Naudas koks

PUTEKĻU ZEBRA

civēks mājās neko nevar turēt. Mūždien viss noklīst, mūždien viss zūd, griez visu māju otrādi, uz visiem bļauj, visus izprašņā, turi aizdomās.

Un tā katrā ģimenē. Taču atcerieties vienu: necentieties noskaidrot, kur pagaist lietas, kas būtu varējis tās pievākt. Un lai ne prātā nenāk noņemties ar izmeklēšanu. Vairāk klapatu nekā labuma!

Paklausieties tikai, kas atgadījās ar mani.

Es nācu no darba un pa ceļam nopirku loksni pastmarku — gribēju izsūtīt čekus, apmaksāt rēķinus par pēdējo mēnesi. Bet, tiklīdz apsēdos čekus aizpildīt, tā istabā ieklupa Mārdžija un Lūiss Šovs. Es Lūisu ne visai ieredzu, un arī viņš mani knapi pacieš. Taču Mārdžija un Elīna ir labas draudzenes; viņas aizpļāpājās, un Šovu laulātais pāris nokvernēja pie mums visu vakaru.

Lūiss man stāstīja, ar ko viņš nodarbojas savā zinātniskajā laboratorijā. Mēģināju novērst sarunu uz ko citu, taču viņš bez gala mala vienu un to pašu. Aizrāvies pats ar savu darbu un droši vien domā, ka arī citiem par to jāizrāda interese. Bet es elektronikā nekā nejēdzu, mikromoduli no mikroskopa neatšķiru.

Vakars bija drūms, un, kas vēl sliktāk, es par

to ne pušplēsta vārdiņa nedrīkstēju ieminēties. Elīna tūdaļ būtu man metusies virsū, teikdama, ka dzīvoju kā āpsis alā.

Un tā nu nākamajā dienā pēc pusdienām devos uz savu kabinetu aizpildīt čekus un, protams, atklāju, ka markas ir pazudušas.

Biju atstājis markas uz rakstāmgalda, bet tagad uz tā nekā cita nebija kā vien rotaļu klucītis: kaut gan mazais Bills jau vairākus gadus kopš neinteresējās par klucīšiem, tie tomēr laiku pa laikam vēl arvien nokļuva visnepiemērotākajās vietās. Parlaidu acis istabai un nospriedu, ka, jādomā, markas no galda nopūtis vējš, tad, nometies četrrāpus, izmeklējos pa visu grīdu. Marku nekur nebija.

Devos uz viesistabu, kur Elīna, omulīgi iekārtojusies atzveltnī, skatījās televizoru.

— Neesmu tās redzējusi, Džo, — viņa teica.

— Paskaties uz sava galda.

Tieši tādu atbildi arī biju gaidījis.

— Varbūt Bills zina, — es ieminējos.

— Viņš turpat vai visu dienu nebija mājās. Kad pārnāks, pavaicāsi.

— Kur viņš blandās?

— Noņemas ar komerciju. Maina jauno jostu, ko mēs viņam nopirkām, pret piešu pāri.

— Neredzu tur nekā slikta. Kad biju puišelis. .

— Te nav runa tikai par jostu, — Elīna teica.

— Viņš maina visu pēc kārtas. Un vissliktākais, ka nekad nezaudē.

— Apķērīgs zeņķis.

— Ja tev, Džo, pret to būs tāda attieksme…

— Manai attieksmei ar to nav nekāda sakara, — atteicu. — Tāda attieksme pastāv visā komerciālajā pasaulē. Kad Bills izaugs liels …

— Izaugs liels un… nokļūs cietumā. Ja tu būtu redzējis, kā viņš to dara, tad ari teiktu, ka viņš taisnā ceļā nokļūs cietumā.

— Labi, es ar viņu aprunāšos.

Atgriezos kabinetā, jo viesistabā nevaldīja tāda draudzīga noskaņa, kā būtu gribējies, turklāt čekus vajadzēja nosūtīt neatkarīgi no tā, vai biju atradis markas vai ne.

Izņēmu no atvilktnes paciņu rēķinu, čeku grāmatiņu un pildspalvu. Pēc tam pasniedzos, lai noliktu klucīti citur un atbrīvotu vietu, kur strādāt. Bet, tiklīdz tas bija man rokā, sapratu, ka tas nav rotaļu klucītis.

Pēc svara un lieluma šis priekšmets atgādināja klucīti un taustot šķita esam no plastmasas, vienīgi tik gludu plastmasu es nekad nebiju redzējis. Tā bija sausa un vienlaikus it kā eļļaina.

Uzliku klucīti uz galda un pievilku tuvāk lampu. Bet neko īpašu neieraudzīju. Klucītis kā jau klucītis.

Rokā grozīdams, mēģināju noteikt, kas tas ir. Un pēkšņi pamaniju tam uz viena sāna mazītiņu iegarenu padziļinājumu — pavisam nelielu, bezmaz vai skrāpējumu.

Ieskatījos ciešāk un redzēju, ka padziļinājums ir izslīpēts un tā dibenā samanāma sārta svītriņa. Varu apzvērēt, ka šī sārtā svītriņa spīguļoja. Pacēlu klucīti tuvāk pie acīm, un spīguļošana izbeidzās. Vai nu krāsa pēkšņi zaudēja košumu, vai arī man bija tikai tā licies, bet pēc mirkļa jau vairs nebiju drošs, ka tur vispār ir bijusi kāda svītriņa.

Jādomā, Bills šo lietiņu ir atradis vai iemainījis. Puika kā kovārnis stiepj visu uz mājām, un tas taču nav nekas slikts, tāpat kā nav nekā nosodāma viņa komerciālajos darījumos, vienalga, ko par to saka Elīna. Viņam ir lieliskas veikalnieka spējas.

Noliku klucīti un ķēros pie čekiem. Nākamajā dienā lenča pārtraukumā atkal nopirku markas. Un augu dienu lauzīju galvu, kur bija varējušas palikt vakarējās.

Par gludeno klucīti nepavisam nedomāju. Iespējams, būtu to galīgi aizmirsis, ja, atgriezies mājās, neatklātu, ka pazudusi pildspalva.

Devos uz kabinetu pēc pildspalvas un ieraudzīju to uz galda, tajā pašā vietā, kur vakar vakarā biju atstājis. Neatminējos, vai biju atstājis pildspalvu uz galda vai ne, taču ieraudzījis tūliņ atcerējos, ka vakar biju aizmirsis to ielikt atpakaļ atvilktnē.

Es paņēmu pildspalvu. Un izrādījās, ka tā nepavisam nav pildspalva. No skata priekšmets bija līdzīgs korķa cilindriņam, bet likās pārāk smags, lai būtu korķis. Man pēkšņi iešāvās prātā, ka ta ir saliekamā makšķere, tikai nedaudz mazāka un smagāka.

Iedomājies, ka ta ir saliekama makšķere, izdarīju šķietamu mešanas kustību, un te nu nepazīstamais priekšmets patiešām izrādījās esam saliekamā makšķere. Acīmredzot tā bija salikta, bet tad izbīdījās kā īsta makšķere. Taču dīvaini — saredzēt varēja tikai kadas. pirmās četras pēdas, viss pārējais gaisā izzuda.

Instinktīvi parāvu makšķeri, lai atbrīvotu nezin kur aizķērušos galu. Tā gandrīz jau padevas, bet tad piepeši jutu, ka tās galam pieķēries kas smags. It kā es būtu piecirtis zivi, tikai šī zivs nerausti- jās.

Pēc tam tikpat ātri šī sajūta pagaisa. Smagums, šķiet, mirklī norāvās no makšķeres, tā sabīdījās, un es atkal turēju rokā pildspalvai līdzīgu priekšmetu.

Uzmanīgi noliku to uz galda, stingri nolēmis vairs netaisīt nekādus metienus, un tikai tad pamanīju, ka man dreb roka.

Apsēdos un, acis izbolījis, blenzu uz priekšmetu, kas atgādināja pazudušo pildspalvu, un uz otru — rotaļu klucītim līdzīgo lietiņu.

Un, lūk, tobrīd es ar acs kaktiņu pamanīju galda vidū mazu, baltu plankumiņu.

Tas bija tieši tajā vietā, kur iesākumā bija gulējis šķietamais spalvaskāts, un arī klucīti vakar vakarā es biju atradis, liekas, taisni tur. Plankumiņš bija ziloņkaula krāsā, kādu ccturtdaļcollu diametrā.

Nikni paberzēju to ar lielo pirkstu, bet plankums neizzuda. Aizvēru acis, lai dotu iespēju tam izgaist, bet, tūdaļ tās atvēris, ar izbrīnu konstatēju, ka plankums ir, kur bijis.

Es noliecos pār galdu un ņēmos to aplūkot. Rādās tāds iespaids, it kā kokā būtu rūpīgi iestrādāta ziloņkaula plāksnīte. Nevarēju atrast ne mazāko spraudziņu starp koku un plankumu.

Iepriekš tā tur nebija, par to esmu pilnīgi pārliecināts. Ja plankums būtu bijis, es noteikti būtu to pamanījis. Pat vēl vairāk — arī Elīna nebūtu varējusi to neievērot, jo viņa ir tīrule, ne puteklīti neatstās. Un kur gan tas dzirdēts, ka pārdotu galdus ar vienas vienīgas ziloņkaula plāksnītes inkrustāciju?

Arī tādu lietu nekur nenopirksi, kas būtu līdzīga pildspalvai, bet pārvērstos saliekamā makšķerē, turklāt tās tievgalis izzustu un uzķertu ko neredzamu, — pildspalvai, kura nākamreiz, iespējams, nepazaudēs, bet izvilks uzķerto dienas gaismā.

No viesistabas atskanēja Elīnas balss:

— Džo!

— Jā! Kas ir?

— Vai tu runāji ar Billu?

— Ar Billu? Par ko?

— Par komerciju.

— Nē. Nez kā piemirsu.

— Pielūko, parunā gan ar viņu. Puika atkal dara to pašu. Ietirgojis no Džimija jaunu velosipēdu. Iesmērējis viņam visādus krāmus. Liku, lai atdod velosipēdu atpakaļ.

— Es parunāšos ar viņu, — no jauna apsolījos.

Toreiz, cik atceros, man nebija ne prātā dēla uzvedības ētika.

Mājās neko nedrīkst turēt. Mūžīgi zūd gan šis, gan tas. Skaidri zini, kur kādu lietu esi nolicis, nemaz nešaubies, ka tā atrodas turpat, bet, tiklīdz ievajagas, — tās vairs nav.

Un tā ir ar visu: lietas zūd, un pēc tam nemūžam neko nevar sameklēt.

Taču citas lietas pagaisušo vietā neuzrodas … vismaz es neko tādu ne savu mūžu neesmu dzirdējis.

Tomēr, jādomā, ir gadījies, ka cilvēks atradis citas lietas, ņēmis tās un apskatījis, pabrīnījies, kas tas tāds ir, bet tad iemetis kaut kur kaktā un aizmirsis.

Varbūt visdažādākajos pasaules nostūros atkritumu noliktavas ir bāztin piebāztas ar visvisādiem mistiskiem klucīšiem un trakām makšķerēm.

Piecēlos un devos uz viesistabu, kur Elīna patlaban centās noregulēt televizoru.

Laikam gan viņa pamanīja, ka esmu satraukts, un tāpēc jautāja:

— Kas tad vēl lēcies?

— Nevaru atrast pildspalvu.

Viņa iesmējās.

— Atvaino, Džo, bet tu esi neciešams. Mūždien visu zaudē.

Naktī, kad Elīna jau bija iemigusi, gulēju un aizvien domāju par plankumu uz galda. Plankums, šķiet, teica: «Ja esi komersants, liec to, kas tev ir, tieši šeit, un mēs izdarīsim apmaiņu.»

Un te nu man galvā iešāvās doma: bet kas gan notiks, ja kāds pastums galdu sāņus?

Ilgi gulēju, pūlēdamies nomierināties, pārliecināt sevi, ka tas viss ir muļķības, tīrie murgi.

Taču tikt vaļā no šīs domas vairs nevarēju.

Galu galā es uzcēlos un klusītēm kā zaglis, nevis kā mājas saimnieks, izslīdēju arā no guļamistabas un devos uz kabinetu.

Aizvēris durvis, ieslēdzu galda lampu un steidzos pārliecināties, vai plankums nav izzudis.

Tas atradās, kur bijis.

Izvilcis galda atvilktni, gribēju sameklēt tur zīmuli, bet tā vietā pa rokai pagadījās kads no Billa krāsainajiem krītiņiem. Nometos ceļos un uz grīdas rūpīgi atzīmēju galda kāju vietu, lai vēlāk galdu varētu nolikt tieši atpakaļ, ja kāds to pagrūstu sāņus.

Pēc tam tīri automātiski uzliku krītiņu taisni virsū plankumam.

No rīta pirms iešanas uz darbu iemetu acis kabinetā: krītiņš vēl arvien atradās turpat. Man novēlās kā akmens no sirds un izdevās sevi pārliecināt, ka viss ir bijis fantāzijas rotaļa.

Taču vakarpusē pēc pusdienām no jauna iegāju kabinetā un atklāju, ka krītiņš pazudis.

Tā vietā atradās dīvaina trīsstūrveida ierīce ar tādām kā lēcām katrā stūrī, bet trīsstūra centrā

pie metāla karkasa bija piestiprināts daikts, kas nepārprotami atgādināja piesūcekni.

Es vēl joprojām to uzmanīgi aplūkoju, kad istabā ienāca Elīna.

— Mēs ar Medžu ejam uz kino, — viņa sacīja. — Kāpēc tu nevarētu aiziet un iedzert ar Lūisu alu?

— Ar to uzpūtīgo nejēgu?

— Kādi iebildumi tev ir pret Lūisu?

— Droši vien nekādi.

Man prāts nenesās uz ģimenes ķildām.

— Kas tev tur ir? — Elīna jautāja.

— Nezinu. Nupat atradu.

— Tu taisni tāpat ka Bills visādu draņķi esi pasācis stiept uz mājām. Ļauj tik jums vaļu, visu māju piemēslosiet.

Skatījos uz trīsstūri un, vienalga, cik daudz par to gudroju, neparko nevarēju atbrīvoties no domas, ka tās laikam gan ir brilles. Uz deguna tās acīmredzot notur piesūceknis. Savāds briļļu nēsāšanas veids, bet, ja padomā, šāds pieņēmums nav bez pamata. Taču tad briļļu valkātajam ir trīs acis, kas sejā izvietotas trīsstūrveidā.

Elīna aizgāja, bet es vēl joprojām sēdēju un prātoju. Un, kaut arī Lūisu ne visai ieredzu, nospriedu, ka bez viņa palīdzības neiztikšu.

Tad, šķietamo pildspalvu un trīsstūrveida brilles ielicis galda atvilktnē, bet neīsto klucīti — kabatā, devos uz pretējo māju.

Lūiss bija izklājis uz virtuves galda kaudzi kopējama papīra un uzreiz ņēmās man ko skaidrot. Cik spēdams izlikos, ka orientējos rasējumos. Patiesība nesajēdzu ne velna no tiem.

Pēdīgi man izdevās iespraust kādu vārdiņu; es izvilku no kabatas klucīti, uzliku to uz galda un jautāju:

— Kas tas ir?

Biju iedomājies, ka Lūiss tūliņ pateiks, ka tas ir rotaļu klucītis. Bet to viņš neteica. Acīmredzot kaut kas viņu vedināja domāt, ka tas nav vienkāršs klucītis. Re, ko nozīmē tehniskā izglītība.

Lūiss paņēma klucīti un pagrozīja to rokā.

— No kā tas taisīts? — viņš satraukti jautāja.

Paraustīju plecus.

— Es nezinu, kas tas ir un no kā tas ir, — neko nezinu. Gluži vienkārši atradu.

— Neko tamlīdzīgu savu mūžu neesmu redzējis. — Viņš pamanīja iedobumiņu vienā klucīša sānā, un es sapratu, ka nu šis ir uzķēries. — Atļaujiet man to paņemt līdzi uz laboratoriju. Pamēģināsim tikt skaidrībā.

Es, protams, zināju, kas viņam vajadzīgs. Ja šis klucītis būtu kāds tehnisks jauninājums, viņš gribētu izmantot gadījumu … taču tas mani ne mazākā mērā neuztrauca. Nojautu, ka pārlieku lielus atklājumus viņš neizdarīs.

Iedzērām vēl dažas glāzes alus, un es gāju mājās. Tur sameklēju vecu briļļu pāri un noliku tās uz galda tieši virsū plankumam.

Klausījos pēdējās ziņas, kad ienāca Elīna. Viņa nopriecājās, ka vakaru esmu pavadījis kopā ar Lūisu, un ieteica man ar viņu tuvāk sadraudzēties, tad varbūt viņš man iepatikšoties. Ja jau viņas ar Medžu esot tik tuvas draudzenes, tad, viņa teica, esot taisni kauns, ka rnēs ar Lūisu nesaejo- ties.

— Varbūt iedraudzēsimies, — es teicu un ar to izbeidzu sarunu.

Nākamajā dienā Lūiss atnāca pie manis uz darbu.

— Kur jūs šo klucīti ņēmāt? — viņš vaicāja.

— Atradu, — es teicu.

— Vai jums ir kāds priekšstats, kas tas ir?

— Nekāda, — es jautri attraucu. — Tāpēc jau arī iedevu to jums.

— Šo lietiņu, kas domāta mērījumiem, darbina kaut kāda enerģija. Iedobumiņš vienā sānā noder rādījumu nolasīšanai. Indikators acīmredzot ir krāsas intensitāte. Katrā ziņa krāsainā svītriņa iedobumiņā visu laiku mainas. Ne sevišķi stipri, tomēr manāmi.

— Tagad jānoskaidro, kādiem mērījumiem šis klucītis paredzēts.

— Džo, vai jūs nezināt, kur mēs varētu dabūt vēl vienu tādu.

— Nē.

— Redziet, — viņš sacīja, — mēs gribētu tajā parakņāties, lai izprastu, kā tas darbojas, taču nekā nevaram to attaisīt vaļā. Droši vien varētu uzlauzt, bet mēs baidāmies. Ja nu sabojājam? Vai arī tas uzsprāgst gaisā? Ja mums būtu vēl viens…

— Piedodiet, Lūis, bet es nezinu, kur lai ņem otru tādu.

Ar to mūsu saruna arī beidzās.

Tovakar gāju mājup, domās kavēdamies pie Lūisa un klusībā smaidīdams. Puisis bija iepinies šajā lietā līdz ausīm. Viņš tagad nespēs mierīgi gulēt, iekāms nenoskaidros, kas ir šis daikts. Un droši vien kādu nedēļu mani netraucēs.

Iegāju kabinetā. Brilles joprojām atradās uz galda. Brīdi stāvēju, prātodams, ko tas nozīmē. Tad ievēroju, ka stikliem ir rožaina nokrāsa.

Paņēmis brilles, konstatēju, ka stikli apmainīti ar citiem — ar tāda paša veida stikliem kā trīsstūrveida brillēm, kuras biju atradis iepriekšējā vakarā.

Te kabinetā ienāca Elīna un nepaguva vēl ne muti atvērt, kad es jau nopratu, ka viņa ir mani gaidījusi.

— Džo Ādams, ko tas viss nozīmē? — viņa skaļi jautāja.

— Neko, — es atbildēju.

— Medža saka, ka tu esot pavisam izsitis no sliedēm Lūisu.

— Tad nu gan visai maz vajadzīgs, lai viņu izsistu no sliedēm.

— Kaut kas notiek, — Elīna neatlaidās, — un es gribu zināt, kas īsti.

Sapratu, ka no atbildes nebūs iespējams izvairīties.

— Es noņēmos ar komerciju.

— Ar maiņu! Un tas notiek pēc visa, ko es tev pastāstīju par Billu!

— Bet tā ir pavisam cita lieta.

— Komercija paliek komercija.

Bills ienāca pa parādes durvīm, bet, acīmredzot izdzirdis, ka rnātc teica «komercija», metās atkal arā. Uzsaucu, lai nāk vien atpakaļ.

— Apsēdieties abi un klausieties, ko jums teikšu, — es pavēlēju. — Uzdot jautājumus, izteikt minējumus un sadot man sutu varēsiet tad, kad būšu beidzis.

Visi trīs apsēdamies, un ģimenes padomes sēde sākas.

Man ne uzreiz izdevās pārliecināt Elīnu: nācās parādīt plankumu uz galda, trīsstūrveida brilles un savas paša brilles, kuras man bija atsūtītas atpakaļ ar rožainiem stikliem. Galu galā viņa bija gatava atzīt, ka kaut kas patiešām notiek. Taču tas netraucēja Elīnu sadot man brāzienu par to, ka uz grīdas ar krītu biju apvilcis galda kājas.

Aiz bailēm ne viņai, ne Billam makšķeri-pild- spalvu neparādīju. Pavicinās vēl, bet pēc tam sazin kas var notikt…

Bills, protams, iedegās. Komercija ir viņa kompetencē.

Brīdināju, lai šie nevienam nesaka ne vārda. Bills jau gan nestāstītu, jo viņš ir gatavs atteikties no visa, jauj tikai viņam noņemties ar visādiem noslēpumiem, spēlēt šifrus un tamlīdzīgi. Bet Elīna mazā gaismiņā skrietu pie Medžas un viņai visu paslepus izklāstītu — dari ko darīdams, saki ko sacīdams, tikpat nekas nelīdzētu.

Billam tūdaļ sagribējas uzlikt brilles ar rožainajiem stikliem, lai paskatītos, vai tie atšķiras no parastajiem. Bet to nu es nejāvu. Pats arī vēlējos uzlikt šīs brilles, taču, patiesību sakot, baidījos.

Kad Elīna aizgāja uz virtuvi parūpēties par pusdienām, mēs ar Billu ķērāmies pie stratēģijas izstrādāšanas. Savos desmit gados Bills ir visai saprātīgs cilvēks. Nolēmām, ka komerciālajos darījumos mums jāizstrādā kaut kāda sistēma, jo, kā Bills norādīja, aizmuguriska maiņa ir visai riskants pasākums. Tam vīram vajadzētu kaut kā paziņot, ko viņš par savām mantām var saņemt.

Lai tirdznieciskos sakaros, vienalga ar ko, nonāktu pie savstarpējas saprašanās, vajadzēja izveidot kādu sazināšanās sistēmu. Bet kā lai sazinās ar to, par kuru nekas cits nav zināms kā tikai tas, ka viņam, iespējams, ir trīs acis?

Un te nu Billam bija lieliska ideja. Viņš teica, ka mums noteikti jārīkojas šādi — jāaizsūta katalogs. Gatavojoties ar kādu tirgoties, pats par sevi saprotams, vispirms jāpaziņo, ko tu vari piedāvāt.

Ievērojot īpatnējo situāciju, katalogam vajadzēja būt ilustrētam. Tomēr arī tas varēja izrādīties nederīgs, jo nebijām īsti pārliecināti, ka Komersants, kas slēpās kaut kur viņpus mana rakstāmgalda, sapratīs, ko nozīmē tas vai cits attēls. Varbūt viņam vispār nav nekādas jēgas par attēliem. Varbūt viņš visu redz savādāk … ne fiziskā nozīmē, kaut gan arī tas iespējams, bet savādākā skatījumā, no mums sveša pasaules uzskata pozīcijām.

Tā kā cita ceļa tomēr nebija, ķērāmies pie kataloga sastādīšanas. Bills domāja, ka mums vajadzētu to uzzīmēt, bet ne viņš, ne es ar mākslinieciskām dotībām neizcēlāmies. Es ieteicu izgriezt ilustrācijas no žurnāliem. Taču arī tas nebija diez- cik asprātīgi, jo reklāmas attēlos preces parasti ir izskaistinātas, mākslinieki rūpējas vienīgi par to, lai piesaistītu uzmanību.

Un Billam atkal radās lieliska ideja.

— Vai tu atceries bērnu vārdnīcu, kuru man uzdāvināja krustmāte Etele? Kāpēc lai neaizsūtām to? Tajā ir daudz attēlu un gandrīz nekas nav rakstīts. Un tas ir ļoti svarīgi. Varbūt viņiem tur nemaz nepatīk lasīt.

Devāmies uz Billa istabu un, meklējot vārdnīcu, izvandījām visus krāmus, kas pie viņa bija sakrājušies. Mums pa rokai patrāpījās veca ābece, no kuras Bills kādreiz bija mācījies lasīt, un abi nolēmām, ka tā ir vēl labāka par vārdnīcu. Ābecē bija jauki, vienkārši attēli, bet teksta tikpat kā nemaz. Jūs zināt, par kāda veida grāmatu es runāju — tur ir A burts un uzzīmēts arbūzs, B burts un bungas, un tā tālāk.

Aiznesām ābeci uz kabinetu un nolikām uz galda, piesedzot ar to plankumu, bet paši gājām pusdienot.

Otrā rītā grāmatas vairs nebija, un tas likās mazliet dīvaini. Līdz šim viss bija zudis tikai dienas otrajā pusē.

Pēcpusdienā man piezvanīja Lūiss.

— Dodos pie jums, Džo. Vai tur tuvumā ir kāds bārs, kur mēs varētu parunāties zem četrām acīm?

Teicu, ka tāds bārs ir kvartāla attālumā no manis un tajā varam satikties.

Steigšus nokārtojis darīšanas, izgāju no kantora, cerēdams bārā ierasties nedaudz agrāk un pirms Lūisa atnākšanas iemest kādu glāzīti.

Nezinu, kā Lūiss paguva, taču viņš bija ieradies pirmais un jau sēdēja stūra kabīnē. Acīmredzot viņš bija drāzies, neievērodams nekādus ielu satiksmes noteikumus.

Lūiss jau bija pasūtījis divas glāzītes un gaidīja ar sazvērniecisku izskatu. Viņš vēl arvien nespēja atgūt elpu no straujā gājiena.

— Medža man visu izstāstīja, — viņš bilda.

— Es jau tā domāju.

— Šajā lietā, Džo, var nopelnīt kaudzi naudas!

— Arī par to esmu domājis. Gribu jums piedāvāt desmit procentus …

— Ak, nē taču, labāk paklausieties, — Lūiss sāka protestēt. — Viens jūs ar to galā netiksiet. Mazāk kā par piecdesmit procentiem es pat pirkstu nepakustināšu.

— Pieņemu jūs par kompanjonu, — es teicu, — tāpēc ka esat mans kaimiņš. Šādā tehniskā biznesā pats ne velna nesajēdzu. Ir šis tas, par ko netieku skaidrībā, un man nepieciešama palīdzība, lai izdibinātu, kas tas ir, taču jebkurā brīdī varu griezties pie kāda cita …

Pēc glāzītēm trim vienojāmies: viņš saņems trīsdesmit piecus, es — sešdesmit piecus procentus.

— Tagad, kad viss ir nokārtojies, — es sacīju, — varbūt pateiksiet, ko jūs tur uzzinājāt?

— Uzzinājām?

— Par to klucīti, ko es iedevu. Jūs gan nebūtu steidzies šurp, iepriekš pasūtījis dzeramo un gaidījis, ja neko nebūtu izdibinājis.

— Vai zināt, faktiski …

— Brīdi uzgaidiet, — es viņu pārtraucu. — To mēs ierakstīsim kontraktā: gadījumā ja nespēs sniegt pilnīgu un sīku analīzi…

— Kas tas vēl par kontraktu?

— Noslēgsim kontraktu, par kura laušanu ikviens no mums varēs tiesas ceļā otru aplaupīt pa tīro.

Ellīgi nepatīkami šādi ievadīt komerciālu darījumu, taču ar tik slīpētu zelli kā Lūiss citādi apieties nedrīkstēja.

Un tad viņš pateica, ko bija izpētījis.

— Tā ir emociju mērīšanas ierīce. Zinu, šis termins skan visai neveikli, taču labāku izgudrot nevarēj u.

— Un ko tā dara?

— Tā pasaka, vai jūs esat laimīgs vai noskumis un cik stipri kādu neieredzat.

— M-ja, — es vīlies novilku. — Kur lai es tādu daiktu lieku? Man nav vajadzīga ierīce, kas teiktu, vai esmu saniknots vai priekpilns.

Lūiss tā pārskaitās, ka kļuva pat daiļrunīgs:

— Vai jūs nesaprotat, kāda nozīme šim instrumentam varētu būt psihiatrijā? Tas izklāstīs par pacientiem visu, ko viņi paši nemūžam neuzdrošinātos stāstīt. Tas ir izmantojams psihiatriskajās klīnikās, ar to nosakāma apmeklētāju reakcija izrādēs, tas ir lietojams politikā, pieņemot jaunus likumus … kur vien tīk.

— Pietiek pļāpāt! Laižam pārdošanā!

— Bet lieta tāda..

— Kāda?

— Ka šīs ierīces mēs nevaresim ražot, — viņš sacīja, un viņa balsī skanēja izmisums. — Mums nav nepieciešamo izejvielu, un mēs nezinām, kā šos daiktus taisa. Jums nāksies iemainīt.

— Es nevaru. Tas ir, varu' gan, bet ne uzreiz. Vispirms man jāliek tiem komersantiem saprast, ko gribu dabūt no viņiem, bet pēc tam jāizdibina, ko šie vēlas vietā.

— Vai kādas citas lietas jums ir?

— Dažas ir.

— Labāk atdodiet tās man.

— Viena otra no tām var būt bīstama. Vispār tās pieder man. Došu jums, ko gribēšu un kad gribēšu..

Mēs atkal sastrīdējāmies.

Ķilda beidzās ar to, ka devāmies abi pie advokāta. Sastādījām kontraktu, laikam gan vienu no interesantākajiem kurioziem jurisprudences vēsturē.

Bez šaubām, advokāts nodomāja un domā joprojām, ka mēs esam plānprātīgi, taču mani tas tagad uztrauc vismazāk.

Kontraktā bija teikts, ka man jānodod Lūisam tehniskās un preču vērtības noteikšanai vismaz deviņdesmit procenti priekšmetu, kuru ieguves avotu kontrolēju es viens pats, un ka turpmāk iepriekšminētais ieguves avots uz mūžīgiem laikiem paliek vienīgi manā kontrolē. Pārējie desmit procenti var bez jebkādam atrunām netikt nodoti izpētei, turklāt pirmā līgumslēdzēja puse pieņem vienpersonīgu lēmumu par to priekšmetu atlasi, kuri ietilps iepriekšminētajos desmit procentos.

Attiecībā uz deviņdesmit procentiem priekšmetu, kas tiek nodoti otrajai līgumslēdzējai pusei, jāievēro, ka pēdējai tie rūpīgi jāizpēta un jāiesniedz

atskaites rakstiskā veidā, un jādod tādi papildu paskaidrojumi, kādi varētu būt vajadzīgi, lai pirmā līgumslēdzēja puse gūtu pilnīgu izpratni, laikā, ne ilgākā par trim mēnešiem no priekšmetu saņemšanas dienas; tam apritot, priekšmeti tiek atdoti atpakaļ pirmās līgumslēdzējas puses vienperso- nīgā pārvaldījumā. Iepriekšminētais izpētes un novērtēšanas termiņš var tikt neierobežoti pagarināts, tikai noslēdzot attiecīgu rakstisku vienošanos starp abām pusēm.

Ja gadījumā otrā līgumslēdzēja puse noslēpj no pirmās līgumslēdzējas puses kaut kādus atklājumus, kas būtu saistīti ar priekšmetiem, par kuriem dotajā kontraktā tiek runāts, tad šāda slēpšana ir pietiekams pamats, lai ierosinātu lietu par zaudējumu atlīdzību. Ja gadījumā tiek konstatēts, ka dažus priekšmetus ir iespējams laist ražošanā, tos drīkst ražot atbilstoši šis vienošanās 12. daļas A, B un C punktā uzrādītajiem noteikumiem.

Sastādot vienošanos, iepriekšminēto priekšmetu pārdošanas noteikumi tajā jāatrunā un jāietver kā sastāvdaļa. Visa peļņa, ko devusi iepriekšminētā pārdošana, tiek sadalīta sekojoši: sešdesmit pieci procenti — pirmajai līgumslēdzējai pusei (man — ja gadījumā jums jau būtu sajucis, kas nemaz nebūtu brīnums) un trīsdesmit pieci procenti — otrajai līgumslēdzējai pusei (Lūisam); attiecīgi sadalās arī izdevumi.

Protams, tur bija vēl daudz visādu detaļu, taču lietas būtība jau ir skaidra.

Viens otram mēs rīkli nepārgriezām un no advokāta kantora devāmies pie manis uz mājām, kur sastapām arī Medžu. Lūiss nāca man līdzi, lai aplūkotu plankumu uz rakstāmgalda.

Komersants acīmredzot ābeci bija saņēmis un bija aptvēris, kālab tā sūtīta, jo uz galda atradās no grāmatas izplēsts attēls. Tiesa, es teiktu, nevis izplēsts, bet gan drīzāk … izdedzināts.

Attēlā bija redzams Z burts un blakus zebra.

Lūiss satraukti blenza uz to.

— Tas tik ir uzdevums!

— Jā gan, — es biju vienisprātis. — Nezinu, cik maksā zebra, taču jādomā, ka lēta vis nav.

— Spriediet pats — ekspedīcijas izdevumi, sa- fari, būri, transportēšana pa jūru un dzelzceļu, barība, sargi. Vai, jūsuprāt, Komersantu nav iespējams ieinteresēt ar ko citu?

— Es nezinu, ar ko. Pasūtījums taču ir dots.

Kabinetā ienāca Bills un apvaicājās, kas te notiek. Kad es visai drūmi pateicu, kas par lietu, viņš priecīgi iesaucās:

— Ak, tēti, ja gribi apmainīt sliktu saliecamo nazi, iesmērē to tādam, kurš nezina, kāds izskatās labs nazis. Tur jau slēpjas komercijas būtība!

Lūiss neko neaptvēra, bet es gan uzreiz sapratu.

— Pareizi! Viņš nezina, ka zebra ir dzīvnieks, viņš pat nezina, cik liela tā ir!

— Kā tad, — Bills ar dziļu pārliecību sacīja. — Viņš to ir redzējis tikai attēlā.

Bija jau pulksten pieci, taču mēs visi trīs steidzāmies uz veikaliem. Bills atrada lētu rokas sprādzi ar zebrveida breloku. Zebra bija tikpat liela kā grāmatas attēlā. Kad ir runa par visādiem tādiem sīkumiem, mans dēlēns precīzi zina, kur ko pārdod un cik kas maksā. Es jau gandrīz vai biju nodomājis katram gadījumam ņemt viņu par jaunāko kompanjonu un dot aptuveni desmit procentus peļņas (saprotams, no Lūisa trīsdesmit pieciem procentiem), tomēr biju pārliecināts, ka Lūiss nebūs ar mieru. Tā vietā nolēmu Billam maksāt algu — vienu dolāru nedēļā, taču iepriekšminēto

summu sākt izmaksāt tikai pēc tam, kad uzņēmums sāks dot pc|ņu.

Tātad ar zebru viss bija kārtībā … ja vien Komersants apmierināsies ar mazo greznumlietiņu. Es nodomāju: labi vēl, ka mums nenācās sagādat zefīru, kas arī sākas ar burtu «Z».

Ar pārējiem alfabēta burtiem gāja vieglāk, taču visu laiku, kamēr vajadzēja gaidīt, mocījos šaubās. Katalogi, kurus varējām sūtīt, bija slikti, bet nav nekā sliktāka par ābeci. Tomēr, iekāms Komersants nebija pilnīgi iepazinies ar pirmo sarakstu, otru sūtīt nebija vērts, jo baidījos, ka viņš apjuks.

Tāpēc aizsūtīju ābolu, bumbu, mazu lellīti meitenes vietā, rotaļu kaķīti un sunīti, un ta tālāk, bet pēc tam pa naktīm aizvien kavējos domās, ko gan Komersants iesāks ar visām šīm mantām. Iztēlojos, kā viņš cenšas uzminēt, kādam nolūkam paredzēta gumijas lelle vai kaķis.

Atdevu Lūisam kā vienas, ta otras brilles, taču pats pagaidām paturēju pildspalvu-makšķeri, jo vēl arvien no tas baidījos. Emociju mērīšanas ierīci Lūiss iedeva kādam psihiatram klīniskiem izmēģinājumiem ar slimniekiem.

Zinādamas, ka mēs ar Lūisu esam kompanjoni, Mcdža un Elīna tagad bija nešķiramas. Elīna nepagurdama skandinaja, cik ļoti viņa priecājas, ka es beidzot esmu sapratis, kads uzticams cilvēks ir Lūiss. Droši vien Medža Lūisam sacīja to pašu.

Bills taisni vai pušu plīsa no vēlēšanās paplātīties. Tomēr viņš bija izcils mazs biznesmenis un prata turēt muti. Zināms, par algu es viņam pateicu.

Lūiss visnotaļ uzstāja, ka mums jāmēģina Ko-, mersantu izprašņāt par emociju mērīšanas ierīci. Viņš pasūtīja rūpnīcas rasētājam ierīces zīmējumu un gribēja, lai es to nosūtītu un tādējādi liktu saprast, ka mēs par ierīci interesējamies.

Taču es sacīju, lai nesteidzina notikumus. Varbūt darījums ar emociju mērīšanas ierīci arī būs izdevīgs, tomēr pirms galīgā lēmuma pieņemšanas mums jānogaida, kamēr tiks atsūtīti visu preču paraugi, kuras Komersants var piedāvāt.

Acīmredzot pārliecinājies par sadarbību ar viņu, Komersants tagad tirgojās nevis noteiktās stundās, bet gan turēja bodīti vajā augu diennakti. Pēc ābeces izskatījis preču sarakstu, viņš atsūtīja atpakaļ no tās izplēstas tīras lapas ar visai primitīviem zīmējumiem, — likās, tie bija zīmēti ar drupanu ogli. Lūiss sagatavoja attēlu sēriju, lai parādītu, kā jārīkojas ar zīmuli, un, aizsūtījuši tos Komersantam kopā ar papīru žūksni un kādiem simt uzasinātiem zīmuļiem, mēs sākām gaidīt.

Nogaidījām nedēļu un nupat jau zaudējām pašsavaldīšanos, kad viss papīru žūksnis atgriezās atpakaļ: katru lapiņu no abām pusēm klāja visdažādākie zīmējumi. Lai Komersantam nebūtu garlaicīgi, mēs aizsūtījām pa pastu parakstāmo preču katalogu, bet paši ķērāmies pie zīmējumu atminēšanas.

Bija pavisam nesaprotams,… pat Lūisam, kādam nolūkam visas lietas paredzētas. Viņš ielūkojās zīmējumos, tad trūkās augšā, skraidīja pa istabu, plēsa matus, raustīja sevi aiz ausīm. Pēc tam atkal iedziļinājās zīmējumos.

Man tā likās komēdija, vairāk nekas.

Beidzot nolēmām, ka uz laiku jābeidz darboties ar katalogiem un jāsāk likt uz rakstāmgalda viss, kas pagadās pa ķērienam, — šķēres, šķīvji, kabatas naži, līme, cigāri, saspraudes, dzēšamgumijas, karotes. Zināju, ka rīkojamies nezinātniski, taču mums nebija laika pieturēties pie kaut kādas sistēmas. Vēlāk, ja rastos izdevība, mēs izstrādātu

saprātīgāku programmu, bet pagaidām negribējām Komersantam dot laiku atjēgties.

Un Komersants par atbildi sāka mūs bombardēt ar mantām. Stundām ilgi sēdējām un sūtījām preces viņam, bet šis atpakaļ, un mums uz grīdas sakrājās kaudze visneiedomājamāko krāmu.

Uzstādījām kinokameru un iztērējām milzum daudz filmas, lai uzņemtu plankumu uz galda, kur notika apmaiņa. Izniekojām bezgala daudz laika, caurskatīdami filmu, palēninādami kadrus un pavisam apstādinādami projektoru, taču tas neko nedeva. Kad priekšmets pazuda vai uzradās, tas gluži vienkārši pazuda vai uzradās. Vienā kadrā tas bija, bet citā — vairs ne.'

Lūiss bija atlicis malā pārējo darbu, un visa viņa laboratorija to vien darīja, kā lauzīja galvu, kam šīs ierīces domātas. Ar vairumu mēs tā arī netikām galā. Laikam jau tās kaut kam bija noderīgas, taču mums neizdevās uzzināt — kam.

Piemēram, tur bija tāds kā smaržu flakons. Vismaz mēs to tā dēvējām. Kaut gan nopratām, ka smaržas tajā nav galvenais, ka tā sauktais flakons domāts kam pavisam citam.

Lūiss un viņa puiši, savā laboratorijā pētot flakonu un pūloties noskaidrot, kas un kā, nejauši to bija ieslēguši. Viņi noņēmās trīs dienas, turklāt divas pēdējās — maskās, cenzdamies to izslēgt. Kad smaka kļuva neciešama un cilvēki sāka zvanīt policijai, aiznesām šo ierīci uz lauku un tur aprakām. Dažu dienu laikā novīta visi augi tuvākajā apkaimē. Universitātes agronomijas fakultātes studenti līdz pat rudenim skraidīja apkārt kā apsviluši, mēģinot noskaidrot, kāds tam cēlonis.

Tur bija tāds daikts — droši vien kaut kāds pulkstenis, tomēr tikpat labi tas varēja būt arī jeb

kas cits. Ja tas ir pulkstenis, tad Komersantam ir tāda laika skaitīšanas sistēma, ka vai traks var palikt.

Tur bija vēl viena lietiņa — ja norādīsi uz kaut ko ar pirkstu un noteiktā vietā uzspiedīsi (nevis uz pogu, nevis uz kādu mehānisku ierīci, bet gluži vienkārši kādā noteiktā punktā), tūlīt ainavā radīsies liels tukšs laukums. Pārstāsi spiest — ainava atkal kļūs tāda, kā bijusi. Mēs nobāzām šo mantiņu laboratorijas seifa attālākajā stūrī un piekārām pie tās lielu, sarkanu birku ar uzrakstu: «Bīstami! Nedrīkst aiztikt!»

Taču vairums priekšmetu mums nozīmēja tukšu lozi. Bet priekšmetu pienāca arvien vairāk un vairāk. Piebāzu ar tiem pilnu garāžu un jau sāku mest kaudzē pagrabā. Daži priekšmeti mani biedēja, un tos es izņēmu no kaudzes ārā.

Pa to laiku Lūiss nopūlējās ap emociju noteikšanas ierīci.

— Tā darbojas, — Lūiss teica. — Psihiatrs, kuram biju to iedevis, ir stāvā sajūsmā. Taču acīmredzot laist pārdošanā to būs gandrīz neiespējami.

— Ja tā darbojas, — es iebildu, pasniegdams viņam alus kārbu, — gan jau kāds nopirks.

— Jebkurā citā nozarē pirktu, tikai ne medicīnā. Pirms laišanas pārdošanā jāiesniedz rasējumi, teorētiskais pamatojums, pārbaudes rezultāti un tamlīdzīgi. Bet mēs nevaram to izdarīt. Mēs nezinām, kā tas darbojas. Nezinām darbības principu. Bet, iekāms to neuzzināsim, neviena solīda firma, kas tirgojas ar medicīnas aparātiem, nelaidīs to pārdošanā, neviens pieklājīgs medicīnas žurnāls to nereklamēs, neviens praktizējošs ārsts nesāks to izmantot.

— Tātad uz šo daiktu nav ko ccrēt, — cs pavisam saīdzis sacīju, jo tā bija vienīgā manta, kuras lietošanas sfēra mums zināma.

Lūiss piekrītoši pamāja, iedzēra alu un kļuva drūmāks par drūmu.

Tagad es ar smaidu atceros, kā mēs atradām ierīci, kura mums atnesa bagātību. Faktiski nevis Lūiss, bet Elīna to atrada.

Elīna ir laba saimniece. Viņa mūždien rosās ar putekļu sūcēju un lupatu, mazgā logu rāmjus un palodzes tik neprātīgi nikni, ka mums katru gadu tās jāpārkrāso.

Reiz vakarā sēdējām viesistabā un skatījāmies televizoru.

— Džo, vai tu slaucīji putekļus kabinetā? — Elīna jautāja.

— Putekļus kabinetā? Kāpēc gan lai būtu to darījis?

— Zini, kāds tos ir noslaucījis. Varbūt Bills?

— Billu ne ar varēm nepiespiedīsi paņemt lupatu rokā.

— Tad, Džo, es nekā nesaprotu, — viņa teica. — Gribēju noslaucīt putekļus, bet tur ir pavisam tīrs. Viss spīd un laistās.

Pa televīziju rādīja kaut ko amizantu, un tobrīd es Elīnas teiktajam nepievērsu uzmanību.

Taču nākamajā dienā tas man ienāca prātā un vairs nevarēju izmest to no galvas. Es neparko nebūtu slaucījis putekļus kabinetā, bet Bills vēl jo vairāk, un tomēr kāds to bija izdarījis, ja reiz Elīna saka, ka tur viss esot spodrs.

Tajā pašā vakarā, paņēmis spaini, izgāju ārā, piebēru to ar saslaukām un ienesu iekšā.

Elīna notvēra mani durvīs.

— Ko tu te dari?

— Eksperimentēju, — es atteicu.

— Eksperimentē garāžā.

— Tas nav iespējams, — es iebildu. — Gribu noskaidrot, kas noslaucīja putekļus kabinetā.

Ja šis numurs neizdosies, tad skaidrs, ka tikšu saukts pie atbildības, jo Elīna nāca man nopakaļ un durvīs apstājās, gatava klupt virsū.

Uz galda bija daudz no Komersanta dabūto mantu, bet istabas kaktā to mētājās vēl vairāk. Vācu visu nost no galda, un tieši tobrīd ienāca Bills.

— Tēt, ko tu dari? — viņš vaicāja.

— Tavs tēvs ir prātā jucis, — Elīna mierīgi paskaidroja.

Paņēmu saslauku sauju un izbārstīju uz galda.

Pēc mirkļa tās bija pazudušas. Uz galda nebija ne mazāka puteklīša.

— Bili, — es sacīju, — aiznes kādu no šīm ierīcēm uz garāžu.

— Kuru?

— Vienalga kuru.

Puika vienu ierīci aiznesa, bet es izkaisīju uz galda vēl sauju saslauku, ari tās pazuda.

Bills atgriezās, bet es atkal sūtīju, lai viņš aiznes citu ierīci.

Tā turpinājās diezgan ilgi, un Bills jau sāka izrādīt nepatiku. Taču beidzot, kad apbārstīju galdu ar saslaukām, tās nepazuda.

— Bili, — es sacīju, — vai atceries, kuru lietu iznesi pēdējo?

— Protams.

— Tad ej un atnes to atpakaļ.

Viņš atnesa — un, tiklīdz zēns parādījās uz kabineta sliekšņa, tā putekļi pazuda.

— Re, kura tā ir, — es noteicu.

— Par ko tu runā?— Elīna jautāja.

Norādīju uz ierīci, kuru Bills turēja roka.

— Par šo. Met ārā savu putekļu sūcēju. Sadedzini lupatas. Aizsvied projām slotu. Māja pietiek ar vienu tādu verķi un …

Viņa metās manos apkampienos …

— Ak, Džo!

Un mēs sākām abi dejot džigu.

Tad apsēdos un ņēmos sevi lamāt vai no pan- ckam laukā, ka esmu saistījies ar- Lūisu. Prātoju, vai nebūtu iespējams tagad kaut kā lauzt kontraktu, ja jau reiz bez Lūisa palīdzības esmu ko atklājis. Taču atcerējos visus punktus, kurus mēs bijām tajā sarakstījuši. Un kāda gan tur jēga — Elīna jau aizskrēja uz pretējo māju, tai visu izstāstītu Medžai.

Piezvanīju Lūisam, un viņš mirklī bija klāt.

Sākām izmēģinājumus.

Viesistabā nebija ne traipiņa, jo Bills izgāja tai cauri ar šo ierīci, un arī garāža, kur daikts bija īsu brīdi atradies, bija kā laizīt izlaizīta. Lai gan mēs nepārbaudījām, taču varu iedomāties, ka paralēli celiņam, pa kuru Bills nesa ierīci no garāžas līdz mājas durvīm, bija iezīmējusies josla, kurā nav palicis ne puteklīša.

Nonesām ierīci lejā un iztīrījām pagrabu. Ielavī- jāmies sētas pusē pie kaimiņa, kur, kā jau zinājām, bija daudz cementa putekļu, — un tūlīt tie visi pazuda. Palika tikai piciņas, bet tās, manuprāt, par putekļiem uzskatīt nedrīkst.

Tieši tas mums bija vajadzīgs.

Atgriezies mājās, sāku taisīt vaļā skotu viskija pudeli, kuru līdz šim biju glabājis, bet Lūiss piemetās pie virtuves galda un uzzīmēja ierīci.

Iedzērām, tad devāmies uz kabinetu un uzlikām zīmējumu uz galda. Zīmējums pazuda, un mēs sākām gaidīt. Pēc dažām minūtēm uzradās vēl viena ierīce. Nogaidījām vēl brīdi, bet vairs nekas nenotika.

— Jaieskaidro Komersantam, ka mums vajag daudz ierīču, — es sacīju.

— Mēs nekā nevarēsim to izdarīt, — Lūiss teica. — Mēs nezinām viņa matemātiskos simbolus, bet viņš — mūsējos, un nav nekļūdīga paņēmiena, ar kuru viņam tos iemācīt. Viņš nezina nevienu vārdu mūsu Valodā, bet mēs — viņējā.

Atgriezāmies virtuvē un iedzērām vēl.

Lūiss apsēdās un šķērsām pāri lapai uzzīmēja virkni ierīču, bet tām aizmugurē uzskicēja ļoti daudzu citu tādu pašu ierīču augšpuses, tā ka nu šķita, to tur ir simtiem.

Aizsūtījām šo lapiņu.

Pienāca piecpadsmit ierīces — tieši tik, cik bija uzzīmēts pirmajā rindā.

Komersantam acīmredzot nebija nekāda priekšstata par perspektīvu. Svītriņas, ar kurām Lūiss bija apzīmējis citas ierīces aiz pirmās rindas, viņam neko neizteica.

Atgriezāmies virtuvē un iedzērām vēl.

— Sādi daikti mums vajadzīgi tūkstošiem, — Lūiss sacīja un saķēra galvu. — Es taču nesēdēšu te augām diennaktīm, tos zīmēdams.

— Iespējams, ka nāksies pasēdēt, — es ļaunā priekā noteicu.

— Bet jābūt tak kādai citai izejai.

— Kāpēc gan nesazīmēt veselu kaudzi un pēc tam nenokopāt uz mimeogrāfa? — es ierosināju. — Kopijas šim var sūtīt žūkšņiem.

Man to negribējās teikt, jo biju jau aizrāvies ar domu, ka notupināšu Lūisu kaut kur kaktiņā, piespriežot viņam rnūža ieslodzījumu, proti, liekot atkal un atkal zīmēt vienu un to pašu.

— Varbūt no tā kaut kas ari iznāk, — sacīja Lūiss, piepeši kļūdams neciešami priecīgs. — Un tik vienkārši…

— Labāk sakiet — lietpratīgi, — es atcirtu. — Ja tas būtu vienkārši, jūs pats to būtu izdomājis.

— Tādas detaļas mani neinteresē.

— Bet vajadzētu gan!..

Nomierinājāmies tikai tad, kad pudeli bijām iztukšojuši.

Nākamajā dienā nopirkām mimeogrāfu, un Lūiss uzzīmēja trafaretu ar divdesmit piecām ierīcēm. Nodrukājam kādas simt lapas un uzlikām uz galda.

Viss izdevās, kā bija iecerēts, un vairakas stundas mums nācās noņemties ar nepārtraukti straumē nākošo ierīču novākšanu no galda.

Patiesību sakot, mums no prāta ne mirkli neizgāja doma, ko gan Komersants gribēs saņemt apmaiņā pret saviem putekļu sūcējiem. Taču tobrīd bijām satraukti un pavisam aizmirsām, ka tas ir komerciāls darījums, nevis dāvinājums.

Nākamajā dienā saņēmām atpakaļ visas ar mimeogrāfu nokopētās lapiņas, un katrai otrā pusē Komersants bija uzzīmējis divdesmit piecus zebr- veida brelokus.

Te nu izrādījās, ka mums nepieciešams ar steigu sadabūt divarpus tūkstošus šo muļķīgo zebru.

Drāzos uz veikalu, kur bija nopirkta rokas sprādze ar šādu brcloku, taču viņiem rezervē bija palikuši tikai kādi divdesmit gabali. Veikala man atbildēja, ka pasūtīt vēl vienu partiju viņi laikam gan nevarēšot. To ražošana, viņi teica, esot pārtraukta.

Kompānijas nosaukums, kura to izlaidusi, bija ieštancēts rokas sprādzes iekšpusē, un, tikko es

aizkļuvu līdz mājai, tā pasūtīju starppilsētu telefona sarunu.

Pēdīgi aizzvanījos līdz ražošanas vadītājam.

— Vai atceraties rokas sprādzes, kuras pie jums ražo?

— Mēs izlaižam miljoniem rokas sprādžu. Par kādām jūs interesējaties?

— Par tām ar zebru.

Viņš mirkli domāja.

— Jā, tādas mēs ražojām gan. Vēl pavisam nesen. Tagad vairs neražojam. Mūsu darbā …

— Man vajag mazākais divarpus tūkstošus.

— Divarpus tūkstošus rokas sprādžu?

— Nē, tikai zebru.

— Klausieties, vai jūs jokojat?

— Nejokoju, mister, — es sacīju. — Man vajadzīgas zebras. Es par tām samaksāšu.

— Noliktavā nav nevienas pašas.

— Vai jūs varētu tās izgatavot?

— Divarpus tūkstošus nevarēsim. īpašam pasūtījumam tas pārāk maz. Par kādiem piecdesmit tūkstošiem — tad vēl var runāt.

— Labs ir, — es sacīju. — Cik maksās piecdesmit tūkstoši?

Viņš nosauca summu, un mēs mazliet patirgojā- mies, taču es nebiju spējīgs ilgi kaulēties. Beidzot vienojāmies par cenu, kura, manuprāt, bija pārāk augsta, jo visa rokas sprādze ar zebru un citiem karulīšiem vairumtirdzniecībā maksāja tikai trīsdesmit deviņus centus.

— Un pasūtījumu vēl nenoslēdziet, — es teicu. — Iespējams, būs nepieciešama jauna partija zebru.

— Labi, — viņš atbildēja. — Mirklīti uzgaidiet … atļaujiet jautāt, kādam nolūkam jums nepieciešami piecdesmit tūkstoši zebru?

— Neatjaušu, — atteicu un uzkāru klausuli.

Droši vien viņš nodomāja, ka man visi nav mājās, taču es varēju nospļauties par to, ko viņš domā.

Pagāja desmit dienas, līdz pienāca piecdesmit tūkstoši zebru, un man ne mirkli nebija miera. Pēc to pienākšanas vajadzēja sameklēt telpu, jo, ja vēlaties zināt, piecdesmit tūkstoši zebru, pat tad, ja tās ir tikai rokas sprādžu breloki, aizņem daudz vietas.

Bet vispirms es divarpus tūkstošus ņēmu un aizsūtīju Komersantam ar galda starpniecību.

Desmit dienu laikā, kas bija pagājušas kopš putekļu sūcēju saņemšanas, mēs nesūtījām neko, bet Komersants nekādi neizrādīja nepacietību. Es nemaz nejustos pārsteigts, ja viņš, piemēram, būtu atsūtījis mums savu ekvivalentu — bumbas, lai izteiktu vilšanos sakarā ar pieprasīto zebru lēnu piegādi. Man bieži vien iešāvās prātā: ko gan viņš domā par aizkavēšanos, vai tik netur mūs aizdomās, ka esam viņu piekrāpuši?

Visu šo laiku es nepārtraukti smēķēju un grauzu nagus, bet Lūiss, kā man šķita, bija ne mazāk norūpējies, cantīgi meklēdams iespējas rast noietu putekļu sūcējiem.

Kad par to ieminējos, viņš mulsi manī pavērās.

— Vai zināt, Džo, mani ļoti satrauc kāda lieta.

— Tagad mums nav par citu ko raizēties, — es sacīju, — kā vienīgi par putekļu sūcēju pārdošanu.

— Bet putekļiem taču kaut kur jāpaliek, — viņš dusmīgi izmeta.

— Putekļiem?

— Jā, putekļiem, kurus savāc šie daikti. Vai atminaties, kā izgaisa kaudze cementa? Un es gribu zināt, kur tā palika. Ierīcē cements nesaietu. Tajā neies iekšā pat vidēja lieluma mājā vienā nedēļā sakrājušies putekļi. Kur tas viss paliek — re, kas mani satrauc.

— Bet man vienalga, kur. Ka tik paliek.

— Utilitāra pieeja, — viņš nicinoši noteica.

Uzzinājis, ka Lūiss ne pirkstu nav pakustinājis,

lai nodrošinātu realizāciju, ķēros pie šī jautājuma pats.

Taču man bija jāsastopas ar tādām pašām grūtībām, kā mēģinot nokārtot emociju mērīšanas ierīču noietu.

Putekļu sūcējs nebija patentēts, un tam trūka fabrikas markas. Uz tā nebija glītas plāksnītes ar fabrikanta vārdu. Un es neko nevarēju atbildēt, kad man jautāja, kā tas darbojas.

Kāds vairumtirgotājs bija ar mieru paņemt vienu partiju putekļu sūcēju par tik niecīgu cenu, ka es pasmejos viņam taisni sejā.

Tovakar mēs ar Lūisu sēdējam pie galda virtuvē un dzērām alu. Garastāvoklis mums nebija diezcik spožs. Mani māca priekšnojauta, ka putekļu sūcēju realizācija mums sagādās milzum daudz nepatikšanu. Lūiss acīmredzot vēl arvien bažījās par to, kur paliek putekļi.

Viņš bija izjaucis putekļu sūcēju un uzzinājis sekojošo: tā iekšienē darbojās kāds vājš spēka lauks … Vājš gan, tas liesa, taču visas elektriskās ķēdes laboratorijā un visi viņu brīnišķīgie mēraparāti kļuvuši vai traki. Lūiss tomēr uzreiz aptvēris, no kuras puses vējš pūš, un pasteidzies aizcirst putekļu sūcēja vāku, tā ka viss beidzies labi. Izrādās, putekļu sūcēja apvalks ekranēja spēka lauku.

— Putekļi, kā liekas, tiek izmesti laukā citā dimensijā, — Lūiss sacīja. No skata viņš man atgādināja jenota pēdas pazaudējušu dzinējsuni.

— Bet varbūt ari ne. Varbūt tie paceļas augšup kā putekļu mākoņi.

Lūiss papurināja galvu.

— Vai jūs gribat teikt, — es turpināju, — Komersants ir tāds muļķis, ka pārdevis mums ierīci, kura met putekļus viņam pašam sejā?

— Jus neko neesat sapratis. Komersants darbojas no citas dimensijas. Savādāk nemaz nevar būt. Bet, ja ir divas dimensijas — viņējā un mūsējā —, tad, visai iespējams, ir vēl kāda. Komersants, šķiet, lietojis šos putekļu sūcējus pats, gan ne tādam mērķim, kādam mēs dzīrāmies tos izmantot, tomēr drošj vien arī viņš atbrīvojas no ka lieka. Tātad tas, no kā viņš cenšas atbrīvoties, tiek izsviests nevis viņa, bet gan citā dimensijā.

Iedzērām vēl alu, un es ņēmos lauzīt galvu par šo būšanu ar dažādām dimensijām. Un neparko nevarēju apjēgt, kas un kā. Droši vien Lūisam bija taisnība, kad viņš teica, ka man esot lietišķa pieeja. Vai tad iespējams noticēt, ka pastāv cita dimensija, ja tā nav ieraugāma, sataustāma un pat ne iedomājama? Es to nespēju.

Tāpēc atkal ierunājos par putekļu sūcēju realizāciju, un tajā pašā vakarā nospriedām, ka nekas cits neatliek kā vien tos iztirgot iznēsājot. Mēs pat noteicām cenu — divdesmit dolāru piecdesmit centu. Zebras mums bija izmaksājušas četrus centus gabalā, saviem komivojažieriem taisījāmies maksāt desmit procentus komisijas naudas. Pēc katra putekļu sūcēja pārdošanas mums paliktu vienpadsmit dolāri divdesmit viens cents tīras peļņas.

Ieliku avīzē sludinājumu, ka līgstam komivoja- i žierus, un nākamajā dienā daži cilvēki ieradās. Aizsūtījām viņus izmēģinājumā braucienā.

Putekļu sūcējus ķertin izķēra, un nu mēs sapra- I tām, ka mūs gaida veiksme.

Es pametu darbu un noņēmos ar tirdzniecību, bet Lūiss atgriezās laboratorija un stājās klāt pie tās kaudzes, ko bijām saņēmuši no Komersanta.

Kad rīko masveida izpārdošanu, tad darba ir pilnas rokas. Jasadala rajoni starp komivojažieriem, tirdzniecības inspekcijā jādabū atļaujas, jaiz- L galvo savi cilvēki, ja viņus sēdina tuptūzī par kā- P da dieva aizmirsta nostūra varas iestāžu lēmuma neievērošanu. Jūs pat iedomāties nevarat, cik te daudz visvisādu rūpju.

Taču pēc pāra mēnešiem mūStt uzņēmums sāka plaukt. Mēs ievadījām pareizās sliedēs tirdzniecību savā štatā un izveidojām nodaļas citos štatos. Papildus pasūtīju piecdesmit tūkstošus zebru un solījos apsūtīt vēl. Uz mana rakstāmgalda darbs kūsāt kūsāja. Galu galā nonācu tiktāl, ka salīgu trīs cilvēkus, kuri strādāja maiņās augu diennakti, un maksāju lielu naudu, lai tik šie tu- k rētu muti. Astoņas stundas mēs sūtījām zebras, Ķ pēc tam astoņas stundas vācām no galda nost putekļu sūcējus, nākamās astoņas stundas atkal likām uz galda zebras …

Ja arī Komersantam tādēļ metās nelabi, viņš to neizrādīja. Viņam, kā šķiet, šāda maiņa bija pilnīgi pieņemama.

Iesākumā kaimiņi vai dega aiz ziņkāres un. stipri uztraucās, bet vēlāk pierada. Ja vien es būtu varējis pārcelties kur citur, tā arī būtu darījis, jo tagad māja vairāk līdzinājās iestādei un ģimenes dzīves būtībā mums vairs nebija. Bet, tā kā mēs

negribējām atteikties no sava biznesa, bijām spiesti palikt uz vietas, jo kontaktu ar Komersantu bija iespējams īstenot tikai šeit.

Nauda plūda straumē, un visas finanses es nodevu Elīnas un Medžas pārziņā. No ienākuma nodokļa iekasētājiem mēs dabūjām krietnu sutu, jo neuzrādījām ražošanas izmaksas, bet, ta kā pretī nerunājām un maksājām, cik pienākas, viņi neko nevarēja mums padarīt.

Lūiss savā laboratorijā bija pavisam nodzirdēs un kļuvis tievs kā diegs, tomēr nebija atradis neko tādu, ko mēs būtu varējuši izmantot.

Tapat kā agrāk, viņš laiku pa laikam atkal uztraucās, kur paliek putekļi. Un, jādomā, pirmoreiz dzīvē viņam bija tasnība.

Reiz, kādus pāris gadus pēc putekļu sūcēju pārdošanas sākuma, es atgriezos mājās no bankas, kur biju kārtojis dažādas finansu lietas, jo Elīna ar Medžu tās bija ārkārtīgi saputrojušas. Tiklīdz nogriezos pa celiņu, kas ved uz māju, no tās izsprāga ārā Elīna. Viņa bija vienos putekļos, seja viscaur melnās svītrās. Tādu sušķi ne savu mūžu nebiju redzējis.

— Džo, dari taču kaut ko! — vina sauca.

— Ar ko?

— Ar putekļiem! Pilna maja!

— No kurienes?

— No visurienes!

Te nu ieraudzīju, ka Elīna ir atvērusi visus logus un pa tiem vērpetēm veļas putekļi. Izmetos 110 mašīnas, lai redzētu, kas notiek uz ielas. Visās mūsu kvartāla mājās logi bija vaļā un pa tiem mutuļiem vien gāzās ārā putekļi, visur šaudījās saniknotas, spiedzošas sievietes.

— Kur Bills? — jautāju.

— Aiz mājas.

Nogriezies ap stūri, skaļi pasaucu Billu, un viņš tūlīt atdrāzās.

No pretējās mājas atnāca Medža. Viņa par šiem putekļiem bija apskaitusies vēl vairāk nekā Elīna.

— Sēdieties mašīnā, — es teicu.

— Kur mēs brauksim? — Medža vaicāja.

— Pēc Lūisa.

Laikam gan mans tonis nepārprotami liecināja, ka neesmu noskaņots uz jokiem, un viņas iekāpa mašīnā. Sāku braukt pilnā gaitā.

Mājas, rūpnīcas, veikali, kuri bija pirkuši no mums putekļu sūcējus, izvirda tik daudz putekļu, ka ne velna nevarēja redzēt.

Lai aizkļūtu līdz Lūisa kabinetam, man nācās iemīt taku divas pēdas biezā putekļu kārtā uz laboratorijas grīdas. Piesedzis degunu ar mutautiņu, tik tikko paglābos no nosmakšanas.

Mašīnā noslaucījām sejas un atbrīvojāmies no rīklē sadzītajiem putekļiem. Tikai tad pamanīju, ka Lūiss ir trīsreiz bālāks nekā parasti. Kaut gan, taisnību sakot, viņš allaž ir bijis bāls kā krīts.

— To ir pastrādājuši tās trešās dimensijas radījumi, — viņš izbijies teica. — Tie mīt tur, uz kurieni mēs nogādājām visus putekļus. Šiem ellišķīgi apnicis, ka putekļi veļas virsū. Aptvēruši, kas jādara, un tagad sūknē tos atpakaļ.

— Nomierinieties. Varbūt tas nemaz nenotiek mūsu putekļu sūcēju dēļ.

— Es pārbaudīju, Džo. Tālab gan. Putekļi izverd visur, kur ir mūsu putekļu sūcēji. Un nevienā citā vietā.

— Tātad mums tikai jāaizgādā tie atpakaļ.

Lūiss papurināja galvu.

— Neizdosies. Tagad putekļu sūcējs darbojas

tikai vienpusēji — no viņiem uz mums. — Lūiss no- kremšļojās un palūkojās manī ar neprātīgu skatienu. — Iedomājieties tikai! Divi miljoni ierīču savāca putekļus divos miljonos māju, veikalu, rūpnīcu … dažas ierīces darbojās veselus divus gadus! Džo, ko nu lai iesākam?

— Paslēpsimies kaut kur, kamēr tas viss beig … hm, beigsies.

Tā kā viņam bija riebīga tieksme uz prāvoša- nos, viņš acīmredzot jau paredzēja, ka pār mums gāzīsies neskaitāmas tiesas prasības. Personiski es visvairāk baidījos no tā, ka satracinātās sievietes sarīkos mums linča tiesu.

Taču tas viss tagad ir pagājis. Mēs slēpāmies, kamēr ļaudis mazliet nomierinājās un sāka atprasīt savu naudu caur tiesu. Naudas mums bija daudz, un vairumam mēs varējām samaksāt. Vēl palikuši daži simttūkstoši, ko piedzīt no mums. Taču mēs varēsim norēķināties visai drīz, ja gadījumā atradīsim kaut ko tikpat ienesīgu kā putekļu sūcēju realizācija.

Lūiss neatlaidīgi nopūlas gar šo problēmu, bet pa- gaidam viņam neveicas. Un arī mūsu Komersants ir pazudis. Līdzko uzdrošinājāmies atgriezties mājās, tūdaļ devos uz kabinetu un aplūkoju galdu. Plankumiņš bija izgaisis. Lūkoju likt visādus priekšmetus tajā vietā, kur tas agrāk bija atradies, bet no tā nekas neiznāca.

Kas bija aizbaidījis Komersantu? Es daudz ko dotu, lai to uzzinātu. Tomēr šādas tādas komerciālas perspektīvas mums ir.

Ņemiet, par piemēru, kaut vai rožainās brilles, kuras mēs saucam par laimes brillēm. Uzlieciet tās — un varēsiet priecāties bez gala. Turpat vai katrs cilvēks uz Zemes gribētu tādas, lai vismaz kādu bridi varētu aizmirst savas rūpes. Ar tādu biznesu mēs laikam gan izputinātu reibinošo dzērienu tirgotājus.

Nelaime ir tikai tā, ka mēs nezinām, kā brilles ražo, bet Komersants ir pazudis. Tagad nevaram tās dabūt.

Tomēr ir kas tāds, kas mani joprojām uztrauc. Saprotu, raizēties nav vērts, taču šī lieta tikpat neparko neiziet no prāta.

Ko gan Komersants pasāka ar tiem diviem miljoniem zebru, kuras mēs viņam aizsūtījām?