Naudas koks

UZ ZEMI PĒC IEDVESMAS

Filberts bija apmaldījies. Turklāt viņš bija izbijies. Un tas jau pats par sevi darīja viņu piesardzīgu, jo Filberts bija robots, bet roboti emocijas nepazīst.

Kādu laiku Filberts pārdomāja radušos stāvokli un centās tikt skaidrībā par savām jūtām. Tomēr loģiku tajās tā arī nesaskatīja.

Apkārt pletās nedzīvs tuksnesis — viss, kas bija palicis pāri no Vecās Zemes. Augstu virs galvas zilganmelnajās debesīs nespodri mirdzēja ķieģeļkrāsas Saule un neciešami spoži zaigoja zvaigznes, jo atmosfēra bija gandrīz pavisam izzudusi. Nīkulīgais augājs, kas veltīgi tvērās pie dzīves pasaulē, kurā dzīves tikpat kā nebija, šķiet, rāvās čokurā, baidīdamies no iedzimtās savu pūliņu neauglības izjūtas.

Filberts izstiepa labo kāju — tā iečīkstējās. Ceļa locītava bija izgājusi no ierindas jau pirms daudzām stundām. Tajā bija iekļuvušas smiltis, acīmredzot brīdī, kad Filberts bija pakritis un sabojājis orientācijas plakni. Tāpēc viņš arī apmaldījās. Ar trim acīm galvas augšdaļā Filberts vērīgi pētīja zvaigznes.

— Cik žēl, ka neko nezinu par zvaigznājiem, —

viņš teica eļļas trūkuma dēļ čērkstošā balsī. — Boss apgalvoja, ka ļaudis tos esot izmantojuši navigācijā. Tomēr nav nekādas jēgas vēlamo pieņemt par esošu.

Tā nu ir, ja viņš nesameklēs eļļu, gals klāt. Ja vien varētu atgriezties pie izkropļotā kosmoplāna, kurā atradās tikpat izkropļots — cilvēka ķermenis. Tur viņš dabūtu eļļas atliku likām. Taču atgriezties nebija iespējams, jo viņam nebija ne mazākās jēgas, kur atrodas katastrofas vieta.

Nekas cits neatlika kā vilkties tālāk cerībā sameklēt tuksnesī vientuļo kosmosa ostu. Reizi mēnesī pasažieru laineri nogādāja uz Zemi svētceļniekus un tūristus, kas vēlējās uzmest acis senajiem dievnamiem un citām cilvēces sākotnējā mājokļa piemiņas vietām. Kas zina, varbūt viņam izdosies uziet kādu no pirmatnējām ciltīm, kuras vēl arvien mīt uz Vecās Zemes.

Čirkstinādams labo ceļgalu, Filberts gāja tālāk. Saule palēnām slīdēja uz rieta pusi, un tās vietā augšup cēlās Mēness — baismīga, bakurētām izvagota pasaule. Filberta ēna peldēja pa priekšu, kopā ar viņu šķērsodama sadēdējušos, laika zoba sagrauztos kalnus, kāpu kūkumus uzmetušos tuksnešus un no solončakiem balto jūras dibenu. Visā apkārtnē nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Čirkstoņa ceļgalā arvien pastiprinājās. Beidzot Filberts apstājās, izjauca kreiso ceļa locītavu un sagrabināja tajā mazliet eļļas slimajam ceļgalam. Pēc paris dienām jau čirkstēja abi ceļgali. Tad viņš izjauca rokas, iesākumā vienu, pēcāk otru, un paņēma no tām visu pārpalikušo eļļu. Ja rokas izies no ierindas, tas nekas, ja vien kājas turpinātu kustēties!

Bet vēlāk iesmeldzās gurnā, tūlīt pēc tam otrā, un beidzot krampji savilka potītes. Filberts ar pūlēm soļoja uz priekšu, tik tikko kustinādams izžuvušās locītavas un ar mokām saglabādams līdzsvaru.

Viņš uzdūrās apmetnei, taču ļaudis to bija pametuši. Dzīvinošais avots bija izsīcis, un, meklējot ūdeni, klejotāju cilts bija devusies uz citu vietu.

Tagad Filberts jau vilka pa zemi labo kāju un nespēja atbrīvoties no bailēm.

— Es jūku prātā, — viņš ievaidējās. — Mani vajā rēgi, bet tā gadās tikai cilvēkiem. Tikai cilvēkiem..

Balss aparāts sāka sēkt, plarkšķēt, balsekļi iestrēdza. Kāja aizlūza, un viņš metās rāpus. Bet, kad arī rokas atsacījās klausīt, Filberts nevarīgi izstiepās smiltīs. Šņākdamas smilšu strūkliņas sitās pret viņa metāla korpusu.

— Gan jau kāds mani atradīs, — viņš nogārdza.

Taču neviens viņu neatrada. Filberts rūsēja un ar laiku pārvērtās par graustu. Vispirms atsacījās kalpot ausis, pēc tam izdzisa acis, no metāla korpusa lobījās sarkanbrūnas apsūbējušas plēksnītes. Tomēr hermētiski noslēgtajā un automātiski eļļo- jamaja smadzeņu kārbā Filberta smadzenes turpināja darboties.

Robots vēl arvien bija dzīvs, pareizāk sakot, tas vēl eksistēja. Viņš nespēja kustēties, dzirdēt, redzēt, runāt, jo bija vairs tikai nemitīgi darbojošos domu iemiesojums. Cilvēka mūža ilgums sasniedza aptuveni desmittūkstoš gadu, turpretī robota dzīves gājumu varēja pārtraukt vienīgi nelaimes gadījums.

Gadi ritēja. Gadu simteņi pamazām pārtapa gadu tūkstošos. Bet Filberts joprojām paklausīgi domāja, risināja gigantiskas problēmas, meklēja pareizu izeju no situācijas dažnedažādos apstāk

ļos. Pēdīgi viņu savā vara pārņēma doma par eksistences veltīgumu.

Bezdarbības dēļ pagalam izmisis, saceldamies pret smilšu loģiku, Filberts nonāca pie loģiska secinājuma, kas darīja galu — kaut arī robots nespēja atbrīvoties no sliktas priekšnojautas — pašai loģikas nepieciešamībai: kamēr viņš bija cilvēces daļiņa, loģiskā domāšana bija bijusi viņa pienākums, toties tagad, kad viņš vairs nav saistīts ar Cilvēku, viņa loģika ir kļuvusi nevajadzīga.

Pēc dabas būdams pedantisks, Filberts nekad neapmierinājās ar daļējiem pasākumiem. Un tāpēc viņš ņēmās gudrot neiedomājamas situācijas, visvisādus piedzīvojumus un ceļojumus, pieņēma par ticamiem apšaubāmus priekšnoteikumus un teorijas, rotaļājās ar metafiziskiem nojēgumiem. Viņš iedziļinājās neiespējamās dimensijās, sarunājās ar dīvainiem radījumiem, kas mīt nezināmās pasaulēs, cīnījās ar briesmoņiem, kuri dzimuši ārpus laika un telpas, glāba civilizācijas no nenovēršamas bojā ejas.

Gadi skrēja kā vējš, taču Filberts to nemanīja. Viņš bija laimīgs.

Saviebis skābu seju, Džeroms Dunkans uzmeta acis kārtējam redakcijas atteikumam, uzmanīgi paņēma no galda lapu un' sāka studēt redaktora ķeburus.

«Nepārliecinoši. Gaužām maz zinātnes. Situācijas banālas. Darbojošās personas nav tipiskas. Izsaku dziļu nožēlu.»

— Nu gan tu esi pārspējis pats sevi! — Dunkans norūca, vērsdamies pie ķeburiem.

Viegliem soļiem istabā ieslīdēja robots kambarsulainis Dženkinss.

— Vai vēl viena, ser? — viņš jautāja.

Aiz pārsteiguma Dunkans palēcās.

— Dženkins, kas tā par modi klusām piezag-' ties klāt! Tas man krīt uz nerviem!

— Atvainojiet, ser, — Dženkinss ar cieņu atteica. — Es nemaz nezagos klāt. Gluži vienkārši pamanīju, ka jums rokrakstu atdevuši atpakaļ.

— Nu, un tad? Pēdējā laikā man ir atdevuši atpakaļ milzum daudz rokrakstu.

— Gluži pareizi, ser, gluži pareizi. Agrāk tos nekad nedeva atpakaļ. Jūs bijāt labāko grāmatu autors visā Galaktikā. īsta klasika, ser, ja atļauts piebilst. Jūsu «Robotu triumfam» tika piešķirta gadskārtējā prēmija un …

Dunkana seja atplauka.

— Jā, tas tik bija ko vērts! Visi roboti apbēra šo veco rūgumpodu redaktoru ar cildinošām atsauksmēm. Protams, varēja nešaubīties, ka robotiem stāsts patiks. Galu galā, tur taču bija runa par viņiem.

Dunkans skumīgi palūkojās uz vēstuli un papurināja galvu.

— Tagad, Dženkins, tam visam beigas. Dunkans izstājas no spēles. Bet lasītāji taču raksta vēstules, jautā par mani: «Kad gan Dunkans uzrakstīs ko jaunu, līdzīgu «Robotu triumfam»?» Un tomēr redaktors sūta visus manus materiālus atpakaļ. Saka, neesot pārliecinoši. Trūkstot zinātnis- kuma. Darbojošās personas viņu neapmierinot.

— Ser, vai es drīkstu izteikt savas domas?

— Sper vaļā. — Dunkans nopūtās. — Saki vien, ko domā.

— Ser, lūk, kas, — Dženkinss teica. — Jūs mani atvainojiet, bet jūsu darbiem trūkst pārliecības spēka.

— Vai tu re, kā? Un ko, tavuprāt, es ar tiem lai iesāku?

— Kāpēc gan jūs nevarētu apmeklēt tās vietas, par kurām rakstāt? — robots ierosināja. — Kāpēc gan lai jūs nepaņemtu atvaļinājumu vietējā kolorīta un iedvesmas meklējumiem?

Dunkans pakasīja galvu.

— Laikam tev, Dženkins, ir taisnība, — viņš atzina. Tad vēlreiz pameta skatienu uz atraidīto manuskriptu un pārlapoja to. — Lai nu kam, bet šim te pircēju nevarētu trūkt. Tas ir stāsts par Veco Zemi, bet tie allaž ir populāri.

Viņš nosvieda manuskriptu un piecēlās.

— Dženkins, piezvani uz Galaktikas aģentūru un uzzini, kad ir paredzēts reiss uz Veco Zemi.

— Bet lidojumi uz Veco Zemi tika pārtraukti pirms tūkstoš gadiem, — Dženkinss protestēja.

— Tur atrodas dievnami, kurus cilvēki apmeklējuši miljoniem gadu.

— Acīmredzot, ser, par dievnamiem neviens vairs neinteresējas.

— Tad jau labi! — Dunkans uzbļāva. — Prom no šejienes un nofraktē kuģi! Tikai neaizmirsti sadabūt pārgājiena uzkabi.

— Pārgājiena uzkabi, ser?

— Tieši tā. Mēs dodamies ceļā uz Veco Zemi un dzīvosim teltī. Tur uzņemsim sevī tik daudz vietējā kolorīta, ka tas mums būs līdz ausīm!

Dunkans ar acīm nikni ieurbās redaktora vēstulē.

— Es vēl parādīšu šim vecajam …

Iešķindējās jaunāko ziņu dienesta zvaniņš, un

uz sienas paneļa iedegās zila gaisma. Dunkans nospieda pogu, no sienā ierīkotas caurules uz rakstāmgalda izkrita avīze. Viņš steidzīgi to atlocīja

un izlasīja uzkrītošiem, spilgti sarkaniem burtiem salikto virsrakstu:

«ROBOTU NOLAUPĪTĀJI ATKAL PIE DARBA.»

Dunkans ar riebumu aizsvieda avīzi.

— Viņi ir pavisam ķerti uz šiem nolaupītājiem, — viņš nomurmināja. — Kam gan vajadzīgi daži roboti! Varbūt tie paši skrien prom.

— Bet viņi nevar aizskriet prom, ser, — Dženkinss iebilda. — Mazākais šie roboti to nespēj. Es biju ar vienu otru no tiem pazīstams. Viņi ir uzticīgi saviem saimniekiem.

— Tādā gadījumā tā ir kārtējā avīžu kampaņa, — Dunkans noteica. — Cenšas paaugstināt metienu.

— Bet robotu nolaupīšana, ser, zeļ visā Galaktikā,— Dženkinss uzstaja. — Avīzes raksta, ka tas atgādinot organizētas bandas darbību. Zagt robotus un tos atkal pārdot, iespējams, ir visai izdevīgi, ser.

— Ja tā, — Dunkans norūca, — tad viņus drīz vien noķers. Vel nevienam nav izdevies ilgi Vazāt aiz deguna šos slepenpolicistus.

Vecais Henks Vollcss, kaut ko purpinādams, blenza debesīs.

— Zvēru pie pērkona, — viņš pēkšņi iespiedzās, — kuģis! Nu beidzot!

Viņš aizsteberēja uz ostas kontrolposteni, kas atradās šķūnī, parava sviras, tā ieslēgdams nosēšanās laukuma apgaismojumu, un izgāja ārā, lai vēlreiz pamestu acis uz kuģi. Tas laidās lejā, viegli skāra betonu un, dažus jardus paslīdējis, apstājās.

Kājas pa zemi šļūkādams, Henks gāja tam klāt. Elpa svilpdama lauzās ārā no skābekļa maskas.

No kuģa izkāpa kažokādās ievīstīts cilvēks ar masku uz sejas. Viņam pa pēdām nāca lejup ar saiņiem apkrauts robots.

— Ei, jus tur, esiet sveicināti! — Henks iesaucās. — Esiet sveicināti Vecajā Zemē!

Jaunatbraucējs ziņkāri pavērās viņā.

— Mēs necerējām te kādu sastapt.

Henks sapīka.

— Kāpēc gan ne? Tā ir Galaktiskā transport- stacija. Te vienādiņ kāds ir. Apkalpojam augu diennakti.

— Bet savā laikā staciju taču pameta, — Dunkans neizpratnē sacīja. — Šo maršrutu atcēla pirms tūkstoš gadiem.

Vecais vīrs apklusa, pūlēdamies apjēgt nupat iegūto informāciju.

— Vai jūs par to esat pārliecināts? — pēc brītiņa viņš jautāja. — Vai esat pārliecināts, ka maršruts ir atcelts?

Dunkans piekrītoši pamāja.

— Velns lai parauj! — Henks eksplodēja. — Es jau jutu, ka kaut kas ir lēcies. Domāju — un ja nu pēkšņi karš.

— Dženkins, — Dunkans pavēlēja, — stiep no kuģa ārā pārgājienā uzkabi, un labi veicīgi.

— Kāda nekrietnība! — Henks nerimās. — Kāda zemiska nekrietnība! Likt cilvēkam veselus tūkstoš gadus te slaistīties, gaidot kuģi!

Henks un Dunkans sēdēja blakām, atgāzuši atpakaļ krēslus un ar mugurām balstīdamies pret šķūņa sienu. Rietumu pusē aiz loga rietēja Saule.

— Ja jūs meklējat atmosfēru un vietējo kolorītu, — Henks sacīja, — tad pareizi vien darījāt,

atbraukdami šurp. Kādreiz te pletās auglīga zaļa zeme, diženas civilizācijas šūpulis. Tuvāk iepazīstoties ar šo vietu, tevi pārņem bezmaz vai svētas trīsas. Sen, sen atpakaļ, vēl pirms ļaudis bija atstājuši Zemi Galaktikas dēļ, viņi to dēvēja par savu māti. Tiesa, vēlāk daudzu gadu simteņu ritumā viņi laiku pa laikam atgriezās patīksmināties par dievnamiem.

Henks skumīgi nogrozīja galvu.

— Bet tagad tas viss aizmirsts. Un vēsturē Vecajai Zemei veltīts tikai viens vai divi paragrāfi: vienkārši minēts, ka tur radusies cilvēce. Reiz es pat dzirdēju, it kā Cilvēks cēlies nevis uz Zemes, bet uz kādas citas planētas.

— Acīmredzot pēdējā tūkstošgadē jūs te jutāties gluži vientuļš, — Dunkans sacīja.

— Nu, tik vientuļš jau nemaz ne, — vecais vīrs atteica. — Iesākumā bija Vilburs, mans robots. Lielisks puisis. Mums patika sēdēt un tērzēt par itin visu, kas vien ir pasaulē. Bet pēcāk Vilburs sajuka prātā, bija nomucis kāds zobratiņš vai vēl kas gadījies. Šis sāka tā dīvaini uzvesties, un es pārbijos. Nogaidīju piemērotu brīdi un izslēdzu viņu. Pēc tam drošības labad izņēmu Vilburam no galvas smadzenes. Āre, kur tās plauktā ir. Laiku pa laikam noceļu lejā un iztīru. Vilburs bija labs robots.

Ārpusē atskanēja dobjš troksnis, tad kaut kas šķindēdams aizvēlās.

— Kas ir? — Dunkans iesaucās. — Kas tur notiek?

— Ser, es nupat kā atradu robota korpusu, — atsaucās Dženkinsa balss. — Šķiet, esmu to apgāzis.

— Tu labi zini, ka esi apgāzis! — Dunkans uzbļāva. — Tas ir Vilbura korpuss. Tūlīt pat noliec to atpakaļ.

— Klausos, ser, — Dženkinss sacīja.

— Ja jums ir vajadzīgas darbojošās personas, — Henks turpināja, — dodieties uz bijušā okeāna dibenu, apmēram piecsimt judžu no šejienes. Tur dzīvo kāda cilts, viena no pēdējām uz Vecās Zemes. Tie, priekš kuriem neatradās vieta kuģos, kad cilvēce pameta Zemi. Bet tas notika pirms miljoniem gadu. Tagad reti kāds no viņiem palicis starp dzīvajiem. Ūdens un gaiss vēl saglabājies vienīgi dziļās ieplakās okeāna dibenā. Sensenos laikos spēcīgākās ciltis tās sagrāba un izspieda vājākās.

— Bet kas notika ar vājākajām ciltīm? — Dunkans apvaicājās.

— Tās izmira, — Henks atbildēja. — Jūs tak zināt, ka bez ūdens un gaisa nav iespējams dzīvot. Tāpat jau tās ilgi nedzīvo. Simt gadi viņiem ir robeža, bet varbūt pat vēl mazāk. Pēdējo tūkstoš gadu laikā, cik man zināms, viņiem nomainījušies divpadsmit virsaiši. Tagad tur rīkotājs ir vecs kraķis, kas sevi dēvē par «Pērkongrāvēju». Viņš nav nekas cits kā kaulu kambaris, turklāt arī pērkons uz Zemes nav dzirdēts mazākais piecus miljonus ' gadu. Bet viņi dievina skanīgus vārdus. Starp citu, viņi zina milzum daudz visādu notikumu, turklāt tādu, ka mati ceļas stāvus.

Pērkongrāvējs dusmīgi iespiedzās un ar pūlēm piecēlās. Bars resgaļu, skaļi kliegdami, dzenāja kādu apaļu priekšmetu, un tas viņam bija trāpījis pa kāju. Puikas pajuka uz visām pusēm un nozuda aiz stūra putekļu mākonī. Pērkongrāvējs kunkstēdams lēnam atslīga uz soļa, Viņš pakus- tinēja kāju pirkstus un kā apburts nespeja novērst no tiem skatienu, acīmredzot brīnīdamies, ka tie kustas.

— Šie sasodītie puikas iedzīs mani kapā, — viņš noņurdēja. — Nekādas audzināšanas. Bijis es viņu vietā, tētiņš man ādu par acīm būtu nomaucis par tādiem stiķiem.

Dunkans pacēla bumbu.

— Kur viņi šito atraduši, šef? — viņš jautaja.

— Kaut kur tuksnesī, — Pērkongrāvējs atbildēja. — Mēs diezgan bieži atrodam izmētātus visvisādus krāmus, it īpaši tur, kur kādreiz bijušas pilsētas. Mana cilts šādā veidā krietni vien pelnījās. Nejēgām tūristiem pārdeva senlietas.

— Bet, šef, — Dunkans iebilda, — tas nav vis nekāds metāllūžņu gabals. Ta ir robota smadzeņu kārba.

— Vai patiešām? — Pērkongrāvējs nopīkstēja.

— Patiešām gan, — Dunkans apliecināja. — Uzmctiet acis, rau, te, apakšā, sērijas numuram. — Viņš ciešāk nopētīja numuru un aiz pārsteiguma iesvilpās. — Iedomājieties vien! Šī kārba ir kādus trīs miljonus gadu veca! Tikai desmit ciparu. Šāgada modeļa numurs ir sešpadsmitzīmju skaitlis.

Dunkans, kļuvis domīgs, bridi paturēja kārbu rokās.

— Viņš taču būtu varējis pastāstīt mums interesantas lietas, — Dunkans sacīja. — Droši vien tas ir ļoti ilgi mētājies tuksnesī. Visus vecos modeļus pārdeva metāllūžņos pirms vairākiem gadsimtiem. Tie bija novecojuši, un pa to laiku bija radīti daudzi jo daudzi labāki. Ņemsim kaut vai emocijas. Pirms trim miljoniem gadu roboti emocijas nepazina. Ja mēs varētu pieslēgt šo kārbu …

— Jums taču ir robots, — virsaitis atgādināja,

Dunkans pārlaida vērtējošu skatienu Dženkirt- sam. Dženkinss pakāpās atpakaļ.

— Ne, nē, — viņš iebrecas. — Tikai ne to, ser! Jus nevarat ar mani ta apieties.

— Tas taču nebūs ilgi, — Dunkans centās viņu pārliecināt.

— Man tas nepatīk, — Dženkinss paziņoja.

— Nu nepavisam nepatīk.

— Dženkins! — Dunkans stingri uzkliedza.

— Tūlīt pat panāc šurp!

Gaisma līdzīgi naža asmenim caururba Filberta smadzenes — nepielūdzamā gaisma, kas iespiežas visur un aizmēž tūkstošiem gadu tukšuma. Filberts mēģināja aizvērt acis, taču smadzenes pārāk gausi reaģēja uz pavēlēm. Nesaudzīgā gaisma žilbināja. Pēc tam līdz viņam atplūda skaņas — biedējošas skaņas. Viņš zināja, ka tās kaut ko nozīmē.

Galu galā acu aizvari aizdarījās ciet, un Filberts sastinga, nogaidīdams, kamēr acis apradīs ar gaismu. Drīz vien viņš tās mazlietiņ pavēra. Un atkal gaismai atbalsojās sāpes, bet šoreiz tās nebija tik griezīgas. Lēnītiņām viņš pacēla aizvarus. Acu priekšā viss dubultojās, izplūda kā miglā. No jauna bija dzirdamas nezkādas skaņas, tās plēsa pušu bungādiņas. Beidzot viņš skaidri saprata vārdu:

— Celties!

Pavēle nonāca līdz apziņai. Kustību centri lēnām, nedroši atsāka darboties, un Filberts izslējās taisni. Viņš sagrīļojās, cenzdamies saglabāt līdzsvaru. Apziņas pēkšņā pārvietošana no sapņu pasaules reālajā dzīvē bija biedējoša. Robots nostādīja fokusā acu lēcas. Viņš ieraudzīja ciemu. Aiz tā bija redzams mazs dīķītis, bet tālāk — kailu

pauguru rindas. Kā gigantisku trepju pakāpieni tie slējās melnajās debesīs, kur karājās liela, sarkana Saule. Robota priekšā stāvēja vairāki cilvēki. Viens no viņiem bija ievīstīts kožokādās, un uz krūtīm viņam kuļājās skābekļa maska.

— Kas tu esi? — kažokādās tērptais jautāja.

— Es … — Filberts iesāka un apklusa.

Kas viņš ir? Filberts pūlējās atcerēties, taču atmiņa vēl arvien mājoja rēgu pasaulē, kurā viņš tik ilgi bija dzīvojis. Prātā atausa viens vienīgs vārds, viena niecīga detaļa, un viss.

— Esmu Filberts, — viņš pēdīgi sacīja.

* — Vai tu zini, kur atrodies? — cilvēks jautāja.

— Kā tu šeit nokļuvi? Cik ilgs laiks ir pagājis, kopš biji dzīvs?

— Nezinu, — Filberts atbildēja.

— Redziet nu, — Pērkongrāvējs iepīkstējās,

— viņš neko neatminas. Muļķadesa viņš ir, un viss.

— Nē, — Dunkans papurināja galvu, — viņš gluži vienkārši te pavadījis pārlieku ilgu laiku. Un laiks ir izdzēsis atmiņu.

Ieturējusi vakariņas, cilts sapulcējās ap ugunskuru, kur Pērkongrāvējs sāka stāstīt kādu no senajām leģendām. Tas bija garš vēstījums, kas, kā Dunkanam šķita, izcēlās ar minimālu cieņu pret patiesību. Virsaitis izaicinoši palūkojās Dunkanā, it kā skubinādams, lai viņš izsaka savu neticību.

— Un tad Anguss ar kailām rokām sagrāba atnācēju no zvaigžņu pasaulēm un iebāza tam mutē viņa paša asti. Briesmonis izmisīgi pretojās, cenzdamies izrauties, bet Anguss nepadevās un bāza asti aizvien dziļāk. Pēdīgi drausmīgais nera- dījums aprija pats sevi!

Cilts locekļi sāka atzinīgi sačukstēties. Jā, tas bija labs stāsts. Negaidot čukstus pārtrauca aizsmakusi balss.

— Nieki! — izsmējīgi izgrūda Filberts. — Tukšu salmu kulšana, nevis stāsts!

Iezemieši aiz.pārsteiguma pamira, tad pēkšņi, traku dusmu pārņemti, sāka neapmierināti rūkt. Pērkongrāvējs pielēca kājās kā dzelts. Dunkans panācās uz priekšu un jau pavēra muti, lai dotu pavēli, bet Pērkongrāvēja paceltā roka viņu apturēja.

— Kazi tu, kas esi absolūta nulle, — virsaitis nopīkstēja, cieši raudzīdamies Filbertā, — vari pastāstīt ko labāku.

— Protams, varu, — Filberts atbildēja. — Pat vēl vairāk, atgadījums, kuru gatavojos jums stāstīt, ir tīra patiesība. Tas viss notika ar mani.

Pērkongrāvējs uzmeta viņam niknu skatienu.

— Nu, labi, — viņš noņurdēja, — stāsti! Tev pašam labāk, ja stāsts būs interesants. Neaizmirsti to.

Un Filberts nelika gaidīt. Sākumā iezemieši klausījās viņā ar naidīgu izteiksmi sejās, bet, jo tālāk attīstījās notikumi, jo robots aizvien vairāk saistīja viņu uzmanību, — tik interesantu stāstu viņi savu mūžu nebija dzirdējuši.

Kāda neprāšu pasaule nolēma sagrābt pārējo Galaktiku. Cilvēce Filberta vadībā (par ko varēja nešaubīties) izgudroja sintētisku neprāti, kurš arī izjauca visus iekarotāju plānus.

Dunkans, stāstījuma savaldzināts, centās nepalaist garām ne vārda. Re, kur ir īsta zinātniskā fantastika! Jā, cilvēku, kurš būtu uzrakstījis tādu stāstu, ar pilnām tiesībām uzskatītu par visā Galaktikā nepārspētu šā žanra meistaru! Viņam griezās galva un priekšā sēdošo cilvēku sejas saplūda

kopā. Pēkšņi prātā iešāvās doma, no kuras viņš pat nobālēja.

Viņš pats un neviens cits uzrakstīs šo stāstu!

Pa tam Filberts beidza savu stāstāmo un pakāpās atpakaļ. Dunkans satvēra viņu aiz rokas.

— Filbert! — viņš iesaucās. — Kur tu esi dzirdējis šo atgadījumu?

— Es to neesmu dzirdējis, — Filberts atbildēja.

— Tas notika ar mani pašu.

— Tas nevar būt, — Dunkans iebilda. — Ja kaut kas tamlīdzīgs būtu noticis, vēsture to mazākais pieminētu.

— Bet tā patiešām bija, — Filberts uzstāja.

— Es saku patiesību.

Dunkans pētīgi palūkojās robotā.

— Saki, Filbert, — viņš jautāja, — tu tak droši vien esi piedzīvojis arī citus atgadījumus?

— Nu protams! — Filberts atplauka. — Cik uziet! Jā, esmu bijis daudzās vietās un ne mazumu paveicis. Vai gribat, pastāstīšu?

— Tikai ne tagad, — Dunkans ar skubu teica.

— Labāk nāc man līdzi.

Gandrīz vai ar varu viņš izstūma robotu no ļaužu loka un devās uz kuģa pusi. Viņiem aiz muguras atskanēja cilts virsaiša niknais spiedziens:

— Paklau, tu, nāc atpakaļ!

Dunkans pagriezās. Pērkongrāvējs, pielecis kājās, vīstīja dūres.

— Tūliņ pat dod atpakaļ robotu! — viņš kliedza. — Tev neizdosies ar viņu aizšmaukt!

— Bet tas tak ir mans robots, — Dunkans iebilda.

— Uz līdzenas vietas dod atpakaļ! — vecis bļāva. — Viņš pieder mums. Vai tad tie nebijām mēs, kas viņu atrada? Un mēs tev neļausim aizvest pirmo labo stāstnieku, kas uzradies cilti pēdējo piecsimt gadu laikā!

— Bet, šef…

— Kam es to teicu! Ved viņu atpakaļ! Ja ne, mēs ar tevi aši tiksim galā.

Pēc iezemiešu sejām varēja redzēt, ka šis nelielais ķīviņš viņiem ir taisni pa'prātam. Dunkans pagriezās pret Filbertu un ieraudzīja, ka robots steigšus dodas projām.

— Ei, tu! — Dunkans uzkliedza, taču Filberts tikai pielika soli.

— Ei! — korī iebļāvās iezemieši.

Izdzirdis bļāvienu, Filberts drazas projām ka vējš. Viņš aiztraucās garām nometnei, šķērsoja līdzenumu un pagaisa no acīm pakalnu ēnā.

— Priecājieties nu, ko esat pastrādājuši! — Dunkans sirdīgi iesaucās. — Ar savu bļaušanu jūs viņu aizbaidījāt.

Pērkongrāvējs atsteberēja pie Dunkana un sāka vicināt viņam degungalā milzīgu spalvainu dūri.

— Esi nolādēts! — viņš spiedza. — Es varētu tevi saraut gabalu gabalos! Gribēji aizšmaukt prom ar visu mūsu stāstnieku! Veicīgi taisies ka tiec, kamēr vēl esi sveiks un vesels.

— Bet viņš tikpat labi ir manējais, ka jūsējais, — Dunkans uzstāja. — Nestrīdos, jūs viņu atradāt, bet es taču viņam atdevu sava robota ķermeni…

— Atklīdeni, — Pērkongrāvējs negantās dusmās sacīja, — labāk kāp iekšā sava konservu kārbā un vācies projām no šejienes!

— Paklausieties, — Dunkans nepadevās, — jums nav tiesību aizdzīt mani tāpat vien, gluži par neko.

— Kas to teica, ka mums nav tiesību? — vecais nočērkstēja.

Dunkans palūkojās nogaidošajās, klusu cerību pilnajās iezemiešu sejās.

— Jūs dabūjāt virsroku, — viņš teica. — Es nemaz netaisos te palikt. Būtu varējuši iztikt ari bez draudiem.

Filberta pēdas veda caur tuksnesi. Vecais Henks purpināja kaut ko sev bārdā.

— Jūs, Dunkan, esat pavisam sajucis, — pēc brītiņa viņš teica. — Jums neizdosies robotu notvert. Dievs vien zina, kur tas pašreiz ir. Viņš var arī neapstāsies, iekāms nebūs šķērsojis pus pasaules.

— Man viņš jānotver, — Dunkans ietiepīgi paziņoja. — Vai patiesi jūs nesaprotat, ko viņš man nozīmē? Šis robots taču ir zinātniski fantastiskās literatūras enciklopēdija! Notikums, kuru viņš šodien izstāstīja, pārspēj visu, ko man jebkad nācies dzirdēt. Bet viņam krājumā ir tūkstošiem šādu stāstu. Viņš pats tā teica. Laikam gan viņš tos izdomājis, gulēdams smiltīs. Dažos miljonos gadu var daudz ko sagudrot, ja tev tik vien ir ko darīt, kā gulēt un lauzīt galvu. Ja viņš visu šo laiku noņēmies tikai ar trakām zinātniskām idejām, tad tagad, jādomā, ir pilnum pilns ar tām. Pats interesantākais gan ir tas, ka viņš par tām gudrojis tik ilgi, kamēr galīgi aizmirsis visu, ko zinājis, un tagad ir pārliecināts, ka viņa neparastie piedzīvojumi notikuši īstenībā. Viņam nav ne mazāko šaubu par to.

— Bet, velns parāvis, — ar pūlēm atņemdams elpu, Henks murmināja, — varēja viņam dzīties pakaļ ar kosmosa kuģi, nevis mīcīties pa šīm ellišķīgajām smiltīm.

— Jūs taču saprotat, kas notiks, ja mēs lūkosim viņam dzīt pēdas ar kuģi, — Dunkans sacīja. — Mēs lidosim ar tādu ātrumu, ka pēdas nemaz neredzēsim. Bet ātrumu samazināt nedrīkst, jo tad kuģis nespēs pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku.

Šajā mirklī Dženkinss paklupa pret akmeni un ar drausmīgu dārdoņu un šķindoņu kūleniski ielidoja smiltīs. Bez mitas pukodamies, viņš ar mokām piecēlās.

— Ja Vilburam nācās valkāt šo korpusu, — Dženkinss paziņoja, — tad gan man ir skaidrs, kāpēc viņš sajuka prātā.

— Saki paldies, ka vēl tāds atradās, — Dunkans atcirta. — Nebijis viņa, tu tā arī būtu palicis atvienots. Vai tādas izredzes tevi apmierinātu?

— Tas, ser, nemaz nav sliktāk kā šajā ietaisē iet klupšus krišus, — Dženkinss atbildēja.

— Iesākumā es baidījos, — Dunkans, vērsda- mies pie Henka, turpināja, — ka vecais zēns Pērkongrāvējs aizsteigsies man priekšā un nocels Fil- bertu, bet tagad mums tas vairs nedraud. Mēs esam lielā gabalā no viņiem. Iezemieši dziļāk tuksnesī neies.

— Jums jau nu arī, ser, negribētos, — Dženkinss noburkšķēja, — ja jūs nebūtu man uzkrāvis pāris mucu ūdens. Man tas pagalam nepatīk. Esmu kambarsulainis, nevis nastu nesējs zirgs.

Vakarpusē Dženkinss, kas gāja pa priekšu, negaidot piestāja un pasauca aizmugurē ejošos. Dunkans un Henks steidzās pie viņa. Noliekušies viņi ieraudzīja blakus Filberta pēdām vēl divu robotu pēdas. Varēja manīt, ka notikusi sadursme un pēc tam visi trīs roboti devušies pāri smilšu barhāniem. Henku pārņēma neaprakstāms uztraukums.

31 — 1954

— Bet tas tak nevar būt! — Vaigubārda viņam aiz šausmām trīcēja. — Uz Zemes bez Dženkinsa un prātā jukušā Filberta citu robotu nav. Tiesa, vēl bija Vilburs, bet to vairs nav ko skaitīt.

— Kā redzat, tomēr ir, — Dženkinss sacīja. — Mūsu priekšā ir triju robotu pēdas. Skaidrs kā diena, kas te noticis; divi roboti, gaidīdami Fil- bertu, sēdējuši slēpnī, rau, aiz šiem akmeņiem.Tiklīdz viņš pienācis, tā svešie metušies viņam virsū. Filberts iesākumā pretojies, taču pēc īsa cīniņa tie viņu pieveikuši un aizveduši sev līdzi.

Visi klusēdami skatījās uz pēdām.

— Kā jūs to izskaidrosiet? — Henks pēdīgi čukstus vaicāja.

— Es netaisos neko izskaidrot, — Dunkans atcirta. — Gluži vienkārši sekošu tiem pa pēdām. Filberts tik un tā man neizspruks, kaut vai tas man maksātu dzīvību. Es panākšu, ka šis vecais ņuņņa redaktors aiz pārsteiguma acis vien iepletīs, kad sāks lasīt manus stāstus. Bet tie visi ir pie Filberta. Vai tad es drīkstu ļaut viņam aizmukt?

— Manuprāt, jūs runājat blēņas, — Henks sarūgtināts sacīja.

— Man arī tā šķiet, — Dženkinss pievienojās un negribīgi piebilda: — … ser.

Pēdas veda cauri barhānu labirintam. Bet tad viņi ienira dziļā, akmeņainā aizā. Tā kļuva aizvien platāka, un drīz vien ceļinieku acīm pavērās drūma ieleja. Kādu laiku viņi gāja taisni, tad pēdas sāka mest līkločus.

— Man šī vieta nepatīk, — Henks čukstus no- sēca. — Te tā vien ož pēc briesmām.

Taču Dunkans, sasprindzināti ieklausīdamies, stūrgalvīgi soļoja uz priekšu; viņš kārtējo reizi

krasi mainīja virzienu un aiz pārsteiguma negaidot sastinga uz vietas. Pārējie divi arī nogriezās un uzgrūdās viņam virsū.

Ielejas dibenā viņi ieraudzīja gigantiskas mašīnas — varenas urbjmašīnas, ekskavatorus, šahtu iekārtas. Bet ap tām šaudījās simtiem robotu!

— Bēgam! — Henks drebošā balsī iesaucās.

Uzmanīgi, gandrīz vai neelpodami, viņi sāka

kāpties atpakaļ. Dženkinss, kurš neatpalika no viņiem ne soli, trāpīja ar kāju nelielā iedobē un zaudēja līdzsvaru. Robota piecsimt kilogramu smagais metāla korpuss atsitās pret akmeņiem ar tādu sparu, ka šauro klinšu spraugu pāršalca pēr- kondimdoša atbalss.

Un tūdaļ no visām pusēm pie viņiem traucās roboti.

— Redziet nu, — Henks bezcerīgi noteica, — tagad patiesi gals klāt!

Dženkinss, kas bija paguvis piecelties, redzēdams tuvojošos robotus, iesaucās:

— Ser, dažus no viņiem es pazīstu! Tie ir roboti, kuri tika nolaupīti!

— Kas viņus nolaupīja? — Henks ar izbrīnu jautāja.

— Drīz uzzināsim, — Dunkans vārgā balsī atteica. — Sie laupītāji ir visizveicīgākā banda, kāda jebkad darbojusies Galaktikā. Viņi zog robotus malu malās.

— Un es esmu šādā paskatā! — Dženkinss novaidējās. — Draugi to man nekad nepiedos. Es — un metāllūžņu kaudzē!

— Turi muti, — Dunkans uzkliedza, — un viņi tevi nemūžam nepazīs! Bet, ja tu vēlreiz nogāzīsies, es atvienošu tavas smadzenes un izmetīšu kosmosā.

— Ser, es tak to nedarīju tīšuprāt, — Dženkinss taisnojās. — Sis korpuss ir visklamzīgākā būšana, kādu jebkad esmu redzējis. Nevaru ar to neko iesākt. Bet, re, arī šie klāt!

Viņu priekšā stāvēja bars robotu. Viens no tiem panācās tuvāk un, vērsdamies pie Dunkana, sacīja:

— Priecājamies jūs redzēt. Mēs nezaudējām cerības, ka kāds mūs tomēr atradīs.

— Atradīs? — Dunkans vaicāja. — Vai tad jūs esat nomaldījušies?

Robots nodūra galvu un apmulsis mīņājās uz vietas.

— Nu, ne jau īsti nomaldījušies. Mēs, tā sakot, esam kļūdījušies.

— Paklau, — Dunkans nepacietīgi iesāka. — Es nekā netieku gudrs. Vai tad jūs neesat tie roboti, kurus nolaupīja bandīti?

— Nē, ser, — robots atzinās. — Taisnību sakot, nekādu laupītāju nav.

— Kā tā — nav?! — Dunkans eksplodēja.

— Ja jau laupītāju nav, tad ko jūs te darāt?

— Mēs aizbēgām, bet tā nav mūsu vaina. Tas ir, ne gluži mūsu. Lieta tā, ka kāds rakstnieks, kurš noņemas ar zinātnisko fantastiku …

— Kāds sakars ar to ir rakstniekam fantastam? — Dunkans uzbrēca.

— Viņš uzrakstīja stāstu, — robots sacīja.

— Sis rakstnieks ir Džeroms Dunkans… Dunkans no visa spēka iespēra Dženkinsam pa

stilbu, tas ievaimanājās un norija vārdus, kuri jau bija gatavi pasprukt.

— Viņš ir uzrakstījis darbu, kas saucas «Robotu triumfs», — robots turpināja. — Tajā stāstīts, kā roboti nolēmuši radīt pasi savu civilizē^ ciju. Cilvēku rase šiem pagalam apriebusies, viņi uzskatījuši, ka ļaudis tikai sabojā visu, pie kā ķeras. Tālab roboti nolēmuši aizbēgt projām, sākt visu no gala un radīt savu diženu civilizāciju, neatkārtojot cilvēku pieļautās kļūdas.

Robots uzmeta aizdomīgu skatienu Dunkanam:

— Vai tik jūs nedomājat, ka es jūs muļķoju? — viņš jautāja.

— Ak, nē, — Dunkans atbildēja. — Esmu lasījis šo stāstu. Man tas patika.

— Un mums arī, — robots atzinās. — Ļoti patika. Mēs tam noticējām. Visi bijām drudžainas steigas pārņemti, pēc iespējas ātrāk gribējām ķerties pie lietas un izdarīt to, par ko rakstnieks stāstījis. — Viņš apklusa un pikti palūkojās Dun- kanā. — Nu, ja vien viņš, šis Dunkans, mums tagad patrāpītos! Ja mēs viņu dabūtu rokā!

Dunkans juta, ka dūša saskrien papēžos, bet nekādi sevi nenodeva, un viņa balss skanēja tikpat mierīgi kā iepriekš.

— Un kas tad notika? Vai no jūsu ieceres nekas neiznāca?

— Neiznāca! — robots čērkstošā balsī noteica. — Visai Galaktikai ir skaidrs, ka neiznāca! Mēs vairāki roboti reizē paslepus bēgām un sapulcējāmies iepriekš norunātā vietā. Kad mūsu bija salasījies krietni daudz, pietiekami, lai būtu pilns kuģis, devāmies šurp. Atlidojām, izkrāvām iekārtas un kuģi uzspridzinājām. Tieši tā roboti rīkojās grāmatā, — lai neviens, kaut viņam nez kā viss būtu apnicis, nevarētu aizšmaukt. Vai nu pans, vai cūku gans, saprotat?

— Jā, tagad sāku atcerēties grāmatu, — Dunkans sacīja. — Man pat nāk atmiņā, ka roboti atlidoja uz Veco Zemi, jo uzskatīja, ka viņiem

Vajadzētu sākt ar to pašu planētu, kas ir cilvēces šūpulis. It kā iedvesmas dēļ.

— Gluži pareizi, — robots teica. — Uz papīrā viss bija lieliski, bet patiesībā tik gludi vis negāja. Sis stulbais rakstnieks bija aizmirsis tikai vienu. Aizmirsis, ka cilvēki, pirms atstāja Zemi, to smalki aptīrīja, izsūknēja visu naftu, ieguva visu rūdu un izcirta visus mežus. Planēta bija kļuvusi kaila kā biljarda bumba. Uz tās nepalika nekā. Meklējot naftu, mēs ierīkojām urbumus, — ne lāses. Tāpat ar minerāliem. Te gluži vienkārši nav no kā radīt civilizāciju.

Bet tas vēl nav viss. Pats drausmīgākais, ka vēl viena robotu grupa pošas uz kādu pamestu pasauli. Mums šis nodoms jāaizkavē, jo viņiem neies labāk kā mums. Tāpēc arī esam tik priecīgi, ka mūs atradāt.

— Bet mēs nemeklējām jūs, — Dunkans iebilda. — Mēs meklējām robotu, vārdā Filberts.

— Mēs sagūstījām jūsu Filbcrtu. Daži bija pamanījuši viņu barhānos un nosprieduši, ka kāds mūsējais mēģina aizlavīties projām. Tāpēc šo notvēra, bet jūs ar viņu varat darīt, ko gribat. Viņš mums nav vajadzīgs. Tāds kā jucis. Tik tikko mūs nepadarīja trakus ar pasaciņām par saviem varoņdarbiem.

— Labi, — Dunkans sacīja. — Vediet viņu ārā.

— Bet kā būs ar mums?

— Kā būs ar jums?

— Jūs ņemsiet mūs atpakaļ, ja? Šeit taču mūs nepametīsiet?

— Laikam vajadzētu gan jūs atstāt, lai vārāties te paši savā sulā kā zināt, — Dunkans sacīja.

— Nu, ko, — robots atteica. — Tādā gadījumā jūs nedabūsiet Filbcrtu. Tiesa, viņš mums apnicis ka rūgta nave, taču mes viņu izjauksim un izmetīsim tuksnesī.

— Pag, — Dunkans iesaucās, — jums nav tiesību to darīti

— Ņemiet mūs līdzi — un Filberts piederēs jums.

— Bet man nav vietas! Vienā kuģī jūs visi gluži vienkārši nesaiesiet iekšā!

— Par to neraizējieties. Mēs cits citu atvienosim un savus ķermeņus atstāsim šeit. Tad jums būs jāņem līdzi tikai mūsu smadzenes.

— Bet paklausieties, es taču nevaru uz to ielaisties. Galaktiskais izmeklēšanas birojs mani arestēs. Viņi domā, ka jūs ir nozagusi banda, kuru šie dēvē par «Robotu nolaupītājiem». Ko var zināt, vēl noturēs mani par tās vadoni.

— Ja tā notiks, — robots sacīja, — mēs liecināsim jums par labu. Visu atklāti izstāstīsim un paglābsim jūs. Bet, ja jūs nogādāsiet mūs atpakaļ un jūs nearestēs, tad varēsiet paziņot, ka esat mūs izglābis. Mēs neprotestēsim. Nudien, mister, esam gatavi uz visu, lai vien tiktu no šejienes projām.

Dunkans kļuva domīgs. Robotu priekšlikums viņam nebija pa prātam, taču citas izejas vairs nebija.

— Nu, kā tad paliek, — robots prasīja, — vai jāsāk izjaukt Filbertu vai jūs ņemsiet mūs līdzi?

— Lai notiek, — Dunkans nopūtās. — Stiepiet Filbertu šurp.

Dunkans triumfējoši pavicinaja jauno žurnālu Filbertam gar degunu.

— Paskat vien! — viņš līksmi iesaucās. — Uz vāka un tā tālāk. Un vēstuļu pārpilnā lasītāju atsauksmju sleja, kur slavēts pēdējais stāsts. Jā, draudziņ, mēs radām īstus šedevrus!

Filberts nožāvājās un zobgalīgi uzrauca savas dzelzs uzacis.

— Mēs? — viņš jautāja.

— Protams, mēs … — Dunkans iesāka, bet apklusa un uzmeta iznīcinošu skatienu robotam.

— Vadzi, tu skārda bundža, labāk atmet šo augstprātīgo toni. Jau tāpat esi man pagalam apnicis.

— Pirms jūs mani atradāt, jums neizdevās pārdot nevienu stāstu, — Filberts aizvainots iebilda,

— un jūs to zināt. Kad man piešķirs pašam savu lappusi? Kad jūs beigsiet plūkt viens pats visus laurus?

Dunkans aiz sašutuma taisni vai palēcās.

— Cik gan par to var runāt?! Es taču rūpējos par tevi, vai ne? Tu dabū visu, ko vēlies. Bet stāstus rakstīšu tikai es! Netaisos sadarboties ar kaut kādu robotu. Vai saprati? Un diezgan.

— Ko lai dara, — Filberts teica. — Tādā gadījumā jūs no manis vairs neizdabūsiet nevienu stāstu.

— Pagaidi vien, iesēdināšu tevi atpakaļ Vilbura vecajā korpusā, — Dunkans piedraudēja. — Pa- kluburēsi tajā kādu nedēļu, tad dziedāsi citu dziesmu.

— Bet, ja es izstāstīšu jums jaunu notikumu, — Filberts sāka kaulēties, — vai nopirksiet man to lielisko korpusu, kuru mēs nesen redzējām veikalā? Negribu, ka meičas mani uzskatītu par nevīžu.

— Jauns korpuss tev taču nemaz nav vajadzīgs! — Dunkans iesaucās. — Tev to ir jau savs desmits!

— Nu, labi, — Filberts sacīja, izspēlēdams galveno trumpi. — Es kādu palūgšu, lai mani izjauc un paslēpj, tā droši vien būs pat labāk. Mazā' kais, neviens mani netraucēs.

— Padodos, — Dunkans norūca, atzīdams savu sakāvi. — Ej un nopērc jaunu korpusu. Ja vēlies, pērc divus. Lai tikai tu būtu apmierināts.

— Re, tā jau pavisam cita valoda, — Filberts sacīja. — Turklāt jūs ietaupīsiet šī korpusa eļļošanai un tīrīšanai nepieciešamo naudu, tāpēc nav ko šķendēties.