Laumu bērns

SANTANDŽELO PILS, ROMA, 1453. GADA JŪNIJS

Bungošana pa durvīm uzrāva viņu no miega kā sprādziens tieši sejā. Jaunais vīrietis pakampa dunci, kas atradās zem spilvena, un grīļodamies basām kājām nostājās uz akmens celles ledusaukstās grīdas. Viņš bija sapņojis par saviem vecākiem un bijušajām mājām un nu sakoda zobus, mēģinot apslāpēt pierastās šķiršanās sāpes ilgas pēc visa, ko bija zaudējis: māju laukos, māti, agrāko dzīvi.

Atkal atskanēja apdullinoša rīboņa. Jauneklis atvilka durvju aizbīdni un, turēdams dunci aiz muguras, pie­sardzīgi pavēra durvis mazā spraudziņā. Ārpusē stāvēja figūra tumšā kapucē, un tai abās pusēs divi drukni

vīrieši, katrs turēdams rokā pa aizdegtai lāpai. Viens savējo pacēla augstāk, tā ka gaisma krita uz slaiko, līdz viduklim kailo, tikai biksēs tērpto jaunekli, kura gaišbrūnās acis mirkšķinājās zem tumšajiem, uz pieres īsi apcirptajiem matiem. Viņam varēja būt gadu septiņ­padsmit; seja bija piemīlīga kā zēnam, bet augums kā jaunam, smagā darbā norūdītam vīrietim.

- Luka Vero? -Jā-

- Jums jānāk man līdzi.

Atnācēji ievēroja, ka jaunais vīrietis vilcinās. Ne­muļķojieties! Mēs esam trīs, bet jūs tikai viens pats. Duncis, ko slēpjat aiz muguras, mūs neapturēs.

- Tā ir pavēle, otrs vīrs skarbi ierunājās, nevis lūgums. Un jūs esat devis paklausības zvērestu.

Luka bija zvērējis paklausību savam klosterim, nevis šiem svešiniekiem, taču viņš bija izraidīts no klostera, un šķita, ka nu viņam jāpakļaujas katram, kurš izkliedz kādu pavēli. Jauneklis pagriezās pret gultu un apsēdās, lai uzvilktu zābakus. Viņš ieslidināja dunci makstī, kas bija noslēpta zābaka mīkstajā ādā, tad uzģērba audekla kreklu un ap pleciem apmeta nonēsāto vilnas apmetni.

- Kas jūs esat? viņš ievaicājās, negribīgi tuvoda­mies durvīm.

Vīrietis neatbildēja, bet vienkārši pagriezās un devās pa priekšu; tikmēr abi sargi gaitenī gaidīja, kad Luka iznāks no savas celles un sekos viņiem.

- Kurp jūs mani vedat?

Abi sargi neatbildēdami nostājās viņam aiz muguras. Luka gribēja apjautāties, vai viņš ir apcietināts un vai viņu ved uz tūlītēju nāvessoda izpildīšanu, tomēr viņš neuzdrīkstējās to sacīt. Pats šis jautājums viņā iedzina bailes, un jauneklis sev atzinās, ka atbilde viņu šaus­mina. Luka juta, kā zem vilnas apmetņa viņu pārklāj baiļu sviedri, lai arī gaiss bija ledains un akmens sienas sal­tas un mitras.

Jauneklis apzinājās, ka iekūlies visnopietnākajās nepa­tikšanās savā neilgajā dzīvē. Tikai vakar četri vīri tumšās kapucēs bija aizveduši viņu no klostera un nogādājuši šurp, uz šo cietumu, netērējot nevienu vārdu paskaidro­jumiem. Luka nezināja ne to, kur atrodas, ne to, kā varā viņš ir. Viņš nezināja, kāda varētu būt pret viņu vērstā apsūdzība. Nezināja, kāds sods viņu varētu sagaidīt. Vai viņu sitīs, mocīs vai nonāvēs.

- Es pieprasu, lai ierodas priesteris. Vēlos izsūdzēt grēkus… jauneklis ierunājās.

Vīrieši vispār nepievērsa Lūkam uzmanību, tikai lika viņam kustēties tālāk pa šauro, akmeņiem izklāto ga­leriju. Tajā valdīja klusums; abās malās bija redzamas aizvērtas durvis, kuras veda uz cellēm. Jaunais vīrietis nevarēja pateikt, vai tas ir cietums vai klosteris, ēka bija auksta un klusa. Tikai pirms īsa brīža bija iestājusies pusnakts, un visu ieskāva tumsa un pilnīgs klusums. Lū­kas pavadoņi, nesaceldami ne vismazāko troksnīti, so­ļoja pa galeriju, tad nokāpa pa akmens kāpnēm, izgāja cauri lielai zālei un devās lejup pa nelielām spirālveida kāpnītēm tumsā; tā kļuva arvien melnāka un melnāka, bet gaiss saltāks un saltāks.

- Es uzstāju, lai jūs paskaidrojat, kurp mani vedat, Luka neatkāpās, tomēr viņa balss bailēs drebēja.

Neviens neatbildēja, taču sargs Lūkam aiz muguras pievirzījās nedaudz tuvāk.

Kāpņu apakšgalā Lūkam izdevās ieraudzīt tikai ne­lielu arkveida ieeju un masīvas koka durvis. Vīru vadonis izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis un pamāja, lai Luka dodas iekšā. Kad jauneklis vilcinājās, viņam aiz muguras stāvošais sargs vienkārši virzījās tuvāk, līdz tā draudošais milzu augums pastūma Luku uz priekšu.

- Es pieprasu… jaunais vīrietis izdvesa.

Spēcīgs grūdiens viņu izstūma cauri ieejai, un Luka noelsās, ieraudzīdams, ka atrodas augstas, šauras kraujas pašā malā. Dziļi lejā upē šūpojās laiva; pretē­jais krasts tālumā vīdēja tumšs un neskaidrs. Jauneklis atsprāga atpakaļ no kraujas malas. Viņu pārņēma pēk­šņa, reibinoša sajūta, ka vīri vēlētos nogrūst viņu lejā, uz akmeņiem, tikpat labprāt kā novest lejā pa stāvajām kāpnēm uz laivu.

Pirmais vīrietis viegliem soliem devās lejup pa mit­rajiem pakāpieniem, iekāpa laivā un kaut ko īsi pateica laiviniekam, kurš stāvēja laivas pakaļgalā un turēja laivu pret straumi, veikli kustinādams vienu pašu airi. Tad vīrs palūkojās atpakaļ uz glīto, bālo jaunekli.

- Nāciet! viņš pavēlēja.

Lūkam nekas cits neatlika. Viņš sekoja vīrietim lejup pa slidenajām kāpnēm, ietrausās laivā un apsēdās priekš­galā. Laivinieks, negaidīdams sargus, iegrieza savu brau­camo upes vidū un ļāva, lai straume viņus nes gar pilsē­tas mūriem. Luka ātri palūkojās lejup uz tumšo ūdeni. Ja viņš mestos pāri laivas malai, straume viņu aiznestu lejup iespējams, viņš varētu peldēt pa straumei, nokļūt otrā malā un tikt projām. Taču ūdens tecēja tik strauji, ka Luka nodomāja: pat ja vīri laivā nedzītos pakaļ un viņu līdz bezsamaņai nesasistu ar airi, visticamāk, viņš noslīktu.

- Mans kungs, Luka ierunājās, cenšoties saglabāt cieņu, vai nu es drīkstētu vaicāt, kurp mēs dodamies?

- Visai drīz sapratīsiet, atskanēja strupa atbilde. Upe kā plats aizsarggrāvis plūda gar augstajiem Romas mūriem. Laivinieks vadīja laiviņu tuvu mūru aizsegam, kur to neredzēja augšā stāvošā sardze, un Luka drīz vien ieraudzīja priekšā neskaidras akmens tilta aprises un tieši pirms tām režģi, kas aizsedza velvētu ieeju ak­mens mūri. Kad laivas priekšgals pavērsās pret to, rež­ģis nedzirdami uzslīdēja augšā, un ar vienu ievingrinātu aira grūdienu viņi iešāvās iekšā lāpām izgaismotā pa­grabā.

Luku sagrāba dziļš baiļu vilnis, un viņš vēlējās, kaut būtu izmantojis izdevību, ko varēja sniegt upe. Viņu gai­dīja pusducis vīru bargām sejām, un, kamēr laivinieks satvēra sienā iestiprināto nodeldēto riņķi, lai nostipri­nātu laivu, vīri pasniedzās lejup, izvilka jaunekli no lai­vas un bīdīja viņu uz priekšu pa šauru gaiteni. Luka drī­zāk juta nekā redzēja biezus akmens mūrus abās pusēs un zem kājām gludus koka grīdas dēļus; viņš dzirdēja pats savu bailēs saraustīto elpu. Viņi apstājās pie sma­gām koka durvīm, vienu reizi pieklauvēja un gaidīja.

No telpas iekšpuses atskanēja balss: Ienāciet! Sargs atrāva vaļā durvis un iegrūda Luku iekšā. Jauneklis, sirdij dauzoties, apstājās un mirkšķināja acis pēkšņajā gaismā, ko meta dučiem vaska sveču. Tad viņš izdzirdēja aiz muguras klusītēm aizveramies durvis.

Pie galda sēdēja viens vienīgs vīrs, izklājis sev priekšā papīrus. Viņš bija apvilcis greznu samta mantiju, tik tumši zilu, ka tā šķita gandrīz melna. Kapuce pilnīgi apslēpa vīra seju Lūkas skatienam; jauneklis stāvēja pie galda un mēģināja apslāpēt bailes. Viņš bija izlēmis: lai kas ari atgadītos, viņš nelūgsies, lai viņam dāvā dzīvību. Kaut kādā veidā viņš atradīs sevī drosmi stāties pretī neizbēgamajam. Viņš neapkaunos ne sevi, ne savu sīk­sto, stoisko tēvu, činkstot kā tāda meitene.

- Jūs noteikti prātojat, kādēļ esat šeit, kur atrodaties un kas esmu es, vīrietis ierunājās. Es jums to visu pateikšu. Tomēr vispirms jums jāatbild uz visiem jautā­jumiem, ko uzdošu. Vai saprotat?

Luka pamāja ar galvu.

- Jūs nedrīkstat man melot. Jūsu dzīvība šeit karājas mata galā, un jūs neuzminēsiet, kādām atbildēm es dotu priekšroku. Tāpēc runājiet tikai tīru patiesību jūs būtu muļķis, ja mirtu melu dēļ.

Luka mēģināja piekrītoši palocīt galvu, taču apjauta, ka trīc.

- Jūs esat Luka Vero, priesteris novicis Svētā Havjēra klosteri? Iestājies klosterī, kad bijāt vienpadsmit gadu vecs zēns. Pēdējos trīs gadus kopš, kad jums bija četr­padsmit, nomira jūsu vecāki esat bijis bārenis.

- Mani vecāki pazuda, Luka sacīja un nokremšļojās. Rīkle bija kā aizžņaugta. Varbūt viņi nemaz nav miruši. Viņus sagūstīja osmaņu iebrukuma laikā, tomēr neviens nav redzējis, ka viņi būtu nogalināti. Kur mani vecāki atrodas pašlaik, neviens nezina, taču viņi tikpat labi varētu būt dzīvi.

Inkvizitors īsi kaut ko piezīmēja uz papīra gabala, kas atradās viņam priekšā. Kamēr melnā spalva kustējās pa lapu, Luka raudzījās uz tās galu. Jūs cerat, vīrietis attrauca. Cerat, ka viņi ir dzīvi un atgriezīsies pie jums. Viņš runāja tā, it kā cerība būtu vislielākā muļ­ķība.

- Tā ir.

- Brāļu izaudzināts, zvērējis pievienoties svētajam ordenim, jūs tomēr devāties pie sava biktstēva un pēc tam pie abata, lai viņiem pavēstītu, ka relikvija, ko viņi glabā klosteri, nagla no īstā Krusta ir viltojums.

Vienmuļā balss jau pati par sevi bija apsūdzība. Luka zināja, ka tas ir apliecinājums viņa ķecerīgajiem uzska­tiem. Viņš zināja arī to, ka vienīgais sods par ķecerību ir nāve.

- Es ar to negribēju teikt, ka…

- Kādēļ jūs teicāt, ka relikvija ir viltojums?

Luka pievērsa skatienu saviem zābakiem, tumšajai koka grīdai, smagajam galdam, ar kaļķi balsinātajām sie­nām viņš lūkojās visur, tikai ne uz apēnoto klusā balsī runājošā iztaujātāja seju. Es izlūgšos abata piedošanu un izpirkšu grēkus, viņš sacīja. Nevēlējos rīkoties ķecerīgi. Dieva priekšā es neesmu ķeceris. Negribēju neko ļaunu.

- Ja esat ķeceris, es būšu jūsu tiesnesis. Esmu redzē­jis par jums jaunākus vīrus, kuri ir izdarījuši un pateikuši mazāk nekā jūs, uz moku rata kliedzam pēc žēlastības, kad izgriežas viņu locītavas. Esmu dzirdējis, kā par jums labāki vīri lūdzas sadedzināšanu uz sārta, ilgojoties pēc nāves, kas vienīgā viņus atpestītu no mokām.

Luka pašūpoja galvu, iedomādamies inkvizīciju, kas varēja lemt viņam tādu likteni un noraudzīties, kā tas tiek piepildīts, uzskatot, ka tas tiek darīts Dievam par godu. Viņš neuzdrīkstējās neko piebilst.

- Kādēļ jus teicat, ka relikvija ir viltojums?

- Es nedomāju, ka…

- Kādēļ?

- Tas ir naglas gabals, aptuveni trīs collas garš un ceturtdaļcollu plats, Luka negribīgi sacīja. Lai arī tagad tas ir klāts ar zeltu un rotāts dārgakmeņiem, joprojām var saskatīt, cik liels tas ir.

Inkvizitors pamāja ar galvu. Un tad?

- Svētā Pētera abatijai ir nagla no īstā Krusta. Tāpat arī Svētā Jāzepa abatijai. Es paskatījos klostera biblio­tēkā, lai uzzinātu, vai ir vēl citas naglas. Itālijā vien ir apmēram četri simti naglu; vēl tās ir arī Francijā, Spānijā un Anglijā.

Vīrs gaidīja. Klusumā līdzjūtību nevarēja manīt.

- Es aprēķināju naglu iespējamo lielumu, Luka skumji turpināja. Aprēķināju, cik gabalos tās varētu būt salauztas. Rēķini nesakrita. Relikviju ir pārāk daudz, lai tās visas nāktu no viena krucifiksa. Bībelē teikts: pa vie­nai naglai katrā plaukstā, un viena caurdur kājas. Tātad tikai trīs naglas. Luka pameta skatienu uz sava pratinā­tāja tumšo seju. Nedomāju, ka to pateikt būtu zaimo­šana. Pašā Bībelē tas skaidri pateikts. Pieskaitot naglas, kas izmantotas, lai izgatavotu krustu, četras naglas, kas centrālajā savienojumā satur šķērskoku, iznāk sep­tiņas sākotnējās naglas. Tikai septiņas. Pieņemsim, katra nagla ir apmēram piecas collas gara. Tas ir aptuveni trīs­desmit piecas collas naglu, kas izmantotas īstajā krustā. Taču relikviju ir tūkstošiem. Nerunāsim par to, vai kāda nagla vai tās fragments vispār ir īsts vai nav. Ne man par to spriest. Tomēr nevaru neredzēt, ka naglu vienkārši ir pārāk daudz, lai tās visas nāktu no viena krusta.

Vīrietis joprojām neteica ne vārda.

- Tie ir skaitļi, Luka bezpalīdzīgi sacīja. Tā es domāju. Es domāju par skaitļiem tie mani interesē.

- Vai jūs pats uzņēmāties to izpētīt? Un pats arī uzņēmāties izlemt, ka visās baznīcās uz zemes ir pārāk daudz naglu, lai tās visas būtu īstas un nāktu no svētā krusta?

Luka nokrita ceļos, saprazdams, ka ir vainīgs. Ne­gribēju neko ļaunu, viņš čukstēja augšup ēnās tītajai figūrai. Es tikai sāku prātot un tad parēķināju, un tad abats atrada papīru, kur biju pierakstījis savus aprēķi­nus, un… Viņš aprāvās.

- Abats visai taisnīgi apsūdzēja jūs ķecerībā un aiz­liegtās studijās, Bībeles nepareizā citēšanā jums pašam vien zināmu nolūku dēļ, lasīšanā bez garīgās vadības, patstāvīgas domāšanas izrādīšanā, mācībās, kam nav dota atļauja un kas notiek nepareizajā brīdī, aizliegtu grāmatu studēšanā… vīrietis turpināja, lasīdams sa­rakstu. Viņš paraudzījās uz Luku. Patstāvīgā spriešanā. Tas ir pats ļaunākais visā šajā lietā. Vai tā nav? Jūs tikāt ar zvērestu uzņemts ordenī, kuram ir izveidoti noteikti ticības principi, un tad sākāt spriest pats.

Luka pamāja ar galvu. Man ļoti žēl.

- Garīdzniecībai nav vajadzīgi vīri, kas spriež paši.

- Es zinu, Luka ļoti klusām sacīja.

- Jūs esat devis paklausības zvērestu un tas ir zvē­rests nepieņemt pašam savus lēmumus.

Luka nolieca galvu, gatavs izdzirdēt spriedumu.

Kaut kur ārpusē atvērās durvis, un cauri telpām izbrāzās auksta pūsma, sašūpojot sveču liesmas.

- Vai jūs vienmēr esat domājis šādi? Skaitļos?

Luka pamāja ar galvu.

- Vai jums klosteri ir kādi draugi? Esat to ar kādu apspriedis?

Jauneklis papurināja galvu. Es ne ar vienu to neap­spriedu.

Vīrietis palūkojās, uz savām piezīmēm. Vai jums ir biedrs, vārdā Freize?

Luka pirmo reizi pasmaidīja. Tas ir tikai klostera vir­tuves zēns, viņš paskaidroja. Tiklīdz ierados klosterī, es viņam uzreiz iepatikos. Biju tikai vienpadsmit gadus vecs. Freizem pašam bija divpadsmit vai trīspadsmit. Viņš ieņēma galvā, ka esmu pārāk vājš; viņš sacīja, ka es ziemu neizvilkšu. Freize man visu laiku nesa papildu ēdienu. Viņš patiešām nav nekas vairāk kā pavārpuika.

- Jums nav ne brāļu, ne māsu?

- Esmu viens pats pasaulē.

- Vai jums pietrūkst vecāku? -Jā.

- Esat viens? Tas, kā vīrietis to pateica, lika jautā­jumam izklausīties pēc vēl vienas apsūdzības.

- Tā laikam ir. Es jūtos ļoti vientulīgi, ja tas ir tas pats.

Vīrs piespieda pie lūpām melno spalvu un apdomā­jās. Jūsu vecāki… Viņš atgriezās pie pratināšanas pirmā jautājuma. Viņi bija jau krietni gados, kad nācāt pasaulē, vai ne?

- Jā, Luka pārsteigts sacīja. Jā.

- Droši vien brīžiem klīda valodas. Es to saprotu. Tik padzīvojušam pārim pēkšņi piedzimst dēls, kurš turklāt ir tik glīts un aug par neparasti gudru zēnu.

- Tas ir mazs ciems, Luka kā aizsargādamies bilda. Ļaudīm nav nekā labāka, ko darīt, kā vien tenkot.

- Tomēr ir skaidrs, ka jūs esat glīts. Neapšaubāmi esat gudrs. Taču vecāki ar jums nelielījās un nedižojās, bet klusām turēja jūs mājās.

- Mēs bijām ļoti tuvi, Luka attrauca. Bijām maza ģimene, kas turas kopā. Mēs nevienu netraucējām, dzī­vojām mierīgi trijatā.

- Tad kādēļ vecāki jūs atdeva Baznīcai? Vai tāpēc, ka domāja Baznīcas klēpī jūs būsiet lielākā drošībā? Ka jums piemīt īpaši dotumi? Ka jums nepieciešama Baznī­cas aizsardzība?

Luka, kas joprojām tupēja uz ceļiem, juzdamies ne­ērti, sagrozījās. Nezinu. Es biju bērns man bija tikai vienpadsmit gadi. Nezinu, ko viņi domāja.

Inkvizitors gaidīja.

- Vecāki vēlējās, lai es izmācos par priesteri, viņš beidzot sacīja. Mans tēvs… Jauneklis apklusa, iedo­mādamies karsti mīlēto tēvu, tā sirmos matus un ciešo apskāvienu, viņa maigumu pret savu jocīgo dēlēnu. Tēvs bija ļoti lepns, ka es iemācījos lasīt un apguvu skaitļus. Pats viņš neprata ne rakstīt, ne lasīt un uzskatīja, ka tā ir liela dāvana. Un tad, kad ciemam cauri devās čigāni, es iemācījos viņu valodu.

Vīrietis kaut ko piezīmēja. Jūs protat svešas valodas?

- Ļaudis ievēroja, ka es iemācījos čigānu valodu vienā dienā. Tēvs domāja, ka man piemīt īpašas spējas, ka tā ir Dieva dāvana. Bet tas nemaz nav tik neparasti, Luka mēģināja paskaidrot. Freize, virtuves zēns, labi saprotas ar dzīvniekiem; ar zirgiem viņš spēj izdarīt jebko, iejāt ikvienu. Tēvs uzskatīja, ka man ir līdzīgas spējas, tikai uz mācīšanos. Viņš gribēja, lai es kļūstu kas vairāk par zemnieku. Lai sasniedzu vairāk.

Inkvizitors atslīga krēslā, it kā klausīšanās būtu viņu nogurdinājusi un viņš būtu dzirdējis vairāk nekā pietie­kami. Jūs drīkstat piecelties.

Kamēr Luka trausās kājās, vīrietis lūkojās uz papīru, uz kura vīdēja nedaudzās ar melnu tinti rakstītās piezī­mes. Un tagad es atbildēšu uz jautājumiem, kas jums prātā. Es esmu kāda ordeņa garīgais vadonis, kuru iecē­lis Svētais Tēvs, pats pāvests, un es atbildu viņa priekšā par mūsu darbu. Jums nav jāzina ne mans vārds, ne kā sauc ordeni. Pēc pāvesta Nikolaja V pavēles mums jāpēta noslēpumi, ķecerības un grēki. Jāizskaidro tie, kur iespē­jams, un, kur vien varam, jāsakauj. Ceļojot no Romas uz pašiem kristīgās pasaules nostūriem, lai uzzinātu, ko ļaudis saka, no kā tie baidās, ar ko cīnās, mēs zīmē­jam pasaules baiļu karti. Mums jāuzzina, kur pa pasauli staigā velns. Svētais Tēvs zina, ka tuvojas pasaules gals.

- Pasaules gals?

- Kad Kristus atkal atnāks tiesāt dzīvos, mirušos un dzīvos miroņus. Varbūt esat dzirdējis, ka osmaņi ir ieņē­muši Konstantinopoli, Bizantijas impērijas sirdi, Baznī­cas centru austrumos?

Luka pārmeta krustu. Baznīcas austrumu galvaspil­sētas krišana neuzveicamās ķeceru un neticīgo armijas rokās bija pats šausmīgākais, kas varēja atgadīties. Tas bija neiedomājams posts.

- Pēc tam tumsas spēki uzbruks Romai, un, ja kritīs Roma, tas būs pasaules gals beigas visam. Mūsu uzde­vums ir aizsargāt kristīgo pasauli, aizsargāt Romu šinī pasaulē un neredzamajā pasaulē, kas slēpjas aiz tās.

- Neredzamajā pasaulē?

- Tā ir mums visapkārt, vīrietis stingri sacīja. Es redzu to, iespējams, tikpat skaidri, cik jūs redzat skait­ļus. Un ik gadu, ik dienu tā nāk arvien tuvāk. Ļaudis ierodas pie manis ar stāstiem par asiņu straumēm, par suni, kas spēj saost mēri, par burvestībām, gaismām debesīs, ūdeni, kas pārvērties vīnā. Pasaules gals tuvo­jas, un ir simtiem pazīmju par labo un ļauno, brīnumiem un ķecerībām. Tāds jauns vīrietis kā jūs varbūt varēs man pateikt, kuras no tām ir patiesas, kuras nav, kuras ir Dieva un kuras velna roku darbs. Viņš piecēlās no milzīgā koka krēsla un pāri galdam Lūkam pretī pastūma citu papīra lapu. Vai redzat?

Jauneklis aplūkoja zīmes uz papīra. Tas bija ķeceru raksts mauru skaitļu pieraksts. Lūkam bērnībā bija mācīts, ka viens rakstāmspalvas vilciens I nozīmē "viens". Divi vilcieni II nozīmē "divi" un tā tālāk. To­ties šie bija dīvaini izlocīti apveidi. Luka tādus bija redzē­jis jau agrāk, tomēr tirgotāji ciemā un klostera saimnie­cības pārzinis stūrgalvīgi atteicās tos izmantot, turoties pie ierastajām rakstu zīmēm.

- Šis nozīmē "viens": 1, šis "divi": 2, un šis "trīs": 3, vīrietis skaidroja, ar melnās spalvas galu norādot uz zīmēm. Ierakstīsiet "1" šeit, šinī slejā, un tas nozīmēs "viens", bet, ja ierakstīsiet to šeit un tam blakus šo zīmi, tas būs "desmit". Vai ari ierakstīsiet to šeit un tam bla­kus divas šīs zīmes, un tas nozīmēs "viens simts".

Lūkam atkārās žoklis. Cipara novietojums parāda skaitļa vērtību?

- Tieši tā. Vīrs ar melno spalvu norādīja uz zīmes aprisēm. Slejas aizpildīja tāds kā izstiepts 0 burts. Vīrieša roka pastiepās laukā no mantijas piedurknes, un

Lūkas skatiens aizslīdēja no 0 uz balto vīrieša plaukstas locītavas iekšpuses ādu. Tur vīdēja tetovējums, kas šķita gandrīz iegrebts ādā. Luka saskatīja tikai pūķa galvu un savītu asti ar sarkanu tinti uzvilktu pūķa atveidu, kurš saritinājies kamolā.

- Tā nav tikai zīme, tas nav tikai 0 burts. Viņi to sauc par nulli. Paskatieties, kā tā ir novietota, tas kaut ko nozīmē. Ja nu tai ir pašai sava nozīme?

- Vai tā nozīmē tukšu vietu? Luka vaicāja, no jauna palūkodamies uz lapu. Vai tā nozīmē neko?

- Tas ir tāds pats skaitlis kā visi pārējie, vīrs sacīja. Viņi no neesamības ir izveidojuši skaitli. Lai varētu veikt aprēķinus līdz pat neesamībai un aiz tās.

- Aiz? Aiz neesamības?

Vīrietis norādīja uz citu skaitli: -10. Tas ir aiz ne­esamības. Desmit vienības aiz nekā; tas ir neesības ap­rēķins.

Domas Lūkas prātā virpuļoja, un viņš pasniedzās pēc papīra lapas, tomēr vīrietis mierīgi pavilka to atpakaļ pie sevis un apsedza ar plato plaukstu, turot lapu nostāk, it kā tā būtu balva, kas jānopelna. Piedurkne noslīdēja pār plaukstas locītavu, apslēpjot tetovējumu. Zināt, kā viņi nonāca līdz šai zīmei, nulles skaitlim? viņš vai­cāja.

Luka papurināja galvu. Kas tie bija?

- Arābi, mauri, osmaņi sauciet viņus, kā vēlaties. Musulmaņi, austrumnieki, neticīgie, mūsu ienaidnieki, mūsu jaunie iekarotāji. Vai zināt, kā viņi ieguva šo zīmi?

- Nē.

- Tā ir forma, ko smiltīs atstāj zābaka papēdis, kad esat aizgājis. Tas ir neesamības simbols un izskatās pēc nekā. Lūk, ko tas nozīmē. Tā viņi domā. Un mums tas ir no viņiem jāmācās.

- Es nesaprotu. Kas mums ir jāmācās?

- Skatīties, skatīties un skatīties. Tieši to viņi dara. Viņi skatās uz visu, viņi domā par visu, un tāpēc viņi ir redzējuši debesīs zvaigznes, ko mēs nekad neesam ievē­rojuši. Tādēļ viņi izgatavo zāles no augiem, kurus mēs nekad neesam pamanījuši. Vīrietis vēl vairāk pārvilka kapuci pāri galvai, tā ka viņa seja nu pilnīgi atradās ēnā. Tādēļ viņi mūs sakaus, ja vien neiemācīsimies ska­tīties tā, kā to dara viņi, domāt, kā domā viņi, rēķināt līdzīgi viņiem. Varbūt tāds jauns vīrietis kā jūs spētu arī apgūt viņu valodu.

Luka nespēja novērst skatienu no papīra lapas, kur vīrietis bija atzīmējis desmit vietas saskaitīšanai līdz nullei un vēl zem tās.

- Nu, kā jums šķiet? inkvizitors vaicāja. Vai jūs domājat, ka desmit neesamības ir neredzamās pasaules radītas? Kā desmit neredzamas lietas? Desmit rēgi? Des­mit eņģeļi?

- Ja jūs spētu aprēķināt to, kas slēpjas aiz nekā, Luka iesāka, jūs varētu parādīt, ko esat zaudējis. Sacī­sim tā: ja kāda tirgotāja parādi vienā zemē vai vienā braucienā ir lielāki nekā visa viņa mantība, jūs spētu parādīt, tieši cik liels ir šis parāds. Jūs varētu parādīt viņa zaudējumus: cik daudz mazāk par neko viņam pie­der; cik daudz šim tirgotājam būtu jānopelna, lai viņam atkal kaut kas piederētu.

- Jā, vīrietis piekrita. Ar nulli var izmērīt to, kā nav. Osmaņi sagrāba Konstantinopoli un mūsu impēriju austrumos ne tikai tāpēc, ka viņu armijas bija spēcīgākas un ka viņiem bija labāki karavadoņi, bet ari tādēļ, ka viņiem bija ierocis, kāda nav mums, tik milzīgs lielga­bals, ka vajadzēja sešdesmit vēršu, lai to aizvilktu līdz īstajai vietai. Osmaņiem piemīt zināšanas par daudz ko tādu, ko mēs nesaprotam. Iemesls, kādēļ es aizsūtīju pēc jums, iemesls, kādēļ jūs izraidīja no klostera, bet neso­dīja par nepaklausību vai nespīdzināja par ķecerību, ir tas, ka es gribu, lai jūs apgūstat šos noslēpumus. Vēlos, lai jūs tos izpētāt un mēs tos izprotam un apbruņoja­mies pret tiem.

- Vai man jāizpēta ari nulle? Vai es došos pie osma­ņiem un mācīšos no viņiem? Vai apgūšu viņu zinības?

Vīrs pasmējās un pastūma papīra lapu ar arābu cipa­riem pretī priesterim novicim, ar vienu pirkstu pieturē­dams lapu. Es jums ļaušu šo te paturēt, viņš apso­līja. Tas varēs būt jūsu atalgojums, kad būsiet sācis strādāt manā labā un uzsācis savu misiju. Jā, iespējams, jūs dosieties pie neticīgajiem un dzīvosiet viņu vidū, un mācīsieties viņu paražas. Taču šobrīd jums jāzvēr paklau­sība man un mūsu ordenim. Es jūs sūtīšu ārpusē kalpot par manām acīm un ausīm. Es jūs sūtīšu medīt noslēpu­mus un iegūt zināšanas. Atzīmēt kartē bailes, uzmeklēt tumsu visos tās veidos un formās. Es jūs sūtīšu kļūt par daļu no mūsu ordeņa, kas tiecas visu izprast.

Vīrietis redzēja, kā atplaukst Lūkas seja, kad viņš iedomājās par pētījumiem veltītu dzīvi. Taču tad jaunais vīrietis saminstinājās. Es nezināšu, kas man jādara, Luka atzinās. Nezinu, ar ko sākt. Es neko nesaprotu! Kā es zināšu, kurp man jāiet un kas jādara?

- Es jūs sūtīšu mācībā. Jūs visu apgūsiet pie skolo­tājiem. Viņi jums iemācīs likumus un to, kādas ir jūsu pilnvaras sasaukt tiesas sēdi vai uzsākt izmeklēšanu. Jūs uzzināsiet, kas jāmeklē un kā notiek nopratināšana. Sapratīsiet, kad cilvēks jānodod laicīgās varas pār­stāvju pilsētu mēru vai pilskungu rokās un kad viņu var sodīt Baznīca. Kad būsiet gatavs, kad būsiet to visu apguvis, es jūs sūtīšu pirmajā uzdevumā.

Luka pamāja ar galvu.

- Jūs pāris mēnešu apmācīs, un tad es jūs sūtīšu pa­saulē ar maniem rīkojumiem, vīrietis turpināja. Jūs dosieties turp, kurp likšu, un izpētīsiet to, ko tur atradī­siet. Un man par visu ziņosiet. Jūs drīkstēsiet tiesāt un sodīt, kur vien redzēsiet pārkāpumus. Drīkstēsiet izdzīt velnus un nešķīstos garus. Drīkstēsiet mācīties. Patstā­vīgi visu apšaubīt. Tomēr jūs kalposiet Dievam un man, kā es jums likšu. Būsiet paklausīgs man un ordenim. Do­sieties neredzamajā pasaulē, raudzīsieties uz neredzēto un to apšaubīsiet.

Iestājās klusums. Varat iet, vīrs ierunājās, it kā būtu sniedzis visvienkāršāko no pamācībām. Luka, kurš bija klusi un mierīgi stāvējis un klausījies, sakustējās un devās uz durvju pusi. Kad viņa roka jau bija satvērusi bronzas rokturi, vīrietis ieteicās: Ir vēl kaut kas…

Luka pagriezās.

- Viņi runāja, ka jūs esat laumu bērns, pareizi? Apsūdzība nokrita telpā kā pēkšņa ledus krusa. Ciema ļaudis. Viņi tenkoja par to, ka esat piedzimis tik glīts un gudrs sievietei, kura visu savu mūžu bijusi neauglīga, un vīrietim, kurš nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Runā, ka jūs uz jūsu vecāku durvju sliekšņa atstājušas laumas, vai ne?

Iestājās ledains klusums. Lūkas stingrā, jaunā seja nepauda neko. Nekad neesmu atbildējis uz šādu jautā­jumu un ceru, ka man to ari nenāksies darīt. Es nezinu, ko citi par mums runāja, viņš skarbi sacīja. Tie bija neizglītoti, bailīgi lauku ļaudis. Māte teica, ka nevajag pievērst uzmanību tam, ko viņi runā. Viņa sacīja, ka ir mana māte un mīl mani vairāk par visu uz pasaules. Nozīme bija tikai tam, nevis pasaciņām par laumu bēr­niem.

Vīrietis īsi iesmējās, pamāja, ka Luka drīkst iet, un noraudzījās jauneklim pakaļ, līdz aiz viņa aizvērās durvis. Iespējams, es sūtu laumu bērnu, lai tas kartē atzīmē paša bailes, viņš pie sevis noteica, sakārtodams papīrus un atbīdīdams krēslu. Kāds joks tas būs redza­majai un neredzamajai pasaulei! Laumu bērns ordenī! Laumu bērns, kas kartē atzīmē bailes.

.

.