Kad Gulošais mostas

12 OSTROGS

Tagad Grehems izprata savu stāvokli labāk. Viņš vēl ilgi klīda pa ielām, bet pēc sarunas ar veco vīru viņš bija stingri apņēmies uzmeklēt Ostrogu. Viens bija skaidrs: sacelšanās vadoņiem apbrīnojami veikli izdevies noslēpt viņa pazušanu. Taču kuru katru brīdi viņš varēja izdzirdēt ziņu par savu nāvi vai arī par to, ka Padome viņu sagūstījusi.

Piepeši kāds nostājās Grehemam priekšā.

— Vai dzirdējāt? — viņš jautāja.

— Nē, — Grehems atbildēja nodrebēdams.

— Gandrīz ducis, ducis cilvēku! — svešais nobēra un aizdrāzās.

Tumsā garām pagāja vairāki vīrieši un meitenes, uztraukti žestikulēdami un saukdami: «Kapitulējuši! Padevušies! Ducis cilvēku! Divi duči! Urā, Ostrog! Urā, Ostrog!» Balsis noklusa tālumā.

Tuvojās vēl viena grupa, kas skali kliedza. Šoreiz Grehems centās saprast atsevišķu frāžu jēgu. Viņš šaubījās, vai tā maz ir angļu valoda. Saraustītās frā­zes vedināia domāt, ka tā ir izkropļota angļu valoda, tāds kā koloniju vai nē&eru žargons. Viņš neuzdro­šinājās uzbāzties ar jautājumiem. Iespaids, ko radīja garāmgājēji, neapstiprināja vina bažas, toties apstip- rināia večuka vārdus par Ostrogu. Grehems uzreiz nespēja noticēt, ka šie ļaudis priecāias oar Padomes sakāvi un ka Padome, kas tik neatlaidīgi un nikni biia vinu vajājusi, šajā divu pušu konfliktā izrādī­jusies vāiākā. Bet, ia tas tā, kas notiks ar viņu? Vai­rākkārt viņš grasījās visu sīki izdibināt. Vienu reizi viņš pats pagriezās atpakaļ un ilgi gāja nopakaļ res­nam labsirdīga izskata cilvēkam un tomēr neuzdrīk­stējās uzrunāt viņu.

Beidzot Grehems apķērās, ka var pavaicāt, kur at­rodas Vējdzinēju Pārvalde, kaut gan viņš nezināja, ko tas nozīmē. Pirmais uzrunātais deva padomu iet uz Vestminsteru. Otrs parādīja tuvāko ceļu, taču Grehems drīz vien apmaldījās. Nezinot citu ceļu, vi­ņam ieteica atstāt to ceļu, pa kuru viņš gājis, un pa tumšam kāpnēm nokāpt pārejā. Tur viņam atgadījās piedzīvojumi: viņš sadūrās ar kādu aizdomīgu sub­jektu, kas runāja aizsmakušā balsī un tādā kā ne­dzirdētā valodā; tā bija nepārtraukta vārdu plūsma ar angļu vārdu piemaisījumu, droši vien pretīgs jauno laiku žargons. Tad tuvumā atskanēja meitenes balss: «Tra-la-la, tra-la-la . ..» Viņa uzrunāja Gre­hemu tajā pašā sakropļotajā angļu valodā, paziņoja,

ka viņa esot pazaudējusi savu māsu, tumsā uzskrēja Grehemam virsū un, saķērusi aiz rokas, iesmējās. Manīdama Grehema neapmierinātību, meitene no­zuda.

Troksnis visapkārt pieņēmās spēkā. Garām aiz- klunkuroja uzbudināti cilvēki. «Viņi padevušies!», «Padome!», «Nevar būt, ka Padome ir kritusi!», «Tā runā uz ceļiem».

Eja kļuva platāka. Siena izbeidzās. Grehems bija iznācis atklātā vietā. Tālumā mudēia pūlis. Nonācis līdzās kādam stāvam, viņš jautāja, kurp jāiet.

— Visu laiku taisni, — atbildēja sievietes baļss.

Bet, tiklīdz viņš bija atgājis no sienas, viņš uzgrū­dās virsū galdiņam ar stikla traukiem. Apradis ar tumsu, Grehems atšķīra veselu rindu tādu galdiņu. Viņš gāja gar šo rindu. Pie viena vai diviem galdi­ņiem šķindēja stikls un skanēja ēdampiederumi. Acīmredzot bija cilvēki, kam par spīti vispārējām jukām un tumsai netrūka aukstasinības pusdienot vai nekaunības nozagt kaut ko ēdamu. Tālu priekšā un augstu gaisā spīdēja vājas gaismas pusaplis. Kad Grehems tam tuvojās, gaismu aizsedza melns izcilnis. Uzdūries kāpnēm, viņš nonāca galerijā. Viņš izdzir­dēja šņukstus un ieraudzīja divas nobijušās meitenī­tes, kas bija piespiedušās pie treliņiem. Saklausījuši solus, bērni apklusa. Grehems mēģināja mazās no­mierināt, bet viņas klusēja kā ūdeni mutē ieņēmušas. Pagājis tālāk, viņš atkal dzirdēja meitenītes šņuk­stam.

Drīz Grehems attapās kāpņu pakājē tuvu pla­tam caurumam. Aiz tā viņš ieraudzīja palsu miglu un, izgājis no tumsas, atkal atradās uz kustīgās ielas. Pa to nekārtībā soļoja laužu pūlis. Viņi dziedāja re­volucionāru himnu, lielākā daļa nepareizi. Gan te,

gan tur, mētādamas nemierīgas ēnas, liesmoja lāpas. Grehems prasīja ceļu, un abas reizes viņam atbildēja tajā pašā neizprotamajā žargonā. Trešo reizi viņš sa­prata, ka atrodas Vestminsterā divas jūdzes no Vēj­dzinēju Pārvaldes. Sameklēt ceļu tālāk vairs nebija grūti.

Kad Grehems beidzot bija pavisam tuvu pie Vēj­dzinēju Pārvaldes, līksmās procesijas ielās, gaviles un iedegusies gaisma lika saprast, ka Padome ir tie­šām gāzta. Bet par Gulošā nozušanu neviens neru­nāja.

Gaisma pilsētā atdzīvojās tik negaidīti, ka ne tikai Grehems, bet arī visi pārējie ap viņu apstājās, sa- mieguši acis. Visa pasaule šķita nokaitēta līdz balt­kvēlei.

Iedegoties gaismai, Grehems jau bija ierauts vir­mojošajā masā, kas bija nosprostojusi visas ielas ap Vējdzinēju Pārvaldi, un te, kur visi varēja redzēt viņu kā uz delnas, Grehems sāka šaubīties, vai viņam iet pie Ostroga.

Viņu stumdīja, grūstīja un spaidīja tie paši ļaudis, kas aizsmakušās balsīs nemitīgi izkliedza viņa vārdu; daži bija asiņaini, acīmredzot cietuši, cīnīdamies par viņu. Uz Vējdzinēju Pārvaldes fasādes kustējās glezna, taču viņš nevarēja to saskatīt, jo, lai cik iz­misīgi lauzās cauri pūlim, netika ne pēdu uz priekšu. No sarunu fragmentiem viņš noprata, ka glezna vēstī par notikumiem pie Padomes nama. Neziņa un šau­bas saistīja Grehema kustības. Viņš pat nespēja iz­domāt, kā lai iekļūst ēkā bez ieejām. Viņš ļāva, lai dzīvā straume viņu nes, līdz atradās pie kāpnēm, kas veda no centrālā ceļa ēkas iekšienē. Grehems izvē­lējās kāpnes par savu mērķi, bet drūzma bija tik liela, ka viņš ilgi netika tām tuvumā. Pat pie ieejas

Grehemam vajadzēja zaudēt laiku, veselu stundu skaidrojoties ar sargiem, iekams tie bija ar mieru pieteikt Grehemu cilvēkam, kurš vairāk par visiem citiem vēlējās viņu redzēt. Vienā vietā par viņa stāstu mierīgi pasmējās, tā ka, ticis līdz otrām kāp­nēm, viņš vienkārši paziņoja, ka grib darīt zināmu Ostrogam kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Ko, to viņš ne­atklāja. Sardze nelabprāt piekrita ziņot par viņu. Mazā istabelē pie lifta vajadzēja gaidīt, kamēr iera­dās Linkoins. Kādu brīdi pastāvējis durvis, caururb­joši vērdamies Grehemā, viņš vētraini metās tam klāt.

— Tiešām, — viņš sauca, — tas esat jus! Un jūs neaizgājāt bojā? Mans brālis jau gaida. Pašreiz viņš Pārvaldē ir viens. Mēs bažījāmies, ka jūs teātrī neno­galina. Viņš tam neticēja. Lai ko mēs viņiem teiktu, stāvoklis tomēr ir ļoti nopietns, citādi viņš būtu iera­dies jūs sagaidīt.

Uzbraukuši augšā ar liftu, viņi gāja pa šauru gai­teni, šķērsoja lielu, tukšu zāli, kur sastapa tikai di­vus kurjerus, un nonāca mazā istabiņā, kur vienīgās mēbeles bija garš dīvāns un liels, ovāls, sudrabaini mirgojošs disks ar vadiem. Te Linkoins atstāja Gre­hemu vienu. Viņš palika lauzām galvu, ko nozīmē miglainās aprises, kas lēni kustas uz diska.

Piepeši Grehema uzmanību piesaistīja kāda skaņa. Tās bija gaviles, milzīga pūļa neprātīgas gaviles, ne­valdāmas līksmes izpausme. Tā aprāvās tikpat spēji, cik spēji bija sākusies, kā skaņa, ko dzird mirklī starp durvju atvēršanu un aizvēršanu. Blakus istabā bija dzirdami skubīgi soļi un melodiska žvadzoņa, it kā pa zobratu slīdētu vaļīga ķēde. Pēc tam viņš dzir­dēja sievietes balsi un neredzamas kleitas čaukstoņu.

— Tas ir Ostrogs, — sacīja sieviete.

Saraustīti nošķindēja zvaniņš, un viss atkal ap­klusa.

Kļuva dzirdamas balsis un kņada. Starp citām ska­ņām izcēlās kāda soli, kas tvirti un vienmērīgi nāca aizvien tuvāk. Lēni pacēlās priekškars. Parādījās garš, sirms vīrietis krēmkrāsas zīda tērpā. Pacēlis roku, viņš caur pieri lūkojās Grehemā.

Brīdi cilvēks stāvēja nekustīgi, turēdams aizkaru, tad palaida to vaļā. Grehemam vispirms radās iespaids, ka šim cilvēkam ir ļoti augsta piere, dziļi iedubušas, gaiši zilas acis zem sirmām uzacīm, ērgļa deguns un stingri iezīmēta mutes līnija. Maisiņi zem acīm un zemu noslīgušie mutes kaktiņi bija pretrunā ar viņa stalto stāju un liecināja, ka viņš vairs nav nekāds jaunais. Grehems nevilšus piecēlās, un kādu laiku viņi stāvēja, vērodami viens otru.

— Vai jūs esat Ostrogs? — jautāja Grehems.

— Jā, es esmu Ostrogs.

— Vadonis?

— Tā mani sauc.

Grehems juta, cik neērti ir klusēt.

— Esmu jums pateicību parādā par savu izglāb­šanos, — viņš biedzot ierunājās.

— Mēs baidījāmies, ka tikai neesat nogalināts, — teica Ostrogs, — vai arī neesat atkal iemidzināts — šoreiz uz mūžīgiem laikiem. Mēs darījām visu iespē­jamo, lai neviens neuzzinātu par jūsu pazušanu. Kur jūs bijāt? Kā jūs nokļuvāt te?

Grehems īsos vārdos pastāstīja.

Ostrogs klausījās klusēdams. Tad viņš viegli pa­smaidīja.

— Vai zināt, ko es domāju, kad viņi ieradās, lai paziņotu par jūsu atnākšanu?

— Kā es to varu zināt?

— Mēs gatavojām jums dubultnieku.

— Man dubultnieku?

— Jums līdzīgu cilvēku, ko mums izdevās atrast. Mēs jau gatavojāmies hipnotizēt viņu, lai viņam būtu vieglāk nospēlēt savu lomu. Tas bija nepiecie­šams. Sacelšanās izraisījās tādēļ, ka jūs bijāt pamo­dies, dzīvs un kopā ar mums. Arī tagad ļaudis ir sa­pulcējušies teātrī un pieprasa, lai jūs parādītos. Viņi vēl netic . .. Jūs droši vien šo to zināt par savu stā­vokli?

— Ļoti maz, — Grehems atteica.

— Tad, lūk, ko es jums teikšu. — Ostrogs pagājās pa istabu. — Jūs esat absolūts Pasaules Valdnieks. Jūs esat Zemes Karalis. Jūsu vara daudzējādā ziņā gan ir ierobežota, un tomēr jūs esat valdības galva, tās simbols. Šī Baltā Padome, Aizbildnības Padome, kā to dēvē . . .

— Šis un tas man par to ir jau zināms.

— Ak tā …

— Es sastapu kādu pļāpīgu večuku.

— Saprotu .. . Mūsu masas — šis vārds ir palicis vēl no jūsu dienām, jūs, protams, zināt, ka arī mūsu dienās pastāv masas, — uzskata jūs par likumīgo valdnieku. Gluži tāpat kā jūsu laikos vairums atzina karaļa varu. Tautas masas uz visas zemeslodes ir ne­apmierinātas ar jūsu aizbildņiem. Daļēji tā ir parastā neapmierinātība, zemāko slāņu naids pret augstāka­jiem, kam par iemeslu ir smagais darbs, spaidi un trūkums. Vienlaikus nevar neatzīt, ka pie daudz kā vainojama Baltā Padome. Dažos gadījumos, kaut vai Strādnieku Sabiedrības pārvaldīšanā, tā nerīkojās sa­prātīgi. Tā deva daudz ieganstu neapmierinātībai. Tautas partija jau sen aģitēja, prasot reformas, kad pamodāties jūs. Tādu laimīgu sagadīšanos domādams neizdomāsi. — Ostrogs pasmaidīja. — Sabiedrībā, kas vairs neticēja jūsu atmodai no ilgās gujas, izska­nēja prasība pamodināt jūs, apelēt pie jums un … Te uzreiz .. .

Ostrogs izteiksmīgi pamāja ar roku, un Grehems palocīja galvu par zīmi, ka ir sapratis.

— Padomes locekļi dzina intrigas, ķīvējās. Kā vienmēr. Viņi nevarēja izlemt, ko darīt ar jums! Vai atceraties, kā viņi jūs apcietināja?

— Atceros. Bet tagad . .. vai mēs esam uzvarējuši?

— Mēs esam uzvarējuši. Tik tiešām esam uzvarē­juši. Vienā naktī, piecās stundās. Sacēlām kājās ļau­dis it visur. Vējdzinēju Pārvaldes darbinieki, Strād­nieku Sabiedrība ar miljoniem strādnieku — visi sacēlās. Mēs panācām, ka mūs atbalsta aeroplāni.

— Jā, — teica Grehems.

— Tas tiešām bija svarīgi, citādi tie varēja aiz­lidot. Visa pilsēta sacēlās, katrs trešais cilvēks ķērās pie ieročiem. Visi zilie, visi sabiedriskie kalpotāji, izņemot dažus aeronautus un apmēram pusi sarkano policistu. Jums izdevās izbēgt, viņu ceļu policija tika sakauta, atbruņota vai iznīcināta, mazāk nekā puse policistu patvērās Padomes namā. Tagad visa Lon­dona ir mūsu rokās. Tikai Padomes nams vēl turas. Puse dzīvi palikušo sarkano policistu aizgāja bojā neprātīgajā mēģinājumā saņemt jūs gūstā otrreiz. Pazaudējuši jūs, viņi pazaudēja savas galvas. Mēs iznīcinājām visus, kas bija teātrī, nogriezdami viņiem atkāpšanās ceļu uz Padomes namu. Šī nakts bija īsta uzvaras nakts. Visur mirdz jūsu zvaigzne. Vēl va­kar Baltā Padome valdīja, kā bija valdījusi gadu gro- siem ilgi, pusotra gadsimta ilgi, un tagad? Kas tai atlicis, ja neskaita saujiņu apbruņotu vīru? Beigas!

— Es maz ko zinu, — sacīja Grehems. — Es do­māju .. . Man nav īsti skaidrs, kas noticis. Esiet tik laipns un pastāstiet. Kur ir Padome? Kur risinās cīņa?

Ostrogs piegāja pie sienas, kaut kas noknikšķēja, un viss, izņemot ovālo disku, iegrima tumsā. īsu brīdi Grehems stāvēja kā sālsstabs.

Tad miglainais disks kļuva dziļāks un krāsaināks, līdzīgs tādam kā ovālam logam, pa kuru pavērās ne­parasts skats.

Sākumā Grehems nesaģida, ko redz. Tā bija pelē­kas un skaidras ziemas dienas ainava. Šķērsām pāri ainavai tālumā nokarājās no diviem baltiem vadiem savīta resna virve. Vējdzinēju milži, platās atstarpes un tumsas bezdibeņi bija radniecīgi, bēgot no Pado­mes nama, redzētajiem. Pa laukumu starp divām melnā ģērbtu cilvēku rindām gāja taisna sarkanā ģērbtu stāvu ķēdīte, un Grehems bez Ostroga pa­skaidrojumiem saprata, ka tas notiek uz jaunlaiku Londonas jumtiem. Pagājušās nakts sniegs jau bija nokusis. Grehems nosprieda, ka disks ir modernizēta camera obscura, taču neviens viņam to nepaskaid­roja. Sarkanie stāvi kustējās no kreisās uz labo pusi, bet nozuda kreisajā pusē. Viņš bija pārsteigts, līdz ieraudzīja, ka visa ainava virzās kā panorāma pa ovālu.

— Tūliņ jūs redzēsiet cīņu, — teica Ostrogs, stā­vēdams viņam aiz muguras. — Sarkanā ģērbtie zeļļi ir gūstekņi. Tas notiek uz Londonas jumtiem: visas mājas tagad praktiski veido vienu veselumu. Arī ielas un skvēri ir zem jumta. Jūsu laiku spraugas un aizas ir izzudušas.

Aizsedzot gandrīz pusi ekrāna, fokusā parādījās cilvēka stāvs. Nozibēja metāls, uzliesmoja uguns, pār ekrānu kā plakstiņš pār putna aci aizslīdēja ēna, un aina atkal tapa skaidra. Grehems ieraudzīja starp vējdzinējiem tekalējam cilvēkus ar ieročiem, no ku­riem šāvās ārā dūmu māknlīši. Bars aizvien vairāk sabiezēja labajā pusē. plātījās rokām, klaigāja — ko, to nevarēja dzirdēt. Cilvēki un vējdzinēji lēni slīdēja pa ekrānu.

— Tas ir Padomes nams — paskaidroja Ostrogs, kad redzeslokā parādījās tumšs sienas stūris. Drīz tas pārauga platā bezdibenī, kam visapkārt slējās cita citai cieši pieklāvušās ēkas un no kura pret palsajām ziemas debesīm vijās dūmu strūkliņas. Tumsā drūmi rēgojās celtņu drupas, sakropļoti resni stabi un sijas. Un pa šo postažu, kas bija palikusi pāri no kādreiz dižajiem namiem, rāpās, lēkāja un ložņāja neskai­tāmi cilvēki.

— Tas ir Padomes nams, — ierunājās Ostrogs. — Vinu pēdējais atbalsta punkts. lai uzspridzinātu apkārtējos namus, šie neprāši iztērēia tik daudz mu­nīcijas, ka tās pietiktu aizsardzībai veselu mēnesi. Vini gribēja apturēt mūsu uzbrukumu. Vai jūs dzir- dēiāt sprādzienu? Tas izbirdināja pilsētā pusi stiklu.

Kamēr Ostrogs runāia, uz ekrāna augstu jo augstu pāri drupām pacēlās stipri sapostīta balta ēka. Ap­kārtējās ēkas bija uzspridzinātas. Pāreju vietās rē­gojās melni caurumi; apgāztās sienas pavēra skatu uz lielām zālēm, kuru interiera rotājumi drūmi ba- loia ziemas nokrēslā; no izrobotajām sienām kā puķu vītnes nokarājās pārrautas troses un savijušās me­tāla siias. Pa šo postažu šaudījās sarkani punktiņi — sarkanās formās ģērbtie Padomes aizstāvji. Šad un tad drupu kaudzes apgaismoja bāli uzliesmojumi. Sā­kumā Grehemam šķita, ka uzbrukums baltajai ēkai rit pilnā sparā, bet tad viņš saprata, ka revolucio­nāri ne tikdaudz uzbrūk, cik cenšas patverties aiz drupām, lai no visām pusēm sīvi apšaudītu šo sar­kanā ģērbto cilvēku pēdējo atbalsta punktu.

Un pirms nepilnām desmit stundām viņš bija stā­vējis zem ventilatora vienā no šīs ēkas istabām, ne­saprazdams, kas notiek pasaulē!

Ielūkojies vērīgāk šajā kauju epizodē, kas mēmi slīdēja pār ekrānu, Grehems pamanīja, ka balto ēku apjož drupas. Ostrogs īsi pastāstīja, ka ielenktie velti nodarījuši tādus postījumus, cerēdami apturēt uzbru­kumu. Viņš rāmi runāja par neskaitāmiem upuriem. Viņš norādīja uz improvizētu kapsētu drupās, uz kādreizējo kustīgo ceļu gropēs iekārtotiem pārsie­šanas punktiem, kur sīkas figūriņas mudēja kā para­zīti sienā. Viņš sīki iepazīstināja ar Padomes nama plānu, ar pretinieka izvietojumu. īsā laikā Grehe­mam bija radies priekšstats par pilsoņu karu, kas bija satricinājis Londonu. Tas bija nevis vienkāršs dumpis, nejauša sašutuma izpausme, bet lieliski or­ganizēts coup d'etat[2] . ostrogs zināja pārsteidzoši daudz sīkumu; šķita, ka viņš zina, ar ko nodarbojas katra melnā un sarkanā ģērbto ļaužu grupiņa, kas lodāja pa drupām.

Izstiepis roku, kas noklāja pār gaišo ekrānu mil­zīgu, melnu ēnu, Ostrogs rādīja Grehemam istabu, no kuras viņš izbēdzis, un viņa ceļu drupu laukos. Gre­hems pazina bezdibeni, kam pāri veda tekne, un vēj- dzinējus, aiz kuriem viņš bija slēpies no lidaparāta. Ceļa pārējo daļu bija sapostījis sprādziens. Viņš no jauna paskatījās uz Padomes namu, kas jau bija pa pusei nogājis no ekrāna; tā vietā parādījās pakalna nogāzē izvietojies staltu celtņu un torņu puduris.

— Un Padome ir tiešām gāzta? — Grehems jau­tāja.

— Ja, ir gazta, — Ostrogs atbildēja.

— Un es … Vai tiešām tas taisnība, ka es .. .?

— Jā, jūs esat Pasaules Valdnieks.

— Bet šis baltais karogs …

— Tas ir Padomes karogs, kas simbolizē varu pār visu pasauli. Tas drīz kritīs. Cīņa jau ir beigusies. Viņu uzbrukums teātrim bija pēdējais izmisīgais mē­ģinājums. Viņiem atlicis ne vairāk par tūkstoš cil­vēkiem, un daudzi no tiem pārnāks mūsu pusē. Vi­ņiem nepietiek munīcijas. Bet mēs esam atdzīvinājuši seno laiku karamākslu. Mēs laižam darbā lielgabalus.

— Bet pagaidiet. Vai tad šī pilsēta ir visa pasaule?

— Tas ir gandrīz viss, kas atlicis no viņu impēri­jas. Pārējās pilsētas ir vai nu sacēlušās, vai gaida, kāds būs cīņas iznākums. Jūsu atmoda ir apmulsinā­jusi, paralizējusi viņus.

— Vai Padomei nav lidaparātu? Kāpēc viņi nelaiž darbā tos?

— Viņiem ir gan. Taču lielākā dala aeronautu ir pārnākuši mūsu pusē. Tiesa, viņi baidās cīnīties kopā ar mums, bet viņi arī neuzdrošinās pacelt roku pret mums. Mēs viņus esam sašķēluši. Puse aeronautu ir ar mums, un pārējie to zina. Bez tam viņi zina, ka jūs esat izbēdzis vajātājiem. Pirms stundas mēs no­šāvām cilvēku, kas mēģināja nogalināt jūs. Mēs ie­ņēmām aerodromus, kurā pilsētā vien varējām, un saņēmām visus lielos aeroplānus; kas attiecas uz ma­zajiem, kam laimējās aizbēgt — daži tādi bija —, mēs tos apšaudījām tik stipri, ka tie netika Padomes namam ne tuvumā. Ja kāds arī nolaidīsies, pacelties tas vairs nevarēs, jo tam nav kur ieskrieties. Daļu mēs iznīcinājām, daļa nolaidās un bija spiesti pado­ties, pārējie aizlidoja uz kontinentu cerībā sasniegt draudzīgu pilsētu, ja vien tiem pietiks degvielas. Daudzi aeronauti bija priecīgi, ka tiek saņemti gūstā un pasargāti no tālākām ciešanām. Nav sevišķi patī­kami, ka tevi notriec. Šai zinā Padomei nav ko gaidīt palīdzību. Tās stunda ir situsi.

Ostrogs iesmējās un pagriezās pret ekrānu, lai pa­rādītu Grehemam aerodromus. Pat četri tuvākie iz­skatījās loti tāli un vieglā rīta miglā tīti. Grehems tomēr saprata, ka tās ir loti plašas būves salīdzinā­jumā ar apkārtējām ēkām.

Kad neskaidrie apveidi no ekrāna nozuda, parādī­jās sarkanā ģērbtu atbruņotu policistu bars, kas šķēr­soja kādu laukumu. Tad atkal melnas drupas un ie­lenktais baltais Padomes cietoksnis. Tas izskatījās nevis vairs pēc spokainas akmens grēdas, bet gan pēc saules apspīdēta dzintara gabala, jo mākoņi bija izklīduši. Ap to joprojām nerimās pundurīšu cīņa, bet sarkanā ģērbtie aizstāvji vairs nešāva.

Tā deviņpadsmitā gadsimta cilvēks krēslainā klu­sumā vēroja lielas sacelšanās, iespaidīga valsts ap­vērsuma noslēguma ainu. Sirdij pamirstot, viņš at­skārta, ka tā ir viņa pasaule un nevis tā, ko viņš at­stājis pagātnē, ka tā nav nekāda teātra izrāde ar kulmināciju un atrisinājumu, ka šajā pasaulē viņam būs jādzīvo un ka tā sola viņam pienākumus, bries­mas un atbildību. Viņš pagriezās, lai atkal jautātu. Ostrogs jau grasījās atbildēt, tad teica:

— Visu to sīkāk paskaidrošu vēlāk. Pirmajā vietā — darbs. Ļaudis pa kustīgajiem cejiem stei­dzas šurp no visām pilsētas daļām, tirgi un teātri jau ir pārpildīti._Jūs esat ieradies īstajā laikā. Tauta grib jūs redzēt. Ārzemēs arī grib jūs redzēt. Parīze, Ņu­jorka, Čikāga, Denvera, Kapri, tūkstošiem citu pil­sētu ir satrauktas un vēlas jūs redzēt. Tik ilgus ga­dus ir gaidīta jūsu atmoda, un tagad viņi gandrīz nespēj ticēt…

— Bet es taču nevaru būt visur!

Ostrogs atbildēja no istabas otra gala. Iedegās gaisma, un attēls uz ovālā diska nobālēja un izdzisa.

— Mums ir kinetotelefotogrāfi, — viņš sacīja.

— Kad jūs parādīsieties te, jūs visā pasaulē ierau­dzīs miriādu miriādes laužu, kas sapulcējušies tum­šās zālēs. Protams, ne tā kā te, bet melnā un baltā attēlā. Jūs dzirdēsiet viņu saucienus, ko pastiprinās kliedzieni šajā zālē. Un te ir optiska ierīce, ko lieto aktieri un dejotājas. Jums tas droši vien ir jaunums. Jūs stāvat spilgtā gaismā, un skatītāji redz nevis jūs, bet jūsu palielinātu attēlu uz ekrāna. Katrs ska­tītājs vistālākajā galerijā, ja vēlas, var saskaitīt jūsu skropstas.

— Cik Londonā iedzīvotāju? — Grehems jautāja pēkšņā ziņkāres uzplūdā.

— Divdesmit astoņas miriādes.

— Cik tas iznāk?

— Vairāk nekā trīsdesmit trīs miljoni.

Tādu skaitli Grehems nebija gaidījis.

— Jums būs kaut kas jāsaka — teica Ostrogs.

— Nevis runa, kā to mēdza saukt jūsu laikos, bet tas, ko mēs saucam par vārdu — kāda frāze, seši septiņi vārdi. To prasa ceremoniāls. Kaut vai, teiksim: «Esmu atmodies, un mana sirds ir ar jums.» Lūk, ko viņi gaida no jums.

— Kā jūs teicāt? — Grehems jautāja.

— Esmu atmodies, un mana sirds ir ar jums. Un jums jāpaklanās, karaliski jāpaklanās. Bet pirmām kārtām mums jādabū melna mantija — tā ir jūsu krāsa. Vai piekrītat? Un pēc tam viņi izklīdīs.

Grehems svārstījās.

— Esmu jūsu rokās, — viņš teica.

Nebija ne mazāko šaubu, ka Ostrogs ir tādās pa­šās domās. Brīdi pagudrojis, viņš pagriezās pret priekškaru un pateica dažus vārdus neredzamiem apkalpotājiem. Gandrīz tajā pašā brīdī tika pa­sniegta tāda pati melna mantija, kādu Grehems bija uzvilcis teātrī. Kad viņš uzmeta to plecos, blakus istabā skarbi notrinkšķēja zvans. Ostrogs jau dzīrās jautāt apkalpotājam, tad pārdomājis atsvieda sāņus priekškaru un izgāja.

Grehems stāvēja blakus godbijīgā pozā sastingu­šam apkalpotājam, klausīdamies Ostroga noklusto­šajos soļos. Kāds kaut ko ātri pajautāja, tam atbil­dēja, un kāds skrēja. Priekškars sašūpojās, un atkal parādījās Ostrogs: viņa platā seja dega satraukumā. Piegājis pie sienas, viņš nodzēsa gaismu, satvēra Grehemu aiz rokas un norādīja uz ekrānu.

— Viņi ir pieveikti, — viņš sacīja.

Grehems redzēja Ostroga melno, kolosālo rā­dītājpirkstu virs Padomes nama. Sākumā viņš neko nesaprata, tad ievēroja, ka karogkātā vairs neplīvo baltais karogs.

— Tas nozīmē, ka? … — viņš sāka.

— Padome ir padevusies. Tās valdīšanai gals uz laiku laikiem. Skatieties! — Ostrogs iesaucās, rādī­dams uz melnu karogu, kas lēnām, rāvieniem slīdēja augšup pa karogkātu.

Ekrāns kļuva bālāks, jo, atmetis sāņus priekškaru, istabā ienāca Linkoins.

— Ļaudis izsaka neapmierinātību, — viņš pavēs­tīja.

Ostrogs nelaida vaļa Grehema roku.

— Mēs sacēlām kājās tautu, — viņš teica. — Mēs devām tai ieročus. Vismaz šodien tās gribai jābūt li­kumam.

Linkoins pieturēja priekškaru, lai izlaistu ārā Grehemu un Ostrogu . ..

Ceļā uz tirgiem Grehems uzmeta īsu mirkli ga­rai, zemai telpai ar baltām sienām, kurā ar tādām kā pārsegtām nestuvēm staigāja zilā ģērbti cilvēki un skraidīja purpurā ģērbti ārsti. No ēkas skanēja vaidi un vaimanas. Acīs dūrās kāda tukša, asinīm nošķiesta gulta un citās gultās guloši ievainotie ar asiņainiem pārsējiem. To visu viņš uztvēra īsā brīdī no tiltiņa ar margām, tad aina nozuda kolonās un viņš devās tālāk …

Pūla auri tuvojās aizvien vairāk; tagad tie atgā­dināja pērkona dimdoņu. Tad viņu priekšā netālu no tirgus izauga melnu karogu mežs, zilu apģērbu un brūnu skrandu jūra. Tas bija tas pats teātris, kur viņš gaismas uzliesmojumos un tumsā bija slēpies no sarkanās policijas. Šoreiz viņš iegāja teātrī pa galeriju augstu virs skatuves. Ēka atkal bija spoži apgaismota. Grehems ar acīm meklēja celiņu, kurā toreiz bēgdams bija iegriezies, taču nevarēja to atrast, jo celiņu bija pārāk daudz. Nebija saska­tāmi arī sadauzītie sēdekli, cauršautie spilveni un citas kaujas pēdas, jo laužu bija ka biezs. Visa zāle, izņemot skatuvi, bija pārpildīta. Lejā viļņojās dzīva jūra, katrs sārtais punkts tajā bija pret Grehemu pavērsta seja. Kad parādījās viņš un Ostrogs, kņa- doņa un dziedāšana norima, visus apklusināja un nomierināja gluži parasta ziņkāre. Ļaužu miriādes vēroja katru viņa kustību.