli un tā turies, līdz atgriezies uz ceļa! Nu, ko gaidi?

- Vai ūdens te būtu? mierīgi atjautāja raganis. Zirgs izslāpis. Un es arī gribētu padzerties. Ja tevi tas īpaši neap­grūtina.

Nezvērs sāka mīņāties no vienas kājas uz otru, pakasīja ausi.

- Ei, paklau, viņš bilda. Tu nemaz no manis nebai­dies?

- Vai Vajadzētu?

Briesmonis palūkojās apkārt, nokremšļojās un ener­ģiski savilka uz augšu maisīgās bikses.

- Ai, nu labi, kas tad man. Viesis paliek viesis. Ne jau katru dienu trāpās kāds, kurš, mani redzot, neņem kājas pār pleciem vai uz vietas neģībst nost. Nu labi. Ja esi nogu­ris, bet godīgs ceļinieks, nāc vien iekšā. Taču, ja esi lau­pītājs vai slepkavnieks, es tevi brīdinu: šis nams klausa manām pavēlēm. Šajos mūros valdu es!

Viņš pacēla pinkaino ķepu. Visi aizvirtņi atkal sāka sisties pret mūra sienu, bet delfīna rīklē kaut kas dobji ieguldzējās.

- Laipni lūgtum, nezvērs atkārtoja.

Geralts neizkustējās no vietas, pētīgi viņu uzlūkodams.

- Vai tu dzīvo viens?

- Kāda tev tur daļa, ar ko es dzīvoju? nikni atcirta nezvērs, atvāzis rīkli, bet tad skaļi iespurcās. A, saprotu.

Tu laikam domā, vai man te nav četrdesmit kalpu, kas daiļumā līdzinātos man? Nē, nav. Nu tad kā tu, ķēms, izmantosi manu viesmīlību? Ja ne, vārti ir tur, tieši tev aiz pakaļas.

Geralts stīvi palocījās.

- Ielūgumu pieņemu, viņš oficiālā tonī teica. Izrā­dīto viesmīlību neatraidu.

- Manas mājas ir tavas mājas, atbildēja neradījums tikpat oficiāli, taču nevērīgi. Lūgtum, šeitan, ciemiņ. Bet zirgu noliec te, pie akas.

Nams arī no iekšpuses tā vien prasījās pēc kārtīga remonta, taču te bija samērā tīrs un kārtīgs, mēbeles šķita laba meistara darinātas, pat ja tas bija noticis krietni sen. Gaisā jautās ass putekļu smārds. Bija tumšs.

- Gaismu! ieņurdējās nezvērs, un no dzelzs skalturī iespraustajiem skaliem tūdaļ pat izšāvās liesmas un kvēpi.

- Nav slikti, teica raganis. Nezvērs nosprauslājās.

- Tik vien? Nudien, redzu, ka ar niekiem neesi pār­steidzams. Es jau tev teicu, ka mans nams klausa manām pavēlēm. Tur, lūgtum. Uzmanīgi, kāpnes ir stāvas. Gaismu!

Pie kāpnēm nezvērs pagriezās atpakaļ.

- Bet kas tas tev, viesi, zvārojas kaklā? Kas tas ir?

- Palūko.

Neradījums satvēra medaljonu ķetnā un pacēla pie acīm, nedaudz pavelkot aiz ķēdītes.

- Tam zvēram ir nejauka sejas izteiksme. Kas tas ir?

- Amata brālības zīme.

- Ā, tu laikam nodarbojies ar uzpurņu izgatavošanu. Šeit, lūgtum. Gaismu!

Lielas bezlogu zāles vidū atradās milzīgs ozolkoka galds pilnīgi tukšs, ja neskaita lielu, zaļi apsūbējušu un vaska notecējumiem klātu misiņa svečturi. Pēc kārtējās

nezvēra pavēles sveces iedegās, ieplīvojās, vāri apgaismo­jot apkārtni.

Viena no zāles sienām bija no vienas vietas apkari­nāta ar ieročiem te atradās apaļu vairogu, sakrustotu alebardu, šķēpu, gizarmu, iespaidīgu piķu un cirvju kom­pozīcijas. Piegulošās sienas pusi aizņēma milzīga kamīna kurtuve, virs kuras vīdēja izbalojušu un saplaisājušu por­tretu rinda. Sienu pretī ieejai klāja medību trofejas aļņu lāpstainie un briežu žuburainie ragi meta garas ēnas uz atņirgtiem mežakuiļu, lāču un lūšu purniem, uz izspūru­šiem un izpluinītiem ērgļu un vanagu izbāzeņu spārniem. Centrālo goda vietu ieņēma nobrūnējusi, pabojāta kalnu pūķa galva, no kuras pa caurumiem laukā spraucās paku­las. Geralts piegāja tuvāk.

- To nomedīja mans vectētiņš, teica briesmonis, iesviezdams kurtuvē milzīgu bluķi. Tas laikam bija pēdē­jais šajā apvidū, kuru vēl varēja nomedīt. Sēdies, ciemiņ! Kā noprotu, esi izsalcis?

- Neliegšos, saimniek.

Briesmonis piesēdās pie galda, sakrustoja uz vēdera pinkainās ķetnas, kādu mirkli kaut ko murmināja, gro­zot īkšķus vienu ap otru, pēc tam klusi ierūcās un uzsita ar ķetnu pa galdu. Bļodas un šķīvji alvoti un sidrabaini nošķindēja, bet kausi kristāliski nodžinkstēja.

Gaisā uzvēdīja cepeša, ķiploka, majorāna, muskatriek­sta smarža. Geralts nelika manīt, ka būtu izbrīnīts.

- Tā, nezvērs saberzēja ķetnas. Tas ir labāk nekā mājkalpotāji, vai ne? Cienājies, viesi. Te ir cālis, te meža­cūkas šķiņķis, te pastēte no… Nezinu, no kā. No kaut kā. Te mums ir meža irbltes. Tfū, nē, tās ir lauku irbltes. Būšu sajaucis buramvārdus. Ēd, ēd. Nebaidies, tas ir īsts, kārtīgs ēdiens.

- Es nebaidos. Geralts pārplēsa uz pusēm cāli.

- Biju jau aizmirsis, nosprauslojās nezvērs, ka tu neesi no bailīgajiem. Un kā tad tevi vispār sauc?

- Par Geraltu. Un tevi, saimniek?

- Par Nivellenu. Taču šajā apvidū mani dēvē par Izdzim­teni vai Ilkni. Un biedē ar mani bērnus. Neradījums ielēja sev rīklē milzīgā kausa saturu, pēc tam iegremdēja pirk­stus pastētē, vienā kampienā izgrābdams pusi no bļodas.

- Biedē bērnus, pilnu muti atkārtoja Geralts. Droši vien bez iemesla?

- Absolūti. Uz tavu veselību, Geralt!

- Un uz tavu, Nivellen!

- Kāds tev šķiet vīns? Pamanīji, ka tas ir vīnogu, nevis ābolu? Taču, ja tev negaršo, uzburšu citu.

- Paldies, nav slikts. Burvju spējas tev ir iedzimtas?

- Nē, tās man no tiem laikiem, kopš man izauga šis. Nu, purns, citiem vārdiem sakot. Pats nezinu, no kurienes man tās, bet nams izpilda visu, ko vēlos. Neko jau lielu māku uzburt ēdamo, dzeramo, apģērbu, tīru gultu, kar­stu ūdeni, ziepes. Katrs sievišķis to spēj bez kādām bur­vestībām. Atveru un aizveru logus un durvis. Aizdedzinu uguni. Neko lielu.

- Tas tomēr ir kaut kas. Bet vai šis… purns, kā tu saki, tev ir jau sen?

- Būs jau divpadsmit gadus.

- Kā tas notika?

- Kāda tev tur daļa? Ielej sev vēl.

- Labprāt. Daļas tur man nekādas, vaicāju tikai ziņkā­rības pēc.

- Iemesls saprotams un pieņemams, nezvērs sāka skaļi smieties, taču es to nepieņemu. Nav tev tur daļas, un viss. Taču, lai kaut daļēji apmierinātu tavu ziņkāri,

parādīšu, kā es izskatījos iepriekš. Paskaties, lūk, tur uz portretiem. Pirmais, skaitot no kamīna, ir mans tētuks. Otrais, piķis viņu zina, kas. Bet trešais esmu es. Redzi?

Cauri putekļu un zirnekļu tīmekļu kārtai no portreta ūdeņainām acīm skumji lūkojās kāda resnuļa tuklā, piņņainā seja. Geralts, kuram pašam nebija sveša portretu gleznotāju vidū izplatītā nosliece paglaimot saviem klien­tiem, skumji pamāja.

- Redzi? atkārtoja Nivellens, atņirdzis ilkņus.

- Redzu.

- Kas tu esi?

- Nesapratu.

- Nesaprati? Neradījums pacēla galvu, un viņa acis iezalgojās kā mežakaķim. Mans portrets, viesi, atrodas ārpus sveču gaismas loka. Es to redzu, taču es neesmu cilvēks. Vismaz ne šobrīd. Cilvēks, lai apskatītu portretu, pieceltos, pieietu tuvāk, un viņam noteikti būtu jāpaņem svečturis. Tu to nedarīji. Secinājums vienkāršs. Tādēļ jau­tāju bez aplinkiem. Tu esi cilvēks?

Geralts nenovērsa skatienu.

- Ja tu tā jautā, viņš pēc īsa klusuma brīža teica, tad ne gluži.

- Ahā. Nebūs laikam nepieklājīgi, ja pajautāšu, kas tu tādā gadījumā esi?

- Raganis.

- Ahā, pēc klusuma mirkļa atkārtoja Nivellens. Ja pareizi atceros, ragaņi visai interesantā veidā pelna sev iztiku. Par maksu nomaitā dažādas neradības.

- Tu atceries gluži pareizi.

Atkal iestājās klusums. Sveču liesmiņas pulsēja, vijās augšup smalkām uguns stīdziņām, atspīdēja kristālu kausu slīpētā stikla šķautnēs un pa svečturi pilošajās vaska kaskādēs.

Nivellens sēdēja nekustīgi, tikko manāmi kustinot mil­zīgās ausis.

' Pieņemsim, viņš beidzot teica, ka tu paspēsi izvilkt zobenu, pirms es lēcienā tikšu tev klāt. Pieņem­sim, ka tu pat paspēsi veikt cirtienu. Ar manu svaru tas mani neapturēs, es tevi lēcienā nogāzīšu no kājām. Pārējo paveiks mani zobi. Kā tu domā: kuram no mums ir lielākas izredzes pārkost otram rīkli?

Geralts, ar īkšķi pieturot karafes alvas vāciņu, ielēja vīnu, izdzēra malku, atzvēlās pret krēsla atzveltni. Viņš smīnēdams uzlūkoja briesmoni, un šis smīns bija izteikti nejauks.

- Tāa, novilka Nivellens, ar nagu mutē knibinot dze­rokli. Jāatzīst, tu proti atbildēt uz jautājumiem, lieki netērējot vārdus. Interesanti, kā tu tiksi galā ar nākamo, kuru tev uzdošu. Kurš tev par mani samaksāja?

- Neviens. Esmu šeit nejauši.

- Tu nemelo?

- Neesmu radis melot.

- Bet ko tu esi radis darīt? Man ir stāstīts par ragaņiem. Cik atceros, ragaņi nolaupa mazus bērnus, kurus pēc tam baro ar maģiskām zālītēm. Tie, kuri izdzīvo, kļūst par raga­ņiem burvjiem ar pārcilvēciskām spējām. Viņus apmāca nogalināt, un viņos iznīdē jebkuras cilvēciskas jūtas un dziņas. Viņus pārvērš par briesmoņiem, kuru uzdevums ir nogalināt citus briesmoņus. Dzirdēju arī runas, ka pēdē­jais laiks kādam sākt medīt pašus ragaņus. Jo briesmoņu kļūst arvien mazāk, bet ragaņu aizvien vairāk. Ieēd irbīti, citādi pavisam atdzisīs.

Nivellens no šķīvja paņēma irbi, veselu iebāza rīklē un noskrumšķināja kā sausiņu, kauliņiem zobos kraukšķot.

- Kāpēc tu neko nesaki? viņš pilnu muti jautāja. Kas no tā, ko par jums runā, ir patiesība?

- Gandrīz nekas.

- Bet kas no tā ir meli?

- Tas, ka briesmoņu kļūst arvien mazāk.

- Tiesa. Viņu nav maz, Nivellens atņirdza ilkņus.

- Viens no tiem sēž tev pretī un apsver, vai darījis labi, uzaicinādams tevi ciemos. Man jau pašā sākumā nepatika tava amata brālības zīme, viesi.

- Tu neesi nekāds briesmonis, Nivellen, sausi bilda raganis.

- Va vellos, tas ir kas jauns. Nu, un kas tad es, tavuprāt, esmu? Dzērveņu ķīselis? Mežazosu kāsis, kas traucas uz dienvidiem sērīgā lapkriša rītā? Nē? Nu tad varbūt nevai­nība, ko strauta maliņā zaudējusi pupīga meldermeitiņa? Nu, Geralt, saki beidzot, kas es esmu! Vai neredzi, kā es degu nepacietībā?

- Tu neesi briesmonis. Citādi tu nevarētu pieskarties šai sudraba paplātei. Un nekādā gadījumā neņemtu rokā manu medaljonu.

- Ha! Nivellens norūca tā, ka sveču liesmiņas uz mir­kli ieņēma horizontālu stāvokli. Šis nudien ir dižu un baisu noslēpumu atklāsmes brīdis! Tūdaļ uzzināšu, ka šīs ausis man izaugušas no tā, ka bērnībā man negaršoja auzu tume!

- Nē, Nivellen, rāmi teica Geralts. Tas notika tādēļ, ka tev uzlika lāstu. Esmu pārliecināts, ka tu pats zini, kurš tev to uzlika.

- Un, pat ja zinu, kas tad?

- Lāstu var noņemt. Vairumā gadījumu.

- Tu, raganis būdams, protams, lāstu māki noņemt. Vairumā gadījumu?

- Protams, māku. Vēlies, lai pamēģinu?

- Nē. Nevēlos.

Nezvērs atpleta rīkli un izkāra divus sprīžus garo mēli.

- Nu ko, aplauzies?

- Aplauzos, atzina Geralts.

Nezvērs ieķiķinājās un atzvēlās krēslā.

- Es jau zināju, ka aplauzīsies, viņš teica. Ielej sev vēl un iekārtojies ērtāk. Izstāstīšu tev visu. Raganis vai neraganis, bet acis tev labas, un man arī gribas papļāpāt. Nu, ielej.

- Tur nekā vairs nav.

- Ak tu, piķis, briesmonis nokrekšķējās, pēc tam atkal uzsita ar dūri pa galdu. Līdzās divām tukšām karafēm nez no kurienes parādījās pamatīga māla krūka vītola klūgu pltenī. Nivellens ar zobiem norāva vaska zīmogu.

- Kā jau būsi pamanījis, viņš ielējis sāka stāstu,

- šis apvidus ir visai neapdzīvots. Līdz tuvākajai apdzī­votajai vietai ir krietns ceļa gabals. Redzi, mans tētuks, tāpat kā vectētiņš, savā laikā nedeva īpašus iemeslus sevi ieredzēt ne kaimiņiem, ne tirgoņiem, kuri brauca pa šo ceļu. Ikviens, kurš še ieklīda, labākajā gadījumā zaudēja mantību, ja tētuks viņu pamanīja no sava torņa. Bet pāris tuvāko ciemu nodega, jo tētukam šķita, ka nodevas tiek maksātas pārāk kūtri. Neviens tētuku īpaši nemīlēja. Izņe­mot mani, protams. Briesmīgi raudāju, kad kādu dienu ratos pārveda to, kas no viņa bija palicis pāri pēc cirtiena ar divroku zobenu. Vectētiņš tolaik vairs nenodarbojās ar laupīšanu, jo kopš tās dienas, kad dabūja pa galvu ar dzelzs morgenšternu, šausmonīgi stostījās, siekalojās un reti kad laikā paspēja uz mazmājiņu. Tā nu sanāca, ka man kā man­tiniekam vajadzēja stāties karadraudzes priekšgalā.

Jauns tolaik biju, turpināja Nivellens, pavisam pienapuika, tādēļ nav brīnums, ka karadraudzes puiši mani viens divi aptina ap pirkstu. Vadīju šos, kā jau vari

iedomāties, kā sārtvaidzis sivēns varētu vadīt vilku baru. Drīz vien mēs sākām darīt ko tādu, ko tētuks, būdams dzīvs, nekad nepieļautu. Detaļas nestāstīšu, ķeršos uzreiz pie lietas. Kādu dienu mēs pat devāmies uz Gelibolu pie Mirtas un aptīrījām templi. Kā par nelaimi, tur gadījās arī jauna priesteriene.

- Kas tas bija par templi, Nivellen?

- Piķis viņu zina, Geralt. Taču tam vajadzēja būt nela­bam templim. Uz altāra, cik atminos, gulēja galvaskausi un kauli, dega zaļa uguns. Smirdēja tā, ka deguns jāspiež ciet. Taču nu pie lietas. Puiši saķēra priesterieni, norāva šai drānas un teica, ka nu man laiks tapt par īstu vīru. Nu un es, muļķa puņķutapa, arī tapu. Tapšanas brīdī priesteriene man iespļāva sejā un kaut ko izkliedza.

-Ko?

- Ka es.esot briesmonis cilvēka ādā, ka nu būšu bries­monis briesmoņa ādā, kaut ko par mīlestību, asinīm, neat­ceros vairs. Duncītis, tāds mazs, šai bija, laikam noslēpts matos. Šī nodūrās, un tad… Laidāmies no turienes lapās. Geralt, es tev saku, zirgus gandrīz putās nodzinām. Tas nebija labs templis.

- Stāsti tālāk.

- Tālāk bija tā, kā bija teikusi priesteriene. Pēc pāris dienām mostos no rīta, bet kalpi, visi kā viens, mani ieraudzījuši, bļaudami ņem kājas pār pleciem. Es tūdaļ pie spoguļa… Redzi, Geralt, šausmīgi pārbijos, uznāca kaut kāda lēkme, visu atceros kā caur miglu. īsāk sakot, bija līķi. Daži. Izmantoju visu, kas trāpījās pa rokai, biju kļuvis šausmīgi stiprs. Bet nams man palīdzēja, kā mācēja: klau­dzēja durvis, pa gaisu lidoja virtuves piederumi, mutuļoja uguns. Kurš paspēja, aizbēga, ko nagi nes, tante, māsīca, karadraudzes puiši ko es te runāju, pat suņi, gaudodami

un astes iežmieguši kājstarpē, aizbēga. Aizbēga ari mana kaķenlte Rīmeklīte. Pat tantes papagaili aiz šausmām ķēra trieka. Tā nu es uz līdzenas vietas paliku viens pats, gaudo­dams, rēkdams, trakodams, dauzīdams druskās visu, kas gadījās pa rokai, pārsvarā spoguļus.

Nivellens uz brīdi pārtrauca stāstāmo, nopūtās, nošņaukājās.

- Kad lēkme pārgāja, viņš turpināja, bija jau par vēlu ko labot. Biju viens pats. Nevienam vairs nevarēju paskaidrot, ka ir pārvērties tikai un vienīgi mans izskats, ka, lai arī būdams šausmoņa paskatā, esmu tikai dumjš pusaudzis, kurš tukšā pilī pinkšķ līdzās kalpotāju līķiem. Pēc tam man uznāca šaušalīgas bailes: viņi atgriezīsies un mani nositīs, pirms paspēšu kaut ko paskaidrot. Taču neviens neatgriezās.

Briesmonis uz brīdi apklusa un noslaucīja degunu pie­durknē.

- Nevēlos kavēties atmiņās par šiem pirmajiem mēne­šiem, Geralt. Mani joprojām pārņem šausmas, tos atcero­ties. Ķeršos pie lietas būtības. Ilgi jo ilgi sēdēju pilī kā pele zem slotas, nebāzdams degunu laukā. Ja kāds tomēr retu reizi parādījās, neiznācu pretī, tikai liku namam divas rei­zes padauzīt aizvirtņiem vai ierēcu notekcaurules galā, un ar to parasti pietika, lai gaisā paliktu pamatīgs putekļu mākonis, viesim pazūdot. Tā tas bija, līdz kādu apmākušos rītu palūkojos pa logu, un ko es tur redzu? Kaut kāds resnis lauž rozes no manas tantes krūma. Bet tev jāzina, ka tās nav šādas tādas, bet debeszilās rozes no Nazaīras. Stādiņus bija atvedis vēl mans vectētiņš. Niknums mani sagrāba, izlēcu pagalmā. Resnais, atguvis valodu, kuru bija zaudē­jis, mani ieraugot, iekviecās, ka gribējis tikai dažus ziedi­ņus savai meitiņai, lai šo pažēlojot, neatņemot dzīvību

un veselību. Jau gatavojos šo izvadīt ar kājas spērienu pa galvenajiem vārtiem, bet tad pār mani nāca apgaismība. Atminējos pasakas, kuras man reiz stāstīja vecā kaza Ļenka, mana auklīte. Paga, paga, nodomāju ja jau skais­tas meitenes pārvērš vardes ķēniņdēlos vai arī otrādi, tad varbūt… Varbūt tajās pļāpās ir kāds patiesības grauds, kāda iespēja… Palēcos divu asu augstumā, ierēcos tā, ka mežvīns sāka birt no mūra, un ieaurojos: “Meitu vai dzīvību!” Nekas labāks prātā neienāca. Tirgonis (jo tas tiešām bija tirgonis) nu sāka raudāt, bet pēc tam atzinās, ka meitiņai ir tikai astoņi gadi. Smieklīgi, vai ne?

- Nepavisam.

- Arī es nezināju smieties vai raudāt par savu sadirsto dzīvi. Man kļuva žēl nabaga tirgoņa, nevarēju noskatīties, kā viņš dreb pie visām miesām. Ieaicināju šo iekšā, pacie­nāju, uz atvadām maisā šim sabēru zeltu un dārgakmeņus. Tev jāzina, ka pagrabos bija palicis krietni daudz visādu labumu vēl no tētuka laikiem. īsti nezināju, ko ar to iesākt, tādēļ varēju atļauties šādu labdarību. Tirgonis staroja kā saulīte, nebeidza vien tencināt, līdz galīgi aizsmaka. Lai­kam taču kaut kur bija izlielījies par savu piedzīvojumu, jo nepagāja ne divi mēneši, kad klāt jau bija otrs tirgonis. Līdzi šim bija liels maiss. Un meita. Arī liela.

Nivellens zem galda izstiepa kājas, izstaipījās tā, ka nokrakšķēja krēsls.

- Viens divi vienojos ar tirgoni, viņš turpināja. Sa­runājām, ka meitu viņš man atstās uz gadu. Man vēl vaja­dzēja šim palīdzēt uzkraut mantu maisu mūlim, pats viņš to nepaceltu.

- Bet meita?

- Kādu laiku viņa, mani redzot, krita ģībonī un bija stingri pārliecināta, ka es šo galu galā notiesāšu. Taču jau

pēc mēneša ēdām pie viena galda, pļāpājām un devāmies garās pastaigās. Taču, kaut arī meitene bija jauka un apbrī­nojami attapīga, mēle man neklausīja, ar viņu runājoties. Redzi, Geralt, vienmēr esmu bijis nedrošs attiecībās ar meitenēm, par mani vienmēr smējās pat govju meitas tās, kurām kājas vienmēr mēslos; tās, kuras karadraudzes puiši grozīja, kā gribēja, no priekšas un no pakaļas. Pat tās par mani smējās. Kur nu vēl, domāju, tagad, kad man ir tāds purns! Neuzdrošinājos pat pušplēstu vārdiņu bilst par iemeslu, kura dēļ tik dārgi samaksāju par gadu viņas dzīves. Gads vilkās kā tāda smirdoņa pakaļ nemazgātam zemessardzes pulkam, līdz beidzot parādījās tirgonis un viņu savāca. Es savukārt, zaudējis jebkādas cerības, ieslē­dzos namā un vairākus mēnešus nereaģēju ne uz kādiem viesiem ar meitām, kas še parādījās. Taču pēc patīkamā sabiedrībā pavadītā gada sapratu, cik tomēr ir smagi, ja nav neviena, ar kuru kaut vārdiņu pārmīt. Briesmo­nis izdvesa skaņu, kurai vajadzēja būt nopūtai, bet kura izklausījās pēc žagām.

- Nākamo, viņš pēc brīža turpināja, sauca Fenne. Viņa bija maziņa, žigla un čivināja kā tāds zeltgalvītis. Un nepavisam manis nebijās. Kādu dienu bija tieši manu matu apgriešanas gadadiena, abi sadzērāmies medaļu, un… he he! Tūdaļ pēc tam izlēcu no gultas un metos pie spoguļa. Jāatzīst, biju vīlies un apjucis. Purns, kāds bija, tāds palika, varbūt tikai drusku dumjāks. Lai kāds man vēl stāstītu, ka pasakās esot apslēpta gudrība! Taču Fenne žigli vien parū­pējās, lai es aizmirstu par savu nelaimi. Es tev saku, tā bija jautra meitene. Vai zini, ko viņa izdomāja? Abi kopā bie­dējām nelūgtus ciemiņus. Iedomājies: ienāk tāds pagalmā, skatās uz visām pusēm, un tad es ar rēcienu, nometies četrrāpus, izlēkšoju ārā, bet Fenne, pavisam kaila, sēž man mugurā un pūš mana vectētiņa medību ragā!

Nivellens, mirdzinot baltos ilkņus, sāka raustīties smieklos.

- Fenne, viņš turpināja, sabija pie manis veselu gadu, pēc tam atgriezās ģimenē ar lielu pūru. Viņai pavei­cās iziet par sievu pie kāda krodzinieka, atraitņa.

- Stāsti, Nivellen, tālāk. Tas ir aizraujoši.

- Tu saki? teica briesmonis, kasīdams sev aiz auss.

- Nu labi. Nākamā, Prīmula, bija izputējuša bruņinieka meita. Kad bruņinieks ieradās, viņam līdzi bija izkāmējis zirgs, sarūsējušas krūšu bruņas, un pats viņš bija neticami garš. Tici man, viņš bija netīrs kā mēslu čupa un tuvā­kajā apkārtnē izplatīja gluži tādu pašu smirdoņu. Varu likt galvu ķīlā, ka Prīmula bijusi ieņemta, viņam esot kādā no kariem, jo bija gluži glīta. Un es viņai neizraisīju bailes nav jau nekāds brīnums, jo salīdzinājumā ar viņas tētuku es varēju.šķist pat gluži glīts. Kā vēlāk izrādījās, viņa bija meitene ar temperamentu, bet arī es, atguvis pašpārlie­cību, neatpaliku. Jau pēc pāris nedēļām bijām ar Prīmulu ļoti tuvās attiecībās, kuru laikā viņai patika mani raustīt aiz ausīm un saukt: “Saplosi mani, briesmoni!”, “Nogalini mani, nezvēr!” un tamlīdzīgas glupības. Pēc tam es skrēju pie spoguļa, taču, iedomājies, Geralt, lūkodamies tajā, izjutu aizvien lielāku nemieru. Es arvien mazāk ilgojos atgūt agrāko, mazāk ietekmīgo ārieni. Redzi, Geralt, pirms tam taču es biju ķēpausis, bet nu biju kļuvis par puisi uz goda. Agrāk slimoju vienā laidā, klepoju un šņaukājos, bet tagad neviena draņķība man vairs nelipa klāt. Un zobi? Tu neticēsi, cik ļoti man bija bojāti zobi! Bet tagad? Varu krēslam kāju pārgrauzt. Gribi, lai es to izdaru?

- Nē, negribu.

- Nujā, varbūt nevajag, nezvērs atpleta muti. Jaun­kundzēm patika mana izrādīšanās, un mājās nu ir atlicis

šausmīgi maz veselu krēslu. Nivellens nožāvājās, sariti­nādams mēli taurītē.

- Esmu jau piekusis stāstīt, Geralt. īsāk sakot, pēc tam bija vēl divas, lika un Venimira. Viss notika gluži tāpat, un pat sāka jau apnikt. Vispirms baiļu un atturības sajau­kums, pēc tam simpātijas atblāzma, kuru uzkurināja sīkas, bet dārgas dāvaniņas, pēc tam “nogalini, apēd mani”, pēc tam atgriešanās pie tēta, aizkustinošas atvadas un aizvien pamanāmāks iztrūkums dārgumu lādēs. Nolēmu ieturēt ilgākas pauzes, atvēlot vairāk laika vienatnei. Tam, ka mei­tenes bučiņa pārvērtīs manu ārieni, saprotams, sen vairs neticēju un biju ar to samierinājies. Vēl vairāk nonācu pie secinājuma, ka ir labi tā, kā ir, un nekādu pārmaiņu nevajag.

- Pilnīgi nekādu?

- Padomā pats! Es jau teicu, ka mana apskaužamā veselība ir saistīta ar ārieni; tas, pirmkārt. Otrkārt: mana savādība uz meitenēm iedarbojas kā afrodīzijs. Nesmejies! Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka cilvēka paskatā man vajadzētu krietni nopūlēties, lai tiktu pie tādas kā, piemē­ram, Venimira, kura bija ļoti daiļa jaunava. Man šķiet, ka uz tādu puisi, kāds redzams šajā portretā, viņa pat acis nepavērstu. Un, treškārt, drošība. Tētukam bija ienaid­nieki, divi vēl palikuši dzīvi. Tiem, kurus manā nožēlojamā vadībā uz viņsauli aizraidīja karadraudze, bija palikuši radinieki. Pagrabos glabājas zelts. Ja nebūtu to šausmu, kuras es iedvešu, gan jau kāds pēc tā zelta atnāktu pakaļ. Kaut vai lauķi ar mēslu dakšām.

- Vai tu esi pilnīgi drošs, bilda Geralts, virpinādams tukšo kausu, ka ar savu pašreizējo izskatu nevienam neesi nodarījis ļaunu? Nevienam tēvam, nevienai meitai? Nevienam radam vai meitas līgavainim? Vai ne, Nivellen?

- Liecies mierā, Geralt! atcirta nezvērs. Par ko tu runā? Tētuki aiz prieka vai nezināja kur dēties es taču tev teicu, ka mans dāsnums pārsniedza jebkādas iztēles robežas. Un meitas? Tu neesi redzējis, kādas viņas te iera­dās izdilušās kleitiņās, ar ziepjuzāļu saēstām ķepiņām no biežās veļas mazgāšanas. Prīmulai vēl divas nedēļas pēc ierašanās pie manis uz muguras bija redzamas siksnas pēdas, ar kuru viņu mieloja viņas bruņinieciskais tētuks. Bet manās mājās viņas staigāja kā princeses. Ja arī ko ņēma rokās, tad tikai vēdekli, un pat nezināja, kur atrodas vir­tuve. Es viņas i apģērbu, i aprotāju. Pēc vēlēšanās uzbūru karstu ūdeni bleķa vannā, kuru tētuks mammai dabūja kā laupījumu vēl Asengardā. Iedomājies bleķa vanna! Reti kuram ko es te saku? pat reti kuram valdniekam ir tāda bleķa vanna. Viņām te bija pasaku pils. Bet kas attiecas uz gultu, tad… piķis un zēvele, tikumība mūsu laikos ir lielāks retums par klinšu pūķi. Nevienu es, Geralt, uz to nespiedu.

- Taču tev bija aizdomas, ka kāds par tavu galvu man ir samaksājis. Kurš tad?

- Nu, kaut vai kāds bendesmaiss, kurš iekārojis mana pagraba atlikušo mantību, bet kuram vairs nav meitu, nopietni teica Nivellens. Ļaužu alkatībai nav robežu.

- Un neviens cits?

- Neviens cits.

Abi brīdi klusēja, vērojot nervozi plandošās sveču lies­mas.

- Nivellen, pēkšņi ievaicājās raganis. Tu šobrīd dzīvo viens?

- Ragani, pēc klusuma mirkļa atbildēja briesmonis,

- man šķiet, ka nu gan man vajadzētu tev pateikt kādu biezu vārdu, paņemt aiz apkakles un noripināt pa kāpnēm. Zini, par ko? Par to, ka uzskati mani par pamuļķi. Redzu,

kā tu jau no paša sākuma spicē ausis, kā lūkojies uz durvju pusi. Tu labi zini, ka nedzīvoju viens. Vai nav tiesa?

- Tiesa. Atvaino.

- Man pie vienas vietas tavas atvainošanās. Tu viņu redzēji?

- Jā. Mežā pie vārtiem. Vai tas ir iemesls, kura dēļ tir­goņi ar meitām kopš zināma laika aizbrauc no šejienes tukšā?

- Ari to tu zināji? Nūjā, tas ir tas iemesls.

- Vai drīkstu jautāt…

- Nē. Nedrīksti.

Atkal iestājās klusums.

- Nu labi, kā vēlies, beidzot teica raganis un piecēlās.

- Tencinu par cienastu, saimniek. Man laiks doties.

- Laiks tā kā būtu, ari Nivellens piecēlās, zināmu iemeslu dēļ nevaru tev piedāvāt naktsmājas pili, bet nakšņot šīs apkārtnes mežos neiesaku. Kopš tā laika, kad apvidus kļuvis tukšs, te naktīs palikt nav labi. Iesaku tev atgriezties uz ceļa, kamēr vēl gaišs.

- Ņemšu vērā, Nivellen. Vai esi drošs, ka tev nevajag palīdzību? 7

Nezvērs šķībi viņu uzlūkoja.

- Vai esi drošs, ka vari man palīdzēt? Ka spēj to no manis noņemt?

- Nav runa tikai par šādu palīdzību.

- Tu neatbildēji uz manu jautājumu. Kaut gan… laikam tomēr atbildēji. Nespēju.

Geralts palūkojās viņam tieši acīs.

- Nepaveicās jums toreiz, raganis teica. No visiem Gelibolas un Nimkaras ielejas tempļiem jūs izvēlējāties tieši Koram Agh Tera Lauvasgalvas Zirnekļa templi. Lai noņemtu Koram Agh Tera priesterienes uzlikto lāstu, vaja­dzīgas zināšanas un spējas, kuru man nav.

- Un kuram tās ir?

- Ak tad tevi tas tomēr interesē? Tu taču teici, ka ir labi tā, kā ir.

- Tā, kā ir, jā. Bet nevis tā, kā varētu būt. Bīstos, ka…

- No kā tu bīsties?

Nezvērs apstājās zāles durvīs, pagriezās atpakaļ.

- Ragani, man apnikuši tavi jautājumi, kurus tu allaž uzdod tā vietā, lai beidzot atbildētu uz manējiem. Laikam man tev jāpajautā kā citādi. Klausies, nu jau kādu laiku mani vajā nelabi sapņi. Varbūt vārds “baisi” šeit iederētos labāk. Vai manas bažas ir pamatotas? Tikai īsos vārdos, lūdzu.

- Vai, pamostoties pēc šiem sapņiem, tev nekad nav bijušas dubļainas kājas? Gultā sabirušas skujas?

-Nē.

- Bet vai…

- Nē, īsāk, lūdzu.

- Tavas bažas ir pamatotas.

- Vai tur kaut ko var darīt? Lūdzu, īsi.

-Nē.

- Beidzot. Iesim, es tevi pavadīšu.

Pagalmā, kamēr Geralts sakārtoja nastas, Nivellens noglauda ķēvei purnu, paplikšķināja pa kaklu. Raudina, atsaukdamās uz glāstiem, pielieca galvu.

- Patīku es radībiņām, palepojās nezvērs. Arī es viņas mīlu. Mana kaķenīte Rīmeklīte, kaut arī sākumā aizbēga, vēlāk atgriezās pie manis. Ilgu laiku viņa bija vie­nīgā dzīvā radība, kas nelaimē bija ar mani kopā. Verēnai arī… Viņš aprāvās, sašķobīja purnu. Geralts pasmīnēja.

- Patīk kaķi?

- Putni. Nivellens atņirdza zobus. Ak tu, piķis, izpļā­pājos. Nu labi, ko tur. Tā nav nedz kārtējā tirgoņa meitiņa,

Geralt, nedz ari kārtējais mēģinājums atrast patiesības graudu vecās pasaciņās. Tas ir kas nopietnāks. Mēs mīlam viens otru. Ja tu smiesies, dabūsi pa purnu.

Geralts nesmējās.

- Tava Verēna, viņš teica, visticamāk, ir nāra. Tu to zini?

- Man bija tādas aizdomas. Viņa ir smalciņa. Melniem matiem. Runā reti, mēlē, kuru nepazīstu. Neēd cilvēku barību. Dienām ilgi pazūd mežos, pēc tam atgriežas. Vai arī tas ir tipiski?

- Vairāk vai mazāk. Raganis savilka seglu siksnu.

- Tu laikam domā, ka viņa neatgrieztos, ja tu kļūtu par cilvēku?

- Esmu par to drošs. Tu zini, cik ļoti nāras vairās no cilvēkiem. Reti kurš ir nāru redzējis tuvumā. Bet es un Verēna… Ek, ko tur. Paliec sveiks, Geralt.

- Paliec sveiks, Nivellen.

Raganis paskubināja ķēvi un sāka jāt vārtu virzienā. Briesmonis lāčoja līdzās.

- Geralt?

- Klausos.

- Es neesmu tik dumjš, kā tev šķiet. Tu ieradies pa pēdām vienam no tirgoņiem, kurš te bija pēdējais. Vai viņam kas noticis?

-Jā.

- Pēdējais šeit bija pirms trim dienām. Ar meitu, starp citu, ne visai glītu. Liku namam aizvērt visas durvis un aizvirtņus, izlikos par beigtu. Meitene norāva vienu ziedu no tantes krūma un piesprauda sev pie svārkiem. Meklē šos kur citur. Taču ņem vērā, ka šis ir nelabs apvidus. Es jau tev teicu naktī mežā te ir neomulīgi. Ir dzirdēts un redzēts daudz kas nelāgs.

- Paldies, Nivellen. Es tevi neaizmirsīšu kas zina, var­būt atradīšu kādu, kurš…

- Varbūt. Bet varbūt arī ne. Tā ir mana problēma, Geralt, mana dzīve un mans sods. Esmu iemācījies ar to sadzīvot. Esmu jau pieradis. Ja kļūs sliktāk, arī pie tā piera­dīšu. Bet, ja kļūs pavisam slikti, nevienu nemeklē, atbrauc pats un pabeidz šo lietu. Kā jau ragaņiem pierasts. Paliec sveiks, Geralt.

Nivellens pagriezās un mundri aizsoļoja pils virzienā. Viņš vairs neatskatījās.

III

Apkārtne bija neapdzīvota, mežonīga un šķita naidīga. Geralts neatgriezās uz ceļa līdz ar tumsas iestāšanos. Viņš nevēlējās mest līkumu, bet, īsinot ceļu, jāja cauri mežam. Nakti pavadīja augsta pakalna kailajā virsotnē pie neliela ugunskura, kurā ik pa laikam iemeta kādu zilās kurpītes pušķīti. Nakts vidū tālu ielejā pamanīja uguns spīdumu, izdzirdēja šaušalīgu gaudošanu un dziedāšanu un arī kaut ko, kas varēja būt spīdzinātas sievietes kliedziens. Tikko sāka svīst gaisma, viņš devās turp, taču atrada vienīgi izmīdītu pļavu un pārogļotus kaulus vēl siltajā uguns­kurā. Kāds, kurš sēdēja milzīgā ozola vainagā, trokšņoja un šņāca. Tas varēja būt mežainis, taču varēja būt arī parasts mežakaķis. Geralts neuzkavējās, lai to pārbaudītu.

IV

Ap pusdienlaiku, viņam pie strautiņa dzirdot Raudinu, ķēve satraukti iekrācās un sāka kāpties atpakaļ, atšiepdama

dzeltenos zobus un grauzdama laužņus. Geralts instinktīvi viņu nomierināja ar Zīmi un tajā brīdī pamanīja regulāru apli, kuru bija izveidojušas no sūnām izlīdušas iesarkanas sēnīšu cepurītes.

- Kas tev tie par jociņiem, Raudiņ? Tas taču ir parasts raganu aplis. Kas tās par izrīcībām?

Ķēve nosprauslājās un pagrieza pret viņu galvu. Raganis savilka pieri grumbās, paberzēja to un aizdomājās. Pēc tam ar vienu lēcienu bija zirgam seglos, pagrieza ķēvi un straujā gaitā devās atpakaļ pa paša iemītajām pēdām.

- “Radības mani mīl,” viņš nomurmināja. Piedod, zirdziņ. Izskatās, ka tev prāta ir vairāk nekā man.

V

Ķēve pieglauda ausis, krāca, kārpīja pakaviem zemi, negribēja iet tālāk. Geralts viņu nenomierināja ar zīmi viņš nolēca no zirga un pārmeta pavadu zirgam pār galvu. Viņam plecos vairs nebija vecā zobena ķirzakādas makstī tagad tā vietu ieņēma mirdzošs, skaists ierocis ar krustveida aizsargu un slaidu, parocīgu rokturi, kuram galā bija baltmetāla spals lodes formā.

Šoreiz vārti, viņam tuvojoties, neatvērās. Tie bija vaļā tā, kā viņš tos, prom jādams, bija atstājis.

Viņš izdzirdēja dziedāšanu. Vārdi nebija saprotami. Nevarēja sazīmēt pat valodu, taču tas nebija vajadzīgs raganis pazina, juta un saprata šīs klusās, spalgās dziesmas būtību, kas stindzinošā šausmu vilnī izplūda pa dzīslām.

Dziesma pēkšņi pārtrūka, un tad viņš to ieraudzīja.

Viņa bija piekļāvusies delfīna mugurai izžuvušajā strūklakā, apkampusi ar smalkajām rokām apsūnojušo

akmeni. Tās bija tik baltas, ka šķita caurspīdīgas. Zem melno, sapinkāto matu viesuļa viņā lūkojās milzīgas, mir­dzošas, plaši ieplestas acis antracīta tonī.

Geralts tuvojās lēni slīdošā, atsperīgā gaitā, mezdams pusloku no mūra puses gar debeszilo rožu krūmu. Radība, piekļāvusies delfīna mugurai, nenovērsa no viņa savu mazo sejiņu, kurā bija sastingusi neaprakstāmu skumju un burvības pilna izteiksme, tādēļ šķita, ka dziesma skan joprojām, kaut arī bālās lūpas bija sakniebtas un neizdvesa ne mazāko skaņu.

Raganis apstājās desmit soļu attālumā. No melnās, emaljētās maksts lēnām izvilktais zobens atmirdzēja virs viņa galvas.

- Tas ir sudrabs, viņš teica. Šis asmens ir no sudraba.

Bālajā sejiņā nenodrebēja ne vaibsts, antracīta krāsas

acīs bija.sastingusi tā pati izteiksme.

- Tu tik ļoti atgādini nāru, mierīgi turpināja raga­nis, ka varētu maldināt ikvienu. Jo vairāk tādēļ, ka tu esi rets putniņš melnmate. Taču zirgi nekad nemaldās. Tādas kā tu viņi atpazīst instinktīvi un nekļūdīgi. Kas tu esi? Domāju, ka mula vai alps. Parasts vampīrs nenāktu ārā saulesgaismā.

Bālo, sīko lūpu kaktiņi nodrebēja un tikko manāmi savilkās augšup.

- Tevi piesaistīja Nivellens ar savu tagadējo ārieni, tiesa? Sapņus, kurus viņš pieminēja, izsauci tu. Nojaušu, kas tie par sapņiem, un jūtu viņam līdzi.

Radība nepakustējās.

- Tev patīk putni, turpināja raganis. Taču tas tev netraucē pārgrauzt rīkles abu dzimumu cilvēkiem, vai ne? Protams, tu un Nivellens! Skaists pārītis no jums abiem sanāktu briesmonis un vampīriene, meža pils valdnieki!

Jūs abi vienā mirkli pakļautu apvidu. Tu, allaž izslāpusi, un viņš tavs aizstāvis, pasūtījuma slepkava, akls ierocis. Taču vispirms viņam bija jākļūst par īstu briesmoni, ne tikai par cilvēku briesmoņa ādā.

Lielās, melnās acis samiedzās šaurākas.

- Kā tad ar viņu ir, melnmatīt? Tu dziedāji un dzēri asi­nis. Izmantoji beidzamo līdzekli, jo tev neizdevās pakļaut viņa prātu. Uzminēju?

Melnā galviņa tik tikko manāmi pamāja, bet lūpu kak­tiņi savilkās vēl augstāk. Smalkā sejiņa ieguva spokainu izteiksmi.

- Tagad tu laikam sevi uzskati par šīs pils saimnieci?

Piekrītošs, šoreiz izteiksmīgāks mājiens.

- Tu esi mula?

Lēns, noraidošs galvas mājiens. Šņāciens, kurš tagad atskanēja, varēja nākt vienīgi no bālajām, spocīgi smai­došajām lūpām, kaut arī raganis nemanīja, ka tās būtu pavērušās.

- Alps?

Noliegums.

Raganis atkāpās, ciešāk sažņaudza zobena rokturi.

- Tad jau tu esi…

Lūpu kaktiņi savilkās aizvien augstāk un augstāk, lūpas pavērās…

- Bruksa! raganis iesaucās un metās uz strūklakas pusi. Aiz bālajām lūpām pazibēja balti, smaili ilkņi. Vampīriene pietrūkās stāvus, izlieca muguru kā leopards un iekliedzās.

Skaņas vilnis triecās pret ragani kā tarāns, aizsitot elpu, laužot ribas, ar sāpju adatām caururbjot ausis un smadzenes. Lidodams atpakaļ, viņš vēl paspēja sakrus­tot abu plaukstu locītavas Helliotropa zīmē. Burvestība

gandrīz pilnīgi amortizēja ātrumu, ar kādu viņa pleci ietriecās mūrī, taču arī tad acīs satumsa un atlikušais gaiss no plaušām izlauzās ar vaidu.

Uz delfīna muguras izžuvušās strūklakas akmens aplī vietā, kur iepriekš sēdēja smalcina meitene baltā kleitā, spīdīgo augumu bija izplājis milzīgs, melns sikspārnis, atiezis šaurus, garus žokļus, pilnus ar adatveidīga baltuma rindām. Ādainie spārni izpletās, bez skaņas savēcinājās, un radījums traucās raganim pretī kā no stopa izšauta bulta. Geralts, sajutis mutē asins garšu, izkliedza buramvārdus un pavērsa pret sikspārni plaukstu, atpletis pirkstus Quen zīmē. Radījums šņākdams strauji pagriezās, ķiķinādams uzšāvās gaisā un tūdaļ piķēja vertikāli lejup, tēmēdams tieši uz ragana kaklu. Geralts palēca sāņus, cirta, taču netrāpīja. Sikspārnis līgani, graciozi, saliecis vienu spārnu, pagriezās, apmeta ap viņu apli un atkal uzbruka, atpletis zobaino'bezacu purna rīkli. Geralts, izstiepis pret radī­jumu abās rokās sažņaugto zobenu, gaidīja. Pēdējā mirklī viņš lēca ne vairs uz sāniem, bet uz priekšu, cērtot atvēzeniski. Zobens nošvīkstēja gaisā. Netrāpīja. Tas bija tik negaidīti, ka raganim sajuka ritms un viņš par sekundes daļu nokavēja noliekšanos. Viņš sajuta, kā bestijas nagi iecērtas vaigā, bet samtainais, miklais spārns sitas pret kaklu. Viņš uz vietas pagriezās, saliecās, pārnesa ķermeņa svaru uz labo kāju un, strauji atvēzējies, cirta atpakaļ.

Sikspārnis savicināja spārnus, uzšāvās gaisā un lidoja uz strūklakas pusi. Brīdī, kad līkie nagi noskrapstēja pret flīzēm, pretīgais, siekalainais purns jau izplūda, mainījās, sāka pagaist, kaut arī tā vietā iezīmējusies mutīte joprojām neaizsedza slepkavīgos ilkņus.

Bruksa caururbjoši iegaudojās, modulējot balsi baisā dziedājumā, ieurbās raganī ar naidpilnu skatienu un iegau­dojās vēlreiz.

Viļņa trieciens bija tik spēcīgs, ka salauza zīmi. Geraltam acu priekšā sāka griezties melni un sarkani apļi, deni­ņos un pakausī iedunējās. Dzirdi caururbjošo sāpju vidū viņš izdzirdēja balsis vaidus un gaudas, obojas un flau­tas skaņas, viesuļa šņākoņu. Viņa sejas ādu pārņēma auk­stuma stingums. Raganis nokrita uz viena ceļa, sapurināja galvu.

Melnais sikspārnis bez skaņas slīdēja viņa virzienā, lidojumā atpletis zobaino rīkli. Geralts, kaut arī kliedziena viļņa apdullināts, reaģēja instinktīvi. Viņš pietrūkās kājās, zibenīgi samēroja savu kustību tempu ar neradījuma lido­juma ātrumu, paspēra trīs soļus uz priekšu, veica izvai­rīšanās manevru un puspagriezienu un pēc tam, strauji atvēzējies, cirta. Asmenis nesastapa pretestību. Gandrīz nekādu. Viņš izdzirdēja kliedzienu, taču šoreiz tas bija sāpju kliedziens, kuru bija izraisījis sudrabs.

Bruksa, uztupusies delfīna mugurā, gaudodama mai­nījās. Uz baltās kleitas nedaudz virs kreisās krūts zem skrambas, kas nebija lielāka par mazo pirkstiņu, varēja redzēt sarkanu plankumu. Raganis sakoda zobus cir­tiens, kuram vajadzēja bestiju pāršķelt uz pusēm, izrādījās tikai niecīga skrambiņa.

- Kliedz vien, viņš noņurdēja, no vaiga noslaucīdams asinis. Izbļausties kārtīgi. Iztērē visus spēkus. Un tad es tev nogriezīšu smuko galviņu!

Tu. Nogursi pirmais. Burvi. Nogalēšu. Bruksas lūpas nekustējās, taču raganis skaidri dzirdēja vārdus: tie eks­plodēja viņa smadzenēs, dobji zvanot, atbalsojoties itin kā no ūdens dziļuma.

- Paskatīsimies, viņš izgrūda caur zobiem, iedams strūklakas virzienā.

Nogalēšu. Nogalēšu. Nogalēšu.

- Redzēsim.

- Verēena!

Nokārtu galvu, abām rokām ieķēries durvju rāmi, caur pils durvīm izstreipuļoja Nivellens. Viņš grīļodamies devās strūklakas virzienā, nedroši taustīdamies ar ķetnām. Svārku krūteža bija notraipīta ar asinīm.

- Verēena! viņš ierēcās atkal.

Bruksa pagrieza galvu uz viņa pusi. Geralts, pacēlis zobenu jaunam cirtienam, metās viņai virsū, taču vampīrienes reakcija bija daudz straujāka. Spalgs kliedziens un vilnis atkal notrieca ragani no kājām. Viņš nokrita augšpē­dus un aizslīdēja pa alejas grants klājumu. Bruksa izliecās, saspringa lēcienam, viņas mutē iezibējās ilkņi. Nivellens, iepletis ķepas kā lācis, mēģināja viņu satvert, taču viņa raidīja kliedzienu tam tieši purnā, atsviežot vairākas asis atpakaļ, pret koka sastatnēm pie mūra, kuras ar spalgu brakšķi salūza, aprokot viņu zem dēļu kaudzes.

Geralts bija jau pietrausies kājās un, mezdams pusloku pa pagalmu, centās novērst bruksas uzmanību no Nivellena. Vampīriene, šalcot baltajai kleitai, traucās viņam tieši virsū viegli kā tauriņš, tik tikko pieskardamās zemei. Viņa vairs nekliedza, nemēģināja pārvērsties. Raganis zināja, ka viņa ir nogurusi. Taču zināja arī to, ka pat nogurusi viņa joprojām ir bezgala bīstama. Geraltam aiz muguras zem dēļu kaudzes kūņojās un rēca Nivellens.

Geralts atlēca pa kreisi, ar strauju māņu kustību nozibināja zobenu. Bruksa nāca viņam taisni virsū melni balta, izspūrusi, baismīga. Raganis nebija viņu pietiekami novērtējis bruksa skrējienā iekliedzās. Viņš nepaspēja uzlikt zīmi, aizlidoja atmuguriski, ar pleciem ietriecās mūrī; sāpes no mugurkaula acumirklī aizstaroja līdz pat pirkstu galiem, paralizēja plecus, saļodzīja ceļus. Viņš

nokrita četrrāpus. Bruksa, melodiski gaudojot, traucās viņam pretī.

- Verēena! ierēcās Nivellens.

Viņa pagriezās. Un tad Nivellens atvēzējies ietrieca viņai krūtīs pārlauztas trīsmetrīgas kārts aso galu. Viņa neiekliedzās. Tikai nopūtās. Raganis, dzirdot nopūtu, nodrebēja.

Tā viņi tur stāvēja Nivellens, iepletis kājas, abām rokām turēdams kārti, vienu tās galu iespiedis azotē. Bruksa kā balts, uz kniepadatas uzdurts tauriņš otrā kārts galā, tāpat satvērusi to abām plaukstām.

Vampīriene izdvesa sirdi plosošu nopūtu un pēkšņi ar visu spēku sažņaudza kārti. Geralts ieraudzīja, kā viņas mugurā uz baltās kleitas uzzied sarkans plankums, no kura asins geizerā pretīgi un nepiedienīgi izlien nolauztais asais gals. Nivellens ierēcās, spēra soli atpakaļ, tad otru, pēc tam sāka atkāpties, taču neizlaida no rokām kārti, vel­kot sev līdzi uz tās uzdurto brukšu. Vēl viens solis, un viņš ar muguru atdūrās pret pils sienu. Viņa azotē iespiestās kārts gals nošņirkstēja pret mūri.

Bruksa lēnām, gluži vai maigi pārlika mazās plaukstas tālāk pa kārti, izstiepa rokas visā garumā, spēcīgi satvēra kārti un atkal tai uzgūlās ar visu spēku. Nu jau kāds metrs asiņainā koka rēgojās tai no muguras. Acis viņai bija plaši ieplestas, galva atmesta atpakaļ. Viņas nopūtas kļuva bie­žākas, ritmiskas, pārejot vaidos.

Geralts piecēlās, taču, šā skata apburts, joprojām ne­spēja saņemties kaut ko darīt. Viņš sadzirdēja savā galvas­kausā dobji atbalsojamies vārdus itin kā saltā un miklā pagrabtelpā.

Mans. Neatdošu nevienam. Mīlu tevi. Mīlu.

Nākamā baismīgā, konvulsīvā, asinīs noslāpstošā nopūta. Bruksa saliecās, pievilka augumu tuvāk pa kārti,

izstiepa rokas. Nivellens izmisis ierēcās un, neizlaizdamas no ķepām kārti, mēģināja atstumt vampīrieni no sevis pēc iespējas tālāk. Velti. Viņa pievilkās vēl tuvāk, satvēra viņa galvu. Viņš iegaudojās vēl griezīgāk, mētādams pinkaino galvu šurpu turpu. Bruksa atkal pievilkās tuvāk, pielieca galvu pie Nivellena kakla. Nozibēja ilkņu žilbinošais baltums.

Geralts lēca. Lēca lēni kā atslābusi atspere. Ikviena kus­tība, katrs solis, kurš bija jāveic, bija daļa no viņa iemā­cīta, nenovēršama, automātiska un nāvējoši precīza. Trīs strauji soļi. Trešais, tāpat kā simtiem šādu soļu iepriekš, beidzas ar spēcīgu, noteiktu atbalstu uz kreisās kājas. Auguma pagrieziens, atvēziens, ass cirtiens. Viņš ierau­dzīja viņas acis. Nekas vairs nebija novēršams. Izdzirdēja balsi. Nekas. Viņš iekliedzās, lai apslāpētu vārdu, kuru viņa atkārtoja. Nekas vairs. Un cirta.

Viņš cirta precīzi, kā to darījis simtiem reižu iepriekš, un tūdaļ'pat, nepagausinot tempu, spēra ceturto soli un veica puspagriezienu. Ģelzis puspagrieziena beigās, vairs nesastapdams pretestību, turpināja viņa kustību, līdzi vilkdams sarkanu lāsīšu loku. Mati kraukļa melnumā saviļ­ņojās un peldēja gaisā, peldēja, peldēja, peldēja…

Galva nokrita uz grants klājuma.

Briesmoņu kļūst aizvien mazāk?

Bet es. Kas es esmu?

Kurš kliedz? Putni?

Sieviete kažociņā un gaišzilā kleitā?

Nazaīras roze?

Cik kluss!

Cik tukšs. Kāds tukšums.

Manī.

Nivellens, saritinājies kamoliņā, krampju un drebuļu pārņemts, gulēja pie pils mūra nātrēs, apkampis galvu rokām.

- Piecelies, teica raganis.

Jauns, izskatīgs, spēcīga auguma baltādains vīrietis, kurš gulēja pie mūra, pacēla galvu un palūkojās apkārt. Skatiens bija miglains. Viņš izberzēja acis. Palūkojās uz savām plaukstām. Pataustīja seju. Klusi ievaidējās, iebāza mutē pirkstu, ilgi taustīja smaganas. Atkal taustīja seju un atkal ievaidējās, pieskardamies četrām asiņainām, uztūku­šām švīkām uz vaiga. Iešņukstējās, pēc tam sāka smieties.

- Geralt! Kā tad? Kā tad tas… Geralt!

- Piecelies, Nivellen. Celies un nāc šurp. Somās man ir zāles, tās vajadzēs mums abiem.

- Man vairs nav… Nav? Geralt? Kā tā?

Raganis viņam palīdzēja piecelties, cenzdamies neskatī­ties uz mazajām, baltajām, gandrīz caurspīdīgajām rokām, kas bija sažņaugušas kārti, kura rēgojās starp mazajām krūtīm zem piemirkušā, sarkanā auduma. Nivellens ievai­dējās atkal.

- Verēna…

- Neskaties. Nāc, ejam.

Viņi, balstīdami viens otru, gāja cauri pagalmam garām debeszilo rožu krūmam. Nivellens nevarēja vien beigt ar brīvo roku taustīt seju.

- Nevaru noticēt, Geralt. Pēc tik daudziem gadiem! Kā tas iespējams?

- Katrā pasakā slēpjas patiesības grauds, klusi teica raganis. Mīlestība un asinis. Tām abām ir milzīga vara. Magi un zinību vīri jau gadiem lauza par to galvas, taču necik nav uzzinājuši, vienīgi to, ka…

- Ko, Geralt?

- Mīlestībai jābūt īstai.