Kad Gulošais mostas

3 ATMODA

Vormings tomēr bija kļūdījies. Atmoda tuvojās.

Cik brīnum sarežģīta ir tāda šķietami vienkārša parādība kā apziņa!

Kurš var izsekot tās atdzimšanai, mums rītos mos­toties no miega, neskaidrajām sajūtām, kas atdzīvo­jušās saplūst kopā un savijas, pirmajām neskaidra­jām dvēseles kustībām, neapzinātā izaugšanai par apzināto, apzinātā pārtapšanai vārdos vēl neizteiktā domā, līdz beidzot mēs atkal pazīstam paši sevi? Tas, kas notiek ar katru no mums, no rīta mosto­ties, notika arī ar Grehemu, kad beidzās viņa nāves miegs. Tumsa pamazām izklīda, un viņš neskaidri nojauta, ka guļ kaut kur vārgs, nevarīgs, taču dzīvs.

Pāreja uz esamību, liekas, notiek lēcienveidīgi un iziet dažādas stadijas. Milzu iedomu tēli, kas savā laikā bijuši drausma īstenība, nenoteiktu atmiņu gūzma, spokaini radījumi, neparastas ainas, it kā no citas planētas. Kaut kādas neskaidras atbalsis, īsa saruna, kāds vārds — viņš nezināja, kam tas pieder,— gan vēlāk ienāks prātā, pārsteidzoša, sen aizmirsta vēnu un muskuļu sajūta, smaga, bezcerīga cīņa, ne­būtības bezdibeņa priekšā stāvoša cilvēka cīņa. Tad pavērās nemierīgi viļņojošu ainu panorāma . . .

Grehems juta, ka viņa acis ir vaļā un redz kaut ko neparastu.

Tas bija kaut kas balts, kaut kāda mala, varbūt koka ietvars. Mazliet pagriezis galvu, viņš pārlaida acis priekšmeta kontūrām. Tās izzuda kaut kur augšā. Grehems mēģināja aptvert, kur viņš atrodas. Vai tas nozīmētu, ka viņš ir slims? Domas bija melnākas par melnu. Viņš juta nenoteiktas bailes kā cilvēks, kas pamodies pirms rītausmas. Viņam izklausījās, it kā būtu dzirdami neskaidri čuksti un ātri attālinošos solu dipoņa.

Pagrozījis galvu, Grehems saprata, ka ir ārkārtīgi vārgs. Viņš nosprieda, ka gul gultā viesnīcā, kaut gan neatcerējās redzējis tur šo balto ietvaru. Droši vien viņš bija gulējis. Tagad viņam atausa atmiņā, ka viņš bija gribējis gulēt. Arī klints un ūdenskri­tums, pat saruna ar garāmgājēju . . .

Cik ilgi viņš bija nogulējis? Kas tā par skubīgu soļu dipoņu? Un tas uzplūstošais un atplūstošais trok­snis, kas atgādina bangu čaloņu pār oļiem? Viņš iz­stiepa nespēcīgo roku, lai paņemtu pulksteni no krēsla, kur parasti mēdza to nolikt, bet pieskārās gludai, cietai, stiklam līdzīgai virsmai. Tas notika tik negaidīti, ka Grehems bija pagalam pārsteigts. Viņš pagriezās, brīdi pārsteigts skatījās, tad mēģināja uz- slieties sēdus. Tas prasīja milzu piepūli, viņš juta reiboni, vājumu un . . . izbrīnu.

Viņš izberzēja acis. Stāvoklis joprojām palika mīk­lains, taču galva bija pilnīgi skaidra, — acīmredzot miegs bija nācis par labu. Viņš atradās nevis gultā, bet gluži kails gulēja uz ļoti mīksta un atsperīga mat­rača tādā kā stikla silē. Grehems pārsteigts konsta­tēja, ka matracis ir gandrīz caurspīdīgs un zem tā ir spogulis, kurā kā caur miglu saredzams viņa stāvs. Viņa roka — viņš nodrebēja, ieraudzīdams, cik sausa un dzeltena ir āda, — bija apsaitēta ar kaut kādu dīvainu gumijas lenti, kas, šķiet, bija iegriezusies ādā. Šī gulta atradās zaļganā stikla kastē (tā viņam vismaz likās), kuras baltais ierāmējums arī bija sākumā piesaistījis viņa uzmanību. Kastes kaktā stāvēja kāds spožs un sarežģīts aparāts, pēc izskata savāds, kaut gan termometru viņš pazina.

Stiklam līdzīgās vielas zaļganā nokrāsa traucēja tālu redzēt, tomēr Grehems samanīja, ka atrodas lie­liskā, plašā telpā ar milzīgu, baltu arku pretī. Pie pašas stikla krātiņa sienas stāvēja mēbeles — ar sud­rabainu, it kā zvīņainu galdautu pārklāts galds un daži krēsli, bet uz galda bija daudz ar kaut kādiem ēdieniem pildītu trauku, pudele un divas glāzes. Gre­hems sajuta, ka ir izsalcis kā suns.

Zālē neviena nebija, un pēc brīža Grehems nošļūca no caurspīdīgā matrača un mēģināja nostāties uz sava nelielā mājokļa tīrās, baltās grīdas. Taču viņš nebija pareizi aprēķinājis savus spēkus un sagrīļo­jies izstiepa roku, lai atbalstītos pret stikla sienu. Mirkli tā izturēja spiedienu, izliekdamās kā pūslis, tad ar vāja šāviena troksni pārplīsa un . . . izzuda kā pārdurts burbulis. Bezgala pārsteigts, Grehems iz­streipuļoja lielajā zālē. Lai nepakristu, viņš pieķērās pie galda un nogrūda zemē glāzi. Tā noskanēja uz grīdas, tomēr nesaplīsa, un viņš atslīga vienā no at­zveltnes krēsliem.

Drusku atguvies, viņš paņēma pudeli, piepildīja uz galda palikušo glāzi un iztukšoja to. Šķidrums iz­skatījās bezkrāsains, bet ūdens tas nebija. Tas patī­kami smaržoja, gāja pie sirds un ātri atjaunoja spē­kus. Nolicis glāzi uz galda, Grehems palūkojās apkārt.

Tagad, kad skatienu vairs neaizsedza zaļganais stikls, telpa nebija zaudējusi nekā no saviem apmē­riem un lieliskuma. Zem arkas viņš redzēja kāpnes, kas veda tieši uz plašu gaiteni. Abās pusēs gaitenim slējās pulētas kolonas no kaut kāda tumša ultrama- rina krāsas akmens ar baltu dzīslojumu. No turienes nāca soļu troksnis, balsu čala un dobja dūkoņa. Pil­nīgi atguvies, Grehems modri klausījās, aizmirsis ēdienu.

Piepeši viņš atjēdzās, ka ir kails, un, skatīdamies pēc kāda apģērba gabala, ieraudzīja uz cita krēsla atzveltnes garu, melnu apmetni. Viņš ietinās tajā un drebēdams atkal apsēdās krēslā.

Viņš joprojām nebija ticis pie skaidrības. Acīm­redzot viņš bija gulējis un gulošs pārnests. Bet uz kurieni? Un kas tie bija pai cilvēkiem aiz zilajām kolonām? Boskāsla? Viņš pielēja otru glāzi ar bez­krāsaino šķidrumu un ar baudu izdzēra.

Kas tā bija par ēku? Tās sienas šķita viegliņām šū­pojamies gluži kā dzīvas. Viņš apskatīja tīro zāli, kuras skaistās arhitektūras formas nebojāja rotājumi, un viņa uzmanību piesaistīja spilgtas gaismas pildīts apaļš, kupolveida padziļinājums griestos. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja nepārtraukti zibošu ēnu. «Bam! Bam!» — šai svaidīgajai ēnai bija savs īpašs tonis pieklusinātajā skaņu jūklī, kas pildīja gaisu.

Viņš gribēja kādu pasaukt, bet no rīkles izlauzās pavisam nožēlojama skaņa. Tad, piecēlies un kā pie­dzēries grīļodamies, viņš devās pie arkas. Aizstrei­puļojis līdz kāpnēm, viņš paklupa uz sava melnā apmetņa stērbeles, kas vilkās pa zemi, bet noturējās kājās, pieķerdamies pie vienas no zilajām kolonām. Gaitenis veda uz zilu un purpura vestibilu un izbei­dzās ar tādu kā treliņotu balkonu, kas bija spoži ap­gaismots un karājās milzu ēkas iekšienē. Visur rēgo­jās kolosālas arhitektūras formas. Čala kļuva aizvien saklausāmāka, un Grehems ieraudzīja, ka balkonā ar muguru pret viņu žestikulēdami un aizrautīgi saru­nādamies stāv trīs cilvēki, ģērbušies greznos, vaļīgos tērpos, kas priecēja ar savām košajām, saskanīgajām krāsām. Līdz balkonam uzmutuļoja pūļa murdoņa, noplandīja karogs, tad gaisā uzlidoja kāds spilgti krāsots priekšmets — vai nu gaiši zila cepure, vai jaka, aizzibēja garām un nokrita. Kliedza acīmredzot angliski, bieži atkārtojās vārds «atmodīsies». Gre­hems izdzirdēja kādu iespiedzamies, un trīs cilvēki negaidot iesmējās.

— Ha-ha-ha! — smējās viens no viņiem, rudma- tains vīrs īsā purpura tērpā. — Kad Gulošais modī­sies, kad?

Viņš līksmi dzirkstošām acīm paskatījās gaitenī. Piepeši viņš pārvērtās sejā un pamira. Abi pārējie, izdzirdējuši viņu iesaucamies, apsviedās un arī sa­stinga. Viņu sejas pauda apjukumu, ko nomainīja izbailes.

Te uzreiz Grehema ceļi saļodzījās, pret kolonu at­balstītā roka zaudēja spēku, viņš pastreipuļoja uz priekšu un nokrita knūpus.