Nākotnes piezīmes

Otra nodaļa

Laboratorija. Pulkstenis vienpadsmit. Es aizkavējos mājā: naktī vēlu apsvēru vakardienas ideju par anabiozi. Tā kļuvusi man par parastu zinātnisku problēmu. Labi. Vienalga, iznāks vai neiznāks, bet vismaz ļaus aizmirsties.

Soļoju pāri pagalmam. Ēka celta pirms kara. Trīs stāvi. Kādreiz tā likās visai ideāla, bet tagad — šaura un neērta. Modernai zinātnei vajadzīgas ne tikai sienas vien. Laboratorijas tiek celtas kā rūpnīcas: kopā ar tehnoloģisko iekārtu.

Cik žēl, ka nesagaidīšu jauno celtni. Tagad ir slikti: mēģinājumus veicam apakšā, pārdomājam otrajā stāvā, bet «sametinām» puspagrabā.

Kāds asprātis teicis, ka iestādes pārdzīvo uzplaukumu, kamēr atrodas vecās un sliktās ēkās. Tikko uzceltas pilis, tā iestājas pagrimums. Ar to es pastāvīgi mierinu savus puišus, kad viņi sūdzas par neērtībām.

Bet ja nu viņi bez manis neuzplauks?

Kauns.

Vestibilā stāv pingponga galds. Kaut kādi dīkdieņi jau no agra rīta sit bumbiņu. Liekas, no elpošanas fizioloģijas sektora. To sauc par fizkultūras pauzi. Speciāli izdomāja slaistiem.

Cik tumšs gaitenis.

Lūk, mūsu spārns: pa trim istabām katrā pusē. Visas durvis vaļā. Patīkami skatīties, ka darbs kūsā: cilvēki steidzas šurp un turp. Nerīko, palaidņi, vingrošanu, ignorē rīkojumus.

Es šodien jūtos kā viesis: uz visu raugos no malas un citām acīm.

— Laburītu, Ivan Nikolajevič!

Pirmais sveicinājums: Glaša, apkopēja, nes spaini.

Pilnu — tas uz laimi.

Sveicināta, Glašas krustmāt! Kā jūtaties?

— Slikti. Atkal noteka operāciju zālē aizsērējusi, stiepju ar spaiņiem.

Pati vainīga: vienmēr grasās bērt gružus kanalizācijā…

Pirmā operāciju zāle: tur notiek Semjona mēģinājums ar izolētu nieri.

— Labrīt, biedri!

Visi atņem sveicienu. Tomēr patīkami redzēt smaidus un siltus skatienus, Pagaidām vēl neviens nezina.

Te jau arī viņš, mans vietnieks.

— Ivan Nikolajevič, mēs ņemam nieres raksturojumus hipoksijas apstākļos.

— Ļoti labi.

Faktiski — ne visai. Šis Semjons nekādi nevar saprast jauno tehnisko pieeju mēģinājumiem: jākontrolē maksimums «ieeju» — arī es, sekojot Juram, tagad saucu tā visas ārējās vides ietekmes uz sistēmu.

— Semjon Ivanovič, kāpēc tad jūs temperatūru neesat nostabilizējuši? Tikai 30 grādu.

— Siltummainis sabojājās. Mēs nolēmām strādāt tāpat.

— Žēl. Tik sarežģīts mēģinājums un izrādīsies velts.

Blisina acis, un viss. Kas viņam ko teikt?

Redzu: centrā uz paliktņa niere caurspīdīgā traukā. Tai pievienotas divas gumijas caurules no mašīnas — mākslīgās asinsrites aparāta, pie kura sēž «mašīnists» Sima un ļoti norūpējies griež aparāta kloķus. No gumijas caurulēm, mašīnas un nieres stiepjas vadi uz kaktu pie sarežģīta, trīs stāvos izkārtotu elektronu aparātu kompleksa. Tur komandē divi tehniķi: Miša Samohins un Ļena Ganža. Viņi ir pavisam jauni, šogad beidza tehnikumu.

— Cik parametru tad jūs kontrolējat šodien?

Liekas, ka Semjons apjuka. Inženieris Koļa Gulijs — es zinu, viņš te visu pārzina, — veras viņā kā nožēlodams. Viņš atbild:

— Mēs nepārtraukti pierakstām asinsspiedienu ieejā un izejā, O₂ un CO₂ saturu. Bez tam nosakām PO₂ pašas nieres audos. Bioķīmija dod mums analīzes pēc 30 minūtēm.

Viņš uzskaita: adrenalīns, organiskās skābes, sārmu rezerves, aminoskābes, pH un daži fermenti. Un, saprotams, urīna daudzums un sastāvs.

— Bet kāpēc jūs nenostabilizējāt temperatūru?

— Mēģinājuma sākumā sāka tecēt siltummainis, es …

Viņš apklusa, negrib iegāzt priekšniecību.

Semjons:

— Mēģinājumus turpināt pavēlēju es. Žēl bija pārtraukt, kad niere jau bija izolēta.

— Labi, Turpiniet. Ja jau reiz tā noticis, es jūs palūgšu pasekot nieres darbībai speciālas atdzesēšanās apstākļos.

Tas ir vajadzīgs man. Manas nieres būs pavisam aukstas un diez vai darbosies. Bet tas jau arī nav tik svarīgi: ir speciāls aparāts …

Katrs aizņemts ar savu darbu. Atmosfēra mierīga. Pret Semjonu viņi, liekas, ir vienkārši vienaldzīgi. Bet pret mani? Kā nekā labs priekšnieks. Nepiesienos sīkumiem. «Es jums ieteiktu», «Es jūs lūdzu izdarīt to un to». Man ir neērti pavēlēt. Tas bieži kaitē disciplīnai. Ne visi prot novērtēt labu izturēšanos.

— Kā darbojas jaunais «analogkoda» aparāts? — To es saku Koļam. (Ko es zinu par viņu? Tikpat kā neko.)

— Liekas, ka labi. Re, ko tas dod.

Rāda papīra rituli, kas viss pilns ar skaitļu rindām. Skaidras acis.

— Tagad mēs varam tieši ievadīt informāciju mašīnā.

— Tātad jums paliks brīvs laiks, kas bija jāpatērē līkņu apstrādāšanai? Es gribētu palielināt jums slodzi.

Entuziasmu sejās es neredzu. Viņi daudz strādā un bija cerējuši uz atvieglinājumiem. Nē, nevar. Mīļie biedri, jūs nezināt, cik tas ir nepieciešams. (Bet viņiem varbūt nav nepieciešams? Diez vai Semjons būs pratis viņos izraisīt entuziasmu.)

Koļa:

— Bet vēl jasarunā par mašīnu. Mums jau ir daži neapstrādāti mēģinājumi.

— Pacentīšos sarunāt. Tomēr nākošajā nedēļā jums būs jātiek galā ar trim un nevis diviem mēģinājumiem. Semjon Ivanovič, es jums pastāstīšu programmu. Un jums, Koļa, arī.

Semjons prot tikai izolēt nieri sunim. Eksperimentētājs viņš ir labs. Izgājis skolu. Bet elektroniku nav apguvis.

Es varu iet prom. Gribētos pateikt siltus vārdus, bet neprotu. Tas liksies smieklīgi.

Eju uz citu istabu. Zinu, ka tur jābūt mēģinājumam sirds un asinsvadu sistēmas raksturojuma pētīšanai. Jauna metodika.

Kas par ansambli! Operē Igors un Vadims, bet Jura ņemās pie aparātiem. Viņi nepamana mani.

— Labrīt !

— Labrīt, Ivan Nikolajevič! Jūs esat atnākuši pašā laikā. Mēs gribam izolēt sirdi kopa ar plaušām, lai pilnīgi nogrieztu nervu ceļus pie tam, bet saglabātu asinsvadu un iekšējo orgānu nervu regulāciju.

— Nu un?

— Bet mums nekādi neizdodas izolēties no barības vada un mugurkaula. Daudz sīku asinsvadu. Parādiet mums!

To saka Vadims. Viņš nekad nekautrējas palūgt.

— Labi. Tūlīt pārģērbšos.

Es gan nebiju taisījies operēt, bet nu esmu priecīgs.

Blakus istabā, kur glabājas dažnedažāds inventārs, uzvelku baltas bikses un kreklu. Labi izgludināts. Par to parūpējusies Juļa, vecākā laborante.

Man patīk operēt» Tiesa, patlaban ir mēģinājums bez aseptikas ievērošanas, taču tik un tā man gribas, lai būtu tīri un skaisti.

Mazgāju rokas. Uzvelku halātu un cimdus. Visi pārtraukuši darbu un gaida. Vienīgi Jura un divi palīgi joprojām noliekušies pie aparātiem. Acīmredzot kaut kas nav kārtībā. bet drīz jau jāsāk pieraksti. Vadims pamet ar aci.

— Tehnika iegāž.

Acis pašam draiskas. Jautrs.

— Nekas, kaut kā tiksim galā.

Suns guļ, pārgriezts gandrīz vai uz pusi. Operācija ir smaga: jāizolē sirds kopā ar plaušām no blakus esošajiem orgāniem, arteriālajā un venozajā gultnē jāieslēdz speciāla ārēja caurulīšu un rezervuāru sistēma, kas ļautu patvaļīgi regulēt sirdsdarbību. Turklāt smadzeņu apgāde ar asinīm nedrīkst tikt pārtraukta ne sekundi, lai netiktu traucēta visa organisma inervācija. Bez tam artērijās un vēnās jāievada daži adapteri.

Operēt mani iemācīja karš. Tur bija īsta ķirurģija. Bet, starp citu, ķirurgi veltīgi ceļ degunu gaisā: operēt suni ir grūtāk nekā cilvēku. Lūk, piemēram, šīs plaušu vēnas, — tās ir tik sīciņas, ka tā tik skaties, lai nesaplīst.

Manas kustības ir precīzas un veiklas. Patīkami. Un puišiem arī prieks, es redzu. Viņi prot labi asistēt. Jo es taču viņus iemācīju operēt. Vai viņi ir pateicīgi? Tu gaidi pateicību?

— Jura, cik kanālus jūs varēsiet šodien pierakstīt?

— Domājam, ka desmit, bet divi nedarbojas. Būs jāaprobežojas ar mērīšanu.

— Tas ir slikti, Jurka. Pats šefs iesaistījies darbā, bet tu neesi nodrošinājis tehniku.

Vadimam deguns garš un uzacis melnas. Kaukāzietis viņš, vai? Uzvārds Pļašņiks — ukrainis? Odesietis? Tur reiz esot sajaukušās visas nācijas.

Nu tā, pats grūtākais ir pāri. Sirds darbojas teicami, tā pat nepamanīja, ka mēs caurulīti ievadījām aortā un asinis plūst cauri mērītājam.

— Juļa, heparīnu ievadījāt?

— Jā.

— Liekas, asinis nekur nesūcas.

Tas ir svarīgi: jānosien visi sīkākie vadiņi. Asinis vairs nespēj sarecēt, bet mēģinājums ilgst daudzas stundas.

— Cik daudz asiņu jums ir sagatavots?

— Mēs sagādājām tikai divus litrus, vairāk nav donorsuņu.

— Slikti.

— Ivan Nikolajevič, jūs taču zināt, kā strādā mūsu vivārijs. Paši pērkam suņus.

— Vai arī zogam.

Es klusēju. Nav manā varā nokārtot vivārija darbu. Bet Jura ir sašutis.

— Sadot šim Švečikam partijas sapulcē. Tāds blēdis.

— Ir jau mēģināts. Nez kadeļ priekšniecība viņu iemīļojusi.

— Stāsta, ka viņš esot izdarījis kādus pakalpojumus lvanam Petrovičam.

— Vadim, nerunājiet tā. Jūs taču nezināt, vai tas ir tiesa vai nav (To sakot, es aizstāvu direktoru. Nedomāju, ka viņš būtu tā pazemojies. Bet galu galā, velns viņu rāvis. Tas nav galvenais.) Un spēku arī maz, Vadim Vai tiešām ir vērts tos izšķiest par niekiem.

— Nedrīkst atteikties no principialitātes pat sīkumos. Ivan Nikolajevič. Un bez tam — kā atrast robežas starp sīkumiem un svarīgo?

— Jums, Vadim, viss liekas vienkārši.

— Protams. Švečiks paliek Švečiks, šaubas te pilnīgi nevietā.

— Bet vai par Ivanu Petroviču, kas it kā uz viņa izdarībām skalās caui pirkstiem, jūs arī varat izteikties tikpat kategoriski?

Vadims ir mazliet apmulsis.

— Nu kur tad paliek jūsu principialitāte? Ja Švečiks ir nelietis, vai tad viņa aizbildnim arī jābūt tādam? Pēc formālās loģikas likumiem.

— Man jāpadomā. Bet zināms pamats tam ir.

Man patīk viņa dedzība un tiešums. Igors met viņam ar acīm, lai viņš apklustu. Politiķis. Kā nekā es taču esmu šefs.

Mēs turpinām strādāt. Tas ir, mēs darām darbu, kas prasa lielu precizitāti. Nosienam vissīkākos asinsvadus. Galva brīva, tā ka var domāt. Atsevišķās ar darbu saistītās replikas neskaitās.

— Manuprāt, Vadim, jums nekaitētu padomāt arī par to, ka ne jebkura principialitāte ir svētiga.

— Kā tad tā?

— Nu tā, visam ir savs mērs. No dažas principialitātes nesagaidīsi nekā laba. Apstākļi tai neeksistē. Tikai kails princips. Bet pierādījumus savai taisnībai tā meklē sevī pašā un spēkā. Šāda principialitāte ir veikla uz secinājumiem. Un uz izrēķināšanos.

— Droši vien jums taisnība, Ivan Nikolajevič. Tomēr baidos, ka no jūsu spriedumiem līdz šitādu Švečiku attaisnošanai ir tikai viens solis. Un vispār: ievērot mēru ir labi, bet kaut tikai šī ievērošana neizvēršas par parastu gļēvumu un vājumu. Viss ir jānovērtē, jāapsver, par visu jāšaubās, bet ar rīcību, ar secinājumiem, kā jūs sakāt, pa to laiku jānogaida. Un pēc tam var pavisam izlocīties.

Tas jau nu tieši tēmēts uz mani. Var arī sadusmoties. Bet negribas.

— Jura, jūs esat kibernētiķis. Izsakieties jūs!

Viņš ir mazliet apmulsis. Pat nosarcis. Juras simpātijas ir Vadima pusē. Viņi visi uzskata mani par pārliecīgi korektu un pabailīgu.

— Mums, tehniķiem, ir darīšana ar vienkāršiem jēdzieniem, kur skaitļu jēga ir skaidra. Es vēl nezinu, ka salīdzināt sarežģītus jēdzienus no ētikas, politikas vai filozofijas sfēras, bet domāju, ka var.

— Zādzība paliek zādzība: vienalga, vai esi nozadzis kapeiku vai miljonu.

Kāds klusītēm izmeta:

— Tikai nez kāpēc soda dažādi.

Visi ieinteresējās par strīdu, un tas sāk traucēt darbu. Jābeidz, lai gan liekas, ka man nav izredžu viņus pārliecināt. Viņi spriež pārāk kategoriski. Pacentīšos.

— «Teic, kas labi ir, un teic, kas slikti?» Atcerieties, kā tas ir Majakovskim. Fizioloģiski labi nav nekas cits kā patikas centra kairināšana. Visa cilvēka darbība ir programmas. Ja tās tiek izpildītas, ir labi. Ja ir kavēkļi — slikti. Dzīvniekiem programmas ir instinkti, bet cilvēkam pievienojas morāle, ētika, uzvedības normas. Tās nav vienādas, — ir šķiras, reliģijas, filozofijas, zinātne. No tā izriet dažāds rīcības novērtējums, dažāds labais un ļaunais. Sabiedrība nosaka to ar kriminālkodeksu, bet atsevišķs cilvēks — ar pārliecībām, kuras stipri deformē subjektīvisms — tās ir atkarīgas no «dzīvnieciskajām» programmām — no mīlestības, izsalkuma, godkāres … Labā un ļaunā kritēriji, kādi pieņemti sabiedrībā, ir labi tikai tad, kad nodrošina tai stabilitāti un pilnveidošanos. Un cauri. Ar to, pēc manām domām, mūsu strīds ir jāpārtrauc, citādi mēģinājums būs pagalam.

Kamēr es runāju, neviens vairs nestrādāja — vieni aiz intereses, citi aiz cienības.

— Ivan Nikolajevič, mēs vēl pastrīdēsimies ar jums.

— Protams. Es būšu ļoti priecīgs.

Jāpārrunā šie jautājumi ar Ļoņku. Cilvēks līdz pašam pēdējam mirklim jūt interesi par abstraktām problēmām.

Mēģinājuma ķirurģiskā daļa pabeigta. Es tīksminos: iznāca labi. Sirds kopā ar plaušām pilnīgi izolēta un brīvi guļ pleiras dobumā, ar ķermeni tās vieno tikai aorta un dobās vēnas, kurās iespraustas caurulītes. Adapteri pievienoti.

— Pārtrauciet narkozi, Mila. Pilnīgi izslēdziet oksidulu.

Skatāmies. Pēc dažām minūtēm suns sāka kustēties un vērt acis vaļā. Tātad tas ir dzīvs, tā smadzenes turpina pārvaldīt organismu. Izņemot sirdi.

— Kā ar aparatūru? Vai var mērīt? Un pierakstīt?

— Jā.

— Kur ir mēģinājumu programma?

Man pasniedz garu lapu, uz tās atzīmētā slodžu un mērījumu secība. Pavisam paredzēti septiņi mēģinājumi ar gandrīz divsimt mērījumiem. Darbs kādām sešām stundām. Protams, ja suns nenobeigsies. Mainot asins pieplūdumu pa vēnām un pretspiedienu aortā, tiks noteikta sirds jauda.

Programma ir laba. Šādas programmas pēc analoģijas ar mašīnu izmēģinājumiem sastādīt iemācīja Jura.

— Igor, Vadim, Jura, lūdzu, ienāciet tā ap diviem pie manis kabinetā. Jāapspriež daži jautājumi.

Pārģērbjos un eju uz kabinetu.

Mazliet tā ka žēl, ka saruna palika nepabeigta. Labais un ļaunais, bet kuru gan tas interesē? Daudzi dzīvo, kā pagadās. Dažkārt labprāt paspriedelē un pastrīdas, bet tikai tā, lai pavingrinātu smadzenes. Visi cēlie darbi tiek paveikti darba laikā — no deviņiem līdz pieciem. Skolotājs māca bērnus, ārsts ārstē slimniekus, izpildkomitejas priekšsēdētājs pieņem apmeklētājus. Bet reti kāds nogrimst pārdomās par labā un ļaunā problēmu. Un arī man tā ir abstrakta problēma. Nodarbojos ar saviem mēģinājumiem — tas ir man pašam, bet sarunas par sabiedrību — tikai tā, «štātei». Tas viss ir bēdīgi.

Rādās, ka neviens vēl nezina par manu nelaimi Netiku redzējis skatienus. Labi ir strādāt cilvēkos: domas par nāvi kaut kur aizklīst.

Bet tagad tās atkal sāk rēgoties. Jāpadzen! Nespēju.

Kabinetiņš man mazītiņš, bet mājīgs. Modemā un senlaicīgā sajaukums.

Mapes uz galda. Manuskripti, raksti, disertācijas. Zinātne. Es par to neesmu augstās domās. Viss izmainījies sīknaudā Zeltrači rokas sēklu smiltīs, meklē zelta kripatas. Nav manāmi centieni aptvert visu ar vienu skatienu — no atoma līdz sabiedrībai. Vai varbūt enciklopēdisti vairs nav iespējami? Varbūt tie ir pat smieklīgi…

Vai nevajadzētu veltīt palikušo gadu pārdomām par labo un ļauno?

Diez vai izdomāšu kaut ko prātīgu.

Labāk pie lietas.

Dienā viss izskatās citādi. Nāve kaut kur atkāpusies, un es tai tagad neticu. Anabiozes problēma skatāma tīri zinātniskā plānā — nevis es gulēšu sarkofagā, bet cits.

Lūk, piezīmju manuskripts. Rita darba auglis. Puišiem es to, jādomā, vēl nedošu

Un vispār, ko es gribu viņiem pateikt?

«Es esmu slims. Lūdzu, bez činkstēšanas.» Strādāt intensīvāk — gribu redzēt rezultātus. Par vietnieku pašreiz nerunāšu. Un par anabiozi arī ne. Jāsadala konkrētie uzdevumi, te ir saraksts.

Un viss. Nē, vēl pavērot reakciju. Pēcteča izvēlei. Lai viņš slavinātu skolotāju? Nē, lai turpinātu darbu. Godīgi? Gandrīz.

Izskatu manuskriptu

PIEZĪMES PAR ANABIOZI.

Teorētiski var iedomāties iespēju konservēt cilvēku tāpat ka jebkuru siltasiņu dzīvnieku. Vispār zināms, ka, pazeminot temperatūru, samazinās jebkuras ķīmiskās reakcijas, tātad arī vielmaiņas ātrums. Mēģinājumos konstatēts, ka 25° temperatūrā tā sastāda 25%, bet 10° temperatūrā — 6% no normas. Acīmredzot šos skaitļus var attiecināt arī uz cilvēku, varbūt ar nelielām korektīvām. Organismam sasalstot, vielmaiņa tuvojas nullei Protams, visvilinošāk būtu konservēt dzīvību sasaldējot. Tas izdodas ar zemākajiem dzīvniekiem pat zivīm .Bet zīdītāji pēc atkausēšanas neatdzīvojas.

Kāpēc?

Orgmisms sastāv no ļoti daudzveidīgām šūnām, kuras evolūcijas procesā diferencējušās. Nervu, muskuļu, dziedzeru šūnās. Saistaudi, epitēlijs. To vidū ir senākas cilmes šūnas, kuras gandrīz neatšķiras no attiecīgajām bezmugurkaulnieka šūnām, un jaunas, kas radušās augstāko adītāju līmenī. Pirmējās saglabā dzīves spēju visdažādākos ārējās vides apstākļos, un konkrēti, zemā temperatūrā. Ar otrējām ir sarežģītāk.

Ir divu tipu ķīmiskās reakcijas, kas nosaka dzīvību: vienas ir pamatā nespecifiskajiem dzīvības procesiem (piemēram enerģijas iegūšana ar vienkāršākiem oksidācijas procesiem), otras — specifiskajiem (piemēram, muskuļa kontrakcijas, nervu impulsa rašanās vai sarežģītu hormonu veidošanās). Šīs reakcijas ir ļoti jutīgas un notiek tikai stingri noteiktos apstākļos — kad tiek nodrošināts nepieciešamais daudzums skābekļa, pH. noteikta temperatūra. Tomēr to pārtraukšana nenozīmē šūnas nāvi: ja tiek radīti iepriekšējie apstākļi, funkcijas atkal atjaunojas.

Tātad jebkuru izolētu šūnu var iekonservēt atdzesējot; vienīgi jāpastāv nosacījumam, ka ārējā vide nodrošinās visnepieciešamāko barības vielu piegādi un sārņu aizvadīšanu. Specifiskās funkcijas izslēdzas agrāk, bet dzīvības galvenās reakcijas saglabāsies līdz zemai temperatūrai un pēc tam izzudīs, lai viegli atjaunotos, organismam sasilstot. Tas ir pierādīts ar tā saucamām audu kultūrām ārpus organisma, mākslīgos apstākļos audzējot atsevišķas šūnu kolonijas.

Diemžel to, kas izdodas ar šūnu, nav iespējams atveidot veselā organismā. Tā šūnas saņem barību no asinīm, bet asins sastāva pastāvīgums tiek uzturēts pateicoties iekšējo orgānu un regulējošo sistēmu darbībai, ko nosaka šo orgānu un sistēmu veidojošo šūnu specifiskie dzīvības procesi. Pazeminot temperatūru, šīs šūnas izslēdzas vispirms, un viss organisms paliek bez barības un skābekļa, kaut gan vajadzība pēc tā joprojām ir diezgan liela. Ja ņemam suni un narkotizētu sākam to atdzesēt, tad 30° temperatūrā izslēdza patstāvīga elpošana, bet 15° temperatūrā apstājas sirds. Skābekļa patēriņš šai laikā sastāda vēl 15%, bet tā piegāde ir pilnīgi pārtraukta. Tālākā atdzesēšana notiek, jau pastāvot smagai hipoksijai, kuras rezultātā šūnas sabrūk, pie kam pirmās sabrūk tik nozīmīgas šūnas kā garozas šūnas.

Modernā tehnika ļauj pārvarēt šo nāves barjeru. Ir mākslīgas elpošanas un asinsrites aparāti, makslīga niere un pat mākslīgas aknas. Ja tās lieto kompleksi, tad var mākslīgi uzturēt iekšējās vides nemainīgu atdzesēšanas procesā un tādā veidā nodrošināt skābekli un sārņu aizvadīšana no visām organisma šūnām.

Tālāk, visā anabiozes periodā, lai cik ilgs tas arī būtu, nemainīgas jāuztur asins sastāva galvenās konstantes. Atdzesētas šūnas samērā labi panes skābekļa vai jebkuru citu badu, jo to prasības ir ļoti zemas, taču ne ilgāk par zināmiem laika posmiem. Praktiski vielmaiņa gandrīz pilnīgi tiek pārtraukta par null zemākās temperatūrās, sasaldējot. Tas nozīmē, pirmkārt, asinsrites pilnīgu pārtraukšanu uz kādu laiku sasaldējot un sevišķi palēninātu tās atjaunošanos sasildīšanas periodā. Otrkārt, vēl nav skaidrs, kā pašas šūnas pārcietīs iekšējā šķidruma kristalizācijas periodu, šim šķidrumam pārvēršoties ledū.

Tātad pamatota ir doma, ka anabioze ir iespējama un uzturama, organismau stipri atdzesējot, bet nav nekādas pārliecības, ka organismu var sasaldēt un uzglabāt leduskapjos kā produktus.

Tādi ir cilvēka anabiozes teorētiskie priekšnoteikumi. Diemžēl ceļā uz tās īstenošanu ir jāsaduras ar dažādām grūtībām. To pārvarēšanai nepieciešams liels darbs.

Vajadzēs pakavēties pie dažām detaļām.

Iekšējā vide — asinis — transportē barības vielas un indīgas vielas, saglabājot šo vielu zināmu optimālu līmeni. Patērētāji allaž ir audi, bet piegādātāji — dažādi orgāni, ko vada regulējošas sistēmas. Starp tām tiek uzturēts līdzsvars. Dažādu vielu daudzumu attiecībās novērojamas dažādas atkarības. Paanalizēsim tās sīkāk

Gāzu apmaiņa. Audi patērē skābekli un izdala ogļskābi. Gāzu apjomu un savstarpējo attiecību nosaka vielmaiņas intensitāte un attiecības starp noārdāmajām barības vielām — olbaltumiem, taukiem un oglūdeņiem. Šūnu optimālai funkcijai nepieciešams, lai gāzu parciālais spiediens audos un tātad arī kapilāru asinīs svārstītos diezgan šaurās robežās (O₂ no 100 līdz 40 mm dzīvsudraba stabiņa), kurās darbojas oksidētājfermenti. Anabiozes apstākļos gāzu apmaiņu starp organismu un ārējo vidi realizē aparāts «sirds—plaušas» (MAA), kas pārsūknē tīrās vai ar plazmu atšķaidītās asinis. Mākslīgās sirds jaudai un gāzu apmaiņai oksigenatorā (mākslīgajās plaušās) jānodrošina skābekļa un ogļskābes normālie parciālie spiedieni audos. Ja ņemam tīras asinis, tad MAA ražīgumu var pazemināt proporcionāli tam. kā samazinās vielmaiņa, tas ir, 5° temperatūrā apmēram 15—20 reižu. Pieaugušam tas būtu anmēram 200 ml/min. Taču maz ticams, ka pilnasinis būs derīgas cirkulācijai zemās temperatūrās, jo tām ir augsta stingrība. Bez tam novērots, ka niecīgā kustības ātruma dēļ eritrocīti salīp un iestrēdz kapilāros. Tāpēc zemā temperatūrā mērķtiecīgi atšķaidīt asinis ar plazmu vai pat lietot tīru plazmu. Tiesa, šādā gadījumā ievērojami jāpalielina cirkulācijas tilpumātrums, bet tā nav īpaši sarežģīta problēma. Daudz lielākas grūti gādā tas, ka pašreiz nav tāda ideāla MAA, kas, ilgstoši darbojoties, nenoārditu eritrocītus. Hemoglobīns pāriet asins plazmā un padara to toksisku. Lietojot tīra plazmu, šīs briesmas var novērst.

Pēdējā laikā radušās jaunas iespējas, kā ievadīt organismā skābekli, proti, ievietojot augstspiediena kamerā. Plazmā izšķīdušā skābekļa daļa pieaug proporcionāli parciālajam spiedienam. Tāpēc, lietojot plazmu, iespējams atteikties no hemoglobīna un pat pazemināt sūkņa jaudu. Bez tam augstā spiedienā līdz 25% nepieciešamā skābekļa organisms saņem tieši caur ādu. Zemā temperatūrā elpošanas caur ādu īpatnējais svars pieaugs tiktāl, ka spēs pilnīgi nodrošināt organismu ar skābekli. Tiesa, šai sakarā rodas briesmas, ka virsējie audi būs pārsātināti ar skābekli un var ciest tā rezultātā, turpretī dziļie atradīsies hipoksijas apstākļos. Taču pats galvenais, ka skābekli ievadot šādā veidā, netiek nodrošināta vienlaicīga ogļskābes izvadīšana. Tāpēc audu gāzu apmaiņas galvenais līdzeklis anabiozes apstākļos paliek asinsrite, izmantojot plazmu. Spiediens kamerā būs dažāds atkarā no atdzesēšanas un sasildīšanas apstākļiem, cirkulācijas ātruma un temperatūras līmeņa. Var pieņemt, ka 0,5 atm spiedienā un lietojot tīru plazmu, nepieciešamais cirkulācijas ātrums būs ap 0.5 l/min. Tomēr jāievēro, ka gadījumā, ja jauda ir zema, ļoti grūti nodrošināt asins izplūšanu cauri visiem audiem. Ja tilpums bus mazs un spiediens zems var iestāties kaitīga centralizācija, proti, asinis cirkulēs tikai pa dažiem maģistrālajiem vadiem, bet organsma «nostūrīšos» nenonāks. Tāpēc iespējams, ka asinsrites optimālais režīms izrādīsies periodisks, MAA darbs ar jaudu 2—3 l/min — kā saldējamais agregāts: «skalos organismu un apstāsies. Tāda pulsējoša strāva varbūt būs izdevīgāka vēl arī tāpēc, ka tā pildīs mehānisku funkciju, proti, masēs audus.

Visai ticams, ka svarīguma ziņā otrajā vietā pēc gāzu apmaiņas stāv ūdens-sāļu līdzsvars un skābju-sārmu līdzsvars, ūdens un sāļi tiek ievadīti organismā caur gremošanas traktu, bet izvadīti — caur nierēm. Anjonu un katjonu daudzumam jābūt noteiktās savstarpējās attiecībās, lai uzturētu konstantu pH. Tiesa, pH ietekmē arī CO₂ veidošanās audos un tās izdalīšanās caur plaušām. Anabiozes apstākļos šī funkcija jāuzņemas mākslīgās nieres aparātam, kas darbojas pēc vienkāršas dialīzes principa. Izmainot dializatoru apskalojošā šķidruma sastāvu, iespējams uzturēt sāļu un pH vajadzīgo līmeni, kā arī ūdens kopējo tilpumu organismā. Uz paša nierēm šai gadījumā nav ko cerēt, jo, arteriālajā sistēmā pastāvot zemam spiedienam, to funkcija būs krasi pazemināta. Taču neliela funkcija tomēr ir nepieciešama, lai urīns sistemātiski skalotu nieru kanāliņus. Tas arī ir pierādījums par labu periodiskajam MAA režīmam, kad arteriālajā sistēmā uz īsu laiku var radīt normālu spiedienu. Bez šīm funkcijām mākslīgā niere izdalīs urīnvielu — olbaltumu maiņas gala produktu. Aparāts «mākslīgā niere» darbosies periodiski, acīmredzot tas būs jā ieslēdz ne biežāk kā reizi 4—5 stundās vai pat retāk.

Lai uzturētu organisma enerģētisko līdzsvaru un radītu jaunas struktūras vielmaiņas procesā noārdīto vietā, nepieciešamas barības vielas. Tās ir olbaltumi, tauki, ogļūdņi un vitamīni. Tā kā gremošanas trakta darbība nesaglabāsies, visus šos produktus nāksies ievadīt tieši asins straumē. Medicīnas praksē izsenis pazīstama glikozes ievadīšana, jau apgūta emulģētu tauku un aminoskābju ievadīšana. Viss vitamīnu komplekss arī jau ir šķīdumos. Beidzot, jāievēio, ka nozīmīgu daļu no derīgajām barības vielām organisms saņems ar svaigu plazmu, kuru vajadzēs pievadīt, kā liekas, ik dienas. Tā satur retus elementus, hormonus, aminoskābes, citus svarīgus faktorus, no kuriem daudzi vēl nav zināmi. Nepieciešamais barības vielu daudzums būs nenozīmīgs, ja ievērojam, ka vielmaiņa pazemināsies divdesmit—trīsdesmit reižu.

Parasti organismā vienmēr veidojas zināms daudzums toksisku produktu, kas aknās pārvēršas nekaitīgos savienojumos. Aknu funkcija anabiozes apstākļos var krasi pazemināties. Tāpēc, iespējams, būs nepieciešams periodiski pilnīgi apmainīt plazmu. Bez tam pēdējos gados sekmīgi tiek kostruēti «mākslīgo aknu» tipa aparāti, kuri spēj absorbēt augstmolekulārus toksiskus slāpekļa produktus.

Tātad teorētiski pilnīgi iespējams uzturēt anabiozi, nodrošinot šūnām nepieciešamo ārējo vidi, kas piegādās tām barības vielas un aizvadīs sairžanas produktus.

Tomēr ir daudz speciālu jautājumu un tehnisku detaļu, kas vēl apspriežami un pētījami. Tagad pat grūti tos visus paredzēt. Pakavēsimies pie dažiem no tiem.

Sirds pārstiepšanas profilakse. Kā jau minēts, atdzesēšanas laikā sirdsdarbība apstāsies, temperatūrai tuvojoties 15°. Pareizāk sakot, sirds vispirms sāks fibrilēt un tikai pēc tam apstāsies pavisam. Sasildīšanas periodā, atgriežoties dzīvē process ies pretējā virzienā: sākusies fibrilācija arvien pastiprināsies un, temperatūrai tuvojoties normālajai, iespējams atjaunosies pareizais sirdsdarbības ritms Visbiežāk tā sasniegšanai jāķeras pie mākslīgas defibrilācijas ar augstsprieguma strāvas acumirklīga lādiņa palīdzību. Sirdsdarbības pārtraukuma periodā tās dobumi ir atslābuši un var tikt pārpildīti ar asinīm (vai plazmu), ja aortas vārstulis nav pilnīgi blīvs. Pārstieptu sirdi iedarbināt nav iespējams. Lai izvairītos no pārstiepšanas, vajadzēs drenēt kreisē kambara dobumu ar tievu caurulīti, kuru varēs ievadīt no dobās vēnas un labā priekškambara caur mākslīgu atvērumu sirds priekškambaru šķērssienā. Drenāžas metodika nolūkā izmērīt spiedienu priekškambarī ieviesta klīnikā

Lai novērstu izmaiņas plaušu audos, acīmredzot retumis būs nepieciešama mākslīgā elpināšana alveolu izplešanai Vislabāk to izdarīt, virs krūšu kurvja ar speciāla karkasa palīdzību radot retinājumu.

Jādomā. ka zināmas grūtības radīs aseptikas uzturēšana zarnās Lai gan aukstumu mikroorganismi pacieš slikti, ar laiku tomēr tie var pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tāpēc, cilvēku gatavojot anabiozei, jāseko, lai viņa zarnas būtu pilnīgi tukšas un pēc iespējas bez mikrobiem. Šāds stāvoklis sasniedzams ar atbilstošu dietu un antibiotiskiem līdzekļiem.

Anabiozes periodā būtu ieteicams periodiski skalot muti, barības vadu un zarnas. To var izdarīt ar speciālu divlumenu caurulīšu palīdzību, pa vienu šķidrumu piesūknējot. pa otru — nosūcot. Tiesa, zarnu trakta vidusdaļa skalosanai paliek nepieejama.

Asinsrites nevienmērīguma novēršanai acīmredzot vajadzēs vai nu periodiski pakļaut visu ķermeni vibrācijai, vai izdarit vibrācija masāžu pa daļām Tas sevišķi nepieciešami būs tiem ādas apgabaliem, kas nāks saskarē ar guļvietas virsmu un izjutis pastāvīgu spiedienu. Varbūt būs vajadzīga speciāla gulta, pa kuru visu laiku tiks vadīti viļņi.

Vissvarīgākais mēģinājuma moments būs atgriešana dzīvē. Šai periodā audu vielmaiņa pieaug un tuvojas normai, turpretī orgānu funkcijas ir pazeminātas un nevar nodrošināt organismu. Iespējams, ka pēc ilgstoša aukstuma iedarbības šūnu iekšējā «saimniecība» izjuks un tās atjaunošanai būs nepieciešams ilgāks laiks. Šai periodā var iestāties dažādi regulācijas traucējumi, kas saistīti ar nervu un endokrīnās sistēmas funkciju traucējumiem.

Tāpēc var izrādīties nepieciešama ilgstoša papildasinsrite, mākslīgā elpināšana, mākslīgā niere. Protams, atdzesēšana, sasildīšana un ilgstošais periods pēc tās noritēs vieglas narkozes apstākļos.

Iekams pakļaut cilvēku ilgstošai anabiozei, nepieciešams liels pētniecības darbs visdažādākajos virzienos. Var minēt tikai dažus no tiem:

1. Audu kultūru anabioze. Noskaidrot dažādu temperatūru, O₂ un CO₂ parciālo spiedienu ietekmi uz dažādu šūnu dzīvības procesiem.

2. Izolētu orgānu anabioze. Orgānu konservēšana zemā temperatūrā ar mākslīgu asins vai šķidruma cirkulāciju, pastāvot dažādiem ārējiem un dažādiem gāzu parciālajiem spiedieniem. Sevišķi svarīgi noskaidrot aknu un nieru funkciju.

3. Visa organisma anabioze. Izpētīt, kāda ietekme ir cirkulējošajam šķidrumam — asinīm un plazmai ar dažādu eritrocītu saturu un tīrā veidā, kā arī augstam spiedienam ar dažādu skābekļa saturu dažādās temperatūrāss un dažāda ilguma mēģinājumos. Izvēlēties gāzu apmaiņas optimālo režīmu. No jauna noteikt maiņas intensitāti zemās temperatūrās un noskaidrot ogļūdņu, olbaltumvielu un tauku vielmaiņas īpatnības. Noskaidrot kādiem gala produktiem notiek sairšana — noteikt sārņu daudzumu un sastāvu.

4. Izstrādāt labākos atdzesēšanas un sasildīšanas režīmus. Noskaidrot kā anabiozes ilgums ietekmē atdzīvošanās periodu pēc sasildīšanas.

5. Ir vesela rinda tīri tehnisku medicīnisku jautājumu, kas jāatrisina vai jāizstrādā. Pie tādiem pieder: kreisā kambara drenēšanas, plaušu periodiskas ventilācijas, zarnu skalošanas, urīnpūšļa ilgstošas drenēšanas metodika un tā tālāk.

Gandrīz visu sarežģīto anabiozes jautājumu atrisinājums saistīts ar tehniku. Mēģinājumi iespējami tikai tad, kad būs radītas tādas tehniskas iekārtas, kas nodrošinās iekšējās vides ķīmiskā sastāva un fiziskā stāvokļa automātisku mākslīgu regulēšanu pēc sastādītas programmas. Uz parastu fizioloģisku laboratoriju primitīvās tehnikas bāzes nav iespējama augstāk attīstīto dzīvnieku vai cilvēka anabioze. Tāpēc vispirms nepieciešams projektēt un radīt iekārtu, kas ļautu īstenot nupat izteiktos atzinumus.

Pabeidzu.

Zinātniskā fantastika. Tā nekad nav bijusi tik populāra kā tagad. Pieaugusi zinātnes un nenozīmīgāka kļuvusi mākslas autoritāte. Vismaz man tā liekas. Daudzi ar mani nav vienisprātis. Un kas par to, — manas domas paliek manas. Līdzības neko vis neaizkustina, dod šurp piedzīvojumus vai faktus. Lai neatgādinātu: «Pilsoni, tu esi vainīgs!»

Ļuba. Domāju pār visu ko, bet zemapziņā visu laiku viņa. Šodien man jāpasaka. Būs sliktāk, ja viņa pati uzzinās. Piezvanīt. Droši vien ap sešiem viņa varēs atnākt pie manis.

Līdz diviem vēl laiks. Aiziešu pie Ivana Petroviča. Direktoram ir jāzina. Bet negribas runāt. Kā cilvēks viņš mani žēlos, bet kā direktors aplēsīs: «… tas jau nu vairs nav darbinieks. Tukšas runas par darbu nobeigšanu, māna pats sevi…»

Vajag.

Eju.

Pieņemamā istaba. Kailie zari skrāpē augstos logus. Sekretāre Zinaida Aleksandrovna atgādina nosirmojušu marķīzi. Pensnejs. Tas piešķir tādu kā īpašu inteliģenci. (Gadsimta sākums. Čebovs, Dailes teātris, Staņislavskis. Pēc tam palikuši tikai raga briļļu ietvari.)

Godbijīgi sasveicinos. Jūtu cieņu pret viņu.

— Vai Ivans Petrovičs kabinetā?

Dubultdurvis ar biezu apsitumu. Tādas mēdz būt lieliem priekšniekiem. Lai neizsprauktos noslēpumi. Kāpēc tādas vajadzīgas šeit? Kādi gan te noslēpumi?

Cik mūsu direktors ir majestātisks. Viņš nesveicinās vienkārši — viņš apveltī ar sveicienu. Balsi reizumis skan metāls, reizumis atkal, kad viņš grib radīt sirsnīguma ilūziju, kaut kas līdzīgs dūdošanai.

Nemaz nav tik vienkārši divdesmit gadu noturēties liela institūta direktora postenī. Viņš uzpeldēja līdz ar «Pavlova vilni» piecdesmitajā gadā, pēc kārtējā karagājiena pret «pseidozinātniekiem». Viņa nopelni zinātnē līdzinās gandrīz vai nullei. Toties bez traucējumiem darbojas telefons.

Beidz piesieties. Vispār viņš tā nekas. Nav no kaitīgajiem. Tas tikai tā šķiet. Zinātnieks, kas izgājis noteiktu skolu.

Parunāt par laiku? Vai varbūt sākt tieši? Viņš vēl ņems un padzīs visu laboratoriju pēc manis. Pilnīgi iespējams.

— Ivan Petrovič, man jums jāsaka par savu slimību. Vakar man konstatēja leikozi.

Acis apaļas. Gadi, slimo ar stenokardiju, nāve viņam ir pilnīgi reāla lieta.

— Vai… tas ir noteikti? Jūs bijāt pie hematologiem?

— Jā, Dāvids Portnojs, mans draugs.

— Un ko viņš teica?

— Nekā. Viņš tikai nosauca skaitli.

Sēž, iegrimis domās. Pārvērties vienkārši par vecu vīru, kuram bieži streiko sirds, bet viņam ir ģimene, mazbērni.

Atjēdzās. Atkal kļuva par direktoru. Ne mazums cilvēku nāk pie viņa ar savām nelaimēm. Ir spiesti nākt.

— Jāārstējas, Ivan Nikolajevič. Jāliekas slimnīcā, jāaizbrauc uz Maskavu, uz Hematoloģijas institūtu. Es varētu palīdzēt.

(Ir nu gan ķerts uz protekcijām.)

— Pateicos, Ivan Petrovič. Es nevaru pašreiz likties slimnīcā. Un pagaidām tas arī nemaz nav vajadzīgs. Dāvids mani ārstēs ambulatoriski.

— Velti jūs tik nevērīgi izturaties pret savu veselību.

Droši vien viņam pašam pretīgi izrunāt šādas frāzes. Bet man pretīgi klausīties.

— Nē, ko jūs, Es kārtīgi dzeršu visu, ko vajadzēs. Bet jūs taču zināt, ka iznākums tik un tā ir viens.

Protestējošs žests. Aizsargājas pret nāvei lemta cilvēka žēlabām. Kļūstu nikns. Kāpēc? Tas ir dabiski. Visi vairās no sāpēm.

— Ivan Petrovič, es neatnācu pie jums pēc mierinājuma. Lieta ir tāda, ka man nepieciešams pabeigt darbu un tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība. Jūs zināt, ka mēs kopā ar Kibernētikas institūtu konstruējam elektronisku iekārtu, kas modelēs organismu akūtos patoloģiskos stāvokļos. Šī tēma ietilpināta zinātnisko darbu vissavienības plānā. Bez tam tā radīs lielu sensāciju praksē. Iekārta ir vajadzīga ārstiem.

«Ieviešana praksē» — tā ir teorētisku institūtu sāpīgā vieta. Un, protams, institūtu direktoru arī. Viņam ir jāuzķeras. Aizdomājies. Vai arī izliekas.

— Jā, es jūs saprotu. Zinātniekam pats galvenais dzīvē ir zinātne.

Tev nu gan galvenais ir padižoties, apmierināt savu varaskāri. Nē jau, viņš iedomājas, ka virza zinātni. Ikviens cilvēks uzskata sevi par labu un svarīgu. Vai tiešām ikviens?

— Man nepieciešama telpa, lai varētu sākt mašīnas montāžu. Vajadzīgas trīs zinātnisko līdzstrādnieku likmes, lai varētu pieņemt matemātiķis. Un vēl tehniķi — kādi trīs četri cilvēki. Kadru daļā pateica, ka jums esot brīvas vietas.

— Bet tās paredzētas citam …

— Man vajag uz gadu. Pēc tam paņemsiet tās atpakaļ.

Viņš taču nevar atteikt cilvēkam manā stāvoklī. Atteikt nē, bet apsolīt un neizpildīt — to gan. Viņš tā mēdz darīt.

— Labi, es jums došu šos cilvēkus. Uz gadu. Tikai varbūt ne uzreiz.

(Sākas atrunas.)

— Es jūs ļoti lūdzu, Ivan Petrovič, izdarīt to tūlīt. Jūs saprotat, ka «ne uzreiz» man nekā nedod. Mums jau ir kandidāti.

— Labi, lai viņi raksta iesniegumus.

— Bet telpa?

— Būs arī telpa. Tikai, es lūdzu, nenopūlieties pārmērīgi. Ārstēšanās pirmajā vietā.

— Nu protams. Esmu jums ļoti ļoti pateicīgs. Uz redzēšanos.

— Dzīvojiet veseli.

Viņš pats apjēdza, ka teiciens iznāca nevietā. Piecēlās no galda un pavada līdz durvīm, apjucis. Bet es liekuļoju: «Ļoti ļoti pateicīgs.» Tas izskatās efektīgi: zinātnieks, kas doma vienīgi par zinātni. Patiesībā tas nepavisam nav tā: es vienkārši nevaru citādi. Turpināt darbu — tā ir visvieglākā izeja. Draugu pulkā pat mirt ir viegli. Nav slikti izdomāts.

Eju un domāju… Ieeju kabinetā. Tagad pasēdēt. Cik ērts krēsls. Veros logā: pelēka debess, retas sniega pārslas.

Daudz ir tādu direktoru kā mūsējais. Zinātnē viņš ir nulle, bet komandē zinātniekus. Bezjēdzīgi. Kādu līniju viņš var ieturēt? Kādām idejām sekot? Katra laboratorija strādā, kā spēj, līdzekļus un štatus viņš sadala pēc principa: kas vairāk izraus. Efekts atkarīgs no publikāciju un disertāciju skaita. Bet kāda ir to vērtība? Nav svarīgi.

Ir jau vēl viens plānošanas princips — zvans: «Tu tur, Ivan Petrovič, nodrošini apstakļus biedram N., viņš šķiet ļoti talantīgs cilvēks. Novators. Vadība tā uzskata.» Tātad, kāds nekauņa ieņēmis augstieni — aizgājis pie pašas augstākās priekšniecības. Pratis pārliecināt, iepatikties. Tas taču ir vienkāršāk, nekā pierādīt zinātniekiem. Bet šim atkal glaimo mecenāta loma. Viņš tad arī zvana. Uz dažiem gadiem biedrs N. ir nodrošināts. Pēc tam, saprotams, plīsīs kā burbulis…

Nav vērts dusmoties, draugs. Šis princips beidz pastāvēt. Un nesūdzies, ka tev nodarīts pāri. Ivans iedeva tev laboratoriju, pēc tam katru gadu palielināja štatus. Bez zvanīšanas. Iedeva, bet kā? Atradies mecenāts. Patika tēlot aizbildni un pie reizes izmest: «Mēs esam tie progresīvie, attīstām kibernētiku. » Arī mēs arām teica muša.

Dievs ar viņu. Tagad man tas nav svarīgi, bet domāju pa vecam. Inerce. Vai arī gremšanās?…

Viena izskaidrošanās tātad laimīgi garām. Tūlīt būs otra. Pēc tam ar Ļubu. Žēl viņas. Kāpēc? Viss nokārtosies uz labāko. Beigsies viņas dubultā dzīve. Varēs skatīties bērniem acīs.

Kā viņai pateikt? Es iedomājos viņas seju; noslīdēs, skaidri iezīmēsies sāpju radītās krunciņas. Kļūs neglīta un veca. (Vai atminies: «Negribu kļūt veca! lai tu mani vairs nemīlētu!») Mīļā, vai tad es spēju tevi nemīlēt? Līdz nāvei.

«…bet līdz nāvei trīs soļi vien ir» — . tādu dziesmu dziedāja kara gados.

Nedomāt. Saņem sevi rokās.

Nepatīkama sajūta pēc direktora. Es nemīlu viņu. Mani uztrauc viņa aizbildnieciskās lielmaņa manieres. Nu kā gan citādi — dažnedažādu komisiju loceklis, akadēmiķis. Tev skauž! Fu!… Un nevienam nepateiksi, tikai savējiem.

Zinātnei nepieciešama brīvība. Diskusiju brīvība Kā gaiss.

Bet vai tu varētu tagad aizstāvēt savas idejas? Pierādīt zinātnieku pulkam, ka tev vajadzīga nauda mašīnai, vajadzīgi inženieri? Domāju, ka varētu gan. Protams, autoritātes arī ir konservatīvas, bet dodiet iespēju pierādīt.

Nekas. Etiķešu līmēšanas mīļotājus pamazām jau ved uz kapiem. Vai atceries nievājošās iesaukas: «veismanists-morganists», «antipavlovietis»? Vajadzēja tikai pateikt — un nākošajā dienā tev jau paņēma laboranti, atnesa rīkojumu atdot vērtigu aparātu. Direktoram seja kā akmens: «Padomju zinātnes perspektīvu virzienu attīstība prasa pārkārtojumus.»

Nākošajā sēdē, skaties; zinātnieks nožēlo grēkus. Pietvīcis sarkans, lūpas trīc. Redzams, ka pats sev pretīgs. Bet ko lai dara? Strādāt gribas, un bez tam ēst arī vajag. Kā nekā sieva, bērni.

Tas viss aiz muguras. Bez tam tu pats nemaz no tā netiki cietis. Kā jaunākajam zinātniskajam līdzstrādniekam tev nebija ko zaudēt. Bet, starp citu, sapulcēs vis neprotestēji. Aprobežojies ar savu kompāniju. Lūdzu to ievērot, zvērināto kungi.

Pretīgi.

Jau divi. Kāpēc gan viņi nenāk? Mēģinājums tagad tanī stadijā, ka var iztik bez viņiem. Programma. Bet, galu galā, vai maz kas var notikt. Piemēram, sirds apstāsies.

Apstāsies. Un man arī.

Tagad viss institūts runās par manu leikozi. Dienas varonis. Sevišķi laboratorijā.

Reakcija būs dažāda.

Vienkāršs žēlums. Tas būs tiem, kam esmu mījš. Vai tādi vispār ir? Jā. Esmu to manījis pēc skatieniem.

Citi nožēlos zinātnieku, vadītāju. Ka var tikt pārtraukti interesanti darbi, izjuks disertācijas.

Trešos visvairāk interesē — kas nāks vietā?

Neviers, liekas, neteiks: «Tā viņam vajag.» Šķiet, ka ienaidnieku nav. Vai tas ir labi vai slikti? Drīzāk slikti: tātad esmu izvairījies no cīņas. Nekaitīgs zinātnieks.

Kā tas viss ietekmēs laboratoriju? Jānotur tonuss. Nē, pat jāpaceļ. Noteikti jāpaceļ, citādi programmu pabeigt neizdosies.

Pie durvīm klauvē.

— Lūdzu.

Te nu viņi ir — visi trīs. Jautri, mundri jauni. Istabā uzreiz kļuva šauri un gaiši. Vadims kaut ko cenšas pierādīt. Pēc sejām redzu, ka strīdējušies. Droši vien bijuši ēdnīcā. Tur allaž iet vaļā diskusijas.

— Kā ar mēģinājumu? Ko dara sirds?

— Uz goda! Kā zvērs. Spiedienu aortā mainījām no četrdesmit milimetriem līdz divsimt, bet darbojas vienmērīgi, kā pa diegu.

To pateica Vadims.

Tālāk Igors:

— Pierakstījām veselu lērumu skaitļu.

Jura:

— Man šķiet, ka būs nepieciešamas dažas korektīvas manā modelī. Sēdēsim līdz vēlam vakaram, pavērosim patoloģijas dažādas pakāpes.

— Labi. Jura, palūdziet Semjonu Ivanoviču.

Jāsakopo domas. Izliekos, ka skatu manuskriptu. Tas guļ man priekšā uz galda — «Piezīmes par anabiozi». Dzirdu, ka Vadims «Kas par noslēpumu? Nez vai tikai netaisās precēties?» Jā, precēšos. Ar VIŅU.

Tā pagājusi dzīve. Vai tālu tas laiks, kad es biju tāds pats kā viņi? Vienīgi varbūt ne tik jautrs. Allaž bija patmīlība un «mazvērtības komplekss»: vistrūcīgāk apģērbies, neglīts, dejot un lakstoties neprotu. «Grāmatu tārps» — mēdza saukt māte.

Es apskaužu. Jauni, spējīgi. Uz pareiza ceļa: fizioloģija apvienojumā ar tehniku un matemātiku sola spīdošu zinātni. Un karjeru arī. Zinātniskos grādus, nosaukumus, meiteņu apbrīnas pilnos skatienus. Kongresus Parīzē, Tokijā, Riodežaneiro.

Dzīve kā kūsājošs kauss.

Un pavisam nedomāt — kam gan līdz domāšana?

Bet vai tu pats sen sāki domāt par zinātnieka pienākumu un vispār par pienākumu? Sen. Esmu pārdzīvojis karu.

Bet mani zēni — vai viņi domā par to?

Strādā viņi spēcīgi, karjerisma tieksmes netiku manījis. Viņi vienkārši nemīl frāzes. Tās viņiem apnikušas līdz kaklam.

Sēdieties, biedri!

Pauze. Skatienos ziņkāre.

— Man jums jāpaziņo jaunums… (Re kāds atradies, sameklējis vārdu: «jaunums»!) Vārdu sakot, man konstatēta leikoze. Daudz leikocītu. Palielināta liesa.

Es pavēros viņos. Sejās izbailes. Visiem. Pēc tam nodūra acis. Iesmeldzās žēlums.

Saturēties. Uzlikt nepieejamības masku. Paslēpties aiz sausiem vārdiem.

— Es nesapulcināju jūs tādēļ, lai saņemtu līdzjūtību vai atteiktos no saviem pienākumiem. Manā rīcībā apmēram gads vai mazliet vairāk. Esmu nodomājis izmantot šo laiku pēc iespējas efektīvāk.

Atkal pilnīgi valdu pār sevi. Pat spēju iedomāties, kāda ir mana seja: cieta, puni izspiedušies. (Bet varbūt tā nepavisam nav tāda: «puisēniņš cenšas saturēt asaras».)

— Tas nozīmē, ka es gribu redzēt mūsu mašīnas maketu un pārliecināties, ka tā darbosies.

Tik tikko neizteicu: «ka palīdzēs mediķiem ārstēt slimniekus». Bet saturējos.

Esmu pārdomājis plānu, kā intensificēt darbus, un mums tas tagad jāapspriež.

Vēroju. Otra reakcija: Semjons droši vien domā, ka būs nodaļas vadītājs. Igors uztraucas par disertāciju. Jura apjucis skatās uz biedriem. Viņš laikam maz ko zina par leikozēm. Vadims sēž galīgi satriekts un acīmredzot neklausās. Diez vai viņi ir spējīgi pašreiz apspriest plānus. Bet es turpināšu vien.

— Pirmkārt, orgānu raksturojumu iegūšana. Protams, mēs nevarēsim paveikt visus nepieciešamos eksperimentālos darbus. Tāpēc es iesaku plašāk izmantot klīnikas pieredzi.

Neapstāties. Runāt un runāt. Ar vārdiem nosegt sarūgtinājumu un žēlumu. Pat ja viņi mani neklausās.

— Otrkārt: paātrināt darbus orgānu raksturojumu matemātiskās izteiksmes iegūšanai. Nevajag aizrauties ar pārmērīgi sarežģītām atkarībām: tik un tā mums nāksies vienkāršot, jo daudz faktoru paliks neievēroti. Jāiegūst diferenciālie un algebriskie vienādojumi, kas izteiktu orgāna darbības atkarību no kairinātāju intensitātes vienkāršotos apstākļos. Direktors sola štatu vienības matemātiķiem, bet fiziologu un ārstu loma nebūs mazāka. Viņiem jau laikus būs jāuzzīmē aptuvenas atkarību līknes.

Lai to paveiktu, biologam jabūt ar lielisku galvu. Kurš no viņiem? Varbūt Vadims. Un tomēr viņš zina maz. Jāpiesaista no ārpuses.

— Treškārt: uz ESM jāizškaitļo to orgānu mijiedarbība, kuriem jau izstrādāti raksturojumi. Piemēram, asinsvadu sistēmas hidrodinamika vai ūdens līdzsvars. Šie darbi nepieciešami, pirms sākam veidot sistēmu elektroniskos modeļus.

Kāpēc es to visu saku? Viņi veras manī neredzošām acīm, un es jūtu, kā gaist mana ticība panākumiem

Sāpes paribē. Kalst mute. Varbūt aiziet un atgulties. Izņemt slimības lapu: «Tomātus… sarkanos … tad baudiet… bez manis!»

— Labi. (To es saku sev.) Ceturtkārt: projektēt un montēt orgānu blokus. Plašāk jāizmanto jau esošo analogmašīnu elementi , par cik daudzu orgānu raksturojumi bus vienkāršoti. Tas pagaidām ir viss. Ko darīt pēc tam, es pastāstīšu citreiz. Vēlāk. Lūdzu jūs padomāt un izteikties.

Visi klusē. Ko teiksi? Iedomājies sevi viņu vietā. Klusums. Ieilgst. Semjons nopūtās, noskatīja pārējos un stingrā balsī iesaka.

— Ivan Nikolajevič, bet vispirms jāpadomā par ārstēšanos…

Ak tu viens, viņš nevar sagaidīt, kad varēs ieņemt manu vietu. Bet kāpēc; tu tā spried? Vai ir pierādījumi? Nē. Un tāpēc — mieru.

— Saprotams, ka es ārstēšos. Bet nepametot darbu. Un vispār, šo jautājumu neapspriedīsim.

Vadims pielec kājās.

— Atļaujiet, kā tā — neapspriedīsim? Kas jūs mums esat — svešs cilvēks, vai? Jeb vai mēs esam marionetes, automāti: ieslēdzām programmu — un rīkojies? Galu galā nedomājiet, ka jūsu lēmumi allaž ir tie labākie. Mums ļoti labi zināma jūsu pedantiskā smalkjūtība, un rīkosimies paši.

Kā viņš kliedz… Vienmēr tik nesavaldīgs, rupjš. Bet šodien man tas ir patīkami. Ir patīkami, ja tevi mīl un par tevi rūpējas. Šai ziņā es neesmu lutināts kopš bērnības. Patiesi, cik maz cilvēciska siltuma bijis manā dzīvē…

— Kāpēc jūs piespiežat mani runāt? Vai jūs tiešam nejūtat, ka man ir grūti? Ka man ir bezgala žēl sevis? Un ka es negribu mirt. Negribu … Tikko kā atradu īsto darbu … Bet ko pavēlēsiet man darīt? Es esmu ārsts un pat… zinātnieks. (Kāpēc — pat? Muļķīgi.) Stāvoklis bezcerīgs. Es taču nevaru vienkārši apgulties un gaidīt nāvi, rijot tabletes, noņemoties ar procedūrām? Vai jūs saprotat, cik tas ir briesmīgi? Beidzot vēl kas: man jāatmaksā parādi. Pēdējā laikā tas mani kremt… Visu dzīvi es esmu tikai ņēmis un neko neesmu devis atpakaļ. Cilvēki no manas zinātnes pagaidām vēl nav guvuši ne nieka. Tagad radusies iespēja kaut ko paveikt. Un tas man ir jāpagūst. Jūs, jaunieši, nedomājat par šiem jautājumiem vai arī dzīvojat cerībā uz nākotni. Ka vēl paspēsiet atdot. Bet dzīve paiet ātri. Parāds — tas nav vienkārši frāze. Tas tā ir patiesībā.

Atkal klusums. Viņi jūt, ka esmu strupceļā. Varbūt pirmoreiz sadūrušies ar bezcerību. Jābeidz saruna. Jūtos kaut kā neveikli viņu priekšā, it kā es būtu vainīgs. Un tad vēl tie vārdi par parādu…

— Man viss ir skaidrs. Laboratorija ir apdraudēta. Jums var nolaisties rokas. Uzdevumi ir lieli, darbu priekšā daudz, bet uz mani nav ko cerēt. Vai varbūt pat domājat, ka plānus es sastādu izmisumā, bet vēlāk, kad sāks pa īstam svilināt — aiziešu. Tad nu lai jūs zinātu: laboratoriju neatdošu līdz pat nāvei. Kas šaubās — lai iet jau tagad projām. Bet, kas paliks, tam jāapsolās šo gadu ziedot darbam visus spēkus. Lietas labā un… manis labā.

Varbūt pieminēt, ka es viņus visus esmu izvedis ļaudīs. Nē, neteikšu. Ja saprot — ir labi, ja ne — arī vārdi nelīdzēs. Skaidrs, ka tagad neviens no viņiem nepiecelsies un neaizies. Jāpavēro vēlāk.

— Apspriedīsim plānu, — pavisam mierīgi un ikdienišķi ieteicās Jura.

Labi, lai notiek. Bet pašam tā gribas vēl parunāt par jūtām. Gribas, lai papaijātu galviņu … Nē. Jura turpina.

— Bez nopietnas palīdzības no ārienes mēs nespēsim izveidot mašīnu. Nevienam no jums nav ne jausmas, cik šī iekārta ir sarežģīta — tikpat kā simtiem radiouztvērēju. Kibernētikas institūts varētu, bet viņiem arī maz spēku. Jāpiesaista citi institūti un iestādes jālūdz direktori. Bet tā vēl par maz, jāsameklē entuziasti. Es zinu, ka tādi ir. Mēs tos atradīsim. Bet jums, Ivan Nikolajevič, vajadzēs ar viņiem parunāt. Un, protams, arī ar direktoriem.

Jā, ar «dienišķo maizi» vien nepietiek.

— Būs darīts. Termiņš?

— Trīs dienas izlūkošanai. Bet tas vēl nav viss, vajag zināt, kas jāmodelē. Bez sirds, m un pavisam nenozīmīgas nervu regulācijas mums taču nav citu raksturojumu. Un pat orgānu savstarpējo attiecību shēmas vēl pilnibā nav sastiķētas. Kad es pirms trim gadiem atnācu šurp, man viss likās ļoti vienkārši. Turpretī tagad tieši otrādi — sarežģīti. Nav cerību, ka … jā, ka gada laikā mēs iegūsim pilnīgus raksturojumus. Paliek viens: heiristiska modelēšana. Drošāk jāizvirza hipotēzes un jāmodelē tās.

Viņš runā labi un pareizi. Būs man pašam pie tā jāķeras. Nekādu rakstu, referātu un lekciju šai gadā — viss gads lai paliek domāšanai.

— Ko teiks citi?

— Ļoti grūti ar nervu un endokrīno sistēmu. Nav pētīšanas metožu. Nervu impulsus nevar uztvert: tie iet pa ļoti daudziem vadiņiem, kas nav pieejami, turpretī hormoni ir asinīs, bet viņu noteikšanai nepieciešama ārkārtīgi sarežģīta ķīmija.

— Vadim, jums jāpamatojas uz pieņēmuma, ka, sākoties akūtai saslimšanai, regulējošās sistēmas bija veselas. Tad, es domāju, to reakcijas būs vairāk vai mazāk stereotipas. Tā teica Seljē. Tātad jāfiksē daži mezgla punkti un pēc tiem tad var atveidot visu sistēmu. Jums būs jāpacenšas šo shēmu uzzīmēt, nu …

— Jā.

— Bet jums kā, Semjon Ivanovič? Un ko jūs vispār teiksiet?

— Mans uzdevums ļoti pieticīgs — nieru raksturojumi. Es domāju, ka tie drīz būs gatavi — pēc mēneša, varbūt pēc diviem.

— Un tas ir viss?

— Bet ko tad es vēl varu? Matemātiku es nezinu un fantazēt neprotu.

— Jūs taču varētu savā ziņā ņemt kaut vai aknas. Bez tām mēs vienkārši nekā nevaram iesākt — tās piedalās visās saslimšanās.

— Pamēģināšu. Pameklēšu literatūrā metodikas, lai gan baidos, ka neko daudz neatradīšu. Liekas, ka viss ir diezgan sarežģīti.

Vai viņš nespēj vai negrib? Nespēj. Pieradis visu dzīvi nodarboties ar sīkiem jautājumiem: «a» ietekme uz «b». Puiši raugās uz viņu ar neuzticību un antipātiju. Briest konflikts. Pagaidām liksim mierā. Igors arī klusē. Tas nu gan var strādāt, to es zinu. Kā tad:

— Ivan Nikolajevič, atļaujiet man sacīt.

— Lūdzu.

— Es nerunāšu par sirdi, šai ziņā viss kārtībā. Mēs ar Juru un Toļu drīzumā dosim raksturojumu formulas veida, tā saistīs minūtes tilpumu ar spiedienu vēnās, artērijās, ar pH, ar skābekļa daudzumu asinīs. Tomēr tikai mērenas patoloģijas gadījumos. Nav skaidra regulējošo sistēmu — hormonālo un nervu sistēmu — iedarbības nozīme. Elektroniskais modelis, kuru pēc raksturojumiem izveidojis Jura, ir labs diezgan.

— Igor, to visu es zinu.

— Jā, piedodiet. Es uztraucos. Man gribējās. lūk, ko pateikt: mums vajadzīgs labs mediķis. Tas ir, pieredzējis ārsts, kas labi pārzina akūtus patoloģiskus procesus, kuriem mēs konstruējam savu mašīnu. Tāds Varētu būt Aleksejs Jurjevičs, anesteziologs. Jūs viņu labi pazīstat, viņš nāk uz mēģinājumiem, Bet ir jāparunā ar viņa šefu.

— Pierakstīsim: parunāt ar Pjotru Stepanoviču.

Es pateikšu viņam visu. Lai gan viņu ar nāvēm neiebaidīsi, bet viņš ir ieinteresēts mašīnā. Progresīvs ārsts. Vienīgi sauss: nav saprotams, kas viņu tā īsti interesē.

Piedodiet, man vēl viens ierosinājums: pārceliet mani uz klīnisko fizioloģiju. Uz laiku. Tādā veidā varēs daudz ko iegūt slimas sirds raksturojumam.

— Arī labi.

Visi nomierinājušies un spriež īsti lietišķi. Vai viņi izpildīs savus solījumus? Līdz šim vajadzēja viņus aktivizēt, citādi likās, ka laboratorijā nosēžas dūņas. Tagad tam nebūs spēku. Viss var izputēt. Jāieinteresē.

— Paklausieties, bet vai jūs aptverat, ka visi mūsu darba rezultāti tiks jau jums, nevis man? Ka jūs strādāsiet sev? Ka vispār šis pasākums ir tīrā «zelta ādere»?

Reakcija. Atkal Vadims.

— Mēs visu saprotam, tikai jums gan to nevajadzētu teikt. Mēs nepārdodamies par amatiem un grādiem, lai gan arī neatsakāmies no tiem.

Klusums. Jura nosarcis. Igors skatās pa logu. Semjona sejā neko nevar izlasīt…

Esmu apvainojis viņus. Mētājos ar skaistām frāzēm par pienākumu, bet par cilvēkiem domāju slikti.

— Piedodiet man, zēni.

Jura:

— Mēs neesam ideāli varoņi, Ivan Nikolajevič, bet nevajag mums to atgādināt. Darīsim visu, ko varēsim.

Uz to man nav ko atbildēt. Atliek izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un vispār, jābeidz šī saruna.

— Vēl viena lieta, biedri. Mūsu shēmā slikti pārstāvēti audi, celulārais līmenis. Bet tieši audi patērē skābekli, glikozi, izdala ogļskābi, sārņus. Audu raksturojumam nepieciešama laba bioķīmijā, bet jūs paši zināt, kāda ir mūsu laboratorija. Semjon Ivanovič, es palūgšu jūs: aizbrauciet uz Bioķīmijas institūtu un pazondējiet augsni attiecībā uz sadarbību. Vai jums tur ir paziņas?

— Nav, bet es iepazīšos. Rīt pat aizbraukšu. Tikai nezinu, vai pratīšu tā jēdzīgi paskaidrot, ko mēs vēlamies. Katrā ziņā pamēģināšu ieinteresēt un tad atvedīšu pie jums.

Beidzam. Kas man vēl sakāms? Jā, par izturēšanos.

— Tas tad nu būtu viss, biedri. Es esmu pierakstījis: kad un ko darīs ikviens. Lūdzu jūs ziņot man par rezultātiem. Un nekautrējieties mani traucēt. Es pats pateikšu, kad būs ļauni. Bez tam vēl kas: mana slimība nav turama diezkādā noslēpumā, apslēpt to tikpat nav iespējams, bet arī liekas runas nav vajadzīgas. Galvenais, lai nevienam prātā neienāk doma par darba atslābināšanu laboratorijā, citādi — tā arī būs. Bet tagad ejiet. Es vēl ieiešu paskatīties operāciju telpā.

To es piebildu, lai nebūtu jāatsveicinās. Jutu. ka atsveicināšanās iznāktu neveikla.

Viņi pieceļas un klusu aiziet. Cits pēc cita: stalti, slaidi. Jauni. Veseli.

Lūk, tā sākas jauns etaps laboratorijas dzīvē. Tagad viņi domās. Neesmu pārliecināts, ka cēlo jūtu uzplūdums noturēsies visiem. Sarežģīta ir cilvēka daba, spēcīgi ir instinkti, zemapziņas tieksmes pēc iegūšanas, pēc varas, kūtrums. Pamodīsies skaudība, neuzticība, alkatība. Vai barjeras viņu ceļā ir pietiekamas?

Jāpiezvana Ļubai, kamēr viņa nav aizgājusi uz māju. Cik nepatīkama ir šo satikšanos organizācija: meli, meli, meli … Ļuba tik ļoti cieš no tā. Paldies dievam, drīz beigas.

Ņemu klausuli.

— Hallo, komutators? Vai pilsēta brīva? Dodiet man, lūdzu, B 3-67-20.

Savieno.

— Paaiciniet, lūdzu, Ļubovu Borisovnu.

Gaidu. Ko es teikšu? Viņa izbrīnīsies. Negaida.

— Ļubova Borisovna? Tas esmu es. Jā, es. Man jāparunā ar jums. Šodien pat. Nekas nav noticis, bet Vajag. Būšu mājā pēc pieciem. Kā parasti. Uz redzēšanos.

Jūtu, ka viņa ir satraukta. Bet man viņa jāredz šodien. Es nevaru gaidīt nākošo nedēļu. Un es bīstos šīs sarunas. Tēlošu tādu brašu vīrieti, kas ne no kā nebīstas. Un viņa arī melos — mierinās. Bet pēc tam raudās visu ceļu. Slaucīs asaras un steigšus, bez spogulīša, pūderēsies. Pēc tam uzliks mierīga masku.

Smagi ap sirdi. Atkal mani ielenkuši šie rēgi — slimība, slimnīca, ciešanas, nāve. Vēl: žēlums, izskaidrošanās, neveiklums.

Nez ko puiši nodomāja? Ka viņu šefs ir tik savaldīgs zinātnieks? Bet viņš ir pavisam vājš cilvēks, kam gribas pabāzt galvu zem spilvena un vaidēt, vaidēt, skumju māktam. Un visi šie plāni — tā ir tikai bēgšana pašam no sevis. Kustība allaž saista domu un novērš no cita — no bezizejas vientulības. Zinātne ir lieliska. Tu domā un domā un aizmirsti, ka ir tāds jautājums: kāpēc?

Žēl, ka man nav ģimenes. Vai tev prāts, tieši otrādi! Tagad būtu daudz ļaunāk. Bet tā… ko man zaudēt? Ļubai mana nāve objektīvi nesīs atvieglojumu. Laboratorija? Jā, viņiem es esmu vajadzīgs ,.. pagaidām. Nav vērts mānīt sevi: man tā kā nav izdevies redzēt garīgās tuvības piemērus starp skolotājiem un skolēniem. Viņi aiziet, tikko kļūst patstāvīgi. Tāpat kā bērni. Es personīgi to neesmu vēl izbaudījis, bet nez vai būšu izņēmums. Man pašreiz ir īstais laiks pazust — kamēr viņi jauni un mīl.

Zaudējums zinātnei? Tā runās kapsētā. Manis sētais graudiņš ir tik niecīgs, ka to nav iespējams pamanīt.

Briesmīga lieta ir materiālisms. Daļiņas, atomi, molekulas. Šūnas, orgāni, organismi. Smadzenes — modelējošā sistēma. Mīla, draudzība, iedvesma — tikai informācijas pārstrādes programmas. Tās iespējams modelēt skaitļošanas mašīnā. Un tajās nav nekādas sevišķas īpašībās. Nav dieva, nav dvēseles. Nav nekā. Es esmu tikai elements sarežģītā sistēmā — sabiedrībā. Es dzīvoju, ciešu un darbojos saskaņā ar materiālās pasaules stingrajiem likumiem. Es varu tos izzināt, tiesa, ļoti ierobežoti, bet izrauties no tiem — nē. Pareizāk gan — jā. Nāvē. Lai nāk nāve. Neviena es nemīlu.

Liecies mierā. Nevajag dusmoties. Dzīve tomēr nav slikta. Atklāsmes prieks. Tuvums ar mīļoto. Cigarete. Pārrunas ar draugu. Nav svarīgi, ka tas viss ir tikai molekulu un atomu maiņa nervu šūnās, kas veido kaut kādu prieka centru zemgarozā.

Kā dzīvot? Lai prieka būtu vairāk, bet bēdu mazāk? Kā samierināt to ar materiālismu?

Jocīgais. Tev par šiem jautājumiem vairs nav ko bēdāt.

Nē. Tieši tagad man ir jādomā par to. Atkritis liels daudzums rūpju: kā uzrakstīt grāmatu, palepoties darba biedru priekšā, nopirkt jaunu uzvalku.

Labi. Vēlāk. Bet pagaidām vēl jāpadomā par šīm «Piezīmēm», lai pēc tam aprunātos ar Juru par nemirstības realizāciju. Kāpēc gan nepamēģināt?

Sēžu, domāju. Par anabiozi un daudz ko citu.

Jau trīs. Iešu pameklēšu Juru. Būtu labāk, ja citi neredzētu. Separātas sarunas kolektīvi nevērtē labvēlīgi. Jāpaņem «Piezīmes».

Rādās, ka viņš ir darbnīcā. Aizsūtīt kāda pakal? Nē, aiziešu pats.

Mūsu laboratorija izmētāta pa visu ēku. Agresīvas politikas sekas: darbiem vēršoties plašumā, atkarojām aizvien jaunas un jaunas istabas. Ivans Petrovičs skopojās, sūdzējās, taču padevās. Kā gan citādi: kibernētikas metodes, progress …

Eju pa gariem gaiteņiem. Cilvēki taisās mājup, istabu durvis vaļā, var redzētākā ģērbjas. Dzirdami atvadu vārdi. Šur tur vēl karājas plāksnītes: «Mēģinājums. Ieeja aizliegta». Aizmirsuši noņemt. Pēc pulksten trim institūts ir tukšs. Zinātne top darba laikā — «no un līdz». Tepat ietilpst arī sarunas.

Bet manējie sēž. Tiesa, viņiem patīk vēlāk pažēloties, ka «ak, mums nākas strādāt virsstundas», «jūs mūs ekspluatējat».

Beidzot esmu klāt. Sāpes pakrūtē. Neapzināti es visu laiku ieklausos savā ķermenī. Tā tagad būs vienmēr: gan te sāp, gan atkal tur. Visi orgāni ierunājušies.

Lūk, mūsu darbnīcas trejas durvis. Juram jābūt aiz pirmajām: te stāv elektroniskais sirds modelis — viņa lolojums un lielā mīla.

Jā, tā arī ir. Viņš sēž viens uz augsta, soliņa pie oscilogrāfa, uz kura stars zīmē līknes — sirds kambara spiediena raksturojumu. Neredz mani. Vēro ekrānu un lēnām groza aparata kloķi. Maksimumu amplitūda un frekvence mainās. Es zinu: viņš maina «ieejas», tas ir, spiedienu vēnās.

— Jura, man ar tevi jāaprunājas.

— Ko?

Viņš sarāvās, pēc tam plati pasmaidīja. Seja viņam mēdz būt pavisam bērnišķīga, nepateiksi, ka puisim divdesmit septiņi. Man jau varētu būt tāds dēls …

— Saruna lai paliek starp mums. Pasēdēsim šeit vai iesim kabinetā?

— Kā vēlaties, Ivan Nikolajevič. Te arī ir mierīgi. Puiši aizgājuši dažādās darīšanās, bet divi ir mēģinājumā.

— Nu tad paliksim šeit.

Es apsēžos uz veca krēsla tuvāk apkures radiatoriem. Man salst.

— Vai drīkstu uzsmēķēt?

— Saprotams, smēķē. Es ar labpatiku ieodīšu tavus dūmus.

Klusums. Man tā kā neērti runāt par šo izdomu — anabiozi.

— Kā sokas darbs ar disertāciju? Vai tev ir skaidrs, ka jāpasteidzas?

Kad mēs esam vieni, es viņam, tāpat kā Vadimam un Igoram, saku «tu». Viņi man ir mīļi, kā nekā mani skolnieki. Un, lai gan zinu, ka viņi kādreiz aizies, taču tas ir tā, ņemot ar prātu, turpretī sirds netic. Liekas, ka viņi vienmēr dalīs ar mani sapņus un vilšanos.

— Man nepieciešams uz divām nedēļām izslēgties no darba, un es pabeigšu.

— To nedrīkst darīt. Var nestrādāt laboratorijā, bet organizatoriskie pasākumi paliek. Tev jāatrod kompromiss: darīt pašu nepieciešamāko un iet mājā.

— Tiklīdz es atnāku, tā vairs nav iespējams izrauties līdz. vakaram.

— Disertācija jāiesniedz vēlākais pēc diviem mēnešiem. Tas vajadzīgs arī man. Vai Dmitrijs Jevgenjevičs izlasīja visas nodaļas?

— Jā, visas akceptēja.

Jāpāriet pie galvenā. Neko darīt.

— Jura. Man ir vel viena nopietna saruna. Es mazliet kaunos to sākt, jo jūtos kā cilvēks, kas grib kādu pievilt. Nerādi izbrīnījušos seju: tas tā arī ir. Es gribu pievilt nāvi. (Ak tu frāžu kalējs!)

— Ko?

— Nu redzi nu, kā tu brīnies. Visi cilvēki mirst normāli, bet es gribu izlocīties.

Cik banāli es runāju!.. Balagāns. Kur rast vārdus, lai pastāstītu par nāves bailēm, par protestu, šaubām? Kā viņš veras manī — ar neuzticību, satraukti, un mana autoritāte sagrīļojas.

— Jura, es negribu mirt. Nē, tu nedomā, ka es būšu mazdūšīgs un pieķeršos katrai atlikušai dienai, pirkšu to ar visvisādām zālēm. Es gribu spēlēt uz augstu likmi.

Atkal slikti. Nekad neesmu spēlējis. Jura ir apjucis, viņš it kā sarāvies. Vai arī man tikai ta liekas? Atrāk pie lietas.

— Īsāk: es gribu tikt sasaldēts. Vai tu esi dzirdējis par anabiozi?

— Esmu lasījis šādus tādus rakstiņus un romānus. Bet nekā jēdzīga nezinu.

— Vai tu atceries mūsu mēģinājumus ar hipotermiju? Redzēji operācijas pie Pjotra Stepanoviča?

— Jā, esmu dzirdējis. Bet liekas, ka ne mēģinājumi, ne arī operācijas nebija diezcik veiksmīgas.

— Lūk, tāpēc mums tas arī jāizdara augstā tehniskā līmenī. Tāpēc arī vajadzīga tava palīdzība.

— Man pamatīgi jaiedziļinās šinī lietā. Dodiet man kaut. ko palasīt.

— Lūk, šeit ir daži mani apsvērumi, kurus es šorīt pierakstīju. Tu tos izlasi, bet rīt parunāsim sīkāk. Pēc tam es iedošu citu literatūru.

Atdodu viņam savu piezīmju kopiju. Viņš tūlīt sāka to šķirstīt. Pozitīva alkatība, lai arī nav pieklājīgi.

— Izlasīsi vēlāk, mājā. Tikai lūdzu pagaidām nestāstīt par to nevienam. Bez tehniskām problēmām ir vēl ētiskas …

Man vienkārši kauns par to runāt, it kā es darītu kaut ko nepieklājīgu. It kā es gribētu izcelties ar negodīgiem līdzekļiem.

— Ivan Nikolajevič, es neko nevaru jums pateikt. Šāsdienas notikumi mani vienkārši apstulbinājuši. Es neesmu Vadims, nespēju visu acumirklī aptvert un atbildēt. Ļaujiet lūdzu, kādu dienu padomāt.

— Nu, protams, Jura. Bet tagad es labāk došos mājup.

Acīmredzot mana seja izskatās nožēlojama tāpēc ka viņš nosarka un tā aizdomīgi sāka mirkšķināt. Vai arī man tikai likās? Iespējams.

— Vai es nevaru kaut kā palīdzēt? Atnākt pie jums vakarā?

— Izklaidēt? Pateicos, dārgais. Arī tas jums būs jādara, tikai ne šodien… Es pats pateikšu… Uz redzēšanos.

Viņš pavadīja mani vispirms līdz durvīm, pēc tam tālāk pa gaiteni, līdz kāpnēm. Liekas, ka viņam gribējās pateikt kaut ko labu, taču viņš neuzdrošinājās. Žēl.

Pa ceļam uz kabinetu es iegāju operāciju telpā.

Mēģinājums turpinājās. Sirds strādāja labi, un gandrīz puse programmas bija izpildīta. Ļena un Alla izdarīja kārtējos pierakstus. Mila deva narkozi: viņa vienmērīgi spaidīja narkozes aparāta gumijas maisu. Poļa rosījās ap asins rezervuāriem, kuri bija piekārti virs suņa un ar kuru palīdzību tika mērīta sirds slodze. Igors sēdēja pie galda un izklaidīgi skatīja sirds raksturojuma grafikus. Viņš neredzēja mani.

— Nu kā?

Pielēca kājās, apjucis. Vai viņš bija domājis par mani? Tā vien liekas, ka visi domā par mani …

— Viss kārtībā. Paskatieties, cik interesantas līknes.

— Jā. Bet kur tad Vadims?

— Viņš aizgāja mājās. Galva sāka sāpēt:

Arī reakcija. Viņam it sevišķi: visekspansīvākais. Skatos uz citiem — viņi acīmredzot nezina. Tas ir labi. Labāk pierast pakāpeniski.

— Nu ko, iešu es arī. Rīt parādiet man līknēs.

— Uz redzēšanos, Ivan Nikolajevič.

Esmu mājās. Pusdienas jau paēdu un tagad guļu uz dīvāna. Ēdiens man ir pretīgs. Jāpalūdz Agafjai Semjonovnai, lai pagatavo kaut ko citu. Borščs, borščs, kotletes. Apnicis līdz nāvei. Bet viņa nekā cita neprot. Paldies par to pašu. Ēdnīcas un restorāni — tas jau vēl ļaunāk. Gaidīt, nervozēt. Klausīties viesmīļu rupjības.

Vecpuiša dzīve.

Trauki palikuši uz galda nemazgāti. Slinkums. Ļuba atnāks un nomazgās. Principa pēc drusku parūks, bet pašai patīk. Viņai tad liekas, ka viņa šeit ir īsta saimniece. Es jau redzu viņu Agafjas priekšautā. («Kāpēc tas allaž tik netīrs?»)

Ak, šodien ģimenes dzīves ilūzija nebūs prātā.

Lūk, es it kā esmu vesels. Un viņa atnākusi pie manis pavisam. Novākusi traukus. Staigā pa istabu, kaut ko dara, dudina kādu melodiju. Es guļu un izliekos lasām avīzi, bet pats tīksminos par viņu. Viņai nav jāskatās pulkstenī: «Ai, jau deviņi, laiks iet mājā.» Viņa ir mana sieva.

Esmu laimīgs.

Cik daudz reižu man rādījusies šī aina!

Tagad jau vairs nerādīsies. Beigas.

Tā ari nomiršu vientuļš.

Bet varēja būt citādi.

Man acu priekšā ābeļdārzs. Jūnija vakars. Liela operācijas telts. Mazā motoriņa tikšķi. Notiek operācija. Pārvietojamās spuldzes spilgtā gaisma un melnās ēnās, kas dīvaini lēkā pa telts baltajām sienā. Pāvels Mihailovičs operē. Ievainojums vēderā. Izlūks uzskrējis uz mīnas. Vera ieliek aizspiedņus tieši rokās. Ātri, ar knikšķi — viens, divi. Sārtās zarnas kustas starp baltajām salvetēm un palagiem. Viss iet normāli. Andrejs rāda gaismu no aizmugures, mēs ar Koļu stāvam tāpat. Es skatos uz zarnām un uz Veru. «Mīlā, mīļā …»

Pēkšņi sprādziens, tuvu. Atceros, Vera pietupās, bet rokas tur paceltas — sterilas. Nodomāju: «Reflekss.» Lidmašīna dūc tepat kaut kur pavisam līdzās.

Pāvels Mihailovičs vienā mierā:

— Vaņa, Koļa, gulties. Nav ko velti riskēt.

Un es atgāju pie sienas un apgūlos.

Z… z… zzzz .. .uh!

Ēnas ieņirbējās. Veras kliedziens:

— A-a-a!

Pielēcu kājās un redzu, kā viņa noslīd uz grīdas, ar cimdotajām rokām ķeroties pie sterilajiem palagiem, un velk tos sev līdz, lejā.

— Puiši, noguldiet viņu. Volodja, Maša, dariet savu darbu. Ātri!

Tēraudciets cilvēks.

Tā beidzās mana pirmā īstā mīlestība.

Cik lēnām un grūti viņa mira. Periotonīta. Milzīgas acis pelēkā sejā. «Par ko? » Rokas nemierīgas. «Mīļais, es taču nemiršu?» Bet es visu laiku saklausu pārmetumu: Aizgāji,nogūlies …» Pat tagad es esmu pats sev pretīgs. Neaizsedzu viņu.

Vairs es, bumbām krītot, nenogūlos ne reizes.

Redzēsim, vai tu gulsies sarkofagā. Droši vien trīcēsi un ubagosi: «Vēl mēnesi, nedēļu…» Un nomirsi gultā, izlūgdamies morfija špricīti.

Pulkstenis turpat jau seši. Logā pavisam tumšs. Drīz viņa atnāks. Jāpieceļas. Jāklausās pie durvīm. Jau sešus gadus viņa nāk, bet es joprojām uztraucos kā pirmo reizi.

Domāju, ka nekad vairs nemīlēšu, bet nē — iemīlējos.

Bija arī pirms Ļubas. Bet tas nebija tas. Nepārauga mīlestībā. Nē, es nemētājos. Viņas bija labas sievietes. Laikam viss bija vienkāršāk: es nebiju viņu gaumē. Nu, protams. Esi atklāts. Bet es šķīros bez nožēlas.

Kāds aizklaudzināja lejup pa trepēm. Ceru, ka nesatiks viņu.

Bet viņa bija tā, kas ievilināja mani tīklā. Tad ta atradusi dārgumu.

Vai tev žēl?

Nē. Nē. Ar Veru bija gandrīz vai bērniškīga mīlestība. Un nepalika atmiņā. Ar citām bija visādi. Un tikai šoreiz — saskaņa.

Dīvaina gan ir mīlestība …

Sirds dauzās — tuk, tuk! Bet galu galā kāpēc? Nē, kaisle tā nav. Vēl jo vairāk šodien. Kas tad? Varbūt intelektuālas sarunas? Ļona taču ir gudrāks un interesantāks. Un tomēr sirds ir mierīga.

Viņa ienāks. Uzliks rokas uz pleciem. Pacelsies pirkstgalos un noskūpstīs — nervozi, īsi. Viņas elpas raksturīgā smarža. «Nu kā?» Un viss kļūs tik gaišs. Ziedi.

Paskat, paskat, tīri vai dzejnieks.

Zemgarozā ir centri. Ir hormoni. Ir modeļi garozā. Un vairāk nav nekā. Materiālisms.

Bet es ar to dzīvoju, tas silda manu dzīvi, manu zinātni.

Kāpēc viņa nenāk? Vai kaut kas būs aizkavējis? Ir daudz dažādu šķēršļu.

Mēs kalām plānus. Līdzko izaugs bērni, tad… Nevajag.

Nevajag modināt atmiņas. Viņa netiks pāri bērnu pārmetošajiem skatieniem. Es ,.. arī nebūtu bijis ļoti uzstājīgs. Esi atklāts: vienam ir labi. Ļuba ir ļoti enerģiska sieviete — tas nogurdina.

Zvans. Eju!

Viņa ieskrien steidzīgi, aizelsusies. Gribu noskūpstīt.

— Pag, nevaru atgūt elpu. Liekas, neviens neredzēja. Kas noticis?

Uztraukuma pilns, pētījošs skatiens.

— Nekas sevišķs. Atģērbies. Dod mēteli.

Viņa sakārto matus pie spoguļa. Speciāli nopirkts, viņai pieprasot.

Apsēžamies līdzās uz dīvāna, kā allaž.

Nē, ne kā allaž. Jau kaut kas nostājies starp mums. Jāpārvar.

Skūpstu ar nolūku maigi. Bet viņa ir satraukta. Nojausma.

— Bet kas tomēr noticis?

Biju nodomājis: pateikšu vēlāk. Pēc tam. Bet jūtu, ka neiznāks.

— Labi, nu tad nāc, apsēdīsimies ērtāk.

Apsēžamies atzveltnes krēslos, pie maza galdiņa. It kā garāmejot: cik ērti k biju gatavojies, bet iesākt nevaru.

— Varbūt man vispirms uzlikt, kafiju?

Pavēloši:

— Runā.

Pieradusi komandēt operācijās!

— Vakar es biju aizgājis pie ārsta. Pie Dāvida. Atceries, es teicu, ka man uznāk vājums, ir nepatīkama garša mutē. Tikko es izstāstīju savas sūdzības, viņš mani tūlīt aizsūtīja uz laboratoriju, lai izmeklētu asinis. Pēc tam iztaujāja par visu, paklausījās, iztaustīja vēderu, it īpaši kreisajā pusē. Es skatījos viņā uzmanīgi, taču viņa tuklajā, labsirdīgajā mūlī nekā vis neizlasīsi. Teica, ka jāpagaidot analīze. Pēc tam sēdējām kādas četrdesmit minūtes, pļāpājām par visu ko. Es viņam stāstīju par mašīnu. Aizrāvos un pēkšņi pamanīju, ka viņš nemaz, neklausās. Tobrīd atnesa analīzi.

— Kur tā ir?

— Tūlīt. Viņš uzmeta tai acis it kā izklaidīgi un gribēja jau ielikt galdā, bet es atņēmu …

— Dod šurp analīzi!

Izņēmu to no piezīmju grāmatiņas. Iedevu!

Cik cieši viņa prot sakniebt lūpas. Var redzēt, ka viņa visa pēkšņi sarāvusies. Pēc tam seja tā savādi atvilga, lūpas notrīsēja, plaksti nolaidās … Bet tikai uz dažām sekundēm. Viņa sarauca pieri, atmeta galvu, paskatījās tieši acīs.

— Nu un ko tad tu, jau slābs esi kļuvis? Jau sataisījies mirt?

Man ir neērti. Es biju gaidījis asaras, biju gaidījis, ka viņa mani mierinās, žēlos — un pēkšņi tik skarbi.

— Jā, bet tā taču leikoze… Tu jau zini, kas būs, tu esi ārsts.

— Pirmkārt, es vēl neesmu pārliecināta, ka viss ir pareizi. Otrkārt, iespējams ārstēties, turklāt sekmīgi.

Bet lūpu kaktiņi tomēr reizēm viegli notrīs. Vai varbūt man tikai liekas? Nē, viņa ir mierīga. Vai arī īstenībā viss nemaz nav tik briesmīgi? Dāvids neteica nekā noteikta. Bet enciklopēdija? Kļūda? Ārstiem nepatīk, ka pacienti lasa medicīnisku literatūru. Es taču; neesmu parasts slimnieks, kā nekā profesors, mediķis. Un tomēr…

Bet varbūt viņa vienkārši tēlo? Nemīl, nežēlo mani? Tā gribas, lai mani kāds pažēlotu …

Man arī vajag tēlot viņas priekšā. Neizrādīt bailes. Tas pat ir labi: kopā atvairīt izmisumu, nepalaisties. Priekšā vēl sarunas otra daļa — anabioze. Noskūpstīt viņu. Avansam. Pieliecos, skūpstu.

— Nāc, apsēdīsimies līdzās.

— Nevajag, mīļais.

Viņa mazliet atvirzījās. Noraidīja. Labi. Es gribēju tikai viņas dēļ. Bet viņa visu jūt. Drīz viss beigsies, pavisam. Nē, nav vērts sevi skubināt. Lai viss iet savu gaitu.

Stāvu uz ceļiem līdzās. Skūpstu rokas. Mīkstās, mazās plaukstas, kas šodien ir dīvaini nekustīgas.

Jāpastāsta viņai pār saviem plāniem. Lai nedomā, ka es jau esmu miris un man vajadzīgs tikai mierinājums.

Atkal apsēžos pretī krēslā.

— Es izlasīju enciklopēdijā par savu slimību un zinu tās prognozi. Lūdzu, nemēģini mani mānīt. Bet es negribu padoties. Lai ko tas arī maksātu, man jāpabeidz iesāktais. Es sastādīju plānu …

Visos sīkumos pastāstu viņai, kas noticis šodien. Man vajag runāt un runāt. Ļuba klusē, acis plaši vaļā, veras tieši manī. Lūpas sakniebtas. Pati uzmanība. Bet man liekas, ka viņa neklausās un neredz, lai gan parasti profesionālie jautājumi ir pats svarīgākais mūsu sarunu temats.

— Nezinu, ko gatavot sev par pēcnācēju. Ja varētu vienā cilvēkā apvienot Juru un Vadimu? Tiesa, viņi ir draugi, bet cik ilgi ta būs? Tu zini, draudzība nav visai stabils pamats kopējam darbam. Savstarpēja cieņa zināmā attālumā ir pati labākā ķīla efektīvai darbībai.

Es nu gan runāju, — kā no gramatas! Profesors.

— Bet kāpēc tev vajag tūlīt izšķirt šos jautājumus? Lai viss iet, kā gājis… Tu par agru taisies sevi apbedīt.

— Tātad, kamēr dzīvs — dzīvo, bet nomirsi — un viss būs viena alga? Nē, tā nedrīkst. Esmu ieplānojis pasākumu, un man jānodrošina tā izpilde. Vismaz pirmajam laikam.

— Tu esi godkārīgs. Jūs, profesori, visi esat tādi.

— Nu gan nav tiesa. Tas ir pienākums. Tev ir pienākums pret slimnieku, bet man — zinātnes priekšā. Nē, es, saprotams, zinu, ka visi šie pekstiņi — pienākums un tā tālāk — nav nekas cits kā pašiedvesma, bet tas viss ir organiski saplūdis ar mani un ar to es nomiršu. Un es nevēlos sevi pārliecināt par pretējo, citādi nebūs iespējams dzīvot. Pat šos pēdējos mēnešus ne.

Pie pēdējās frāzes viņa saviebās. Pareizi, nevajag atkārtoties.

— Es vēroju tevi un apskaužu. (Atradusi, ko apskaust!) Nē, ne par to. Par tavu aizrautību. «Apmātais.» Tāpēc tu arī puisī esi palicis, visu atdevi zinātnei. Tu radīji sev elku, uzcēli templi un pielūdzi to, nekā cita vairs neredzēdams. Labi gan tā dzīvot!

Balsī rūgtums.

Kā gan lai pēc tā pasaku viņai par anabiozi? Viņa nekad to nepieļaus un tāpēc nespēs saprast. Labāk pagaidām klusēšu. Lai gan tik grūti kaut ko no viņas slēpt.

— Bet vai tu attaisno šos plānus?

— Un kā vēl!

Viņa atbild mehāniski. Domās ir tālu, es redzu. Viņa domā: «Lai aizraujas. Tā viņam būs vieglāk.» Manas idejas viņai tomēr ir svešas. Žēl. Bet viņa atkal iesāk:

— Vaņa, es arī domāju par tavu mašīnu.

Klusums. Viņa turpina:

— Jāšaubās, vai jūs spēsiet atveidot akūtu patoloģisku procesu specifiku. Ir taču starpība, piemēram, asinsrites traucējumos perforatīvas čūlas vai vēdera ievainojumu gadījumos. Bet asins bioķīmija ir vēl jo atšķirīgāka.

Viņas mute izrunā vārdus, bet seja un acis ir nekustīgas. Tanīs kaut kāda sērīga izteiksme. Pašreiz viņu neinteresē mašīna. Bet man tā ir svarīga tik un tā.

— Es sapratu. Tā ir vājā vieta, tas tiesa. Bet mēs vienkārši nevaram modelēt ikvienu orgānu līdz molekulām, no kurām ir atkarīga patoloģisko procesu specifika.

— Bet vai, atstājot bez ievērības specifiku, nepazudīs pats galvenais? Kas nosaka slimības smagumu un gaitu?

— To es pagaidām nezinu. Šim nolūkam novirzes organismā jāizsaka, kvantitatīvi, skaitliski, un jāprecizē, kādā mērā tās ir atkarīgas no šūnām, kādā — no orgāniem. Kas ir kopīgs un kas ir atšķirīgs. Pēc manām domām, šī kopīgā modelējums jau daudz dos medicīnai.

Pārāk sarežģīti viņai… Vai ir vērts turpināt sarunu? Viņa cieš.

Nenovēršu acis no viņas.

Atceros, viņa sēž, iespiedusi seju plaukstās, un no saraukto uzacu apakšas drūmi, skatās galdā. Met vārdus kā akmeņus. «Es nācu pie tevis, neredzēdama ceļu. Kaut pakļūtu zem mašīnas … Tāds izmisums. Lūdzu dievu: lai nogalina mani vai tevi, vai viņu. Vai pat… bērnus. Es esmu noziedzniece, vai ne?»

Pēc tam vēl runājām gan par šo, gan par to. Ļuba sūdzējās, ka viņai kļuvis grūti ar Kostju: zēns kļūst pieaudzis. Grāmatās, filmās — visur cīņa, kautiņi. - Viņam tas patīk, bet viņai bailes.

— Zini, tas pāries, viņam kļūstot, vecākam, — aizraušanās ar piedzīvojumiem. Visi zēni to pārdzīvo. Pats galvenais, lai būtu gudrs.

— Vai tiešām galvenais? Gudru neliešu arī ir atliku likām.

— Ļoti gudrie reti mēdz būt nelieši. Intelektuāli tie visbiežāk ir viduvējības.

— Es taču nevaru cerēt, ka viņš būs talantīgs.

— Prāts un talants ir dažādas lietas. Ar talantu piedzimst, bet prātu ieaudzina.

Ļuba piecēlās, pagājās pa virtuvi. Izklaidīgi raugās uz visām pusēm.

— Vai nenomazgāt tev traukus?

— Nevajag, lūdzu, nevajag. Pasēdi, bet es skatīšos tevī.

Bija skumīgi. Es redzēju, ka viņa grib aiziet, bet žēlo mani. Zina: man būs smagi.

— Jā, ej, dārgā. Ja vajag — tad vajag.

— Padod man, lūdzu, mēteli.

Viņai patīk, ja esmu uzmanīgs pret viņu.

Mētelis ar dārgu apkakli. Vīrs nopircis. Par ārsta algu vis neiegādāsies. Pazīstama smarža.

Pāris minūtes viņa paklausījās pie durvīm. Tad pagriezās, paslēja uz augšu sejiņu. Redzu — tā gandrīz tāda kā parasti. Smaida. Nē, acis ir citādas, nemiera pilnas.

— Skūpsti, Es eju.

Un viss. Durvis aizcirtās. Uz trepēm noklaudzēja papēži un iestājās klusums.

Atkal viens.

Nepalaisties!

Vispirms nomazgāsim traukus. Agafja atnāks tikai parīt — atstāt nedrīkst. Kaut arī esmu vecpuisis, nekārtību es nemīlu.

Nu, diez ko es vis nelaistos. Karsta ūdens strūkla — viens divi! Noliec uz režģa virs izlietnes — un cauri. Desmit minūtes. Pēc tam jāsēžas pie darba. Strādāt, strādāt, domāt. Nevienu brīvu minūti. Man ir jāiedomājas, jāgūst priekšstats par to, kāds būs svarīgāko orgānu raksturojums. Jādod matemātiķiem aptuvenas līknes. Būs formulas. Pēc šīm formulām tiks radītas mašīnas, modeļi.

Bet varbūt tas nav galvenais? Varbūt pēdējos mēnešus ir vērts padomāt par kultūru, filozofiju, psiholoģiju? Strīdīgu jautājumu ir ļoti daudz, tie visi interesanti. Zinātniekam periodiski ir jāpavēdina vecās dogmas. Manuprāt, pie mums tas sen nav ticis darīts.

r

Nē, esmu jau diezgan par to visu domājis. Varu vienīgi uzstādīt jautājumus, bet ne atbildēt. Nepieciešami speciāli pētījumi. Bet galu galā vēl var padomāt, sev par prieku.

Tomēr galvenais ir plāns. Atstāt pēc sevis kaut ko pozitīvu.

Labi, tagad apsēdīšos. Vai tu re, kā tevī ierunājās godkāre! Obligāti jāaplaimo cilvēce vēl ar vienu rotaļlietu.

Ar traukiem esmu galā. Viss salikts savās vietās. Tagad apsēdīšos atzveltnes krēslā, domāšu.

Cik ērti. Kājas pie radiatora — salst. Slimība? Vecums? Nē.

Tā arī nepateicu Ļubai par anabiozi. Kā viņu tam sagatavot?

Anabioze — man tas ir jāizdara. Ļoti interesanti. Kad gan vēl cilvēki izšķirsies par tādu eksperimentu? Humānisms nepieļauj. Bet Ļuba pieradīs.

Un ja nu es patiesi pamostos pēc divdesmit vai piecpadsmit gadiem? Kā romānos, kad atgriežas no kosmiskiem ceļojumiem. Jāiegaumē (vai pat jāpieraksta) jautājumi, kuri pašreiz jāizšķir pasaulei.

Var notikties, ka es pamostos kā idiots. Tas būtu briesmīgi. Bet kāda gan starpība? Idiots nesaprot savu stāvokli. Bēdīgāk, ja kaut ko saprot, Ja paliek spēja vērtēt.

Nav vērts prātot par to. Varbūtība izdzīvot ir tik niecīga, ka ir smieklīgi apspriest detaļas.

Jāgatavojas tāpat kā nāvei. īstai, reālai.

Bet tomēr, kuru atstāt par pēcteci? Vadimu, Juru? Jura var dot vairāk, bet arī Vadims spēs apgūt matemātiku un elektroniku. Ne dievi dedzina podus. Tad viņu iespējas izlīdzinās. Nē, Juram ir plašāks redzesloks. Viņš apvieno fantāziju ar metodiskumu. Ja vēl varētu dažus gadus, kamēr viņš papildināsies fiziologijā…

Rīt jāiet pie Dāvida. Kādu ārstēšanu viņš man nozīmēs? Kaut nu nebūtu pārāk apgrūtinoša.

Vakarā varbūt atnāks Ļoņa.

Negribas ķerties pie darba. Esmu noguris. Aiz muguras tik daudz smagu sarunu, bet pēc pusdienas neiznāca nosnausties. Ļuba.

Jāstrādā, Manī ir kāds, kas dzen: «Piespied, piespied,» Apstāties nedrīkst — baismi. Mani ielenc vientulība un bezjēdzīgums, un tad ej vai kārties.

Gorkijam ir, labs izteiciens: «Ja Jakovs būtu suns, tad kauktu Jakovs no rīta līdz vakaram.» Tā ārī man gribas kaukt.

Jau desmit. Sēžu, pūlos, kā vien spēju, apkrāvies ar grāmatām. Pārdomāju dzīvības funkciju vadīšanas shēmu. Regulējošās sistēmas, kuras es ieteicu (Es!), pagaidām tiek pārbaudītas. Tomēr ar to vēl nepietiek: asins sistēma, endokrīno dziedzeru sistēma, veģetatīvā nervu sistēma un garoza. Jāsakārto tās pa «stāviem», jāapraksta to mijiedarbība. Šī shēma jāievada mūsu mašīnā kā orgānu vadītāja virsbūve.

Vispār gan šis darbs uzticēts Vadimam, viens viņš noteikti netiks galā. Man jāpārdomā pašam, lai būtu gatavs apspriešanai. Galva man vēl pagaidām laba. Esmu apmierināts? Kāpēc ne? Man labi padodas izlikt visu pa plauktiņiem, paredzēt atkarību, izvirzīt hipotēzes. Pēc klātesošo reakcijas redzu, ka esmu uzdomājis labi. Pēc kā reakcijas? Tavu palīgu? Viņi vēl maziņi. Nē, viņi ir loti prasīgi, iekarot autoritāti ir grūti. Bez tam institūtā arī ar mani rēķinās. Citādi Ivans Petrovičs nebūtu devis man tādu laboratoriju. Bez jebkāda blata un spiediena no augšas.

Nē. manu draudziņ Vaņečka. Tas viss nebūt nav tā. Sirds dziļumos tu zini, ka tavas spējas talanta līmeni nesasniedz. Tu esi labs kombinators. Esi savācis kopā fizioloģiju, kibernētiskas idejas, matemātiku, tehniku, esi pratis piesaistīt labus puišus — nu, un iznācis kaut kas interesants. Bet nekādu atklājumu tu neesi izdarījis, un jāšaubās, vai esi maz spējīgs uz to. Un arī tavas idejas pagaidām atrodas sarunu sfērā. Lūk, kad iegūs matemātiskos raksturojumus un konstruēs mašīnu, tad būs cita lieta.

Tas viss ir pareizi. Bet raksturojumi un mašīnas būs. Esmu pārliecināts. Un tas ir jauns solis fizioloģijā un medicīnā. Tieši tā. Lai arī bez ģenialitātes.

Visgrūtāk ir ar regulējošām sistēmām. Paraugies, cik daudz grāmatu ir endokrinoloģijā, bet dziedzeru mijiedarbība tomēr vēl nav skaidra. Ziņas ir pretrunīgas. Tāpēc ka neviens nav pētījis pēc mūsu metodes — kvantitatīvi. Vajadzēs rīkoties aptuveni.

Tālruņa zvans priekšnamā. Kas gan varētu zvanīt tik vēlu?

Pieeju.

— Jā?

— Ivan Nikolajevič, tas esmu es, Jura. Jūs neguļat?

Ak tu muļķis. Pulkstenis vēl tikai desmit. Viņš gan to jautā pieklājības pēc.

— Kas noticis?

— Nekas. Es izlasīju jūsu piezīmes, un man ļoti gribas parunāties.

Jāpadomā. Atlikt uz rītu? Viņš iztraucējis mani darbā. Taču viņa domas ir svarīgas: tā ir tehnika, idejas realitāte, mana dzīvība vai nāve. Bez tam bailes no nakts. Vientulība.

— Kur tu esi?

— Laboratorijā. Es tūlīt.

— Brauc šurp!

Atstāšu viņu pa nakti.

Izrunāsimies par visu ko. Man patīk pasēdēt divatā. Tad cilvēks atklājas. Tu meklē sevi citos, pārbaudi domas.

Virtuve, ledusskapis. Atkal trauki būs netīri. Nekas. Kas tur ir uz plauktiem? Viņš atnāks izsalcis. Jaunība. Vai tad tu jūties vecs? Vēl pavisam nesen tāds nejutos, bet nu ir citādi. Drīz jau beigas. Nekādi nevaru pierast pie tā. Jāpierod. Citādi būs slikti.

Viss ir — desa, siers, sviests. Konservēti pipari. Maizes pamaz. Cepumi.

Cik stipri cilvēks mainās līdz ar vecumu. Jaunieši man jau šķiet pavisam citi cilvēki. Viņi nepavisam nelīdzinās tiem, kādi mēs bijām jaunībā. Jeb vai tas tikai tā šķiet? Mēs bijām nabadzīgi. Vai atminies, kad beidzi tehnikumu, tev nebija svārku? Staigāji vecā svīterī. Bija mazliet kauns, bet nekas.

Lai gan tā jau bijis vienmēr: «Mēs bijām labāki.» Jāpajautā Juram.

Ko gan viņš teiks par projektu? Tehniskās problēmas var būt ļoti sarežģītas. Nepaspēsim. Svarīgi ir apgūt atdzesēšanu, bet līdz sasildīšanai man vēl laika gana. Pēc tam izstrādās metodiku. Un aparatūru — arī pēc tam. Sāksim ar maketiem. Kad es tur gulēšu, gribot negribot vajadzēs pie mašīnām vēl piestrādāt. Nauda, cilvēki — viss atradīsies.

Acīmredzot jāsamaļ kafija. Interesanti: ār prātu aprēķināju, bet zemapziņā neticu. It kā spēlētu kādu lomu.

Ļuba prāto par to pašu. Gara acīm redzu: viņa kaut ko dara, bet domā savu domu. Sāpju krunciņas ap acīm. Bērns, kam nodarīts pāri.

Visu dzīvi esmu centies sevi pieradināt nezūdīties par zaudētam lietām. Kas pagalam, tas pagalam. Tagad esmu spiests samierināties ar pašu galveno zaudējumu. Jāpieradinās. Jā, jā. Neizbēgami. Tāpēc — turies. Es neesmu spējīgs uz lielu varonību, lai klusētu spīdzināšanā vai mestos uz ambrazūru. Bet to man vajadzēs spēt. Iedomājos, kā es guļu uz galda, atvados. Pēdējais skatiens logā — stūrītis debess. Anesteziologs dod slāpekļa oksidulu — «smieklu gāzi». Aizmiegu ar patīkamu sajūtu. Un viss. Lai vēlāk runātu: «Šefs turējās braši.»

Spēšu gan.

Uzklāšu galdu. Lai viņš nevarētu atteikties. Desa, sviests, siers. Šķīvji. Vēl salvetes.

Esmu mazliet par vecu tik svarīgam eksperimentam. Hipotermija ar kucēniem vienmēr izdevās labāk. Diemžēl te nu nevar līdzēt. Pamēģināt varbūt ar, kādu citu… Stāt! Redzi, cik nelietīga doma — visu laiku dauzās kaut kur apziņas tumsā. Tik dziļi, ka nav pat vārdos izsakāma. Novedīsim to līdz skaidrībai. Un teiksim reizi par visām reizēm — nemēģināsim vis. Aizmirsti domāt. Tu pirmais aizlidosi mūžībā.

Vārdi, arvien tikai vārdi…

Bikls zvans.

Tas būs Jura. Pieklājīgs.

Viņš ienāca sārts, skaists. Droši vien meitenes viņa dēļ.vai prātu zaudē.

— Vai ārā salst?

— Jā, liekas, ziema klāt. Jūs man piedodiet, Ivan Nikolajevič, vēlo nācienu, bet…

Ko tu, Jura! Tas ir pat labi, ka atnāci. Man garlaicīgi vienam.

Nevajag mājienu!

— Tūlīt paēdīsim vakariņas un visu apspriedīsim.

— Pateicos, esmu paēdis, es tikai uz brītiņu.

— Nekā nebija, tagad tu esi viesis, un tev jāklausa namatēvs.

Viņš vilcinās tieši tik daudz, cik tas ir nepieciešams pieklājīgam jaunietim. Pēc tam sēžamies pie galda. Es tikai tādēļ, lai izkliedētu puiša kautrību. Viņš ir labi audzināts. Veca inteliģenta ģimene.

— Ņem vairāk. Zinu, ka esi izsalcis, neizliecies.

— Jā, esmu gan. Baidos, ka apēdīšu visus jūsu krājumus.

Es darbojos ar kafijas vārāmo mašīnu. Iebērsim vairāk, konjaka vietā. Jura, liekas, nedzer. Bet meitene viņam, kā es dzirdēju, ir.

Tagad, šķiet, jau var sākt sarunu.

— Nu, es alkstu dzirdēt tavas domas. Tikai, lūdzu, atklāti.

— Es tūlīt visu pastāstīšu pēc kārtas.

Viņš piecēlās, atnesa no priekšnama mapi, kas bija palikusi pie spoguļa.

— Ivan Nikolajevič, es neesmu kompetents spriest par bioloģiju un fizioloģiju un izteikšos tikai tehnikas jautājumos.

— Nu, bez liekas kautrības. Tu jau pietiekami esi iedzīvojies mūsu zinātnē. (Glaimoju. Gribu pielabināt. Nē, tas ir tiesa.)

— Tad nu atļaujiet sākt. Es šeit saskatu trīs galvenās problēmas: vadīšanas programmas izveidošana un tās iemiesošana mašīnā, jādomā, analoga tipa mašīnā. Otrais — adapteri. Trešais — izpildītāji mehānismi. Visa kompleksa konstruēšanas termiņi ļoti īsi, spēku mums maz.

— Nepaspēsim?

Tātad nomirt tāpat?

Redzu, viņš jūtas neērti.

— Nē, to es neteicu. Bet mums jāvienojas par uzdevuma apjoma maksimālu ierobežošanu.

— Es saprotu, Jura, ka tas ir ļoti grūti. Bet šo to iespējams vienkāršot. Pirmkārt — izstrādāt tikai atdzesēšanas (Nonāvēšanas!) programmu. Otrkārt — visus mehānismus radīt maketu veidā. Treškārt — sevišķi neaizrauties ar automātiku: tikai tur, kur vadīšana ar roku netiek līdz. Manuprāt, svarīgi tikai visu šo mehānismu iedarbināt, pilnveidot to varēs pēc tam.

Viņš klausās uzmanīgi, bet skatās kaut kur sāņus.

Man tas nepatīk.

Vai tiešām nav iespējams?

— Man negribētos to darīt šā tā, pa roku galam.

Nepatīkami. Ko tad viņš — atsakās, vai? Bez viņa mēs neiztiksim. Nav iespējams atrast jaunu inženieri un ievadīt lietas kursā. Laika nepietiks. Savaldies. Nepacel balsi. Neliec manīt.

— Ja tu saki «nevar», tad nāksies atteik ties. vēl jo vairāk tāpēc, ka mums ir liela pamatprogramma, proti, mašīna.

— Nedariet man pāri, Ivan Nikolajevič. Es vienkārši nekādi nevaru samierināties ar domu, ka tam jānotiek …

Viņš netic. Es arī neticu, bet tas ir fakts.

Zinu.

— Jā, diemžēl jānotiek.

— Un jūs nopietni domājat, ka ir izredzes?

Tas jau nu ir netaktiski — šaubīties un laupīt pēdējo salmiņu. Bet es būšu iecietīgs. Viņš to nedara no ļauna prāta.

— Tas viss ir rakstīts «Piezīmēs»; Var cerēt uz pamošanos. Tu tikai padomā, ir taču zīdītāji, kas guļ ziemas miegu un kam ķermeņa temperatūra noslīd līdz pieciem grādiem. Viņiem ir aizmigšanas un dzīvības atjaunošanas programma. Acīmredzot tās pamati likti endokrīnajā sistēmā, un tā tiek ieslēgta, iedarbojoties ārējās vides apstākļiem. Izdalās kaut kādi hormoni, tie pazemina vielmaiņu, bremzē nervu sistēmas darbību. Pēc tam atkal otrādi.

— Ai, ja mums būtu tādi hormoni!

— Ē, draudziņ, tie jau tikuši meklēti, bet pagaidām vēl nav atrasti. Tātad tas ir grūti. Lai nu kā, šūnas tomēr spēj dzīvot zemā temperatūrā. Bīstami ir tikai tas, ka anabioze būs ilgstoša. Bet mums vajadzēs to organizēt tā, lai šūnu patēriņš tiktu pilnīgi atjaunots.

Viss šķiet gaužām argumentēts pat man pašam. Ļoti svarīgi, lai viņš noticētu. Nē, tas nav īstais vārds, — lai viņš pārliecinātos. Eksakto zinātņu cilvēks.

— Vai tu patiesi nejūti, kas tas par interesantu eksperimentu?

—. Ja tas būtu tikai eksperiments.

— Nu ko lai. dara. Ja gribi zināt, tad mani māc šaubas. Kāmji, lāči, sikspārņi ziemā dzīvo paši uz savu enerģētisko materiālu patēriņa rēķina, uz sabrukšanas rēķina. Tās ir vairāk vai mazāk vienkāršas reakcijas. Bet vai sintēze būs? Daļa paša organisma olbaltumvielu tiks patērētas, bet vai tiks atjaunotas?; Tas tad nu ir jānoskaidro.

— Labi, Ivan Nikolajevič. Ja jau tas ir nenovēršams, apspriedīsim konkrētus jautājumus. Lai gan, runājot taisnību, tas viss ir ļoti briesmīgi.

— Saprotams. Nav vis nieks; cilvēks dodas nākotnē. Turklāt vēl tuvs cilvēks. Jeb vai tas nav tā? Es tomēr ceru, ka tu kaut ko esi izdomājis un atnāci ar konkrētiem apsvērumiem.

Kafija gatava. Leju to tasītēs. Cepumi.

— Dzer nu.

— Es jau tiku pieminējis trīs galvenos darba virzienus. Adapterus mēs neizgudrosim — tas ir pārāk sarežģīti un ilgi. Vajadzēs apmierināties ar to, kas ir. Atdzesēšanas procesa programmētai vadīšanai mēs, iespējams, atradīsim un piemērosim gatavas shēmas. Tas pats attiecas arī uz stacionāra režīma uzturēšanu.

— Var izmantot mūsu mašīnu.'

Protestējošs žests.

— Nē, diezin vai tā derēs, jo tās princips ir īstenības modelēšana un nevis vadīšana. Taču šo to izmantosim. Visgrūtākā problēma izrādīsies trešā — izpildītāji mehānismi. Nepieciešams ideāls mākslīgās asinsrites aparāts, priekšzīmīga mākslīga niere. Bet te vēl nāk klāt augstspiediena kamera. Vai bez tās nevar iztikt?

Viss kļūst pārlieku sarežģīts.

Beidzot viņš ķēries pie kafijas. Rokas viņam nav diez cik tīras, tās ir meistara rokas.

— Liekas, ka nevarēs vis. Vismaz atdzesēšanas un sasildīšanas periodos ne. Iespējams, ka augstais spiediens izrādīsies visai izdevīgs arī zemā temperatūrā. Varbūt pēkšņi izdosies visu skābekli ievadīt caur ādu?

— Jūs taču pats rakstāt: būs ļoti nevienmērīgs parciālais spiediens virsējos un dziļajos audos. Un vēl kas — kur likt ogļskābi? Nē, bez mākslīgas asinsrites mēs neiztiksim. Vienīgi baidos, ka, atsakoties no hemoglobīna, mākslīgās asinsrites aparātu vajadzēs darbināt ar diezgan lielu jaudu. Tas droši vien nāks par labu audiem — pastāvīga skalošana.

Viņš visu sapratis, tas ir patīkami. Viņš un neviens cits jāatstāj par vadītāju.

Turpina. Bet manas domas noklīdušas kaut kur sāņus. Pie Ļubas, vēl kaut kur.

— Tātad jāprojektē vairākas tehniskas iekārtas. Pirmkārt, mākslīgās asinsrites sistēma, kas var automātiski uzturēt skābekļa un ogļskābes spriegumu no organisma aizplūstošajās asinīs. No tās būs atkarīga «sarkofagā» konstrukcija ar gāzu spiediena un satura regulēšanu. Bez tam vēl ķermeņa temperatūras regulēšana, arī droši vien pēc aizplūstošā šķidruma.

— Nē, vajadzīgi papildadapteri barības vadā un taisnajā zarnā. Tā mērī ķirurgi. Gāzu spriegums arī jāmērī tieši audos. Ar mērīšanu asinis vien nepietiks.

Viņš nepacietīgi māj ar galvu: «Sīkumi.»

— Nākošā sistēma — mākslīga niere kopā ar pH, ūdens un sāļu līdzsvara regulētājiem. Tā regulē arī urīnvielas izdalīšanu. Šaubos, vai izdosies uzreiz izveidot automātiku, jo adapteru šim nolūkam nav.

— Tas nav svarīgi. Šie rādītāji mainīsies lēnām, varēs paspēt izdarīt analīzes ar parastajām metodēm. Bet, režīmam nostabilizējoties, tie vispār būs pastāvīgi. Nepieciešams tikai automāts, kas ieslēgs un izslēgs mašīnu pēc pulksteņa.

Automāts. Mana dzīve būs atkarīga no automāta. Bet vai tā ir dzīve?

— Iespējams. Taču, lai projektētu šīs sistēmas, vajadzīgi organisma darbības kvantitatīvie raksturojumi attiecīgos režīmos. Tas nozīmē: skābekļa patēriņš vienā minūtē, ogļskābes izdalīšanās, glikozes, slāpekļa produktu patēriņš.

Precīzus raksturojumus mēs acīmredzot nedabūsim. Turklāt vēl dažādās temperatū rās. bet var taču projektēt «ar rezervi» tā. lai būtu iespējams viegli saglabāt tā vai cita parametra stabilitāti?

— Saprotams, bet izejas punkti tomēr ir vajadzīgi.

— Viens šāds punkts ir normāla vielmaiņa atdzesēšanas sākumā; otrs — apmēram divi trīs procenti no normas — zemā temperatūrā, anabiozes apstākļos. Šajās robežās jānodrošina regulēšana.

— Nē, Ivan Nikolajevič. Projektētājiem nepieciešams tehnisks uzdevums. Domājamie režīmi jāizteic skaitļos un jāattēlo grafikos. Sakiet, vai mēs sāksim būvēt tūlīt īsto vai vispirms izmēģinājuma iekārtu eksperimentiem ar suņiem?

Viņš nepateica: «Tūlīt jums.» Pažēloja, neuzdrīkstējās. Skaidrs.

Un es arī nesaukšu vārdā.

— Jāparedz cilvēkam, bet lai būtu derīga arī sunim. Bez tam jātur noslēpumā. Lai projektē eksperimentālu iekārtu. Tam vajadzīgi gadi. Tā nav ne kosmiska raķete, nedz arī atombumba. Izeja tikai gatavu bloku un gatavu elementu — gatava mākslīgās asinsrites aparāta, gatavas nieres izmantošanā.

— Bet, ja nu mēs ņemam un izstādām to verķi? Nu, piemēram, ņemam un nosaucam to par «mašīnu ceļojumam nākotnē». Var jau rīt uzaicināt korespondentus un sniegt interviju. Visas avīzes ar prieku nodrukās. Sensācija. Un tūlīt pieprasīt, lai izziņo mūsu aicinājumu: «Visiem. Visiem. Sniedziet palīdzību triecienceltnei!»

— Bet ko teiks priešniecība?

— Lai saka vien, ko grib. Ja tikai avīzes izziņos — entuziasti atradīsies.

Patiešām, ko man var padarīt? Sodīt mani nevar. Nē, vēl var gan. Atņemt darbu, manu pēdējo prieku. Tad ardievu anabioze un līdz ar to arī mašīna. (Esmu nu gan cieši iejūdzies savos ratos!)

— Nē, Jura, tā neiet. Kauns ir plātīties pirms laika. Ceļojums atpakaļ var nenotikt. Tāpēc meklēsim vien nomaļākus ceļus.

— Esmu ar mieru. Bet tad, neko daudz nevilcinoties, ķersimies pie tehnisko noteikumu izstrādāšanas. Rīt es apstaigāšu rūpnīcas un mēģināšu pazondēt augsni pasūtījumiem. Vai jūs vēl spējat strādāt?

Diez kā gan vairs nespēju un labprāt atgultos ar grāmatu vai avīzi. Pulkstenis ir vienpadsmit vakarā.

Lai notiek, Jura. Ko tu konkrēti iesaki darīt?

— Manuprāt, mums būtu jāizskata jūsu «Piezīmes», lai izrakstītu paredzamos režīmus, parametrus, skaitļus. Uzzīmēsim iekārtas shēmu. Pēc tam pagudrosim, ko var izmantot gatavu un kas vēl jāprojektē. Sastādīsim aptuvenu tehnisku uzdevumu.

— Iesim kabinetā.

Mēs strādājām apmēram stundu. Apspriedām projekta galvenos punktus. Izrādījās, ka no idejas līdz tehnikai ir stipri tālu. Vajadzīgi orgānu un sistēmu raksturojumi zemā temperatūrā, pārejas režīmu līknes — kā mainīsies orgānu funkcija sasildot un atdzesējot. Radās smagi jautājumi: izrādījās, ka daudzu ideju realizēšanai trūkst tehnikas. Vajadzēs konsultēties ar Maskavu. Pie tā paša aprunāties ar ārstiem?

Kam tas vajadzīgs?

Slimība. Nāve. Apspriedām, strīdējāmies kā par abstraktu zinātnisku problēmu. Un pēkšņi tu atceries: tas taču domāts tev. Zemapziņā ieperinājusies doma: «Beigas.» Caur tās prizmu visa pasaule parādās jaunā gaismā.

Labi gan, ka Jura atnāca. Te nu viņš sēt, iedziļinājies kaut kādos aprēķinos. Taisns deguns. Rievas ap lūpām liecina par stipru gribu. Acis drusku par mazām un pārāk dziļi dobumos. Esmu pārliecināts, ka cilvēka sejā atspoguļojas viss: prāts, raksturs, gara īpašības. Tikai lasīt mēs neprotam. Varbūt kibernētika atrisinās šo jautājumu?

— Diezgan skaitīts, Jura. Šodienai pietiek.

— Man jāiet, Ivan Nikolajevič.

— Nu nē. Nekur tu neiesi. Man ir saliekamā gulta, palagi, viss. Vai māte zina, uz kurieni tu aizgāji?

— Jā, es zvanīju viņai no laboratorijas, ka pamākšu no jums vēlu. Bet viņa tik un tā uztrauksies.

Bet man arī ir slikti, saproti jel!

— Nekas. It kā tu nu allaž nakšņotu mājās?

— Ja tā, kā jūs domājat, tad allaž.

Nu saki viens cilvēks! Divdesmit septiņi gadi. Bet es taču arī biju tāds. Vajadzēs atlaist.

— Nu ja jau jāiet, tad ej.

Viņš saprata. Sejā pazibēja skumja doma. Šaubās.

— Es varbūt pamēģināšu piezvanīt draugam, kas dzīvo mūsu mājā.

Viņš izgāja priekšnamā. Vai drīz pienāks laiks, kad telefoni būs ikvienā dzīvoklī? Esam alkatīgi: pavisam nesen vēl nebija pašu dzīvokļu, bet tagad — šurp telefonu!

Griež numuru. Cik ilgi viņš gaidīs? Tas arī raksturo. Ātri.

— Dima, tu negulēji? Piedod, lūdzu, ka tik vēlu. Vai tu neaiziesi pie mātes? Nē, nekas nav noticis. Vienkārši viņa jābrīdina, ka es pārgulēšu pie šefa. Nē, gaida, protams. Pateicos. Piedod.

«Protams» — tas nozīmē, ka vienmēr gaida. Neapskaud: arī tev bija tāda. Labi, ka viņa nepiedzīvoja šodienu. Un vispār labi, ka neviena nav. Ļuba. Bet tas nav īsti tas.

Viņš atgriežas smaidošs. Mīl māti.

— Nu, tagad gan viss kārtībā. Es, zināt, esmu viņai vienīgais.

Es zinu: arī es biju vienīgais.

— Vai liksimies gulēt vai padzersim vēl tēju?

— Kā vēlaties. Es neesmu noguris.

— Ejam uz virtuvi. Tēju vai kafiju? Vai varbūt iedzersi kādu glāzīti? Ir degvīns, ir konjaks, vīns. (konjaku — Ļoņa, vīnu — retumis — Ļuba.)

Izbijies:

— Nē, ko jūs, es nedzeru!…

— Paipuisītis — nedzer, nesmēķē, nakšņo mājās.

Gribēju teikt — «ar skuķiem nepinies». Nedrīkst — es esmu profesors, bet viņš — inteliģents. Jura klusē. Es klāju galdu. Kuro reizi jau šodien? Trešo.

Apsēdāmies.-Tējkanna vārās,

— Paklau, Jura, vai tu vari man pastāstīt, kas interesē jaunatni?

Viņš domīgi košļā kumosu. Klusē.

— Zini, es tā īsti nejūtu jūs, jauniešus. Esmu zaudējis kontaktu, kā tagad mēdz izteikties. Tā dīvaini iznāks pirms revolūcijas profesori rīkoja «ceturtdienas» skolniekiem un studentiem, bet tagad… Es strādāju ar jaunatni, taču, kas to interesē— uzzinu no avīzēm.

— Tikai es droši vien neesmu visai raksturīgs eksemplārs, Ivan Nikolajevič. Jūs paši redzējāt: māte mani gaida …

— Tu tomēr esi tuvāk.

— Jaunatne ir dažāda. Lauki man ir sveši, bet rūpnīcas, institūtus, zinātniskās iestādes es pazīstu. Iespaidi nav visai iepriecinoši, bet arī ne pesimistiski, kā dažam labam.

— Pamēģini formulēt. Tu taču esi zinātnieks.

Viņš pasmaidīja. Seja uzreiz kļuva bērnišķīga, atklāta.

— Kas gan es par zinātnieku? Ēsmu inženieris.

Tomēr viņam patīk, ka es viņu tā nosaucu.

— Labi, jau labi. Pašpazemošanās ir lepnības augstākā izpausme. Tu taču pārdomā par dzīvi?

Viņš kļuva nopietns, gandrīz vai īgns.

— Pārdomāju. Un daudz kas man nepatīk. Piemēram, mēdz teikt — jaunatne ir slikta. (Pēc manām domām, biežāk runā gan otrādi — varoņi no vienas vietas, lai gan tūlīt seko kaunīga piebilde: «Ir, protams, arī atsevišķi necienīgi pārstāvji…») Bet, ja runājam godīgi, tad kāpēc gan tai jābūt labai? To vien tik dzirdi: tas ir slikti, un tas ir slikti.

Atdzīvojies.

— Bet tu kā gribētu: lai viss ritētu kā pa diedziņu?

— Ahā, te nu bija: dzīves dialektika… (Paskat kāds, kļuvis pārdrošs — ironizē.) Dažam labam šī dzīves dialektika ir visai ērta. Neprati, netiki galā, nobijies vai, vēl ļaunāk, samierinājies — tūlīt kā saukta šī dzīves dialektika. Vainu var uzvelt tai: «Ko lai dara — tāda ir dzīves dialektika…»

— Tu tici komunismam?

Viņš piecēlās. Pagājās pa virtuvi — trīs soļus uz priekšu, trīs atpakaļ. Apstājās man iepretī.

— Kāpēc jūs man uzdodat šādus jautāju­mus?

— Jā, patiesi — kāpēc?

— Draugs, es taisos doties ceļojumā nākotnē. Iedomājies, tavi automāti atmodinās mani, teiksim, pēc piecdesmit gadiem. Tā ka nākotne mani interesē pilnīgi konkrēti. (It kā viņš zinātu, kas būs pēc piecdesmit gadiem! Bet vai tu pats to zini? Kad pamodīšos, uzzināšu.)

— Labi, es jums atbildēšu. Jā, es ticu. Bet vārds «ticība» man neliekas piemērots, es to nemīlu. Komunisms nav reliģija.

— To neviens arī nav teicis. Komunisms ir zinātne.

— Institūtā mums šo zinātni pasniedza kā reliģiju: citāti, citāti… Ja tā ir zinātne, tad man vienmēr ir tiesības meklēt jaunus pierādījumus.

— Ko tu ar to saproti — vai diskusijas? Bet vai diskusijas te dos kādu labumu?

Es savā prātā iedomājos: mītiņi, atraisījušās kaislības, disciplīna grūst. Ļaunums vien.

— Kas tad runā par kādu vispārēju diskusiju? Zinātniskus jautājumus neizšķir mītiņos. (Nolasījis domas!) Ir institūti. Tiem jāizpētī jautājums vispusīgi.

— Jā, bet ko pētīt? Kam tu gribi meklēt pierādījumus?

Viņš paraustīja plecus:

— Patiesībai, kā ikvienā zinātnē.

— Tas gan skan visai nenoteikti.

— Lūdzu. Mēs, inženieri kibernētiķi, gribam visu izteikt skaitļos. Arī ideālus. Ir nepieciešama kibernētiska socioloģija un ekonomika. Cilvēku uzvedības, viņu darba efektivitātes, garīgā komforta pakāpes objektīvas pētīšanas metodes. Sociālās sistēmas stabilitātes un perspektīvu objektīvas pētīšanas metodes.

— Redz kā! Pat ideāli skaitļos… Nu lai būtu tā. Bet vai tu nepārspīlē kibernētikas iespējas šai sfērā? Kā nekā tā ir cilvēku savstarpējo attieksmju sfēra. Vai tad tās var programmēt un katrai problēmai dot vienu vienīgu nekļūdīgu atrisinājumu? Vai tas būs droši?

Jura neatbildēja tūlīt. Izrādās, ka viņš nemaz nav tik pašpārliecināts.

— Es nezinu.

Vēl mazliet pavilcinājās.

Pēc tam stingrāk:

— Bet ikvienam lēmumam tomēr jābalstās uz zinātniskiem aprēķiniem.

— Interesanti, ko šai sakarā domā filozofi? Vai tev nav draugu viņu jaunatnes aprindās.

— Nē. Pagaidām es par to interesējos tikai tā, sava prieka pēc. Pietiek jau ar to, ka esmu ielīdis medicīnā. Vispār, var dzīvot arī tā. Bet kādreiz es to vēl papētīšu tā nopietni.

Bet vai var dzīvot bez šiem jautājumiem? Var vai nevar — tam jau vairs nav nekādas nozīmes manā dzīvē. Esmu viens. Neesmu izpildījis savu pienākumu: «Kas dzemdina dēlu, iedēsta koku …» Nav ne dēla, ne koka…

Pagaidi. Vai tu esi gatavs, tieši tāds, kāds esi, dzīvot komunismā?

Liekas, ka esmu. Materiālo labumu man pilnīgi pietiek jau tagad. Neesmu mantkārīgs. Būtu samierinājies arī ar kaut ko mazāku. Neesmu nenovīdīgs, godkārīgs. Pareizāk sakot, ne pārāk…

— Vispār, laiks gulēt, — to es saku skaļi Juram.

— Jā, jā, tiešām, jau viens. Jūs piedodiet manu pļāpību.

— Nu ko tu!

Kāds viņš ir, šis Jura? Gudrs, bet jauns. Tas nozīmē, ka prāts vēl nav īstais. Pārāk jūtu sakarsēts un aprobežots. Gudrība atnāk reizē ar briedumu. Pat man vēl nav. Bet cik dīvaini: jebkurā vecumā cilvēks jūtas īsti gudrs un spējīgs visu saprast.

Šis pats Jura, droši vien ir pārliecināts, ka var apgūt jebkuru zinātni, jebkuru priekšmetu. Apgūt… Es arī tā, domāju.

Klāju guļvietas. Saliekamā gulta. Porolona matracītis. Ērts, vienīgi palags uz tā slikti, turas. Apspraudīsim. Vēl virspalagu.

— Jura, tur vannas istabā ir jauna zobu suka. Sarkana.

Viņš apsegsies ar pledu. Būs silti.

— Liecies gulēt. Vai lasīsi? Ir avīzes.

— Nē, pateicos. Es ātri aizmiegu.

Viņš kautrējas. Nu ko, es arī nodzēsīšu gaismu tūlīt.

Vakara tualete. Zobi kā zobi, bet smaganas acīm redzami pietūkušas. Vai tik skaidri jau? Jā. Nekas. Vēl kalpos! Liekos gulēt.

— Ar labunakti. Necelies agri.

— Ar labunakti.

Izdzēšu gaismu.

Guļu, izstiepies zem segas. Silti. Cik labi ir atgulties pēc garas darba dienas.

Pie griestiem gaiši kvadrāti no ielas spuldzēm. Šūpojas. Vējš. Lūk, aizrāpoja vēl kāds plankums. Ātrāk, aizvien ātrāk. Pazuda. Kāds ieslēdzis automašīnas ugunis. Naktī nav inspekcijas.

Gulēt.

Bet smadzenes neļaujas miegam.

Diena pagājusi. «Strauji kā viļņi rit mūsu mūža dienas…» Nav daudz dienu palicis. Katra no tām jātur dārga. Kālab? Vai nav vienalga — agrāk vai vēlāk? Klausies, vai tu nepozē? Varbūt tikai mazliet… -

Viļņi… Jūras viļņi. Labi ir tā aizmigt krastā. S … ššš … ūū … Dzirdu viļņu šalkoņu, metodisku, nomierinošu. Tā bijis miljoniem gadu. Es to vairs neredzēšu.

Nē, pavasarī vēl paspēšu aizbraukt. Pasēdēšu uz oļiem. Padomāšu par mūžību.

Jura aizmidzis. Patiešām ātri. Jaunība. Agrāk vēl mēdza teikt: tīra sirdsapziņa.

Laikam gan.

Nekas man pašreiz nesāp.

Būtu labi, ja Ļuba būtu ar mani. Patīkami sajust uz savas kājas viņas mazo, mīksto pēdu. Tas man iespiedies prātā jau sen. Vēl matu smarža.

Nopūšos. Nepraša: nevienu reizi neesmu pārgulējis ar sievieti veselu nakti! «Ai, cik vēls», «Ai, jau jāskrien». Un tā vienmēr. Vakarrīt vēl bija cerība — pagulēšu. Izgaisa.

Otrajā atnākšanā.

Diez vai. Esmu nesaprašanā: būs anabioze vai nebūs? Dažubrīd liekas, ka murgi, pēc tam, ka realitāte. Bet es gan zinu: izredžu ir ārkārtīgi maz. Mūsu spriedumu loģika ir primitīva. Daudz kā mēs vispār nezinām, nespējam aptvert visu problēmas sarežģītību.

Jānoorganizē mēģinājumi ar ilgstošu anabiozi. Nepaspēsim. Pamošanās programma vispār nebūs izstrādāta.

Bet vai maz vajadzīgi mēģinājumi? Ja nu pēkšņi izrādās: nav iespējams pamodināt? Bet tā vismaz ir ilūzija.

Nē, tas nav godīgi.

Un nav vērts pārdoties par dažām liekām izredzēm padzīvot.

Bet kas tevi šai lietā vairāk interesē — zinātnisks eksperiments vai paša liktenis?

Es apsveru: nevaru izlemt. Lepnums: esmu zinātnieks. Ak tu lielībnieks.

Vai šūnas sintezēs savu struktūru, jeb vai būs tikai sairšana? Ja nē, tad cik ātri? Pazemināt temperatūru līdz diviem trim grādiem, tad vielmaiņa samazināsies savas trīsdesmit reizes. Plus glikoze, kurai tomēr ir jāsadeg. Ar tīru ogļūdņu uzturu iespējams viegli nodzīvot kādus divi mēnešus. Pareizināt ar trīsdesmit — iznāk pieci gadi. Pēc tam vajag pamodināt, lai ievadītu barības vielas.

Tad nevajag.

Nē, tik un tā ir interesanti. Bet bez tam droši vien būs olbaltumu sintēze.

Aina: es guļu sarkofagā. Ja cirkulācijai pielietot plazmu, tad āda būs pilnīgi balta. Brrr…! Nepatīkami.

Nekāda diženuma jau nu nebūs. Kameru tik tikko paspēsim sakleķēt, mašīnas visas būs neglītas. Uz zaķa.

Tikai makets vien. Diženuma makets.

Gulēt. Gulēt vajag, draugs.

Paspēsim.

Atceries, kā stāstīja par kāda ārzemju komunista nāvi? Kā sieva lūdza nesagriezt svārkus? «Tie viņam vienīgie.» Tad acis visiem kļuva valgas. Tikai viens tips noteica: «Teātri spēlē. Svārki tur lēti.»

Tas bija Krimā. Viļņi Koktebelē. Š… sss… ūū…

Ļuba gaišā zaļā tērpā nāk man pretī savā žirgtajā gaitā. Smejas, izstiepj rokas, laimīga …

«Kāpēc tu tik vēlu?»

Sapnis.

Vai tas jau sapnis?

Kad sāc dzirdēt balsis…