Laumu bērns

VITORITO, ITĀLIJA, 1453. GADA OKTOBRIS

Mazā sabiedrība vēl divas dienas uzkavējās ciemā, līdz Išrakas zilumi izbālēja un viņa atguva spēkus. Mei­tenes iegādājās gaiši rūsganus ceļojuma tērpus un bie­zus vilnas apmetņus aukstajām naktīm, un trešajā dienā visi bija gatavi līdz ar saullēktu doties ceļā.

Diviem zirgiem Freize bija uzlicis seglus ar otru sēdekli aizmugurē. Es domāju, ka jūs jāsiet, sēdēdama lordam aiz muguras, viņš paskaidroja Izoldei. Un kal­pone sēdēs aiz muguras man.

Nē, Išraka stingri atteica. Mēs jāsim pašas savos zirgos.

- Tas būs nogurdinoši, Freize brīdināja, un ceļi ir grambaini. Lielākajai daļai dāmu patīk jāt, sēžot aiz muguras vīrietim. Jūs varat sēdēt zirgā sāniski; jums nav jāsēž jāteniski. Tā jūs jutīsieties daudz ērtāk.

- Mēs jāsim pašas, Izolde nepiekāpās. Savos zir­gos.

Freize savilka seju grimasē un pamirkšķināja Išrakai. Tad kādu citu reizi.

- Nedomāju, ka pienāks tāda reize, kad es vēlēšos sēdēt jums aiz muguras, viņa dzedri sacīja.

Puisis atsprādzēja seglu jostu un ar vēzienu noņēma seglus no zirga muguras. Tā jūs sakāt tagad, viņš pašapzinīgi sacīja, bet tas ir tādēļ, ka jūs mani gan­drīz nepazīstat. Daudzas meičas izturējušās vienaldzīgi, pirmo reizi mani satiekot, bet pēc kāda laika… Viņš noklikšķināja pirkstus.

- Un kas tad notiek pēc kāda laika? Izolde smaidī­dama vaicāja.

- Viņas tur neko nevar padarīt, Freize, kā uzticē­dams noslēpumu, paskaidroja. Neprasiet man, kāpēc. Man ir tādas spējas. Sievietes un zirgi tie mani mīl. Sie­vietēm un zirgiem patiesībā lielākajai daļai dzīvnieku vienkārši patīk atrasties manā tuvumā. Es viņiem gluži vienkārši patīku.

No staļļa pagalma iznāca Luka, nesdams savus seg­lus. Vai tu vēl neesi apseglojis zirgus?

- Es tikai mainu seglus. Dāmas vēlas jāt pašas, lai gan es uzņēmos tādas klapatas, ka nopirku seglus ar papildu sēdekli aizmugurē. Viņas ir nepateicīgas.

- Nu protams, viņas jās pašas! Luka nepacietīgi sacīja. Viņš palocīja galvu pret jaunajām sievietēm, un, kad Freize pieveda pirmo zirgu pie paaugstinājuma, kur pakāpties, lai uzlēktu zirgā, Luka piegāja pie Izoldes un saņēma meitenes roku, lai palīdzētu, un viņa uzkāpa uz paaugstinājuma, ielika kāju platajā kāpsli un ieslīdēja seglos.

Drīz visi pieci jau sēdēja zirgos un ar auklā piesieta­jiem pārējiem četriem zirgi^pi un ēzelīti izjāja uz mazās taciņas, pa kuru devās cauri mežam.

Luka jāja pa priekšu, viņam sekoja Izolde un Išraka, viena otrai blakus. Aiz jaunajām sievietēm jāja brālis Pēteris un aiz viņa Freize ar izturīgu rungu, kas karā­jās cilpā viņam pie segliem. Freizem līdzās skrēja brīvie zirgi.

Jāt pa dižskābaržu mežu bija patīkami. Kokos jopro­jām turējās vara brūnās lapas, kas ceļiniekiem deva patvērumu no spožās rudens saules. Taciņai paceļoties augstāk, mežs palika aiz muguras un jātnieki devās pa akmeņaino taku cauri augšējām ganībām. Bija ļoti klusu; šad tad viņi izdzirdēja zvaniņu šķindu, kas nāca no tālīna kazu ganāmpulka, bet lielākoties nebija saklau­sāms nekas cits kā vien vēja čuksti.

Luka pievilka pavadu un palēnināja gaitu, lai nonāktu līdzās abām meitenēm. Viņš apvaicājās Išrakai par laiku, ko viņa bija pavadījusi Spānijā.

- Lords Lukretili gan ir bijis visnotaļ neparasts vīrs, ja ļāva jaunai sievietei no sava nama mācīties pie mauru ārstiem, viņš atzina.

- Viņš tāds bija, Išraka atteica. Viņš izjuta lielu cieņu pret manas tautas skološanos un vēlējās, lai es mācos. Ja lords būtu vēl dzīvs, domāju, ka viņš būtu aizsūtījis mani atpakaļ uz Spānijas universitātēm, kur manu ļaužu studenti mācās par visu, sākot no zvaig­znēm debesis un beidzot ar jūras ūdeņiem. Daži teic, ka to visu pārvalda vieni likumi. Mums ir jāatklāj, kādi šie likumi varētu būt.

- Vai jūs tur bijāt vienīgā sieviete?

Išraka papurināja galvu. Nē. Manā zemē ari sievie­tes var mācīt un mācīties.

- Un jūs iemācījāties skaitļus? Luka ziņkārīgi vai­cāja. Ari to, ko nozīmē nulle?

Išraka noliedzoši pašūpoja galvu. Man īpaši labi nepadodas matemātika, lai gan es, bez šaubām, pazīstu skaitļus, viņa sacīja.

- Mans tēvs ticēja, ka sieviete spēj saprast tikpat labi kā vīrietis, Izolde bilda. Viņš Išrakai ļāva mācī­ties visu, ko vien viņa gribēja.

- Un jūs? Luka uzrunāja Izoldi. Vai ari jūs apmek­lējāt universitāti Spānijā?

Meitene papurināja galvu. Tēvs bija iecerējis, ka man jākļūst par lēdiju, kura vadītu Lukretili, viņa sa­cīja. Viņš man mācīja, kā aprēķināt ienākumus, ko deva mūsu zemes, kā saglabāt ļaužu uzticību, kā apstrā­dāt zemi un izvēlēties labību, kā dot pavēles pils sardzei, ja pilij uzbruktu. Viņa jocīgi savieba seju. Un viņš man iemācīja prasmes, kādām būtu jāpiemīt dāmai: mī­lestību uz skaistām drēbēm, dejošanu, mūziku; valodas, rakstīšanu, lasīšanu, dziedāšanu, dzejošanu.

- Izolde apskauž mani par prasmēm, ko viņas tēvs iemācīja man, Išraka, slēpdama smaidu, sacīja. Viņš Izoldi mācīja būt lēdijai, bet mani būt pasaulē spēcīgai.

- Kura sieviete gan negribētu būt varenas pils kun­dze? Luka ieminējās.

- Es to gribētu, Izolde atteica. Es to patiešām gribu. Tomēr vēlos, kaut būtu mācījusies ari cīnīties.

Pirmajā vakarā viņi saulrietā apstādināja zirgus pie nomaļa vīriešu klostera. Išraka un Izolde apmainījās ar bažīgiem skatieniem. Kā tad ar pakaļdzīšanos? viņa Lūkam pusbalsī jautāja.

- Ta līdz šejienei nebūЈ,nonākusi. Šaubos, vai jūsu brālis būs izsūtījis kādas vēstis; viņš taču devās projām no abatijas. Es teiktu, ka viņš parakstīja apcietināšanas dokumentu, tikai lai parādītu pats savu nevainīgumu.

Izolde pamāja ar galvu. Ar to pietiek, lai turētu mani pa gabalu, viņa sacīja. Ja es esmu nosaukta par raganu, izziņota par mirušu, pils un abatija paliek viņa pārziņā un viņš iegūst abatijas zemes un zeltu. Mans brālis dabū visu.

Freize nolēca no zirga un piegāja pie aizvērtajām durvīm, tad pavilka lielo zvana riņķi, kas karājās ārpusē. Zvans vārtsarga namiņā skaļi nodimdināja, un vārtsargs atvilka vaļā divvērtņu vārtus. Ceļinieki, Dieva vārdā esiet sveicināti! viņš līksmi sacīja. Cik jūsu ir?

- Viens jauns lords, viens rakstvedis, viens kalps, viena lēdija un viņas pavadone, Freize atteica. Kā arī deviņi zirgi un viens ēzelis. Tie var iet uz ganībām vai uz staļļiem kā jums ērtāk.

- Mēs dzīvniekus varam palaist ārā labās ganībās, laicīgais brālis smaidīdams sacīja. Nāciet iekšā!

Viņš sagaidīja jātniekus lielā pagalmā, un brālis Pēte­ris un Luka izlēca no segliem. Luka pagriezās pret Izol­des zirgu un pastiepa augšup rokas, lai noceltu meiteni lejā. Izoldes sejai pārslīdēja ašs smaids, un viņa pamāja, ka var tikt lejā pati, tad pārmeta pāri kāju un lokana kā zēns nolēca zemē.

Freize piegāja pie Išrakas zirga un izstiepa roku. Neleciet, viņš bridināja. Jūs paģibsiet mirklī, kad pieskarsieties zemei. Šīs pēdējās piecas jūdzes jūs visu laiku bijāt tuvu tam, lai zaudētu samaņu.

Išraka pārvilka savu tumšo plīvuru pār muti un pār plīvura augšējo malu noraudzījās uz Freizi.

- Un nedurstiet mani ar savu acu zibeņiem, Freize mundri turpināja. Jums būtu klājies labāk man aiz muguras, ja jūsu rokas būtu man ap vidukli un jūs varētu atbalstīties pret manu muguru, taču jūs esat tikpat spī­tīga kā šis ēzelis. Nāciet nu lejā, meitēn, un ļaujiet, lai jums palīdzu.

Puisim par pārsteigumu, Išraka paklausīja ieteiku­mam, noliecās viņam pretī un ļāva sev iekrist Freizes rokās. Jaunais vīrietis meiteni maigi satvēra un nosta­tīja uz kājām, aplicis roku viņai ap pleciem, lai palīdzētu nostāvēt. Pienāca Izolde un atbalstīja draudzeni. Es neiedomājos…

- Esmu tikai nogurusi.

Vārtsargs iedeva viņiem gaismekli, ko ņemt līdzi uz viesu namiņu, norādīja, ka sieviešu istabas atrodas vienā pusē augstajai sienai, bet ieeja uz vīriešu istabām otrā. Viņš parādīja refektoriju un pateica, ka jaunie vīrieši varēs vakariņot kopā ar mūkiem pēc vakara dievkalpo­juma, bet dāmas tiks apkalpotas viesu namiņā. Pēc tam vārtsargs viņus atstāja ar iedegtām svecēm un savu svē­tību.

- Arlabunakti, Izolde teica Lūkam, pamādama ar galvu brālim Pēterim.

- Tiksimies rit no rīta, Luka sacīja abām sievie­tēm. Mums vajadzētu doties ceļā uzreiz pēc rīta diev­kalpojuma.

Izolde pamāja ar galvu. Mēs būsim gatavas.

Išraka pakniksēja abiem pārējiem vīriešiem un pamāja ar galvu Freizem.

- Rīt segli diviem? viņš jautāja.

- Jā, meitene atteica.

- Tādēļ ka šīsdienas jājiens jūs pārāk nogurdināja? Freize vaicāja, gribēdams pārliecināties par visu līdz galam.

Išraka viņam veltīja siltu, atklātu smaidu, pirms pār­vilka plīvuru pāri sejai. Nemaz netīksminieties, viņa sacīja. Esmu pārguruši līdz nemaņai. Jums bija tais­nība: es kļūdījos un biju muļķīgi lepna. Rīt es sēdēšu diviem paredzētos seglos un būšu par to pateicīga, taču, ja jūs mani ķircināsiet, es jums visu ceļu kniebšu.

Freize ierāva galvu plecos. Neviena vārda, viņš solīja. Jūs redzēsiet mani visaugstākajā mērā mazru­nīgu.

- Mazrunīgu?

Viņš pamāja ar galvu. Tas ir mans jaunais mērķis. Tas ir mans jaunais vārds mazrunīgs.

Viņi devās ceļā uzreiz pēc rīta dievkalpojuma un bro­kastīm. Ceļiniekiem jājot uz ziemeļiem, saule atradās augstu debesīs pa labi no viņiem. Lieta tāda, Freize klusu teica Išrakai, kura sāniski sēdēja viņam aiz mugu­ras, kājas uzlikusi uz sava sēdekļa kāpšļiem, vienu roku apvijusi ap jaunā vīrieša vidukli un aizbāzusi aiz viņa siksnas, lieta tāda, ka mēs nekad nezinām, kurp doda­mies. Vienkārši jājam uz priekšu tikpat nesatricināmi kā ēzelis, kurš nezina vairāk par mums, tikai smagi soļo uz priekšu. Un tad tas uzpūtīgais šakālis pēkšņi izvelk papīra gabalu un paziņo, ka mums jādodas pilnīgi uz citu pusi un jālien Dievs vien zina kādās nepatikšanās.

- Bet protams, meitene atteica. Jūs taču ceļojat kā izmeklētāji. Jums ir jādodas izmeklēt notiekošo.

- Nesaprotu, kādēļ mēs nedrīkstam zināt, kurp doda­mies, Freize turpināja. Varbūt tad mums vismaz būtu iespēja piestāt labā iebraucamajā vietā.

- Ak runa ir par vakariņām, Išraka noteica, smaidī­dama aiz sava plīvura. Nu es saprotu.

Freize paplikšķināja pa roku, kas bija pieķērusies viņa siksnai. Sūri grūti strādājošam vīrietim daudz kas ir svarīgāks par vakariņām, viņš noteikti sacīja un tad iesaucās: Ehei! Kas tad tas?

Uz ceļa viņiem priekšā bija redzams pusducis vīru, kuri ar dakšām un spriguļiem centās noturēt kādu dzīv­nieku, kas bija ievīstīts tīklā un sasiets locījās pa zemi. Freize apstājās, un Izolde, Luka un Pēteris apturēja zir­gus aiz viņa.

- Kas jums tur ir? Luka vīriem uzsauca.

Viens no vīriešiem atrāvās no čīkstina un panācās ceļotājiem pretī. Mēs būtu pateicīgi par palīdzību, viņš sacīja. Ja varētu piesiet šo radījumu pie diviem jūsu zirgiem, mēs dabūtu to uz priekšu. Pašlaik netie­kam ne no vietas.

- Kas tas ir? Luka gribēja zināt.

Virs pārmeta krustu. Lai Tas Kungs mūs sargā! viņš sacīja. Tas ir vilkatis. Nezvērs katru pilnmēness nakti jau gadu moka mūsu ciemu un mežus, bet pagājšnakt mēs ar brāli, mūsu draugiem un brālēnu devāmies laukā un to notvērām. _

Brālis Pēteris pārkrustījās, un Izolde sekoja viņa piemēram. Kā jus to sagūstījāt?

- Mēs tam gatavojāmies mēnešiem, patiešām mēne­šiem ilgi. Neuzdrošinājāmies iet laukā naktī baidī­jāmies, ka mēnesgaismā tas būs pārāk spēcīgs. Nogai­dījām, kad mēness ir dilstošs, jo zinājām, ka tad viņa spēks būs mazinājies. Tad uz takas, kas ved uz ciemu, izrakām dziļu bedri un tālākajā malā uz mieta uzdū­rām jēra gurnu. Spriedām, ka nezvērs, kā jau tas parasti mēdza darīt, nāks uz ciemu un saodīs gaļu. Cerējām, ka tas dosies pa taku pie gaļas, un tā ari notika. Bedrei pāri pārklājām mazus zariņus un lapas, un viņš to nepama­nīja. Pārsegs zem nezvēra iegruva, un viņš iekrita iekšā. Mēs viņu turējām bedrē dienām ilgi bez barības, lai tas zaudē spēkus, pēc tam uzmetām viņam tīklus, cieši tos savilkām un izvilkām vilkati no bedres. Nu tas mums ir rokā.

- Un ko jūs ar to darīsiet? Izolde ar bailēm skatījās uz dzīvnieku, kurš locījās un cīnījās uz ceļa, ievīkstīts tīklos.

- Mēs ciemā to iesprostosim, līdz varēsim izgata­vot sudraba bultu, jo tikai tāda var nogalināt vilkati, un tad mēs iešausim bultu nezvēram sirdī un apraksim to krustcelēs. Tad tas gulēs mierīgi un mēs atkal savās gul­tās būsim drošībā.

- Pārāk mazs, lai būtu vilks, Freize atzina, cieši raugoties uz tiklu, kurā svaidījās nezvērs. Vairāk atgā­dina suni.

- Tas aug lielāks reizē ar mēnesi, vīrs sacīja. Kad mēness ir pilns, arī vilkatis izaug tik milzīgs kā vislie­lākais vilks. Un tad mēs, lai gan aizbultējam durvis un logiem aiztaisām slēģus, varam dzirdēt, kā tas apstaigā ciemu, pārbauda durvis un ošņājas ap slēdzenēm, cenšo­ties iekļūt iekšā.

Izolde nodrebinājās.

- Vai jūs palīdzēsiet mums aizdabūt to līdz ciemam? Mēs to iemetīsim iebraucamās vietas lāču bedrē, kur notiek lāču cīņas ar suņiem. Taču tas ir krietnu jūdzi tālāk. Mēs nedomājām, ka tas tik ļoti pretosies, un bai­dāmies tam pieiet pārāk tuvu ka tas mūs nesakož.

- Ja tas iekož, arī tu pats pārvērties par vilkati, kāds vīrs aizmugurē ierunājās. Es nozvērējos sievai, ka neiešu tam pārāk tuvu.

Freize pāri vīru galvām paskatījās uz Luku un, pa­klausot sava kunga piekrītošajam mājienam, nokāpa no zirga un piegāja pie paunas uz ceļa. Zem tīklu kau­dzes un virvju mudžekļa viņš tikko varēja saskatīt dzīv­nieku, kurš bija pieplacis pie zemes un savilcies čokurā. Viņam pretī palūkojās tumša, nikna acs; Freize ierau­dzīja rūcienā atņirgtus sīkus, dzeltenus zobus. Divi vai trīs vīri turēja virves izstieptas, un Freize, paņēmis vienu virvi no vienas puses un otru no otras, piesēja tās pie diviem brīvajiem zirgiem. Tā, viņš sacīja vienam no vīriem. Vediet zirgu uzmanīgi. Jūs teicāt lidz ciemam ir divas jūdzes?

- Varbūt pusotras, vīrietis atteica. Kad no paunas, kas gulēja uz ceļa, izlauzās kauciens, zirgs bailēs iekrācās un sāka mīdīties. Virves tika savilktas, un visi devās uz priekšu, velkot aiz sevis bezpalīdzīgo saini. Ik pa brīdim radījums noraustījās un apvēlās, liekot zirgiem bailēs kāpties atpakaļ, .un vīriem, kuri tos vadīja, nācās pievilkt pavadas un dzīvniekus nomierināt.

- Sliktas lietas, Freize sacīja Lūkam, kad viņi iegāja ciemā kopā ar svešajiem vīriešiem un ieraudzīja pārējos cieminiekus pulcējamies apkārt ar pīķiem, cirvjiem un spriguļiem.

- Šī ir tā lieta, kuru mēs esam sūtīti izprast, brā­lis Pēteris sacīja Lūkam. Es sākšu rakstīt ziņojumu, un jūs varat veikt izmeklēšanu. Mēs varam to paveikt šeit, pirms turpinām savu ceļu un misiju. Atrodiet pierādī­jumus apgalvojumam, ka tas ir vilkatis pusdzīvnieks, puscilvēks -, un tad jūs varēsiet izlemt, vai tas ir jāno­nāvē ar sudraba bultu vai ne.

- Es? Luka svārstījās.

- Jūs esat izmeklētājs, brālis Pēteris viņam atgā­dināja. Šī ir vieta, kur izprast bailes un kartē atzīmēt velna parādīšanos. Sāciet izmeklēšanu!

Freize palūkojās uz Luku; Izolde gaidīja. Luka nokremšļojās. Es esmu izmeklētājs, kuru sūta pats Svē­tais tēvs, lai atklātu ļaundarības un nekārtības kristīgajā pasaulē, viņš paziņoja ciema iedzīvotājiem. Atskanēja ieinteresēta un cieņas pilna murdoņa. Es veikšu izmek­lēšanu par šo briesmoni un izlemšu, ko ar to iesākt, Luka turpināja. Ikvienam, kuram šis nezvērs ir nodarī­jis pāri vai kurš no tā baidās vai ari kaut ko par to zina, jāierodas manā istabā iebraucamajā vietā un jāsniedz man liecība. Pēc dienas vai divām es jums pateikšu savu lēmumu, un tas būs jums saistošs un galīgs.

Freize piekrītoši pamāja ar galvu. Kur atrodas lāču bedre? viņš vaicāja vienam no zemniekiem, kas veda zirgu.

- Iebraucamās vietas pagalmā, vīrs atteica. Viņš pamāja uz lielajām divvērtņu durvīm, kas veda uz staļļa pagalmu iebraucamās vietas malā. Kad zirgi pienāca tuvāk, cieminieki paskrēja uz priekšu un plaši atvēra durvis. Sētā zem iebraucamās vietas logiem atradās liela, apaļa arēna.

Reizi gadā uz svētkiem ieradās lāču vadātājs un atveda uz ciemu savu pieķēdēto dzīvnieku, un ikviens slēdza derības, cik suņu tiks saplosīts un cik tuvu lāča rīklei tiks pats drosmīgākais; tad lāču vadātājs paziņoja, ka derības noslēgušās, un izpriecas bija galā līdz nāka­majam gadam.

Stabs arēnas vidū parādīja, kur lāči tika pieķēdēti aiz kājas, kad tiem laida virsū suņus. Arēna bija nostip­rināta un tās sienas paaugstinātas ar piestiprinātiem baļķiem un dēļiem tā, ka iekšējā siena stiepās gandrīz līdz iebraucamās vietas mājas pirmā stāva logiem. Viņi spēj augstu lēkt, zemnieks sacīja. Vilkači spēj lēkt; to zina ikviens. Šai sienai pāri nepārlēktu ari pats velns.

Cieminieki atraisīja virves no zirgiem un vilka tīk­los ievīstīto paunu uz lāču bedres pusi. Šķita, ka sainis pretojas vēl sparīgāk. Pāris zemnieku paņēma dakšas un padurstīja nezvēru; tas aiz sāpēm gaudoja un rūca, un mēģināja ar visu tīklu mesties tiem virsū.

- Un kā jūs grasāties to palaist vaļā lāču bedrē? Freize skaļi brīnījās.

Iestājās klusums. Bija skaidrs, ka līdz tam vēl neviens nebija aizdomājies. Mēs to vienkārši iemetīsim iekšā un atstāsim, lai tas atbrīvojas pats, kāds ieteica.

- Es tam klāt neiešu, otrs ierunājās.

- Ja tas vienreiz iekož, ari sakostais pārvēršas par vilkati, kāda sieviete brīdināja.

- Cilvēks mirst no viņa indīgās elpas, cits piebilda.

- Ja tas dabū nogaršot kāda cilvēka asinis, tas viņu medī, līdz dabū rokā, kāds izteicās.

Brālis Pēteris, Luka un abas sievietes iegāja iebrauca­majā sētā pa galvenajām durvīm un noīrēja istabas sev un staļļus zirgiem. Luka noīrēja arī ēdamistabu, pa kuras logu bija redzama lāču bedre pagalmā, un piegāja pie loga. Viņš ieraudzīja savu kalpu Freizi stāvam lāču bedrē blakus briesmonim, kas kārpījās savā tīklā. Kā jau Luka bija paredzējis, Freize nespēja pamest sapītu tīklos un vientuļu pat tādu briesmoni kā šis.

- Sagādājiet tam spaini ar ūdeni un gurna gaļas ga­balu, lai tas var padzerties un ieēst, kad atbrīvosies, Freize sacīja iebraucamās vietas zirgu puisim. Un var­būt ari maizes klaipu, gadījumā ja maize tam iet pie sirds.

- Tas ir elles briesmonis, zirgu puisis iebilda. Es to neapkalpošu. Nesperšu kāju bedrē pie viņa. Ja nu tas man uzpūš elpu?

Uz mirkli izskatījās, ka Freize strīdēsies pretī, bet tad viņš piekrītoši pamāja ar galvu. Lai tā būtu, viņš pie­kāpās. Vai šeit ir kāds, kurš kaut nedaudz jūt līdzi šim briesmonim? Nav? Esat diezgan drosmīgi, lai to notvertu un spīdzinātu, bet nepietiek dūšas, lai to pabarotu, ko? Labi, tad es pats sadabūšu tam ēdamo vakariņām, un, kad tas būs atsvabinājies no mezgliem un atguvies no vilkšanas pa ceļu pusotras jūdzes garumā, tas varēs dabūt malku ūdens un kumosu gaļas.

- Raugies, lai tas tev neiekož! kāds ieteicās, un visi iesmējās.

- Tas man neiekodis, Freize bezkaislīgi attrauca. Neviens mani neaizskar bez manas atļaujas. Un es ari nebūšu tik stulbs, lai atrastos šeit, kad tas atbrīvosies. Nevis kā daži, kas dzīvojuši tam blakus un sūdzas, ka dzirdējuši to ošņājamies gar viņu durvīm, tomēr mēne­šiem ilgi nav varējuši nabaga briesmoni notvert.

Par atbildi sacēlās aizkaitinājuma pilnu iebildumu koris, ko Freize vienkārši neievēroja. Vai kāds man palī­dzēs? viņš no jauna vaicāja. Nu, tādā gadījumā es lūgšu jūs visus doties projām, jo neesmu ceļojošs kumē­diņu rādītājs.

Liela daļa ļaužu aizgāja, tomēr daži jaunākie vīrieši palika, kur bijuši, uz paaugstinājuma, kas bija uzcelts arēnas ārpusē, tā ka skatītājs varēja stāvēt un lūkoties pāri nožogojumam. Freize neko vairs neteica, vienkārši stāvēja, pacietīgi gaidīdams. Beidzot vīrieši pašļūkāja kājas, nolamāja Freizi par iejaukšanos un aizgāja.

Kad sēta bija tukša no ļaudīm, Freize atnesa no sūkņa spaini ar ūdeni un tad devās uz virtuvi pēc jēla gurna gabala un maizes klaipa. Viņš nolika ēdienu arēnā, pamezdams skatienu augšup uz logu, pa kuru lejup rau­dzījās Luka un abas sievietes.

- Ko attiecībā uz tevi izdomās mazais lords to mēs ar laiku uzzināsim, Freize teica sakumpušajam kamo­lam tīklā, kas grozījās un nedaudz smilkstēja. Taču viņu vadīs Dievs, lai viņš ar tevi izrīkotos taisnigi, pat ja tu esi sātana radība un tev jāmirst ar sudraba bultu sirdī. Bet es tevi turpināšu barot un dzirdīt, jo ari tu esi Dieva radība kaut ari tu būtu viens no Kritušajiem. Un es šaubos, vai tā ir bijusi tava paša izvēle.

Luka sāka vilkača lietas izmeklēšanu, tiklīdz viņi bija pavakariņojuši. Sievietes devās uz savu guļamistabu, bet abi vīrieši, brālis Pēteris un Luka, citu pēc cita sauca lie­ciniekus, lai tie pastāstītu, kā vilkatis mocījis viņu ciemu.

Visu pēcpusdienu viņi klausījās stāstos par trokš­ņiem naktī, par to, kā tika piesardzīgi raustīti aizslēgto durvju rokturi, un par zudumiem aitu ganāmpulkos, kuri klaiņoja pa ganībām ciema zēnu uzraudzībā. Pui­kas stāstīja par milzīgu vilku par vientuļu vilku, kurš skraidīja viens un mēdza iznākt no meža un aizstiept kādu jēru, kas pārāk tālu aizklīdis no savas mātes. Viņi sacīja, ka vilks dažbrīd skrējis uz visām četrām, bet šad tad nostājies uz divām kājām kā cilvēks. Ļaudis dzīvoja šausmās un vairs nelaida aitas uz augšējām ganībām, bet uzstāja, ka tām jāpaliek ciema tuvumā. Kāds puika, sešus gadus vecs ganuzēns, pastāstīja, ka vilkatis aprijis viņa vecāko brāli.

- Kad tas notika? Luka jautāja.

- Pirms vismaz septiņiem gadiem, zēns atbildēja. Es viņu nepazinu manu brāli aiznesa gadu pirms manas piedzimšanas, un māte joprojām nav pārstājusi viņu apraudāt.

- Kā tas notika? Luka vaicāja.

- Šiem cieminiekiem ir visneiedomājamākie stāsti, brālis Pēteris klusām sacīja jauneklim. Lieku desmit pret vienu, ka tas puika melo vai arī viņa brālis nomira no kaut kādas derdzīgas slimības, tikai viņi to negrib atzīt.

- Māte meklēja jēru, un mans brālis, kā parasti, gāja viņai līdzi, zēns stāstīja. Māte esot tikai uz mirkli apsēdusies un paņēmusi viņu klēpī. Brālis aizmidzis mātes rokās, un viņa bijusi tik nogurusi, ka tikai uz mir­klīti aizvērusi acis, bet, kad uzmodusies, viņš bija pazu­dis. Māte nodomājusi, ka mans brālis ir aizklīdis kaut kur netālu, un viņu saukusi un meklējusi, tomēr tā ari neatradusi.

- Pilnīgas muļķības, brālis Pēteris piezīmēja.

- Bet kādēļ viņa domāja, ka dēlu aiznesis vilkatis? Luka gribēja zināt.

- Mitrajā zemē ap upi viņa ieraudzīja vilka pēdas, puika sacīja. Viņa skrēja apkārt un sauca, sauca, un, kad nevarēja brāli atrast, atskrēja mājās pēc tēva, un viņš dienām mēģināja sadzīt pēdas vilku baram. Taču pat mans tēvs, kas ir labākais mednieks ciemā, nespēja tos uziet. Un tad viņi saprata, ka manu brāli ir aiznesis vilkatis. Aiznesis un nozudis kā jau tie mēdz darīt.

- Es tikšos ar tavu māti, Luka izlēma. Vai palūgsi, lai viņa atnāk pie manis?

Puika svārstījās. Viņa nenāks, viņš noteica. Mana māte joprojām sēro pēc brāļa. Viņai nepatīk par to runāt. Viņa negribēs par to runāt.

Brālis Pēteris paliecās uz Lūkas pusi un klusām ieru­nājās: Es tādus stāstus kā šis esmu dzirdējis duci reižu, viņš sacīja. Iespējams, tam bērnam kaut kas kaitēja un māte viņu klusītēm noslīcināja upē, bet tad atnāca mājās un pastāstīja vīram kaut kādu pasaciņu. Viņa negribēs, ka mēs viņu par to izvaicājam, un nav nekādas jēgas izspiest no viņas patiesību. Kas darīts, da­līts.

Luka pagriezās pret rakstvedi un pacēla savus papī­rus, tā ka viņa seja puikam vairs nebija redzama. Brāli Pēteri, es šeit vadu izmeklēšanu vilkača lietā. Es runāšu ar ikvienu, kurš jebko zina par šo sātanisko viesi. Tas ir mans pienākums. Ja es pie reizes uziešu, ka ciemā tiek atļauta bērnu slepkavošana, izmeklēšu arī to. Tas ir mans uzdevums: izmeklēt visas kristīgās pasaules bailes, visus grēkus lielus un mazus. Mans uzdevums ir noskaid­rot, kas notiek un vai tas nozīmē pasaules gala ieskaņu. Bērna nāve, vilkača uzrašanās tie visi ir pierādī­jumi.

- Vai jums ir jānoskaidro itin viss? brālis Pēteris neticīgi noprasīja. Vai nav nekā tāda, kam mēs varētu nepievērst uzmanību?

- Viss gan. Luka pamāja ar galvu. Un tas ir mans lāsts, kuru es nesu, tieši tāpat kā savējo nes vilkatis. Viņam ir jāplosās un jākož. Man jāzina. Vienīgi es kal­poju Dievam, bet viņš kalpo velnam un ir nolemts nāvei.

Jauneklis atkal pagriezās pret zēnu. Es aiziešu pie tavas mātes.

Luka piecēlās no galda, un abi pārējie vīrieši ar zēnu kurš, nosarcis līdz ausīm, joprojām centās iebilst nokāpa pa kāpnēm un izgāja no iebraucamās vietas. Kad viņi devās ārā pa galvenajām durvīm, lejup pa kāpnēm nāca Izolde un Išraka.

- Kurp jūs dodaties? Izolde apvaicājās.

- Ejam apciemot zemnieka sievu, šī jaunā cilvēka māti, Luka atteica.

Meitenes paraudzījās uz brāli Pēteri, kura seja bija bezkaislīga, tomēr skaidri pauda, ka viņš nepiekrīt.

- Vai mēs arī varam iet līdzi? Izolde jautāja. Mēs tieši gatavojāmies doties pastaigā.

- Tā ir izmeklēšana, nevis pieklājības diktēta ciemo­šanās, brālis Pēteris iebilda.

Tomēr Luka teica: Kādēļ gan ne? un Izolde soļoja viņam līdzās, bet mazais ganiņš, neziņā svārstīdamies starp apmulsumu un lepnumu par viņam veltīto uzma­nību, devās pa priekšu. Viņa aitusuns, kurš bija gulējis ratu ēnā pie iebraucamās vietas, ieraugot zēnu, saslēja ausis un lēkšoja viņam gar papēžiem.

Puisēns viņus izveda no putekļainā tirgus laukuma un devās augšup pa mazu, nelīdzenu kāpņu posmu uz taku, kas vijās kalnā līdztekus straujai upei un tad aprāvās pie mazas saimniecības, kuras pagalma priekšā atradās glīts pīļu dīķis. Aizmugurē no mazas klints tecēja ūdens­kritums. Virs nelīdzenās kleķa sienas, kura pirms dau­dziem gadiem bija balsināta un nu ieguvusi gaiši dzel­tenbrūnu nokrāsu, slējās pussagruvis sarkanu dakstiņu jumts. Logi nebija iestikloti, bet slēģi stāvēja plaši vaļā, lai ielaistu pēcpusdienas sauli. Pagalmā staigāja vistas, un malā, ar mūri norobežotajā augļu dārzā, cūka ar sivēniem. Aiz mājas tīrumā ganījās divas vērtīgas govis, viena ar teliņu, un, kad nācēji devās augšup pa bruģēto taku, atvērās ārdurvis un laukā iznāca sieviete vidējos gados, matus apsējusi ar lakatu un virs pašaustā tērpa aplikusi maisaudekla priekšautu. Ieraudzījusi turīgi ģēr­bušos svešiniekus, viņa pārsteigumā apstājās.

- Laba diena, sieviete sacīja, skatīdamās no cita uz citu. Tomas, kāpēc tu ved šurp tik smalkus ļaudis? Ser, es ceru, ka viņš nav iekūlies nepatikšanās? Vai drīkstu jums piedāvāt ko atspirdzinošu?

- Tas ir vīrs no iebraucamās vietas, kurš atveda vilkati, Tomass aizelsies sacīja. Viņš atnāca pie tevis, kaut gan es viņam teicu, lai to nedara.

- Tev vispār nebūtu vajadzējis viņam neko sacīt, sieviete atteica. Maziem zēniem maziem, smulīgiem puikām nav jārunā ar augstākstāvošiem ļaudīm. Ej atnes no pieliekamā krūku labākā ela un nesaki vairs ne vārda! Seri un lēdijas vai apsēdīsieties?

Viņa pamāja uz solu, kas bija iebūvēts zemajā akmens sienā mājas priekšā. Izolde un Išraka apsēdās un uzsmaidīja saimniecei. Mums šeit reti gadās kāda sabiedrība, sieviete sacīja. Un dāmas jau nu nekad.

No mājas iznāca Tomass, stiepdams divus rupji greb­tus triskāju ķebļus, un nolika tos brālim Pēterim un Lūkam; tad viņš no jauna iemetās iekšā mājā un atnesa ela krūku, vienu glāzi un trīs krūzes. Glāzi puisēns kaut­rīgi piedāvāja Izoldei, bet pārējiem elu salēja krūzēs.

Luka un brālis Pēteris apsēdās, un sieviete nostājās viņiem iepretim, ar vienu roku burzīdama priekšauta stūri. Tomass ir labs zēns, viņa atkārtoja. Viņš negribēja izrunāties nepiedienīgi. Atvainojiet, ja viņš jūs ir aizskāris.

- Nē, nē, viņš bija pieklājīgs un izpalīdzīgs, Luka attrauca.

- Viņš jums dara godu, Izolde apgalvoja.

- Un dienās būs ļoti liels un spēcīgs puisis, Išraka piebilda.

Sievietes sejā iemirdzējās mātes lepnums. Tā ir, viņa sacīja. Es pateicos Tam Kungam par katru viņa dzīves dienu.

- Tomēr jums jau bija viens puisēns. Luka, nolicis krūzi, saudzīgi ierunājās. Jūsu dēls mums pastāstīja, ka viņam bijis vecāks brālis.

Sievietes platajai, glītajai sejai pārslīdēja ēna, un viņa pēkšņi izskatījās nogurusi. Tiesa gan. Lai Dievs man piedod, ka uz mirkli novērsu acis no sava dēla! Iedomājusies par viņu, sieviete vairs nespēja runāt; viņa aizgrieza galvu.

- Kā tas atgadījās? Izolde vaicāja.

- Ak vai! Ak vai, es viņu pazaudēju. Pazaudēju vienā mirklī. Dievs, piedod man par to mirkli! Es biju nepiere­dzējusi māte un tik nogurusi, ka aizmigu, un tanī mirklī viņš pazuda.

- Vai tas notika mežā? Luka tincināja.

Sieviete to apstiprināja ar mēmu galvas mājienu.

Izolde viegli piecēlās kājās un nosēdināja sievieti uz

sola. Vai jūsu dēlu aiznesa vilki? viņa klusām jautāja.

- Domāju, jā, sieviete atteica. Jau tajos laikos klīda runas par vilkiem mežos, un es meklēju jēru, cerē­dama to atrast, pirms iestājas nakts. Viņa pamāja uz aitām laukā. Mums nepieder liels ganāmpulks un katrs dzīvnieks ir no svara. Uz brīdi apsēdos. Mans zēns bija noguris, tā ka mēs nolēmām brīdi atpūsties. Viņš nebija pat četrus gadus vecs lai Dievs mielo viņa dvēseli! Es uz mirkli atgūlos kopā ar viņu un aizmigu. Kad uzmo­dos, mana puisēna vairs nebija.

Izolde mierinoši uzlika roku uz sievietes pleca.

- Mēs atradām viņa mazo krekliņu, viņa turpināja. Sievietes balss drebēja apspiestās asarās. Taču tas bija pēc dažiem mēnešiem. Viens no puišiem to uzgāja, kad mežā meklēja putnu ligzdas. Atrada zem krūma.

- Vai uz tā bija asinis? Luka prasīja.

Sieviete papurināja galvu. Lietus to bija nomazgā­jis, viņa sacīja. Es aiznesu krekliņu priesterim, un mēs noturējām aizlūgumu par mana bērna nevainīgo dvēseli. Priesteris teica, ka man jāapglabā sava mīlestība pret dēlu un jārada otrs bērns. Un tad Dievs man atsū­tīja Tomasu.

- Cieminieki ir notvēruši kādu nezvēru. Viņi runā, ka tas esot vilkatis, brālis Pēteris piebilda. Vai jūs apsū­dzētu briesmoni sava dēla nonāvēšanā?

Viņš bija gaidījis, ka sieviete aizsvilsies un uzreiz apsūdzēs vilkati, taču viņa tikai gurdi paskatījās uz jauno vīrieti, it kā jau tā būtu pārāk ilgi par to visu raizējusies un domājusi. Protams, kad izdzirdēju par vilkati, es nodomāju, ka tas varētu būt aiznesis manu puisīti Ste­fanu. Tomēr es nezinu. Es pat nevaru pateikt, vai tas bija vilks, kas viņu paņēma. Varbūt mans dēls bija aizklīdis tā patālāk, iekritis upē un noslīcis. Vai iegāzies aizā. Var­būt vienkārši apmaldījies mežos. Es redzēju vilka pēdas, tomēr nemanīju dēla pēdu nospiedumus. Esmu par to domājusi katru mīļu dienu, tomēr atbildi nezinu.

Brālis Pēteris pamāja ar galvu un saknieba lūpas. Viņš paraudzījās uz Luku. Vai vēlaties, lai es pierakstu viņas stāstu un lieku, lai viņa parakstās?

Luka papurināja galvu. To varēsim arī vēlāk, ja lik­sies, ka tas ir nepieciešams, viņš sacīja un palocījās sievietei. Pateicamies par jūsu viesmilibu, saimniec. Kādā vārdā man jūs dēvēt?

Sieviete paberzēja seju ar priekšauta stūri. Es esmu Sāra Fērlija, viņa sacīja. Ralfa Fērlija sieva. Mūsu vār­dam ciemā ir laba slava. Ikviens var jums pateikt, kas esmu.

- Vai jūs liecinātu pret vilkati?

Sāra veltīja jautātājam vāru smaidu, aiz kura slēpās nebeidzamas skumjas. Man nepatīk par to runāt, viņa vienkārši atteica. Es mēģinu par to nedomāt. Cen­šos darīt to, ko man ieteica priesteris, apglabāt savas bēdas kopā ar mazo krekliņu un pateikties Dievam par manu otro puisēnu.

Brālis Pēteris vilcinājās. Mēs noteikti liksim nezvē­ram stāties tiesas priekšā, un, ja pierādīsies, ka tas ir vilkatis, viņš mirs.

Saimniece pamāja ar galvu. Tas man neatdos manu puisēnu, viņa klusām sacīja. Bet man vajadzētu būt priecīgai, zinot, ka mans dēls un visi citi bērni ganībās atrodas drošībā.

Viņi piecēlās un devās prom. Soļojot lejup pa akme­ņaino taku, brālis Pēteris piedāvāja roku Izoldei, bet Luka palīdzēja Išrakai.

- Kādēļ brālis Pēteris viņai netic? kad Išraka atra­dās pietiekami tuvu, lai varētu runāt klusām, viņa jau­tāja Lūkam, uzlikusi plaukstu uz viņa rokas. Kāpēc viņš vienmēr ir tik aizdomu pilns?

- Tā nav viņa pirmā izmeklēšana. Brālis Pēteris jau agrāk ir ceļojis un daudz redzējis. Jūsu kundze Izolde bija ļoti laba pret to sievieti.

- Izoldei ir laba sirds, Išraka sacīja. Vai tie būtu bērni, sievietes vai ubagi viņas maks vienmēr ir atvērts un sirds atsaucīga. Pils virtuve katru dienu izsniedza divus dučus pusdienu trūcīgajiem. Izolde vienmēr tāda ir bijusi.

- Vai viņa kādreiz -ir kādu mīlējusi tā īpaši? Luka ikdienišķā balsī pavaicāja,_Takas vidū gulēja liels ak­mens. Jauneklis pārkāpa tam pāri un tad pagriezās, lai palīdzētu Išrakai.

Išraka iesmējās. Tam nav nekāda sakara ar jums, viņa strupi atteica. Kad meitene ieraudzīja, ka Luka pie­tvīkst, viņa turpināja: Ak, izmeklētāji Vai jums tiešām jāzina viss?

- Mani tikai māca ziņkārība…

- Nē. Nevienu. Izoldei bija jāprecas ar kādu resnu, turīgu un grēcīgu vīrieti, un viņa nekādā ziņā nebūtu šādu iespēju pat apsvērusi. Viņa nebūtu pazemojusies tā vīra priekšā. Izolde viegli deva savus šķīstības zvērestus, un tas viņai raizes nesagādāja. Izolde mīl savas zemes un savus ļaudis. Viņa nevienam vīrietim nav dāvājusi savu mīlestību. Išraka apklusa un tad, it kā lai Luku paķircinātu, piebilda: Vismaz līdz šim.

Luka raudzījās projām. Tādu jaunu un skaistu sie­vieti saista…

- Diezgan, Išraka noteica. Bet pastāstiet man par brāli Pēteri. Vai viņš vienmēr ir tik nejauks?

- Viņš turēja tā zēna māti aizdomās, Luka paskaid­roja. Brālim Pēterim šķiet, ka, iespējams, viņa pati nogalināja savu bērnu un mēģināja novelt vainu uz vilka uzbrukumu. Es pats tā nedomāju; lai gan, protams, šajos no pasaules atšķirtajos ciemos tādas lietas mēdz gadī­ties.

Izolde apņēmīgi pakratīja galvu. Tikai ne viņa! Tā sieviete dzīvo šausmās no vilkiem, meitene sacīja. Tā nav nejaušība, ka viņa neatradās lejā, ciemā, lai gan visi citi ļaudis bija ieradušies noskatīties, kā atved vilkati.

- Kā jūs to zināt? Luka noprasīja.

Išraka palūkojās jauneklī tā, it kā viņš būtu akls. Vai tad jūs neredzējāt viņas dārzu?

Lūkam atmiņā neskaidri atausa iekopts dārzs pilns puķu un ārstniecības augu. Blakus virtuves durvīm atra­dās dobe ar dārzeņiem un ārstniecības augiem, un otr­pus taciņai viļņojās puķes un lavanda. Vienā dobē brieda daži lieli rudens ķirbji, un ap durvīm vijās vīnstīgas ar apaļām vīnogām. Tas bija parasts lauku mājas dārzs, iekārtots daļēji ārstniecības vajadzībām un daļēji krāš­ņumam. Protams, es to redzēju, taču neko īpašu neat­ceros.

Jaunā sieviete pasmaidīja. Sāra audzē duci akonīta šķirņu dažādās krāsās, un viņas zēnam cepurē bija svaiga šīs puķes lapa. Viņa šo augu sastādījusi zem visiem logiem un pie durvīm es nekad neesmu redzē­jusi tādu krāsu bagātību visos toņos, kādos vien puķes var uzziedēt, no sārta līdz baltam un violetam.

- Nu un tad? Luka nesaprata.

- Vai tad jūs nepazīstat ārstniecības augus? Išraka ķircinājās. Tāds varens izmeklētājs kā jūs?

- Ne tik labi kā jūs. Kas ir akonīts?

- Parastais akonīta nosaukums ir kurpīte, bet šeit to dēvē par "vilku nāvi", Išraka paskaidroja. Ļaudis to jau gadu simtiem izmanto pret vilkiem un vilkačiem.

Izžāvēts un saberzts pulveri, tas var noindēt vilku. Ieba­rots vilkatim, tas var pārvērst to atpakaļ par cilvēku. Nāvējoša deva var vilkati nogalināt pilnībā. Viss atkarīgs no auga destilācijas un no daudzuma, kādu vilkam izdo­das iebarot. Skaidra lieta, ka neviens vilks to neaizskar. Neviens vilks tam tuvumā neiet. Vilki neļauj pat savam kažokam tam pieskarties -j)at ne tik daudz. Tanī mājā neviens vilks nevar iekļūt Sāra ir uzcēlusi akonīta cie­toksni.

Vai jūs domājat, ka tas pierāda viņas stāstītā patie­sīgumu? Ka Sāra ir sasējusi šo zāli, lai aizsargātu sevi no zvēra, ja tas ierastos viņai pakaļ?

Išraka norādīja uz puisēnu, kurš lēkāja viņiem pa priekšu kā mazs jēriņš, vezdams viņus atpakaļ uz ciemu. Aiz zēna cepures lentes bija aizbāzts svaigs akonīta zariņš. Jādomā, tā viņa sargā savu dēlu.

Kad Luka, brālis Pēteris un meitenes atgriezās iebrau­camajā sētā, ap staļļa pagalma vārtiem bija sapulcējies neliels bariņš.

- Kas tad tur notiek? Luka iejautājās un izspraucās cauri pūlim. Freize bija atvēris vārtus pusvirus un laida iekšā pa vienam cilvēkam, iekasēdams no katra pa pusgrasim un šķindinādams rokā monētas.

- Ko tu dari? Luka noprasīja.

- Ļauju cilvēkiem apskatīt briesmoni, Freize atteica. Tā kā viņiem bija liela interese, es nodomāju, ka mēs to varētu atļaut. Nospriedu, ka tas ir sabiedrības labuma dēļ. Ka, rādīdams ļaudīm šo nabaga grēcinieku, es varētu apliecināt Dieva diženumu.

- Un kas tev lika domāt, ka ir pareizi ņemt par to maksu?

- Brālis Pēteris mūždien ir tik nobažījies par izdevu­miem, Freize mierīgi paskaidroja, pamādams uz rakst­vedi. Es nodomāju, ka būtu labi, ja nezvērs dotu kādu ieguldījumu savas tiesas izdevumiem.

- Tas ir smieklīgi, Luka sacīja. Aizver vārtus! Ļau­dis nedrīkst nākt iekšā un uz to blenzt. Šī ir izmeklē­šana, nevis ceļojošā cirka izrāde.

- Ļaudis pavisam noteikti gribēs briesmoni redzēt, Izolde atzina. Ja viņi domā, ka nezvērs gadiem ilgi ir apdraudējis viņu ganāmpulkus un viņus pašus, viņi no­teikti gribēs pārliecināties, ka tas ir sagūstīts.

- Labi, lai tad arī skatās, bet tu nedrīksti ņemt no viņiem naudu, Luka aizkaitināti sacīja. Tu nezvēru pat nenotvēri. Kādēļ tev jāiztaisās par tā uzraugu?

- Tādēļ, ka es atraisīju briesmonim saites un to paba­roju, Freize paskaidroja.

- Tas ir brīvs? Luka jautāja, un Izolde satraukti atbalsoja: Tu esi to atbrīvojis?

- Es pārgriezu virves un vienā stiepienā biju laukā no bedres. Tad tas apvēlās otrādi un izlīda no tīkliem, Freize sacīja. Padzērās, nedaudz ieēda un nu atkal guļ un atpūšas. Nekā daudz, ko redzēt, nav, bet šie ir vien­kārši ļaudis, un te tāpat nekas daudz nenotiek. Turklāt no bērniem un plānprātiņiem es ņemu tikai pusi maksas.

- Te ir tikai viens plānprātiņš, Luka skarbi sacīja. Un viņš nav no ciema. Ielaid mani iekšā! Es gribu apskatīt briesmoni. Jaunais vīrietis iegāja pa vārti­ņiem, un pārējie viņam sekoja. Freize klusām paņēma no atlikušajiem cieminiekiem monētas un plaši atvēra viņu priekšā vārtus. Es varētu saderēt, ka tas nav vilks, viņš pusbalsī teica Lūkam.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Kad briesmonis izlīda no tīkla, es to ieraudzīju. Tagad tas ir saritinājies ēnainajā stūrī, tā ka saskatīt ir grūtāk, bet tas nav nezvērs, kādu es jebkad būtu redzē­jis. Tam ir gari nagi un krēpes, taču tas pieceļas un nogulstas, sākot ar pakaļkājām un tad nostājoties uz visām četrām. Vilki tā nedara.

- Tad kas tas ir par nezvēru? Luka viņam nopra­sīja.

- īsti nezinu, Freize atzinās, taču vilkam tas daudz nelīdzinās.

Luka pamāja ar galvu un devās uz lāču bedri. Tur bija raupjas koka trepes un uz sastatnēm atradās koka steķu aplis, lai skatītāji varētu stāvēt visapkārt bedrei un pāri koka sienām vērot, kā lācim uzrīda suņus.

Luka uzkāpa pa trepēm un pagāja tālāk gar steķiem, tā ka augšā varēja uzkāpt arī brālis Pēteris, abas meite­nes un mazais ganupuika.

Nezvērs tupēja, piespiedies pie tālākās sienas, kājas pavilcis sev apakšā. Tam bija garas, biezas krēpes un visiem laikapstākļiem pakļautā tumšbrūni iedegusi āda no dubļiem un skrambām bija mainījusi krāsu. Zvēram uz kakla vīdēja divi jauni virves atstāti tumši noberzumi, un tas ik pa brīdim nolaizīja asiņojošo ķepu. Caur savel­tajām krēpēm lūkojās divas tumšas acis, un, kad Luka paskatījās, briesmonis rūcienā atieza zobus.

- Mums vajadzētu to sasiet un iegriezt tam ādā, ieteica brālis Pēteris. Ja tas ir vilkatis, pārgriežot ādu, zem tās parādīsies vilna. Tas būs pierādījums.

- Jums to vajadzētu nogalināt ar sudraba bultu, kāds cieminieks piebilda. Tas jādara uzreiz, pirms mēness kļūst lielāks, jo tad briesmonis būs spēcīgāks; tie nezvēri aug reizē ar mēnesi. Labāk nogalināt vilkati tagad, kad tas mums ir rokā un nav spēku pilnbriedā.

- Kad būs pilnmēness? Luka vaicāja.

- Rītnakt, Išraka atbildēja. Mazais zēns viņai bla­kus noņēma no cepures akonītu un meta ar to dzīvnie­kam, kas gulēja saritinājies. Tas parāvās nostāk.

- Re! kāds pūlī ieteicās. Vai redzat? Tas baidās no "vilku nāves"! Tas ir vilkatis! Mums to vajadzētu nobeigt tieši tagad. Nevajadzētu vilcināties briesmonis jāno­nāvē, kamēr tas ir vājš.

Kāds pacēla no zemes akmeni un svieda. Sviediens trāpīja briesmonim pa muguru, un tas atrāvies rūca un vairījās, it kā grasītos izrakties cauri lāču bedres augsta­jai sienai.

Viens no vīriem pagriezās pret Luku. Jūsu godība, mums nav tik daudz sudraba, lai pagatavotu bultu. Vai jums būtu nedaudz sudraba, ko mēs varētu to no jums nopirkt un iekalt bultas uzgalī? Mēs būtu ļoti patei­cīgi. Citādi mums nāksies sūtīt pēc naudas aizdevēja uz Peskāru, un tas paņems vairākas dienas.

Luka pameta skatienu uz brāli Pēteri. Mums ir nedaudz sudraba, rakstvedis piesardzīgi sacīja. Tas ir Baznīcas svētais īpašums.

- Mēs varam jums to pārdot, Luka nolēma. Taču pagaidīsim, līdz mēness būs pilns, pirms nogalināsim briesmoni. Es gribu redzēt pārvēršanos pats savām acīm. Kad ieraudzīsim, ka tas kļūst par pilnasinīgu vilku, mēs zināsim, ka tas ir briesmonis, par kuru jūs ziņojāt, un tad mēs to varēsim nobeigt vilka veidolā.

Vīrs pamāja ar galvu. Sudraba bultu izgatavosim jau tagad, lai būtu gajtavībā. Viņi abi ar brāli Pēteri iegāja iebraucamās vietas mājā, apspriežot godīgu cenu sudrabam, bet Luka pagriezās pret Izoldi un ievilka elpu. Viņš apzinājās, ka ir uztraucies kā tāds puišelis.

- Es vēlējos jūs lūgt… gribēju to pieminēt jau agrāk… Te ir tikai viena ēdamistaba… Patiesību sakot, vai jūs šovakar piebiedrosieties mums uz vakariņām? viņš jautāja.

Izolde izskatījās nedaudz pārsteigta. Es biju domā­jusi, ka mēs ar Išraku ēdīsim mūsu istabā.

- Jūs abas varētu ēst kopā ar mums pie lielā galda ēdamistabā, Luka sacīja. Tā atrodas tuvāk virtuvei, un ēdiens tikko no krāsns būs karstāks un svaigāks. Šajā ziņā nevarētu būt nekādi iebildumi.

Meitene paskatījās sānis, un vaigos viņai sakāpa pietvīkums. Es gribētu…

- Lūdzu, dariet tā, Luka teica. Es vēlētos jūsu padomu par… Viņš aprāvās, nespēdams neko izdomāt.

Izolde uzreiz pamanīja jaunekļa vilcināšanos. Par ko? viņa vaicāja. Meitenes acīs dejoja smiekli. Jūs esat izlēmis, ko darīt ar vilkati, un drīz saņemsiet norā­dījumus par nākamo uzdevumu. Kādēļ gan jums būtu vajadzīgas manas domas?

Jauneklis nožēlā pasmaidīja. Es nezinu. Nezinu, ko teikt. Vienkārši vēlējos jūsu sabiedrību. Mēs visi ceļojam kopā: jūs un es, brālis Pēteris un Išraka, un Freize, kurš ir zvērējis jums kalpot. Es tikai nodomāju, ka jūs varētu kopā ar mums pavakariņot.

Izolde pasmaidīja par jaunā vīrieša vaļsirdību. Būšu priecīga pavadīt šo vakaru kopā ar jums, viņa atklāti sacīja. Jaunā sieviete apzinājās, ka vēlas viņam pieskarties, uzlikt roku Lūkam uz pleca vai paspert soli tuvāk. Viņa nedomāja, ka tas, ko izjūt, ir kaisle; tas vai­rāk līdzinājās ilgām vienkārši atrasties viņa tuvumā, just viņa roku sev ap vidukli, viņa tumšmataino galvu blakus savējai, redzēt, kā smaida viņa gaišbrūnās acis.

Meitene zināja, ka ir muļķe ka ir grēks atrasties tuvu viņam, novicim, kurš gatavojas kļūt par garīdz­nieku, ka viņa pati jau atrodas tuvu to zvērestu lauša­nai, kurus bija devusi, kad iestājās abatijā. Viņa atkāpās. Mēs ar Išraku vakariņās ieradīsimies smaržīgas, Izolde it kā nejauši izmeta. Išraka piedabūja viesnīcnieku ienest mūsu istabā vannu. Ļaudis domā, ka mēs esam pilnīgi trakas, ka mazgājamies, kad vēl nav pienākusi Lielā Piektdiena diena, kad viņi visi reizi gadā vannojas, bet mēs palikām pie sava, ka no tā nesaslimsim.

Tad es jūs gaidīšu vakariņās, Luka sacīja. Tik tīras kā uz Lieldienām. Viņš nolēca no paaugstinājuma un pastiepa rokas, lai meitenei palīdzētu. Izolde ļāva viņam nocelt sevi lejā, un, kad jauneklis nolaida viņu uz zemes, viņš meiteni paturēja savās rokās mirkli ilgāk, nekā būtu bijis nepieciešams, lai pārliecinātos, ka viņa stāv stingri. Jauneklis juta, kā Izolde viegli atslīgst pret viņu, viņš nevarēja kļūdīties. Taču tad viņa atkāpās, un Luka bija pārliecināts, ka viņam ir izlicies. Jauneklis ne­varēja izskaidrot meitenes izturēšanos, un viņš nespēja iztēloties, ko Izolde domā. Turklāt Luku saistīja šķīstības zvērests viņš nedrīkstēja spert meitenei pretī ne soli. Tomēr Izolde vismaz bija solījusi ierasties uz vakariņām un teikusi, ka viņai patiktu vakariņot kopā ar Luku. Vis­maz par to Luka bija pārliecināts, kad viņa kopā ar Išraku pa tumšo ieeju devās iekšā iebraucamās vietas ēkā.

Luka kautri pavērās augšup, taču Freize šo mazo domu apmaiņu nebija ievērojis. Viņš bija aizrāvies, vēro­jot vilkati, tas griezās un griezās uz riņķi, kā to pirms apgulšanās dara suņi. Kad nezvērs apgūlās un vairs nekustējās, Freize skatītāju pulciņam paziņoja: Nu tad tā briesmonis ir aizgājis gulēt. Izrāde beigusies. Varat atnākt atkal rit.

- Un rīt mēs to skatīsimies par brīvu, kāds uz­stāja. Tas ir mūsu vilkatis, mēs to noķērām, un jums nav nekāda iemesla no mums ņemt par skatīšanos maksu.

- Bet es to baroju, Freize sacīja. Un mans kungs maksā par tā uzturēšanu. Viņš izpētīs šo radījumu un nogalinās to ar mūsu sudraba bultu. Tas šo briesmoni padara par mūsējo.

Kad Freize dzina skatītājus laukā no pagalma un aiz­vēra aiz tiem durvis, viņi kurnēja, ka par skatīšanos uz briesmoni ir jāmaksā. Luka iegāja mājā, bet viņa kalps devās uz virtuves aizmugures durvīm.

- Vai jums atrastos kas salds? viņš jautāja virējai kuplai, tumšmatainai sievietei, kura jau bija iepazinusi Freizes klajākos glaimus. Vismaz kaut kas uz pusi tik salds kā jūsu smaids?

- Nepļāpā niekus, viņa attrauca. Ko tu gribi?

- Šķēle svaigas maizes ar lielu karoti ievārījuma būtu tieši laikā, Freize sacīja. Vai arī dažas cukurotas plūmes.

- Plūmes ir domātas lēdijas vakariņām, virēja no­teikti sacīja. Bet varu tev iedot šķēli maizes.

- Vai divas, Freize ieminējās.

Sieviete pašūpoja galvu tēlotā nosodījumā, tomēr nogrieza divas biezas rudzu maizes šķēles, uztriepa uz tām pa karotei ievārījuma un salika tās ar virspusēm kopā. Te būs, un vairāk neprasi. Es pašlaik gatavoju vakariņas un nevaru reizē pie virtuves durvīm barot tevi. Mājā vēl nekad nav bijis tik daudz kungu vienlai­kus, turklāt vienu no tiem ir iecēlis pats Svētais tēvs! Man jau tā ir darba pilnas rokas ari bez tevis. Nerēgojies dienu un nakti pie durvīm!

- Jūs esat princese, Freize apgalvoja. Pārģērbu­sies princese. Es nebūtu pārsteigts, ja kādu dienu ieras­tos kāds princis un jūs nokamptu, lai aizvestu uz pili par princesi.

Virēja iepriecināta iesmējās un izstūma jauno vīrieti no virtuves, aizcirzdama aiz viņa durvis, bet Freize atkal uzkāpa uz skatu platformas un palūkojās lejup lāču bedrē, kur vilkatis izstiepies mierīgi gulēja.

- Paskat! Freize pašūpoja ar ievārījumu apsmērēto maizes šķēli. Paskat vai tev garšo maize ar ievārī­jumu? Man garšo.

Briesmonis pacēla galvu, piesardzīgi palūkojās uz Freizi un atšņieba lūpas klusā rūcienā. Freize nokoda ku­mosu no abām maizes šķēlēm, tad nolauza mazu gaba­liņu un pameta to dzīvniekam.

Nezvērs izvairījās no krītošās maizes, bet tad saoda tās smaržu un paliecās uz priekšu. Nu taču! Freize iedrošinoši nočukstēja. Ēd nost! Pamēģini! Tev tas varētu garšot.

Briesmonis piesardzīgi paostīja maizi un tad lavījās uz priekšu pretī ēdienam vispirms ar lielajām priekšķepām, likdams tās vienu aiz otras, un tad ar visu ķermeni. Tas apostīja un aplaizīja maizi, un tad ar vienu ātru, izsalkušu kustību to norija. Pēc tam nezvērs nosēdās kā sfinksa un palūkojās uz Freizi.

- Jauki, Freize iedrošinoši sacīja. Vai gribi vēl mazliet?

Dzīvnieks noskatījās, kā Freize nokoda mazu kumosu un ar baudu to apēda; tad viņš atkal nolauza gabaliņu un pasvieda to nezvēram. Šoreiz tas nevairījās, bet ar skatienu vērīgi sekoja sviediena lokam un uzreiz piegāja pie vietas arēnas vidū, kur nokrita maize, tuvodamies Freizem, kurš liecās pāri sienai.

Zvērs nevilcinādamies norija maizi un apsēdās uz pakaļkājām, skatīdamies Freizē un skaidri izrādīdams, ka grib vēl.

- Tā ir labi, Freize sacīja tajā pašā maigajā balsī. Tagad nāc drusku tuvāk. Pēdējo maizes gabalu viņš nometa ļoti tuvu vietai, kur atradās pats, bet vilkatis neuzdrīkstējās nākt tik tuvu. Tas tiecās pretī saldi smar­žojošajai maizei ar ievārījumu, tomēr rāvās atpakaļ no Freizes, lai gan tas čukstēja iedrošinošus vārdus.

- Ļoti labi, Freize klusām sacīja. Nešaubos, ka vēlāk tu nāksi vēl tuvāk, lai dabūtu savas vakariņas. Viņš nokāpa no paaugstinājuma un pamanīja, ka no iebraucamās vietas ēkas durvīm viņu bija vērojusi Išraka.

- Kādēļ jūs viņu tā barojat? meitene vaicāja.

Freize paraustīja plecus. Gribēju viņu, kā nākas,

apskatīt, puisis atteica. Es tikai gribēju redzēt, vai viņam garšo maize ar ievārījumu.

- Visi pārējie viņu ienist, Išraka atzina. Viņi plāno to pēc divām naktīm nonāvēt. Un tomēr jūs viņam dodat maizi ar ievārījumu.

- Nabaga briesmonis, Freize noteica. Šaubos, vai viņš gribēja kļūt par vilkati. Šī nelaime noteikti viņu vienkārši pārņēma savā varā. Un nu viņam tādēļ ir jāmirst. Tas neizklausās godīgi.

Jauno vīrieti atalgoja ašs smaids. Tas nav godīgi, Išraka piekrita. Un jums taisnība varbūt tāda vien­kārši ir viņa daba. Varbūt tas ir tikai kādas nezināmas sugas zvērs, kādus mēs neesam redzējuši. Kā laumu bērns, kura īstā vieta nav tur, kur viņš nejaušības pēc nokļuvis.

- Un mēs nedzīvojam pasaulē, kurai patīk atšķirī­gie, Freize piebilda.

- Tas gan tiesa, sacīja meitene, kura kopš dzimša­nas bija atšķīrusies no citiem ar savu tumsnējo ādu un tumšajām, ieslīpajām acīm.

- Nu tad… Freize sacīja, apslidinot roku ap Išrakas vidukli. Jūs esat meitene ar labu sirdi. Kā būtu ar skūp­stu?

Išraka stāvēja pavisam mierīga, nedz tiecoties pretim viņa maigajam tvērienam, nedz arī raujoties nost. Viņas nekustīgums mulsināja daudz vairāk, nekā mulsinātu palēkšanās un spiedziens. Meitene stāvēja kā statuja, un Freize joprojām atradās viņai blakus, gan neko vairs nepasākdams. Viņam drīzāk šķita, ka vajadzētu ņemt roku nost, tomēr vairs to nevarēja izdarīt.

- Būtu labāk, ja jūs laistu mani vaļā, Išraka ļoti klusā un mierīgā balsī ierunājās. Freize, es jūs brīdinu pietiekami skaidri. Laidiet mani vaļā, vai arī būs ļaunāk jums!

Freize mēģināja izspiest pašapzinīgu smiekliņu. Pārāk pašapzinīgs gan tas neiznāca. Ko tad jūs darīsiet? viņš jautāja. Iesitīsiet man? Es ar prieku saņemtu pļau­kas no tādas meičas kā jūs. Es izteikšu piedāvājumu: iecērtiet man pliķi un tad mani noskūpstiet!

- Es jūs nosviedīšu.zemē, Išraka klusu, bet noteikti sacīja. Tas būs sāpīgi, un jūs jutīsieties kā muļķis.

Jūtot izaicinājumu, Freizes skāviens uzreiz kļuva cie­šāks. Ak, daiļā jaunava, jums nevajadzētu draudēt ar to, ko nevarat izdarīt. Viņš norija siekalas un ar otru roku pieskārās meitenei zem zoda, lai pavērstu pret sevi viņas seju un to noskūpstītu.

Viss notika tik strauji, ka Freize pat neaptvēra, kā tas bija norisinājies. Vienā brīdī viņš bija aplicis roku Išrakai ap vidukli un liecās, lai meiteni noskūpstītu, bet nākamajā brīdī viņa jau šo roku bija likusi lietā, lai jauno vīrieti apgrieztu otrādi un sagrābtu, un Freize visā garumā tika nogāzts uz muguras uz dubļainā pagalma cietajiem bruģakmeņiem. Galva dunēja no kritiena, bet Išraka jau atradās pie nama vaļējām durvīm.

- Es nekad nedraudu ar to, ko nevaru izdarīt, viņa sacīja pat neaizelsusies. Un jums būtu labāk ņemt vērā: nekad man nepieskarieties bez manas piekrišanas.

Freize pieslējās sēdus, piecēlās kājās, notīrīja mēteli un bikses un pakratīja apdullušo galvu. Kad viņš atkal pacēla skatienu, Išraka bija pazudusi.

Virtuves zēns stiepa augšā pa kāpnēm spaiņus ar karstu ūdeni. Pie sieviešu istabas durvim viņu sagaidīja vai nu Išraka, vai Izolde, kura tad paņēma spaiņus un izlēja ūdeni vannā. To meitenes bija novietojušas pretī kamīnam, kas atradās viņu guļamistabā. Vanna bija milzīgs koka toveris puse vīna mucas -, un Išraka to bija izklājusi ar palagu un ielējusi tajā nedaudz smaržī­gas eļļas. Tad meitenes aizslēdza un aizbultēja durvis, izģērbās un iekāpa kūpošajā ūdenī. Izolde ar sūkli maigi apmazgāja Išrakas nobrāzto plecu un pieri, tad apgrieza viņu apkārt un atlieca draudzenes galvu, lai izmazgātu viņas melnos matus.

Kamīna uguns atspīdēja uz jauno meiteņu mitrās, vizošās ādas, un viņas klusām sarunājās, izbaudīdamas tvaikojošo, karsto ūdeni un mirgojošās uguns siltumu. Izolde izsukāja Išrakas biezos, tumšos matus, iezieda tos ar eļļām un tad sasprauda galvvidū. Vai tu izmaz­gāsi manējos? viņa palūdza un pagriezās tā, lai Išraka varētu ieziepēt viņas muguru un plecus un izmazgāt draudzenes samudžinātos zeltainos matus.

- Jūtos tā, it kā uz manas ādas būtu visi ceļa putekļi, Izolde atzina, paņemdama no trauka, kas atradās līdzās vannai, nedaudz sāls; tad viņa plaukstās sajauca sāli ar eļļu un iezieda roku ādu.

- Tev tiešām matos ir mazs mežiņš, Išraka secināja, vilkdama ārā no matiem sīkus zariņus un lapas.

- Ak, ņem tos laukā! Izolde iesaucās. Izķemmē tos ārā! Es gribu, lai mani mati ir pilnīgi tīri. Gribu tos šovakar nēsāt izlaistus.

- Lai tie cirtojas pār pleciem? Išraka vaicāja un pavilka kādu sprogu.

- Man šķiet, ka varu nēsāt matus, kā vēlos, Izolde sacīja, atmezdama galvu. Domāju, ka tā ir tikai mana darīšana, kā es tos sakārtoju.

- Ak, nu protams, Išraka draudzenei piekrita. Un skaidrs kā diena, ka izmeklētāju neinteresē, vai tavi mati ir sasprogoti un tīri, ua izlaisti pār pleciem vai sasprausti zem plīvura.

- Viņš ir devis zvērestu Baznīcai tāpat kā es, Izolde sacīja.

- Toreiz tev šie zvēresti tika uzspiesti, un tagad tie neko nenozīmē; tāpat, cik zinu, ir ar viņa zvērestiem, Išraka ar pārliecību atteica.

Izolde pagriezās un palūkojās uz draudzeni, pa kuras kailo muguru lejup slīdēja ziepju putas. Viņš ir devis zvērestu Baznīcai, meitene svārstīdamās atkārtoja.

- Izmeklētājs tika nodots Baznīcai, kad bija tikai bērns; viņš vēl nesaprata, ko sola. Bet nu viņš ir vīrietis un raugās tevī tā, it kā būtu brīvs vīrietis.

Izolde lēnām pietvīka no vietas, kur ādu skāra ūdenslīmenis, līdz pat mitrajai pierei. Viņš skatās uz mani?

- Tu zini, ka tā ir.

- Viņš skatās uz mani…

- Ar iekāri.

- Tu nedrīksti tā runāt, Izolde iebilda.

- Tā ir… Išraka nepiekāpās.

- Nevajag…

Luka bija izgājis ārā, pagalmā, lai pirms vakariņām uzmestu pēdējo skatienu vilkatim. Stāvot uz paaugstinā­juma ar muguru pret iebraucamās vietas ēku, jauneklis pēkšņi atskārta, ka pretējā logā redz meiteņu atspulgu, kuras vannojās. Viņš uzreiz saprata, ka būtu jānovēršas; pat vairāk nevilcinoties būtu jādodas iekšā mājā, nepa­metot vēlreiz skatienu augšup. Viņš zināja, ka šī aina divas skaistas, kailas meitenes, kuras kopā vannojas, būs iededzināta viņa prātā kā zīme un ka viņš nekad nespēs aizmirst šo skatu: Išraka brūnajos pirkstos virpina vienu Izoldes gaišo matu cirtu, ieberzē katrā sprogā ziedi, uzsprauž matus uz augšu un pēc tam maigi ar sūkli ieziepē draudzenes perlamutram līdzīgo muguru. Luka sastinga, nekādi nespēdams novērst acis, kaut ari zināja, ka ir nepiedodami atrasties tur, kur nevajadzētu, un izspiegot meitenes. Viņš apzinājās, ka jaunavas briesmīgi aizskar un, pat ļaunāk, pastrādā nepieļaujamu grēku. Visbeidzot, nolēcis no paaugstinājuma un iestrei­puļojis mājā, Luka atskārta, ka viņa jūtas pret Izoldi ir aizgājušas krietni tālāk par parastu patiku, cieņu un interesi. Jauneklis saprata, ka tvīkst alkās pēc viņas.

Vakariņās valdīja neizturami neveikla gaisotne. Mei­tenes nonāca lejā ļoti pacilātā garastāvoklī, mitrām matu pīnēm; tīrā veļa un drēbes ļāva justies svinīgi, it kā viņas būtu uzposušās viesībām. Viņas sagaidīja divi nomākti vīrieši. Brālis Pēteris vispār neatzina vakariņošanu visiem četriem kopā, bet Luka nespēja domāt ne par ko citu kā vien par meitenēm slepšus uzmesto skatienu, kad viņas gozējās kamīna gaismā izlaistiem matiem kā nāras.

Jauneklis izgrūda aizžņaugtu sveicienu Izoldei un klusēdams palocījās Išrakai, tad metās virsū Freizem, kas parādījās durvīs, nesdams elu un vīnu. Glāzes! Dāmām vajag glāzes.

- Tās atrodas uz galda tas taču katram muļķim redzams, Freize bezkaislīgi atteica. Viņš neskatījās uz Išraku, bet berzēja plecu, it kā justu sāpīgu sasitumu.

Išraka bez mazākās apmulsuma ēnas viņam uzsmai­dīja. Vai esat savainojies, Freize? viņa laipni apvai­cājās.

Skatiens, ko Freize viņai uzmeta, jebkurā citā meitenē būtu izraisījis sirdsapziņas pārmetumus. Man iespēra ēzelis, viņš sacīja. Tas ir spītīgs un stulbs ēzelis. Tas nezina, kas tam būtu labāk.

- Tad jau labāk lieciet to ēzeli mierā, Išraka deva padomu.

- Es tā ari darīšu, Freize novilka. Freizem neviens neatkārto divreiz. īpaši, ja tiek pielietota vardarbība.

- Jūs tikāt brīdināts, meitene stingri sacīja.

- Es nodomāju, ka varbūt tas tikai kautrējas, jau­nais vīrietis turpināja. Tas stulbais ēzelis! Nodomāju, ka sākumā tas pretosies. Es jau nebūtu pārsteigts par pēkšņu, nelielu, biklu kodienu kā rājienu un iedrošinā­jumu vienlaikus, taču negaidīju, ka tas spārdīsies kā tāds sasodīts mūlis.

- Nu, tagad jūs to zināt, Išraka mierīgi atteica.

Freize palocījās kā īsts aizskartas cieņas iemieso­jums. Tagad zinu gan, viņš piekrita.

- Ko tas viss nozīmē? negaidot ierunājās Izolde.

- Jums vajadzētu vaicāt lēdijai, Freize atteica, īpaši uzsvērdams pēdējo vārdu.

Izolde pacēla uzaci, bet Išraka vienkārši novērsa acis. Tas nozīmēja klusēšanu, un abas vairs nepārmija ne vārda.

- Vai mums visu nakti būs jāgaida uz vakariņām? Luka noprasīja un pēkšņi nodomāja, ka ir runājis pārāk skaļi un vispār izklausījies kā tāds izlaists knēvelis. Es gribēju jautāt: vai vakariņas ir gatavas, Freize?

- Tūlīt atnesīs, mans kungs, Freize aizskarts sacīja un devās uz kāpņu augšgalu, kur, vienkārši uzbrēcot virējai, norīkoja, lai tiek pasniegtas vakariņas.

Vakariņu laikā lielākoties runāja abas meitenes, ap­spriežot ganupuiku, viņa māti un mazās saimniecības skaistumu. Brālis Pēteris neko daudz neteica, tikai noso­doši klusēja, bet Luka centās izmest ikdienišķas un bez­rūpīgas piezīmes, tomēr visu laiku pieķēra sevi domā­jam par Izoldes slapjo matu tumšo zeltu un viņas mitrās ādas silto mirdzumu.

- Piedodiet man, viņš pēkšņi ierunājās. Šovakar esmu visai izklaidīgs.

- Vai kas noticis? Izolde gribēja zināt, un brālis Pēteris veltīja Lūkam ciešu, ilgu, gausu skatienu.

- Nē. Es redzēju sapni tas ari viss. Un manā prātā tas atstāja ainas. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad nevar pār­stāt par kaut ko domāt.

- Kas tas bija par sapni? Išraka vaicāja.

Luka uzreiz notvīka. Lāgā nevaru atcerēties. Es redzu tikai ainas.

- Kādas?

- Ari nevaru atcerēties, Luka sastostījās un pameta skatienu uz Izoldi. Jūs nodomāsiet, ka esmu muļķis.

Meitene pieklājīgi pasmaidīja un pašūpoja galvu.

- Cukurotas plūmes, Freize pavēstīja, negaidot tās pienesdams pie galda. Virtuvē ap tām notiek liela jezga, un ikviens ciema bērns pie sētas durvīm gaida katru plūmi, ko neapēdīsiet._

- Baidos, ka sagādājam šejieniešiem lielas raizes, Izolde piebilda.

- Parasti sabiedrība, kurā ir lēdijas, dodas uz kādu lielāku pilsētu, brālis Pēteris norādīja. Tāpēc jums būtu jāceļo kopā ar lielāku ceļinieku grupu, kuru vidū jau ir sievietes.

- Tiklīdz tādu grupu satiksim, mēs tai pievienosi­mies, Izolde apsolīja. Saprotu, ka mēs izmantojam jūsu laipnību, ceļodamas kopā ar jums.

- Un kā tiksiet galā ar naudas lietām? brālis Pēte­ris nelaipni jautāja.

- Man ir dažas dārglietas, ko varu pārdot, Izolde atteica.

- Un dāmām ir zirgi, no durvju puses bez uzaicinā­juma ierunājās Freize. Četri labi zirgi, ko notirgot, kad vien rodas vajadzība.

- Tie gan īsti nepieder viņām, brālis Pēteris iebilda.

- Nu, esmu drošs, ka jūs tos nenozagāt laupītājiem, un mazais lords jau nu nekad nezagtu, un es i nepieska­ras zagtiem zirgiem, tā ka tiem ir jābūt lēdiju īpašumam un viņas var tos pārdot, Freize drosmīgi sacīja.

Abas meitenes iesmējās. Tas ir jauki no tavas puses, Izolde sacīja. Tomēr varbūt mums būtu jāda­lās tajos ar jums.

- Brālis Pēteris nevar pieņemt zagtu mantu, Freize nepiekāpās. Un viņš nevar ņemt maksu ari par vilkača rādīšanu, jo tas ir pret viņa sirdsapziņu.

- Ak, Dieva dēļ! Pēteris nepacietīgi izsaucās, un Luka pacēla galvu, it kā nu tikai ieklausītos sarunā.

- Freize, tu vari paturēt naudu, ko esi dabūjis par vilkača rādīšanu, bet vairs no cilvēkiem neprasi. Tas tikai izraisīs ciemā nelāgu noskaņojumu, bet mums jāpanāk ļaužu piekrišana un labvēlība izmeklēšanai. Un, pro­tams, dāmām jāņem zirgi.

- Tad mēs esam krietni nodrošinātas, Izolde sacīja, uzsmaidījusi brālim Pēterim un uzmetusi siltu skatienu Lūkam. Un es jums visiem pateicos.

- Paldies jums, Freize, Išraka klusām bilda. Zirgi taču atnāca uz jūsu svilpienu un jums sekoja.

Freize paberzēja plecu, it kā ciestu skaudras sāpes, aizgrieza galvu un neteica neko.

Visi devās gulēt agri. Iebraucamajā vietā bija tikai da­žas sveces, un meitenes vienu paņēma, lai varētu sapos­ties gulētiešanai. Kad viņas bija sabikstījušas uguni guļam­istabas kamīnā un nopūtušas sveci, Išraka atvēra slēģus un palūkojās lejup uz lāču bedri, kas atradās zem loga.

Gandrīz pilnā dzeltenā mēness siltajā gaismā viņa varēja saskatīt Freizes apveidu, kurš sēdēja uz lāču bed­res sienas, šūpodams kājas virs arēnas. Rokā puisis turēja riekšavu kaulu, kuri bija palikuši pāri no vakariņām.

- Nu nāc! meitene dzirdēja viņu nočukstam. Tev taču garšo kauli! Tev tie noteikti iet pie sirds pat labāk nekā maize un ievārījums. Es tev pietaupīju ari mazliet taukuma tas joprojām ir silts un kraukšķīgs. Nāc nu!

Zvērs kā ēna līda pretī Freizem un apstājās arēnas vidū, apsēzdamies jauneklim pretim uz pakaļkājām kā suns. Mēnesgaismā tā krūtis vīdēja bālas, krēpes bija atmestas atpakaļ. Zvērs gaidīja, skatienu piekalis Frei­zem. Tas vēroja kaulus puiša rokā, tomēr neuzdrošinājās nākt vēl tuvāk.

Freize nometa vienu kaulu tieši sev zem kājām, tad pameta otru mazliet tālāk, vēl vienu tālāk par iepriek­šējo un sēdēja kā pārakmeņojies, kamēr briesmonis liecās pēc tālākā kaula. Išraka izdzirdēja, kā tas laizās un kā nokraukšķ kauls, briesmonim ēdot. Tas uz mir­kli apstājās, aplaizījās un ilgpilni paskatījās uz nākamo kaulu, kas atradās uz lāču bedres mālainās zemes.

Nespēdams pretoties smaržai, nezvērs panācās tuvāk un satvēra otru kaulu. Nu re, Freize mierinoši ierunā­jās. Nav noticis nekas ļauns, un tu esi dabūjis vakari­ņas. Un kā būtu ar šo pēdējo?

Pēdējais atradās gandrīz zem Freizes kailajām kājām, kas šūpojās virs arēnas. Nāc nu, Freize mudināja nezvēru viņam uzticēties. Nu nāc taču! Ko teiksi? Ko?

Briesmonis aizlīda atlikušās pāris pēdas līdz pēdē­jam kaulam, notiesāja to un atkāpās, bet tikai nedaudz. Tas paraudzījās uz Freizi, un vīrietis bez baiļu lūkojās tam pretī. Ko teiksi? Freize no jauna noprasīja. Tev garšo jēra karbonāde? Kā ir, mazo nezvēr?

- Labs, zvērs pateica gaišā, smalkā bērna balstiņā. Labs.

Išraka gaidīja, ka Freize vienā stiepienā būs prom no arēnas sienas un skriešus iemetīsies iebraucamās vietas namā ar pārsteidzošo ziņu, ka nezvērs ir ierunājies, bet, viņai par pārsteigumu, jauneklis pat nepakustējās. Mei­tene aizspieda ar roku muti, lai apslāpētu pārsteiguma elsas. Freize uz lāču bedres sienas sēdēja kā sastindzis. Viņš nedz pakustējās, nedz ierunājās, un uz mirkli Išraka nodomāja, ka jaunais vīrietis nemaz nav dzirdē­jis nezvēru runājam vai arī viņa pati ir pārklausījusies vai kaut kādā ziņā maldījusies. Freize joprojām sēdēja, kur sēdējis, atgādinot statuju, un briesmonis, vērodams jauno vīrieti, tupēja kā zvēra statuja. Mēnesgaismā ilgi valdīja klusums.

Labs, ko? Freize ierunājās. Viņa balss bija tikpat klusa un rāma kā iepriekš. Tu esi labs zvērs. Rīt dabūsi vēl. Un varbūt nedaudz maizes un siera brokastīs. Redzē­sim, ko varēšu tev sadabūt. Arlabunakti, nezvēr, vai arī kā man tevi saukt? Uz kādu vārdu tu atsaucies, mazo briesmoni?

Jaunais vīrietis gaidīja, tomēr nezvērs neatbildēja. Tu drīksti mani saukt par Freizi, vīrietis laipni sacīja dzīvniekam. Un varbūt es varu būt tavs draugs.

Freize pārmeta kājas sienas drošajā pusē un nolēca zemē. Zvērs nostājās uz visām četrām un mirkli ieklau­sījās, tad piegāja pie tālākās sienas pārkares, trīs reizes apgriezās apkārt kā suns un saritinājās uz gulēšanu.

Išraka pavērās augšup uz mēnesi. Rīt tas būs pilns, un cieminieki domā, ka briesmonis augs un pieņemsies spēkā. Ko tad iesāks šis radījums?

Nākamajā rītā no ciema ieradās pārstāvji, kuri ar cieņu, tomēr stingri pateica, ka nevēlas, lai izmeklēšana vilcinās ar tiesas spriešanu vilkatim. Viņi neredzēja jēgu tanī, ka izmeklētājs runā ar ļaudīm un visu pieraksta. Šonakt, mēnesim lecot, viss ciems gribēja atnākt uz iebraucamo vietu, lai redzētu pārmaiņas vilkatī un to nobeigtu.

Luka kopā ar Izoldi un Išraku cieminiekus sagaidīja pagalmā, bet Freize stallī, kur neviens viņu nevarēja redzēt. Tur viņš, vērīgi klausīdamies, sukāja zirgus. Brā­lis Pēteris augšstāvā pabeidza ziņojumu.

No ciema ieradās trīs vīri: ganupuikas tēvs Ralfs Fērlijs, Viljams Millers, ciema vecākais, un viņa brālis. Viņi bija apņēmušies ieraudzīt vilkati vilka izskatā, nogalināt to un pielikt izmeklēšanai punktu. Vīrieši sacīja, ka tieši šinī brīdī kalējs ciema smēdē dārdina, gatavodams sud­raba bultu.

Mēs arī gatavojam tam kapu, Viljams Millers pateica. Tas bija tukls, sarkansejains vīrs, gadus četrdes­mit vecs, tikpat uzpūtīgs un pašpārliecināts kā jebkurš nozīmīgs vīrs mazā ciemā. No uzticamiem avotiem man ir darīts zināms, ka vilkatis jāapglabā, ievērojot noteiktus drošības pasākumus, lai tas atkal nepieceltos.

Tāpēc, lai mēs varētu būt droši, ka mirušais nezvērs savā kapā gulēs un negrozīsies, esmu vīriem devis norādīju­mus izrakt bedri krustcelēs ārpus ciema. Mēs izdursim cauri zvēra sirdij mietu un apraksim to. Piebāzīsim kapu ar "vilku nāvi". Viena no ciema sievām, krietna sieviete, jau gadiem ilgi audzē šo zāli. Vīrs pamāja Lūkam, kā gribēdams viņu pārliecināt. Sudraba bulta un miets cauri nezvēra sirdij. Kaps ar "vilku nāvi". Tā tas ir jādara.

- Es domāju, ka tā dara ar dzīvajiem miroņiem. Luka aizkaitināti noteica. Man likās, ka krustcelēs ap­glabā dzīvos miroņus.

- Nav prātīgi neievērot piesardzību, Millera kungs sacīja, acīmredzami pārliecināts par savu taisnību. Nav prātīgi nerīkoties tā, kā ir pareizi, tagad, kad beidzot esam to notvēruši un varam bez steigas nogalināt. Do­māju, ka mēs to varētu nonāvēt pusnaktī ar mūsu sud­raba bultu un varbūt varētu sarīkot tādu kā nelielu pasā­kumu. Es pats ari tur būšu. Domāju, ka varētu pasniegt sudraba bultu strēlniekam un varbūt noturēt mazu runu.

- Tā nav suņu uzridīšana lācim, Luka iebilda. Šī ir nopietna izmeklēšana, un Viņa Svētība mani ir iecēlis par izmeklētāju. Mēs nevaram pieļaut, ka šeit sapulcējas viss ciems, ka nāves spriedums jau tiek parakstīts, pirms esmu sagatavojis ziņojumu, un blēži pārdod sēdvietas par peniju gabalā.

- Bija tikai viens blēdis, kas tā darīja, Millera kungs cienīgi norādīja. Troksnis, ko sacēla Freize, apkopdams zirgus un svilpodams caur zobiem, pēkšņi kļuva ska­ļāks. Tomēr visam ciemam ir jāredz briesmonis un tā nāve. Varbūt jūs, ieradies no Romas, to nesaprotat, bet mēs te esam pārlieku ilgi dzīvojuši bailēs. Mūsu kopiena ir maza, un mēs gribam zināt, ka nu esam drošībā. Mums jāpārliecinās, ka vilkatis ir beigts un mēs atkal varam mierīgi gulēt.

- Izlūdzos jūsu piedošanu, ser, bet mani moka ap­ziņa, ka manu pirmo dēlu aiznesa briesmonis. Es gri­bētu redzēt, kā tam pienāk gals. Es priecātos, ja varētu pateikt sievai, ka nezvērs ir_miris, Ralfs Fērlijs, ganuzēna tēvs, neaicināts vērsās pie Lūkas. Ja Sāra zinātu, ka briesmonis ir pagalam, viņai būtu mierīga sirds par mūsu dēlu Tomasu, kurš tad varētu bez baiļu vest aitas uz ganībām. Viņa no jauna varētu naktis gulēt. Septiņus gadus mana sieva trūkstas augšā no murgiem, un es vē­los, lai viņa iegūtu mieru. Ja vilkatis būtu miris, varbūt Sāra sev piedotu.

- Varat atnākt pusnakti, Luka izlēma. Ja nu tas pārvērtīsies par vilku, tad tieši tajā brīdī. Un, ja mēs redzēsim pārvērtību, es spriedīšu, vai tas ir kļuvis par vilku. To izlemšu vienīgi es, un tikai es spriedīšu par soda izpildi.

- Vai drīkstu dot padomu? ar cerību balsī ierunājās Millera kungs. Kā vīrs, kam ir liela pieredze un stāvok­lis kopienā. Vai man ieteikt jums, kā rīkoties, un palīdzēt nonākt pie lēmuma?

- Nē, Luka noskaldīja. Tā nebūs lieta, kur ciems vēršas pret aizdomās turamo un nogalina to aiz bailēm un niknuma. Te tiks izvērtēti visi pierādījumi un spriesta taisna tiesa. Es esmu izmeklētājs, un es izlemšu.

- Bet kurš raidīs bultu? Millera kungs gribēja zināt. Mums ir vecs loks, ko savos bēniņos atrada Luisas kundze, un mēs esam par jaunu tam uzvilkuši stiegru, taču ciemā nav neviena, kurš būtu mācījies šaut ar loku.

Kad mūs iesauc karā, mēs tur dodamies kā kājnieki ar nažiem. Šajā ciemā jau desmit gadus nav bijis neviena loka šāvēja.

Uz neilgu bridi iestājās klusums. Vīrieši apdomāja šo šķērsli. Tad ierunājās Išraka: Es protu šaut ar loku.

Luka vilcinājās. Tas ir smags ierocis, viņš sacīja un paliecās pretī meitenei. To uzvilkt ir ļoti grūti, jauneklis turpināja. Tas nav līdzīgs dāmu lokam. Var­būt jūs esat apmācīta šaušanā ar dāmu loku, taču es šau­bos, vai jūs spētu uzvilkt šaujamo loku. Tas nepavisam nelīdzinās šaušanai mērijā.

Virs staļļa durvīm parādījās Freizes galva, tomēr viņš neko neteica.

Išraka par atbildi Lūkam pretī izstiepa kreiso roku. Uz vidējā pirksta locītavas bija ciets sarepējums, raksturīga strēlnieka pazīme, kas iezīmēja pirkstu kā tetovējums. Tā bija veca tulzna, sacietējusi no bultas slīdēšanas pāri rādītājpirkstam. Tikai tādam, kurš raidījis bultu pēc bul­tas, uz rokas varēja būt šāda zīme.

- Es protu šaut, meitene atteica. Ar šaujamo loku. Nevis ar dāmu loku.

- Kur jūs to iemācījāties? Luka jautāja, izvilkdams plaukstu no viņas siltajiem pirkstiem. Un kādēļ visu laiku vingrināties?

- Izoldes tēvs gribēja, lai es apgūstu savas tautas sie­viešu prasmes, kaut ari tiku audzināta tālu no viņām, Išraka paskaidroja. Mēs esam karotājas sievietes prot cīnīties tikpat labi kā vīrieši. Mūsu ļaudis ir izturīgi; viņi dzīvo tuksnesī un visu laiku pārceļas no vienas vietas uz citu. Mēs varam visu dienu jāt. Protam atrast ūdeni pēc smaržas, nākt uz pēdām medījumam, kad mainās vējš.

Mūs baro medības, medības ar piekūnu un loka šaušana. Jums ir jāsaprot: ja es saku, ka protu šaut, tad protu.

- Ja viņa teica, ka prot, tad, visticamāk, tā tas arī ir, Freize piebilda no staļļa. Kas attiecas uz mani, varu apliecināt, ka viņa prot cīnīties kā barbars. Tikpat labi viņa varētu būt pieredzējusi loka šāvēja. Lēdija jau nu viņa nav nekādā ziņā.

Staļļa durvīs pavīdēja Freizes aizvainotā seja. Luka uzmeta viņam skatienu un tad pievērsās Išrakai. Ja jūs to protat, tad es jūs iecelšu par soda izpildītāju un iedošu sudraba bultu. Man šī prasme nepiemīt klos­teri pēc tās nebija vajadzības. Un es saprotu, ka šeit nav neviena cita, kas to varētu uzņemties.

Meitene pamāja ar galvu. Es varētu trāpīt briesmo­nim lai gan tas ir tikai mazs zvērēns no arēnas sienas uz vietu, kur tas tup pie tālākās malas.

- Esat pārliecināta?

Išraka rāmā pārliecībā apliecināja: Katrā ziņā.

Luka pagriezās pret ciema vecāko un abiem pārē­jiem vīriem. Es novērošu briesmoni visu dienu un ari tad, kad lēks mēness, viņš sacīja. Ja redzēšu, kā tas pārvēršas pilnasinīgā vilkā, es jums došu ziņu. Jebkurā gadījumā jūs varat atnākt pusnaktī. Ja nospriedīšu, ka tas ir vilks gan ķermenī, gan pēc savas dabas, šī jaunā sieviete veiks soda izpildītājas uzdevumu. Jūs atgādāsiet sudraba bultu, un mēs nezvēru pusnaktī nogalināsim, un tad jūs to varēsiet aprakt, kā uzskatīsiet par vaja­dzīgu.

- Norunāts, ciema vecākais sacīja. Viņš jau pagrie­zās, lai dotos prom, taču tad spēji apstājās. Bet kas notiks, ja tas nepārvērtīsies? Ja tas nekļūs par vilku?

Ja nu tas paliks tāds, kāds bijis, plēsigs, bet mazs un mežonīgs?

- Tad mums vajadzēs izlemt, kas tas ir par nezvēru un ko ar to iesākt, Luka atteica. Ja tas ir savvaļas zvērs, nevainīgs dzīvnieks, kam Dievs nolicis dzīvot brī­vībā, tad es varbūt pavēlēšu, lai to palaiž savvaļā.

- Mums vajadzētu to pārbaudīt ar spīdzināšanu, kāds ieteicās.

- Es to pārbaudīšu ar Vārdu, Luka sacīja. Tā ir mana izmeklēšana, ko esmu iecelts veikt. Es uzklausīšu liecības, pētīšu Svētos rakstus un izlemšu, kas tas ir. Tur­klāt es ari pats vēlos uzzināt, kas tas ir par zvēru. Taču jūs varat būt pārliecināti es jūs nepametīšu ar vilkati durvju priekšā. Tiks spriesta taisna tiesa; jūsu bērni būs drošībā.

Išraka uzmeta acis stallim, gaidīdama, kad Freize pateiks, ka tas ir runājošs zvērs, taču skatiens, ko puisis veltīja viņai no staļļa durvīm, piederēja mēmākajam no kalpiem, kurš neko nezina un nekad nerunā to, ko viņam nepieklātos teikt.

Pusdienlaikā pēc dienu ilga ceļojuma no ietekmīgās Peskāras pilsētas ieradās apgabala bīskaps četru pries­teru, piecu zinību vīru un dažu kalpu pavadībā.

Luka viņus sagaidīja iebraucamās vietas durvīs un apsveica ar tādu laipnību, kādu vien spēja izrādīt. Viņš nevarēja nejust, ka pilntiesīgais bīskaps, tērpies viscaur purpurā un jādams uz balta mūļa, jaunekli visnotaļ pārspēj. Luka nevarēja nejust, ka aptuveni piecdesmit gadus vecais vīrs, kuram līdzi bija deviņi padomdevēji un kalpi, kas šķita viņam kalpojam mūžīgi, jauno vīrieti padara neievērojamāku.

Freize centās uzmundrināt virēju, skaidrojot, ka līdz pusnaktij tādā vai citādā veidā viss būs cauri un viņai vajadzēs sarūpēt tikai vienas krietnas vakariņas šai vien­reizīgajai dižo vīru sabiedrībai.

- Manā namā nekad nav bijis tik daudz kungu vien­laikus, virēja raizējās. Man būs jāsūta pēc cāļiem, un Jonasam nāksies man atdot cūku, ko viņš izgājušo nedēļu nokāva.

- Es pasniegšu vakariņas un arīdzan palīdzēšu jums virtuvē, Freize viņai apsolīja. Aiznesīšu ēdienus un nolikšu tos kungiem priekšā. Paziņošu katru ēdienu un likšu tiem skanēt lieliski.

- Tas Kungs zina, ka tu nedari neko citu kā vien ēd un čiep ēdienu, lai iedotu tam dzīvniekam pagalmā. Tas sagādā man vairāk klapatu, atrazdamies tur, nekā tad, kad dzīvoja mežā.

- Jūs domājat, ka mums tas būtu jālaiž vaļā? Freize ķircinoši pavaicāja.

Sieviete pārmeta krustu. Lai visi svētie mums stāv klāt, nē taču! Tas aiznesa nabaga Fērlijas kundzes bērnu, un viņa tā arī nav pārstājusi par dēlu sērot. Un pagājušo nedēļu tika aizstiepts jērs un nedēļu pirms tam vista, tieši no pagalma. Nē, jo drīzāk tas būs beigts, jo labāk. Un tavs kungs darītu prātīgi, ja pavēlētu to nogalināt, citādi te ies vaļā nemieri. To tu viņam vari nodot no manis. Ciemā atgriežas vīri, gani no augstieņu fermām, un viņi neuzņems sirsnīgi svešinieku, kurš ierodas šeit un apgalvo, ka mūsu vilkatis būtu jāsaudzē. Tavam kungam būtu jāzina, ka te ir iespējams tikai viens iznā­kums nezvēram jāmirst.

- Vai drīkstu paņemt to šķiņķa kaulu nezvēram? Freize lūdza.

- Vai tad no tā mēs negatavosim zupu bīskapa vaka­riņām?

- Uz kaula nekā nav, Freize uzstāja. Atdodiet to man briesmoņa vakariņām. Jūs jau tāpat dabūsiet citu kaulu, kad Jonass sadalīs cūku.

- Nu ņem, ņem, virēja nepacietīgi attrauca. Un liec mani mierā, lai varu turpināt darbu.

- Atnākšu palīgā, tiklīdz būšu pabarojis nezvēru, Freize viņai apsolīja.

Virēja viņu izdzina pa virtuves durvīm pagalmā, un Freize uzkāpa uz paaugstinājuma un palūkojās pāri arēnas sienai. Zvērs gulēja, taču, ieraudzījis Freizi, tas pacēla galvu un noraudzījās viņā.

Freize, atspiežoties ar rokām, uzlēca uz sienas, pār­meta tai pāri garās kājas un, ērti iekārtojies, sēdēja, šūpodams kājas virs lāču bedres. Nu tad tā, viņš maigi sacīja. Labu ritu, zvērs! Ceru, ka šorīt jūties labi.

Briesmonis panācās nedaudz tuvāk, līdz pašam bed­res vidum, un palūkojās augšup uz Freizi. Jaunais vīrie­tis paliecās iekšā bedrē, ar vienu roku cieši turoties pie sienas; viņš ieliecās tik dziļi, ka šķiņķa kauls šūpojās tieši viņam zem kājām. Nāc, viņš piesardzīgi aici­nāja. Nāc un paņem šo! Tev nav ne jausmas, ar kādām pūlēm es to sadabūju, bet es redzēju, kā vakar no tā tika atgriezts šķiņķis, un to nolūkoju tev.

Zvērs nedaudz pagrieza galvu uz vienu pusi un tad uz otru, it kā cenzdamies saprast šo vārdu virkni. Bija skaidrs, ka viņš uztvēra balss maigo skanējumu, jo tie­cās augšup, kur uz lāču bedres sienas vidēja Freizes apveids. Nāc nu, Freize drošināja. Tas ir labs.

Zvērs tuvojās uz visām četrām piesardzīgi kā kaķis. Tas pienāca pie arēnas sienas un apsēdās tieši zem Frei­zes kājām. Jaunais vīrietis pastiepās lejup tam pretim, un briesmonis lēnām iztaisnojās, uzlika priekšķepas uz arēnas sienas un pasniedzās augšup. Stāvot tas bija var­būt vairāk nekā četras pēdas garš. Freize cīnījās ar kārdi­nājumu pakāpties nostāk, iedomādamies, ka briesmonis varētu sajust viņa bailes; tomēr jauno vīrieti māca ari ziņkārība pārbaudīt, vai viņš dzīvnieku varētu barot no rokas, pārliecināties, vai viņš varētu pārmest tiltu pāri grāvim, kas šķīra šo nezvēru un cilvēku. Un, kā vienmēr, Freizi mudināja ari viņa paša mīlestība pret mēmajiem, viegli ievainojamajiem, sāpinātajiem. Freize pasniedzās vēl nedaudz zemāk, un briesmonis, pastiepis uz augšu pinkaino galvu, uzmanīgi satvēra mutē šķiņķa kaulu, it kā viņu visu dzīvi būtu barojusi mīloša roka.

Mirklī, kad zvērs satvēra gaļu savos spēcīgajos žok­ļos, tas atlēca no Freizes, nometās uz visām četrām un aizmuka uz lāču bedres tālāko malu. Freize iztaisnojās un sastapa Išrakas tumšās acis, kas lūkojās viņā.

- Kādēļ gan to barot, ja es šonakt to nošaušu? mei­tene klusām jautāja. Kāpēc būt laipnam pret to, ja tas nav nekas cits kā vien nāvei nolemts briesmonis, kuru gaida bulta?

- Varbūt jums to nenāksies šonakt darīt, Freize atteica. Varbūt mazais lords atklās, ka tas ir tikai zvērs, kādu mēs nepazīstam, vai arī nabaga radība, kas noklī­dusi gadatirgū. Iespējams, viņš nolems, ka tā ir dīvai­nība, tomēr ne sātana radījums. Varbūt viņš pateiks, ka tas ir laumu bērns, ko mūsu vidū atstājuši sveši ļaudis. Skaidrs, ka tas vairāk izskatās pēc pērtiķa nekā pēc vilka. Kas tas ir par nezvēru? Vai jūs visos savos ceļojumos un studijās esat redzējusi tādu zvēru?

Išraka šķita šaubāmies. Nē, nekad. Bīskaps tagad runā ar jūsu kungu. Viņi pārlūko dažādas grāmatas un papīrus, lai izspriestu, kas būtu jādara: kā nezvērs būtu jāpārbauda un jāizmeklē, kā tas būtu jānogalina un jāap­glabā. Bīskaps ir atvedis līdzi dažādus mācītus vīrus, un tie teic, ka zina, kas darāms. Viņa apklusa. Ja bries­monis prot runāt kā kristietis, tas visu groza. Tas būtu jāizstāsta jūsu kungam Lūkam Vero.

Freizes skatiens pat nenodrebēja. Kas jums liek domāt, ka tas varētu runāt? viņš sacīja.

Išraka viņu uzlūkoja bez koķetērijas. Jūs neesat vie­nīgais, kurš par to ir ieinteresējies, meitene atteica.

Luka visu dienu pavadīja apspriedē ar bīskapu, viņa priesteriem un mācītajiem vīriem. Ēdamgalds bija no­klāts ar dokumentiem, kuros bija pierakstīti spriedumi pret vilkačiem un stāsti par vilkiem kopš senseniem lai­kiem: izraksti no grieķu filozofu ziņojumiem, kas tulkoti arābu valodā un tad atpakaļ latīņu valodā. Tā ka Dievs vien zina, ko viņi sākumā teikuši, Luka atzinās brālim

Pēterim. Mums jāizvērtē ducis aizspriedumu; par katru ziņojumu pusducim mācītu vīru ir katram savs viedoklis.

- Mūsu izmeklēšanas gaitai jābūt skaidri noteiktai, brālis Pēteris noraizējies sacīja. Nepietiek, ka mums ir simtiem gadu vecas liecības par to, ko redzējuši visi, kam nav slinkums. Mums jāizpēta šeit notikušais, un jums ir jānoskaidro patiesība. Mums nav vajadzīgas sensenas baumas; mēs gribam pierādījumus un tad taisnu tiesu.

Viņi novāca galdu pusdienu maltītei, un bīskaps noskaitīja garu galda lūgšanu. Išrakai un Izoldei bija liegts piedalīties vīru apspriedēs, un meitenes ēda vaka­riņas savā istabā, raudzīdamās laukā pāri pagalmam. Viņas skatījās, kā Freize sēž uz lāču bedres malas, uz ceļ­gala līdzsvarodams koka paplāti un dalīdamies ēdienā ar nezvēru, kas tupēja lejā, laiku pa laikam jaunajam vīrie­tim uzmezdams skatienu un uzmanīdams ēdiena atlie­kas. Briesmonis izskatījās tik uzticams un pacietīgs kā suns, tomēr kaut kādā ziņā nelīdzinājās sunim iemie­soja zināmu neatkarību.

- Tas noteikti ir pērtiķis, Izolde sacīja. Esmu redzējusi bildi vienā grāmatā, kas tēvam bija mājās.

- Vai tie prot runāt? Išraka jautāja. Pērtiķi vai tie prot runāt?

- Izskatījās, ka tas varētu runāt tam bija lūpas un zobi kā mums, un acis, kas raudzījās tā, it kā viņam būtu domas un viņš gribētu tās izteikt.

- Nedomāju, ka šis nezvērs ir pērtiķis, Išraka pie­sardzīgi sacīja. Man šķiet, ka tas prot runāt.

- Kā papagailis? Izolde vaicāja.

Abas noskatījās, kā Freize noliecas lejup un bries­monis pastiepjas pretim. Meitenes raudzījās, kā Freize briesmonim padod maizes garozu un ābolu un zvērs ēdamo satver ar ķepu, nevis ar muti paņem ar ķepu, apsēžas uz pakaļkājām un noēd, turēdams barību pie mutes kā liela vāvere.

- Nē, kā papagailis ne, Išraka atteica. Es domāju, ka tas prot runāt kā kristietis. Mēs nedrīkstam to noga­lināt. Nedrīkstam stāvēt un noskatīties, kā to nogalina, pirms uzzinām, kas tas ir. Ir skaidrs, ka tas nav vilks, bet kas tad?

- Tas nav jāizlemj mums.

- Ir gan, Išraka sacīja. Ne tādēļ, ka mēs būtu kristietes, jo es tāda neesmu. Ne tādēļ, ka mēs būtu vīrieši, jo mēs tie neesam. Tas jādara tāpēc, ka mēs līdzināmies šim briesmonim: esam izstumtās, no kurām pārējie bīstas. Ļaudis nesaprot sievietes, kuras nav ne sievas, ne mātes, ne meitas, ne grūtnieces. Cilvēki bai­dās no aizrautīgām un izglītotām sievietēm. Es esmu jauna, izglītota, ar citādu ādas krāsu, nezināmas reliģi­jas un pati savas ticības sieviete, un šī mazā ciema ļaužu acīs esmu tikpat savāda kā šis briesmonis. Vai man būtu jāstāv, rokas klēpī salikušai, un jānoskatās, kā viņi to no­galina, jo nesaprot, kas tas ir? Ja es viņiem ļaušu to no­nāvēt, ne viena vārda nebilstot pretī, kas viņus aizkavēs uzbrukt ari man?

- Vai tu Lūkam to pateiksi?

Išraka paraustīja plecus. Kāda gan tam nozīme? Viņš klausa bīskapu; manī viņš neklausīsies.

Aptuveni divos pēc pusdienas vīri vienojās, kas darāms, un bīskaps nostājās uz iebraucamās vietas ēkas sliekšņa, lai paziņotu viņu lēmumu. Ja briesmonis pus­naktī pārvērtīsies par pilnasinīgu vilku, ķeceru sieviete to nošaus ar sudraba bultu, viņš sacīja. Cieminieki to apraks krustcelēs redeļu kastē, piebāztā ar "vilku nāvi", un kalējs izdzīs mietu cauri zvēra sirdij.

- Mana sieva atgādās "vilku nāvi", Ralfs Fērlijs pie­teicās. Dievs zina, ka viņa to audzē pietiekamā dau­dzumā.

- Ja briesmonis nepārvērtīsies… Bīskaps pacēla roku, un viņa balss pārmāca neticības pilno murdoņu. Es zinu, labie ļaudis: jūs esat pārliecināti, ka pārvērtī­sies… Tomēr, ja vienkārši iedomājamies, ka tā nenotiek… Mēs to nodosim šī ciema galvenajiem lordam un jums, Millera kungs, un jūs drīkstēsiet darīt ar to, ko gribē­siet. Cilvēkam ir Dieva piešķirta vara pār dzīvniekiem. Pats Dievs ir noteicis, ka jūs varat darīt ar šo nezvēru, ko gribat. Tas bija briesmonis, kurš dzīvoja savā vaļā ciema tuvumā, un jūs to notvērāt un ieslodzījāt; Dievs visus zvērus ir nodevis jūsu valdīšanā jūs drīkstat darīt ar to, ko vēlaties.

Millera kungs drūmi pamāja ar galvu. Nevienu ne­māca šaubas, ka zvērs ilgi neizvilks, kad būs nodots ciema ļaužu rokās.

- Viņi to sakapās gabalos, Išraka nomurmināja.

- Vai mēs varam viņus apturēt? Izolde atčukstēja.

- Nē.

- Un tagad, bīskaps norīkoja, es jums iesaku doties katram savās gaitās līdz pusnaktij, kad mēs visi redzēsim briesmoni. Es pats došos uz baznīcu, kur noturēšu vesperes un kompletoriju, un iesaku jums visiem izsūdzēt grēkus un ziedot baznīcai, pirms ieradīsieties vērot šo diženo skatu. Viņš uz mirkli pie­klusa. Dievs uzsmaidīs tiem, kuri šovakar ziedos baz­nīcai, bīskaps turpināja. Tā Kunga eņģelis ir nolaidies jūsu vidū, un ir labi viņu sagaidīt ar pateicības un slavas dziesmām.

- Ko tas nozīmē? Išraka jautāja.

- Tas nozīmē: "Maksā ragā par šo privilēģiju bīs­kapa apciemojumu," Izolde paskaidroja.

- Zini, man jau tā šķita.

Neatlika nekas cits kā vien gaidīt līdz pusnaktij. Freize zvēru pēc vakariņām pabaroja, un tas pienāca un apsēdās pie jaunā vīrieša kājām, lūkodamies augšup, it kā gribētu ar viņu runāt, tomēr neatrastu vārdus. Freize vēlējās briesmoni brīdināt, taču, redzot zvēra uzticīgās, brūnās acis raugāmies uz viņu caur sapinkotajām krēpēm, jaunais vīrietis saprata, ka nespēj izskaidrot to, kam lemts notikt. Kad lēca mēness, vīrietis un zvērs palika kopā nomodā, tāpat kā baznīcā nomodā bija bīskaps. Bries­moņa lauvam līdzīgā galva pagriezās pret Freizi; puiša tēls neskaidri iezīmējās uz zvaigznēm pielieto debesu fona, un viņš klusām kaut ko murmināja zvēram, cerot, ka tas no jauna ierunāsies; taču dzīvnieks neko neteica.

Tagad būtu īstais brīdis, lai tu pateiktu savu vārdu, manu dārgumiņ, Freize klusām ierunājās. Viens "Dievs palīdz" izglābtu tev dzīvību. Vai arī pietiktu tikai ar vēl vienu "labs". Runā, zvērs, iekams pusnakts vēl nav pienākusi. Vai runā pusnaktī. Runā, kad visi skatās uz tevi. Bet runā! Noteikti ierunājies!

Dzīvnieks raudzījās uz jauno vīrieti. Tā uzacis bija paceltas, galva piešķiebta uz vienu pusi, caur sapinkotajiem matiem spīdēja brūnas acis. Runā, zvērs! Freize no jauna uzstāja. Nav jēgas izlikties mēmam, ja proti runāt. Ja tu varētu pateikt "Dievs palīdz", viņi to uzskatītu par brīnumu. Vai tu vari to pateikt? Atkārtot pēc manis "Dievs palīdz"?

Vienpadsmitos vakarā ļaudis sāka pulcēties ārpusē pie staļļa durvīm. Daži bija paņēmuši līdzi nažus, citi izkaptis un cirvjus. Bija skaidrs: ja bīskaps nedos pavēli dzīvnieku nošaut ar sudraba bultu, vīri lietu ņems savās rokās sacirtis to ar saviem darbarīkiem vai kailām rokām saplosīs gabalos. Freize palūkojās ārā pa durvīm un ieraudzīja, ka pāris viru pūļa aizmugurē ar cirvja pietu urbina bruģi un bāž kabatās akmeņus.

Išraka iznāca no mājas un redzēja, ka Freize noliecies pār lāču bedri, lai iedotu briesmonim maizes un siera kumosu.

- Viņi ir apņēmušies briesmoni nogalināt, meitene sacīja. Viņi nav ieradušies uz tiesu; tie ļaudis ir atnā­kuši redzēt, kā vilkatis mirst.

- Es zinu. Jaunais vīrietis pamāja ar galvu.

- Lai vai kas tas būtu par zvēru, šaubos, vai tas ir vilkatis.

Freize paraustīja plecus. Tā kā nekad neesmu redzē­jis vilkati, es to nevaru pateikt. Taču vienu zinu: šis dzīv­nieks tiecas pēc ļaužu sabiedrības. Tas nav slepkava kā vilks; tas ir daudz draudzīgāks kā suns. Tas vēlas pie­nākt tuvāk kā zirgs savā kautrīgajā lepnumā, kā kaķis savā atturībā. Nevaru pateikt, kas tas ir par zvēru, bet es būtu gatavs derēt uz savu gada algu, ka tas ir mīļš zvērs, mīlošs zvērs, uzticīgs zvērs. Tas ir dzīvnieks, kas spēj mācīties un var mainīt savus ieradumus.

- Viņi to nelaidīs vaļā, tikai pamatojoties uz maniem vai jūsu vārdiem, Išraka sacīja.

Freize papurināja galvu. Viņi pat vienu mūsu vārdu neuzklausīs. Zemāk stāvošajos neviens neklausās. Bet mazais lords varētu zvēru glābt.

- Pret viņu ir bīskaps ar saviem mācītajiem vīriem.

- Vai jūsu kundze aizliktu kādu vārdu?

Išraka paraustīja plecus. Kurš gan ieklausās, ko saka sieviete?

- Neviens, kam piemīt kaut kripatiņa saprāta, Freize nevilcinādamies attrauca un ar patiku ievēroja smaida atblāzmu meitenes sejā.

Išraka paraudzījās lejup uz briesmoni. Radījums lūko­jās augšup viņai pretī, un tā neglīti plakanā seja izska­tījās gandrīz cilvēciska. Nabaga briesmonis, viņa noteica.

- Ja šī būtu pasaka, jūs to varētu noskūpstīt, Freize ieminējās. Jūs varētu noliekties un nezvēru noskūpstīt, un tas pārvērstos par princi. Runā, ka mīlestība ar bries­moņiem darot brīnumus. Tomēr nē! Piedodiet man es tikai tagad atcerējos, ka jūs neskūpstāties. Patiešām, jūs iemetāt dubļos krietnu viru tikai par to, ka viņš iedomā­jas ko tādu.

Jaunā sieviete neatsaucās uz ķircināšanu, tomēr mir­kli izskatījās ļoti domīga. Ziniet, jums taisnība. Tikai mīlestība spēj to glābt, viņa sacīja. Un to jūs izrādāt kopš pirmā brīža, kad zvēru ieraudzījāt. Mīlestību.

Es neteiktu, ka es… Freize iesāka, bet tanī mirklī Išraka jau bija prom.

Pēc pavisam maza brītiņa ciema vecākais Millera kungs dārdināja pa iebraucamās vietas vārtiem, un Freize ar sētas kalpotāju atvēra milzīgās divvērtņu durvis uz staļļa pagalmu. Cieminieki plūda iekšā un ieņēma vietas uz galdiem, kuri ieskāva arēnas ārējo sienu tieši tāpat kā tad, ja notiktu lāča rīdīšana ar suņiem. Viri bija atne­suši līdzi stipro elu, un viņu sievas smiedamās malkoja to no krūzēm. Ciema jaunekļi ieradās kopā ar savām sirdspuķītēm, un virēja virtuves durvis pārdeva mazas kūciņas un pīrāgus, bet kalpones skraidīja pa staļļa pagalmu, tirgodamas siltalu un vīnu. Tā vienlaikus bija gan nāvessoda izpilde, gan sarīkojums.

Išraka ieraudzīja, ka ierodas Sāra Fērlija, kura turēja rokās lielu grozu ar "vilku nāvi". Sārai sekoja virs, vez­dams ēzelīti, kas bija apkrauts ar šo zāli. Piesējuši ēzeli zem arkas, viņi ienāca pagalmā; abu dēlēnam, kā parasti, aiz cepures bija aizsprausts "vilku nāves" zariņš.

- Jūs atnācāt, Izolde silti sacīja, panākdamās uz priekšu. Esmu priecīga, ka esat šeit. Labi, ka izlēmāt atnākt.

- Mans vīrs domāja, ka mums tas jādara, Sāra atteica; seja viņai bija ļoti bāla. Viņš domāja, ka tas mani nomierinās beidzot redzēt briesmoni beigtu. Un visi pārējie arī ir šeit. Nevarēju pieļaut, ka cieminieki pulcējas bez manis, viņi taču dalījās ar mani bēdās un nu grib redzēt, kā tas viss beigsies.

- Esmu priecīga, ka atnācāt, Izolde atkārtoja. Sie­viete uzrāpās uz galda blakus Išrakai, un Izolde viņai sekoja.

- Vai jums ir bultas uzgalis? Sāra Išrakai vaicāja. Vai nošausiet zvēru?

Jaunā sieviete, nebilduši ne vārda, pamāja ar galvu un parādīja loku un bultu ar sudraba galu.

- Vai varēsiet no šejienes tam trāpīt?

- Katrā ziņā, Išraka nopietni atteica. Ja nezvērs pārvērtīsies par vilku, izmeklētājs redzēs un liks man to nošaut un es tā arī darīšu. Tomēr domāju, ka tas nav ne vilks, ne ari kas līdzīgs vilkam; ne vilkatis, ne vispār kāds mums pazīstams dzīvnieks.

- Ja mēs nezinām un nevaram pateikt, kas tas ir, tad labāk lai tas ir beigts, vīrietis stingri sacīja, bet Sāra Fērlija palūkojās uz briesmoni, tad uz sudraba bultas uzgali un vieglītēm nodrebinājās. Išraka nenovērsa acis no Sāras, un Izolde uzlika plaukstu uz sievietes trīcoša­jiem pirkstiem. Vai jūs negribat, lai nezvērs mirst? Izolde Sārai jautāja.

Sāra pašūpoja galvu. Nezinu. Es skaidri nezinu, vai tas paņēma manu bērnu, nevaru pateikt, vai šis ir tas briesmonis, kā visi saka. Un viņā ir kaut kas tāds, kas mani izsauc līdzcietību. Viņa palūkojās uz abām jauna­jām sievietēm. Jūs domāsiet, ka esmu muļķe, bet man tā ir žēl.

Kad atvērās iebraucamās vietas mājas durvis un iznāca Luka, brālis Pēteris, bīskaps, mācītie vīri un pries­teri, sieviete joprojām runāja. Izolde un Išraka pārmija žiglu skatienu. Es viņam pateikšu. Izolde ātri nolēca no paaugstinājuma un, spraukdamās cauri pūlim, devās uz mājas durvīm pie Lūkas.

- Vai drīz iestāsies pusnakts? bīskaps vaicāja.

- Esmu devis rīkojumu tieši pusnakts stundā zvanīt baznīcas zvanu, viens no priesteriem atteica.

Bīskaps pielieca galvu tuvāk Lūkam. Kā jūs pārbau­dīsiet šo šķietamo vilkati? viņš jautāja.

- Domāju pagaidīt līdz pusnaktij un tad to pavē­rot, Luka sacīja. Ja tas pārvērtīsies par vilku, mēs to skaidri redzēsim. Varbūt vajadzētu nodzēst lāpas, lai briesmonis pilnībā var sajust mēness iespaidu.

- Piekritu. Nodzēst lāpas! bīskaps pavēlēja.

Tiklīdz tumsa ietina pagalmu, visi noklusa, it kā bai­dītos no tā, kas tiek darīts. Sievietes murminādamas meta krustus, bet mazākie bērni ķērās mātēm brunčos. Viens klusītēm činkstēja.

- Es to nevaru redzēt! kāds sūdzējās.

- Re, kur tas ir!

Kad pagalms bija piepildījies ar trokšņainiem ļaudīm, zvērs atrāvās atpakaļ savā parastajā vietā; tagad tumsā to bija grūti saskatīt radījuma tumšās krēpes saplūda ar lāču bedres sienas tumšo koku, dzīvnieka tumsnējā āda saplūda ar dubļiem klāto zemi. Cilvēki mirkšķināja un berzēja acis, gaidīdami, kad pagaisis lāpu mirga, un tad Millera kungs ierunājās: Tas kustas!

Zvērs bija uzslējies uz visām četrām un skatījās ap­kārt, šūpodams galvu, kā baidīdamies, ka tuvojas bries­mas, tomēr nesaprazdams, kas to sagaida. Kad ļaudis ieraudzīja, kā briesmonis sakustas, arēnu pāršalca lāstu pilnam vējam līdzīgs čuksts. Liela daļa vīru uzstāja, ka vilkati vajag uzreiz nobeigt. Freize redzēja, kā ļaudis ap­tausta akmeņus, ko bija sastūķējuši kabatās, un zināja, ka tie nezvēru līdz nāvei nomētās ar akmeņiem.

Izolde piegāja pie Lūkas un pieskārās viņa rokai; jau­neklis nolieca galvu, lai viņu saklausītu. Nenogaliniet nezvēru, viņa nočukstēja.

Arēnas malā Freize pārmija bažīgus skatienus ar Išraku. Jaunais vīrietis ieraudzīja sudraba bultas uzgaļa mirdzumu un meitenes stingro roku uz loka; tad viņš atkal pievērsa skatienu nezvēram. Tagad rāmi, Freize sacīja, bet dzīvnieks nedzirdēja viņa balsi, jo to pārmāca klusie lāsti, kas dunēja tam apkārt. Nezvērs atvilka galvu atpakaļ un sakumpa, it kā būtu nobijies.

Lēnām un draudoši, kā vēstīdams nāvi, ieskanējās baznīcas zvans. Zvērs, izdzirdis troksni, sarāvās un pu­rināja krēpes, it kā skanīgā zvanīšana atbalsotos tam galvā. Kāds aprauti iesmējās, tomēr balss no bailēm ska­nēja skarbi. Visi vēroja briesmoni, līdz beidzamās pus­nakts zvana skaņas norima gaisā un pilnais mēness, spožs kā auksta saule, lēnām parādījās virs iebraucamās vietas mājas jumta un apspīdēja nezvēru, kurš nepakustēda­mies bezpalīdzīgi stāvēja, aiz bailēm noplūdis sviedriem.

Nebija ne miņas no augošas spalvas, nebija nekādu pazīmju, ka zvērs kļūtu lielāks. Tā zobi neauga, un arī aste neizdīga. Dzīvnieks stāvēja uz visām četrām, un skatītāji, kas nenovērsdamies uz to skatījās, ieraudzīja, ka tas trīc kā salā drebētu mazs briedēns.

- Vai tas pārvēršas? bīskaps Lūkam jautāja. Es neko neredzu. Es neredzu, ka tas vispār kaut ko darītu.

- Tas tikai stāv un raugās apkārt, Luka atteica. Ne­redzu, ka briesmonim augtu spalva, bet mēness taču ir pilns un to apspīd.

Pūlī kāds ļauni iekaucās, joka pēc atdarinot vilka balsi, un zvērs asi pagrieza galvu skaņas virzienā, it kā cerētu, ka tā ir īsta, taču tad atkāpās, kā sapratis, ka tas bijis tikai nežēlīgs joks.

- Vai nu tas pārvēršas? bīskaps no jauna nepacie­tīgi noprasīja.

- Es neko neredzu, Luka atteica. Nedomāju vis. Viņš pacēla acis. Mēnesim tuvojās mākonis, ne lielāks par sažņaugtu dūri; tā maliņas jau aptumšoja arēnu. Varbūt mums atkal vajadzētu iedegt lāpas, Luka bažīgi ieteicās. Gaisma pazūd.

- Vai nezvērs pārvēršas par vilku? bīskaps prasīja vēl uzstājīgāk. Būs jāpaziņo ļaudīm mūsu lēmums. Vai varat pavēlēt meitenei, lai to nošauj?

- Nevaru, Luka skarbi atteica. Patiesību sakot, ne­varu vis. Tas nepārvēršas par vilku. Briesmonis stāv zem pilna mēness, to apspīd mēnesgaisma, tomēr tas nepār­vēršas.

- Nešaujiet! Izolde steigšus uzsauca.

Mākonim aizsedzot mēnesi, ātri satumsa, un pūlis izdvesa dziļu, baiļpilnu skaņu. Nošaujiet to! Ātri šau­jiet to nost! kāds iekliedzās.

Nu jau bija iestājusies piķa melna tumsa. Lāpas! Luka iekliedzās. Iededziet dažas lāpas!

Pēkšņi atskanēja griezīgs, šausminošs kliedziens un kritiena skaņa: būkšķis, sievietei atsitoties pret zemi, un tad izmisīga skrapstēšana, viņai ar grūtībām pietraušoties kājās.

- Kas tad nu? Luka izlauzās cauri pūlim un sasprin­dzināja skatienu, cieši lūkodamies arēnas tumsā. Iede­dziet lāpas! Dieva dēļ, kas tur noticis?

- Glābiet mani! Sāra Fērlija šausmās iekliedzās. Mīļais Dievs, glāb mani! Viņa bija iekritusi no sie­nas lāču bedrē un nu stāvēja arēnā viena, ar muguru piespiedusies koka sienai, sasprindzinājusi acis, ar ska­tienu meklēdama nezvēru. Dzīvnieks bija piecēlies kājās un cieši vērās viņai pretī ar dzintarkrāsas acīm. Tas tumsā redzēja labi, lai gan visi apkārtējie bija kā akli. Zvērs saskatīja sievieti, viņas priekšā izstieptās rokas, it kā viņa domātu, ka tā var atvairīt ilkņus un plēsīgos nagus.

- Išraka! Šauj! Luka uzkliedza meitenei.

Jauneklis nevarēja saskatīt Išrakas tumšo kapuci un

tumšās acis, bet viņš redzēja bultas sudraba spīdumu un saskatīja nekustīgo bultu uz stiegras; tā bija notēmēta uz tumšo ēnu briesmoni, kas ošņāja gaisu un neizlē­mīgi paspēra uz priekšu soli. Un tad Luka izdzirdēja Išra­kas balsi, tomēr meitene neuzsauca viņam; viņa kliedza lejup Sārai Fērlijai, kura bija sastingusi šausmās un pie­spiedusies pie arēnas sienas.

- Pasauciet viņu! Išraka Sārai uzkliedza. Pasau­ciet zvēru!

Sāras pārbiedētās sejas baltās aprises pavērsās augšup pret Išraku. Ko? Sieviete no bailēm bija kā kurla pārāk izbijusies, lai jelko saprastu.

- Vai tad jūs nezināt viņa vārdu? Išraka maigi uzstāja; sudraba bulta nekustīgi tēmēja uz briesmoni, kurš lēnām līda tuvāk.

- Kā es varu zināt nezvēra vārdu? Sāra čukstēja. Dabūjiet mani laukā! DabūjiefTnani augšā! Dieva mīles­tības vārdā, glābiet mani!

- Paskatieties uz viņu! Paskatieties uz viņu ar mīles­tību! Kā jums bija pietrūcis visu šo laiku? Kāds bija viņa vārds?

Sāra blenza Išrakā, it kā tā runātu arābiski, un tad pagriezās pret briesmoni. Tas jau bija pienācis tuvāk, noliecis galvu, mīdīdamies no vienas kājas uz otru, it kā gatavotos mesties virsū. Briesmonis tuvojās, tur nebija nekādu šaubu. Tas ierūcās, parādīdams dzeltenus zobus. Zvēra galva pacēlās augšup, saožot bailes; tas bija gatavs uzklupt. Nezvērs stīvi paspēra uz priekšu trīs soļus; tū­liņ tas nolaidīs galvu, pieskries klāt un klups viņai pie rīkles.

- Išraka! Nošauj briesmoni! Luka kliedza. Tā ir pavēle!

- Pasauciet viņu! Išraka izmisīgi mudināja sie­vieti. Sauciet viņu tā vārdā, kuru jūs mīlat vairāk par visu uz pasaules!

Arēnas ārpusē Ralfs Fērlijs brāzās uz staļļiem, saucot pēc kāpnēm. Viņš bija atstājis savu dēlu stāvam sastin­gušu no bailēm uz lāču bedres iežogojuma un noraugāmies, kā viņa māte stāv tur aci pret aci ar briesmoni.

Visi klusēja. Mirgojošajā gaismā, ko meta divas lāpas, viņi tagad ieraudzīja, kā zvērs lēnām tuvojas sie­vietei pielavās vilka parastajā gaitā. Briesmoņa galva bija noliekta un atradās vienā līmenī ar sakumpušajiem pleciem, acis pievērstas laupījumam. Zvērs, mezdams lokus, nāca uz priekšu.

Freize iegrūda vienu lāpu Lūkam rokā un gatavojās lēkt iekšā lāču bedrē, sažņaudzis rokā otru liesmojošo lāpu, bet tad Sāra ierunājās: Stefan? viņa čukstus izdvesa. Stefan? Vai tas esi tu?

Nezvērs apstājās un piešķieba galvu.

- Stefan? viņa nočukstēja. Stefan, mans dēls! Ste­fan manu dēliņ…

Freize sastinga arēnas malā, mēmi noraugoties, kā zvērs paceļas uz pakaļkājām, it kā pūlētos atcerēties, kā jāstaigā, it kā atcerētos sievieti, kura bija turējusi viņu aiz rokas katrā solī, ko viņš tika spēris. Sāra piespieda sevi atkāpties no arēnas sienas un devās tam pretī; kājas viņai ļodzījās, rokas bija izstieptas uz priekšu.

- Tas esi tu, viņa sacīja kā brīnīdamās, bet ar pilnu pārliecību. Tas esi tu… Stefan! Manu Stefan, nāc pie manis!

Viņš paspēra soli sievietei pretī, tad vēl vienu, un ar steigu, kas lika skatītājiem noelsties bailēs, bet viņa mātei iekliegties priekā, metās sievietei klāt un iekrita viņas ap­skāvienos. Manu puisīt! Manu puisīt! Sāra izsaucās, apvijot rokas ap viņa skrambām klāto augumu un pie­spiežot viņa pinkaino galvu pie sava pleca. Mans dēls!

Viņš pacēla skatienu uz Sāru; tumšās acis spulgoja cauri savēlušos matu mežam. Māmiņ, viņš ierunājās savā maza zēna balsī. Māmiņ!

Bīskaps vērsās pie Lūkas ar čukstus izteiktu dusmīgu vaicājumu: Vai jūs to zinājāt?

- Nezināju gan.

- Tā bija jūsu kalpone, kas-turēja bultu uz stiegras, bet nešāva. Tas bija jūsu kalps, kurš baroja nezvēru un to pievilināja. Droši vien viņš to zināja, tomēr ieveda mūs šinīs lamatās!

- Meitene bija gatava izšaut bultu jūs pats redzē­jāt. Un mans kalps grasījās lēkt arēnā un pats nostāties starp sievieti un nezvēru.

- Kādēļ viņa nešāva? Viņa sacīja, ka protot šaut. Kādēļ viņa to nedarīja?

- Kā lai es zinu? Viņa man nekalpo. Es pajautāšu viņas domas un tad ierakstīšu savā ziņojumā.

- Ziņojums ir pēdējais, par ko mums būtu jāraizējas!

- Piedodiet, jūsu eminence, bet man tas ir pats sva­rīgākais.

- Bet briesmonis! Briesmonis! Mēs ieradāmies to nogalināt un parādīt Baznīcas triumfu pār grēku. Tagad nekāda zvēra nonāvēšana nav iespējama.

- Protams, ne, Luka sacīja. Mans ziņojums parā­dīs, ka tas nav briesmonis. Māte grib viņu atpakaļ. Viņa to paņems pie sevis, apkops, apgriezīs tam matus un nagus un no jauna iemācīs valkāt drēbes un runāt.

- Un kā jums šķiet ko jūs sacīsiet savā ziņojumā? bīskaps dzēlīgi noprasīja. Jūsu rokās bija nonācis vilkatis, bet nu jums nav nekā cita kā viens netīrs un mežonīgs puika. Šis atgadījums neko labu par jums neliecinās, vēl lielākā mērā nekā par mums.

- Es pateikšu, ka jūsu zināšanas mums atklāja, kas šeit noticis, Luka izlīdzinoši atteica. Līdz ar visiem pārējiem ziņojumiem, kurus bija sagatavojuši jūsu mācī­tie vīri, jūs atvedāt mums arī visiem zināmo stāstu par Romulu un Remu, kurus uzaudzināja vilcene un kuri nodibināja Romas pilsētu. Šis stāsts kļuva par mūsu sprie­duma stūrakmeni. Jūs mums pastāstījāt ari citus nostās­tus par vilku uzaudzinātiem bērniem, kuri bija pazuduši mežos un atkal atrasti. Jūsu bibliotēkā bija šie stāsti, jūsu gudrie ļaudis tos zināja un mūs brīdināja, kas te varētu būt noticis.

Bīskaps apmierināts pieklusa, un viņa apaļais vē­ders cilājās no uzpūtības. Ļaudis gaidīja nāvessoda izpildi, viņš brīdināja. Viņi nesapratīs šeit notikušo brīnumu. Viņi gribēja redzēt nāvi, bet jūs viņiem piedā­vājat atdzimšanu.

- Tas ir jūsu varā, Luka aši turpināja. Vienīgi jūs varat viņiem izskaidrot notikušo. Tikai jums ir zināša­nas un prasme to izdarīt. Vai jūs tagad teiksiet sprediķi? Domāju, ka šis notikums līdzinās stāstam par pazudušo dēlu: tēvs ierauga viņu tālumā un steidzas pretī, lai apsveiktu dēlu, ko mīl no sirds.

Bīskaps izskatījās domīgs. Viņiem būs nepieciešama vadība, viņš sprieda, pie lūpām pielicis tuklu pirkstu. Ļaudis gaidīja tiesu, kas beigsies ar nāvi. Viņi gribēs nāvi. Tie ir mežonīgi un neizglītoti ļautiņi. Viņi gaida soda izpildi un gribēs nāvi. Baznīca parāda savu varu, sodot ļaundarus ar nāvi. Lai uzvarētu grēku, mums jābūt pamanāmiem. Nekas neatved uz baznīcu vairāk ļaužu kā raganu dedzināšana vai nāvessoda izpilde.

- Jūsu gaišība, viņi ir apmaldījušies sava apmulsuma tumsā! Viņi ir jūsu avis; vadiet tos uz gaismu! Pastāstiet viņiem, ka šeit noticis brīnums. Mazs bērns bija pazu­dis mežā, viņu uzaudzināja vilki, viņš kļuva līdzīgs vil­kam. Bet jūsu eminences" skatiena gaismā viņš pazina savu māti. Kuru gan māks šaubas, ka tas notika bīskapa klātbūtnes dēļ? Šie ir neizglītoti un baiļu mākti ļautiņi, bet jūs varat noturēt šeit tādu sprediķi, ko tie atcerēsies uz mūžu. Viņu atmiņā vienmēr paliks diena, kad ciemā ieradās Peskāras bīskaps un notika brīnums.

Bīskaps piecēlās un sakārtoja apmetni. Es viņiem lasīšu sprediķi no atvērtā ēdamistabas loga, viņš sacīja. Sprediķošu tagad, kamēr viņi visi ir sapulcēju­šies manā priekšā. Lasīšu pusnakts sprediķi bez saga­tavošanās. Lieciet, lai lāpas mani apspīd! Un visu pie­rakstiet.

- Tūlīt, Luka atteica. Viņš izsteidzās no istabas un deva pavēli Freizem. Balkonu apspīdēja lāpu gaisma, un ļaužu pulks, kurā sanēja prātojumi un bailes, pavērsa sejas augšup. Kad cieminieki pievērsa uzmanību bīska­pam, kurš stāvēja pie loga, krāšņs savā purpura talārā un mitrā, Freize un Išraka, Ralfs Fērlijs un viņa jaunā­kais dēls atbultēja vienīgo ieeju arēnā un iegāja iekšā, lai izvestu laukā Sāru Fērliju. Viņa cieši turēja rokās savu vecāko dēlu.

- Es gribu vest viņu mājās, Sāra vienkārši pateica vīram. Tas ir mūsu dēls Stefans, kurš brīnumainā kārtā atgriezies pie mums.

- Es to zinu, Ralfs atbildēja. Viņa vēja aprautie vaigi bija mitri no asarām. Ari es viņu pazinu. Tiklīdz viņš pateica "māmiņ", es to sapratu. Es atpazinu viņa balsi.

Stefans tik tikko varēja paiet; viņš klupa un atbalstī­jās pret māti, uzlicis netīro galvu viņai uz pleca.

- Varbūt mēs varam viņu uzcelt ēzelim mugurā? Freize ieteica.

Viņi nocēla ēzelim no muguras grozus ar "vilku nāvi", bet zāle joprojām palika dzīvniekam krēpēs un pieķēru­sies tam pie muguras. Sāra palīdzēja dēlam uzkāpt ēze­lim mugurā, un viņš nerāvās prom ne no pieskāriena augam, ne no ziedu smaržas. Išraka, kura klusām noska­tījās no tumsas, piekrītoši pamāja ar galvu.

Freize veda ēzeli prom no ciema augšup pa līkumo­tajām, mazajām kāpnēm -, bet Sāra gāja blakus dēlam, mierinoši dūdodama. Drīz mēs būsim mājās, viņa sacīja. Tu atcerēsies savas mājas. Tava gultiņa ir tāda pati, kā bija. Tā ir saklāta, un spilvens tevi gaida. Tavs mazais mīlulis Rūzs vai tu atceries to? joprojām guļ uz spilvena. Visus šos gadus es tavā istabā neko nemai­nīju. Tā vienmēr tevi ir gaidījusi. Es tevi vienmēr gaidīju.

Otrā pusē ēzelim Ralfs Fērlijs cieši turēja savu dēlu, vienu roku uzlicis tam uz mazās, iedegušās kājas, bet otru uz skrambām klātās muguras. Išraka un Izolde gāja aiz viņiem kopā ar Stefana mazo brālīti Tomasu, kam uz pēdām sekoja viņa suns.

Zemnieku mājas logi uz nakti bija aizslēģoti, taču viņi ienesa vilku zēnu priekštelpā. Viņš bez baiļu paraudzījās apkārt, miedzot acis gaismā, ko meta kamīna uguns, it kā spētu kā sapni atcerēties, kad šīs bijušas viņa mājas.

- Nu mēs varēsim par viņu parūpēties, Ralfs Fērlijs meitenēm un Freizem sacīja. Mana sieva un es mēs no sirds pateicamies par visu, ko esat paveikuši.

Sāra pavadīja viņus līdz durvīm. Jūs man esat atde­vuši manu dēlu, viņa teica Išrakai. Jūs esat paveikuši to, ko es tiku lūgusi Jaunavai Marijai. Visu mūžu būšu jūsu parādniece.

Išraka izdarīja dīvainu kustību viņa salika rokas kā lūgšanā un ar pirkstgaliem pieskārās pierei, lūpām un krūtīm un paklanījās zemnieka sievai. Salaam. Tā bijāt jūs, kura paveica lielu darbu. Jums pietika drosmes mīlēt viņu tik ilgi, meitene sacīja. Tā bijāt jūs, kura dzīvoja sērās un centās apglabāt savas skumjas, tomēr atstāja viņa istabu neskartu un savu sirdi atvērtu. Tā bijāt jūs, kura neapsūdzēja briesmoni, kad viss ciems brēca pēc atriebības. Tā bijāt jūs, kura izjuta pret to līdzcietību. Un tā bijāt jūs, kurai pietika drosmes izrunāt viņa vārdu, kad domājāt, ka stāvat aci pret aci ar vilku. Es tikai iegrūdu jūs bedrē.

- Vienu mirkli, Freize ierunājās. Jūs iemetāt viņu lāču bedrē aci pret aci ar zvēru?

Izolde nosodoši pašūpoja galvu, bet bija redzams, ka viņa nepavisam nav pārsteigta.

Išraka uzlūkoja Freizi. Baidos, ka jā.

Ralfs Fērlijs, ar vienu roku apskāvis sievu, bet otru aplicis Tomasam ap pleciem, paraudzījās uz Išraku. Kā­dēļ jūs tā darījāt? viņš vienkārši pavaicāja. Jūs ļoti riskējāt gan ar manas sievas dzīvību, gan savējo. Jo, ja jūs būtu maldījusies un manai sievai tiktu nodarīts pāri, ciems jūs būtu saplosījis gabalos. Ja mana sieva zvēra uzbrukumā būtu gājusi bojā, ļaudis jūs nogalinātu un iemestu jūsu ķermeni bedrē vilkam apēšanai.

Išraka pamāja ar galvu. Es zinu, viņa sacīja. To­mēr tanī mirklī, kad sapratu, ka tas ir jūsu dēls, un kad biju pārliecināta, ka man pavēlēs to nošaut, tas bija vie­nīgais, ko man ienāca prātā izdarīt.

Izolde skaļi iesmējās, aplika roku draudzenei ap ple­ciem un viņu cieši apskāva. To varēji izdarīt tikai tu! viņa izsaucās. Tikai tu varēji izdomāt, ka neatliek nekas cits kā vien iegrūst krietnu sievieti lāču bedrē, lai tā stājas pretim nezvēram!

Mīlestība, Išraka sacīja. Es sapratu, ka viņam vajadzīga mīlestība. Zināju, ka viņa mīl savu dēlu. Mei­tene pagriezās pret Freizi. Jūs ari to zinājāt. Jūs zinājāt, ka mīlestība redzēs cauri visnelādzīgākajai ārienei.

Freize pašūpoja galvu un izgāja laukā mēnesgaismā. Lai es esmu nolādēts, viņš sacīja mainīgajām debe­sīm. Lai esmu nolādēts un divkārt nolādēts, ja jelkad sapratīšu, kā domā sievietes.

Nākamajā rītā viņi redzēja, kā bīskaps visā savā krāš­ņumā dodas projām; viņam pa priekšu jāja priesteri bal­tajos mūļos, mācītie viri veda ziņojumu ruļļus, rakstveži jau pierakstīja un pārrakstīja bīskapa sprediķi par pazu­dušo dēlu un izteicās, ka tas esot īsts šādu sprediķu paraugs.

- Tas bija ļoti aizkustinoši, Luka bīskapam uz sliekšņa pateica. Es šo sprediķi pieminēju savā ziņo­jumā. Citēju daudzus izvilkumus no tā. Tas bija iedves­mojošs un visnotaļ pauda Baznīcas varu.

Tiklīdz bīskaps bija prom, viņi paēda pusdienas un pavēlēja, lai izved zirgus staļļa pagalmā. Freize Išrakai parādīja viņas apsegloto zirdziņu, kuram bija uzlikti iemaukti.

- Nekādu seglu diviem, viņš sacīja. Zinu, ka jums patīk jāt vienai. Un Dievs zina, ka jūs spējat parūpēties par sevi un, protams, ari par zirgu.

- Bet es jāšu jums līdzās, ja drīkst, meitene atteica.

Freize piemiedza acis un mēģināja izprast, vai tā ir

dzēlība. Nē, viņš, mirkli apdomājies, sacīja. Esmu tikai kalps, bet jūs esat dāma. Es jāšu aiz jums.

Redzot Išrakas apjukumu, viņa sejā uzmirdzēja smaids.

- Freize, es negribēju jūs aizvainot…

- Nu jūs redzat, viņš triumfējoši pateica. Nu jūs redzat, kas notiek, kad nosviež krietnu vīru uz muguras zemē, kad grūž labas sievietes lāču bedrēs. Es teiktu, ka jūs esat pārlieku stipra. Pārlieku ietiepīga, ja tā varētu izteikties. Pārāk lepna savos uzskatos, lai būtu kādam vīrietim par mīļoto vai sievu. Man tā vien šķiet, ka jums lemts līdz kapa malai palikt vecmeitās, ja netiksiet sade­dzināta kā ragana kā jau gandrīz notika.

Išraka pacēla rokas, kā padodoties. Ir skaidri re­dzams, ka esmu jūs aizskārusi… viņa iesāka.

- Esat gan, Freize cienīgi attrauca. Un tā es jāšu aizmugurē kā kalps, un jūs varat jāt pa priekšu kā ietiepīga, pārlieku spēcīga dāma, kā sieviete, kas nezina ne savu, ne ari kāda cita vietu uz zemes. Kā meitene, kura staigā apkārt, sviezdama vīriešus uz muguras zemē un mezdama sievietes lāču bedrēs, un saceldama visā­das nekārtības. Jūs jāsiet pa priekšu visā savā krāšņumā, uzpūtīga kā bīskaps, un mēs zinām, kurš no mums abiem būs tas laimīgākais.

Išraka zem šīs vārdu straumes nolieca galvu un neat­bildējusi uzlēca zirgā. Bija skaidrs, ka ar Freizi tagad, kad viņš jūtas tik aizskarts, nav ko runāt.

No mājas iznāca Izolde, un Freize palīdzēja viņai uzkāpt zirgā. Izoldei sekoja Luka, un aiz viņa nāca brālis Pēteris.

- Uz kuru pusi? Išraka vaicāja Lūkam.

Jauneklis uzlēca zirgā un nostājās līdzās meitenei.

- Domāju, ka taisni uz austrumiem, viņš sacīja un paraudzījās uz brāli Pēteri. Vai tā nav?

Brālis Pēteris pataustīja vēstuli jakas kabatā. Vēs­tulē rakstīts, ka jādodas uz ziemeļaustrumiem, un rit brokastu laikā Peskārā, ja Dievs dos, ka mēs tur nokļūs­tam, man jāatver nākamie rīkojumi.

- Vai mūs gaida vēl kāds uzdevums? Luka jautāja.

- Jā gan, brālis Pēteris atteica. Man ir tikai norā­des doties uz Peskāru, bet es nezinu nedz to, kas būs rakstīts turpmākajos rīkojumos, nedz arī to, kurp tie mūs aizvedis. Viņš paraudzījās uz Izoldi un Išraku.

- Kā noprotu, dāmas ceļos uz Peskāru kopā ar mums.

Luka pamāja ar galvu.

- Un pametīs mūs tur? brālis Pēteris noprasīja.

- Manis pēc viņas var doties projām pēc iespējas drī­zāk, Freize sacīja no paaugstinājuma, kas bija domāts uzkāpšanai zirgā. Jaunais vīrietis savilka seglu jostu un

ielēca seglos. Gadījumā ja viņai ienāk prātā iesviest mani upē vai jūrā, kad mēs tur nonāksim. Un to viņa pilnīgi noteikti varētu izdarīt, ja ieņems savā stūrgalvī­gajā galvā.

Dāmas mūs atstās, kad atradīs drošus ceļabied­rus, Luka pateica. Kā jau mēs vienojāmies. Viņš pieveda zirgu pie Izoldes un pastiepās, lai uzliktu savu plaukstu uz viņējās, kad meitene satvēra pavadu. Vai paliksiet kopā ar mums? viņš klusām ievaicājās. Ka­mēr mūsu ceļi vedīs uz vienu pusi.

Smaids, ko Izolde jauneklim veltīja, apliecināja, ka tā ari būs. Es palikšu kopā ar jums, viņa apsolīja. Kamēr mūsu ceļi vedīs uz vienu pusi.

Nelielā jātnieku grupa Luka un Izolde, brālis Pēte­ris un Freize aizmugurē, kuru ielenca viņa iemīļotie brī­vie zirgi, izdipināja pa iebraucamās vietas vārtiem, vēl nezinot, nedz kurp jādodas, nedz kas tiem būs jādara, un pagriezās uz ziemeļaustrumiem, lai dotos uz Peskāru pretī tam, kas nu viņus tur sagaidīja.

«