Nākotnes piezīmes

Pirmā nodaļa

Viss ir skaidrs. Leikoze, leikēmija. Tādam kā man — gads, varbūt divi. Pasaule ir nežēlīga Un kaila. Šķiet, es nekad to tādu netiku redzējis. Domāju, ka esmu visu sapratis, visu izzinājis un sagatavojies. Bet nekā.

Pieiešu pie loga. Laukā ir nejēdzīgi un drēgni. Decembris bez sala un sniega. Cik dīvaini, koki: melni, tievi zari, nevienas nokaltušas lapas. Vējš visas aizslaucījis, nav palikusi neviena. Tās klīst pa lietus pilnajām debesīm.

Zem laternām steidzas ļaudis melnos mēteļos.

Man vairs nav kur steigties. Man tagad jānosaka cena katrai minūtei. Sekundei. Jāpatur brīdi rokās un nožēlā atkal jāizlaiž. Laika vācelē to aizvien mazāk un mazāk. Atpakaļ nemt nevar: tās izkūst bez pēdām.

Iztiksim bez skaļām frāzēm. Visu dzīvi mēs mazliet pozējam, kaut vai tikai paši sev.

Tur uz galda, zem spuldzes, guļ šī asins analīze. Nožēlojama papīra lapiņa, bet uz tās spriedums. Leikocītu — simtiem tūkstošu. Un vesels komplekts asinsķermenīšu patoloģisko formu.

Grūti gan šodien bija Dāvidam. Neapskaužami. Cik labi, ka mans darbs ir saistīts ar suņiem. Bija saistīts.

— Tev ar asinīm kaut kas nav kārtībā, Vaņa. Jāārstējas.

Tā mēs ari neizteicām šo vārdu — leikoze. Es izlikos par vientiesīti, bet Dāvids droši vien nodomāja: «Paldies dievam, viņš neapjēdza.»

Ļuba vēl nezina. Arī būs pārmetumi: «Kāpēc tu neaizgāji agrāk? Cik reižu tiku tev lūgusi.»

Ikviens mirst vientulībā …

Kas par trāpīgu teicienu.

Labi gan, ka man neviena nav. Tikpat kā neviena. Saprotams, Ļubai būs ļoti slikti, bet viņai kā nekā ģimene. Pienākumi. Jācenšas neizrādīt, turēt sevi rokās. Ja emocijas nemitīgi apslāpē, tās ari patiesi izzūd. Fizioloģijas likums.

Un nu vairs nevajag izšķirt šo grūto problēmu. Arvien mēs atlikām: «Pagaidīsim vēl kādus piecus gadus — bērni pieaugs, sapratīs …» Es tā baidījos šā momenta, kad visu vajadzēs atklāt.

Nu vairs nevajag. Novilksim arī tā. Esmu slims — tad jau neviens nenosodīs. Un nebūs arī par ko nosodīt. Pēdējos mēnešos tikāmies tik reti… Acīmredzot arī te vainīga slimība. Bet es domāju: «Kālab? Mīlestība, vai, izgaisusi? Nē, tā taču izturējusi tik daudzu gadu pārbaudi.»

Ikviens — vientulībā.

Bet kāpēc tomēr es? Vai tad mazums citu cilvēku?! Man taču vēl tik daudz jāpadara!

Tikko tā īsti iepatikās, metos ar pilnu krūti… Un —- lūdzu: izkāpiet! Velns viņu zina … Kāpēc?!

Droši vien izotopu metodikas būs palīdzējušas. «Miera laika atoms.» Allaž es pats ņēmos. Labāk būtu nodarbojušies citi…

Stājies! Nekļūsti nelietīgs! Kā būtu, ja, piemēram, Juram?

Rīt pat visiem jāpārbauda asinis …

Lūk, tā: «Kam, bērie,… tā steidzaties… jūs…»

Kāpēc mēs tik maz zinām? Vēzis, leikoze — tās ir problēmas, kas stāv mūsu priekšā tāpat kā pirms divdesmit gadiem. Ķīmija? Vīrusi? Radiācija?

Atminējums būs. Drīz. Esmu pārliecināts.

Nu jau nopietni ķērušies pie paša galvenā — šūnu dalīšanās mehānisma. Dezoksiribonukleīnskābe. Ribonukleīnskābe. Bet ne jau vairs man.

Man nav vērts lasīt par šīm leikozēm. Jāpaļaujas uz Dāvidu — viņš ir labs ārsts un draugs. Pietiks ar to, ko esmu izlasījis medicīnas enciklopēdijā: «… no viena līdz diviem gadiem.» Jo vairāk zini, jo vairāk viss sāp. Vakar vēl nekā, gandrīz nekā nejutu, bet tagad — lūdzu! — jau paribē smagums, smaganas sūrst, reibst galva.

Tā nu es pastāvīgi ieklausīšos savā ķermenī. Zaudēšu brīvību. Vēl vienu brīvību. Visu dzīvi sargāju to, bet tagad galīgi esmu pazaudējis.

Izmēģina kaulu smadzeņu pārstādīšanu. Jāsameklē raksti…

Varbūt izdosies izkulties? Ja nu pēkšņi izārstējos? Atkal ieiešu laboratorijā bez šī pulksteņa, kas skaita minūtes?

Nevajag sevi mānīt, draugs. Pierodi pie jaunā stāvokļa. Pie nāves. Trīsas pār muguru. Nežēlīgs vārds.

Tik žēl sevis! Būtu atnākusi Ļuba, apmīļotu. Noglāstītu galvu.

Piezvanīt viņai uz māju?

Nē, vēl nedrīkst. Nevajag sarežģījumu.

Dīvaina sajūta. It kā tu mierīgi būtu soļojis pa ceļu un pēkšņi — bezdibenis. Jau šķita, ka priekšā tāda un tāda pilsēta, tāda un tāda pietura. Interesants darbs, laba grāmata. Palika daži metri putekļaina ceļa ar retiem ziediem ceļmalā. Un atpakaļceļa nav.

Bet kas bija tur — aizmugurē? Ko nu, lai paliek — bija daudz laba. Daudz.

Paiesimies. Septiņi soļi no galda līdz skapim. Vēl septiņi atpakaļ. Turp — atpakaļ. Turp — atpakaļ. Nav pat, kam atstāt mantas. Kā nav? Bet laboratorija? Tiks viņiem sava bibliotēka, tiks kabineta vai atpūtas istabas iekārta.

Aiz stikla grāmatu priekšā — suvenīri. Kam tos? Ēzelītis no Stambulas. Brīvības statuja no Ņujorkas. Vilcene zīdī Romulu un Remu. Maziņa himēra no Parīzes Dievmātes katedrāles. Atmiņas: kongresi, referāti, aplausi, pieņemšanu kņada. Viss aizies līdz ar mani.

Tur, kaulu smadzenēs šīs šūnas vairojas drausmīgā ātrumā. Tā vien liekas, ka es redzu tās dalāmies, citu pēc citas. Citu pēc citas. Jaunas un kailas tās ielec asins straumē. Piesātina mani.

Gribas iekliegties: «Glābiet!»

Un tad kļūs grūti būt vienam.

Pasaukt Ļoņku? Viņš vēl nezina. Pastāstīšu. Pasūrošos.

Un tad? Ko gan viņš pateiks, ja ne banālus mierinājuma vārdus? Kas viņam pašam būs pretīgi. Varbūt vienīgi piedzersies.

Nevajag. Ne ar vienu nevajag par to runāt. Pietiek ar Dāvidu. Vismaz kamēr vēl ir brīvība un griba.

Priekšā vēl pēdējās nedēļas. Būs jaliekas slimnīcā. Negribu. Es zinu, kā tur ir, — pats esmu bijis ārsts un pacients.

Novilkt pēc iespējas ilgāk mājās. Bet kā ar ēdienu, zālēm? Draugi un laboratorijas meitenes nāks apraudzīt. (Ļuba droši vien pat tad nevarēs.) Cik daudz rūpju viņiem būs ar mani!

Tad jau labāk slimnīcā. Var aizvērt acis un teikt: «Esmu noguris.» Sejās atvieglinājums: pienākums izpildīts, var aiziet.

Atkal logs. Melni, kaili zari. Vējš.

Vientulība.

Likās, ka esmu pieradis, samierinājies. Pat apmierināts: neviens netraucē. Bet tagad kļuvis skumji.

Nevar būt. Nevar būt, ka nav izejas! Lūk, tā cilvēki netic nāvei. Bet ārsts vainīgi plāta rokas. «Nespējam palīdzēt.»

Kafiju? Reflekss — pulkstenis ir desmiti. Vēl trīs stundas darba. Darbs? Tas vairs nav vajadzīgs. Kafiju tomēr iedzersim.

Varbūt tas ir sapnis? Divreiz dzīvē es sapnī biju slims ar vēzi — bija tāpat, ja vēl ne bēdīgāk. Pamodos: «Tavu prieku!»

Cik man lieliski nokārtota saimniecība! Kafija pati labākā. Dzirnaviņas — ž-ž-ž! — un gatavs. Spēcīgas. Ungāru kafijas vārāmā mašīna. Pamatīga porcija vienai personai.

Gaidu, kamēr uzvārīsies. Gaidu, un viss. Labāk būtu iedzert šņabi, bet diemžēl neesmu paradis. Tagad derētu. Iedzer un guli.

Kāda patīkama garša! Kafija ceļ optimismu.

Draugs, tu taču uzskati sevi par zinātnieku. Zinātnieks — tas ir tik daudz. Cilvēks, kas visu spēj salikt pa plauktiņiem. Novērtēt. Noteikt likumsakarības, radīt sistēmas. Un bez tam viņam jābūt drosmīgam. Jāvalda pār sevi.

Beidz! Noslauki asaras un slienas. Vēl mirstamā stunda nav situsi.

Mēģināsim visu apsvērt ar skaidru galvu: «Nāves ēnā». Bet labāk bez frāzēm. Ņemšu papīru un uzrakstīšu, kā to allaž esmu paradis darīt.

Dots: es un slimība. Jāatrod optimālais atrisinājums: ko darīt un kā dzīvot, lai gūtu maksimumu prieka un minimumu nepatīkamā?

Rakstām: es — pazīstams profesors fiziologs, 47 gadus vecs. Ja pabeigšu darbus, būšu devis izcilu ieguldījumu medicīnas zinātnē.

(Būtu jau paveicis, būtu jau akadēmiķis, ja nebūtu izkaisījis savus spēkus. Atceries? Cik daudz kļūdu! Cik daudz gadu pagājuši velti. Ak, ja varētu tagad tos atgūt, šos gadus.)

Ko nu vairs gausties. Bet ja nu pēkšņi kaut ko izgudro? Stāt.

Bet vai tagad «ieguldījums» būs? Esi pārliecināts?

Jā, jā, esmu. Viss ir: ir idejas, metodes, tehnika, kolektīvs. Šie puiši un meitenes. Mīļi, labi.

Nenovirzīsimies no temata. Pierakstījām: gūt maksimumu prieka.

Avoti: a) Radīšana. Īstenošana.

Vai jebkura radīšana? Nē, tikai tā, kas nāk par labu cilvēkiem. Bet ko radīt? Kauns, ka mēs, teorētiķi, tik maz dodam ārstiem. Lai gar, viņi arī tādi dīvaini: samierinās ar primitīviem priekšstatiem, ar kļūdām. Nenosodi! Viņiem ir grūti, kad slimnieki mirst. Atceries, kā pats ārstēji. Tas bija sen.

Četrdesmit otrā gada oktobris. Jauns ārstelis frontes hospitālī strādā pirmo mēnesi. Dežūras laikā neuzķēra gāzes gangrēnu. No rīta galvenais ķirurgs amputēja ievainotajam augšstilbu. Slimnieks nomira. «Slikti, Vaņa, ļoti slikti.» Visu dzīvi neiziet no prāta, labāk būtu mani iekāvis.

Tātad, cik daudz «cilvēces mīlestības» un cik «radīšanas prieka»? Nezinu. Uz pusēm. Varbūt otrā pat vairāk.

… Avoti: b) Prieki, ko sniedz dzīve. Grāmata. Teātris. Paēst. Vanna …

Tas viss gan nav diez kā. Labi sestdienā, kad esi noguris, turpretī atvaļinājumā — skumji. Maz interesanta.

Melo, draugs. Kad pienāks VIŅA: «Kaut vēl tasīti kafijiņas.» Pavērties ugunī. Klausīties krasta bangas.

Nezinu. Pagaidām nē.

Kas būs «c»? Mīla?

Šai ziņā dievs nav mani lutinājis. Visu dzīvi nav sanācis. Negribas atminēties. Tikai tagad ir viņa — Ļuba.

Mana mīļā. Mana vienīgā. Viņai drīz četrdesmit, bērni lieli, bet man viņa joprojām ir meitene. Allaž jauka: kad skumja un kad jautra. «Viņai ir gazeles acis.» Es neesmu redzējis gazeles, bet viņu acīm jābūt tādām. Pats galvenais — viņa ir gudra. Dažubrīd liekas, ka zinu viņu visu, ka viņas prāta «griesti» manu acu priekšā, bet pēkšņi viņa ņem un apžilbina tevi ar kādām oriģinālām idejām. Būtu vairāk godkārības un brīva laika, varēja būt profesore. Noteikti. Bet raksturs? Aizsvilst dusmās, sarunā aizvainojošus, netaisnus vārdus. Taču otrā dienā — zvans: «Zini, man nebija taisnība.» Turklāt — sieviete. Bet vispār es neesmu nekāds vērtētājs, — pieredze pārāk niecīga.

Kad domāju par viņu, visbanālākie vārdi man kļūst dzīvi un mirgo.

Cik žēl… Viņai vairs nebūs neviena. Bez tam vēl vīrs. Es nemaz neesmu greizsirdīgs uz viņu, bet viņai ir grūti.

«Prieku avots» —. tie nav īstie vārdi. «Ciešanu avots.»

Tu tomēr melo, draugs, pat savā tagadējā stāvoklī! Tu saņēmi vairāk, nekā devi. Un biji pabailīgs. Egoistisks. Atceries, pirms dažiem gadiem vēl visu varēja grozīt? Pāvels dzēra un pinās ar citām, bērni to zināja un mierīgi būtu aizgājuši Ļubai līdz.

Bet tu? Jā, esi vainīgs. Kaut ko murmulēji: «… Pagaidi … pagaidi…» Vienkārši baidījies zaudēt brīvību. Zvērināts vecpuisis, tu baidījies, ka kāds tevi traucēs domāt. Prasīs uzmanību un rūpes. Saprotams, vai tad slikti? Mīlestība … Plus «intelektuālas» sarunas. Noslēpumainība piešķir visam romantisku mirdzumu. Pārējo laiku vari rakņāties grāmatās un formulās, izdomāt teorijas. Vecpuišu sabiedrībā pastrīdēties ar Ļoņku vai puišiem.

Vispār, tu nosmalsti krējumu.

Bet viņai taču ļoti grūti. Darbs, bērni — un nepārtraukta mānīšanās…

Tavas aizbildināšanās — «pati atnāca» — nav ne graša vērtas. Ne graša. Viņa iemīlēja. Ja jau tu esi godīgs, būtu ņēmis un atturējis viņu. Precēties tu tik un tā netaisījies. Un arī nemīlēji tolaik vēl.

Viss skaidrs, vari turpināt.

Labs ir, turpināšu arī. «Zinātniekam vienmēr jāskatās patiesībai acīs…»

Pietiek strīdēties. Skaidrs: «c» — mīla — izslēgta.

Tātad maksimumu prieka dod darbs. Tas ir tik skaidri, ka nemaz nevajadzēja analizēt. Brist biezokņos, lai saņemtu pļauku.

Staip citu, tas ir veselīgi. Samazina žēlumu pašam pret sevi.

Nevienu tu pagaidām neesi aplaimojis. Bērnus neesi ne radījis ne audzinājis. No tavas zinātnes cilvēki labumu pagaidām nav guvuši. Vienīgi puiši — tavi palīgi uzrakstījuši disertācijas.

Labi. Iegaumēsim. Uzdevums tik un tā ir viens: pabeigt iesākto darbu. Attaisnot savu eksistēšanu.

— Vēl tasi kafijas, Ivan Nikolajevič. Optimismam.

Atdzisusi. Jāuzsilda… Nē, labāk uzvārīsim svaigu.

Acīmredzot man jāsastāda darba plāns. Man ļoti patīk sastādīt plānus. Tiem ir jēga, pat ja tiek izpildīta tikai puse. Tagad līdz pusei nedrīkst.

Uzdevums: radīt elektronu modeli, kas imitē iekšējo orgānu darbību un to mijiedarbību dažādos patoloģiskos procesos.

Pafantazēsim, kamēr vārās kafija.

Mūsu priekšā «Saslimšanu modelēšanas un slimnieka organisma automātiskas vadīšanas nodala» — lielas slimnīcas kibernētisks centrs. Nosaukums tāds pagarāks, bet nekas, var iztikt ar pirmajiem burtiem — varbūt kaut ko līdzīgu SMAVN. Diez kā vis neskan. Nav svarīgi. Gan izdomās. Lielajā istabā stāv viņa — Mašīna. Četri skapji ar maiņas blokiem. Pie sienas organisma struktūrshēma, milzīga. Sirds, plaušas, aknas, smadzenes, iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Daudz dažādkrāsu līnijas savieno kvadrātus. Šī sarkanā, biezā — gāzu O₂, CO₂ apmaiņas sistēma. Dzeltenās līnijas — hormoni. Zilās — nervu ceļi. Daudz līniju. Es redzu tās: šī shēma ir man uz galda zem stikla. Katram kvadrātam sava ievades iekārtu pults; tām uzdod orgāna stāvokli: dažādas funkciju traucējumu pakāpes. Nierēm — spēju izvadīt ūdeni, sāļus, aizturēt vai laist cauri cukuru, olbaltumus. Izdarīs pētījumus, pagriezīs rokturus atbilstoši rezultātiem, un bloks atveidos nieru funkciju dažādos sirds, aknu, nervu un endokrīnās sistēmas darbības apstākļos.

Tā arī manu asins analīzi var uzdot blokam «asinsradītāji orgāni». Ieslēgt mašīnu, un tā parādīs, kas tādā un tādā mēnesī notiks ar liesu, pēc tam ar sirdi, tad traucējumus vielmaiņā un tā tālāk. Līdz nāvei. Un paziņos termiņu. Bet pēc tam var atkārtot vēl un vēlreiz, pēc rindas izmēģinot zāles. Taču rezultāts būs viens. Vienīgi termiņi tomēr dazadi…

Modelējoša iekārta ir pilnīgi reāla lieta, tikai prasa ļoti daudz pūliņu. Uztaisīsim sarakstu: kas vajadzīgs, kas izdarīts, kas darāms.

Saraksts iznāks garš. Manas laboratorijas tiešais darbs ir iegūt orgānu raksturojumus. Piemēram, kāda ir sirds izgrūsto asiņu tilpuma atkarība no spiediena vēnās un artērijās? Tas pats par aknām, nierēm. Kā endokrīnie dziedzeri, nervu sistēma regulē dažādu orgānu darbību?

Darbs sokas lēnām. Vēl nav iegūts neviens galīgs raksturojums. Ja tas tāpat ies turpmāk, mēs noteikti nepaspēsim. Vajag ar kādu kooperēties. Plašāk izmantot Pjotra Stepanoviča klīniku.

Bēdīgi.

Būs jāizdara spiediens uz Kibernētikas institūtu, lai paātrinātu projektēšanas darbus. Jā, izdarīsi gan. Profesors Sergijevskis ir ļoti jauks, bet bez mūsu mašīnas viņam bezgala daudz citu rūpju. «Piedodiet, Ivan Nikolajevič, dot vēl cilvēkus jūsu tēmai es nevaru: visi noslogoti. Bet pasūtījumu izpildi eksperimentālajā rūpnīcā pasteidzināšu.»

Paldies par to pašu. Jura bez mitas dīc: «Iejaucieties augstākajā līmenī.»

Krietns puisis.

Ja nu es aizietu pie Sergijevska un teiktu:

— Boris Ņikitič, man ir leikoze… Bālasinība. Man atlicis gads. Varbūt mazliet vairāk. Palīdziet. Man noteikti jāredz kaut vai mašīnas makets.

Negribas to teikt. Nostādīt cilvēkus neērtā situācijā. Un, nedod dievs, vēl uzklausīt līdzjūtības apliecinājumus. Izraisīt līdzcietību citos — cik tas ir briesmīgi.

Man vēl būs jāredz neskaitāmi žēluma pilni skatieni.

Un tomēr, sasprindzinot visus spēkus, mašīnu samontēt var. Lai arī ne visām saslimšanām, bet tikai svarīgākajām, taču varēt var.

Citi papildinās pēc manis.

Citi.

Vajag jau tagad izvēlēties sev pēcnācēju un gatavot viņu šim darbam. Divas galvenās prasības: lai būtu ar zinātnisku iniciatīvu un nebūtu nelietis. Principialitāte un iecietība. Saprotams, gribētos, lai viņš attīstītu tālāk manas idejas. «Mans skolotājs Ivans Nikolajevičs…» Vai to tu gribi? Cik dīvaini, tikko paroc dziļāk, tūlīt atrod draņķi. It kā tu būtu pilns piedzīts ar to.

Ja viņš tikai «turpinās» — tad viņš ne graša nav vērts. Dažos gados laboratorija izkūpēs. Tiesa, mūsu virziens — fizioloģisko procesu modelēšana — nav pārskatāms, bet tas var deģenerēties par rotaļāšanos ar formulām, aiz kurām pazudīs cilvēks. Zinātne zinātnes dēļ. Būs matemātika, būs elektroniski modeļi, bet klīnikās viss paliks pa vecam.

Es viņiem atstāšu uzdevumus vairākiem gadiem. Precizēt orgānu raksturojumus. Uzlabot organisma modeli. Nākošais solis — pieslēgt modeli pie slimnieka un lai modelis pats noregulētos mijiedarbības procesā. Tad mašīnas paredzējumi būs visticamāk!. Vēl tālāk — organisma automātiska, vadīšana ar atgriezenisko saišu korekciju. Tam vajadzīgi jauni iedarbības līdzekļi — zāles, aparāti…

Kā negribas atstāt šo ideju pasauli! Kas gan var būt labāks par domāšanu, meklējumiem? Vai tiešām drīz gals? Šīs melnraksta piezīmju kaudzes pārvērtīsies vienkārši par makulatūru.

Pārvērtīsies. Memoriālā muzeja nebūs.

Es nekad netiku uzskatījis sevi par godkārīgu, bet tagad pēkšņi iegribējās «atstāt piemiņu».

Smieklīgi.

Es noteikti zinu, ka nebūs nekā, tikai zeme, bet kaut kur zemapziņā muļķīga doma: «Nevar būt!»

Un tomēr, kuru atstāt? Semjons nekādā ziņā, nav piemērots. Godīgs gan, bet nav gudrs. Viņš būs apbēdināts, jo pārliecināts, ka ir pilnīgi piemērots. Tik daudz gadu bija vietnieks.

Vēl paliek tris: Vadiras, Igors, Jura. Ja Ļuba būtu fiziologs. Jā, protams, viņa saglabātu tavu mantojumu. Sievietes ir pašaizliedzīgas līdz muļķībai.

Vadims ir talantīgs, jauns, bet neiecietīgs. Lamāsies un visus aizdzīs ratā. Un negaidi, ka godās nelaiķi šefu. Sacīs: «Vecais te pamatīgi saputrojis…»

Igors ir «visai» pozitīvs. Vispārējs mīlulis. Bet tas laikam nav labi, ja zinātnieks ir tik pārāk labs un jautrs? Vai tur nav vienaldzība? Paaugsies un aptaukosies.

Jura vienkārši vēl jauns. Bet toties inženieris un matemātiķis. Tas, saprotams, ir vairāk vērts nekā fiziologs.

Nevaru izlemt. Redzēšu, kāda būs reakcija. Rīt sapulcināšu vecākos zinātniskos un teikšu: «Tā un tā …»

«Tā un tā… Un vairs pie tā neatgriezīsimies.»

Novāksim no galda. Jauks gan ir mans dzīvoklītis…

Varbūt uzpīpēt? Kāda gan tagad jēga ciest, ja tik un tā beigas? Noguruma cēlonis nepavisam nebija tabaka. Nesaki vis, cigaretēm arī bija sava ietekme. To es ievēroju, kad par leikozi vēl nebija ne runas. Žēl iesākt, ja trīs mēnešus esmu cieties. Un nedrīkst izrādīties vājš puišu acīs. Bet tā paslepus. mājā. Liekulis.

Vēl pacietīšos.

Esmu sastādījis plānus bez gala, bet kur ņemt spēkus? Tam taču nepietiek tikai ar domāšanu kabinetā un pat ne tikai ar izmēģinājumiem laboratorijā.

Nekas neiekrīt gatavs klēpī. Lai dabūta tīro nieku, jālien vai no ādas laukā

Tikko tu sāc domāt, rokas nolaižas.

Lūk, šie punkti uz papīriņa: «Sadabūt aparātu», «Samontēt iekārtu», «Aprēķināt rezultātus ar ESM». Atkal: «Boris Ņikitič, vajadzīgi programmētāji, paredziet laiku mašīnai M-20.» Bet te mašīna sabojājas, jālūdzas cita. Žēl gan, ka nav pašiem savas. Cik reižu netiku teicis direktoram: «Nopērciet.» — «Nu jums mašīna. Nav kur novietot, pagaidiet, kad būs jauna ēka …»

Nevaru gaidīt, nevaru! *

Laikam vajadzēs pateikt par slimību direktoram. Jautājums par pēcteci jāizšķir kopīgi. Jāaizstāv nākošā laboratorija. Mīļie kolēģi mudīgi vien sāks meklēt klusus kakliņus, noliec tikai karoti. Vajag izkaulēt vēl vienu istabu mašīnai. Atkal būs jādzird pārmetumi.

Bet vai labāk nemest pie malas visus šos plānus?

Nodzīvot klusītiņām savas dienas. Iet uz darbu, protams, kamēr vēl pietiek spēku. Bet bez drudžainības, bez steigas.

Lasīt grāmatas. Piemēram, par visādiem ceļojumiem, ja romāni neiet pie sirds. Kaut kas tomēr gadās amizants.

Apmeklēt teātri. Koncertus — klausīties slavenības.

Runāties ar gudriem cilvēkiem. Lai gan viņiem tagad nebūs patīkami ar mani…

Un galu galā var aizbraukt uz jūru, uz kūrortu.

Varbūt pat ar Ļubu.

Vai atceries to laimīgo mēnesi? Mana šaurā atsevišķā istabiņa. Slikta, pat bez mazgājamā galdiņa. Tapetes ar sārtiem ziediņiem. Tā bija laime. Mēs toreiz pavisam aizmirsām, ka mūsu mīla ir grēcīga. Ka cilvēki to nepiedod.

Toties pēc tam atmaksa. Pasaule ir tik šaura. Vai tad sanatorijā iespējams kaut ko noslēpt?

Nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtojās. Noslēpums. Sabiedriskā doma. Bet galvenais — viņai ir bērni. Zēns jau sācis saprast…

Tātad, pat gaidot nāvi, to atkārtot nedrīkst. Un nav arī vairs nekādas jēgas.

Nu ko — vai padosimies?

Tik un tā taču nekā nav. Nekāda pienākuma, nekādu saistību. Viss ir fikcija. Izdomāts. Kaut kur garozā ir daži tūkstoši šūnu ar augstu kairināmību, «pienākuma» modelis — un viss. Es šo mehānismu pazīstu, zinu, kā šis modelis ir ticis trenēts visu dzīvi: ar grāmatām, piemēriem, kā tas savijās ar prieka centriem un pakļāva tos sev, atraudams no vecā, dzīvnieciskā — ēšanas, mīlas…

Tā arī izveidojās Cilvēks.

Stāsta, ka to varot pat modelēt, tāpat kā modelējam sirds vai nieru darbību.

Es acīmredzot vairs nevarēšu atgriezties atpakaļ, mierīgajā dzīvē uz tahtas zem stāvlampas.

Bet kā dzīvot? Kā rīkoties?

Pašreiz tāda salta skaidrība. Sevis žēlums kremt kaut kur zemapziņā, un vēl kāda sīka balstiņa tīksminās: «Es esmu labiņš.»

Grēki? Nav man daudz grēku, un. tie paši sīki. Baušļus ievēroju pat bez liekas piepūles. Alkas pēc izpriecām jau no dzimšanas man nebija spēcīgas. Neesmu zadzis. Neesmu ielaidies nekādās mahinācijās. Laulību gan esmu pārkāpis, atzīstos. Bet mīlestības vārdā. Esmu pelnījis nolaidi. Un esmu bijis cietēja lomā mani mēdza pamest. Teica: es neesot glīts. Es gan savā prātā domāju, ka esmu tā nekas. Tiesa, Ļuba saka …

Neesmu varonis. Ielaidos kompromisos. Protams, var vainot apstākļus, ka par drosmi bija jāmaksā pārāk dārga cena, bet man pārlieku patika domāt un es vienmēr mēģināju kaut ko darīt. Taču vai tas ir attaisnojums?

Daudzi tagad lauza galvu ap «pozitīvo programmu». Pamatot savu uzvedību. Gūt pārliecību, ka tas te ir patiesība, bet tas tur — nav. Atbildes, domājams, dos jaunā zinātne. Kvalitatīvie jēdzieni par labo un ļauno, par cilvēku laimi jāizsaka skaitļos.

Man to nesagaidīt. Nāksies aprobežoties ar intuitīviem priekšstatiem.

Nu un kas? Vai tad tu iziesi laukumā un sludināsi jaunas patiesības? Kaut vai arodbiedrības sapulcē? «Man jau tik un tā jāmirst, tad nu es jums teikšu, ka biedrs N. ir muļķis, bet informācijas pārstrādāšanas programmā nepieciešams pastiprināt atgriezeniskās saites.»

Nē, neteikšu. Man jau vienalga, bet puišiem sagādāšu nepatikšanas. Sāks runāt: «Redz kāds jūsu šefs! Un vispār, vai jūs galu galā nodarbojaties ar to, kas vajadzīgs?» Lai paliek. Esi atklāts — tu vienkārši baidies «sarežģījumu».

Nodzīvošu savu laiku, kā esmu dzīvojis. Vienīgi varbūt sīkumos kļūšu principiālāks.

Nu gana. Iesim gulēt. Pusnakts. Kamēr izlasīšu avīzes, būs īstais laiks.

Attaisīju dīvānu. Palags, sega, spilvens, naktskrekls. Sen izstrādātas kustības un pazīstamas lietas, bet pēkšņi izliekas neparastas, Šodien viss ieguvis citu nokrāsu. Vēlāk pieradīšu pie šī stāvokļa.

Vannas istaba. Sienas nolupušas. Lai jaunie saimnieki remontē. Es nodzīvošu tāpat.

Smaganas patiešām pietūkušas. Lai gan agrāk es netiku skatījies, varbūt, ka tā jau bija.

Patīkami izstiepties zem segas. Ņemšu un aizmirsīšu šo dienu. Izsvītrošu no laika rituma. Nē. Analīze uz galda. Un saruna ar Dāvidu ierakstīta garozas šūnās.

Sēde turpinās.

Apmierinājuma sajūta izzudusi. Ne mazums būs jāizcieš uz šī dīvāna.

Avīzes? Negribas. Faktiski man viss vienalga. Ūdeņraža bumba nepaspēs nokrist man uz galvas.

Es kalu plānus. Cik jocīgi tas skan: nāvei lemtais kaļ plānus. Vairījos domāt par galu. Tagad nu apgūlos, un šķiet, it kā būtu padevies. Vēl es nezinu, kā cilvēks mirst no leikēmijas. Enciklopēdijā nav rakstīts. Bet man tā kā nebūtu gadījies redzēt patīkamas nāves.

Būs sāpes. Visu dzīvi baidījos sāpju. Pieaugs anēmija. Sāksies aizdusa. Būs jākampj gaiss ar atvērtu muti. Acīs bailes. Sviedri.

Ak, kā es baidos šīs pēdējās dienas! Griba pavājināsies. Dzīvības instinkts sagrābs tevi savās skavās un padarīs par lupatu. Tu nepamanīsi, kā viss izmainīsies, un tu pārvērtīsies par nožēlojamu, slimu cilvēku. Runāsi tikai par slimību, zālēm, tevi mānīs, slēps no tevis analīzes. Un tu visam ticēsi kā bērns.

Pazaudēt sevi. Tas ir pats briesmīgākais. Pats briesmīgākais.

Negribu! Velns viņu rāvis, šo nāvi, ja jau jāmirst, tad mirt stāvus.

Laikā apstādināt pulksteni.

Kādi iebildumi pret to? Svētlaime. Kaut gan arī bailes. Bet tā tomēr ir izeja, draugs.

Kļuva tā kā vieglāk.

Cilpa. Nē, neestētiski. Un nav acumirklīgi.

Pistole. Kur to ņemt?

Inde. Mediķim tas ir vissaprātīgākais. Apdomāsim. Sameklēsim literatūru. Pat eksperimentā var pārbaudīt. Zinātne!

Pats labākais — slāpekļa oksidula narkoze, kā operācijā. Nekas nesanāks. Vajadzīgs anesteziologs un bez tam vēl spēcīgs narkotisks līdzeklis.

Smieklīgi. Es aplēšu kā puika. Daudzi jau bijuši tik gudri, un visi miruši gultā. Daži uzdrošinās…

Es arī uzdrošināšos … Kam vēl tādi apstākļi: esmu viens, radinieki nestāv ceļā. Ka tikai nepalaižu garām īsto brīdi. Par agru negribas, bet, tikko mazliet nokavēsi — tevi sagrābs mediķi, un pagalam brīvība …

Stāt.

Stāt!

Ideja!

Apmānīt visus un pat pašu nāvi!

Anabioze. Zinātnieka varoņdarbs. (Ak, cik skaisti!) Ir mēģinājumi ar hipotermiju. Neveiksmīgi, bet nebija taču tehnikas! Par skābekļa kamerām pat nedomāja. Tagad ir automātika. Mūsu mašīna. Kas par ideju!

Tā arī ir pašnāvība. Bet cik vareni!

Nē, pag, kaut kādas izredzes taču ir. Ķirurģijā izmanto dziļo hipotermiju. Izmantoja. Pjotrs Stepanovičs izdarījis kādus pāris desmitus sirds operāciju. Tiesa, tagad atmetis: saka, ka esot bīstami un varot iztikt bez tas, bet ir atvēsinājis līdz 10 un pat līdz 8 grādiem. Apmēram puse slimnieku izdzīvoja. Viņš demonstrēja biedrībā.

Cik daudz fantastisku grāmatu uzrakstīts par anabiozi. Parasti gan muļķības. Bet problēmai ir reāls pamats.

Aizmigt uz kādiem desmit gadiem. Un… nepamosties. Manā stāvoklī arī tas nav slikti.

Bet pamosties var. Lai pēc tam nomirtu no leikēmijas? Nav tālu tas laiks, kad leikēmijas problēma tiks atrisināta. Gulēt — kamēr atrisinās.

Salmiņš … Ķeros pie salmiņa.

Cik dīvaini: redzu sevi uzreiz vairākās personās.

Zinātnieks ar aukstu prātu iztirzā zinātnisku problēmu.

Iebiedēts sīks cilvēciņš baidās nomirt un ir gatavs uz visu… Cits, vēl zemāk, negrib riskēt pat ar dažām dienām. Viņš līdz pēdējai minūtei neticēs, ka jāmirst. Un ir vēl viens — tas redz slavu. Avīžu slejas, televīzija, radio.

Lūk, fantastisks sarkofags stikla zāles centrā … Mašīnas, automāti, pults ar mirgojošām spuldzītēm. Bāla, majestātiska seja zem stikla kupola. Tas esmu es. Nav svarīgi, ka nebiju skaists. Viss ir mainījies.

Pēc tam pamošanās. Akadēmiķu kā biezs no dažādām zemēm.

Ieslēdziet pamošanās programmu.

Sasprindzināta uzmanība. Desmit, divdesmit, trīsdesmit minūtes. Oscilogrāfi rāda līknes. Uz milzīgā ekrāna lēkā skaitļi.

— Sirds sākusi strādāt!

— Atvēra acis.

Un tā tālāk …

Nē, nopietni, tas ir iespējams. Iespējams aizmigt un pagaidām nenomirt. Ne galīgi nomirt.

Bet kā tad būs ar Ļubu? Tam taču jābūt briesmīgi: es gulēšu tur ne miris un ne dzīvs. Viņai būtu labāk, ja miris. Plāksne kapsētā, kur var šad tad pasēdēt, paraudāt.

Jā, bet ja nu nedod atļauju? Teiks: mirsti normāli. Kas vēl nebūs? Tā visi gribēs kļūt nemirstīgi. Mēģinājums valstij maksā lielu naudu.

Nē, gulēt es nevaru. Celties un strādāt. Atsaukt prātā visu, ko zinu, izlasīt, pierakstīt.