Naudas koks

CILTSTĒVS

Īsi pirms krēslas Vinstons Kcrbijs soļoja mājup pa viršiem aizaugušo klajumu un domāja, ka daba šobrīd parādās visā savā krāšņumā. Saule lēnām grima mākoņu purpursārtajās putās, un pār ielejām jau klājās sudrabaini pelēcīga migla. Brīžiem viņam šķita, ka pati mūžība ir pieklususi, aizturējusi elpu.

Diena bija iegadījušies jauka, un nu bija patīkami atgriezties mājās, kur visi jau viņu gaida, galds ir klāts, kamīnā liesmo uguns, pudeles atkorķētas. Zēl, ka neviens nebija piebiedrojies viņam pastaigā, kaut gan tieši tagad viņš par to priecājās. Reizēm gribas pabūt vienatā. Turpat vai simt gadu viņš bija aizvadījis kosmiskajā kuģī un gandrīz allaž — cilvēku vidū.

Taču nu tas bija aiz muguras un viņi visi seši varēja apmesties šeit un dzīvot, kā bija sapņojuši. Aizritējušas tikai dažas nedēļas, bet jau liekas, ka planēta ir viņu mājas; paies gadi, un tā patiesi kļūs viņiem par mājām, pat vēl dārgākām nekā Zeme.

Un, lūk, jau nezin kuro reizi viņš priecājas un brīnās, kā viņiem vispār tas bija izdevies. Neiedomājami, kā gan Zeme varēja izlaist no savām

stingrajām rokām sešus nemirstīgos. Žcmei tiešām bija ļoti vajadzīgi viņas nemirstīgie, un tas, ka nevis viens, bet seši bija aizlavījušies projām, lai sāktu dzīvot, kā pašiem gribas, bija pavisam neaptverami. Un tomēr tas bija fakts.

Te gan ir kas savāds, Vinstons Kerbijs klusībā prātoja. Simt gados, kamēr viņi lidoja projām no Zemes, viņi bieži bija to pārrunājuši un brīnījušies, kā viss noticis. Viņš vēl atminējās, ka Kren- fords Adamss uzskatīja tās par viltīgi gudrām lamatām, bet ir pagājis simt gadu un no lamatām nav ne miņas; Krcnfords Adamss, jādomā, būs kļūdīj ies.

Vinstons Kerbijs uzkāpa nelielā pakalnā un augošajā mijkrēslī ieraudzīja māju — tieši tādu, par kādu bija sapņojis visus šos gadus, tikai tādu arī vajadzēja celt šajā brīnum jaukajā zemē, ja nu vienīgi roboti bija mazliet pārcentušies un uzbūvējuši to pārāk lielu. Bet viņš mierināja sevi: tādi jau šie roboti ir. Strādīgi, apzinīgi, pakalpīgi, taču reizēm neciešami dumji.

Viņš stāvēja pakalnā un vērīgi aplūkoja māju. Cik reizes viņi ar ceļabiedriem pie pusdienu galda kopīgi bija pārsprieduši nākamās mājas plānu! Cik bieži viņus māca šaubas, vai ziņas par šo planētu, kuru viņi pēc «Pētījumu kartotēkas» tik ilgi nebija varējuši izvēlēties, ir precīzas, tāpat kā bailes, ka īstenībā tā var būt pavisam citāda, nekā rakstīts.

Un beidzot, raugi, te tā ir, — kaut kas no Ilār- dija, kaut kas no «Bāskcrvilu suņa» — sens sapnis, kas kļuvis īstenība.

Te ir šī lauku sēta, visos logos mirdz ugunis. Varenās zemās piebūves lopiem, kurus kā sasaldētus embrijus viņi bija atveduši līdzi kuģī un tagad ievietojuši inkubatorā. Tur — līdzenums, kur pēc dažiem mēnešiem zaļos lauki un dārzi, bet ziemeļu pusē — tālo ceļu paveikušais kuģis. Te pēkšņi, Vinstonam Kerbijam tā raugoties, tieši virs kuģa priekšgala aizdzirkstījās pirmā spožā zvaigznīte. Kuģis un zvaigzne bija uz mata līdzīgi tradicionālajai Ziemassvētku svecei.

Līksmodams aiz laimes pārpilnības, Vinstons Kerbijs devās lejup no pakalna; sejā vēsmoja nakts dzestrums, gaisā bija jūtama izsenis pazīstamā viršu smarža.

Ir grēks tā priecāties, viņš domāja, taču tam ir savs iemesls. Lidojums bija bijis veiksmīgs, arī uz planētas viņi nosēdās bez sarežģījumiem, un, re, te viņš ir, veselas planētas pilntiesīgs saimnieks, kas ar laiku kļūs par dzimtas un dinastijas pamatlicēju. Bet priekšā vēl milzums laika. Nav jāsteidzas. Priekšā, ja vajadzīgs, — vesela mūžība.

Un, kas ir pats labākais, — viņam ir krietni biedri.

Tie gaidīs brīdi, kad viņš parādīsies uz sliekšņa. Tie pasmiesies un tūdaļ iedzers, tad bez steigas ieturēs pusdienas, bet pēc tam liesmojošā kamīna priekšā nobaudīs brendiju. Un šķetinās sarunas.. lēnā garā, neviltotas sirsnības un draudzības noskaņā.

Tieši sarunas vairāk nekā jebkas cits palīdzēja viņiem nezaudēt saprātu simt gadus garajā kosmiskajā lidojumā. Tieši tās, biedru vēlīgums, vienprātība attiecībā uz visizsmalcinātākajām cilvēces kultūras finesēm — mākslas izpratne, mīlestība uz grāmatām, interese par filozofiju. Ne jau bieži seši cilvēki var kopā nodzīvot simt gadu bez mazākā strīdiņa, bez nesaskaņām.

Tie nu gaida viņu mājā: sveces uzdegtas, kokteiļi pagatavoti, sarunas pavediens aizsākts, un istabā valda draudzības un pilnīgas savstarpējas saprašanās siltums.

Krenfords Adamss zviln lielā atzveltnī pie kamīna, raugās liesmās un domā: Krenfordam taču ir visgudrākā galva. Bet Elīns Berbidžs stāv, omulīgi atspiedies ar elkoņiem uz kamīna plātnes, glāzi rokā, un acis viņam mirdzēt mirdz. Kozete Midltona sarunājas ar viņu un smejas, jo ir liela smējēja. Viņai ir netverama iedaba kā elfiem un zeltaini mati. Anna Kvinza, visticamāk, saritinājusies krēslā, lasa, bet Mērija Foila gluži vienkārši gaida viņu, izbaudīdama prieku par dzīvi un draugiem.

Tie ir ilgā ceļojuma biedri — tik atsaucīgi, iecietīgi un laipni, ka viņu draudzības skaistums nebija pabalējis pat vesela gadu simteņa ritumā.

Iedomājoties par pieciem, kuri gaida viņu pārnākam, Vinstons Kerbijs pretēji paradumam metās skriešus: viņš dedzīgi vēlējās būt kopā ar pārējiem, izstāstīt, kā pastaigājies pa līdzenumu, pārspriest dažas kopējo ieceru detaļas.

Tad mitējās skriet. Kā parasti, vējš, tumsai iestājoties, kļuva auksts, un Vinstons Kerbijs sacēla jakas apkakli, lai no tā kaut cik paglābtos.

Viņš piegāja pie durvīm un mazliet vēl uzkavējās aukstumā, jau kuru reizi tīksminādamies par zemās koka ēkas respektablumu. Māja bija celta uz mūžu mūžiem, lai nākamajā paaudzē modinātu eksistences nesatricināmības apziņu.

Viņš atbīdīja aizšaujamo, pagrūda ar plecu durvis, tās lēnām atvērās. No iekšas uzvēdīja silta gaisa dvesma. Vinstons Kerbijs iegāja priekšistabā un durvis aizvēra. Noņēmis cepuri un novilcis jaku, viņš, tīšām kājas dauzīdams un šļūkādams, lai citiem darītu zināmu, ka ir atgriezies, sāka lūkoties, kur to pakārt.

Taču neviens viņu neapsveiea, nekur neskanēja laimīgi smiekli.

Tur, istabā, valdīja klusums.

Vinstons Kerbijs pagriezās tik strauji, ka ar roku aizķēra jaku un norāva to no āķa. Tā švīkstēdama nokrita uz grīdas.

Viņš bezmaz vai metās bēgt, — taču kājas vairs neklausīja un viņš vilka tās pa zemi, no bailēm vai zaudēdams samaņu.

Piegāja pie durvīm, kas veda istabā, un apstājās, aiz šaušalām neiedrošinādamies iet tālāk. Rokas izpletis, viņš ieķērās durvju stenderēs.

Istabā neviena nebija. Turklāt… tā bija pagalam pārvērtusies. Un ne jau tikai tāpēc, ka nebija biedru. Bija pazudis bagātīgais istabas mēbe- lējums, pagaisusi tās omulība un cēlums.

Ne paklāju uz grīdas, ne aizkaru pie logiem, ne gleznu pie sienām. Ne ar ko nerotātais kamīns bija sakrauts no neapdarinātiem akmeņiem. Mēbeles (tas mazumiņš, kas palicis) bija primitīvas, uz ātru roku sanaglotas. Kamīna priekšā uz steķiem neliels galds ar galda piederumiem vienai personai, pie tā — trīskājaina taburete.

Vinstons Kerbijs lūkoja kādu sasaukt, bet vārdi iestrēga kaklā. Raudzīja vēlreiz, un šoreiz viņam izdevās:

— Džob! Džob, kur tu esi?

Kaut kur no iekštelpas atskrēja robots.

— Kas noticis, ser?

— Kur pārējie? Uz kurieni viņi aizgāja? Viņiem vajadzēja mani sagaidīt!

Džobs nogrozīja galvu.

— Mister Kerbij, viņu te nebija.

— Nebija?! Bet no rīta, kad devos projām, taču bija. Viņi zināja, ka es atgriezīšos.

— Jūs, ser, mani nesapratāt. Te nekad neviena nav bijis. Tikai jūs, es un citi roboti. Un, zināms, embriji.

Vinstons Kerbijs nolaida rokas gar sāniem un pagājās dažus soļus uz priekšu.

— Džob, — viņš sacīja, — tu joko.

Tomēr pats zināja, ka runā muļķības, jo roboti nekad nejoko.

— Mēs centāmies viņus atstāt pēc iespējas ilgāk, — Džobs sacīja. — Mums ļoti negribējās jums tos atņemt, ser. Bet iekārta bija vajadzīga inkubatoriem.

— Un šī istaba! Paklāji, mēbeles …

— Arī tas, ser. Viss šis dimensino.

Vinstons Kerbijs lēnām piegāja pie galda, piestūma tuvāk trīskājaino tabureti un apsēdās.

— Dimensino? — viņš pārjautāja.

— Jūs, protams, atceraties, kas tas ir.

Viņš sarauca pieri, likdams saprast, ka neatceras vis. Tomēr kaut ko jau sāka atminēties, lēnām, negribīgi laužoties cauri daudzu aizmirstības gadu miglai.

Vinstons Kerbijs negribēja ne ko atminēties, ne zināt. Viņš mēģināja atstumt to visu apziņas tumšākajā nostūrī. Bet tie jau bija zaimi un nodevība … tas jau bija neprāts.

— Cilvēku embriji, — Džobs sacīja, — ceļojumu pārcietuši labi. No tūkstoša tikai trīs nav dzīvotspējīgi.

Vinstons Kerbijs papurināja galvu, kā gainīdams miglu, kas bija apņēmusi smadzenes.

— Visi inkubatori, ser, uzstādīti piebūvēs, — Džobs turpināja. — Mēs nogaidījām, cik ilgi vien bija iespējams, bet tad paņēmām dimensino iekārtu. Ļāvām jums to izmantot līdz pēdējam mirklim. Būtu bijis vieglāk, ja mēs, ser, būtu varējuši to darīt pakāpeniski, taču tas neizdevās. Vai nu dimensino ir, vai tā nav.

— Skaidrs, — Vinstons Kerbijs ar pūlēm izdabūja pār lūpām. — Jūs esat ļoti laipni. Liels paldies.

Viņš piecēlās, sagrīļojās un pārvilka ar roku pār acīm.

— Tas ir neiespējami, — viņš sacīja. — Gluži vienkārši tā nevar būt. Es dzīvoju ar viņiem kopā simt gadu. Viņi ir tikpat īsti kā es pats. Vai dzirdi, viņi bija no miesas un asinīm. Viņi…

Istaba, tāpat kā iepriekš, bija kaila un tukša. Izsmējīgs tukšums. Ļauns izsmiekls.

— Tas ir iespējams, — Džobs maigi teica. — Tā tas arī bija. Viss notiek pēc plāna. Jūs esat šeit un, pateicoties dimensino, tāpat kā iepriekš, pie vesela saprāta. Embriji pārcietuši ceļojumu labāk, nekā bija sagaidāms. Iekārta nav bojāta. Pēc mēnešiem astoņiem no inkubatora sāks ienākt bērni. Tikmēr mēs būsim ierīkojuši dārzus un apsējuši tīrumus. Mājlopu embriji arī ievietoti inkubatoros, un kolonija būs nodrošināta ar visu nepieciešamo.

Vinstons Kerbijs paspēra soli uz galda pusi un pacēla vienīgo šķīvi, kas uz tā atradās. Tas bija viegls plastmasas šķīvis.

— Saki, vai mums ir porcelāns? Vai mums ir kristāls vai sudrabs?

Džobs izskatījās bezmaz vai izbrīnījies, ja vien vispār robots spēj brīnīties.

— Protams, ser, nav. Kuģī mums bija vieta tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Porcelāns, sudrabs un viss pārējais var pagaidīt.

— Tātad es saņēmu trūcīgo kuģa devu?

— Dabiski, — Džobs sacīja. — Vietas bija maz, bet līdzi paņemt vajadzēja tik daudz …

Vinstons Kerbijs stāvēja ar šķīvi rokā un klaudzināja ar to pa galdu, atcerēdamies agrākās pusdienas (gan kuģī, gan pēc nosēšanās), karsto viru zupas bļodā, kurai bija patīkami pieskarties, sārtās, sulīgās ribiņas, lielos, miltainos kartupeļus, kraukšķošās salātu lapiņas, nospodrinātā sudraba mirdzumu, plānā porcelāna liego vizmu …

— Džob, — viņš sacīja.

— Jā, ser?

— Tātad tas viss bija ilūzija?

— Par nožēlošanu, jā, ser. Piedodiet, ser.

— Bet jūs, roboti?

— Mēs visi esam lieliskā stāvoklī, ser. Ar mums ir citādi. Mēs varam raudzīties īstenībai acīs.

— Vai cilvēki nevar?

— Reizēm viņus labāk pasargāt no tās.

— Bet tagad ne?

— Nu vairs nedrīkst, — Džobs teica. — Tagad mums jāskatās īstenībai acīs, ser.

Vinstons Kerbijs nolika šķīvi uz galda un pagriezās pret robotu.

— Iešu uz savu istabu pārģērbties. Ceru, pusdienas drīz būs galdā. Un, bez šaubām, kuģa deva?

— Šodien būs īpašas pusdienas, — Džobs sacīja. — Jezekijs uzgājis ķērpjus, un es pagatavoju veselu katlu zupas.

— Debešķīgi! — Vinstons Kerbijs ar slēptu izsmieklu noteica.

Viņš devās pa kāpnēm uz savu istabu.

Te pēkšņi lejā aizklaudzināja garām vēl viens robots.

— Labvakar, ser, — tas teica.

— Kas tu esi?

— Esmu Zālamans, — robots atbildēja. — Būvēju mazbērnu novietni.

— Vai var cerēt, ka tā būs skaņas necaurlaidīga?

— Ak, nē. Mums trūkst gan materiālu, gan laika.

— Labi, turpiniet vien, — Vinstons Kerbijs sacīja un iegāja istabā.

Tā vispār vairs nebija viņa istaba. Lielās četrkājainās gultas vietā, kurā viņš bija gulējis, atradās lāviņa, un nebija ne paklāju, ne lielā spoguļa, ne atzveltnes krēslu.

— Ilūzija! — viņš teica, bet pats tam neticēja. Tā vairs nebija ilūzija. No istabas dvesa drūmās īstenības dzestrums — īstenības, kuru uz ilgu laiku nav iespējams atvairīt. Būdams mazajā istabiņā viens, viņš atradās aci pret aci ar īstenību — un vēl jo vairāk izjuta zaudējumu. Tas bija bijis ļoti tālas nākotnes aprēķins, tā bija vajadzējis rīkoties … ne aiz žēluma, ne aiz piesardzības, bet skarbas, nepieļāvīgas nepieciešamības dēļ. Tā bija piekāpšanās cilvēciska vājuma priekšā.

Jo neviens cilvēks, pat visvairāk piemērojies, pat nemirstīgais, nespētu izturēt tik ilgu ceļojumu un saglabāt veselu miesu un garu. Lai gadu simteni aizvadītu kosmiskajos apstākļos, vajadzīga ilūzija, vajadzīgi ceļabiedri. Viņi diendienā gādā par drošību un pilnvērtīgu dzīvi. Un tie nevar būt gluži vienkārši cilvēki. Pat ideāli ceļabiedri cilvēki dos ieganstu neskaitāmiem dusmu uzliesmojumiem, kuri galu galā izraisīs nāvi nesošu kosmisko drudzi.

Te var līdzēt tikai dimensino — tā radītie ceļabiedri, kuri piemērojas cilvēka noskaņojumam. Turklāt tiek izveidota optimāla situācija šādam biedriskumam; visu vēlmju piepildīšanās rada tādu drošības sajūtu, kādu cilvēks nav izbaudījis pat normālos apstākļos.

Vinstons Kerbijs apsēdas uz kojas un saka raisīt vaļā smago zābaku saites.

Viņš sprieda, ka cilvēku cilts ir praktiska — tik praktiska, ka krāpj pati sevi, lai sasniegtu mērķi, tik praktiska, ka dimensino iekārtu veido no detaļām, kuras vēlāk, nonākot paredzētajā vietā, var izmantot, ceļot inkubatorus.

Cilvēks labprāt liek uz spēles visu vienīgi tad, ja tas ir nepieciešams. Cilvēks ir gatavs saderēt, ka kosmosā izturēs, nodzīvos apaļus simt gadus, ja vien viņu izolēs no īstenības, — izolēs, ņemot talkā šķietamu miesu, kura patiesībā eksistē tikai elektronikas rosinātās cilvēka smadzenēs.

Līdz šim neviens kuģis, kam ir kolonizēšanas misija, nebija aizkļuvis tik tālu. Neviens cilvēks nebija nodzīvojis ne pusi no šī laika dimensino ietekmē. Taču bija tikai dažas planētas, kur cilvēks varēja likt pamatus kolonijai dabiskos apstākļos, bez milzum lielām, dārgām būvēm, bez īpašiem drošības pasākumiem. Tuvākās planētas jau bija kolonizētas, bet izlūkošana liecināja, ka šī planēta, kuru viņš beidzot bija aizsniedzis, ir sevišķi pievilcīga.

Tāpēc Zeme un cilvēks bija noslēguši derības., īpaši viens cilvēks, ar lepnumu Vinstons Kerbijs sev teica, taču no viņa mutes šie vārdi izskanēja nevis ar lepnumu, bet gan ar sarūgtinājumu. Balsošanas laikā, Vinstons Kerbijs atcerējās, par viņa priekšlikumu bija izteikušies tikai trīs cilvēki no astoņiem.

Un tomēr, neraugoties uz sarūgtinājumu, viņš saprata, kāda nozīme ir paša veikumam. Tas bija vēl viens lēciens, vēl viena uzvara, ko bija guvušas mazās, nerimtīgās smadzenes, kas klaudzināja pie mūžības vārtiem.

Tas nozīmēja, ka ceļš uz Galaktiku ir vaļā, ka Zeme var palikt par augošās impērijas centru, ka dimensino un nemirstīgais var doties ceļojumā uz pašu kosmosa malu, ka cilvēka sēkla tiks aiznesta tālu — saldētie embriji trauksies cauri saltajiem tumsas bezdibeņiem, par kuriem bail pat domāt.

Vinstons Kerbijs piegāja pie nelielas kumodes, sadabūja tīras drēbes un, uzlicis tās uz lāviņas, sāka ģērbt nost savu pastaigas uzvalku.

Kā bija teicis Džobs, viss notiek saskaņā ar plānu.

Māja patiešām ir lielāka, nekā viņš bija vēlējies, tomēr robotiem taisnība: tūkstotim mazuļu būs vajadzīgs liels nams. Inkubatori darbojas, mazbērnu novietne tiek gatavota, aug vēl viena tālīna Zemes kolonija.

Bet kolonijas ir visai svarīgas, viņš domāja, atsaukdams atmiņā to dienu pirms simt gadiem, kad viņš un daudzi citi bija izklāstījuši savus plānus. Tur bija bijis arī viņa plāns, kā, ļaujoties ilūzijām, saglabāt saprātu. Mutācijas rada arvien vairāk un vairāk nemirstīgo, un nav aiz kalniem diena, kad cilvēcei būs nepieciešams viss izplatījums tiktāl, ciktāl vien tā spēs aizsniegties.

Un tieši mutāciju radītie nemirstīgie kļūst par koloniju vadītājiem: viņi dodas kosmosā par ciltstēviem, un iesākumā katrs vada savu koloniju, kamēr tā pati nav nostājusies uz kājām.

Vinstons Kerbijs zināja, ka darba būs gana gadu desmitiem: viņš būs tēvs, tiesnesis, visugud- rais un administrētājs, kaut kas līdzīgs pavisam jaunas cilts vecākajam.

Viņš uzvilka bikses, iebāza kājas tupelēs un piecēlās, lai ieliktu kreklu biksēs. Un pēc paraduma pagriezās pret lielo spoguli.

Un spogulis atradās savā vietā! Ar muļķīgi pavērtu muti viņš izbrīnā raudzījās paša atspulgā. Un spogulī ieraudzīja, ka aizmugurē stāv gulta ar četrām kājām un atzveltnes krēsli.

Viņš pēkšņi pagriezās: gulta un krēsli bija izgaisuši. Pretīgajā istabelē palikusi tikai lāviņa un kumode. Viņš lēnām apsēdās uz lāviņas malas un tik cieši sažņaudza rokas, ka tās sāka trīcēt.

Tā nav taisnība! Tas nevar būt! Dimensino vairs neeksistē.

Tomēr tas ir viņā, paslēpies smadzenēs, tepat blakus, tikai jāpameklē.

Izrādījās, ka to atrast ir pavisam viegli. Istaba uzreiz pārvērtās un kļuva tāda, kādu viņš to atcerējās: liels spogulis, masīva gulta (palūk, viņš sēž uz tās), pūkaini paklāji, mirdzošs bārs un gaumīgi aizkari.

Vinstons Kerbijs centās aizgainīt vīziju, no kāda tāla, tumša savas apziņas kambarīša atsaucot atmiņā domu, ka vīzija jāpadzen.

Taču tā neizgaisa.

Viņš vēl un vēl mēģināja to aizdzīt, tā neatkāpās, un viņš juta, ka vēlēšanās atbrīvoties no vīzijas palēnām slīd projām no viņa apziņas.

— Nē! — viņš šausmās iekliedzās, un šausmas paveica savu.

Vinstons Kerbijs sēdēja mazā, tukšā istabā.

Viņš juta, ka smagi elpo, it kā būtu rāpies augstā, stāvā kalnā. Rokas sažņaugtas dūrēs, zobi sakosti, krūtis norasojušas aukstiem sviedriem.

Bet būtu bijis tik viegli, viņš domāja, tik viegli un patīkami slīdēt atpakaļ miera un īstas, sirsnīgas draudzības atmosfērā, kur nav neatliekamas nepieciešamības kaut ko darīt.

Taču viņš nedrīkst tā rīkoties, jo darbs gaida. Kaut tas šķiet nepatīkams, garlaicīgs, pretīgs, — tik un tā jāpaveic, jo šī nav tikai vēl viena kolonija. Tas ir lēciens uz priekšu, taisns ceļš uz zināšanām, tā ir pārliecība, ka cilvēku vairs nesaista ne laiks, ne attālums.

Tomēr jāatzīst, ka briesmas ir milzīgas; cilvēks pats nespēj no tām norobežot savu saprātu. Ir jāpaziņo visi šīs slimības klīniskie simptomi, lai uz Zemes to izpētītu un atrastu tai pretindi.

Kas tas īsti ir — dimensino blakuscfekts vai tiešas sekas? Jo dimensino vienīgi palīdz cilvēka smadzenēm, turklāt visai apbrīnojamā veidā: rada kontrolējamas halucinācijas, kas atspoguļo vēlmju istenošanos.

Acīmredzot simt gados cilvēka smadzenes ir tik pamatīgi apguvušas halucināciju radīšanas tehniku, ka ir zudusi vajadzība pēc dimensino.

Par visu jātiek skaidrībā. Viņš bija devies ilgāka pastaigā, un daudzajās vientulības stundās ilūzija nebija zaudējusi spilgtumu. Bija vajadzīgs pēkšņs klusuma un tukšuma šoks parasto sirsnīgo apsveikuma vārdu un smieklu vietā, lai izkliedētu ilūziju miglu, kura bija viņu apņēmusi tik daudzus gadus. Un pat tagad ilūzija tepat vien bija, tā iedarbojās uz psihi, uzglūnēja viņam no katra stūra.

Kad tā sāks izbālēt? Kas jādara, lai pilnīgi no tās atbrīvotos? Kā padarīt neesošu to, pie kā viņš bija radinājies veselus simt gadus? Ar ko tas draud … vai apziņa spēs tikt tam pāri jeb vai atkal negribot nāksies aiziet no drūmās īstenības?

Viņam jābrīdina roboti. Jāaprunājas ar tiem. Jāparedz kāda ārkārtēja rīcība, ja gadījumā atgriezīsies ilūzija, jāparedz izšķiroši pasākumi, ja nāksies pasargāt viņu pat pret paša gribu.

Un tomēr būtu labi iziet no istabas, nokāpt lejā pa kāpnēm un ieraudzīt, ka pārējie gaida viņu, vīna pudeles atkorķētas, sarunas jau aizsāktas …

— Izbeidz! — Vinstons Kerbijs iesaucās.

Jāizmet ilūzija no galvas — lūk, kas jādara.

Nedrīkst pat domāt par to. Ļoti daudz jāstrādā, lai neatliek laika domām. Stipri jānogurst, lai iekristu guļvietā un tūdaļ aizmigtu ciešā miegā.

Vinstons Kerbijs atminējās, kas īsti darāms: jāuzrauga inkubatori, jāsagatavo augsne dārziem un tīrumiem, jāapkalpo atomģeneratori, jāsagādā lietaskoki celtniecības darbiem, jāizpēta un jāatzīmē kartē apkārtējā teritorija, kapitāli jāizremontē kuģis un ar robotiem jāsūta uz Zemi.

Viņš domāja tikai par to. Paredzēja arvien jaunu darāmo. Plānoja to daudzām dienām, mēnešiem un gadiem uz priekšu. Un beidzot izjuta apmierinājumu.

Viņš pilnīgi valdīja pār sevi.

No lejas atskanēja balsis, un domu pavediens pārtrūka.

Viņu sagrāba bailes. Pēc tam tās izgaisa. Uzliesmoja prieks, un viņš strauji devās uz durvīm.

Kāpnēs apstājās un pieķērās pie margām.

Smadzenes sacēla trauksmi, un prieks pagaisa. Palika vienīgi skumjas, neizturamas, drausmīgas skumjas.

Viņš pārredzēja daļu apakšstāva istabas, redzēja paklāju uz grīdas. Redzēja aizkarus, gleznas un atzveltnes krēslu, rotātu ar zelta inkrustācijām.

Vinstons Kerbijs ievaidēdamies apsviedās apkārt un aizbēga uz savu istabu. Viņš aizcirta durvis un atbalstījās pret tām ar muguru.

Istaba bija tāda, kādai tai pienācās būt, — kaila, nabadzīga, auksta.

Paldies dievam, viņš domāja. Paldies dievam!

No lejas atskanēja saucieni:

— Vinston, kas jums noticis? Nāciet taču ātrāk.

Un cita balss:

— Vinston, mēs svinam svētkus! Galdā gluži jauns sivēntiņš!

Un vēl viena balss:

— Ar ābolu mutē!

Vinstons Kerbijs neatbildēja.

Gan jau tie pazudīs, viņš domāja. Tiem jāpazūd.

Taču, vēl to domājat, viņam jau nepārvarami gribējās atvērt durvis un mesties lejā pa kāpnēm. Uz turieni, kur viņu atkal gaidīja miers un vecie draugi …

Vinstons Kerbijs juta, ka viņa rokas aiz muguras tik spēcīgi spiež durvju kliņķi, it kā būtu pie tā piesalušas.

Viņš izdzirda soļus kāpnēs un balsis, draugu laimīgās balsis. Tie nāca viņam pakaļ.