Kad Gulošais mostas

16 VIENPLĀKSNIS

Londonas aerodromi bija koncentrēti upes dien­vidu krastā un izvietoti nepareizā puslokā. Tie bija sadalīti trijās grupās, pa divi katrā, un nosaukti seno piepilsētu vai ciemu vārdos: Rohemptona, Vimbldonas parks, Strīthema, Norvuda, Blekhīza vai Šūtershila. Aerodromi bija ierīkoti augstu pār pilsētas jumtiem. Katrs bija ap četri tūkstoši jardu garš un tūkstoš jardu plats, taisīts no alumīnija un dzelzs sakausējuma, kas arhitektūrā aizstāja dzelzi. To augšējos stāvus veidoja metāla fermas ar liftiem un kāpnēm. Pašā augšā atradās plašas platformas, kas bija paceļamas un pārvietojās pa slīpām slie­dēm.

Grehems devās uz aerodromiem pa pilsētas ce­ļiem. Viņu pavadīja japānis Asano. Linkolnu bija aizsaucis Ostrogs, kam bija veicami administratīvi pienākumi. Pastiprināta vējdzinēju apsardzes nodaļa gaidīja valdnieku pie Pārvaldes ēkas un bija at­brīvojusi viņam vietu uz augšējās kustīgās platfor­mas. Kaut gan Grehema brauciens uz aerodromiem bija negaidīts, viņam sekoja paprāvs pūlītis. Viņš dzirdēja, ka izkliedz viņa vārdu, redzēja, ka neskai­tāmi vīrieši, sievietes un zilās drēbītēs ģērbti bērni žestikulēdami un klaigādami kāpj augšā uz centrālo ceļu. Grehems nesaprata, ko viņi kliedz. Viņu pār­steidza, ka pilsētas vienkāršie iedzīvotāji runā žar­gonā. Kad viņš beidzot bija augšā, sargi atradās sa- satraukta pūļa ielenkumā. Grehems manīja, ka daži mēģina piekļūt viņam klāt ar lūgumiem. Sargi lauza ceļu ar lielām grūtībām.

Uz rietumu skrejceļa gaidīja kāds vienplāksnis ar dežurējošo aeronautu. Tuvumā mehānisms vairs nelikās mazs. Plašajā aerodromā uz kustīgās plat­formas gulošais alumīnija skelets bija divdesmitton- nīgas jahtas lielumā. No mākslīgā stikla izgatavotās sānu plāksnes, kas bija savienotas un nostiprinātas ar metāla nerviem un atgādināja dzīsloto bites spārnu, meta ēnu uz vairāku simtu kvadrātmetru lielu laukumu. Pilota un pasažiera sēdekļi bija ie­kārti trosēs vidū starp korpusa balstiem un aizmu­gurē nostiprināti. Pasažieru krēslam priekšā bija vējstikls, bet sānos — metāla maikstis ar caurspī­dīgu audumu starp tām. Ja bija vēlēšanās, sēdekli varēja pilnīgi noslēgt, bet Grehems alka uzzināt kaut ko jaunu, tādēļ lika atstāt to neaizsegtu. Aeronauts sēdēja aiz stikla, kas aizsargāja tā seju. Pasažieris varēja nostiprināt savu sēdekli nekus­tīgi — nolaižoties tas bija pat nepieciešams — vai arī pārvietoties tajā pa mazām sliedītēm uz mašīnas priekšgalu, kur atradās skapītis ar viņa bagāžu, drēbēm un provīziju; sliedītes kopā ar sēdekļiem līdzsvaroja lidaparāta centrālo daļu ar propelleri, kas atradās pakaļgalā.

Asano un viņa svīta bija gādājuši, lai pacelšanās laukums būtu brīvs. Pēc aeronauta norādījuma Grehems ieņēma savu vietu. Asano izlīda caur fize­lāžas šķēršļiem un palika laukumā vicinām roku. Viņš it kā slīdēja atpakaļ uz labo pusi un nozuda.

Motors rūca, propelleri ātri griezās, laukums un tuvējās ēkas strauji slīdēja garām Grehema acu augstumā. Piepeši tas viss šķita gāžamies. Viņš in­stinktīvi ieķērās maikstēs abās pusēs sēdeklim. Viņš juta, ka ceļas augšup, un dzirdēja, kā gaiss atsitas pret vējstiklu. Propelleris virpuļoja spēcīgiem, rit­miskiem grūdieniem: viens, divi, trīs — pauze, viens, divi, trīs. Pilots uzmanīgi regulēja mehānismu. Mašīna sāka sīki vibrēt, un tā turpinājās visu lido­juma laiku. Pilsētas jumti mežonīgā ātrumā joņoja atpakaļ, strauji sarukdami. Grehems paskatījās vis­pirms uz pilotu, tad caur fizelāžu. Nekā satraucoša nebija — ātrs brauciens ar funikuleru izraisīja tādas pašas sajūtas. Grehems pazina Padomes namu un Haigeitridžu. Tad viņš palūkojās tieši lejup starp savām pēdām.

Viņu pārņēma fiziskas bailes, šaušalīga briesmu apziņa. Viņš krampjaini ieķērās trosēs. Kādu brīdi viņš kā hipnotizēts lūkojās lejup. Simts vai pat vai­rāk metru zemāk atradās viens no lielākajiem Lon­donas dienvidrietumu daļas vēj dzinējiem, bet aiz tā — ar melniem punktiņiem nosētais dienvidu aerodroms. Tas viss gruva kaut kur bezdibenī. Kādu brīdi Grehems juta vēlēšanos mesties lejup. Viņš sa­koda zobus, ar visiem spēkiem piespieda sevi at­raut acis no bezdibeņa, un paniskās bailes bija ga­rām.

Grehems palika sakostiem zobiem un raudzījās debesīs. «Tuk, tuk, tuk,» pukstēja motors, «tuk, tuk, tuk.» Grehems stingri satvēra troses, palūkojās uz aeronautu un ieraudzīja smaidu viņa iedegušajā sejā. Viņš arī pasmaidīja — varbūt mazliet samāk­sloti.

— Sākumā ir drusku neparasta sajūta, — viņš uz­sauca un atkal ieņēma cienīgu pozu. Taču viņš vairs neuzdrošinājās nolaist acis un skatījās pāri aero- nauta galvai uz zilajām debesīm pie apvāršņa. Viņš nespēja atgainīt domu par iespējamo katastrofu. Tuk, tuk, tuk … Ja nu šajā mašīnā iziet no ierindas kāda mazītiņa skrūvīte? Ja nu . .. Viņš mēģināja at­kratīties no drūmajām domām, aizmirst briesmas. Bet lidmašīna cēlās aizvien augstāk un augstāk dzid­rajā zilgmē.

Satraukums, kam par iemeslu bija bijusi karāšanās gaisā, pārgāja, nelāgās sajūtas izgaisa, un lidojums sāka likties patīkams. Viņš jau bija brīdināts par gaisa slimību. Taču viņš sajuta tikai pulsējošu kus­tību, vienplāksnim paceļoties pretī vājajai dienvid­rietumu brīzei; šī kustība atgādināja kuģīša gare­nisko šūpošanos spirgtā vējā, bet viņš nebija slikts jūrnieks. Dzedrais retinātais gaiss, kas apņēma vi­ņus aizvien vairāk, darīja vieglu un līksmu. Gre­hems ieraudzīja dzidras debesis virs spalvu māko­ņiem. Piesardzīgi paraudzījies caur trosēm lejup, viņš redzēja baltvizošu putnu virteni. Iedrošināts paskatījies vēl zemāk, viņš pamanīja saules staros zeltaini mirdzošo vējdzinēju uzrauga Vārnu Ligzdu, kas kļuva mazāka un mazāka. Aizvēja pusē aiz zil- gās pakalnu līnijas pletās Londonas jumtu jūra. Tās tuvākā mala izdalījās pārsteidzoši kontrastaini un izgaisināja Grehema pēdējās bažas. Londonas ro­beža bija kā siena, kā trīs vai četrus simtus pēdu augsta krauja, ko vietvietām veidoja terases, kā fa­sāde ar sarežģītu rotājumu. Plašais priekšpilsētu loks, kas veidoja pakāpenisku pāreju no pilsētas uz laukiem un bija raksturīgs visām lielajām deviņ­padsmitā gadsimta pilsētām, vairs neeksistēja. No tām pāri bija palikušas drupas, kurās kuploja vecie, kādreiz krāšņie dārzi, pa vidu brūnēja aramzemes ielāpi un stiepās mūžzaļo augu joslas. Tās bija ie- spraukušās pat starp māju atliekām. Lielākoties pie­pilsētas villu atliekas kā drupu rifi stāvēja ielu un ceļu malās; zaļajā un brūnajā līdzenumā tās izska­tījās pēc salām, ko iedzīvotāji sen jau atstājuši un kas tomēr bijušas pārāk stipras, lai lauksaimniecī­bas mašīnu masa nolīdzinātu tās ar zemi.

Augi nevaldāmi viļņoja ap neskaitāmām sagruvu­šām mājām un trieca pret pilsētas sienām kazenāju, aslapaino palmu, efeju, dipsaku un nezāļu bangas. Gan te, gan tur no Viktorijas laika grausta izslējās pa bezgaumīgam restorānam, ko ar pilsētu savie­noja kabeļu ceļi. Šajā ziemas dienā tie šķita tukši. Tukši bija arī dārzi starp drupām. Pilsētas robeža izdalījās tikpat krasi kā tajos laikos, kad pilsētas vārtus vakarā aizslēdza un gar sienām ložņāja lau­pītāju bandas. No pusapaļas arkas apakšas pa ide­mita gultni tecēja ārā varena straume — tirdznie­cības kanāls. Šī panorāma, kas pirmo reizi bija pavērusies Grehemam, ātri gaisa. Kad viņš beidzot atkal palūkojās lejup, viņš ieraudzīja Temzas ieleju ar dārzeņu, laukiem — neskaitāmiem īsiem, sarkan­brūniem taisnstūriem, kurus šķērsoja spožie kanali­zācijas cauruļu pavedieni.

Satraukums pieauga un pārvērtās tādā kā ekstāzē. Grehems dziļi elpoja un skaļi smējās. Viņam gribē­jās kliegt. Šī vēlēšanās kļuva tik stipra, ka viņš vairs nespēja valdīties. Lidaparāts pagriezās uz dienvidiem. Viņi lidoja, gan strauji paceldamies augstāk, gan slīdēdami lejup. §ī slīdēšana bija pa­tīkama. Propelleris pilnīgi apstājās. Ceļoties aug­stāk, Grehemu pārņēma lepnums, ka ir uzveikta stihija, laižoties zemāk cauri retinātajam gaisam, — ne ar ko nesalīdzināmas izjūtas. Viņam gribējās atstāt atmosfēras augšējos slāņus.

Kādu laiku Grehems uzmanīgi nolūkojās ainavā, kas zibenīgi drāzās uz ziemeļiem. Viņu gaužām priecēja detaļu skaidrība. Viņu pārsteidza nebei­dzamās krāsmatas, kas bija palikušas pāri no agrāk bieži izvietotajām mājām, lauki bez viena koka, sagruvušās fermas un ciemi. Viņš gan bija par to jau dzirdējis, taču redzēt to bija kas cits. Viņš mē­ģināja atšķirt pazīstamas vietas šajā tukšajā bezdi­benī, bet tagad, kad Temzas ieleja bija aiz muguras, tas bija grūti. Drīz viņi tomēr sasniedza smailus krīta uzkalnus, un pēc aizas kontūrām uzkalnu rietumgalā un pilsētiņas drupām abpus tās Gre­hems pazina Gildfordu-Hogsbeku. Orientējoties pēc tās, varēja atrast Leithilu, Olderšotas smilšaino lī­dzenumu un citas vietas. Apvidu šķērsoja Portsmu- tas idemita ceļš, pa kuru traucās sīksīki punktiņi. Tas gāja tieši pa kādreizējo dzelzceļa trasi. Vejas krasti bija noauguši ar biezāju.

Pa visu Dounsas augstieni, cik tālu cauri pelēcī­gajai dūmakai vien varēja saredzēt, bija izkaisīti tik lieli vēj dzinēj i, ka grandiozākā pilsēta tiem lī­dzās izskatītos kā jaunākais brālis. Tie cēli griezās dienvidrietumu vējā. Šur un tur bija manāmi Britu Pārtikas Tresta aitu ganāmpulki, šur un tur kā melni plaiskumi kustējās gani zirgos. Tad zem vienplākšņa deguna iznira Vīldenheita, Haindheda, Pičhila un Leithila ar jaunu vējdzinēju rindu, kas šķita cenšamies atņemt vēju saviem līdzbrāļiem. Purpura viršus nomainīja dzeltenās irbulenes, tā­lāk divi jātnieki dzinās pakal melnu vēršu baram. Tas viss palika aiz muguras, saruka, zaudēja krāsu un pārvērtās par kustīgu plankumu, kas nozuda dū­makā.

Pie pašas auss iekliedzās ķīvīte. Tagad viņi lidoja pāri Dienviddaunsai, un Grehems pār plecu ierau­dzīja virs Portsdaunhilas korēm Portsmutas ostas nocietinājumu robotos mūrus. Parādījās pietauvo­jušos kuģu kopa, kas atgādināja peldošu pilsētu, saules apspīdētās baltās, pundurīgās Nīdlas klintis un līča dzirkstošie ūdeņi. Viņi viens divi šķērsoja Solentas jūras šaurumu un atstāja aiz sevis Vaita salu; tad lejā izpletās jūra, vietām purpuraina no mākoņu ēnām, vietām pelēka, vietām spīdoša kā pulēts spogulis, bet vietām zilganzaļi ņirboša. Vaita sala kļuva mazāka un mazāka. Pēc dažām minūtēm no mākoņu grēdām atdalījās pelēka, miglaina josla; nolīkusi zemāk, tā kļuva par krasta līniju: tā bija saules apspīdētā, jaukā Ziemeļfrancijas piekraste. Josla kļuva platāka, krāsaināka un skaidrāk iezī­mēta, bet Anglijas piekraste pretējā pusē izkusa tālē.

Pēc samērā neilga laika pie apvāršņa izauga Pa­rīze, bet tā drīz nozuda, jo vienplāksnis pagriezās uz ziemeļiem. Grehems paguva saskatīt, ka Eifeļa tornis joprojām ir vecajā vietā un ka netālu no tā paceļas stalta celtne ar adatai līdzīgu smaili galā. Un, kaut gan sākumā Grehems nesaprata, ko tas no­zīmē, viņš pamanīja arī dūmu seģeni. Aeronauts ieminējās kaut ko par «nemieriem uz apakšzemes ceļiem», bet Grehems nepievērsa uzmanību viņa vārdiem. Augstāk par vēj dzinējiem debesīs ietiecās minaretiem līdzīgi torņi un tievas smailes, un viņš saprata, ka Parīze pārspēj savu sāncensi vismaz skaistumā, kaut arī atpaliek no tās ar saviem izmē­riem. Kaut kas bāli zils pacēlās no pilsētas un, pa­grozījies kā vētras nesta sausa lapa, tuvojās vi­ņiem, ātri kļūdams aizvien lielāks. Aeronauts kaut ko noteica.

— Ko? — jautāja Grehems, negribīgi novērsdams acis no šī skata;

— Aeroplāns, ser, — skaļi kliedza pilots, rādī­dams ar pirkstu.

Vienplāksnis pacēlās augstāk un devās uz zieme­ļiem. Aeroplāns ātri tuvojās. Vienplākšņa «tuk, tuk, tuk», kas iepriekš bija izklausījies tik spēcīgs, pie­peši kļuva nožēlojams salīdzinājumā ar aeroplāna vareno rēkoņu. Cik liels izlikās šis briesmonis, cik ātrs un dižens! Tas palidoja garām tieši virs vien­plākšņa, gluži kā dzīvs, ar plati izplestiem caurspī­dīgiem plēves spārniem. Aizzibēja ievīstītu pasa­žieru rindas sēdekļos aiz stikla, baltā ģērbies pilots, kas pa kāpnēm rāpās pret vēju, milzīgā ātrumā dar­bojošies mehānismi, virpuļojošs propelleris un gi­gantiski spārni. Skats bija satriecošs. Pēc brīža aeroplāns bija garām.

Tikko manāmi šūpodamies vējā, aeroplāns pacēlās drusku augstāk. Tas kļuva mazāks un drīz pārvēr­tās par tumšu punktu, kas izkusa debesu zilgmē. Tas bija aeroplāns, kas kursēja starp Londonu un Parīzi. Jaukās dienās un mierīgos laikos tas veica četrus braucienus dienā.

Viņi lidoja pāri Lamanšam. Grehemam tagad šķita, ka gaužām lēni, salīdzinot ar aeroplānu. Pa kreisi blāvoja Bīčīheda.

— Laižamies lejā! — uzsauca aeronauts. Viņa balss nozuda propellera sakultā gaisa kaukoņā.

— Vēl ne, — smiedamies atteica Grehems. — Vēl nelaidīsimies. Es gribu tuvāk iepazīt šo mašīnu.

— Es domāju … — sāka aeronauts.

— Es gribu tuvāk iepazīt šo mašīnu, — Grehems atkārtoja. — Es eju pie jums, — viņš piebilda, pie­cēlās no sava sēdekļa un uzkāpa uz tiltiņa, kas bija nodalīts ar margām. Paspēris soli, viņš nobālēja un ieķērās margās. Vēl solis — un viņš bija blakus aeronautam. Viņš juta gaisa spiedienu pret saviem pleciem. Cepure bija norauta un aizkūleņojusi pa gaisu. Vējš, ticis pāri aizsargstiklam, purināja viņa matus. Aeronauts steigšus izlīdzināja vienplāksni.

— Es gribu, lai jūs man visu to paskaidrotu, — teica Grehems. — Kas jādara, lai mašīna kustētos uz priekšu?

Aeronauts saminstinājās, tad atbildēja:

— Tas ir ļoti sarežģīti, ser.

— Nekas, — sauca Grehems, — nekas.

Brīdi aeronauts neko neatbildēja.

— Gaiskuģniecība ir noslēpums . .. privilēģija . ..

— Zinu. Bet es esmu Valdnieks un gribu zināt.

Grehems iesmējās, priecādamies, ka iekaros gaisa

telpu.

Vienplāksnis pagriezās uz rietumiem, un Grehe­mam sejā iesitās spirgta brāzma, kas saplivināja viņa apģērbu. Abi lūkojās viens otram acīs.

— Ser, ir likums …

— Kas neattiecas uz mani, — atteica Grehems. — Šķiet, jūs esat to aizmirsis.

Aeronauts ar acīm ieurbās viņa sejā.

— Nē, — viņš sacīja, — neesmu aizmirsis, ser.

Bet zemes virsū, izņemot aeronautu, nav neviena cita, kas varētu vadīt mašīnu. Visi pārējie ir tikai pasažieri…

— Kaut ko tamlīdzīgu esmu jau dzirdējis. Bet man par to nav daļas. Vai jūs zināt, kādēļ es nogu­lēju divsimt gadu? Lai lidotu!

— Ser, — sacīja aeronauts, — likums … ja es pārkāpšu likumu . ..

Grehems neiecietīgi atmeta ar roku.

— Ja jūs novērosiet mani…

— Nē, — atbildēja Grehems, sašūpodamies un ciešāk ieķerdamies trosēs, tā ka lidaparāta pakaļ­gals nosvērās zemāk. — Man ar to nepietiek. Es gribu vadīt pats. Vadīt, kaut arī man būtu jāsasit lupatās mašīna! Jā! Es gribu. Es pārrāpšos pāri un apsēdīšos jums blakus. Turieties! Es gribu lidot pats, kaut tas maksātu man dzīvību. Tā būs atlī­dzība par manu ilgo miegu. Un par daudz ko citu … Es kādreiz sapņoju lidot. Turiet līdzsvaru!

— Simtiem spiegu novēro mani, ser!

Grehemam zuda pacietība. Tas nu bija par daudz!

Viņš nolamājās un pārkāpa pāri svirām. Vienplāk­snis sašūpojās.

— Kas ir Pasaules Valdnieks? — Grehems jautāja. — Es vai jūsu korporācija? Noņemiet savas rokas no svirām un turiet ciet manas rokas. Tā. Un tagad parādiet, kas jādara, lai lidaparāts sāktu laisties lejā.

— Ser … — sāka aeronauts.

— Kas ir?

—Vai jūs mani aizstāvēsiet?

— Ak dievs! Kā gan citādi! Kaut man būtu jā­aizdedzina Londona. Nu!

Nomierinājis aeronautu, Grehems sāka savu pirmo gaiskuģniecības stundu.

— Jūsu interesēs ir šā ceļojuma laikā, — viņš teica, skaļi iesmiedamies, jo gaiss iedarbojās uz viņu kā stiprs vīns, — iemācīt mani ātri un labi. Vai man jākustina šī svira? A .. . Tā! Hallo!

— Atpakaļ, ser, atpakaļ!

— Atpakaļ? Lai notiek. Viens, divi, trīs! Ak dievs! Tas ceļas augstāk! Tā tik ir dzīve!

Vienplāksnis sāka dejot un veidot visdažādākās figūras. Te tas aprakstīja spirāli ar ne vairāk kā simts jardu diametru, te rāvās augšup, lai nākamajā mirklī kā vanags kristu lejup, te, mezdams cilpas, atkal cēlās augstāk. Vienā no tādiem kritieniem vienplāksnis bezmaz uzdrāzās virsū kustīgam gaisa balonu parkam dienvidaustrumos un tikai pašā pē­dējā mirklī apbrīnojami veikli pašāvās sānis. Āt­rums, kustību vijīgums un retinātais gaiss reibināja Grehemu.

Beidzot negaidīts starpgadījums atskurbināja viņu un lika atcerēties uz zemes kūsājošo dzīvi ar tās ne­atrisināmajām problēmām. Viņi sajuta vieglu grū­dienu, kaut kas paskrēja garām, un.Grehemam uz­pilēja tāda kā lietus lāse. Apgriezies viņš ieraudzīja tieši aizmugurē virpuļojam baltu skrandu.

— Kas tas tāds? — viņš jautāja. — Es nesaprotu.

Aeronauts atskatījās un saķēra sviru, jo viņi jau

krita lejup. Kad vienplākšņa gaita bija izlīdzināta, viņš dziļi ievilka elpu un, norādīdams uz baltumu apakšā, sacīja:

— Tas bija gulbis.

— Es to nepamanīju, — Grehems atteica.

Aeronauts neko neatbildēja, un Grehems ierau­dzīja viņam uz pieres sviedru pērlītes.

Viņi lidoja horizontāli, kamēr Grehems aizkļuva atpakaļ vietā, kur viņu vairs nešauta vējš. Tad viņš ātri laidās lejup, propellerim bremzējot kri­tienu un pacelšanās laukumam kļūstot aizvien pla­tākam. Šķita, ka saule, noslīgdama rietumos aiz krīta pakalniem, krīt reizē ar vienplāksni, atstādama debesīs zeltainu mirdzumu.

Drīz lejā kā sīkus raibumus varēja saskatīt cil­vēkus. Grehems dzirdēja apsveikuma saucienu šal­koņu, kas izklausījās pēc viļņu čalas oļainā piekrastē, un redzēja, ka jumtus ap laukumu apsēduši cilvēki, kas līksmo par viņa laimīgo atgriešanos. Blīvajā, melnajā sagaidītāju masā ņirbēja neskaitāmas sejas, plivinājās balti lakatiņi un kustējās mājienam pa­celtas rokas.