Nākotnes piezīmes

Ceturtā nodaļa

Šodien ir mana pēdējā īstā diena. Rīt ap šo laiku es jau atradīšos anabiozes stāvoklī. Gribētos vēl mazliet atlikt, bet vairs nevar: mans stāvoklis katastrofāli pasliktinās. Jau ir grūti staigāt, hemoglobīna procents pazeminājies līdz trīsdesmit pieci. Neuzskaitīšu drīzo beigu simptomus un pierādījumus — tas nevienam nav vajadzīgs.

Viss ir izlemts

Pēdējās divās dienās es pārlasīju savas piezīmes. Tagad viss izliekas naivs un smieklīgs. Sākumā es domāju tikai par vienu — izteikties, atvieglināt smagumu dvēselē. Bet pēc tam aizrāvos. Piezīmju raksturs pretendē uz literatūru, un šur tur sagrozīta patiesība. Dažas sarunas bija notikušas dažādos laikos. Tātad zemapziņā man bija mitusi godkārīga doma: kļūt slavenam. Apmēram tā: «Zinātnieka varoņdarba vēsture.» Bet pati būtība ir patiesa.

Pietiek par to. Laika maz. Atdošu piezīmes Ļubai.

Lai glabā.

Man vēlreiz ir jāpaskaidro savas rīcības iemesli. Atklāti un bez jebkāda izpušķojuma, lai vēlāk nebūtu nekādas aplamas spriedelēšanas.

Esmu noguris slimot un baidos pirmsnāves ciešanu. Esmu pārdzīvojis trīs saasināšanās periodus un vairāk nespēju. Turpretī te nekas nedraud.

Tas būs interesants mēģinājums. Zinātniska «interese» spēcīgi nostabilizējusies manī. Protams, es nepielīdzinu sevi īstiem varoņiem, kuri pakļāvuši sevi riskantiem mēģinājumiem, kas nereti beigušies ar nāvi. Esmu slims un lemts nāvei.

Bet interese ir.

Man šķiet interesanti pamosties un paskatīties, kāda izskatīsies pasaule pēc dažiem gadu desmitiem.

Eksperiments var dot labumu cilvēkiem Es nepārvērtēju nozīmi, bet kaut ko tas dos.

Visai reti cilvēka rīcību nosaka tikai viens vienīgs motīvs. Parasti to ir vairāk, turklāt ne visi no tiem ir apzināti. Es nezinu, kādā secībā jāizkārto uzskaitītie punkti. Svarīgi arī tas, ka man ļoti maz personisko sakaru šai pasaulē. Es mīlu Ļubu, bet pēdējā laika esmu atsvešinājies arī no viņas. Uz visiem tagad skatos it kā no malas, pat pats uz sevi. Ja man būtu bijis ļoti žēl kādu pamest, tad droši vien būtu vilcis līdz galam.

Jūtos vainīgs Ļubas priekšā, ka ar šo mēģinājumu sagādāšu viņai jaunas ciešanas. Taču rīkoties citādi nevaru.

Ir cerības, ka mēģinājums būs veiksmīgs un es pamodīšos. Izredzes ir ļoti niecīgas, tāpēc ka daudz kas ir pilnīgi neskaidrs, un mums nebija laika pārbaudīt. Attiecībā uz sevi es tās novērtēju apmēram ar desmit procentiem. Saprotams, ka šis skaitlis nav pierādāms.

Diemžēl sagatavošanās mēģinājumam nav pabeigta, un tas palielina risku. Būtu vajadzīgi vēl daži mēneši, bet to nav. Neviens mēģinājums ar suņiem neizdevās pilnīgi. No pieciem trīs pamodās, taču vēlāk aizgāja bojā dažādu iemeslu dēļ. Nepieciešama ilgstoša paralēla asinsrite, kuru mēs pagaidām nespējam apgūt. Tāpat mēs nepaguvām pārbaudīt augstspiediena kameru, jo abi pēdējie suņi, kurus mēs atmodinājām kamerā, nobeidzās nejaušu kļūdu rezultātā.

Tas viss mani ne sevišķi uztrauc, jo mani skolnieki vēl varēs izstrādāt līdz galam atmodināšanas režīmu vēlāk. Viens ir skaidrs — vajadzīga automātika, kas pilnīgi vadītu dzīvības procesus, jo, vadot ar roku, risks kļūdīties ir ārkārtīgi liels, kā tas jau mēdz būt jebkurā sarežģītā pasākumā.

Pietiek par to. Nav nekādas jēgas tagad rakstīt par tehniku un zinātni. Laika ir pārāk maz Atnāks puiši, vēl daudz kas jāpārrunā. Bez tam slimība un sagatavošanās mani ļoti novārdzinājusi.

Gribētos kaut ka rezumēt nodzīvoto dzīvi, bet jūtu, ka nekas pratīgs nesanāks.

Pats galvenais bija zinātne. Nezinu, kā citiem (acīmredzot ir dažādas pakāpes), bet man bija liela bauda meklēt, minēt, radīt. Vēl tagad es ar lielu gandarījumu atminos jauko noskaņu pēc veiksmīgiem atklājumiem. Iespējams, ka tāds es kļuvu tāpēc, ka dzīves citas puses man nebija sevišķi veiksmīgas.

Savā laikā Pavlovs jauniem zinātniekiem veltīja lieliskus vārdus. Ja nemaldos, viņš iesāka tā: «Esiet drosmīgi…» Tālāk esmu aizmirsis.

Jocīgi, ka man gribas aģitēt jaunatni nodoties zinātnei. «Pirms nāves es jums iesaku!» Allaž esmu novērojis, ka man piemīt zināma tieksme uz frāzēm.

Droši vien jaunrade ir pati cilvēciskākā iezīme.

Tikai nevajag padoties jebkurai ilūzijai. Ikviena jaunrade sagādā prieku, pats radīšanas process, bet zinātniekiem jāatceras: kāpēc un kā labā? Ārkārtīgi liela atbildība tagad uzlikta zinātniekiem.

Es daudz tiku domājis, runājis ar kolēģiem, ar draugiem par zinātnes virzieniem. Tie visi ir svarīgi, bet varbūt dažādās pakāpēs, paturot vērā, ka pasaulei draud reālas briesmas. Vairāk jāpētī psiholoģija un socioloģija, lai iemācītos vadīt cilvēkus un sabiedrību.

Jāizstrādā tādi cilvēka uzvedības principi, kas līdz minimumam samazinātu draudus citu brīvībai. Nē, es netaisos sludināt visaptverošu mīlestību, lai gan arī tas būtu ļoti labi. Diemžēl cilvēka daba nepanes to. Bet vismaz nevajag slavināt vardarbību. Droši vien ar speciālu analīzi iespējams atrast morāles un ētikas jēdzienu kvantitatīvo izteiksmi. Tos var modelēt. Zinātniekiem jādomā par šīm problēmām, jo parastie cilvēki dzīvo šaidienai un tikai baiļu pilni veras debesīs: baidās bumbas.

Zinātnieki radījuši pasaulei draudus, viņiem jāatrod arī izeja.

Pirms beigām man radusies nepārvarama vajadzība pamācīt cilvēkus, kā jādzīvo. Lai man piedod, es zinu, ka tas ir smieklīgi. Pats esmu dzīvojis slikti un nepareizi. (Bet to vairs nav iespējams izlabot. Pārāk vēlu apjēdzu!) Gribēju uzskaitīt savus padomus dzīvajiem, bet iznākuši banāli baušļi. Lai gan par tiem aģitējušas visas reliģijas, tomēr nekada labuma tas nav devis. Acīmredzot pati sabiedrības organizācija to nav sekmējusi. Tagad viss aizgājis pārāk tālu, ja jau ir apdraudēta pati dzīvības eksistence uz planētas. Un skaidrs, ka nav nekādas jēgas nodarboties ar vainīgo meklēšanu.

Nav jāmeklē tas, kas cilvēkus šķir, bet gan tas, kas tos vieno.

Vairāk man nav ko teikt. Un nav jau arī man nekādu tiesību dot cilvēkiem padomus.

Jābeidz, lai gan man vienkārši ir bailes pielikt punktu. It kā iesist naglu paša zārkā.

Es pārlasīju, un man kļuva mazliet kauns: uzpūsts stils, pamācības.

Pravietis.

Vairāk tā nedarīšu.

Pats labākais ir — beigt.

Visumā, es esmu gatavs.

… Akadēmijas Prezidijam

Fizioloģiļas institūta

Dzīvības funkciju matemātiskās

modelēšanas laboratorijas vadītāja

prof. I. N. Prohorova

ZIŅOJUMS

Tā kā mans veselības stāvoklis ir pilnīgi bezcerīgs, esmu nolēmis pakļaut sevi ilgstošai anabiozei, izmantojot šim nolūkam mūsu laboratorijā izveidoto dzīvības funkciju mākslīgās regulēšanas iekārtu. Es netiku savlaikus lūdzis atļauju šim mēģinājumam, jo baidījos, ka nesaņemšu to. Visi mēģinājuma dalībnieki — mani palīgi, kā arī klīniskās slimnīcas ārsti — deva man solījumu visu sagatavošanas periodu nekā neizpaust par mēģinājumu. Viņi nekur nav vainojami, jo tikai izpildīja manu lūgumu.

Ceru, ka šis mēģinājums nesīs labumu zinātnei. Ilgstoša anabioze būs nepieciešama ilgos kosmiskos ceļojumos. Iespējams, ka tai būs terapeitisks efekts dažu smagu slimību gadījumos. Pagaidām šīs metodes visas iespējas vēl grūti paredzēt.

Diemžēl mums jāsāk mēģinājums, kamēr iekārta vēl nav pilnīgi pabeigta. Atlikt to vairs nav iespējams, jo mana slinība progresē pārāk strauji. Šai sakarā lūdzu darbu turpinājumā paredzēt pasākumus, kuru rezultātā būtu iespējams

A) vadīšanu pilnīgi automatizēt;

B) izveidot ub aprobēt organisma iekšējās vides optimālo apstākļu uzturēšanas uzdevumam pakļautu automātiskās vadīšanas programmu un aparatūru ievadīšanai anabiozē un izvadīšanai no tās.

Atbildību par šiem darbiem var uzlikt iekārtas galvenajam konstruktoram J. N. Sitņikam.

Tā kā iekārtas apkalpei nepieciešami zināmi štati, jo automatizācija vēl nav pilnīga un droša, lūdzu šim nolūkam paredzēt nelielu skaitu darbinieku modelēšanas laboratorijas sastāvā, kas ir atbildīga par mēģinājumu.

Laboratorijas darbu vispārīgo virzienu lielas analogmašīnas radīšanā, kura modelētu iekšējo orgānu funkcijas un mijiedarbību normā un akūtu traucējumu gadījumos, uzskatu par praktiskai medicīnai visai perspektīvu un vajadzīgu. Tāpēc ieteicu plānot šos darbus nākošajiem gadiem, saistot tos ar klīnikas praktiskajām vajadzībām. Šīs laboratorijas vadību lūdzu uzticēt J. N. Sitņikam. par viņa vietnieku ieceļot V. P. Pļašņiku. Lūdzu galīgi izlemt jautājumu par laboratorijas nodošanu Kibernētikas institūtam un tās pārbazēšanu uz klīniskās pilsētiņas teritoriju.

Lūdzu uzturēt mani anabiozes stāvoklī tik ilgi, kamēr tiks atklāta un pārbaudīta leikožu efektīvas ārstēšanas metode. Protams, Prezidijs var pārtraukt mēģiģinājumu jebkurā brīdī, taču lūdzu ņemt vērā manu noteikto vēlēšanos, lai, mēģinājumu priekšlaicīgi pārtraucot, es netiktu pamodināts.

Manu dzīvokli lūdzu uz laiku nodot V. P. Pļašņika rīcībā, bet bibliotēku — laboratorijai.

Prof. Prohorovs