Laumu bērns

LUKRETILI ABATIJA, 1453. GADA OKTOBRIS

Pēc dažiem mēnešiem Luka bija ceļā no Romas; viņš jāja uz austrumiem, uzvilcis vienkāršu darba ietērpu un sārtbrūnu apmetni un nupat ieguvis pats savu zirgu.

Viņu pavadīja kalps Freize, jauneklis platiem ple­ciem, stūrainu seju, tikko izaudzis no pusaudža gadiem. Kad Luka atstāja klosteri, Freize bija saņēmis dūšu un brīvprātīgi pieteicies kalpot jaunajam vīrietim un viņam sekot, kurp vien viņu varētu aizvest meklējumi. Abats bija šaubījies, bet Freize bija to pārliecinājis, ka viņa kā virtuves zēna prasmes ir tik vājas un mīlestība uz piedzī­vojumiem tik spēcīga, ka viņš kalpos Dievam labāk, seko­dams ievērojamam skolotājam slepenos meklējumos,

kuros viņu norīkojis pats pāvests, nekā piededzinādams gaļu daudz cietušajiem mūkiem. Abats, kurš slepenībā priecājās, ka var tikt vaļā no strīdīgā jaunā priestera noviča, nodomāja, ka tāda pavārpuikas zaudējums, kuru vajā neveiksmes, ir maza maksa par šo pakalpojumu.

Freize jāja uz spēcīga, īskājaina zirga, aiz pavadas turēdams ēzeli, kas bija apkrauts ar abu mantām. Mazās procesijas aizmugurē atradās negaidīts papildinājums viņu sabiedrībai: rakstvedis brālis Pēteris, kuram pašā pēdējā mirklī bija pavēlēts doties līdzi, lai pierakstītu viņu paveikto.

- Spiegs, Freize caur lūpu kaktiņu nomurmināja savam jaunajam kungam. Tas ir spiegs ja es jebkad mūžā esmu tādu saticis. Bāla seja, maigas rokas, uzti­cības pilnas brūnas acis; mūka skūtā galva un tomēr džentlmeņa apģērbs. Spiegs par to nav nekādu šaubu. Vai viņš izspiego mani? Nē. Tāpēc ka es neko nedaru un neko nezinu. Tad kuru gan viņš izspiego? Droši vien jauno kungu, manu mazo zvirbulēnu. Jo te neviena cita nav, izņemot zirgus, bet tie nav ne ķeceri, ne pagāni. Šeit tie ir vienīgie godīgie zvēri.

- Viņš atrodas šeit, lai kalpotu par manu rakst­vedi, Luka aizkaitināts attrauca. Un viņam ir jābūt pie manis, vienalga, vai man vajag rakstvedi vai ne. Tā ka pievaldi mēli.

- Vai man vajag rakstvedi? Freize sev jautāja, pie­vilkdams pavadu un pieturēdams zirgu. Nē. Tādēļ ka es neko nedaru un neko nezinu, un, pat ja zinātu, es to nepierakstītu neuzticu vārdus papīram. Varbūt mani attur tieši tas, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt.

- Muļķis, jādams garām, noteica rakstvedis Pēteris.

- "Muļķis", viņš saka, Freize teica zirgam un ceļam, kas viņu priekšā viegli tiecās augšup. Viegli pateikt, grūti pierādīt. Un katrā gadījumā esmu saukts arī slik­tākos vārdos.

Viņi visu dienu bija jājuši pa taku, kas bija tikai nedaudz platāka par šauru celiņu kazām un vijās augšup, ārā no auglīgās ielejas, līdzās maziem pauguriem ar tera­sēm, uz kurām auga olīvkoki un vīnogulāji; pēc tam augstāk pa mežaino apgabalu, kur milzīgi dižskābarži vērtās zeltā un bronzā. Saulrietā, kad velvētās debesis jaunekļiem virs galvas kļuva rožaini sārtas, rakstvedis no jakas iekškabatas izvilka papīra lapu. Man ir pavē­lēts nodot jums šo te saulrietā, viņš sacīja. Piedodiet, ja tur ir sliktas ziņas. Es nezinu, kas tur rakstīts.

- Kurš jums to iedeva? Luka vaicāja. Zīmogs salo­cītās vēstules otrā pusē bija spīdīgs un gluds, bez kāda raksta.

- Kungs, kurš mani noalgoja, tas pats kungs, kurš dod pavēles jums, Pēteris paskaidroja. Tādā veidā jūs saņemsiet viņa rīkojumus. Viņš pasaka man dienu un laiku un dažkārt arī galamērķi, un tieši tad un tur es jums nododu viņa rīkojumus.

- Un jūs tos visu laiku turat kabatā? Freize apjau­tājās.

Rakstvedis nopietni pamāja ar galvu.

- Viņu jebkurā brīdī varētu apgriezt ar galvu uz leju un izkratīt, Freize klusām teica savam kungam.

- Darīsim tā, kā mums pavēlēts, Luka atbildēja un nevērīgi uzmeta pavadu uz pleciem, tā atbrīvodams rokas, lai atlauztu zīmogu un atvērtu salocīto papīru. Tas ir norādījums doties uz Lukretili abatiju, viņš sacīja. Abatija sastāv no diviem namiem: sieviešu un vīriešu klostera. Man jāizpēta sieviešu klosteris. Mūs gaida. Jauneklis salocīja vēstuli un atdeva to atpakaļ Pēterim.

- Vai tajā teikts, kā nokļūt abatijā? Freize drūmi vaicāja. Citādi mums nāksies klāt guļvietu zem kokiem un vakariņās nebūs nekā cita kā vien aukstas uzkodas. Domājams, dižskābarža rieksti. Viss, kas ir ēdams no dižskābarža riekstiem. No šādas izēšanās var kļūt traks. Varbūt man paveiktos un es atrastu mums kādu sēni.

- Ceļš ir mums tieši priekšā, Pēteris iejaucās. Aba­tija atrodas līdzās pilij. Domāju, mums ir tiesības piepra­sīt viesmīlību gan vīriešu, gan sieviešu klosteri.

- Dosimies uz sieviešu klosteri, Luka izlēma. Te rakstīts, ka māsas mūs gaida.

Neizskatījās, ka sieviešu klosterī vispār kāds tiktu gaidīts. Pamazām iestājās tumsa, taču nebija redzamas ne siltas, aicinošas gaismas, ne atvērtas durvis. Arējās sienas logiem priekšā bija aiztaisīti slēģi, un cauri līstī­tēm spīdēja tikai šauri mirguļojošas sveču gaismas kūļi. Ceļotāji nevarēja tumsā pateikt, cik liels ir klosteris; viņi tikai sajuta milzīgu sienu klātbūtni tās norobežoja abas plati izliektās ieejas vārtu malas. Pie mazajām durtiņām lielajos koka vārtos bija piekārta nespodra raga laterna, kas meta lejup šauru, dzeltenu gaismu, un, kad Freize nokāpa no zirga un ar sava dunča spalu piedauzīja pie koka vārtiem, ceļotāji saklausīja, kā iekšā kāds protestē pret troksni un tad durvīs attaisa mazu actiņu, lai palū­kotos uz traucētājiem.

- Es esmu Luka Vero, un tie ir mani divi kalpi, Luka nokliedza. Mani šeit gaida. Ielaidiet mūs!

Actiņa aizkrita, uņ viņi izdzirdēja, kā lēnām tiek atbul­tēti vārti, paceļas koka režģi un visbeidzot čīkstēdama negribīgi atveras viena vārtu puse. Freize ieveda pa vār­tiem savu zirgu un ēzeli, Luka un Pēteris iejāja bruģētajā pagalmā, un spēcīga kalpone aiztaisīja aiz viņiem vārtus. Vīri nolēca no zirgiem un paskatījās apkārt, bet izkaltusi vecā dāma pelēkā vilnas tērpā ar pelēku uzsvārci, kuru ap vidukli apjoza šaura aukla, pacēla augšup lāpu, ko turēja rokā, lai visus trīs apskatītu.

- Vai jūs esat tas vīrs, kurš ir atsūtīts veikt izmeklē­šanu? Gadījumā ja jūs tas neesat un meklējat tikai vies­mīlību, jums labāk doties uz vīriešu klosteri, mūsu brāļu namu, viņa sacīja Pēterim, noraugoties uz viņu pašu un viņa skaisto zirgu. Šim namam pienākuši grūti laiki, un mēs nevēlamies ciemiņus.

- Nē, mans darbs ir rakstīt ziņojumu. Izmeklēšanā esmu rakstvedis. Šis ir Luka Vero; viņš ir ieradies, lai veiktu izmeklēšanu.

- Zēns! sieviete nicinoši izsaucās. Zēns, kuram vēl bārda nedīgst!

Luka aizkaitināts pietvīka, tad pārmeta kāju pār zirga kaklu un nolēca zemē, pasviežot pavadu Freizem. Nav nozīmes tam, cik man gadu un vai man ir bārda vai nav. Esmu iecelts šeit veikt izmeklēšanu, un to es rīt arī darīšu. Bet pašlaik mēs esam noguruši un izsalkuši un jums vajadzētu mūs pavadīt uz refektoriju un viesu istabām. Lūdzu, dodiet ziņu abatei, ka esmu ieradies un rit tikšos ar viņu pēc rīta lūgšanas.

- Nekā no jums nav, vecā sieviete piebilda, paceļot lāpu, lai vēlreiz uzmestu skatienu Lūkas glītajai, jauna­jai sejai, kas zem tumšās kapuces malas bija piesarkusi; jaunekļa gaišbrūnās acis dusmās kvēloja.

- Nekā no viņa nav? Ko tu neteiksi! Freize sacīja zirgam, vezdams to uz staļļiem. Jaunava, kas ir tik veca, ka līdzinās sālītam valriekstam, sauc mazo lordu par zēnu, kuram vēl bārda nedīgst? Viņu, kurš ir ģēnijs un, iespējams, laumu bērns.

- Tu tur, aizved zirgus uz staļļiem, un laicīgā māsa tevi pavadīs uz virtuvi, sieviete, vērsdamās pie Freizes, pēkšņā sparigumā noskaldīja. Tu vari ēst un gulēt šķūnī. Tu… Viņa pieņēma, ka Pēteris kā rakstvedis ir pārāks par Freizi, tomēr vienalga pastulbs. Tu vari pavakariņot virtuves galerijā. Atradīsi to aiz tās ieejas. Tev parādīs, kur būs tava guļvieta viesu namā. Jūs… sieviete pagriezās pret Luku. Jums, izmeklētājam, es parādīšu refektoriju un jūsu guļamistabu. Man teica, ka jūs esat priesteris…

- Es vēl neesmu devis zvērestus, Luka atteica. Es kalpoju Baznīcai, tomēr neesmu ordinēts.

- Pārāk glīts garīdzniecībai, un arī iz skūtie mati jau ir atauguši, viņa pie sevis noteica. Lūkam sieviete sacīja: Lai vai kā, jūs varat gulēt istabās, kas paredzē­tas priesterim, kurš mūs apmeklē. Un no rīta es pazi­ņošu mūsu abatei, ka esat šeit.

Kad sieviete devās pa priekšu uz refektoriju, no vel­vētās krustejas iznāca kāda dāma. Viņas tērps bija izga­tavots no pašas mīkstākās balinātās vilnas, sejas aizsegs uz galvas atbīdīts atpakaļ tā, ka atsedza skatienam bālu, piemīlīgu seju ar smaidīgām, pelēkām acīm. Josta, kas vijās sievietei ap vidukli, bija izgatavota no smalkākās ādas, un kājās viņa bija uzāvusi mīkstas ādas rītakurpes ne tādas rupjas koka tupeles, kādas nēsāja strādā­jošās sievietes, lai pasargātu kurpes no dubļiem.

- Esmu ieradusies, lai_$veiktu izmeklētāju, viņa sacīja, rokā turēdama vairākas vaska sveces.

Luka paspēra soli uz priekšu. Es esmu izmeklētājs.

Sieviete pasmaidīja, vienā ašā acu skatienā ietvē­rusi Lūkas augumu, glīto izskatu un jaunību. Ļaujiet man jūs pavadīt uz vakariņām; jūs noteikti esat noguris. Māsa Anna pieskatīs, lai jūsu zirgi tiktu novietoti stallī un jūsu vīriem nekā netrūktu.

Luka palocījās, un sieviete pagriezusies devās uz priekšu, ļaujot jauneklim sekot viņai pa velvēto akmens eju un pa akmens plātnēm izklāto galeriju, kas ieveda velvētā refektorijā. Telpas tālākajā galā pie kamīna, kas uz nakti bija aiztaisīts, bija uzklāts galds vienam cilvē­kam; glāzē bija ieliets vīns, uz šķīvja nolikta maize, abās pusēs bļodai novietots nazis un karote. Luka labpatikā nopūtās un apsēdās krēslā; tad ienāca kalpone ar ūdens krūzi un bļodu, lai nomazgātu viņa rokas, un ar smalku linaudeklu, kur tās nosusināt. Viņai sekoja virtuves kal­pone ar trauku, kurā atradās sautēts cālis un dārzeņi.

- Vai jums ir viss nepieciešamais? dāma apjautājās.

- Paldies jums, Luka neveikli atteica. Sievietes klāt­būtne viņu mulsināja; kopš jauneklis vienpadsmit gadu vecumā bija zvērējis uzticību klosterim, viņš nebija runājis ar citu sievieti kā vien ar savu māti. Un kas jūs būtu?

Sieviete viņam uzsmaidīja, un smaida mirdzumā Luka atskārta, ka viņa ir skaista. Es esmu Ursula, saim­niecības māsa, atbildīgā par abatijas vadību. Priecājos, ka esat ieradies. Esmu ļoti noraizējusies. Ceru, ka varē­siet pateikt, kas te notiek, un mūs glābt…

- Jūs glābt?

- Šis ir skaists klosteris, un tas pastāv jau ļoti ilgi, māsa Ursula atklāti sacīja. Es tanī iestājos, kad biju vēl maza meitene. Visu savu mūžu esmu kalpojusi Dievam un savām māsām šeit; dzīvoju te jau vairāk nekā divdes­mit gadu. Nespēju panest domu, ka klosterī ir ienācis sātans.

Luka iemērca maizi sātīgajā, biezajā mērcē un, lai slēptu apjukumu, pilnībā pievērsās ēdienam. Sātans?

Māsa Ursula pārmeta krustu; tā bija aša, neapdo­māta, dievbijības pilna kustība. Daždien es domāju, ka patiešām ir tik slikti; citās dienās man šķiet, ka esmu tikai muļķa meitene, kas pati sevi baida ar ēnām. Viņa veltīja Lūkam kautru, atvainošanās pilnu smaidu. Jūs spēsiet izspriest. Jūs atklāsiet patiesību par to visu. Tomēr mēs nevaram tikt vaļā no runām, ka mums būs beigas: neviena ģimene vairs nesūtīs pie mums savas meitas, un zemnieki jau sāk atteikties ar mums tirgoties. Mans pienākums ir nodrošināt, ka abatija pati nopelna sev iztiku, ka mēs varam pārdot savas preces un to, ko saražo saimniecība, lai nopirktu nepieciešamo. Taču es to nevaru izdarīt, ja zemnieku sievas atsakās ar mums runāt, kad sūtu savas laicīgās māsas ar mūsu precēm uz tirgu. Mēs nevaram tirgoties, ja ļaudis mums ne kaut ko pārdod, ne ari pērk no mums. Viņa pašūpoja galvu. Lai vai kā, netraucēšu jums paēst. Kad būsiet pavakariņojis, virtuves kalpone jūs pavadīs uz jūsu guļamistabu viesu namā. Lai Dievs jūs svēti, mans brāli!

Pēkšņi Luka atskārta, ka bija pavisam aizmirsis pateikties. Māsa Ursula būs nospriedusi, ka viņš ir augst­prātīgs, slikti audzināts klosterbrālis. Viņš bija blenzis saimniecības māsā kā-tāds stulbenis un stostījies, viņu uzrunājot. Bija uzvedies Jā jauns vīrietis, kurš nekad iepriekš nav redzējis skaistu sievieti, nevis kā zināmā mērā svarīgs vīrs, kas ieradies šeit, lai vadītu izmeklē­šanu pēc pāvesta rīkojuma. Ko lai viņa nodomā? Lai Dievs jūs svētī, māsa! Luka neveikli atteica.

Viņa palocījās, apslēpdama mazu smaidiņu par jau­nekļa apmulsumu, un lēnām izgāja no telpas, bet Luka noskatījās uz sievietes tērpa apakšmalu, kas nošūpojās, viņai aizejot.

Slēgtās abatijas austrumu pusē apakšstāva loga slēģis bija nedaudz pavērts, tā ka divi pāri acu varēja noskatīties sveces apgaismotajā neskaidrajā saimniecī­bas māsas siluetā, kad viņa graciozi pārgāja pāri pagal­mam un nozuda savā mājā.

- Viņa ir sasveicinājusies ar viņu, tomēr neko nav izstāstījusi, Izolde nočukstēja.

- Viņš neko neuzies, ja vien kāds viņam nepalī­dzēs, Išraka piekrita.

Abas atkāpās no loga un nedzirdami aizvēra slēģus. Kā es vēlētos skaidri zināt, kāds ir mans ceļš! Izolde atzinās. Kā es gribētu zināt, kas man jādara! Kaut man būtu kāds, kas varētu dot padomu!

- Kā būtu rīkojies tavs tēvs?

Izolde īsi iesmējās. Mans tēvs nekad nebūtu pie­ļāvis, ka viņu piespiedu kārtā turētu šeit. Viņš būtu atdevis savu dzīvību, pirms būtu pieļāvis, ka viņu kāds iesloga. Vai ari, ja tomēr būtu sagūstīts, tēvs ietu bojā, mēģinot izbēgt. Viņš nebūtu šeit tā vienkārši sēdējis kā lelle, kā gļēvulīga meitene, kas raud un skumst pēc tēva, un nezina, ko darīt.

Izolde aizgriezās un sparīgi izberzēja acis. Išraka maigi uzlika roku draudzenei uz pleca. Nepārmet sev, viņa sacīja. Kad šeit ieradāmies, mēs neko nevarējām iesākt. Un tagad, kad visa abatija mums apkārt grūst, mēs joprojām neko nevaram darīt, iekams nesapratīsim, kas notiek. Bet arī, kamēr mēs bezspēcīgi gaidām, viss mainās. Pat ja neko neiesāksim, kaut kas notiks. Tā ir mūsu iespēja. Varbūt šis ir tas brīdis, kad mūsu priekšā atvērsies durvis. Un tad mēs būsim gatavas savai iespējai.

Izolde noņēma draudzenes roku no pleca un pie­glauda to pie sava vaiga. Vismaz man esi tu.

- Uz mūžu.

Luka gulēja ciešā miegā; pat baznīcas zvans, kas tornī virs viņa galvas nosita kārtējo stundu, nespēja viņu uzmodināt. Tomēr tieši brīdī, kad nakts bija vistumšākā, pirms trijiem rītā, jaunekļa miegu pāršķēla ass klie­dziens un viņš izdzirdēja skrejošu soļu troksni.

Luka vienā mirklī uztrūkās un izlēca no gultas, viņa roka pakampa zem spilvena pabāzto dunci, un jauneklis pa logu ar skatienu ieurbās tumšajā pagalmā. Mēnesgaismas mirdzums, kas apspīdēja bruģakmeņus, viņam parādīja sievieti baltā tērgā; viņa pārskrēja pāri pagal­mam un centās uzrāpties uz baļķiem, kas bija aizšauti priekšā smagajiem koka vārtiem. Viņai pakaļ dzinās trīs sievietes; vecā vārtsardze, kas skriešus izmetās no vārt­sarga namiņa, sakampa sievietes rokas, bet viņa kā kaķis skrāpējās gar baļķiem.

Pārējās bija pietiekami ašas, lai notvertu meiteni no mugurpuses, un Luka izdzirdēja skaudras, izmisuma pilnas vaimanas, kad viņas meiteni sakampa. Jauneklis ieraudzīja, kā viņas ceļi ielīkst un viņa noslīgst zemē zem sieviešu svara. Luka uzrāva kājās bikses un zāba­kus, kailajos plecos uzsvieda apmetni un izmetās no istabas pagalmā, paslēpis dunci zābaka makstī. Jaunek­lis atkāpās mājas ēnā, būdams drošs, ka sievietes viņu nav pamanījušas; viņš bija apņēmies saskatīt šo sieviešu sejas mēness ēnainajā gaismā, lai tās atpazītu, kad atkal ieraudzīs.

Vārtsardze turēja lāpu gaisā, un sievietes pacēla mei­teni; divas turēja viņu aiz pleciem, trešā balstīja kājas. Kad sievietes nesa meiteni garām, Luka ierāvās atpakaļ tumsā, kas apslēpa ieeju. Viņas atradās tik tuvu, ka jau­neklis saklausīja sieviešu saraustīto elpu; viena klusītēm šņukstēja.

Tas bija ļoti savāds skats. Kad sievietes meiteni pa­cēla, viņas roka bija noslīgusi lejup. Nu viņa bija pilnīgi bez samaņas. Izskatījās, ka brīdī, kad sievietes viņu at­vilka no aizbultētajiem vārtiem, viņa bija paģībusi. Sie­vietēm meiteni nesot, viņas galva bija atkritusi atpakaļ; sīkās mežģīnes, kas greznoja naktscepuri, skāra zemi; garais naktstērps vilkās pa putekļiem. Tomēr tas nebija parasts ģībonis. Viņa bija ļengana kā līķis, acis aizvēr­tas, jaunavīgā seja rāma. Tad Luka klusi aizelsās šaus­mās. Meitenes roka, kas, viņu nesot, šūpojās, delnā bija sadurta, un no brūces sūcās asinis. Otru roku sievietes bija pārlikušas pār meitenes trauslo augumu, un jaunek­lis uz viņas naktstērpa ieraudzīja asiņu plankumu. Viņas rokas izskatījās kā sista krustā. Luka sastinga; viņš pie­spieda sevi palikt ēnā, taču nespēja novērst skatienu no dīvainajām, šausminošajām brūcēm. Un tad viņš ierau­dzīja ko tādu, kas šķita pat vēl briesmīgāks.

Visām trim sievietēm, kuras nesa gulošo meiteni, sejā bija redzama tā pati rāmā, aizgrābtā izteiksme. Kad viņas šļūcošā gaitā devās uz priekšu, nesdamas savu ļen­gano, asiņojošo nastu, visas trīs viegli smaidīja staroja, it kā viņas apmirdzētu iekšējs, slepens prieks.

Un viņu acis bija aizvērtas tāpat kā meitenei.

Luka nogaidīja, līdz sievietes, noteiktas kā zārka nesēji, mēnessērdzīgā gaitā paiet viņam garām, un tad devās atpakaļ uz viesu namiņa istabu, kur pie gultas malas noslīga ceļos, dedzīgi lūdzoties pēc padoma, lai, par spīti savām šaubām, kaut kādā veidā rastu gudrību, kā atklāt, kas šajā svētajā vietā nogājis tik ļoti greizi, un vērst to par labu.

Kad tieši pirms rītausmas Freize ar blīkšķi atvēra durvis, nesdams karsta ūdens krūku, Luka joprojām bija noslīdzis uz ceļiem lūgšanā. Nodomāju, ka gribēsiet doties uz rīta dievkalpojumu.

- Jā. Luka stīvi piecēlās, pārkrustījās un noskūpstīja krustu, kas vienmēr karājās viņam kaklā. Tā bija dāvana no mātes viņa četrpadsmitajā dzimšanas dienā pēdējo­reiz, kad Luka tika viņu redzējis.

- Te notiek nelāgas lietas, Freize nelaimi vēstošā balsī noteica, ielejot ūdeni bļodā un noliekot tai blakus tīru audekla strēmeli.

Luka aplaistīja seju un delnas ar ūdeni. Es to zinu. Dievs zina, ka esmu šo to redzējis. Ko tu esi dzirdējis?

- Mēnessērdzības gadījumi, mūķenes, kas gavē svētku dienās, no bada kapelā paģībstot. Dažas debesīs saskata gaismas kā zvaigzni, ko ieraudzīja Austrumu gudrie, un pēc tam vairākas gribēja doties uz Betlēmi un viņas nācās ieslodzīt. Ciema ļaudis un pils kalpotāji runā, ka viņas visas kļūstot trakas. Cilvēki saka: visu abatiju esot skāris ārprāts, un sievietes zaudējot prātu.

Luka pašūpoja galvu. Tikai svētie vien zina, kas šeit notiek. Vai tu naktī dzirdēji kliedzienus?

- Lai Dievs pasarg', nē. Es gulēju virtuvē, un viss, ko dzirdēju, bija krākšana. Taču virējas runā, ka pāves­tam būtu jāsūta šurp bīskaps, lai tas izmeklētu šo lietu. Viņas domā, ka šeit staigā sātans. Pāvestam būtu jāsa­rīko izmeklēšana.

- Viņš to jau ir izdarījis! Es esmu klāt, Luka atcirta. Es vadīšu izmeklēšanu. Es būšu tiesnesis.

- Protams, jūs to darīsiet, Freize viņu atbalstīja.

- Nav nozīmes, cik vecs esat.

- Tam, cik vecs es esmu, patiešām nav nozīmes. Sva­rīgi ir tas, ka esmu iecelts veikt izmeklēšanu.

- Tādā gadījumā jums vajadzētu sākt ar jauno abati.

- Kādēļ?

- Tādēļ, ka tas viss iesākās tad, kad šeit ieradās viņa.

- Es neklausīšos virtuves tenkās, Luka augstprātīgi paziņoja, berzēdams seju. Viņš pameta drānu Freizem.

- Vadīšu pienācīgu izmeklēšanu, iztaujājot aculiecinie­kus un cilvēkus, kas ar zvērestu sniegs liecības. Tādēļ ka es esmu izmeklētājs, ko iecēlis pāvests, un būtu labi, ja visi to atcerētos. īpaši tie ļaudis, kuri man kalpo un kuriem būtu jāatbalsta mana labā slava.

- Protams, es to daru! Protams, jūs tas esat! Pro­tams, jūs tā rīkosieties! Jūs esat lords, un es to nekad neaizmirstu, lai gan joprojām esat tikai jauns zēns. Freize izpurināja Lūkas linu kreklu un pasniedza jaunek­lim viņa noviča tērpu, kuru tas nēsāja augstu sajoztu, lai tērps nekavētu viņa garos soļus. Luka piestiprināja savu īso zobenu pie jostas un aplika to ap vidukli, iero­cim pāri pārmetot apmetni, lai to apslēptu.

- Tu runā ar mani tā, it kā es būtu bērns, Luka aiz­kaitināti sacīja. Bet ari tu pats nemaz neesi īpaši vecs.

- Tā ir pieķeršanās, Freize noteikti atbildēja. Tā es izrādu pieķeršanos. Un cieņu. Man jūs vienmēr būsiet Zvirbulēns, kalsnais novicis.

- Zoslēns, virtuves puika, Luka ar platu smaidu attrauca.

- Dunci paņēmāt? Freize gribēja pārliecināties.

Luka uzplīkšķināja pa zābaka atloku, kur makstī dro­šībā gulēja duncis.

- Visi runā, ka jaunā abate neizjūta aicinājumu un netika audzināta šai dzīvei, Freize brīvi trieca tālāk, neievērodams Lūkas aizliegumu tenkot. Abati šurp nosūtīja pēc viņas tēva gribas, un viņa deva zvērestus un nekad netiks no šejienes ārā. Tas ir vienīgais man­tojums, ko tēvs viņai atstāja; viss pārējais nonāca brāļa rokās. Tas ir tikpat ļauni kā būt iemūrētai dzīvai. Un, kopš viņa ieradās, mūķenes sāka redzēt vīzijas un vai­manāt. Puse ciema runā, ka kopā ar jauno abati ieradies sātans. Tāpēc ka viņa ienāca klosteri pret savu gribu.

- Un ko runā par viņas brāli kāds ir viņš? Luka vaicāja kārdinājumā patrīt mēli par spīti savai apņēmī­bai to nedarīt.

- Tikai labu, citu neko. Krietns muižas īpašnieks, dāsns pret abatiju. Viņa vectēvs to uzcēla: ar sieviešu klosteri vienā pusē un netālu no tā brāļu namu, kur mitināties mūkiem. Gan mūķenes, gan mūki notur diev­kalpojumus abatijā. Abates tēvs uzturēja abus namus; mežus un atklātās ganības viņš nodeva mūķeņu rīcībā, bet dažas saimniecības un tīrumus vīriešu klosterim. Sieviešu un vīriešu klosteris vada saimniecību, kā viens ar otru nesaistīti nami darbojoties kopā par godu Die­vam un palīdzot nabagajiem. Un tagad tos savukārt uztur jaunais lords. Viņa tēvs bija krustnesis, pazīstams ar savu drosmi, kaismīgs reliģijas aizstāvis. Jaunais lords šķiet rāmāks, viņš lielākoties uzturas mājās, vēlas vai­rāk miera. Ļoti alkst, lai viss noritētu klusi: lai jūs veiktu izmeklēšanu, pieņemtu lēmumu, ziņotu par vainīgo, izdzītu nešķīstību vai kas nu te norisinās un viss atgrieztos vecajās sliedēs.

Viņiem virs galvas noskanēja zvans uz rīta dievkal­pojumu, rītausmas lūgšanu.

Nāc nu, Luka sacīja, izgāja no priestera istabām un soļoja pa priekšu uz krustejām un skaisto baznīcu.

Šķērsojot pagalmu, viņi izdzirdēja mūziku. Ceļu izgais­moja baltā tērptu mūķeņu procesija: nesot lāpas un dzie­dot, viņas slīdēja cauri pērļainajai rīta gaismai, atgādi­nādamas eņģeļu kori. Luka pakāpās soli atpakaļ, un pat Freize apklusa, klausoties skaistajās balsīs, kas nevaino­jami cēlās augšup rītausmas debesīs. Divi vīri, kuriem bija pievienojies brālis Pēteris, sekoja korim baznīcā un ieņēma savas vietas alkovā, kas atradās aizmugurē. Divi simti balti aizplīvurotu mūķeņu piepildīja korim pare­dzētās vietas, kas atradās abās pusēs aizsegtajam altā­rim, un nostājās rindās ar seju pret to.

Šis dievkalpojums bija dziedamā mise; kalpojošā priestera balss vienmērīgā baritonā pie altāra skandēja svētos latīņu vārdus, un piemīlīgās, augstās sieviešu bal­sis atbildēja. Luka raudzījās uz velvētajiem griestiem un skaistajām akmens kolonnām, kurās bija iegravēti augļi un puķes, bet virs tām varēja vērot apsudrabota akmens zvaigznes un mēnešus. Jauneklis visu laiku klausījās, cik dzidri skan mūķeņu atsaukšanās, un prātoja, kas gan varēja katru nakti mocīt tādas svētas sievietes un kā viņas katrā rītausmā spēj piecelties un dziedāt Dievam tā kā pašlaik.

Pēc dievkalpojuma visi trīs ceļinieki palika sēžam uz akmens sola kapelas aizmugurē, un mūķenes gāja laukā viņiem garām, kautri nodūrušas acis. Luka rūpīgi pētīja viņu sejas, meklējot jauno sievieti, kuru pagājušajā naktī bija redzējis tāda neprāta pārņemtu, taču visas bālās, jaunavīgās sejas, kuras sedza balts plīvurs, līdzinājās cita citai. Jauneklis centās saskatīt mūķeņu delnas, mek­lējot nodevīgas kreveļu pēdas, taču viņas visas turēja rokas cieši sažņaugtas., paslēptas zem garajām piedurk­nēm. Kad mūķenes, sandalēm klusi skanot uz akmens grīdas, izgāja laukā, priesteris viņām sekoja un apstājās pie jaunajiem vīriešiem, patīkamā balsī ierunādamies: Es pabrokastošu kopā ar jums, un tad man būs jādodas atpakaļ uz savu abatijas pusi.

- Vai tad jūs nedzīvojat šeit? Luka gribēja zināt. Viņš vispirms paspieda priestera roku un tad nometās uz viena ceļa, lai izlūgtos viņa svētību.

- Tieši šī diženā nama otrā pusē atrodas vīriešu klos­teris, priesteris paskaidroja. Pirmais Lukretili lords izvēlējās nodibināt divus reliģiskos namus: vienu vīrie­šiem un otru sievietēm. Mēs, priesteri, katru dienu iero­damies šeit noturēt dievkalpojumus. Diemžēl šis nams ir Augustīniešu ordeņa mūķeņu nams. Mēs, vīrieši, kalpojam Dominikāņu ordenim. Viņš pieliecās tuvāk Lūkam. Kā būsiet nopratis, pēc manām domām, visiem būtu labāk, ja sieviešu klosteris pakļautos Dominikāņu ordenim. To varētu vadīt vīriešu klosteris, un tas pakļau­tos mūsu ordeņa noteikumiem. Kalpojot Augustīniešu ordenim, šīm sievietēm ir bijis ļauts darīt visu, ko vien viņas vēlas. Un nu jūs redzat, kas notiek.

- Viņas ievēro kalpošanas noteikumus, Luka iebilda. Māsas nerīkojas uz savu galvu.

- Tikai tādēļ, ka viņas to grib. Ja mūķenes vēlētos notiekošo izbeigt vai kaut ko mainīt, viņas to varētu.

Viņām nav likumu atšķirībā no mums, dominikāņiem, kuriem viss ir stingri noteikts. Augustīniešu ordeņa paspārnē katrs nams var dzīvot, kā vien tam tīk. Viņas kalpo Dievam, kā uzskata par labāku, un sekas ir…

Priesteris aprāvās, kad parādījās saimniecības māsa, sperdama uz baznīcas skaistās marmora grīdas klusus soļus. Esmu pārliecināts, ka saimniecības māsa ir iera­dusies aicināt mūs brokastīs.

- Jūs varat brokastot manā viesu istabā, viņa sacīja. Tur ir iekurta uguns. Lūdzu, tēvs, rādiet mūsu viesiem ceļu.

- Labi, labi, priesteris patīkamā balsī sacīja un, kad sieviete viņus atstāja, pagriezās pret Luku. Viņa satur šo vietu kopā, viņš stāstīja. Apbrīnojama sie­viete. Vada saimniecības zemes, uztur ēkas, pērk preces, pārdod saražoto. Viņa būtu varējusi būt jebkuras Itālijas pils kundze, īsta valdniece skolotāja, vadone ikvienam diženam namam. Priesteris pasmaidīja. Un, man jāsaka, viņas viesu istaba ir pati ērtākā telpa šajā vietā, un par viņas virēju labāku neatrast.

Priesteris viņus veda pa krusteju laukā no baznīcas un tad cauri priekšpagalmam uz ēku pagalma austrumu pusē. Koka durvis bija vaļā, un viņi iegāja viesu istabā, kur jau gaidīja viņiem trim saklāts galds. Luka un Pēteris ieņēma savas vietas. Freize nostājās pie ieejas, lai vīrus apkalpotu, un viena no virējām, laicīgā māsa, padeva viņam ēdienus, ko salikt uz galda. Tika pasniegta triju veidu cepta gaļa šķiņķis, jērgaļa un liellopu gala un divu veidu maize: baltmaize un tumšā rudzu maize. Galdā bija vietējie sieri, ievārījumi, groziņš ar cieti novārītām olām un bļoda ar plūmēm, kurām bija tik piesātināta garša, ka Luka tās sagrieza, lai ēstu kā saldu ievārījumu uz baltmaizes šķēles.

- Vai saimniecības māsa vienmēr ēd vienatnē? Viņa nepusdieno refektorijā kopā ar citām māsām? Luka ziņkāri apvaicājās.

- Vai jūs nedarītu.tāpat, ja jums būtu tāda virēja kā šī? priesteris atjautāja^ Nešaubos, ka svinību un svētku dienās viņa sēž kopā ar māsām. Taču viņai patīk rīkoties tieši tā, un viena no saimniecības māsas amata privilēģijām ir tāda, ka pašas mājā viss notiek pēc viņas prāta. Viņa neguļ dormitorijā un arī neēd refektorijā. Tāpat rīkojas arī abate savā mājā, kas atrodas blakus.

- Bet nu… viņš turpināja ar platu smaidu. Manā seglu somā ir aizķērusies kāda lāsīte brendija. Ieliešu mums pa mēriņam. Tas palīdz krietnām brokastīm no­sēsties vēderā. Priesteris izgāja no telpas, bet Pēteris piecēlās kājās un palūkojās laukā pa logu uz ieeju pa­galmā, kur gaidīja priestera mūlis.

Kamēr Freize notīrīja šķīvjus, Luka laiski aplūkoja telpu. Dūmvada siena virs kamīna bija veidota no pulēta koka un rotāta ar skaistiem grebumiem. Kad Luka bija mazs zēns, viņa vectēvs, galdnieks, bija uzbūvējis tādu grebtu dūmvada sienu viņu zemnieku mājas hallē. Toreiz tas bija kas neredzēts un izraisīja ciema ļaudīs skaudību. Aiz viena no grebumiem bija iebūvēts slepens trauku skapītis, kur Lūkas tēvs tika glabājis cukurotas plūmes. Viņš deva tās dēlam svētdienās, ja zēns visu nedēļu bija labi uzvedies. Spējas iegribas aizrauts, Luka citu pēc cita piespieda piecus izciļņus, kas bija izveidoti izgrebtās dūmvada sienas priekšpusē. Viens zem viņa plaukstas padevās, un, jauneklim par pārsteigumu, atvērās slepenas durtiņas tieši tādas kā tās, ko viņš atcerējās no bērnības. Aiz tām stāvēja stikla krūka, kurā atradās nevis cukurotas plūmes, bet gan kaut kāda garšviela kaltētas melnas sēklas. Tai līdzās bija nolikts kurpnieka īlens neliels rīks, ar kuru ādā izdur saišu caurumus.

Luka aizvēra trauku skapīša durvis. Tēvs vienmēr mēdza dūmvada sienas skapī slēpt cukurotas plūmes, viņš piezīmēja.

- Mums nekā tamlīdzīga nebija, rakstvedis Pēteris atteica. Mēs visi dzīvojām virtuvē, un māte kamīnā uz iesma grozīja cepešus, bet dūmenī kūpināja šķiņķus. Kad pienāca rīts, uguns bija izdzisusi un mēs, bērni, bijām krietni izsalkuši, mēs bāzām galvu sodrējainajā dūmenī un skrubinājām taukumus šķiņķu malās. Māte, lai Dievs viņu svētī, tēvam mēdza stāstīt, ka to sadarījušas peles.

- Kā jūs ieguvāt zināšanas, ja dzīvojāt tik nabadzīgā namā? Luka gribēja zināt.

Pēteris paraustīja plecus. Priesteris pamanīja, ka esmu gudrs zēns, un vecāki mani aizsūtīja uz klosteri.

- Un pēc tam?

- Milords man jautāja, vai es viņam kalpošu, vai kal­pošu ordenim. Protams, es sacīju "jā".

Atvērās durvis, un atgriezās priesteris; mantijas pie­durknē viņš bija paslēpis nelielu pudelīti. Tikai viena lāse man palīdz manā ceļā, viņš atzinās. Luka ielēja vienu stiprā dzēriena šļuku savā māla traukā, Pēteris atteicās, un priesteris ieņēma krietnu malku no pudeles. Freize ar ilgpilnu skatienu pavērās šurp no durvju puses, tomēr izlēma neko neteikt.

- Tagad es jūs aizvedīšu pie abates, rūpīgi aizkor­ķējis pudeli, priesteris sacīja. Un jūs paturiet prātā: ja

viņa jautā pēc padoma, sakiet, ka viņa varētu nodot sie­viešu klosteri viņas brāļu vīriešu klostera paspārnē. Mēs to vadītu viņas vietā, un visas viņas raizes būtu galā.

- Es to atcerēšos, Luka atteica, nesolīdams atbalstu ne tam, ne citam viedoklim.

Abates māja atradās turpat līdzās; tā bija uzbūvēta pie klostera ārējās sienas, ar priekšpusi pret krusteju un ar aizmuguri pret mežu un augstajiem kalniem. Logi, kas bija vērsti uz ārpasauli, bija stingri noslēgti, un tos sargāja resni metāla režģi.

- Šis klosteris ir uzbūvēts kā laukums laukumā, priesteris pastāstīja. Iekšējais laukums būvēts kā baz­nīca: ar krusteju un tai apkārt mūķeņu cellēm. Šis nams plešas no krustejas līdz ārējam pagalmam. Puse saimniecības māsas mājas ir vērsta pret pagalmu un gal­venajiem vārtiem, tā ka viņa var redzēt visus, kas nāk un iet, bet dienvidu pusē ir slimnīca trūcīgajiem.

Priesteris pamāja uz durvīm. Abate teica, lai ienā­kat. Viņš atkāpās, un Luka ar Pēteri iegāja iekšā; viņiem sekoja Freize. Visi attapās nelielā telpā, kur bija tikai divi koka soli un divi ļoti vienkārši krēsli. Stipras kaltas dzelzs restes tālākās malas sienā noslēdza ieeju nāka­majā telpā, kuru aizsedza baltas vilnas aizkars. Kamēr viņi stāvēja un gaidīja, aizkars klusām tika atvilkts; otrā pusē varēja izšķirt tikai baltu tērpu, galvassegu, kas aiz­plīvuroja seju, un bālu seju, kas lūkojās caur skatu aizse­dzošajām metāla cilpām.

- Lai Dievs jūs svētī un sargā, skaidra balss sacīja. Esiet sveicināti abatijā! Es esmu šī klostera abate.

- Es esmu Luka Vero. Luka piegāja pie režģa, taču cauri bagātīgajam dzelzs kalumam, kas attēloja vīnogas, augļus, lapas un ziedus, spēja saskatīt tikai sievietes siluetu. Gaisā bija jaušamas vieglas smaržas, kas atgādi­nāja rožūdeni. Aiz abates jauneklis tikko samanīja ēnai­nas aprises; tās piederēja otrai sievietei, kura bija ģērbu­sies tumšā tērpā.

- Šis ir mans rakstvedis, brālis Pēteris, un tas mans kalps Freize. Esmu atsūtīts šurp, lai jūsu abatijā veiktu izmeklēšanu.

- Es zinu, sieviete klusām atteica.

- Nezināju, ka neesat pieejama, Luka sacīja, piesar­gādamies, lai abati neaizvainotu.

- Tā ir pieņemts, ka apmeklētāji runā ar mūsu ordeņa māsām caur režģi.

- Bet man ir ar viņām jārunā izmeklēšanas dēļ. Vaja­dzēs, lai viņas nāk un sniedz man liecības.

Cauri restēm jauneklis sajuta abates nepatiku.

- Lai tā būtu, viņa sacīja. Ja jau mēs esam piekri­tušas šai izmeklēšanai.

Luka lieliski zināja, ka šī nosvērtā abate nav piekri­tusi izmeklēšanai; viņai neviens nebija devis iespēju izvēlēties. Ordeņa kungs bija nosūtījis uz viņas namu izmeklētāju, un Luka izjautātu māsas ar abates piekri­šanu vai bez tās.

- Man būs nepieciešama istaba personiskai lietoša­nai, un mūķenēm būs jānāk pie manis un jāsniedz ar zvērestu apstiprinātas liecības par šeit notiekošo, Luka jau pārliecinātāk sacīja. Viņam blakus stāvošais prieste­ris piekrītoši pamāja ar galvu.

- Esmu viņām vēlējusi sagatavot jums istabu līdzās šai telpai, abate sacīja. Domāju, ka būs labāk, ja jūs uzklausīsiet liecības manā namā abates namā. Tad viņas zinās, ka izmeklēšanā es sadarbojos ar jums, ka viņas nāk šurp ar jums runāt ar manu svētību.

- Vispār būtu labāk, ja tas notiktu kaut kur citur, priesteris klusām sacīja Lūkam. Jums vajadzētu do­ties uz mūsu klosteri un likt, lai mūķenes ierodas mūsu namā, mūsu uzraudzībā. Ziniet, vīru likumi… vīriešu sa­prāts… tas ir iedarbīgs, un to vienmēr var aicināt palīgā. Šai izmeklēšanai ir vajadzīgs vīrieša prāts, nevis sievie­tes gaistošās kaprīzes.

- Pateicos, bet es viņas pieņemšu šeit, Luka atbil­dēja priesterim. Tad vērsās pie abates: Esmu pateicīgs par jūsu palīdzību. Būšu priecīgs tikties ar mūķenēm jūsu namā.

- Es patiešām brīnos, kādēļ, Freize pusbalsī teica resnai bitei, kas sitās pret nelielo, noslēgto loga rūti.

- Es patiešām brīnos, kādēļ, Luka skaļi atkārtoja.

Freize atvēra nelielo lodziņu un izlaida biti ārā, saulē.

- Daudz baumu ir klīdušas, un dažas no tām bija vēr­stas tieši pret mani, abate atklāti sacīja. Es pati esmu tikusi apsūdzēta. Būs labāk, ja nams redzēs, ka izmeklē­šana atrodas manā pārziņā un notiek ar manu svētību. Ceru, ka jūs nomazgāsiet tīru manu vārdu, tāpat kā atklāsiet visas ļaundarības un izravēsiet tās.

- Mums vajadzēs uzdot jautājumus jums un arī citām ordeņa loceklēm, Luka norādīja.

Cauri režģim viņš redzēja, ka baltā figūra pakustējās, un saprata, ka abate ir noliekusi galvu, it kā jauneklis būtu viņu apkaunojis.

- Mani sūta Roma, lai palīdzu jums atklāt patie­sību, viņš neatkāpās.

Abate neatbildēja, bet vienkārši pagrieza galvu un uzrunāja kādu, ko jauneklis nevarēja saskatīt; tad atvē­rās durvis uz istabu, un pavecā mūķene, vārtsardze māsa Anna, kura bija sagaidījusi jaunos vīriešus viņu ierašanās vakarā, strupi ierunājās: Abates kundze liek, lai parādu telpu, kur varēsiet veikt izmeklēšanu.

Izskatījās, ka saruna ar abati ir beigusies, un viņi pat nebija ieraudzījuši jaunās sievietes seju.

Tā bija vienkārša istaba ar skatu uz mežu, kas atra­dās tūliņ aiz abatijas, tā ka vīrieši nevarēja saskatīt ne krusteju, ne mūķeņu celles, ne tos, kas ienāca baznīcas pagalmā vai izgāja no tā. Tomēr tādā veidā arī kopiena nevarēja ieraudzīt tos, kuri ieradās sniegt liecību.

- Diskrēti, rakstvedis Pēteris piezīmēja.

- Slepeni, Freize jautri piebilda. Vai man būs jāstāv ārpusē un jāpierauga, lai neviens jūs netraucē vai slepus nenoklausās? -

- Jā. Luka pievilka krēslu pie tukšā galda un pagai­dīja, līdz brālis Pēteris sagatavoja papīrus, melnu spalvu un tintnīcu; tad rakstvedis apsēdās galda galā un gaidoši paraudzījās uz Luku. Trīs jaunie vīrieši pieklusa. Luka, gaidāmā uzdevuma pārņemts, neizteiksmīgi paraudzī­jās uz abiem pārējiem jaunekļiem. Freize viņam plati uzsmaidīja un parādīja iedrošinošu kustību, kā pamājot ar karogu. Uz priekšu! viņš sacīja. Šeit viss ir tik ļauni, ka mēs nevaram situāciju padarīt vēl sliktāku.

Luka norija puicisku smiekliņu. Laikam jau tā ir, viņš piekrita, ieņemdams vietu, un pagriezās pret brāli Pēteri. Sāksim ar saimniecības māsu, viņš turpināja, cenzdamies runāt pārliecinoši. Mēs vismaz zinām viņas vārdu.

Freize pamāja ar galvu un piegāja pie durvīm. Atve­diet saimniecības māsu, viņš sacīja māsai Annai.

Saimniecības māsa tūlīt ieradās un apsēdās iepretim Lūkam. Jauneklis centās neskatīties uz viņas sejas rāmo skaistumu, uz pelēkajām, saprotošajām acīm, kuras šķita viņam smaidām ar kādu tikai viņai vien zināmu gudrību.

Luka, rīkodamies pēc priekšrakstiem, atzīmēja sievie­tes vārdu, viņas vecumu divdesmit četri gadi vecāku vārdus un to, cik ilgi viņa uzturas abatijā. Saimniecības māsa jau divdesmit gadus bija atradusies aiz abatijas sienām kopš agras bērnības.

- Kā jūs domājat kas šeit notiek? Luka viņai jau­tāja. Jaunekli bija iedrošinājusi viņa izmeklētāja loma, savas nozīmības apziņa un veicamā darba papildinā­jumi: pie durvīm stāvošais Freize un brālis Pēteris ar savu melno rakstāmspalvu.

Sieviete palūkojās uz vienkāršo koka galdu. Es nezinu. Notiek dīvaini atgadījumi, un manas māsas ir ļoti noraizējušās.

- Kādi atgadījumi?

- Dažas no māsām ir sākušas redzēt vīzijas, un divas miegā ceļas augšā pieceļas no gultas un staigā, lai gan viņu acis joprojām ir aizvērtas. Viena nevar ieēst ēdienu, ko pasniedz refektorijā. Viņa cieš badu un nav pierunā­jama ēst. Un ir vēl ari cits kas. Citas izpausmes.

- Kad tas sākās? Luka vaicāja.

Sieviete gurdeni pamāja ar galvu, it kā būtu gaidījusi šādu jautājumu. Aptuveni pirms trim mēnešiem.

- Vai tas sākās ar jaunās abates ierašanos?

īsa nopūta. Jā. Taču esmu pārliecināta, ka viņai ar to nav nekāda sakara. Es negribētu sniegt izmeklē­šanai liecību, kas tiktu vērsta pret viņu. Mūsu nelaimes sākās tieši tad, tomēr jums jāatceras, ka abatei, kura ir tik jauna, tik nepieredzējusi, turklāt paziņojusi, ka tas viss notiek pret viņas gribu, nav nekādas ietekmes uz mūķenēm. Klosterim nepieciešama stingra roka, spēcīga vadība sieviete, kas mīl šādu dzīvi. Jaunā abate, pirms ieradās pie mums, vadīja ļoti mierīgas dienas. Viņa bija dižena kunga mīļākais bērns, izlutināta meita no ietek­mīga nama. Viņa nav pieradusi vadīt reliģisku namu. Abate netika uzaudzināta šeit. Nav nekas pārsteidzošs, ka viņa neprot pavēlēt.

- Vai mūķenēm varētu pavēlēt izbeigt redzēt vīzijas? Vai tas ir atkarīgs no viņu izvēles? Vai abate viņas ir pie­vīlusi, nespēdama pavēlēt?

Rakstvedis Pēteris pierakstīja jautājumus.

Saimniecības māsa pasmaidīja. Nē, ja tās ir patie­sas vīzijas, ko sūta Dievs, viņa nešaubīdamās atteica. Ja tās ir īstas vīzijas, tās neapturēs nekas. Tomēr, ja tā ir maldīšanās un neprāts, ja šīs sievietes šausmina pašas sevi un ļauj pār sevi valdīt bailēm… Ja viņas sapņo un izdomā pasakas… Piedodiet manu skarbumu, brāli Luka, bet es esmu pavadījusi šajā kopienā divdesmit gadus un zinu, ka divi simti sieviešu, kuras dzīvo kopā, var sacelt vētru ūdens glāzē, ja viņām atļauj to darīt.

Luka pacēla uzacis. Viņas var radīt mēnessērdzību? Spēj izraisīt skriešanu ārā naktī un mēģinājumus tikt laukā pa vārtiem?

Viņa nopūtās. Jūs redzējāt?

- Pagājušajā naktī, jauneklis apstiprināja.

- Esmu pārliecināta, ka mums šeit ir pāris māsu, kuras patiešām ir mēnessērdzīgas. Zinu, ka viena vai, iespējams, divas no visas tiesas ir redzējušas vīzijas. Bet nu man ir dučiem jaunu sieviešu, kuras dzird eņģeļu balsis, redz zvaigžņu kustību, naktī trūkstas augšā un kliedz aiz sāpēm. Jums jāsaprot, brāli, ne visas mūsu novices atrodas šeit patiesa aicinājuma dēļ. Ļoti dau­dzas meitenes šurp ir atsūtījušas viņu ģimenes, kurās bija pārāk daudz bērnu, vai ari meitene bija pārāk gudra vai zaudējusi savu saderināto, vai ari nevarēja apprecē­ties kāda cita iemesla dēļ. Dažkārt mums tiek atsūtītas meitenes, kas bijušas nepaklausīgas. Protams, viņas atnes līdzi savas likstas. Ne visas izjūt aicinājumu, ne katra grib šeit atrasties. Un, ja reiz jauna sieviete pre­tēji noteikumiem naktī pamet savu celli un skrien apkārt pa krustejām, vienmēr atradīsies kāda, kas tai pievieno­sies. Viņa uz mirkli pieklusa. Un tad vēl viena, un vēl.

- Un kā ar stigmām? Ar krusta zīmi uz viņu del­nām?

Luka ieraudzīja sievietes sejā milzīgu pārsteigumu.

- Kas jums to izstāstīja?

- Es pats pagājušajā naktī redzēju meiteni un pārē­jās sievietes, kuras skrēja viņai pakaļ.

Sieviete nolieca galvu un sažņaudza rokas. Lūkam uz mirkli šķita, ka viņa lūdzas pēc padoma, ko teikt tālāk.

- Varbūt tas ir brīnums, saimniecības māsa klusām sacīja. Stigmas. Mēs nevaram droši zināt. Varbūt nav. Varbūt lai Dievmāte sargā mūs no ļauna! tas ir kas sliktāks.

Luka paliecās pāri galdam, lai saklausītu viņas teikto. Sliktāks? Ko jūs ar to gribat sacīt?

- Dažkārt dievbijīgas jaunas sievietes iezīmē sevi ar piecām Kristus brūcēm. Kā dievbijības pierādījumu. Šad tad viņas iet tik tālu. Viņa satraukti ievilka trīcošu elpu. Tādēļ mūsu namā jāvalda stingrai kārtībai. Mūķe­nēm jājūt, ka par viņām parūpēsies, tāpat kā tēvs rūpē­jas par savu meitu. Māsām jāzina, ka viņu uzvedībai ir stingri ierobežojumi. Viņas jāvada piesardzīgi.

- Jūs baidāties, ka sievietes pašas nodara sev pāri? Luka milzīgā pārsteigumā vaicāja.

- Tās ir jaunas sievietes, saimniecības māsa atkār­toja. Un, ja viņas neviens nevada, viņas kļūst straujas un neapvaldītas. Savainot pašām sevi vai citai citu jau­nām meitenēm nav nekas svešs.

Brālis Pēteris un Luka pārmija šausmu pilnus skatie­nus. Rakstvedis nodūra galvu un atzīmēja dzirdēto.

- Abatija ir bagāta, Luka piebilda uz labu laimi, lai novirzītu domas no piedzīvotā šoka.

Sieviete papurināja galvu. Nē. Mēs katra un ikviena esam devušas nabadzības zvērestu. Nabadzība, paklau­sība un šķīstība. Mums nekas nedrīkst piederēt, mēs nevaram sekot savai gribai, un mēs nedrīkstam mīlēt vīrieti. Mēs visas esam devušas šos zvērestus; nav nekā­das iespējas no tiem izvairīties. Mēs visas tos esam devušas. Mēs visas esam labprātīgi piekritušas.

- Izņemot abati, Luka ieteicās. Es saprotu, ka viņa iebilda, nevēlējās uz šejieni nākt. Viņai tika pavē­lēts iestāties abatijā. Abate neizvēlējās būt paklausīga, nabadzīga un dzīvot bez vīrieša mīlas.

- Tas jums būtu jāvaicā viņai pašai, saimniecības māsa rāmā godbijībā atteica. Viņa iestājās. Atteicās no greznajiem tērpiem milzīgajās apģērbu lādēs, kuras atveda sev līdzi. Cieņas dēļ, ko pasaulē izraisa viņas amats, viņai bija ļauts pārģērbties vienatnē. Viņas pašas kalpone nogrieza kundzei matus un palīdzēja ietērpties rupja audekla drānās un mūsu ordeņa vilnas mantijā ar sejas aizsegu ap galvu un pāri tam plīvuru. Kad viņa bija gatava, viņa ienāca kapelā un vienatnē nogūlās uz akmens grīdas pretim altārim izplestām rokām, ar seju pret auksto grīdu. Viņa nodeva sevi Dievam. Tikai abate pati zina, vai tika devusi zvērestus ari savā sirdī. Viņas domas no mums, viņas māsām, ir slēptas.

Sieviete mirkli vilcinājās. Taču abates kalpone, protams, nedeva zvērestus. Viņa dzīvo mūsu vidū kā nepiederoša. Ciktāl man zināms, viņa vispār nepakļaujas nekādiem likumiem. Es nezinu, vai viņa klausa pat abatei vai ari viņu attiecības ir…

- Ir kādas? Luka šausmās jautāja.

- Ir neparastākas, māsa atteica.

- Viņas kalpone? Vai viņa ir laicīgā māsa?

- Es patiešām nezinu, kā jūs viņu dēvētu. Viņa bijusi abates personiskā kalpone jau kopš bērnības, un, kad abate mums pievienojās, viņai sekoja ari verdzene; viņa vienkārši nāca līdzi kā suns seko savam saimniekam. Viņa mitinās abates mājā. Viņa mēdza gulēt klētī, kas atrodas līdzās abates durvīm; viņa nenakšņoja mūķeņu cellēs un vēlāk sāka pārlaist naktis uz abates sliekšņa kā verdzene. Pēdējā laikā viņa sākusi gulēt ar abati vienā gultā. Māsa pieklusa. Kā gultas biedrene. Viņa vilci­nājās. Es ne uz ko citu nevedinu, viņa sacīja.

Brāļa Pētera rakstāmspalva bija aizmirsta, viņa mute pavērta, taču viņš nebilda ne vārda.

- Abates kalpone iet uz baznīcu, sekojot kundzei kā ēna; tomēr viņa neskaita lūgšanas, nesūdz grēkus un ari neapmeklē misi. Es pieņemu, ka viņa ir neticīgā. Patie­šām nezinu. Mūsu likumos abates kalpone ir izņēmums. Mēs viņu nedēvējam par māsu, bet saucam vienkārši par Išraku.

- Išraka? Luka atkārtoja svešādo vārdu.

- Viņa ir dzimusi turciete, saimniecības māsa sacīja piesardzīgi apvaldītā balsī. Jūs viņu ievērosiet abatijā. Išraka valkā melnu ģērbu kā mauriete, dažreiz aizsedz seju ar plīvuru. Viņas āda ir grauzdēta cukura krāsā, tā ir viscaur vienā tonī. Kaila viņa ir kā apzeltīta kā sieviete, kas veidota no īrisa. Nelaiķa lords viņu atveda kā mazu bērnu no Jeruzālemes, kad atgriezās no krusta kariem. Iespējams, viņš to paturēja kā trofeju, varbūt kā lutekli. Viņš nedz mainīja meitenes vārdu, nedz viņu kristīja, bet tika audzinājis Išraku kopā ar savu meitu kā tās personisko verdzeni.

- Vai jūs domājat, ka viņai varētu būt kāds sakars ar šiem satraukumiem? Vai viss sākās, kad viņa ieradās abatijā? Jo viņa ieradās reizē ar abati, vai ne?

Māsa paraustīja plecus. Dažas mūķenes no viņas iztrūkās, kad pirmo reizi ieraudzīja. Išraka, protams, ir ķecere, un skatiens viņai ir caururbjošs. Viņa vienmēr atrodas abates ēnā. Māsām viņa šķita… Sieviete uz mirkli apdomājās. Satraucoša. Viņa, atradusi īsto vārdu, pamāja ar galvu. Viņa ir satraucoša. Mēs visas tā teiktu satraucoša.

- Ko viņa dara?

- Viņa neko nedara Dievam, saimniecības māsa sacīja ar pēkšņu kaismi. Protams, viņa arī neko nedara abatijas labā. Kurp vien abate dodas, Išraka viņai seko. Tā nekad neatkāpjas no kundzes.

- Išraka iet arī ārā, vai ne? Viņa taču nav ieslodzīta?

- Viņa neatkāpjas no abates, māsa atkārtoja. Bet abate nekad neiet ārā. Verdzene visu laiku atrodas aba­tijā. Viņa staigā ēnā, stāv tumšos stūros, visā noskatās, bet ne ar vienu no mums nerunā. It kā mēs slazdos būtu notvēruši savādu dzīvnieku. Jūtos tā, it kā es krātiņā turētu dzeltenbrūnu lauveni.

- Vai jūs pati baidāties no viņas? Luka atklāti pavaicāja.

Māsa pacēla galvu un noskatīja jaunekli ar atklātu pelēko acu skatienu. Es ticu, ka Dievs mani aizsargās no visa ļauna, viņa atteica. Taču, ja es nebūtu droša, ka atrodos Dieva aizsardzībā, viņa man iedvestu pilnīgas šausmas.

Mazajā telpā iestājās klusums, it kā starp viņiem būtu izšalcis ļaunuma čuksts. Luka juta matiņus uz kakla saslienamies stāvus, bet brālis Pēteris zem galda taustī­jās pēc krucifiksa, kuru nēsāja pie siksnas.

- Ar kuru no mūķenēm man būtu jārunā vispirms? Luka ievaicājās, pārtraucot klusumu. Uzrakstiet man to vārdus, kuras miegā staigā, kurām parādās stigmas, kuras redz vīzijas un gavē.

Jauneklis pastūma māsai papīru un rakstāmspalvu, un viņa nesteidzoties, bet arī nevilcinoties skaidri uzrak­stīja sešus vārdus un atdeva papīru atpakaļ Lūkam.

- Un jūs pati? viņš jautāja. Esat redzējusi vīzijas vai staigājusi miegā?

Māsas smaids jaunajam vīrietim šķita gandrīz val­dzinošs. Es ceļos uz nakts dievkalpojumiem un dodos uz savām lūgšanām, viņa attrauca. Pārējā laikā jūs mani neatradīsiet nekur citur kā vien siltu savā gultā.

Kamēr Luka, mirkšķinādams acis, pūlējās aizgainīt šo iztēles ainu, māsa piecēlās no galda un atstāja telpu.

- Iespaidīga sieviete, klusi ierunājās Pēteris, kad aiz viņas aizvērās durvis. Ja apdomā, ka viņa dzīvojusi klosteri kopš četru gadu vecuma! Kas viņa būtu bijusi ārpus klostera sienām? Ko viņa būtu paveikusi?

- Zīda apakšsvārki, Freize piezīmēja, no priekštel­pas pabāžot savu plato galvu gar durvīm. Neparasti.

- Ko? Kas? Luka noprasīja, bez redzama iemesla noskaities. Viņš juta, kā sitas sirds, iedomājoties saim­niecības māsu guļam viņas šķīstajā gultā.

- Neparasti ir uziet mūķeni, kura valkā zīda apakš­svārkus. Astru krekls, jā tas varbūt ir pārspīlēti, tomēr tradicionāli. Bet ne zīda apakšsvārki.

- Kā tu, pie velna, zini, ka viņa valkā zīda apakšsvār­kus? Pēteris aizkaitināti noprasīja. Un kā tu uzdroši­nies tā runāt, turklāt par tādu dāmu?

- Redzēju, kā tie žūsj„veļas istabā, un nobrīnījos, kam tie pieder. Šķita pārāk neparasts apģērba gabals sie­viešu klosterī, kur māsas zvērējušas dzīvot nabadzībā. Sāku klausīties. Varbūt es esmu muļķis, tomēr klausīties protu. Dzirdēju tos nočaukstam, kad viņa pagāja man garām. Māsa nezināja, ka es klausos; viņa pagāja man garām tā, it kā es būtu akmens vai koks. Zīds rada vieglu skaņu šš-šš-šš. Freize pašapmierināti pamāja ar galvu Pēterim. Ir vairāk nekā viens veids, kā var veikt izmek­lēšanu. Nav jāprot rakstīt, lai prastu domāt. Dažkārt noder vienkārši klausīšanās.

Brālis Pēteris viņu atstāja pilnīgi bez ievērības. Kuru nākamo? viņš Lūkam jautāja.

- Abati, Luka izlēma. Tad viņas kalponi Išraku.

- Varbūt labāk vispirms tikties ar Išraku? Pēc tam mēs viņu varētu paturēt tuvumā, kamēr runā abate, Pēteris ieteica. Tā mēs varēsim pārliecināties, ka viņas kaut ko neperina.

- Ko neperina? Luka nepacietīgi noprasīja.

- Tur jau tā lieta, Pēteris sacīja, ka mēs nezinām, ko viņas dara.

- Perina, Freize rūpīgi atkārtoja svešādo vārdu. Peri-na. Jokaini, bet daži vārdi jau paši par sevi izklausās vainas pilni.

- Vienkārši atved verdzeni, Luka rīkoja. Tu neesi izmeklētājs; tev tikai jākalpo man, savam kungam. Un pārliecinies, ka viņa ne ar vienu nerunā, kamēr nāk pie mums.

Freize aizstaigāja līdz abates virtuves durvīm un pajautāja pēc kalpones Išrakas. Viņa ieradās aizplīvu­rojusies kā tuksneša iemītniece, tērpusies melnā tunikā un biksēs; galvā uzsietais lakats krita pār seju, aizse­dzot Išrakas muti. Viss, ko Freize saskatīja, bija meitenes basās, brūnās kājas uz viena pirksta bija uzvilkts sud­raba gredzens un viņas tumšās, neizdibināmās acis, kas raudzījās virs plīvura. Freize viņai mierinoši uzsmai­dīja, tomēr Išraka nekādi nereaģēja, un abi klusēdami iegāja telpā. Meitene apsēdās pretim Lūkam un brālim Pēterim, nebilzdama ne vārda.

- Vai jūsu vārds ir Išraka? Luka viņai jautāja.

- Es nerunāju itāliski, meitene atteica nevaino­jamā itāļu valodā.

- Šobrīd jūs tanī runājat.

Viņa pakratīja galvu un vēlreiz atkārtoja: Es neru­nāju itāliski.

- Jūsu vārds ir Išraka. Luka mēģināja franciski.

- Es nerunāju franciski, Išraka atbildēja nevaino­jamā franču izrunā.

- Jūsu vārds ir Išraka, viņš sacīja latīniski.

- Tā ir, viņa piekāpdamās atteica latīņu valodā. Taču es nerunāju latīniski.

- Kurā valodā jūs runājat?

- Es nerunāju.

Luka saprata, ka nonācis strupceļā, un paliecās uz priekšu, mēģinot izskatīties tik ietekmīgs, cik vien spēja. Klausieties, sieviete: pats Svētais tēvs mani ir norīkojis veikt izmeklēšanu par šajā klosterī notiekošo un nosūtīt viņam ziņojumu. Es jums ieteiktu labāk man atbildēt, vai ari saskarsieties ne tikai ar manu neapmie­rinātību, bet arī ar viņējo.

Išraka paraustīja-plecus. Es esmu mēma, viņa latīņu valodā vienkārši pateica. Varbūt viņš ir jūsu svē­tais tēvs, taču manējais nav.

- Skaidrs, ka jūs protat runāt, brālis Pēteris iejau­cās. Skaidri redzams, ka jūs runājat vairākās valodās.

Meitene pagrieza nekaunīgās acis pret viņu un papu­rināja galvu.

- Jūs taču runājat ar abati.

Klusums.

- Mums ir vara piespiest jūs runāt, brālis Pēteris brīdināja.

Išraka uzreiz nodūra skatienu, un viņas tumšās skrop­stas aizplīvuroja acis. Kad meitene pacēla galvu, Luka ieraudzīja, ka Išrakas tumšbrūno acu kaktiņi ir samiegti un viņa cenšas apvaldīt vēlmi skaļi iesmieties. Es ne­runāju, bija viss, ko viņa pateica. Un nedomāju, ka jums ir pār mani jelkāda vara.

Luka notvīka purpursarkans kā jau ātrsirdīgs jauns vīrietis, par kuru pazobojusies sieviete. Ejiet projām! viņš izmeta.

Freizem, kurš bija pabāzis savu gareno seju pa dur­vīm, Luka strupi pavēlēja: Aizsūti pēc abates. Un paturi to nerunīgo sievieti tuvumā vienu pašu.

Izolde stāvēja iekšējās durvīs, kapuci pārvilkusi pāri acīm tik tālu, ka tā meta uz meitenes sejas dziļu ēnu; rokas bija apslēptas garajās piedurknēs, zem tērpa vīdēja vienīgi Izoldes lokanās, baltās pēdas, ieautas vienkāršās sandalēs. Lūkam nebūtu vajadzējis to pamanīt, tomēr viņš ievēroja, ka meitenes nagi ir no aukstuma sārti un pēdas pacēlums augsts. Nāciet iekšā, Luka ierunā­jās, cenšoties atgūt savaldīšanos. Lūdzu, apsēdieties!

Viņa paklausīja, taču neatbīdīja atpakaļ kapuci, un Luka saprata: lai ieskatītos zem tās un ieraudzītu abates seju, viņš ir spiests noliekt galvu. Kapuces mestajā ēnā varēja izšķirt tikai sirdsveida žokļa līniju un apņēmīgu muti. Pārējais palika noslēpumā tīts.

- Vai jūs nenoņemtu kapuci, abates kundze?

- Es labprāt to nedarītu.

- Saimniecības māsa sēdēja mums pretī bez kapuces.

- Man bija jāzvēr izvairīties no vīriešu sabiedrības, abate ledaini sacīja. Man pavēlēja zvērēt, ka palikšu šajā ordenī, netikšos un nerunāšu ar vīriešiem, izņemot dažus vārdus un visīsāko tikšanos. Es ievēroju zvēres­tus, kurus biju spiesta dot. Tā nebija mana izvēle. Baz­nīca mani piespieda to izdarīt. Jums, kas nākat Baznīcas vārdā, vajadzētu būt apmierinātam ar manu padevību.

Brālis Pēteris sastūma savus papīrus kopā un gaidīja, turēdams spalvu gaisā.

- Vai jūs mums pastāstītu par apstākļiem, kādos nonācāt klosteri?

- Tie ir pietiekami labi zināmi, Izolde atteica. Pirms trīsarpus mēnešiem nomira mans tēvs un pili un zemes pilnībā atstāja manam brālim, jaunajam lordam, tā arī ir labi un pareizi. Māte bija mirusi, un tēvs man neat­stāja neko citu kā vien izvēli starp iziešanu pie vīra un vietu abatijā. Mans brālis, jaunais lords Lukretili, piekrita manam lēmumam neprecējies un parādīja man lielu lab­vēlību, ieceļot mani par atbildīgo šajā klosteri. Un tā nu es te ierados, nodevu zvērestus un sāku kalpot kā abate.

- Cik veca jūs esat?

- Man ir septiņpadsmit gadi, Izolde sacīja.

- Vai neesat par jaunu, lai būtu par abati?

Pusaizsegtā mute savilkās greizā smaidā. Nē. Pro­tams, ja tavs vectēvs ir nodibinājis abatiju un tavs brālis ir tās vienīgais aizbildnis. Lukretili lords var iecelt, ko vien vēlas.

- Vai jūs izjutāt aicinājumu?

- Ak vai! Neizjutu gan. Ierados šeit, paklausīdama brāļa vēlmei un tēva gribai. Ne tādēļ, ka justu aicinā­jumu kalpot Baznīcai.

- Vai negribējāt sacelties pret brāļa vēlmi un tēva gribu?

Uz mirkli iestājās klusums. Izolde pacēla galvu, un Luka ieraudzīja, ka no kapuces dziļumiem meitene do­mīgi viņu nopēta, it kā uzskatītu par vīrieti, kurš varētu viņu saprast.

- Protams, mani kārdināja nepaklausības grēks, viņa mierīgi atteica. Es nesapratu, kādēļ tēvam bija pret mani tā jāizturas. Viņš nekad nebija ar mani runājis par abatiju vai licis noprast, ka ir izraudzījis man svētu dzīvi. Tieši pretēji, tēvs man stāstīja par pasauli ārpus pils sienām, par tādas sievietes dzīvi, kurai pasaulē pie­der gods un vara, par savu zemju pārvaldīšanu un atbal­stu Baznīcai, ja tai uzbruktu vai nu šeit, vai Svētajā zemē. Taču mans brālis bija kopā ar tēvu, kad tas gulēja uz nāves gultas. Brālis dzirdēja tēva pēdējos vārdus un pēc tam parādīja man tēva testamentu. Mana tēva pēdējā griba bija skaidra: man bija jādodas šurp. Es mīlēju tēvu, joprojām viņu mīlu. Es viņam paklausu nāvē, kā paklau­sīju, dzīvam esot. Abates balss nedaudz ietrīcējās, kad viņa ierunājās par tēvu. Esmu viņam laba meita; tagad tāpat kā toreiz.

- Runā, ka jūs esat paņēmusi līdzi savu verdzeni, mauru meiteni, vārdā Išraka, un ka viņa nav nedz laicīgā māsa, nedz ir devusi zvērestus.

- Viņa nav mana verdzene. Išraka ir brīva sieviete. Viņa drīkst darīt, kas viņai labpatīk.

- Ko tad viņa dara šeit?

- Ko vien vēlas.

Luka bija pārliecināts, ka redzējis meitenes apēnota­jās acīs pazibam to pašu nepakļaušanās dzirksti, kādu bija izrādījusi viņas verdzene. Abates kundze, jau­neklis stingri sacīja, jums nevajadzētu citu biedreņu kā vien jūsu ordeņa māsas.

Izolde palūkojās jaunajā vīrietī ar nepakļaujamu pār­liecību. Es tā nedomāju, viņa attrauca. Un nedo­māju, ka jums ir tiesības man pavēlēt. Nez vai es jūsos klausītos pat tad, ja jūs teiktu, ka jums šādas tiesības ir. Ciktāl zinu, nav tāda likuma, kas aizliegtu sievietei, neticīgajai, doties klosterī un kalpot līdzās mūķenēm. Nav tādas paražas, kas to nepieļautu. Mēs esam no

Augustīniešu ordeņa, un kā abate es varu vadīt šo namu, kā uzskatu par piemērotu. Neviens man nevar pavēlēt, kā to darīt. Padarot mani par abati, man tiek piešķirtas tiesības izlemt, kā šis nams jāvada. Tiku piespiesta uz­ņemties šos pienākumus, un varat būt droši, ka es val­dīšu. Šie vārdi bija izaicinoši, tomēr balss skanēja ļoti rāmi.

- Man stāsta, ka viņa neesot atkāpusies no jums ne soli, kopš ieradāties abatijā.

- Tā ir.

- Išraka nekad nav izgājusi ārpus vārtiem?

- Es arī ne.

- Viņa ir kopā ar jums nakti un dienu? -Jā-

- Runā, ka viņa guļot jūsu gultā, Luka drosmīgi ieminējās.

- Kurš to saka? abate neizteiksmīgā balsī vaicāja.

Luka palūkojās uz savām piezīmēm, un brālis Pēteris

pāršķirstīja papīrus.

Izolde paraustīja plecus, it kā viņu būtu pārmācis nicinājums pret viņiem un viņu tenku pilno izmeklē­šanu. Droši vien jums jāiztaujā visi par visu, kas vien tiem ienāk prātā, viņa sacīja, it kā tam nebūtu lielas nozīmes. Jums būs jāpļāpā, kā tarkšķ krauķi. Jūs dzir­dēsiet vistrakākās runas no visbailīgākajiem cilvēkiem, kas apveltīti ar vislielāko iztēli. Jūs prasīsiet, lai muļķa meitenes stāsta jums pasakas.

- Kur viņa guļ? Luka neatkāpās, juzdamies kā muļķis.

- Kopš abatijā sākās visas šīs nekārtības, Išraka izvē­lējās gulēt manā gultā tāpat kā tolaik, kad bijām bērni. Tā viņa var mani aizsargāt.

- No kā?

Abate nopūtās, it kā jaunekļa ziņkārība viņu būtu nogurdinājusi. Protams, to es nezinu. Nezinu, kādēļ viņa baidās par mani. Nezinu, kādēļ es pati baiļojos par sevi. Patiesību sakot, domāju, ka neviens nezina, kas šeit norisinās. Vai tad tieši tas jums nav jāatklāj?

- Šķiet, ka viss sācis iet greizi, kopš ieradāties jūs.

Izolde klusēdama uz mirkli nolieca galvu. Jā, tas

nu ir tiesa, viņa piekrita. Tomēr es tīši neko sliktu neesmu darījusi. Es nezinu, kas šeit notiek. Man ir ļoti žēl, ka tā notiek. Man pašai tas sagādā lielas ciešanas. Esmu apjukusi. Esmu… apmaldījusies.

- Apmaldījusies? Luka atkārtoja vārdu, kas šķita pilns vientulības.

- Apmaldījusies, abate apstiprināja.

- Jūs nezināt, kā vadīt abatiju?

Izoldes galva noliecās, it kā viņa atkal lūgtos, un tik tikko manāma, mēma galvas palocīšana apstiprināja izteikto patiesību: viņa neprot pārvaldīt abatiju. Šādi ne, viņa nočukstēja. Kad viņas runā, ka ir apsēstas; kad mūķenes uzvedas kā prātā jukušas.

- Jūs nejūtat aicinājumu, Luka abatei ļoti klusām sacīja. Vai vēlaties atrasties ārpus šīm sienām vēl tagad?

Izolde izdvesa garu, ilgpilnu nopūtu. Luka gandrīz spēja sajust viņas ilgas būt brīvai, apzināšanos, ka viņai jābūt brīvai. Pilnīgi bezjēdzīgi jauneklim ienāca prātā bite, ko Freize bija izlaidis laukā saulē; viņš nodomāja, ka ikviena dzīvības forma, pat sīkākā bite, ilgojas būt brīva.

- Kā gan šī abatija var cerēt uz uzplaukumu, ja abate vēlas būt brīva? jauneklis bargi vaicāja. Jūs zināt, ka mums jākalpo tur, kur esam zvērējuši atrasties.

-Jums nav. Izolde gandrīz metās Lūkam virsū. -Jūs bijāt zvērējis būt priesteris mazā lauku klosterī, bet te nu jūs esat brīvs-kā putns! Jūs jājat ar labākajiem zirgiem, kādus vien Baznīca jums var sagādāt, un jūs pavada ieroču nesējs un rakstvedis. Jūs dodaties, kurp ienāk prātā, un izjautājat visus, ko satiekat. Jūs drīkstat izjautāt mani jums tas ir pat pavēlēts -, mani, kura dzīvo šeit un kalpo šeit, un šeit lūdzas, un nedara neko citu kā vien dažkārt slepenībā vēlas…

- Jums nav jāizsaka savas domas par mums, brālis Pēteris iejaucās. Mūs ir iecēlis pats pāvests. Ne jau jūs esat tā, kura drīkst uzdot jautājumus.

Luka neko neiebilda; viņš slepus jutās atvieglots, jo viņam nenācās abatei atzīties priekā par to, ka ir ticis projām no sava klostera, sajūsmā par savu zirgu un nebeidzamajā, neremdināmajā zinātkārē.

Dzirdot brāļa Pētera sacīto, Izolde atmeta galvu. Es domāju, ka jūs viņu aizstāvēsiet, viņa bezkaislīgi piezī­mēja. Domāju, ka jūs turaties kopā, kā vīrieši dara kā vīrieši vienmēr dara.

Viņa pagriezās pret Luku. Protams, esmu domājusi, ka nepavisam neesmu piemērota abates lomai. Bet ko man darīt? Mana tēva vēlmes bija skaidras, un tagad pavēles dod mans brālis. Tēvs gribēja, lai esmu abate, un brālis man pavēlēja ieņemt šo amatu. Un tā nu es esmu šeit. Tas, iespējams, ir pret manu gribu, pret kopienas vēlmēm, taču tāda ir brāļa un tēva pavēle. Es darīšu, kas manos spēkos. Esmu devusi zvērestus. Esmu iesprostota šeit līdz savai nāvei.

- Jūs devāt visus zvērestus? -Jā-

- Noskuvāt matus un atsacljāties no bagātības?

Neliela plīvurotās galvas kustība Luku brīdināja, ka

viņš ir pieķēris abati kādā mazā blēdībā. Es nogriezu matus un noliku nost mātes dārglietas, Izolde piesar­dzīgi sacīja. Es vairs nekad neatsegšu galvu un nekad nenēsāšu viņas safīrus.

- Vai domājat, ka jūs esat izraisījusi šīs ciešanu un raižu izpausmes? Luka atklāti pajautāja.

Izolde smagi nopūtās. Izdzirdējusi Lūkas vārdus, viņa gandrīz atsprāga atpakaļ, bet tad saņēma drosmi un paliecās viņam pretī. Jauneklis notvēra meitenes kvēlo, tumšzilo acu mesto zibsni. Varbūt. Ļoti iespējams. Un to atklāsiet tieši jūs. Jūs taču esat iecelts par izmeklē­tāju, lai atklātu šādas lietas. Es nekādā ziņā negribu, lai notiek tā kā pašlaik. Es to nesaprotu, un tas arī mani sāpina. Nav runa tikai par māsām; ari es esmu…

- Jūs esat…?

- Satricināta, viņa mierīgi noteica.

Lūkam griezās galva, un viņš paskatījās uz brāli Pēteri, kura rakstāmais bija sastindzis gaisā virs lapas un mute vaļā.

- Satricināta? Luka atkārtoja, juceklīgi prātodams, vai viņa ar to bija domājusi, ka zaudē prātu.

- Ievainota, Izolde izlaboja.

- Kā ievainota?

Viņa pašūpoja galvu, it kā nevēlētos atbildēt pil­nībā. Dziļi, tā bija visa atbilde.

Saules pielietajā istabā iestājās ilgs klusums. Freize, kas stāvēja ārpusē, izdzirdis, ka saruna apraujas, atvēra durvis, palūkojās iekšā un saņēma tik drūmu Lūkas ska­tienu, ka žigli atkāpās. Piedošanu, viņš pateica, aiz­vērdams durvis.

- Vai klosteri nevajadzētu nodot jūsu brāļu nama, dominikāņu, pārziņā? Pēteris skarbi ievaicājās. Jūs varētu tikt atbrīvota no dotajiem zvērestiem, un vīriešu klostera priekšnieks varētu vadīt abas kopienas. Mūķe­nes pakļautos abata rīkojumiem, bet klostera darījumus nodotu pilij. Jūs būtu brīva un varētu doties projām.

- Iecelt vīriešus, lai viņi vadītu sievietes? Izolde pacēla skatienu, it kā smietos par viņu. Vai tas ir viss, ko jūs varat ieteikt jūs trīs? Rakstvedis, izmeklētājs un kalps papūlas sēsties savos skaistajos zirgos un jāt šurp no pašas Romas, un pats labākais ieteikums, kas jums ir, sieviešu klosterim jāatsakās no savas neatkarības un jāļauj pār sevi valdīt vīriešiem? Tā jūs sagrautu mūsu seno un ierasto kārtību, iznīcinātu mūs, kas esam radī­tas pēc mūsu Dievmātes Marijas līdzības, un pakļautu mūs vīriešu likumiem?

- Dievs deva vīriešiem tiesības valdīt pār visu, Luka norādīja. Radot pasauli.

Izoldes smejošā nepakļāvība izgaisa tikpat ātri kā bija parādījusies. Ak, var jau būt, viņa sacīja, pēkšņi sagurusi. Ja jūs tā sakāt. Es nezinu. Netiku audzināta tā domāt. Tomēr zinu, ka tieši to dažas māsas vēlas un tieši tam, pēc brāļu domām, vajadzētu notikt. Nezinu, vai tā ir Dieva griba. Es nezinu, vai Dievs īpaši vēlas, lai vīrieši valdītu pār sievietēm. Tēvs man nekad netika neko tādu mācījis, un viņš bija krustnesis, kurš bija aizgājis uz Svēto Zemi un lūdzies pašā Jēzus piedzimša­nas vietā. Viņš mani audzināja tā, lai es uzskatītu sevi par Dieva bērnu un pasaulīgu sievieti. Viņš nekad man nestāstīja, ka Dievs vīriešus ir nolicis augstāk par sie­vietēm. Tēvs teica, ka Dievs vīrieti un sievieti ir radījis kopā, lai tie palīdzētu viens otram un viens otru mīlētu. Tomēr pavisam noteikti es zinu tikai to, ka Dievs ja Viņš vispār nolaižas līdz tam, lai runātu ar sievieti, ar mani nerunā.

- Un ko vēlaties jūs pati? Luka jautāja. Jūs, kas esat šeit, lai gan sakāt, ka negribat te atrasties. Jums ir kalpone, kura runā trīs valodās, bet apgalvo, ka ir mēma. Jūs lūdzat Dievu, kas ar jums nerunā. Sakāt, ka jums sāp, ka esat satricināta. Kāda ir jūsu griba?

- Man tās nav, Izolde vienkārši atteica. Ir pārāk agri par to domāt. Mans tēvs nomira tikai pirms četr­padsmit nedēļām. Vai spējat iedomāties, kā jūtas viņa meita? Es tēvu dziļi mīlēju, viņš man bija vienīgais no vecākiem, manas bērnības varonis. Viņš pārvaldīja visu; tēvs bija saule manā valstībā. Man katru rītu mostoties sev jāatgādina, ka viņš ir miris. Es ierados klosteri tikai dažas dienas pēc viņa nāves, pirmajā sēru nedēļā. Vai jūs to spējat iedomāties? Un uzreiz sākās šīs jukas. Mans tēvs ir miris, un visi, kas man apkārt, vai nu izliekas, ka ir jukuši, vai arī zaudē prātu.

Un tā ja jūs man jautājat, ko vēlos, es pateikšu. Viss, ko es vēlos, ir raudāt un gulēt. Gribu vienīgi, kaut nekas no tā visa nekad nebūtu noticis. Pašos ļaunāka­jos brīžos es vēlos zvanu tornī aplikt sev ap kaklu zvana auklu un ļaut tam šūpot mani gaisā, līdz tas zvanīdams pārlauž man kaklu.

Pats Izoldes vārdu spēks klusajā istabā nošķindēja kā dimdošs zvans. Pielikt sev rokas ir zaimošana, Luka aši iebilda. Pat domāt par to ir grēks. Jums būs jāat­zīstas šajā vēlmē priesterim, jāpieņem grēku nožēla, ko viņš jums uzliks, un jūs nekad vairs nedrīkstēsiet par to domāt.

- Zinu, abate atteica. Es zinu. Tādēļ es to tikai vēlos, bet nedaru.

- Jūs esat raižu mākta sieviete. Lūkam nebija ne jausmas, ko pateikt, lai viņu nomierinātu. Raižu mākta meitene.

Izolde pacēla galvu, un Lūkam šķita, ka tumsā, ko meta kapuce, viņš ieraudzījis pazibam smaida atblāzmu. Man nav vajadzīgs izmeklētājs, kas mērojis visu tālo ceļu no Romas, lai man to pateiktu. Tomēr vai jūs man palī­dzēsiet?

- Ja vien spēšu, viņš atteica. Ja vien varēšu, palī­dzēšu.

Iestājās klusums. Luka juta: kaut kādā ziņā viņš ir devis abatei solījumu; Izolde lēnām atbīdīja kapuci pavisam nedaudz, tā ka jauneklis ieraudzīja tikai viņas godīgo, zilo acu mirdzumu. Tad brālis Pēteris trokšņaini iegremdēja tintnīcā spalvu, un Luka saņēmās.

- Pagājušo nakti es redzēju, kā pāri pagalmam skrien mūķene, un viņai pakaļ dzinās trīs citas, viņš ietei­cās. Sieviete tika līdz ārējiem vārtiem un dauzīja pa tiem ar dūrēm, kliegdama kā lapsu mātīte. Tā bija bries­mīga skaņa nolādētās raudas. Pārējās viņu notvēra un aiznesa atpakaļ uz krusteju. Es pieņemu, ka viņas aiz­nesa sievieti atpakaļ uz viņas celli.

- Tā viņas izdarīja, Izolde auksti apstiprināja.

- Es redzēju tās sievietes plaukstas, Luka turpi­nāja; nu viņš jutās tā, it kā neveiktu izmeklēšanu, bet gan izteiktu apsūdzību it kā viņš apsūdzētu abati. Viņas delnas bija iezīmētas ar krucifiksa zīmi, it kā viņai būtu parādījušās stigmas vai arī viņa tās tēlotu.

- Viņa netēlo, abate ar rāmu cieņu Lūkam sacīja. Tās viņai ir sāpju, nevis lepnuma avots.

- Jūs to zināt?

- Es to zinu pilnīgi droši.

- Tad es šopēcpusdien gribēšu viņu satikt. Jūs viņu atsūtīsiet pie manis.

- To es nedarīšu.

Izoldes rāmā atteikšanās lika Lūkam zaudēt savaldī­šanos. -Jums tas ir jādara!

- Šopēcpusdien es viņu pie jums nesūtīšu. Manas mājas durvis novēro visa kopiena. Jūs esat ieradies ar pietiekami lielu troksni; visa abatija, brāļi un māsas, zina, ka esat šeit un uzklausāt liecības. Es viņai nelikšu justies vēl vairāk apkaunotai. Jau tā ir ļauni, jo visi zina, ka viņai parādījušās šīs zīmes un šie sapņi. Jūs varēsiet ar viņu tikties, tomēr tas būs manis noliktajā laikā, kad neviens nenovēros.

- Man ir paša pāvesta rīkojums uzdot jautājumus ļaundariem.

- Vai tā jūs domājat par mani? Ka esmu ļaundare? Izolde pēkšņi pajautāja.

- Nē. Man vajadzēja teikt, ka man ir pāvesta pavēle veikt izmeklēšanu.

- Tad dariet tā, viņa nekaunīgi atcirta. Tomēr jūs netiksieties ar jauno sievieti, iekams viņai nebūs droši ierasties pie jums.

- Kad tas būs?

- Drīz. Kad es izlemšu, ka pienācis īstais brīdis.

Luka saprata, ka nekur tālāk ar abati netiks. Sev par

pārsteigumu, viņš nejutās nikns. Jauneklis atskārta, ka šo sievieti apbrīno; viņam patika abates paustās goda jūtas, un ari viņš bija neizpratnē par klosteri notiekošo. Tomēr vairāk par visu viņš juta Izoldei līdzi. Luka zināja, ko no­zīmē zaudēt vecākus, kā ir dzīvot bez kāda, kurš par tevi rūpētos, tevi mīlētu un aizsargātu. Viņš zināja, kā ir stā­ties pretī pasaulei vienam un kā jūties, kad esi bārenis.

Jauneklis atskārta, ka uzsmaida abatei, taču neva­rēja saskatīt, vai viņa smaida pretī. Abates kundze, jūs neesat sieviete, kuru viegli izjautāt.

- Brāli Luka, jūs neesat vīrietis, kuram var viegli atteikt, viņa atsaucās un, nepalūgusi atļauju, piecēlās no galda un atstāja telpu.

Atlikušo dienas daļu Luka un brālis Pēteris iztaujāja mūķenes citu pēc citas, pierakstot katras dzīvesstāstu, cerības un bailes. Viņi ēda vieni saimniecības māsas viesu istabā, un Freize viņus apkalpoja. Pēcpusdienā Luka pie­zīmēja, ka viņš vairs nespēs noklausīties vēl kādu bālu meiteni stāstām, ka viņai bijuši ļauni sapņi un ka viņai sagādā raizes pašas saprāts; viņam esot vajadzīgs pār­traukums no sieviešu uztraukumiem un bailēm.

Viņi apsegloja zirgus, un visi trīs izjāja lielajā dižskā­baržu mežā, kur augstu virs galvas liecās milzīgie koki, birdinot vara krāsas lapas, un zemē nerimstoši čaukstēja rieksti. Zirgi pārvietojās gandrīz nedzirdami, jo dzīv­nieku nagu sacelto troksni apslāpēja biezā zemsega. Luka jāja pa priekšu viens, noguris no daudzajām žēla­bainajām balsīm, ko dienā bija dzirdējis, un prātoja, vai viņa spēkos būs saprast visa dzirdētā jēgu. Jauneklis bai­dījās, ka nedara neko citu kā vien uzklausa bezjēdzīgus sapņus un ļauj, lai viņu biedē ar iedomu tēliem.

Taka veda jājējus arvien augstāk un augstāk, līdz viņi nonāca virs mežaines. Jaunie vīrieši noraudzījās lejup uz ceļu, pa kuru bija ieradušies. Virs viņiem taka kļuva arvien šaurāka un akmeņaināka; tā stiepās augšup līdz augstajiem kalniem, kas, kaili un skaisti, slējās viņiem visapkārt.

Tas jau ir labāk. Kad viņi uz mirkli apstājās, Freize paplikšķināja sava zirga kaklu. Lejā zem viņiem vīdēja nelielais Lukretili ciems, abatijas pelēkais šīfera jumts; tai līdzās stāvēja abi reliģiskie nami katrs savā pusē. Un pāri visam pacēlās pils; virs apaļā sarga namiņa torņa vējā plivinājās jaunā lorda karogs.

Gaiss bija auksts. Debesīs viņiem virs galvas aizlidoja vientuļš ērglis. Brālis Pēteris savilka apmetni ciešāk ap pleciem un paraudzījās uz Luku, lai atgādinātu, ka viņi nedrīkst pārāk ilgi būt projām.

Jaunekļi reizē apgrieza zirgus un jāja pa kalna kori, turoties pa kreisi no meža, un pa pirmo mežcirtēju taku atkal devās lejup uz ieleju, pieklustot, kad ap viņiem sakļāvās koki.

Taka vijās cauri mežam. Vienreiz jājēji saklausīja ūdens urdzēšanu un pēc tam dzeņa ašos klauvējienus. Kad jaunekļi jau nosprieda, ka būs pajājuši ciemam garām, viņi nonāca izcirtumā un ieraudzīja platu taku, kas veda uz Lukretili pili, kura stāvēja kā pelēka akmens sargpostenis, pārlūkojot ceļu.

- Viņš ir labi iekārtojies, Freize atzina, raudzīda­mies uz augstajām pils sienām, paceļamo tiltu un karo­giem, kas viļņojās vējā. No pils kunga staļļiem varēja dzir­dēt kurtu bara kaucienus. Nav slikti. Ir bagātība, lai bau­dītu dzīvi; var medīt pats savus briežus, dzīvot, kā vēlas; naudas ir tik daudz, ka pietiktu, lai aizjātu apskatīt Romu, kad uznāk vēlēšanās, un pagrabs ir pilns ar paša vīnu.

- Lai visi svētie ir ar viņu! Viņa noteikti ļoti skumst pēc mājām, Luka piebilda, lūkodamies uz augstajiem skaistās pils torņiem, uz celiņiem, kas veda dziļi iekšā mežā un tālāk garām ezeriem, kalniem un upēm. Vis­pirms visa šī bagātība un brīvība, un tad dzīve četrās sienās ieslodzījumā līdz nāvei! Kā gan tēvs, kurš mīlēja savu meitu, varēja audzināt viņu brīvībai šajā pilī un tad nolemt ieslodzījumam līdz mūža galam?

- Labāk tā nekā slikts vīrs, kurš viņu sistu, tiklīdz brālis pagrieztu muguru; labāk tā nekā nomirt radī­bās, brālis Pēteris norādīja. Labāk nekā tad, ja mei­teni nogrābj kāds laimes meklētājs un viss dzimtas bagātība un labais vārds gada laikā tiek iznīcināts.

- Viss atkarīgs no paša laimes meklētāja, Freize ieteicās. Kaislīgs vīrietis, kuram piemīt nedaudz pie­vilcības, sniegtu viņai kaut ko tik patīkamu, ka tas liktu viņas vaigiem pietvīkt un viņa par to vien sapņotu.

- Diezgan! Luka pavēlēja. Jūs nedrīkstat tā par viņu runāt.

- Šķiet, mēs nedrīkstam viņu uztvert kā smuku meiču, Freize piebilda savam zirgam.

- Diezgan, Luka atkārtoja. Turklāt jūs nemaz nezināt, kā viņa izskatās, vismaz ne vairāk kā es.

- Ha, es to varu pateikt pēc viņas gaitas, Freize klusi sacīja zirgam. Pēc gaitas vienmēr var noteikt, vai meitene ir glīta. Skaista meitene staigā tā, it kā viņai piederētu visa pasaule.

Kad jaunie vīrieši atkal ienāca pa vārtiem, Izolde un Išraka stāvēja pie loga. Vai saod āra gaisu no viņu apģērba? pirmā nočukstēja. Kad viņš paliecās uz priekšu, es varēju saost meža smaržu un svaigo gaisu, un vēju, kas nāk lejup no kalna.

- Izolde, mēs varētu iziet laukā.

- Tu zini, ka es to nedrīkstu.

- Mēs to varētu darit slepeni, Išraka atteica. Naktī, pa mazajiem sānu vārtiņiem. Mēs varētu vienkārši pastaigāties mežā zvaigžņu gaismā. Ja tu ilgojies pēc ārpasaules, mums nav jāsēž šeit kā cietumniecēm!

- Tu taču zini, ka es devu zvērestus nekad neiziet no šejienes…

- Tik daudzi zvēresti jau ir lauzti, Išraka neatkā­pās. Mēs esam sagriezušas abatiju ar kājām gaisā un atvedušas sev līdzi elli. Vai tad vēl vienam grēkam būtu nozīme? Kāda nozīme ir tam, ko mēs darām tagad?

Skatiens, ko Izolde raidīja draudzenei, bija satumsis no vainas apziņas. Es nevaru padoties, viņa nočuk­stēja. Lai ko ļaudis par mani domā vai runā, lai ko es

Visi trīs vīrieši apmeklēja kompletoriju pēdējo dievkalpojumu -, pirms mūķenes devās pie miera. Kad viņi iznāca no krustejas un izšķīrās, lai dotos uz savām istabām, Freize ilgpilni palūkojās uz saimniecības māsas kambariem. Ko gan es atdotu par glāzi salda vīna pirms gulētiešanas, viņš sacīja. Vai divām. Varbūt trim.

- Tu no visas tiesas esi bezcerīgs kalps reliģiozam vīram, Pēteris noteica. Vai tev nebūtu klājies labāk, kalpojot ela namā?

- Un kā mazais lords tiktu bez manis galā? Freize sašutis noprasīja. Kurš viņu klosterī pieskatīja un rau­dzījās, lai viņš būtu drošībā? Kurš mazo lordu baroja, kad viņš nebija nekas vairāk kā garkājains zvirbulēns? Kurš tagad viņam seko, kurp vien viņš dodas? Kurš sargā durvis?

- Vai viņš jūs klosterī pieskatīja? Pēteris jautāja, pārsteigumā pagriezdamies pret Luku.

Luka iesmējās. Viņš pieskatīja manas pusdienas un apēda visu, kas man palika pāri, jauneklis sacīja. Viņš izdzēra manu vīna devu. Tādā ziņā viņš neno­vērsa no manis ne acu.

būtu izdarījusi, es nezaudešu uzticību sev. Es turēšu doto vārdu.

Atskanēja Freizes iebildumi, un Luka iebelza viņam pa plecu. Ak, labi jau, labi! Pagriezies pret Pēteri, viņš turpināja: Kad tikko biju ieradies klosterī, viņš

pieraudzlja, lai vecākie puiši mani nepiekautu. Kad mani apsūdzēja ķecerībā, viņš liecināja man par labu, lai gan nesaprata ne rīta, ne vakara no tā, par ko tiku apvainots. Freize vienmēr ir bijis man uzticīgs: no mūsu pirmā iepazīšanās mirkļa, kad es biju nobijies novicis, bet viņš laisks virtuves zēns. Un tad, kad man uzticēja šo uzdevumu, Freize lūdza, lai viņam ļauj doties man līdzi.

- Tā, lūk! Freize triumfējoši iesaucās.

- Bet kādēļ viņš jūs sauc par mazo lordu? Pēteris neatkāpās.

Luka pašūpoja galvu. Kas to lai zina? Man nav ne jausmas.

- Tādēļ, ka mans kungs nebija parasts zēns, Freize dedzīgi paskaidroja. Viņš bija tik gudrs un bērnībā bija skaists kā eņģelis. Un visi runāja, ka viņš nav cēlies no šīs zemes…

- Diezgan! Luka atcirta. Viņš dēvē mani par mazo lordu, lai apmierinātu pats savu iedomību. Ja Freize domātu, ka viņam par to nekas nedraud, viņš izliktos, ka kalpo princim.

- Gan redzēsiet, Freize sacīja, nopietni pamājot ar galvu brālim Pēterim. Viņš nav parasts jauneklis.

- Degu nepacietībā pats savām acīm ieraudzīt nepa­rastus dotumus, brālis Pēteris sausi noteica. Un pēc iespējas drīzāk. Bet nu es dodos pie miera.

Luka pacēla roku, novēlēdams abiem arlabunakti, un iegāja priestera mājā. Viņš aizslēdza aiz sevis durvis un novilka zābakus, uzmanīgi pabāžot slepeno dunci zem spilvena. Vienā galda malā jauneklis izplāja papīra lapu par skaitli nulle, bet otrā brāļa Pētera pierakstītās lie­cības. Luka bija apņēmies visu nakti strādāt: vispirms izpētīt liecības un pēc tam sevi atalgot, izskatot manu­skriptu par nulli. Pēc tam viņš dosies uz nakts dievkal­pojumu.

Aptuveni divos naktī atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm. Luka spēji pielēca kājās un paķēra zem spilvena paslēpto dunci. Kas tur ir?

- Māsa. __

Luka aizbāza nazi aizmugurē aiz jostas un nedaudz pavēra durvis. Pie durvīm stāvēja sieviete; viņas seju pil­nībā aizklāja biezu mežģīņu plīvurs. Luka pārlaida ašu skatienu tukšajai galerijai un pakāpās atpakaļ, tādējādi dodams zīmi, ka viņa drīkst ienākt. Kādā prāta nostūrī pazibēja doma, ka, ļaujot māsai šeit ienākt bez liecinie­kiem un bez brāļa Pētera, kas pierakstītu visu, kas tiktu teikts, viņš uzņemas risku. Tomēr arī viņa uzdrošinājās pārkāpt savus zvērestus un palikt divatā ar vīrieti. Māsai noteikti bija kāds ļoti svarīgs iemesls, kura dēļ viņa viena spēra kāju vīrieša guļamistabā.

Jauneklis ieraudzīja, ka sieviete ir salikusi plaukstas tā, it kā tajās būtu paslēpusi kaut ko mazu.

- Jūs gribējāt mani redzēt, viņa klusām ierunājās. Balss bija zema un patīkama. Jūs vēlējāties redzēt šo.

Māsa pastiepa Lūkam pretī plaukstas. Ieraudzījis, ka katras delnas vidū atrodas skaidrs, sekls iedobums un plaukstas ir pielijušas asinīm, jauneklis šausmās sarā­vās. -Jēzu, stāvi mums klāt!

- Āmen, sieviete tūliņ noteica.

Luka pasniedzās pēc auduma vīkšķa un rupji noplēsa strēmeli. Uzšļācis no krūzes uz tās ūdeni, viņš saudzīgi piespieda audumu pie brūcēm. Sajuzdama Lūkas pieskā­rienu, sieviete nedaudz sarāvās. Piedodiet, piedodiet!

- Brūces īpaši nesāp. Tās nav dziļas.

Luka nosusināja asinis un ieraudzīja, ka abi ievaino­jumi ir pārstājuši asiņot un sākuši pārklāties ar nelielu kreveli. Kad tas notika?

- Es tikai nupat pamodos, un manas rokas jau bija šādas.

- Vai tā ir gadījies arī agrāk?

- Pagājšnakt. Man rādījās briesmīgs sapnis, un, kad pamodos, atrados savā cellē, savā gultā, taču manas kājas bija sabristas un plaukstas pilnas asiņu.

- Manuprāt, tā bijāt jūs, ko es redzēju, Luka sa­cīja. Priekšpagalmā. Vai jūs neko neatminaties?

Mūķene papurināja galvu, un plīvurs sakustējās, tomēr seju neatklāja. Es vienkārši pamodos, un manas plaukstas bija šādas svaigi iezīmētas. 1a ir gadījies arī agrāk. Dažkārt es no rīta pamodos un atklāju, ka plaukstas ir savainotas, tomēr vairs neasiņo, it kā tas būtu noticis agrāk naktī, mani pat neuzmodinot. Brūces nav dziļas; saprotiet, tās sadzīst dažu dienu laikā.

- Vai jūs redzējāt vīziju?

- Šausmu vīziju! viņai negaidot izlauzās. Nespēju noticēt, ka tas ir Dieva darbs likt man mosties ar asiņo­jošām rokām. Es nejūtu svētumu; nejūtu neko, izņemot bailes. Tas, kas mani sadur, nevar būt Dievs. Domāju, ka šīs brūces ir zaimojošas.

- Varbūt Dievs darbojas caur jums neizprotami… Luka pieļāva.

Sieviete papurināja galvu. Es to izjūtu drīzāk kā sodu. Tādēļ, ka atrodos šeit, kalpoju, kā noteikts, tomēr esmu nolādēta ar dumpīgu sirdi.

- Cik daudzas nojums šeit atrodas ne pēc savas gribas?

- Kas to lai zina? Kas zina, ko domā cilvēki, kas katru dienu pavada klusējot, lūdzoties, kā viņiem tiek likts, dziedot, kā pavēlēts? Dienā mums nav atļauts sarunā­ties ne ar vienu, izņemot brīžus, kad jāatkārto pavēles vai jālūdzas. Kurš zina, ko kāds vispār domā? Kurš zina, ko mēs katra pie sevis domājam?

Māsas dedzīgā runāšana saskanēja ar Lūkas paša nojautām, ka klosteris ir noslēpumu pilns. Viņš nespēja sevi piespiest pavaicāt vēl kaut ko, tādēļ izvēlējās rīko­ties. Jauneklis paņēma tīru papīra lapu. Uzlieciet plaukstas uz šī te, viņš pavēlēja. Vispirms labo un tad kreiso.

Izskatījās, ka sieviete grib atteikties, tomēr viņa pa­klausīja, un abi šausmās skatījās uz diviem skaidriem trīsstūrveida plankumiem, ko māsas asinis bija atstāju­šas uz baltās lapas, un tad uz izplūdušajiem, asiņaina­jiem plaukstas nospiedumiem tiem apkārt.

- Jūsu plaukstas jāredz brālim Pēterim, Luka izlēma. Jums būs jāsniedz liecība.

Viņš gaidīja, ka sieviete iebildīs, tomēr viņa to neda­rīja. Mūķene paklausīgi palocīja galvu.

- Rīt vispirms atnāciet uz manu istabu, kurā notiek izmeklēšana, Luka sacīja. Uzreiz pēc rīta dievkalpo­juma.

- Kā vēlaties, mūķene nepiespiesti atteica. Viņa atvēra durvis un izslīdēja laukā.

- Un kāds ir jūsu vārds, māsa? Luka iejautājās, tomēr sieviete jau bija prom. Un tikai tanī mirklī jau­nais vīrietis atskārta, ka māsa neatnāks uz izmeklēšanas telpu sniegt liecību un ka viņš nezina ne viņas vārdu, ne to, kā viņa izskatās.

Pēc rīta dievkalpojuma Luka nepacietīgi gaidīja, tomēr mūķene neieradās. Jauneklis bija pārāk saskaities uz sevi, lai paskaidrotu Freizem un brālim Pēterim, kādēļ netiksies ne ar vienu citu, un sēdēja istabā pie vaļējām durvīm, uz galda viņiem priekšā izklājis papīrus.

Visbeidzot Luka paziņoja, ka viņam jāizjāj, lai izvēdi­nātu galvu, un devās uz staļļiem. Kāda laicīgā māsa, kas no staļļu pagalma veda laukā mēslus, atveda Lūkas zirgu un apsegloja to. Lūkam, kurš bija tik ilgu laiku nodzīvo­jis pasaulē bez sievietēm, bija nepierasti noskatīties, kā visus smagos darbus veic sievietes, visus reliģiskos rituā­lus izpilda sievietes un tās dzīvo pilnīgi pašas par sevi tādā pasaulē, kur nav vīriešu, izņemot priesteri, kas viņas apmeklē. Luku neatstāja neomulība un izjūta, ka kaut kas nav kārtībā. Šīs sievietes dzīvoja kopienā tā, it kā vīrieši nepastāvētu, it kā Dievs nebūtu viņus radījis par sie­viešu pavēlniekiem. Māsas dzīvoja pilnīgi vienas pašas, un viņas vadīja meitene. Tas bija pretēji visam, ko Luka bija novērojis, un visam, kas viņam bija mācīts, tāpēc jau­neklim šķita, ka nav ko brīnīties, ja viss ir aizgājis greizi.

Kamēr Luka gaidīja, kad izvedīs viņa zirgu, viņš ierau­dzīja, kā zem arkas parādās Freize, vezdams līdzi savu ābolaino zirdziņu. Luka noskatījās, kā Freize ieraušas seglos.

- Es jāšu viens, Luka asi izmeta.

- Jūs to varat darīt. Es arī jāšu viens, Freize nosvērti atteica.

- Es negribu, ka tu jāj kopā ar mani.

- Es nejāšu ar jums.

- Nu tad dodies uz citu pusi.

- Kā teiksiet.

Freize uz mirkli apstājās, savilka ciešāk seglu jostu un izjāja pa vārtiem, ar izsmalcinātu laipnību paklanīda­mies vecajai vārtsardzei, kura veltīja viņam drūmu ska­tienu. Tad viņš aiz vārtiem pagaidīja, līdz izrikšos Luka.

- Es jau tev sacīju negribu, ka tu jāj kopā ar mani!

- Tāpēc jau es arī gaidīju, Freize pacietīgi skaid­roja. Lai redzētu, uz kuru pusi dosieties, un tad es visādā ziņā jātu uz pretējo. Tomēr te, protams, varētu būt vilki vai zagļi, lielceļa laupītāji vai bandīti, tā ka es neiebilstu pret jūsu sabiedrību kādu pirmo stundu vai tamlīdzīgi.

- Vienkārši aizveries un ļauj man padomāt, Luka nelaipni sacīja.

- Ne vārda, Freize noteica zirgam, kurš pagrieza brūnu ausi uz jātnieka pusi. Būšu kluss kā kaps.

Patiesībā viņam izdevās noturēties klusu vairākas stundas visu laiku, kamēr viņi apņēmīgā solī jāja uz ziemeļiem prom no abatijas, prom no Lukretili pils un mazā ciema, kas bija atradis pajumti aiz pils mūriem. Viņi jāja pa platu, gludu taku, kurai pa vidu auga savi­jusies zāle, un Luka palaida zirgu vieglos rikšos, tikko saskatot nomaļus stāvošo zemnieku māju, izklīdušo aitu baru un rūpīgi koptos vīnogulājus. Kad, pusdienlaikam tuvojoties, diena kļuva karstāka, Luka, pēkšņi atskārtis, ka viņi atrodas jau labu gabalu no abatijas, pieturēja zirgu un ierunājās: Es domāju, ka mums vajadzētu griezties atpakaļ.

- Varbūt jūs sākumā vēlētos kādu vieglā ela lāsīti un kripatu maizes un šķiņķa? Freize kārdināja.

- Vai tev tas ir?

- Ir gan manā somā. Tikai gadījumam, ja mēs no­nāktu pārāk tālu un pēkšņi iedomātos, ka vēlamies ne­daudz vieglā ela un kādu kumosu ēdiena.

Luka pasmaidīja. Paldies, viņš sacīja. Paldies, ka paņēmi līdzi ēdamo, un paldies, ka izjāji kopā ar mani.

Freize pašapmierināti pamāja ar galvu un, nogriezies no ceļa, vadīja zirgu uz nelielu jaunaudzi, kura varētu viņiem sniegt pavēni. Viņš nolēca no zirga un vaļīgi pār­meta pavadu pāri segliem. Zirgs nevilcinādamies nodūra galvu un sāka šķīt smalko meža zāli. Freize izklāja zemē savu apmetni, lai Lūkam būtu, uz kā sēdēt, un izņēma no somas akmens krūku ar vieglo elu un divus maizes klaipus. Abi vīrieši klusēdami ēda, līdz Freize ar plašu žestu uzbūra puspudeli izmeklēti laba sarkanvīna.

- Tas ir lielisks, Luka novērtēja.

- Labākais šajā namā, Freize atbildēja, izdzerdams pēdējos pilienus.

Luka piecēlās, notrausa drupatas un pacēla pavadu, kuru bija uzmetis uz krūma.

- Pirms dodamies atpakaļ, vajadzētu padzirdīt zir­gus, Freize ieteica.

Abi jaunie vīrieši vadīja zirgus atpakaļ pa taku, tad uzlēca tiem mugurā, lai dotos uz māju pusi. Viņi kādu brīdi jāja, līdz kreisajā pusē, dziļāk mežā, izdzirdēja straumes šalkoņu. Viņi nogriezās no takas un, klausī­damies ūdens tecēšanā, vispirms uzgāja platu straumi un tad sekoja tai lejup, kur tā izveidoja platu, dziļu dīķi. Krasts bija dubļains un iestaigāts, it kā daudzi nāktu šurp pēc ūdens, visai savāds skats pamestā mežā. Luka dubļos saskatīja pēdas, ko bija atstājušas koka tupeles, kādas virs kurpēm parasti uzāva mūķenes, kad strādāja abatijas dārzos un laukos.

Freize paslīdēja un gandrīz nokrita. Viņš izsaucās, ka esot iekāpis tumšzaļā, zosu mēslu peļķītē. Paskat tik! Sasodītais putns! Es to nojvertu lamatās un apēstu patiešām.

Luka paņēma abu zirgu pavadas un ļāva tiem padzer­ties ūdeni, bet Freize pieliecās, lai noslaucītu zābaku ar skābenes lapu.

- Nu es būšu…

- Kas ir?

Nebildis ne vārda, Freize izstiepa uz priekšu ar mēs­liem notriepto lapu.

- Kas tas ir? Luka pāijautāja, paraujoties nost.

- Paskatieties tuvāk! Ļaudis vienmēr runā, ka tur, kur ir mēsli, ir ari nauda. Un te nu tā ir! Palūkojieties tuvāk man šķiet, ka būšu kļuvis bagāts!

Luka palūkojās tuvāk. Tumšzaļie zosu mēsli bija izraibināti ar sīkiem smilšu graudiņiem, kuri spoži mir­dzēja. Kas tas ir?

- Tas ir zelts, mazo lord! Freizē kūsāja prieks. Re­dzat? Zoss barojas upes niedrēs, un upes ūdeņi nes sīkus zelta graudiņus, kuri tiek izskaloti kaut kur kalnos; var­būt neviens nezina, kur īsti. Zoss to apēd, izlaiž laukā, un es atrodu to uz sava zābaka. Viss, kas man tagad jādara, jāuzzina, kam pieder zeme ap upi, par smiekla naudu tā jānopērk, jāizskalo zelts, un es pats būšu kungs, jāšu ar skaistu zirgu, un man pašam piederēs me­dību suņi!

- Ja zemes īpašnieks to pārdos, Luka brīdināja. Un es domāju, ka mēs joprojām atrodamies uz Lukretili lorda zemes. Iespējams, viņš gribēs skalot zeltu pats.

- Nopirkšu to no viņa, neko nesakot, Freize līks­moja. Pateikšu, ka gribu dzīvot pie upes. Es viņam pa­stāstīšu, ka jūtu aicinājumu, kā tā nabaga meiča, viņa māsa. Sacīšu, ka mani ir pārņēmusi tieksme kļūt par svētu eremītu, dzīvot pie ūdens un augu dienu lūgties.

Luka skaļi iesmējās, iedomājoties Freizes aicinājumu kļūt par vientuļu dievlūdzēju, taču Freize pēkšņi satvēra viņa roku. Kāds nāk, viņš brīdināja. Cst! Taisāmies, ka tiekam.

- Kādēļ mums jāslēpjas? Mēs neko sliktu nedarām.

- Nekad nevar zināt, Freize nočukstēja. Un es negribētu, ka mani uziet pie upes, kas nes zeltu.

Abi jaunekļi apgrieza zirgus un iejāja dziļāk mežā, nost no takas, un gaidīja. Luka uzsvieda zirgam uz gal­vas savu apmetni, lai dzīvnieks nesaceltu troksni, un Freize pieliecās pie sava zirdziņa auss un kaut ko tam aši pačukstēja. Dzīvnieks nolieca galvu un stāvēja nepakus­tēdamies. Vīrieši cauri kokiem noraudzījās, kā pusducis mūķeņu, apvilkušas tumšbrūnos darba tērpus, dodas uz priekšu pa līkumoto taciņu, koka tupelēm plakšķinot pa dubļiem. Freize maigi satvēra sava zirga purnu, lai tas neiebubinātos.

Beidzamās divas mūķenes veda mazu ēzelīti; tam mu­gurā bija sakrauta krietna kaudze netīras aitas vilnas no klostera ganāmpulka. Kamēr Freize un Luka no krūmu aizsega nolūkojās notiekošajā, sievietes upē iestiprināja vilnu, lai ūdeņi to izskalotu tīru, pagrieza ēzelīti un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradušās.

Ievērodamas dotos zvērestus, mūķenes strādāja klusēda­mas, taču, vedot mazo ēzelīti projām, viņas uzsāka psal­mu, un abi jaunie vīrieši izdzirdēja mūķenes dziedam:

Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka…

- Man netrūks nenieka, Freize murmināja, kad viņi iznāca no paslēptuves. Sasodīts! "Man netrūks nenieka" patiesi! Man trūkst gan. Man trūkst. Un man trūks, trūks, un es sapņošu un vienmēr vilšos.

- Kādēļ? Luka vaicāja. Viņas tikai mazgā vilnu. Tu joprojām vari nopirkt to savu upi un skalot zeltu.

- Ne jau par viņām es runāju, Freize atteica. Ne jau par viņām šīm viltīgajām, mazajām lapsiņām! Ne jau vilnu viņas tur mazgā. Kādēļ nākt visu šo ceļu, tikai lai izmazgātu vilnu, ja starp šo vietu un abatiju ir pusdu­cis citu upju? Nē, viņas skalo zeltu pēc vecumvecā paņē­miena. Mūķenes ieliek vilnu upē. Vai redzat, kā viņas to ir nostiprinājušas straumē, lai ūdens tecētu cauri? Vilnas šķiedras notver zelta graudiņus pat mazāko puteklīti. Pēc kādas nedēļas viņas atgriezīsies un savāks ražu slapju vilnu, ko zelts būs padarījis smagu. Vilnu aizvedīs atpakaļ uz abatiju, izžāvēs, izsukās zelta putekļus, un, lūk, tāda bagātība uz grīdas! Mazās zaglenes!

- Cik tas varētu būt vērts? Luka noprasīja. Cik zelta varētu noturēt viens vilnas cirpums?

- Un kāpēc neviena netika pieminējusi šo viņu mazo nodarbošanos? Freize uzstājīgi turpināja. Diez vai Lukretili lords par to zina? Viņš būtu smalki iznests cauri, ja būtu ievietojis savu māsu klosterī, bet tā brālim no deguna priekšas čieptu bagātību, izmantodama tās pašas mūķenes, kuras viņš tai licis vadīt.

Luka samulsis palūkojās uz Freizi. Ko?

- Es jau tikai jokoju…

- Nē, varbūt tas nav nekāds joks. Un ja nu abate bija atnākusi šurp un atradusi zeltu, tieši tāpat kā tu, un likusi mūķenes pie darba? Un tad nospriedusi, ka pavēr­sīs visu tā, it kā klosteris būtu kritis grēkā, lai neviens viņas vairs neapmeklētu, lai neviens vairs neticētu mūķeņu vārdiem…

- Un viņu neviens nepieķertu šajā mazajā darbiņā. Lai gan viņa joprojām būtu abate, viņa atkal varētu dzī­vot kā lēdija, Freize pabeidza. Dzīvotu vienos prie­kos, gremdēdamās zelta putekļos.

- Nolādēts! Luka drūmi izsaucās. Viņi abi ar Freizi ilgu bridi stāvēja klusēdami, un tad Luka, nebildis ne vārda, uzlēca zirgā un palaida to vieglos rikšos. Jādams jauneklis atskārta, ka viņu ir satriecis ne tikai milzu noziegums, kurā iesaistās viss klosteris. Viņu perso­niski bija aizskārusi pati abate it kā viņš būtu domā­jis, ka darītu jelko, lai viņai palīdzētu! It kā viņa solī­jums palīdzēt tai meitenei būtu kaut ko nozīmējis! It kā viņa nebūtu gribējusi no jaunekļa neko citu kā vien viņa naivo uzticēšanos un ticību viņas stāstam! Nolādēts! Luka atkārtoja.

Viņi jāja klusēdami. Freize šūpoja galvu par iedo­mātās bagātības zudumu, un Luka vārījās niknumā, jo bija pataisīts par muļķi. Kad abi piejāja pie klostera, Luka pievilka pavadu un pieturēja zirgu, līdz Freize viņu panāca. Tu patiešām domā, ka to dara viņa? Uz mani abate atstāja iespaidu kā visnelaimīgākā sieviete uz zemes un sērojoša meita. Esmu pārliecināts, ka savās sērās par tēvu viņa bija patiesa. Un tomēr skatīties man acīs un melot par visu pārējo… Vai tu domā, ka abate ir spējīga uz tādu nekrietnību? Man tā neliekas.

- Varbūt mūķenes rīkojas viņai aiz muguras, Freize pieļāva. Lai gan ārprāts klosteri ir labs paņēmiens, kā likt svešiniekiem turēties pa gabalu. Tomēr es domāju, ka abate par to visu varētu ari neko nezināt. Mums vaja­dzētu noskaidrot, kurš zelljLnogādā pārdošanai, tā jūs uzzinātu, kurš tiek pie bagātības. Un mums būtu jāizdi­bina, vai zelta skalošana jau notika, pirms šeit ieradās abate.

Luka pamāja ar galvu. Brālim Pēterim neko nesaki.

- Spiegam, Freize mundri piebilda.

- Šonakt mēs ielauzīsimies klētī un apskatīsimies, vai nevaram atrast kādu pierādījumu žūstošu vilnu vai zeltu.

- Ielauzties nav vajadzības. Man ir atslēga.

- Kā tad tu to dabūji?

- Un kā jums šķiet kā jūs pēc pusdienām tikāt pie tāda pirmšķirīga vīna?

Luka nogrozīja galvu un klusām pateica: Tiksimies divos.

Abi jaunie vīrieši turpināja ceļu, bet aiz viņiem, nesa­celdama troksni, kas būtu skaļāks par skaņu, ar kādu vējā nopūšas koki, jaunekļiem pakaļ noraudzījās ver­dzene Išraka.

Izolde gulēja savā gultā, piesieta pie četriem gultas stabiem kā cietumniece. Viņas kājas bija piesprādzētas pie stabiem gultas galā, rokas piesietas pie stabiem, kuri atradās gultas galvgalī. Išraka uzvilka segu līdz pat Izoldes zodam un to nogludināja. Nevaru ciest tevi redzēt šādu. Tas ir neizturami. Tava Dieva dēļ saki, ka mēs varam pamest šo vietu. Es nespēju tevi siet pie gul­tas kā tādu trako.

- Es zinu, Izolde atteica, bet nedrīkstu pieļaut iespēju, ka miegā staigātu. Es to nevaru izturēt. Nepie­ļaušu, ka šis trakums piemeklē arī mani. Išraka, es nestaigāšu naktī un nekliegšu sapņos! Ja sajukšu prātā, ja patiešām zaudēšu prātu, tev būs mani jānogalina. Es to nespēju paciest.

Išraka noliecās un pieglauda brūno vaigu otras mei­tenes bālajai sejai. Es tā nekad nedarītu. Nekad ne­spētu. Mēs ar to cīnīsimies un uzvarēsim.

- Kā izmeklētājam veicas?

- Viņš runā ar visām māsām un uzzina pārāk daudz. Izmeklētāja ziņojums šo abatiju iznīcinās; tas sagraus tavu labo slavu. Viss, ko mūķenes viņam izstāsta, parāda mūsu vainu. Tas norāda uz tevi, jo visas nelaimes sākās ar to brīdi, kad ieradāmies mēs. Mums ir jāapvalda izmeklētājs. Mums viņš jāaptur.

- Jāaptur? Izolde pārjautāja.

Išraka drūmu seju pamāja ar galvu. Mums viņš ir jāaptur tādā vai citādā ceļā. Jādara viss iespējamais, lai viņu apturētu.

Mēness bija uzlēcis, taču, kad Luka klusām devās pāri bruģētajam pagalmam, pusi spīdekļa bija aizklājuši vēja dzīti mākoņi un tas meta tikai nelielu gaismiņu. Jauneklis ieraudzīja, kā no tumsas iznāk ēnaina figūra. Tas bija Freize. Rokā viņam jau bija sagatavota atslēga ieeļļota, lai nesaceltu troksni; puisis to klusām ieslidināja slē­dzenē. Kad Luka atstūma vaļā durvis, tās nokrakšķēja, un abi vīrieši, izdzirdējuši šo skaņu, sastinga, tomēr nekas nesakustējās. Visi šaurie logi, kas bija pavērsti pret pagalmu, bija tumši, ja neskaita abates mājas logu, kurā dega svece. Tomēr nekas cits kā vien mirgojošā uguns nevēstīja, ka abate būtu nomodā.

Abi jaunie vīrieši ieslīdēja klētī un klusām aizvēra aiz sevis durvis. Freize ar kramu uzšķīla dzirksteli, uzpūta liesmu, aizdedza no kabatas izņemto tauku sveci, un abi palūkojās apkārt.

Vīns atrodas tur. Freize pamāja uz rupjo režģi. Atslēgas ir noslēptas augstu sienā. Jebkurš muļķis tās varētu uziet patiesībā tas ir kā uzaicinājums ienākt. Mūķenes raudzē pašas savu vīnu. Vieglais els ir tur, arī tas ir pašbrūvēts. Pārtika atrodas šeit. Viņš norādīja uz maisiem ar kviešiem, rudziem un rīsiem. Virs galvas audekla maisiņos karājās kūpināti šķiņķi, un pie aukstās iekšsienas bija plaukti ar siera rituļiem.

Luka paraudzījās apkārt: nekur nebija ne miņas no vilnas. Abi izlīda cauri arkai uz dibentelpu. Šeit atra­dās dažnedažādu nebalinātas krēmkrāsas audumu

kaudzes tādu apģērbu valkāja mūķenes. Citā stūri bija sakrauta brūna maisaudekla kaudze darba ģērbiem. Sašķirotas kārtīgās kaudzēs, bija saliktas ādas mūķeņu apavu, somu un pat zirglietu izgatavošanai. Ļodzīgas koka kāpnes veda pusstāvu augstāk.

- Te nekā nav, Freize secināja.

- Nākamo mēs pārmeklēsim abates māju, Luka no­rīkoja. Tomēr vispirms es pārbaudīšu augšstāvu. Viņš paņēma sveci un sāka kāpt augšup. Tu pagaidi tepat lejā.

- Ne jau bez gaismas, Freize lūdzās.

- Vienkārši stāvi klusu.

Freize nolūkojās, kā šaudīgā gaismiņa virzās augšup, un tad satraukts palika stāvam piķa melnā tumsā. No augšas atskanēja pēkšņs slāpēts iekliedziens. Kas ir? viņš iešņācās tumsā. Vai ar jums viss kārtībā?

Un tieši tanī mirklī pār Freizes galvu tika pārmests audums, aizsedzot acis, un, kad viņš izvairīdamies pie­liecās, izdzirdēja virs galvas nosvilpjam spēcīgu sitienu. Freize strauji metās zemē un aizvēlās sānis, apslāpēti izkliedzot brīdinājumu, un tad kaut kas atsitās viņam pret galvu. Jauneklis izdzirdēja, kā pa kāpnēm lejup metas Luka, un tad atskanēja krakšķis, no sienas atrau­jot kāpnes. Freize cīnījās ar sāpēm un tumsu, saņēma mežonīgu sitienu pa vēderu, izdzirdēja Lūkas stiepto kliedzienu, viņam krītot, un briesmīgo būkšķi, jaunajam vīrietim atsitoties pret akmens grīdu. Freize, tverdams pēc elpas, sauca savu kungu, tomēr apkārt nebija nekā cita kā vien klusums.

Abi jaunie vīrieši ilgu, šausminošu bridi nekustīgi gulēja tumsā; tad Frejze piecēlās kājās, atbīdīja kapuci no galvas un sevi viscaur aptaustīja. Roka, pieskaroties sejai, kļuva mitra; pa Freizes seju no pieres līdz zodam tecēja asinis. Vai jūs tur esat, Zvirbulēn? viņš aiz­smacis iejautājās.

Viņam atbildēja klusums. Pie visiem svētajiem! Tikai nesakiet, ka viņa to ir nogalinājusi! Freize ievai­dējās. Taču ne mazo lordu, ne laumu bērnu!

Freize pietrausās četrrāpus un sāka rāpot apkārt pa grīdu, ietriecoties audeklu kaudzēs. Puisis, sāpīgi klup­dams un krizdams, pārmeklēja telpu, līdz pārliecinājās: Lūkas vispār klētī nav.

Luka bija pazudis.

Kāds es esmu stulbenis! Kāpēc neaizslēdzu aiz sevis durvis? Freize, nožēlas pilns, sev zem deguna murmināja. Viņš grīļodamies uzslējās kājās un taustī­jās gar sienu garām salauztajām kāpnēm uz izeju. Klēts priekštelpā bija mazliet gaismas, jo durvis stāvēja plaši atvērtas un iekšā iespīdēja bālais mēness. Freize, klumburodams uz izeju, ieraudzīja, ka dzelzs režģis uz vīna un ela pagrabu ir līdz galam vaļā. Uz mirkli atslīdzis pret steķu galdu, viņš paberzēja asiņojošo galvu un devās pretim gaismai. Kad jauneklis bija sasniedzis durvis, aba­tijas zvans ieskandināja nakts dievkalpojumu, un Freize saprata, ka krietnu pusstundu ir atradies bezsamaņā.

Freize grasījās doties uz kapelu, lai saceltu trauk­smi par Luku, bet tad ieraudzīja gaismu slimnīcas logā. Viņš pagriezās pret to, un tanī mirklī pagalmā izsteidzās saimniecības māsa. Freize! Vai tas esat jūs?

Freize klumburoja sievietei pretī un pamanīja, kā viņa, ieraudzījusi jaunekļa asinīm noplūdušo seju, atsprāgst atpakaļ. Lai visi svētie stāv mums klāt! Kas jums atgadījies?

- Kāds man iesita, Freize īsi attrauca. Mazais lords ir pazudis! Saceliet trauksmi, viņš nevar būt tālu!

- Viņš ir pie manis! Pie manis. Viņš ir apdullināts, saimniecības māsa sacīja. Kas viņam notika?

- Lai slavēts Dievs, ka viņš atrodas pie jums! Kur viņš bija?

- Es viņu uzgāju grīļojamies pagalmā tieši brīdī, kad devos uz nakts dievkalpojumu. Kad aizdabūju viņu līdz slimnīcai, viņš zaudēja samaņu. Nācu modināt jūs un brāli Pēteri.

- Aizvediet mani pie viņa!

Saimniecības māsa pagriezās, un Freize iestreipuļoja viņai nopakaļ garajā, zemajā telpā. Gar abām sienām bija novietotas kādas desmit gultas ar plānām salmu cisām, kam pāri bija pārmests nebalināts maisaudekls. Tikai viena gulta bija aizņemta. Tanī gulēja Luka bāls kā nāve. Viņa acis bija aizvērtas, un viņš elpoja sekli.

- Pie visiem svētajiem! Freize nomurmināja, sa­traucies līdz neprātam. Mazo lord, sakiet kaut ko!

Luka lēnām atvēra gaišbrūnās acis. Vai tas esi tu?

- Lai slavēts Dievs! Tas esmu es. Paldies Svētajai Dievmātei, ka ir tā, kā vienmēr bijis.

- Es izdzirdēju tevi iekliedzamies un nokritu pa kāp­nēm, Luka sacīja. Jauneklis runāja neskaidri, jo viņam bija savainota mute. -

- Dzirdēju jūs gāžamies lejup kā kartupeļu maisu, Freize apstiprināja. Pie visiem svētajiem! Ko es pārdzī­voju, kad izdzirdēju, ka atsitaties pret zemi! Un tad kāds man iebelza…

- Jūtos kā grēcinieks ellē.

- Es arī.

- Tad guli. Parunāsim rit no rīta.

Luka aizvēra acis. Pie viņiem pienāca saimniecības māsa. Ļaujiet man apmazgāt jūsu brūces. Rokās viņa turēja bļodu un baltus auduma gabalus, un bija jūtama lavandas un sasmalcinātu arnikas lapu smarža. Freize ļāvās pierunāties un atlaidās otrā gultā.

- Vai jums uzbruka, kamēr gulējāt? saimniecības māsa vaicāja. Kā tas notika?

- Es nezinu, Freize sacīja, pārāk apdullis no sitiena, lai kaut ko apjēgtu. Turklāt arī māsa varēja saskatīt vaļē­jās durvis uz klēti un viņa bija uzgājusi Luku pagalmā. Es neko neatceros, jaunais vīrietis nedroši noteica, un, kad saimniecības māsa uzmanīgi pieskārās vainām un, ieraudzījusi brūces un skrambas Freizes sejā, ieklie­dzās, viņš labpatikā izstiepās, izbaudīdams rūpes, ko sniedza sievietes rokas, un ātri ieslīga miegā.

Freize pamodās ļoti pelēkā un aukstā rītausmā. Pre­tējā gultā vieglītēm krāca Luka; mazam iekrācienam sekoja garš, atvieglots svilpiens. Freize brīdi gulēja acīm ciet, klausīdamies griezīgajā skaņā, tad samirkšķināja acis un paslējās uz viena elkoņa. Viņš nespēja noti­cēt ieraudzītajam. Blakusgultā uz muguras bija nogul­dīta kāda mūķene. Viņas seja izskatījās tikpat balta kā kapuce, kas bija atstumta atpakaļ, atsedzot lipīgi auk­sto, noskūto galvu. Pirksti, salikti kā lūgšanā uz pilnīgi nekustīgajām krūtīm, bija zilgani; ienadži izskatījās kā ar tinti iezīmēti. Tomēr visļaunāk izskatījās acis: tās šaus­minoši stāvēja vaļā, un ieplestās zīlītes vīdēja melnākas par melnām. Viņa gulēja pavisam nekustīgi. Mūķene acīm redzami to saprata pat Freize ar savu nepieredzē­jušo un baiļpilno skatienu bija mirusi.

Nelaiķei pie kājām bija nometusies lūgšanā iegrimusi mūķene, kas nebeidzami murmināja rožukroņi. Otra tupēja pie mirušās sievietes galvas, bubinot tās pašas lūgšanas. Šauro gultu ietvēra sveces, izgaismodamas tādu kā mocību ainu. Freize piecēlās sēdus, pārliecināts, ka sapņo, cerot, ka sapņo. Viņš sev ieknieba, domā­dams, ka pamodīsies, un nolaida kājas uz grīdas, mēmi nolādēdams dunošo galvu un vēl neuzdrīkstēdamies pie­celties kājās. Māsa, lai Dievs jūs svētī! Kas atgadījies šai nabaga meitenei?

Mūķene, kura tupēja galvgalī, neatbildēja, iekams nebija pabeigusi lūgšanu, taču paraudzījās jaunajā vīrietī

ar acīm, kas bija satumsušas no aizturētajām asarām. Viņa nomira miegā, mūķene beidzot ierunājās. Mēs nezinām, kāpēc.

- Kas viņa ir? Freize pārkrustījās pēkšņās, māņticī­gās bailēs, ka tā ir viena no mūķenēm, kuras nāca sniegt liecību izmeklēšanā. Lai Dievs mielo viņas dvēseli!

- Māsa Auguste, mūķene atbildēja. Šis vārds Freizem bija svešs.

Viņš pameta ašu skatienu uz balto, salto seju un novērsās, ieraudzījis, cik tukšs ir mirušās skatiens.

- Pie visiem svētajiem! Kāpēc jūs neesat aizvērušas un aizspiedušas viņai acis?

- Tās neveras ciet, mūķene, kura tupēja kājgalī, nodrebēdama sacīja. Mēs mēģinājām vairākkārt. Tās neveras.

- Bet tām ir jāveras! Kādēļ tā nenotiek?

Mūķene ierunājās vienmuļā balsī: Viņas acis ir mel­nas, jo viņa atkal tika sapņojusi par Nāvi. Viņa vienmēr sapņoja par Nāvi. Un nu Tā ir atnākusi viņai pakaļ. Viņas tumšās acis piepilda pēdējais redzējums kā Tā ierodas viņai pakaļ. Tādēļ māsas acis neaizveras, tādēļ tās ir tik melnas kā ahāts. Ja dziļi ielūkosies viņas šausminoša­jās, melnajās acīs, ieraudzīsi tur pašas Nāves atspulgu. Ieraudzīsi Nāves seju, kura no dziļumiem lūkojas tevī.

Pirmajai mūķenei izlauzās kluss vaids salta, dobja skaņa. Tā atnāks pakaļ mums visiem, viņa nočuk­stēja.

Abas pārmeta krustu un atsāka pusbalsī skaitīt lūg­šanas, bet Freize nodrebinājās un nolieca galvu lūgšanā par mirušo. Piesardzīgi piecēlies kājās un sakodis zobus, lai atvairītu reiboni, viņš uzmanīgi apgāja mūķenēm apkārt un piegāja pie gultas, kurā joprojām krāca Luka. Freize pakratīja viņa plecu: Mazo lord, mostieties!

- Es nevēlos, lai tu mani tā sauktu, Luka neskaidri izteica.

- Celieties, celieties! Viena no mūķenēm ir mirusi.

Luka uztrūkās sēdus, tad saķēra galvu un sašūpo­jās. Vai viņai uzbruka?

Freize pamāja uz lūgšanā iegrimušajām mūķenēm. Viņas teica, ka mūķene esot nomirusi miegā.

- Vai tu kaut ko redzi? Luka nočukstēja.

Freize papurināja galvu. Viņai nav brūces galvā; neko citu es nevaru saskatīt.

- Ko viņas saka? Luka norādīja uz mūķenēm, kuras skaitīja lūgšanas un bija no jauna nodevušās reliģiskajai ceremonijai. Sev par pārsteigumu, jauneklis ieraudzīja, ka Freize nodreb, it kā viņu būtu skāris auksts vējš.

- Tanī, ko viņas saka, nav nekādas jēgas, Freize atteica, negribēdams pat domāt par to, ka pēc viņiem visiem ieradīsies Nāve.

Tieši tanī brīdī atvērās durvis un ienāca saimniecī­bas māsa; viņai sekoja četras laicīgās māsas. Mūķenes, kas atradās gultas galvgali un kājgali, piecēlās un atkā­pās, bet sievietes brūnajos tērpos uzmanīgi novietoja bez dzīvības palikušo ķermeni uz rupjām nestuvēm un iznesa to cauri velvētajai akmens ieejai uz blakusistabu.

- Viņas to pārģērbs un sagatavos rītdienas apbedīša­nai, saimniecības māsa paskaidroja, atbildot uz Lūkas vaicājošo skatienu. Viņa bija bāla no sasprindzinājuma un noguruma. Mūķenes paņēma sveces un izgāja, lai turpinātu apstāvēšanu aukstajā ārējā telpā. Kad viņas nolika zemē gaismekļus un nometās ceļos, lai lūgtos,

Luka ieraudzīja, kā uz akmens sienām lēkā milzīgās sieviešu ēnas, melnas kā lieli briesmoņi. Tad kāda no māsām aizvēra durvis.

- Kas ar viņu notika? Luka klusu vaicāja.

- Viņa nomira miegā, saimniecības māsa atteica.

- Dievs vien zina, kas šeit norisinās! Kad māsas agri devās viņu modināt, jo viņai bija jākalpo rīta dievkalpo­jumā, viņa jau bija izdzisusi. Māsa bija auksta, stinga, viņas acis bija vaļā un raudzījās nekustīgi. Kas zina, ko māsa ieraudzīja vai nosapņoja vai arī kas bija ieradies viņu spīdzināt? Sieviete aši pārmeta krustu un pie­skārās mazajam zelta krustiņam, kas karājās zelta ķēdē viņai pie jostas.

Saimniecības māsa pienāca Lūkam tuvāk un ieska­tījās viņam acīs. Un kā ar jums? Vai galva reibst? Ir vājums?

- Būšu dzīvotājs, jauneklis sāji atteica.

- Es jūtos vārgs, Freize cerīgi ieminējās.

- Iedošu jums nedaudz vieglā ela, sieviete sacīja, tad ielēja nedaudz no krūkas un pasniedza abiem kausu. Vai jūs redzējāt savu assassin?

- Assassin, Freize atkārtoja svešo vārdu, kas parasti nozīmēja algotu arābu slepkavu.

- Lai ari kas tas bija, tas mēģināja jūs nogalināt, viņa piebilda. Un vispār ko jūs darījāt klētī?

- Es tur kaut ko meklēju, Luka izvairīgi atbildēja.

- Vai tagad aizvedīsiet mani uz turieni?

- Mums būtu jānogaida līdz saullēktam, sieviete atteica.

- Vai jums ir atslēgas?

- Es nezinu…

- Tad Freize mūs ielaidīs ar savējo.

Skatiens, ko saimniecības māsa uzmeta Freizem, bija ledains. Jums ir manas klēts atslēga?

Freize pamāja ar galvu; viņa sejā bija lasāma vainas apziņa. Tikai lai mēs tiktu pie nepieciešamākā. Lai nesagādātu jums neērtības.

- Man gan nešķiet, ka jūs jūtaties pietiekami labi, lai varētu staigāt apkārt, viņa Lūkam sacīja.

- Jūtos gan, jauneklis iebilda. Mums jāiet.

- Kāpnes ir salauztas.

- Tad dabūsim pieslienamās trepes.

Saimniecības māsa saprata, ka viņš paliks nepielū­dzams. Es baidos. Godīgi sakot, es baidos turp doties.

- Saprotu. Luka aši pasmaidīja. Protams, baidā­ties. Pagājšnakt notika briesmu lietas, tomēr jums jāsa­glabā drosme. Jūs būsiet kopā ar mums, un šoreiz mūs nepārsteigs kā muļķus. Saņemiet drosmi un nāciet!

- Vai mēs nevaram doties turp pēc saullēkta, kad būs pavisam gaišs?

- Nē, jauneklis maigi sacīja. Mums jāiet tagad.

Saimniecības māsa iekoda lūpā. Kā vēlaties, viņa

sacīja. Kā vēlaties.

Viņa izņēma lāpu no turekļa pie sienas un devās pa priekšu pāri pagalmam uz klēts telpām. Durvis bija ciet, un māsa tās atvēra, atkāpdamās, lai ļautu viņiem ienākt. Koka kāpnes joprojām atradās uz grīdas, kur bija nomes­tas. Freize tās pacēla un nolika vietā, pakustinot, lai pār­liecinātos, ka tās stāv stingri. Šoreiz es aizslēgšu aiz mums durvis, viņš piebilda un pagrieza atslēgu.

- Ak, viņa var iziet cauri aizslēgtām durvīm! Saim­niecības māsa nobijusies iesmējās. Es domāju, ka viņa spēj staigāt cauri sienām. Man šķiet, viņa var aiziet, kur vien vēlas.

- Kas? Luka noprasīja.

Sieviete paraustīja plecus. Dodieties vien augšā, es jums visu izstāstīšu. Vairs neglabāšu noslēpumus. Zem šī jumta ir nomirusi mūķene, kura bija mūsu gādībā, un jums ir pienācis laiks uzzināt visu, kas šeit ir darīts. Un jums tam jāpieliek punkts. Jums viņa jāaptur! Esmu aiz­gājusi par tālu, aizsargājot šo klosteri, un aizgājusi par tālu, aizstāvot šo abati. Tagad es jums visu izstāstīšu. Tomēr vispirms jums jāredz, ko viņa ir izdarījusi.

Luka piesardzīgi devās augšup pa kāpnēm. Saimniecī­bas māsa sekoja, pacēlusi tērpa malu, lai neuzkāptu uz tās. Freize stāvēja lejā ar lāpu, apgaismodams viņiem ceļu.

Bēniņos bija tumšs, bet saimniecības māsa šķērsoja telpu un, aizgājusi līdz tālākajai sienai, atgrūda vaļā vienu durvju pusi, lai telpā ienāktu rītausmas gaisma. Lecošās saules stari pa atvērtajām durvīm ielija bēni­ņos un apspīdēja mirdzošo zelta vilnu, kas bija izkārta žāvēties, bet caur to sijājās zelta putekļi. Tie nokļuva uz auduma gabaliem, kuri bija izklāti uz grīdas. Telpa atgā­dināja dārgumu kambari ar zelta putekļiem zem kājām un zeltīto vilnu, kas karājās uz ielīkušajām auklām kā nenovērtējama veļa.

- Augstais Dievs! Luka nočukstēja. Tā patiešām ir taisnība! Zelts… Viņš paraudzījās apkārt, it kā nespētu noticēt savām acīm. Tik daudz! Tik spožs!

Māsa nopūtās. Tā tas ir. Vai esat redzējis pietiekami?

Luka noliecās un paņēma šķipsnu putekļu. Visur bija mazas tīra zelta drusciņas, kas atgādināja smilti. Cik? Cik vērts tas viss ir?

- Abate ievāc katru mēnesi pa pāris cirpumiem, saimniecības māsa sacīja. Ja viņai ļaus turpināt, tas radīs veselu bagātību.

- Cik ilgi tā jau notiek?

Sieviete aizvēra durvis, atstājot saules gaismu ārpusē, un aizbultēja tās. Kopš brīža, kad ieradās abate. Viņa pazīst šo zemi, tāpēc ka ir šeit uzaugusi; viņa to pazīst labāk nekā brālis, jo viņš tika aizsūtīts projām skoloties, bet māsa palika mājās pie tēva. Upe pieder mūsu aba­tijai, tā plūst mūsu mežos. Abates verdzene, būdama mauriete, zināja, kā viņas ļaudis skalo zeltu, un iemācīja māsām nostiprināt vilnu straumē, sakot, ka ūdens vilnu izmazgās. Māsām nebija ne jausmas, ko viņas dara; aba­tes verdzene tur māsas par muļķēm. Viņa pateica, ka upei piemīt īpašas vilnu attīrošas īpašības, un māsas nenojauta neko ļaunu. Māsas nostiprina vilnu upē un atnes to šurp žāvēt; viņas nekad nav redzējušas, kā tā žūst un kā uz auduma gabaliem pakšķēdams birst zelts. Verdzene slepeni ierodas saslaucīt zelta putekļus, savāc zeltu, lai to pārdotu, un māsas ienāk, kad zelts ir pro­jām un bēniņi tukši. Tad viņas aiznes vilnu izkārst un savērpt. Sieviete rūgti iesmējās. Dažkārt viņas brī­nās, cik tā ir mīksta. Viņas acīs visas mūķenes ir muļķes. Viņa mūs visas ir pataisījusi par muļķēm.

- Vai verdzene nes naudu jums? Vai atdod to aba­tijai?

Saimniecības māsa pagriezās, lai dotos lejup pa kāp­nēm. Un kā jūs domājat? Vai šī abatija izskatās bagāta, jo tai pieder pašai savs zelts? Vai esat redzējis manu slim­nīcu? Esat redzējis jebkādas dārgas zāles? Zinu, ka esat apskatījis manu klēti. Vai mēs jums šķietam bagātas?

- Kur viņa to pārdod? Kā viņa pārdod zeltu?

Sieviete paraustīja plecus. Es nezinu; pieņemu, ka

Romā. Es par to neko nezinu. Viņa verdzeni turp sūta slepeni.

Luka mirkli vilcinājās, it kā viņam būtu vēl kas jau­tājams, bet tad pagriezās un devās lejup saimniecības māsai pakaļ, neņemdams vērā savainojumu plecā un sāpes kaklā. Jūs sakāt, ka abate izmanto mūķenes, lai tās skalotu zeltu, un naudu patur sev?

Viņa pamāja ar galvu. Tagad jūs to esat redzējis pats savām acīm. Un es domāju, ka abate cer pavisam slēgt klosteri. Esmu pārliecināta, ka viņa plāno šeit, mūsu laukos, atklāt zelta raktuves. Domāju, ka viņa tīšām apkauno klosteri, lai jūs ieteiktu to slēgt. Kad klos­tera vairs nebūs, viņa pateiks, ka viņu vairs nesaista tēva pēdējā griba. Abate atsacīsies no saviem zvēres­tiem, paziņos, ka šis ir viņas tēva atstātais mantojums, turpinās šeit dzīvot, palikušas ar verdzeni vienas.

- Kādēļ jūs man to nepastāstījāt agrāk? Luka no­prasīja. Tad, kad es sāku izmeklēšanu. Kāpēc to noklu­sējāt?

- Tāpēc, ka šī vieta ir visa mana dzīve, viņa kvēli atteica. la ir bijusi kā bāka kalnā, kā patvērums sie­vietēm un vieta, kur kalpot Dievam. Es cerēju, ka abate iemācīsies šeit dzīvot mierā. Cerēju, ka Dievs viņu uzru­nās, ka viņas aicinājums kļūs spēcīgāks. Tad cerēju, ka viņai pietiks ar to, ka iegūs šeit bagātību. Domāju var­būt viņa tiešām ir ļauna sieviete, taču mēs viņu varē­sim apvaldīt. Tomēr, kopš nomira mūķene, kas bija mūsu gādībā… Saimniecības māsa apspieda šņukstu. Māsa Auguste, viena no šķīstākajām un vienkāršākajām sievietēm, kura mitusi šeit gadiem… Viņai aizlūza balss.

- Nu, tagad tas viss ir beidzies, viņa ar cieņu tur­pināja. Es vairs nevaru noslēpt, ko abate dara. Viņa izmanto šo Dieva mājokli, lai apslēptu savu dzīšanos pēc bagātības, un esmu pārliecināta, ka viņas verdzene pret mūķenēm izmanto burvestības. Tās redz sapņus, staigā miegā, rāda dīvainas zīmes, un nu viena ir miegā nomi­rusi. Dieva priekšā varu teikt, ka abate un viņas verdzene dara visu, lai mēs zaudētu prātu un viņas tiktu pie zelta.

Saimniecības māsas roka uzmeklēja krustu, kas karā­jās viņai pie vidukļa, un Luka redzēja, kā viņa to cieši satver, it kā tas būtu talismans.

- Saprotu, jaunais vīrietis sacīja, cik mierīgi spē­dams, lai gan viņa rīkle bija izkaltusi no māņticīgām šausmām. Esmu atsūtīts šurp, lai izbeigtu šīs ķecerī­bas un grēkus. Pats pāvests mani ir pilnvarojis izmeklēt un tiesāt. Manām acīm nekas nepaliks apslēpts. Nekas nepaliks nejautāts. Vēlāk es atkal runāšu ar abati, un, ja viņa nespēs savu rīcību paskaidrot, panākšu, ka viņa tiek atcelta no šī amata.

- Un aizsūtīta projām no šejienes?

Luka pamāja ar galvu.

- Bet zelts? Vai jūs ļausiet abatijai to paturēt, lai mēs varētu paēdināt trūcīgos un iekārtot bibliotēku? Lai mēs varētu būt bāka, kas apspīd neizglītotos?

- Jā, jauneklis sacīja. Abatijai vajadzētu paturēt tās dārgumus.

Viņš ieraudzīja, ka sievietes seja priekā iemirdzas. Nekam nav lielākas nozīmes par abatiju, viņa apgal­voja. Vai ļausiet manām māsām palikt šeit un dzīvot svēto dzīvi, kādu viņas bija dzīvojušas iepriekš? Vai iecelsiet par jauno abati krietnu sievieti, lai tā viņas izrī­kotu, pār viņām valdītu un viņas vadītu?

- Es nodošu klosteri brāļu dominikāņu pārrau­dzībā, Luka izlēma. Viņi skalos no upes zeltu un uzturēs abatiju. Šis nams vairs nekalpo Dievam, jo tas ir izmantots, lai slepeni nodarbotos ar nelāgām lietām. Es to nodošu vīriešu uzraudzībā, un nekādas abates vispār nebūs. Zelts tiks atdots Dievam, abatija brāļiem.

Saimniecības māsai izlauzās drebelīga nopūta, un viņa paslēpa seju plaukstās. Luka pastiepa roku, lai viņu nomierinātu, un tikai Freizes brīdinošais skatiens atgā­dināja, ka šī sieviete joprojām kalpo Baznīcai un viņš nedrīkst tai pieskarties.

- Ko jūs iesāksiet? Luka mierīgi vaicāja.

- Nezinu. Visa mana dzīve ir pavadīta šeit. Kalpošu kā saimniecības māsa, līdz mēs nonāksim brāļu pārval­dībā. Pirmos mēnešus viņiem mani vajadzēs neviens, izņemot mani, nezina, kā šī vieta tiek vadīta. Pēc tam, ie­spējams, lūgšu atļauju iestāties citā ordenī. Man patiktu tāds ordenis, kas būtu savrupāks un mierīgāks. Šīs die­nas ir bijušas briesmīgas. Gribu doties uz tādu ordeni, kurā zvēresti tiek ievēroti stingrāk.

- Kā ar nabadzību? Freize uz labu laimi iejautā­jās. Vai gribat dzīvot nabadzībā?

Sieviete pamāja ar galvu. Gribu dzīvot ordenī, kurš ievēro rīkojumus, ordenī, kurā valda lielāka pieticība. Zināt, ka mēs savos bēniņos glabājam veselu bagātību zelta… Nezināt, ko abate dara vai ir nodomājusi darīt, baidīties, ka viņa kalpo pašam velnam… Tas viss mocīja manu sirdsapziņu.

Zvans, atbalsojoties rīta gaisā, noskandināja uzaici­nājumu uz kapelu. Rīta dievkalpojums, viņa sacīja. Man jādodas uz baznīcu. Māsām mani jāredz tur.

- Mēs arī iesim, Luka sacīja.

Viņi aizvēra klēts durvis un aizslēdza tās aiz sevis. Lūkam noraugoties, saimniecības māsa pagriezās pret Freizi un pastiepa roku pēc atslēgas. Luka pasmaidīja par viņas rāmo pašcieņu. Kamēr Freize taustījās pa kabatām, izrādīdams, ka meklē, un tad viņai negribīgi pasniedza atslēgu, sieviete mierīgi stāvēja. Pateicos, saimnie­cības māsa sacīja. Ja jums kas vajadzīgs no abatijas apcirkņiem, varat nākt pie manis.

Freize komiski paklanījās, kā atzīdams viņas pārā­kumu. Sieviete pagriezās pret Luku. Es varētu būt jaunā abate, viņa klusām ierunājās. Jūs varētu mani ieteikt šim amatam. Manās rokās abatija būtu drošībā.

Pirms jauneklis paspēja atbildēt, sieviete paskatījās uz slimnīcas logiem viņam aiz muguras, pēkšņi apstā­jās un uzlika roku Lūkam uz piedurknes. Viņš uzreiz sastinga, skaudri aptverot, ka māsa viņam ir pieskāru­sies. Freize aizmugurē apstājās. Saimniecības māsa pie­lika pie lūpām pirkstu, dodama zīmi klusēt, un lēnām norādīja uz priekšu, uz kapliču, kas atradās blakus slim­nīcai. Cauri slēģu līstītēm vīdēja maza gaismiņa, un viņi ieraudzīja tur kādu kustamies.

- Kas tur ir? Luka nočukstēja. Kas ir tur iekšā?

- Gaismai vajadzētu būt aizklātai, un mūķenēm ap­stāvēšanā būtu jāizturas klusu un nekustīgi, saimnie­cības māsa tikko sadzirdami izdvesa. Taču tur kāds kustas.

- Varbūt tās ir māsas, kuras mazgā aizgājēju? Luka jautāja.

- Viņām jau būtu vajadzējis pabeigt darbu.

Visi trīs klusām pārgāja pāri pagalmam un palūkojās pa atvērtajām durvīm uz slimnīcu. Durvis, kuras veda no slimnīcas palātas uz kapliču, bija cieši noslēgtas. Saimniecības māsa atkāpās^jt kā būtu pārāk izbijusies, lai dotos tālāk.

- Vai ir kāds cits ceļš, kā tur iekļūt?

- Trūcīgo zārki tiek nesti laukā pa aizmugurējām durvīm, viņa nočukstēja. Tās varētu būt atbultētas.

Visi žigli šķērsoja staļļu pagalmiņu un piegāja pie divvērtņu durvīm, kas veda uz kapliču un bija pietie­kami lielas, lai pa tām varētu izkļūt zirgs ar ratiem. Dur­vīm priekšā bija aizšauts resns baļķis. Abi jaunie vīrieši bez skaņas izcēla baļķi no padziļinājumiem. Durvis palika aizvērtas, turoties ciet tikai ar savu svaru. Freize paņēma dakšas, kas stāvēja pie blakussienas, lai vaja­dzības gadījumā liktu tās lietā, bet Luka pieliecās un no maksts zābakā izvilka savu dunci.

- Kad es teikšu, ātri veriet durvis vaļā, viņš sacīja saimniecības māsai. Sieviete pamāja ar galvu; viņas seja bija tikpat balta kā plīvurs.

- Tagad!

Saimniecības māsa atrāva durvis, abi jaunie vīrieši, turēdami gatavībā ieročus, iebrāzās telpā un aiz šaus­mām atsprāga atpakaļ.

Viņu acīm pavērās aina no nakts murga tā atgā­dināja lopkautuvi, kur miesnieks un viņa zellis darbo­jas pie svaigi kauta ķermeņa. Tomēr šeit bija krietni ļaunāk. Tas nebija miesnieks, un uz plāksnēm negulēja dzīvnieks. Abate bija savā brūnajā darba tērpā, galvā uz­sējusi lakatu, un Išraka savā parastajā melnajā ģērbā, aplikusi baltu priekšautu. Abas meitenes, uzlocījušas piedurknes līdz elkoņiem un notriepušās ar asinīm, stā­vēja, noliekušās pār māsas Augustes nedzīvo ķermeni. Išraka turēja rokās nazi un ķidāja mirušo meiteni. Mūķe­nes, kam bija jāvāķī pie mirušās, nekur nebija redzamas. Kad vīrieši iebrāzās iekšā, abas jaunās sievietes pacēla skatienus un sastinga; nazis palika gaisā virs mirušās mūķenes vēdera. Asinis bija uz sieviešu priekšautiem, uz gultas; asinis bija uz viņu abu plaukstām.

- Atkāpieties! Luka pavēlēja; no milzīgā pārstei­guma viņa balss skanēja ledaini. Jauneklis norādīja ar dunci uz Išraku, kura skatījās uz abati, gaidot viņas pa­vēli. Freize pacēla dakšas, it kā grasītos meiteni uzdurt uz zariem.

- Atkāpieties no tā ķermeņa, un neviens necietīs, Luka sacīja. Izbeidziet to lai kas būtu tas, ko jūs darāt! Viņš nespēja piespiest sevi paskatīties un neva­rēja atrast īstos vārdus, kā to nosaukt. Ejiet nost un nostājieties pie sienas!

Jauneklis dzirdēja, kā aiz viņa telpā ienāk saimnie­cības māsa un šausmās noelšas, ieraudzīdama lopkau­tuvi, kas pavērās acu priekšā. Žēlīgais Dievs! Viņa sagrīļojās, un Luka dzirdēja viņu atslīgstam pret sienu un norīstāmies.

- Dabūjiet virvi, Freize saimniecības māsai sacīja, nepagriezis galvu. Dabūjiet divas virves. Un atvediet brāli Pēteri!

Sieviete apslāpēja nelabumu. Ko jūs, Dieva vārdā, darāt? Abates kundze, atbildiet man! Ko jūs ar viņu darāt?

- Ejiet! Luka norīkoja. Ejiet taču!

Viņi dzirdēja saimniecības māsas skrejošos soļus pāri bruģētajam staļļu pagalmam. Tad abate pacēla acis uz Luku. Es varu paskaidrot, viņa ierunājās.

Jauneklis, sakampis dunci, pamāja. Šo ainu nekas nevarēja izskaidrot. Nevarēja izskaidrot līdz elkoņiem uzrotītās piedurknes un meitenes rokas, notrieptas ar mirušās mūķenes asinīm.

- Esmu pārliecināta, ka šī sieviete ir noindēta, abate turpināja. Mana draudzene ir ārste…

- Tas nevar būt, Freize klusām sacīja.

- Tā ir, abate nepiekāpās. Mēs… mēs nospriedām atgriezt vaļā viņas vēderu un apskatīties, kas viņai ieba­rots.

- Viņas to ēda. No durvīm atskanēja saimniecības māsas drebošā balss. Viņa ienāca telpā. Sievietei sekoja nobālējušais brālis Pēteris. Viņas abas to ēda sātanis­kajā mesā. Viņas ēda māsas Augustes ķermeni! Paska­tieties uz asinīm, ar ko klātas viņu rokas! Viņas dzēra māsas asinis! Abate ir pārgājusi sātana kalpībā un kopā ar savu verdzeni notur mesu velnam uz mūsu svētītās zemes!

Luka nodrebēja un pārmeta krustu. Brālis Pēteris pa­gājās pretim verdzenei, sev priekšā izstiepis virvi. No­liec nazi un izstiep rokas, viņš sacīja. Padodies! Dieva vārdā es pavēlu tev, dēmon vai sieviete, vai kritušais eņ­ģeli, padoties!

Nenovērsdamās no Freizes ciešā skatiena, Išraka nolika nazi uz gultas līdzās mirušajai mūķenei un tad negaidot metās uz durvīm, kas veda uz tukšo slimnīcu. Viņa atrāva vaļā durvis un izšāvās laukā; abate sekoja viņai pa pēdām. Luka un Freize metās abām jaunajām sievietēm pakaļ. Išraka turējās priekšā. Viņa skrēja pāri pagalmam uz galvenajiem vārtiem.

Luka uzkliedza vārtsardzei: Aizbultējiet vārtus! Turiet zagli! Un metās virsū abatei, kura traucās pa priekšu. No smagā trieciena meitenei aizsitās elpa, un viņa nokrita. Kad abi nogāzās, abatei no galvas noslīdēja plīvurs, un pār seju izplūda gaišu matu jūklis un novēdīja uzmācīgs rožūdens aromāts.

Mauru verdzene bija jau uzrāpusies līdz ārējo vārtu pusei. Kā lokans dzīvnieks viņa lēca no eņģēm uz baļķi; Freize grāba viņu aiz basās kājas un kļūdījās. Tad viņš palēcās un sakampa verdzenes tērpa stērbeli, noraujot meiteni no vārtiem. Viņa atmuguriski nokūleņoja lejā un ar sāpju kliedzienu atsitās pret bruģi.

Freize tik cieši piespieda viņas rokas pie sāniem, ka meitene tik tikko varēja paelpot, bet brālis Pēteris sasaitēja viņas rokas uz muguras un sasēja kopā kājas. Tad Freize pagriezās pret abati, kuru joprojām spieda pie zemes Luka. Kad jauneklis meiteni uzrāva kājās, turot viņu aiz plaukstu locītavām, abates biezie, gaiši zeltai­nie mati izrisa pār pleciem, apslēpjot viņas seju.

Kāds kauns! saimniecības māsa iesaucās. Viņas mati!

Luka nespēja novērst acis no jaunās meitenes, kura līdz šim bija aizklājusi seju viņa skatienam ar plīvuru un matus apsegusi ar kapuci, lai viņš neuzzinātu, kā viņa izskatās. Austošās saules zeltainajā gaismā jaunek­lis nenovērsdamies raudzījās meitenē. Luka pirmo reizi ieraudzīja viņas tumšzilās acis zem brūnajām, izliek­tajām uzacīm, taisno, nevainojamo degunu un silto, kārdinošo muti. Tad viņiem pretī nostājās brālis Pēteris, un Luka ieraudzīja abates asinīm notrieptās rokas, kuras rakstvedis bija sasējis ar virvi. Luka saprata, ka viņa ir šausmu izdzimums, skaists šausmu izdzimums ļau­nākā radība starp debesīm un elli, kritis eņģelis.

- Laicīgās māsas nāks pagalmā strādāt, un mūķenes atgriezīsies no baznīcas; mijjns te jāpiekopj, saimnie­cības māsa norīkoja. Viņas nedrīkst to ieraudzīt! Tas būs neizsakāms trieciens… tas salauzīs viņām sirdi. Man jāpasargā viņas no šī ļaunuma! Viņas nedrīkst redzēt māsu Augusti tik izkropļotu. Viņas nedrīkst ieraudzīt šīs… šīs… Māsa nespēja atrast vārdus, kā nodēvēt abati un viņas verdzeni. Šos velnus. Šīs elles misionāres.

- Vai jums ir droša telpa, kur viņas ieslēgt? brā­lis Pēteris vaicāja. Šīm sievietēm būs jāstājas tiesas priekšā. Mums būs jāsūta pēc lorda Lukretili. Viņš ir šo zemju lords. Tas pārsniedz mūsu pilnvaru robežas. Tas jau ir noziegums. Pārkāpums, par kuru pakar; pārkā­pums, par kuru sadedzina. Viņam būs jāspriež tiesa.

- Vārtsarga namiņa pagrabs, saimniecības māsa nekavējoties atbildēja. Vienīgais ceļš iekšā vai ārā ir lūka grīdā.

Freize bija pārmetis mauru meiteni pār plecu kā maisu, un brālis Pēteris saņēma abati aiz sasietajām ro­kām un vadīja viņu uz vārtsarga namiņu. Luka ar saim­niecības māsu palika vieni.

- Ko jūs darīsiet ar līķi?

- Lūgšu, lai ciema vecmātes ieliek to zārkā. Nabaga bērns! Es nevaru pieļaut, ka māsas viņu ierauga. Tad aiz­sūtīšu pēc priestera, lai viņš dod svētību tam, kas palicis pāri no viņas nabaga ķermeņa. Pagaidām viņa var gulēt baznīcā, un tad es palūgšu lordam Lukretili, vai māsu Augusti var guldīt viņa kapelā. Es līķi neatstāšu kapličā un arī mūsu kapelā ne. Tiklīdz viņa būs apkopta un no jauna saģērbta, viņa dosies uz svētītu zemi, projām no šejienes.

Saimniecības māsa nodrebinājās un sagrīļojās, gan­drīz it kā taisītos paģībt. Luka aplika roku viņai ap vidukli, lai sievieti atbalstītu, un viņa uz mirkli atslīga pret jaunekli, atbalstīdama galvu pret viņa plecu.

- Jūs bijāt ļoti drosmīga, viņš sacīja. Tas bija šausmīgs pārbaudījums.

Saimniecības māsa pavērās augšup uz jaunekli, it kā pēkšņi būtu atskārtusi, ka tā roka apvij viņas vidukli un viņa ir atslīgusi pret jauno vīrieti. Luka juta, ka sievietes sirds satraukumā nodreb kā notverts putns, un pakāpās atpakaļ. Piedodiet, viņa sacīja, man nav atļauts…

- Es zinu, viņš attrauca. Jums ir jāpiedod man. Es nedrīkstēju jums pieskarties.

- Tas bija tik briesmīgi… Balss notrīcēšanu saim­niecības māsa nevarēja noslēpt.

Luka aizlika rokas aiz muguras, lai atkal viņai nepie­skartos. Jums jāatpūšas, viņš bezpalīdzīgi sacīja. Tas būtu par daudz jebkurai sievietei.

- Es nevaru atpūsties, māsa aprauti atteica. Man te viss jānokārto. Es nedrīkstu pieļaut, ka māsām pave­ras šis šausminošais skats, vai arī to, ka viņas uzzina, kas te darīts. Aiziešu pakaļ sievietēm, kuras te satīrīs. Man jāpanāk, lai viss atkal ir kārtībā. Es viņām pavē­lēšu un viņas vadīšu no maldiem uz taisnīgumu, no tumsas uz gaismu. Saimniecības māsa nogludināja tērpu un nopurināja to. Luka izdzirdēja viņas zīda krekla pavedinošo šalkoņu, un tad viņa devās projām, lai stātos pie darba.

Pie slimnīcas durvīm sieviete apstājās un palūkojās atpakaļ. Viņa ieraudzīja, ka jauneklis noraugās viņai pakaļ. Paldies jums, saimniecības māsa, vāri pasmai­dīdama, ierunājās. .Neviens vīrietis nekad mani nav apskāvis visā manā mūžājie reizi. Esmu priecīga iepa­zīt vīrieša labestību. Es te pavadīšu visu savu dzīvi. Dzī­vošu šeit, šinī ordenī, iespējams, kā abate, tomēr vien­mēr to atcerēšos.

Luka gandrīz paspēra soli viņai pretī, bet saimniecī­bas māsa tikai uz mirkli atbildēja viņa skatienam un tad jau bija prom.

Bruģētajā pagalmā Lūkam pievienojās Freize un brā­lis Pēteris. Vai viņas ir drošā vietā? Luka pavaicāja.

- Viņām te ir īsts cietums, Freize atteica. Pie sie­nām ir piestiprinātas ķēdes, roku važas un pinekļi. Brālis Pēteris uzstāja, lai šim sievietēm to visu uzliekam, un es važas piestiprināju tā, it kā viņas abas būtu verdzenes.

- Tas būs tikai līdz brīdim, kad šeit ieradīsies lords Lukretili, brālis Pēteris aizstāvējās. Ko gan mēs iesāktu, ja būtu viņas atstājuši tikai sasietas ar virvēm un viņas būtu atbrīvojušās?

- Atkal viņas notvertu, kad atvērtu lūku, Freize atteica. Lūkam viņš sacīja: Sievietes atrodas apaļā alā, kurai nav ne ieejas, ne izejas, izņemot jumta lūku, bet to nevar aizsniegt, ja vien tā nav vaļā un nav nolaistas koka kāpnes. Tur nav pat sienu no akmeņiem; pagrabs ir izkalts veselā klintsbluķī. Viņas ir tik droši ieslēgtas kā divas peles slazdā. Tomēr brālim Pēterim bija viņas jāsaslēdz dzelžos, it kā tās abas būtu pirāti.

Luka paskatījās uz savu jauno rakstvedi un ierau­dzīja, ka vīrietis ir ļoti iztrūcies no šī noslēpuma un abu jauno sieviešu šausminošās dabas. Tu darīji pareizi, ka biji piesardzīgs, viņš mierinoši sacīja. Mēs taču nezi­nām, kādas spējas viņām piemīt.

- Augstais Dievs! Kad es ieraudzīju viņas, līdz elko­ņiem klātas asinīm! Un viņas vēl uz mums paskatījās ar tik nevainīgām sejām kā skolasbērniem pie rakstām­galda! Ko viņas darīja? Kādu sātana darbu veica? Vai tā bija mesa? Vai viņas patiešām ēda mūķenes miesu un dzēra viņas asinis sātaniskā mesā?

- Es nezinu, Luka atzinās. Viņš pielika plaukstu pie galvas. Nevaru iedomāties…

- Paskatieties tik uz sevi! Freize izsaucās. Jums vēl vajadzētu būt gultā, un Dievs zina, ka es pats ari jūtos nelāgi. Es jūs aizvedīšu atpakaļ uz slimnīcu, un jūs varēsiet atpūsties.

Luka novērsās. Turp gan ne, viņš sacīja. Es neiešu uz turieni atpakaļ. Aizved mani uz manu istabu priestera namā, un es gulēšu, līdz šeit ieradīsies lords Lukretili. Pamodini mani, tiklīdz viņš ir klāt.

Abas jaunās sievietes pagrabā bija tītas tādā tumsā, it kā jau gulētu kapā. Viņas jutās tā, it kā būtu aprak­tas dzīvas. Meitenes mirkšķināja un sasprindzināja acis, tomēr neko nespēja saskatīt.

- Es tevi neredzu, Izolde sacīja; viņas balsi ieska­nējās šņuksts.

- Es gan tevi redzu, no piķa melnās tumsas atska­nēja nesatricināma atbilde. Un jebkurā gadījumā vien­mēr jūtu, kad esi līdzās.

- Mums jāsazinās ar izmeklētāju. Jāatrod veids, kā ar viņu parunāt.

- Zinu.

- Viņi atvedīs manu brāli. Viņš mums liks atbildēt tiesas priekšā.

Išraka klusēja.

- Išraka, man vajadzētu būt pārliecinātai, ka brālis mani uzklausīs, noticēs manis sacītajam un mani atbrī­vos. Tomēr man arvien vairāk un vairāk šķiet, ka viņš mani ir nodevis. Viņš iedrošināja princi atnākt uz manu istabu un neatstāja man citu iespēju kā vien doties šurp un kļūt par abati. Un ja nu viņš visu laiku ir centies padzīt mani no mājām? Ja nu viņš ir mēģinājis mani iznīcināt?

- Man tā šķiet, otra meitene noteikti sacīja. Tas patiešām tā varētu būt.

Kamēr Izolde apsvēra šo domu, brīdi valdīja klu­sums. Kā viņš varēja būt tik melīgs? Kā spēja būt tik ļauns?

Išraka paraustīja plecus, un važas nodžinkstēja.

- Ko mēs iesāksim? Izolde bezcerīgi vaicāja.

- Cst!

- Cst? Kāpēc? Ko tu dari?

- Es vēlos…

- Išraka, mums vajadzīgs plāns; vēlēšanās mūs ne­glābs.

Luka bija domājis, ka no sāpēm kaklā un plecos grozīsies no viena sāna uz otru, bet, tiklīdz zābaki bija novilkti un galva nolikta uz spilvena, jauneklis iegrima dziļā miegā. Gandrīz uzreiz viņš sāka sapņot.

Ļauj man vēlēties. Tā ir dziļa vēlēšanās. Un ta varētu mūs izglābt.

Sapnī Luka redzēja, ka atkal dzenas pakaļ abatei un tā viņu viegli apsteidz. Zeme zem kājām mainījās: no pagalma bruģa tā pārvērtās par meža zemsegu, un lapas čabēja kā rudenī. Luka ieraudzīja, ka tās bijušas iemērk­tas zeltā un viņš skrien pa zelta mežu. Abate joprojām turējās viņam priekšā, te pazuzdama, te parādīdamās starp zelta koku stumbriem. Viņa traucās garām krū­miem, kuri bija klāti ar zeltu kā sarmu. Pēkšņi jaunek­lim izdevās paātrināt skrējienu, un viņš metās meitenei virsū kā kalnu lauva briedim un satvēra viņu ap vidukli, lai nogāztu zemē. Bet brīdī, kad meitene krita, viņa Lūkas rokās pagriezās un jauneklis ieraudzīja, ka viņa smaida, it kā alktu, it kā jau no paša sākuma būtu vēlē­jusies, lai viņš viņu noķer un tur pēdu pie pēdas, kāju pie kājas; lai viņa spēcīgais, jaunais augums kļaujas pie viņas lokanā, slaidā stāva; lai jauneklis raudzītos viņai acīs; lai abu sejas atrodas pietiekami tuvu skūpstam. Viņam apkārt vijās meitenes biezo, gaišo matu klājiens, un jauneklis atkal sajuta reibinošo rožūdens smaržu. Abates acis bija tumšas, tik tumšas… Viņam bija licies,

ka tās ir zilas. Luka paskatījās vēlreiz, tomēr meitenes acīs zils bija tikai šaurs ietvars ap tumšo zīlīti. Viņas zīlī­tes bija tik ieplestas, ka acis neizskatījās zilas, bet gan melnas. Lūkas galvā ieskanējās vārdi "daiļa dāma", un viņš nodomāja: "Jā, viņa ir daiļa dāma."

"Bella donna." Luka sadzirdēja šos vārdus latīņu va­lodā, un tā bija abates verdzene, kas ar savu svešādo svešzemju akcentu dīvainā neatlaidībā atkārtoja: "Bella donna! Luka, klausies! Bella donna!"

Kad Luka uzrāvās no sapņa un satvēra sāpošo galvu, durvis uz viesu istabu atvērās.

- Tas esmu tikai es, sacīja Freize un ar joni ienāca telpā, no krūkas izšļakstinādams uzsildītu vieglo elu. Rokā viņš turēja krūzi un paplāti ar maizi, gaļu un sieru.

- Pie visiem svētajiem, Freize! Priecājos, ka mani pamodināji. Man nupat rādījās ārkārtīgi savāds sapnis.

- Man arī, Freize sacīja. Visu nakti sapņoju, ka vācu ogas no krūma kā čigāns.

- Es redzēju sapnī skaistu sievieti un dzirdēju vārdus bella donna.

Freize uzreiz iedziedājās:

Bella donna, man savu mīlu sniedz;

Bella donna, virs galvas zvaigznes mirdz…

- Ko? Luka nosēdās pie galda un ļāva, lai kalps saliek viņam priekšā ēdienu.

- Tā ir dziesma, pazīstama dziesma. Vai tad klosterī jūs to nekad nedzirdējāt?

- Mēs mūždien dziedājām tikai himnas un psalmus baznīcā, Luka viņam atgādināja. Ne jau mīlas dzies­mas virtuvē kā tu.

- Lai vai kā, pagājušo vasaru to dziedāja ikviens. Bella donna daiļā dāma.

Luka nogrieza šķēli gaļas no gurna gabala, domīgi sakošļāja to un iedzēra trīs lielus malkus vieglā ela. Vārdi bella donna nozīmē ari ko citu, viņš sacīja. Tā nav tikai daiļa dāma. Tas ir augs, krūms.

Freize iebelza sev pa galvu. Tas ir augs no mana sapņa! Es sapņoju, ka stāvu pie krūma un meklēju ogas, melnas ogas. Tomēr, lai gan es meklēju kazenes vai dzeloņplūmes, vai plūškoka ogas, varēju atrast vienīgi nak­tenes… nāvējošās naktenes melnās ogas.

Luka piecēlās kājās, rokā paņēmis biezu maizes riku. Tā ir inde, viņš sacīja. Abate teica viņas esot pārliecinātas, ka mūķene ir noindēta. Viņas esot atgrie­zušas vaļā māsas vēderu, lai redzētu, ko tā apēdusi, kas atrodas tai vēderā.

- Tā ir apreibinoša zāle, Freize turpināja. To izmanto moku kambaros, lai piespiestu cilvēkus runāt, lai novestu viņus līdz ārprātam. Tā izraisa trakākos mur­gus, tā var likt… Viņš aprāvās.

- Tā var likt veselam sieviešu klosterim zaudēt prātu, Luka viņa vietā pabeidza. Tā varētu viņām izraisīt vīzijas un likt staigāt miegā sapņot un iztēlo­ties to, kā nav. Un, ja to iedod par daudz… tā nonāvē.

Nebilduši vairs ne vārda, abi jaunie vīrieši piegāja pie viesu namiņa durvīm un ašā solī devās uz slimnīcu. Priekšpagalma vidū laicīgās māsas krāva divas milzīgas malkas kaudzes, it kā taisītos kurināt ugunskurus. Freize apstājās, bet Luka pagāja sievietēm garām, neuzme­tis tām ne skatiena. Viņš bija pilnībā pievērsies slimnī­cai, kur caur vaļējiem logiem varēja saskatīt, kā māsas kopējas staigā šurpu turpu, lai visu savestu kārtībā. Luka ienāca pa atvērtajām durvīm un izbrīnā palūkojās apkārt.

Viss bija tik tīrs un kārtīgs, it kā nekas ļauns tur nebūtu noticis. Durvis uz kapliču bija vaļā, un mirušās mūķenes ķermenis aiznests prom, sveces un kvēpināmie trauki aizvākti. Pusducis gyļtu bija pārklātas ar tīriem, vienkāršiem palagiem. Balsinātās sienas vidū karā­jās krusts. Kamēr Luka apmulsis tur tā stāvēja, ienāca mūķene, rokā turēdama krūku ar ūdeni, kas bija piete­cināts no sūkņa. Viņa ielēja ūdeni bļodā un nometās uz ceļiem, lai izberztu grīdu.

- Kur ir tās māsas līķis, kura nomira? Luka vai­cāja. Tukšajā, klusajā telpā viņa balss izskanēja pārāk skaļi. Mūķene iztaisnojās un atbildēja: Viņa guļ kapelā. Saimniecības māsa pati aizvēra zārku, aiznagloja to un pavēlēja, lai apstāvēšana notiktu kapelā. Vai man jūs aizvest uz lūgšanu?

Jauneklis pamāja ar galvu. Pilnīgajā telpas atjauno­šanā slēpās kas baismīgs. Viņš tik tikko spēja noticēt, ka bija iebrāzies pa tām durvīm, pieķēris abati un viņas verdzeni, notriecis abati gar zemi un aizsūtījis abas sie­vietes, saslēgtas važās, uz pagrabu, kuram nebija logu. Viņš nespēja noticēt, ka bija redzējis tās rakņājamies pa mirušās mūķenes ķermeni, notriepušās ar asinīm līdz elkoņiem.

- Saimniecības māsa sacīja, ka māsai Augustei jāguļ uz svētītās zemes Lukretili kapelā, mūķene ieteicās, dodamies Lūkam pa priekšu laukā no slimnīcas. Gan apstāvēšanā, gan bērēs. Lords Lukretili atvedīs īpašus līķratus un aizvedīs māsu, lai tā nakti nogulētu pils kapelā. Tad māsu apglabās mūsu kapsētā. Lai Dievs mielo viņas dvēseli!

Kad viņi gāja garām malkas krāvumiem, Freize pa­nāca Luku. Tie ir sārti, viņš ar lūpu kaktiņu sacīja. Sārti divām raganām. Lords Lukretili ir ceļā, lai spriestu tiesu, taču izskatās, ka ir jau izlemts, kāds būs sprie­dums, un viss tiek gatavots soda izpildei. Tie ir stabi un malka raganu dedzināšanai.

Luka satriekts apcirtās apkārt. Nē!

Freize drūmu seju pamāja ar galvu. Kādēļ gan ne? Mēs paši redzējām, ko viņas dara. Nav nekādu šaubu, ka viņas bija iesaistījušās burvestībās, sātaniskā mesā vai arī līķa sagriešanā. Jebkurā gadījumā tas ir noziegums, kas sodāms ar nāvi. Bet es teikšu, ka jūsu saimniecības māsa ar sagatavošanās darbiem nekavējas. Abi sārti ir gatavi, pirms vēl tiesa vispār ir sākusies.

Gaidošā mūķene padauzīja ar kāju pret zemi. Luka atkal pievērsās viņai. Kam paredzētas šīs malkas kau­dzes?

- Es domāju, ka mēs pārdodam malku, viņa atteica. Saimniecības māsa pavēlēja laicīgajām māsām, lai tās sakrauj divas šādas grēdas. Vai tagad drīkstu jūs pavadīt uz kapelu? Man jāatgriežas slimnīcā un jāiz­mazgā grīda.

- Jā, piedodiet, ka esmu jūs aizkavējis.

Luka un Freize sekoja viņai garām refektorijam caur krustejām uz kapelu. Tiklīdz mūķene atstūma vaļā sma­gās koka durvis, viņi izdzirdēja, kā māsas, kuras apstā­vēja nelaiķi, klusi un melodiski kaut ko skandē. Mirkšķi­nādami acis, jo tumsā nevarēja neko saskatīt, viņi lēnām devās uz priekšu pa eju, līdz ieraudzīja, ka laukums altāra priekšā ir pārklāts ar sniegbaltu drānu un uz tās novietots svaigi tēsts, vienkāršs koka zārks ar cieši aiz­naglotu vāku.

To redzot, Luka saviebās. Mums jāapskata līķis, viņš nočukstēja. Tas ir vienīgais ceļš, kā varam uzzināt, vai viņa tika noindēta.

- Tad labāk to dariet jūs, nevis es, Freize skarbi atteica. Es negribētu saimniecības māsai stāstīt, ka atvēru svētītu zārku, jo man rādījās jokains sapnis.

- Mums ir jāzina!

- Viņa negribēs, lai kāds ierauga līķi, Freize atčuk­stēja. Māsa bija šausmīgi sagraizīta. Un, ja tās raga­nas ēda viņas miesu, tad nabaga meitene, lai Dievs viņai palīdz, brīdī, kad mēs atvērsim zārku, asiņos. Saimniecī­bas māsa negribēs, ka mūķenes to uzzina.

- Mums būs jādabū priestera atļauja, Luka izlēma. Būs labāk, ja prasīsim viņam, nevis saimniecības mā­sai. Iesniegsim viņam rakstisku lūgumu. Pēteris to var uzrakstīt.

Viņi pakāpās atpakaļ un paraudzījās uz priesteri. Viņš turēja rokās smagu sudraba kvēpināmo trauku un visapkārt zārkam kūpināja vīraku. Kad gaiss no spēcīgās smaržas kļuva smacīgs, priesteris vienai no mūķenēm pasniedza trauku un tad no citas paņēma svētīto ūdeni un apslacināja zārku. Tad priesteris piegāja pie altāra un, pagriezis visiem muguru, pacēla rokas lūgšanā par aizgājušo māsu.

Abi jaunie vīrieši paklanījās pret altāri, pārmeta krustu un klusām izgāja no baznīcas. Pēkšņi no staļļa pagalma atskanēja kņada: ierikšoja vairāki zirgi, un tika atvērti lielie vārti.

- Lords Lukretili, Luka uzminēja un platiem soļiem atgriezās pagalmā.

Lords, abatijas patrons, sēdēja uz milzīga, melna karazirga, kas kārpīja zemi, tā dzelzs pakavi pret bruģi šķīla dzirksteles. Kamēr Luka skatījās, lords Lukretili pasvieda sarkanās ādas pavadu savam pāžam un viegli izlēca no segliem. Pie viņa piegāja saimniecības māsa, pakniksēja un tad palika mierīgi stāvam, rokas paslēpusi garajās piedurknēs, noliekusi galvu; seju atturīgi aiz­klāja kapuce.

Sekojot lordam Lukretili, iekšpagalmā iejāja pusducis vīru lorda ietērpā ar izšūtu olīvu zaru, kam pārlikts zo­bens, tā vēstot, ka tērpa nēsātājs ir miermīlīgs krustnešu pēctecis. Jāšus uz ziigiem ieradās trīs vai četri rakstveži drūmām sejām; tiem sekoja Lukretili abats ar savu pries­teru svītu.

Kad viri nolēca no zirgiem, Luka paspēra soli uz priekšu.

- Jūs noteikti esat Luka Vero. Priecājos, ka esat šeit, lords Lukretili laipni ierunājās. Es esmu Džordžo, lords Lukretili. Šis ir mans abats. Viņš spriedīs tiesu kopā ar mani. Kā noprotu, jūs šeit turpināt izmeklēšanu?

- Tā ir, Luka sacīja. Atvainojiet, bet man jādodas uz viesu namu. Meklēju savu rakstvedi.

Lords Lukretili iejaucās. Atved izmeklētāja rakst­vedi, viņš pavēlēja pāžam, kurš skriešus metās uz /iesu namiņu. Lords no jauna pagriezās pret Luku. Man stāstīja, ka tas bijāt jūs, kas apcietināja abati un viņas /erdzeni.

- Viņa māsu, Freize aiz muguras izdvesa. Es gan /arētu piebilst, ka viņš neizskatās visai sarūgtināts.

- Es pats, mans rakstvedis brālis Pēteris un mans kalps Freize kopā ar saimniecības māsu, Luka apstipri­nāja. Brālis Pēteris ar manu kalpu ieslēdza abas sievie­tes vārtsarga namiņa pagrabā.

- Mēs noturēsim tiesu vārtsarga namiņa pirmā stāva telpā, lords Lukretili izlēma. Tā viņas varēs uzvest augšā pa kāpnēm un mēs to visu varēsim nokārtot, neie­saistot klostera māsas.

- Man arī tā patiktu labāk, saimniecības māsa pie­krita. Jo mazāk būs ļaužu, kas viņas redzēs un par to visu zinās, jo labāk.

Lords pamāja ar galvu. Tas apkauno mūs visus, viņš sacīja. Dievs vien zina, ko mans tēvs būtu par to domājis. Tādēļ izdarīsim to un aizmirsīsim.

Divi melni zirgi ievilka ratus pagalmā un apstājās, lai pagaidītu. Zārkam, lords Lūkam paskaidroja. Pievēr­sies saimniecības māsai, viņš sacīja: Vai pieskatīsiet, lai tas tiek iecelts iekšā un vīri to aizved uz manu kapelu?

Saimniecības māsa pamāja ar galvu, tad pagriezās un devās pa priekšu uz vārtsarga namiņa telpu, kur noska­tījās, kā rakstveži novieto garu galdu un krēslus lordam Lukretili, abatam, Lūkam un brālim Pēterim. Kamēr viņi sagatavoja telpu, Luka piegāja pie lorda. Domāju, ka mums jāatver zārks, pirms māsa Auguste tiek apgla­bāta, viņš klusām sacīja. Man žēl to teikt, bet mani māc aizdomas, ka māsa tika noindēta.

- Noindēta?

Luka piekrītoši pamāja.

Lords satriekts pašūpoja galvu. Lai Dievs mielo viņas dvēseli un piedod manai māsai viņas grēkus! Tomēr mēs nevaram zārku atvērt šeit. Tas pārāk satrauks mūķenes. Atnāciet šovakar uz manu pili, un mēs to izda­rīsim paši manā kapelā. Pa to laiku nopratināsim abati un viņas verdzeni.

- Viņas neatbildēs, Luka ar pārliecību sacīja. Kad es pratināju verdzeni, viņa trijās valodās apgalvoja, ka esot mēma.

Lords īsi iesmējās. Es domāju, viņas var piespiest atbildēt. Jūs esat Baznīcas izmeklētājs, un jums ir tiesī­bas izmantot moku ratu un spiedni; varat tām nolaist asinis. Tās ir tikai jaunas meitenes, tukšas un vājas kā jau visas sievietes. Jūs redzēsiet, ka viņas atbildēs uz jūsu jautājumiem, pirms vēl tiks izgrieztas viņu locīta­vas. Viņas ierunāsies drīzāk, nekā uz viņu krūtīm tiks sakrauti laukakmeņi. Es jums varu apsolīt, ka mana māsa pateiks jebko, pirms vēl viņai uz sejas uzliks dēles.

Luka nobālēja. Tā es izmeklēšanu neveicu. Es nekad neesmu… viņš iesāka. Es nekad nevarētu…

Vecākais vīrietis maigi uzlika roku jauneklim uz pleca. Es to paveikšu jūsu vietā, viņš sacīja. Jūs cīnīsieties par viņu dvēselēm, līdz viņu velnišķais lep­nums tiks salauzts un viņas raudās, lai atzītos. Esmu redzējis, kā tas tiek darīts, tas ir viegli paveicams. Jūs varat man uzticēt sagatavot šīs sievietes viņu atzīšanās runai.

- Es nevaru pieļaut… Lūkam aizžņaudzās rīkle.

- Telpa ir sagatavota jūsu augstībai. No vārtsarga namiņa iznāca saimniecības māsa un nostājās malā, bet lords, vairs nebildis ne vārda, iegāja iekšā. Viņš apsē­dās aiz galda, kur viņam bija nolikts milzīgs krēsls, kas līdzinājās tronim. Abats ieņēma vietu pa kreisi no lorda. Luka apsēdās labajā pusē, rakstvedis vienā galda galā un brālis Pēteris otrā. Kad visi bija apsēdušies, lords Lukretili pavēlēja aizslēgt durvis uz pagalmu, un Luka ieraudzīja Freizes bažīgo seju lūram iekšā. Tad lords Lukretili ierunājās: Abata kungs, vai svētīsiet šo darbu, kas mums šodien jāpaveic?

Abats pievēra acis, un sakrustoja rokas virs izblīdušā vēdera. Debesu Tēvs^ svēti darbu, kas šodien te darāms! Lai šī abatija tiek attīrīta un šķīstīta no grēka un atgriežas pie Dieva un vīrieša noteiktās kārtības! Lai šīs sievietes saprot savus grēkus un attīra sirdis ar grēku nožēlu, un lai mēs, viņu tiesneši, esam taisnīgi savās dusmās! Lai mēs Tev sniedzam lāpu viņu sadedzināša­nai, Kungs, vienmēr paturot prātā, ka tā ir ne mūsu, bet vienīgi Tava atriebe! Āmen!

Āmen! lords Lukretili apstiprināja. Viņš pamāja diviem priesteriem, kuri stāvēja sardzē pie ārējām dur­vīm. Vediet viņas augšā.

Brālis Pēteris piecēlās kājās. Freizem ir važu atslē­ga, viņš sacīja. Brālis Pēteris atvēra durvis, lai paņemtu atslēgu riņķi no Freizes, kurš mīdījās uz sliekšņa. Vīri, kas atradās tiesas telpā, varēja saskatīt staļļa pagalmu, kurā drūzmējās ziņkāres pilnas sejas. Brālis Pēteris aiz­slēdza durvis uz āru, pagājās uz priekšu un atvēra lūkas durvis, kas bija ierīkotas grīdas dēļos. Kad brālis Pēte­ris palūkojās lejup tumšajā pagrabtelpā, visi pieklusa. Pret vārtsardzes namiņa istabas sienu bija atslietas rupjas koka kāpnes. Viens no priesteriem tās pacēla un nolaida tumšajā alā. Visi aizturēja elpu. Dziļajā tumsā, kas valdīja apakšā, jautās kaut kas draudošs gandriz it kā tā būtu aka un sievietes, kuras atradās dziļi lejā, būtu nogrimušas tintes melnajos ūdeņos. Brālis Pēteris pasniedza atslēgas Lūkam, un visi paraudzījās uz viņu. Bija skaidrs visi gaidīja, ka tieši Luka dosies lejup, tumsā, un uzvedīs sievietes augšā.

Luka atskārta, ka viņam metas vēsi iespējams, no saltās gaisa pūsmas, kas nāca no dziļi lejā esošās bezlogu telpas. Viņš iedomājās par abām jaunajām sievie­tēm, kuras atradās lejā, pieķēdētas pie mitrajām sienām, un gaidīja spriedumu tumsā plati ieplestām, stiklainām acīm. Jauneklim atausa atmiņā melnais, blāvais mirušās mūķenes skatiens, un viņš nodomāja, ka varbūt ari abate un viņas mauru verdzene ir apreibinātas un redz halu­cinācijas. Iedomādamies par meiteņu tumšajām acīm, kas spīd tumsā kā gaidošu žurku redzokļi, Luka piecēlās kājās, nolēmis vēl pakavēties. Es dabūšu lāpu, viņš sacīja un izgāja ieejas pagalmā.

Ticis ārpusē, skaidrajā gaisā, Luka lika vienam no lorda kalpiem aizskriet pēc gaismekļa. Vīrs atgriezās ar vienu no refektorija sienas svečturiem, kas spoži dega. Luka to satvēra un iegāja atpakaļ vārtsardzes namiņā, jūtoties tā, it kā gatavotos doties iekšā mūžsenā alā, lai aci pret aci sastaptos ar kādu briesmoni.

Uzkāpis uz pirmā pakāpiena, Luka augstu pacēla lāpu. Viņam nācās kāpt atmuguriski, un viņš nespēja nelūkoties atpakaļ pār plecu un lejā zem kājām, cenzda­mies saskatīt, kas viņu sagaida tumsā.

- Uzmanieties! asi uzsauca brālis Pēteris; viņa balsī skanēja brīdinājums.

- No kā gan? Luka nepacietīgi attrauca, slēpdams pats savas bailes. Vēl divi pakāpieni, un viņš ieraudzīja, ka sienas ir melnas un spīdīgas no mikluma. Sievie­tes būs pārsalušas, pieķēdētas šeit lejā, tumsā. Vēl pēc diviem soļiem jauneklis saskatīja mazu gaismas lauku­miņu kāpņu lejasgalā, pats savu lēkājošo ēnu uz sienas un kāpņu ēnu, kas kā melna, iegravēta līnija stiepās lejup nebūtībā. Nu viņš jau atradās uz pēdējā pakāpiena. Vienu roku drošības dēļ atstājis uz raupjā koka, Luka pagriezās un paskatījās.apkārt.

Nekā.

Tur nekā nebija.

Tur neviena nebija.

Luka pašūpoja gaismas kūli sev priekšā; uz akmens grīdas nebija nekā, un tumšo sienu, kas atradās sešus soļus uz abām pusēm no viņa, veidoja tikai kails, melns akmens. Pagrabs bija tukšs. Sieviešu šeit nebija.

Luka izbrīnā iekliedzās un pacēla lāpu augstāk, rau­goties visapkārt. Uz mirkli viņu pārņēma bailes, ka sie­vietes pēkšņi brāzīsies pie viņa no tumsas abas atsva­binājušās metīsies viņam virsū kā tumši velni. Taču tur neviena nebija. Viņa skatienu piesaistīja metāla spīdums uz grīdas.

- Kas ir? No augšas lejup raudzījās brālis Pēteris. Kas noticis?

Luka pacēla lāpu augstu, tā ka gaismas stari viņam visapkārt caururba apaļās telpas tumsu. Nu viņš ierau­dzīja zemē gulošās kāju un roku važas, joprojām droši saslēgtas, joprojām cieši pieķēdētas pie sienas, neskar­tas un nebojātas. Bet no abates un mauru meitenes ne­bija ne vēsts.

- Burvestība! iešņācās lords Lukretili, lūkodamies lejup uz Luku; lorda seja bija balta kā palags. Lai Dievs mūs pasargā no tām! Viņš pārmeta krustu, noskūpstīja īkšķa nagu un no jauna pārkrustījās. Vai važas nav salauztas?

- Nē. Luka paspēra tās ar kāju, un važas nograbēja, tomēr vaļā neatsprāga.

- Es pats tās saslēdzu, neko nepareizi neizdarīju, brālis Pēteris sacīja, notrausies lejā pa kāpnēm, un trīcē­dams pārbaudīja ķēdes pie sienas.

Luka pastūma lāpu Pēterim un, pakļāvies bailēm tikt iesprostotam tumšajā pagrabā, no kura tik noslēpu­mainā kārtā bija izgaisušas abas sievietes, rāpās augšup pa kāpnēm pretī gaismai. Lords Lukretili saņēma Lūkas roku un, uzvilcis augšā no pēdējiem pakāpieniem, patu­rēja jaunekļa roku savējā. Luka apjauta, ka viņa plauksta lorda siltajā tvērienā ir ledusauksta, un viņu pārņēma atvieglojums, jūtot cilvēka pieskārienu.

- Nezaudējiet dūšu, izmeklētāj, lords Lukretili sacīja. Šie ir tumši un baisi laiki. Tā noteikti ir burves­tība. Nekas cits. Mana māsa ir ragana. Esmu viņu zaudē­jis sātanam.

- Kur viņas varētu būt pazudušas? Luka vaicāja vecākajam vīrietim.

- Jebkur, kur vien vēlas, ja jau spējušas atsvabinā­ties no aizslēgtām ķēdēm un noslēgta pagraba. Viņas varētu atrasties jebkur uz šīs pasaules vai aiz tās.

No tumsas iznāca brālis Pēteris, rokā turēdams lāpu. Izskatījās, ka viņš iznirst no akas un aiz viņa sakļau­jas tumšie ūdeņi. Brālis Pēteris aizvēra lūku un aizšāva bultu, it kā baidītos no dziļās tumsas zem kājām. Ko mēs tagad iesāksim? viņš jautāja Lūkam.

Luka, neziņā vilcinādamies, pameta skatienu uz lordu Lukretili, kurš mierīgi uzņēmās vadību. Sarīkosim pakaļdzīšanos, izsludinot viņas par raganām, tomēr neceru, ka viņas atradīsim, lords teica. Manas māsas prombūtnes laikā es pasludināšu viņu par mirušu. Viņš aizgrieza galvu, lai apslēptu skumjas. Es pat nevaru pasūtīt viņas dvēseles aizlūgumu… Svēts tēvs un nolādēta māsa abi aizgājuši četru mēnešu laikā. Viņš nekad savu meitu nesatiks pat debesīs.

Luka deva viņam brīdi, lai saņemtos. Ielaidiet saim­niecības māsu, viņš sacīja brālim Pēterim.

Sieviete gaidīja ārpusē pie durvīm. Luka uztvēra Freizes ziņkāres pilno sejas izteiksmi, kad saimniecības māsa klusi ienāca telpā un aizslēdza aiz sevis durvis. Viņa ievēroja noslēgto lūku un paraudzījās uz Luku, gaidot paskaidrojumu. Piesardzības dēļ viņa nevērsās pie lorda Lukretili. Luka pieņēma, ka māsas zvēresti aizliedz jeb­kādu, izņemot pašu niecīgāko saziņu ar vīriešiem, kuri nav ordinēti garīdzniecībā. Kas noticis, manu brāli? viņa klusām vaicāja.

- Apsūdzētās sievietes ir pazudušas.

Sieviete strauji pacēla galvu un pārmija ašu skatienu ar lordu Lukretili. Kā tas ir iespējams? viņa noprasīja.

- Tas mums ir noslēpums, Luka īsi attrauca. Lai gan es gribu zināt, lūk, ko: kas mums jādara tagad, kad mums vairs nav aizdomās turamo, kad viņu pazu­šana un tas, kā viņas tikušas projām, noteikti pierāda viņu vainu? Vai man jāturpina izmeklēšana? Vai arī tā ir noslēgusies? Jūs esat saimniecības māsa un abates prombūtnes laikā galvenā saimniece abatijā. Kādas ir jūsu domas?

Jauneklis redzēja, kā sieviete pietvīkst no labpatikas, ka viņš ir pajautājis viņas viedokli un nosaucis viņu par galveno saimnieci abatijā. Domāju, ka jūs savu izmek­lēšanu esat beidzis, viņa Lūkam rāmi sacīja. Šķiet, esat izdarījis visu, kas no jums varētu tikt prasīts. Jūs uzgājāt šo nelaimju iemeslu, pierādījāt, ko abate dara, aizturējāt viņu un viņas ķecerīgo verdzeni un nosaucāt viņas par raganām. Un nu tās ir prom. Bēgšana pierāda viņu vainu. Jūsu izmeklēšana ir noslēgusies, un ja Dievs ir žēlīgs abatija ir šķīstīta no viņu klātbūtnes. Mēs varam atgriezties pie savas ierastās dzīves.

Luka pamāja ar galvu. Vai jūs iecelsiet jaunu abati? viņš vērsās pie lorda Lukretili.

Saimniecības māsa sakrustoja rokas piedurknēs un kautri nolaida skatienu.

- Es to labprāt darītu. Lords Lukretili apklusa, jopro­jām ļoti satraukts. Ja vien atrastos kāda, kam es uzti­cētu ieņemt manas melīgās māsas vietu! Kad es iedomājos par ļaunumu, ko viņa būtu varējusi nodarīt!

- Ko viņa ir nodarījusi! saimniecības māsa atgā­dināja. Nams ir iznīcināts un ievests ārprātā, viena mūķene mirusi…

- Vai tas ir viss, ko viņa izdarījusi? Luka skaidri noprasīja.

- Viss? lords Lukretili izsaucās. Atbrīvoties no ķēdēm un piekopt burvestības, turēt pie sevis mauru verdzeni, nodarboties ar ķecerīgām lietām un slepka­vot vai ar to vēl nepietiek?

- Ļaujiet man brīdi apdomāties, Luka domīgi sacīja. Viņš piegāja pie durvīm un kaut ko klusām pateica Freizem, tad atgriezās pie pārējiem. Piedodiet! Es zināju, ka viņš te gaidīs visu dienu, līdz izdabūs no manis kādu vārdu. Esmu licis viņam sakravāt mūsu mantas, lai šo pēcpusdienu varam doties prom. Vai esat gatavs nosūtīt savu ziņojumu, brāli Pēteri?

Luka palūkojās uz brāli Pēteri, bet ar acs kaktiņu pamanīja, ka lords Lukretili un saimniecības māsa jau otrreiz aši pārmij skatienus.

- Ak, protams. Luka pagriezās pret sievieti. Saim­niecības māsa, jūs noteikti gcātojat, kuru es ieteikšu par nākamo abati.

- Tas man ļoti rūp, viņa atteica, no jauna nodū­rusi acis. Jūs saprotat, ka šeit ir mana dzīve. Esmu jūsu rokās. Mēs visi esam jūsu rokās.

Luka mirkli klusēja. Nevaru iedomāties nevienu citu, kas varētu būt labāka abate par jums. Ja sieviešu kloste­ris netiks nodots vīriešu klostera pārvaldībā, bet paliks māsu nams, neatkarīgs māsu nams sievietēm, vai jūs uzņemsieties abates pienākumus?

Viņa palocījās. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsu svētie brāļi šo ordeni vadītu lieliski, tomēr, ja es tiktu aicināta kalpot…

- Un ja nu es ieteiktu, lai šis nams paliek sieviešu pārvaldībā? Tikai uz mirkli Lūkam atausa atmiņā aba­tes nesatricināmais lepnums, kad viņa sacīja: viņa nekad nav tikusi mācīta, ka sievietēm būtu jāklausa vīriešiem. To atminēdamies, viņš gandrīz pasmaidīja.

- Mani varētu iecelt tikai pats lords, saimniecības māsa godbijīgi atteica, atsaucot Luku atpakaļ īstenībā.

- Ko jūs par to domājat? Luka pagriezās pret lordu Lukretili.

- Ja šo vietu pamatīgi šķīstīs priesteri, ja saimniecī­bas māsa ir gatava uzņemties šos pienākumus un ja jūs to iesakāt, tad es nevaru iedomāties nevienu citu, kura labāk vadītu šo nabaga jauno sieviešu dvēseles.

- Piekrītu, Luka sacīja un mirkli pieklusa, it kā viņu būtu pārņēmusi kāda pēkšņa doma. Bet vai tas nav pretrunā ar jūsu tēva pēdējo gribu? Vai abatija nebija pilnībā atstāta jūsu māsai? Abatija un zemes, kas to ieskauj? Meži un upes? Vai tiem nebija jāpaliek jūsu māsas pārraudzībā, un vai viņai nebija jākalpo par abati līdz pat nāvei?

- Būdama slepkavniece un ragana, viņa likuma priekšā ir mirusi sieviete, lords atteica. Viņa ir zaudējusi man­tojumu par saviem grēkiem; turpmāk būs tā, it kā viņa nekad nebūtu vispār dzimusi. Mana māsa tiks paslu­dināta ārpus likuma, un kristīgajā pasaulē viņai nekur neatradīsies mājvieta. Paziņojums par viņas vainu nozī­mēs, ka neviens nedrīkstēs viņai piedāvāt pajumti; nebūs tādas vietas, kur viņa varētu nolikt savu melīgo galvu. Likuma priekšā viņa būs mirusi; ļaudīm viņa būs rēgs. Saimniecības māsa var kļūt par jauno abati un pārvaldīt zemes, abatiju un visu pārējo. Lords Lukretili pacēla roku, lai aizklātu acis. Piedodiet, es nespēju nesērot par savu māsu!

- Kā teiksiet, Luka sacīja.

- Es uzrakstīšu spriedumu, kurā abate tiks atzīta par vainīgu, un apcietināšanas pavēli, ierunājās brālis Pēteris, atlocīdams savus papīrus. Jūs varēsiet paraks­tīt visus šos dokumentus uzreiz.

- Un tad jūs dosieties projām, un mēs vairs nekad nesatiksimies, saimniecības māsa Lūkam klusām sa­cīja. Viņas balss bija nožēlas pilna.

- Man tas ir jādara, Luka, tikai viņai vien dzirdot, atteica. Man ir pienākumi un ari mani zvēresti.

- Bet man ir jāpaliek šeit, viņa turpināja. Jākalpo manām māsām, cik labi vien spēju. Mūsu ceļi vairs nekrustosies tomēr es jūs neaizmirsīšu. Es jūs nekad neaizmirsīšu.

Luka piegāja māsai tik tuvu, ka viņa mute gan­drīz skāra sievietes plīvuru? Viņš saoda tikko jaušamu smaržu, kas nāca no auduma. Kas notiks ar zeltu?

Māsa papurināja galvu. Es to atstāšu tur, kur tas guļ, upes ūdeņos, viņa apsolīja. Tas mums ir mak­sājis pārāk daudz. Vadīšu māsas, lai tās atjaunotu naba­dzības zvērestu. Es pat neteikšu neko par to lordam Lukretili. Tas būs mūsu noslēpums jūsu un manējais. Vai jūs to glabāsiet kopā ar mani? Vai tas būs mūsu pēdējais kopējais noslēpums?

Luka nolieca galvu tā, ka saimniecības māsa neva­rēja redzēt rūgto grimasi viņam ap muti. Tātad manas izmeklēšanas beigās jūs esat kļuvusi par abati, zelts mierīgi plūst pa upi un lēdija Izolde ir mirusi sieviete.

Kaut kas viņa balsī brīdināja māsas aso prātu. 1a ir taisnīgi! viņa attrauca. Tā tam jābūt!

- Es pavisam noteikti sāku saprast: daži ļaudis domā, ka tā tam jābūt, Luka sausi noteica.

- Te būs apcietināšanas pavēle un spriedums par lēdijas Izoldes, iepriekš pazīstamas kā Lukretili abatijas abates, atzīšanu par vainīgu, ierunājās brālis Pēteris, pastumjot pāri galdam dokumentu. Tinte joprojām bija mitra. Un šis ir dokuments, kas apstiprina saimniecī­bas māsu par jauno abati.

- Ļoti prasmīgi, Luka piezīmēja. Tas gan bija ātri.

Brālis Pēteris izskatījās iztrūcies no dzedruma, kas skanēja Lūkas balsī. Es domāju, ka mēs visi tam pie­kritām?

Vēl ir palicis tikai viens jautājums, Luka sacīja. Viņš atvēra durvis, un aiz tām stāvēja Freize, turēdams rokā ādas maisiņu. Luka, nebilzdams ne vārda, to pa­ņēma un uzlika uz galda, tad atsēja auklu. Jauneklis pēc kārtas ņēma ārā priekšmetus. Kurpnieka īlens no saim­niecības māsas slepenā skapīša izgrebtajā dūmvada sienā viņas viesu istabā… Viņš dzirdēja, kā sieviete asi noel­šas un noliedzoši kaut ko nočukst. Luka iebāza roku jakas kabatā un izņēma papīra gabalu. Telpā, kuru bija pārņē­mis klusums un uzmanība, viņš to lēnām atlocīja un pa­rādīja visiem asiņainās plaukstas nospiedumu, kas pie­derēja mūķenei, kura tonakt bija ieradusies pie Lūkas un parādījusi stigmas. Jauneklis pielika kurpnieka īlena aso trisstūrveida galu pie asins traipa tie pilnībā sakrita.

Luka nošņirkstināja zobus, saprazdams, ka viņa aiz­domas bijušas pareizas, lai arī viņš tik ļoti bija cerējis, ka šī nojausma, šī novēlotā apjausma izrādīsies kļūdaina. Viņš jutās kā vīrs, kurš spēlē ar tukšiem kauliņiem; nu viņš pat nezināja, uz ko liek likmes. Ir tikai viens, ko varu teikt droši, viņš stingri sacīja. Ir tikai viens secinājums, par ko varu būt pārliecināts. Es domāju: ir augstākajā mērā neticami, ka Mūsu Kunga svētās brū­ces varētu būt tieši tādā pašā apveidā un lielumā, kāds ir parastam kurpnieka īlenam. Brūces, kuras es redzēju uz šīs abatijas mūķenes delnas un kuru nospiedumus saglabāju uz drānas, ir cilvēka roku darbs, paveikts ar kurpnieka darbarīkiem. Ja gribam būt precīzi tieši ar šo darbarīku.

- Viņas pašas sevi savainoja, saimniecības māsa ātri piebilda. Histēriskas sievietes tā dara. Es jūs par to jau brīdināju.

- Likdamas lietā īlenu no jūsu skapīša? Luka izņēma mazu stikla krūku ar sēklām un parādīja tās saim­niecības māsai. Pieņemu, ka šīs ir beladonnas sēklas.

Iejaucās lords Lukretili.^ Es nesaprotu, uz ko jūs mūs vedināt?

- Vai patiesi? Luka it kā ieinteresēts vaicāja. Vai kāds saprot? Vai jūs zināt, uz ko es vedinu, mana saim­niecības māsa?

Sievietes seja bija tikpat bāla kā sejas aizsegs, kas to ieskāva. Saimniecības māsa papurināja galvu; pelēkās acis mēmi lūdzās, lai izmeklētājs vairs neko nesaka. Luka paraudzījās uz māsu; viņa jauneklīgā seja bija drūma. Man jāturpina, viņš sacīja, kā atbildot uz sievietes balsī neizteikto lūgumu. Es tiku sūtīts uz šejieni veikt izmeklēšanu, un man tā jāturpina. Turklāt man viss ir jānoskaidro. Man vienmēr viss jānoskaidro.

- Nav vajadzības… viņa nočukstēja. Ļaunā abate ir prom; lai ko viņa darija ar īlenu, ar beladonnu…

- Man jānoskaidro, Luka atkārtoja. Pēdējais priekš­mets, ko viņš izņēma, bija abatijas rēķinu grāmata, kuru Freize bija atnesis no viņas istabas.

- Darbu sarakstā nav nekā nepareiza, saimniecības māsa sacīja, pēkšņi atguvusi pārliecību. Jūs nevarat teikt, ka no sarakstā atzīmētajām precēm un tirgus ieņē­mumiem kaut kā trūktu. Esmu bijusi laba saimniecības pārzine šai abatijai. Esmu par to rūpējusies tā, it kā tas būtu mans pašas nams. Esmu strādājusi tā labā, it kā es būtu šī nama kundze; esmu bijusi valdniece, esmu devusi pavēles.

- Nav nekādu šaubu, ka esat bijusi laba saimniecības pārzine, Luka apstiprināja. Tomēr vienas lietas šeit trūkst. Viņš pagriezās pret rakstvedi. Brāli Pēteri, paskatieties uz šo un pasakiet man vai redzat te kaut kur pieminētu mantību zeltā?

Pēteris paņēma ādā iesieto grāmatu un ātri pārla­poja. Olas, viņš uzskaitīja. Dārzeņi, daži šūšanas darbi, veļas mazgāšana, norakstu veikšana nekādas bagātības. Un pavisam noteikti ne zeltā.

- Jūs taču zināt, ka es neņēmu zeltu, saimniecības māsa sacīja, pagriezdamās pret Luku un lūdzoši uzlik­dama plaukstu uz jaunekļa rokas. Es neko neesmu zagusi! To visu darīja abate! Viņa ir ragana! Viņa sūtīja mūķenes mērcēt vilnu upē, viņa nozaga zelta putekļus un sūtīja tos pārdot zelta tirgotājiem. Kā jau jums teicu, kā jūs pats redzējāt. Tā nebiju es! Neviens neteiks, ka tā biju es. To visu darīja viņa!

- Zeltu? lords Lukretili noprasīja mākslotā izbrīnā. Kādu zeltu?

- Abate un viņas verdzene abatijas upē skaloja zeltu un to pārdeva, saimniecības māsa aši paskaidroja. Es to uzzināju nejauši, kad viņas tikai nesen bija ieradušās abatijā. Izmeklētājs to atklāja tikai vakar.

- Un kur tagad atrodas zelts? Luka jautāja.

- Pārdots Via Portico d'Ottavia tirgotājiem, man šķiet. Viņa pameta uz jaunekļa pusi liesmojošu skatienu. Un ietirgoto raganas ir paņēmušas. Mēs nekad to neatgūsim. Mēs nekad skaidri nezināsim, kā tas notika.

- Kurš to pārdeva? Luka kā neviltotā ziņkārē vaicāja.

- Verdzene, ķecerīgā verdzene; viņa noteikti ir devu­sies pie ebrejiem, zelta tirgotājiem, saimniecības māsa attrauca. Viņa droši vien zināja, ko darīt, un ar tiem tirgojās. Verdzene runāja to valodā, prata ar tiem kau­lēties. Viņa ir tāda pati ķecere kā tie un tikpat alkatīga kā cilvēki, kam ļauts nodarboties ar augļošanu. Tikpat slikta kā tie… vēl sliktāka.

Luka nogrozīja galvu par'sievietes teikto gandrīz it kā viņam būtu žēl, ka saimniecības māsai aiz muguras aizcirtušās viņa lamatas. Jūs pati man stāstījāt, ka abates verdzene nekad neatstāj klosteri, jauneklis lēnām sacīja. Viņš pamāja brālim Pēterim. Jūs pierakstījāt saimniecības māsas sacīto tanī pirmajā dienā, kad viņa bija tik apburoša un izpalīdzīga.

Brālis Pēteris pārlapoja manuskriptu un atšķīra kādu lapu no savas papīru kaudzes. Saimniecības māsa sacīja: "Viņa nekad neatkāpjas no abates. Un abate nekad neiziet ārā. Verdzene visu laiku uzturas abatijā."

Luka atkal pagriezās pret saimniecības māsu, kuras pelēkās acis uzzibsnīja tikai reizi uz lorda pusi, it kā lūdzot pēc palīdzības, un tad pievērsās Lūkam.

- Jūs pati man teicāt, ka viņa ir abates ēna, Luka nosvērti turpināja. Viņa nekad nav pametusi klosteri zelts nekad nav pametis klosteri. Jūs to esat noslēpusi šeit.

Saimniecības māsas baltā seja kļuva vēl bālāka, taču šķita, ka viņa no kaut kurienes smeļas drosmi. Nu tad meklējiet! viņa izaicinoši iesaucās. Varat apgriezt manu klēti otrādi, bet jūs to neatradīsiet. Pārmeklējiet manu istabu, pārmeklējiet manu māju es neesmu šeit noslēpusi zeltu! Jūs neko pret mani nevarat pierādīt!

- Diezgan! Mana nolādētā māsa ir bijusi grēciniece, ķecere, ragana un nu ari zagle, negaidot iejaucās lords Lukretili. Bez vilcināšanās parakstījis dokumentu par māsas apcietināšanu, viņš to atdeva atpakaļ brālim Pēterim. Lieciet, lai to uzreiz izsludina, un izziņojiet pakaļdzīšanos. Ja mēs noķersim viņu un viņas ķecerīgo sirdsdraudzeni, es abas sadedzināšu bez kādas tiesas. Es viņas sadedzināšu, neļaujot pat muti atvērt. Viņš paliecās pretī Lūkam. Sniedziet man savu roku, lords sacīja. Pateicos jums par visu, ko esat šeit paveicis. Jūs esat veicis izmeklēšanu un to pabeidzis. Paldies Dievam, tā ir galā. Viss ir cauri. Un nu pieliksim tam visam pun­ktu kā vīri. Pabeigsim lietu šeit.

- Nē, izmeklēšana vēl nav gluži galā. Luka atbrī­vojās no lorda tvēriena. Jauneklis atvēra vārtsardzes na­miņa durvis un devās visiem pa priekšu laukā, pagalmā, kur uz melni drapētiem ratiem tika likts mirušās mūķe­nes zārks.

- Ko tad tas nozīmē? lords aizkaitināti jautāja, sekodams Lūkam ārā. Jūs nedrīkstat aizkavēt zārku! Mēs taču vienojāmies. Es to vedīšu uz savu kapelu apstā­vēšanai. Jūs nedrīkstat to aiztikt! Jums jāizrāda cieņa. Vai nabadzīte jau tā nav pietiekami cietusi?

Laicīgās māsas cēla zārku, svīzdamas no piepūles. Astoņas sievietes to pūlējās uzstumt uz zemajiem ratiem, un Luka drūmi nosprieda, ka tā nu gan ir smaga krava.

Lords Luku stingri saņēma aiz rokas. Atnāciet šova­kar uz pili, viņš nočukstēja. Mēs varam zārku atvērt tur, ja uzstājat. Es jums palīdzēšu, kā jau tiku solījis.

Luka vēroja Freizi, kurš bija piegājis pie māsām, lai palīdzētu uzslidināt zārku uz ratiem. Vispirms viņš reizē ar sievietēm to uzcēla plecā, tad izveicīgi uzrāpās uz ratiem un nonāca gluži līdzās zārkam, rokā turēdams lauzni.

- Neuzdrīkstieties tam pieskarties! Viņam blakus vienā mirklī atradās saimniecības māsa un ar abām rokām satvērai viņa augšdelmu. Zārks ir svētīts; pats priesteris tam devis svētību. Neuzdrošinieties pieskar­ties zārkam! Viņa ir apkvēpināta un apslacināta ar svē­tīto ūdeni. Ļaujiet viņai dusēt mierā!

No laicīgo māsu puses atskanēja murmināšana, un viena, ieraugot Freizes apņēmīgo sejas izteiksmi, kad viņš viegli pastūma saimniecības māsu malā, aizslīdēja atpakaļ uz kapelu, kur mūķenes lūdzās par viņu aizgāju­šās māsas dvēseli.

- Kāpiet lejā! saimniecības māsa Freizem pavēlēja, nelaizdama vaļā viņa roku. Es pavēlu! Jūs neaizskar­siet viņu nāvē! Jūs neuzlūkosiet viņas nabaga svēto seju!

- Sakiet savam cilvēkam, lai kāpj lejā, lords Lukretili klusām teica Lūkam kā vīrs vīram. Lai kādas aizdo­mas jūs māc, neko nelīdzēs, ja te sāksies skandāls, tur­klāt šīs sievietes jau tā ir pārāk daudz izcietušas. Mums visiem šodien nācies pārdzīvot pārāk daudz. Mēs varam tikt par visu skaidrībā vēlāk manā kapelā. Lai mūķenes pasaka ardievas savai māsai, un dabūsim zārku projām.

Mūķenes izskrēja no kapelas pagalmā; viņu sejas bija bālas un niknas. Kad māsas ieraudzīja Freizi stāvam ratos, viņas metās skriet.

- Freize! Luka brīdinoši uzsauca, kad sievietes brāzās uz ratiem kā balta jūra, griezīgi kliedzot augs­tās balsīs kā jukušo koris, kas metas virsū ienaidniekam. Freize, bēdz!

Viņš nokavēja. Kad pirmās mūķenes sasniedza ratus un metās viņu grābt ciet, Freize jau bija pabāzis lauzni zem zārka vāka un cēla to augšup. Ar šausminošu krakšķi naglas vienā pusē padevās, un vāks pacēlās. Freize drūmā triumfa atvairīja kādu slaiku sievieti un pamāja lejup Lūkam. Tieši kā jūs domājāt, viņš sacīja.

Ieraudzījušas atvērto zārku, priekšā stāvošās mūķe­nes atsprāga atpakaļ un pačukstēja par redzēto citām. Aizmugurē kādai izlauzās apmulsuma pilns šņuksts, un pārējās, kas skrēja turp, aprāvās un apstājās kā zemē iemietas. Kas tur ir? Svētā Dievmāte, kas te tagad notiek?

Luka uzrāpās pie Freizes, un zārks viņu apžilbināja. Jauneklis ieraudzīja, ka mirusī mūķene ir apkrauta ar zelta maisiem un viens no tiem ir pārplīsis, apberot viņu ar dārgumiem tā, ka nelaiķe atgādināja krāšņu faraonu. Zelta putekļi piepildīja zārku, apzeltīja mirušās seju, no­klāja ar monētām viņas atvērtās acis, mirdzēja uz viņas sejas aizsega un pārvērta tērpu dārgumu krātuvē. Tā bija zeltīta ikona, Bizantijas greznums, nevis līķis.

To ir izdarījušas raganas! Tas ir viņu darbs! saim­niecības māsa iekliedzās. Viņas ir noslēpušas nozagtos dārgumus kopā ar savu upuri!

Luka nogrozīja galvu par šo pēdējo mēģinājumu iebilst un tad pagriezās pret saimniecības māsu un lordu Lukretili; viņa jauneklīgā seja bija nopietna. Saim­niecības māsa, es jūs apsūdzu par šīs jaunās sievietes, māsas Augustes, slepkavību, iebarojot viņai beladonnu, lai izraisītu sapņus un halucinācijas, lai sagrautu šī klos­tera mieru un klusumu, lai apkaunotu abati un padzītu viņu no šīs vietas. Lord Lukretili, es jūs apsūdzu par sadarbošanos ar saimniecības māsu, lai izdzītu abati no mājām, kas bija viņas mantojums saskaņā ar viņas tēva pēdējo gribu, un par pavēli saimniecības māsai zagt zeltu no abatijas. Es jūs abus apsūdzu par mēģinājumu izvest šo zeltu, abates īpašumu, zārkā no abatijas, par abates un viņas verdzenes apvainošanu burvestībās un par sazvērestību, lai izraisītu viņu nāvi.

Lords mēģināja iesmietiēs. Arī jūs murgojat! Viņas ari jūs ir padarījušas traku! viņš iesāka. Jūsu prāts maldās!

Luka papurināja galvu. Nemaldās vis.

- Bet pierādījumi? brālis Pēteris viņam paklusām nomurmināja. Kur ir pierādījumi?

- Verdzene nekad netika pārdevusi zeltu, viņa nekad netika pametusi abatiju saimniecības māsa mums to pateica. Tātad ne viņa, ne arī abate nekad nav guvušas no zelta skalošanas peļņu. Taču saimniecības māsa viņas apsūdzēja, pat nosaucot ielu Romā, kur tirgojas zelta uzpircēji. Vienīgie ļaudis, kuri mēģināja izvest šī mēneša zeltu no abatijas, bija saimniecības māsa un lords Lukretili tieši pašlaik ar šo zārku. Vienīgā sieviete, kura izrā­dīja kādas turīguma pazīmes, bija saimniecības māsa ar viņas zīda apakšsvārkiem un skaistajām ādas kurpēm. Kopā ar lordu viņa izkala plānu, kā izdzīt viņa māsu no abatijas, lai saimniecības māsa varētu kļūt par abati un abi kopā varētu izlietot zeltu.

Lords Lukretili paraudzījās uz brāli Pēteri, Freizi un Luku, tad uz saviem bruņotajiem vīriem, rakstvežiem un priesteriem. Pēc tam viņš pagriezās pret tukšsejainajām mūķenēm, kuras šūpojās kā baltu liliju pļava, čukstot: Ko viņš runā? Ko saka svešinieks? Vai viņš runā nelāgas lietas? Vai viņš mūs apsūdz? Kas viņš ir? Man viņš nepa­tīk. Vai viņš nogalināja māsu Augusti? Vai viņš ir Nāves tēls, ko viņa redzēja?

- Lai kam jūs ticētu, lai ko teiktu, manu ļaužu ir vai­rāk, lords Lukretili sacīja ar klusu triumfu. Jūs varat tagad doties prom neskarti vai arī stāties pretī šīm jukušajām sievietēm. Kā vēlaties. Tomēr es jūs brīdinu: manu­prāt, viņas ir tā satracinātas, ka saplosīs jūs gabalos.

Jauno sieviešu pūlis, vairāk nekā divi simti, cita pēc citas nāca tuvāk līķratiem, lai redzētu ikonu, par kādu bija pārvērsta viņu nevainīgā māsa, un mūķeņu svelp­jošie čuksti atgādināja tūkstoš čūsku šņākoņu, kad sie­vietes ieraudzīja māsu atvērtajā zārkā guļam zeltā un Freizi, kurš slējās virs viņas kā vīrietis pāridarītājs visas pasaules ļaunuma simbols -, rokās satvēris lauzni.

- Šis cilvēks ir mūsu ienaidnieks, saimniecības māsa viņām sacīja, atkāpdamās no jaunā vīrieša, lai nostātos māsu pūļa priekšā. Viņš aizstāv viltus pilno abati, kura nonāvēja mūsu māsu! Viņš ir ielauzies mūsu māsas svētītajā zārkā!

Mūķeņu sejas pievērsās viņai. Tajās bija tukša izteik­sme, it kā viņām trūktu vārdu; tomēr svelpjošie čuksti turpinājās.

- Viņas darīs to, kas ir pareizi, Luka cerēja. Viņš pagriezās pret bālsejainajām sievietēm un mēģināja pie­vērst viņu uzmanību. Māsas, uzklausiet mani! Jūsu abate ir padzīta no mājām, un jūs esat novestas līdz ārprātam ar beladonnu, kas iecepta maizē no šīs sie­vietes galda! Vai jūs joprojām esat tik apreibinātas, ka paklausīsiet viņai? Vai arī atradīsiet pašas savu ceļu? Vai jūs rīkosieties, kā pašas vēlaties? Vai jūs to spēsiet?

Valdīja tikai šausminošs klusums. Luka redzēja sie­viešu spokainās sejas, kuras tukši vērās viņā, un uz mir­kli nodomāja, ka māsas patiesi ir tik sazāļotas, ka sagrābs viņu, Freizi un brāli Pēteri un saraus viņus gabalos. Ar vienu roku pieķēries ratu malai, lai neviens neredzētu, kā tā trīc, jauneklis ar otru roku norādīja uz saimniecī­bas māsu. Kāpiet lejā no ratiem, viņš sacīja. Es jūs vedīšu uz Romu, lai jūs turlatbildētu par saviem nozie­gumiem pret māsām, pret abati un pret Dievu.

Saimniecības māsa palika stāvam, kur bijusi, aug­stu virs viņa -, nolūkojās uz mūķenēm, kuru sejas paklausīgi pagriezās pret viņu, un pateica trīs īsus, bai­sus vārdus. Māsas! Nogaliniet viņu!

Luka apsviedās apkārt, izvilkdams dunci no zābaka, un Freize nolēca zemē, lai nostātos viņam līdzās. Uz viņu pusi panācās brālis Pēteris, tomēr vienā mirklī visi trīs vīrieši bija ielenkti. Mūķenes bālām un tukšām sejām izveidoja nesaraujamu apli kā saltu sienu un paspēra soli pretim trim jaunajiem vīriešiem, tad vēl vienu soli tuvāk.

Svēto Jēkab, aizsargā mani! Freize lūdzās. Viņš pacēla lauzni, tomēr mūķenes ne izvairījās, ne aprāva savu vienmērīgo virzību uz priekšu.

Pirmā mūķene pielika roku pie galvas, satvēra se­jas aizsegu, norāva to un nometa zemē. Pavērās riebīgs skats: noskūtās galvas dēļ māsa izskatījās ne pēc vīrieša, ne sievietes, bet pēc kādas dīvainas radības dzīvnieka bez apmatojuma. Mūķene, kas stāvēja viņai līdzās, da­rīja to pašu, un tad tās visas norāva savus aizsegus, atklājot galvu; dažām mati bija īsi apcirpti, citām no­skūti pavisam.

- Dievs, palīdzi mums! Luka nočukstēja saviem biedriem, kas stāvēja viņam abās pusēs. Ko viņas dara?

- Es domāju… brālis Pēteris iesāka.

- Nodevība! mūķenes reizē kā koris nočukstēja.

Luka izmisīgi skatījās apkārt, tomēr nebija nekādas

iespējas pārraut sieviešu izveidoto apli.

- Nodevība! viņas no jauna atkārtoja, šoreiz jau skaļāk. Taču tagad mūķenes neskatījās uz vīriešiem; viņas lūkojās virs to galvām augšup uz saimniecības māsu augstu līķratos.

- Nodevība! māsas atkal izdvesa.

- Es nē! saimniecības māsa iesaucās; viņas balss aizlūza pēkšņās bailēs. Jūsu ienaidnieki ir šie vīrieši un raganas, kuras ir aizbēgušas!

Vienā šausminošā kustībā mūķenes pakratīja kai­lās galvas un saspiedās ap ratiem; viņu alkainās rokas pasniedzās vīriešiem garām, it kā to nemaz tur nebūtu, un pastiepās augšup, lai novilktu lejā saimniecības māsu. Viņa raudzījās no māsas uz māsu, tad uz aizslēgtajiem vārtiem un vārtsardzi, kura stāvēja pie tiem, sakrus­tojusi rokas. Nodevēja! viņas sauca un nu jau bija satvērušas saimniecības māsas tērpu, zem tā pavilktos zīda apakšsvārkus, un grābstījās, purināja tērpu, rāva to, turēdamas ciet viņas rožukroņa glīto ādas siksnu. Tad mūķenes sakampa zelta atslēgu ķēdi un nospieda saim­niecības māsu uz ceļiem.

Māsa izrāvās no mūķeņu tvēriena un, pārlēkusi pāri ratu malai un nonākusi pie Lūkas, ieķērās viņam rokā. Apcietiniet mani! viņa sacīja spējā neatlaidībā. Apcietiniet mani un aizvediet prom! Es atzīstos! Esmu jūsu gūstekne. Aizsargājiet mani!

- Es apcietinu šo sievieti! Luka skaidri paziņoja mūķenēm. Viņa ir mana gūstekne, un es par viņu atbildu. Es panākšu, ka tiks spriesta taisna tiesa.

- Nodevēja! Māsas nāca virsū nerimstoši un ātri; nekas viņas nespēja apturēt.

- Glābiet mani! saimniecības māsa iekliedza Lū­kam ausī. __

Luka izstiepa roku viņai priekšā, tomēr mūķenes spiedās virsū. Freize! Dabū viņu prom no šejienes!

Freizi pie ratiem piespieda nesatricināma sieviešu siena.

- Džordžo! saimniecības māsa uzsauca lordam Lukretili. Džordžo! Glāb mani!

Lords krampjaini papurināja galvu, it kā viņu būtu sagrābusi lēkme, un rāvās prom no mūķeņu pūļa.

- Es to darīju tevis dēļ! sieviete kliedza. To visu es darīju tevis dēļ!

Lukretili lords pavērsa akmenscieto seju pret Luku. Es nesaprotu, ko tā sieviete saka. Nezinu, ko viņa ar to domā.

Sievietes ar tukšajām sejām tuvojās, spiežoties virsū vīriešiem. Luka mēģināja tās saudzīgi pastumt malā, tomēr tikpat labi viņš būtu varējis pagrūst sniega lavīnu. Izstiepušas rokas, viņas sniedzās pēc saimniecības māsas.

- Nē! Luka iekliedzās. Es to aizliedzu! Viņa ir apcietināta. Lai tiek spriesta taisna tiesa!

Pēkšņi lords novērsās no šī skata, platiem soļiem pasteidzās visiem garām uz staļļiem un tūlīt parādījās savā zirgā, apseglotā ar greznām sarkanas ādas zirglie­tām, savu bruņoto vīru ciešā ielenkumā. Atveriet vārtus! viņš pavēlēja vārtsardzei. Atveriet vārtus, vai arī es jūs samīdīšu!

Vārtsardze klusēdama atstūma tos vaļā. Kad lorda jātnieki iztraucās pa vārtiem un aizauļoja pa ceļu uz pili, mūķenes pat nepagrieza galvas.

Luka juta, kā sievietes ar visu svaru spiežas viņam virsū. Es pavēlu… viņš no jauna iesāka, bet mūķenes draudoši ātri tuvojās kā siena, un jaunekli slāpēja viņu tērpi, viņu nesaudzīgā grūšanās virsū it kā viņas gri­bētu viņu nosmacēt ar savu daudzumu. Jaunais vīrietis mēģināja tikt projām no ratu sānu malas, bet tad zau­dēja pamatu zem kājām un nokrita zemē. Viņš spārdījās un grozījās bailēs, ka mūķenes viņu nevilšus samīs, ka viņš ies bojā zem to sandalēs ieautajām kājām. Saim­niecības māsa būtu tvērusies pie viņa, taču mūķenes to atvilka nost. Pusducis sieviešu turēja Luku pie zemes, bet pārējās mūķenes saimniecības māsu ar varu vilka uz sārtu, ko viņa pati bija pavēlējusi sakraut. Tagad arī Freize raustīdamies kliedza, jo ducis mūķeņu spieda viņu pie zemes. Satriektais brālis Pēteris stāvēja kā sastindzis; balti tērptās mūķenes klusēdamas neatlaidīgi stūma viņu uz ratu malu.

Saimniecības māsa bija pavēlējusi sakraut divus augstus sārtus no sausas malkas; katram pa vidu zemē bija stingri iestiprināts stabs. Mūķenes viņu aizvilka uz tuvāko no tiem, lai gan viņa spārdījās, pretojās un kliedza pēc palīdzības. Mūķenes piesaitēja saimniecības māsu pie staba, cieši notinot ar virvēm viņas ķermeni, kas mežonīgi locījās.

Glābiet mani! viņa kliedza Lūkam. Dieva mīles­tības vārdā, glābiet mani!

Lūkam pār seju bija pārmests sejas aizsegs, tā ka viņš neko neredzēja. Gulēdams zemē, viņš smaka nost zem auduma, tomēr kliedza mūķenēm, lai tās rimstas. Tieši tajā brīdī mūķenes paņēma lāpu no vārtsardzes, kura klusēdama viņām to iedeva; tad māsas pielika lāpu pie nodarvotās malkas, grēdas pakājē. Saimniecības māsa pazuda skatienam tumšo dūmu mākonī, jauneklis izdzir­dēja sievietes griezīgo pirmsnāves kliedzienu, un viņas dārgie zīda apakšsvārki un glītais vilnas tērps iemirdzē­jās dzeltenu liesmu grīstēs.

Visi trīs jaunie vīrieši klusēdami jāja projām no aba­tijas, jūtot riebumu pret redzēto vardarbību, tomēr prie­cīgi, ka izglābušies, ka paši nav nobeigti bez tiesas. Luka ik pa brīdim nodrebinājās un nikni notrausa no jakas piedurknēm sodrējus, bet Freize pārlaida plato delnu pār apmulsušo seju un noteica: Pie visiem svētajiem…

Augu dienu viņi jāja pa augstieni virs meža; rudens saule žilbināja acis, akmeņainā zeme zem kājām bija cieta, un, kad ceļotāji pie kādas mājas ieraudzīja šūpo­jošos akmeņozola zaru ar norādi, ka tur ir iebraucamā vieta, visi klusēdami iegrieza zirgus staļļa pagalmā. Vai šī zeme pieder lordam Lukretili? Freize vaicāja staļļa puisim, pirms viņi pat vēl bija nokāpuši no zirgiem.

Nepieder gan. Tagad jūs atrodaties ārpus lorda Lukretili zemēm. Šī iebraucamā vieta pieder lordam Pikantem.

- Tad mēs paliekam, Luka izlēma. Jaunekļa balss bija aizsmakusi; viņš nokremšļojās un izklepoja spļā­vienu ar dūmu smaku. Pie visiem svētajiem, es tikko spēju noticēt, ka esam tikuši tālu prom no tā visa.

Brālis Pēteris pašūpoja galvu, joprojām nezinādams, ko sacīt.

Freize aizveda zirgus uz staļļiem, bet abi pārējie iegāja krogā un sauca pēc stipra vietējā sarkanvīna, lai aizgainītu no mutes dūmu un sveču tauku garšu. Jau­nie vīrieši klusu pasūtīja ēdienu un, kad tas tika atnests, noskaitīja lūgšanu.

- Man jāizsūdz grēki, Luka sacīja, kad viņi bija paēduši. Svētā Dievmāte, aizlūdz par mani, jo jūtos kā aptraipīts.

- Man jāuzraksta ziņojums, brālis Pēteris piebilda.

Viņi paraudzījās cits citā, daloties piedzīvotajās šaus­mās. Kurš vispār noticēs tam, ko mēs esam pieredzē­juši? Luka prātoja. Jūs varat rakstīt, ko vien vēla­ties, kurš tam vispār ticēs?

- Viņš noticēs, brālis Pēteris atteica. Tā bija pirmā reize, kad viņš atzina savu uzticību kungam un orde­nim. Viņš sapratīs. Ordeņa kungs. Viņš to visu ir pie­redzējis un vēl daudz ko ļaunāku. Viņš pēta pasaules gala tuvošanos, un nekas viņu nepārsteidz. Viņš to izla­sīs, sapratīs, paturēs noslēpumā un gaidīs mūsu nākamo ziņojumu.

- Mūsu nākamo ziņojumu? Mums ir jāturpina? Luka neticīgi jautāja.

- Pie manis atrodas norādījumi par mūsu nākamo galamērķi. Viņš pats tos ir apzīmogojis, rakstvedis sacīja.

- Skaidra lieta šī izmeklēšana bija tāda izgāšanās, ka mūs atsauks no savu pienākumu pildīšanas!

- Ak nē, viņš to uzskatīs par veiksmīgu, brālis Pēteris bargi sacīja. Jūs tikāt sūtīts izmeklēt vājprātu un pazīmes, kas liecināja par velnu abatijā, un to arī esat izdarījis. Jūs noskaidrojāt, kas tam bija par iemeslu: saimniecības māsa deva mūķenēm beladonnu, lai tās zaudētu prātu. Jūs zināt, kādēļ viņa tā rīkojās, viņas vēlme bija pašai ieņemt abates vietu un kļūt bagātai. Jūs zināt, ka lords Lukretili viņu pamudināja tā rīkoties, lai varētu nonāvēt savu māsu, izliekoties, ka viņa ir ragana, un tādā veidā iegūt viņas mantoto abatiju un zeltu. Tā bija jūsu pirmā izmeklēšana, un lai gan man, iespē­jams, bija šādas tādas šaubas par jūsu paņēmieniem es pavēstīšu savam kungam, ka esat to paveicis sekmīgi.

- Ir mirusi nevainīga mūķene, vainīgo sadedzināja jukušu sieviešu pūlis, un divas sievietes, kuras varētu būt nevainīgas zādzībā, taču neapšaubāmi ir vainojamas burvestībās, ir izkūpējušas gaisā. Un to jūs saucat par veiksmi?

Brālis Pēteris atļāvās mazu smaidiņu. Esmu redzē­jis arī sliktākas izmeklēšanas ar sliktāku iznākumu.

- Tad jau jūs esat pabijis pašas elles žokļos!

Rakstvedis ļoti nopietni pamāja ar galvu. Tā ir.

Luka mirkli klusēja. Ar citiem izmeklētājiem?

- Jūsu ir daudz.

- Tie ir tādi paši jauni vīrieši kā es?

- Daži bija tādi kā jūs ar tādām pašām spējām un zinātkāri. Citi toties jums līdzinājās visai maz. Taču nedomāju, ka jelkad iepriekš būtu saticis kādu, kurā ritētu laumu asinis.

Luka noraidoši atmeta ar roku. Tās ir blēņas.

- Ordeņa mestrs pats izvēlas izmeklētājus. Viņš tos sūta uzdevumā un skatās, ko tie atklāj. Jūs esat viņa per­soniskā armija pret grēku un pasaules gala tuvošanos. Viņš tam ir gatavojies gadiem ilgi.

Luka atstūma krēslu no galda. Es eju gulēt. No visas sirds ceru, ka man nerādīsies murgi.

- Nerādīsies, brālis Pēteris apgalvoja. Viņš jūs ir izraudzījies veiksmīgi. Jums piemīt spēks to panest un drosme to uzņemties. Drīz jūs iemācīsieties gudrību spriest tiesu daudz piesardzīgāk.

- Un tad?

- Un tad viņš jūs sūtīs uz kristīgās pasaules malu, kur ķeceri un velni pulcējas, lai karotu pret mums; tur nu labu cilvēku nav nemaz.

Sievietes jāja līdzās, zirgi soļoja plecu pie pleca. Laiku pa laikam Izoldei izlauzās trīcošs šņuksts, un Išraka pastiepa roku, lai pieskartos draudzenes dūrēm, kas bija cieši sažņaugušas pavadu.

Kā tu domā kas notiks ar abatiju? Izolde jau­tāja. Es esmu pametusi māsas. Esmu viņas nodevusi.

Otra meitene paraustīja plecus. Mums nebija izvē­les. Tavs brālis bija apņēmies abatiju atgūt savā pārziņā, un saimniecības māsa bija nolēmusi ieņemt tavu vietu. Vai nu viņa būtu mūs noindējusi, vai arī tavs brālis būtu mūs sadedzinājis kā raganas.

- Kā viņa varēja darīt ko tādu indēt un vest mūs visas ārprātā?

Išraka paraustīja plecus. Saimniecības māsa gribēja abatiju dabūt sev. Viņa bija apņēmusies kļūt par abati un tiecās uz šo mērķi. Viņa vienmēr bija pret tevi, par spīti tam, ka sākumā,, kad ieradāmies abatijā, izlikās tik patīkama un laipna. Un tikai viņa pati zina, cik ilgi viņi abi ar tavu brāli bija kaldinājuši šo sazvērestību. Varbūt viņš bija apsolījis viņai abatiju jau sen.

- Un izmeklētājs! Saimniecības māsa viņu pilnībā apmuļķoja. Tas cilvēks ir muļķis.

- Saimniecības māsa runāja ar viņu un uzticējās izmeklētājam tad, kad tu to nedarīji. Protams, izmeklē­tājs uzzināja tikai viņas stāstu. Bet kurp mēs tagad do­simies?

Izolde pievērsa bālo seju draudzenei. Nezinu. Tagad mēs patiešām esam pazudušas. Esmu zaudējusi man­tojumu un savu vietu uz šīs zemes, un mēs abas esam nosauktas par raganām. Išraka, man tik ļoti žēl! Man nevajadzēja ievest tevi abatijā. Man vajadzēja ļaut tev atgriezties savā zemē. Tev tagad vajadzētu mani atstāt.

- Es iešu tev līdzi, otra meitene vienkārši atteica. Mēs dosimies kopā vienalga uz kurieni.

- Man vajadzētu tev pavēlēt mani pamest, Izolde sacīja, šķībi pasmaidīdama. Tomēr es to nespēju.

- Tavs tēvs, mans mīļotais kungs, mūs audzināja kopā un sacīja, ka mums vienmēr kopā arī jāturas. Pa­klausīsim viņam šajā ziņā, jo esam pievīlušas viņu daudz kur citur.

Izolde pamāja ar galvu. Un jebkurā gadījumā es nespēju iedomāties dzīvi bez tevis.

Išraka uzsmaidīja draudzenei. Tad kurp dosimies? Mēs nevaram palikt uz Lukretili zemes.

Izolde brīdi apdomājās. Mums vajadzētu doties pie mana tēva draugiem. Ikviens, kurš kopā ar viņu karoja krusta karā, ir mūsu draugs. Mums jājāj pie viņiem, jāizstāsta par šo uzbrukumu man, jāpastāsta par manu brāli un par to, ko viņš nodarījis abatijai. Manam vārdam jāatgūst labā slava. Varbūt kāds no viņiem atgūs man arī mājas. Varbūt kāds palīdzēs apsūdzēt manu brāli un dabūt no viņa atpakaļ pili.

Išraka pamāja ar galvu. Grāfs Vladislavs bija tava tēva labākais draugs, un viņa dēls ir tev draudzību parādā. Es tikai nesaprotu, kā mums līdz viņam aiz­kļūt, viņš dzīvo jūdzēm tālu Valahijā, pašā kristīgās pasaules malā.

- Viņš mums palīdzētu, Izolde sacīja. Viņa tēvs un manējais zvērēja mūžīgu brālību. Viņš man palīdzētu.

- Mums kaut kur būs jāsadabū nauda, Išraka atgā­dināja. Ja grasāmies doties tādā ceļā, mums nāksies noalgot sargus. Mēs nevaram ceļot vienas. Šie ceļi ir pārāk bīstami.

- Vai manas mātes dārglietas pie tevis joprojām ir drošībā?

- To maisiņu es nekad nenoņemu. Dārglietas atro­das manā slepenajā jostā. Nākamajā pilsētā es vienu no tām pārdošu. Išraka pameta skatienu uz lēdijas Izol­des nodurto galvu, uz vienkāršo, brūno tērpu, zirģeli, uz kura viņa jāja, un uz draudzenes apvalkātajiem zāba­kiem. Ne tādu dzīvi tēvs tev vēlēja.

Jaunā sieviete nolieca galvu un ar delnas virspusi paberzēja acis. Es to zinu, viņa sacīja. Bet kurš var pateikt, ko viņš gribēja? Kāpēc viņam būtu bijis jāsūta mani uz abatiju, ja viņš vēlējās, lai esmu tāda sieviete, par kādu viņš mani audzināja? Tomēr kaut kur, varbūt debesīs, viņš mani vēros un lūgsies par to, lai es atrodu savu ceļu šajā skarbajā pasaulē bez viņa palīdzības.

Išraka atvēra muti, lai atbildētu, bet tad pēkšņi ar rā­vienu apturēja zirgu. Izolde! viņa brīdinoši uzsauca, tomēr bija jau par vēlu. Virvi, kas bija novilkta pāri ce­ļam un piesieta pie liela koka, pēkšņi stingri nostiepa kāds, kas bija noslēpies krūmos, un tā aizķēra Izoldes zirga priekškājas. Dzīvnieks vienā mirklī saslējās pakaļ­kājās, un, sapinies virvē, sagrīļojās un nokrita uz ceļiem, tā ka Izolde smagi nolidoja zemē.

Išraka nevilcinājās ne mirkli. Cieši turēdama savu pa­vadu, viņa nolēca no zirga un uzvilka draudzeni kājās.

- Slēpnis! viņa iekliedzās. Lec manā zirgā!

Ceļa abās pusēs no meža izskrēja četri vīri; diviem bija rokās dunči, diviem rungas. Viens sagrāba Izol­des zirgu un pārmeta pavadu pār krūmu, bet pārējie trīs metās meitenēm klāt.

Un nu, mazās lēdijas, paceliet rokas gaisā! Tad nometiet zemē savus naudasmaciņus, un neviens necie­tīs, pirmais vīrietis ierunājās. Ceļojat vienas pašas? Tas ir muļķīgi, manas mazās lēdijas!

Išraka turēja sev priekšā garu, šauru dunci; otru plauk­stu savilkusi dūrē, viņa nostājās stingri uz abām kājām kā cīnītāja. Vērodama visus trīs vīriešus un prātodama, kurš varētu uzbrukt pirmais, viņa nedaudz šūpojās.

- Pienāciet vēl tuvāk, un būsiet līķis, viņa īsi pateica.

Vīrietis metās viņām virsū, bet Išraka ar nazi izda­rīja māņu kustību un apsviedās apkārt, pāršķeļot otra vīrieša roku; tad, atvēzējusi dūri atpakaļ, ar krakšķi trā­pīja pirmajam vīrietim pa seju. Tomēr viņa nespēja pre­toties pārspēkam. Trešais vīrietis pacēla rungu un blieza ar to Išrakai pa galvu. Meitene ievaidējusies nokrita zemē; Izolde vienā mirklī metās pie viņas, lai draudzeni aizstāvētu, un nokļuva aci pret aci ar trim vīriem. Jūs varat ņemt manu naudasmaku, viņa sacīja. Bet lie­ciet mūs mierā!

Ievainotais ar plaukstu saspieda savu roku un nolā­dējās, kad starp pirkstiem izplūda asinis. Kuce! viņš izmeta.

Otrs vīrietis uzmanīgi aptaustīja savainoto seju. Do­diet mums maku! viņš nikni uzsauca.

Izolde atsaitēja maku, kas karājās pie viņas jostas, un pasvieda to vīrietim. Tajā nebija nekā cita kā vien daži peniji. Meitene zināja, ka viņas mātes safīri atrodas drošībā Išrakas jostā, kas bija iestiprināta viņas tunikas ņieburā. Tas ir viss, kas mums ir, viņa sacīja. Mēs esam nabaga meitenes. Tas ir viss, kas mums pieder.

- Parādiet mums rokas, vīrs ar rungu pavēlēja.

Izolde izstiepa rokas.

- Delnas uz augšu, viņš sacīja.

Izolde pagrieza plaukstas uz augšu, un vīrs uzreiz panācās uz priekšu, atlauza meitenes rokas aiz mugu­ras, un viņa juta, ka otrs vīrietis tās cieši sasien.

- Tās ir lēdijas rokas, viņš ņirgājās. Mīkstas un baltas rociņas. Jūs savā mūžā neesat smilgu pacēlusi. Jums taču atradīsies bagāta ģimene vai draugi, kas samaksās izpirkumu par jums, vai ne?

- Es jums zvēru, ka par mani neviens nemaksās. Izolde mēģināja pakustēties, taču virves cieši iegriezās viņas rokās. Zvēru, ka tā ir taisnība! Esmu viena pati pasaulē; mans tēvs nupat nomira. Arī manai draudzenei neviena nav. Ļaujiet man…

- Nu, paskatīsimies, vīrietis sacīja.

Išraka, kas gulēja zemē, sagrozījās un mēģināja pie­celties kājās. Ļaujiet man viņai palīdzēt, Izolde lūdzās. Viņa ir ievainota.

- Sasieniet viņas kopa, vīrietis sacīja saviem bied­riem. No rīta redzēsim, vai kāds meklēs divas pazudu­šas meitenes. Ja nemeklēs, tad paskatīsimies, vai kāds negrib divas skaistas meitenes. Ja negribēs, mēs viņas pārdosim turkiem. Vīrietis iesmējās, un tas ar savai­noto seju paplikšķināja Izoldei pa vaigu.

Vadonis pagrūda nost otra vīrieša roku. Nekādas preces bojāšanas! viņš piekodināja. Vismaz līdz brī­dim, kad mēs uzzināsim, kas viņas tādas ir. Viņš uz­vilka Išraku kājās un turēja, līdz arī viņa bija sasieta. Piedod man, viņa nomurmināja Izoldei.

- Iedodiet ūdeni! Izolde vīrietim pavēlēja. Un ļaujiet apmazgāt viņas galvu.

- Ejam! tas bija viss, ko vīrietis pateica pārējiem, un devās citiem pa priekšu nost no takas uz viņu sle­peno apmetni.

Nākamajā rītā ar ausmu dodoties ceļā, Luka un abi viņa biedri klusēja. Freize mocījās ar galvassāpēm, kā pats teica, no sliktākā ela kristīgajā pasaulē, brālis

Pēteris likās iegrimis domās, bet Luka pārdomāja visu, kas abatijā sacīts un darīts. Jauneklis bija pārliecināts, ka visu būtu varējis paveikt labāk un ka ir izgāzies, taču vairāk par visu viņš lauzīja galvu par abates un viņas dīvainās biedrenes izkūpēšanu gaisā, atbrīvojoties no ķēdēm un akmens pagraba.

Viņi pameta iebraucamo vietu vairākas stundas pirms saullēkta, tiklīdz debesis no tumšām vērtās pelē­kās, un visi cieši ietinās savos apmetņos, lai paglābtos no rīta dzestruma. Brālis Pēteris sacīja, ka viņiem jājāj uz ziemeļiem, līdz viņš atvērs nākamos rīkojumus.

- Mums nekas tik ļoti neiet pie sirds kā brīdis, kad viņš atlauž to zīmogu, atloka papīru un pavēsta, ka mūsu priekšā paveras kādas briesmas un mums jājāj tieši tanīs iekšā, Freize uzrunāja zemi. Vienu dienu trakas mūķenes. Kas būs šodien? Mēs to nezinām.

- Cst! Luka klusām atteica. Mēs nezinām, un neviens to nezina. Tur jau ir tas āķis.

- Mēs zinām, ka nekas jauks tas nebūs, Freize pie­bilda zirgam, kurš, pagriezis pret viņu ausi, šķita pau­žam līdzjūtību.

Kādu brīdi viņi klusēdami turpināja ceļu pa putek­ļaino taku, kas veda augstāk un augstāk starp kailajiem akmeņiem. Koku te bija mazāk tikai kāds savādi izlocī­jies olīvkoks un nokaltusi priede. Virs galvas viņi ierau­dzīja planējam ērgli, un sejā spoži spīdēja saule, tomēr vējš, kas pūta no ziemeļiem, bija salts. Kad jaunie vīrieši sasniedza plakankalnes virsotni, ceļa labajā pusē skatie­nam pavērās mazs, mežains apgabals. Zirgi nokāra gal­vas un gurdi vilkās uz priekšu, un jātnieki zvalstījās seg­los. Tad Lūkas uzmanību pievērsa kas tāds, kas līdzinājās garai, melnai čūskai, kura gulēja viņiem priekšā ceļa putekļos. Viņš pacēla roku, lai dotu zirni, ka jāapstā­jas, un, kad Freize ierunājās, Luka pagriezās seglos un uzmeta kalpam drūmu skatienu, tā ka tas apklusa.

- Kas ir? brālis Pēteris tikko sadzirdami vaicāja Lūkam.

Luka par atbildi rādot pastiepa roku. Uz ceļa viņiem priekšā, novazāta putekļos un paslēpta rūpīgi saliktās lapās, gulēja virve, kuras viens gals bija piesiets pie koka, bet otrs labajā pusē pazuda kokos.

- Slēpnis, Freize klusām ieteicās. Jūs pagaidiet šeit; izliecieties, ka esmu aizgājis pačurāt… Pie visiem svētajiem! Tas nolāpītais els! viņš ierunājās skaļāk, paraustīja bikses, noslīdēja no zirga un, lādēdams elu, devās uz ceļmalu. Aši palūkojies uz abām pusēm, Freize uzmanīgi un klusi iesoļoja kokos, paturot acīs iespē­jamo virves gala atrašanās vietu krūmos. Mirkli valdīja klusums, un tad kluss svilpiens kā putna sauciens deva ziņu pārējiem, ka tie var nākt. Jaunie vīrieši izspraucās caur sīkajiem kociņiem un mazajiem krūmiem un uzgāja Freizi. Viņš kā akmens bija uzvēlies uz kāda šausmās sastinguša vīrieša krūtīm. Freizes platā plauksta bija aiz­klājusi vīra muti, un jaunekļa milzīgais duncis ar raga spalu bija piespiests svešā vīra rīklei. Gūstekņa acis pavērsās pret Luku un brāli Pēteri, kad tie parādījās no krūmiem, tomēr viņš gulēja pilnīgi mierīgi.

- Sargs, Freize rāmi sacīja. Cieši aizmidzis. Tik jauks mazs sargpostenis! Tepat tuvumā būs kāda lau­pītāju banda. Freize pieliecās pie vīra, kurš zem viņa svara krampjaini tvēra gaisu. Kur ir visi pārējie?

Vīrs ar acīm norādīja uz kokiem labajā pusē.

- Un cik daudz? Freize jautāja. Pamirkšķini, kad teikšu. Desmit? Nē? Astoņi? Nē? Tad pieci? Viņš parau­dzījās uz Luku. Pieci vīri. Kāpēc mums vienkārši neat­stāt viņus mierā, lai tie nodarbojas ar savām darīšanām? Nav nekādas jēgas meklēt nepatikšanas.

- Un kādas tad ir viņu darīšanas? Luka vaicāja.

- Laupīšana, brālis Pēteris klusām paskaidroja. Un dažkārt viņi nolaupa cilvēkus un pārdod tos osmaņiem uz galerām.

- Ne vienmēr, Freize ātri iejaucās un uzmeta brā­lim Pēterim drūmu skatienu, lai brīdinātu viņu vairs neko neteikt. Varbūt tikai malumedniecība. Malumed­nieki un zagļi. Tie nekādu lielo kaitējumu nenodara, un mums nav nekādas vajadzības tur iepīties.

- Nolaupa cilvēkus? Luka salti atkārtoja.

- Ne vienmēr… Freize atkārtoja. Droši vien nekas vairāk kā malumednieki.

Taču bija jau par vēlu. Luka bija apņēmies ikvienu paglābt no osmaņu pirātu galerām. Aizbāziet viņam muti un sasieniet viņu! jauneklis pavēlēja. Paskatīsi­mies, vai tie kādu netur gūstā. Luka pārlaida acis pār izcirtumu: mazs celiņš, tik tikko platāks par kazu taku, veda dziļāk iekšā kokos. Jauneklis pagaidīja, līdz vīram bija aizbāzta mute un pats piesiets pie koka, un tad devās uz priekšu, vienā rokā satvēris zobenu, otrā dunci. Viņam sekoja Freize un brālis Pēteris, kurš noslē­dza gājienu.

- Vai mēs nevarētu vienkārši jāt tālāk, Freize uzstā­jīgā čukstā ierosināja.

- Kāpēc mēs to darām? brālis Pēteris izdvesa.

Viņa vecāki. Freize pamāja uz Lūkas muguru.

- Nolaupīti un pārdoti verdzībā uz osmaņu galerām. Var­būt miruši. Tā viņam ir personiska lieta. Kādu mirkli es cerēju, ka jūs būsiet uztvēris manu mājienu un turēsiet muti, bet nē…

Tikko manāma nodzēsta ugunskura smarža viņus brīdināja, ka tuvumā atrodas apmetne; Luka apstājās, un viņa skatiens ieurbās starp kokiem. Ap ugunskura pelniem, skaļi krākdami, gulēja pieci vīri. Pāris tukšu vīna maisu un pārogļojušos zagtas aitas kaulu liecināja, ka pirms miega tie ir krietni ieturējušies. Vienā pusē guļošajiem, sasietas ar mugurām viena pret otru, vīdēja divas figūras, ietītas apmetņos un pār galvu nolaistām kapucēm.

Uzdrošinādamies cerēt, ka dārdošie krācieni apslēps jebkuru troksni, ko viņi sacels, Luka pačukstēja Freizem, lai dodas pie zirgiem. Kustēdamies klusu kā kaķis, Freize pievirzījās klāt piesieto dzīvnieku rindai, izvēlējās divus labākos un satvēra to pavadas, atsiedams vaļā pārējos.

- Mierīgi, viņš pateica pārējiem. Gaidiet, kad teikšu.

Brālis Pēteris uz pirkstgaliem aizzagās atpakaļ pie ceļa. Trīs viņu pašu zirgi un ēzelītis bija piesieti pie koka. Brālis Pēteris uzlēca savā zirgā un satvēra pārējo pava­das, gatavs ātri laisties projām. Rīta saules spožums uz ceļa meta tumšas ēnas. Brālis Pēteris noskaitīja īsu, bet kvēlu lūgšanu, lai Luka izglābj gūstekņus vai arī ko bija nodomājis darīt un dodas projām. Uz šiem lauku ceļiem bandīti bija pastāvīgs drauds, un ceļinieku uzde­vums nebija izaicināt ikvienu no tiem. Ordeņa kungs viņam nesacītu paldies, ja Luku kautiņā nogalinātu, kad tas tik ātri bija parādījis, ko spēj kā ordeņa izmeklētājs.

Luka izcirtumā noskatījās, kā Freize valda zirgus, tad ieslidināja zobenu makstī un izlīda caur krūmiem uz vietu, kur gūstekņi bija piesieti viens pie otra un piesaitēti pie koka. Jauneklis pārgrieza virvi, kas vijās ap koku, un abas kapucēs slēptās galvas uzreiz pacēlās augšup. Luka pielika pirkstu pie lūpām, brīdinādams gūstekņus, lai klusē. Atri, neizdodot ne skaņas, gūstekņi paliecās viņam pretī, atvirzoties no saitēm tā, lai viņš varētu pār­griezt virvi ap viņu roku locītavām. Nebilstot ne vārda, gūstekņi berzēja locītavas un plaukstas. Tad Luka pie­liecās pie zābakiem, lai pārgrieztu virvi ap viņu kājām. Viņš pieliecās pie tuvākā gūstekņa un nočukstēja: Vai varat nostāvēt? Un paiet?

Brīdī, kad Luka noliecās pār gūstekni, kaut kas atausa viņam atmiņā tik asi kā uzsitiens pa plecu un tad viņš atskārta, ka tas nav svešinieks. Novēdīja rožūdens smarža. Sieviete atbīdīja kapuci, pār pleciem izplūda zel­tainu matu jūra, un bijusī abate viņam smaidot nočuk­stēja: Jā, brāli, varu; bet, lūdzu, palīdziet Išrakai, viņa ir ievainota.

Luka uzvilka Izoldi kājās un tad noliecās, lai palī­dzētu otrai sievietei. Viņš uzreiz ievēroja, ka tai ir iesists pa galvu. Uz meitenes sejas bija asinis, skaistā, tumšā āda vienos zilumos, un, kad jauneklis mēģināja viņu piecelt, viņas kājas ļima.

Ejiet pie zirgiem, viņš nočukstēja Izoldei. Cik klusu vien varat. Es viņu aiznesīšu.

Meitene pamāja ar galvu un klusām kā stirna devās caur kokiem, ar tērpa malu skardama izcirtuma zemi, un sasniedza Freizi, kurš viņai palīdzēja uzkāpt labākā zirga seglos. Viņai sekoja Luka, nesdams Išraku, un iekārtoja viņu uz otra zirga. Plikšķinot zirgiem pa kaklu un čukstus tos steidzinot doties projām no vietas, kur tie bijuši sapīti, abi vīrieši dzīvniekus ar tiem mugurā uzsēdinātajām meitenēm vadīja lejup pa šauro taciņu, kur viņus uz ceļa gaidīja brālis Pēteris.

- Ak nē! brālis Pēteris iesaucās, ieraudzījis abates bālo seju un biezos, gaišos matus. Viņa uzreiz uzvilka uz matiem brūno kapuci, lai apslēptu seju, un nodūra acis. Pēteris pagriezās pret Freizi. Tu viņam ļāvi riskēt ar dzīvību šo te dēļ? Tu viņam ļāvi riskēt ar mums? Ar viņa svēto misiju?

Freize paraustīja plecus. Labāk dosimies ceļā, bija viss, ko viņš pateica. Un varbūt tiksim cauri sveikā.

Freize uzlēca pats savā zirdziņā un tad, pagriezies atpakaļ, saausījās. Viens no izcirtumā guļošajiem vīriem kaut ko miegā noņurdēja un pagriezās uz otriem sāniem, bet otrs nolādējās un paslējās uz elkoņa. Atsvabinātie zirgi pagrieza galvas un iebubinājās, saukdami savus biedrus, un viens sakustējās, lai dotos viņiem pakaļ.

- Aiziet! Luka pavēlēja.

Freize palaida savu zirgu rikšos un veda līdzi Išrakas zirgu. Meitene pusnemaņā turējās ziigam krēpēs. Izolde sa­tvēra pavadu un paskubināja savu zirgu, lai tas neatpa­liktu no pārējiem. Izdzirdējis laupītājus kliedzam viņiem nopakaļ, Luka seglos pieliecās. No meža parādījās at­svabinātais zirgs; tas rikšoja, lai panāktu biedrus, un tam sekoja visi pārējie, velkot pa zemi pavadas. Kad zirgi izdipināja no meža un devās klāt Freizem, viņš tiem noklie­dza cilvēkam nesaprotamu brīdinājuma saucienu. Zagļu banda metās pakaļ aizbēgušajiem zirgiem, bet tad ierau­dzīja mazo grupiņu uz ceļa un saprata, ka ir aplaupīti.

- Pilnos auļos! Luka iekliedzās un izvairījās, kad virs galvas nosvilpa pirmā bulta. Aiziet! viņš sauca. Aiziet! Aiziet!

Jātnieki, zemu noliekušies pār zirgu kakliem, dim­dināja pa ceļu, bet laupītāji lamādamies un lādēdamies izmetās no meža, bēgļiem pakaļ sūtot kļūmīgi raidītu bultu lietu. Saņēmis bultu rumpī, viens no aizmukušajiem zirgiem saslējās pakaļkājās, iezviedzās un trakos auļos nesās uz priekšu. Pārējie lēkāja apkārt, padarot trāpīšanu mērķī vēl grūtāku. Luka auļoja tik ātri, cik vien pa akmeņaino ceļu uzdrīkstējās, tad pievilka sava izbiedētā zirga pavadu, tā ka tas lēnām pārgāja vieglos rikšos un pēc tam soļos. Kad visi bija nokļuvuši drošā attālumā, ziigs, smagi dvašodams, apstājās.

Aizmukušie zirgi sapulcējās ap Freizi. Mierīgi, mani mīļie, viņš sacīja. Mēs esam drošībā, ja esam visi kopā. Viņš nolēca no sava zirga un piegāja pie ievai­notā dzīvnieka. Tā ir tikai skramba, mana maziņā, viņš maigi sacīja. Tikai skramba. Zirgs nolieca galvu, un Freize maigi to pavilka aiz ausim. Es to apkopšu, kad mēs nonāksim tur, kurp jau nu uz šīs Dieva zemes dodamies, mīļā.

Išraka turējās pie sava zirga kakla, izmocīta un bāla ievainojuma dēļ. Freize pacēla acis. Viņai neklājas labi. Es viņu nosēdināšu uz sava zirga sev priekšā.

- Nē, Izolde iebilda. Uzceliet viņu manā zirgā. Mēs varam jāt kopā.

- Bet viņa tikko spēj noturēties!

- Es viņu turēšu, Izolde nelokāmā pārliecībā sa­cīja. Viņa negribētu, ka viņu tur vīrietis; tas ir pretēji viņas paražām. Arī es to nevēlētos.

Freize palūkojās uz Luku, lai tas dotu atļauju, un, kad jaunais vīrietis paraustīja plecus, Freize nokāpa no zirga un piegāja pie verdzenes, kura zvārojās seglos.

- Es jūs pārcelšu pie jūsu kundzes, viņš skaļā balsī sacīja.

- Viņa nav kurlai Tikai vārga! Lūka aizkaitināti noteica.

- Abas tikpat spītīgas kā dažs labs, Freize uzticēja savas domas verdzenes zirgam, kad tā jātniece iekrita viņam rokās. Abas tik spītīgas kā mazais ēzelītis, lai Dievs viņu svētī! Viņš uzmanīgi aiznesa Išraku līdz Izoldes zirgam un maigi iesēdināja seglos, pārliecināda­mies, ka viņa ir novietota stingri. Vai esat droša, ka varēsiet viņu noturēt? Freize jautāja Izoldei.

- Varēšu, meitene atteica.

- Nu tad sakiet man, ja kļūst par grūtu. Viņa nav nekāda vieglā, un jūs esat tikai vāja, sīka būtne. Viņš pagriezās pret Luku. Es vadīšu viņas zirgu. Pārējie mums sekos.

- Tie noklīdīs, Luka pareģoja.

- Es tos atkal sasvilpšu, Freize sacīja. Daži lieki zirgi nekad nenāk par ļaunu, un varbūt mēs tos varēsim pārdot, ja radīsies vajadzība.

Pats viņš uzlēca savā rāmajā zirgā, satvēra Išrakas zirga pavadu un klusi, iedrošinoši uzsvilpa pārējiem četriem zirgiem; tie uzreiz sapulcējās viņam apkārt, un mazā kavalkāde vienmērīgā solī devās ceļā.

- Cik tālu ir līdz tuvākajai pilsētai? Luka vaicāja brālim Pēterim.

- Domāju, jūdzes astoņas, viņš atteica. Manu­prāt, viņa izturēs; tomēr viņa izskatās ļoti slikti.

Luka palūkojās atpakaļ uz Išraku, kura bija atslīgusi pret Izoldi, saviebusies no sāpēm; meitenes seja bija bāla. Izskatās gan. Un, kad tur nonāksim, mums viņu vajadzēs nodot vietējam lordam sadedzināšanai. Mēs viņu esam izglābuši no bandītiem un osmaņu galerām, lai redzētu, kā viņa tiek sadedzināta kā ragana. Šaubos, vai viņa domās, ka esam viņai izdarījuši pakalpojumu.

- Viņa jau vakar būtu sadedzināta kā ragana, brālis Pēteris bez līdzjūtības balsī sacīja. Katra stunda viņai ir kā dāvana.

Luka pievilka pavadu, lai nonāktu līdzās Izoldei. Kā viņa tika savainota?

- Išraka dabūja sitienu ar rungu, kad centās mūs aiz­sargāt. Parasti viņa ir gudra cīnītāja, taču laupītāji bija četri. Tie metās mums virsū uz ceļa, mēģinot aplaupīt, un, kad ieraudzīja, ka esam tikai neaizsargātas sievietes, nosprieda saņemt mūs par ķīlniecēm, lai varētu piepra­sīt izpirkuma maksu. Izolde pašūpoja galvu, kā cenz­damās aizgainīt atmiņas. Vai ari pārdot uz galerām.

- Vai viņi… Luka centās atrast īstos vārdus, … ē, nenodarīja jums pāri?

- Jūs gribat teikt vai viņi mūs izvaroja? Izolde tieši noprasīja. Nē, viņi mūs glabāja izpirkumam un tad piedzērās. Bet mums palaimējās. Meitene saknieba lūpas. Es biju muļķe, ka jāju bez apsardzes. Es pakļāvu Išraku briesmām. Mums vajadzēs atrast kādu, ar ko ceļot kopā.

- Jūs vispār nevarēsiet ceļot, Luka skarbi pateica. Jūs esat manas gūsteknes. Es jūs apcietinu par apsū­dzībām burvestībās.

- Nabaga māsas Augustes dēļ?

Luka samirkšķināja acis, cenzdamies aizgainit ainu ar abām jaunajām sievietēm, kas notriepušās ar asinīm kā miesnieki. Jā.

- Vai jūs mani uzklausīsiet, pirms mūs izdosiet, kad tiksim līdz nākamajai pilsētai un ārsts apskatīs Išraku? Es jums visu paskaidrošu, atzīšos visā, ko esam un ko neesam izdarījušas, un jūs varēsiet izlemt, vai mūs jāsūta atpakaļ pie mana brāļa sadedzināšanai. Jo tā notiks jūs to zināt. Ja aizsūtīsiet mani atpakaļ pie viņa, jūs paraks­tīsiet man nāves spriedumu. Man nebūs tiesas, kuras norisi būtu vērts pierakstīt; nebūs iztiesāšanas, kas būtu vērta, lai to uzklausītu. Jūs mani iesūtīsiet nāvē. Vai tas negulsies smagi uz jūsu sirdsapziņas?

Viņiem blakus piejāja brālis Pēteris. Ziņojums jau ir aizsūtīts, viņš bargā noteiktībā sacīja. Un jūs tur esat uzrādīta kā ragana. Mēs neko citu nevaram darīt kā vien nodot jūs civilajiem likumiem.

- Es varu viņu uzklausīt, Luka aizkaitināti atteica.

- Es varu viņu uzklausīt un tā arī darīšu.

Izolde paraudzījās viņā. Sieviete, kuru jūs tik ļoti apbrīnojat, ir mele un atkritēja, viņa skarbi sacīja.

- Saimniecības māsa ir mana brāļa mīļākā, kuru viņš piemuļķojis un padarījis par savu līdzdalībnieci. Es to varētu apzvērēt. Viņš pārliecināja saimniecības māsu ievest mūķenes ārprātā un novelt vainu uz mani, lai jūs ierastos un iznīcinātu manu varu abatijā. Viņš turēja to sievieti par muļķi, un es domāju, ka viņa par tādu uzska­tīja jūs.

Kad šī meitene viņu nosauca par muļķi, Luka juta, kā viņu pārņem dusmas, bet viņš sakoda zobus. Es viņā klausījos, kad jūs neuzskatījāt par vajadzīgu ar mani runāt. Man viņa patika, kad jūs man pat neparādījāt savu seju. Viņa zvērēja, ka teiks patiesību, kad jūs… kas zina, ko jūs darījāt? Katrā ziņā man nebija neviena, ar ko es būtu varējis viņu salīdzināt. Bet, par spīti tam, es uzmanīgi noklausījos viņas melos un sapratu, ka viņa noveļ vainu uz jums, kad jūs sevi pat neaizstāvējāt manā priekšā. Jūs varat saukt mani par muļķi kaut gan es redzu, ka bijāt diezgan iepriecināta par manu palīdzību atgadījumā ar bandītiem, tomēr mani viņa nepiemuļķoja lai ko jūs teiktu.

Izolde nolieca galvu, it kā lai mīkstinātu savus pār­steidzīgos vārdus. Es nedomāju, ka esat muļķis, izmeklētāj, viņa atteica. Esmu jums pateicīga, ka mūs izglābāt. Būšu priecīga izskaidrot visu no savas puses. Un es ceru, ka jūs mūs apžēlosiet.

Ārsts, kas bija ataicināts pie mauru verdzenes, kad ceļinieki atpūtās nelielās pilsētiņas mazajā iebraucamajā vietā, paziņoja, ka meitene zaudējusi daudz asiņu un ir sasista, tomēr kauli neesot lauzti. Luka samaksāja par labāko guļvietu slimniecei un Izoldei un vēl papildus lai viņām nebūtu jādala istaba ar citiem ceļotājiem.

Kā man atskaitīties par to, ka tagad maksājam par divām sievietēm, kuras ceļo kopā ar mums? brā­lis Pēteris jautāja. Par sievietēm, kuras ir zināmas kā noziedznieces?

- Tu varētu pateikt, ka man bija nepieciešamas kalpones un tu man sagādāji divas jaukas meitenes, ieteica Freize, izpelnīdamies skābu rakstveža skatienu.

- Un vispār nav jāatskaitās ne par ko. Šī nav izmeklē­šana, Luka rīkoja. Tā ir tikai dzīve ceļā, kas nepieder pie mūsu darba.

Izolde noguldīja Išraku lielajā gultā, it kā viņas būtu vienlīdzīgas, deva viņai ar karotīti ar zupu, it kā viņa būtu Izoldes māsa, rūpējās par viņu kā par savu bērnu un sēdēja draudzenei blakus, kad tā gulēja.

- Kā ar sāpēm?

- Nav labāk, Išraka saviebās. Tomēr vismaz man vairs nešķiet, ka esmu nolemta nāvei. Tas jājiens bija kā murgs; sāpes tikai plūda un plūda. Domāju, ka miršu.

- Es nevarēju tevi pasargāt no ceļa grambām un ari no zirga klupieniem ne. Tas mani kratīja, un tu noteikti juties šausmīgi.

- Bija grūti to izturēt.

- Išraka, esmu tevi pievīlusi. Tevi varēja nogalināt vai pārdot verdzībā! Un nu mēs atkal esam gūstā. Man jāļauj tev iet. Tu vari aiziet, kamēr es ar viņiem runāšu. Lūdzu, glābies! Dodies uz dienvidiem, dodies projām uz savu zemi un lūdz savu dievu, lai mēs atkal kādreiz satiktos!

Meitene atvēra acis, kurām apkārt vīdēja zilumi, un viņas skatiens uzdzirkstīja. Mēs paliksim kopā, viņa stingri sacīja. Vai tad tavs tēvs mūs neaudzināja kopā kā vismīļākās māsas, kā biedrenes, kuras nekad netika šķirtas?

- Varbūt viņš tā darīja, bet mana māte tam nedeva savu svētību. Viņa pretojās tam, ka mēs pavadījām kopā katru viņas dzīves dienu, Izolde atgādināja. Un, kopš zaudējām manu tēvu, neesam pieredzējušas neko citu kā vien sirdssāpes.

- Mana māte gan svētīja mūsu draudzību, Išraka atteica. Viņa man teica: "Izolde ir tev tuva kā māsa." Viņa bija laimīga, ka mēs ar tevi visu cauru dienu pava­dījām kopā kopā mācījāmies un kopā rotaļājāmies -, un viņa mīlēja tavu tēvu.

- Tev mācīja valodas, Izolde atgādināja šķietamā aizvainojumā. Un ārstniecību. Un cīņas mākslu. Bet es neapguvu neko citu kā vien mūziku un izšūšanu.

- Es tiku gatavota būt par tavu kalponi un bied­reni, Išraka sacīja, lai varētu tev kalpot un tevi aiz­sargāt. Un to es ari daru. Es zinu visu, kas jāzina, lai tev kalpotu, un tev vajadzētu būt par to priecīgai.

Ašs pirksta uzsitiens pa vaigu pavēstīja Išrakai, ka Izolde ir par to priecīga.

- Nu tad tā, Išraka sacīja. Man jāpaguļ, bet tu dodies vakariņās. Paskaties, vai vari izmeklētāju pieda­būt, lai viņš palaiž mūs vaļā. Un, ja viņš to izdara, mēģini viņu pierunāt iedot mums nedaudz naudas.

- Tu ļoti augstu vērtē manas pārliecināšanas spē­jas, Izolde noskumusi atteica.

- Jā, tā ir. Išraka aizvēra acis. īpaši attiecībā uz viņu.

Luka vakariņu laikā aizsūtīja pēc Izoldes, iecerējis viņu ēšanas laikā, kad neviena cita nebūtu klāt, nopra­tināt, bet tad atklāja, ka gan brālis Pēteris, gan Freize nolēmuši palikt istabā kopa ar viņiem.

- Es pasniegšu ēdienu, Freize paziņoja. Labāk to daru es nekā kaut kāds iebraucamās vietas skuķis, kas noklausītos visā, ko sakāt, un, ļoti iespējams, iejauktos sarunā.

- Tu nu gan esi ļoti mazrunīgs!

- Mazrunīgs, Freize atkārtoja, lai vārds iespiestos atmiņā. Mazrunīgs, vai zināt? Izlikšos, ka tāds esmu.

- Un es visu pierakstīšu. Tā tomēr joprojām ir slep­kavības un burvestību izmeklēšana, brālis Pēteris bargi sacīja. Tas vien, ka atradām šīs sievietes, iekūlušās vēl lielākās nepatikšanās, nepierāda viņu nevainīgumu. Tieši pretēji. Krietnas sievietes paliek mājās un uzvedas, kā pieklājas.

- Mēs šīs sievietes diez ko nevaram vainot par to, ka viņas ir palikušas bez mājām, kad viņu abatijā abas taisījās sadedzināt kā raganas, Luka aizkaitināti sacīja. Vai arī apvainot meiteni par to, ka pašas brālis viņu izsviedis no mājām.

- Lai kāds arī būtu iemesls, viņa un viņas kalpone ir bez jumta virs galvas un neviens viņas nevada, brālis Pēteris neatkāpās. Neviens vīrietis viņas nevada, un neviens viņas neaizsargā. Abas pavisam droši iekulsies nepatikšanās un ari izraisīs tās.

- Man šķita, ka esam atbildējuši uz jautājumiem par abatiju, Luka ierunājās, raudzīdamies te uz vienu, te otru skarbo seju. Biju domājis, ka esam pabeiguši izmeklēšanu un nosūtījuši ziņojumu. Ka lielākajā daļā minēto noziegumu šīs sievietes nav vainojamas. Man šķita, ka bijām pārliecinājušies par viņu nevainīgumu.

- Par to mēs bijām pārliecinājušies attiecībā uz zāļošanu, indēšanu un slepkavību, Pēteris attrauca. Bijām noskaidrojuši, ka lielākos noziegumus pastrādājusi saim­niecības māsa. Bet ko tās abas tonakt darīja kapličā? Vai tad jūs neatceraties, kā viņas aizskāra līķi un kā saimnie­cības māsa sacīja, ka viņas ar mūķenes ķermeni notur sātanisko mesu?

Freize pamāja ar galvu. Brālim Pēterim taisnība. Viņām nāksies daudz ko paskaidrot.

- Es jautāšu, Luka sacīja. Es viņas izjautāšu par visu. Tomēr, ja atceramies, kā ieradās viņas brālis, kas bija slepenās tuvās attiecībās ar to sievieti, un cik labprāt viņš bija gatavs noskatīties, kā māsa viņa acu priekšā tiek sadedzināta, mēs pret šo meiteni varam just tikai žēlumu. Un jebkurā gadījumā ja viņas atbil­des nebūs apmierinošas, mēs varam šīs sievietes izdot lordam Pikantem, kurš šeit ir pavēlnieks. Viņš tās abas varēs sadedzināt, tāpat kā to būtu darījis lords Lukretili. Vai to jūs vēlaties? Jauneklis paskatījās uz abu biedru drūmajām sejām. Jūs vēlaties redzēt viņas mirušas? Šīs divas jaunās sievietes?

- Mana vēlēšanās ir, lai tiktu spriesta taisna tiesa, brālis Pēteris sacīja. Piedošana lai paliek Dieva ziņā.

- Vai ari mēs varētu pievērt acis un ļaut viņām rit no rīta aizbēgt, ieteica Freize, dodamies ārā no istabas.

- Ak, Dieva dēļ! Luka izsaucās.

Tieši tanī brīdī pa kāpnēm lejup uz vakariņām nokāpa Izolde, uzvilkusi tērpu, ko bija aizņēmusies no iebrauca­mās vietas saimnieka sievas. Tas bija šūts no kāda rupja auduma un nokrāsots tumši zils. Galvā Izolde bija uzli­kusi galvassegu, kādu valkāja lauku sievietes. Tā atklāja skatienam meitenes zeltaino matu cirtas, kuras viņa bija atglaudusi atpakaļ un savijusi pīnē. Luka atcerējās, kā bija iziruši zeltainie mati, kad viņš meiteni bija notvē­ris staļļa pagalmā, un rožūdens smaržu, kad viņš to bija spiedis pie zemes. Vienkāršajā ģērbā Izoldes skaistums pēkšņi šķita mirdzošs, un Luka un pat brālis Pēteris stā­vēja kā mēmi.

- Ceru, ka jūtaties labāk, Luka nomurmināja, pa­stumdams viņai krēslu.

Izolde turēja acis nolaistas, un smaids bija vērsts uz viņas kājām. Es nebiju ievainota, tikai pārbijusies. Išraka atpūšas un veseļojas. Esmu pārliecināta, ka rīt no rīta viņa jutīsies labāk.

Ar blīkšķi atraudams durvis, ienāca Freize un sāka kraut uz galda šķīvjus. Cāļa frikasē viņi tieši mums nokāva vecu gaili. Sautēta liellopu gaļa ar rāceņiem; cūk­gaļas pastēte es nu tai nepieskartos. Nedaudz desas, kas izskatās diezgan laba, un pāris šķiņķa šķēļu. Freize izgāja laukā un atkal atgriezās, nesdams vēl citus trau­kus. Nedaudz vietējā tirgū pirkta marcipāna, kas garšo gandrīz kā īsts, bet es nevarētu apzvērēt, ka tas ir svaigs; dažas maizītes, kuras cepusi pati saimniece, tās es redzēju iznākam no krāsns, jūsu drošības labad nogaršoju un atzinu par labām esam. Augļu viņiem šeit nav nemaz, ja neskaita pāris tik zaļu ābolu, ka tie visādā ziņā jūs piebeigs, un dažus cukurotus kastaņus. Labos gados tie tiek pietaupīti ja nu ierodas kungi. Tā ka es par tiem neatbildu.

- Atvainojiet, Luka teica Izoldei.

- Nekas, viņa pasmaidīdama atbildēja. Viņš ir ļoti patīkams un droši vien runā taisnību tas ir svarīgāk.

- Nedaudz ļoti laba vīna, ko es atļāvos jūsu dēļ pa­grabā pagaršot un kas manai lēdijai nepavisam nekai­tētu. Freizi bija iedrošinājusi Izoldes uzslava, un viņš ar plašu žestu ielēja vīnu. Nedaudz vieglā ela, lai dze­sētu jūsu slāpes, to šeit brūvē no kalnu ūdens, un dzē­riens nudien ir visai labs. Citā gadījumā jūs droši vien nedzertu ūdeni, bet šeit to varbūt varētu. Un, ja jums kārojas pāris olu, es varu likt, lai tās uzvāra vai pagatavo olu kulteni kā vēlaties.

- Freizem patīk domāt, ka viņš ir dzimis, lai man kal­potu, un viņš nudien izturas pret mani labi, Luka pus­balsī atzina.

- Un vēl kas, Freize turpināja, pievēršoties tieši Izoldei. Te būs jauks, salds vīns jūsu trūcīgajai maltītei, un tūlīt no krāsns nāks ārā laba maize. Kviešu, protams, viņiem nav, bet rudzu maize ir garšīga un viegla; to ce­pot, izmantots kas līdzīgs medum. To visu es atklāju garā sarunā ar virēju, kura nav nekas cits kā šīs vietas saimniece un, pēc manām domām, ir ļoti laba sieva. Viņa teica, ka tērps jums piestāvot daudz labāk nekā viņai, un tā tas ari ir.

- Tomēr dažreiz viņš, protams, ir visai neciešams, Luka pabeidza. Freize, lūdzu, pasniedz ēdienu klusē­dams.

- Klusēdams, viņš saka. Freize pamāja Izoldei ar sazvērniecisku smaidu. Es esmu kluss. Redziet mēms kā zivs. Ziniet, esmu mazrunīgs. Mazrunīgs.

Kad Freize saknieba lūpas, salika visus atlikušos ēdie­nus uz galda, zemu paklanījās un nostājās ar muguru pret durvīm, pagriezies ar seju pret telpu kā vissmal­kākais apkalpotājs, Izolde nevarēja neiesmieties. Brālis Pēteris apsēdās un sāka likt sev ēdienu, līdzās nolicis manuskriptu un blakus vīna glāzei novietojis tintnīcu.

- Saprotu, ka jūs mani gribat ne tikai paēdināt, bet arī nopratināt, Izolde Lūkam sacīja.

- Kā svētajā misē, rakstvedis atteica Lūkas vietā, kur jums jāatbild par savu dvēseli un ticību, pirms pieņemat komūniju. Vai varat atbildēt par savu dvēseli, manu lēdij?

- Neesmu izdarījusi neko tādu, par ko kaunētos, meitene noteikti atbildēja.

- Un kā ar uzbrukumu mirušai sievietei?

Luka raidīja brālim Pēterim brīdinošu skatienu, lai tas valdās, bet Izolde atbildēja bez bailēm. Tas nebija uzbrukums. Mums bija jāuzzina, kas māsai iebarots. Un, atklādamas, ka viņa noindēta, mēs izglābām pārē­jās māsas. Es māsu Augusti pazinu, bet jūs ne. Es jums saku: viņa būtu bijusi priecīga, ka mēs to pēc viņas nāves izdarījām un tādā veidā aiztaupījām sāpes viņas māsām. Māsas Augustes vēderā mēs atradām beladonnas ogas. Tas pierādīja, ka mūķenes tika indētas, ka viņas nebija nedz apsēstas, nedz ari juka prātā, kā mēs visas baidījāmies. Cerēju, ka mēs varēsim iedot jums ogas kā pierādījumu un pasargāt abatiju no mana brāļa un saimniecības māsas.

Luka ar karoti uzlika cāļa frikasē uz lielas rupjmai­zes šķēles un pastūma to meitenei. Viņa no tērpa pie­durknes izsmalcināti izbūra dakšiņu un noēda no šķēles virsas gaļu. Neviens no viņiem tādas galda manieres vēl nebija redzējis. Luka gandrīz aizmirsa, kas viņam bija jautājams. Freize pie durvīm stāvēja kā zemē iemiets.

- Nekad neesmu tādu priekšmetu redzējis, Luka noteica.

- To sauc par dakšiņu, Izolde paskaidroja, it kā tā būtu pavisam parasta lieta. Tādas lieto Francijas galmā. Ēšanai. Šo man iedeva tēvs.

- Nekad neesmu ēdis neko tādu, ko nevarētu uzdurt uz dunča gala, Freize no durvīm izteicās.

- Diezgan! Luka apsauca savu kalpu, kuram tik ārkārtīgi patika iejaukties.

- Vai arī izsūkt, Freize turpināja. Viņš mirkli klu­sēja, tad paskaidroja tuvāk: Ja ēdama zupa.

- "Ja ēdama zupa"! Luka nikni pagriezās pret savu kalpu. "Ja ēdama zupa"! Dieva dēļ, stāvi klusu! Nē, labāk tomēr pagaidi virtuvē!

- Es sargāju durvis, Freize sacīja, norādot, ka viņa darbs ir svarīgs. Sargāju durvis no iebrucējiem.

- Es gan labprātāk dotu priekšroku iebrucējam! Es labāk gribētu, ka te iebrāžas laupītāju banda, nekā klau­sītos, kā tu izsaki savas domas par visu, kas notiek un nenotiek.

Freize nožēlā pašūpoja galvu un atkal saknieba lūpas, lai parādītu, ka turpmāk būs kluss. Kā kaps, viņš Lūkam sacīja. Turpiniet vien! Jums labi sanāk pama­tīgi, bet ar cieņu. Nepievērsiet man uzmanību.

Luka atkal pagriezās pret Izoldi. Nopratināšana nav vajadzīga, viņš sacīja. Tomēr jums jāsaprot, ka neva­ram jūs atlaist, iekams neesam pārliecinājušies par jūsu nevainīgumu. Ēdiet vakariņas un izstāstiet man godīgi, kas notika klosteri un ko esat nodomājusi darīt tālāk.

- Vai drīkstu uzzināt, kas notika ar klosteri? Vai jūs to slēdzāt?

- Nē, jauneklis atteica. Vēlāk es jums pastāstīšu vairāk, bet abatiju mēs pametām, kad mūķenes skaitīja lūgšanas un tika gaidīta jaunas abates iecelšana.

- Saimniecības māsa?

- Mirusi, tas bija viss, ko Luka pateica. Tagad izstāstiet man visu, ko zināt.

Izolde vēl brītiņu ēda, tad pabīdīja maizes šķēli uz vienu pusi. Brālis Pēteris uz tās uzlika ragū un tad iemērca spalvu tintē.

- Kad ierados abatijā, es sēroju par tēvu un pretojos viņa vēlmēm, Izolde godīgi pateica. Išraka ieradās kopā ar mani mēs nekad neesam tikušas šķirtas, kopš tēvs atveda Išraku un viņas māti no Svētās zemes.

- Vai viņa ir jūsu verdzene? brālis Pēteris pavai­cāja.

Izolde kaismīgi papurināja galvu. Išraka ir brīva. Tikai tādēļ vien, ka Išrakā rit mauru asinis, visi mūž­dien domā, ka viņa atrodas verdzībā. Mans tēvs cienīja un godāja Išrakas māti un apglabāja viņu pēc kristiešu paražām, kad tā nomira. Išraka tad bija tikai septiņus gadus veca. Viņa ir brīva, tāpat kā brīva bija viņas māte.

- Brīvāka nekā jūs? Luka vaicāja.

Jauneklis ieraudzīja, kā viņa pietvīkst. Jā, tā lai­kam iznāk. Tādēļ, ka mani saistīja tēva testamentā teiktais ka jādodas uz abatiju -, un nu, kad esmu zaudējusi savas mājas, esmu izsludināta meklēšanā kā noziedzniece.

- Ko jūs darījāt ar māsas Augustes ķermeni?

Izolde paliecās uz priekšu, nenolaizdama tumšzilo

acu skatienu no jaunekļa. Luka būtu varējis apzvērēt, ka viņa runā taisnību. Išraka Spānijā mācījās pie mauru dziedniekiem. Tēvs mūs abas aizveda uz Spānijas galmu, kad sniedza tur padomus par nākamo krusta karu. Išraka mācījās pie viena no dižākajiem ārstiem par ārstniecības augiem, apreibinošām zālēm un indēm. Mums bija aiz­domas, ka mūķenes tiek indētas, turklāt man rādījās vis­neparastākie sapņi un es modos ar brūcēm delnās.

- Arī jūsu plaukstās bija stigmas? Luka viņu pār­trauca.

- Es biju pārliecināta, ka tā ir, meitene atteica un, to atceroties, pēkšņi sadrūma. Sākumā biju apjukusi un domāju, ka zīmes ir īstas sāpīgi brīnumi.

- Tā bijāt jūs, kas atnāca uz manu istabu un parādīja savas delnas?

Izolde klusēdama pamāja ar galvu.

- Tur nav nekā apkaunojoša, Luka viņai maigi sa­cīja.

- Šķita, it kā tas būtu grēks, viņa klusām atteica. Uzrādīt Tā Kunga brūces un uzmosties tik satrauktai pēc tam kad sapnī esi skrējusi un kliegusi…

- Jūs domājāt, ka murgus izsauca apreibinošā zāle beladonna?

- Išraka tā domāja. Viņai likās, ka šo zāli lieto dau­dzas mūķenes. Išraka nekad neēda refektorijā; viņa ieturējās kopā ar kalpotājām, un viņai nekad nerādījās murgi. Nevienai no kalpotājām nerādījās murgi. Tas notika tikai ar tām māsām, kuras ēda refektorija maizi. Kad tik pēkšņi nomira māsa Auguste, Išraka nodomāja, ka māsas sirds pārstājusi pukstēt beladonnas iespaidā. Viņa zināja: ja beladonnas ticis pārāk daudz, tā nonāvē. Mēs nolēmām atgriezt māsas Augustes vēderu, lai atrastu ogas.

Brālis Pēteris aizklāja acis ar plaukstām, it kā viņa priekšā joprojām stāvētu abas meitenes, asinīs līdz elko­ņiem, iegrimušas savā šausminošajā darbā.

- Aizskart ķermeni bija milzu grēks, Luka paskaid­roja Izoldei. Aiztikt līķi ir ne tikai grēks, bet ari nozie­gums.

- Tikai ne Išrakai. Izolde aizstāvēja draudzeni. Viņa nepieder pie mūsu ticības un netic ķermeņa augšāmcel­šanās brīnumam. Tas, ko mēs darījām, Išrakas acīs nebija daudz lielāks grēks kā izpētīt dzīvnieku. Jūs viņu nevarat apsūdzēt ne par ko citu kā vien par dziedniecības māks­las izmantošanu.

- Bet jums tas bija liels grēks, Luka neatlaidās. Tas noteikti bija nepanesami? Kā jūs jauna lēdija varējāt ko tādu izdarīt?

Izolde nolieca galvu. Jā, man tas bija grēks. Tomēr domāju, ka tas ir jāizdara, un negribēju pamest Išraku, lai viņa to paveic viena pati. Es domāju, ka man jābūt… Viņa pieklusa. Domāju, ka man jābūt drosmīgai. Es esmu lēdija Lukretili. Nospriedu, ka man jābūt tikpat drošsirdīgai kā vārdam, kuru nesu. Un mēs tiešām ierau­dzījām māsas vēderā ogas tumšas žāvētu ogu drusci­ņas. Izolde ielaida roku sava ģērba kabatā un izvilka dažas tumšu, cietu ogu kripatiņas, kuras atgādināja pipara graudiņus. Mēs atradām šos. Lūk, pierādījums tam, ko mēs darījām un ko uzgājām.

Luka vilcinājās. Jūs šos te izņēmāt no mirušās sie­vietes vēdera? viņš jautāja.

Meitene pamāja ar galvu. Tas bija jāizdara, viņa noteica. Kā citādi mēs varētu jums pierādīt, ka mūķe­nēm tika iebarotas beladonnas ogas?

Jauneklis piesardzīgi paņēma kripatas un aši pastūma tās brālim Pēterim. Vai jūs zinājāt, ka saimniecības māsa darbojās kopā ar jūsu brāli?

Izolde skumji pamāja ar galvu. Es zināju, ka starp viņiem kaut kas ir, tomēr nekad nevaicāju. Man būtu vajadzējis uzstāt, lai viņa pasaka taisnību, es vienmēr jutu, ka viņa… Meitene aprāvās. Es nezināju, ne par ko īsti nebiju pārliecināta. Tomēr jutu, ka viņi bija…

- Viņi bija kas?

- Vai tā varētu būt, ka viņi bija mīļākie? Izolde tikko sadzirdami ievaicājās. Vai tas ir iespējams? Vai ari vainojama tikai mana greizsirdības pilnā iztēle? Un mana skaudība par viņas skaistumu.

- Kādēļ gan lai jūs teiktu par saimniecības māsu ko tādu?

Meitene paraustīja plecus. Es dažkārt domāju vai redzu, vai pat saožu ko tādu, kas nav pārāk skaidrs vai redzams citiem… Šajā gadījumā man šķita, it kā saim­niecības māsa viņam piederētu, it kā viņa būtu… mana brāļa krekls.

- Jūsu brāļa krekls? Luka atkārtoja.

Izolde no jauna pašūpoja galvu, kā aizgainīdama vīziju. It kā saimniecības māsu būtu pārņēmusi viņa smarža. Es nespēju to izskaidrot labāk.

- Vai jums piemīt Redzējuma spēja? brālis Pēteris iejaucās, blenzdams Izoldē pāri sava spalvaskāta galam.

- Nē. Viņa strauji un noliedzoši pakratīja galvu. Nē, nekā tamlīdzīga. Nekā tik droša, nekā tik skaidra. Ja tā būtu, mani viss notiekošais neuztrauktu. Neuzskatu sevi par gaišreģi. Es tikai šo to sajūtu, tas arī viss.

- Bet jūs jutāt, ka viņa bija jūsu brāļa sieviete?

Izolde piekrītoši pamāja ar galvu. Tomēr man nebija

pierādījumu; nebija nekā, par ko varētu viņu apsūdzēt. Tikai tāda kā čaboņa, kā zīds saimniecības māsas apakš­svārkos.

Uzkrītošs klepus no durvju puses vīriešiem atgādi­nāja, ka pirmais zīda apakšsvārkus bija pieminējis Freize.

- Zīda apakšsvārku valkāšanu būtu grūti nosaukt par noziegumu, brālis Pēteris aizkaitināti sacīja.

- Tas bija mājiens, Izolde domīgi turpināja, ka saimniecības māsa nebija tāda, par kādu izlikās, ka aba­tija viņas vadībā nebija tāda, kāda izskatījās. Kādai tai vajadzētu būt. Bet… meitene paraustīja plecus. Man šī dzīve bija nezināma un šķita, ka saimniecības māsa par visu atbild. Es viņai neko nejautāju un, tā kā viņa bija galvenā, neapstrīdēju viņas varu abatijā. Man būtu vajadzējis to darīt. Man uzreiz būtu vajadzējis sūtīt pēc izmeklētāja.

- Kā jūs izkļuvāt no pagraba vārtsardzes namiņā? brālis Pēteris negaidot pagrieza izjautāšanu citā virzienā, cerēdams Izoldi apmulsināt. Kā jūs izkļuvāt ārā un izbēgāt, kaut arī jums bija uzliktas roku un kāju važas, bet pats pagrabs izkalts veselā akmenī?

Izdzirdot skarbumu jautātāja balsī, Luka sarauca pieri, bet brālis Pēteris vienkārši gaidīja atbildi, turēdams gaisā spalvu. Tā ir galvenā apsūdzība, viņš klusām piezīmēja Lūkam. Vienīgais pierādījums burvestībām. Verdzenes pastrādātais ir ķeceres roku darbs viņa ne­kalpo Baznīcai. Arī uzbrukumu līķim veica tā otra sie­viete. Mēs varētu to uzskatīt par ļaunu darbu, taču ķecere nav mūsu pārziņā. Abate nav pastrādājusi nozie­gumu, tomēr viņas izbēgšana ir aizdomīga tā izskatās pēc burvestības. Viņai tas ir jāpaskaidro.

- Kā jūs tikāt laukā? Luka viņai vaicāja. Apdomā­jieties labi, pirms atbildat.

Izolde vilcinājās. Jūs mani baidāt, viņa sacīja. Es baidos runāt.

- Jums tiešām ir jābaidās, jauneklis viņu brīdi­nāja. Ja atbrīvojāties no roku dzelžiem un tikāt ārā no pagraba, izmantojot maģiskus līdzekļus vai ar velna palīdzību, par to vien jums tiks izvirzīta apsūdzība bur­vestībās. Es jūs varu attaisnot par mirušās sievietes aizskaršanu, taču man nāktos jūs apsūdzēt par velna izsaukšanu, lai tas jums palīdzētu izbēgt.

Izolde ievilka elpu. To es jums nevaru stāstīt, viņa iesāka. Es nevaru pateikt neko tādu, kam būtu kāda jēga.

Brāļa Pētera rakstāmspalva šūpojās gaisā virs lapas. Būtu labāk, ja jūs tomēr kaut ko izdomātu. Šī ir vienīgā apsūdzība, kas pret jums atlikusi. Atbrīvošanās no važām un iziešana cauri sienām ir burvestība. Tikai raganas spēj staigāt cauri sienām.

Iestājās šausminošs klusums. Izolde lūkojās lejup uz savām rokām, un vīrieši gaidīja viņas atbildi.

- Ko jūs izdarījāt? Luka mierīgi vaicāja.

Viņa pašūpoja galvu. Es patiešām nezinu.

- Kas tur notika?

- Tas bija kaut kas neizskaidrojams.

- Vai tā bija burvestība? brālis Pēteris jautāja.

Krietnu bridi valdīja mokošs klusums.

- Es viņas izlaidu ārā, pēkšņi nelūgts ierunājās Freize, pamezdams savu vietu pie durvīm un ienākdams istabā.

Brālis Pēteris metās viņam virsū. Tu! Kāpēc?

- Žēlastības dēļ, Freize attrauca. Taisnīguma dēļ. Bija acīmredzams, ka viņas neko sliktu nav izdarījušas. Tās nebija viņas, kas skaloja zeltu un staigāja apkārt čaukstošos zīda apakšsvārkos. Viņas brālis būtu sadedzi­nājis savu māsu tajā pašā brīdī, kad būtu dabūjis viņu savos nagos; pēc saimniecības māsas pavēles jau bija sakrauti sārti. Es pagaidīju, līdz jūs visi pagalmā bijāt aizņemti, lemjot, kas būtu jādara; tad ieslīdēju pagrabā, palaidu viņas vaļā, palīdzēju uzkāpt pa kāpnēm, staļļa pagalmā uzsēdināju zirgos un nosūtīju, lai iet savu ceļu.

- Tu atbrīvoji manas aizdomās turamās? Luka neti­cīgi jautāja.

- Mazo lord! Freize atvainodamies paplēta rokas. Jūs, mirkļa neprāta pārņemts, taisījāties sadedzināt divas nevainīgas sievietes! Vai jūs būtu manī klausījies? Nē. Jo es tieku uzskatīts par muļķi. Vai jūs būtu klausī­jies viņās? Nē. Jo saimniecības māsa jums bija sagrozī­jusi galvu. Un šīs lēdijas brālis jau turēja gatavībā lāpu. Zināju, ka beigās jūs man pateiksiet paldies, un te nu mēs esam jūs man sakāt paldies.

- Es tev nesaku paldies! Luka iesaucās, pārskaities līdz nemaņai. Man vajadzētu tevi padzīt no mana die­nesta un apsūdzēt pāvesta izmeklēšanas traucēšanā!

- Tad man pateiksies lēdija, Freize līksmi tur­pināja. Un, ja viņa to nedarīs, varbūt to darīs viņas skaistā verdzene.

- Išraka nav mana verdzene, Izolde, visai apmul­susi, ierunājās. Un viņa nekad nevienam nepateicas, īpaši jau vīrietim.

- Varbūt viņa mani beigu beigās novērtēs, Freize cienīgi sacīja. Kad iepazīs tuvāk.

- Viņa nekad tevi neiepazīs tuvāk, jo tu tūlīt tiksi atlaists, Luka nikni sacīja.

- Izklausās bargi, atzina Freize, pametot skatienu uz brāli Pēteri. Vai jūs tā neteiktu? Ja ņem vērā, ka tas biju es, kurš neļāva sadedzināt divas nevainīgas sievie­tes un pēc tam mūs visus piecus izglāba no laupītājiem. Nemaz nepieminēsim dažus vērtīgus zirgus, ko ieguvām.

- Tu iejaucies manā izmeklēšanas gaitā un palaidi vaļā manas ieslodzītās, Luka nepiekāpās. Ko citu es varu darīt kā vien atlaist tevi un ar negodu sūtīt atpakaļ uz klosteri?

- Tas bija jūsu paša labā, Freize skaidroja. Un viņu labā. Glābu jūs visus no jums pašiem.

Luka pagriezās pret brāli Pēteri.

- Bet kādēļ tu aiztaisīji roku važas, pēc tam kad biji viņas atbrīvojis? brālis Pēteris gribēja zināt.

Freize bridi vilcinājās. Lai saceltu lielāku apju­kumu, viņš nopietni sacīja.

Izolde, par spīti raizēm, apspieda smiekliņu. Tu to pavisam noteikti sacēli, viņa sacīja. Tikko manāma sasmaidīšanās ar Freizi lika Lūkam pēkšņi saraukt pieri.

- Un tu apzvēri, ka to izdarīji? viņš cieti nopra­sīja. Lai cik smieklīgs tu būtu?

- Zvēru, Freize atbildēja.

Luka pievērsās brālim Pēterim. Tas viņas atbrīvo no apsūdzības burvestībās.

- Ziņojums jau ir nosūtīts, brālis Pēteris domīgi noteica. Tur bija teikts, ka gūsteknes ir pazudušas, ap­vainotas burvestībās, .bet vainīgie pavisam noteikti bija viņu apsūdzētāji. Lieta ir izbeigta, ja vien jūs to negribat atsākt. Mums nav jāziņo, ka mēs viņas atkal satikām, un nav mūsu pienākums viņas apcietināt, ja mums nav pie­rādījumu par burvestībām. Mēs vairs neveicam izmeklē­šanu. Tā ir pabeigta.

- Guļoši suņi, Freize ieteicās.

Luka metās viņam virsū. Ko tu, ellē, ar to gribi sacīt?

- Labāk tos neaiztikt. Tā ļaudis saka. Neaiztiec guļo­šus suņus. Jūsu izmeklēšana ir noslēgusies, un visi ir laimīgi. Mēs esam devušies kādā citā sasodīti muļķīgā uzdevumā. Un abas sievietes, kuras bija nepatiesi apsū­dzētas, ir brīvas kā putni gaisā. Kāpēc meklēt nepatikša­nas?

Luka jau vēra muti, lai strīdētos pretī, bet tad aprā­vās un pagriezās pret Izoldi. Kad Freize bija atzinies meiteņu atbrīvošanā, Izolde bija pametusi uz viņu savu izteiksmīgo zilo acu skatienu, bet tagad viņa bija atsā­kusi pētīt savas rokas, kas gulēja klēpī.

- Vai tā ir taisnība, ka Freize jūs atbrīvoja? Vai viņš jūs palaida vaļā, kā apgalvo?

Izolde pamāja ar galvu.

- Kādēļ jūs uzreiz to neteicāt?

- Negribēju sagādāt viņam nepatikšanas.

Luka nopūtās. Tas bija neticami, bet, tā kā Freize palika pie savas atzīšanās un Izolde citu izskaidrojumu nesniedza, Luka nesaprata, ko vēl viņš varētu iesākt. Kurš gan tam noticēs?

- Drīzāk ticēs šim stāstam nekā tam, ka mēs izgaisām, atbrīvojoties no slēgtām kāju un roku važām, meitene piebilda. Kurš noticēs tam?

Luka pameta skatienu uz brāli Pēteri. Vai jūs uzrakstīsiet, ka esam apmierināti, jo mūsu kalps viņas atbrīvoja, pārkāpjot savu pienākumu robežas, taču ticot, ka rīkojas pareizi? Un tagad mēs esam pārliecināti, ka burvestību nebija, un šīs sievietes ir brīvas.

Brāļa Pētera seja pauda viņa visnopietnāko izteik­smi. Ja jūs man liekat tā darīt, viņš sīkumaini atteica. Es gan domāju, ka te slēpjas kas vairāk par jūsu kalpu, kurš ir pārkāpis savas pilnvaras. Bet, tā kā viņš vienmēr dara to, ko nepieklātos darīt, un tā kā jūs to mūždien pieļaujat, turklāt, šķiet, esat pārliecināts, ka šīs sievietes jāatbrīvo, es varu tā uzrakstīt.

- Vai atdosiet manam vārdam labo slavu? Izolde uzstājīgi prasīja.

- Es jūs neapsūdzēšu izbēgšanā, izmantojot burves­tības, brālis Pēteris paskaidroja. Tas ir viss, ko varu darīt. Nezinu, vai jūs esat nevainīga it visā; tomēr, tā kā neviena sieviete nav nevainīga kopš Ievas grēkā kriša­nas, esmu gatavs atzīt, ka šobrīd pret jums nav nekādu pierādījumu un apsūdzību.

- Ar to pietiks, Luka izlēma un pagriezās pret Izoldi. Bet ko jūs tagad iesāksiet?

Meitene nopūtās. Es jau kādu laiku lauzu galvu par to, ko man tagad iesākt. Tomēr domāju, ka došos pie sava tēva drauga dēla. Šis vīrs bija tēva pastāvīgais biedrs krusta karā un ir mans krusttēvs. Es viņa dēlam varu uzticēties, un viņam ir sīksta karotāja slava. Es viņu lūgšu atdot manam vārdam labo slavu un jāt man līdzi, lai stātos pretī manam brālim. Izskatās, brālis to visu darīja tāpēc, lai nozagtu man mantojumu un mani nogalinātu. Es atņemšu viņam mantojumu un atgūšu to, kas pieder man.

- Ir vēl kas, ko jūs nezināt, Luka sacīja. Un tas ir kas ļaunāks. Jūsu brālis bija pavēlējis saimniecības māsai sūtīt mūķenes skalot zeltu upē, kas plūst jūsu mežos.

Izolde izskatījās apmulsusi. Zeltu?

- Varbūt tādēļ jūsu brālis bija apņēmies jūs padzīt no abatijas. Kalnos varētu būt vesela bagātība, kas plūst straumē kā zelta putekļi.

- Viņas skaloja zeltu?

Luka apstiprinoši pamāja ar galvu. Viņš izman­toja saimniecības māsu, lai zagtu zeltu no jūsu abatijas zemēm. Tagad viņa ir mirusi, jūs esat aizbēgusi un aba­tija un zemes, un zelts tas viss pieder viņam.

Jauneklis ieraudzīja, ka Izoldes žoklis saspringst. Viņš ir dabūjis manas mājas, manu mantojumu un nu arī bagātību?

Luka pamāja ar galvu. Viņš pameta saimniecības māsu nāvei un aizjāja.

Izolde pagriezās pret brāli Pēteri. Bet viņu jūs neap­sūdzējāt! Jūs neapsūdzējāt viņu visos grēkos kopš Ādama laikiem! Taču man ir jāatbild par visu, ko izdarījusi Ieva?

Brālis Pēteris paraustīja plecus. Mūsu acīs viņš ne­kādu noziegumu tanī brīdī nebija pastrādājis. Un tagad viņš skalo savu zeltu pats savā zemē.

- Es viņam likšu par to atbildēt! Es atgriezīšos un atgūšu savas zemes! Ja brālis tik slikti sargā mūsu ģimenes godu, mani vairs nesaista tēva griba. Es viņu padzīšu, tāpat kā viņš padzina mani! Došos pie krust­tēva dēla un lūgšu palīdzību.

- Vai jūsu krusttēvs bija turīgs vīrs? Jūsu brālim ir pašam sava pils un neliela armija.

- Mans krusttēvs bija Valahijas grāfs Vladislavs, Izolde lepni atteica. Viņa dēls ir jaunais grāfs. Es došos pie viņa.

Brālis Pēteris strauji pacēla galvu. Jūs esat grāfa Vladislava krustmeita? viņš ziņkārīgi iejautājās.

- Jā. Tēvs man vienmēr piekodināja, lai dodos pie viņa, ja uzbrūk nelaime.

Brālis Pēteris nolaida skatienu un pārsteigumā no­grozīja galvu. Viņa personā šai lēdijai ir ietekmīgs draugs, viņš klusām sacīja Lūkam. Tas vīrs varētu sakaut viņas brāli jebkurā mirklī.

- Kur viņš dzīvo?

- Tas ir tālu, meitene atzina. Uz austrumiem. Viņš ir Ungārijas galmā.

- Tas būtu aiz Bosnijas? Freize atmeta visus centie­nus nostāvēt klusu pie durvīm un ienāca istabā.

-Jā-

- Vēl tālāk uz austrumiem nekā Bosnija?

Izolde pamāja ar galvu.

- Kā divas tik skaistas meitenes kā jūs un jūsu ver­dzene domājat veikt šādu ceļojumu, lai kāds jūs neapzagtu… vai vēl ļaunāk? Freize skarbi noprasīja. Jums dzīvām ādu novilks.

Izolde palūkojās uz jaunekli un viņam uzsmaidīja. Vai jūs nedomājat, ka Dievs mūs sargās?

- Nē, viņš noteikti sacīja. Esmu pieredzējis, ka Viņš reti dod par sevi zināt.

- Kad vien varēsim, mēs ceļosim kopā ar ceļabiedriem un ar viņu sargiem. Un, kad nevarēsim, cerēsim uz labāko. Jo man ir jādodas turp. Nav neviena cita, pie kā es varētu vērsties. Un es atriebšos brālim. Atgūšu mantojumu.

Freize mundri pamāja Lūkam. Jūs tikpat labi varē­jāt viņas sadedzināt, kad jums bija tāda iespēja, viņš atzina. Jo ari tagad jūs viņas sūtāt drošā nāvē.

- Ak, negvelz muļķības! Luka nepacietīgi iesau­cās. Mēs viņas aizsargāsim.

- Mums ir jāpilda savs uzdevums! brālis Pēteris iebilda.

Luka pagriezās pret Izoldi. Jūs varat ceļot kopā ar mums un atrasties mūsu aizsardzībā. Mēs dodamies izmek­lēšanas misijā, kuru veikt mūs ir sūtījis pats Svētais tēvs. Mēs vēl nezinām, kurp īsti tā ved, bet varat jāt kopā ar mums, līdz mūsu ceļi šķirsies.

- Ļoti svarīgi, Freize papildināja, pamādams jauna­jai sievietei. Mēs esam ļoti svarīgi.

- Varat mums piebiedroties un, kad atradīsiet drošus un cienījamus ceļabiedrus, varēsiet tālāk doties kopā ar tiem.

Izolde nolieca galvu. Es jums pateicos. Pateicos jums par sevi un Išraku. Mēs jūs nedz aizkavēsim, nedz novērsīsim jūsu uzmanību.

- Ir pilnīgi droši, ka viņas darīs gan vienu, gan otru, brālis Pēteris skābi piezīmēja.

- Mēs vismaz varam viņām palīdzēt ceļā, Luka no­teica.

- Man vajadzētu jums pateikt, kā mani sauc, jaunā sieviete sacīja. Es vairs neesmu abate.

- Protams, Luka atteica.

- Esmu Lukretili lēdija Izolde.

Luka nolieca galvu, bet Freize pagājās uz priekšu, zemu paklanījās, ar galvu gandrīz pieskardamies ceļga­liem, tad iztaisnojās un ar sažņaugtu dūri iebelza pa to vietu krūtīs, kur atrodas sirds. Lēdija Izolde, esmu jūsu rīcībā, viņš nopietni pavēstīja.

Izolde izbrīnīta iespurdzās, un Freize uzmeta viņai pārmetošu skatienu. Es biju domājis, ka jūs esat audzi­nāta tā, ka pieņemat bruņinieka pakalpojumus, kad tie tiek piedāvāti.

- Vai tad nu viņš ir bruņinieks? brālis Pēteris vai­cāja Lūkam.

- Tā izskatās, skanēja uzjautrinājuma pilna atbilde.

- Tad, sacīsim, ieročnesējs, Freize piebilda. Es būšu jūsu ieročnesējs.

Lēdija Izolde piecēlās kājās un sniedza Freizem roku. Jūs rīkojaties pareizi, atgādinot man, ka uz god­devīgu piedāvājumu pakalpot ir jāatbild laipni. Freize, es pieņemu jūsu pakalpojumus un esmu par tiem prieciga. Pateicos jums!

Uzmetis Lūkam triumfējošu skatienu, Freize noliecās un pieskārās ar lūpām Izoldes pirkstiem. Esmu jūsu rīcībā, viņš sacīja.

- Vai jūs viņam dosiet pajumti, apģērbu un ēdienu? Luka noprasīja. Viņš ēd kā desmit zirgi.

- Mani pakalpojumi, kā lēdija to labi saprata, nāk no tīras sirds, Freize ar cieņu sacīja. Esmu viņas rīcībā, ja saskarsimies ar bruņnieciskiem piedāvājumiem vai kādu pārdrošu pasākumu. Pārējo laiku es, protams, pavadīšu, kalpodams jums.

Esmu ļoti pateicīga, Izolde nomurmināja. Un, tiklīdz saskaršos ar kādu pārdrošu pasākumu vai bruņ­nieciskiem piedāvājumiem, došu jums ziņu.

Kad Izolde ienāca guļamistabā, Išraka gulēja, taču, izdzirdējusi klusos soļus, tūliņ atvēra acis un iejautā­jās: Kā gāja vakariņās? Vai esam apcietinātas?

- Mēs esam brīvas, Izolde sacīja. Freize negaidot pateica savam kungam, ka tas bija viņš, kurš mūs izlaida no vārtsardzes namiņa pagraba.

Išraka paslējās uz elkoņa. Viņš tiešām tā sacīja? Kāpēc? Un viņi noticēja?

- Freize runāja pārliecinoši. Viņš uzstāja. Nedomāju, ka viņi noticēja pilnībā, bet vismaz teikto pieņēma.

- Vai Freize pateica, kādēļ viņš atzinās, ka izdarījis ko tādu?

- Nē. Domāju, ka tāpēc, lai varētu būt mums node­rīgs. Un vēl labāk: viņi pateica, ka mēs varam ceļot kopā ar viņiem, kamēr mūsu ceļi ved uz vienu pusi.

- Kurp viņi dodas?

- Viņi klausa pavēlēm. Dodas turp, kurp viņiem liek. Taču no ciema ārā ved tikai viens ceļš, tā ka pagaidām visi dosimies uz austrumiem. Mēs varam jāt reizē, un tā mēs būsim uz šiem ceļiem lielākā drošībā nekā kopā ar svešiniekiem vai vienas pašas.

- Man ne pārāk patīk brālis Pēteris.

- Viņam nav nekādas vainas. Turklāt Freize zvērēja būt mans ceļojošais bruņinieks.

Išraka ieķiķinājās. Freizem ir laba sirds. Varbūt reiz tu būsi priecīga par viņa klātbūtni. Šovakar viņš nudien izdarīja mums pakalpojumu.

Izolde novilka zilo tērpu un vienā kreklā piegāja pie savas gultas. Vai tu neko nevēlies? Vieglo elu? Vai man apmazgāt tavus sasitumus?

- Nē, esmu gatava no jauna laisties miegā.

Kad Izolde iekāpa gultā līdzās draudzenei, gulta klusi nokrakšķēja. Arlabunakti, manu māsiņ, viņa sacīja, kā bija teikusi gandrīz katru vakaru savā mūžā.

- Arlabunakti, mana visudārgā!

.