Kad Gulošais mostas

21 PAZEME

No tirdzniecības kvartāla viņš pa kustīgajiem ceļiem devās uz pilsētas nomaļāko daļu, kur bija koncentrētas fabrikas. Platformas divas reizes šķēr­soja Temzu un iebrauca platā viaduktā, kas veda pāri vienam no ziemeļu ceļiem. Iespaidi no abiem pārbraucieniem bija acumirklīgi, bet spilgti. Melna jūras ūdens lente vizēdama stiepās garām namiem un izzuda tumsā, kam cauri spīdēja retas ugunis. Zilās formās ģērbtu cilvēku vadītas, uz jūru peldēja virkne melnu liellaivu. Ceļš likās garš, ļoti plats un augsts tunelis, pa kuru bez trokšņa un ātri kustējās mašīnas ar lieliem riteņiem. Arī te pārsvarā bija Strādnieku Sabiedrības zilā forma. Grehemu visvai­rāk pārsteidza dubultplatformu līganās kustības un milzīgo pneimatisko veseru apmēri un vieglums salīdzinājumā ar vagoniem. Uzmanību piesaistīja šaurs un ļoti augsts vagons ar gareniskiem metāla šķēršļiem, uz kuriem bija sakārts simtiem nokautu aitu. Negaidot skatu aizsedza arkas mala.

Viņi nokāpa no ceļa un ar liftu nobrauca slīpā ejā, kur pārsēdās citā liftā. Te bija pavisam citādi. Pazuda pat arhitektūras rotājumi, mazāk intensīvs kļuva apgaimojums, bet ēkas kļuva jo masīvākas, jo tuvāk nāca fabriku kvartāli. Un visur — putek­ļainajās podnieku darbnīcās, pie laukšpata maļama- jām dzirnavām, tēraudlietuvēs un starp kvēlo­jošajiem izkausēta idemita ezeriem — visur vīrie­šiem, sievietēm un bērniem mugurā bija zilās for­mas.

Daudzās no šīm lielajām,. putekļainajām galerijām mēmās rindās stāvēja mašīnas, neskaitāmas izdzēstas krāsnis liecināja par streiku, bet, ja ari kāds zilā formā ģērbies strādnieks kaut kur kustējās, tad gausi un negribīgi. Zilo formu nevalkāja vienīgi uzraugi un darba policija, kam bija oranži formas tērpi. Grehems nupat bija vērojis dejotāju piesār- tušās sejas un tirdzniecības kvartāla drudžaino skubu un tagad nevarēja neredzēt daudzu strādnieku iekri­tušos vaigus, vājos muskuļus un gurdenās acis. Tie, kurus viņš redzēja strādājam, bija fiziski daudz vār­gāki par košākās krāsās ģērbtajiem inženieriem un meistariem, kas šos darbus vadīja. Veco, Viktorijas laiku druknie strādnieki bija izmiruši līdz ar darba zirgiem; viņu dārgo muskuļu vietā bija stājušās izveicīgas mašīnas. Jaunie strādnieki, tiklab vīrieši, kā sievietes, īstenībā bija mašīnu vadītāji, barotāji, apkalpotāji un pavadoņi vai mākslinieki, protams, pret savu gribu.

Sievietes salīdzinājumā ar tām, kuras Grehemam bija palikušas atmiņā, bija neizskatīgas un ar plaka­nām krūtīm. Divsimt gadu ilgā puritāniskās reliģijas un morāles ierobežojumu pārkāpšana un divsimt gadu ilgā dzīve pilsētā bija atņēmusi šīm neskaitā­majām zilās formās ģērbtajām sievietēm skaistumu un spēku. Būt fiziski daiļai vai apdāvinātai, būt pie­vilcīgai un neparastai bija nozīmējis un vēl šobalt­dien nozīmēja atbrīvoties no darba verdzības, no­kļūt Baudu Pilsētā ar tās spožumu un priekiem un visbeidzot — iemantot eitanāziju un mieru. Diez vai cilvēki, kas saņēma tik skopu gara barību, spēja pretoties šādiem kārdinājumiem. Grehema laikā vēl jaunajās pilsētās nesen saplūdušie strādnieki bija veidojuši raibu masu, kurā bija dzīvi tradicionālie priekšstati par godu un augstu morāli; tagad

pastāvēja šķira ar savām morālajām un fiziskajām īpašībām un pat ar savu žargonu.

Viņi laidās aizvien zemāk un zemāk, tuvāk fab­riku kvartāliem. Drīz- viņi atradās zem viena no kustīgajiem ceļiem un ieraudzīja augšā pa sliedēm skrienam platformas un baltas gaismas josliņas starp sliedēm. Fabrikas, kuras nestrādāja, bija trūcīgi apgaismotas. Grehemam fabrikas un to milzīgo ma­šīnu salas šķita tumsas autā tītas, un pat tur, kur ritēja darbs, apgaismojums bija daudz vājāks nekā pilsētā.

Aiz ugunīgajiem idemita ezeriem atradās juve­lieru darbnīcas, un tikai pēc tam, kad bija uzrādīta caurlaide, viņi nokļuva galerijās. Tās bija augstas, tumšas un diezgan vēsas. Pirmajā daži cilvēki gata­voja filigrānus zelta izstrādājumus. Katrs sēdēja uz maza soliņa, pie kura dega neliela aizklāta lampiņa. Visdīvaināko iespaidu atstāja spoži apgaismotie veik­lie pirksti, kas naski cilāja spīdošas zelta rotas lietas, un sasprindzinātās, ēnā paslēptās spokainās sejas.

Darbs tika veikts lieliski, bet bez mākslinieciskiem paraugiem un zīmējumiem, jo tie galvenokārt bija sarežģīti ornamenti vai ģeometriskas figūras. Šie strādnieki bija vienkāršos, baltos tērpos bez kaba­tām un piedurknēm. Viņi uzvilka tos, ieradušies darbā, un novilka un pārbaudīja darba dienas bei­gās, pirms iziešanas no Sabiedrības telpām. Par spīti piesardzībai, kā pusbalsī pastāstīja policists, Sabied­rību nereti apzogot.

Otrā pusē bija galerija, kur sievietes slīpēja un kausēja mākslīgos rubīnus, vēl tālāk vīrieši un sie­vietes gatavoja vara plāksnes, kuras pēc tam pārlēja ar emalju. Daudziem no šiem strādniekiem bija zil­gani baltas lūpas un nāsis, tāpēc ka viņi cieta no slimības, kam par iemeslu bija darbs ar purpura emalju, kas bija sevišķi modē. Asano atvainojās Grehemam par atbaidošo skatu, bet šis ceļš esot ērtāks.

— Tieši to es gribēju redzēt, — atbildēja Gre­hems, ieraudzījis sevišķi izķēmotu seju un apstāda­mies, — tieši to.

— Viņa pati ir vainīga, — piezīmēja Asano.

Grehems noskaitās.

— Bet, ser, mēs nemaz nevaram pagatavot šīs lietas bez purpura, — iebilda Asano. — Jūsu laikos cilvēki varēja nēsāt rupjus izstrādājumus, viņi bija tuvāk barbarismam par divsimt gadiem.

Viņi devās tālāk pa vienu no emaljas izstrādā­jumu fabrikas zemajām galerijām un nonāca līdz stipri izliektam tiltam. Palūkojies pāri margām, Gre­hems ieraudzīja piestātni zem neparasti lielām ar­kām. Pašreiz no trim miltainos putekļos tītām liel­laivām milzums kāsējošu krāvēju ar ķerrām dzina krastā samaltu laukšpatu; putekļi piepildīja visu apkārtni ar smacējošu miglu, un pat elektriskā gaisma šķita dzeltenīga. Strādnieku neskaidrās ēnas kustējās viņiem pie kājām un lēkāja uz garās, baltās sienas. Laiku pa laikam te viens, te otrs apstājās, lai izklepotos.

Akmens būvju milzīgā, rēgainā blīva, kas slējās virs tintes melnā ūdens, atgādināja Grehemam dau­dzos ceļus, galerijas un liftus, kas veidoja stāvu pēc stāva starp viņu un debesīm. Ļaudis klusēdami strā­dāja divu Sabiedrības policistu uzraudzībā; uz dē­ļiem dobji dunēja strādnieku soļi.

Tumsā kāds uzņēma dziesmu.

— Klusu! — uzkliedza viens no policistiem, bet vi­ņam neklausīja, un visi balti apputējušie strādnieki izaicinoši pievienojās revolucionāru himnas piedzie­dājumam. Tagad soļi uz dēļiem dimdēja dziesmas taktī: tram, tram, tram! Policists, kurš bija pavēlējis apklust, uzmeta skatienu savam biedram, un Gre­hems pamanīja, ka tas parausta plecus. Viņš vairs nemēģināja pārtraukt dziedāšanu.

Tā viņi gāja cauri fabrikām un darbnīcām un re­dzēja daudz smaga un drūma. Pēc šīs ekskursijas Grehema dvēselē palika neskaidru atmiņu mainīgās ainas: putekļu mākoņos gaistošas pārpildītas zāles, garas steļļu rindas, štancēšanas mehānismu smagie triecieni, siksnu un armatūras švīkstoņa un klau- dzoņa, vāji apgaismotas pazemes naktsmītņu ailes, tālumā izgaistošas uguņu virtenes. Vienā vietā oda pēc miecvielām, otrā elpu aizcirta alus darītavas smaka, citur smirdēja kaut kas nenosakāms. Visur rēgojās tik masīvas kolonas un arkas, kādas Grehe­mam savu mūžu nebija nācies redzēt. Resnu gluda, spīdoša betona titānu plecus ar savu svaru lieca pa­saules pilsēta, kas ar savu sarežģītību nospieda mil­joniem mazasinīgu iedzīvotāju. Un visur acu priekšā bija bālas sejas, kusli locekļi, kroplība un deģene­rācija.

Garajā un nomācošajā ceļojumā pa šīm vietām Grehems trīs reizes dzirdēja revolucionāru himnu. Kādas ejas galā gāja vaļā kautiņš: šie vergi bija sagrābuši maizi pirms darba beigām. Grehems jau tuvojās kustīgajiem ceļiem, kad sastapa zilās formās ģērbtus bērnus, kas skrēja pa šķērseju, un, ierau­dzījis ar rundziņām bruņotu Darba Policijas nodaļu steidzamies uz vietu, kur bija izcēlušās kaut kādas nekārtības, tūlīt saprata panikas cēloni. Tālumā dzir­dēja troksni. Lielākā daļa cilvēku tomēr negribīgi turpināja strādāt. Visi, kam vēl nebija sveša cilvē- čība, tonakt atradās augšā ielās, sauca savu vald­nieku un draudīgi vicināja ieročus.

Viņi iznāca no pazemes un kā pusakli uzkāpa uz platformas. Drīz viņi izdzirdēja attālu Centrālā Informācijas Biroja skaļruņu brēkšanu un riešanu, uz platformām parādījās skrejoši cilvēki, atskanēja kliedzieni un vaimanas. Garām aizskrēja sieviete ar šausmās nobālušu seju, pēc tam, izmisīgi kliegdama, vēl viena.

— Kas noticis? — neizpratnē jautāja Grehems, nesaprazdams žargonu. Beidzot viņš izdzirdēja angļu valodā to, ko cits citam sauca vīrieši, ko pārbīlī kliedza sievietes un kas aizbrāza pār pilsētu kā tuvu negaisu vēstījoša ledaina un negaidīta pūsma:

— Ostrogs izsaucis uz Londonu melno policiju! No Dienvidāfrikas ierodas melnā policija! … Melnā policija! … Melnā policija!

Asano nobālēja un likās pārsteigts. Viņš nedroši paskatījās uz Grehemu un teica Grehemam to, ko viņš jau zināja.

— Bet kā viņi to uzostījuši? — Asano brīnījās.

Kāds kliedza:

— Visi beidziet darbu! Visi beidziet darbu!

Melnīgsnējs kuprainis ērmotā zaļā un zelta ap­ģērbā nāca pa platformu viņam pretī un labā angļu valodā sauca:

— Tas ir Ostroga pirksts! Ostrogs ir nelietis! Valdnieks ir piekrāpts.

Kuprainis čerkstēja, un no viņa pāršķiebtās mu­tes tecēja tieva slienu strūkliņa. Viņš šausmās klie­dza, kā melnā policija izrīkojusies Parīzē, un aiz­skrēja tālāk, atkārtodams:

— Ostrogs ir nelietis!

Grehems apstājās, un kādu brīdi viņam šķita, ka tas atkal ir sapnis. Viņš paskatījās uz augšu — uz abām pusēm zilgajā miglā virs laternām izgaistoša­jos namos un uz leju — uz ātrajām platformu rin­dām un skrejošajiem, satrauktajiem cilvēkiem.

— Valdnieks ir piekrāpts! — viņi kliedza. — Valdnieks ir piekrāpts!

Piepeši viņam kļuva skaidra situācija. Sirds sāka strauji un smagi pukstēt.

— Tas brīdis nu ir klāt, — viņš sacīja. — Man vajadzēja to paredzēt. Stunda ir situsi!

Grehema domas drudžaini darbojās.

— Kas jādara man?

— Jāatgriežas Padomes namā, — teica Asano.

— Kādēļ es nevarētu aicināt… Ļaudis taču te ir.

— Jūs zaudēsiet laiku. Viņi neticēs, ka tas esat jūs. Bet viņi sapulcēsies pie Padomes nama. Tur jūs atradīsiet viņu vadoņus. Jums jābūt tur — ar viņiem.

— Bet varbūt tās ir tikai baumas?

— Izklausās pēc patiesības, — teica Asano.

— Pagaidīsim faktus.

Asano paraustīja plecus.

— Labāk iesim uz Padomes namu, — viņš iero­sināja. — Viņi visi gāžas turp. Caur drupām mēs jau vairs netiksim.

Grehems šaubpilns paraudzījās Asano un sekoja viņam.

Viņi uzkāpa uz ātrgaitas platformas, un tur Asano uzrunāja kādu strādnieku. Tas atbildēja viņam rupjā vienkāršo ļaužu žargonā.

— Ko viņš saka? — jautāja Grehems.

— Viņš zina maz, bet teica, ka melnajai policijai vajadzējis ierasties negaidīti, bet kāds no Vējdzinēju Pārvaldes to izpaudis. Viņš teica, ka tā, esot bijusi meitene.

— Meitene? Vai patiešām .. .

— Viņš teica, ka meitene, bet nezinot, kas viņa esot. Viņa iznākusi no Padomes nama un izstāstījusi to drupās strādājošajiem.

Atskanēja vēl kāds kliedziens, un panika norima. Kliedziens aizdrāzās pa ielu kā vēja brāzma.

— Visi savos posteņos! Visi savos posteņos! Katrs dabūs ieroci! Katrs savā postenī!