Saprāta balss 6

Raganis atsēja kreklu, atlipināja no skausta slapjo lina audumu. Alā bija ļoti silti, pat karsti; gaisu pildīja smags, slapjš tvaiks, kas kondensējās uz apsūnojušiem bluķiem un sienu bazalta plāksnēm.

Visapkārt bija redzami augi. Tie auga pamatnē izkaltos un ar kūdru pildītos padziļinājumos, lielās kastēs, silēs un podos. Tie vijās augšup pa klintīm, pa koka režģiem un kārtīm. Geralts tos ar interesi vēroja, atpazīdams dažus retus eksemplārus tos, kuri bija raganu zāļu un eliksīru, maģisko filtru un burvju dziru sastāvā. Un citus, vēl retā­kus, par kuru īpašībām viņš varēja vienīgi nojaust. Un arī tādus, kurus viņš vispār nepazina un par kuriem nebija dzirdējis. Redzēja, ka alas sienas klāj zvaigžņlapu amoliņa puduri, no milzu podiem karājas tukšgalves blīvās lodes, asinssarkanām ogām aplipušie arenārijas dzinumi. Atpa­zina gaļīgās, resnām dzīslām cauraustās skorocela lapas, zeltainas atvizmas klātos nemēra bordo krāsas ovālus, zāģgrauzes tumšās bultiņas. Pamanīja akmens bluķiem piekļā­vušos plūksnaino ašņusūnu, vārnaces mirguļojošos gumus un tīģeru strīpām klātās peļastu dzeguzenes plāksnītes.

Alas ēnainajā daļā pelēkas kā laukakmeņi blīda sāteņsēnes cepurītes. Netālu auga lūšoga, kura spēja neitralizēt jebkuru zināmo toksīnu vai indi. No augsnē iegremdētajām kastēm izlīdušās necilās dzeltenpelēkās slotiņas noteikti

bija rītkāja sakne, kurai piemita spēcīgas, universālas dziedināšanas spējas.

Alas vidu aizņēma ūdensaugi. Geralts redzēja raglapēm un bruņurupuču ūdensziediem pilnus toverus un basei­nus, kurus klāja peldošās ričijas biezā sega parazitējošās kurkumas barība. Stikla trauki, pilni halucinogēnās divbultes stiebru mudžekļiem, slaikām, tumšzaļām kriptokorīnām un diegoņu kamoliem. Dubļainas, aizaugušas siles neskaitāmu pelējumu, aļģu un purva augāja audzētavas.

Nenneke, uzrotījusi priesterienes tērpa piedurknes, izņēma no groziņa grieznes, kaula grābeklīti un, ne vārda nesakot, ķērās pie darba. Geralts apsēdās uz soliņa starp gaismas šaltīm, kas plūda lejup no lielajām kristāla plāk­snēm alas velvēs.

Priesteriene pie sevis murmināja un dungoja, veikli gremdējot rokas lapu un dzinumu biežņā, ātri šņakstināja šķēres, piepildīja groziņu ar zaļumu pušķīšiem. Sakār­toja mietiņus un režģus, kas balstīja augus, ik pa brīdim pabakstīja zemi ar grābeklīša kātu. Dažbrīd, dusmīgi mur­minot, izrāva nokaltušos vai satrūdējušos stiebrus un meta tos humusa savācējos par barību sēnēm un citiem zvīņainiem un čūskas gredzenos savijušamies augiem, kurus raganis nepazina. Viņš nebija drošs, vai tie pat bija augi, raganim šķita, ka spīdīgās saknes lēnām kustas, stiepjot pret priesterienes rokām spalvainos izaugumus.

Bija silts. Ļoti silts.

- Geralt?

- Klausos, viņš pārvarēja uzmākušos miegainību. Nenneke, rotaļādamās ar šķērēm, lūkojās uz viņu caur lie­lajām, plūksnotajām mušukrūma lapām.

- Vēl neaizbrauc. Paliec. Dažas dienas ilgāk.

- Nē, Nenneke. Man jau laiks doties ceļā.

- Kas tevi dzen? Par Herevardu tev nav jāuztraucas. Bet tas ciemaslota Ugunspuķe lai brauc, kur acis rāda. Paliec, Geralt.

- Nē, Nenneke.

Priesteriene nošņakstināja šķēres.

- Vai tādēļ tu tā steidzies pamest templi, ka baidies no tā, ka viņa tevi te atradīs?

- Jā, viņš bez vilcināšanās atzinās. Uzminēji.

- Šī nebija no grūtākajām mīklām, viņa noņurdēja.

- Nomierinies taču. Jenefera jau te bija. Pirms diviem mēne­šiem. Viņa tik drīz neatgriezīsies, jo mēs saķīvējāmies. Nē, ne jau par tevi, par tevi viņa pat nejautāja.

- Nejautāja?

- Ak tad tas tev sāp, iesmējās priesteriene. Tu esi egocentriķis kā jau ikviens vīrietis. Nav nekā sliktāka par intereses trūkumu, vai tiesa? Par vienaldzību? Taču nekrīti izmisumā. Es pazīstu Jeneferu pārāk labi. Viņa nejautāja neko, taču uzmanīgi lūkojās visapkārt, meklēdama tavas klātienes pēdas. Taču viņa uz tevi ir varen nikna, to es jutu.

- Par ko tad jūs saķīvējāties?

- Ne par ko tādu, kas attiektos uz tevi.

- Es tāpat zinu.

- Nedomāju vis, rāmi teica Nenneke, nostiprinot mie­tiņus. Tava zināšana ir ļoti virspusēja. Viņas zināšana par tevi, taisnību sakot, arī. Tas ir tipiski sakaram, kāds starp jums pastāv vai pastāvēja. Jūs abi neesat spējīgi ne uz ko vairāk kā vien uz krietni sakāpinātu seku novērtē­šanu, vienlaikus ignorējot iemeslus.

- Viņa bija šeit, lai mēģinātu ārstēties, viņš saltā tonī teica. Par to arī saķīvējāties. Atzīsti.

- Neko es neatzīšu.

Raganis piecēlās, nostājās pilnā apgaismojumā zem vienas no kristāla plāksnēm alas velvēs.

- Panāc uz mirklīti, Nenneke. Uzmet aci.

Viņš atsēja jostā ieslēptu kabatiņu, izvilka mazu vlstokllti miniatūru kazādas maisiņu un izbēra tā saturu plaukstā.

- Divi dimanti, viens rubīns, trīs skaisti nefrīti, intere­sants ahāts. Nenneke bija lietpratēja visā. Cik tas tev maksāja?

- Divarpus tūkstošus Temperas orenu. Maksa par Vizimas strigu.

- Par uzšķērsto kaklu, saviebās priesteriene. Nūjā, viss atkarīgs no cenas. Bet labi vien darīji, pārvēršot ska­nošo šajos stikliņos. Orenam ir maza vērtība, bet akmeņu cena Vizimā nav augsta pārāk tuvu atrodas Mahakamas rūķu raktuves. Ja pārdosi šos akmentiņus Novigradā, dabūsi, mazākais, piecsimt Novigradas kronu, bet krona šobrīd ir sešarpus orenu vērta un kurss ceļas.

- Gribu, lai tu to paņem.

- Depozītā?

- Nē. Nefrītus paglabā svētnīcas vajadzībām, teiksim, kā manu ziedojumu dievietei Melitelei. Bet atlikušie ak­meņi… domāti viņai. Jeneferai. Atdod viņai, kad viņa atkal tevi apciemos, kas laikam notiks drīz vien.

Nenneke paskatījās viņam tieši acīs.

- Tavā vietā es to nedarītu. Tici man tā tu viņu vēl vairāk saniknosi, cik nu tas vēl ir iespējams. Atstāj visu, kā ir, jo te neko vairs nav iespējams izlabot vai uzlabot. Aiz­bēgdams no viņas, tu rīkojies… nu, sauksim to tā, nobrie­duša vīrieša ne īpaši cienīgi. Mēģinot nomazgāt savu vainu ar dārgakmeņiem, tu rīkojies kā… stipri, stipri pārbriedis vīrietis. Nudien nezinu, kuru vīrieša tipu es neciešu vairāk.

- Viņa bija pārāk valdonīga, novērsies nomurmināja raganis. Nevarēju to izturēt. Viņa mani uzskatīja par…

- Izbeidz! viņa asi teica. Nepinkšķi man brunčos. Neesmu tava mamma cik reižu man tas jāatkārto? Tava uzticības persona es arī netaisos būt. Man pie vienas vie­tas, par ko viņa tevi uzskatīja, bet tas, par ko tu uzskatīji viņu, uz mani attiecas vēl mazāk. Bet kalpot par starp­nieci vai nodot viņai tos muļķīgos akmentiņus man nav ne mazākās gribēšanas. Ja gribi būt idiots, laipni lūdzu, tikai nejauc tur iekšā mani.

- Tu mani nesaprati. Es negrasos viņu ne iežēlināt, ne nopirkt. Tomēr esmu viņai kaut ko parādā, bet ārstēšanas kurss, kuram viņa grib sevi pakļaut, šķiet, ir ļoti dārgs. Gribu viņai palīdzēt tas arī viss.

- Tu esi lielāks muļķis, nekā biju domājusi. Nenneke pacēla no .zemes groziņu. Dārga ārstēšanās? Palīdzība? Geralt, viņai tie tavi akmentiņi ir nieks, kurš nav ne spļā­viena vērts. Vai tu zini, cik Jenefera var nopelnīt par grūt­niecības pārtraukšanu augstdzimušai dāmai?

- Tieši to nu gan es zinu. Arī to, ka par neauglības ārstēšanu viņa ņem vēl vairāk. Žēl, ka pati sev šajā ziņā nespēj palīdzēt. Tādēļ arī meklē palīdzību pie citiem, arī pie tevis…

- Viņai neviens nepalīdzēs, tas gluži vienkārši nav iespējams. Viņa ir burve. Kā vairumam zintnieču, viņai ir atrofētas, absolūti neražojošas gonādes, un tas ir neatgrie­zeniski. Viņai nekad nevarēs būt bērnu.

- Ne visas burves šai ziņā ir apdalītas. Es par to šo to zinu, tas tev nav noslēpums.

- Protams. Nenneke samiedza acis. Zinu.

- Nevar būt likums kaut kas, kam ir izņēmums. Tikai nemēģini man iestāstīt banālos melus par izņēmumiem,

kuri it kā apstiprinot likumu. Pastāsti kaut ko par pašiem izņēmumiem.

- Par izņēmumiem, Nenneke vēsi atteica, var teikt tikai to, ka tie ir. Vairāk neko. Bet Jenefera… Nu, viņa diem­žēl nav izņēmums. Vismaz tajā ziņā, par kuru jau runājām. Jo citādā ziņā grūti atrast lielāku izņēmumu par viņu.

- Burvjiem, Geralts neapvainojās ne uz Nennekes vēso toni, ne mājieniem, ir jau izdevies augšāmcelt miroņus. Man ir zināmi dokumentēti gadījumi. Bet mirušo atdzīvi­nāšana ir grūtāka par atrofējušos locekļu vai orgānu atjau­nošanu, kā man šķiet.

- Tev šķiet pilnīgi garām. Man savukārt nav zināms neviens dokumentēts, pilnībā izdevies dziedzeru funkciju atjaunošanas gadījums. Geralt, nu gan pietiks, tas jau sāk atgādināt konsīliju. Tu to nepārzini. Un, ja es saku, ka Jene­fera par noteiktām spējām samaksāja ar citu spēju zaudē­šanu, tad tā arī ir.

- Ja tas ir tik acīmredzams, nesaprotu, kāpēc viņa joprojām tā cenšas…

- Tu ļoti maz saproti, priesteriene viņu pārtrauca.

- Sasodīti maz. Beidz uztraukties par Jeneferas vainām, padomā pats par savējām. Arī tavs organisms bija pakļauts neatgriezeniskām izmaiņām. Tu brīnies par viņu, bet ko teiksi pats par sevi? Arī tev jābūt acīmredzamam, ka tu nekad nebūsi cilvēks, taču tu vienmēr centies tāds būt. Pieļaudams cilvēkiem raksturīgas kļūdas.

Viņš atspiedās pret alas sienu un notrausa no pieres sviedrus.

- Tu klusē, tikko manāmi smaidīdama, konstatēja Nenneke. Nav brīnums. Nav viegli strīdēties ar saprāta balsi. Tu esi slims, Geralt. Tu slikti reaģē uz eliksīriem. Tev ir paātrināts pulss, palēnināta acs akomodācija, kavēta

reakcija. Tev neizdodas visvienkāršākās Zimes. Un tu gribi doties ceļā? Tev jāārstējas. Tev nepieciešama terapija. Bet pirms tās transs.

- Tad tādēļ tu pie manis atsūtīji Jolu? Terapijas ietva­ros? Lai atvieglotu transu?

- Tu esi muļķis!

- Ne jau nu tik ļoti.

Nenneke novērsās un iegremdēja rokas starp raganim nepazīstamu augu gaļīgajiem dzinumiem.

- Nu lai jau tev tiek, viņa vaļsirdīgi teica. Jā, es viņu pie tevis atsūtīju. Terapijas ietvaros. Un teikšu tev, ka izdevās. Nākamajā rītā tu reaģēji daudz labāk. Biji daudz mierīgāks. Turklāt arī Jolai bija nepieciešama terapija. Nedusmojies.

- Es nedusmojos ne uz Jolu, ne uz terapiju.

- Bet uz saprāta balsi, kuru dzirdi?

Geralts neatbildēja.

- Transs ir nepieciešams, Nenneke atkārtoja, pārlai­žot skatienu savam alas dārziņam. Jola tam ir gatava. Viņa ar tevi nodibināja fizisku un psihisku kontaktu. Ja vēlies braukt prom, darīsim to šonakt.

- Nē. Negribu. Saproti, Nenneke, transā Jola var sākt pareģot. Pravietot, paredzēt nākotni.

- Tieši par to jau ir runa.

- Nu, lūk. Bet es nevēlos zināt nākotni. Kā gan es spētu darīt to, ko daru, ja to zinātu? Starp citu, es to zinu tāpat.

- Vai esi par to drošs?

Geralts neatbildēja.

- Nu labi, viņa nopūtās. Iesim nu. A, Geralt? Nevē­los būt uzbāzīga, bet tu man pasaki… Pastāsti: kā jūs iepa­zināties? Tu un Jenefera? Kā tas sākās?

Raganis pasmaidīja.

- Sākās ar to, ka man un Ugunspuķēm nebija nekā ēdama brokastim un mēs nolēmām saķert zivis.

- Man tas jāsaprot tā, ka zivju vietā tu noķēri Jeneferu?

- Pastāstīšu tev visu, kā bija. Bet varbūt pēc vakari­ņām, jo mani sāk mākt izsalkums.

- Labi, ejam. Nu jau esmu savākusi visu, kas nepiecie­šams.

Raganis devās uz izeju un vēlreiz pārlaida skatienu alas siltumnīcai.

- Nenneke?

-Jā?

- Puse no tā, kas tev šeit ir, puse no šiem augiem nekur pasaulē vairs neaug. Es taču nekļūdos, vai ne?

- Tu nekļūdies. Vairāk nekā puse.

- Kā to izskaidrot?

- Ja teikšu, ka ar dievietes Meliteles svētību, ar to lai­kam tev nepietiks?

- Skaidrs, ka ne.

- Tā jau es domāju, Nenneke pasmaidīja. Redzi, Geralt, mūsu gaišā saule joprojām vēl spīd. Taču ne vairs tā kā agrāk. Ja vēlies, palasi grāmatas. Bet, ja nu tev negri­bas tam tērēt laiku, varbūt būsi mierā ar skaidrojumu, ka kristāls, no kura darināts jumts, darbojas kā filtrs. Tas aiz­tur nāvējošos starus, kuru saules gaismā ir arvien vairāk. Tādēļ te aug augi, kurus nekur citur uz pasaules brīvā dabā augam neredzēsi.

- Sapratu, raganis pamāja. Bet mēs, Nenneke? Kas notiks ar mums? Arī pār mums spīd saule. Vai arī mums nevajadzētu patverties zem jumta?

- Patiesībā jau vajadzētu, nopūtās priesteriene. Bet…

- Bet kas?

- Jau par vēlu.

Pēdējā vēlēšanās

I

Sams izbāza virs ūdens ūsaino galvu, no visa spēka metās prom, sāka svaidīties, kuldams putās ūdeni, nozibināja balto pavēderi.

- Uzmanies, Ugunspuķe! iesaucās raganis, iecirtis papēžus mitrajās smiltīs. Turies, velns ar ārā!

- Turos… iestenējās dzejnieks. Māmiņ mīļo, tas gan ir nezvērs! Leviatāns, ne zivs! Ak dievi, nu gan būs ēdmaņa!

- Palaid, palaid vaļīgāk, citādi aukla satrūks!

Sams pieplaka pie upes dibena, pēkšņi metās lejup pa straumi upes līkuma virzienā. Aukla iesvilpās, Ugunspuķes un Geralta cimdi sāka dūmot.

- Velc, Geralt, velc! Nelaid vaļā, citādi es sapīšos sak­nēs!

- Aukla pārtrūks!

- Nepārtrūks! Velc!

Abi pieliecās un sāka vilkt. Aukla svilpdama šķēla ūdeni, vibrēja, svaidīja gaisā pilienus, kas uzlecošās sau­les gaismā mirdzēja kā dzīvsudrabs. Sams pēkšņi uznira, sāka svaidīties zem paša ūdens līmeņa; auklas spriegums atslāba.

Abi steigšus sāka vilkt auklu ārā.

- Nokūpināsim šo, nosēcās Ugunspuķe. Aizvedī­sim uz ciemu un liksim nokūpināt. Bet no galvas izvārīsim zupu!

- Uzmanies!

Sajutis zem vēdera seklumu, sams izslējās virs ūdens līdz divu asu garā auguma pusei, tad, purinādams galvu,

uzsita ar plakano asti un strauji metās dziļumā. Cimdi sāka dūmot no jauna.

- Velc, velc! Uz krastu to kucesdēlu!

- Aukla jau šņirkst! Palaid vaļigāk, Ugunspuķe!

- Izturēs, nebaidies! No galvas… izvārīsim zupu…

Krastam tuvāk pievilktais sams sāka svaidīties un nikni

rāvās prom, kā gribēdams parādīt, ka tik viegli sevi katlā ieslodzīt neļausies. Šļakatas uzlidoja vai ass augstumā.

- Adu pārdosim… Ugunspuķe, sarkans no piepūles, aizelsdamies abām rokām vilka auklu. Bet ūsas… No ūsām uztaisīsim…

Neviens nekad vairs neuzzināja, ko dzejnieks bija iece­rējis uztaisīt no sama ūsām. Aukla ar troksni pārtrūka, un abi makšķernieki, zaudējuši līdzsvaru, nogāzās mitrajās smiltīs.

- Pie velna! ieaurojās Ugunspuķe tā, ka pat atbalso­jās kārklos. Tādu ēdmaņu palaidām! Kaut tu nosprāgtu, sama galva!

- Teicu tev, Geralts notrauca no biksēm smiltis.

- Teicu, nevilkt ar spēku. Salaidi visu grīstē, kolēģi. Mak­šķernieka arodam tu deri tikpat, cik taurei kazas pakaļa.

- Nav tiesa, sašuta trubadūrs. Tas, ka šis nezvērs vispār pieķērās, ir mans nopelns.

- Interesanti. Tu ne pirkstu nepakustināji, lai palīdzētu man uzlikt auklu. Strinkšķināji kokli un bļāvi pilnā rīklē tā, ka visa apkārtne skanēja, vairāk neko.

- Tu kļūdies, Ugunspuķe atieza zobus. Redzi, kad tu aizmigi, es no āķa noņēmu tārpus un uzliku sprāgušu vārnu, kuru atradu krūmos. Gribēju no rīta redzēt tavu ģīmi, kad tu to vārnu būsi izvilcis. Bet sams uzķērās uz vārnas. Uz taviem tārpiem ne sūda neuzķertos.

- Uzķertos vai neuzķertos, raganis nospļāvās ūdens virzienā, tīdams auklu uz koka krusteņa. Tāpat norāvās

tāpēc, ka vilki kā tāds nejēga. Nepļāpā, labāk saritini atli­kušās auklas. Saule jau uzlēkusi, laiks ceļā. Es eju saiņot mantas…

- Pie otras auklas kaut kas ir… Nē, maita, tikai pie­ķēries. Sasodīts, turas kā akmens, netieku galā! Nūūū, aizgāja… Ha, hā, skaties, ko velku! Tas laikam vienmastnieka vraks no karaļa Dezmoda laikiem! Tad nu gan dižens mēsls! Paskat, Geralt!

Skaidra lieta, Ugunspuķe pārspīlēja. No ūdens izvilktais satrunējušo auklu, tikla palieku un ūdenszāļu mudžeklis bija iespaidīgs, taču tam vēl bija tālu līdz leģendārā karaļa laiku vienmastnieka izmēriem. Bards izvēla mudžekli plud­malē un sāka tajā rakņāties ar zābaka purngalu. Ūdens­zāles mudžēja no dēlēm, sānpeldēm un sīkiem vēzīšiem.

- Ehē! Paskat, ko es atradu!

Geralts. ieinteresēts pienāca klāt. Atradums izrādījās apdauzīta māla krūka kaut kas līdzīgs divosainai amforai sapinusies tīklā, melna no sapuvušajiem glemiem, maksteņu un gliemežu kolonijām. Pār amforas sāniem tecēja smirdošu dūņu straumītes.

- Hā! triumfējoši iesaucās Ugunspuķe. Vai tu zini, kas tas ir?

- Protams. Vecs pods.

- Tur tu kļūdies, paziņoja trubadūrs, ar koka gabalu skrāpēdams nost gliemežvākus un sacietējušo, pārakme­ņojušos mālu kārtu. Tā ir ne vairāk ne mazāk kā apburta krūka. Un iekšā sēž džins, kurš izpildīs trīs manas vēlēša­nās.

Raganis iespurcās.

- Smejies vien, Ugunspuķe, beidzis skrāpēt, noliecās un noskaloja amforu. Bet uz spundes ir zīmogs, un uz zīmoga burvju zīme.

- Kāda? Parādi.

- Sagribēji gan, dzejnieks noslēpa krūku aiz mugu­ras. Ko vēl ne! Es to atradu, un man vajag visas vēlēšanās.

- Neaizskar šo zīmogu! Liec mierā!

- Laid! Tas ir mans!

- Ugunspuķe, uzmanies!

- Ko vēl ne!

- Nepieskaries! Ak tu jupis!

No krūkas, kura cīniņa laikā nokrita smiltīs, sāka vel­ties laukā sarkani, mirguļojoši dūmi.

Raganis atlēca malā un metās uz nometnes vietu pēc zobena. Ugunspuķe, sakrustojis uz krūtīm rokas, pat neno­drebēja.

Dūmi sabiezēja un sāka pulsēt neregulāras formas lodē, kura karājās vienā augstumā ar dzejnieka galvu. Lode ieguva kariķētu bezdeguna galvas apveidu ar milzīgiem redzokļiem un kaut ko līdzīgu knābim. Galva bija apmēram ass platumā.

- Džin! Ugunspuķe piecirta kāju pie zemes. Es tevi atbrīvoju, un kopš šā brīža esmu tavs kungs. Manas vēlē­šanās…

Galva izpleta knābi kas nemaz nebija knābis, bet kaut kas līdzīgs nokarenām, deformētām un apveidus maino­šām lūpām.

- Bēdz! ieaurojās raganis. Bēdz, Ugunspuķe!

- Manas vēlēšanās ir šādas. Pirmkārt, lai trieka uz visātrāko ķer Valdo Marksu, Cidaris trubadūru. Otrkārt, Kaelfā dzīvo grāfiene Virgīnija, kura nevienam nedod. Lai man viņa dod. Treškārt…

Neviens nekad neuzzināja, kāda bija trešā Ugunspuķes vēlēšanās. Baismīgā galva izgrūda no sevis divas vēl bries­mīgākas ķetnas, kas sagrāba bardu aiz kakla. Ugunspuķe iegārdzās.

Geralts trijos lēcienos bija pie galvas, atvēzējās ar sud­raba zobenu un cirta zem auss uz vidu. Gaiss iegaudojās, galva izspļāva dūmu mutuļus un pēkšņi sāka augt, dubultojot savus apmērus. Briesmīgā mute, arīdzan ievērojami lielāka, atvāzās, sāka plātīties un spiegt, ķepas sāka kratīt Uguns­puķi, kurš centās izrauties, un piespieda viņu pie zemes.

Raganis salika pirkstus Aard zīmē un ietrieca galvā maksimālo devu enerģijas, kādu vien viņam izdevās mobi­lizēt. Enerģija ietriecās mērķī, materializējoties galvu aptverošā mirdzumā kā apžilbinošs stars. Sprādziens bija tik spēcīgs, ka Geraltam iesāpējās ausis, bet no implozijas iesūktā gaisa pat sāka šalkt kārkli. Briesmonis apdullinoši ierēcās, izauga vēl lielāks, taču palaida dzejnieku vaļā, uzšāvās gaisā, sāka virpuļot un, vicinādams ķetnas, aiz­lidoja uz ūdens pusi.

Raganis metās uz priekšu, lai pavilktu nost nekustīgi gulošo Ugunspuķi. Tajā brīdī viņa pirksti atdūrās pret smil­tīs apraktu apaļu priekšmetu.

Tas bija misiņa zīmogs ar pārlauzta krusta un deviņstarainas zvaigznes zīmi.

Galva karājās virs upes un jau bija izaugusi līdz siena kaudzes apmēriem. Atplestā, rēcošā mute savukārt atgādi­nāja vidēja lieluma laidara vārtus. Izstiepis ķetnas, bries­monis metās uzbrukumā…

Geralts, nezinādams, ko darīt, sažņaudza zīmogu dūrē un, izstiepis roku uzbrucēja virzienā, izkliedza eksorcisma formulu, kuru viņam kādreiz bija iemācījusi kāda prieste­riene. Nekad agrāk viņš šo formulu nebija izmantojis, jo principā māņiem neticēja.

Efekts pārsniedza gaidīto.

Zīmogs iešņācās un pēkšņi sakarsa, apdedzinot plaukstu. Gigantiskā galva sastinga gaisā, nekustīgi karādamās virs

upes. Mirkli nekustējās, visbeidzot iegaudojās, ierēcās un izira pulsējošā dūmu kamolā, tad lielā, mutuļojošā mākoni. Mākonis smalkā balsi iespiedzās un ar pārstei­dzošu ātrumu aiztraucās upes augšteces virzienā, atstājot uz ūdens virsmas virmojošu sliedi. Dažu sekunžu laikā tas jau bija nozudis tālumā, tikai pāri ūdeņiem vēl kādu laiku atskanēja dziestoša gaudoņa.

Geralts nometās ceļos pie smiltis sakņupušā dzejnieka.

- Ugunspuķe? Tu esi dzīvs? Ugunspuķe, pie velna! Kas ir ar tevi?

Dzejnieks sāka purināt galvu, plātīt rokas, pavēra muti kliedzienam. Geralts saviebās un samiedza acis Uguns­puķēm bija skolots, skanīgs tenors, un izbaiļu brīžos dzej­nieka balss spēja sasniegt nedzirdētus reģistrus. Taču tas, kas izlauzās no barda rīkles, bija tikko dzirdams, aizsmacis čērksts.

- Ugunspuķe! Kas ar tevi? Atbildi!

- Hhh… ēēēē… kheee… khmaaaita…

- Tev kaut kur sāp? Kas ar tevi? Ugunspuķe!

- Hhhh… Hmmm… Hmaaa…

- Neko nesaki. Ja viss kārtībā, pamāj ar galvu.

Ugunspuķe saviebās un ar lielu piepūli pamāja, taču

tūdaļ pēc tam sagriezās uz sāna un aizelsdamies un kle­podams sāka vemt asinis. Geralts sāka lādēties.

II

- Dievu dēļ! sargs pakāpās soli atpakaļ un nolaida lukturi. Kas ar viņu?

- Ielaid mūs, labais cilvēk, klusi teica raganis, pietu­rot seglos sakņupušo Ugunspuķi. Mums steidzams gadī­jums. Tu taču redzi.

- Redzu, sargs norija siekalas, lūkodamies dzejnieka bālajā sejā un uz melnām, sarecējušām asinīm notraipīto pazodi. Ievainots? Draņķīgi izskatās.

- Es steidzos, atkārtoja Geralts. Esam ceļā jau kopš rītausmas. Palaidiet mūs, lūdzu.

- Nevaram, atteica otrais sargs. Caur vārtiem tikai no saules lēkta līdz rietam. Pa nakti nevar. Tāda ir pavēle. Nedrīkst laist nevienu, ja nu vienīgi ar karaļa vai birģer­meistara zīmi. Vai arī augstmanim ar ģerboni.

Ugunspuķe iegārdzās, saguma vēl vairāk, atspiedies pret zirga krēpēm, sašūpojās, nodrebēja un sarāvās čokurā vemšanas konvulsijās. Pa sarecējušo, līkumoto celiņu uz zirga kakla notecēja kārtējā strūkliņa.

- Cilvēki, cik vien mierīgi spēdams, teica Geralts,

- jūs taču redzat, ka ar viņu nav labi. Man jāatrod kāds, kurš viņu izārstēs. Ielaidiet mūs, lūdzu.

- Nelūdziet, sargs atspiedās pret alebardi. Pavēle paliek pavēle. Ja ielaidīšu jūs, pašam būs jāiet pie kauna staba un mani padzīs no dienesta. Ko tad es bērniem ēst došu? Nē, kungs, nevaru. Noveliet savu biedru no zirga un nesiet uz istabu sargtornī. Pārsiesim šo, līdz rītausmai izturēs, ja būs lemts. Nav jau vairs ilgi.

- Te nepietiks ar apskati, raganis caur zobiem izgrūda. Vajadzīgs dziednieks, priesteris, labs mediķis…

- Tādu pa nakti jūs šā vai tā no gultas neuzcelsiet, teica otrais sargs. Tik vien varam līdzēt, ka jums nebūs pie vārtiem jāklukn līdz pirmajai gaismiņai. Istabā būs silti, un ievainoto arī būs, uz kā noguldīt; vieglāk būs tur nekā seglos. Dodiet, palīdzēsim jums viņu nocelt no zirga.

Istabā sargtorņa iekšienē patiešām bija silti, smacīgi un mājīgi. Krāsnī jautri sprakšķēja uguns, bet aizkrāsnē aizvilkdamies čirkstināja circenis.

Pie pamatīga kvadrātveida galda, kurš bija nokrauts ar krūkām un šķīvjiem, sēdēja trīs viri.

- Atvainojiet, cienītie, teica Ugunspuķi balstošais sargs, ka jūs traucējam… Kazi, nebūs iebilstams… Šis te bruņinieks, hm… Un otrs ir ievainots, tamdēļ domāju…

- Pareizi domāji, viens no vīriem pavērsa pret viņiem kalsnu seju ar asiem, izteiksmīgiem vaibstiem un tad pie­cēlās. Tur, tālāk, lieciet šo uz lāvas.

Vīrietis bija elfs. Tāpat kā otrs, pie galda sēdošais. Abi, kā liecināja viņu apģērbs raksturīgs cilvēku un elfu modes sajaukums bija asimilētie elfi nometnieki. Tre­šais, no skata visvecākais vīrietis, bija cilvēks. Spriežot pēc apģērba un iesirmajiem matiem, kas bija apgriezti tā, lai varētu uzvilkt bruņucepuri, bruņinieks.

- Esmu Hireadans, garākais no elfiem ar izteiksmīgo seju nosauca savu vārdu. Kā allaž Senākās Tautas pār­stāvjiem nebija iespējams noteikt vecumu. Viņš vienlīdz varēja būt kā divdesmit, tā simt divdesmit gadus vecs.

- Bet tas ir mans ciltsbrālis Errdils. Tas augstmanis savu­kārt bruņinieks Vratimirs.

- Augstmanis, nomurmināja Geralts, taču, uzmanīgāk uzlūkojot uz tunikas izšūto ģerboni, viņa cerības pagaisa: četrās daļās sadalīto vairogu ar zelta lilijām šķērsoja sud­raba josla. Vratimirs bija ne tikai ārlaulibas bērns, bet arī cilvēka un necilvēka sakara auglis. Un kā tāds, kaut arī ar ģerboni, nevarēja tikt uzskatīts par pilntiesīgu augstmani. Skaidrs, ka viņam nepienācās privilēģija ienākt pa pilsētas vārtiem pēc saules rieta.

- Diemžēl, elfs uzķēra ragana skatienu, arī mums jāgaida rītausma. Likumam nav izņēmumu, vismaz tādiem kā mēs. Aicinām piebiedroties, bruņinieka kungs.

- Rlvijas Geralts, raganis nosauca savu vārdu. Esmu raganis, nevis bruņinieks.

- Kas ar viņu? Hireadans norādīja uz Ugunspuķi, kuru sargi tobrīd noguldīja uz lāvas. Izskatās pēc sain­dēšanās. Ja tā ir saindēšanās, varu palīdzēt. Man līdzi ir labas zāles.

Geralts apsēdās un pēc tam sniedza īsu ieskatu notiku­šajā pie upes. Elfi saskatījās. Iesirmais bruņinieks, saviebis seju, nospļāvās caur zobiem.

- Neticami, teica Hireadans. Kas tas varētu būt?

- Džins no pudeles, noņurdēja Vratimirs. Kā pa­sakā…

- Ne gluži, Geralts norādīja uz čokurā sarāvušos Ugunspuķi. Nezinu nevienu pasaku, kas beigtos šādi.

- Šā nelaimīgā savainojumam, teica Hireadans, ir maģisks cēlonis. Baidos, ka mani medikamenti te maz ko līdzēs. Taču varu vismaz atvieglot viņa ciešanas. Vai tu devi viņam kādas zāles, Geralt?

- Pretsāpju eliksīru.

- Nāc, palīdzēsi man. Paturēsi viņam galvu.

Ugunspuķe alkatīgi izdzēra vīnā iejauktās zāles, aiz­rijās ar pēdējo malku, sāka klepot un piespļaudīja ādas spilvenu.

- Es viņu pazīstu, teica otrs elfs Errdils. Tas ir Ugunspuķe, trubadūrs un dzejnieks. Es viņu reiz redzēju, kad viņš dziedāja Cidaris karaļa Etaina galmā.

- Trubadūrs, atkārtoja Hireadans, lūkodamies Geraltā. Tas ir slikti. Ļoti slikti. Viņam ir skarti kakla muskuļi un rīkle. Sākas izmaiņas balssaitēs. Pēc iespējas ātrāk jāpārtrauc burvestības iedarbība, citādi… Tas var būt neatgriezeniski.

- Tas nozīmē… Vai tas nozīmē, ka viņš nevarēs runāt?

- Runāt varbūt jā. Taču ne dziedāt.

Geralts, neteikdams ne vārda, apsēdās pie galda un atspieda pieri pret sažņaugtajām dūrēm.

- Vajadzīgs burvis, teica Vratimirs, maģiskas zāles vai atveseļojoši buramvārdi. Tev viņš jāved uz kādu citu pilsētu, ragani.

- Kā? Geralts pacēla galvu. Bet te, Rindē? Te nav burvja?

- Visā Redānijā ir grūti atrast magus, teica bruņi­nieks. Tiesa, cienītie elfi? Kopš tā laika, kad karalis Heri­berts uzlika nesamērīgu nodokli par burvestībām, magi boikotē galvaspilsētu un pilsētas, kuras dedzīgi pilda karaļa pavēles. Bet padomnieki Rindē, kā dzirdēju, ir sla­veni ar savu dedzīgumu. Vai nav tiesa? Hireadan, Errdil, vai man taisnība?

- Taisnība, apstiprināja Errdils. Taču… Hireadan, vai drīkst?

- Pat vajag, teica Hireadans, lūkojoties raganī. No tā nevajag taisīt noslēpumu, to tāpat zina visi, visa Rinde. Pilsētā, Geralt, uz laiku apmetusies kāda burve.

- Droši vien inkognito?

- Ne pārāk, elfs pasmaidīja. Persona, par kuru runāju, ir liela individuāliste. Viņa ignorē gan boikotu, kuru Burvju Padome ir uzlikusi Rindei, gan šejienes padom­nieku prasības un jūtas lieliski, jo boikots izraisījis milzīgu pieprasījumu pēc maģiskajiem pakalpojumiem. Skaidrs, ka burve nemaksā nekādu nodokli.

- Un pilsētas dome to pieļauj?

- Burve dzīvo kāda tirgoņa, Novigradas tirdzniecības faktora un vienlaikus titulārā padomnieka, rezidencē. Neviens viņu tur nevar aizskart. Viņa izmanto patvēruma tiesības.

- Tas vairāk ir mājas arests nekā patvērums, izlaboja Errdils. Viņa tur būtībā ir ieslodzīta. Taču par klientu trūkumu nesūdzas. Bagātu klientu. Padomniekiem demon­stratīvi uzšķauda, rīko ballītes un dzīres…

- Padomnieki savukārt ir nikni, kūda pret viņu katru, kuru vien spēj, kā vien var, bojā viņas reputāciju, pie­bilda Hireadans. Izplata par viņu pretīgas baumas, lai­kam cerot, ka Novigradas hierarhs tirgonim aizliegs sniegt viņai patvērumu.

- Man nav patikas vērt pirkstus šādās durvīs, noņur­dēja Geralts. Bet nav citas izvēles. Kā sauc to tirgonipadomnieku?

- Bo Berrants. Raganim šķita, ka Hireadans savieb­jas, izrunājot šo vārdu. Nu ko, tā tiešām ir tava vienīgā iespēja. Vai, visticamāk, vienīgā iespēja tam nelaimīgajam, kurš guļ tur gultā. Taču vai burve gribēs tev palīdzēt… Nezinu.

- Uzmanies, kad iesi uz turieni, teica Errdils. Bir­ģermeistara okšķeri novēro māju. Ja tevi aizturēs, tu zini, kas jādara. Nauda atver visas durvis.

- Iešu, līdzko atvērs vārtus. Kā sauc burvi?

- Vengerbergas Jenefera.

III

- Kungs guļ, atkārtoja vārtu sargs, uzlūkodams Geraltu no augšas. Viņš bija galvas tiesu pārāks un div­reiz platāks plecos. Tu kurls esi, vazaņķi? Kungs guļ, es tev saku.

- Lai jau viņš guļ, piekrita raganis. Mani neinteresē tavs kungs, bet gan dāma, kura šeit apmetusies.

- Tevi interesē, tu saki? Durvju sargs, izrādījās, bija jokmīlis pārsteidzoši cilvēkam ar šādiem apmēriem un ārieni. Tad tinies, blandoņa, uz meitumāju un apmierini savu interesi tur! Lasies!

Geralts atsēja no jostas zuteni un, saņēmis aiz auklām, pasvārstīja plaukstā.

- Tu mani neuzpirksi, lepni teica cerbers.

- Ij netaisos.

Durvju sargs bija pārāk milzīgs, lai instinktīvi spētu izvairīties vai aizsegties pret strauju sitienu, kuru izdara parasts cilvēks. Pret ragana sitienu viņš pat nepaspēja samiegt acis. Smagais zutenis ar metālisku šķindoņu ietrie­cās viņam deniņos. Sargs sabruka pie durvīm, abās rokās satvēris vērtni. Geralts ar kājas spērienu pa celi viņu no tās atrāva, pagrūda ar plecu un iebelza ar zuteni vēlreiz. Durvju sarga acis aizmiglojās un sagriezās katra uz savu pusi smieklīgā šķielējumā. Kājas saliecās kā divi kabatas nazīši. Raganis, redzēdams, ka milzenis, būdams jau gan­drīz bez samaņas, tomēr vēl taustās apkārt, atvēzējies gāza trešo reizi tieši pa pauri.

- Nauda, viņš noņurdēja, atver visas durvis.

Priekšnamā bija patumšs. No durvīm kreisajā pusē

atskanēja skaļa krākšana. Raganis uzmanīgi ielūkojās iekšā. Uz savandītās lāvas gulēja resna sieviete naktskreklā, kurš bija savilcies virs gurniem. Skats nebija no skaistākajiem. Geralts ievilka durvju sargu istabā un aizbultēja durvis ar aizbīdni.

Pa labi pusvirus stāvēja nākamās durvis, bet aiz tām akmens kāpnes, kas veda lejup. Raganis jau grasījās doties garām, bet tad no lejas viņu sasniedza neskaidra lādēša­nās, būkšķis un sauss plīstoša trauka troksnis.

Telpa izrādījās liela virtuve, pilna ar saimniecības pie­derumiem, un smaržoja pēc zālēm un sveķaina koka. Uz akmens grīdas starp māla poda lauskām, zemu nolaidis galvu, tupēja pilnīgi kails vīrietis.

- Ābolu sula, kuņa gatavā, viņš nomurmulēja, gro­zīdams galvu kā auns, kurš kļūdas pēc iebadījis cietokšņa sienā. Ābolu… sula. Kur… Kur ir kalpi?

- Klausos, pieklājīgi bilda raganis. Vīrietis pacēla galvu un norija siekalas. Viņš uzlūkoja ienācēju trulām, asiņu pielijušām acīm.

- Viņa grib sulu no āboliem, viņš paziņoja, tad, ar manāmu piepūli piecēlies, apsēdās uz lādes, kurai pāri bija pārmesta aitāda, un atspiedās pret krāsni. Man… jāuznes augšā, jo…

- Vai man būtu tas gods runāt ar tirgoni Bo Berrantu?

- Klusāk, vīrietis sāpīgi saviebās. Neklaigā. Klau­sies, tur, mučelē… Sula. Ābolu. Ielej kaut kur… un palīdzi man tikt augšā pa kāpnēm, labi?

Geralts paraustīja plecus, pēc tam līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņš pats labprāt izvairījās no šādiem dzēruma ekscesiem, taču stāvoklis, kādā atradās tirgonis, viņam nebija gluži svešs. Raganis starp traukiem atrada krūku un alvas krūzi un iesmēla no mučeles sulu. Padzirdējis krākšanu, viņš pagriezās. Kailais vīrietis gulēja, nokāris uz krūtīm galvu.

Uz mirkli ragani pārņēma vēlme apliet aizmigušo ar sulu un pamodināt, taču viņš pārdomāja un, nesdams krūku, izgāja no virtuves. Gaitenis beidzās pie smagām, intarsijām rotātām durvīm. Viņš uzmanīgi ienāca, pavēr­dams durvis tikai tik daudz, lai varētu iespraukties iekšā. Bija krēslains, tādēļ viņš papleta acu zīlītes. Un saviebās.

Gaisā vēdīja rūgstoša vīna, izdegušu sveču un pārbriedušu augļu smārds. Un vēl kaut kas atgādināja ceriņu un ērkšķogu smaržu sajaukumu.

Viņš palūkojās apkārt. Uz galda istabas vidū atradās īsts krūku, karafju, kausu, sudraba šķīvju un vāžu, bļodu,

nažu un dakšiņu ar ziloņkaula rokturiem kaujaslauks. Saburzītais un noslīdējušais galdauts bija apliets ar vīnu, nosēts violetiem traipiem, stīvs no vaska, kurš bija note­cējis no svečturiem. Apelsīnu mizas kā ziedi dzirkstīja starp plūmju un aprikožu kauliņiem, bumbieru kātiņiem un apšķītiem vīnogu ķekariem. Viens kauss bija apgāzts un sadauzīts. Otrs bija vesels, līdz pusei pilns, un no tā rēgojās fazāna kauls. Līdzās kausam gulēja melna augst­papēžu kurpīte. Tā bija izgatavota no baziliska ādas. Nebija dārgāka izejmateriāla, kuru varētu izmantot kurpju izga­tavošanai.

Otra kurpīte gulēja zem krēsla uz nevērīgi nomestas melnas kleitas ar baltiem kruzuļiem un puķainu izšuvumu.

Geralts brīdi apmulsis stāvēja, cīnoties ar neveiklības sajūtu un vēlēšanos pagriezties un aiziet. Taču tas nozī­mētu, ka cerbera apstrāde priekšnamā būtu bijusi pilnīgi veltīga. Raganim neko nepatika darīt bez vajadzības. Ista­bas stūrī viņš pamanīja vītņu kāpnes.

Uz pakāpieniem Geralts ieraudzīja četras novītušas bal­tas rozes un salveti, notraipītu ar vīnu un karmīnsarkanu lūpukrāsu. Ceriņu un ērkšķogu smarža kļuva spēcīgāka.

Kāpnes veda uz guļamistabu, kuras grīdu klāja milzīgs, pinkains kažoks. Uz kažoka atradās balts krekls ar mež­ģīņu manšetēm un pārdesmit baltu rožu. Un melna zeķe.

Otra zeķe bija aizķērusies aiz viena no četriem kokā grieztajiem stabiem, kas balstīja kupolveida baldahīnu. Grie­zumi uz stabiem attēloja nimfas un faunus dažādās pozās. Dažas no tām bija visai interesantas. Dažas idiotiskas un smieklīgas. Daudzas no tām atkārtojās kopumā ņemot.

Geralts skaļi nokremšļojās, redzēdams no damasta segas apakšas izrisušo melno matu vijīgās cirtas. Sega sakustējās un ievaidējās. Geralts nokremšļojās vēl skaļāk.

- Bo? tikko dzirdami jautāja melno cirtu milzums.

- Sulu atnesi?

- Atnesu.

No melno cirtu jūkļa iznira bāla, trijstūraina seja, vijollškrāsas acis un šauras, viegli saviebtas lūpas.

- Ooo… Lūpas saviebās vēl vairāk. Ooo… Nomiršu no slāpēm.

- Lūdzu.

Sieviete izlīda no segas apakšas un apsēdās. Viņai bija skaisti pleci un graciozs kakls, ap kaklu melna samta lentīte ar briljantos mirdzošu rotājumu. Izņemot rotājumu, viņai nekā cita mugurā nebija.

- Paldies, viņa paņēma pasniegto krūzi, kāri izdzēra, tad pacēla roku un pieskārās deniņiem. Sega noslīdēja vēl zemāk. Geralts novērsa skatienu. Pieklājīgi, taču negri­bīgi. *

- Kas tu patiesībā esi? mirkšķinot acis un piesegusies ar segu, jautāja melnmatainā sieviete. Ko tu te dari? Kur, pie joda, ir Berrants?

- Uz kuru jautājumu man būtu jāatbild vispirms?

Tūdaļ pat viņam nācās nožēlot savu asprātību. Sieviete

pacēla plaukstu; no pirkstiem izšāvās zeltaina gaismas strēle. Geralts instinktīvi salika abas plaukstas heliotropa zīmē, atvairīja burvestību par mata tiesu no sejas, taču izlāde bija tik spēcīga, ka atsvieda viņu atpakaļ pret sienu. Viņš sabruka uz grīdas.

- Nevajag! raganis iesaucās, redzot, ka sieviete paceļ roku otrreiz. Kundze Jenefera! Es nāku ar mieru, un man nav ļaunu nolūku!

No kāpņu puses atskanēja soļu dipoņa, un durvīs pavī­dēja kalpu stāvi.

- Kundze Jenefera!

- Ejiet, viņiem rāmā balsī pavēlēja burve. Jūs man vairs neesat vajadzīgi. Jums maksā par nama apsargāšanu. Taču, ja jau šis svešinieks tomēr spēja te iekļūt, tikšu ar viņu galā pati. Pasakiet to Berranta kungam. Bet man, lūdzu, sagatavojiet vannu.

Raganis ar grūtībām pieslējās kājās. Jenefera, samie­gusi acis, klusējot viņu uzlūkoja.

- Tu atvairīji manu burvestību, viņa beidzot teica.

- Tu neesi burvis. To var redzēt. Taču tava reakcija bija neparasti ātra. Teic, kas tu esi, ar mieru nākušais sveši­niek. Un es tev iesaku: runā ātri.

- Esmu Rīvijas Geralts. Raganis.

Jenefera izliecās no gultas, pieķērusies stabā izgriezta fauna anatomiskam fragmentam, kurš bija itin parocīgs šādai darbībai. Nenovērsdama no Geralta acis, viņa no grīdas pacēla halātu ar kažokādas apkakli. Cieši ietinusies halātā, sieviete piecēlās. Nesteidzoties ielēja sev vēl vienu krūzi sulas, vienā malkā to izdzēra, noklepojās, pienāca tuvāk. Geralts uzmanīgi paberzēja krustus, ar kuriem pirms brīža bija sāpīgi atsities pret sienu.

- Rīvijas Geralts, burve atkārtoja, veroties viņā caur melnajām skropstām. Kā tu te nokļuvi? Un kādā nolūkā? Ceru, ka Berrantam neko neesi nodarījis?

- Nē. Neesmu. Kundze Jenefera, man nepieciešama tava palīdzība.

- Ragaņi, viņa nomurmināja, pienākdama vēl tuvāk un vēl ciešāk tīstīdamās halātā. Vai nav savādi, ka pir­mais, kuru redzu tuvumā, ir neviens cits kā slavenais Bal­tais Vilks. Esmu par tevi šo un to dzirdējusi.

- Varu iedomāties.

- Nezinu, ko tu vari iedomāties. Viņa nožāvājās un pienāca vēl tuvāk. Atļausi? Burve ar delnu pieskārās

viņa vaigam, pietuvināja seju, palūkojās acīs. Viņš sakoda zobus. Vai acu zīlītes tev pielāgojas gaismai neapzināti vai arī tu tās vari sašaurināt un paplašināt pēc savas gri­bas?

- Jenefera, viņš rāmi teica. Es braucu no Rindes visu dienu bez apstājas. Gaidīju visu nakti, līdz atvērs vārtus. Sadevu pa galvu durvju sargam, kurš mani te negribēja ielaist. Pārkāpdams jebkādas pieklājības robežas, iztraucēju tavu miegu un mieru. Un tas viss tikai tādēļ, ka manam draugam nepieciešama palīdzība, kuru vari sniegt tikai tu. Lūdzu, palīdzi, un pēc tam, ja gribēsi, parunāsimies par mutācijām un aberācijām.

Viņa atkāpās soli atpakaļ un īgni sašķieba muti.

- Par kāda veida palīdzību ir runa?

- Par maģiskā ceļā bojātu audu reģenerāciju. Kakla, rīk­les un balss saišu. Bojājumi ir tādi, it kā tos būtu izraisījusi purpura migla. Vai kaut kas ļoti līdzīgs.

- Līdzīgs, viņa atkārtoja. īsi sakot, tavu draugu nav piemeklējusi purpura migla. Bet kas tad tas bija? Runā taču! Agrā rītā izceltai no miega, man nav ne spēka, ne vēlēšanās zondēt tev smadzenes.

- Hmm… Vislabāk būs, ja sākšu no sākuma…

- 0 nē, burve viņu pārtrauca. Ja jau tas ir tik ļoti sarežģīti, tad uzkavējies vēl kādu brīdi. Slikta garša mutē, sapinkājušies mati, aizlipuši plakstiņi un citas rīta raizes stipri ierobežo manas uztveres spējas. Noej lejā, pagrabā, uz pirti. Tūdaļ arī es tur būšu, un tad tu man visu izstās­tīsi.

- Jenefera, es negribu būt uzbāzīgs, bet laiks negaida. Mans draugs…

- Geralt, burve asi pārtrauca ragani, es tevis dēļ izlīdu no gultas, taču man nebija nodoma to darīt pirms

pusdienu zvana. Esmu gatava atteikties no brokastīm. Vai zini, kādēļ? Jo tu man atnesi ābolu sulu. Tu steidzies, jo tev nebija vienaldzīgas drauga ciešanas, ielauzies šeit ar varu, apskādēdams ļaužu galvaskausus, taču, par spīti visam, neatstāji bez uzmanības slāpstošu sievieti. Tu mani aiz­kustināji, un nav izslēgts, ka es palīdzēšu. Taču no ūdens un ziepēm es neatteikšos. Ej. Lūdzu.

- Labi.

- Geralt.

- Klausos, viņš apstājās uz sliekšņa.

- Izmanto iespēju un novannojies arī pats. Pēc smakas esmu spējīga noteikt ne tikai tava zirga šķirni un vecumu, bet arī spalvas krāsu.

IV

Viņa ienāca pirtī, kad Geralts kails sēdēja uz maza ķeb­līša un aplaistījās ar ūdeni no ķipīša. Viņš nokremšļojās un kautrīgi aizgriezās.

- Nekautrējies, viņa teica, uzmetusi uz pakaramā drēbju kārtu. Es neģībstu, redzot kailu vīrieti. Mana draudzene Trisa Merigolda mēdza teikt: ja ir redzēts viens, tad ir redzēti visi.

Viņš piecēlās, aptinis ap gurniem dvieli.

- Skaista rēta, pasmaidīja Jenefera, uzlūkojot viņa torsu. Kas tas bija? Pakļuvi kokzāģētavā zem zāģa?

Viņš neatbildēja. Burve turpināja viņu pētīt, koķeti pie­liekusi galvu.

- Pirmais raganis, kuru varu aplūkot tuvumā, tur­klāt pavisam pliku. Oho! viņa pieliecās un ieklausījās.

- Dzirdu tavu sirdi. Ļoti lēns ritms. Tu spēj kontrolēt

adrenalīna līmeni? Ak, atvaino, profesionāla ziņkāre. Tu, šķiet, esi pārsteidzoši jūtīgs jautājumos, kas attiecas uz tava organisma īpatnībām. Tu esi radis šīs īpatnības apzī­mēt ar vārdiem, kuri man ļoti nepatīk, turklāt kļūdams patētiski sarkastisks, kas man nepatīk vēl vairāk.

Viņš neatbildēja.

- Nu labi, pietiks par to. Man ūdens dziest. Jenefera itin kā gribēja nomest halātu, taču sastomījās. Es van­nošos, bet tu stāstīsi. Ietaupīsim laiku. Taču… Negribu tevi mulsināt, turklāt mēs gandrīz neesam pazīstami. Un tādēļ saskaņā ar pieklājību…

- Es aizgriezīšos, viņš nedroši ierosināja.

- Nē. Man jāredz tā cilvēka acis, ar kuru runāju. Man ir labāks padoms.

Viņš izdzirdēja buramvārdus, sajuta medaljonu notrīsam .un ieraudzīja melnu halātu, kurš lēni noslīdēja uz grīdas. Un pēc tam izdzirdēja ūdens šļakstus.

- Tagad es neredzu tavas acis, Jenefera, viņš teica.

- Cik žēl.

Neredzamā burve iespurcās un sāka šļakstināties pa kublu.

- Atbildi.

Geralts beidza cīkstēties ar apakšbiksēm, kuras bija centies uzvilkt zem dvieļa, un apsēdās uz sola. Aizsprādzē­dams zābakus, viņš izstāstīja par piedzīvojumu pie upes, līdz minimumam saīsinot cīņas ar samu aprakstu. Jenefera neizskatījās pēc tādas, kuru interesētu makšķerniecība.

Kad viņš bija nonācis līdz vietai, kad neradība-mākonis izlīda no krūkas, lielais, neredzamību ziepējošais sūklis sastinga uz vietas.

- Nu, nu, viņš izdzirdēja. Interesanti. Pudelē ieslo­dzīts džins.

- Kāds nu tur džins, viņš iebilda. Tas bija kaut kāds purpura miglas paveids. Kaut kāda jauna, nepazīstama suga…

- Jauna, nezināma suga ir pelnījusi, lai to kaut kā nosauc, teica neredzamā Jenefera. Džins nav sliktāks nosaukums par citiem. Turpini, lūdzu.

Viņš paklausīja. Viņa stāsta gaitā ziepju putas kublā kāpa aizvien augstāk, ūdens lija pāri malām. Kādā brīdī kaut kas apstādināja viņa skatienu. Viņš palūkojās uzma­nīgāk un sazīmēja aprises un apveidus, kurus atklāja neredzamību pārklājušais ziepjūdens. Aprises un apveidi viņu aizgrāba tik ļoti, ka viņš apklusa.

- Stāsti taču! viņu skubināja balss, no nekurienes plūstot pāri apveidiem. Kas bija tālāk?

- Tas ir viss, viņš teica. Es padzinu to, kā tu saki, džinu…

- Kādā veidā? Ķipītis pacēlās un izlēja ūdeni. Ziepes līdz ar apveidiem pazuda. Geralts nopūtās.

- Ar buramvārdiem, viņš teica. Precīzāk, ar eksorcismu.

- Kādu? Ķipītis atkal izlēja ūdeni. Raganis sāka uzma­nīgāk sekot ķipīša kustībām, jo ūdens, kaut uz īsu brīdi, arīdzan ļāva šo un to ieraudzīt. Viņš atkārtoja buramvār­dus, saskaņā ar drošības priekšrakstiem aizvietodams patskani “e” ar ieelpu. Viņš domāja, ka ar šo priekšrakstu zināšanām izpelnīsies burves labvēlību, taču bija izbrīnīts, padzirdot no kubla atskanam mežonīgus smieklus.

- Kas tur tik smieklīgs?

- Tas tavs eksorcisms… Dvielis noplanēja no paka­ramā un sāka strauji slaucīt nost apveidu atliekas. Trisa vai apraudāsies no smiekliem, kad es to viņai pastāstīšu! Kas tev to iemācīja, ragani? Šos… buramvārdus?

- Kāda priesteriene no Huldras tempļa. Tā ir tempļa slepenā valoda…

- Kam noslēpums, tam noslēpums. Dvielis noplīkš­ķēja pret kubla malu, ūdens izšļakstījās uz grīdas, kailu pēdu nospiedumi iezīmēja burves soļus. Geralt, tie nebija nekādi buramvārdi. Es neieteiktu šos vārdus atkārtot citos tempļos.

- Ja tie nebija buramvārdi, kas tad tas bija? viņš jau­tāja, lūkodamies, kā divas melnas zeķes viena pēc otras no zila gaisa rada aizgrābjošas kājiņas.

- Asprātība. Mežģīņu biksītes apvilkās ap neko nepa­rasti aizraujošā veidā. Taču drusku nepieklājīga.

Balts krekls ar lielu zieda formas žabo uzspurdza augšup un ieguva apveidus. Jenefera, kā pamanīja raganis, nevalkāja nekādas vaļa ūsu uzpariktes, kādas parasti mēdza lietot sievietes. Viņa lieliski iztika bez tām.

- Kas tā par asprātību?

- Nav svarīgi.

No kristāla pudeles, kas stāvēja uz galda, izlēca kor­ķis. Pirtī iesmaržojās pēc ceriņiem un ērkšķogām. Korķis aprakstīja vairākus lokus un atgriezās savā vietā. Burve aizpogāja krekla manšetes, uzvilka kleitu un materializē­jās.

- Aizpogā, viņa pagriezās pret viņu ar muguru, ķem­mējot matus ar bruņurupuča kaula ķemmi. Ķemmei, kā viņš pamanīja, bija garš, ass dzelksnis, kurš vajadzības gadījumā veiksmīgi varēja aizstāt dunci.

Viņš aizpogāja viņai kleitu īpaši lēni, sprādzi pēc sprā­dzes, izbaudot smaržu, kas pāri pleciem plūda no viņas matu kaskādes.

- Atgriežoties pie pudeles neradījuma, teica Jenefera, ieliekot ausīs briljanta auskarus, ir acīmredzams, ka ne

jau tavi smieklīgie “buramvārdi” piespieda viņu bēgt. Patiesībai tuvāka šķiet hipotēze, ka viņš izlādēja niknumu uz tavu biedru un, kad viņam apnika, aizlaidās.

- Ticami, drūmi piekrita Geralts. Nudien nedomāju, ka viņš aizlidoja uz Cidaris nožmiegt Valdo Marksu.

- Kas ir Valdo Markss?

- Trubadūrs, kurš uzskata manu biedru, arīdzan dzej­nieku un dziesminieku, par pūļa iegribām izdabājošu nie­cību.

Burve, vijolīškrāsas acīm dīvaini mirdzot, pagriezās.

- Vai tad tavs draugs būtu paspējis izteikt vēlēšanos?

- Pat divas. Un abas šausmīgi muļķīgas. Kādēļ jautā? Tā taču ir acīmredzama nejēdzība tās vēlēšanās, kuras izpildot ģēniji, džini, lampas gari…

- Acīmredzama nejēdzība, smaidot atkārtoja Jenefera. Protams. Tā ir izdoma, bezjēdzīga pasaciņa, kā jau visas leģendas, kurās labie gari un laumiņas piepilda vēlēšanās. Šādas pasaciņas izdomā nabaga vientieši, kuri nevar pat sapņot, ka savas personiskās vēlēšanās un cerī­bas varēs piepildīt pašu spēkiem. Priecājos, Rīvijas Geralt, ka tu pie tādiem nepiederi. Šādā ziņā tu man esi garīgi tuvāks. Es, ja kaut ko vēlos, nesapņoju, bet rīkojos. Un vien­mēr iegūstu to, ko vēlos.

- Nešaubos. Esi gatava?

- Esmu gatava, burve aizsprādzēja kurpītes un piecē­lās. Pat uz augstajiem papēžiem viņa nebija pārlieku gara. Viņa sapurināja matus, kuri, kā viņš pamanīja, saglabāja gleznainu, viļņojošu nekārtību par spīti rūpīgai sukāšanai.

- Man tev ir jautājums, Geralt. Zīmogs, kurš noslēdza pudeli… Vai tavam draugam tas joprojām ir?

Raganis aizdomājās. Zīmogs bija nevis pie Ugunspu­ķes, bet pie viņa paša, turklāt paņemts līdzi. Taču pieredze mācīja, ka burvjiem nevajag stāstīt pārāk daudz.

- Hmm… Domāju, ka jā, viņš lēni atbildēja. Jā, lai­kam gan. Kas tad ir? Vai tas zīmogs ir svarīgs?

- Savāds jautājums, viņa asi atbildēja, it sevišķi jau no tavas, ragana, pārdabisko briesmoņu speciālista, mutes. Tev nu gan vajadzēja zināt, ka šāds zīmogs ir tik ļoti sva­rīgs, ka tam nedrīkst pieskarties. Un nedrīkst ļaut tavam draugam pieskarties.

Viņš sakoda zobus. Tas bija trāpīgs sitiens.

- Nu ko, Jenefera sāka runāt maigākā tonī. Ikviens var kļūdīties, arī raganis, kā redzams. Katram var gadīties. Nu tad varam doties ceļā. Kur atrodas tavs draugs?

- Te, Rindā. Kāda Errdila namā. Elfa.

Viņa uzmanīgi uzlūkoja ragani. Pie Errdila? viņa atkārtoja, sašķiebusi smaidā lūpas. Es zinu, kur tas ir. Cik noprotu, tur apmeties ari viņa brālis Hireadans?

- Tiesa. Bet kas…

- Nekas, viņa attrauca, pacēla rokas, aizvēra acis. Medaljons raganim kaklā ievibrējās, parāva ķēdīti. Uz pirts miklās sienas iemirdzējās caurspīdīgas kontūras tās atgādināja durvis, kuru rāmī mutuļoja pienaini fosforescējoša neesība.

Raganis izgrūda klusu lāstu. Viņam nepatika maģiskie portāli un pārvietošanās caur tiem.

- Vai mums vajag… viņš nokremšļojās. Tas nav tālu…

- Es nevaru staigāt pa šīs pilsētas ielām, viņa noskal­dīja. Par mani šeit nav sajūsmā: var apvainot, nomētāt ar akmeņiem un varbūt ar ko sliktāku. Dažas personas te veiksmīgi bojā manu reputāciju, domājot, ka paliks neso­dītas. Nebīsties, mani portāli ir droši.

Geralts reiz bija liecinieks tam, kā caur drošu portālu atlidoja puse cilvēka. Otru pusi nekad neatrada. Viņš zināja

vairākus gadījumus, kad kāds bija iegājis portālā un par viņu vairs nebija nekādu ziņu.

Burve vēlreiz sakārtoja matus un piesprādzēja pie jos­tas pērlēm izšūtu maisiņu. Maisiņš šķita pārāk mazs, lai tajā ievietotu ko vairāk par sauju vara monētu un lūpukrāsu, taču Geralts zināja, ka tas nav parasts maisiņš.

- Apskauj mani. Ciešāk, neesmu no porcelāna. Nu tad ceļā!

Medaljons ievibrējās, kaut kas nozibēja, un Geralts atradās melnas neesības vidū, stindzinošā salā. Neko nere­dzēja, nedzirdēja, nejuta. Aukstums bija vienīgais, ko juta viņa maņas. Viņš gribēja izgrūst lāstu, taču nepaspēja.

V

- Jau pagājusi stunda, kopš viņa tur iegāja. Hireadans apgrieza otrādi smilšu pulksteni, kurš atradās uz galda. Sāku uztraukties. Vai tad ar Ugunspuķes kaklu ir tik slikti? Vai tev nešķiet, ka vajadzētu ielūkoties tur pie viņiem augšā?

- Viņa visai skaidrā veidā lika saprast, ka to nevēlas. Geralts izdzēra zāļu dzēriena krūzi, šausmīgi viebdamies. Viņš augstu vērtēja elfus nometniekus par to inteliģenci, savaldību un īpatnējo humora izjūtu, taču viņu gaumi attiecībā uz ēšanu un dzeršanu nesaprata un nepieņēma.

- Hireadan, es viņai negrasos traucēt. Maģijai nepiecie­šams laiks. Lai tas ilgst kaut vai diennakti, lai tikai Uguns­puķe atveseļojas.

- Nu ko, tev būs taisnība.

No telpas līdzās atskanēja āmuriņu klaudzieni. Errdils, kā izrādījās, dzīvoja pamestā krogā, kuru nopirka, grasījās

atjaunot un te saimniekot kopā ar sievu klusu un mazru­nīgu elfieni. Bruņinieks Vratimirs, kurš pēc sargtornī kopā pavadītās nakts pievienojās kompānijai, pats piedāvāja palīdzību remontdarbos. Kopā ar laulātajiem viņš ķērās pie paneļa atjaunošanas tūdaļ pat, līdzko norima apjukums, kuru izsauca pēkšņā un krāšņā ragana un Jeneferas parā­dīšanās, kad tie, portālam mirdzot, izlēca no sienas.

-Ja runājam atklāti, turpināja Hireadans, necerēju, ka tev tik raiti izdosies. Jenefera nav no īpaši dedzīgām, ja runa ir par palīdzības sniegšanu. Tuvāko raizes viņu pārāk neuztrauc un miegu netraucē. īsāk sakot, neesmu dzirdējis, ka viņa kādam būtu nesavtīgi palīdzējusi. Inte­resanti, kāds viņai labums no tā, ka viņa palīdzēs tev un Ugunspuķēm?

- Vai tu nepārspīlē? pasmaidīja raganis. Man par viņu neradās tik slikts iespaids. Savu augsto stāvokli viņai, protams, patīk demonstrēt, taču salīdzinājumā ar citiem burvjiem ar visu šo nekauņu bandu viņa ir teju vai valdzinošas laipnības iemiesojums.

Hireadans arī pasmaidīja.

- Savā ziņā tas būtu tā, viņš teica, it kā tu uzska­tītu, ka skorpions ir skaistāks par zirnekli, jo viņam ir tāda brīnišķīga astīte. Uzmanies, Geralt! Tu neesi pirmais, kurš viņu šādi novērtē, nezinādams, ka laipnību un daili viņa izmanto kā ieroci. Turklāt viņa ar to rīkojas itin veikli un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Taču tas neatceļ faktu, ka viņa ir apbrīnojami skaista sieviete. Tu taču tam neie­bilsti?

Geralts ātri palūkojās uz elfu. Jau otro reizi viņam šķita, ka pamana elfa sejā vieglu sārtumu. Tas viņu izbrī­nīja ne mazāk kā Hireadana teiktais. Tīrasiņu elfiem nav paraduma apbrīnot cilvēku sievietes. Pat ļoti skaistas ne.

Jeneferu, kaut ari viņa bija savā ziņā pievilcīga, par daiļavu saukt nevarēja.

Lai kā tur būtu ar gaumi, taču būtībā reti kurš uzska­tīja burves par “daiļavām”. Tās visas bija cēlušās no sabied­rības aprindām, kurās meitu svarīgākā sūtība bija iziet pie vīra. Kurš gan iedomātos nolemt savu meitu nogur­dinošiem mācību gadiem un somatisko pārmaiņu mocī­bām, ja viņu varēja izdot pie vīra un izdevīgi saradoties? Kurš vēlētos savā ģimenē burvi? Par spīti cieņai, kādu bija iemantojuši brīnumdari, burves ģimenei no viņas nebija nekāda labuma, jo, kad meitene bija beigusi mācības, viņu ar ģimeni vairs nesaistīja nekas spēkā bija tikai amata brālība. Tādēļ par burvēm kļuva vienīgi meitas, kurām nebija izredžu iziet pie vīra.

Atšķirībā no priesterienēm un druīdēm, kuras nelab­prāt pieņēma neglītas vai kroplas meitenes, burvji pieņēma ikvienu, kura to vēlējās. Ja meitene izgāja cauri pirmo apmācību gadu sietam, darbā tika laista maģija iztais­nojot un izlīdzinot kāju garumu, izlabojot nepareizi saau­gušus kaulus, sadziedējot zaķalūpas, izdzēšot saaugumus, rētas un bakurētas. Jaunā burve kļuva “pievilcīga”, jo to pieprasīja viņas profesijas prestižs. Iznākums bija pseidoskaistas sievietes ar ļaunām un aukstām neglīteņu acīm. Viņas nespēja aizmirst savu neizskatīgumu, kuru slēpa maģijas maska, turklāt slēpa ne jau tādēļ, lai viņas pada­rītu laimīgas, bet vienīgi profesijas prestiža dēļ.

Nē, Geralts nesaprata Hireadanu. Viņa ragana acis pamanīja pārāk daudz sīkumu.

- Nē, Hireadan, viņš atbildēja. Neiebildīšu. Paldies tev arī par brīdinājumu. Taču tagad ir runa vienīgi par Ugunspuķi. Viņš dabūja ciest manā klātbūtnē. Es nespēju viņu izglābt, nemācēju viņam palīdzēt. Ja zinātu, ka tas

viņu izdziedinās, es pat apsēstos ar pliku pakaļu uz skor­piona.

- Tieši no tā tev jāuzmanās visvairāk, elfs noslēpu­maini pasmaidīja. Jo Jenefera to zina, un šīs zināšanas viņa nekavēsies izmantot. Neuzticies viņai, Geralt. Viņa ir bīstama.

Viņš neatbildēja.

Augšā nočīkstēja durvis. Jenefera nostājās pie trepēm un atspiedās pret margām.

- Ragani, vai tu varētu te uz mirklīti ienākt?

- Protams.

Burve atspieda muguru pret vienas no nedaudzo šā tā mēbelēto istabu durvīm, aiz kurām bija ievietots cie­šanu mocītais trubadūrs. Raganis piegāja un klusēdams uzlūkoja burvi. Viņš redzēja viņas kreiso plecu, pavisam nedaudz augstāku par labo, degunu, mazdrusciņ par garu. Lūpas, kādu nieku šaurākas, nekā vajadzētu. Zodu, maz­drusciņ par mazu. Uzacis, kādu nieku nevienādas. Acis…

Viņš redzēja pārāk daudz sīkumu. Pilnīgi bez kādas vajadzības.

- Kā ir ar Ugunspuķi?

- Tu šaubies par manām spējām?

Viņš joprojām skatījās. Viņai bija šmaugs divdesmitgadnieces augums, kaut arī burves īsto vecumu viņš nevē­lējās minēt. Viņa kustējās ar dabisku, nepiespiestu grāciju. Nē, nebija iespējams uzminēt, kāda viņa bija agrāk, kas viņā ir uzlabots. Viņš beidza par to lauzīt galvu. No tā nebija nekādas jēgas.

- Tavs apdāvinātais draugs būs vesels, viņa teica.

- Viņš atgūs savas vokālās spējas.

- Esmu tev pateicību parādā, Jenefera.

Viņa pasmaidīja.

- Tev būs iespēja parādu dzēst.

- Vai varu tur, pie viņa, ielūkoties?

Viņa brīdi klusēja, uzlūkojot viņu ar savādu smaidu un bungājot pirkstiem pa durvju rāmi.

- Protams. Ienāc.

Medaljons Raganim kaklā sāka asi, ritmiski vibrēt.

Pašā istabas centrā uz grīdas, degot pienainai gaismai, gulēja stikla lode maza arbūza lielumā. Lode atradās deviņstarainas zvaigznes centrā, precīzi uzzīmētajiem stariem sniedzoties līdz istabiņas sienām un stūriem. Zvaigznē ar sarkanu krāsu bija iezīmēta pentagramma. Pentagrammas stūros stāvēja melnas sveces, iespraustas dīvainas formas svečturos. Melnās sveces dega arī pagalvī gultai, kurā dusēja aitādām apsegtais Ugunspuķe. Dzejnieks rāmi elpoja, vairs negārdza un nesēca, no viņa sejas bija pazu­dusi sāpju grimase, tās vietā rotājās idiotisks, svētlaimīgs smaids.

- Viņš guļ, teica Jenefera. Un redz sapņus.

Geralts aplūkoja uz grīdas uzvilktās zīmes. Tajās slēptā

maģija bija jūtama, taču viņš zināja, ka tā ir dusoša, nepamodināta maģija. Tā atgādināja snaudoša lauvas elpas šņā­koņu, taču ļāva noprast, kāds varētu būt lauvas rēciens.

- Kas tas ir, Jenefera?

- Lamatas.

- Kam?

- Šobrīd tev. Burve pagrieza slēdzenē atslēgu, pavēra plaukstu. Atslēga bija pazudusi.

- Tātad esmu notverts, viņš saltā tonī teica. Ko tagad? Grasies laupīt man nevainību?

- Neglaimo sev, Jenefera apsēdās uz gultas malas. Ugunspuķe, joprojām idiotiski smaidīdams, klusi iekunks­tējās. Nebija šaubu: tas bija svētlaimes kunksts.

- Kas par lietu, Jenefera? Ja tā ir spēle, tad es nezinu tās noteikumus.

- Es reiz tev teicu, viņa sāka, ka vienmēr iegūstu to, ko vēlos. Tā nu sanācis, ka man iegribējās to, kas ir Ugunspuķēm. Es viņam to atņemšu, un mēs šķirsimies. Neraizējies, nekas ļauns viņam nenotiks…

- Ērmibas, kuras uzzīmēji uz grīdas, viņš pārtrauca burvi, kalpo dēmonu izsaukšanai. Tur, kur tiek izsaukti dēmoni, allaž notiek kāds ļaunums. Es tam neļaušu notikt.

- …no viņa galvas nenokritīs ne mats, turpināja burve, nepievēršot uzmanību viņa vārdiem. Viņa balstiņa būs vēl daiļāka, un viņš pats būs vēl apmierinātāks, vēl laimīgāks. Mēs visi būsim laimīgi. Un šķirsimies bez skumjām, taču arī bez aizvainojuma.

- Ak, Virgīnij, iekunkstējās Ugunspuķe, nepavērdams acu. Daiļas ir tavas krūtis, maigākas par gulbja dūnām… Virgīnij…*

- Vai viņš ir prātu zaudējis? Murgo?

- Sapņo, pasmaidīja Jenefera. Viņa vēlēšanās piepil­dās sapņos. Izzondēju viņa smadzenes līdz pašam pama­tam. Nekā daudz tur nebija. Drusciņa rupjību, dažas vēlē­šanās, milzums dzejas. Bet par to nav runa. Zīmogs, ar kuru bija aizzīmogota pudele ar džinu, Geralt. Es zinu, ka tas ir nevis pie trubadūra, bet pie tevis. Atdod to man, lūdzu.

- Kam tev zīmogs?

- Ko lai atbildu uz tavu jautājumu? burve valdzinoši pasmaidīja. Varbūt tā: nav tava darīšana, ragani. Vai šāda atbilde tevi apmierina?

- Nē, arī viņš pasmaidīja tikpat nelāgi. Neapmie­rina. Taču tādēļ neko sev nepārmet, Jenefera. Mani nav viegli apmierināt. Līdz šim tas ir izdevies tikai personām, kas ir pārsniegušas vidusmēru.

- Žēl. Nu tad paliksi neapmierināts. Neko darīt. Zīmogu, lūdzu. Nešķobi seju grimasēs, kas neatbilst tavai dailei un frizūrai. Ja neesi pamanījis, tad zini, ka nupat ir pienācis laiks pateicībai, kuru tu man esi parādā. Zīmogs ir pirmā iemaksa par dziedoņa balsi.

- Redzu, ka maksu esi sadalījusi vairākās iemaksās, viņš teica saltā tonī. Labi. Es varēju to paredzēt un ari paredzēju. Taču gribu, Jenefera, lai tā būtu godīga tirgo­šanās. Es nopirku tavu palīdzību. Un par to samaksāšu.

Viņa savilka lūpas smaidā, taču vijolīškrāsas acis palika samiegtas un aukstas.

- Par to, ragani, vari nešaubīties.

- Es varu, viņš atkārtoja. Bet Ugunspuķe ne. Es viņu paņemu sev līdzi no šejienes uz drošāku vietu. To izdarījis, es atgriezīšos, atdošu otro iemaksu un pārējās. Kas attiecas uz pirmo…

Viņš iebāza roku slepenajā kabatiņā zem jostas un izvilka misiņa zīmogu ar zvaigznes un salauzta krusta zīmi.

- Lūdzu, ņem. Ne jau kā iemaksu. Pieņem to no ragana kā pateicības pierādījumu par to, ka, lai arī savtīgu nolūku vadīta, tu tomēr pret viņu izturējies laipnāk, nekā to darītu vairums tavu amata brāļu. Pieņem to kā labas gribas pie­rādījumu tam, ka, parūpējies par drauga drošību, es šeit atgriezīšos, lai samaksātu. Nepamanīju starp ziediem skor­pionu. Esmu gatavs samaksāt par savu neuzmanību.

- Cik skaista runa. Burve sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Aizkustinoša un patētiska. Tikai žēl, ka velti kaisi vārdus vējā. Ugunspuķe man ir vajadzīgs un paliks te.

- Viņš jau vienreiz bija tuvu tam, ko tu taisies šeit atsaukt, Geralts norādīja uz rakstiem klāto grīdu. Kad beigsi savu darbu un atsauksi šurp džinu, par spīti taviem

solījumiem, Ugunspuķe noteikti dabūs ciest, varbūt pat vairāk nekā iepriekš. Jo tevi taču interesē radījums no pudeles, tiesa? Esi nodomājusi viņu iegūt, piespiest sev kal­pot? Tev nav jāatbild, es to zinu, un man tas ir pilnīgi pie vienas vietas. Dari, ko vien vēlies, atsauc te kaut vai desmit dēmonus. Taču bez Ugunspuķes. Ja liksi viņam ciest, tas nebūs godīgs tirgus, Jenefera, un tev nav tiesību par ko tādu pieprasīt samaksu. Es neļaušu…

Viņš apklusa.

- Man šķita interesanti, kad tu to sajutīsi, burve ieķiķinājās.

Geralts sasprindzināja muskuļus, koncentrēja visu savu gribu, sāpēs sakodis zobus. Tas nelīdzēja. Viņš bija kā paralizēts, kā akmens statuja, kā zemē ierakts stabs. Viņš nevarēja pakustināt pat pirkstu zābakā.

- Es zināju, ka tu spēsi atvairīt tiešu burvestību, teica Jenefera. Zināju ari to, ka, pirms kaut ko pasāksi, tu centīsies mani savaldzināt ar daiļrunību. Tu runāji, bet tev uzliktais lāsts iedarbojās un pamazām tevi savalgoja. Tagad tu vari vairs tikai runāt. Zinu, ka esi daiļrunīgs. Turpmākās pūles šajā virzienā tikai sabojās sasniegto efektu.

- Hireadans… viņš ar piepūli teica, joprojām mēģinā­dams cīnīties ar maģisko paralīzi. Hireadans sapratīs, ka tu kaut ko perini. Viņš ātri sapratīs, kuru katru brīdi viņam radīsies aizdomas, jo viņš tev neuzticas, Jenefera. Viņš tev neuzticējās jau no paša sākuma…

Burve ar plaukstu izdarīja plašu vēzienu. Istabas sie­nas kļuva miglainas un ieguva viendabīgu, duļķaini pelēku struktūru un nokrāsu. Pazuda durvis, pazuda logi, pazuda pat putekļainie aizkari un mušu izraibinātās bildītes pie sienām.

- Un kas no tā, ka Hireadans nopratīs? viņa ļauni nosmīnēja. Atskries tev palīgā? Manai barjerai cauri netiks neviens. Taču Hireadans neko pret mani nepasāks. Viņš ir manā varā. Nē, runa nav par melno maģiju, neko šajā ziņā neesmu darījusi. Parasta organisma ķīmija. Tas stulbenis manī iemīlējās. Tu to nezināji? Viņš pat bija nodomājis izsaukt Bo uz divkauju, vai vari iedomāties? Greizsirdīgs elfs. Tā reti gadās. Geralt, šo namu es neizvē­lējos nejauši.

- Bo Berrants, Hireadans, Errdils, Ugunspuķe. Tu tie­šām uz mērķi izvēlies vistaisnāko ceļu. Taču mani, Jenefera, tu neizmantosi.

- Izmantošu un kā vēl izmantošu. Burve piecēlās no gultas un, uzmanīgi apejot uz grīdas uzvilktās zīmes un simbolus, pienāca klāt. Es taču teicu, ka tu man esi kaut ko parādā par dzejnieka izdziedināšanu. Runa ir par nieku, par nelielu pakalpojumu. Par to, ko taisos te tagad paveikt, pirms pazūdu no Rindes, taču man šajā pilsētiņā ir zināmi… nesamaksāti rēķini, sauksim to tā. Es šeit dažiem cilvēkiem esmu kaut ko apsolījusi, bet vienmēr pildu solīto. Taču, tā kā pati nepaspēšu, tu šos solījumus izpildīsi manā vietā.

Viņš cīnījās no visa spēka, taču velti.

- Nu, nu, neapčurājies, raganīt, viņa indīgi iesmējās.

- Tas ir pilnīgi velti. Tev ir stiprs gribasspēks un lieliskas pretošanās spējas maģijai, taču ar mani un manu burves­tību tu mēroties nevari. Un nespēlē te teātri. Nemēģini mani savaldzināt ar savu lepno un cieto vīrišķību. Tu vie­nīgi pats savās acis esi lepns un ciets. Lai glābtu draugu, tu manā labā izdarītu visu, turklāt bez burvestībām, samak­sātu jebkuru cenu, laizītu man kurpes. Bet varbūt vēl šo to, ja es pēkšņi sagribētu izklaidēties.

Viņš klusēja. Jenefera nostājās viņa priekšā, smaidot un rotaļājoties ar samta lentītei piesprausto, briljantos mir­dzošo obsidiāna zvaigzni.

- Jau Bo guļamistabā, viņa turpināja, pēc taviem pirmajiem vārdiem es sapratu, kāds tu esi. Un zināju, kāda veida naudā gribēšu samaksu. Manus rēķinus ar Rindi varētu nokārtot jebkurš, kaut vai Hireadans. Taču to izdarīsi tu, jo tev ir jāmaksā. Par tēloto lepnību, par salto skatienu, par sarkastisko toni. Par iedomu, ka vari stāties aci pret aci ar Vengerbergas Jeneferu, uzskatīt viņu par patmīlīgu nekauņu, par savtīgu raganu un vienlaikus bolīt acis uz viņas saziepētajiem cičiem. Maksā, Rīvijas Geralt!

Viņa abām rokām satvēra viņu aiz matiem un negai­dot noskūpstīja uz lūpām, iezīdās tajās kā vampīrs. Medal­jons kaklā ievibrējās; Geraltam šķita, ka ķēdīte saraujas un aizžņaudz kaklu kā cilpa. Viņa galvā kaut kas uzplaiksnīja, ausīs sāka neizturami šalkt. Viņš vairs neredzēja burves vijolīškrāsas acis un iegrima tumsā.

Viņš stāvēja uz ceļiem. Jenefera viņu uzrunāja maigā, glāsmainā balsī.

- Iegaumēji?

- Jā, kundze.

Tā bija viņa paša balss.

- Ej un izpildi manas pavēles.

- Kā pavēlēsiet, kundze.

- Vari noskūpstīt manu roku.

- Pateicos, kundze.

Viņš sajuta, kā, nometies ceļos, tuvojas viņai. Galvā dūca tūkstoš bišu. Viņas plauksta smaržoja pēc ceriņiem un ērkšķogām… Ceriņiem un ērkšķogām… Zibsnis. Tumsa.

Margas, kāpnes. Hireadana seja.

- Geralt, kas ar tevi? Geralt, uz kurieni?

- Man vajag… Viņa paša balss. Vajag iet…

- Dievi! Paskatieties, kādas viņam acis!

Pārsteigumā saviebta Vratimira seja. Errdila seja. Un

Hireadana balss.

- Nē! Errdil, nē! Nepieskarieties viņam un nemēģiniet aizturēt! Errdil, nost no ceļa! Ceriņu un ērkšķogu smarža…

Durvis. Saules eksplozija. Karsti. Smacīgi. Ceriņu un ērkšķogu smarža. Būs negaiss, viņš nodomāja.

Un tā bija viņa pēdējā skaidrā doma.

VI

Tumsa. Smarža…

Smarža? Nē, smaka. Urīna, sapelējušu salmu un slapju skrandu smirdoņa. Dūmojošas, dzelzs ietverē pie nelī­dzenu akmens bloku sienas iespraustas lāpas smirdoņa. Lāpas mesta ēna uz salmiem klātas grīdas.

Restu ēna.

Raganis izgrūda lāstu.

- Beidzot. Viņš sajuta, ka viņu kāds pieceļ, ar muguru atbalsta pret miklo mūri. Es jau sāku baidīties, jo tu tik ilgi nenāci pie samaņas.

- Hireadan? Kur… Sasodīts, man galva plīst pušu… Kur mēs esam?

- Un kā tev šķiet?

Geralts noslaucīja seju, palūkojās apkārt. Pie pretē­jās sienas kluknēja trīs skrandaiņi. Viņi bija slikti saska­tāmi, jo sēdēja vistālāk no lāpas gaismas gandrīz pilnīgā tumsā. Pie restēm, kas viņus šķīra no apgaismotā gaiteņa, līkņāja kāds, kurš pirmajā brīdī šķita vienīgi skrandu vīk­šķis. Patiesībā tas bija izkāmējis večuks ar degunu, kas

līdzinājās stārķa knābim. Pinkās savēlušos matu garums un apģērba izskats liecināja, ka viņš te atrodas jau kriet­nāku laiku.

- Mēs esam iesēdināti aiz restēm, viņš drūmi kon­statēja.

- Man prieks, teica elfs, ka esi atguvis spēju spriest loģiski.

- Sasodīta lieta… Bet Ugunspuķe? Cik ilgi mēs te sēžam? Cik laika pagājis kopš…

- Nezinu. Tāpat kā tu, es nebiju pie samaņas, kad mani šeit nogādāja. Hireadans sagrāba klēpi salmu un apsēdās ērtāk. Vai tas ir tik svarīgi?

- Un kā vēl, pie joda. Jenefera… Un Ugunspuķe. Uguns­puķe ir tur, kopā ar viņu, bet viņa ir nodomājusi… Ei, jūs tur! Cik sen mūs te ieslodzīja?

Skrandaiņi sāka cits ar citu sačukstēties. Neviens no viņiem neatbildēja.

- Kurli esat? Geralts nospļāvās, joprojām nevarēdams tikt vaļā no metāliskas garšas mutē. Es prasu, kāda tagad dienas daļa? Vai nakts daļa? Laikam taču zināt, kad jums atnes ēdmaņu?

Skrandaiņi atkal sāka čukstēties, nokremšļojās.

- Augstcienītie, beidzot viens teica. Lieciet mūs mierā, nerunājiet uz mums, lūdzami. Mēs esam godīgi noziedznieki, nevis kādi politiskie. Mēs valdību gāzt netai­sījāmies. Mēs tikai žagām.

- Tamdēļ, teica otrs, jums ir savs stūrītis, mums savs. Lai nu katrs turas pie sava.

Hireadans iespurcās. Raganis nospļāvās.

- Tā nu tas ir, nočāpstināja apskretušais večuks ar garo degunu. Katrs tuptūzī savu kaktu sargā un kopā ar savējiem turas.

- Bet tu, vectētiņ, zobgalīgi iejautājās elfs, turies ar viņiem vai ar mums? Kuram pulciņam tu piederi?

- Nevienam, lepni atcirta večuks. Es esmu bez vai­nas.

Geralts atkal nospļāvās.

- Hireadan? viņš jautāja, masēdams deniņus. Ar to valdības gāšanu… Tas tiesa?

- Absolūti. Neko neatceries?

- Izgāju uz ielas… Cilvēki uz mani skatījās… Pēc tam… Pēc tam bija… kaut kāds veikals.

- Lombards, elfs klusi teica. Tu iegāji lombardā. Un tūdaļ sadevi pa zobiem īpašniekam. Tā kārtīgi. Sirsnīgi.

Raganis izgrūda slāpētu lāstu.

- Augļotājs pakrita, klusā balsī turpināja Hireadans.

- Un tu viņam vairākkārt iespēri pa vārīgām vietām. Prin­cipālam palīgā atsteidzās kalps. Tu viņu izsviedi taisni pa logu.

- Baidos, norūca Geralts, ka ar to viss nebeidzās.

- Tavas bažas ir pamatotas. Tu iznāci no lombarda un aizmaršēji pa ielas vidu, grūstīdams garāmgājējus un izkliegdams kaut kādas muļķības par dāmas godu. Tev pakaļ vilkās pamatīgs pulks ļaužu, kurā biju arī es, Errdils un Vratimirs. Tu apstājies pie aptiekāra Laurīša mājas, iegāji iekšā un pēc mirkļa atkal biji uz ielas, vilkdams Laurīti aiz kājas. Un uzstājies ļaužu pulka priekšā ar kaut ko līdzīgu runai.

- Kādai?

- īsi sakot, tu paziņoji, ka sevi cienošs vīrietis pat pro­fesionālu ielasmeitu nesauks par mauku, jo tas ir zemiski un pretīgi. Savukārt apzīmējuma “mauka" lietošana attie­cībā uz sievieti, kura nekad nav šādi izmantota un kurai par to nav maksāts, ir pilnīgi necienīgi un nepieļaujami.

Sods, tu visiem tūdaļ paziņoji, tiks izpildīts tepat uz vie­tas, un tas būs tieši šādam sūdabrālim piemērots sods. Tu iespiedi aptiekāra galvu starp ceļiem, novilki viņam bikses un sāki zilināt šā dibenu ar jostu.

- Runā, Hireadan. Runā. Nežēlo mani.

- Tu apstrādāji Laurīša pakaļu no visa spēka, bet aptiekārs gaudoja, bļāva, raudāja, sauca palīgā dievus un cilvēkus, lūdza žēlastību, solīja pat laboties, taču tu, kā redzams, nenoticēji. Tad pieskrēja pāris bruņotu bandītu, kurus Rindē pieņemts dēvēt par gvardi.

- Un es, Geralts pamāja ar galvu, tieši tobrīd pacēlu roku pret varas pārstāvjiem?

- Kur nu! Tu to izdarīji daudz agrāk. Gan augļotājs, gan Laurītis ir pilsētas domes locekļi. Tevi laikam ieinteresēs tas, ka abi kūdīja uz Jeneferas izdzīšanu no pilsētas. Viņi ne tikai domē par to balsoja, bet arī izplatīja baumas par viņu krogos un visai zemiskā veidā aprunāja.

- To es jau sen nojautu. Stāsti. Tu tiki līdz pilsētas sar­giem, kas pieskrēja klāt. Viņi mani iesēdināja tuptūzī?

- Gribēja. Ak, Geralt, kas tas bija par skatu! Grūti aprakstīt, kā tu ar viņiem izdarījies. Viņiem bija zobeni, vāles, nūjas, cirvīši, bet tev vienīgi oša koka spieķis, kuru tu atņēmi kādam frantam. Un, kad visi gulēja vēkšpēdus, tu devies tālāk. Lielākā daļa no mums zināja, kur tu taisies doties.

- Arī es to gribētu zināt.

- Tu devies uz templi. Jo priesteris Kreps, arīdzan domes cilvēks, savos sprediķos Jeneferai atvēlēja daudz vie­tas. Tu, starp citu, nepavisam neslēpi savu viedokli attie­cībā uz priesteri Krepu. Tu viņam piesolīji nolasīt lekciju par daiļo dzimumu. Runājot par viņu, tu neminēji viņa oficiālo titulu, taču pievienoji citus apzīmējumus, izraisot lielu jautrību bērneļu barā, kas tev vazājās līdzi.

- Ak tā, norūca Geralts, tātad bija ari zaimošana. Kas vēl? Tempļa apgānīšana?

- Nē. Līdz tai tu tā arī netiki. Tempļa priekšā jau gai­dīja vesela pilsētas sardzes rota, bruņojusies ar visu, kas vien bija rodams arsenāla ēkā, izņemot, kā man šķiet, katapultu. Rādījās, ka viņi tevi gluži vienkārši sakropļos. Taču tu nemaz netiki līdz viņiem. Pēkšņi abām rokām saķēri galvu un zaudēji samaņu.

- Vari vien mierīgi turpināt tālāk. Bet, Hireadan, kā tu te, pagrabā, gadījies?

- Kad tu pakriti, pieskrēja vairāki sargi, gribēdami tevi sacaurumot ar šķēpiem. Es ar viņiem uzsāku kautiņu. Dabūju pa galvu ar alebardi un attapos te, bedrē. Esmu drošs, ka viņi mani apsūdzēs par piedalīšanos pretvalstiskā sazvērestībā.

-Ja mēs esam apsūdzēti, raganis sakoda zobus, kas mūs, tavuprāt, gaida?

- Ja Neville, birģermeistars, būs paspējis atgriezties no galvaspilsētas, norūca Hireadans, tad kas to zina… Es viņu pazīstu. Taču, ja viņš nebūs paspējis, spriedumu izdos dome, to skaitā Laurītis un augļotājs. Un tas nozīmē…

Elfs ar plaukstu veica strauju kustību kakla apvidū. Neskatoties uz pagrabā valdošo tumsu, šis žests bija visai nepārprotams. Raganis neko neteica. Noziedznieki pie sevis kaut ko murmulēja. Bez vainas sēdošais večuks šķita aizmidzis.

- Skaisti, beidzot teica Geralts un izgrūda nešķīstu lāstu. Nepietiek ar to, ka tikšu pakārts, turklāt apzinoties, ka esmu vainīgs pie tavas nāves, Hireadan. Un noteikti arī Ugunspuķes nāves. Nē, nepārtrauc. Zinu, ka tas ir Jeneferas roku darbs, taču vainīgs esmu es. Savas muļķības dēļ. Viņa apbūra mani, pataisīja mani, kā mēdz teikt rūķi, par celmu.

- Hmm… norūca elfs. Neko ne pielikt, ne atņemt. Es tevi brīdināju. Pie joda, brīdināju tevi uzmanīties no viņas, taču arī pats izrādījos tikpat liels, piedod par apzīmējumu, muļķis. Tu bēdājies, ka es tevis dēļ te sēžu, bet ir pavisam otrādi. Tu te sēdi manis dēļ. Es varēju tevi apturēt uz ielas, atņemt rīcības spējas, neļaut… Es to neizdarīju. Jo baidījos, ka tad, kad beigsies burvestība, tu atgriezīsies… un noda­rīsi viņai ko sliktu. Piedod man.

- Piedodu bez vārda runas. Tev taču nav ne jausmas, kāds spēks bija šim lāstam. Es, mans dārgais elf, parastu šarmu atvairu dažās minūtēs un tā dēļ nezaudēju galvu. Jeneferas uzlikto lāstu jums neizdotos lauzt, bet ar rīcības spēju atņemšanu jums būtu problēmas. Atceries gvardi.

- Vēlreiz atkārtoju es nedomāju par tevi. Domāju par viņu.

- Hireadan?

-Jā?

- Tu viņu… Tu viņu…

- Man nepatīk cēli vārdi, elfs, skumji smaidīdams, viņu pārtrauca. Esmu viņas, sauksim to tā, stipri saval­dzināts. Tu laikam brīnies, kā kādu var savaldzināt kaut kas tāds kā viņa.

Geralts aizvēra acis, lai atsauktu atmiņā tēlu. Tēlu, kurš viņu neizskaidrojamā veidā sauksim, vairoties no skaistvārdības, to tā valdzināja.

- Nē, Hireadan, viņš teica. Es nebrīnos.

Gaitenī atskanēja smagu soļu dunoņa, nošķindēja metāls. Pagrabu piepildīja četru sargu ēnas. Nošņirkstēja atslēgas, nevainīgais večuks atlēca no restēm kā lūsis un patvērās kriminālo vidū.

- Tik ātri? nobrīnījās elfs. Biju domājis, ka ešafota uzstādīšana aizņems vairāk laika…

Viens no sargiem pliku pauri kā celis, ar rugājiem noaugušu vaigu kā mežakuilim norādīja uz ragani.

- Šis, viņš īsi teica.

Abi pārējie satvēra Geraltu, brutāli uzrāva kājās un piespieda pie mūra. Noziedznieki saspiedās savā kaktā, gardegunīgais večuks ierakās salmos. Hireadans gribēja pietraukties kājās, taču atslīga uz grīdas, vairoties no tieši krūtīs tēmēta šķēpa smailes.

Plikpaurainais sargs nostājās ragana priekšā, uzrotīja piedurknes un pamasēja dūri.

- Domnieks, Laurīša kungs, viņš teica, lika jautāt, vai tev labi klājas mūsu bedrē. Vai kā netrūkst? Varbūt nosalis esi? Ko?

Geralts neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Iespert plik­paurim viņš arī nevarēja, jo sargi, kas ragani turēja, bija uzminuši viņam uz pēdām ar saviem smagajiem zābakiem.

Plikpauris īsi atvēzējās un gāza viņam pa pakrūti. Nelīdzēja aizsardzībai sasprindzinātie muskuļi. Geralts, ar pūlēm tverdams pēc elpas, kādu laiku vēroja savas jostas sprādzi, pēc tam sargi viņu atkal uzrāva kājās.

- Nekas tev nav vajadzīgs? turpināja plikpauris, izdvesdams sīpolu un bojātu zobu smirdoņu. Domnieka kungs priecāsies, ka tev nav sūdzību.

Nākamais sitiens turpat. Raganis sāka rīstīties un būtu izvēmies, taču nebija, ko. Plikpauris pagriezās sāniski. Nomainīja roku.

Bliukš! Geralts atkal palūkojās uz savas jostas sprādzi. Lai arī tas šķita savādi, taču virs tās nebija cauruma, caur kuru varētu redzēt mūri.

- Nu kā? plikpauris nedaudz atkāpās, nepārprotami vēlēdamies atvēzēties spēcīgāk. Nav nekādu vēlmju? Laurīša kungs lika pajautāt, vai tev tādu nav? Ko tad tu

neko nesaki? Mēle tev mezglā sasējusies? Tūdaļ es to atsiešu!

Bliukš!

Geralts ari šoreiz nezaudēja samaņu. Taču viņam to vajadzēja, jo viņš tomēr bija drusku norūpējies par saviem iekšējiem orgāniem. Lai zaudētu samaņu, viņam vajadzēja plikpauri piespiest…

Sargs nospļāvās, atieza zobus, atkal pamasēja dūri.

- Nu kā? Nekādu vēlēšanos?

- Viena… nostenējās raganis, ar grūtībām paceldams galvu. Kaut tu pārsprāgtu, kucesdēls.

Plikpauris nošņirkstināja zobus, atkāpās un atvēzējās, šoreiz saskaņā ar Geralta plānu tēmēdams uz galvu. Taču sitiens nesekoja. Sargs pēkšņi iebuldurējās kā tītars, kļuva sarkans, abām rokām saķēra vēderu, ierēcās sāpēs…

Un pārsprāga.

VII

- Un ko lai es ar jums daru?

Satumsušās debesis aiz loga pāršķēla žilbinoši spoža zibens šautra; pēc īsa mirkļa atskanēja ass, spalgs pērkona grāviens. Lietus gāzma pieņēmās spēkā, pāri Rindei vēlās negaisa mākoņi.

Geralts un Hireadans, nosēdināti uz sola zem milzīga gobelēna, kurā bija attēlots pravietis Balodis ganām aitas, klusēja, kaunīgi nolaiduši galvas. Birģermeistars Neville staigāja pa zāli, nikni sēcot un sprauslājot.

- Jūs, nolāpītie kuņasdēli burvji! viņš, pēkšņi apstā­jies, ieaurojās. Esat uzēdušies uz manu pilsētu vai kā? Pasaulē citu pilsētu nav vai kā?

Elfs un raganis klusēja.

- Lai ko tādu… birģermeistars apklusa, meklēdams vārdus. Lai vārtnieku… Kā tomātu! Lupatās! Sarkanā bie­zeni! Tas ir necilvēcigi!

- Necilvēcīgi un bezdievīgi, atkārtoja domes valdī­bas zālē klātesošais priesteris Kreps. Tik necilvēcīgi, ka pat muļķis saprastu, kas aiz tā visa stāv. Jā, birģermeistar. Hireadanu mēs abi pazīstam, bet tam tur, kurš dēvējas par ragani, nebūtu pietiekami Spēka, lai tā izrīkotos ar vārtnieku. Tas viss ir tās Jeneferas, tās dievu nolādētās raganas, roku darbs!

Aiz loga, itin kā apstiprinot priestera vārdus, nogranda pērkons.

- Tā ir viņa, neviens cits, turpināja Kreps. Par to nav šaubu. Kurš cits, ja ne Jenefera, gribētu atriebties dom­niekam Laurīša kungam?

- He, he, he, pēkšņi ieķiķinājās birģermeistars. Par to nu gan es vismazāk dusmotos. Laurītis gribēja mani izēst, manā vietā iekārtoties. Tagad cilvēki vairs viņā neklausīsies. Kā atminēsies, ka dabūjis pa pakaļu…

- Tā tikai trūka, lai jūs vēl attaisnotu šo noziegumu, Nevilies kungs, saviebās Kreps. Es jums atgādinu: ja es nebūtu veicis raganim eksorcismu, viņš paceltu roku pret mani un tempļa autoritāti…

- Bet jūs jau arī savos sprediķos par viņu slikti izrunājā­ties, Krep. Pat Berrants sūdzējās pārjums. Taču kas tiesa, tas tiesa. Dzirdat, pagāni? birģermeistars atkal pagrie­zās pret Geraltu un Hireadanu. Nekas jūs neattaisno! Es netaisos pievērt acis uz šādām avantūrām! Nu, klājiet vaļā visu, stāstiet, kas jums sakāms savai aizstāvībai! Ja ne, tad, zvēru pie visām relikvijām, uzdancosiet man tā, ka līdz nāvei neaizmirsīsiet! Stāstiet man visu kā pie bikts!

Hireadans smagi nopūtās un paskatījās uz ragani zīmīgi un lūdzoši. Geralts ari nopūtās, nokremšļojās. Un pastāstīja visu. Nu, gandrīz visu.

- Ak tādas tās lietiņas, brīdi klusējis, bilda prieste­ris. Skaists stāsts. No gūsta atbrīvotais ģēnijs. Un burve, kurai uz šo ģēniju zobs. Nav slikta kombinācija. Tas var beigties slikti, ļoti slikti.

- Kas ir ģēnijs? jautāja Neville. Un kas bija vajadzīgs tai Jeneferai?

- Burvji, paskaidroja Kreps, smeļas savu varu no dabas spēkiem jeb, precīzāk, no tā saucamajiem Četriem Elementiem jeb Pirmsākumiem, tautā sauktām par stihi­jām. Gaiss, Ūdens, Uguns un Zeme. Katrai no šīm stihijām ir sava dimensija, burvju žargonā saukta par Plakni. Pastāv Ūdens Plakne, Uguns Plakne un tā tālāk. Šīs mums nepie­ejamās dimensijas apdzīvo būtnes, sauktas par ģēnijiem…

- Tā viņas dēvē leģendās, viņu pārtrauca raganis. Jo, cik man zināms…

- Nepārtrauc, noskaldīja Kreps. Tas, ka tev zināms maz, bija skaidrs jau tava stāstījuma laikā, ragani. Tagad paklusē un paklausies gudrākus par sevi. Atgriežoties pie ģēnijiem, viņi ir četru veidu, tāpat kā ir četras Plaknes. Pastāv Gaisa radības džini, ar Ūdens stihiju saistītie maridi, kā arī ifriti, kuri ir Uguns ģēniji, un Zemes ģēniji dao…

- Tu nu gan ieskrējies, Krep, iejaucās Neville. Te nav tempļa skola, nemāci mūs. Saki īsi: ko Jenefera grib no ģēnija?

- Šāds ģēnijs, birģermeistar, ir dzīvs maģiskās ener­ģijas savācējs. Ja burvim ir ģēnijs uz pasūtījumu, viņš var novirzīt šo enerģiju buramvārdu veidā. Viņam nav jānopū­las izvilkt Spēku no Dabas, to viņa vietā dara ģēnijs. Tādā gadījumā šāda burvja spēks ir milzīgs, gandrīz visvarens…

- Kaut kā nav nācies dzirdēt par burvjiem, kuri var visu, saviebās Neville. Taisni otrādi, vairākums no viņiem krietni vien pārspīlē savas spējas. To nevar un šo nevar…

- Burvis Stammelfords, viņu pārtrauca priesteris, atkal iejūtoties akadēmiska mācībspēka ādā, reiz pār­bīdīja kalnu, jo tas aizsedza viņam skatu no torņa. Nevie­nam ne pirms, ne pēc tam nekad nebija izdevies paveikt kaut ko tamlīdzīgu. Tādēļ, ka Stammelfordam, kā vēsta leģenda, kalpoja dao, Zemes ģēnijs. Saglabājušies pieraksti par citu magu līdzīga mēroga izdarībām. Milzīgi viļņi un katastrofālas lietavas, bez šaubām, ir maridu roku darbs. Uguns stabi, ugunsgrēki un eksplozijas ir ugunīgo ifritu veikums…

- Virpuļviesuļi, vētras, lidošana pa gaisu, norūca Geralts. Džefrijs Monks.

- Viss sakrīt. Kā redzu, kaut ko tu tomēr zini. Kreps uzlūkoja viņu labvēlīgāk. Runā, ka vecais Monks atrada iespēju piespiest kalpot džinu, Gaisa ģēniju. Klīda baumas, ka ne vienu vien. Tos viņš esot turējis pudelēs un izman­tojis pēc nepieciešamības trīs vēlēšanās no katra ģēnija. Tāpēc, ka ģēnijs, mani kungi, izpilda tikai trīs vēlēšanās, bet pēc tam ir brīvs un aizbēg uz savu dimensiju.

- Tas pie upes neko neizpildīja, nopietni teica Geralts.

- Tūdaļ pat ķērās Ugunspuķēm pie rīkles.

- Ģēniji, Kreps pacēla degunu, ir ļaunas un viltī­gas būtnes. Viņiem netīk tie, kas viņus iesloga pudelēs un liek pārbīdīt kalnus. Viņi dara visu, lai padaritu vēlēšanos izpildi neiespējamu, un arī izpilda tās veidos, kurus grūti vadīt un paredzēt. Dažreiz pavisam burtiski, tādēļ jāuzma­nās, kas tiek izsacīts. Lai ģēniju savaldītu, nepieciešama dzelzs griba, tērauda nervi, milzīgs Spēks un krietnas

prasmes. No tā, ko pastāstīji, izriet, ka tavas prasmes, ragani, bija nepietiekamas.

- Nepietiekamas, lai to draņķi savaldītu, piekrita Geralts. Taču es viņu padzinu tas aiztesās tā, ka pat gaiss gaudoja. Bet ari tas ir kaut kas. Tiesa, Jenefera izsmēja manu eksorcismu…

- Kas tas bija par eksorcismu? Atkārtojiet.

Raganis atkārtoja vārds vārdā.

- Ko?! Priesteris vispirms nobālēja, tad kļuva sarkans, visbeidzot zils. Kā tu uzdrošinies! Tu par mani ņirgājies?

- Bet, piedodiet, sāka stostīties Geralts. Godīgi sakot, es nezinu… šo vārdu nozīmi.

- Tad neatkārtojiet to, ko nezināt. Man nav ne mazākās saprašanas, kur jūs varējāt padzirdēt tādu pretekllbu!

- Nu jau pietiks, birģermeistars atmeta ar roku.

- Mēs zaudējam laiku. Labi. Nu mēs zinām, kam burvei vajadzīgs tas ģēnijs. Taču jūs, Krep, teicāt, ka tas nav labi. Kas nav labi? Lai jau viņa to noķer un lai lasās pie velna, kāda man tur daļa? Es domāju…

Neviens nekad neuzzināja, ko tajā mirklī domāja Neville, pat ja tā nebija lielīšanās. Uz sienas līdzās gobelē­nam ar pravieti Balodi pēkšņi parādījās caurspīdīgs četr­stūris, kaut kas nozibēja, un tad rātes zāles vidū ielidoja… Ugunspuķe.

- Nevainīgs! dzejnieks iekliedzās dzidrā, skanīgā tenorā, sēdēdams uz grīdas un ar miglainu skatienu lūko­damies apkārt. Nevainīgs! Raganis ir nevainīgs! Es vēlos, lai visi tam noticētu!

- Ugunspuķe! iesaucās Geralts, atturēdams Krepu, kurš nepārprotami grasījās veikt eksorcismu un, kas zina, vai tik ne uzlikt lāstu. No kurienes tu… te… Ugunspuķe!

- Geralt! Dzejnieks pietrausās kājās.

- Ugunspuķe!

- Kas tas tāds? norūca Neville. Pie joda, ja jūs nebeigsiet burties, es par sevi negalvoju. Teicu taču, ka Rindē burties nedrīkst! Vispirms jāiesniedz rakstisks lūgums, jāsamaksā nodeva un īpašuma nodoklis… Ei! Vai tad šis nav tas dziedonis, raganas ķīlnieks?

- Ugunspuķe, atkārtoja Geralts, turēdams dzejnieku aiz pleciem. Kā tu te nokļuvi?

- Nezinu, atzinās dzejnieks, rādīdams apmulsušu un norūpējušos vaigu. Godīgi sakot, visdrīzāk esmu neziņā, kas ar mani notika. Atceros pavisam nedaudz, un lai mani trieka ķer, ja es zinu, kas no tā bija patiesība, kas murgs. Tomēr es atceros nepavisam ne neglītu melnmatīti ar ugu­nīgām acīm…

- Ko jūs te man par melnmatītēm, viņus dusmīgi pārtrauca Neville. Pie lietas, cienītais, pie lietas. Jūs klai­gājāt, ka raganis ir nevainīgs. Kā man tas būtu jāsaprot? Ka Laurītis pats pašrocīgi nozilinājis sev pakaļu? Ja jau raganis ir nevainīgs, citādi nevarētu būt. Tad jau tā laikam būs bijusi kolektīva halucinācija.

- Man nav nekas zināms ne par pakaļām, ne haluci­nācijām, lepni teica Ugunspuķe. Nedz arī par lauru vainagiem. Atkārtoju to, ko atminos, tā bija eleganta sieviete, ģērbusies gaumīgi piemeklētā melnbaltā apģērbā. Minētā mani brutāli iesvieda spīdošā caurumā laikam taču maģiskajā portālā. Bet pirms tam man deva skaidru un nepārprotamu rīkojumu. Pēc ierašanās man vajadzēja uz vietas nekavējoties paziņot, citēju: “Mana vēlēšanās ir tāda, lai man noticētu, ka raganis nav vainīgs tajā, kas noticis. Tāda un ne citāda ir mana vēlēšanās.” Vārds vārdā. Protams, es pavaicāju, kas par lietu, par ko ir runa un kādēļ tas viss. Melnmatīte mani nelaida pie vārda. Viņa mani

neglīti apsaukāja, paņēma aiz spranda un iemeta portālā. Tas ir arī viss, bet tagad…

Ugunspuķe izslējās, nopurināja bereti, sakārtoja apkakli un izmeklēto, kaut arī netīro žabo.

- …Vai kungi man varētu pateikt, kā sauc un kur atro­das šajā pilsētā vislabākais krogs?

- Manā pilsētā nav sliktu krogu, cienīgā tonī teica Neville. Taču, pirms varēsi par to pārliecināties, tu apmeklēsi nudien vislabāko tuptūzi šajā pilsētā. Tu un tavi kompanjoni. Jūs vēl neesat brīvībā, slamsti! To atcerieties! Paskat tik! Viens stāsta pasaciņas, bet otrs izlec no sienas un klaigā par nevainību, un bļauj, lai šim notic. Viņam pietiek nekaunības vēlēties…

- Dievi! priesteris pēkšņi saķēra plikpauraino galvu.

- Tagad saprotu! Vēlēšanās! Pēdējā vēlēšanās!

- Kas jums notika, Krep? birģermeistars sarauca pieri. Slims esat?

- Pēdējā vēlēšanās! atkārtoja priesteris. Viņa pie­spieda bardu izteikt pēdējo, trešo vēlēšanos. Ģēniju nevar iegūt īpašumā, iekams viņš nav izpildījis šo vēlēšanos. Bet Jenefera uzlika maģisko slazdu un noteikti notvēra ģēniju, pirms viņš paspēja aizbēgt savā dimensijā! Nevilla kungs, noteikti vajag…

Aiz loga sāka dunēt. Turklāt tik spēcīgi, ka nodrebēja sienas.

- Sasodīts, norūca birģermeistars, pienācis pie loga.

- Tuvu gan iespēra. Kaut nu nebūtu kādā mājā, uguns­grēka man vēl te trūka… Dievi! Jūs tikai paskatieties! Tikai paskatieties uz to! Krep! Kas tas ir?

Visi kā viens metās pie loga.

- Ak, māmucīt! iebļāvās Ugunspuķe, ķerdams pie kakla. Tas ir viņš! Tas ir tas kucesdēls, kurš mani gan­drīz nožņaudza!

- Džins! iekliedzās Kreps. Gaisa ģēnijs!

- Virs Errdila kroga! iesaucās Hireadans. Virs jumta!

- Viņa to notvēra! Priesteris izliecās tik tālu, ka gan­drīz izkrita pa logu. Vai redzējāt maģisko gaismu? Burve notvēra ģēniju slazdā!

Geralts klusēdams skatījās.

Reiz, pirms daudziem gadiem, kad, vēl pavisam mazs smurgulis būdams, viņš apguva zinības Kaer Morhenā, raganu rezidencē, viņš un viņa biedrs Eskels notvēra lielu meža kameni, kuru pēc tam piesēja pie krūzes ar garu diegu, ko bija izvilkuši no krekla. Lūkojoties, ko sagūstītā kamene dara, viņi vai plīsa aiz smiekliem līdz brīdim, kad viņus šajā nodarbē pieķēra Vesemirs, viņu skolotājs, un noslānīja abus ar siksnu.

Virs Errdila kroga jumta riņķojošais džins izturējās gluži tāpat kā šī kamene. Viņš cēlās gaisā un krita, metās piķējošā lidojumā, nikni dūcot, riņķoja pa apkārtni. Tāpēc ka džins, tāpat kā kamene Kaer Morhenā, bija piesiets ar savītiem žilbinoši spožas, daudzkrāsainas gaismas pave­dieniem, kas viņu cieši aptina un izbeidzās virs jumta. Džinam tomēr bija vairāk iespēju nekā pie krūzes piesie­tajai kamenei. Kamene nevarēja graut tuvākos apkārtnes jumtus, ārdīt salmu jumtus, nojaukt dūmeņus, drupināt tornīšus un mansardus. Džins to varēja. Un to arī darīja.

- Viņš posta pilsētu! iegaudojās Neville. Tas neradījums posta manu pilsētu!

- He, he, iesmējās priesteris. Man domāt, trāpīja gan izkapts uz akmens! Tas ir īpaši stiprs džins! Nudien nezinu, kurš kuru notvēris ragana viņu vai viņš raganu! Hā, beigsies ar to, ka džins viņu samals miltos, un tas ir ļoti labi! Viss būs pēc tiesas un taisnības!

- Man uzdirst tiesai un taisnībai! iebļāvās birģer­meistars, neraugoties uz to, ka zem loga varētu stāvēt

iespējamie vēlētāji. Skaties, Krep, kas tur notiek! Panika, grautiņš! To tu man neteici, tu plikpaurainais muļķi! Taisīji gudru ģīmi, runāji, bet par svarīgāko ne vārda! Kāpēc tu neteici, ka šis dēmons… Ragani! Izdari taču kaut ko! Vai dzirdi, nevainīgais burvi? Noliec to velnu pie vietas! Es piedodu tev visus nodarījumus, bet…

- Te neko nevar līdzēt, Nevilies kungs, nosprauslā­jās Kreps. Jūs neklausījāties, kad es to teicu, tik vien. Jūs nekad neklausāties, kad es runāju. Tas, es atkārtoju, ir neparasti stiprs džins ja tā nebūtu, burve viņu jau būtu savaldījusi. Es jums saku, viņas burvestība tūdaļ kļūs vājāka un džins nekavējoties viņu samīcīs un aizbēgs. Tad beidzot būs miers.

- Un pilsēta pa to laiku būs drupās?

- Jāgaida, atkārtoja kapelāns. Taču ne jau klēpī saliktām rokām. Izdodiet pavēles, birģermeistar. Lai cilvēki pamet tuvākās apkārtnes namus un lai sagatavojas uguns­grēku dzēšanai. Tas, kas tur šobrīd notiek, nav salīdzināms ar elli, kas sāksies, kad ģēnijs būs ticis galā ar burvi.

Geralts pacēla galvu, sastapās ar Hireadana skatienu un novērsās.

- Krepa kungs, viņš pēkšņi izlēma. Man vajadzīga jūsu palīdzība. Runa ir par portālu, caur kuru te ieradās Ugunspuķe. Portāls joprojām savieno rāti ar…

- Te nav pat pēdu no portāla, salti teica priesteris, norādot uz sienu. Vai neredzi?

- Portāls, pat būdams neredzams, atstāj pēdas. Ar burvestību šīs pēdas var nostabilizēt. Es aiziešu pa šīm pēdām.

- Jūs laikam neesat pie pilna prāta. Pat ja šāda cauriešana nesaraus jūs gabalos, ko jūs gribat panākt? Gribat ielīst viducī ciklonam?

- Es vaicāju: vai jūs varat veikt burvestību, kas stabi­lizēs pēdas?

- Burvestību? priesteris lepni pacēla galvu. Es neesmu bezdievīgs burvis! Es neveicu burvestības! Mans spēks rodas no ticības un lūgšanām!

- Varat vai nevarat?

- Varu.

- Tad ķerieties pie darba, jo laiks negaida.

- Geralt, ierunājās Ugunspuķe. Tu tiešām esi jucis! Turies tālāk no tā nolāpītā žņaudzēja!

- Lūdzu, klusumu, teica Kreps. Un nopietnību. Es lūdzos.

- Pie velna tavu lūgšanu! Neville neizturēja. Es skrienu saukt ļaudis! Kaut kas jādara, nevis jāstāv un jārunā! Dievi, kas par dieniņu! Kas par sasodītu dieniņu!

Raganis sajuta, ka Hireadans pieskaras viņa plecam. Viņš pagriezās. Elfs palūkojās viņam acīs, pēc tam nolaida skatienu.

- Tu ej uz turieni… jo tā vajag, tiesa?

Geralts apmulsa. Viņam šķita, ka viņš jūt ceriņu un ērkšķogu smaržu.

- Laikam gan, viņš vilcinoties teica. Vajag. Piedod man, Hireadan…

- Neatvainojies. Es zinu, ko tu jūti.

- Šaubos. Jo es pats to nezinu.

Elfs pasmaidīja. Šim smaidam bija maz kopīga ar prieku.

- Tur jau tā lieta. Tieši tur.

Kreps izslējās un dziļi ievilka elpu.

- Darīts, viņš teica, lepni norādīdams uz tikko ma­nāmu kontūru sienā. Taču portāls ir svārstīgs un ilgi nenoturēsies. Nav arī nekādas drošības, ka tas nav

pārrauts. Pirms tajā iekāpsiet, ragana kungs, nokārtojiet rēķinus ar savu sirdsapziņu. Varu jums dot svētību, taču grēkatlaidei…

- …nepietiks laika, pabeidza Geralts. Zinu, Krepa kungs. Tam nekad nepietiek laika. Izejiet visi no zāles! Ja portāls eksplodēs, jums pārsprāgs ausu bungādiņas.

- Es palikšu, teica Kreps, kad aiz Ugunspuķes un elfa aizvērās durvis. Viņš veica gaisā kustības, veidojot ap sevi pulsējošu auru. Katram gadījumam uzlikšu aizsardzību. Ja portāls uzsprāgs… Mēģināšu jūs izvilkt, ragana kungs. Liela lieta bungādiņas. Bungādiņas ataug.

Geralts uzlūkoja viņu labvēlīgāk. Priesteris pasmaidīja.

- Jūs esat vīrišķīgs cilvēks, viņš teica. Gribat viņu glābt, vai tiesa? Taču vīrišķība te maz ko līdzēs. Džini ir atriebīgas radības. Burvei nav izredžu. Ja jūs turp iesiet, arī tiksiet pazudināts. Nokārtojiet rēķinus ar sirdsapziņu.

- Jau nokārtoju, Geralts nostājās vāri mirdzošā por­tāla priekšā. Krepa kungs?

- Klausos.

- Tas eksorcisms, kurš jūs tā izveda no pacietības… Ko nozīmē šie vārdi?

- Patiešām, nu gan ir īstais laiks jokiem un izklaidēm…

- Lūdzu jūs, Krepa kungs.

- Nu ko, teica priesteris, patverdamies aiz birģer­meistara smagā ozolkoka galda. Tā ir jūsu pēdējā vēlē­šanās, tādēļ arī pateikšu. Tas nozīmēja… Hmm… Hmm… “Lasies prom un izjādi sevi pats.”

Geralts spēra soli neesībā, un aukstums apslāpēja smieklus, kuri viņu kratīja.

Portāls, rēkdams un mutuļodams kā viesuļvētra, viņu ar joni izsvieda, izspļāva ar spēku, kurš plēsa plaušas vai pušu. Raganis bez spēka nogāzās uz grīdas, plātīdams muti un ar grūtībām tverdams gaisu.

Grīda dunēja. Vispirms viņš domāja, ka dreb pats pēc ceļa pa eksplodējošo portāla elli, taču tūdaļ saprata, ka maldās. Visa māja vibrēja, kratījās un krakšķēja.

Geralts palūkojās apkārt. Viņš atradās nevis istabiņā, kurā bija pēdējo reizi redzējis Jeneferu un Ugunspuķi, bet Errdila remontētā kroga plašajā kopējā zālē.

Viņš ieraudzīja sievieti nometušos ceļos starp gal­diem, noliekušos pār maģisko lodi. Lode izstaroja spēcīgu, pienainu gaismu, caurspīdēja burves pirkstus sarkanus. Lodes izstarotais mirdzums veidoja tēlu mirguļojošu, nestabilu, taču skaidru. Geralts redzēja istabiņu ar zvaig­zni un pentagrammu, kas bija uzzīmēta uz grīdas un tobrīd bija nokaitēta līdz baltkvēlei. Redzēja, kā no pentagrammas izšaujas daudzkrāsainas, sprakšķošas, ugunī­gas līnijas, stiepdamās augšup jumta virzienā, un dzirdēja, kā no tā atskan mežonīgs notvertā džina rēciens. Jenefera ieraudzīja viņu un pacēla plaukstu.

- Nē! viņš iekliedzās. Nedari to! Es gribu tev palī­dzēt!

- Palīdzēt! viņa iespurcās. Tu?

- Es.

- Par spīti tam, ko tev nodarīju?

- Par spīti tam.

- Aizraujoši. Taču patiesībā nav svarīgi. Man nevajag tavu palīdzību. Lasies no šejienes prom, tūdaļ pat!

- Nē.

- Lasies! viņa ieaurojās, naidīgi saviebusies. Te kļūst bīstami! Es to vairs nevaru kontrolēt, saproti? Nevaru to savaldīt, nesaprotu, kāpēc tas nelietis nekļūst vājāks! Notvēru šo, kad viņš izpildīja trešo trubadūra vēlēšanos, man viņu jau vajadzēja iedabūt lodē. Bet viņš nepavisam netop vājāks! Sasodīts, izskatās, ka viņš kļūst aizvien stip­rāks! Taču es viņu tomēr pievārēšu un salauzīšu…

- Tu viņu nesalauzīsi, Jenefera. Viņš tevi nogalinās.

- Mani nav tik viegli nogalināt…

Viņa aprāvās. Visi kroga griesti pēkšņi iekvēlojās un iemirdzējās. Lodes izstarotā vīzija izplūda spožumā. Uz koka griestiem iezīmējās liels, ugunīgs četrstūris. Burve, pacēlusi rokas, izgrūda lāstu; no viņas pirkstiem izšāvās dzirksteles.

- Bēdz, Geralt!

- Kas notiek, Jenefera?

- Viņš ir mani atradis… viņa ievaidējās, sarkana no piepūles. Viņš grib tikt man klāt. Viņš veido savu por­tālu, lai tiktu iekšā. Viņš nevar pārraut saiti, taču caur portālu tiks te iekšā. Nevaru… nevaru viņu apturēt!

- Jenefera…

- Neizprašņā mani! Man jākoncentrējas… Geralt, tev jābēg. Es atvēršu savu portālu glābšanās ceļu tev. Liec vērā, tas būs nejaušās savienošanās portāls, man nav ne laika, ne spēka… Nezinu, kur tu nokļūsi… taču būsi dro­šībā… Sagatavojies…

Lielais portāls griestos pēkšņi žilbinoši uzplaiksnīja, atpletās un deformējās; no neeslbas izlīda raganim pazīs­tamā, nokārušās lūpas plātošā rīkle, griezīgi gaudodama. Jenefera pielēca kājās, savicināja rokas un izkliedza buram­vārdus. No viņas plaukstas izšāvās gaismas pinums un uzkrita džinam virsū kā tikls. Džins ierēcās un izgrūda no

sevis garas ķetnas, kuras gluži kā uzbrūkošas kobras šāvās pret burves kaklu. Jenefera neatkāpās.

Geralts metās pie viņas, pagrūda sānis un aizsedza. Maģiskās gaismas apvītais džins izsprāga no portāla kā korķis no pudeles un, atpletis rīkli, metās viņiem virsū. Raganis sakoda zobus un sita ar Zīmi, taču bez acīmre­dzama rezultāta. Taču ģēnijs pārtrauca uzbrukumu. Viņš pamira gaisā pie pašiem griestiem, uzpūtās līdz iespaidī­giem izmēriem, izbolīja pret Geraltu blāvos redzokļus un ierēcās. Rēcienā bija kaut kas itin kā pavēle, it kā rīko­jums. Raganis nesaprata, kāds.

- Uz turieni! iekliedzās Jenefera, norādīdama uz por­tālu, kuru bija uzbūrusi sienā pie kāpnēm. Salīdzinājumā ar ģēnija portālu burves portāls izskatījās niecīgs, neizska­tīgs un pārlieku provizorisks. Turp, Geralt! Bēdz!

- Tikai kopā ar tevi!

Kustinot rokas, sieviete izkliedza buramvārdus; slazda daudzkrāsainās auklas meta dzirksteles, sprakšķēja. Džins sāka virpuļot kā dundurs, stiepdams valgus, tos savilk­dams. Lēnām, taču noteikti viņš tuvojās burvei. Jenefera neatkāpās.

Raganis pielēca klāt, veikli pašāva priekšā kāju, ar vienu roku satvēra sievieti aiz jostas, ar otru sagrāba matus. Jenefera izgrūda nešķīstu lāstu un trieca ar elkoni viņam pa kaklu. Viņš neatlaidās. Asā ozona smarža, kuru radīja buramvārdi, nebija iznīcinājusi ceriņu un ērkšķogu smaržu. Geralts salieca burves kājas un, sievieti turē­dams, lēca tieši opalescējošajā, mirgojošajā mazākā por­tāla neesībā.

Portāls veda nezināmajā. Viņi izlidoja, saslēgti apkam­pienos, nokrita uz marmora grīdas, slīdēja pa to kā pa ledu, apgāza milzīgu svečturi un tūdaļ pēc tam galdu, no kura,

ar troksni plīsdami, sāka birt kristāla kausi, paplātes ar augļiem un milzīgs šķīvis, pilns ar ledus gabaliņiem, ūdens­augiem un austerēm. Kāds iekliedzās, kāds iespiedzās.

Viņi gulēja tieši lielas deju zāles vidū, kuru spoži izgais­moja kandelabri. Grezni ģērbušies kungi un dārglietās mir­dzošas dāmas, pārtraukuši deju, mēmā apstulbumā lūkojās uz abiem. Mūziķi galerijā bija beiguši spēlēt kakofoniju, kura vai plēsa ausis.

- Tu, kretīn! iekliedzās Jenefera, cenzdamās izskrā­pēt viņam acis. Tu, sasodītais idiot! Tu mani iztraucēji! Es gandrīz būtu viņu notvērusi!

- Sūdu tu būtu notvērusi! viņš bļāva pretī, ne pa jokam noskaities. Es izglābu tev dzīvību, stulbā ragana!

Jenefera iesprauslājās kā saniknota kaķe; no viņas plaukstām izšāvās dzirksteles. Geralts, novērsis seju, satvēra vjņas plaukstu locītavas, un abi sāka vārtīties pa vidu austerēm, cukurotiem augļiem un ledus gabaliņiem.

- Vai cienītie var uzrādīt ielūgumu? jautāja stalts vīrietis ar ceremonijmeistara zelta ķēdi uz krūtīm, ar augstprātīgu sejas izteiksmi uzlūkodams viņus no augšas.

-Jādies prom, idiot! ieaurojās Jenefera, joprojām cen­šoties izskrāpēt Geraltam acis.

- Tas ir skandāls, nosodoši teica ceremonijmeistars.

- Patiesi, jūs sākat pārspīlēt ar to teleportāciju. Es sūdzēšos Burvju Padomē. Pieprasīšu…

Neviens nekad neuzzināja, ko ceremonijmeistars pie­prasītu. Jenefera izrāvās, ar atvērtu plaukstu ieblieza raganim pa ausi, no visa spēka iespēra viņam pa lielu un ielēca uz sienas gaistošajā portālā. Geralts metās pakaļ, ar ietrenētu kustību tverdams pēc viņas matiem un jostas. Jenefera, arī ietrenējusies, apstrādāja viņu ar elkoni. No pēkšņās kustības viņas kleita saplīsa tieši zem paduses,

atsedzot brīnišķīgu, meitenīgu krūti. No ieplēstā dekoltē izlidoja austere.

Abi iekrita portāla neesībā. Geralts vēl izdzirdēja cere­monijmeistara balsi:

- Mūziku! Spēlējiet tālāk! Nekas nav noticis. Lūdzu, neuztraucieties par šo nožēlas vērto starpgadījumu!

Raganis bija pārliecināts, ka ar katru nākamo ceļo­jumu cauri portālam pieaug arī risks nokļūt nelaimē, un nekļūdījās. Viņi gan nokļuva galamērķī Errdila krogā -, taču materializējās tieši zem pašiem griestiem. Abi nogā­zās, sašķaidot kāpņu margas, un ar apdullinošu troksni nobūkšķēja uz galda. Galdam nebija paredzēts kaut ko tādu izturēt, un tas arī neizturēja.

Jenefera kritiena bridi atradās zem viņa. Viņš bija drošs, ka sieviete ir zaudējusi samaņu. Un kļūdījās.

Viņa ieblieza viņam ar dūri pa aci un iespļāva tieši sejā lamuvārdu straumi, kas nedarītu kaunu pat rūķu kapra­cim, bet rūķu kaprači bija izslavēti ar savu lamāšanās prasmi. Lāstus papildināja nikni un nekoordinēti sitieni uz labu laimi. Geralts saķēra viņu aiz rokas un, vēlēdamies izvairīties no sitiena ar pieri, iespieda seju burves dekoltē, kurš smaržoja pēc ceriņiem, ērkšķogām un austerēm.

- Laid mani! viņa ieaurojās, locīdamās kā zutis.

- Idiots, stulbenis, izvarotājs! Laid, ka tev saku! Valgs tūdaļ pārtrūks, man tas jānostiprina, citādi džins aizbēgs!

Viņš neatbildēja, kaut arī būtu gribējis, bet satvēra viņu vēl ciešāk, mēģinādams piespiest pie grīdas. Jenefera sāka neglīti lamāties, atvēzējās un ar celi no visa spēka iespēra viņam pa cirksni. Pirms viņš paspēja ievilkt elpu, viņa izrāvās un izkliedza buramvārdus. Viņš sajuta, kā kāda briesmīga vara grūž viņu pa grīdu, izlidina cauri visai zālei, bet pēc tam, aizsitot elpu, no visa spēka ietriec viņu

kokgriezumiem rotātā skapī, kurš neatgriezeniski sašķīda šķēpelēs.

IX

- Kas tur notiek?! Ugunspuķe, pieķēries pie mūra, izstiepa kaklu un mēģināja kaut ko saskatīt cauri lietusgā­zei. Kas tur notiek, runājiet, pie joda!

- Viņi kaujas! ieaurojās viens no ziņkārīgajiem blandoņām, atlēkdams no kroga loga kā applaucējies. Viņa noskrandušie kolēģi arī metās bēgt, kailām pēdām plakšķinot pa dubļiem. Burvis un ragana kaujas!

- Kaujas? nobrīnījās Neville. Viņi kaujas, bet tas aptaurētais dēmons posta manu pilsētu! Skatieties atkal nogāza skursteni! Un nu izšķaidīja ķieģeļu cepli! Ei, cilvēki! Skriešus-uz turieni! Ak, dievi, laime vēl, ka līst, citādi būtu ugunsgrēks uz goda!

- Tas vairs ilgi nevilksies, drūmi teica priesteris Kreps. Maģiskā gaisma top vājāka, valgs tūdaļ pārtrūks. Nevilies kungs! Pavēliet cilvēkiem atkāpties. Tur tūdaļ ies vaļā pekle! No tās mājas paliks pāri vien šķēpeles! Errdila kungs, par ko jūs smejaties? Tā taču ir jūsu māja. Kas jūs tā uzjautrina?

- To graustu es apdrošināju par kaudzi naudas!

- Polise iekļauj arī maģiskus un pārdabiskus negadī­jumus?

- Protams.

- Saprātīgi, elfa kungs. Ļoti saprātīgi. Apsveicu. Ei, ļau­dis, slēpieties! Kam dzīvība dārga, lai nenāk tuvāk!

Errdila mājas iekšienē atskanēja apdullinošs būkšķis, noplaiksnīja zibens. Bariņš atkāpās, slēpdamies aiz kolon­nām.

- Kāpēc Geralts tur līda? ievaidējās Ugunspuķe.

- Kāda joda pēc? Kāpēc viņš ietiepās, gribēdams glābt burvi? Pie velna, kāpēc? Hireadan, vai tu ko saproti?

Elfs skumji pasmaidīja.

- Saprotu, Ugunspuķe, viņš apstiprināja. Saprotu.

X

Geralts izvairījās no kārtējās ugunīgi oranžās bultas, kas izšāvās no burves pirkstiem. Viņa bija manāmi nogu­rusi bultas bija blāvas un lēnas, un viņš no tām izvairījās bez lielām grūtībām.

-Jenefera! viņš iekliedzās. Nomierinies! Saproti bei­dzot, ko es tev gribu teikt! Tu nespēsi…

Viņš nepabeidza. No burves rokām izšāvās smalki, sar­kani zibeņi, trāpot viņam vairākās vietās un rūpīgi savalgojot. Apģērbs nosprakšķēja un sāka dūmot.

- Nespēšu? viņa izgrūda caur zobiem, izslējusies pār viņu. Tūdaļ tu redzēsi, uz ko esmu spējīga. Pietiks ar to, ka tu pagulēsi un vairs man netraucēsi.

- Noņem to no manis! viņš ierēcās, mētādamies un raustīdamies ugunīgajā tīklā. Sasodīts, dedzina!

- Guli, nekusties, viņa deva padomu, smagi ievilk­dama elpu. Tas dedzina tikai tad, kad kusties… Es nevaru tev veltīt vairāk laika, ragani. Pajārējāmies, taču kas par daudz, tas par skādi. Man jāķeras klāt džinam, citādi tas man izbēgs…

- Izbēgs? viņš ieaurojās. Jābēg ir tieši tev! Šis džins… Jenefera, klausies uzmanīgi! Man tev jāatzīstas… Teikšu tev patiesību. Tu būsi pārsteigta.

Džins sāka mētāties valgā, apmeta loku, nospriegoja viņu turošās tauvas un nogāza Bo Berranta nama tornīti.

- Tas nu gan rēc! Ugunspuķe saviebās, instinktīvi ķerdams pie kakla. Viņš nu gan šausmīgi rēc! Izskatās, ka viņš ir sasodīti nikns!

- Ir jau ari, teica priesteris Kreps. Hireadans viņam uzmeta zibenīgu skatienu.

- Ko?

- Viņš ir nikns, atkārtoja Kreps. Un es par to nebrī­nos. Es ari būtu nikns, ja man vajadzētu vārds vārdā izpil­dīt pirmo vēlēšanos, kuru nejauši izteica raganis…

- Kā tā? iekliedzās Ugunspuķe. Geralts? Vēlēšanās?

- Tieši viņam rokās bija zīmogs, kurš savalgoja ģēniju. Ģēnijs izpilda viņa vēlēšanās. Tādēļ burve nevar savaldīt džinu. Taču raganis nedrīkst viņai to teikt, pat ja ir jau visu sapratis. Viņš nedrīkst viņai to teikt.

- Pie joda, norūca Hireadans. Nu es sāku saprast. Vārtnieks pagrabā… Pārsprāga…

- Tā bija ragana otrā vēlēšanās. Palikusi vēl viena. Pēdējā. Taču, dievu dēļ, viņš nedrīkst to atklāt Jeneferai!

XII

Viņa stāvēja, nekustīgi noliekusies pār viņu, nepievēr­šot nekādu uzmanību džinam, kurš virs kroga jumta cen­tās atbrīvoties no valga. Ēka drebēja, no griestiem bira kaļ­ķis un šķēpeles; mēbeles, spazmatiski drebēdamas, lēkāja pa grīdu.

- Ak tad tā, viņa iešņācās. Apsveicu. Tev izdevās mani apmānīt. Nevis Ugunspuķe, bet tu. Tad tādēļ džins tā

cīnās! Taču es vēl neesmu zaudējusi spēli, Geralt. Tu mani nenovērtē, nenovērtē manu spēku. Šobrīd vēl tu un džins esat manā varā. Tev ir vēl viena, pēdējā vēlēšanās? Nu tad izsaki to! Atbrīvosi džinu, un es tūdaļ to ieslodzīšu pudelē.

- Tev nepietiks spēka, Jenefera.

- Tu nenovērtē manu spēku. Vēlēšanos, Geralt!

- Nē, Jenefera. Nevaru… Džins varbūt arī to izpildīs, taču es tev to nenovēlu. Kad viņš būs brīvs, viņš tevi noga­linās, atriebsies tev… Tu nespēsi viņu notvert un nespēsi no viņa aizsargāties. Tu esi izsmelta, tik tikko turies kājās. Tu iesi bojā, Jenefera.

- Tā ir mana darīšana! viņa nikni iekliedzās. Kāda tev daļa, kas ar mani notiks? Labāk padomā, ko džins var dot tev! Tev vēl ir viena vēlēšanās! Vari vēlēties, ko vien gribi! Izmanto iespēju! Izmanto to, ragani! Tu vari iegūt visu! Visu!

XIII

- Viņi abi ies bojā? Ugunspuķe ievaimanājās. Kā tad tā? Krepa kungs, vai kā jūs tur… Kāpēc? Raganis taču… Kādēļ, ak tu sasodīti nolāpīts, viņš nebēg? Kāpēc? Kas viņu tur tur? Kāpēc viņš neatstāj likteņa varā to trako raganu un nebēg prom? Tam taču nav jēgas!

- Pilnīgi nekādas jēgas, rūgti teica Hireadans. Pil­nīgi nekādas.

- Tā ir pašnāvība! Visīstākais stulbums!

- Tā taču ir viņa joma, iejaucās Neville. Raganis glābj savu pilsētu. Lai dievi mani liecinieki, ja viņš pievā­rēs burvi un padzīs dēmonu, es viņu bagātīgi atalgošu…

Ugunspuķe norāva no galvas ar dzērves spalvu rotāto bereti, uzspļāva tai, iemeta dubļos un sāka to midlt, turklāt izkliedzot dažādus vārdus dažādās valodās.

- Viņam taču… viņš pēkšņi ievaidējās. Ir vēl viena vēlēšanās! Viņš varētu glābt gan viņu, gan sevi! Krepa kungs!

- Tas nav tik vienkārši, priesteris aizdomājās. Taču, ja… Ja viņš izteiktu īsto vēlēšanos… Ja viņš savu likteni saistītu ar… likteni… Nē, nedomāju, ka viņš uz to iekristu. Un laikam labāk, ja viņš neiekristu.

XIV

- Vēlēšanos, Geralt! Ātrāk! Ko tu vēlies? Nemirstību? Bagātību? Slavu? Varu? Varenību? Nopelnus? Ātrāk, mums nav laika!

Viņš klusēja.

- Cilvēciskumu, viņa pēkšņi teica, nelāgi smīnēdama.

- Uzminēju, tiesa? Tu taču tieši to vēlies, pēc tā ilgojies! Atbrīvošanos, brīvību būt tam, kas tu vēlies būt, nevis tam, kam tev jābūt. Džins izpildīs šo vēlēšanos, Geralt. Izsaki to.

Viņš klusēja.

Viņa stāvēja viņa priekšā burvju lodes mirguļojošajā gaismā, maģijas apgaismojumā, džinu savalgojušo staru plaiksnas vidū, plīvojošiem matiem un violeti degošām acīm, izslējusies, slaika, melna, baisa… skaista.

Viņa pēkšņi noliecās, ieskatījās viņam acis, pavisam tuvu. Viņš sajuta ceriņu un ērkšķogu smaržu.

- Tu klusē, viņa nošņācās. Ko tu galu galā vēlies, ragani? Kāda ir tava visslēptākā vēlme? Nezini, nevari izlemt? Pameklē sevi, pameklē dziļi un kārtīgi, jo, zvēru pie Spēka, otras tādas iespējas tev nebūs!

Un viņš pēkšņi zināja patiesību. Zināja. Zināja, kas viņa kādreiz bija. Ko glabāja atmiņā, ko nevarēja aizmirst, no kā netika vaļā visu dzīvi. Kas viņa bija patiesībā, pirms kļuva par burvi.

Tāpēc, ka viņā lūkojās aukstas, caururbjošas, ļaunas un gudras kuprītes acis.

Viņš izbijās. Nē, ne no patiesības. Izbijās, ka viņa nola­sīs viņa domas, uzzinās, ko viņš ir atminējis. Ka nekad viņam to nepiedos. Viņš noslāpēja sevi šo domu, nogalināja to, izmeta no atmiņas uz visiem laikiem bez pēdām un sajuta milzīgu atvieglojumu. Jūtot, ka…

Griesti pārplīsa. Džins, jau dziestošo staru tikla apvīts, rēkdams gāzās viņiem tieši virsū, bet šajā rēcienā bija dzir­dams triumfs un atriebes alkas. Jenefera metās tam pretī, no viņas rokām izšāvās gaisma. Ļoti vāja gaisma.

Džins atvēra rīkli un izstiepa pret viņu rokas. Bet raganis pēkšņi saprata, ka zina, ko vēlas. Viņš izteica vēlēšanos.

XV

Māja eksplodēja, ķieģeļi, sijas un dēļi uzspurdza augšup dūmu un dzirksteļu vērpetē. No putekļu mākoņa izšāvās džins, milzīgs kā šķūnis. Rēkdams un kratīdamies trium­fējošos smieklos, Gaisa ģēnijs džins jau brīvs, nekāda pie­nākuma un neviena gribas nesaistīts trīs reizes apmeta loku virs pilsētas, norāva rātes torņa smaili, uzšāvās debe­sīs un aizlidoja, pazuda, izgaisa.

- Aizbēga! Aizbēga! iesaucās priesteris Kreps. Raganis panāca savu! Ģēnijs aizlidoja! Viņš vairs nevienu neap­draudēs!

- Ak, teica Errdils ar neviltotu apbrīnu. Kādas brī­nišķīgas drupas!

- Pie joda, pie joda! ieaurojās Ugunspuķe, sakņupis aiz mūra. Sagrāva visu māju! To neviens nevarētu pār­dzīvot! Neviens, es jums saku!

- Raganis Rīvijas Geralts ziedojās pilsētas labā, svi­nīgi teica birģermeistars Neville. Mēs to neaizmirsīsim, saglabāsim viņa piemiņu. Padomāsim par pieminekli…

Ugunspuķe notrausa no pleca dubļainā niedru apme­tuma gabalu, nopurināja no vamža lietū samērcētā apme­tuma drupatas, palūkojās uz birģermeistaru un dažos rūpīgi izmeklētos vārdos izteica savu viedokli par ziedo­šanos, turēšanu piemiņā un visiem pasaules pieminekļiem.

XVI

Geralts palūkojās apkārt. No cauruma jumtā lēni pilēja ūdens lāses. Visapkārt slējās gruveši un koka stirpas. Apbrī­nojamā kārtā vieta, uz kuras viņi gulēja, bija pilnīgi tīra. Viņiem pat nebija uzkritis neviens dēlis, neviens ķieģelis. Šķita, ka viņus ir sargājis neredzams vairogs.

Jenefera, viegli piesarkusi, notupās blakus, atspiedusi plaukstas uz ceļiem.

- Ragani, viņa noklepojās. Tu esi dzīvs?

- Dzīvs, Geralts noslaucīja no sejas putekļus, pelnus un iekunkstējās. Jenefera ar lēnu kustību pieskārās viņa augšdelmam, uzmanīgi pārlaida pirkstus plaukstai.

- Apdedzināju tevi…

- Sīkums. Dažas tulznas…

- Piedod. Zini, džins ir aizbēdzis. Nepārprotami.

- Tev žēl?

- Ne īpaši.

- Tas labi. Palīdzi, lūdzu, man piecelties.

- Pagaidi, viņa nočukstēja. Tā tava vēlēšanās… Es dziedēju, ko tu sev vēlējies. Es apstulbu, vienkārši apstulbu. Es varēju paredzēt jebko, taču lai… Kas tev lika to darīt, Geralt? Kāpēc… Kāpēc es?

- Nezini?

Viņa noliecās pār viņu, pieskārās, viņš sajuta, kā seju aizskar viņas mati, smaržodami pēc ceriņiem un ērkšķ­ogām, un pēkšņi zināja, ka nekad neaizmirsīs šo smaržu, šo maigo pieskārienu, zināja, ka nekad vairs nevēlēsies citu lūpu kā vien šo, tik mīksto un miklo, un saldo no lūpukrāsas. Pēkšņi viņš zināja, ka kopš šā brīža pastāvēs tikai viņa, viņas kakls, pleci un krūtis, iznirdamas no melnās kleitas, viņas maigā, vēsā āda, kuru nevar salīdzināt ne ar vienu, kurai viņš pirms tam bija pieskāries. Viņš lūkojās tik tuvajās, violetajās acīs, visskaistākajās acīs visā pasaulē, acis, kuras, kā viņš baidījās, kļūs viņam… Par visu. Viņš to zināja.

- Tava vēlēšanās, viņa čukstēja, pielikusi lūpas pie pašas viņa auss. Nezinu, vai šāda vēlēšanās vispār var tikt izpildīta. Nezinu, vai Dabā pastāv tāds Spēks, kurš spētu izpildīt šādu vēlēšanos. Tomēr, ja tā ir, tad tu sevi esi nolēmis. Esi sevi nolēmis man.

Viņš pārtrauca viņu ar skūpstu, apskāvienu, pieskā­rienu, glāstu, glāstiem, bet pēc tam jau visu, ar sevi pašu, ar katru domu, vienīgo domu, visu, visu, visu. Viņi pār­trauca klusumu un uz grīdas izmētāto drēbju čaukstoņu, pārtrauca klusumu ļoti maigi un bija slinki, bija rūpīgi, kārtīgi un uzmanīgi, un, kaut arī abi ne visai zināja, kas tā tāda rūpēšanās un uzmanība, viņiem izdevās, jo viņi ļoti vēlējās. Un vispār viņi nekur nesteidzās, un visa pasaule pēkšņi izgaisa uz vienu mazu, īsu mirklīti, bet viņiem šķita, ka tā bija vesela mūžība, jo patiesībā tā bija vesela mūžība.

Bet pēc tam pasaule atkal turpinājās, taču turpinājās pavisam citādi.

- Geralt?

-Hm?

- Ko tālāk?

- Nezinu.

- Es ari nezinu. Jo, redzi, es… Neesmu droša, vai bija vērts sevi man nolemt. Es neprotu… Pagaidi, ko tu dari… Gribēju tev pateikt…

- Jenefer… Jena.

- Jena, viņa atkārtoja, viņam pilnīgi pakļaudamās.

- Neviens nekad mani tā nav saucis. Pasaki to vēlreiz, lūdzu.

-Jena.

- Geralt.

XVII

Lietus mitējās. Virs Rindes parādījās varavīksne; tās krāsainais, saraustītais loks pāršķēla debesis. Šķita, ka tā izaug tieši no kroga sagrautā jumta.

- Pie visiem dieviem, norūca Ugunspuķe. Kāds klu­sums… Viņu nav starp dzīvajiem, kad es jums saku. Abi ir viens otru nomaitājuši vai arī džins ticis ar viņiem galā.

- Vajadzētu palūkot, teica Vratimirs, noslaucīdams pieri ar samurcīto cepuri. Varbūt viņi ir ievainoti. Varbūt pasaukt ārstu?

- Drīzāk zārcinieku, teica Kreps. Es to burvi pazīstu, un raganim arī velis acīs skatījies. Ko tur vairs, jāsāk smiltainē rakt divas bedres. Šo Jeneferu es ieteiktu pirms apglabāšanas caurdurt ar apses mietu.

- Kāds klusums, atkārtoja Ugunspuķe. Pirms brīža pat dēļi lidinājās, bet tagad itin kā būtu magonēm piesēts.

Viņi ļoti uzmanīgi un lēni pienāca pie kroga drupām.

- Lai galdnieks sāk taisīt zārkus, teica Kreps. Pasa­kiet galdniekam…

- Klusu, viņu pārtrauca Errdils. Es kaut ko dzirdēju. Hireadan, kas tas bija?

Elfs atglauda no smailās auss matus, pielieca galvu.

- Neesmu drošs… Pieiesim tuvāk.

- Jenefera ir dzīva, pēkšņi teica Ugunspuķe, sasprin­dzinājis savu muzikālo dzirdi. Dzirdēju, kā viņa ievaidē­jās. O, atkal ievaidējās!

- Ahā, apstiprināja Errdils. Es arī dzirdēju. Ievaidē­jās. Viņa laikam cieš šausmīgas sāpes, kad es jums saku!

Elfs atkāpās no sapostītā loga, pa kuru bija uzmanīgi ielūkojies.

- Ejam prom, viņš īsi teica. Netraucēsim viņiem.

- Viņi abi ir dzīvi? Hireadan? Ko viņi tur dara?

- Ejam prom, atkārtoja elfs. Atstāsim viņus tur uz kādu brīdi vienus. Lai viņi tur paliek: viņa, viņš un viņa pēdējā vēlēšanās. Pagaidīsim kādā krogā; nepaies ilgs laiks, un viņi mums pievienosies. Abi.

- Ko viņi tur dara? ieinteresējās Ugunspuķe. Pie joda, pasaki taču!

Elfs pasmaidīja. Ļoti, ļoti skumji.

- Man netīk cēli vārdi, viņš teica. Taču bez cēliem vārdiem to nav iespējams pateikt.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска и скачивания книг

Книжный Бот

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник