Pēdējā vēlēšanās

Saprāta balss 2

i

- Geralt! izrauts no miega, viņš pacēla galvu.

Saule jau bija augstu un caur logu slēģu spraugām uz sienas meta apžilbinoši zeltainus plankumus, iztaustot istabu ar gaismas staru taustekļiem. Raganis piesedza acis ar plaukstu pilnīgi lieka instinktīva kustība, no kuras viņš nekad netika vaļā, atlika taču tikai sašaurināt acu zīlītes līdz vertikālām spraudziņām.

- Ir jau vēls, teica Nenneke, atverot slēģus. Jūs esat aizgulējušies. Jola, pazūdi. Tūdaļ pat.

Meitene kā dzelta pieslējās sēdus, izliecās no gultas, lai no grīdas paņemtu apmetni. Uz sava pleca vietā, kur pirms mirkļa atradās viņas lūpas, Geralts sajuta dziestam siekalu tērcīti.

- Pagaidi, viņš nedroši teica. Viņa atskatījās, tad strauji novērsās.

Meitene bija mainījusies. Nekas viņas ārienē neatgādi­nāja nāru, šo mirdzošo parādību, kura viņu bija apmeklē­jusi rītausmā. Viņas acis nebija melnas, bet zilas. Degunu, plecu, rokas klāja vasarraibumi. Tie šķita gluži jauki, saska­nīgi ar viņas ādas toni un iesarkanajiem matiem. Taču tos viņš rītausmā, kad meitene bija viņa sapnis, nebija redzējis. Viņu pārņēma kauns un nožēla, saprotot, ka vienīgās jūtas pret meiteni ir žēlums, skumjas par to, ka viņa vairs nav sapnis. Par to, ka viņš nekad nespēs sev piedot šo žēlumu.

- Pagaidi, viņš atkārtoja. Jola.

- Neko viņai nesaki, Geralt, Nenneke teica. Viņa tev tāpat neatbildēs. Pazūdi, Jola. Pasteidzies, bērns.

Meitene, ievīstījusies apmetni, sāka tipināt uz durvju pusi, basām kājām plakšķinot pa grīdu, norūpējusies, sasārtusi, neveikla. Nekas viņā vairs neatgādināja… Jeniferu.

- Nenneke, viņš teica, sniedzoties pēc krekla. Es ceru, ka tev nav iebildumu… Tu taču viņu nesodīsi.

- Muļķītis! iespurcās priesteriene, pienākusi pie gul­tas. Te nav ne klosteris, ne eremltu miteklis. Mūsu die­viete savām priesterienēm neaizliedz mīl… Neko. Gandrīz.

- Tu man aizliedzi ar viņu sarunāties.

- Neaizliedzu, tikai gribēju teikt, ka tam nav jēgas. Jola klusē.

-Ko?

- Viņa klusē, jo devusi šādu solījumu. Tas ir tāds atteik­šanās veids, pateicoties kuram… Ak, ko nu es te skaidrošu, tāpat nesapratīsi un pat nepapūlēsies saprast. Zinu tavus uzskatus par reliģiju. Nē, vēl neģērbies. Gribu pārbaudīt, kā dzīst tavs kakls.

Viņa nosēdās uz gultas malas, veikli notina no ragana kakla biezās linu apsēja kārtas. Geralts sāpēs sakoda zobus.

Tūdaļ pēc viņa ierašanās Elanderā Nenneke noņēma šausmīgos, rupjos drāklējumus ar kurpnieku diegu, ar kuriem Vizimā tika salāpīts ragana kakls, atvēra brūci un pārsēja to no jauna. Rezultāts bija acīmredzams līdz svēt­nīcai viņš atbrauca gandrīz vesels, nu, varbūt tāds drusku

pastīvs. Taču tagad atkal bija slims un cieta sāpes. Bet raganis netaisījās protestēt. Viņš jau gadiem pazina pries­terieni un uzticējās viņas lielajai ārstēšanas prasmei un tempļa plašajai, bagātīgajai aptiekai. Ārstēšana Meliteles svētnīcā varēja viņa stāvokli tikai uzlabot.

Nenneke samitrināja brūci, izmazgāja to un sāka sodī­ties. Šos lāstus viņš jau zināja no galvas. Viņa sāka jau pir­majā dienā un nepiemirsa gānīties ik reizi, kad ieraudzīja Vizimas karaļmeitas nagu atstātās piemiņas zīmes.

- Kaut kas prātam neaptverams! Lai ļautu sevi sadīrāt parastai strigai! Muskuļi, dzīslas, par mata tiesu no kakla artērijas! Pie dižās Meliteles, Geralt, kas ar tevi notiek? Kā tas gadījās, ka tu viņu pielaidi sev tik tuvu? Ko tu gribēji ar viņu darīt? Nokniebties?

Raganis neatbildēja, tikai tikko manāmi pasmaidīja.

- Nesmaidi kā pamuļķis. Priesteriene piecēlās, paņēma no kumodes somu ar pārsienamo materiālu. Par spīti pil­nīgajam un zemajam augumam, viņa kustējās veikli un līgani. Tas, kas ar tevi noticis, nav nekas smieklīgs. Tu zaudē veiklību, Geralt.

- Tu pārspīlē.

- Nepavisam, Nenneke uzsmērēja uz brūces zaļu ziedi, kas telpā izplatīja asu eikalipta aromātu. Tev nevajadzēja ļaut sevi savainot, bet tu ļāvi, turklāt ļoti nopietni. Gluži liktenīgi. Pat ar tavām neticamajām reģenerācijas spējām paies vairāki mēneši, līdz tu atgūsi spēju brīvi kustināt kaklu. Brīdinu tevi šajā laikā neizmēģini spēkus cīņā ar veiklu pretinieku.

- Paldies par brīdinājumu. Varbūt sniedz man vēl kādu padomu: no kā lai es šajā laikā pārtieku? Varbūt sasaukt dažas jaunkundzes, nopirkt ratus un atklāt pārvietojamo priekamāju?

Nenneke paraustīja plecus un ar savām tuklajām del­nām turpināja strauji, nekļūdīgi tīt pārsēju ap viņa kaklu.

- Vai man tevi jāmāca, kā dzīvot? Kas es tev esmu māte, vai? Nu, tagad kārtībā. Vari ģērbties. Ēdamzālē tevi gaida brokastis. Pasteidzies, citādi nākamreiz ēst taisīsi pats. Man nav nodoma meitenes turēt virtuvē līdz pus­dienlaikam.

- Kur es tevi vēlāk atradīšu? Sanktuārijā?

- Nē. Nenneke piecēlās. Sanktuārijā ne. Tu, ragani, esi šeit gaidīts un mīļš viesis, taču pa sanktuāriju gan neslaisties. Ej pastaigājies. Kad vajadzēs, pati tevi atradīšu.

- Labi.

II

Geralts ceturto reizi izstaigāja papeļu aleju, kura veda no vārtiem uz dzīvojamām ēkām un uz stāvā klintī iekausēto sanktuāriju un galvenā tempļa korpusu. Pēc īsa pārdomu brīža viņš nolēma neatgriezties zem jumta, nogriezās uz dārzu un saimniecības ēku pusi. Pārdesmit priesterieņu pelēkās darba drānās tur rūpīgi ravēja dobes un vistu kūtīs baroja mājputnus. Viņu vidū pārsvarā bija jaunas, pavisam jauniņas, gandrīz bērni; dažas, iedamas garām, viņu sveicināja ar galvas mājienu vai smaidu. Viņš atņēma sveicienu, taču nevienu no sveicinātājām nepazina. Kaut arī raganis templī mēdza būt bieži reizi, dažbrīd pat divas reizes gadā viņš nekad neredzēja vai­rāk par trim četrām pazīstamām sejām. Meitenes nāca un gāja kā pareģones uz citiem tempļiem, kā vecmātes un lietpratējas sieviešu slimībās un bērnu kopšanā, kā ceļojošas druīdes, skolotājas vai guvernantes. Meliteles templim Elanderā bija laba slava.

Dievietes Meliteles kults bija viens no vecākajiem un savā laikā viens no izplatītākajiem, bet tā izcelsme bija meklējama aizvēsturiskos laikos vēl pirms cilvēku ieraša­nās. Gandrīz ikviena necilvēku rase un ikviena pirmatnējā, vēl klejojošā cilvēku cilts pielūdza kādu ražas un auglības dievieti, zemnieku un dārznieku aizgādni, mīlestības un auglības patronesi.

Vairums šo kultu saplūda un radīja Meliteles kultu.

Laiks, kurš visai nežēlīgi izrīkojās ar citām reliģijām un kultiem, veiksmīgi tos izolējot aizmirstos, reti apmek­lētos, pilsētu apbūvē pazudušos tempļos un svētnīciņās, izrādījās Melitelei labvēlīgs. Melitelei joprojām netrūka ne piekritēju, ne mecenātu. Zinātnieki, kuri pētīja dievietes popularitātes fenomenu, parasti to saistīja ar Lielās Mātes, Mātes Dabas pirmkultiem, norādīja uz saikni ar dabas ciklu, ar dzīvības atdzimšanu un piesauca citus labskanī­gus jēdzienus. Geralta draugs trubadūrs Ugunspuķe, kurš mēdza iztēlot sevi par lietpratēju visās iespējamās jomās, meklēja vienkāršāku skaidrojumu. Meliteles kults viņš sprieda ir tipisks sieviešu kults. Melitele, būdama aug­lības un dzemdību patronese, ir arīdzan dzemdētāju aiz­gādne. Bet sievietei dzemdējot ir jākliedz. Bez parastajiem brēcieniem, kuru saturs parasti ir solījumi, ka nekad vairs savā mūžā neatdosies nevienam utainam lauķim, dzemdē­jošai sievietei palīgos jāpiesauc kāda dievība, un Melitele ir ļoti piemērota. Bet, tā kā sievietes ir dzemdējušas, dzemdē un turpinās dzemdēt, secināja dzejnieks, tad Melitelei nav jāuztraucas par savas popularitātes zudumu.

- Geralt.

- Re, kur tu esi, Nenneke. Es tevi meklēju.

- Mani? priesteriene viņu zobgalīgi uzlūkoja. Un nevis Jolu?

- Jolu arī, viņš atzinās. Vai tev ir kas iebilstams?

- Šobrīd jā. Negribu, ka tu viņu traucē un novērs uzma­nību. Viņai jāsagatavojas un jāpavada laiks lūgšanās, ja kaut kas no tā transa vispār sanāks.

- Es jau tev teicu, viņš noraidošā tonī bilda, ka nevēlos nekādu transu. Nedomāju, ka šāds transs man varētu palīdzēt.

- Bet es, Nenneke tikko manāmi sapīka, nedomāju, ka šāds transs tev varētu kaitēt.

- Mani nav iespējams hipnotizēt, esmu imūns. Baidos par Jolu. Tas no medija var paņemt pārāk daudz spēka.

- Jola nav nekāds medijs, nedz arī garā vāja pareģone. Šim bērnam ir dota īpaša dievietes labvēlība… Esi tik laipns un netaisi muļķīgas grimases. Es jau teicu tavi uzskati par reliģiju man zināmi, man tas nekad nav īpaši traucējis un droši vien arī netraucēs turpmāk. Neesmu fanātiķe. Tev ir tiesības uzskatīt, ka pār mums valda Daba un apslēptais spēks. Tev ir brīv domāt, ka dievi, to skaitā mana Melitele, ir vienīgi šā spēka personifikācijas, kas izgudrotas vien­tiešu pārliecināšanai, lai viņi spētu to saprast un pieņemt eksistenci. Tavuprāt, tas ir akls spēks. Bet man, Geralt, ticība ļauj no dabas gaidīt to, ko iemieso mana dieviete: saskaņu, likumu, labestību. Un cerību.

- Zinu.

- Ja zini, kāpēc tad iebilsti pret transu? No kā tu bīs­ties? No tā, ka likšu tev sist pieri pret zemi statujas priekšā un dziedāt psalmus? Geralt, mēs gluži vienkārši mirkli pasēdēsim kopā tu, es un Jola. Un redzēsim, vai meite­nes spējas ļauj ko izlasīt spēku vijumā, kurš tevi aptver. Varbūt uzzināsim ko tādu, ko būtu labi zināt. Bet varbūt

neuzzināsim neko. Varbūt tevi aptverošie liktenīgie spēki nevēlēsies mums atklāties, paliks slēpti un neizprotami. Es to nezinu. Bet kāpēc gan nepamēģināt?

- Tādēļ, ka tam nav jēgas. Mani neaptver nekāds likte­nīgo spēku vijums. Un, pat ja aptver, kāpēc, pie velna, tur jārakņājas?

- Geralt, tu esi slims.

- Ievainots, tu gribēji teikt.

- Zinu, ko gribēju teikt. Kaut kas ar tevi nav īsti lāgā, es to jūtu. Es taču tevi atceros vēl kā bērnu, kad tu snie­dzies man tikai līdz viduklim. Bet tagad jūtu, ka tu esi ierauts kaut kādā velnišķā virpulī, esi pavisam sapinies, iekļuvis cilpā, kura ap tevi lēnām savelkas. Gribu zināt, kas par lietu. Pati es to nespēju, man jāpaļaujas uz Jolas spējām.

- Vai tu neesi nodomājusi ielūkoties pārāk dziļi? Kam vajadzīga visa šī metafizika? Ja vēlies, izsūdzēšu tev grē­kus. Aizpildīšu tavus vakarus ar stāstiem par visaizraujo­šākajiem pēdējo gadu piedzīvojumiem. Liec sagādāt manu alus mučeli, lai man neizkalstu rīkle, un varam sākt kaut šodien. Taču bīstos, ka tev apnikšu, jo nekādu cilpu un vijumu tu tur neatradīsi. Tik vien kā parastus raganu stās­tus.

- Labprāt paklausīšos. Taču, atkārtoju, transs tev nekaitētu.

- Bet vai tev nešķiet, viņš pasmaidīja, ka mana neticība šāda transa jēgai jau pašā saknē nokauj tā liet­derību?

- Nē, nedomāju. Vai zini, kāpēc?

-Nē.

Nenneke ar savādu smaidu bālajā sejā pieliecās un ielū­kojās viņam acīs.

- Tādēļ, ka tas būtu pirmais man zināmais pierādījums tam, ka neticībai ir kaut kāds spēks.