Pēdējā vēlēšanās

Saprāta balss 5

- Geralt! Ei! Tu šeit esi?

Viņš pacēla galvu no nodzeltējušajām, raupjajām Roderika de Novembres “Pasaules vēstures” lapām, kuras bija šķirstījis jau kopš vakardienas. Tā bija interesanta, kaut ari nedaudz pretrunīga grāmata.

- Jā, esmu. Kas noticis, Nenneke? Esmu tev vajadzīgs?

- Tev ir ciemiņš.

- Atkal? Kurš tad šoreiz? Taču ne jau pats hercogs Herevards?

- Nē. Šoreiz tas ir Ugunspuķe, tavs draugaļa. Tas blan­doņa, trans un slaists. Šis mākslas kalps, balāžu un mīlas pantiņu spožā zvaigzne. Kā allaž, slavas apmirdzēts, pie­pūties kā cūkas pūslis un alus dvingas apdvests. Vēlies viņu redzēt?

- Protams. Viņš taču ir mans draugs.

Nenneke noplātīja rokas.

- Nesaprotu. Viņš taču ir tev pilnīgs pretstats.

- Pretstati pievelkas.

- Ak jā, nu protams. Lūgtum, tur jau viņš nāk, viņa pamāja uz durvju pusi. Tavs izdaudzinātais dzejnieks.

- Viņš tiešām ir slavens, Nenneke. Tu taču neapgalvosi, ka neesi dzirdējusi viņa balādes?

- Esmu, saviebās priesteriene. Kā nu ne! Nevaru teikt, ka man tās ietu pie sirds. Var jau būt, ka pēkšņi

pārlēcieni no aizgrābjošas lirikas uz piedauzīgām cūcībām ir īsta talanta pazīme. Lai nu tā būtu. Piedod, šoreiz jūs atstāšu vienus. Man šodien nav noskaņojuma paciest viņa dzeju un jēlos jokus.

No gaiteņa atskanēja dzirkstoši smiekli, iestrinkšķējās kokle, un uz bibliotēkas sliekšņa nostājās Ugunspuķe violetā vamželī ar mežģīņu manšetēm un platmalīti, nošķiebtu uz vienas auss. Ieraudzījis Nenneki, trubadūrs pārspīlēti paklanījās, noslaukot flīžu grīdu ar platmalei piesprausto gārņa spalvu.

- Pieņemiet manus visdziļākos cieņas apliecināju­mus, godātā māt, viņš saldi iečivinājās. Slava dižajai Melitelei un viņas priesterienēm, tikumu un gudrības sar­gātājām…

- Beidz ņirgāties, Ugunspuķe, Nenneke iespurcās.

- Un negodā mani par māti. Tavai zināšanai no domas vien, ka tu varētu būt mans dēls, mani pārņem šausmas.

Viņa pagriezās uz papēža un, čaukstot garajam tēr­pam, aizgāja. Ugunspuķe, savilcis ķēmīgu grimasi, izmek­lēti paklanījās.

- Nav mainījusies ne par matu, viņš bezrūpīgi noteica. Joprojām neparko nesaprot jokus. Viņa noteikti ir nikna uz mani tāpēc, ka pēc ierašanās mirklīti patērzēju ar vārtsardzi tādu jauku blondīnīti garām skropstām un garu bizi līdz pat tvirtajam dibentiņam, kurā grēks būtu neiekniebt. Es arī iekniebu. Bet tieši tobrīd ienāca Nen­neke… Ek, ko nu par to. Sveiks, Geralt.

- Sveiks, Ugunspuķe. Kā tu uzzināji, ka esmu šeit?

Dzejnieks izslējās un savilka uz augšu bikses.

- Biju Vizimā, viņš atteica. Dzirdēju par strigu. Uzzināju, ka tevi ievainoja. Nopratu, uz kurieni tu varēji doties dziedēt brūces. Kā redzu, esi jau vesels?

- Tu redzi pareizi. Tikai pamēģini to ieskaidrot Nennekei. Piesēdi, patērzēsim.

Ugunspuķe apsēdās un ielūkojās grāmatā, kas gulēja uz rakstāmpults.

- Vēsture? viņš pasmaidīja. Roderiks de Novembre? Ir gadījies lasīt. Kad studēju Oksenfurtas akadēmijā, vēs­ture ieņēma otro vietu manu iemīļoto priekšmetu sarakstā.

- Kas tad bija pirmajā vieta?

- Ģeogrāfija, nopietni teica dzejnieks. Pasaules atlants bija lielāks, un aiz tā varēja vieglāk noslēpt šņabja blašķīti.

Geralts sausi iesmējās, piecēlās, pieliecās pie Lunīni un Tirsas maģijas zinību grāmatplaukta un izvilka dienas­gaismā aiz varen bieza sējuma noslēptu vēderainu, sal­miem appītu trauku.

- Oho! nopriecājās bards. Gudrība un iedvesma, kā redzu, joprojām glabājas grāmatu krātuvēs. Ooo! Tas man patīk! No plūmēm, vai tiesa? Lūk, tā ir alķīmija šī vārda patiesajā nozīmē! Lūk, šis ir tiešām studēšanas vērts filozofijas akmens! Uz tavu veselību, brāl. Ooo, stiprs kā deviņi pērkoni!

- Kas tevi šeit atvedis? Geralts paņēma dzejnieka pasniegto pudeli, norija malku un sāka klepot, ar roku ķer­dams pie apsaitētā kakla. Uz kurieni dodies?

- Ne uz kurieni. Tas nozīmē, ka es varētu doties turp, kur dosies tu. Nu, teiksim, sastādīt tev kompāniju. Domā ilgi te izklaidēties?

- Nē, vietējais kņazs lika noprast, ka viņa pārvaldīju­mos neesmu laipni gaidīts viesis.

- Herevards? Ugunspuķe pazina visus karaļus, prin­čus un seniorus no Jarugas līdz Pūķu kalniem. Neņem pierē. Viņš neuzdrošināsies plēsties ar Nenneki, ar pašu

dievieti Meliteli. Ļaudis ielaistu viņa cietokšņa jumtā sar­kano gaili.

- Negribu nepatikšanas. Es jau tā šeit sēžu pārāk ilgi. Došos uz dienvidiem, Ugunspuķe. Tāltālu uz dienvidiem. Te tāpat man darba neatrast… Civilizācija. Kāda velna pēc te kādam būtu vajadzīgs raganis? Kad vaicāju pēc kāda darba, uz mani skatās kā uz ērmu.

- Nu gan tu gvelz! Kāda civilizācija? Pirms nedēļas pār­cēlos pāri Buinai un, braucot cauri šim apvidum, saklau­sījos raibu raibos stāstus. Nav šaubu te dzīvo ūdensvīri, viji, himeras, lidojošie mošķi un visāda citāda draņķība. Darba tev te būtu līdz kaklam.

- Nu, stāstus jau es arī dzirdēju. Puse no tiem ir vai nu sadomāti, vai pārspīlēti. Nē, Ugunspuķe, pasaule mainās. Kaut kas iet uz galu.

Dzejnieks iemalkoja no blašķes, samiedza acis un smagi nopūtās.

- Atkal sāc liet asaras par savu neapskaužamo ragana likteni? Un turklāt vēl filozofēt? Es jaušu nepiemērotas lasāmvielas kaitīgo ietekmi. Jo uz to, ka pasaule mainās, ir iekritis pat tas vecais pirdaks Roderiks de Novembre. Šī pasaules mainība, starp citu, viņa traktātā ir vienīgā tēze, kurai bez iebildēm var piekrist. Taču šī tēze jau nu nav tāds atklājums, ka tev man to vajadzētu klāstīt, turklāt ar tik dziļdomīgu sejas izteiksmi, kas tev galīgi nepiestāv.

Geralts atbildes vietā iemalkoja no blašķes.

- Tā, tā, atkal nopūtās Ugunspuķe. Pasaule mainās, saule taisās uz rietu, un šņabis arī beidzas. Kas vēl, tavu­prāt, iet uz galu? Tu ieminējies par kaut kādu galu, filozof.

- Sniegšu tev pāris piemēru, pēc klusuma brīža bilda Geralts, no pēdējiem diviem mēnešiem, kurus pavadīju šajā Buinas krastā. Kādu dienu jāju, skatos tilts. Zem tilta

sēž trollis un no katra, kas iet pāri, pieprasa maksu. Tiem, kas atsakās, salauž kāju, citreiz ari divas. Tā nu es eju pie ciema vecākā un prasu cik dosiet par šo trolli? Ciema vecākais izbrinā iepleš muti. Kā tad tā, viņš prasa, kurš tad mums labos tiltu, ja nebūs troļļa? Trollis rūpējas par tiltu, regulāri vaiga sviedros to labo, nu tā, pa kārtīgo, kā jau tas redzams. Lētāk sanāk maksāt viņam nodevas. Braucu vien tālāk, redzu dakšastis. Neliels, tikai kādas piecas aršīnas no deguna līdz astesgalam. Lido, nagos aita. Jāju uz tuvējo ciemu, cik, prasu, maksāsiet par rāpuli. Zemnieki krīt ceļos nē, nē, visi vienā balsī, tas ir mūsu barona jaunākās meitiņas mīļais pūķis; ja kaut zvīņa šim no astes nokritīs, barons ij ciemu nosvilinās, ij mums ādu pār acīm novilks. Jāju tālāk, bet sāk jau mākt izsalkums. Taujāju kāda darba nu, vispār jau esot, bet kāds? Šim noķert nāru, tam nimfu, vēl kādam mežameitu… Galīgi sajukuši, ciemos meiteņu pilns kā rāceņu, bet šiem neļaudeņu gribas. Cits atkal prasa, lai nobendēju viņam skarpuli un sagādāju kaulu no viņa plaukstas, jo, samalts un iebērts virumā, tas, šķiet, paaugstinot potenci…

- Tās nu gan ir blēņas, iejaucās Ugunspuķe. Reiz pamēģināju. Neko tur nepaaugstina, tikai virums garšo pēc kājautu novārījuma. Nu, bet, ja ļaudis tam tic un gatavi par to maksāt…

- Nebendēšu skarpuļus. Nedz arī citas nekaitīgas radī­bas.

- Tad staigā badā. Vai arī atrodi citu nodarbošanos.

- Kādu?

- Vai nav vienalga? Kļūsti par priesteri. Tam tu būtu gana labs ar visiem saviem sirdsapziņas pārmetumiem un morāles principiem, un zināšanām par lietu un cilvēku dabu. Tas, ka netici nekādiem dieviem, nav problēma.

Priesteri, kuri tic, ir retums. Kļūsti par priesteri un izbeidz gausties.

- Es negaužos. Es tikai konstatēju faktus.

Ugunspuķe pārlika vienu kāju pār otru un ar interesi

aplūkoja nodilušo pazoli.

- Tu, Geralt, man atgādini sirmu zvejnieku, kurš mūža nogalē pēkšņi atklājis, ka zivis smird, bet no gadiem ilgās mērcēšanās ūdeni smeldz locītavas un lauž kaulus. Esi taču konsekvents! Pļāpas un žēlabas te neko nelīdzēs. Ja es redzētu, ka pēc dzejas ir beidzies pieprasījums, pakārtu savu kokli uz vadža un pievērstos daiļdārzniecībai. Audzētu rozes.

- Ko nu zobojies! Uz tādu pašnoliegšanos tu nebūtu spējīgs.

- Nu, piekrita dzejnieks, joprojām pētīdams pazoli,

- varbūt arī nebūtu. Taču mūsu profesijas ar šo to atšķi­ras. Pieprasījums pēc dzejas un kokles skaņām nekad neies mazumā. Ar tavu amatu ir krietni sliktāk. Jūs, ragaņi, paši sev atņemat darbu mazpamazītēm, taču nenovēršami. Jo labāk un apzinīgāk jūs strādājat, jo mazāk jums darāmā. Jūsu mērķis, jūsu eksistences attaisnojums taču ir pasaule bez nezvēriem mierīga un droša pasaule. Citiem vārdiem sakot, pasaule, kurā pēc ragaņiem nav vajadzības. Para­dokss, vai nav tiesa?

- Tiesa.

- Senāk, kad bija vienradži, pastāvēja krietns skaits jaunavu, kuras sargāja savu nevainību, lai tos notvertu. Atceries? Un žurku ķērāji ar stabulītēm? Pieprasījums bija tāds, ka nevarēja ne atkauties. Bet viņus piebeidza alķī­miķi, kuri atrada iedarbīgas žurku indes; un turklāt vēl vispārējā kaķu, sermuliņu un caunu pieradināšana. Dzīv­nieciņi bija lētāki, piemīlīgāki un netempa tik daudz alus. Uztver analoģiju?

- Uztveru.

- Nu tad liec aiz auss citu pieredzi. Nevainīgās vien­radžu ķērājas, zaudējot darbu, uz karstām pēdām zau­dēja ari nevainību. Dažas pat, vēlēdamās atgūt atturības gados nokavēto, vēlāk kļuva slavenas ar savu meistarību un kaismi. Žurku ķērāji… Nu, viņu piemēram gan labāk neseko, jo viņi visi kā viens nodzērās un aizgāja pie tēviem. Nu ko, izskatās, ka pienākusi raganu kārta. Lasi Roderiku de Novembri? Ir tur, cik atminos, minēts par ragaņiem, par tiem pirmajiem, kuri pirms trīssimt gadiem sāka braukāt pa šo zemi. Tajos laikos, kad zemnieki gāja pļaut labību bruņotos pulkos, kad ciemus trīskārt apjoza noasinātu mietu žogi, kad tirgoņu karavānas atgādināja algotņu karaspēka manevrus, bet uz nelielo pilsētu aizsargvaļņiem dienu un nakti stāvēja uzvilktas katapultas. Mēs, cilvēki, te bijām nelūgti viesi. Šajā zemē valdīja pūķi, mantikoras, grifi un amfisbēni, vampīri, vilkači un strigas, kikimoras, himeras un lidojošie mošķi. Un šo zemi vajadzēja viņiem atņemt pēdu pa pēdai katru ieleju, katru pāreju, katru silu un pļavu. Tas mums izdevās ne bez nenovērtējamās raganu palīdzības. Taču šie laiki, Geralt, ir garām, pagājuši uz neatgriešanos. Barons neļauj nomaitāt dakšasti, jo tas noteikti ir pēdējais drakonveidīgo pārstāvis tūkstoš jūdžu apkārtnē un vairs neiedveš šausmas, bet vienīgi līdzjūtību un nostalģiju pēc aizgājušajiem laikiem. Trollis zem tilta ir saradis ar cilvēkiem. Tas vairs nav briesmeklis, ar kuru baidīt bērnus, bet relikts un vietējā atrakcija, turklāt gluži noderīga. Un šausmoņi, mantikoras un amfisbēni? Tie tup mežu biežņā un nepieejamos kalnos…

- Tātad man bija taisnība. Kaut kas beidzas. Vai nu tev patīk, vai ne, bet kaut kas iet uz galu.

- Man nepatīk, ka tu bārsti vispārzināmas patiesības. Man nepatīk, ar kādu sejas izteiksmi tu to dari. Es tevi

vairs nepazīstu, Geralt. Pie velna, ātrāk brauksim uz tiem dienvidiem, uz mežonīgo pusi. Līdzko būsi noslaktējis pāris briesmoņu, nīkums būs kā ar roku atņemts. Bet briesmoņu, kā stāsta, tur neesot maz. Dzirdēju, ja tur sirmai māmuļai apnīkot dzīvot, viņa pavisam viena bez šķēpa dodoties uz mežu pēc žagariņiem. Rezultāts garantēts. Tev vajadzētu tur apmesties uz palikšanu.

- Var jau būt, ka vajadzētu, taču es netaisos to darīt.

- Kāpēc? Tur raganim vieglāk nopelnīt iztikai.

- Nopelnīt gan vieglāk, Geralts iemalkoja no blašķes.

- Taču iztērēt grūtāk. Turklāt tur ēd tikai grūbas un prosu, alum čuru garša, meitenes staigā nemazgātas, bet odi kož.

Ugunspuķe, atspiedis pakausi pret grāmatplaukta sējumu ādas muguriņām, sāka nevaldāmi smieties.

- Prosa un odi! Tas man atgādina mūsu pirmo kopīgo ceļojumu, viņš teica. Vai atceries? Mēs iepazināmies svētkos Galētā, un tu mani pierunāji…

- Nē, tu mani pierunāji. Tev taču no Galētas vajadzēja pazust, ko nagi nes, jo meitenei, kuru tu izmīcīji zem muzi­kantu podija, bija četri braši brāļi. Viņi tevi meklēja pa visu pilsētu, draudot, ka sadauzīs zili melnu un izvārtīs piķī un zāģskaidās. Tāpēc jau tu man toreiz piesities.

- Bet tu no prieka vai no biksēm izlēci, ka tev atradies ceļabiedrs. Līdz tam tu ceļā varēji aprunāties ja nu vie­nīgi ar zirgu. Bet lai jau tev tiek, bija jau taisnība tas, ko tu teici. Man būtībā vajadzēja uz kādu laiciņu nozust, bet Ziedu ieleja šim nolūkam šķita kā radīta. Tai vajadzēja būt pašai apdzīvotās pasaules nomalei, civilizācijas un Jaunās Pasaules priekšpostenim, vistālākajam divu pasauļu robež­punktam… Vai atceries?

- Atceros, Ugunspuķe.

Pasaules mala

l

Ugunspuķe, turēdams rokās divus putojošus kausus, uzmanīgi nokāpa pa kroga kāpnēm. Klusi sodīdamies, viņš izspraucās cauri ziņkārīgo bērneļu drūzmai un šķērsoja pagalmu, laipodams starp govju pļekām.

Ap laukumā izvietoto galdu, pie kura raganis sarunā­jās ar stārastu, jau bija savācies savs padsmits kolonistu. Dzejnieks nolika uz galda kausus un apsēdās. Un tūdaļ pat noprata, ka viņa īsās prombūtnes laikā saruna nav pavir­zījusies uz priekšu ne par matu.

- Esmu raganis, stārasta kungs, jau nezin kuro reizi atkārtoja raganis, notraukdams no virslūpas alus putas.

- Es neke netirgoju. Nevienu nevervēju armijā un neprotu ārstēt lopiem ienāšus. Esmu raganis.

- Tā ir tāda profesija, jau kuro reizi skaidroja Uguns­puķe. Raganis, saprotat? Strigas un rēgus nogalē. Visādu draņķību iznīdē. Profesionāli, par naudu. Saprotat, stārast?

- A! No smagās domāšanas grumbu grumbās savilktā stārasta piere izlīdzinājās. Raganis! Uzreiz tā vajadzēja teikt.

- Tieši tā, apstiprināja Geralts. Tādēļ jau uzreiz prasu: vai te, šajā apvidū, man atradīsies kāds darbs?

- Aāā, stārasts atkal sāka ļoti nopietni domāt.

- Darbs? Šķiet, ka… Nu, kā tur viņus… dabas gari? Jūs pra­sāt, vai te nav dabas garu?

Raganis pasmaidīja un pamāja, ar īkšķi berzēdams no putekļiem niezošo plakstiņu.

- Ir, pēc ilgāka mirkļa stārasts izdabūja no sevis atbildi. Palūkojiet uz to pusi redzat kalnus? Tur dzīvo

elfi, tur viņu karaļvalsts. Viņu pilis, runā, visas esot no tīra zelta. Kā tad, kungs! Elfi, kā es te stāvu. Tie ir bīstami, vienas šausmas. Kurš turp aizies, vairs neatgriezīsies.

- To jau es zināju, salti teica Geralts. Tieši tādēļ es uz turieni nedodos.

Ugunspuķe nekaunīgi ieķiķinājās. Stārasts, kā jau Geralts bija paredzējis, domāja ilgi.

- Ā, viņš beidzot bilda. Nu protams. Bet ir te arī citi dabas gari. No elfu zemes skatot, vairāk uz mūsu pusi. Jā, kungs, ir jau nu gan viņu daudz. Grūti saskaitīt. Bet visļaunākā ir Mora, vai pareizi saku, ļautiņi?

“Ļautiņi” atdzīvojās un saskrēja ap galdu no visām pusēm.

- Mora! teica viens. Jā, jā, taisnību stārasts saka. Bāla jaunava, pa mājām rītausmas stundā staigā, un bērni no tā mirst.

- Un mājas gari, piebilda otrs kareivis no vietējās sardzes. Zirgiem krēpes staļļos sapiņķē.

- Un ādspārņi! Te ir ādspārņi!

- Un kaitētājas! Caur tām cilvēks kraupi dabū.

Nākamās piecas minūtes pagāja, intensīvi uzskaitot

neradījumus, kas tuvējās apkārtnes zemniekiem kaitēja ar savām nekrietnajām izrīcībām vai tikai ar savas pastāvēša­nas faktu. Geralts un Ugunspuķe uzzināja par bēdekļiem un mamuniem, kuru dēļ godīgs zemnieks nevar, pālī būdams, nokļūt mājās, par lidavām, kas lidinās apkārt un nosūc govīm pienu, par galvu, kas uz zirnekļa kājām skraida pa mežu, par hoboldiem, kuri valkā sarkanas micītes, un par nikno līdaku, kura sieviešiem, kas atnākuši velēties, izrauj no rokām veļu skaties tik, ka neparauj arī pašus sieviš­ķus. Kā jau parasts, neiztika arī bez informēšanas, ka vecā Naradkova pa nakti lido uz krāsns biguļa, bet dienās čiepj

augļus, ka dzirnavnieks miltiem piejauc maltas ozolzīles, bet kāds Duda, runājot par karalisko pārvaldnieku, nosau­cis šo par nelieti un izdzimteni.

Geralts to visu uzklausīja rāmā garā, mādams ar galvu, un, tēlodams uzmanību, uzdeva dažus jautājumus, galve­nokārt par ceļiem un apvidus topogrāfiju, pēc tam piecēlās un pamāja Ugunspuķēm.

- Nu tad visu gaišu, labie ļaudis, viņš teica. Drīz atgriezīšos, tad redzēsim, ko te var līdzēt.

Viņi klusējot jāja prom gar būdām un žogiem, suņu reju un bērnu brēkšanas pavadīti.

- Geralt, ierunājās Ugunspuķe, piecēlies kāpšļos un no zara, kas bija noliecies pār dārza nožogojumu, norāvis sulīgu ābolu. Tu visu ceļu žēlojies, ka tev nākas aizvien grūtāk atrast darbu. Bet no tā, ko pirms brīža dzirdēju, izriet, ka tev šeit darbs būtu līdz pat ziemai, turklāt neat­velkot elpu. Tu nopelnītu drusku skanošā, un man būtu lieliskas tēmas balādēm. Tad paskaidro man, kāpēc mēs dodamies tālāk.

- Te es nenopelnītu ne šelonga, Ugunspuķe.

- Kādēļ?

- Tādēļ, ka tajā, ko viņi stāstīja, nav neviena patiesa vārda.

- Ko, lūdzu?

- Neviens no radījumiem, par kuriem viņi runāja, nepastāv.

- Tu laikam joko! Ugunspuķe izspļāva sēkliņu un svieda ar serdi plušķainam krancim, kurš bija īpaši uzburts uz zirgu vēzīšiem. Nē, tas nav iespējams. Es vēroju šos ļaudis, bet es cilvēkus pazīstu. Viņi nemeloja.

- Nē, piekrita raganis, nemeloja. Viņi patiešām tam visam tic. Taču tas nemaina lietas būtību.

Dzejnieks kādu laiku klusēja.

- Neviens no šiem briesmoņiem… Neviens? Tas nevar būt. Kaut kam no tā, ko viņi nosauca, taču te jābūt. Kaut vai vienam! Atzīsti taču!

- Atzīstu. Viens te noteikti ir.

- Ahā! Kurš tad?

- Ādspārnis.

Pajājuši garām pēdējiem žogiem, viņi nokļuva uz liel­ceļa. Pa ceļu starp zemes strēmelēm, dzeltenām no ziedošā rapša, un vējā viļņojošām labības druvām pretējā virzienā ripoja jau izkrauti rati. Bards pārlika kāju pār seglu loku, atbalstīja kokli pret celi un uz stīgām uztrinkšķināja sku­mīgas melodijas, laiku pa laikam pamājot ar roku ķiķino­šiem meitiešiem īsos svārkos, kas, pārmetušas grābekļus pār spēcīgajiem pleciem, soļoja pa ceļmalu.

- Geralt, viņš pēkšņi teica. Briesmoņi taču pastāv. Varbūt to nav tik daudz, cik kādreiz, varbūt tie neuzglūn aiz katra koka mežā, bet viņi tomēr ir. Kā lai izskaidro to, ka cilvēki izdomā vēl tādus, kuru nav? Ei? Rīvijas Geralt, slavenais ragani? Vai esi par to domājis?

- Esmu, slavenais dzejniek. Un zinu iemeslu.

- Tas būtu?

- Ļaudīm, Geralts pagrieza galvu, patīk izdomāt briesmoņus un briesmeklības. Tad viņi paši sev šķiet mazāk briesmīgi. Kad apdzeras līdz nemaņai, blēdās, zog, dauza ar grožiem sievu, sirmu večiņu mērdē badā, ar cirvi sacērt slazdā noķertu lapsu vai ar bultām piebaksta pēdējo pasaules vienradzi, viņiem tīk domāt, ka tomēr briesmī­gāka par viņiem ir rītausmā pa mājām staigājošā Mora. Tad viņiem top vieglāk ap sirdi. Un arī dzīvot vieglāk.

- Es to atcerēšos, brīdi klusējis, teica Ugunspuķe.

- Piemeklēšu atskaņas un sacerēšu par to balādi.

- Lai notiek. Tikai neceri uz dižiem aplausiem.

Viņi jāja nesteidzīgi, taču jau drīz skatienam pazuda nometnes pēdējās mājas. Viņi īsā laikā bija pārvarējuši mežiem noaugušo pakalnu līniju.

- Ehē! Ugunspuķe apturēja zirgu un palūkojās apkārt.

- Paskaties, Geralt! Vai te nav skaisti? Idille, jedritvainazīt. Acis priecājas!

Nolaidenais apvidus aiz pakalniem rāmi aizstiepās līdz pat līdzenumam, līdzeniem laukiem, kurus izraibināja daudzkrāsaina dažādu lauksaimniecības kultūru mozaīka. Vidū, apaļi un regulāri kā āboliņa lapa, tumšu alkšņu krū­māju joslu ieskauti, zilgmoja trīs ezeru spoguļi. Pacelda­mās pār melno, bezveidīgo sila strēli, apvārsni iezīmēja dūmakaina kalnu līnija.

-Jāsim, Ugunspuķe.

Lielceļš veda tieši uz ezeriem gar dambjiem un alksnājā paslēptajiem dīķiem, kas bija pilni pēkšķošām mercenēm, prīkšķēm, gārņiem un dūkuriem. Ūdensputnu bagātība sadzīvoja ar visur redzamajām cilvēka darbības pēdām dambji bija sakopti, aplikti ar fašīnām, caurtekas nostip­rinātas ar akmeņiem un baļķiem. Slūžas līdzās dīķiem, nepavisam nesatrunējušas, jautri šļāca ūdeni. Ezermalas niedrēs bija manāmas laivas un laipas, bet laukmalās vīdēja izlikto tīklu un murdu kārtis.

Ugunspuķe pēkšņi palūkojās atpakaļ.

- Kāds aiz mums brauc, viņš satraukti teica, ratos!

- Kaut kas nedzirdēts, neskatīdamies atpakaļ, pazo­bojās raganis. Ratos? Bet es domāju, ka šejienieši jāj uz ādspārņiem.

- Vai zini, ko es tev teikšu? noņurdēja trubadūrs. -Jo tuvāk pasaules malai, jo tu kļūsti asprātīgāks. Bail pat padomāt, kas būs beigās!

Viņi jāja nesteidzoties, un tukšie rati, kuros bija iejūgti divi dārki zirgi, viņus panāca ātri.

- Tprū! virs, kurš turēja grožus, apturēja zirgus tieši viņiem līdzās. Viņš uz kailas miesas valkāja kažoku, un mati tam bija atauguši līdz pat uzacīm.

- Slavinām dievus, godātais!

- Ari mēs slavinām, atsaucās Ugunspuķe, pazīdams šejienes paražas.

- Ja mums gribas, atrūca raganis.

- Mani sauc Nātrlte, paziņoja važonis. Es vēroju, kā jūs ar Augšas nometnes stārastu runājāt. Zinu, ka raganis esat.

Geralts atlaida grožus un ļāva ķēvei paplūkāt ceļmalas nātres.

- Dzirdēju, teica vīrs kažokā, kā jums stārasts pasa­ciņas stāstīja. Vēroju jūsu seju un nemaz nebrīnījos. Sen tādus murgus un melus nebiju dzirdējis.

Ugunspuķe iesmējās. Geralts klusēja, uzmanīgi lūkoda­mies zemniekā. Nātrīte noklepojās.

- Vai negribēsiet pieņemt īstu, kārtīgu darbu, ragana kungs? viņš jautāja. Mums ir kaut kas tieši jums.

- Un kas tas būtu?

Nātrlte nenovērsa skatienu.

- Par darba lietām uz lielceļa nav lāgā runāt. Braucam pie manis, uz Lejas nometni. Tur parunāsim. Jums tāpat turpu ceļš.

- No kurienes tāda pārliecība?

- No turienes, ka te nemaz nav cita ceļa, bet jūsu zirgi turpu ar purniem, nevis ar astēm pagriezušies.

Ugunspuķe atkal iesmējās.

- Ko tu par to teiksi, Geralt?

- Neko, atbildēja raganis. Uz lielceļa nav runāšanas. Nu tad dosimies ceļā, godātais Nātrīte.

- Piesieniet zirgus pie ratiem un sēstiet iekšā, pie­dāvāja zemnieks. Būs ērtāk. Kāpēc pakaļu uz segliem mocīt?

- Svēta patiesība.

Viņi ierāpās ratos. Raganis ar baudu izstiepās uz sal­miem. Ugunspuķe, laikam bīdamies sasmērēt savu ele­ganto zaļo žaketi, nosēdās uz dēļa. Nātrīte paskubināja zirgus, un rati sāka rībināt pa dambi, kas bija nostiprināts ar baļķiem.

Viņi pa tiltu pārbrauca pāri ūdensrozēm aizaugušajam kanālam, pabrauca garām nopļautai pļavas joslai. Tālāk, cik vien skats sniedzās, pletās apstrādāti lauki.

- Negribas ticēt, ka tā ir pasaules mala, civilizācijas beigu gals, teica Ugunspuķe. Palūko, Geralt. Rudzi kā zelts, bet šajā kukurūzā paslēptos pat zemnieks jāšus uz zirga. Vai arī šie rāceņi paskat, kādi milzonīgi!

- Tu esi lietpratējs lauksaimniecībā?

- Mums, dzejniekiem, jābūt lietpratējiem visā, patē­tiski ierunājās Ugunspuķe. Pretējā gadījumā mēs savos sacerējumos kompromitētos. Mācīties vajag, mans dārgais, mācīties. No laukiem ir atkarīgs pasaules liktenis, tādēļ labi būt lietpratējam lauku lietās. Lauki baro, apģērbj, sargā no aukstuma, izklaidē un uztur mākslu.

- Ar to izklaidi un mākslu tu drusku pārspīlē.

- Bet kandžu no kā tecina?

- Sapratu.

- Maz vēl saproti. Mācies. Paskaties uz šiem violetajiem ziediņiem! Tā ir lupīna.

- Taisnību sakot, tas ir vīķis, iejaucās Nātrīte. Lu­pinu neesat redzējuši, vai? Bet vienā ziņā jūs esat trāpījuši, kungi. Te viss dzimst un aug vareni, prieks skatīties. Tāpēc jau runā Ziedu ieleja. Tādēļ jau te mūsu vectēvi apmetās, elfus papriekš no šejienes izsvēpējuši.

- Ziedu ieleja jeb Blathanna Leja, Ugunspuķe ar elkoni piebikstīja salmos izstiepušamies raganim. Vai saprati? Elfus izsvēpējuši, taču elfu seno nosaukumu atstājuši, tik vien kā savā mēlē pārsaukuši. Fantāzijas trūkums. Un kā tad jūs, saimniek, ar elfiem te satiekat? Viņi taču jums turpat blakus kalnos, aiz ežas.

- Mēs viens otra lietās nejaucamies. Viņi par sevi, mēs par sevi.

- Vislabākais risinājums, teica dzejnieks. Vai tiesa, Geralt?

Raganis neatbildēja.

II

- Paldies par cienastu, Geralts aplaizīja kaula karoti un atlika to atpakaļ tukšajā bļodā. Simtkārt paldies, saimniek. Bet tagad, ja atļausiet, ķersimies pie lietas.

- Labs ir, piekrita Nātrlte. Nu, Dun?

Duns, Lejas nometnes vecākais, milzīgs virs ar drūmu skatienu, pamāja meitiešiem. Tie steidzīgi novāca no galda traukus un pameta lielo istabu par lielām bēdām Uguns­puķēm, kurš jau kopš ciemošanās sākuma tiem smaidot zibināja zobus un smīdināja tos ar nepiedienīgiem jokiem.

- Tad nu klausos, teica Geralts, lūkodamies logā, no kura puses atskanēja cirvju klaudzieni un zāģu ska­ņas. Sētā pilnā sparā ritēja kaut kādi kokdarbi, asā sveķu smarža bija atplūdusi līdz pat mājai. Sakiet, ko es jums varu līdzēt.

Nātrīte palūkojās uz Dunu. Ciema vecākais pamāja un nokremšļojās.

- Nu tad tā, viņš teica. Ir te tāds viens lauks…

Geralts zem galda iespēra Ugunspuķēm, kurš jau gra­sījās izmest zobgalīgu piezīmi.

- Lauks, turpināja Duns, pareizi saku, Nātrīt? Gulēja tas lauks ilgu laiku vecainē, taču nu aparām to un tagad iesējām tanī kaņepi, apini un linu. Gabals lauka, ka es saku. Līdz pat silam sniedzas…

- Nu un kas? neizturēja dzejnieks. Kas tad ir tajā laukā?

- Nu, Duns pacēla galvu, pakasīja aiz auss. Areče, velis tur siro.

- Ko? iespurcās Ugunspuķe. Kas siro?

- Es tak teicu velis.

- Velnu nav!

- Nejaucies iekšā, Ugunspuķe, rāmi teica Geralts,

- bet jūs runājiet vien tālāk, cienītais Dun.

- Es tak saku: velis.

- To jau es zinu. Geralts, ja vien vēlējās, varēja būt neizsakāmi pacietīgs. Pastāstiet, kā viņš izskatās, no kurienes radies un kā jums tas traucē. Visu pēc kārtas, lūdzams.

- Areče, Duns pacēla dzīsloto plaukstu un ar milzīgu piepūli ņēmās skaitīt, saliekdams pirkstus pēc kārtas. Pa kārtai, tūdaliņ, jūs jau gudru ļaužu. Nu tad tā. Izskatās viņš kā velis, akurāt kā bildēs mālē. No kurienes radies? Ta ne no kurienes. Žvīks, žvāks, un skatāmies: velis. Bet traucēt viņš ta mums, taisnību sakot, ne pārāk traucē. Ir pat tā, ka dažureiz līdz.

- Palīdz? ieķiķinājās Ugunspuķe, cenzdamies no alus izķeksēt mušu. Velns?

- Nejaucies iekšā, Ugunspuķe. Runājiet tālāk, Duna kungs! Kādā veidā tad palīdz, tas, kā jūs saucāt…

- Velis, ar uzsvaru atkārtoja zemnieks. Areče, līdz šādi: augsni mēslo, zemi irdina, kurmjus izskauž, putnus baida, rāceņus un bietes pieskata. Ari tārpus, kas kāpos­tos iemetas, apēd. Taču, taisnību sakot, ari pašus kāpostus apēd. Drusku paskribina, tā pa jokam. Kā jau velis.

Ugunspuķe atkal ieķiķinājās, tad ar knipi aizsita alū izmirkušo mušu pavardam līdzās gulošā kaķa virzienā. Kaķis pavēra vienu aci un pārmetoši palūkojās uz bardu.

- Un tomēr, rāmi teica raganis, esat ar mieru man maksāt, lai no tā velna tiktu vaļā, vai tiesa? Citiem vār­diem: jūs negribat viņu redzēt šajā apvidū?

- Kurš tad, Duns drūmi palūkojās uz ragani, gri­bētu vellu savā tēvu zemē? Tā mūsu zeme kopš tēvu tēvu laikiem, pēc karaļa pavēles, un nekādam vellam pie tās nav daļas. Mums uzspļaut uz viņa palīgu, ko ta mums pašiem roku trūkst? Bet tas, ragana kungs, ne velis, bet ķēma lops ir, un smadzeņpodā šim, par atvainošanu, pietaisīts tā, ka izturēt nevar. I nezināsi no rīta, kas šim vakarā prātiņā samežģīsies. Te šis, ragana kungs, aku pieķēza, te meiču dzenā, biedē, draud, ka izjādīs, zog ēdmaņu un visādas lietas. Lauž un bojā, maitā omu, dambi bedres rok kā tāds muskusbriedis vai bebris, ūdens no viena dīķa galu galā aizbēga, un karpas nosprāga. Siena kaudzē kaļķīti ļuļķējis, kuņas bērns tāds, dūmos visu sienu aizlaidis…

- Saprotu, pārtrauca Geralts. Tad traucē gan.

- Nē, noliedzoši pagrozīja galvu Duns. Netraucē. Bet jārējas gan.

Ugunspuķe, tikko valdīdams smieklus, pagriezās pret logu. Raganis klusēja.

- Ko ta te runāt, ierunājās Nātrīte, kurš līdz šim brīdim bija klusējis. Jūs tak raganis esat, vai ne? Nu ta nokārtojiet ar to vellu. Meklējāt darbu Augšas nometnē,

pats dzirdēju. Te nu būs. Samaksāsim, cik vajag. Taču lie­ciet vērā mēs negribam, ka vellu nomaitā. Ko ne, to ne.

Raganis pacēla galvu un pasmīnēja.

- Interesanti, viņš teica. Es teiktu pat, neparasti.

- Kas? Duns sarauca pieri.

- Neparasts noteikums. No kurienes tāda žēlsirdība?

- Neklājas nomaitāt. Duns vēl vairāk savilka pieri grumbās. Jo šeitan Ielejā…

- Neklājas, un viss, iejaucās Nātrīte. Tikai noķeriet viņu, kungs, vai padzeniet aiz septiņiem kalniem. Samak­sāsim godīgi, kā pienākas.

Raganis smīnēdams klusēja. Nu, līkop? jautāja Duns.

- Vispirms gribētu viņu uzlūkot, to jūsu velnu.

Zemnieki saskatījās.

- Jūsu tiesības, teica Nātrīte un piecēlās, un jūsu izvēle. Velis naktīs siro pa visu apvidu, bet dienā sēž kaut kur kaņepēs. Vai vecajos vītolos purvājā. Tur varat viņu palūkot. Mēs jūs nesteidzinām. Gribat atpūsties pūtie­ties, cik gribat. Ne ērtības, ne ēdamo jums nežēlosim, kā jau pēc viesmīlības likuma. Dzīvojiet veseli.

- Geralt, Ugunspuķe pielēca no ķebļa un palūkojās sētā uz aizejošajiem zemniekiem, es vairs neko nesa­protu. Nav vēl pagājusi ne diena, kopš mēs runājām par iztēles radītiem briesmoņiem, un tu pēkšņi piekrīti ķert velnus. Bet to, ka tieši velni ir izdomājums, mītiskas radī­bas, taču zina ikviens, izņemot, kā redzams, šos tumšos laukus. Ko nozīmē tava pēkšņā degsme? Varu likt galvu ķīlā, tevi nedaudz pazīstot, ka tu nenolaidies līdz tam, lai šādi mums nodrošinātu naktsmājas, ēdmaņu un tīru veļu?

- Nudien, saviebās Geralts. Izskatās, dziesminiek, ka tu mani nedaudz jau pazīsti.

- Tādā gadījumā nesaprotu.

- Kas te jāsaprot?

- Velnu nav! ieaurojās dzejnieks, neatgriezeniski uzmodinot kaķi no miega. Nav! Nekādu velnu, velns ar ārā, nav!

- Taisnība, pasmaidīja Geralts. Bet es, Ugunspuķe, nekad neesmu spējis pretoties kārdinājumam paskatīties uz to, kā nemaz nav.

III

- Viens gan ir skaidrs, nomurmināja raganis, pār­laidis skatu kaņepju džungļiem, kas bija izpletušies viņu priekšā, muļķis tas velns nav.

- No kurienes šāds secinājums? ieinteresējās Uguns­puķe. No tā, ka viņš tup necaurejamā biežņā? Tikpat daudz prāta ir arī zaķim.

- Runa ir par kaņepju specifiskajām īpašībām. Tik mil­zīgs lauks emitē spēcīgu antimaģisku auru. Lielais vairums buramvārdu te nedarbotos. Bet tur vai redzi tās kārtis? Tie ir apiņi. Apiņu čiekuru starojumam ir līdzīga iedarbība. Lieku galvu ķīlā, ka tā nav nejaušība. Šis neģēlis jūt auru. Un zina, ka šeit ir drošībā.

Ugunspuķe noklepojās un savilka uz augšu bikses.

- Interesanti, viņš teica, pakasīdams pieri zem plat­males, kā tu ķersies tam klāt, Geralt. Nekad tevi neesmu redzējis darbībā. Varu zvērēt, ka tu šo to zini par velnu ķeršanu. Mēģinu atcerēties dažas senas balādes. Bija viena tāda nepiedienīga, bet amizanta. Sievišķis, klausies…

- Aiztaupi man sievišķi, Ugunspuķe.

- Kā vēlies. Es tikai gribēju palīdzēt, neko vairāk. Bet veco laiku dziesmiņas nepiedien nicināt, tajās mīt paaudžu

paaudzēs krāta gudrība. Ir tāda balāde par algādzi, vārdā Jolops, kurš…

- Beidz pļāpāt! Laiks ķerties pie darba. Nopelnīt ēdmaņai un tīrai veļai.

- Ko tu gribi darīt?

- Drusku paokšķerēšu kaņepēs.

- Oriģināli, iespurcās trubadūrs. Kaut ne īpaši smalki.

- Un kā tu ķertos klāt?

- Inteliģenti, piepūtās Ugunspuķe. Ar izmaņu. Ar aplenkšanu, piemēram. Izdzītu velnu no biežņas un jāšus zirga mugurā panāktu šo klajā laukā, notvertu cilpā. Ko tu par to saki?

- Diezgan interesants piegājiens. Kas zina, varbūt pat noderīgs, ja tu gribētu piedalīties, jo šādai operācijai vaja­dzīgi vismaz divi. Taču šobrīd mēs vēl nerīkojam medības. Šobrīd es gribu saprast, kas tas tāds ir šis velns. Tādēļ man jāpavandās kaņepēs.

- Ei! Bards tikai tagad pamanīja. Tev nav līdzi zobena!

- Priekš kam? Es arī zinu balādes par velniem. Ne sie­višķim, ne algādzim, kam vārdā Jolops, nebija zobena.

- Hmm… Ugunspuķe palūkojās apkārt. Mums jālien iekšā pašā biežņā?

- Tev nav jālien. Vari griezties atpakaļ mājup un tur gaidīt.

- Nu nē, dzejnieks sāka protestēt. Vai man jālaiž garām tāda izdevība? Es arī gribu ieraudzīt velnu, pārlie­cināties, vai viņš ir tik melns, kā šo mālē. Es jautāju: vai tiešām mums jābrien cauri kaņepēm, ja tur ir taciņa?

- Patiešām, Geralts pielika pie acīm plaukstu. Tur ir taciņa. Izmantosim to.

- Bet ja nu tā ir velna taciņa?

- Jo labāk. Mazāk nogursim staigājot.

- Zini, Geralt, nerimās bards, sekodams raganim pa šauru, līkumotu taciņu kaņepju lauka vidū, allaž biju domājis, ka “velns” ir tikai tāda metafora, izdomāta tādēļ, lai varētu lādēties. “Velns rāvis”, “kāda velna pēc”, “pie velna”. Mēs tā esam ieraduši runāt. Zemulīši, redzot, ka atbrauc ciemiņi, saka: “Atkal kādu velns dzenā.” Rūķi sodās: “Duvvel hoael,” kad tiem kaut kas noiet greizi, bet sliktu preci sauc par “Duweisheyss”. Vecrunā ir šāds teiciens: “A dyaebl aep ar-se”, kas nozīmē…

- Zinu, ko tas nozīmē. Piever muti, Ugunspuķe.

Ugunspuķe apklusa, noņēma ar dzērves spalvu rotāto

platmali, apvēdinājās ar to un noslaucīja no pieres svied­rus. Biežņā valdīja smaga, mikla, smacīga tveice, kuru vēl spēcīgāku darīja gaisā blīvojošs ziedošo zāļu un nezāļu smārds. Taciņa meta nelielu līkumu un tūdaļ aiz pagrie­ziena beidzās ar nelielu, zālē izmīdītu pļaviņu.

- Palūko, Ugunspuķe.

Pašā pļaviņas vidū gulēja liels, plakans akmens. Uz tā atradās vairākas māla bļodiņas. Starp bļodiņām bija pama­nāma gandrīz līdz galam izdegusi tauku svecīte. Geralts redzēja pie izkausēto tauku plācenīšiem pielipinātas sēklas un augļu kauliņus.

- Tā jau es domāju, viņš nomurmināja. Nes viņam ziedojumus.

- Tiešām, teica dzejnieks, norādot uz svecīti, un dedzina velnam sveces. Bet baro šo, kā redzu, ar graudi­ņiem kā tādu ķauķi. Velis, kas par cūkkūti! Viss te ir lipīgs no medus un piķa. Kas…

Turpmākos barda vārdus noslāpēja draudīga un skaļa blēšana. Kaņepēs kaut kas iečabējās un iedipējās, un tad no

biežņas izlīda visdīvainākais radījums, kādu vien Geraltam bija nācies redzēt. Radījums augumā bija nedaudz lielāks par olekti, izvelbtiem locekļiem, āža ragiem un bārdu. Arī kustīgās, šķeltās un mīkstās lūpas atgādināja zāli gre­mojošu kazu. Radījuma ķermeņa apakšdaļa bija klāta ar garu, biezu, tumši rudu spalvu, līdz pat šķeltajiem nagiem. Ērmam bija arī gara aste ar spalvu pušķi galā, kuru tas enerģiski vicināja.

- Uk! uk! ieblējās neradījums, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Ko jūs te? Prom, prom, citādi ka ņemšu uz ragiem, uk, uk!

- Vai esi kādreiz dabūjis pa pakaļu, āzīti manu? neiz­turēja Ugunspuķe.

- Uk, uk! Bēēēē! ieblējās kazradzis. Bija grūti pateikt, vai tā bija piekrišana, noliegums vai arī blēšana blēšanas pēc.

- Apklusti, Ugunspuķe, norūca raganis. Vairs ne vārda.

- Mek, mek, mekbēēēē, nikni iebuldurējās radījums; viņa lūpas plati atšiepās, atsedzot dzeltenus zirga zobus.

- Uk! Uk! Uk! Mēēk, mēēkbikubēēē!

- Tieši tā, pamāja Ugunspuķe. Leijerkaste un zva­niņš jau tevi gaida. Kad iesi mājup, varēsi tos saņemt.

- Pie velna, izbeidz taču! iešņācās Geralts. Tu visu izbojāsi. Paturi pie sevis savus stulbos jociņus…

- Jociņus!!! kazradzis skaļi ieaurojās un palēcās. -Jociņus, bēē, bēē! Jauni jokupēteri atnākuši, ko? Tērauda lodītes atnesuši, jūs man dabūsiet tērauda lodītes, jūs neģēļi, uk, uk, uk! Jokus sagribējās, bēē? Tūdaļ dabūsiet jokus! Dabūsiet savas lodītes! Še, ņemiet!

Radījums palēcās un pēkšņi negaidot atvēzējās. Uguns­puķe iegaudojās un, saķēris pieri, apsēdās uz taciņas.

Radījums ieblējās un atvēzējās vēlreiz. Gar Geralta ausi kaut kas nosvilpa.

- Saņemiet savas lodītes! Bēēē!

Collas lieluma tērauda lodīte ietriecās raganim plecā; nākamā trāpīja Ugunspuķēm pa celi. Dzejnieks izgrūda nešķīstu lāstu un metās bēgt. Geralts bez kavēšanās viņam sekoja, lodītēm svilpjot pār galvu.

- Uk! Uk! Bēē! palēkdamies iebļāvās kazradzis.

- Dabūsiet jūs man lodītes! Sūda jokupēteri!

Gaisā nosvilpa vēl viena lodīte. Ugunspuķe, saķēris pa­kausi, izgrūda vēl nešķīstāku lāstu. Geralts metās sāņus kaņepēs, taču nepaspēja izvairīties no trieciena pa lāpstiņu. Bija jāatzīst, ka velns svieda pārsteidzoši trāpīgi un viņa rīcībā, šķiet, bija neizsmeļams lodīšu krājums. Raganis, maldīdamies biežņā, vēl dzirdēja velna uzvarošo blējienu, tūdaļ pēc tam kārtējās lodītes svilpienu, lamas un pa taciņu bēgošā Ugunspuķes soļu dipoņu.

Tad iestājās klusums.

JV

- Nu, vai zini, Geralt! Ugunspuķe piespieda pie pieres auksta ūdens spainī atdzesētu pakavu. To gan es negai­dīju. Tas ragainais ķēms ar āža bārdu, tas pinkainais āzis šitā tevi dzenāja kā tādu pienapuiku. Bet es dabūju pa pieri. Palūko, kāds man puns!

- Tu man to rādi jau sesto reizi. Neizskatās ne par matu interesantāk kā pirmajā reizē.

- Cik tu mīļš. Bet es domāju, ka tev līdzās būšu drošībā!

- Es tevi nelūdzu līst man pakaļ kaņepēs. Toties lūdzu, lai turi aiz zobiem savu nevaldāmo mēlīti. Neklausīji, tagad nu ciet. Un lūgtum klusēdams, jo viņi jau nāk.

Istabā ienāca Nātrīte un smagnējais Duns. Aiz viņiem tipināja sirma un deviņos līkumos saliekusies večiņa, kuru veda gaišmataina un neiedomājami tieva pusaudze.

- Cienītais Dun, cienītais Nātrīte, bez gariem ieva­diem sāka raganis. Pirms devos uz turieni, jums jautāju, vai paši esat kaut ko mēģinājuši pasākt attiecībā uz jūsu velnu. Teicāt, ka nedarījāt neko. Man ir iemesls domāt, ka ir bijis citādi. Gaidu paskaidrojumus.

Nometnieki sāka cits ar citu čukstēties, tad Duns nokle­pojās dūrē un paspēra soli uz priekšu.

- Tiesa kas tiesa, kungi. Lūdzam piedošanu. Samelo­jām, jo kauns spieda. Gribējām paši vellu piemānīt, panākt, lai šis aizvāktos prom no šejienes…

- Kādā veidā?

- Pie mums Ielejā, lēni bilda Duns, jau senāk parā­dījās briesmekļi. Lidojoši pūķi, zemes viji, vurdalaki, rēgi, zirnekļi milzonīgi un čūskas visādas. Bet mēs allažiņ līdzekļus pret visādu riebeklību meklējām savā grāmatā.

- Kādā grāmatā?

- Parādiet grāmatu, vecmāmuļ. Grāmatu, saku, parā­diet! Grāmatu! Nē, šitā var trieka ķert! Kurla kā celms! Lilij, pasaki večiņai, lai grāmatu parāda!

Gaišmatainā meitene izķēra večiņai no saliektajiem pirkstiem lielu grāmatu un pasniedza to raganim.

- Grāmatā šajā, turpināja Duns, kura mūsu dzimtai piederējusi kopš neatminamiem laikiem, ir rodami līdzekļi pret visiem briesmoņiem, burveklībām un ērmeklībām, kādas pasaulē bijušas vai būs.

Geralts pasvārstīja rokās smago, resno, biezu, taukainu putekļu kārtu apaugušo grāmatu. Meitene joprojām stā­vēja viņa priekšā, plaukstām burzot priekšautiņu. Viņa bija vecāka, nekā raganis sākumā bija domājis, viņu bija

maldinājis meitenes smalkais stāvs, tik atšķirīgs no citu nometnes meiteņu laikam viņas vienaudžu spēcīgajiem augumiem.

Viņš nolika grāmatu uz galda un atvēra smago koka vāku.

- Uzmet aci, Ugunspuķe!

- Senākās Rūnas, novērtēja bards, palūkojies viņam pār plecu, joprojām pie pieres piespiedis pakavu. Visse­nākais raksts, kuru lietoja pirms mūsdienu alfabēta ievie­šanas. Tā sākotne meklējama vēl elfu rūnās un rūķu ideogrammās. Jocīga sintakse, taču tā tolaik runāja. Intere­santas gravīras un vinjetes. Ko tādu negadās bieži redzēt, Geralt, ja nu vienīgi tempļu bibliotēkās. Ne jau pasaules nomales laukos. Pie visiem dieviem, no kurienes jums tā, mīļie kungi? Jūs taču negribat man iestāstīt, ka protat to lasīt? Vecmāmiņ? Tu proti lasīt Pirmās Rūnas? Tu proti lasīt jebkādas rūnas?

-Koo?

Gaišmatainā meitene pienāca pie večiņas un kaut ko iečukstēja tai tieši ausī.

- Lasīt? Sirmgalves bezzobainā mute atpletās smaidā.

- Es? Nē, zelta gabaliņ. Sitās mākas man nava.

- Paskaidrojiet man, salti teica Geralts, pagriezies pret Dunu un Nātrīti, kādā veidā jūs lietojat grāmatu, neprazdami lasīt rūnas?

- Visu vecākā večiņa allažiņ zina, kas grāmatā raks­tīts, drūmi teica Duns, bet to, ko zina, to māca kādai no jaunajām, pirms laiks pašai zemē doties. Paši redzat, ka mūsu vecmāmuļai jau laiks. Vecmāmuļa tad nu piemi­tināja Liliju un māca viņu. Bet pagaidām vecmāmuļa zina vislabāk.

- Vecā ragana un jaunā ragana, nomurmināja Uguns­puķe.

- Ja pareizi saprotu, neticīgi jautāja Geralts, vec­māmuļa visu grāmatu zina no galvas? Vai tā? Vecmāmuļ?

- Visu nē, kur nu, večiņa atbildēja atkal ar Lilijas starpniecību. Tik to, kas apakš bildes stāv.

- A, Geralts uz labu laimi atšķīra grāmatu. Uz ieplēstās lapas rēgojās attēls ar raibu cūku, kurai bija ragi liras formā. Nu tad parādiet savu māku, vecmāmuļ. Kas te rakstīts?

Večiņa nočāpstināja, uzlūkoja gravīru un tad aizvēra acis.

- Ragainais tūrs vai taurs, viņa noskandēja. No neprašām maldīgi par zubri saukts. Ragi tam, ar kuriem bada…

- Pietiks. Ļoti labi, patiešām. Raganis pāršķīra vairā­kas salipušas lappuses. Bet te?

- Mākoņnieki, planētnieki visvisādi ir. Vieni lietu lej, otri vēju sēj, bet treši zibeņiem šķeļ. Ja vēlies ražu no tiem glābt, ņem dzelzs nazi jaunu, peļu mēslu trejas lotes, sir­mas dzērves taukus…

- Labi, bravo. Hmm… Bet te? Kas tas ir?

Gravīra attēloja izspūrušu ērmu zirga mugurā, milzī­gām acīm un vēl milzīgākiem zobiem. Labajā rokā ērms turēja iespaidīga izmēra zobenu, kreisajā maisu ar naudu.

- Rāgans, nočāpstināja večiņa, no dažiem par ragani saukts. Izsaukt šo pie bīsteklībām lielām, kad vaidzība, jo, kad pret briesmekļiem un pretekļiem nekas nav līdzams, rāgans tad līdzēs. Takšu bīties vajga…

- Pietiek, norūca Geralts. Pietiks, vecmāmuļ. Paldies.

- Nē, nē, ļauni smīkņājot, protestēja Ugunspuķe. Kā tur bija tālāk? Ļoti interesanta grāmata! Runājiet, vecmā­muļ, runājiet!

- Ēēe… Taksu bīties vajga, ka rāganam nepieduries, jo kraupis no tā var uzmesties. Un meitiešus no viņa slēpt, jo rāgans gribeklīgs pār visam mēram.

- Viss sakrīt mats matā. Dzejnieks sāka smieties, bet Lilija, kā Geraltam šķita, tikko manāmi pasmaidīja.

- Kauč rāgans dižen alkatīgs un zelta kārīgs, večiņa, mirkšķinot acis, murmulēja tālāk, nedot šamējam vairāk nekā par slīceni: grasi sudraba vai pusotra. Par kaķati: divus grašus sudraba. Par vampieri: četrus grašus sud­raba…

- Tādi laiki bija, noņurdēja raganis. Paldies, vecmāmuļ. Bet tagad parādiet man, kur te par velnu runa un ko tā grāmata par velniem stāsta. Šo reizi vairāk gribētum dzirdēt, jo jāzina būtu, kādus līdzekļus pret viņu lietojuši esat.

- Uzmanies, Geralt, ieķiķinājās Ugunspuķe. Tu sāc piesavināties žargonu. Tā ir lipīga maniere.

Večiņa, tikko valdot roku drebēšanu, pāršķīra dažas lapas. Raganis un dzejnieks pārliecās pār galdu. Patiešām, gravīrā rēgojās lodīšu sviedējs ragains, spalvains, astains un ļauni smīnošs.

- Velis, noskandēja večiņa, saukts arī par rokitu vai silvanu. Mājlopiem un mājputniem kaitnieks dižens un apnicīgs. Gribi šo no laukiem padzīt, dari šādi…

- Nu, nu? ieņurdējās Ugunspuķe.

- Pajemi riekstu vienu riekšu, turpināja večiņa, ar pirkstu vilkdama pa pergamentu. Pajemi tērauda lo­dīšu ari otru riekšu. Podu medus, piķa otru. Ziepju pelēko toveri, biezpiena otru. Kad nu velis tur sēž, aizeji nakts stundā. Un ņemies riekstus grauzt. Tūdaļ velis, kurš kārīgs iraid, būs klāt un prasīs, vai gardi. Tūdaļ dodi šim lodītes tērauda…

- Piķis jūs rāvis, noņurdēja Ugunspuķe. Kaut jums ģikts piemestos…

- Klusu, teica Geralts. Nu, vecmāmuļ. Tālāk.

- … zobus aplauzis, velis, redzēdams, ka medu ēdi, arīdzan medu sagribēs. Dodi šim piķi, bet pats medu ēdi. Izdzirdēsi drlzumis, kā velis šamais iekšās burkšķ un kurkst, bet neliec manīt, ka tas kaut kas. Bet gribēs velis biezpiena, dodi šim ziepes. No ziepēm velis vaira nevarēs turēt…

- Tikāt līdz ziepēm? pārtraucis večiņu, Geralts pār­akmeņotu seju pagriezās pret Dunu un Nātrīti.

- Kur nu, novaidējās Nātrīte. Tik vien kā līdz lodī­tēm. Ak kungs, kā viņš mums sadeva pa mizu, kad iekoda lodītē…

- Un kurš jums lika, sadusmojās Ugunspuķe, dot viņam tik-daudz lodīšu? Grāmatā stāv rakstīts vienu pašu riekšu. Bet jūs šim maisu šamo lodīšu sadevāt! Jūs šim teju uz pāra gadiem amunīciju uzšķiņķojāt, āmekļi gatavie!

- Uzmanies, pasmaidīja raganis. Tu piesavinies žar­gonu. Tas ir lipīgi.

- Pateicos.

Geralts pēkšņi pacēla galvu un palūkojās večiņai līdzās stāvošās meitenes acīs. Lilija nenolaida skatienu. Viņai bija gaišas, neticami zilas acis.

- Kādēļ velnam ziedojāt graudus? viņš asi jautāja. Ir taču redzams, ka tas ir tipisks augēdājs.

Lilija neatbildēja.

- Es tev uzdevu jautājumu, meitene. Nebaidies, no sarunas ar mani kraupis neuzmetas.

- Kungs, nejautājiet viņai neko, ierunājās Nātrīte. Viņa balsī bija manāms satraukums. Lilijai… Viņa… ir savāda. Viņa jums neatbildēs, nespiediet viņu.

Geralts turpināja lūkoties Lilijai acīs, bet Lilija joprojām nenovērsa skatienu. Viņš sajuta pāri pleciem un skaustam pārskrienam drebuļus.

- Kādēļ negājāt uz velnu ar mietiem un dakšām, viņš pacēla balsi, kādēļ nesarīkojāt tam slazdus? Ja vien jūs gribētu, viņa āža galva rēgotos, uzdurta uz mieta vārnām par biedu. Brīdinājāt mani, lai šo nemēģinu nogalināt. Kāpēc? Tu viņiem aizliedzi, vai nav tiesa, Lilij?

Duns piecēlās no sola. Viņa galva sniedzās teju līdz griestu sijai.

- Izej ārā, meitēn, viņš norūca. Paņem večiņu un ej ārā.

- Kas viņa ir, cienītais Dun? turpināja raganis, kad aiz večiņas un Lilijas aizvērās durvis. Kas ir šī meitene? Kāpēc viņa jums ir lielākā godā nekā tā nolāpītā grāmata?

- Nav jūsu daļa. Duns palūkojās uz viņu, un šis ska­tiens nebija draudzīgs. Viedas jaunavas jūs pie sevis pil­sētās vajājat, pie sevis sārtos dedzināt. Pie mums nekā tāda nav bijis un nebūs.

-Jūs mani nesapratāt, salti teica raganis.

- Es ari necentos, atrūca Duns.

- Pamanīju, caur zobiem izgrūda Geralts, ari vairs netēlojot laipnību. Taču viena būtiska lieta jums jāsa­prot, cienītais Dun. Mūs joprojām nesaista nekāda noruna, man joprojām pret jums nav nekādu pienākumu. Jums nav pamata uzskatīt, ka esat nopirkuši ragani, kurš par sud­raba grasi vai pusotru paveiks to, ko jūs paveikt neprotat. Vai ari negribat. Vai ari jums nav brīv. Nu nē, cienītais Dun. Jūs vēl neesat nopirkuši ragani, un nedomāju, ka jums tas izdosies. Ne jau ar šādu nevēlēšanos saprast.

Duns klusēja, drūmi uzlūkojot Geraltu. Nātrlte nokrek­šķinājās, pagrozījās uz sola, nošvlkstināja pa grīdu vīzes, tad pēkšņi izslējās.

- Ragana kungs, viņš teica. Nedusmojiet. Izstāstī­sim jums, kas un kā. Ko, Dun?

Nometnes vecākais piekrītoši pamāja un apsēdās.

- Kad šeitami braucām, sāka Nātrīte, redzējāt, kā še viss zeļ, kāda raža bagāta. Tik laba nereti padodas, kādu citur reti vai vispār nedabūsi redzēt. Līdz ar to mums stādi un sēklas graudi svarīga lieta iraid, un mēs ar to ij meslus maksājam, ij pārdodam, ij iemainām…

- Kāds tam sakars ar velnu?

- Liels. Senāk velis tikai kaitēja un glupi āzēja, bet nu sāka graudus zagt uz vella paraušanu. Sākumā šim nesām pa druskai uz akmeni kaņepēs, domājām pierīsies un liksies mierā. Nekā: turpināja zagt, ka put vien. Bet, kad nu no viņa krājumus sākām slēpt klētīs un pagrabos, trim slēģiem noslēgtos, tad šis niknis tapa rūca, blēja, “uk-uk” sauca, bet, kad viņš to “uk-uk”, tad labāk ņemt kājas pār pleciem. Draudēja, ka…

- … izjādīs, iejaucās Ugunspuķe, divdomīgi smaidī­dams.

- Tas arī, piekrita Nātrīte. Arī sarkano gaili pie­minēja. Ko tur runāt kad nevarēja zagt, tad sāka prasīt meslus. Lika nest šim graudus un citus labumus maisiem vien. Tad nu mēs teju vai sapiktojāmies un nolēmām šim pa astaino pakaļu sadot. Taču…

Zemnieks noklepojās un nolaida galvu.

- Ko tur slēpt, pēkšņi ierunājās Duns, par zemu esam ragani novērtējuši. Stāsti visu, Nātrīte.

- Večiņa aizliedza vellu sist, ātri teica Nātrīte, tak mēs zinām, ka tā ir Lilija, jo večiņa… Večiņa tikai runā, ko viņai Lilija liek. Bet mēs… Paši zināt, ragana kungs. Mēs klausām.

- Pamanīju, Geralts savilka lūpas greizā smīnā.

- Večiņa spēj tikai kratīt bārdu un murmulēt grāmatā

rakstīto, par ko pašai nav nekādas saprašanas. Bet uz mei­teni blenžat kā uz dievekļa tēlu, mutes atvēruši, vairāties viņas skatiena, taču lūkojat atminēt viņas vēlēšanās. Bet viņas vēlmes jums ir pavēle. Kas viņa ir, tā jūsu Lilija?

- Jūs tak atminējāt, kungs. Pareģone. Nu. Viedā, tas nozīmē. Tikai nevienam par to nesakiet. Ļoti lūdzam. Ja tas nonāks līdz kņazam vai, nedod dievi, līdz pārvaldniekam…

- Nebīstieties, nopietni teica Geralts. Es zinu, par ko ir runa, un jūs nenodošu.

Ciemos sastopamās savādās sievietes un meitenes, dēvētas par pareģēm vai Viedajām, nebaudīja īpašu labvē­lību no augstmaņiem, kuri ievāca nodevas un guva peļņu no laukiem. Laucinieki allaž klausīja pareģoņu ieteikumiem teju vai katrā lietā. Viņi tām ticēja akli un bezgalīgi. Šo ieteikumu rezultātā pieņemtie lēmumi bieži vien bija pil­nīgā pretrunā ar kungu un pārvaldnieku politiku. Geralts bija dzirdējis par pavisam radikāliem un nesaprotamiem gadījumiem par veselu vaislas ganāmpulku izkaušanu, par sējas vai ražas novākšanas darbu pārtraukšanu vai pat veselu ciemu pārvākšanos uz citu vietu. Tādēļ valdoņi vajāja “māņticību”, bieži vien nebūdami izvēlīgi līdzekļos. Savukārt laucinieki ļoti ātri iemācījās Viedās slēpt. Taču klausīt tām nepārtrauca. Jo, kā mācīja pieredze, par vienu varēja nešaubīties pēc ilgāka laika allaž izrādījās, ka Vie­dajām ir taisnība.

- Lilija mums neļāva vellu nomaitāt, turpināja Nātrīte. Viņa lika darīt, kā grāmatā likts. Kā jau zināt, nesa­nāca. Mums jau bija nepatikšanas ar kņazu. Kad mazāk, nekā parasts, graudus meslos atdevām, muti plātīja, klai­gāja, draudēja. Par vellu mēs viņam pat neiepīkstējāmies, jo kņazs mums bargs un jokus nenieka nesaprot. Nu, un tad jūs gadījāties. Prasījām Lilijai, vai var jūs… nolīgt…

- Un tālāk?

- Teica caur večiņu, ka vispirms viņai jūs jāredz.

- Nu, redzēja.

- Redzēja. Un atzina jūs mēs to zinām, mākam noma­nīt, ko Lilija atzīst un ko ne.

- Viņa man neteica ne vārda.

- Nevienam, izņemot večiņu, viņa nekad nav teikusi ne vārda. Taču, ja viņa jūs neatzītu, istabā neparko neie­nāktu.

- Hm… aizdomājās Geralts. Interesanti. Pareģe, kura nevis pareģo, bet klusē. No kurienes viņa pie jums radās?

- Nezinām, ragana kungs, noburkšķēja Duns. Taču ar večiņu, kā atceras visuvecākie, tā arīdzan bijis. Iepriek­šējā večiņa arī piemitināja mazrunīgu meiteni tādu, kas parādījusies nez no kurienes. Bet tā meitene tagadīt tieši ir mūsu večiņa. Vectēvs mans stāstīja, ka večiņa, lūk, šādi atdzimstot. īsteni kā mēness debesīs atdzimstot un ik reizi jauna esot. Tikai nesmejiet…

- Es netaisos smieties, pašūpoja galvu Geralts. Pārāk daudz esmu pieredzējis, lai smietos par šādām lietām. Es ari negrasos bāzt degunu jūsu lietās, cienītais Dun. Mani jautājumi ir domāti, lai saprastu, kas Liliju saista ar velnu. Jūs jau paši laikam sapratāt, ka šāda saikne pastāv. Tātad, ja jums dārga jūsu pareģe, tad attiecībā uz velnu varu jums dot tikai vienu padomu: jums viņš jāiemīl.

- Ziniet, kungs, bilda Nātrīte, nav runa tikai par vellu. Lilija nevienam neļauj darīt pāri. Nevienai radībai.

- Bet protams, iejaucās Ugunspuķe. Ciema pareģes ir cēlušās no tām pašām saknēm, no kurām cēlušies druīdi. Bet tāds druīds, kad dundurs tam sūc asinis, viņam vēl novēl labu ēstgribu.

- Kā kulaks uz acs, Nātrīte tik tikko pasmaidīja.

- Labāk nepateiksi. Tāpat mums gāja ar mežacūkām, kas mums sakņu dārzus izrakņāja. Un ko? Paskatieties pa logu: sakņu dārzi stāv kā bildē. Atradās paņēmiens, Lilija pat nezina, kāds. Ko acis neredz, tā sirdij nav žēl. Sapratāt?

- Sapratu, noņurdēja Geralts. Kā citādi. Nu, un kas? Lilija vai ne Lilija, bet jūsu velns ir silvans. Neparasti rets, bet saprātīgs radījums. Es viņu nenogalināšu, mans kodekss to aizliedz.

- Ja viņš ir saprātīgs, atteica Duns, tad pamēģiniet ar viņu parunāt un to prātu vietā iegrozīt.

- Patiešām, pievienojās Nātrīte. Ja vellam ir prāts, tātad viņš graudus zog pēc sava prāta. Jūs tad, ragana kungs, uzziniet, ko ta šim vajag. Viņš taču tos graudus neēd. Katrā ziņā ne tik daudz. Priekš kam šim graudi? Mums ieriebt grib, vai? Ko viņš grib? Uzziniet to un izdzeniet šo no apvidus ar kaut kādu raganu paņēmienu. Izda­rīsiet tā?

- Mēģināšu, nolēma Geralts. Bet…

- Bet ko?

- Jūsu grāmata, mani dārgie, ir novecojusi. Vai sapro­tat, par ko es runāju?

- Ja godīgi, noburkšķēja Duns, tad ne pārāk.

- Paskaidrošu. Lūk, godātais Dun, godātais Nātrīte, ja bijāt paļāvušies uz to, ka mana palīdzība jums maksās sud­raba grasi vai pusotra, tad būsiet smagi kļūdījušies.

V

-Ei!

No biezokņa atskanēja čaboņa, draudīgs “uk-uk” un maikstu krikšķēšana.

- Ei! tālredzīgi noslēpies, atkārtoja raganis. Parā­dies nu, rokita.

- Pats esi rokita.

- Nu tad kā? Velns?

- Pats esi velns. Kazradzis, atiezis zobus, izbāza galvu no kaņepēm.

- Ko gribi?

- Parunāt.

- Smejies, vai? Domā nezinu, kas tu tāds? Zemnieki tevi nolīga, lai mani no šejienes izmestu, ko?

- Tiesa gan, vienaldzīgi atzina Geralts, un par to tieši gribēju parunāt. Kas zina, varbūt varam sarunāt?

- Tad redz, kas par lietu, ieblējās velns. Tu gri­bētu gan tikt cauri pa lēto? Bez sviedriem? Nē, ar mani tāds numurs neies cauri, bēēē! Dzīve, cilvēk, ir sacensības. Uzvar labākais. Gribi mani uzvarēt pierādi, ka esi labā­kais. Nav ko daudz pļāpāt sacentīsimies. Uzvarētājs diktē noteikumus. Piedāvāju skriešanos no šejienes līdz vecajam vītolam uz dambja.

- Nezinu, kur ir dambis, nedz arī to, kur vecais vī­tols.

-Ja tu zinātu, es tev nemaz nepiedāvātu skrieties. Man patīk sacensības, bet nepatīk zaudēt.

- Pamanīju. Nē, mēs neskriesimies. Karsts šodien.

- Žēl. Varbūt tad sacentīsimies citādi, velns atieza dzeltenos zobus un pacēla no zemes pamatīgu laukakmeni.

- Vai zini spēli “Kurš skaļāk iekliegsies?”? Es kliedzu pir­mais. Aizver acis.

- Man ir cits piedāvājums.

- Uzmanīgi klausos!

- Tu lasīsies projām no šejienes bez sacensībām, skrie­šanas un kliegšanas. Pats, neviena nepiespiests.

- Iebāz savu piedāvājumu a d’yeabl aep arse. Velns, rādās, mācēja Senāko Runu. Es nelasīšos prom no šejie­nes. Man te patīk.

- Bet tu te esi par daudz uzdarbojies. Krietni pārsālīji ar saviem jociņiem.

- Dliweisheyss tev mani jociņi. Silvans, kā izrādījās, prata arī rūķu valodu. Bet tavs piedāvājums ir Dliweisheyss vērts. Nekur es nelasīšos. Ja nu vienīgi tu mani pie­veiksi kādā spēlē. Vai dot tev šādu iespēju? Uzspēlēsim mīklu minēšanu, ja tev netīk spēka spēles. Tūdaļ uzdošu tev mīklu ja to uzminēsi, būsi uzvarējis, bet es lasīšos prom. Ja tev neizdosies, es palieku, bet lasies tu. Pagrozi prātiņu, jo mīkla nav vienkārša.

Pirms Geralts paspēja ko iebilst, velns ieblējās, nodipināja pakaļkājas, ar asti novēzēja pa zemi un noskandēja:

- Rožainām lapiņām, pilnām pākstiņām,

Zaļo mīkstā mālā līdzās strautiņam,

Punktu punktiem ziediņš garā kātā sēd.

Nerādi to kaķim, ka to neapēd.

Nu, kas tas ir? Uzmini.

- Nav ne jausmas, vienaldzīgi atzinās raganis, pat nepūloties apdomāt. Varbūt dedestiņa?

- Nekā. Tu zaudēji.

- Bet kāda tad ir pareizā atbilde? Kam tad ir… hm… punktotas pākstiņas?

- Kāpostam.

- Klausies, ieņurdējās Geralts. Tu man sāc krist uz nerviem.

- Es tevi brīdināju, ieķiķinājās veins, ka mīkla nav vienkārša. Nu vairs nekā. Es uzvarēju un palieku. Bet tu ej projām. Sveiks un uz neredzēšanos.

- Vēl mazu mirklīti, raganis nemanot iebāza roku kabatā. Bet mana mīkla? Man taču ir tiesības revanšē­ties?

- Nē, protestēja velns. Kas vēl nebūs? Es taču varētu neatminēt. Tu mani par muļķi turi?

- Nē, pašūpoja galvu Geralts. Es tevi turu par ļaun­prātīgu, nekaunīgu tukšpauri. Tūdaļ uzspēlēsim pavisam jaunu, nepazīstamu spēli.

- Hā! Tātad tomēr! Kas tā par spēli?

- Spēli sauc, lēni teica raganis, “Nedari otram to, kas pašam nepatīk”. Tev nebūs jātaisa ciet acis.

Geralts saliecās un zibenīgi atvēzējās. Collas lieluma tērauda lodīte spalgi nošvīkstēja gaisā un ar troksni ietrie­cās velnam tieši starp ragiem. Radījums sabruka zemē kā zibens ķerts. Geralts līdaciņā ienira starp kārtīm un satvēra viņu aiz spalvainās kājas. Silvans ieblējās un sāka spārdīties; raganis aizsedza galvu ar elkoni, taču arī tad viņam iedžinkstējās ausīs, jo velns, par spīti tam, ka bija apdullis, spārdījās kā nikns mūlis. Raganis mēģināja notvert zibinošos nagus, taču nepaspēja. Kazradzis noraus­tījās, sāka bungāt pa zemi ar rokām un atkal viņam iespēra tieši pa pieri. Raganis, juzdams, ka velna kāja viņam izslīd no pirkstiem, sāka lādēties. Abi pašķīrušies sāka velties uz pretējām pusēm, ar troksni apgāzdami kārtis un pīdamies kaņepēs.

Velns pietrūkās kājās pirmais un uzbruka, noliecis ragaino galvu. Taču Geralts ari jau bija stingri nostājies kājās un bez piepūles izvairījās no uzbrukuma, satvēra radījumu aiz raga, spēcīgi parāva, nogāza zemē un pie­spieda ar ceļiem. Velns ieblējās un raidīja viņam tieši acīs spļāvienu ar tādu veiklību, no kuras nekaunētos arī ar siekalošanos sasirdzis kamielis. Raganis instinktīvi atliecās,

tomēr nelaizdams velna ragus vaļā. Silvans, mēģinādams purināt galvu, nospirināja abas kājas vienlaicīgi un pats dīvainākais ar abām trāpīja. Geralts sāka rupji lamāties, taču neatlaida tvērienu. Viņš uzrāva velnu kājās, piespieda to pie krakšķošajām kārtīm un no visa spēka iespēra pa spalvaino celi, pēc tam noliecās un iespļāva viņam tieši ausī. Velns iegaudojās un noklabināja trulos zobus.

- Nedari otram… izdvesa raganis, …to, ko pats negribi! Spēlējam tālāk?

- Bēēēēē!!! velns buldurēja un nikni spļaudījās, taču Geralts viņu spēcīgi turēja aiz ragiem un spieda galvu uz leju, līdz ar to spļāvieni trāpīja pašam velnam uz nagiem, kuri kārpīja zemi, saceldami gaisā putekļu un zāles kum­šķu mākoņus.

Pāris nākamās minūtes pagāja niknā jezgā, apmaino­ties ar lamām un spērieniem. Geralts varēja vienīgi priecā­ties, ka neviens viņu neredz, jo aina no malas nudien šķita kretīniska. Kārtējais spēcīgais spēriens abus pretiniekus atrāva vienu no otra un atsvieda uz pretējām pusēm ka­ņepju biezoknī. Velns atkal apsteidza ragani pietrausās kājās un metās bēgt, manāmi klibodams. Geralts, elsdams un notraukdams no sejas sviedrus, metās pakaļ. Viņi izlau­zās cauri kaņepēm un ieklupa apiņos. Raganis izdzirdēja auļojoša zirga pakavu dunoņu. Tā bija skaņa, kuru viņš gaidīja.

- Šeit, Ugunspuķe! Šeit! viņš ieaurojās. Apiņos!

Pēkšņi viņš ieraudzīja tieši acu priekšā zirga krūtežu

un nākamajā mirklī tika gandrīz samīts. Viņš atgrūdās no zirga kā no klints un nogāzās augšpēdu; no trieciena acīs satumsa. Taču, par spīti tam, viņš paspēja aizripot sānis uz apiņu kārtīm, izvairoties no zirgu pakaviem. Raganis veikli pielēca kājās, taču tajā pašā mirklī viņam uzbruka

otrs jātnieks un vēlreiz notrieca no kājām. Pēc tam kāds viņam uzsēdās virsū un piespieda pie zemes.

Un pēc tam bija zibsnis un neciešamas sāpes pakausī.

Un tumsa.

VI

Zobos šņirkstēja smiltis. Gribēdams tās izspļaut, viņš saprata, ka guļ ar seju pret zemi. Gribēdams pakustēties, saprata, ka ir sasiets. Viņš tik tikko pacēla galvu. Izdzirdēja balsis.

Viņš gulēja uz meža zemsedzes līdzās priedes stum­bram. Kādus divdesmit soļus tālāk stāvēja vairāki nosegloti zirgi. Caur plūksnotajām paparžu lapām viņš tos redzēja neskaidri, taču viens no zirgiem, bez šaubām, bija Uguns­puķes bēris.'

- Trīs maisi kukurūzas, viņš izdzirdēja. Labi, Torkve. Ļoti labi. Malacis.

- Tas vēl nav viss, atskanēja blējoša balss, kas varēja piederēt vienīgi velnam silvanam. Palūko šo, Galar. It kā pupiņas, bet pavisam baltas. Un kādas lielas! Bet tas, lūk, saucas rapsis. Viņi no tā taisa eļļu.

Geralts spēcīgi samiedza acis un atkal tās atvēra. Nē, tas nebija sapnis. Velns un Galars, lai kurš tas būtu, runāja Vecākajā Runā, elfu valodā. Taču vārdi “kukurūza”, “pupi­ņas” un “rapsis” tika izrunāti kopējā valodā.

- Bet tas? Kas tas ir? jautāja tas, kuru sauca par Galaru.

- Linsēklas. Lins, vai saproti? Kreklus taisa no liniem. Tas ir daudz lētāks par zīdu un arī izturīgāks. Apstrāde, man šķiet, ir visai sarežģīta, taču es izpētīšu, kas un kā.

- Kaut nu tavs lins ieaugtos, kaut nu mums neiznīktu tāpat kā rācenis, pasūdzējās Galars, turpinādams runāt šajā savādajā volapukā. Pacenties dabūt jaunus rāceņu stādus, Torkve.

- Tas vienkāršāk par vienkāršu, noblējās velns. Te ar to nav nekādu problēmu, te viss aug uz velna paraušanu. Atgādāšu, nebaidies.

- Un vēl kas, teica Galars. Uzzini, kāda ir viņu trīslauku sistēmas būtība.

Raganis uzmanīgi pacēla galvu un mēģināja pagriez­ties.

- Geralt… viņš izdzirdēja čukstu. Esi atguvies?

- Ugunspuķe… viņš atčukstēja. Kur mēs… Kas ar mums…

Ugunspuķe tikai klusām ievaidējās. Raganis izgrūda lāstu, sasprindzināja augumu un pagriezās uz sāniem.

Pļavas vidū stāvēja velns, kuru, kā tagad zināms, sauca skanīgajā vārdā Torkve. Viņš bija aizņemts, kraujot zirgiem mugurā maisus, grozus un nastas. Šajā nodarbē viņam palīdzēja garš izstīdzējis vīrietis, kurš, bez šaubām, bija Galars. Izdzirdējis ragana sakustēšanos, vīrietis pagriezās. Viņa melnie mati meta zilganu atspīdumu. Sejas vaibsti bija asi, acis lielas un mirdzošas. Un ausis smailas.

Galars bija elfs. Elfs no kalniem. Tīrākās Aen Seidhe asins, Vecākās Tautas pārstāvis.

Galars nebija vienīgais tuvumā redzamais elfs. Pļavas malā sēdēja vēl seši. Viens bija aizņemts ar rakņāšanos pa Ugunspuķes mantu maisiem, otrs strinkšķināja trubadūra kokli. Pārējie, sapulcējušies ap atsieto maisu, ņēmās kāri grauzt rāceņus un svaigos burkānus.

- Yanadain, Toruveel, teica Galars, ar galvas mājienu norādot uz gūstekņiem. Vedrai! Enn’le!

Torkve pielēca kājās un ieblējās.

- Nē, Galar! Nē! Filavandrels aizliedza! Esi aizmirsis?

- Nē, neesmu. Galars pārmeta zirgam pār skaustu divus sasietus maisus. Tikai vajag pārbaudīt, vai valgi nav kļuvuši vaļīgi.

- Ko jūs no mums gribat? ievaidējās trubadūrs, kamēr viens no elfiem, piespiedis viņu pie zemes ar celi, pārbaudīja mezglus. Kāpēc jūs mūs sasējāt? Ko jūs gri­bat? Esmu Ugunspuķe, dzej…

Geralts izdzirdēja sitiena troksni. Gandrīz izmežģī­dams kaklu, viņš pagrieza galvu.

Virs Ugunspuķes stāvošajai elfietei bija melnas acis un kraukļmelni mati, kas gluži kā ūdenskritums viļņojās pāri pleciem. Tikai ap deniņiem tie bija sapīti divās tievās bizītēs. Viņa valkāja īsu ādas jaciņu, pārvilktu pār zaļu brīva piegriezuma satīna kreklu, un piegulošus vilnas legingus, iemauktus jātnieku zābakos. Ap gurniem viņai bija apsiets krāsains lakats, kurš sniedzās līdz pusaugšstilbam.

- Que glosse? viņa vaicāja, lūkodamās raganī un rota­ļādamās ar jostai piespraustā garā dunča rokturi. Que Ven pavienn, ell’ea?

- Nell'ea, viņš iebilda. T'en pavienn, Aйn Seidhe.

- Dzirdēji? elfiete pagriezās pret biedru, slaido Seidhi, kurš, nemaz negrasīdamies piepūlēties, lai pārbaudītu Geralta saišu vaļīgumu, ar vienaldzīgu izteiksmi garenajā sejā strinkšķināja Ugunspuķes kokli. Vai dzirdēji, Vanadain? Pērtiķcilvēks prot runāt! Prot pat būt nekaunīgs!

Seidhe paraustīja plecus. Spalvas, kas rotāja viņa jaku, iečabējās.

- Tas ir vēl viens iemesls viņu nokniebt, Toruviela.

Elfiete noliecās pār Geraltu. Viņai bija garas skrops­tas, nedabiski bāla āda un vējā sasprēgājušas lūpas. Viņa

valkāja kaklarotu no grieztiem zelta bērza gabaliņiem, kas bija uzvērti uz vairākkārt ap kaklu apvītas siksniņas.

- Nu, pasaki vēl kaut ko, pērtiķcilvēk, viņa nošņācās.

- Paskatīsimies, ko spēj tava kvankstēt pieradusī rīkle.

- Kas tad nu tev vajag iegansta, raganis ar pūlēm apvēlās uz muguras un izspļāva smiltis, lai iesistu sasie­tajam? Sit bez iegansta, es taču redzēju, ka tas tev patīk. Atvieglo sirdi.

Elfiete iztaisnojās.

- Pie tevis es sirdi atviegloju jau tad, kad tev bija brīvas rokas, viņa teica. Tā biju es, kas tev pārjāja pāri ar zirgu un sadeva pa galvu. Un zini, ka es tevi arī piebeigšu, kad pienāks laiks.

Raganis neatbildēja.

- Vislabprātāk es tev iedurtu starp ribām, skatoties tieši acīs, turpināja elfiete. Taču tu šausmīgi smirdi, cilvēk. Nošaušu tevi ar loku.

- Kā vēlies, raganis paraustīja plecus, cik vien to ļāva valgi. Darīsi, ko vien gribēsi, augstsirdīgā Aen Seidhe. Sasietam un nekustīgam mērķim gan jau tu varēsi trāpīt.

Elfiete nostājās virs viņa, noliecās un nozibināja zobus.

- Ja vajadzēs, viņa nošņāca, trāpīšu, kur vien gri­bēšu. Taču vari būt drošs, ka pēc pirmās bultas neizlaidīsi garu. Un arī pēc otrās ne. Es pacentīšos, lai tu justu, kā mirsti.

- Nenāc tuvāk. Viņš saviebās, tēlodams riebumu. Tu šausmīgi smirdi, Aen Seidhe.

Elfiete atlēca atpakaļ, iešūpojās un ar atvēzienu iespēra viņam pa gurnu. Geralts saliecās un sarāvās, redzot, kurā vietā viņa grasās iespert vēlreiz. Izdevās viņš saņēma triecienu pa gūžu, taču tik spēcīgu, ka nodzinkstēja zobi.

Līdzās stāvošais elfs pavadīja spērienus ar spalgiem akor­diem uz kokles stīgām.

- Liec viņu mierā, Toruviela! ieblējās velns. Jukusi esi, vai? Galar, liec, lai viņa izbeidz!

- Thaēsse! ieaurojās Toruviela un iespēra raganim vēlreiz. Garais Seidhe spēcīgi uzsita pa stīgām; viena pār­trūka ar garu vaidu.

- Pietiek! Pietiek, dievu dēļ! nervozi iekliedzās Uguns­puķe, locīdamies pa zemi. Kāpēc tu ņirgājies par viņu, stulbais meitieti? Lieciet mūs mierā! Bet tu, lūdzams, liec mierā manu kokli, labi?

Toruviela pagriezās pret viņu, ļauni smīnot.

- Mūziķis, viņa ieņurdējās. Cilvēks un vēl mūziķis! Koklētājs! Ne vārda nesakot, viņa izrāva instrumentu garajam elfam no rokām, atvēzējusies sašķaidīja kokli pret priedes stumbru un stīgām apvītās atliekas nosvieda Ugunspuķēm uz krūtīm.

- Govs ragu tev spēlēt, mežoni, nevis kokli.

Dzejnieks kļuva nāves bāls, viņa lūpas nodrebēja.

Geralts, juzdams kaut kur dziļi iekšienē saltu niknumu, ar skatienu ieurbās Toruvielas acīs.

- Ko blenz? pieliekdamās nošņācās elfiete. Netīrais pērtiķcilvēk! Gribi, lai tev izduru tās draņķa acis?

Viņas kaklarota zvārojās pavisam tuvu. Raganis sa­springa, pēkšņi saslējās, satvēra kaklarotu zobos un spē­cīgi parāva, pievilcis kājas pie vēdera un sagriezies uz sāna. Toruviela zaudēja līdzsvaru un uzkrita viņam virsū. Geralts, mētādamies valgos kā krastā izmesta zivs, pie­spieda elfieti pie zemes, atlieca galvu atpakaļ tik stipri, ka nokrakšķēja kakla skriemeļi, un no visa spēka triecās ar pieri viņai sejā. Toruviela iegaudojās un zaudēja elpu.

Viņu rupji aizvilka no viņas nost, aiznesa, stiepjot aiz drēbēm un matiem. Kāds viņam iesita, viņš juta, kā gre­dzeni pāršķeļ ādu uz vaigukaula, mežs viņa acu priekšā sāka dejot un grīļoties. Pamanīja, kā Toruviela pietraušas ceļos, ieraudzīja viņai no deguna un lūpām plūstošās asi­nis. Elfiete izrāva no maksts dunci, taču tad pēkšņi skaļi ieraudājās, sakņupa, saķēra seju un nolieca galvu starp ceļiem.

Garais elfs raibām spalvām izrotātajā jakā izņēma viņai no rokām dunci un pienāca pie sagūstītā ragana. Viņš pasmīnēja, paceldams asmeni.

Geralts redzēja šo ainu iekrāsojamies sarkanu. Asinis no pieres, kas bija savainota pret Toruvielas zobiem, lija viņam redzokļos.

- Nē! ieblējās Torkve, pieklupis pie elfa un iekāries viņam elkonī. Nenogalini! Nē!

- Voe’rle, Vanaddin, pēkšņi atskanēja skanīga balss.

- Quess aen? Caelm, evelliēnn! Galarr!

Geralts pagrieza galvu tiktāl, cik to ļāva viņa matos ieķērusies roka.

Zirgs, kurš parādījās pļavā, bija sniegbalts, tam bija garas, mīkstas krēpes zīžainas gluži kā sievietes mati. Jātniekam, kurš sēdēja greznajos seglos, bija tieši tādas pašas krāsas mati, uz pieres saņemti ar smaragdiem rotātu apsēju.

Torkve mekšķinādams metās pie zirga, pieķērās pie pavadas un apbēra baltmati ar runas plūdiem. Seidhe viņu pārtrauca ar valdonīgu žestu un nolēca no zirga. Viņš pie­nāca pie Toruvielas, kuru pieturēja divi elfi, un uzmanīgi noņēma viņai no sejas asiņaino mutautu. Toruviela skaļi ievaidējās. Seidhe nogrozīja galvu, pagriezās pret ragani, piegāja tuvāk. Zem melnajām, liesmojošajām acīm, kuras

gluži kā zvaigznes dega bālajā sejā, bija redzami zili loki, it kā viņš vairākas naktis pēc kārtas nebūtu gulējis.

- Tu spēj kost pat sasiets, viņš klusi un bez akcenta teica kopējā valodā, kā bazilisks. Izdarīšu secinājumus.

- Toruviela sāka, ieblējās velns. Viņa to sasietu spārdīja, kā prātu zaudējusi…

Elfs ar žestu atkal lika apklust. Paklausot viņa īsajām pavēlēm, citi Seidhes aizvilka ragani un Ugunspuķi līdz priedei un ar jostām piesēja pie stumbra. Pēc tam visi nometās ceļos pie Toruvielas, to aizsegdami ar saviem augumiem. Geralts dzirdēja, kā viņa kādā mirklī, raustī­damās viņu rokās, iekliedzas.

- Es to negribēju, teica velns, joprojām stāvēdams viņiem līdzās. Negribēju, cilvēk. Nezināju, ka viņi parā­dīsies tieši tad, kad mēs… Kad tevi apdullināja, bet tavu biedru sasēja, es lūdzu, lai viņi jūs atstātu turpat, apiņos. Bet…

- Viņi nevarēja atstāt lieciniekus, norūca raganis.

- Mūs taču nenogalinās? ievaidējās Ugunspuķe.

- Mūs taču ne…

Torkve klusēja, šņaukādams mīksto degunu.

- Nolāpīts, atkal ievaidējās dzejnieks. Mūs noga­linās? Kas par lietu, Geralt? Kam mēs bijām par liecinie­kiem?

- Mūsu ragainais draugs Ziedu Ielejā pilda īpašu misiju. Vai tiesa, Torkve? Viņš elfu uzdevumā zog sēklas, stādus, ziņas par lauksaimniecības prasmēm… Ko vēl, velns?

- Visu, ko var, iemekšķinājās Torkve. Visu, ko pie­prasa. Bet tu parādi man lietu, kas viņiem nav vajadzīga. Viņi kalnos cieš badu, īpaši ziemā. Bet par zemkopību viņiem nav ne jausmas. Kamēr pieradinās dzīvniekus vai putnus, kamēr kaut ko izaudzēs dobēs… viņiem tam nav laika, cilvēk.

- Man pie pakaļas, cik viņiem ir laika. Ko es viņiem izdarīju? ievaidējās Ugunspuķe. Ko es viņiem sliktu izdarīju?

- Padomā labi, teica baltmatainais elfs, kurš nedzir­dami bija pienācis klāt, un tad varbūt spēsi atbildēt uz šo jautājumu.

- Viņš vienkārši atriebjas par visām pārestībām, kuras elfi piedzīvojuši no cilvēkiem, greizi pasmīnēja raganis.

- Viņam ir vienalga, kam atriebties. Neļaujies apmānīties viņa cildenā izskata uz izmeklētās valodas dēļ, Ugunspuķe. Viņš ne par matu neatšķiras no tās melnaces, kas mūs spārdīja. Viņam uz kaut ko ir jāizgāž savas bezspēcīgās dusmas.

Elfs pacēla salauzto Ugunspuķes kokli. Brīdi klusē­dams lūkojies uz sadragāto instrumentu, viņš beidzot to aizsvieda krūmos.

- Ja es gribētu ļaut vaļu dusmām vai atriebībai, viņš teica, rotaļādamies ar baltas, mīkstas ādas cimdiem, es naktī iebruktu ielejā un izkautu visus tās iedzīvotājus. Tas ir vienkāršāk par vienkāršu, viņi pat neizliek sardzi. Viņi mūs neredz un nedzird, staigājot pa mežu. Kas varētu būt vienkāršāk, vieglāk par strauju, klusu bultu, kas izšauta no koka aizsega? Taču mēs nerīkojam uz jums medības. Tu, cilvēk ar savādajām acīm, sarīkoji medības uz mūsu draugu, silvanu Torkvi.

- Ēēēē, tas ir pārspīlēts, iemekšķinājās velns. Kas nu tās par medībām. Drusku paspēlējāmies…

- Tieši jūs, cilvēki, ienīstat visu, kas ir atšķirīgs no jums, kaut vai tā būtu tikai ausu forma, rāmi turpināja elfs, nepievērsdams kazradzim uzmanību. Tādēļ jūs atņē­māt mums mūsu zemi, izdzināt mūs no mājām, padzināt uz mežonīgajiem kalniem. Ieņēmāt mūsu Blathanna Leju,

Ziedu Ieleju. Esmu Filavandrels aen Fidhails no Sudraba Torņiem, no Feleaomu dzimtas no Baltajiem Kuģiem. Tagad, aizdzīts uz pasaules malu, esmu Filavandrels no Pasaules malas.

- Pasaule ir plaša, norūca raganis. Varam visi tajā iemitināties. Vietas pietiek.

- Pasaule ir plaša, atkārtoja elfs. Tas tiesa, cilvēk. Taču jūs šo pasauli esat izmainījuši. Sākumā jūs to izmai­nījāt ar spēku, izrīkojāties ar to tā, kā rīkojaties ar visu, kas jums gadās pa rokai. Tagad izskatās, ka pasaule sākusi jums piemēroties. Sākusi liekties jūsu priekšā. Pakļāvusies jums.

Geralts neteica ne vārda.

- Torkve teica taisnību, turpināja Filavandrels. Jā, mēs ciešam badu. Jā, mums draud iznīcība. Saule spīd citādi, gaiss ir cits, ūdens vairs nav tāds, kāds bija kād­reiz. Tas,'ko kādreiz ēdām, no kā pārtikām, iet bojā, sarūk augumā, sanīkst. Mēs atšķirībā no jums, cilvēki, nekad nearām zemi, neplosījām to ar kapļiem un spīļarkliem. Jums zeme maksā asiņainus meslus. Mūs tā apdāvināja. Jūs zemei viņas dārgumus izplēšat ar spēku. Mums zeme dzemdēja un ziedēja, jo mūs mīlēja. Ko lai dara neviena mīlestība neturpinās mūžīgi. Taču mēs gribam turpināties.

- Tā vietā, lai graudus zagtu, tos var nopirkt. Tik, cik vien jums būs nepieciešams. Jums joprojām ir milzums lietu, kuras cilvēki uzskata par ārkārtīgi vērtīgām. Jūs varat tirgoties.

Filavandrels nicīgi pasmīnēja.

- Ar jums? Nekad.

Geralts savieba seju, uz vaiga sakaltušās asinis sadrupa.

- Jupis jūs rāvis ar visu jūsu lepnību un nicinājumu! Negribēdami sadzīvot, jūs paši nolemjat sevi iznīcībai. Sadzīvot, vienoties ir jūsu vienīgā iespēja.

Filavandrels noliecās uz priekšu; viņa acis iezibējās.

- Sadzīvot pēc jūsu noteikumiem? viņš jautāja pār­vērstā, taču joprojām rāmā balsī. Atzīstot jūsu pārspēku? Zaudējot sevi? Sadzīvot kā kam? Kā gūstekņiem? Pārijiem? Sadzīvot kopā ar jums aiz mūriem, ar kuriem jūs no mums nošķiraties pilsētās? Sadzīvot ar jūsu sievietēm un tādēļ iet uz karātavām? Skatīties, kāds liktenis uz katra soļa sagaida bērnus, kas dzimuši no šādas sadzīvošanas? Kāpēc tu vairies no mana skatiena, savādais cilvēk? Kā iegrozīju­sies tava sadzīvošana ar līdzcilvēkiem, no kuriem tu taču nedaudz atšķiries?

- Nekas, var iztikt, raganis ieskatījās viņam tieši acīs.

- Kaut kā galā tieku. Jo citādi nevaru. Citas izejas man nav. Es kaut kā spēju pārvarēt iedomību un lepnību sava citāduma dēļ, jo sapratu, ka iedomība un lepnība, kaut arī būdama aizsardzība pret citādību, ir visai nožēlojams vai­rogs. Jo es sapratu, ka saule spīd citādi, jo kaut kas mai­nās, taču es neesmu šo pārmaiņu centrs. Saule spīd citādi un spīdēs, un draudēšana tai ar nūju neko nedos. Jāatzīst fakti, elf. No tā ir jāmācās.

- Tieši to jūs gribat, vai tiesa? Filavandrels ar delnu notrausa sviedrus, kas bija izriesušies uz viņa bālās pie­res virs baltajām uzacīm. To jūs gribat uzspiest citiem? Pārliecību, ka, lūk, pienācis jūsu laiks, jūsu cilvēku ēra un laikmets? Ka tas, ko jūs nodarāt citām rasēm, ir tikpat dabiski kā saules lēkts un riets? Ka visiem ar to ir jāsamierinās, tas jāatzīst? Un tu man vēl pārmet lepnību? Bet kas ir šie uzskati, kurus tu man sludini? Kādēļ jūs, cilvēki, neatzīstat, ka jūsu valdīšanā pār pasauli ir tikpat daudz dabiskuma kā utīs, kas savairojušās kažokā? Ar tādiem pašiem panākumiem tu varētu man ieteikt sadzī­vot ar utīm, ar tikpat lielu uzmanību es varētu uzklausīt

utis, kuras apmaiņā pret viņu virsvaras atzīšanu visžēlīgi atļautu kopīgi lietot kažoku.

- Nu tad netērē laiku diskusijām ar tik nepatīkamu insektu, elf, teica raganis, tik tikko valdīdams balsi.

- Tomēr mani izbrīna tas, cik ļoti tu vēlies tādā uti kā es atmodināt vainas un nožēlas apziņu. Tu esi nožēlojams, Filavandrel. Tu esi iekarsis, alksti atriebības un apzinies savu bezspēcību. Uz priekšu, nodur mani ar zobenu! Atrie­bies visai cilvēku rasei! Redzēsi, cik jutīsies atvieglots. Ie­sper vispirms man pa olām vai zobiem tāpat kā tā tava Toruviela.

Filavandrels pagrieza galvu.

- Toruviela ir slima, viņš teica.

- Pazīstu šo slimību un tās izpausmes, Geralts nospļāvās pār plecu. Tam, ko viņai piedāvāju, vajadzētu palīdzēt.,

- Patiešām, šai sarunai nav jēgas, Filavandrels piecē­lās. Man žēl, bet mums nāksies jūs nogalināt. Ar atriebību tam nav nekāda sakara, tas ir tīri praktisks risinājums. Torkvem joprojām jāpilda savs uzdevums, un nevienam nedrīkst rasties aizdomas, kā uzdevumā viņš to dara. Mēs nespējam ar jums karot, bet ar tirgošanos un maiņu mūs nepiemānīsi. Neesam jau nu tik naivi, lai nezinātu, kas stāv aiz jūsu tirgoņiem. Un kurš atnāk pēc viņiem. Un kāda veida sadzīvošanu viņš atnes.

- Elf, ierunājās Ugunspuķe, kurš līdz šim brīdim bija gulējis klusu. Man ir draugi. Cilvēki, kuri par mums dos izpirkumu. Ja vēlies, arī pārtikas veidā. Jebkurā veidā. Padomā par to. Taču ne jau nozagtie graudi jūs glābs…

- Viņus neglābs nekas, viņu pārtrauca Geralts. Ne­lokies viņa priekšā, Ugunspuķe, nelūdzies žēlastību. Tas ir bezjēdzīgi un nožēlojami.

- Kā tāds, kurš dzīvo tik īsu brīdi, Filavandrela smaids šķita piespiests, tu izrādi pārsteidzošu nicinājumu pret nāvi.

- Dzīvo un mirst tikai vienu reizi, mierīgi teica raganis. Utīm ļoti piemērota filozofija, vai ne? Bet tava ilgmū­žība? Man tevis žēl, Filavandrel.

Elfs sarauca uzacis.

- Paskaidro: kādēļ?

- Jūs esat nožēlojami smieklīgi, jūs ar zagtu sēklu maišeļiem un nastām apkrautiem zirgiem, ar graudu riek­šavu, ar to kripatu, ar kuras palīdzību jūs cerat izdzīvot. Un ar šo jūsu misiju, kurai būtu jānovērš jūsu domas no tuvās iznīcības. Tu taču zini, ka tās jau ir beigas. Nekas neizaugs plakankalnēs, nekas neienāksies, nekas vairs jūs neglābs. Taču jūs esat ilgdzīvotāji, jūs dzīvosiet ilgi, ļoti ilgi savā augstprātīgi izvēlētajā izolācijā aizvien mazākā skaitā, aizvien vājāki, aizvien sarūgtinātāki. Un tu zini, kas tobrīd notiks, Filavandrel. Tu zini, ka tad izmisuši jau­nekļi ar simtgadīgu sirmgalvju redzokļiem un noziedēju­šas, slimas bezbērnu jaunavas tādas kā Toruviela aizve­dīs uz ieleju tos, kuri vēl būs spējīgi noturēt rokās zobenus un lokus. Jūs nokāpsiet ziedošās ielejās satikt nāvi, alkstot nomirt cieņpilni kaujā, nevis nāves gultā, kurā jūs noliks anēmija, tuberkuloze un cinga. Tad tu, ilgmūžīgais Aen Seidhe, tu atminēsies mani. Atminēsies, ka man tevis bija žēl. Un sapratīsi, ka man bija taisnība.

- Laiks rādīs, kam bija taisnība, klusi teica elfs. Arī šeit slēpjas ilgmūžības priekšrocības. Man ir iespēja par to pārliecināties. Kaut vai, pateicoties šai nozagtajai graudu riekšai. Tev šādas iespējas nebūs. Pēc mirkļa tu mirsi.

- Apžēlojies kaut vai par viņu, Geralts pamāja uz Ugunspuķes pusi. Nē, nevis patētiskas žēlsirdības dēļ.

Saprāta apsvērumu dēļ. Mani neviens nepieminēs, bet viņu vēlēsies atriebt.

- Tu par zemu novērtē manas prāta spējas, vilcino­ties teica elfs. Ja viņš, pateicoties tev, izdzīvos, tad, bez šaubām, jutis pienākumu tevi atriebt!

- Vari par to nešaubīties! iesaucās Ugunspuķe, bāls kā nāve. Vari būt drošs, kucesdēls. Nogalini arī mani, jo es tev apsolu, ka nākamajā reizē pret jums kājās sacelšu visu pasauli. Tad redzēsi, ko spēj kažoka blusas! Mēs jūs piebeigsim, kaut arī nāktos nolīdzināt līdz ar zemi visus jūsu kalnus! Vari būt par to drošs!

- Tu gan esi muļķis, Ugunspuķe, nopūtās raganis.

- Tikai vienreiz dzīvo, tikai vienreiz mirst, braši teica dzejnieks, kaut arī viņa zobi klabēja kā kastaņetes.

- Tas visu atrisina, Filavandrels izvilka aiz jostas aizspraustos cimdus un tos uzvilka. Laiks pabeigt šo epizodi.

Paklausot viņa īsajai pavēlei, elfi ar lokiem nostājās pretī gūstekņiem. Viņi to darīja ātri, acīmredzot jau bija sen gaidījuši pavēli. Viens, kā raganis pamanīja, joprojām gremoja rāceni. Toruviela ar auduma un bērza tāss loks­nēm krusteniski apsaitētu muti un degunu nostājās līdzās strēlniekiem. Bez loka.

- Aizsiet jums acis? jautāja Filavandrels.

- Vācies, raganis novērsās. Ej tu…

- A d’yeabl aep arse, pabeidza Ugunspuķe, klabinā­dams zobus.

- Ak nē! pēkšņi ieblējās velns, pieskriedams un aiz­segdams abus nolemtos. Jūs ko esat prātu zaudējuši? Filavandrel! Mēs tā nebijām runājuši! Ne tā! Tev vajadzēja viņus aizvest kalnos, paturēt kaut kur alās, kamēr mēs te pabeigsim…

- Torkve, teica elfs. Es nevaru. Es nevaru riskēt. Vai redzēji, ko viņš, sasiets būdams, izdarīja Toruvielai? Es nevaru riskēt.

- Man nav daļas gar to, ko tu vari vai nevari! Ko jūs te iedomājaties? Ka es jums ļaušu slepkavot? Te, uz manas zemes? Te, blakus manai nometnes vietai? Jūs, nolāpītie muļķi! Lasieties prom kopā ar visiem jūsu lokiem, citādi ka ņemšu jūs uz ragiem, uk, uk!

- Torkve, Filavandrels iesprauda rokas sānos. Tas, kas mums jādara, ir nepieciešamība.

- Duweisheyss, nevis nepieciešamība!

- Paej malā, Torkve.

Kazradzis papurināja ausis, ieblējās vēl skaļāk, izval­bīja acis un salieca elkoni rūķu vidū populārā apvainojošā žestā.

- Nevienu jūs nenogalināsiet! Sēdieties zirgos un lasie­ties kalnos aiz kalnu pārejām! Citādi jums būs jānogalina ari mani!

- Esi prātīgs, lēni teica baltmatainais elfs. Ja mēs viņus atstāsim dzīvus, cilvēki uzzinās par tevi par to, ko tu dari. Viņi tevi noķers un nomocīs. Tu taču viņus pazīsti.

- Pazīstu, blēja velns, joprojām ar savu augumu aizsegdams Geraltu un Ugunspuķi, vēl labāk nekā jūs! Nudien nezinu, ar kuriem labāk turēties kopā! Nožēloju, ka sametos kopā ar jums, Filavandrel!

- Pats to gribēji, salti teica elfs, dodot zīmi strēlnie­kiem. Pats to gribēji, Torkve. L’sparelleān! Evellienn!

Elfi no makiem izvilka bultas.

- Paej malā, Torkve, sakodis zobus, teica Geralts.

- Tam nav jēgas. Paej malā.

Velns, nekustēdams ne no vietas, parādīja viņam rūķu žestu.

- Dzirdu… mūziku… Ugunspuķe pēkšņi iešņukstējās.

- Tā mēdz būt, teica raganis, vērodams bultu smai­les. Neņem pie sirds. Nav nekāds kauns zaudēt prātu no bailēm.

Filavandrela seja pēkšņi pārvērtās. Baltmatainais Seidhe pēkšņi pagriezās un īsi, aprauti uzsauca strēlniekiem. Strēlnieki nolaida ieročus.

Pļavā iznāca Lilija.

Tā vairs nebija tieviņa lauku meitene nātnos svārciņos. Pa pļavas zāli gāja nē, nevis gāja, bet uz viņu pusi slī­dēja Karaliene, starojoša, zeltmataina, liesmojošām acīm, neatvairāma Pļavu un Lauku Karaliene, izrotāta ziedu, vārpu, zāļu vītnēm. Pie viņas kreisās rokas spriņģoja brie­dēns, pie labās čabinājās liels ezis.

- Dana Meadbh, godbijīgi teica Filavandrels, nolieca galvu un.nometās ceļos.

Ceļos cits pēc cita nometās arī atlikušie elfi un lēnām, it kā vilcinoties, goddevīgi zemu nolieca galvas. Pēdējā ceļos nometās Toruviela.

- Haēl, Dana Meadbh, atkārtoja Filavandrels. Lilija neatbildēja sveicienam. Viņa apstājās dažus soļus no elfa, pievērsa zilo acu skatienu Ugunspuķēm un Geraltam. Torkve, arīdzan nometies ceļos, godbijīgi saliecies, tūdaļ pat ņēmās atsaitēt valgus. Neviens no Seidhēm nepakus­tējās.

Lilija joprojām stāvēja Filavandrela priekšā. Viņa neat­bildēja, neizdvesa ne mazāko skaņu, taču raganis redzēja, kā pārvēršas elfa seja, juta viņus aptverošo auru, un viņam nebija šaubu, ka starp abiem notiek domu apmaiņa. Velns viņu pēkšņi pavilka aiz piedurknes.

- Tavs draugs, viņš klusu iemekšķinājās, ir nolēmis noģībt. Tieši laikā. Ko darīt?

- Iedod viņam pāris reižu pa muti.

- Ar lielāko prieku.

Filavandrels piecēlās. Pēc viņa pavēles elfi acumirklī metās apseglot zirgus.

- Nāc mums līdzi, Dana Meadbh, teica baltmatainais elfs. Tu esi mums vajadzīga. Nepamet mūs, Mūžīgā. Neliedz mums savu svētību. Mēs bez tās pazudīsim.

Lilija lēni pagrieza galvu, norādīja uz austrumiem kalnu virzienā. Elfs paklanījās, maidzīdams plaukstās sava baltkrēpjainā zirga rotāto pavadu. Silvana pieturēts, bāls un kluss pienāca Ugunspuķe. Lilija paskatījās uz viņu, pasmaidīja. Ielūkojās raganim acīs, lūkojās ilgi. Neteica ne vārda. Vārdi nebija vajadzīgi. Lielākā daļa elfu jau bija seg­los, kad pienāca Filavandrels un Toruviela. Geralts palūko­jās elfietes melnajās acīs, kas vīdēja virs apsējiem.

- Toruviela… viņš iesāka. Un nepabeidza.

Elfīete pamāja. Noņēma no seglu loka kokli brīniš­ķīgu viegla koka instrumentu ar meistarīgām intarsijām un slaiku, grebtu grifu. Ne vārda nesakot, viņa pasnie­dza kokli Ugunspuķēm. Dzejnieks pieņēma instrumentu, paklanījās, arī neteikdams ne vārda, taču viņa skatiens izteica daudz.

- Ardievu, savādais cilvēk, Filavandrels klusi teica Geraltam. Tev taisnība. Vārdi nav vajadzīgi. Tie neko nemaina.

Geralts klusēja.

- Pēc ilgākām pārdomām, turpināja Seidhe, es nonācu pie secinājuma, ka tev bija taisnība. Tad, kad tev bija mūsu žēl. Tādēļ uz redzēšanos. Uz drīzu redzēšanos tajā dienā, kad mēs nokāpsim ielejā, lai nomirtu ar godu. Tad mēs meklēsim tevi es un Toruviela. Nepievil mūs.

Ilgāku brīdi viņi raudzījās viens otrā klusējot. Pēc tam raganis teica īsi un vienkārši:

- Pacentīšos.

VII

- Dievu dēļ, Geralt, Ugunspuķe pārtrauca spēlēt. Apkampa kokli, pieglauda pie tās vaigu. Šis koks pats dzied! Šīs stīgas ir dzīvas! Kas par brīnumainu toni! Jupis rāvis, par šo koklīti pāris spērienu un mazliet baiļu ir ļoti zema maksa. Es ļautu sevi spārdīt no rīta līdz vakaram, ja vien zinātu, ko par to saņemšu. Geralt! Vai tu mani vispār klausies?

- Ir grūti jūs nedzirdēt, raganis pacēla galvu no grā­matas un palūkojās uz velnu, kurš joprojām nikni pūta ērmotā stabulē, kas bija sastiķēta no dažāda garuma nied­res gabaliem. Es jūs dzirdu, visa apkārtne dzird.

- Dūvvelsheyss, nevis apkārtne. Torkve nolika malā stabuli. Tuksnājs, un tikai. Pakaļas caurums. Ek, žēl manu kaņepju!

- Kaņepju šim žēl, iesmējās Ugunspuķe, uzmanīgi pievilkdams smalki grieztās kokles tapas.

- Vajadzēja sēdēt biezoknī kā pelei zem slotas, nevis baidīt meitiešus, bojāt dambjus un piegānīt akas. Domāju, ka tagad tu būsi uzmanīgāks un atmetīsi savus jociņus, vai ne, Torkve?

- Man patīk joki, velns paziņoja, atiezis zobus, un es nespēju bez tiem iedomāties savu dzīvi. Bet lai jums tiek apsolu, ka jaunos apvidos būšu uzmanīgāks. Jokošu daudz izmanīgāk.

Nakts bija nomākusies un vējaina, vēja brāzmas locīja niedres, šalca krūmos, kuru vidū viņi bija izvietojuši

apmetni. Torkve savā migā grozījās, ar asti sizdams odus. No ezera ar plunkšķi izlēca zivs.

- Šo mūsu ceļojumu uz pasaules malu es aprakstīšu balādē, paziņoja Ugunspuķe, un tevi, Torkve, es arī tur aprakstīšu.

- Nedomā, ka tiksi sveikā cauri, norūca velns. Arī es uzrakstīšu balādi un aprakstīšu tevi, turklāt tā, ka div­padsmit gadus nevarēsi rādīties kārtīgu cilvēku sabiedrībā. Tad tik tu redzēsi. Geralt?

-Ko?

- Vai izlasīji ko interesantu grāmatā, kuru tik nekrietni izmānīji no lauķiem?

- Kā tad.

- Nu tad palasi mums, kamēr uguns vēl nav apdzisusi.

-Jā, jā, Ugunspuķe sāka strinkšķināt Toruvielas kok­les skanīgās stīgas. Palasi gan, Geralt.

Raganis atbalstījās uz elkoņa un piebīdīja grāmatu tuvāk ugunskuram.

- Ieraudzīt viņu var, viņš sāka, vasaras laikā, lapu un ziedu mēnešos, līdz pat veļu mēneša dienām, bet vis­biežāk tas notiek Sirpja svētkos, kuru vecajie dēvēja par “Lammas”. Parādās viņa kā Gaišmataina Jaunava, ziediem rotāta, bet tiecas pie viņas visi vienalga, zāle vai zvērs. Tādēļ viņas vārds ir Dzīvaine. Vecajie viņu sauc par “Danamebi”. Bārdaiņi, kaut arī kalnu viducī, ne pļavās mitinās, viņu tur cieņā un dēvē par “Bloēmenmagde”.

- Danamebi, norūca Ugunspuķe. Dana Meabdh, Pļavu un Lauku Jaunava.

- Kad Dzīvaine nāk, zeme zied un dzemdē un raženi augļojas katra radība tāda ir viņas vara. Visas tautas no ievāktās ražas tai ziedu nes cerībā karstā, ka tieši viņus, ne svešu zemi Dzīvaine apciemos. Jo runā arī, ka reiz galu

galā Dzīvaine apmetīsies tās tautas vidū, kura pār citām pacelsies, taču tās gan ir sievu pļāpas. Jo taisnību gudrajie teic, ka Dzīvaine zemi vien mīlē un to, kas uz tās aug un dzīvo, vienādi, bez izšķirības, vai smildziņa tā vissīkākā vai tārpiņš visklusākais, un tautas visas viņai nav vairāk vērtas kā pati šī smildziņa smalkākā, jo kādureiz gluži tāpat tās zudīs un jaunas to vietā, citas ciltis reiz nāks. Bet Dzīvaine mūžīga ir, bija un būs, mūžīgi mūžam, līdz laiku galam.

- Līdz laiku galam! iedziedājās trubadūrs un nostrinkšķināja kokli. Torkve pievienojās, pūzdams augstu trelli uz savas niedru stabules. Esi sveicināta, Pļavu un Lauku Jaunava! Par ražu, par ziediem Blathana Lejā un arī par šo dziesminieka ādu, kuru paglābi no bultu smailēm! Ziniet, es jums kaut ko pateikšu.

Viņš pārtrauca spēlēt, apkampa kokli kā bērnu un noskuma.'

- Laikam nepieminēšu balādē elfus un grūtības, ar kurām tiem nācās cīnīties. Netrūktu salašņu, kas labprāt dotos kalnos… Nevajag pasteidzināt…

Trubadūrs apklusa.

- Pabeidz, rūgti teica Torkve. Tu gribēji teikt: pastei­dzināt to, kas tāpat ir neizbēgams. Nenovēršams.

- Nerunāsim par to, viņus pārtrauca Geralts. Kādēļ par to runāt? Vārdi nav vajadzīgi. Sekojiet Lilijas piemē­ram.

- Viņa sazinājās ar elfu telepātiski, nomurmināja bards. Es to jutu. Vai tiesa, Geralt? Tu taču labi jūti šāda veida saziņu. Vai saprati, par ko… Ko viņa vēstīja elfam?

- Šo un to.

- Par ko viņa runāja?

- Par cerību. Par to, ka viss atjaunojas un nebeidz atjau­noties.

- Tik vien?

- Ar to pietika.

- Hm… Geralt? Lilija dzīvo laukos, starp ļaudīm. Vai tu uzskati, ka…

- … ka viņa paliks to vidū? Te, Blathanna Lejā? Varbūt.

Ja…

- Ja kas?

-Ja cilvēki izrādīsies tā cienīgi. Ja pasaules mala paliks pasaules mala. Ja mēs ievērosim robežas. Nu, pietiks pļā­pāt, puiši. Laiks gulēt.

- Tas tiesa. Pusnakts tuvu, uguns izdeg. Vēl pasēdēšu, man atskaņas vislabāk atnāk pie dziestoša ugunskura. Bet manai balādei vajag nosaukumu. Skaistu nosaukumu.

- Varbūt “Pasaules mala”?

- Banāli, nosprauslājās dzejnieks. Pat ja būtībā tā arī ir mala, šī vieta jādēvē citādi. Metaforiskāk. Varu gal­vot, ka tu zini, kas ir metafora, vai ne, Geralt? Hm… jāpa­domā… “Tur, kur…”. Nolāpīts. “Tur, kur…”.

- Arlabunakti, teica velns.