Trešā nodaļa


Tā nu es atkal eju uz darbu. Soļoju mundri: viens, divi, viens divi. Cik jauks laiks: silti, mazs vējiņš.

Iela ir klusa. Kastaņas līdz debesīm. Pēdējās sveces bārsta baltisārtu sniegu.

Pretī nāk cilvēki. Veros viņos un cenšos uzminēt viņu domas, likteni.

Resna veča, viscaur melnā, lēnām kustas, atbalstīdamās uz spieķa. Acis aizklāj smagi plaksti. Gudrības apdvesta gurdenuma sastingusi maska. «Pieņem mani, ak kungs!» Ēna viņai arī melna, liela.

Meitene ar kannu un krūzi rokā skrien palēkdamās, žvadzina pa visu ielu. Un dzied taktī: «Din don, din don.» Māmiņa aizsūtījusi pēc piena — «Tūlīt!» Mācības beigušās. Priekšā vesela vasara laimes. Un vesela dzīve. Lai būtu tā!

Pusmūža vīrs ātri soļo, seja nelaimīga, nikna. Kalpotājs. Nokavējis darbu. Salamājies ar sievu. Viņu gaida priekšniecības rājiens par neizpildītu uzdevumu. «Nolādētā dzīve!» Pareizi. Nolādēta. Bet nomierinies! Viss paiet. Vakarā trīsgadīgais Saņka ierāpsies tev klēpī, apkamps ar siltām rociņām, un seja tev saviebsies bēdīgā grimasē. Pēc tam miklās acis plaši atvērsies un iemirdzēsies. «Jādzīvo!»

Tā man stāstīja Ļuba. Mani nekad nav apkampušas siltas bērna rociņas. «Visa tava zinātne nav vērta tāda glāsta!» — To viņa man teica. Nezinu. Varbūt arī nav vērta.

Lūk, arī institūts klāt. Vasarā tas ir skaistāks. Kastaņas. Pie ieejas nav neviena: darba diena jau sākusies. Cik smagas durvis, spēka pavisam maz. Es gāju nesteigdamies, bet elpošana paātrināta. Nevajag ieklausīties. Pa šo mēnesi esmu pavisam izlaidies. Kreisajā paribē smeldz liesa. Atkal jau? Gana!

Soļoju pa gaiteni uz savu kabinetu. Pēc ielas šeit šķiet nemājīgi, tumši. Satieku cilvēkus no citām laboratorijām. Viņi sveicina. Raugās ar alkatīgu ziņkāri: «Vēl staigā, bet esot vēzis, pavisam vārgs.» skatās labi: ar līdzdalību un simpātiju. Nevajag padoties skaudībai un īgnumam.

Te jau arī mūsu istabas. Mūsu. Pat sirds iepīkstējās straujāk: tik daudz šeit ielikts enerģijas, dvēseles, sapņu.

Ieskatīšos operāciju telpā. Pazīstama, pātīkama aina: gatavojas mēģinājumam. Vai visi šeit? Poļa, Koļa, Gulijs, Toļa, Vadims. Re, kur Vadims noliecies pār galdu.

— Labrīt, biedri!

Vadims metas pie manis, satver abas rokas. krata tās un smejas.

— Urā šefam!

Nav nekādas bijāšanas! Visi mani ielenkuši, aiztiek, smaida. Un mazliet apmulsuši. Kā izturēties? Veselajiem allaž kauns slimo priekšā.

— Nu kā? Kā jūtaties? Vai neesat iznākuši pārāk agri?

— Kur nu agri! Pašā reizē.

Tas ir Vadims, saprotams. Vaļa izskrēja gaitenī, aizdiedza uz mūsu kaimiņu istabām. Dzirdu, kā viņa kliedz:

— Meitenes! Ivans Nikolajevičs atnācis! Silti ap sirdi. Cik viņi visi labi. Mīl mani. Mīl!

— Ja jūs zinātu, cik bez jums slikti gāja. Priekšnieki pavisam mūs nomocījuši. Trīs mēģinājumi nedēļā, sēžam līdz vēlam vakaram, bet brīvajās dienās to tik zinām kā skaitīt un rasēt.

Vadimam.

— Ko viņi rasē?

— Kā ko rasē? Raksturojumus, līknes. Katrs mēģinājums mums tagad dod tik daudz skaitļu, ka bail! Analogkods tikšķina ārkārtīgi ātri. Re, kur veseli ruļļi.

Jā, patiešām, uz logiem stāv ar skaitļiem izraibināti papīra rituļi.

— Nu labi, puiši, gatavojiet mēģinājumu, bet man jāaprunājas ar vecākajiem zinātniskajiem. Vadim, ienāciet pie manis. (Viņš saviebjas: nav laika.) Nebīsties, tas nebūs ilgi.

Es izeju trokšņa pavadīts. Pēc tam dzirdu — viņi apklusuši. Droši vien runā: «Ir nu gan viņš bāls un vājš…» Nekas! Mēs vēl pakarosim!

Te jau tas ir, mans kabinets. Sasveicinos kā ar draugu. Viss savās vecajās vietās: Pavlova ģīmetne, grāmatu muguriņas skapī. Pat ziedus sagādājuši.

Jūtu secība: prieks par tikšanos. Viņi mīl. Vēl kaut kur tālāk vīd skumjas: drīz vajadzēs šķirties. Tagad šī sajūta mani vairs neatstāj. Saasināšanās piespiedusi ķermeni noticēt slimībai.

Nekā jauna viņi man nepateiks. Katru dienu kāds nāca uz slimnīcu un ziņoja. Šaubos, ka būtu stāstījuši par visu. Saudzēja. Šodien palūkošos pats. Salīdzināšu ar plāniem un izdarīšu korektīvas. Cik ilgi man vēl lemts? Dāvids mierina, bet vai tad var ticēt? Pārmetumi, ka esmu slikti ārstējies, daudz strādājis. Viņš grib, lai es justos slims. Ja. saka, ka viņš panācis savu: slimība visu laiku ir tepat līdzās. Raksturs kļuvis pavisam slikts…

Pats redzu. Pagaidām vēl kontrolēju sevi, bet kuru katru brīdi varu uzdot. Slikti.

Jāpasteidzina aizbraukšana, citādi slimība galīgi pievarēs mani. Atkal reibst galva un slikta dūša. Liekas, ka nekā tāda netiku ēdis. Vai iedzēru visas zāles? Dāvids sacīja, ka nepieciešama precizitāte. Varbūt būtu bijis labāk vēl pagulēt. Dāvids …

Pie velna Dāvidu un zāles! Šodien svarīgs mēģinājums. Jeb vai vairāk nekas svarīgs, izņemot tabletes, nav palicis? Lai vēl vienu dienu elpotu, ēstu un nolaistu ūdeni? Saprotu, ja es vēl varētu kaut ko … Bet tas …

Viss skaidrs. Jāseko domām, nedrīkst pieļaut, ka slimība pārņemtu mani savā varā. Ārstēties, bet — ar mēru. Dzīve nav pašmērķis. Biežāk padomāt: «Kam tas viss?»

Izturēt.

Cik labi viņi mani sagaidīja. Nedrīkst viņus nodot. Katram cilvēkam ir sliktas domas, svarīgs ir to īpatnējais svars. Kādā mērā tās ietekmē rīcību. Pēc tā vajag vērtēt, pēc rīcību summas. Ļaunā un labā kvantitatīvs vērtējums.

Viņi ienāk visi reizē. Tātad bija sapulcējušies jau iepriekš: apsprieduši «platformu», kā izturēties. Labi, ka saudzē, bet slikti, ka nebūs atklāti. Vajadzēs iztaujāt pa vienam.

Bet vai tas vajadzīgs? Allaž jau ir diezgan nepatikšanu.

— Labdien, Ivan Nikolajevič!

Tas ir Semjons. Balss normāla, bet man liekas, ka viņš skatās tā dīvaini. Pie velna aizdomas!

Igors joprojām tikpat skaists. Jura un Vadims nopietni. Ne tādi kā agrāk. Es gan viņus tiku redzējis šinīs dienās, bet apstākļi izmaina.

— Sēdieties, puiši. Es sapulcināju jūs, lai apspriestu šādus tādus jautājumus. Stāvoklis vispārīgos vilcienos man ir skaidrs, ja vien jūs man neesat slēpuši.

Skatos viņiem acīs, visiem pēc kārtas. «Pētījoši». Cik šabloniski! Nē, kaut kas nav kārtībā.

— Semjon Ivanovič, lūdzu.

— Likās, ka viss bija labi. Jūs jau zināt, ka mēs dabūjām istabu, kurā montēsim sarkofagu. Strādājam, kā nākas. Pēc manām domām, plāns pildās. Tiesa, es nezinu visu: viņi taču man atskaites neiesniedz.

Apklusa apvainots. Nav klausījuši. Plaisiņa veras platāka.

Vadims pielec kājās. Saīdzis. Igors dod mājienu: «Stājies!» Pakrūtē iesmeldzās. Tūlīt būs nepatikšanas. Negribu!

— Nerādi man nekādas zīmes! Šefs nav klīrīga jaunkundze.

Varbūt aiziet? Es taču esmu slims.

— Nebūt ne viss ir labi, Ivan Nikolajevič. Tikko jūs aizgājāt uz slimnīcu, tā šis tips (par direktoru! nē, puis, tu karjeru netaisīsi.) sāka mūs spaidīt. Bet tu, Semjon, viņu atbalstīji. Jā, to visi zina. Neaiztieciet mani, es tik un tā visu pateikšu!

— Tu esi histēriķe, vairāk nekas.

Cik tas viss nepatīkami. Pakrūtē sāpes. Slikta dūša. Es esmu slims, nevajag…

— Stāstiet, bet tikai bez emocijām.

— Apgādes daļa mūs vairs neapgādā. «Nav naudas.» «Jums liela ēstgriba.» (Viņš atdarina Švečiku. Līdzība ir.) Bet kā par spīti mums mašīnai vēl vajadzīgs lērums visa kā. Ar Jurku vispār negrib runāt: tu, sak, neesi mūsējais. Bet istabu Vasilijs Vasiljevičs pats iedeva. «Pagaidu lietošanai». Es parakstījos par saņemšanu. Istaba viņam pašreiz nav vajadzīga, tāpēc ka eksperimentālā iekārta demontēta. Viss, ko esam paveikuši, paveikts ar entuziasmu un zagšanu. Cik detaļu tavi puiši iznesuši no rūpnīcām?

Zagšana? Tā tikai vēl trūka!

— Nē jau, nē! Nebīstieties. Viņi paši mums dod, vienīgi iznest cauri sarga telpai nedrīkst atklāti.

Tā vēl ir pusbēda. Viņi allaž mūs visādi ierobežojuši, bet arī naudas direkcijai patiesi ir maz. Kas vēl būs? Gaidu.

— Tas vēl nav viss. Šis tips sāka mūs aicināt pie sevis. Es nezinu, ko viņš Semjonam teica…

— Zini gan. Es stāstīju!

—… nezinu, ko viņš Semjonam teica, bet man tieši jautāja: ko es domāju darīt, kad šefs nomirs? Kā būs ar tematiku… «Kādu jūs gribētu vadītāju?» Ka vajadzīgs spēcīgs, kas spētu aizstāvēt jauno pasākumu. Es sapratu tā, ka viņš pats grib ņemt mūsu laboratoriju.

Ak tu nelietis! Lai gan ko citu no viņa sagaidīsi? Pag, bet varbūt Vadims jauc?

— Viņš tieši tā teica?

— Ta viņš jau neteica, bet es pats tieši pajautāju. Viņš iesmējās. «Un tad, vai jums būs slikti?» Jūs jau zināt viņa mīksto smiekliņu: «He, he, he..a?»

— Un ko tu viņam atbildēji? (Velns parāvis, vajadzēja taču teikt «jūs».)

— Es atbildēju kā nākas. Neatkārtošu.

Varu iedomāties, kādu ģīmi rādīja Ivans Petrovičs.

— Nu, bet kāpēc viņam tas ir vajadzīgs?

— Svētā vientiesība! Viņš taču Pavlova mācību izslaucis sausu. Tagad pirmajā vietā kibernētika. Un viņš jūt, ka drīz tiks nosviests no krēsla. Bet kā tad viņš iztiks bez komandējošām virsotnēm?

— Vadim, es lūdzu bez asumiem. Viņš tomēr ir mūsu direktors, ar viņa palīdzību mēs esam nostājušies uz kājām. Semjon Ivanovič, ko jūs teiksiet par to visu?

— Ko viņš teiks! Viņš droši vien jau piedāvājies par tētiņa vietnieku!

Ecēšanās. Pretīgi. Es vēl esmu šeit, bet jau notiek dalīšana. Vadims ir psihopāts, varēja pārspīlēt, Bet Semjons? Par viņu nevar galvot.

— Man par to nekas nav zināms, Ivans Petrovičs iztaujāja, kāds stāvoklis ir ar darbiem nodaļā, jautāja par šīgada plāna izpildi.

— Un tas ir viss?

— Izprašņāja par jums. Kā es novērtēju jūsu veselību, vai jūs atgriezīsieties darbā.

— Skaidrs. Parasta direktora interese. Igor un Jura, vai jūs varat kaut ko teikt? Pagaidi, Vadim. Lūdzu paklusē. Nesarīko tirgu.

Šiem puišiem ir skaidras galvas. Jura iesāk:

— Pret mums izturas slikti, tas ir tiesa. Uzvelk uz zoba, ka mēs gatavojam ģeniālus atklājumus.

— Tas taču nav nopietni, Jura. Turies pie lietas.

— Attiecībā uz to, ko teica Vadims? Man šķiet, ka tas ir visai ticami. Veikls zellis jau nu viņš ir.

— Arī tas mani neinteresē. Pagaidām. Runā skaidri — kā izpaužas laboratorijas diskriminācija, lai es varētu iet pie direktora.

Klusums. Ko jūs teiksiet? Ja jūs zinātu, cik pretīgi ir iet pie viņa. Ahā, Vadims:

— Man liekas, ka jums pagaidām nav ko iet. Mēs paši centīsimies izkaulēt: «Šefs ir atpakaļ, lamājas.» Bet jūs tikai uztrauksieties.

— Pats vispirms saērcināji, bet tagad žēlo?

— Es taču zinu, cik ļoti jūs nemīlat iet pie priekšniecības. Mēs no tā stipri ciešam. Bet ko lai dara …

«Nav ilgi palicis, pacietīsim.» Nē, tā viņš nedomāja. Neļaunojies.

— Ko vēl labu pastāstīsiet?

Vēroju. Noskaņojums nav no priecīgajiem. Vadimam kauns par savu izlēcienu pret Semjonu. Bet tas sēž nīgrs. Taisnīgi apvainojies, lai gan direktoram pārdosies. Nē, padosies — tā ir starpība. Vājums vēl nav nelietība. Bet Igors tā arī nekā nepateica. Ķerubs.

Atkal Jura. Redzams, ka viņš kļuvis par galveno virzītāju spēku. Dabiski: tehnika tagad ir galvenais. Mašīnas.

— Diemžēl ir arī nepatīkamākas lietas, ar kurām arī vajadzēja sākt, ja Vadims nebūtu izlēcis ar savām emocijām.

Apklusa. Kas tad vēl? Sit vien, tik un tā tikšanās prieks ir zudis.

— Lieta tā, ka mēs zaudējam kredītu. Kibernētikas institūts, 22. un 13. rūpnīca drīz uzzināja, ka jūs esat slimnīcā, un piebremzēja mūsu pasūtījuma izpildi. Vadība no paskaidrojumiem izvairās, bet puiši saka, ka tā mums, palīgiem, netic. Un arī paši puiši tā ne visai, atsaluši.

Tātad nolēmuši, ka es jau aizgāju uz slimnīcu mirt.

— Kā varētu lietu labot?

— Jums vajadzētu kaut vai pazvanīt Borisam Ņikitičam un pārējiem. Bet vēl labāk būtu … Lai gan …

— Kas?

— Ja jūs nolasītu pa lekcijai mūsu kontrahentiem.

Nu saki viens cilvēks! Es, izrādās, esmu spēks. Manas lekcijas, tiesa gan, allaž patikušas.

— Esmu ar mieru. Vienīgi izskats man spožs. Kaut tikai neatbaidītu.

— NEkas. Jūs noskūsieties pirms pašas lekcijas. Mēs jums sadabūsim spilgtu virskreklu, uzvilksiet gaišu uzvalku.

— Vēl tik trūkst kosmētikas.

— Zinātne prasa upurus!

Mazliet tā kā atmaidzis. Visi kļuvuši jautrāki, pat Semjons pasmaidīja. Bet Vadims jau visu paspējis aizmirst. Tas ir gan cilvēks! Lekcijas es nolasīšu. Un uzvalku uzvilkšu. Bet kas attiecas uz spilgtumu, tad aprobežošos ar kaklasaiti… Neērti.

— Tagad varbūt īsumā apspriedīsim lietu būtību? Kaut arī jūs man pastāstījāt, es tomēr gribētu dzirdēt vēlreiz, lai apdomātu, kā pārvarēt atpalicību. Kas sāks? Kā vienmēr jūs, Vadim?

— Lūdzu. Manā pārziņā ir funkcionālo un regulējošo sistēmu struktūrshēmas. Pamatos tās ir gatavas.

— Pēc tavām domām, gatavas nozīmē, ka ir kvadrātiņi ar nosaukumiem un bultiņas starp kvadrātiņiem. Bet man tehniskajai shēmai tā ir par maz, vajadzīgas atkarības.

— Kur es ņemšu tās? No pirksta izzīdīšu vai?

— No literatūras. Paskat, cik mediķi daudz sarakstījuši — veselas bibliotēkas. Sarakstījuši gan, bet konstatēt, piemēram, kā sirds ietekmē gāzu apmaiņu plaušās, nav iespējams.

— Pagaidiet, neķildojieties. Mēs taču norunājām, ka daļu raksturojumu patiešām vajadzēs ņemt no zila gaisa. Tā ir heiristiskās modelēšanas jēga. Tad nu es gribu zināt, kas darīts šai virzienā?

Acīmredzot viņi nav paveikuši daudz. Trūkst fantāzijas. Labi, ka es to pārdomāju slimības dienās. Laika bija gana.

— Ivan Nikolajevič. paklausieties. Mēs ar Igoru esam uzzīmējuši galveno shēmu — attiecības starp orgāniem, ’ kas. nodrošina gāzu līdzsvaru organismā. Runa ir par sirdi, plaušām, audiem. Saistītas vienkopus mehāniskā enerģija, O2 un CO2 izmaiņas sirdī, plaušās, asinsvados, audos.

Mēs esam uzzīmējuši… Es to jau sen biju pastāstījis.

Jura:

— Jūsu raksturojumus ierobežo ļoti šaurie fizioloģiskās normas ietvari. Vesela sirds, labas plaušas, asinsvadi, normāla vielmaiņa audos. Tāda shēma modelēs vidēji normāla cilvēka piemērošanos fiziskai slodzei. Un pat atstājot bez ievērības emocijas. Ne vairāk. Bet kā rīkoties patoloģijas gadījumos? Raksturojumi taču būs pavisam citādi?

— Kaut ko mēs tev esam iedevuši, netēlo nabagu. Bez tam darbi klīnikā nav vēl pabeigti.

— Labi, nomierinieties. Vēlāk mēs speciāli apspriedīsim šo jautājumu. Man ir padomā vēl daži apsvērumi.

Tomēr var aizmirst slimību, kad tā esi nodarbināts. It kā nekā vispār nebūtu.

— Semjon Ivanovič, jums bija uzdots sastādīt otru shēmu — ūdens un sāļu līdzsvaru, skābju un sārmu līdzsvaru regulēšanu. Ko esat paveikuši?

Pēc manām domām, — neko.

— Shēmu mēs ar Vadimu un Juru esam sastādījuši. Varu to parādīt. Ir arī nieru raksturojumi. Slikti ir ar audiem: kooperācija ar Bioķīmijas institūtu nav izdevusies. Bet mēs nekādi nevaram uzķert kvantitatīvi sāļu un ūdens apmaiņu starp audiem un asinīm. Nervu iedarbība uz šiem procesiem pavisam neskaidra.

— Bet sakaru ar gāzu apmaiņu jūs jau noskaidrojāt?

Cik subjektīvi, vērtējumi, Zemapziņā es jau sāku meklēt, kur Semjonam piesieties. Nekādu datu par nodevību nav. Viņš godīgi pilda savu pienākumu, cik nu tas viņa spēkos.

— Nē, pagaidām neesam konstatējuši. Pareizāk sakot — nevaram izteikt to ar skaitļiem.

— Bet kālab gan neierīkot mēģinājumus ar izolētu ķermeņa daļu, piemēram, ar kājas, perfūziju?

Šī ideja man iekrita prātā tikai tagad. Ko teiks mani palīgi?

Vadims:

— Ideja, protams, ir laba, bet nav jauna. Un bez tam to nemaz nav tik viegli realizēt. Kamēr tiksim galā ar metodiku un izdarīsim vajadzīgo skaitu pētījumu, paies ilgs laiks. Bet laika nav.

Tā. Trāpīja. Laika mums nav. Nav laika. Vienmēr jāatceras. Slimība.

— Tad sameklējiet literatūrā ziņas par kopējās vielmaiņas izmaiņām dažādos patoloģiskos stāvokļos. Vai tad arī tas man vēl jums jāsaka?

Viņi klusē. Neapvainojieties, ne uz jums es dusmojos. Uz visu. Uz sevi.

— Asins gāzu un mehāniskās enerģijas līdzsvaram obligāti jābūt kooidinētam ar ūdens, elektrolītu līdzsvaru un ar pH. Pēc manām domām, burtiski tuvākajās dienās mums jāpiesēžas un galīgi jāsakārto visas shēmas. Es palīdzēšu jums ar raksturojumiem. Man ir intuitīva spēja grābt skaitļus no gaisa.

Es plātos, ai, ai, kā plātos.

Jura:

— Pats grūtākais ir atspoguļot raksturojumos regulējošo sistēmu — nervu un endokrīnās sistēmas — ietekmi. Grāmatās nekā nav, izņemot vispārīgus spriedumus — «paaugstina», «pazemina». Kā mēs izkļūsim no šā stāvokļa?

Ja es to zinātu: kā!?

— Acīmredzot mums vajadzēs noskaidrot vairākas emocionālā stāvokļa pakāpes un ar tām saistītās hormonālās iedarbības. Pēc tam ievest koriģējošus koeficientus pie šūnu pašu autonomās darbības.

Jura skatās pulkstenī. Paceļ acis uz mani. Šef, tu mūs aizkavē! Vadims pamanīja.

— Ivan Nikolajevič, mums jāiet uz operāciju telpu. Pirmais mēģinājums, programma ļoti plaša, bez mums tur saputros. Vai drīkst?

— Jā, jā, protams. Sarunu pabeigsim vēlāk. Tātad es varu neiet pie Ivana Petroviča? Kā jūs domājat?

— Varbūt derētu parādīties pēc slimības, ko jūs par to sakāt, puiši?

To lūdz Semjons. Pats velns netiek gudrs no viņa.

— Nevajag. Lai viņš nāk šurp. Ejam, puiši.

Vadims ir kategorisks kā vienmēr. Viņš man patīk, lai arī satrauc.

Aizgāja. Durvis aizvērušās, bet balsis vēl dzirdamas. Bija un nav.

Esmu noguris. Ķermenis gaužas, bet smadzenēm ir jāpiespiež: «Strādā.» Neiešu pie direktora. To taču es varu atļauties? Slimības pēc. Faktiski nē, vajadzētu gan aiziet. Lietas labā. Lietas labā jāiet, jāklanās šim… Neturpini. Parasts cilvēks. Droši vien viņš domā: «Šim tik ļoti svarīgajam pasākumam nepieciešama stingra vadība, laba organizācija. Nomirs Prohorovs, un viss pasākums var aiziet postā.»

Atgulšos uz mirklīti. Nespēks.

Cik labi pagulēt. Atslābināt muskuļus. Ikviens orgāns čukst: «Labi.»

Aiziešu pie viņa, sacīšu: «Es neieteicu jums pārņemt manu laboratoriju. Neko citu kā vien ļaunumu tas nedos. Lieciet par vadītāju Juru, es lūdzu jūs.» Lūpas man trīsēs. Viņš: «Labi, labi, Ivan Nikolajevič. Jūs neuztraucieties.» Bet pēc tam tik un tā izdarīs pēc sava prāta. Viņam nevar ticēt. Viņš uzskata sevi par ļoti svarīgu personu, domā patstāvīgi. «Organizatori ir svarīgāki par kabineta zinātniekiem …»

Neiešu. Pie velna! Jāizdomā cits gājiens. Piespiest viņu darīt tā, kā es gribu.

Šodien jāatnāk Ļubai un Ļoņkam. Ļuba — tas būs smagi. Viņa taču ir ārste, visu saprot, gan slimību, gan zāles.

Jāiet. Nezin, vai suns pamodīsies vai ne? Nav teikts. Mēģinājuma mērķis — pabeigt programmas izstrādāšanu un izmēģināt aparatūru. Taču būtu patīkami, ja pamostos. Suns ir liels, 26 kilogrami. Nabadziņš, viņš nezina. Cilvēki arī bieži nezina. Liktenis. Determinisms? Ja pasaule ir ierobežota, tad visam jābūt iepriekš noteiktam. Nekad neesmu varējis saprast bezgalību …

Kā viņi strādās vieni? Vai tiešām viņš… sagrābs? Viņi izklīdīs. Paliks Semjons un varbūt Igors. Tas nozīmē laboratorijas, pasākuma bojā eju. Cilvēce, saprotams, tāpēc jau nu neaizies postā, taču žēl. Un kas uzraudzīs mani? Bez Juras un Vadima vienkārši nav iespējams. Tehnika uzdos, fizioloģija neattīstīsies.

Varbūt iet pie priekšniecības? Tad viss var izjukt. Teiks: jāapspriež ar vadību. Tur. Augšā.

Bet veikli gan es visus piemuļķoju: «Iekārta svarīgāko dzīvības funkciju mākslīgai regulēšanai». Kā apsveica, kad apstiprināja plānu. Ivans: «Fizioloģīja dod mums izeju praksē. Mēs atdzīvināsim klīniskās nāves, šoka, infarkta gadījumos,» Tas viss ir taisnība: mēs atdzīvināsim. Viņi atdzīvinās. Pat hipotermija būs vajadzīga, lai vispirms saliktu no gabaliņiem, bet pēc tam atdzīvinātu. Kā pasakā — dzīvības un nāves ūdens. Daudz inženieru uzķērās uz šīs makšķeres: kā gan citādi, kibernētika taču! Organisma vadītāju sistēmu radīšana. Un taisnība jau nu ir: bez kibernētikas iekārtu iedarbināt nevar.

Slikti, ja rūpnīcās sākuši atsalt pret mums. Ko lai dara? Visus trenc vienā trenkšanā. Plāni, sturmēšana. Vispirms aizsapņojas: «Palīdzēsim cilvēcei», «Patīkami strādāt dzīvības vārdā…». Pēc kāda laika, skaties — atsaluši: «Zināt, ja iesaistītu plānā … Mums ir sastrēgumi. Mūs lamā, sak, jūs taisāt rotaļlietas, nodarbojaties ar labdarību …» Nenosodi! Visi ir cilvēki. Direktori it sevišķi. Viņus, nabadziņus, dīrā, kur tik var. Veicīgi atradinās no fantazēšanas.

Tā negribas atkal iet un diedelēt. «Lūdzu, Sergej Pavlovič, izdariet to. Bez jūsu palīdzības mēs netiksim galā.» Bet viņš: «Nu labi, profesor, medicinai jāpalīdz. Izdarīsim.» Vēlīgi smejas. Viņš taču ir varena figūra, bet kas esi tu? Viņš valstij («tautai») dod pelņu, bet kāds labums no tevis? Zaudējumi vien.

Nu un kas par to? Viņam taču ir taisnība. Strādā vesels institūts, tiek tērēti miljoni, bet kāda jēga? Raksti, saprotams, uzrakstīti simtiem, grāmatas, pat disertācijas tiek regulāri aizstāvētas, bet labuma nekāda. Neko nedod ne šodienas, ne rītdienas zinātnei. Ignoranti ar zinātniskiem grādiem, un priekšgalā pats direktors.

Slēgt? Slēgt! Atstāt vienu laboratoriju. Tieši tā. Bet liekas, ka tas no manis nav atkarīgs… Melo, bet ar mēru: ir vēl daži cilvēki. Ir labas laboratorijas. Piemēram, Ļevčuks. Jā, ir, lai gan maz. Bet citi institūti … Jā, protams, nekļūsti iedomīgs.

Vajadzēs pastaigāt pie direktoriem. Un lekcijas nolasīt. Taču varbūt kāds iedegas, sāk gudrot. Lietderības koeficients nav liels, nepārspīlēsim, tomēr savs labums ir. Rodas entuziasti. Tā kādreiz atnāca Jura, atceries?

Silti ap sirdi. Es mīlu viņu. Lūk, kuru vajag atstāt pēc sevis. Vadims tikai kliedz, tomēr bez Juras viņš nesastāda nevienu shēmu. Un arī tu pats esi daudz mācījies no viņa. Ja viņš sapratīsies ar Vadimu, viss būs kārtībā. Kā viņus pasargāt no ķīviņa? Viņš ir pārāk kašķīgs, lai arī labsirdīgs. Vajag būt pacietīgam. Tikai ar manu mīksto raksturu… Atradies mīkstais. Vilks avju drānās. Nav tiesa. Lāga vīrs.

Cik jauki ir patīksmināties ar sevi. Kas par dūšīgu zinātnieku. Jaunas idejas, kolektīvs. Turklāt lēnīgs, maigs. Visu atdod zinātnei. Bet varbūt vienkārši vienaldzīgs? Izvēlējies sev vispatīkamāko nodarbošanos — domāt. Esi uzcēlis sev namiņu un nu veries pa lodziņu, kritizē. Būtu pamēģinājis pastrādāt, piemēram, par rūpnīcas direktoru? Vai par padomju saimniecības? Ko tad tu teiktu?

Labi. Ja jau runa ir par kritiku, tad iesim uz operāciju telpu. Sen jau viss apsvērts, noteikts. Pozitīvais varonis ar ne visai augstu koeficientu. Ja sasniegšu, ko esmu sadomājis, tad būs patīkami pirms nāves. Būšu attaisnojies. Nez kāpēc vajag attaisnoties.

Operāciju telpa. Viena skatiena pietiek: esmu atnācis pašā reizē. Sāk narkozi.

— Krēslu Ivanam Nikolajevičam!

Tā ir Vadima uzmanība.

— Dariet visu, kā paredzēts pēc programmas. Man uzmanību nepievērsiet.

Es neraustīšu jūs ar saviem norādījumiem. Pieņemsim, ka manis vispār nav. Guļu uz galda suņa vietā.

Apsēžos kaktā pie loga. Aiz loga — vasaras diena pašā plaukumā, Karsts. Paveros apkārt: trīs grupas. Vidū man priekšā operāciju galds ar mākslīgās asinsrites aparātu. Fiziologi Oļa, Alla, Rita. Galvenais — Vadims. Viss labējais stūris kontroles un vadības aparatūra. Inženieri Gulijs, Toļa, Jura. Stūri pie durvīm bioķīmiķu galds. Vaļa ņem analīzes. Igors. Pie loga vēl viens galds: milimetru papīra loksne — uz tās Ļoņa un Petja atzīmēs galveno rādītāju vienkāršotu grafiku.

Katrai grupai savi uzdevumi, savs priekšnieks. Vispārējā vadība — Juras ziņā.

Pirmo reizi redzu visu iekārtu kopumā. Samontējuši, kamēr slimoju. Mākslīgās asinsrites aparāts, siltummainis. Kur tad aparatūra atdzesēšanai un sasildīšanai? Aha, tur jau šļūtenes ved aiz durvīm. Tātad uzstādījuši blakus istabā. Šeit vairs nav vietas.

Kontroles komplekss. Kas tik te nav sabāzts! Nav vērts iedziļināties — ir taču Jura, inženieris.

— Cik kanālu jūs pierakstāt?

— Sešpadsmit pierakstīsim, bet periodiski kontrolējam vēl apmēram trīsdesmit rādītāju. Šeit ir saraksts, lūdzu.

Saraksts: spiediens abos priekškambaros, aortā, asinsvadu tonuss, plaušu un mākslīgās asinsrites aparāta skābekļa patēriņš, pH, skābekļa spriegums audos. Viens kanāls ar pārslēgu uz sešiem punktiem. O2 spriegums arteriālajās un venozajās asinīs. CO2 spriegums. Mākslīgās asinsrites aparāta sūkņa jauda. Vairāki temperatūras punkti. Atsevišķi — elektrokardiogramma, elektroencefalogramma.

— Jura, vai jaunais patēriņa mērītājs ir uzstādīts?

— Jā, beidzot sataisījām.

— Bet gāzes sprieguma adapteri ir droši?

— Neteikšu, ka ļoti, bet mēs esam paredzējuši periodiski noteikt asins gāzes pēc van Slaika un ar oksihemometru.

— Sirds jauda netiek kontrolēta? Kāpēc tad jūs nepierīkojāt ballistokardiogrāfu?

— Ivan Nikolajevič, mēs taču nevarējām visu izdarīt, nepaspējām.

To saka Vadims. Sapīkuma pieskaņa: «Atradies kāds, vēl piesienas». Vajadzēja paspēt. Labāk jau nu klusē.

Nāk talkā Poļa:

— Netieši var spriest par sirds minūtes tilpumu pēc skābekļa patēriņa plaušās. Mums taču ir zināms asins gāzu; sastāvs ieejā un izejā.

«Ieejas un izejas.» Fiziologi apgūst jaunu terminoloģiju. Darbs turpinās. Mila veikli ievadījusi cauruli sunim trahejā, pieslēgusi narkozes aparātu, sākas elpošana ar maisu. Savs anesteziologs, ne sliktāks par ārstu. Bet, kad sāksies pa īstam, būs labāk jāuzaicina Volodja no Ļubas slimnīcas.

Vadims ar Poļu sākuši atsegt abu gūžu asinsvadus, lai pieslēgtu mākslīgo asinsrites aparātu un ievadītu kontroles zondes. Vai venozā attece no ķermeņa augšdaļas, no galvas būs pietiekama?

— Paklausieties, Vadim, mēs taču runājām, ka viena caurule tiks ievadīta vēl arī caur kakla vēnu. Es tā kā neredzu, ka jūs tam gatavotos.

— Pietiks divu kateteru apakšējā dobā

— Nē. nepietiks vis… Dariet, kā teikts.

Viņš tikai nikni paskatījās uz mani. Vēl mazliet — un sāks dumpoties. Nesatiks viņi ar Juru. Sāk skūt suņa kaklu. Vēl viņi paklausa.

Jura darbojas gar aparatūru. Acīmredzot kaut kas nav kārtībā. Nav tik viegli noregulēt sešpadsmit kanālu. Igors rīkojas kaktā pie galda ar mēģenēm. Viņš ir atbildīgs par bioķīmiju. Jā, te jau tas ir — analīžu saraksts. Lasu. Vareni. Pat adrenalīns, fermenti.

— Igor, kā tad jūs varēsiet paveikt tik daudz analīžu?

— Mēs uzaicinājām bioķīmiķus no citām laboratorijām un pat no klīnikām. Visas trīs blakus istabas pilnas.

— Malacis!

— Cenšamies.

Vienīgi Semjonam nav darba. Sarakstā viņam vispār nekā nav iedalījuši. Žēl. Vajadzēja man iejaukties. Nu ir par vēlu. Tiesa, viņa mākslīgā niere šodien netiks pieslēgta. Nav gatava.

Visi ir aizņemti, vienīgi es esmu brīvs. Invalīds. Bet vispār tas ir labi: tātad kolektīvs strādā.

Jura lieliski noorganizējis eksperimentu. Viss sadalīts pa punktiem: kas, kur, ko. Bet viņš vēl ikreiz sūrojas, ka sistēma slikti vadāma. Viņi bieži kļūdās. Kamēr ar suņiem, tas nav nekas, tikai darba žēl: mēģinājumos piedalās ap divdesmit cilvēku. Fiziologi nekad nav organizējuši tik sarežģītus eksperimentus.

Darbs rit mierīgi. Pat Vadims nebļauj: acīmredzot sapurināšana sapulcē nākusi par labu. Bet vai uz ilgu laiku? Tam nu gan ir raksturs! Cik reižu viņš nav man sarunājis rupjības? Pēc tam atnāk: «Piedodiet, Ivan Nikolajevič, nesavaldījos… Bet jums arī nav taisnība…» Un tomēr es viņu mīlu. Viņš ir īsts. Tagad pārāk daudz vienaldzīgo.

— Vadim, vai tu esi iemācījies drenēt kreiso priekškambari?

Es tīšām saku «tu», lai viņš nedusmotos. Viņam tas patīk.

— Kā gan citādi! Pie ķirurgiem nostaigāju veselu nedēļu. Tagad protu labāk par viņiem. Viņi jau uzaicināja mani vadīt zondēšanas kabinetu. Saka, kad ar visiem salamāsies, nāc pie mums, pamēģināsim.

Sunī saspraustas caurules no vienas vietas. Abos priekškambaros, un divās artērijās tievas zondes spiediena mērīšanai un asins paraugu noņemšanai. Trijās vēnās resnas caurules asins notecei uz mākslīgās asinsrites aparātu, vēl viena caurule no tā uz artēriju. Vai arī man būs tāpat? Br-r-r…

Nē, tas viss man pagaidām vēl neliekas reāls. Es uz šī galda? Nē, nevar būt. Runājot atklāti, es tik un tā neticu, ka uzdrošināšos. Tā ari nomiršu gultā. Nožēlojamais gļēvuli!

Cik cilvēku šeit nodarbināti? Viens, divi … divdesmit!

Katram ir sava dzīve, savs liktenis. Stimuli. Šī pati Ļena, tehniķis. Atceries, kā viņa sākumā raudāja par katru suni? Gribēja iet projām. Aprunājos: «Mēģinājumi nepieciešami cilvēkiem.» — «Ko nu par cilvēkiem! Viņi paši par sevi atbild. Bet dzīvnieki? Tas ir nežēlīgi!» Un pat vēl tagad nav pieradusi. Un Mila — bāla un vāja. Meitēni dzīvo trūcīgi, aldziņa maza. Labi, ja mājo ģimenē, bet dažas atbraukušas no laukiem, mitinās gultasvietās. Ģērbties vajag. Taupa uz katru kumosu. Par to nav pieņemts runāt.

Gandrīz visas mācās. Neklātienē, vakarnodaļās. Tikko sākas sesija, tā vairs nav, kas strādā. Šī pati Alla. Sešas reizes kārtoja eksāmenus, kamēr tika iekšā. Mode? Tiekšanās pēc materiāliem labumiem? Tie nav prāvi. Kvalificēta strādniece saņem vairāk. Nē, acīmredzot tās ir patiesas alkas pēc kultūras.

Kultūras problēma. Jaunatnes problēma. Kur vien skaties, visur tikai problēmas. Bet gadās dzirdēt — nav nekādu problēmu, viss atrisināts. Jaunatne vienā laidā raujas uz celtnēm, grāmatu metieni aug gads gadā. Un kaut vai kāds pamēģinātu izdarīt īstu kvantitatīvu analīzi. Kam tas vajadzīgs? Runu fragmenti, lūk, vispārliecinošākie argumenti. Taču nepieciešama, ļoti nepieciešama ir īsta informācija. Bez tās nevar vadīt nevienu sarežģītu sistēmu.

— Ivan Nikolajevič, viss gatavs atdzesējašanai.

Pieceļos. Mazliet noreiba galva. Jāpastāv Pārgāja.

— Vai pārbaudīsim? Pasniedziet man karti.

Mēģinājuma programma: adapteri, analīzes, suņa stāvoklis, uzsākot atdzesēšanu.

— Igor, vai bioķīmiskie rādītāji ir normāli?

— Jā Asins sārmu rezerve mazliet pazemināta. Ievadīsim sodu.

— Mila, pastipriniet elpošanu. Vai tava saimniecība, Jura, ir kārtībā?

— Nu, ideālas kārtības mums nekad nav, bet iztikt var. Man šķiet, ka pierakstīsim visu.

— Es nerunāju par pierakstiem. Bet vai darbosies automātika?

— Nezinu. Tā kā vajadzētu, bet kas viņu zina? Pirmoreiz ieslēdzām.

— Nu tad sāciet.

Tas nozīmē sākt virspusēju atdzesēšanu, pazemināt temperatūru līdz trīsdesmit grādiem, sirdij darbojoties, bet pēc tam jau ieslēgt mašīnu.

Suni nosedza ar garu organiskā stikla futrāli. Tā vienā galā ar dzesēšanas iekārtu savienota spirālveida caurule un ventilators. Tas rada auksta gaisa strāvas. Suņa spalva bagātīgi samērcēta ar ūdeni.

— Mila, padziļini narkozi un ievadi neiropleģikas. Vai programmā tas paredzēts?

To Jura.

— Tā viņš arī tad komandēs. Tad, ja es izšķiršos …

Ieslēdza saldētāju, ventilatoru. Vāku noklāja miglas putekļi. No atverēm plūst auksta gaisa strūklas. Man pa ādu noskrien drebuļi. Nosacījuma reflekss.

Plata papīra lente lēnām ieslīd aparātā, un sešpadsmit rakstītāju sāk vilkt savas līknes. Periodiski ieslēdzas analogkods, pierakstot rādītāju skaitļus uz papīra rituļa.

Suns atdziest lēnām. Spalva traucē. Ar cilvēku tas ies ātrāk. Toļa pārslēdz adapterus: visur vienādi. .35°, 34°, 33°. Vajag apmēram vienu grādu minūtē, bet iet lēnāk.

Pulsa biežums 100—96—84—79. Asinsspiediens mazliet krities, skābekļa patēriņš slīd lejup — pazeminājies no 150 līdz 100 ml/min. Vielmaiņa samazinās.

— Igor, tiklīdz noteiks adrenalīnu, tūlīt pasakiet. Adrenalīna daudzums rāda organisma «pretošanos» atdzesēšanai. Kāds ir asinsvadu tonuss?

— Pieaug.

Tātad ir spazmas parādības. Jāpaplašina asinsvadi.

— Poļa, ievelciet pipetē pentamīnu.

To visu vajadzēja paredzēt automāta programmā. Regulēšana ar roku nav diez cik droša. Pēc tam apspriedīsim. Nē, nepaspēsim.

Žēl, ka bioķīmiskās reakcijas velkas ļoti ilgi. Kamēr saņemsim analīzes, var palaist garām izdevīgāko momentu regulēšanai.

— Kāds ir sirds minūtes tilpums, Vadim?

— Tūlīt pamēģināšu aprēķināt.

— Kas tur ko rēķināt — apmēram pusotra litra.

To saka Jura. Viņš ātri orientējas skaitļos.

Pamaz. Vai nebūtu laiks ieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu? Citādi audos uzkrāsies līdz galam neoksidējušies produkti.

— Temperatūra 31°. Nu tad ieslēgsim.

Apstādināja ventilatoru. Pacēla vāku. Aukstums izplūda pa istabu un izkusa. Vasara. Pat grūti ticams, ka tur bija tikai plus astoņi grādi.

— Miša, vai tev viss gatavs?

— Jā, gatavs.

Miša ir jauns tehniķis, «mašīnists». Zinātniski — mākslīgās asinsrites aparāta operators. Viņš pakļauts Poļai.

— Ieslēdz. Pārbaudi aizspiedņus.

Atskan jauna skaņa — aparāta motors. Tā arvien paaugstinās, pieaug apgriezienu skaits. Z… z… z …

Nepatīkami.

Vāku atkal aizvēra. Iedūcās ventilators.

Interesanti, kā tie abi strādās kopā — sūknis un sirds? Šai mākslīgās asinsrites aparāta modelī nav paredzēta sinhronizācija, bet tas var dot gandrīz konstantu asins strāvu. Tomēr tas tik un tā slikti ietekmē paša organisma sirdsdarbību. Regulēšana traucēta.

Vadims un Jura uzmanīgi pētī līknes uz papīra, kas lēnām slīd pa oscilogrāfa ekrānu.

— Mākslīgās asinsrites aparāta jauda — 1500 ml. Skābekļa patēriņš samazinājies apmēram līdz piecdesmit.

Tas nozīmē, ka paša sirds «slikti velk». Lai, visas cerības liktas uz mākslīgās asinsrites aparātu.

— Jura, kad sāks darboties temperatūras automātiskā regulēšana?

— Jā, tūlīt ieslēgsim.

Viņš pārslēdz kaut kādus tumblerus uz lielās pults. Tas ir viņa lepnums — visas sistēmas programmēta vadīšana.

Mašīna strādā atdzesēšanas režīmā — ar to tiek noteikts cirkulācijas ātrums.

— Sākusies sirds fibrilācija!

— Nu, tagad pārslēdziet sūkni uz pulsējošo strāvu.

Pēc mūsu domām, asins pulsācija ir svarīga organismam.

— Automāts vada labi. Paskatieties, kāda temperatūras līkne.

— Nesteidz lielīties: redzēs, kā būs tālāk?

— Es nemaz nelielos …

— Jā, jā, pazīstam jūs…

Tas, protams, ir Vadims.

Fiziologi droši vien apskauž Juru. Un uz mani ir mazliet greizsirdīgi. Viņi apvainojas, kad es inženierus minu kā paraugu.

Kulturāls eksperiments. Viss ir redzams. Vienīgi žēl, ka bioķīmija aizkavējas. Kad arī to pārvedīs uz elektroniku, tad gan būs vareni! Paskat, ienāk Igors. Par kaut ko uztraukts.

— Biedri, izmainiet oksigenācijas režīmu: asins pH 7,4. Jādod vairāk ogļskābes, lai hemoglobīns labāk atdotu skābekli.

Pilnīgi iespējams, ka zemās temperatūrās noārdās fermenti. Pagaidām tā ir pavisam tumša lieta. Un nepaspēsim noskaidrot!…

Jura pārslēdz citu režīmu automātu, kas regulē gāzu pieplūdi osigenatorā. Venozo asiņu temperatūra 16°. Tās ir sarkanas kā artērijās. Skābekļa patēriņš samazinājies pieckārt.

— Ivan Nikolajevič, laiks atšķaidīt asinis. Citādi eritrocīti draud salipt.

Jā, jā, tas ir ļoti svarīgi. Ceļas asins stīgrība, var aizsērēt smadzeņu kapilāri. Jāsteidzas.

— Jura, vai var apstādināt mākslīgās asinsrites aparātu?

Apstādināja, aizspieda vadus. No oksigenatora nolēja pusi asiņu un apmainīja tās ar plazmu.

Vadims:

— Laid vaļā! Asinis ielieciet ledusskapī. Gan vēl noderēs.

Apsēžos savā vietā. Kopš mēģinājuma sākuma pagājusi stunda. Esmu mazliet noguris. Vēroju.

Vistrokšņainākie ir fiziologi. Vadims. Poļa vienmēr strīdas ar viņu tīro nieku dēļ. Saprotams, viņi ir uz «tu».

— Poļa, paskaties: no caurules atloka tek.

— Tu taču pirmīt aizgriezi. Un vēl esot vīrietis! Nu, Ļoņa, pievelc.

Inženieri ir merigāki. Skaists gan milzīgais oscilogrāfs. Sešpadsmit kanālu nav joka lieta!… Kas tur atkal par aizķeršanos? Viņi pieaicina Juru.

— Elektrokardiogrāfa bloks apsstājies.

— Lai: tik un tā sākusies fibrilācija un nekas nav redzams. Izņem un atdod Aleksejam, lai salāpa, kamēr sāksim sasildīšanu

Tātad paredzēta arī remontgrupa. Tas ir labi.

Ko tur Igors tā pētī pret gaismu?

— Kas tur ir, Igor?

— Es skatos pēdējo porciju asinu. Tikko nocentrifugējām. Liekas, ka jau iestājusies hemolīze. Bet neliela. Tūlīt noteiks.

Pati klusākā grupa. It kā viņu nemaz nebūtu. Tiesa, šeit tikai ņem paraugus, bet analīzes izdara citi. Jau norakstījuši ar skaitļiem veselu palagu.

Hemolīze — tas nu ir ļoti slikti. Nekādi nevaram noregulēt mākslīgās asinsrites aparātu līdz vajadzīgajam līmenim. Ķīmija nesniedz cerēto: nav materiālu caurulēm. Bet drīz būs cita konstrukcija.

Nekas, tagad hemolīze nav vairs tik bīstama. Asinis atšķaidījām divkārt, pēc kādām divdesmit minūtēm pavisam aizstāsim ar plazmu. Un jaudu samazināsim. Jā, bet kā tad sildīsim? Tad taču mašīnai būs jāstrāda daudz ilgāk.

— Paklausies, Vadim. Cik jūs esat sagatavojuši donorasiņu?

— Trīs litrus. Bet kas tad ir?

— Būs par maz. Sasildīšanas gaitā nāksies mainīt asinis, tāpēc ka hemolīze pārsniegs pieļaujamo līmeni. Vai nevar vēl paņemt? Suņi ir?

— Suņi jau nu būtu, tikai nav pārbaudīti uz saderību.

— Vēl taču nav par vēlu. Dod rīkojumu. Klusē. Tā vietā, lai tūlīt izpildītu, viņš domā.

— Tūlīt aizstāsim asinis, un tad varēšu atbrīvot Polu.

Tātad pārliecināt nevajadzēs. Un vēl jo vairāk — pavēlēt. Tā arī neesmu iemācījies pavēlēt.

— Temperatūra jau deviņi grādi!

Jāpalūkojas, kādi ir visi rādītāji. Jāpieiet pie galda, pie Ļenas.

— Dodiet, paskatīsim kopā. Igor, pasniedziet savu lapu.

Sanāca pie galda. Kāpēc nav nevienas sievietes manu vecāko zinātnisko vidū? Nu ir vēlu par to domāt.

— Skatieties, Ivan Nikolajevič, rādītāji tādi, ka tīrais prieks: pH, skābekļa spriegums asinīs, audos. Tas taču ir galvenais.

— Kālija saturs zems. Vajadzēs papildināt. Bet skābekļa spriegums venozajās asinīs pārāk augsts.

— Tūlīt gāzu maisījumam pievienošu gaisu.

— Jura, gāzu vadīšana jāautomatizē. Obligāti.

Tas nav tik vienkārši. Vienlaikus jāmaina skābeklis, ogļskābe un gaisa piedeva. Bet pēc tam vēl nāks klāt spiediena regulēšana kamerā. Būs sarežģīti aprēķini.

— Nesaprotu. Skābekļa saturs jāregulē pēc tā sprieguma venozajās asinīs, ogļskābe — pēc pH un tās sprieguma. Divi patstāvīgi rādītāji.

— Es jums vēlāk paskaidrošu. Kaut ko jau sadomāsim, ja necentīsimies pēc ļoti ātras un precīzas reakcijas.

Atkal man rodas neskaidrība.

Temperatūra tagad pazeminās lēnām. Jura pārslēdzis automātu uz citu režīmu.

Seši grādi. Pieci.

— Asinis jānomaina pilnīgi. Atdzesēšanu turpināsim ar plazmu.

Atgriežamies savās vietās. Nav laika sarunām. Man, šķiet, te vismazāk darba. Sēžu, skatos. Viss nostrādāts kārtīgi. Tas ir Juras nopelns. Nevienā ārzemju žurnālā netiku lasījis par tik sarežģītu eksperimentu. Uz goda! Nu tā kā tāds puišelis: «Uz goda.»

Mašīnu apstādināja. Vienīgi ventilators dūc. Poļa izlaiž asinis no oksigenatora un iepilda tanī plazmu ar glikozi. Viņi darbojas bez steigas: piecu grādu temperatūrā asinsriti var apstādināt pat uz stundu. Lai gan labāk no tā vairīties.

Pabeidza. Atkal sāk dūkt mākslīgās asinsrites aparāta motors.

Vēl divi trīs grādi, un pāriesim uz stacionāru anabiozes režīmu. Suns dosies nākotnē. Nē, neatgriezīsies. Diez vai izdosies pamodināt. Bet būtu patīkami, lai arī mēs tādu mērķi neizvirzījām.

Divpadsimt. Vajadzētu iedzert zāles. Pagaidīsim. Drīz iešu atpūsties — divas stundas turēsim zemā temperatūrā. Pagulēšu.

Ar ko šis stāvoklis atšķiras no nāves? Praktiski ne ar ko. Smadzeņu elektriskās aktivitātes nav. Encefalogramma rāda taisni. Sirds apstājusies. Un tomēr kaut kādas molekulas miegaini klīst pa šūnām, apmainās ar elektroniem, izdala enerģiju.

Satikšanos vajadzētu atlikt. Noguršu. Nē. Zvanīt nevar. Konspirācija. Pazemojoši. Drīz jau būs beigas. Šodien izstāstīšu par iecerēm. Nabadzīte. Vispār — nogaidīsim rezultātus. Ja būs slikti, nav nekādus jēgas viņu satraukt. Reizēm liekas: kaut ātrāk. Esmu noguris. Bet paiet minūte, un — «kālab steig­ties.».

Pienāks laiks, un izgudros sapņus. Mirt būs viegli, patīkami. Varbūt visai cilvēcei būs lemts tā? «Miers lai bezprātim tam, kas uzvēdīs cilvēcei zeltainu sapni.. .» Kas to teica? Neatceros. Nav svarīgi. Cik daudz kļūst nesvarīgs.

Spriegums krīt. Tagad suns spēj panest jebkuras neprecizitātes tehnikā. Visi augstākie procesi izslēgti. Palikušas kaut kādas primitīvas ķīmiskas reakcijas. Kā pašiem tālākajiem senčiem.

Kāds jauks vēsums plūst no vāka. Karstā dienā patīkami. Mēle sunim nav zila. Droša pazīme, ka audos skābekļa ir diezgan.

Nabaga šunelis. Kur viņš dzīvoja? Kā dzīvoja? Jauklis — izskatās pēc aitu suņa. Ja jau nokļuvis suņu savāktuvē, skaidrs, ka nav viegli gājis. «Suņa dzīve.»

… Var vienkārši skatīties nedomājot. Vai viņi draudzējas vai ne? Flirts? Mīla? Nemēdzu runāt par tādām lietām, nezinu. Vadims saprotoši šad tad paraugās uz Ritu. Un viņa atbild tam ar to pašu. Bet Juru es divas reizes redzēju ar kādu nepazīstamu meiteni. Putna fizionomija. Droši vien lasa Gumiļova dzejoļus.

— Jura, vai jūs esat lasījis Gumiļovu?

— Kas tas tāds?

Pajautā savai dāmai!

— Tas ir dzejnieks «Kaut spētu aizskriet es un slēpties tā kā zaglis …»

— Nē, nezinu.

Jura nosarka. Bet citi saskatījās. Nu kā lai viņš to zinātu. Izdots taču nav. Lai gan — izlasīsi desmit lappuses un apnīk. Domu maz. Vienīgi Ļuba lasa veseliem vakariem. Ja nav nekā cita kā tikai «idejas» — tas kaitina. Ja pavisam nav ideju — arī slikti.

— Nu kā tur? Kā ar temperatūru?

— Aizplūstošajās asinīs divarpus grāda. Pēc mašīnas — tuvu nullei. Jura, pamērī audos.

Es gaidu. Jura pārslēdz iekārtu uz dažādiem adapteriem.

— Barības vadā — divi, taisnajā zarnā — gandrīz trīs, smadzenēs — divi komats viens. Sarkofagā — tuvu nullei.

Sarkofags. Tad ir gan nosaukums.

— Labi, Igor, analīzes paņēmāt?

— Ņemam. Bet rezultāti būs ne agrāk kā pēc piecpadsmit minūtēm.

— Zinu. Mēs negaidīsim. Acīmredzot temperatūru pazemināt jau vairāk nevar. Uz šīs robežas tad arī apstāsimies. Tagad, kā jau norunājām, izmēģināsim divas programmas: periodiski ieslēdzot lielu jaudu un nepārtraukti sūknējot ar mazu tilpumātrumu. Stundu katram variantam. Kādas ir jūsu domas, biedri? Jura?

— Es lieku priekšā sākt ar otro. Pēc manām domām, trīssimt kubiku minūtē būs gana.

Vadims:

— Bet manuprāt mašīnas jaudu vajag pazemināt pakāpeniski. Piemēram, pa simt kubikiem desmit minūtēs. Tad mēs dabūsim atkarību grafiku.

Vadims tā saka, lai iegrieztu Juram, tāpēc ka es Juram jautāju pirmajam. Bet vispār — loģiski.

— Desmit minūtēs līdzsvaru nepanāksim, un mēs nevarēsim pārbaudīt izveidojušos režīmu.

Arī Juram taisnība.

— Dariet, kā teica Jura. Trīssimt kubiku minūtē. Bet pēc tam redzēsim. Otrs variants, pēc manām domam, ir šāds: piecās minūtēs astoņsimt mililitru, pēc tam desmit minūtes pārtraukums. Iebildumu nav? Tātad pieņemts. Tagad es iešu un pasēdēšu kabinetā.

Soļoju pa gaiteni. Eju izslējies, jāizliekas taču. Beidzot — durvis.

Nogurums. Pavisam vairs nekur nederu: divas stundas pasēdēju krēslā, mazliet uztraucos — un esmu jau galīgi sanīcis.

Atgulties. Pievērt acis.

Galva mazliet reibst. Mūzika. Domu nav. Pārgāja. Varu skatīties. Plaisa griestos. Lustra. Putekļi uz tās. Pavlova ģīmetne. Galda stūris. Ja tā varētu nomirt: reibonis, smalka skaņa, kritiens.

Tā nemēdz būt. Nāk prātā kas cits.

Naktis slimnīcā. Sausa, piepampusi mēle. Karsti, elpot grūti. Sanitāru skaļās sarunas gaitenī. Par kādu Koļu, kas dzer un krāpj sievu. «Kaut jūs izputētu līdz ar viņu!» Varbūt pasaukt ārstu, pasūdzēties. Neērti. Pie velna, pacietīšu. Drīz viņas apgulsies uz krēsliem un sāks krākt. Smalkjūtība. Labi, ka mēs esam tikai divi. Manam kaimiņam ir hipertonijas saasinājums. Arī viņš neguļ. Galvassāpes. Nopūšas, grozās. Klusējam.

Joprojām runā, nolādētās!

Visa pasaule apriebusies. Nejūtīgie,pašapmierinātie ārsti. Muļķīgie, untumainie slimnieki. Stulbās māsas ar iekrāsotām acīm.

Stāsta, ka kaut kur esot laboratorijas, kur mitinās fanātiski zinātnieki. Komponisti sacerot maigu un heroisku mūziku. Esot mīlestība.

Viss meli. Ir tikai aizdusa. Slāpes. Piepampusi mēle. Liesa kā milzīgs akmens pārvietojas vēderā pie ikkatra pagrieziena.

Negribu. Tie visi ir pusauguļa murgi: nez kādi modeļi, anabioze. Kālab? Ak dievs, ļauj man paelpot! Un ņem mani pie sevis! Nē, ne uz paradīzi, ne uz elli. Vienkārši uz nekurieni.

Nepaņēma vis. Ārsti ir labi. Un māsas ir mīļas, atsaucīgas meitenes. Es viņām atnesu ziedus, torti.

Bet tagad man ir pavisam labi. Elpot ir viegli. Patīkams nespēks padara ķermeni gurdu un vieglu. Un domās ar tikko jaušamām pārejām.

Mēģinājums iet labi. Suns aizmiga bez jebkādām patoloģiskām novirzēm asins sastāvā. Tātad šūnās pa šo laiku nav uzkrājušies kaitīgi produkti. Svarīgs priekšnoteikums, lai pamostos. Un kreisais kambaris netiek pārpildīts. Es ļoti baidījos. Būtu liela ķēpa.

Priekšā vēl pats grūtākais — atdzīvināšana.

Sildīsim pamazām, ar plazmu. Pēc tam, līdzko venozajā šķidrumā būs maz skābekļa, pievienosim asinis. Bīstos, ka sirds sarausies pārāk vāji, bet mākslīgās asinsrites aparāts slikti pielāgots paralēlai ieslēgšanai. Tiesa, atmodināšana tagad nav tik svarīga. Galīgi izstrādās vēlāk, kad es gulēšu. Paspēs.

Vēl daudz kas jādara. Jāsāk un jābeidz. Laika ir maz. Spēku maz. Kaut varētu palikt tā guļam uz dīvāna. Klausīties liegi dzidru zvanu spēli.

Zvanu spēle — nē, tas nav tas. Tā iederas baznīcā. Lieldienas. Bērnība. Veselu nedēļu zvanīja mūsu zvanu tornī. Es tur tiku bijis kā pavisam mazs puišelis. Brīnums: pasaule, izrādās, ir tik plaša!

Cik tas viss bezgalīgi talu … Mate. Māmulīte. Viņai dzīvai esot, es viņu, cik atceros, tā nesaucu. Jūtelība mums bija sveša.

Slimība briesmīgi izmaina psihiku. Kāpēc «briesmīgi»? Nevajag stipru izteicienu. Slimie visu skata caur savu ciešanu prizmu. Vienaldzīgais kļūst slikts. Vienkārši sliktais — pretīgs. Bet labo — nepamana. Visi cilvēki tevi uztrauc. Nenovīdība. Egoisms. «Ārstam un māsām jābūt atsaucīgiem, labiem. Viņi saņem naudu.» Pat es sevi tiku pieķēris pie tādām domām.

Nē, nepieļaut. Nepārtraukti uzmanīt sevi, ne uz mirkli nenolaižot acis. Izveidot novērotāju sstēmu, tā kā tehnikā…

Kāds klauvē. Vajag piecelties, apsēsties. Nerādīties gulošam.

— Lūdzu! Ak tie esat jūs…

Jura, Vadims. Savējie…

Jura:

— Mēs atnesām jums kafiju.

Pareizi: šķīvis, kaut kas apsegts ar marli.

— Pateicos. Sēdieties. Kas jauns?

Es dzeru ar baudu. Tas ir tieši tas, kā man trūka.

— Vēl nekas nav noticis. Pagājušas tikai četrdesmit minūtes, kopš pārgājām uz stacionāru režīmu.

— Un analīzes kādas?

— Skābekļa spriegums aizplūstošajā plazmā pazeminājies līdz četrdesmit milimetriem dzīvsudraba stabiņa. Temperatūra taisnajā zarnā plus divi.

— Vielmaiņa? Esat aplēsuši?

— Kā tad citādi. Jura lai nebūtu aplēsis! Tā ap trim procentiem no normas. Pareizi, Jurka?

— Un tomēr plazma tikai ar grūtībām nodrošina skābekļa piegādi.

— Kad spiediens būs paaugstināts, tad nodrošinās. Daudz skābekļa ies caur ādu.

To es tā domāju, es tā gribu.

— Nav zināms vēl, kā tas ietekmēs virsējo slāņu audus: tur būs pārlieku daudz skābekļa.

— Zemā temperatūrā tā nav liela nelaime. Tomēr tas vēl jāpārbauda. Bet vai mēs paspēsim?

— Urīns ir? Es kaut kā tam nepievērsu uzmanību.

— Ne piliena. Līdzko pārgājām uz stacionāru režīmu ar zemu jaudu — kā ar nazi nogrieza. Mākslīgā niere ir nepieciešama.

— Tas jau bija paredzams. Bet vai orgāni nebūs «atradinājušies» strādāt pēc ilgās bezdarbības? Kā jūs domājat, zēni?

Viņi klusē. Apsver: vai var atklāti runāti «Atradināšanos» pārbaudīt nāksies man.

— Ko tur slēpt: mēs to nezinām. Vajag, lai saglabātos neskartas sarežģītās molekulu struktūras, kas nodrošina šūnu specifisko funkciju — sirds saraušanos, urīna sekrēciju.

Paldies: izskaidroja gan.

— Labi būtu izdarīt kaut vai vēl dažus papildmēģinājumus.

Jura to saka domīgi.

— Vai būtu labi?…

— Mēs neizdarīsim šos mēģinājumus. Vienkārši nepaspēsim.

Slimnīca. Smoku. Nē. Vēlāk pārbaudīsiet. Ja tas neapstiprināsies, tad jūs vienkārši izslēgsiet mākslīgās asinsrites aparātu. Nevajag apspriest šos vispārīgos jautājumus. Runāsim par detaļām.

— Pasakiet labāk, ko vajag mainīt un pie kā vēl jāpiestrādā.

Viņi kļuva priecīgi:

— O, mēs daudz ko izmainīsim.

Klusums. Juras seja apmierinātība. Radītājs.

— Pirmkārt, visā drīzumā mums būs membrānsuknis ar elektromagnētisku pievadu, kas nodrošinās sinhronu darbību ar sirdi. Otrkārt, tiek izstrādāta automātika mākslīgās asinsrites aparātam — jaudas regulēšana saskaņā ar skābekļa vajadzību atkarībā no spiediena vēnās un artērijās. Iespējamas dažādas vadīšanas programmas — ieslēdzot periodiski un nepārtraukti.

To visu es zinu, bet klusēju. Patīkami vērot. Apskaužu: viņam vēl liekas, ka viņš visu var.

— Labi. Bet kādas ir perspektīvas uzlabot paša sūkņa un oksigenatora īpašības? Lai tie nenoārdītu asinis?

— Jaunajam mākslīgas asinsrites aparātam dabūsim vislabāko plastmasu. Virsmas būs noslīpētas maksimāli precīzi. Gandrīz tikpat gludas kā īsto asinsvadu sieniņas.

— Jā tas viss ir ļoti labi. Bet no šāsdienas mēģinājuma līdz īstajai anabiozes mašīnai vēl ir ļoti tālu. Ļoti.

Nepagūsim. Un viņi arī tāpat domā, bet klusē. Vadims rauc pieri.

Jura:

— Nemaz nav tik tālu. Mucu sarkofagam aviorūpnīcā jau beidz. Es aizvakar biju tur — lielisks cilindrs no bieza organiskā stikla. Iztur piecu atmosfēru lielu spiedienu. Kondicionētāju kamerai arī drīz saņemsim. Varēsim dot jebkuru temperatūru un mitrumu. Jauns mākslīgās asinsrites aparāts, automātika…

— Bet niere?

— Nieri pārzina Semjons Ivanovičs.

Briest konflikts. Ne velti viņš šodien staigāja pa laboratoriju kā svešinieks. Centās netraucēt. Slikts? Nē, vienkārši nespēj tikt līdz. Un pats to nesaprot.

— Izbeidziet šīs sarunas! Semjonu var izmantot tikai, lai izdabūtu pasūtījumu sakarā ar mākslīgo nieri, bet ne tās radīšanai, regulēšanai vai piesaistīšanai.

Iejaucas Vadims:

— Nu to viņš tikai tā, pļāpā. Mēs sekojam: nieri taisa. Pēc tā projekta, kuru saskaņojām ar jums. Tā ļoti maz atšķiras no standartmodeļa, tāpēc ir cerības, ka saņemsim laikā.

Bet piedodiet, kadā laikā? Man liekas, ka es nenoteicu nekādu laiku. Tātad viņi ir konsultējušies ar Dāvidu. Nepatīkami. Kāpēc? Loģika. Jāplāno.

Kafija ir garšīga. Migla galvā pilnīgi izklīdusi.

— Kas vārīja šo kafiju?

— Ko-o? Jūs nezinājāt? Mums taču tagad ir branga kafijas vārāmā mašīna. Koļa sameistaroja darbnīcā. Visi kļuvuši par kafijas cienītājiem. Nāk no citām nodaļām vārīt.

— Bet ko runā institūtā par mūsu ana- biozi?

— Par anabiozi neko. Mēs taču montējam iekārtu atdzīvināšanai, dzīvības funkciju mākslīgai vadīšanai.

— Nu lūk, un arī tāpēc nedrīkst organizēt ilgstošus mēģinājumus.

Kad viņi visi kopā, allaž runā Vadims. Jura vispār ir nerunīgs, reti izdodas viņu iekvēlināt. Viņi ir draugi.

— Vai jūs bieži strīdaties?

— Katru mīļu dieniņu.

— Kāpēc? Jura, izmet tu arī kādu vārdiņu.

— Jūs taču paši zināt, ka ar viņu nav iespējams. Visi vērtējumi ļoti subjektīvi, rīcība nekonsekventa. Tips ar paaugstinātām emocijām. (Viņš izsakās īstā grāmatu valodā!) Bet mēs ātri izlīgstam.

— Es jau esmu tas, kas izlīgst. Viņš veselu nedēļu būtu pūties.

cik patīkami ir vērot viņus. Bet viņiem jāiet. Mēģinājums. Tas vienmēr tā ir: kad gribas papļāpāt — nav laika. Kad ir laiks — nav patikas.

— Jums acīmredzot jāiet?

— Ko jūs mūs dzenat? Mēs taču sēžam tikai desmit minūtes. Vai ne, Jurka?

— Neuztraucieties, Ivan Nikolajevič. Uz jaunu režīmu pāriesim pēc piecpadsmit minūtēm. Bet līdz tam tur iztiks bez mums.

— Tātad jūs cerat?

Vadims:

— Zināmā mērā. Jus taču zināt, kas tagad par cilvēkiem? Tikko mēģinājums ievelkas, — «dod brīvdienu!» vai arī «aldziņa maza, iešu uz rūpnīcu». Uz rūpnīcu taisās iet galvenokārt Jurkas kadri. Manējiem nav kur likties: fiziologiem visur tie paši astoņdesmit rubļi.

— Nerunā niekus, Vadim. Viņi strādā, neiet projām. Arī ar tevi viņiem nav vieglās dienas. Šodien dara vienu, rīt, skaties, tu izdomā kaut ko jaunu — sēdi nu līdz vēlai , naktij un pārtaisi. Pēc tam tu vispār nerādies, un viņi slaistās bez darba … Nē, nav vieglās dienas.

— Tu man te nelien ar savu kritiku. Tik un tā nekur nederīgi ļautiņi.

— «Jā, bij mums tiešām toreiz ļaudis.»

— Zinu: «Borodino». M. J. Ļermontovs.

Aizrāvušies. Viņi abi aizrāvušies, bet katrs citādi.

— Pasaki, Vadim, kas nosaka tavu rīcību dzīvē?

— Tā īpaši nekas. Es vienkārši dzīvoju. Apmierinājumu man dod darbs. Man patīk atklāt, kā jūs mēdzat izteikties, šūnu, orgānu, organisma darbības «programmas».

— Bet kādam nolūkam?

— Man vienkārši patīk. Protams, būtu gandarījums, ja ārsti izmantotu mūsu idejas un ārstētu slimniekus. Bet galvenais ir pats meklējuma process.

Jura:

— Bet tu, Vadim, neesi izvēlīgs.

— Nu un tad? Tiesa, es nenoņemos ar vispārējām teorijām tā kā tu. Bet dzīves principi man ir stingri: strādā godīgi, tā sakot, gumiju nestiep. Un uz papēžiem sev kāpt neļauj. Arī tādiem tipiem ne, kāds ir mūsu direktors.

— Un tu ceri noturēties?

— Domāju gan. Es jau zinu, ko jūs teiksiet: gan atdzisīsi, notrulināsies. Neatdzisīšu. Nenotrulināšos. Tā ja.

Bet vai es noturējos? Nē. Allaž biju bikls, ja ne vairāk. Bet visumā tomēr arī nepadevos. Vēl tikai pašās beigās nākšu klajā ar anabiozi. Muļķīga plātīšanās …

— Eh, liecies nu mierā! Pazīstam mēs jūs, jaunos, principiālos. Tikko iziesiet ļaudīs, tā ātri kļūsiet lojāli. Un kā lai nekļūtu: ģimene, dzīvoklis, mēbeles, ledusskapis. Tad skaties — mašīnu savajadzēsies, pēc tam iziesi profesoros — dod šurp vasarnīcu. Un viss. Nenāksi vairs pie Ivana Petroviča un netrieksi dūri galdā. Redz, tā tas ir, draudziņ!

Es skatos un smejos sevī. Vadims pat nosarcis. Jura smaida ar tādu kā pārākumu. Arī pašpārliecināts. Bet tas jau ir dabiski.

— Nevāries, Vadim! Ivans Nikolajevičs visu pateica pareizi. Briesmas kļūt par mietpilsoni ir pavisam reālas. īpašums, godkārība — tas viss nāk no instinktiem. Tas ir ļoti grūti pārvarams. Tāpēc sistēmai ir jāparedz regulēšana. Cik pie mums institūtā ir profesoru, kas zinātnei vairs nedod ne nieka, bet algu saņem. Un ne no mazajām.

— Tu spried tā, kamēr vēl neesi precējies. Lai gan tava Tatjana Larmu .visu dzīvi pārtiks no dzejoļiem kā no siseņiem. Jurka, bet veikli gan tev šefs šodien iedzēla ar to, kā viņu tur, ar Gumiļovu, ko? Kā tad tā — tāds intelektuālists un nezināji. Es vēl par Taņku pazobošos…

Jura sarkst. Viņam piemīt brīnumaina spēja sarkt. Ada ļoti balta. Skatās pulkstenī.

— Paklau, mums laiks. Tūdaļ pāriesim uz otru režīmu. Mēs iesim, Ivan Nikolajevič. Jūs nesteidzieties. Ja kas vai kā, mēs pasauksim.

— Ejiet vien. Žēl, ka laika nav. Mēs vēl parunāsim par to. Iegriezieties pie manis kādreiz vakarā. Labi?

— Protams. Ar lielāko prieku. Bet vai Lidu var paņemt līdz?

— Nu kā tad. Un Taņu arī.

Aizgāja.

Lida ir viņa sieva. Viņš cenšas to iesaistīt zinātnē. Neapzināta vēlēšanās. Bet Tatjana tātad ir Juras meitene. Deguns tāds pagarš, un pati pārāk izkāmējusi. Āriene arī ļoti svarīga dzīvē. Un ne tikai sievietei vien. Pats to esmu izbaudījis. Tagad viss ir pagātnē. Bet Jura vēl to nesaprot. Lai gan diez vai. Tomēr viņš nebūt nelidinās pa mākoņiem, ir mūsdienu cilvēks. Pareizi aprēķina visādus organizatoriskus gājienus: ko teikt direktoram, ko noklusēt. Vadims to nesaprot. Bet Juru vada prāts un nevis viltus. Es negribu viltu.

Programmas zēniem nav, bet būs. Vismaz Jura ļoti daudz domā. Viņam vajadzētu studēt filozofiju un psiholoģiju, nevis fizioloģiju. Lai gan viņš jau studē. Pusgada laikā stipri mainījies, nobriedis.

Vēders iesāpējies. Tagad katru dienu. Esot zarnu un liesas saaugumi. Saucot par perisplenītu. Bez tam sīki infiltrāti zarnu sieniņās.

Šķīvi aizmirsuši. Laba kafija un sviestmaize. Acīmredzot kāda no mājas paņemtās brokastis. Varbūt Vadima? Sieva iedevusi līdz. Nedomāju, ka Vadims ir tik pārdrošs, kā izliekas. Viņš saka: «Es visu zinu.» Nekā tu nezini, izņemot savu zinātni! Viņš dzīvo slikti — lielā ģimenē. Māte mūžīgi ķildojas. Pēc tam varēs pie manis dzīvot. Uz laiku, uzrakstīšu pilnvaru. Es taču neskaitīšos miris. Dzīvokli man nevar atņemt.

Bet tu taču vari izspēlēt tā, lai laboratorijas vadītāja vieta tiktu Juram! Uzraksti oficiālu papīru direktoram, kopiju — Akadēmijas prezidijam.

Sak, tā un tā. «Lūdzu atstāt par laboratorijas vadītāja vietas izpildītāju Juriju Nikolajeviču Sitņiku, tā kā viņš ir vienīgais, kas spēj nodrošināt anabiozes stāvokļa uzturētātājas iekārtas ekspluatāciju un pilnveidošanu» … manas personas anabiozes stāvokļa. Var sākt pat ar «ļoti lūdzu». Norādīt, ka viņš ir projekta autors un galvenais izpildītājs. Un nevis par «vietas izpildītāju», bet tieši par «vadītāju».

Vareni izdomāju! Ziņojumu darīsim zināmu vispārībai, un tad neviens neuzdrošināsies noraidīt manu lūgumu. NEVIENS. Bet disertācija viņam ir jāaizstāv līdz tam. «Tehnisko zinātņu kandidāts Sitņiks.» Dzīvības funkciju modelēšanas laboratorijas vadītājs. Bet ja nu Ivans Petrovičs viņu noknābj. Tas ir īstais putniņš! Nu nekas. Jura arī nav no vakarējiem. Vismaz lielisks organizators. Viņš taču visu organizējis — mašīnu, iekārtu anabiozei.

Kā viņus ar Vadimu sasaistīt ciešāk? Lai strādātu kopā kaut vai dažus gadus? Parunāšu ar viņiem atklāti. «Vadim, vadītājs būs Jura. Viņš labāk tiks galā nekā tu. Un ar direktoru satiks. Es lūdzu tevi, neaizej no laboratorijas. Pacenties neķildoties.» Viņš apsolīsies. Aizkustinoša aina: «Jūsu labā, mans skolotāj…»

Taču tā nav garantija. Līdz pirmajam uzliesmojumam. Bet Igors? Paliks. Doktora disertācija iesākta, jāpabeidz. Vadītājs? Kas nu tā par problēmu? Gatavam darbam vienmēr varēs atrast. Kaut vai tas pats Ivans Petrovičs.

Laboratorijai virziens noteikts: fizioloģisko un patoloģisko procesu modelēšana. Dzīvības funkciju mākslīgas vadīšanas pilnveidošana. Ar šīm pašām iekārtām.

Beidzot — anabioze. Ko gan no tās var gaidīt? Praktiskā izmantošana neskaidra. Ceļojumi kosmosā? Jēga būs tikai tad, ja tie ilgs gadiem. Citādi pati iekārta svērs vairāk. Bet, ja tā īsti piestrādātu, to iespējams padarīt krietni vien vieglāku. Trīsdesmit vai četrdesmit kilogramu. Aukstumu jau nu tur nevajadzēs aizņemties. Ieguvums būs ne tikai svarā — arī psihikā. Lai kosmonauti nesanāktu ragos. Tā ir nopietna problēma. Bet tā viņi mierīgi gulēs. Pēc tam automāti viņus pamodinās. Nu tieši kā romānos!

Interesanti, vai mani pamodinās? Kas viss nevar gadīties? Tik daudz pasaku ir piepildījušās. Vienīgi īstenojas tās, šīs pasakas, pārāk prozaiski.

Anabioze kā medicīna. Nezinu. Iespējams, ka tāda konservēšana noderēs dažu slimību gadījumos. Pieņemsim, ka mikrobi vai vīrusi aizies bojā. Bet arī tie ir stipri dzīvīgi. Ja slimība izraisījusi izmaiņas šūnu struktura, no aukstuma norma neatjaunosies. Tas ir skaidrs.

Toties būs iespējamas jebkuras operācijas. Piemēram, orgānu transplantācija. Tomēr arī šai ziņā nevajag cerēt par daudz. Orgānu transplantāciju kavē nevis operāciju tehnika, bet gan dažādu cilvēku audu nesaderība. Jāšaubās, ka anabioze te varēs ko līdzēt. Stipri jāšaubās. Drīzāk liekas, ka nevarēs. Pjotrs Stepanovičs teica: tikai ārkārtīgi sarežģītām operācijām.

Ceļojums nākotnē. Bet kāpēc ceļot uz turieni? Ziņkāres pēc? Droši vien tu tur nejutīsies omulīgi, kad pamodīsies pēc desmit vai simt gadiem.

Redzēsim. Atteikties var pirms paša mēģinājuma. Nē, tad vairs nevar. Kauns.

Zinātnes brīnumi padarīs visus cilvēkus laimīgus.

Muļķības, Laime nav nekas cits kā prieka centra kairināšana. Dažādu cēloņu rezultātā. Bet nekad ne stabili. Pamazām izveidojas adaptācija, pierašana, un no laimes paliek tikai pēdas atmiņā. Tā godīgi reģistrē šā centra pašsajūtu. Pieraksta lentē. Lai būtu laimīgs, vajadzīga nelaime. Ciešanas. Antipods. Nav teikts, ka daudz un ilgi. Var atrast optimālo režīmu. Īslaicīgas uzpurināšanas, lai cilvēks neaizmirstos un nesāktu skumt. Nākošie kibernētiķi visu aprēķinās. Man ir izredzes skatīt to savām acīm.

Ne velna. Tas nebūs tik drīz. Manas molekulas neizturēs, sairs. Un diez vai tā būs salda, šī devās saņemtā laime.

Varbūt aiziet uz operāciju telpu? Drīz sāksim atdzīvināšanu. Nē, vēl par agru. Ja nu pēkšņi mūsu suns pieceļas un sāk staigāt? Es pat nezinu viņa vārdu. Tas nav godīgi.

Vajadzēs to kopt kā slimnieku pēc grūtas operācijas. Puišiem vajadzēs sēdēt klāt.

Kas par sapņošanu. Vai vispār aizies tiktāl?

Tomēr labi gan ir mani puiši. Varētu būt tādi dēli. Ja toreiz, četrdesmit trešajā, nebūtu šī uzlidojuma … Tik un tā palaistu garām. Ne jau sievietes un ne apstākļi ir svarīgākais, bet tu pats. Tu neesi īstais.

Jura ir intelektuālis. Vārda labākajā nozīmē, bez nievājuma. Šis jēdziens nebūt neietver nejūtīgumu.

Esmu atgūlies. Atpūšos. Mazliet domāju. Jūtu ikvienu orgānu — kaut kāds komutators pieslēdz to apziņai. Sirds: tuk … tuk … tuk … Pēc tam pārsitieni: tuk-tuk… tuk- tuk… Plaušas. Ieelpa — gaiss ieplūst, alveolas izplešas. Kaut kas traucē (limfas dziedzeri?), kāds adapters tiek kairināts — gribas ieklepoties. Jāsaturas. Tas ir svarīgi — aizturēt klepu. Tāpat kā jebkuru sajūtu, nepatīkamas emocijas. Vēders. Zarnas: viena, otra bul-bul… Bet liesa ir liela. Spiež uz zarnām kreisajā pusē… dusmīgs milzis, truls, resns. Sāpju pašreiz nejūtu. Gandrīz vai svētlaime.

«… Kļūst pamazām, pamazām draugu pulks mazs … Cits mūžībā devies, cits kļuvis jau kņazs.»

Kāpēc gan kņazs?

Slīgstu miegā…

Pie durvīi klauvē. Apsēžos. Halāts sagumzīts. Neērti.

— Lūdzu.

Ļena.

— Jura atsūtīja pēc jums. Jāsāk sildīšana.

— Tūlīt.

Cik labi es nosnaudos. Pulkstenis: pagājušas četrdesmit minūtēs.

Eju uz laboratoriju. Mani orgāni vēl nav pamodušies — nejūtu tos. Esmu vesels. Uz īsu laiku.


Šai istabā viss ir mierīgi, it kā es nemaz nebūtu bijis projām.

Zem kupola šņāc ventilators. Duc mākslīgās asinsrites aparāta motors.

Gaidot pie savas pults stāv Jura.

— Ivan Nikolajevič! Mēs esam gatavi sākt sildīšanu.

— Labu veiksmi! Vai automātika darbosies?

— Nu kā tad citādi! Līdz šim viss iet normāli.

— Bet elektrokardiogrāfa bloks ?

— Jau strādā.

Vēl ir stunda laika. Es nezinu, vai mēs pareizi esam paredzējuši temperatūras paaugstināšanas līkni? Pirmā pakāpe — desmit grādu, otrā — divdesmit divi. Pēc tam līdz normai. Katrai pakāpei pa divdesmit minūtēm. Varbūt tas ir par maz? Nekas: mēs esam izdomājuši āķīgu programmu, lai asinis nebūtu pārāk karstas un temperatūru atšķirība dažādās ķermeņa daļās nebūtu pārāk liela. Vispirms tiek uzdots sasildīšanas temps, bet atgriezeniskā saite to koriģē — vai nu palēninot, vai paātrinot. Paskatīsimies.

— Nu tad sāksim. Koļa, ieslēdz programmu.

Kādreiz tā teiks arī attiecībā uz mani: «Ieslēdz atdzīvināšanu!» Un es uzcelšos no miroņiem. Kālab? Vai: tev ir rezervē vēlēšanās dzīvot? Tā rodas no pašsaglabāšanās instinkta. Kamēr esi dzīvs — dzīvo. Bet cilvēks ir spējīgs apslāpēt instinktus. Toties viņam nāk klāt aizrautība. Meklējumu prieks. Darba prieks. Vai tā pietiks nākotnei? Kāda būs zinātne? Interesanti. Baida tikai vientulība.

Atstāsim šo tēmu. Jāskatās.

Jaunā programma izpaudās tikai kā mākslīgās asinsrites aparāta trokšņa pastiprināšanās. Pieaudzis apgriezienu skaits. Nē, mazliet sasilis gaiss zem kupola. Nekā nevaram izdomāt nosaukumu: «kupols», bet tas ir iegarens. «Sile» — neskan glīti. Nav svarīgi … No spraugām man pretī plūst gaiss.

— Igor, ņemiet analīzes biežāk. Svarīgi izsekot dinamikai, lai varētu pieregulēt.

Velti es iejaucos. Viss jau paredzēts laikus: gan analīžu ņemšanas biežums, gan iedarbība. Bet kaut kās taču jadara? Es nekādi nevaru pierast pie jaunās sistēmas, kad mēģinājumā katram dots priekšraksts kā notis orķestrim. Fiziologi pieraduši pie autoritatīvas vadības: mēģinājuma plāns ir šefa galvā, un viņš to izsaka komandu veidā.

Iešu skatīties grafikus. Interesanti, kā automāts tiks galā ar sildīšanu. Tikai nevajag traucēt puišus.

Platā lente slīd un slīd. Pierakstu periodos tās ātrumu palielina. Pats interesantākais pašreiz ir temperatūras grafiki visaugstākā tā ir barības vadā. Nupat sasniedza astoņus grādus. Taisnajā zarnā mazāk: tikai pieci. Bet ieslēdzās atgriezeniskā saite, un barības vada līknes kāpums samazinājies. Starpība ar zarnu saruka līdz diviem grādiem. Atkal abas līknes sāka rāpties augšup. Automātika darbojas.

— Poļa, kāda ir mākslīgās asinsrites aparāta-jauda?

— Divarpus litra.

Ieradies Vadims. Palaidis garām svinīgo momentu. Jau par kaut ko uztraucas. Ahā: kāpēc viņš nav pasaukts? Pašam jādomā. Poļa: «Iedomājies, iztikām bez tevis.»

Jura ņemas gar aparatūru. «Nullpunktu pārbaude.» Tas ir svarīgi spiediena līknēm. Interesanti, ko rāda kreisais kambaris?

Lūk, barības vadā jau desmit grādu. Taisnajā zarnā — astoņi. Tas nozīmē, ka sirds pat ir siltākā — caur to iziet daudz asiņu, bet to temperatūra jau septiņpadsmit. Jau iespējama zinama elektriskā aktivitāte. Paskatīsim. Nekā noteikta: vai nu sīka fibrilācija, vai vienkārši traucējumi.

— Ivan Nikolajevič, jāpielej asinis. Skābekļa spriegums aizplūstošajā šķidrumā ļoti zems — tikai divdesmit milimetru.

Tas ir Igors. Redz, ko nozīmē kontrole!

— Vadim, rīkojieties pēc priekšraksta.

— Visi uz klāja! Maša, tu apstādināsi mašīnu. Rita, tu izliesi sešsimt kubiku plazmas. Poļa, tu tikpat daudz ieliesi oksigenatorā.

— Pagaidi, pagaidi. Mums taču ir ne tikai pilnasinis, bet arī atšķaidās. Tās jāizlieto pirmās.

— Jā, pareizi. Cik tanīs ir hemoglobīna?

— Vai, neesam noteikuši.

— Kāpēc? Es taču sacīju.

— Neienāca prātā. Bet tu nekā nesacīji.

— Nu beidziet taču kašķēties! Apmainiet litru šķidruma.

— Klausos, biedri priekšniek.

Jura bija pacēlis balsi. Vadims jokodamies sasita papēžus, bet aiz joka mazliet bija manāms aizvainojums. Vienmēr komandējuši fiziologi un pēkšņi — inženieri. Nekas. Ja viņš ir gudrs, gan sapratīs.

Mašīna apstādināta. Plazma tiek nolieta, asinis pielietas. Ātrāk jūs, tūļas! Klusē, netraucē. Tāpat jau daudz priekšnieku.

Iedarbiniet!

Motors iedūcās. Pārtraukums ilga divas minūtes. Tādā temperatūrā tas ir nieks.

Mēle sunim kļuvusi mazliet sārtākā. Pa asinsvadiem sākušas plūst asinis, nevis ūdens.

Temperatūra barības vadā — trīsdesmit grādu. Sirds un smadzeņu elektriskā aktivitāte pagaidām nav redzama. Dīvaini. Esmu mazliet nemierīgs. Vai tiešām tika pieļauta hipoksija? Varbūt asinis bija jāsāk liet agrāk?

— Lūdzu, nosakiet hemoglobīna procentu, Vadim. Jura, man liekas, ka vēl jāpielej asinis, tikai tagad pilnasinis.

Jura:

— Pagaidīsim līdz kādiem astoņpadsmit grādiem? Uztraukumam nav pamata. Lūk, paskatieties rādītājus par skābekļa un ogļskābes spriegumu audos.

Jā, pareizi. Šie aparāti ir ļoti labi un man sveši. Es tiem vēl diez kā neticu. Piekrītu.

Gaisa temperatūra zem kupola jau divdesmit pieci grādi. Adas siltumvadāmība ir vāja, nākas dot vairāk siltuma.

Vai tiešām nepamodīsies? Tagad šī doma moka visus. Muļķības, viņam jāpamostas. Tas ir, smadzenēm vajag sākt strādāt (vajag?), bet par sirdi es neesmu pārliecināts.. Ja arī iedarbināsim, tad kādas būs kontrakcijas?

Galu galā tas nav tik svarīgi. Kamēr pienāks mana reize, būs izstrādāta paralēlā asinsrite. Bez tam nāks talkā kamera. Aprēķins ir vienkāršs: ja skābekļa spiediens ir divas atmosfēras, tad ikvienā kubikā asiņu tā daudzums divkāršojas. Rezultātā divkārt var samazināt sirds jaudu.

Un tomēr būtu labi, ja suns izdzīvotu. Visiem būtu pavisam cits garastāvoklis. Tik daudz pūļu ieguldīts.

— Skatieties, temperatūra jau astoņpadsmit! Bet taisnajā zarnā tikai četrpadsmit. Jura, tava automātika pieviļ.

Tas bija Vadims.

— Pagaidi, pagaidi, tūlīt izlīdzināsies. Redzi, kāpums nav vairs tik straujš. Tu labāk apmaini asinis.

«Labāk.» Tā nu nevajadzēja. Nevajag izrādīt varu. Vadims pacieta pārestību.

Rosība pie mākslīgās asinsrites aparāta. Jāizlaiž litrs atšķaidītu asiņu un jāielej tikpat daudz pilnasiņu. Neiejauksimies: tas ir Vadima ziņā. Var pat mazliet pasēdēt, kājas nogurušas. Pulkstenis jau pāri trim. Apsēžos. Spēka pamaz. Mute kalst. Vēderā smeldz.

Jāsaka, ka pirmajam mēģinājumam viss iet labi. Tik daudz aparatūras, un visa darbojas. Taisni brīnums. Pamatīgi gan Jura izskolojis savus palīgus. Jā, gandrīz vai aizmirsu: rīt jāpiezvana viņa oponentiem. Jāpasteidzina ar atsauksmēm, ar aizstāvēšanu (maz kas var notikt!). Mana klātbūtne ir. ļoti svarīga: kaunēsies piesieties. Ienaidnieki. Es esmu tik lēnīgs cilvēks, bet pat uz mani ir nikni. Nemīl kritiku. Pat visakadēmiskāko. Nepārspīlē: nekādu ienaidnieku nav. Semjonovs un Arons Grigorjevičs ar vistīrāko sirdsapziņu nepiekrīt modelešanai. «Fizioloģisko procesu kvalitatīvās īpatnības nav iespējams izteikt ar formulām un elektronu spuldzēm.» «Ivans Nikolajevičs ar saviem skolniekiem dziļi maldās.» Pārliecināt nav iespējams. Lielais vienreizviens — matemātikas virsotne.

Nelamājies. Vispār viņi ir kārtīgi cilvēki. Pret Juru nebalsos. Arons mīl mūziku, spēlē čellu. No tiem, no vecajiem inteliģentiem.

Priekšniecība nebija ienākusi paskatīties mēģinājumu. Tai viss viens pīpis. Tomēr mazliet sāpīgi. Nekas, pārdzīvosim. Iešu skatīties. Esmu atpūties.

— Paskatieties, Ivan Nikolajevič, redzama fibrilācija.

Patiesi, redzama. Svārstību, amplitūda vēl pamaza. Temperatūra sasniegusi tikai divdesmit piecus grādus. Sirdī gan ir augstāka. Tā ap divdesmit astoņi.

Smadzenes arī ierunājušās: encefalogrammā redzami skaidri viļņi. Tātad viss ir dzīvs. Labi. Tā tam arī jābūt.

Gaiss zem kupola pavisam silts. Automātika darbojas. Viens grāds divās minūtēs. Mūsu galvenās rūpes ir apgādāt audus ar skābekli, aizvadīt ogļskābi, uzturēt skābju un sārmu līdzsvaru. Mākslīgās asinsrites aparātā jauda sasniegusi divarpus litra. Augstāk nekāpj — vēnu kalibrs ir mazs, asins aizplūšana apgrūtināta. Darīt nekā nevar. Bet arī tā jau pietiek.

— Mila, pamazām vajag elpināt. Lai alveolas izplestos.

Temperatūra trīsdesmit grādi.

Elektroencefalogrammā viļņi dziļi, kā miegā. Suns teju teju modīsies. Visi skatāmies uz to.

Parādījušas pirmās elpošanas kustības. Tātad zemgaroza jau darbojas. Taču elpošana ir jāizslēdz, tā traucē mākslīgo. Vadims izrīko:

— Ievadiet relaksantus. Tieši oksigenatorā.

Ievadīti. Viss ķermenis padarīts nekustīgs.

Sildīšana ilgst jau veselu stundu. Drīz pievienosies bailes par hemolīzi. Jāpaskatās, vai ir urīns? Tik tikko, pašā dibenā. Nez kāpēc nieres mākslīgās asinsrites apstākļos darbojas slikti. To saka arī ķirurgi. Traucējot kaut kādi refleksi.

Operāciju telpā valda klusums. Katrs aizņemts ar savu darbu. Visas blakus sarunas norit čukstus.

Tuvojas svarīgākais brīdis — sirdsdarbības atjaunošanās. Elektrokardiogrammā redzam dziļus fibrilācijas viļņus. Es varu skaidri iedomāties, kā trīs sirds virsma. Nu, vai tā nevarētu sākt sarauties? Nē, negrib.

Defibrilācija caur krūšu sienu nav tik efektīva kā tad, kad krūšu dobums vaļā. Bet tomēr parasti izdodas.

— Gatavojiet defibrilatoru. Labi samērcējiet marli uz elektrodiem. Jā, sirds apvidū jānoskuj spalva. Kāpēc to jau laikus neesat izdarījuši?. Vadim, tas ir jūsu pārziņā?

— Mēs neesam aizmirsuši. Bet ta ir slikta pazīme: ja visu būsi sagatavojis mēģinājumā beigām, suns ātrāk nomirs. Meitenes, izcērpiet spalvu, lai var pielikt elektrodus. Mudīgi.

«Pazīme.» Un vēl zinātnieki!

Gaidām. Temperatūra trīsdesmit pieci grādi. Tas nozīmē, ka sirdī ir augstāka. Ir laiks.

— Vadim, sāc defibrilāciju.

Viņš uzvelk cimdus. Zem kājām — gumijas paklājs. Uz suņa krūtīm uzliek ar mitrām salvetēm aptītus elektrodus. Koļa pielādē defibrilatora kondensatoru Spriegums — pieci tūkstoši voltu.

— Atvienojiet aparātus!

— Vai viss ir gatavs? Jura, vai var?

Pajautāja priekšniecībai. Tas ir labi.

— Gulij, dod lādiņu!

Visi sastinga.

Atskanēja viegls tikšķis. Darīts. Jura izrīko:

— Ieslēdziet aparātus. Toļa, pārslēdz elektrokardiogrammu uz lielo oscilogrāfu.

Skatāmies uz ekrānu. Nav.

— Fibrilācija turpinās. Vadim, vajag atkārtot. Jura, cik var dot maksimālo?

— Septiņi tūkstoši. Lādē, Koļa.

Visa procedūra atkārtojas. Kā romānos par lidotājiem: «Kontakts!» — «Ir kontakts!» Noskaņojums pasliktinājies: var neizdoties.

— Dodu lādiņu!

Tikšķis. Suns krampjaini sarāvās. Dūšīgi devuši.

Ieslēdziet aparātus!

— Urā! Sācies!

Sācies. Mēs redzam retus sirds kontrakciju kompleksus. Nu tie ir jāpastiprina.

— Ievadiet piecas simtdaļas kubika adrenalīna! Tieši mašīnā! Mila, labu, dziļu elpošanu!

Kļuvis tā kā labāk. Viens, divi, trīs … Divpadsmit reižu desmit sekundēs. Labi. Sirdij jādod slodze.

Pazeminiet mākslīgās asinsrites aparāta jaudu līdz vienam litram. Pakāpeniski, divās minūtēs.

Tagad mēs vērojam arteriālā spiediena līkni. Jura pārslēdzis to uz lielo ekrānu.

Spiediens Ir zems. Virsotnīte tik tikko sasniegusi septiņpadsmit milimetru līniju. Diastoliskais ir augsts — sešdesmit. Tas ir atkarīgs no mākslīgās asinsrites aparāta darba — sūknis vienmērīgi dzen savu litru asiņu minūtē.

Ek, ja paralēlā asinsrite būtu pamatīgi izstrādāta! Tad mēs tikām darbinātu mašīnu, kamēr sirds pilnīgi būtu atguvusi savu spēku. Taču tās nav. Bet tagad, iespējams, mākslīgās asinsrites aparāts traucē.

— Biedri, kā būtu, ja mēs pamēģinātu apstādināt?

Es griežos pie visiem. Viņi klusē. Nav pieredzes.

— Igor, parūpējieties, lūdzu, lai sirds minūtes tilpums tiktu noteikts ik pēc piecām minūtēm. Tas ir ļoti svarīgi. Ir iespējams?

— Centīsimies paspēt.

— Nu tad apstādināsim. Poļa, vai kārtībā?

Apstādinājām mašīnu. Spiediens krīt. Visu laiku krīt. Apstājies pie piecdesmit. Maz. Bet kontrakcijas, liekas, ir labas. Turpinām,

— Nosakiet minūtes tilpumu, Igor.

— Pagaidiet mazliet, lai režīms nostabilizējas.

Juram taisnība. Kādas piecas minūtes jāpagaida. Tieši tik ilgi, kamēr apmaina asinis oksigenatorā. Pēc tam var piesūknēt svaigas, ja būs slikti.

Un tomēr atdzīvinājām. Mākslīgās asinsrites aparāts stāv, bet suns ir dzīvs. Tas jau ir sasniegums. Esmu ļoti priecīgs. Nē, pagaidi. Suns vēl nav pamodies. Ķirurgi raksta, ka galvenās briesmas ir komplikācijas smadzenēs. Vissīkāko smadzeņu asinsvadu aizsērēšana ar eritrocītu konglomerātiem, pēc tam smadzeņu tūska. Bet mums zemā temperatūrā bija tikai plazma, nav nekā, ar ko varētu aizsērēties. Paskatīsimies.

Pulkstenis rāda četri. Nav nemaz tik vēls. Taču esmu noguris. Gribu atgulties, bet aiziet nedrīkstu. Vēl no manis var būt kāds labums.

Varbūt atlikt šīsdienas tikšanos? «Ļuba, es tev gribu paziņot kādu jaunumu.» - «Kādu?» — «Gribu sevi pakļaut anabiozei.» — «Ko, ko?» Iedomājos viņas seju: neizpratne un nemiers. Neveikls teiciens: «pakļaut anabiozei». Bet kā būtu labāk? Nezinu. «Iesaldēties?» «Iekonservēties?» Kā saldētas zemenes. Groziņos. Nejēdzīgi.

— Nu, kā ir?

— Tā nekas. Spiediens svārstās ap 70—80. Venozais cēlies līdz 165. Tūlīt noteiks minūtes tilpumu.

Šķiet, ka būtu izdevies. Protams, vēl jau var krist. Lielas perturbācijas visā organismā, tā regulējošajās sistēmās.

Mosties, sunīt. Pamosties.

Nē. Vēl nemostas. Pagājušas pavisam tikai trīs stundas. Bet divdesmit gadi? Neticami. Es esmu zinātnieks, reālists — un pēkšņi tāda fantāzija.

Ko gan es varu zaudēt. Savu darba biedru cieņu? Protams, viņi teiks: «Ak tu muļķis, uz ko viņš ielaidies. Slikts fiziologs.» Bet mirt slimnīcā — pneimonija, asiņošana, anēmija — brrr … Negribu. Un nav ko ļauties ilūzijām, daži mēneši tik un ta neko neizšķir.

— Ivan Nikolajevič, puiši! Mostas! Skatieties!

Tā ir Mila. Viņa palīdz sunim elpot, tāpēc visu laiku vēro viņa pumu.

Visi sadrūzmējas. Patiesi: sunim acis vaļā un skatiens saprātīgs. Izbrīna: «Kas ar mani notiek?»

— Kā viņu sauc? Pasauciet!

— Draudziņ, Draudziņ!

Suns mēģina pakustināt galvu.

Pamodies sunītis! Pamodies! Divas stundas divu grādu temperatūrā.

Varbūt izņemsim cauruli? Tā viņam, nabadziņam, stipri traucē.

Tas ir žēlsirdīgās Ļenas priekšlikums. Jura protestē (kā fiziologs!):

— Nē, nevar izņemt. Elpošana vēl nav efektīva. Tieši otrādi: pēc manām domām, vajag dot vieglu narkozi, piemēram, slāpekļa oksidulu. Lai paguļ mierīgi, kamēr orgānu darbība normalizējas. Un arī rādītājus būs vieglāk pierakstīt, jo citādi viņš taču spārdīsies.

— Vai mākslīgās asinsrites aparātu var aizvest? Tas ir jānomazgā, citādi asinis piekaltis, — uztraucas Alla.

— Jā, protams, Vadim, liec izņemt caurules no vēnām un artērijām. Mērījumiem paredzētos kateterus, saprotams, atstāt.

Vadims dara to pats. Viņam patīk darboties.

Vēlreiz apskatu lenti ar līknēm: viss kārtībā. Encefalogramma rāda miegu — dziļi, reti viļņi. Asins spiediens astoņdesmit pieci. Tas ir pietiekami. Sirds steidzas: 140 pukstienu minūtē. Jāpacenšas palēnināt. Ir zāles.

Operāciju telpā trokšņains. Atslābums. Vārstulis atvēries. Ieklausies: par ko viņi runā? Vadims ar Poļu noliekušies pār suni, aizņemti ar savu darbu un mierīgi apspriež mēģinājuma defektus. Vajadzējis ilgāk darbināt mākslīgās asinsrites aparātu. Pārbaudīt periodisko režīmu, varbūt pieļaujami ilgi pārtraukumi? Ļena un Petja atliek grafikos tabulu skaitļus. Aprunā kādu: «… pazuda un atnāca tikai pie pašām beigām …» Laikam par Semjonu.

Igors un Rita nedara nekā, vienkārši pļāpā un smejas. Jā, par ūdens slēpēm: «… Kā ietriecās! Domāju, ka vairs neuzpeldēs …» Skatieni, kas pauž apslēptas domas. Igors arī ir puisis uz goda. Lai. Vienīgi Jura viens pats kaut ko cītīgi rēķina ar kabatas lineālu un ieraksta savā grāmatiņā. Tanī viņam ir milzums ziņu.

Es apskaužu. Tā gribas kādam piebiedroties, smieties, jokot — kā visiem.

Un tomēr nevaru. Neprotu, nav man vārdu. Nekad neesmu pratis un visu dzīvi esmu tāpēc cietis. Nekas, pārdzīvosim.

Varētu iet mājās, bet vēl gribas kaut stundiņu pavērot suni. Lai neko nepalaistu garām.

Tomēr arī šeit negribas palikt. Esmu par apgrūtinājumu. Iešu kabinetā. Jāparunā ar Juru. Viņu var paaicināt: suņa uzraudzīšana uzticēta Vadimam.

— Jura, iesim kabinetā, apspriedīsim šādus tādus tehniskus jautājumus. (Lai citi nekļūtu greizsirdīgi.) Vai jūs varat atrauties?

— Jā, protams. Tagad pieraksti ir reti. Ejam klusējot. Katrs domā savu.

— Jura, man jāaprunājas ar tevi par kādu ļoti nopietnu lietu.

— Kas tad nu?

— Es gribu atstāt tevi savā vietā.

— Nu ko jūs! Kas gan mani atstās? (Tātad «kas gan», bet pats ir ar mieru.) Un es jau arī netikšu gala. (Atminējās: kautrība ir cēla rota.)

— Tiksi galā. Atmet liekulīgo kautrību. Es domāju, ka īsts darītājs nedrīkst atteikties no darba, pat ja šis darbs zināmā mērā ir pāri viņa spēkiem. Tas stimulē.

Atnācām. Esmu noguris. Ja nu es atgultos? Viņš ir pašu cilvēks. Man pa prātam. Bet vai tu nevilsies? Tādi gadījumi jau bijuši.

— Tu mani atvaino, es atgulšos. Esmu tā kā noguris. Sēdies krēslā man līdzās.

Tuvības ilūzija. Bet viņaru droši vien es esmu tikai šefs? Klusējot viņš apsēžas, raugās manī. Raugās jauki.

— Tu taču zini, ka es to nedaru personisko simpātiju dēļ. (Lai gan arī tas ir.) Būtu žēl, ja pasākums aizietu postā, bet tu tiksi galā. Tomēr es gribētu dzirdēt, kā tu rīkosies savā laboratorijā.

Noteikumi ir smagi. Nekas. Ja galvā domas ir, viņš pateiks.

— Tā tūlīt? Tik pēkšņi?

— Neizliecies. Tu droši vien esi domājis.

— Esmu gan, bet neesmu sistematizējis. Es nepratīšu visu izklāstīt.

— Tas nekas.

— Tad atļaujiet man sākt ar mazu ievadu.

— Lūdzu.

— Vispirms vajadzīgi vispārīgi principi: izziņa — modelēšana, smadzenes — milzīga modelējoša iekārta … Atcerieties, mēs runājām.

Jā, zinu. Modeļi no nervu šūnām. Modelēšanas daudzstāvu princips: skaņu, vārdu, frāžu jēgas, nodaļu, grāmatas modeļi. Papildmodeļi, kas atspoguļo īpašības… Ceru, ka viņš nestāstīs visu to?

— Cilvēkam ir attīstītas kustību programmas, ar kurām tas atveido savus garozas modeļus fiziski, — vārdi, zīmējumi, priekšmeti. Modeļi ārpus smadzenēm.

— Bet radīšana?

— Ir radīšanas programmā: sarežģītu modeļu radīšana no elementāriem. Kombinācijas, kas iegūst jaunas īpašības.

— Nu un tad?

— Pēdējos divdesmit gados noticis liels lēciens tehnikā — radīta elektroniskā skaitļošanas mašīna! Tagad iespējams izveidot mākslīgas modelējošas iekārtas, kas ļauj izstrādāt sarežģītus modeļus, turklāt nevis statiskus, kā grāmatās vai shēmās, bet darbojošos. Tas ir ārkārtīgi svarīgs solis uz priekšu. Vesels zinātnieku kolektīvs rada modeli, un tas būs gudrāks par ikvienu no viņiem.

— Bet tā pagaidām vēl nav. Daudzi to apstrīd.

— Ja nav, tad būs. Protams, skaitļu mašīna nav nekas ārkārtējs, ļoti grūti ir sastādīt programmas sarežģītu sistēmu modelēšanai. Bet arī tas tiek pilnveidots, lietojot dažādas mašīnu palīgvalodas, jūs taču zināt. ALGOLS un citas. Bez tam tiek radītas speciālas mašīnas ar ietilpīgu informācijas pārstrādāšanas principu, kā smadzenēs.

— Pagaidām vēl neka reāla nav.

— Bet katrus trīs gadus mašīnu ātrums un atmina pieaug divkārt. Būs.

— Pieņemsim. Bet turies tuvāk pie fizioloģijas.

— Mani fizioloģija interesē kā zinātnes struktūras vispārīgo principu pirmais pielietojums. Ja atļausiet, es pamēģināšu.. Te daudz arī jūsu domu.

«Principi.» Tīrais puišelis — un jau «vispārīgie principi».

— Lai notiek.

— Ikviena speciālā zinātne modelē zināmu daļu pasaules, kādu sistēmu vai vairākas sistēmas, kuras vieno struktūras vai funkciju kopība. Piemēram, citoloģija pētī šūnu, bet socioloģija — sabiedrību. Ikvienā gadījumā tiek radīti modeļi, kas atspoguļo atbilstošu sistēmu struktūras īpatnības un funkcijas. Zinātnes precizitāti nosaka modeļu un objekta sakritības pakāpe.

Tas nav apstrīdams.

— Ikvienas zinātnes attīstībā var izdalīt vairākus periodus. Pirmais no tiem — sistēmas novērošana ar maņu orgānu palīdzību, lai arī tie būtu apbruņoti ar visādiem teleskopiem vai mikroskopiem. Rezultātā smadzeņu garozā rodas aptuveni modeļi, kas atspoguļo vispārīgas ziņas par sistēmu. Pēc tam tos izsaka fiziski — aprakstos, zīmējumos, shēmās. Tie ir kvalitatīvie modeļi, hipotēzēs. Otrais periods — kvantitatīvie pētījumi. To uzdevums ir izteikt skaitliski kvalitatīvas hipotētiskās atkarības pētījamās sistēmās. Trešais periods — darbojošos modeļu radīšana, karos atspoguļota hipotēze par sistēmas struktūru un funkciju ar kvantitatīvām atkarībām. Es uzskatu, ka tie būs sarežģītas elektroniskas analogas iekārtas vai programmas universālām skaitļojamām mašīnām. Šādu iekārtu prototips, kā jūs saprotat, ir mūsu veidojamais organisma iekšējās sfēras modelis.

Labi, ka vēl atminējās.

— Ceturtais periods ir vadāmo mašīnu vai programmu izveidošana. Tām ir jānodrošina tāda sistēmas vadīšana, lai pārvestu to no jebkura dotā stāvokļa citā, kāds nu katrreiz ir nepieciešams. Tā tad nu ir optimālā vadīšana. Protams, var vadīt arī aptuveni, sarežģītas pašregulējošās sistēmas, kāda, piemēram, ir organisms, labo kļūdas, taču tikai līdz zinamai robežai. Piemēram — ārstēšanas defekti. Lūk, tie tad arī būtu vispārīgie principi, Ivan Nikolajevič. Vai jūs piekrītat? Protams, te nav nekā jauna,… Pēc manām domam, tie attiecināmi uz jebkuru zinātni: visur vajadzīga kvantitatīva, skaitliska atkarību izteiksme un darbojošais modelis.

— Tas viss ir pareizi, Jura. Un arī tavi principi ir pareizi. Taču ir viens «bet». Es saprotu tā, ka ikviens modelis tikai vairāk vai mazāk tuvojas oriģinālam. Dažkārt pat ir diezgan attālu no pēdējā. Pakāpe, es tā domāju, ir atkarīga no matemātikas iespējām, pētīšanas metodēm, modeļu vai programmu izstrādāšanas tehnikas. Ja sistēma ir ļoti sarežģīta, kā, piemēram, smadzenes, un nav labu metožu tās struktūras pētīšanai, modelis izrādīsies primitīvs. Un labuma tad nebūs nekāda. Tāpēc arī es ņēmu par objektu iekšējo sfēru, faktiski pat šaurāk — tikai iekšējos orgānus, bez celulārā līmeņa. Šai ziņā, kā šķiet, grūtības nav pārmērīgas un modernām modelēšanas metodēm pilnīgi pa spēkam.

Tu sagrozīji: «Es ņēmu.» Kopā ar Juru izmeklējām. Un idejas ir vairāk viņa nekā manas.

— Bet tehnika, Ivan Nikolajevič, taču pilnveidojas strauji. To, ko nevar modelēt šodien, varēs modelēt rīt Tam ir jāgatavojas. Darbojošies modeļi allaž būs labāki par statiskiem grāmatās, Smadzeņu modeli patiešām radīs ne tik drīz. jo tās grūti pieejamas pētīšanai un tajās ļoti daudz elementu. Bet es domāju, ka sabiedriskās attiecības jau var mēģināt modelēt.

Ak tu viens,, kur viņš tēmē! Lai gan es tavā vietā domātu par to pašu. Bet..

— Bet vispirms nepieciešams modelēt cilvēka uzvedību, kaut vai «melnās kastes» veidā, bez pretenzijām atspoguļot konkrētus nervu tīklus, kas to nodrošina. Psiholoģisko un nevis fizioloģisko cilvēka modeli.

— Gluži manas domas. Ar to tagad daudzi nodarbojas.

— Paklausies, ja tevi saista šie tālie horizonti, tad vai tu būsi ar mieru nodarboties ar fizioloģiju? Vai tādā gadījumā ir vērts rūpēties par tavu iecelšanu? Varbūt labāk izvēlēties cilvēku, kas domā vienkāršāk?

Tu paluncināsi asti un aiziesi uz socioloģiju, bet kas tad ņemsies ar manu anabiozi?

— Protams, mani saista psiholoģija un socioloģija. Bet fizioloģija ir psihikas bāze. Es taču esmu vēl jauns, kāpēc lai es nepasapņotu? Bez tam jūs paši daudz reižu tikāt teikuši: medicīna nieki vien ir. tā neizšķir cilvēces likteni.

Tiesa, tiku teicis. Tā es arī domāju. Tikai es vairs nevaru pārlēkt uz citu sfēru. Bet agrāk pietrūka enerģijas, drosmes, Neticēju savam prātam. Turpretī viņš tic. Es viņa gados biju pēdējais muļķis. Nē, neteiksim muļķis, bet neizglītots. Un arī zinātne bija cita. Starp zinātnēm rēgojās (kā bezdibeņi!) «kvalitatīvas atšķirības».

— Kā tad tu vērtē fizioloģijas stāvokli no savu periodu vai stadiju, vai kā nu tu viņus tur nosauci, viedokļa?

— Fizioloģija atrodas pirmajā periodā vai uz otrā robežas. Nekā vairāk kā tikai izolētas hipotēzes. Tik tikko sākas kvantitatīvā modelēšana. Kā, piemēram, pie mums un vēl šur tur.

— Bet medicīna?

— Medicīnā ir tas pats. Primitīva vadīšana. Tāpat, starp citu, ir arī sabiedrībā. Glābj pašregulācija.

— Skaidrs. Bet tomēr nolaidīsimies no mākoņiem. Ko tu domā darīt savā, šajā mūsu, laboratorijā?

Es vēroju viņu: viņš uztraucas. Droši vien pirmoreiz mūžā runā kā nobriedis zinātnieks.

— To pašu ko tagad. Organizēsim fizioloģiskus mēģinājumus, reģistrēsim un izteiksim ar skaitļiem pēc iespējas vairāk faktoru. Ar iegūtajiem skaitļiem sastādīsim diferenciālus un algebriskus vienādojumus — raksturojumus. Tad uzdosim tos skaitļojamām mašīnām. Pēc pārbaudes izveidosim speciālus orgānu elektroniskos modeļus, apvienosim tos sistēmā un vēlāk veselā organismā. Vārdu sakot, visu to pašu, ko darām tagad. Vienīgi galvenais virziens būs vērsts uz regulējošām sistēmām — uz endokrīno, nervu sistēmu. Lai tiktu klāt pie garozas.

— Un tas ir viss?

— Nē, nav viss. Lai gan, atklāti runājot, te pietiek darba visam mūžam. Tas, ko mēs radām tagad, — es runāju par mašīnu — tas ir pirmais primitīvais variants. Jūs paši to zināt. (Jā, zinu. Mēs ņemam vērā tikai pašus galvenos faktorus. Bet arī tas ir daudz! Viņš samazina manu devumu, blēdis tāds!) Pat galveno uzdevumu atrisināšanai? nepieciešams simt tādu laboratoriju kā mūsējā.

— Pat vairāk nekā simt.

— Tāpēc es domāju par kaut ko citu. Plašāk jaizmanto klīnika. Jānovēro slimnieki. Bez tam jāliek lietā heiristiskās modelēšanas principi: jārada hipotēzes, jāizstrādā raksturojumi, tie jāpārbauda mašīnās un rezultāti jāsalīdzina ar izmaiņām, kādas novērojamas slimiem cilvēkiem. Jūs to sacījāt, bet mēs esam izdarījuši tikai nedrošus mēģinājumus.

Tencinu, ka iedomājies par mani. Vai patiesi gadu pēc manas nāves viņš jau runās: «Es ieteicu, es domāju?» Bet ko tad tu gribi: «Mūsu nelaiķis :skolotājs …»? Tuvāk pie lietas.

— Tam nepieciešami labi ārsti. Vai arī visa laboratorija jāpārbazē uz klīniku. Lai gan principā tev ir taisnība. Ja fizioloģiju gribam pārtaisīt par jaunu, tad nepieciešamas tūkstošiem laboratoriju. Tomēr eksperimentu nedrīkst pamest. Varbūt es runāju kā fiziologs, bet klīnikā visu paveikt nav iespējams.

— Kāpēc? Es runāju ar ārstiem klīniskajā pilsētiņā, kad apmeklēju jūs. Entuziastu ir daudz. No mums viņi saņems stāvokļu precīzu instrumentālu diagnostiku, bet mēs saņemsim materiālu modeļiem.

— Ivans Petrovičs neļaus tev ar to nodarboties. Viņš ir «tīrās» fizioloģijas cienītājs.

— Bet varbūt mums organizēs jaunu nodaļu Kibernētikas institūtā? Viņus interesē pāreja uz praksi, un mēs viņiem palīdzēsim.

— Ko, ko? … Kibernētikas institūtā? Vai tad tu jau runāji ar Borisu Ņikitiču? Iznāk, ka es velti esmu mēģinājis tevi aplaimot? Tu jau pats esi iekārtojies?

— Nē, bez jums es nerunāju. Bet izlūkoju gan. Uzķērās. Jūs uz mani neļaunojieties, lūdzu, Ivan Nikolajevič. Es nepavisam netaisījos jūs pamest vai nodot, bet pēc Vadima sarunas ar direktoru man kļuva nelabi. Pasākumu pamest es negribu. Jūs taču pats atceraties, kāds bija jūsu stāvoklis? Tagad, kad jūs esat atlabis («Atlabis!»), mums tas viss ir jāizlemj kopīgi.

Mazliet vieglāk. Viņam ir taisnība: nevar pamest pasākumu viena cilvēka dēļ, lai arī tas būtu skolotājs. Stājies, vai tu vispār esi skolotājs? Un nav ko apvainoties. Bet viņš jau taisās aiziet. Bēdīgi.

— Kas tur ko izlemt? Ideja ir pareiza. Bet tad jāpanāk, lai visu laboratoriju nodotu Kibernētikas institūtam. Akadēmija taču ir viena. Tikai nez vai Boriss Ņikitičs ņems? Liekas gan, ka ņems… Bet kā būs ar telpām? Klīniskajā pilsētiņā ir šauri, lai gan tur kaut ko ceļ. Tu neesi mēģinājis uzzināt?

— Mēģināju gan. (Arī to jau izlūkojis!) Tur būs pilsētas nodaļa reanimācijai. Bet telpu tur ir pamaz. Taču Kibernētikas institūts var uzcelt piebūvi, tas neies ilgi.

— Reanimācija — cik labi. Klīnikās ienāk slimnieki smagā akūtā stāvoklī, ar šoku, asiņošanu, infarktiem — daudzus var glābt. Un mūsu sarkofagu var izmantot ārstēšanai. Nē, ideja ir laba. Vai tu esi runājis ar kādu?

— Ar Vadimu. Un vēl ar anesteziologiem no slimnīcas un katedras.

— Bet man neteicāt ne vārda.

— Vai jūs patiesi domājat, ka mēs to darītu slepus? Mēs gaidījām, kamēr jūs mazliet atžirgsiet.

— Lai pēc tam kā pa pieri iebelztu? «Tu, biedri vadītāj, paliec, bet . mēs sāksim veidot jaunu nodaļu.»

— Nu kāpēc jūs tā sevi noskaņojat? Mēs būtu atnākuši un teikuši: «Ivan Nikolajevič, iesakām jums ar visu laboratoriju pārbazēties uz Kibernētikas institūtu. Tādu un tādu iemeslu pēc. To prasa pasākums — viens. Priekšniecība ierobežo — divi.»

— Labi jau, labi, es ticu. (Es patiesi ticu, lai gan sirdī vēl nepatīkami.) Iesim pie Borisa Ņikitiča. Mūsu darbs patiešām ir tuvāks tehnikai un matemātikai nekā tīrai fizioloģijai. Saprotams, ja viņš piekritīs.

Mans spīdošais plāns tātad nevienam nebūs derīgs. Labi, ka es par to vēl nepaguvu pastāstīt, citādi tagad izrādītos smieklīgā stāvoklī. Pats ļaunākais ir būt smieklīgam.

— Bet es, Jura, pašreiz neesmu spējīgs pārbraukt. Šīs klapatas man ir par smagu. Bez tam tiks aizkavēta plānu izpilde. Tā ka jūs pārbrauksiet jau pēc manas nāves. Vai arī kad es būšu anabiozē.

Pēc nāves. Pēc nāves.

— Jā, pie tā paša vēl — kā tu risini šo problēmu? Sarkofagam būs nepieciešama pastāvīga uzraudzība un pilnveidošana. Ar to būs ko noņemties.

— Es zinu. Visu izdarīšu. Pasākums būs ļoti izdevīgs mūsu nodaļai. (Visu paredzējis un tik atklāti runā.) Šim nolūkam mums radīs apstākļus, ja mēs visu pratīsim pasniegt kā nākas. («Pasniegt.» Mani — «pasniegt»!)

Saviebjos.

— Ivan Nikolajevič, jūs šokē šādi spriedelējumi? Jā? Domājat, kā mēs jūs pārāk zemu vērtējam?

Es klusēju. Tā tikai vēl trūka, lai es sāktu raudāt. Tīrā jūtelība.

— Es jums saku, jūs maldāties. Mēs jūs ļoti mīlam. Un neaizmirstam, ko esat mūsu labā darījis. Un jūsu idejas nedomājam piesavināties. Bet tas, ko es šeit klāstīju, tas taču pieder jums.

Glaimo. Tas ir tas pats, kas «pasniegt».

Klusēsim.

— Bet visās lietās nepieciešama organizācija. Atcerieties, mēs ar jums apspriedām, principu: «Cēlus mērķus var sasniegt tikai ar cēliem līdzekļiem?» Tāpēc arī mēs nemelosim, nelaiposim un nelišķēsim. Bet mēs netaisāmies uzvesties muļķīgi. (Vai tas nozī­mē — atklāti?) Kursu ieturēsim taisnu, bet ar maziņiem līklocīšiem, ar mazītiņu politiku. Neatsakoties no principiem. Pieļaujot tikai klusēšanu. Mēs parādīsim darbu.

Man ir nelāga jutoņa. Es viņam pateikšu to.

— Jura, mani biedē nupat dzirdētais. Tāds racionālisms, tāda pārdomātība, kas robežojas, atvaino, ar cinismu. Jeb vai man tikai tā liekas? Es vēl neesmu atbrīvojies no sentimentalitātes. Tas vai cits ir «izdevīgi». «Pasniegt.» Pasaki man, kas slēpjas aiz tā visa? Kādi ir stimuli?

— Stimuli ir paši cēlākie, pat sentimentāli. Kalpošana cilvēkiem — tas nenoveco. Mēs stingri raudzīsimies, lai godkārība mūs nepievārētu. Un darbus darīsim saprātīgi. Bez skaļām frāzēm. Aprēķins, kibernētika. Izmantosim esošās iespējas, kamēr nebūsim radījuši citas.

Nezinu. Nezinu, ko domāt.

— Tu esi pārmainījies pēdējā pusgadā, Jura.

— Es daudz tiku domājis pēc sarunām ar jums. Zināt, man tagad tas kļuvis par paradumu: ik rītus vienu stundu domāt. Vienkārši domāt par kādu svarīgu jautājumu — par kibernētiku, psiholoģiju, filozofiju. Mazliet pierakstu. Iznāk ļoti interesanti: sākumā nekas nav skaidrs, pēc tam jautājums it kā sāk tev ļauties un pamazām noskaidrojas,

— Nu labi. Iesim uz operāciju telpu, paskatīsimies, kas tur notiek. Pēc tam man jāiet mājās. Uzdevi gan tu man uzdevumu. Viss uzreiz sācis sāpēt.

Cik šai pasaulē viss ir sarežģīts, stūratos. Bija dzīve, bija laboratorija, darbs, bija palīgi. Tagad viss sagrīļojies.

Bija vēl mīļotā. Nē, nekas nebija drošs «Bet man šķita, tu esi Džokonda, kuru var nolaupīt. ..» Šodien viņu redzēšu. Mājup. Jāpaspēj atpūsties.

Klusēdami ejam pa gaiteņiem. Gandrīz visi jau izklīduši. Darba diena beigusi. Nē, mūsu nodalījumā dzīve kūsāt kūsā.

Vai tu re, kādas pārmaiņas. Suns guļ sāniem jau bez caurules. Elpo pats. Uzķēru jautājošu skatienu, kuru Vadims uzmeta Juram. Ak tādi jūs man esat. Pieeju pie galda.

— Pie samaņas?

— Jā, pilnīgi. Draudziņ! Draudziņ!

Suns atvēris acis. Skatiens ciešanu pilns: «Ko jums vēl vajag?» Gurdens astes pavēciens. «Lieciet mani mierā …»

— Padodiet fonendoskopu.

Paklausījos virs sirds. Tur, kur izcirpta vilna. Toņi skaidri.

— Parādiet tabulu un grafikus.

Viss ir labi. Arteriālais un venozais spiediens, pulss, elpošana. Asinīs tomēr pārāk daudz neoksidētu produktu. Venozo asiņu piesātinājums ar skābekli pazemināts. Kopējā vielmaiņa arī pazemināta. Acīmredzot ir zināma endokrīnā insuficience. Hormoni vēl nav noteikti. Urīna pamaz, bet tā analīze ir laba.

— Tagad nepieciešama kopšana un kontrole. Gāzu, ūdens, sāļu, skābju un sārmu līdzsvara bilance. Atzīmēt spiedienu, izelpotā gaisa periodiskās analīzes, elektrokardiogrammu. Sunim jāievada narkotiskie līdzekļi, lai tas neizrautu visus adapterus. Tomēr ne pārāk daudz, citādi elpošana pavājināsies Vadim, jums vajadzēs pasēdēt visu nakti. Atstājiet sev bioķīmiķi, tehniķi, kas pierakstītu, un, teiksim, vēl laborantus palīgos. Visu nepieciešams reģistrēt pa stundām. Vakara man piezvaniet.

Paskatījos uz visiem: noguruši. Pirmie prieki par panākumu jau garām. Tagad reakcija.

— Nu ko, puiši, labi esat strādājuši. Mēģinājums bija ārkārtīgi sarežģīts, un viss izgāja gludi. Taisni brīnums, cik gludi. Lielisks darbs. Tagad viņi taču var iet mājā, vai ne, Jura?

— Lai katrs pabeidz savu dokumentāciju, citādi līdz rītam aizmirsīs. Bet pēc tam, protams, uz māju.

— Pēc tāda darba vajadzētu aiziet uz restorānu! Uz «Pludiņu», uz upi!

Tas ir Toļas ierosinājums. Runā, ka viņš mīlot iedzert. Bet atzīmēt vajadzētu gan.

— Tā ir laba doma, to es jums iesaku. Žēl, ka pats nedrīkstu iet kopā ar jums.

Es tik un tā neietu. Restorānā man ir garlaicīgi.

— Nu tad dzīvojiet veseli! Igor, vai jūs atlaidāt palīgus no citām nodaļām? Paldies viņiem pateicāt?

— Jā, jā. Visu izdarīju. Patencināju vispārības vārdā.

— Tad jūs piezvanīsiet, Vadim. Nu pagaidām!

Uz Juru es nepaskatījos. Negribas.

Eju uz kabinetu.

Vēl es esmu šīs laboratorijas vadītājs, bet viņi vairs nav mani. Tā rādās, ka man patiešām laiks mirt. «Moris savu darbu padarījis …»

Netēlo apvainotu jaunkundzi. Dzīve rit savā parastā gaitā. Viņiem visiem būs tevis žēl, viņi paraudās. Un tev jābūt priecīgam, ka ir tāds Jura, kas ir spējīgs pārņemt laboratoriju savās spēcīgajās rokās un vadīt to pareizā virzienā. Un jauki, ka viņš vadīs labāk par tevi.

Nē, man tā kā neticas. Es esmu gudrāks, plašāks. Idejas, kuras viņš izteica, ir manējās.

Nav tiesa. Tās lido gaisā. Un Jura tev palīdzēja tās formulēt. Turklāt viņš saprot tās konkrēti, kā inženieris un matemātiķis, bet ne tik nenoteikti kā tu. Nestrīdies. Ej mājup.


Vakaro. Garas, melnas ēnas. Pēdējās ēnas pirms rieta.

Esmu atlaidies atpūtas krēslā uz balkona. Gaidu Ļubu.

Paēdu pusdienas, gulēju.

Vienkārši skatos uz ielu gandrīz bez domām. Dzīve rit, kā ritējusi. Un arī bez manis ritēs tāpat.

Mēģinājums izdevās labi. Esmu apmierināts. Un tai pašā laikā man ir tā kā skumji. Pētu: kāpēc? Tas nozīmē, ka drīz man jāsāk taisīties ceļā. Cik dīvaini. Ja mēģinājums neizdotos, varētu atteikties. «Kas par anabiozi — nav iespējams pamosties.» Tā var apmānīt pats sevi. «Padzīvošu dažus liekus mēnešus.» Tagad nedrīkst. Iespējas «pamosties» pieaugušas. Ja jau pirmais mēģinājums pat bez augstspiediena kameras bija tik veiksmīgs, tad var panākt.

Kāpēc tu nepriecājies? Cerība uz ilgu dzīvi!

Kam man tā? Vēl jo vairāk kaut kad, vēlāk, nevis tagad.

Nu pieņemsim, ka pamodīšos. Ko es iesākšu?

Skatīties? Ceļot? Interesanti. Tu taču esi zinātnieks! Uzstāties sarīkojumos ar atmiņām: «Bija lielais karš. Es dienēju kā ārsts medsanbatā …»

«Kristus dēļ atmetiet kādu dāvaniņu nabagam …»

Ļuba tūlīt atnāks. Liekas, būtu labāk, ja neatnāktu. Vienam palikt, vienam aiziet. Viņa sāks tirdīt: «Dzīvo, dzīvo!»

Kāpēc gan es viņai esmu vajadzīgs? Kas tagad var būt vēl absurdāks — es un viņa. Es esmu slims, nevarīgs. Viņa ir vesela. Un viņai ir vīrs. Agrāk man bija jā cieš, kad iedomājos viņus kopā. Tagad, liekas, viss ir vienalga. Ja ir, tad ir. Lūk, ko nozīmē: nomākti hormoni. Fizioloģija.

Viņa piedāvāja: «Gribi, es pametīšu viņu, pārnākšu pie tevis. Palikšu līdz galam.» Varbūt viņa liekuļoja? Zināja, ka es nepiekritīšu. Neparko.

Piedod man, Ļuba! Droši vien tu te darītu.

Vai patiesi viņa to varētu? Bet kā viņai būtu pēc tam? Kā ar bērniem? Nē tā nedrīkst darīt. Mātei tā nevajag dārīt. Un arī es pats viņu vairs nevarētu cienīt. Viņa nemaz arī tā neizdarītu. Nevar būt.

Kad viņas nav, atsvešinātība pieaug. «Tev ir bērni, ģimene. Man — tikai darbs un vēl palīgi. Jura, Vadims, Igors, Poļa.» Palīgi.

Ļoti svarīgi ir apzināties, ka tu kādam esi vajadzīgs. Nepieciešams. Tāpēc man ir skumji. Viņi ir izauguši. Un liekas, es jau vairs neesmu vajadzīgs. Juram ir skaidra darbības programma. Ir autoritāte padota vidū. Viņi uzrunā to ar «tu», taču visi paklausa, neviens nestrīdas pretī.

Es neskaužu. No sirds esmu priecīgs, ja viņš aizies tālāk un ātrāk. Tikai gribas mazliet siltuma. «Jūs esat mūsu skolotājs…» Patiesi, es tomēr esmu ieguldījis viņos daļu savas dvēseles. Vadāju pie rokas pa zinātnes labirintiem, rādīju ceļu. Laboju disertācijas. Mācīju eksperimentēt. Vadims atnāca tieši no universitātes, nekā neprata …

Jātaisās tālā ceļā.

«Kristus dēļ atmetiet kādu dāvaniņu nabagam …»

Nez kāpēc viņa tik ilgi nenāk. Bet kad atnāks, pakavēsies stundu un paziņos — «jāskrien». Kā es viņai pateikšu par savu lēmumu? Vai atkal gļēvulīgi atlikšu? Nē, vairāk nedrīkst. It īpaši pēc veiksmīgā mēģinājuma.

Nabadzīte, kas tā būs par nastu!

Puiši, pēc manām domām, netic, ka es uzdrošināšos.

Tu jau arī pats netici.

Nē, uzdrošināšos. Palāta: zila nakts spuldzīte virs durvīm. Nemiera pilns, aizdomīgs klusums. Karsts spilvens. Smoku. Galvā dobjš nepārtraukts troksnis: ū-ū-ū, ū-ū-ū … «Nāc jel, nāve. Es vairs negribu nekā …»

Papēdīšu klaudzieni pa asfaltu. Viņa. Viņa!

Skrien kā meitene, slaida, tieviņa. Vicina somiņu. Jocīga, mīļa gaita. Iet, mazliet palekdamās, galva atmesta. Viņa grib būt lielāka un cienīgāka. Enerģiska, nopietna ārste.

Tikko viņu ieraudzīju, tā viss atsalums tūlīt izkusa. Tu man esi tik ļoti vajadzīga, dārgā, tik ļoti vajadzīga! Jura jau aiziet. Vadims droši vien arī. Es nevaru palikt pavisam viens, saprotiet jel! Pag, vēl ir Ļoņa. Taču viņš ir tik atskabargains, bet gribas mazliet maiguma. Vienīgi tu …

Steigšos viņu sagaidīt. Jā, ziedi jāuzliek uz galda. Viņai patīk. Pašas agrīnākās gladiolas.

Papēdīši uz kāpnēm. Sirds arī klaudzina! Durvis jau atvēru. Gaidu.

— Labdien, mīļais! Nāc, es tevi noskūpstīšu!

Rokas uz pleciem. Viņa skūpsta neparasti ilgi. Matu smarža.

Apkampju cieši. Tērps plāns.. Jūtu visu viņu, visu. Manu dārgo. Ilgoto.

Dzeram kafiju. Ļuba pati uzklāja galdu. Viņai patīk pie manis saimniekot «To manas mājas.» Tas tiesa. Agrāk neviens te nenāca. Spēcīgas, skaistas kājas, kas vēl nav paspējušas iedegt.

— Nu, stāsti, kā noritēja mēģinājums.

Pastāstīju viņai īsumā. Viņa klausījās uzmanīgi, nepārtrauca. (Tomēr vajadzēja pamēģināt to, otro režīmu, ar pārtraukumiem. Citreiz.)

Es pabeidzu. Viņa vilcinās.

— Es nedomāju, ka to verķi varētu izmantot klīnikā. Vismaz ķirurģijā ne. Ja ienāk slimnieks ar šoku, viņam ir ievainojumi, un ievainotā asinīm nevar atņemt spēju sarecēt, lai pieslēgtu mākslīgās asinsrites aparātu.

— Te nu tev nav taisnība! Ja izstrādātu paralēlu asinsriti, tad varētu ārstēt visus slimniekus, kam sirds vājums. Bet vai tādu ir maz? Kad ar to savienosim kameru, nieri un ilgstošu narkozi, tad tā vispār būs revolūcija reanimācijā. Esi nu gan tu dakteris, nesaproti tik svarīgu lietu.

Aprobežotība. Cik žēl!

— Bet tā taču vēl nav. Lai gan, saprotams, hipoksija ir galvenais nāves cēlonis. Tikai jau nu pārāk sarežģīti. Tu saki: piedalījās divdesmit cilvēku? Tātad vajag, lai būtu tāda brigāde? Mūsu pilsētas veselības nodaļas priekšnieks izstiepsies, bet nedos. Iedomājies: diennakts dežūrai simt cilvēku!

— Vai tu domā, ka vienmēr būs tā? Viss vienkāršosies. Pirmkārt, būs automāti. Otrkārt. daļa pētījumu atkritīs, jo būs izvēlēti visnepieciešamākie. Taču kāds desmits cilvēku maiņā droši vien paliks. Un vēl telpas. Protams, tas nav lēts prieks, bet kas par efektu. Tādā pilsētā kā mūsējā gada laikā varēs izglābt kādus simt cilvēkus.

— Arī ar infarktiem?

— Protams.

— Tad nu gan priekšniecība ieinteresēsies. Viņi ļoti baidās infarktu. Tu uzraksti ziņojumu.

— Nesmejies. Ziņojumu es nerakstīšu, bet Jura arī saka, ka to vajag «pasniegt».

— Un pareizi saka. Reklāma ir panākumu ķīla.

Pēc tam viņa kaut ko stāstīja par savu nodaļu. Kaut kādus sīkus faktus, gandrīz vai tenkas. Bet es neklausījos, tikai vēroju un domāju.

Par ko viņa mani mīl? Manas zinātniskās idejas viņu ne visai interesē. Viņa ir praktisks ārsts, ne pēc ieņemamā amata, bet pēc dabas. Zinātni vērtē caur jūtu prizmu: vai viņas slimniekiem ir labi. Zina savu darbu, lasa, bet uz teorijām nereaģē. Žēl protams. Viņa nu gan varētu.

— Zini, dārgā, mūsu aparatūra var sasniegt anabiozi. Vai tu esi dzirdējusi šo vārdu, dakter?

— Tu gan mani ne par ko neturi.

Viņa vēl nenojauž, uz ko es virzu sarunu: «Parastās viņa fantāzijas» Nodarbojas ar ziediem, kārto tos.

— Es kaut kur lasīju, ka Japānā ir speciāla māksla: ziedu pušķu komplektēšana. Cik labi būtu to apgūt. Vai tu tos man nopirki?

— Jā, tev. Bet ko tu teiktu, ja es šo mēģinājumu ar anabiozi izdarītu ar sevi?

Sākumā viņa neapjēdza. Pēc tam — eksplozija:

— Ko!? Cik ilgi tu spīdzināsi mani? Vai tu domā, ka man ir viegli sēdēt, pļāpāt ar tevi par ziediem, par tavu mašīnu un redzēt, ka tu kļūsti arvien …

Viņa uzlēca, sāka skraidīt pa istabu. Sejā plankumi. Lūpas sakniebtas.

Es klusēju. Lai nomierinās. Vārdu krusa: «ta-ta-ta.»

— Tu domā, ka man maz maksā šī mīlestība un tava slimība? Re, paskaties.

Un viņa jostas vietā izveidoja tērpā ieloci. Prāvu.

Jūtu, ka viņa ar grūtībām atturas, lai neteiktu skarbus vārdus. O, viņa prot lamāties. Šīs vētras man ir pazīstamas. «Ak tu riebeklis. Egoists!» Un vēl spēcīgāk.

— Atradies varonis. Viņš izmēģināšot anabiozi ar sevi. Man vajag, lai tu būtu dzīvs, saproti? Vajag!

Viņa vienkārši nav sapratusi. Un domā, ka tas ir vienkāršs mēģinājums: atdzesēt un sasildīt. Vajadzēs uzmanīgi izskaidrot. Nē, lai vēl mazliet paskraida. Viņa arvien ir jauka: kad smejas, kad dusmojis, kad raud. Vārdos to nevaru izteikt. Tievums? Patiesīgums? Vienkārši — es viņu mīlu.

Viņa apstājusies pie loga, raugās uz ielu. Ar pirkstiem bungā pa stiklu.

— Nomierinājies?

Mēģinu viņu apkampt no mugurpuses, ap pleciem. Neatbild. Pagriežu pret sevi.

— Nu paskaties uz mani, paskaties.

Uzacis sarauktas, bet acis valgas. Vēl tajās vīd svešums. Jau zūd. Es pazīstu tās. Mīļās acis.

— Bet nāve taču ir neizbēgama. Un drīz. Vai atceries, kāds es biju, kad tu ienāci palātā?

Es arī atceros viņu: lupas sakniebtas, ka kļuvušas gandrīz vai zilas, acīs apjukums. «Palīdziet!»

Nevajag atcerēties. Tagad man ir labāk.

— Dārgā, tu taču esi ārste. Vai man tev jāstāsta par slimību? Nāc, apsēdīsimies, parunāsim prātīgi.

Viņa piekāpās. Apsēdās līdzās man uz dīvāna. Turu viņas roku: mazi, mīksti pirksti ar īsiem nagiem. Es mīlu viņu. Un mazliet spēlēju mīlestību. Viņu vajag pārliecināt.

— Tu zini, cik briesmīga ir nāve noslāpstot? Labi, ja beigas pienāktu kādā citā veidā, piemēram, noasiņojot. Tad tu lēnām zaudē samaņu. Bet ja nu pēkšņi asins izplūdums smadzenēs? Gulēt paralizētam, nespējot parunāt. Kaut ko īdēt ar sašķiebtu seju. Zaudēt cilvēka izskatu. Tu taču esi pieliekami daudz slimnieku redzējusi…

Viņa skatās grīdā. Domā: «Par ko?»

— Tu, saprotams, esi lasījusi slimības vēsturi un runājusi ar Dāvidu. Jauni saasināšanās periodi ir neizbēgami, lai kā arī es no tiem vairītos. Tas ir laika, turklāt neilga laika, jautājums. Es negribu tikai vienkārši mēģināt. Es gribu palikt anabiozes stāvoklī daudzus gadus. Kamēr nebūs atraduši līdzekli pret leikozēm. Kā tu domā, vai drīz to atradis?

Viņa mehāniski atbild:

— Es nezinu. Dāvids saka, ka drīz vajadzētu atrast. Varbūt pēc gada.

— Nu redzi. Es nogulēšu gadu, divus, varbūt pat trīs. Atradīs līdzekli, mani pamodinās, izārstēs. Redzi, cik es veikli gribu apmānīt nāvi?

Viņa kaut ko domā.

— Bet kā tad es?

Padodas. Uzbrukums jāturpina.

— Es saprotu, ka tev būs grūti. Bet arī par mani vajag padomāt: tās ir vienīgās, kaut arī niecīgās izredzes.

Nekādu izredžu nav. Pašnāvības līdzeklis. Nē, ļoti ļoti mazas izredzes ir gan. Vai man mēģināt pārliecināt viņu ar ieguvumu zinātnei? Nelīdzēs.

— Iedomājies, kāds furors izcelsies! «Profesors pamodies pēc trīsgadīga miega!»

Viņa izrāva roku.

— Pie velna visu furoru! Man tu esi vajadzīgs.

Tas nelīdz. Viņa ir pārāk patiesa. Vai arī trūkst iztēles spējas? Bet pamazām padodas.

— Nu labi, nebūs furora. Pamodīšos klusi, rāmi, kā suns šodien.

— Un tu nopietni domā, ka šī… pamošanās iespējama?

— Saprotams, ka nopietni! (Ka gan citādi!) Protams, es necentīšos pārliecināt, ka tā ir garantija, bet manā stāvoklī arī trīsdesmit procenti ir kaut kas. Ko dzīvot taču palicis pusgada. (Neprecizēsim. Es ceru — gads.)

— Nē, es to nevaru iedomāties. Tātad tā arī būs — kā ar suni? Un … drīz?

Vai viņa padevusies?

— Nomierinies, vēl ne tik drīz. Vēl vajag sagatavot kameru, jaunu mākslīgās asinsrites aparātu, nieri, automātiku. Priekšā vairāki ilgstoši mēģinājumi. Vēl daudz darba. Vairāk, nekā man gribētos.

Viņa sēri pasmaidīja:

— Kāds tu tomēr esi fantasts!

Runā vien līdz galam: «Visi mirst mierīgi, bet tu pretojies.» Nevajag piedēvēt viņai paša domas. Cik reižu es jau tiku maldījies. Viņa ir daudz tīrāka un vienkāršāka.

— Tātad tu piekriti?

— Nemāni mani, dārgais. Es tažū zinu. ka tu arī bez manas piekrišanas visu jau esi izlēmis. Es nepārvērtēju savu nozīmi. Vai atminies, kā es taisījos šķirties?

Atceros, kā nu ne.

— Bet varbūt būtu bijis ļaunāk, dārgā? Tagad tev būtu slikti: visu skatīt tiešā tuvumā. Un perspektīvā — vienatne.

Viņa glāsta manu roku.

— Nemēro mani ar savu. i ;rT maz zini, cik man ir grūti. . . ' tu vari iedomāties, kā es jutos gulēji tur par malu no nāvesV

Es iedomājos: viņa, Ļuba, bez elpas guļ slimnīcā, pie viņas vīrs, Kostja. Es — nedrīkstu. Ja nu vienīgi paiet garām zem loga. Slikti. Ļoti slikti. Piedod, dārgā.

— Izbeigsim šo sarunu. Mirt es netaisos. Pastāsti labāk, kā bērni pabeidza skolas gadu.

Viņa pasmaida kaut kam savam, iekšējam.

— Teicami. Dola pārnesa goda rakstu. Kostjam tikai viens četrinieks. Kostja ar tēvu gatavojas vasaras pārgājienam. Viņi dosies trijatā, viņi un vēl kāds draugs. Es tā baidos viņus atlaist: ja nu kas notiek? Tu taču zini, es visa kā baidos. Tagad man visur rēgojas nelaime.

Grūti viņai ir dzīvot. Grūtāk nekā man.

— Es cenšos pārvarēt sevi un mēģinu būt cieta un stingra ar bērniem. Cenšos ieaudzināt godīgumu, cēlsirdību. Un tajā pašā laikā ar bailēm gaidu: ja nu Kostja pēkšņi zaudē pašsavaldīšanos un pasaka: «Bet kāda tu pati esi? Zinu es tavu godīgumu!» Kas man pēc tā vēl paliks? Nē, vai tu to spēj iedomāties? Par mums taču jau runa …

Jā, ko gan nozīmē mana greizsirdība, mana vientulība salīdzinājumā ar to visu?

— Viss beigsies, dārgā, drīz beigsies.

— Ai, cik tu tomēr esi nežēlīgs. Vai arī tu vienkārši nejūti, esi pārāk raupjš?

— Mīlā, es, saprotams, neesmu tik jūtīgs kā tu. Bet. ar prātu es saprotu: laiks dziedē visas brūces. Ja ir divi bērni, var pārciest … mīļotā nāvi.

Viņa nemīl vārdu «mīļākais». Saka, ka tas nesaturot mīlestību, bet tikai gultu. Liekas, viņai taisnība.

Skumja ir mūsu šīsdienas tikšanās. Nāvi var pārdzīvot, bet šo verķi — sarkofagu — daudz grūtāk. Kaut tikai ar viņu nenotiktu kāda nelaime. Psihoze? Pašnāvība? Nezinu … Jānovirza viņas uzmanība.

— Un Dola ko dara?

— Lasa romānus. Daudzi mani nosoda, bet es tomēr uzskatu, ka ierobežot viņas lasīšanu nav vērts. Viņa taču paliek normāla meitene — nodarbojas ar rokdarbiem, pat rotaļājas ar lellēm. Ar draudzenēm satiek. Kā tu domā?

— Es nezinu. Nu ko viņa, piemēram, lasa tagad?

— Nupat pabeidza «Donu Kihotu», tagad lasa «Aivenho». Pirms tam — «Divus kapteiņus». Saraksts ir liels un tādā pašā garā.

— Šādas grāmatas kaitēt nevar. Pie mums iespiež daudz visāda ir draņķu, bet kaitīgas grāmatas man nav gadījies redzēt. Lai gan tagad es maz lasu. Nav laika, bez tam arī interese zudusi.

— Bet es lasu. Nevaru bez grāmatām. Lasu pat sliktas.

Viņa piecēlās, pagājās pa istabu. Novilka ar pirkstu pa rakstāmgaldu. Smaidot pacēla pirkstu: putekļi.

Jau krēslo. Pulkstenis deviņi. Nez kāpēc puiši man nezvana? Tātad viss ir kārtībā.

— Bērnus audzināt nav viegli, mīļais.

— Jā, mani arī tas interesē. Lai gan no citām pozīcijām: kā attīstīsies sabiedrība? Šodien pat man bija saruna ar puišiem…

Pastāstīju viņai. Viņa apsēdās man pretī. Klausījās uzmanīgi. Krēslā izmainījās viņas seja: kontūras izlīdzinājās, acis iekrita un satumsa.

— Kādreiz droši vien bija vienkāršāk — reliģija, dievs. «Mūsu tēvs», «tev būs savu tēvu un māti godāt», bet, ja kaut kas nebija tā, kā vajadzīgs, tūlīt siksna. Saprotams, ka mums tas neder.

— Bet kas tad der?

— Vispirms —Lai nebūtu nevienas brīvas stundas. Un, protams, ideāli. Sākumā vienkārši, oficiāli, bet pēc tam tie jāpaplašina līdz vispārcilvēciskiem jēdzieniem — kalpošana cilvēkiem, humānisms. Pēc tam zinātne … Un bez tam vēl vajag cīnīties ar izlaidību.

Man mazliet nepatīkami. Liekas, ka viņa izrunā cita vārdus, droši vien Pāvela, viņa draugu. Pat ne vārdus, bet tēzes.

— Un vai izdodas? Sevišķi ar ideāliem, — tas ir diezgan smagi.

— Kāpēc? Jaunatne ir palikusi tikpat jūtīga pret piemēriem kā agrāk. Vajag tikai tos atrast. Un prast pasniegt.

Sapīkums.

— Atkal jau «pasniegt». Pēdējā laikā pārāk daudz tiek domāts par šo «pasniegt».

— Piedod, vārds patiešām nav izdevies. Bet tev jāpiekrīt, ka tas labi atspoguļo audzināšanas jēgu. Un «pasniegt» vēl nenozīmē melot.

Tālruņa zvans. Vadims. Vai patiešām nobeidzies? Tad gals būs normāls. Ļubai tas būs labāk. Bet man?

— Atvaino mani.

Priekšnamā jau tumšs. Klausuli es sataustu.

— Jā?

— Ivan Nikolajevič. tas esmu es, Vadims. Ziņoju: Draudziņš pilnīgi pamodies, pat pieniņu labpatika palakt. Visus rādītājus mērījam un pierakstām. Asinsspiediens pazemināts, apmēram astoņdesmit. Acīmredzot ir sirds vājums, jo spiediens augstāks par normu un plaušās dzirdami sastrēguma trokšņi. Urīns izdalās. Mēs visu laiku cenšamies regulēt, bet bipoksija tomēr ir.

— Nolasi man sīki visus datus.

Viņš kādam prasa tabulu. Gaidu. Ļuba stāv līdzās, gaismu neiededzina, gandrīz nav saskatāma. Bet es viņu jūtu. Lai gan viņa nav man prātā. Pēc tam viņš man nosauc skaitli pēc skaitļa. Stāvoklis nav spīdošs, bet katastrofas nav.

— Nepārlejiet, lūdzu, daudz šķidruma.

Ļuba čukst: «Tikai olbaltuma preparātus. Strofantīnu. Skābekli. Nevajag dot dzert.»

Pieredzējusi ārste. Es atkārtoju to visu Vadimam.

— Visu sapratāt?

— Jā, visu. Bet man ir vēl kaut kas sakāms.

Es dzirdu: «Vaļa, izej pastaigāties.»

— Jurka pastāstīja man par jūsu sarunu. Jūs viņam neņemiet ļaunā, viņš ir tīrais stulbenis. Tagad ir iznācis tā, it kā mēs būtu sarīkojuši sazvērestību un jau esam iedomājušies diezin ko. Es saprotu, cik jums bija nepatīkami! Droši vien nodomājāt: «Tad nu gan ir skolnieki!»

— Pieņemsim.

Ļuba iededza gaismu. Ziņkārīga: tīko lasīt sejā.

— Bet tas nepavisam nav tā. Mēs jūs mīlam un cienām. Nekad, jūs dzirdat mani? Nekad mēs jūs nenodosim… Skaidrs, ka neko, it nekādu reorganizāciju mēs bez jums nebūtu uzsākuši. Bet plānu, kuru viņš jums izklāstīja, mēs pārdomājam kopā. Pēc manām domām, plāns ir labs. Vai ne? Ar šo nelieti nav iespējams strādāt. Vai tagad jūs uz mums nedusmosieties?

— Bet vai Jura nestāv tev līdzās?

— Nē. Viņš mani atsūtīja vienu. Viņam ir kauns. (Vai patiesi?)

— Nu labi. Neluncinies. Lielie kombinatori. Līdz ritam.

— Bet vai jūs apsolāt nedusmoties? Mēs esam labiņi! Viss!

Viņš nolika klausuli. Manu acu priekšā stāv viņa satrauktā fizionomija. «Mēs esam labiņi!» Zinu jau.

— Un tomēr viņi nav slikti puiši!

— Jūsu starpā kaut kas atgadījies?

— Jā, jā. Nepaguvu tev pastāstīt.

Man vienkārši negribējās stāstīt. Tagad ir kas cits, kļuvis vieglāk.

— Nu pastāsti, un tad man jau laiks. Paskaties, jau satumsis.

Jau laiks. Parādās, iemirdzas un — pazūd. Tāpēc arī mīla negaist…

Apsēsties viņa negribēja. «Nē, negribu Steidzos.»

Es ļoti īsi viņai pastāstīju par «testamenta» (viņa saviebās) plānu, par sarunu ar Juru, par aizvainojumu.

— Puiši izdomājuši pareizi. Ja būsiet pie slimnīcas, kaut kādu labumu jau nu dosiet. (Domas kā vienmēr kategoriskas. No kurienes viņai ir šī pašpārliecinātība? Profesija devusi? Nepatīkami, it kā. viņi, ārsti, būtu paši par sevi um mēs atkal paši par sevi.) Nē, nē, un nemaz nemēģini iebilst. Astoņpadsmit gadu es strādāju par ārsti, bet ne reizes neesmu guvusi nekādu labumu no fiziologiem. Ķīmiķi savu devuši, bakteriologi arī, bet ko mēs esam dabūjuši no jums? Tu klusē?

Īgnums. Lai gan viņai ir taisnība. Nē, ne jau nu pilnīgi.

— Pagaidi, pagaidi. Atbildi man, kā bez fizioloģijas var pastāvēt anestezioloģija, reanimācija, mākslīgās asinsrites problēma?

— Es atbildēšu. Ir dažādas fizioloģijas: tīrā un praktiskā. Tīrā — tie esat jūs. Nekādas jēgas. Praktiskā — tie ir ārsti, kuri pētī slimniekus, nu, un dažkārt izdara eksperimentus. No ārstiem nākusi mākslīgā asinsrite, reanimācija, mākslīgā niere — viss. Es esmu par tādu fizioloģiju.

— Bet tava ārstu fizioloģija materiālu taču saņem no mums, no tīriem teorētiķiem!

— Varbūt kādreiz arī saņēma, taču tagad jūs ņematies ar saviem sunīšiem, bet mēs ārstējam slimniekus. Nu kaut vai šis piemērs: viens no jūsu fiziologiem, esmu aizmirsusi uzvārdu, pēta izmaiņas trušu asinsritē un elpošanā pēc plaušas ekstirpācijas. Viņš runāja ar mums. Es viņam saku: kāpēc jābendē trusīši, nāciet pie manis nodaļā, pētiet slimniekus! Tie paši mēģinājumi iespējami arī šeit, ja jūs tas interesē. Nē, viņš saka, tas nav tas. Bet kāpēc nav — atbildēt viņš tā arī nevarēja. Un — tu vari iedomāties — raksta doktora disertāciju?

Es pazīstu šo biedru. Augstas klases fiziologs.

— Kas tad atliek, likvidēt fizioloģiju, vai?

— Neteiksim, ka visu fizioloģiju, kaut kādi tīri teorētiski jautājumi ir. Es nezinu. (Pateicos!) Taču lielākā daļa slaistu jāpadzen. Lai strādā kopā ar ārstiem.

Es pats zinu par trūkumiem, bet, mūs tā nopulgo — tas mani aizskar. Un pats galvenais, — viņa taču nesaprot būtību .Turklāt daudzi ārsti domā tāpat.

— Tātad, tavuprāt, nervu šūnu, smadzenes arī vajag pētīt slimnīcā?

— Nevis slimnīcā, bet sadarbībā ar slimnīcu. Lai viņi justu, kā labā viņi strādā. Vispār tu mani nepārliecināsi. Tāpēc pārbrauciet pie mums uz klīnisko pilsētiņu. Apaugļojiet mūs ar savām idejām.

Protams, tevi jau es neaizrunāšu. «Apaugļojiet.» Tad nu gan atradusi vārdu! Neteikšu nekā.

— Mīļais, lai arī tu man esi noliedzis jautāt par slimību, tomēr pasaki, kā tu jūties?

— Nekas, dienu nodzīvoju. Kā pati redzi.

— Es nu iešu.

Žēl viņu atlaist. Kaut reiz viņa būtu palikusi pa nakti! Visu saprata. Neprotu apslēpt.

— Vajag. Va-jag. Un — nedrīkst. Noskūpsti mani.

Skūpstu daudz reižu. Vaigus, acis, lūpas. Apkampju maigi. Bez kaisles, tikai maigums.

— Laid, citiādi neaiziešu.

Atlaidu. Nespēju noturēt viņu.

Aizgāja. Durvis aizvērās,: un papēdīši noklaudzēja uz kāpnēm. Apklusa.

Izskrēju balkona. Baltais stāvs izzuda siltajā pustumsā. Neatskatījās. Domās viņa jau ir tur, mājās.

Bet es paliku viens.

Atkal viens.

Cik grūti, kad viņa aiziet. Es viņu vēl redzu šeit. Viņu, manu dārgo. Ar pirkstiņu viņa novilka pār galdu. Smaidot parādīja — putekļi. Strīdas: acis mirdz, seja skarba. Pēc tam pēkšņi pasmaida, vaigos bedrītes. Kā bērns. Un vēl tādu: baltās rokas atmestas pāri galvai, acis puspievērtas. Lūpas valgas. Nevajag atsaukt atmiņā. Negribu. Pietiek ka jūtu viņu šeit. Jūtu matu smaržu.

Aizgāja.

Ja būtu labāk palūdzis, būtu palikusi. Un ciestu. Bet kam man viņa — cietēja? Tas būtu vēl ļaunāk.

Vientulība ielenkusi mani no visām pusēm.

Dīvaina doma, nav vairs pirmo reizi: palīst zem rakstāmgalda. Sēdēt tur salīkušam starp rakstāmgalda skapīšiem, aizbarikādēties ar krēslu. Tā vien liekas, ka esmu nepieejams. Visi mani meklē, melnās domas arī, bet es sēžu paslēpies. Arī nāve atnāca, nepamanīja. Un Mīlestība. Un Draudzība. Visādas rūpes, saistības. Bet pēc tam — aizmigt…

Traks var palikt… Varbūt tā arī nav slikta izeja? Nē, negribu. Es atceros: studenta gadi, nodarbības psihiatrijā. Dantes elle. Kaili ķermeņi Dīvainas pozas. Un acis, bezprātīgas. Citās šausmas, citās — necilvēcīgas ciešanas. Negribu.

Jānovāc no galda. Pēc tam jāķeras pie darba. Vadims atstājis jaunās regulējošo sistēmu shēmas. Jāpaskata.

Atgulties, palasīt? Ir jauns romāns,

Nē. Esmu jau pāris reižu sācis lasīt šo romānu — kroņa optimisms krīt man uz nerviem.

Jura. Likās, ka viņā viss skaidrs, nav nekādu noslēpumu. Un pēkšņi — atkal nepazīstams. Pieaudzis cilvēks, noteikti zina, kas darāms. Varbūt viņš lolo godkārīgas ieceres. Bet varbūt viņš ir no pašaizliedzīgajiem varoņiem, tikai no modernajiem. Kibernētiķis. Jāaiziet ar viņu kopā pie Borisa Ņikitiča un jāpierunā paņemt laboratoriju pie sevis institūtā. Īsta modema fizioloģija un īsta fizioloģiskā kibernētika, nevis tās deklarācijas, ko tagad iespiež. Mans devums. Kā tad, ģēnijs atradies!

Esmu priecīgs, ka Vadims piezvanīja. Tik briesmīgi ir vilties cilvēkos. Skolnieku nodevība. Mīļotās nodevība. Drauga liekulība. Tad jau arī dzīvot vairs nevar.

Bet kā būtu, ja piezvanītu Ļoņkam? Ataicināt viņu? 9.30. Vēl nav pārāk vēls. Tā gribas papļāpāt… Pēdējo reizi mēs redzējāmies slimnīcā pagājušajā nedēļā. Bija cilvēki. Traucēja.

Bet jāapskata taču Vadima shēmas. Dažas viņa disertācijas nodaļas, viena — Igora. Nez vai Igors gribēs pāriet kopā ar puišiem? Droši vien. Bet Semjonu viņi paši neņems. Nav jēgas. Apnikušas šīs disertācijas. Tiesa, mūsējās ir interesantas. Sirds raksturojumi. Regulējošo sistēmu modelis. Aizstāvēs viņi jau bez manis. Divi trīs gadi paies, viņi stingri nostāsies uz kājām. Ja vien nesaķildosies. Liekas, ka Vadims pakļāvies Juram. Viņš ir labs. Slikti audzināts — nav izturēts, trūkst takta. Atstāšu viņam savu dzīvokli. Tas bus labi darīts. Lai gan neslēpšu — man ir žēl. Manas grāmatas, lietas, tas viss kaut kur izvazāsies. Lietas, tās ir kā dzīvas: dzīvoja, dzīvoja, bet tagad jāvācas kaut kur pie svešiem ļaudīm.

Varbūt piezvanīt? Pasēdēsim kādu stundiņu. Ja tikai viņš nav jau paspējis piedzerties. Vai ir kāda jēga man nopūlēties ar disertācijām pirms pašām beigām? Šodien jau esmu nopelnījis atpūtu. Mēģinājums izdevās. Pēc Ļubas darbs man nekad nav veicies.

Eju zvanīt.

— Marina Vasiļjevna? Ļoņa mājā?

Atbild, ka mājā. Pat gandrīz skaidrā. Strādā. Pasauks.

— Ļoņa, varbūt tu atnāksi apraudzīt sirgstošu draugu? Jā, drusku ir. (Domāts konjaks.) Lai Marina neuztraucas, daudz es nedošu. Vienkārši man nav. Viena «maziņā». Atnāc. Pastāstīšu par mēģinājumu. Reāla iespēja ieraudzīt nākotni. Gaidu. Sveiciens Vitālijam.

Cauri. Grēkos krišana notikusi. Vakars pagalam Slikti, ka zaudēts laiks nav atgūstams. Kas nav padarīts šodien, to vairs nevarēs paveikt arī pēc gadiem.

Paskat, zieds tā ari palicis uz galda. Viņa kārtoja pušķi (kā Japānā!) un pēc tam aizmirsa. Jāieliek ūdenī. Nabadziņš. Jūtelība. Bet kāpēc? Tas jūt slāpes. Dzīves robežas ir augos. Tās ir sarežģītas struktūras ar savām programmām, kas nodrošina augšanu, attīstību, vairošanos … Un — miršanu. Nē, tā jau ir programmu neizpildīšanas rezultāts. Vecums ir traucējumu uzkrāšanās. Starp šūnām, šūnās dzīves laikā krājas kaut kādi «nestandarta» atomi, molekulas, sablīvējas, traucē. Mašīna strādā arvien sliktāk un sliktāk, līdz kamēr apstājas kādi no svarīgajiem agregātiem, piemēram, sirds. Nāve.

Vecums ir nenovēršams. Tikai laika jautājums. Agrāk — vēlāk. Protams, virs šīs mašīnas var uzstādīt citu, sarežģītāku. Tā modelēs pirmo, ņems vērā tanī uzkrājušos traucējumus, iedarbojoties attīrīs no kaitīgiem piejaukumiem. Daudzējādā ziņā tas izdosies, dzīve paildzināsies. Bet šai augstākajā mašīnā arī uzkrāsies savi traucējumi, un arī tā pamazām novecos … Un tā — bez gala. Organismu kā bioloģisku sistēmu nemirstība nav iespējamā. Principā nav iespējama.

Bet suga? Vai tikai varmācīga nāve? Citu konkurences dēļ? Laikam gan. «Traucējumi» var uzkrāties arī ģenētiskajā aparātā — pazemināsies piemērošanās spēja apkārtējiem apstākļiem. Ja vien derīgās mutācijas neizmainīs sugu labvēlīgā vienā.

Bet sociālās sistēmas? Vēl sarežģītāk. Jāpajautā Ļoņkam. Manas kaites šodien pavisam norimušas. Inlerese. Var aizmirst pat nāvi. Cilvēka garoza ir kaut kas lielisks.

Ļoņa drīz būs klāt. Te ir tuvu. Marina droši vien nav diez cik priecīga par manu uzaicinājumu. Viņš jau bija mājā — tātad drošībā no kārdinājumiem. Grūti viņai dzīvot. Alkoholisms ir ģimenes ārdītājs. Nē, ģimenei viņš ir pieķēries. Cik es atminu, bija vienaldzīgs pret sievietēm. Pēc tam pēkšņi ņēma un apprecējās. Neesmu pārliecināts, ka viņš bija laimīgs. Varbūt tāpēc arī dzer? Par šo jautājumu mēs nerunājam. Vīriešu «tabu». Par Ļubu arī ne. Viņš zina, bet runājam reti.

Tomēr zemapziņā Ļuba grib manu nāvi. Rakstnieki un psihologi ir ļoti naivi: allaž tēlo cilvēku vienā plānā. It kā viņš grib tikai kaut ko vienu. Bet īstenībā — tīrās pretrunas. Pašreiz vienu, pēc minūtes — kaut ko citu. Vai pat tā — vienlaikus kā vienu, tā arī otru. Jeb vai tas tikai ar mani tā? Svešā galvā neielīdīsi. Nē, tas tā ir visiem.

Viņa jau ir noskaņojusi sevi. Kā ugunsgrēks: vispirms milzums moku, viss grūst acu priekšā, viss mīļotais. Pēc tam — krāsmatas. Apātija. Bet vēlāk — nožogot sev kaktiņu un savākt tur visu, kas palicis pāri. Un papūlēties atrast kaut ko, lai dzīvotu. Viņai ir. Darbs. Bija ierunājusies par disertāciju: «Vai tad es esmu dumjāka par citiem?» Turpretī agrāk, kad reiz ieteicos, — «Kam man tas vajadzīgs? Jau tā pārāk daudz zinātnieku!»

Bērni. «Mēs nolēmām, mēs apspriedām.» Pāvels ir prātīgs. Un kā vīrietis pārāks par mani. Izskatīgs. Mazlietiņ varbūt par korpulentu. Gaumes lieta. Neesi ciniķis.

Kā deģenerējas mīlestība! Agrāk iemīlējās un visu pameta. Ignorēja baznīcas aizliegumu, sabiedrības nosodījumu. Pameta , bērnus, stāvokli sabiedrībā. Bet tagad? Lūdzu: šķiries. Nu — nē. Man ir zinātne. Viņai — bērni, viņu intelektuālā audzināšana. Un bez tam izlādēšanās darbā. Bet mīlestībai «tik un tik» un ne vairāk.

Jaunajā sabiedrībā ģimeni nekas neapdraud. «Brīvās» mīlestības nebūs. Tas ir labi. Nedrīkst ļaut kaislībām vaļu. Tas var kļūt par briesmām intelektam un sabiedrībai.

Tagad viņa ir nomākta. Vajag sākt visu no jauna: it kā nāves nav (Labi!), bet nav arī atbrīvošanās no meliem. Vispār viņa būs brīva. Uz satikšanos nav jāiet. Vienīgi šis sarkofags — kā mēms pārmetums. Un vēl — mazliet bail: ja nu pēkšņi atmostas un piesaka savas tiesības? Sarežģīta problēma, bet man ir slikti gan tā, gan tā.

Paiesimies. Septiņi soļi turpr septiņi atpakaļ. Estampi jānomaina, apnikuši. Kāpēc? Iekriti gan: netici nāvei? Varbūt neatdot dzīvokli? Kibernētikas institūtā Vadimam var iedot. Kā nekā es taču esmu varonis, dodos nākotnē, tikpat kā kosmosā. Atvaino: ne jau nu gluži tā. Kosmonauti ir jauni un veseli. Un Vadimam dzīvokli nedos — viņiem platība ģimenei pietiekama. Noteikumos pagaidām nav paredzēts piešķirt dzīvokli, lai glābtu no sievasmātes. Un uz maiņu šī dāma neielaidīsies.

Nekas cits neatliks, būs vien jāatdod.

Ak tu jocīgais! — nu ko gan ir vērti šie krāmi: Tolstoja bistīte, māla vāzīte zīmuļiem? Tolstojs no māmiņas!

Tagad es saprotu, kāpēc senie cilvēki mirušos apglabāja kopā ar iemīļotām lietām: cilvēks neticēja nāvei. Un arī tagad netic.

Bet es nu gan zinu, ka tur nebūs it nekā!

Kāpēc viņš nenāk?

Varētu drusku pastrādāt. Nekā nedarīšana ir izprieca. Jaunībā es to nesapratu. Ik brīvo minūti — grāmata rokās. Bet tagad varu staigāt vai gulēt un domāt, domāt par visu ko.

Zvans Atnāca. Saskūpstījāmies. Ja kāds redzētu — neticētu. Ļoņka, tāds ciniķis — un skūpstās!

— Sveiks! Ej iekšā. Sedies te, atzveltnes krēslā.

— Dod šurp pelnu trauku. Bet šito novāc. (Par ziediem. Izliekas?) Nestabila lieta, var nokrist, ūdens izlīs.

Nolieku viņam līdzās pelnu trauku. Lielo. Citādi visu nobārstīs ar pelniem.

— Tu gan esi brašs, vari noturēties, nesmēķē. Dzelzs griba. Kā tev ar veselību?

Tas kaitina — «kā un kā»

— Ej pie velna. Kāpēc tu man par to jautā?

— Tā nerunā. Man tas ir svarīgi. Nomirsi — un prāva daļas dvēseles aizies līdz ar tevi. Kā nekā turpat vai trīsdesmit gadi — nav joka lieta.

— Tu, liekas, šodien esi skaidrā? Brīnums gan.

Viņš smejas. Izskatās pēc mongoļa: vaigu kauli, acis. Zobgalīgs mūlis. Nez vai viņš ņem kaut ko nopietni? Bet pafilozofēt mīl. Nekā cita viņam nevajag. Padod tikai, kur pieķerties. Bet, ja nedosi, pats atradīs.

— Zini, ko es nupat lasīju. Hemingveju. Vareni. Tāpēc ka visur skan sociāli motīvi. Mēs taču, paši nemanot, esam pieraduši jebkuru darbu vērtēt sabiedriski. Esi ievērojis? Saprotams, ne viss viņam sakrīt ar mūsu priekšstatiem, bet kas par to? Vai tad tiešām mēs netiksim skaidrībā?

— Ko tad tu iesaki? Drukāt visu bez jebkādas izvēles?

— Ikviens pasākums ir jāorganizē saprātīgi.

— Tātad tu esi par mērenu reglamentāciju?

— Es esmu par saprātīgu. Un bez tam vēl par uzticēšanos.

Tūlīt es viņu noķeršu.

— Bet saki man, draugs, vai var noteikt reglamentācijas mēru un, ja var, tad kā? Protams, reglamentācija nepieciešama katrā vadīšanas sistēmā: tā būs kāda faktora, rādītāja izmaiņas robežas, aiz. Kurām jāsāk darboties regulētajām iedarbībām. Bet kā?

— Nu jā — vai vispār ir mērs brīvības vai, piemēram, pornogrāfijas mērīšanai?

— Kāpēc tu smejies? Pēc būtības.

— Lai notiek, pēc būtības. Ir vesela rinda jēdzienu, kurus var pieskaitīt pie sociāliem. Tiem ir kvalitāte, ar ko tie atšķiras no citiem, un kvantitāte — pakāpes šīs kvalitātes ietvaros. Pēc manām domām, pakāpes var noteikt ar vienkāršas aptaujas metodi. Tas ir sociālo pētījumu veids, kas pie mums tiek izmantots pavisam nepietiekami.

— Pagaidi. Ja uz plašas aptaujas pamata sāksim konstruēt vadīšanu, varam kļūdīties. Iedomājies, ka mēs uzstādītu jautājumu: «Vai jums patīk seksuālas filmas?» Pieņemsim, ka kādi sešdesmit procenti atbildēs ar «jā». Un ko tad?

— Tu mani ar šo argumentu nebūt nesatrieci! Jābūt galvai uz pleciem, lai pēc aptaujas rezultātiem izdarītu pareizo secinājumu. Vēl vairāk, ne par visu izdarāma aptauja. Un ne visi ir pakļaujami aptaujai: vienreiz — tikai speciālisti, citkārt — plaša publika.

— Ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Šādu uzdevumu atrisināšanai nepieciešama kāda vispārīga pieeja. Nav nekādas jēgas izšķirt balsojot šauri speciālus jautājumus, kuros balsotāji it nemaz neorientējas. Saprotams, vēl riskantāk ir izšķirt to vienam.

— Zinātne apspriešanas brīvības apstākļos — lūk, vienīgi drošais kritērijs pareiza lēmuma izvēlē.

— Zini, draugs, zinātnes kalpi ir jau nu pārāk subjektīvi. Arī būs kļūdas. Tajos pārspīlējumos, kādi pie mums bija, stipri vainīgi ir arī zinātnieki.

— Bet, lai no tā izvairītos, vajadzīgi kvantitatīvie kritēriji. Skaitļi. Tas, ko jūs darāt savā laboratorijā, ir matemātiskā modelēšana. To taču var ieviest visās zinātnes nozarēs.

Tāpat runāja Jura. Un arī man tas ir zināms.

— Bet vai tev neliekas, Ļoņa, ka tā visa — informācijas vērtējuma, lēmumu — pamatā jāliek vēl kaut kas ļoti svarīgs, kaut kādi vispārīgi principi?

— Paklau, draugs, tu man esi pierunājis pilnas ausis. Bet konjaku galdā neliec. «Tik Žomini un Žomini, bet par šņabi ne pusvārda …»

— Un man jau šķita, ka gudrās sarunās tu pavisam to esi aizmirsis.

— Nekā nebūs! Liec galdā! Smadzenēm nepieciešama barība.

Alkoholiķis. Marina teica, ka viņš dzerot katru dienu. Es pajautāšu. Viņš ir noslēgts, nemīl atklāties sarunās.

— Tūlīt atnesīšu. Tikai nedomā, ka būs daudz. Viena maziņā.

— Dod, dod. Pēc. tam pameklēsim apcirkņos.

— Meklē vien. Es vairs nepērku.

Ne velna ra neatradīsi! Stāv apslēpts grāmatās.

Uzklāju istabā uz mazā galdiņa. Ļoņka nemīl iedzert virtuvē. «Vai es esmu vai neesmu viesis?»

Sēž, smēķē.

Dūmu strūkla aizplūst uz atvērtajām balkona durvīm.

Izskats viņam nav slikts. Dīvains cilvēks — kādas skrūvītes trūkst. Gudrs, bet tik bezjēdzīgi aiziet bojā.

Atsēdāmies. Es ielēju arī sev mazu glāzīti Kompānijas pēc. Arī uzkožamie ir: citrons desa, siers. Viņš ir vienaldzīgs pret ēdienu!

— Nu, par tavu mēģinājumu panākumiem! Iedzērām. Tas ir, viņš iedzēra, bet es tikai lūpas apslapināju.

— Pasaki, Ļoņa, kāpēc tu dzer?

— Vai tu taisies sprediķot?

— Nu bet tomēr? Es taču nejautāju bieži. Paskaidro kaut reizi.

— Un pareizi dari. Katram ir savas vājības. Tu, par piemēru, nodarbojies ar zinātnēm, bet es — iedzeru. Un nav zināms, kurš ir laimīgāks. Dod, es ieņemšu vēl vienu. Ja kopējā deva ir maza, tad vajag radīt trieciena koncentrāciju.

Vai viņš jau pieradis, vai? Piedzērušu (parastā izpratnē!) man nav gadījies viņu redzēt.

— Tu man neatbildēji uz jautājumu.

— Re, kāds tu esi. Pirmkārt, es neuzskatu sevi par alkoholiķi. Vai no rītiem. es dzeru? Nedzeru. Vai darbā mani ir redzējuši piedzērušu? Nav. Vai sabiedriskā vietā esmu kaut ko atļāvies? Atkal nē. Vai sabiedriskos pienākumus pildu? Jā. Tiesa, no apgrūtinošiem es izvairos. Pietiek. Cilvēks kā cilvēks. Tomēr es neslēpšu: pret vakaru man gribas, izsakoties tēlaini, mazliet pacelties pāri dienas dzīves pelēcībai. Es gaidu vakaru, tas ir taisnība.

Viņš nogrima domās. Un es sēžu, gaidu. Jūtu: viņš vēl runās.

Aizsmēķēja. Kuru jau?

— Pret vakaru mani pārņem ilgas. Es neesmu varējis atrast sev aizraušanos, pārliecināt sevi, ka daru vajadzīgo, derīgo, interesanto. Kā, piemēram, tu. Un cerības uz nākotni man vairs nav. Par ģimeni intereses nav. Marina ir lāga sieviete, nav vārdam vietas, bet pārlieku pareiza. Neapspriedīsim to. Vitālijs uzauga, un es pat nepamanīju. Kontakts ar viņu man nekad nav bijis. Viņš auga un auga.

— Te jau nu tu pats esi vainīgs.

— Vai tad es kādu vainoju? Mani visi vaino, un es arī nenoliedza. Tagad ņemsim darbu. Arī te es neesmu atradis savu vietu. Higiēna ir cēla zinātne, bet mani tā nez kāpēc neaizrauj. Docents es esmu labs, savu lietu zinu. Vecais arī ir apmierināts. Es daru viņa darbu, pēc viņa vietas netīkoju, kas gan vēl vajadzīgs?

Klusēju.

— Alkohols — tās taču ir zāles. Iedarbojas pret depresiju, Iedzer un skaties — optimisms pieaudzis. Pat paša acīs tu esi cēlies. «Redz, cik gudras lietas es protu izdomāt!» Dažu labu reizi tu sāc kalt plānus, kā īsts cilvēks. Ar tādām domām aizej gulēt. Bet no rīta pamosties … Un atkal gaidi vakaru. Zāles. Bet tu saki — alkoholisms.

Ja tā paklausās, tad viņa dzīve ir tīrā izprieca. Taču acīs skumjas. Viss meli.

— Vēl glāzīti šai sakarā; Jau cauri.

Pēdējā. Jautājumu vairs nav. Izārstēt viņu var tikai stiprs pārdzīvojums, piemēram, slimība. Pašsaglabāšanās instinkts parasti ir ļoti spēcīgs. Lai gan šai gadījumā neesmu pārliecināts.

— Tad tu, Vaņa, saki, ka vajadzīgi principi? Pamēģināšu. Vēl neesmu tev teicis, tie ir svaigi. Mērķis: racionāla sabiedrība. Galvenā prasība — visu cilvēku laime. Tomēr nemaldināsim sevi — pilnīga laime visiem nav iespējama. Mēs jau kādreiz runājām: patīkamā un nepatīkamā centri, adaptācija. Tātad jautājums par laimes optimumu. Tās komponenti arī ir zināmi: instinkti — ēšana, ģimene, atpūta, godkārība. Sarežģīti refleksi: brīvība, ziņkārība, darbs mērķa sasniegšanai. Vai ir tāds reflekss, fiziolog?

— Runā, ka esot. Mērķa reflekss. Jau Pavlovs atzinis.

— Ja jau Pavlovs, tad viss kārtībā. Bez šiem dzīvnieciskajiem laimes avotiem ir vēl sabiedrība. Biedrošanās prieks — labāk gan ar konjaku. (Neērmojies!) Jaunrade. Māksla. Cēla rīcība — pašaizliedzība. Varbūt vēl kaut kas, neatminu. Tas jau nenāk priekšā tik bieži.

— Nav tiesa.

— Labi, lai nav tiesa. Tātad avoti ir dažādi. Un pretrunīgi. Nereti viens cilvēks gūst prieku uz otra rēķina. Tad nu psihologiem kopā ar jums ir jāpaveic šāds darbs jāsastāda «laimes bilance». Jāātrod dažādu tipu cilvēku varianti. Vai to var izdarīt? Vai jums, fiziologiem, ir metodes laimes un nelaimes stāvokļa objektīvai reģistrācijai?

— Vismaz tās ir iespējamas. Prieka centru kairināšana rod savu atspoguļojumu iekšējo orgānu funkcijās. Tiesa, tas ir sarežģīti, taču liekas, ka ir iespējams radīt aparātus un metodes.

— Labi, nenovirzi mani. Ja var, tad var. Es aizmirsu vēl, lūk, ko pateikt; trenējot garozu, prieku, ko rada visas dzīvnieciskās jūtas, var daudzkārt pastiprināt. Un tad ikviens no instinktiem var kļūt par netikumu. Ēšanas instinkts radīs alkatību, dzimuma instinkts — izvirtību, pašsaglabāšanās instinkts — egoismu, varaskāri. Un tāpat var attīstīt labos. Mīlestība uz bērniem dos labsirdību, ziņkārība radīs zinātniekus, mērķa reflekss — gribu un jaunradi.

Cik jauks ir Ļoņka, kad viņš mazliet iedzer. Fantāzija, daiļrunība, šarms.

— Otrs jautājums — kā bērni pakļaujas audzināšanai. Un, saprotams, arī pieaugušie. Kādā mērā var apspiest kaitīgos instinktus un iepotēt derīgas sabiedriskās programmas? Man tā kā nebūtu zināmi tādi pētijumi, bet bez tiem nav bāzes. To tikai utopisti apgalvoja, ka katrā cilvēkā mītot eņģelis. Audzināšanas iespējas, šķiet, ir lielas, bet tās ir jānosaka kvantitatīvi. Citādi būs tikai tukšas runas par labāku nākotni, bez fundamenta. Vai tev ir zināmi šādi zinātniski darbi?

— Man? Nē. Neesmu par to speciāli interesējies,

— Nu skaidrs, tu taču esi profesors. Tu pētī tikai no viena punkta līdz otram. Ne vairāk.

— Liecies mierā. Un kas tālāk, enciklopēdist?

— Bet es vai zini, viņus apskaužu. Kaut kāds Helvēcijs varēja apgūt turpat vai visu sava laika zinātni. Vismaz visu svarīgo. Bet tagad tas nav iedomājams. Būtu man iedevuši institūtu — es visus šos jautājumus papētītu. Žēl — nedod. Nesaprot.

Viņam ir godkāre, bet viņš to neizrāda.

— Nu turpini.

— Es turpināšu, ja vien tev ir patika klausīties. Nu tad vispirms noteiksim laimes komponentus, pēc tam vajag izpētīt organizāciju. Kā realizēt iespējas, kādas mīt cilvēkā? Kā radīt precīzu sistēmu, lai nodrošinātu optimālu laimi? Es redzu trīs galvenos virzienus: darba un materiālās dzīves organizācija, audzināšanas un, beidzot, vadīšanas organizācija.

— Paklau, vai tev neliekas, ka tas ož pēc ķecerības?

— Nemaz ar ne. Zinātne ir stipri pavirzījusies uz priekšu, to nedrīkst aizmirst. Vai varu turpināt?

— Nu protams. Galu galā es taču neesmu eksperts šajos jautājumos.

— Sāksim ar darbu. Nē, labāk ar audzināšanu. Šai nolūkā atkal nepieciešami zināmi principi. Piemēram, šādi: vardarbības minimums. Ne jau nu gluži nepretošanās ļaunumam, bet minimums. Ļaunākajā gadījumā. Otrkārt — citu cilvēku brīvības cienīšana. Treškārt — ieaudzināt nepieciešamību pēc darba. Lai būtu nepieciešamība, nevis piespiedu kārtā. Tas ir iespējams. Ceturtkārt — cieņa pret ģimeni. Morāles stingrība. Piektkārt — godkārības ierobežošana. Nevis pilnīga tās iznīcināšana, bet ierobežošana. Kvantitatīvs mērs. Un sestkārt — jācīnās pret pārmērīgu pieķeršanos lietām — pret alkatību.

Es klusēju. Lai sludina vien.

— Es, zināms, saprotu, cik tas ir grūti — audzināšanas problēma, bet, to neatrisinot, nekādu cerību uz labāku sabiedrību nav. Šis jautājums ir īpašs un smags.

Teorētiķis. Savu dēlu nav pratis uzaudzināt, kā vajag. Paskat Ļuba, viņai teorijas ir maz, bet viņa stingri iztur līniju. Starp citu, arī viņa izvirza principus. Vedas gan man šodien ar principiem.

— Darbam vispirms jābūt obligātam. Tas pie mums nostādīts pareizi. Tālāk: pastāv obligātās darba dienas optimums, dažāds. Pārāk daudz brīva laika nāk par ļaunu. Arī šai ziņā nepieciešami speciāli pētījumi. Galvenais jautājums, lai cilvēki strādātu labi, pēc sirdsapziņas. Atkal nepieciešama zinātne —- cik maksāt.

— Tas nu gan tev neiznāk diez cik pārliecinoši.

— Es pats to jūtu. Par vienu es nešaubos: pārmērīga stimulēšana ar naudu ir bīstama. Pareizs atlīdzinājums, darba un audzināšanas laba organizācija, bet nevis atkāpšanās pie zelta teļa. Kails entuziasms ir tikpat maz vērts kā kaila nauda.

— Skaidrs. Kvantitatīvi kritēriji apzinīgumam un stimulēšanai.

— Jā. Un vēl viena piezīme: nepieciešams zinātniski pamatots labklājības optimums, lai nejustu trūkumu, bet arī netiktu veicināta alkatība. Mūsu higiēna «itin viegli» var atrisināt šo uzdevumu kopā ar psihologiem. Viena istaba uz cilvēku, vienkāršs, barojošs uzturs, ērts apģērbs. Kāpēc vēl ko lieku? Jāieaudzina jauna attieksme pret lietām. Tās nav pašmērķis.

— Varbūt pirms šīs propagandas būtu jāsasniedz noteikts līmenis un tikai pēc tam ieteikt ierobežojumus? Kā tu domā?

— Ak tu mietpilsoni! Pēc līmeņa sasniegšanas vajag censties, tas ir tiesa, bet izteikt noteiktus uzskatus šajā jautājumā arī ir nepieciešami. Un tieši tagad!

— Nezinu, nedomāju, ka tas būtu savlaicīgi.

— Labi. Lai paliek. Trešais punkts — pārvaldes sfēra. Tas ir pats galvenais — tā organizē darbu un audzināšanu, nodrošina sabiedrības eksistences un attīstības stabilitāti. Sistēmai jābūt izveidotai pēc vispārīgiem vadīšanas principiem: atgriezeniskā saite, pašregulēšanas un pilnveidošanas spēja. Visi šie jautājumi, starp citu, arī ir pilnīgi pieejami zinātnei.

Nemaz nav manāms, ka viņš ir iedzēris, vienīgi acis mirdz un vaigi piesārtuši. Pieradis. Iedzert viņam tas pats, kas smēķēt. Taču viss, ko viņš teica, ir «vispār». Es neiebilstu, taču tie ir spriedelējumi. Bet realizācija? Vai tā iespējama?

— Nu tad iedzeršu pēdējo lāsīti. Degviela beigusies, mašīna vairs nedarbosies. Tu man gribēji pastāstīt par mēģinājumu.

Melo: tevi interesē kritika. Pamēģināšu.

— Viss ir ļoti interesanti. Esmu vienisprātis. Audzināšanai, darba organizācijai, vadīšanai nepieciešama zinātniska pieeja. Tikai tādu zinātņu pagaidām nav. Psiholoģija, socioloģija — tās pagaidām atrodas faktu un kvalitatīvu hipotēžu uzkrāšanas stadijā. Es uzskatu, ka bez kibernētiskās metodes, bez modelēšanas šīs zinātnes praksei necik daudz nevarēs palīdzēt.

— Tu, profesor, runā pareizi. Šai ziņā mēs sen esam vienojušies. Modelēšana, darbojošies modeļi utt. Diemžēl līdz daudzu apziņai nenonāk pat pati jautājuma nostādne — zinātniska pieeja šīm sarežģītajām problēmām. Starp citu, vai tu esi manījis? Pats jautājums, par modelēšanu ir derīgs: zinātnes vīriem nekas cits neatliek kā pa jaunam pārvērtēt savu veco zinātni. Atteikties no vispārīgiem spriedumiem un pāriet pie stingrības. Bet. mašīnas pagaidām ir tikai blēņas.

— Tu tomēr esi briesmīgi pašpārliecināts, Ļoņka. Kā tu ņemies spriest par tik speciāliem jautājumiem?

— Diletanta priekšrocība. Diletants pats piešķir sev tiesības spriest par visu. Speciālisti smejas, bet dažkārt diletantiem ir taisnība. Un bez tam es jau izsakos tikai pie glāzītes. Tas nav bīstami.

Pietiek. Gribas dzert. Un par mēģinājumu gribas pastāstīt.

— Ļoņa, dzersim kafiju. Galvenās problēmas esam atrisinājuši.

Bet es taču varbūt redzēšu šo nākotni. Ne visai tālu nākotni, bet pasaule attīstās strauji. Lai gan neesmu manījis, ka cilvēki manas dzīves laikā būtu izmainījušies. Nē, ir gan izmainījušies. Kļuvuši labāki. Tiesa, pasaule var iet bojā. Atliek tikai cerēt uz veselo saprātu un zinātni. Cilvēku laimi izmērīs un noteiks sistēmu, kas dod optimumu… Būs interesanti paskatīties: sabiedrības struktūra? Vadīšanas sistēmas? Mašīnu loma? Cilvēks?

Labāk būtu gan neskatīt, bet būt veselam.

Kālab runāt, ja vairs nevar atgriezt? Nu tad — kaut vai paskatīt… To es domāju, kamēr ņemos ar kafijas vārāmo mašīnu virtuvē. Esmu atkal klāt.

— Kafija tūlīt būs gatava.

— Kafija man bijusi nebijusi: Uzliec tēju.

Eju uzlikt tēju. Varbūt iedot viņam vīnu? Konjaku nedrīkst. Tas ir skaidrs. Nē. Lai dzer tēju. Marina apvainosies. Nesaprotu, kas tur par labumu? Es nejūtu nekā cita kā sūrumu. Vēl neesi paguvis apreibt, bet dūša jau slikta un uz augšu vien griež. Aizsargāšanas reflekss. Interesanti, ko viņš teiks pār mēģinājumu, par perspektīvām. Viņš visu zina. Ja ne dziļi, tad plaši.

Viņš vai nu mani nemaz nežēlo, vai arī prot labi izlikties. Pat aizvainojoši. Tu esi liekulis: pats lūdz, lai neizsaka līdzjūtību, bet. kad tā dara, apvainojies. «Tevi nemīl.»

Kafija gatava. Pagaidīšu tēju. Lai varētu kopā. Uzlikšu cepumus. Par mēģinājumu pārāk sīki nestāstīšu. Bez lielīšanās. Nez kā klājas sunim?

— Vai tu drīz nāksi šurp, saimniek? Ciemiņš garlaikojas.

— Tūlīt. Paskaties avīzes.

Sāk vārīties. Gāze — tas ir lieliski. Vai atceries, bērnībā uzsildīt patvāri jau bija vesela problēma. Ogles, skali, pūšana. Toties pie galda bija mājīgi. Vispār, to es tā, atkā­toju, ko kāds teicis. Viss ir gatavs. Uzvārīsim tādu stiprāku, lai smadzenes apskaidrotos. Ievilkties varēs tur, istabā.

Sēž pie rakstāmgalda, kaut ko lasa.

— Nu, nāc. Sēdies, dzersim tēju.

— Interesanti šeit raksta par ģenētiku. Man likās, ka būs jau aizmirsuši vecos grēkus, bet viņi vēl piemin. Tu lasīji?

— Nē, vēl neiznāca. Pirms aizmigšanas.

— Nu un tagad par mēģinājumu. Mani moka ziņkāre.

— Nekā jauna es tev pastāstīt nevaru. Parasta hipotermija, kādu pielieto ķirurgi, vienīgi temperatūra stipri zemāka. Vairāk nekā divas stundas barības vadā bija divi grādi.

Es izliekos pieticīgs…

Tas nemaz nav slikti… Kādu jūs dabūjāt vielmaiņu, augstāku vai zemāku par normālo?

— Bija kaut kas ap diviem procentiem. Vēl prezīzi nav aprēķināts.

— Viena diena dzīves ir līdzvērtīga piecdesmit hipotermijas dienām?

— Apmēram. Citu aprēķinu gan pagaidām nav. Es palielīšos: suns pamodās labi un vakarā bija dzīvs. Viss izdarīts pēc pašiem augstākajiem standartiem.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Iekšējās vidēs regulēšanas kvalitāte. Neviens no rādītājiem nepārsniedza normas robežas.

— Pastāsti sīkāk, no sākuma līdz galam. Tas ir interasanti.

Es nestāstu visas detaļas, taču pietiekami sīki. Otru reizi, ka automāts. Vienlaikus vēroju reakciju. Un kaut kur apziņas nostūri domāju par dažādam lietām. Bet vēl kaut kur jūtu sāpes vēderā.

Viņš klausās klusēdams. Uzmanība saglabājusies — nav noreibis. Kas viņš par cilvēku? Gandrīz jau trīsdesmit gadus draudzējamies, bet tā īsti viņu nepazīstu. Filozofa prāts. Jau institūtā viņš bija galvenais polemizētājs. Bet pret cilvēkiem ir vienaldzīgs. Ģimenē mājo vēsums. Māte un dēls, bet viņš atsevišķi. Varbūt viņš slēpj? Vienā vienīga zobošanās. Man nav nācies rēdzēt viņu sarežģītās situācijās. Bet zinu, ka karoja viņš labi. Vairāki ordeņi.

Stāstu par sasildīšanu. Cik visi bija sasprindzināti! It kā viens organisms. Viņam arī par mani nospļauties. Netiku manījis, ka viņš būtu izrādījis sentimentalitāti. Nenosodi. Kas tā par jūtelību? Bet kāds tu pats esi? Arī vienaldzīgs. Vai pateikt viņam par Juru?

— Kā tu domā, vai ir kāda jēga pārvest laboratoriju uz Kibernētikas institūtu?

Pastāstīju par plāniem, mazliet izpušķoju, aizvainojumu noslēpu: sāks vēl izsmiet.

— Tavi puiši ir prātīgi izdomājuši. Tur viņiem būs vieglāk. Šim Juram acīmredzot galva ir īstajā vietā.

Viņš jau mani norakstījis zaudējumos. Pirmo reizi pa visu vakaru viņš pārteicās. Es slavēju Juru.

Iedomājos, kā Ļuba pašreiz domā un domā. Cenšas aprast ar jauno situāciju. Bet vai nebūs velti? Man nav pārliecības, ka pēdējā brīdī es neatkāpšos. Labi būtu, ja kaut kas notiktu: viens divi — un gatavs. Lai pat padomāt nepaspētu.

— Vaņa, vai tu vēl neesi atmetis savu fantāziju par anabiozi?

Nevajadzēja viņam toreiz stāstīt…

— Nē. Bet kāpēc man būtu jāatmet?

— Tāpat vien. Tas viss stipri atgādina lētu romānu.

— Zini, draugs, uzskati ir dažādi. Iedomājies sevi manā vietā, apsver visu un tad pasaki.

— Es jau iedomājos. Protams, tu esi izdomājis lieliski, bet iznāk it kā netaktiski. Kā jebkura pašnāvība.

— Bet es uzspjauļu uz pieklājību tādā lietā. Un sirdsapziņa man ir tīra — nevienam es nenodarīšu zaudējumu. (Tā nu gluži nav — Ļuba. Tu, protams, pārcietīsi.) Un no kura laika tevī ir pamodusies tāda cienība pret pieklājību?

— Liekas, tomēr tev taisnība. Tu pierodi pie dažiem jēdzieniem un pat nepadomā, ko tie ir vērti. Patiesi, kam ir kāda daļa? Pašnāvības nosodījums — kas tas ir? Sākās no reliģijas, bet pie mums? Pienākums. Nebūs nekādas kārtības, ja ikviens no mums uzspļaus saviem pienākumiem un aizies, kad vien iegribēs.

— Kā tu, piemēram, ar savu dzeršanu. Nez kāpēc to tu uzskati par pieklājīgu.

— Padodos! Precizē: cik nopietni ir tavi aprēķini par iespēju pamosties?

— Vai tu zini, cik draņķīgi man bija slimnīcā? Es tieši jutu — tūlīt miršu. Baiļu nebija, bet smakšanas sajūta ir briesmīga. Joprojām dzīvoju tās iespaidā. Saprotams, ja man teiktu, ka nomiršu bez mokām un bez brīdinājuma, es samierinātos. Patiesi, kāpēc celt troksni? Es nemīlu to.

— Nu redzi nu. Bet tomēr par «pamosties» pastāsti.

— Pēc manām domām, izredzes ir. Tiesa, pierādījumu man ir maz. Bet konstruēsim kameru, uzlabosim mākslīgās asinsrites aparātu un tad izdarīsim ilgstošu mēģinājumu.

Viņš iegrima domās. Arī es klusēju. Ko viņš teiks?

— Esmu pārliecināts, ka nākotnē šo problēmu atrisinās. Vienīgi man šķiet, ka fizisko faktoru ir pamaz Talkā jānāk ķīmijai: inhibitori, dzīvības procesu kavētāji līdzekļi. Vai tu esi dzirdējis par mēģinājumiem meklēt hormonus ziemas guļas dzīvniekiem? Nav vēl atrasti?

— Nē, nav. Citādi kaut kādas ziņas būtu nonākušas arī presē. Mēs sekojam.

— Nu ko tad vairs… Un tomēr nesteidzies. Vēl var kādu laiku novilkt, ja pareizi ārstējas Man stāstīja, ka tu pārāk daudz strādājot.

— Arī tu vel sāksi mani mudināt būt piesardzīgam! Tu runā tukšu, pēc inerces.

Viņš kļuvis tā kā skumīgs. Acīmredzot reibums pāriet.

— Jā… Liekas tev taisnība. Visu esi izlēmis pareizi. Bet neskumsim! Vajadzētu tā kā iedzert. Tu tomēr esi īsta gara nabadzība, ka neturi mājā rezerves.

Tik un tā nedošu. Lai gan gribētos iedot. Nē.

— Vai tu esi zdomājis, ko tu darīsi viņā saulē? Spriežot pēc tava plāna, tev vajadzēs salt ne mazāk kā 20 — 30 gadu.

— Kāpēc tu tā domā?

— Tāpēc, ka, lai pilnīgi uzvarētu leikozi, jāatšifrē šūnu dalīšanās struktūra. Detaļās, atomu vai vēl zemākā līmenī. Kāda jēga tev atmosties pirms laika?

Ciniķis. Jeb vai viņš atkal izliekas?

— Jēgas nav. Kur ir divdesmit, tur būs arī piecdesmit. Bet, no otras puses, es vēl sastaptu laikabiedrus. Piemēram, skolniekus.

— Apšaubāms prieks. Tik un tā viņi būs gudrāki par tevi. Būs izgudrojuši dažādas mašīnas. «Garīgo spēju pavairotājus.» Un vispār — vai tu esi padomājis par šo problēmu: ko iesākt pēc pamošanās?

— Tu šodien esi noņēmies mani kaitināt. Jā! Esmu padomājis! Un neesmu sajūsmināts. Būs vientulīgi, neomulīgi. Bet arī tagad es neesmu ticis lutināts ar uzmanību. Varbūt nākotnes cilvēki būs iecietīgāki? Kā tev šķiet: mēs tuvojamies ideālam vai ne?

— Tas ir sarežģīts jautājums. Nē, tomēr tuvojamies. Tēvs stāstīja, ka viņa laikā bijuši daudz rupjāki: situši sievas, lamu vārdus rakstījuši uz sienām.

— Nu, to jau mēs abi arī vēl pieredzējām. Vai atceries, kad braucām no Tālajiem Austrumiem pēc kara? Speciāli gājām lasīt stacijas tualetes telpās. Tu vēl to nosauci par tautas eposu.

— Tie bija labi laiki. Vaņka. Vai ne? Sapņi: miers, labi cilvēki, zinātne. Bet beidzās ar konjaku. Tev vēl ir izredzes satraukt pasauli ar šo pasākumu.

— Bet tevi māc žēlabas, ka neesi satraucis, ko?

— Zini, ir kaut kā dīvaini: pēc inerces uzpeld godkārīgas domas. Pēc tam atjēdzies un sauc sevi pie kārtības: «Muļķi, kāpēc tev tas» vajadzīgs?» Saliec visu savas vietās un atkal dzīvo mierīgi. Nē, es neesmu godkārīgs.

— Es taču ceru, ka tad, kad pamodīšos, cilvēki būs labāki un pieņems mani, dos patvērumu. Nedomāju, ka ap to laiku visi būs kļuvuši ģeniāli un es viens bušu muļķis. Es taču nerēķinos ar ilgu laiku. Bioloģija mainās lēnām.

— Starp citu, «kad» — tas jau vairs nebūs atkarīgs no tevis.

— Nu, bet kālab viņiem vilcināties ilgāk, nekā tas nepieciešams? Zinātniekiem pamodināšana vienmēr būs interesanta. Lai paskatītos, kā izdevies mēģinājums.

Klusējam.

— Pietiek. Esam papļāpājuši. Apšaubāms humors. Iešu vien uz mājām. Draņķīga gan ir dzīve! Rīt atkal uz katedru, studenti, skatīšu vaigā kolēģus. Pēc tam bibliotēka vai bufete. Bēdīgi. Slikti tu mani pacienāji. Es aizeju.

Neaizturu viņu. Ir jau vēls, esmu noguris. Pa visu garo dienu gudrās sarunas apnikušas. Un pēc šīs sarunas viss atkal sācis sāpēt. Jūtu ikviena, orgānu.

— Uz redzēšanos. Tu tomēr pārāk neaizraujies ar darbu. Steigai taču nav nekādas jēgas.

— Jā, jā. Centīšos. Vēl jānokārto milzums dažādu lietu.

Aizgāja. Soļi uz kāpnēm skan smagi, kā piedzērušam. Bet viņš jau ir atskurbis. Gulēt Piezvanīšu uz institūtu. Tālrunis gaitenī, tālu, viņi nedzirdēs. Bet ja nu tomēr? Griežu numuru. Gari pīkstieni. Pagaidīšu līdz desmit.

Tū-ū-ū. Viens . .. Neviens nepienāk. Deviņi, desmit. Beidzot!

— Te esmu es, profesors Prohorovs. Kas runā? Vaļa? Palūdziet Vadimu vai Juru.

Atbildēja: «Tūlīt.»

— Labvakar, Ivan Nikolajevič. Nejautājiet, nejautājiet. Suns nobeidzās.

Te tev nu bija! Kā tad tā? Kur tad visi plāni, gatavošanās? Ak mēs muļķi, gribējām nāvi apvest ap stūri… Nožēlojamie tārpi! Lai viņš pastāsta.

— Pastāsti. Un kāpēc paši nepiezvanījāt?

— Negribējām jūs sarūgtināt. Tik un tā palīdzēt nevar, — rītā būtu uzzinājuši. Nobeidzās pirms stundas. Rādītāji lēnām pasliktinājās, taču joprojām vēl bija ciešami. Spiediens astoņdesmit, pulss — simt divdesmit septiņi, pēdējais pieraksts. Apziņa skaidra. Lai gan venozo asiņu piesātinājums pazeminājās un pieauga aizdusa. Pēc tam pēkšņi — īsi krampji un nāve. Sirds apstāšanās. Visu izmēģinājām: masāžu, defibrilāciju, adrenalīnu, līdz kamēr zīlītes izpletās. Kādas trīsdesmit minūtes. Velti.

— Nu pateicos.

Noliku klausuli. Negribas runāt Pie tā nav ko piebilst. Un vispār — kāda starpība? Kāda velna pēc visa šī kņada? Gulēt gribi? Ej un guli.

Zāles? Ja … Ņemšu luminālu. Lai varētu gulēt.

Klāju gultu. Domāt negribas ne par ko. Cik gara bija diena. Un tādas beigas.

Nevajag domāt. Iztīrīt zobus. Tableti.

Vēsums no balkona. Neskatīties. Gultā — kā atvarā.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска и скачивания книг

Книжный Бот

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник