Kad būs uzvarēts laiks

A. Dņeprovs, PASAULE, KURĀ ES PAZUDU

Mani nopirka mirušu un no morga aizveda pie Vudropa. Te nav nekā savāda, lapat kā nav dīvaini arī tas, kā es nokļuvu morgā. Gluži vienkārši, pārgriezu sev vēnas viesnīcas «Jaunā pasaule» vannas istabā. Ja nebijis paradu par viesnīcas numuru, rnani tik ātri neatrastu, pareizāk sakot, atrastu pārāk vēlu. Bet parādi bija, un daļēji tieši tāoēc

es mēģināju aizceļot, taču neveiksmīgi, uz viņļ pasauli. Man ļoti gribējās tur satikties ar saviem netālredzīgajiem vecākiem, lai pateiktu, ko es domāju par viņiem un vispār par visiem tiem, kas ražo bērnus rnūsu civilizētajai valstij.

Ka tagad esmu noskaidrojis, Vudrops manij nopirka par 18 dolāriem 09 centiem, turklāt 3 dolārus 09 centus no viņa iekasēja par segu, kurā viņš mani aizvedot ietina. Tā kā pilna cena par mani bija 15 dolāru.

Vai varat iedomāties, ar kādu ātrumu Vudrops mani aizvizināja no morga līdz savai kotedžai Grīnvelijā? Ja ātrums būtu bijis mazāks, viņa naudiņa būtu vējā. Manis vietā viņam būtu palikusi tikai savazāta sega un piedevām vēl bēru izdevumi.

Es tiku atdzīvināts pēc visiem likumiem: manī salēja trīs litrus asiņu, iešļircināja adrenalīnu, sasūknēja glikozi ar zivju eļļu, visapkārt salika sildītājus un mani aptina ar elektriskajiem vadiem. Pēc kāda laika Vudrops izslēdza strāvu: nu es varēju patstāvīgi elpot, un sirds sāka strauji pukstēt, it kā nekas nebūtu bijis.

Atvēru acis un ieraudzīju Vudropu, bet līdzās viņam kādu meiteni.

— Kā jūtaties? — apjautājās Vudrops, baltā virsvalkā ģērbies tips ar tādu ģīmi, it kā viņš sava prieka pēc būtu kļuvis par lopu kāvēju.

— Paldies, ser. Labi, ser. Kas jūs tāds esat, ser?

— Es neesmu sers, bet gan Vudrops, Harijs Vudrops, medicīnas un socioloģijas zinātņu doktors, Radioelektronikas institūta goda biedrs, — Harijs norūca. — Vai ēst gribat?

Es piekrītoši pamāju.

— Atnesiet viņam šķīvi zupas.

Meitene uzspurdza no krēsla un nozuda. Harijs Vudrops bez liekām ceremonijām parāva manu kreklu uz augšu un iešļircināja kādu ķīmisku vielu.

— Tagad nu jūs esat pavisam dzīvs, — viņš teica.

— Jā, ser.

— Harij Vudrop.

— Jā, ser Harij Vudrop.

— Es ceru, intelektuālās spējas jums nav pārliecīgi attīstītas?

— Ceru, ka ne.

— Kur esat mācījies?

— Gandrīz nekur. Beidzu kaut ko līdzīgu universitātei. Bet tas tā starp citu.

Klusībā nolēmu, ka Harijam vismazāk vajadzīgi cilvēki ar augstāko izglītību.

— Hm … Ko jūs tur mācījāties?

Nospriedu, ka manās interesēs ir, lai es

tur neko nebūtu iemācījies.

— Spēlēt golfu, dejot, makšķerēt, lakstoties ap meitenēm.

— Tas ir labi. Tikai neiedomājieties savas zināšanas izmantot attiecībā pret Sjūzenu.

— Kas tā tāda?

— Meitene, kura aizgāja atnest jums va-f kariņas.

— Vai jau ir nakts?

— Nē, jau ir aizvakardiena. Un vispār, kāda velna pēc jūs uzdodat jautājumus!

Nolēmu, ka man kā izbijušam mironim neklājas daudz jautāt Harijam Vudropam, zinātņu doktoram un tā tālāk, Radioelektronikas institūta goda biedram.

2

Sjūzena teica:

— Jūs piedalīsieties modeļa «Eldorado» pārbaudē. Starp citu, kā jūs sauc?

— Harijs.

— Slikti. Mūsu saimnieks nemīl, ka bez viņa ir vēl kāds Harijs. Vai neesat kļūdījies? Pēc nāves tā gadās.

— Bet kas ir «Eldorado»? — es pavaicāju.

— Tā ir pasaule, kurā valda laime un labklājība, turība un sociāls līdzsvars, pasaule, kurā nav komunistu un bezdarbnieku.

— Jums tas tik velnišķīgi labi iznāk! Kā diktorei no «National video».

— «Eldorado» jums piešķirta nozīmīga loma.

— Ak tā? Kāda tad?

— Jūs būsiet strādnieku šķira.

— Kas, kas?

— Nu proletariāts.

Mazliet padomājis, ievaicājos:

— Vai jūs pavisam droši zināt, ka esmu atdzīvojies?

— Pilnīgi droši.

— Bet kāda loma «Eldorado» atvēlēta jums?

— Es būšu uzņēmēju sabiedrība.

Sjūzena izgāja, un ienāca Harijs Vudrops.

— Kopš šas dienas mēs jūs vairs nebarosim.

Brīnišķīgi! Jūs pētīsiet, ka cilvēks mirst bada nāvē? — es pajautāju.

— Vecmodīgi.

— Un tomēr, ko es ēdīšu?

— Jums vajadzēs stāties darbā.

— Vai jūs vēl neesat izmetis segu, kurā ietītu mani varēs aizvest atpakaļ?

— Manā augsti organizētajā sabiedrībā atrast darbu nebūs problēma.

— Man nāksies ilgi staigāt un meklēt.

— Jums nemaz nebūs jāstaigā.

— Kā tad tā?

— Būs jānospiež tikai pogas. Kad dabūsiet darbu, saņemsiet algu, bet, ja būs alga, būs arī ēdamais.

— Vediet mani ātrāk pie šādas pogas!

— Jūs Vēl neesat psiholoģiski sagatavots. Jūs nespēsiet nospiest pogu ar vajadzīgo entuziasmu.

— Es to varu nospiest ar jebkādu entuziasmu.

— Lai eksperiments būtu precīzs, vēl pāris stundiņas nāksies pabadoties.

— Es sūdzēšos!

— Nesūdzēsieties, tāpēc ka jūsu nav

— Kā tā?

— Jus taču nomirāt.

3

«Eldorado» ir trīs milzīgas mašīnas plašās : zāles dažādos stūros. Tās savstarpēji savienotas ar elektrības vadiem un kabeļiem. Viena mašīna atdalīta no pārējām ar stikla starpsienu. Harijs Vudrops nosēdās pie vadības pults zāles centrā un ierunājās:

— Šizofrēniķi, profesori un senatori cenšas ^ pilnveidot mūsu sabiedrību ar komisiju un apakškomisiju, brīvprātīgo komiteju un fondu, ekonomisko konferenču un Sociālo problēmu ministrijas palīdzību. Tas viss ir blēņas. Pietiek četrsimt divu triodu, tūkstoš piecsimt septiņdesmit sešu pretestību un divi tūkstoši četrsimt deviņdesmit viena kondensatora, lai uzdevums tiktu atrisināts. Te ir mūsu sabiedrības pašreizējās organizācijas shēma.

Harijs Vudrops attina manā un Sjūzenas priekšā radioshēmas gaismas kopiju.

— Pa labi — «ražošanas», pa kreisi —«patēriņa» bloks. Starp tiem pozitīvā un negatīvā atgriezeniskā saite. Nomainot radiolampas un citas «sabiedrības» detaļas, var panākt, ka sistēma nenonāks nedz suprareģenerācijas, nedz dziestošo svārstību režīmā. Kad es to sasniegšu, šī problēma būs reiz par visām reizēm atrisināta.

Izklāstot savu ģeniālo ieceri, Harijs Vudrops plātījās ar rokām un grozīja galvu — tāds acīmredzot bija viņa ieradums.

— Bet es esmu paredzējis vēl vairāk, — viņš turpināja. — Esmu ievedis shēmā cilvēcisku elementu, ko aizstāt ar ekvivalentu elektronisko robotu ir neracionāli un pārāk dārgi, jo tā atmiņa ir ierobežota. So funkciju izpildīsiet jūs, — Harijs ar pirkstu norādīja uz mani. — Un jūs, — viņš teica, vērsdamies pie Sjūzenas.

Tad Harijs beidzot salika rokas aiz muguras un četrreiz apgāja ap vadības pulti.

— Te, — viņš nodārdināja to ar dūri, — te ir mūsu «sabiedrības» smadzenes, tās «valdība». Augšā neona spuldze izpilda prezidenta funkcijas — stabilizē spriegumu. Tas arī ir viss.

Mēs ar aizkustinājumu palūkojāmies uz «prezidentu», kurš izstaroja iesārtu gaismu.

— Bet tagad pie darba! Jūs marš uz «ražošanu», jūs — pie «patērētājiem»!

«Oriģināla aizraušanās ar elektronisko modelēšanu,» es nodomāju. «Universitātē mums profesori stāstīja, ka ar radioelektronikas palīdzību var izveidot jebkuru modeli: bruņurupuča, darbgalda, starpplanētu kuģa un pat cilvēka modeli. Harijs Vudrops ir izveidojis mūsu valsts iekārtas elektronisko modeli ūn ne tikai izveidojis, bet pat nolēmis to pilnveidot, radīt «harmonisku» mūsu sabiedrības struktūru. Interesanti, kas no tā iznāks?»

Es piegāju pie mašīnas no labās puses, Sjūzena pazuda aiz stkla starpsienas patērētāju blokā

— Kas man jādara? — pajautāju.

— Tas pats, kas dzīvē, — jāstrādā.

— Tas ir vareni! Esmu izsalcis kā hiēna

— Vispirms ražošanas sfērā jādabū darbs

— Kada veidā?

labi" N opied balto Podziņu . kas atrodas pa labi

— Bet ko darīs viņa? pametu ar galvu uz Sjuzenas pusi.

— To, ko dara uzņēmēji. Es apstulbu pie milzīgā dzelzs skapja. Uz tā priekšpuses laistījās aparātu skalas, dažādās vietās uz āru izvirzījās daudzkrāsainas pogas, svirsledzi un sviras. Te ar elektriskās enerģijas palīdzību veidojās materiālo vērtību «modeļi», un šīs vērtības cirkulēja pa vadiem starp «ražošanas» un «patēriņa» sfēru Nospiedu balto pogu. Jūsu specialitāte? — ierēcās mašīna «Vai tu re, pilnīgi tāpat kā dzīvē! Mašīnu pat interese mana specialitāte!»

— Mākslinieks .. .

— Nav vajadzīgs. Es izbrīnā paskatījos uz Vudropu.

— Vai man arī jānospiež baltā poga? — Sjūzena pavaicāja.

— Protams.

— Un kas tad būs?

— Saņemsiet shēmā rezervēto «virsvērtību».

Sjūzenas pusē nokrikšķēja relejs.

Es atkal nospiedu balto pogu.

— Jūsu specialitāte?

— Zobārsts.

— Nav vajadzīgs.

Šai laikā Sjūzena nospieda savu pogu, un automāts izsniedza viņai kādu saini.

— Specialitāte? — mašīna truli noprasīja.

— Mehāniķis.

— Pienāciet pēc mēneša.

Elektroniskā «ražošana» darbojās teicami. Pirms nonācu pie Vudropa, cik reižu tā netiku staigājis, meklēdams darbu, un dzirdējis tādus pašus jautājumus un tieši tādas atbildes.

— Tā tā lieta neies, saimniek! — vērsos pie Vudropa.

— Pagrieziet muguru, es uzģērbšu jauno kleitu! — Sjūzena iesaucās.

— Saimniek, es nevaru gaidīt mēnesi!

— Pamēģiniet vēlreiz! Es samazināju negatīvo novirzi ģeneratora lampas «darbaspēka pieprasījums» tīklā.

Sjūzena nospieda pogu, taču automāts viņai neko neizsniedza.

— Ko tas nozīmē? — meitene protestēja.

— Kad viņš, — Harijs pamāja uz manu pusi, — radīs «virsvērtību», jūsu automāts atkal ieslēgsies. Pašreiz iestājusies «kapitāla uzkrāšanās» fāze.

Es nospiedu balto pogu.

— Specialitāte? ,

— Krāvējs.

— Ņemam!

No mašīnas izlīda un tieši pret manu vēderu atspiedās svira.

— Strādājiet! — no vadības pults viņas puses uzbrēca Harijs.

— Kā lai to daru?

— Bīdiet sviru augšup un lejup!

Sāku kustināt sviru. Tā bija ļoti grūti bīdāma.

— Un cik ilgi man tas jādara?

— Līdz saņemsiet algu.

— Lūk tā tas notiks?

— Kastītē, kas atrodas jums pašā degungalā, iekritīs žetoni. Par tiem jūs varēsiet ēst, dzert un izklaidēties.

Grozīju sviru tik ilgi, kamēr roka iesmeldzās. Tad uz mirkli pārstāju.

— Ko jūs darāt? — Harijs iebrēcās.

— Gribu atpūsties.

— Jūs atbrīvos!

Satvēru sviru un drudžaini centos panākt nokavēto.

Domās iztēlojos elektronisko bloku, kas varēja mani «atbrīvot». Droši vien, kustinot sviru, es radīju elektriskos lādiņus, kas ar releja palīdzību lika blokam darboties. Līdzko pārtraucu darbu, speciāls mehānisms iebīdīja sviru skapī.

— Tā! Mans automāts sāk strādāt! — Sjūzena iesaucās.

— Saimniek, kad tad būs alga?

Vudrops noņēmās ap «prezidentu». Uz mani neskatīdamies, viņš norūca:

— Es sekoju aparātu darbam. Ienākumam jābūt maksimālam.

— Kad saņemšu savus žetonus? — es atkārtoju.

— Kad anodu spriegums, ko jūs radāt kondensatorā, atvērs tiratronu.

— Ēst gribas …

— Slikti strādājat. Katrs vēziens tikai pusotra volta. Kustiniet ātrāk.

Sjūzena atkal ieslēdza savu automātu. Viņa saņēma otru kleitu.

— Es vairāk kleitu nevēlos, — viņa teica.

— Bet ko tad?

— To, ko jūs solījāt. Neilona kažoku.

— Es tūdaļ vēl palielināšu negatīvo novirzi tīklā un daļu sprieguma no viņa kondensatora pārvadīšu uz jūsu automātu.

Tā jau es domāju! Vudropa shēmā kapitāla lomu izpilda elektroenerģija. Tā arī tiek pārvadīta no manas «ražošanas sfēras» uz «patēriņa sfēru» «uzņēmēju sabiedrības» kabatās. Par kabatu modeļiem kalpo kondensatori un akumulatori.

— Nu tas ir par daudz! Kāda velna pēc viss tikai viņai!

Automāts noklakšķēja. Mana nosvīdušā deguna priekšā kastītē nošķinda žetoni.

— Ņemiet savu «algu»!

Es dabūju piecus vara žetonus.

— Kas man ar tiem jādara?

— Ejiet uz «patēriņa sfēru» un izmantojiet automātu!

Steidzīgi devos aiz starpsienas.

— Proletariāts! — Sjūzena jautri iesaucās. — Jums jāiet tur pie tā automāta, blakus.

Es saņēmu zupas bļodiņu, aukstu kotleti un alus krūzi. Labi, ka tā!

Mana pirmā darba diena beidzās. Sjūzena ar veselu lēveni lupatu devās pie miera.

Kas gan būs rīt?

4

Kad no rīta ierados «ražošanas sfērā», ma-j nas sviras nebija. Sjūzena sēdēja atzveltneskrēslā blakus «prezidentam» un dzēra alu. .

— Kas par lietu? — brīnījos.

— Jūs atbrīvoja, — viņa paskaidroja un pameta ar galvu uz sienas pulksteni. Tas rādīja piecas minūtes pāri astoņiem.

— Kāpēc mani atbrīvoja?

— Tāpēc, ka nokavējāties. Pamēģiniet atkal dabūt darbu.

— Kur jūs ņēmāt alu?

— Par jūsu žetoniem. Tie tagad pieder man.

Šādu nekaunību nekad nebiju redzējis.

— Specialitāte? — mašīna pajautāja.

— Krāvējs, — neko nedomādams, atbildēju.

— Slikts ieteikums, — mašīna attrauca un apklusa.

Izrādās, mašīnai ir atmiņa! Tā ievērojusi, ka mani atbrīvoja par darba kavēšanu. Atkal viss tāpat kā dzīvē. Varbūt šiem elektroniskajiem ekonomisko un sociālo struktūru modeļiem tomēr ir kaut kāda jēga? Taču es nespēju piekrist tam, ka tik bezgala sarežģītu parādību, kāda ir daudzu miljonu cilvēku dzīve sabiedrībā, var pietiekami precīzi atveidot ar radiolampu, tranzistoru, pretestību un releju palīdzību.

Sāku pārdomāt, ko lai dara. Mans skatiens pievērsās elektroniskajām smadzenēm.

Ja tur sakoncentrēta visa elektroniskā mor dēļa vadība, kāpēc gan nepacensties to «uzlabot» pēc sava prāta?

— Vai jūs nenosūdzēsiet? — noprasīju Sjūzenai.

— Kas tad ir?

— Es gribu pamēģināt pilnveidot «sabiedrību».

— Lūdzu.

Piegāju pie vadības pults un uz labu laimi pagriezu pirmo pie rokas pagadījušos kloķi. Tad vēl un vēl. Te viņu bija apmēram simts. Mašīnas mežonīgi iekaucās. «Prezidents», kas līdz šim bija tik tikko mirgojis, uzliesmoja kā stearīna svece. Lolodams cerību, ka savu sviru tomēr sagaidīšu, izskrūvēju «prezidentu» no ligzdas un noglabāju kabatā. Šai mirklī ienāca Vudrops.

— Ahā. dumpis! Tas ir labi! Atentāts pret valdību! Brīnišķīgi! Bet kur ir sprieguma stabilizators? Augstākās varas gāšana? Jauki! Dodiet šurp «prezidentu»!

Es atdevu neona spuldzi.

— Mēs paredzēsim arī šo cilvēcisko elementu. Es ekranēšu valdību ar tīklu, kam pievadīšu augstspriegumu. Divtūkstoš voltu pietiks. «Prezidentu» paslēpsim aizsargkupolā un pievadīsim tam piectūkstoš voltu. Šādā veidā «valsts» būs garantēta pret iekšējām nekārtībām.

Es biju galīgi iznīcināts. Harijs Vudrops pievienoja elektroniskajām smadzenēm augstspriegumu.

— Dodiet jel kādu darbu, — sāku lūgties.

— Nu tad pamēģiniet tūdaļ, kamēr neesmu uzstādījis visus potenciometrus agrākajā stāvoklī.

Nospiedu darbaspēka pieprasījuma pogu. Reproduktors ne no šā, ne no tā sāka dziedāt Džona Parkera balsī: «Cik laimīga tu biji, mirstot manās debesszilajās skavās .. .» No mašīnas izlīda nevis viena, bet uzreiz trīs sviras un pašas sāka pārvietoties augšup un lejup. Kastītē sāka birt žetoni kā no pārpilnībbas raga!

— Saimniek, tā gan ir veiksme! Šķiet, nu radusies «Eldorado»! — es iesaucos, no kastītes izgrābdams vara žetonus.

— Velns lai parauj! — Harijs nosēcās. — «Patēriņa» sfērā nekā nav. Tukšs.

Es drāzos viņpus starpsienas pie automāta un iemetu tajā žetonu. Nekādas reakcijas. Iemetu otru. Klusums.

— Nu jā, «ražošana» vienkārši sajukusi prātā.

Harija Vudropa elektronika acīmredzot darbojās tikai pēc stingri noteikta režīma. Ražošanas un patēriņa modeļi balansēja nestabilā līdzsvara stāvoklī. Līdzko tika izjaukts šis režīms, mašīna pārvērtās par bezjēdzīgu radioshēmu kaudzi, kas darbojās kā pagadās.

Harijs noregulēja potenciometrus, un visas sviras, izņemot vienu, paslēpās mašīnā. Džons Pārķers pārgāja uz kontraltu, pēc tam uz koloratūrsoprānu un apklusa pie septītās oktāvas «la». Lai atjaunotu savu labo slavu, ķēros pie palikušās sviras un sāku to centīgi kustināt.

— Atdodiet žetonus, — Harijs sacīja.

— Kāpēc?

— Tos jūs dabūjāt par velti. Tā nedrīkst.

— Bet kāpēc viņa visu dabū par velti? — es norādīju uz Sjūzenu, kas savā sēdeklī bija iemigusi.

— Neuzdodiet muļķīgus jautājumus un dodiet šurp žetonus!

Divus no tiem es tomēr paslēpu.

Visu darba dienu Sjūzena nogulēja, bet es līdz vakarpusei biju nopelnījis vēl septiņus vara ripuļus. Pa šo laiku Vudrops parūpējās par «valdības» drošību un vairākas reizes noņēma spriegumu no mana kondensatora. Vispār, ap savu mašīnu viņš noņēmās ļoti cītīgi. Vēlāk Sjūzena man pateica, ka par «Eldorado» projektu Harijs nokampšot veselu žūksni naudas.

Tagad biju gudrāks un par ēdamo iztērēju tikai divus žetonus. Tā bija gandrīz bada maize, bet es sapratu, ka jādomā arī par nebaltām dienām!

Nākamajā rītā atradu Sjūzenu ar saraudātām acīm.

— Kāpēc «uzņēmēju sabiedrība» pinkšķ? —; zobgalīgi iejautājos.

Darbā biju ieradies agri. Kabatā skanošie žetoni cēla manu pašapziņu.

— Tā ir cūcība! — Sjūzena žēlojās.

— Kas?

— Viņš man visu atņēma: gan kleitas, gan veļu, gan kažoku.

— Kas?

— Vudrops.

— Kāpēc?

— Lai sāktu visu no gala. Viņš tos atkal paslēpis automātā.

Pametu sviru un piegāju pie Sjūzenas. Man bija viņas žēl.

— Man šī spēle ne visai patīk, — es teicu.

— Nekas, Harijs panāks pilnīgu harmoniju.

— Nezinu, kas tā tāda. Tikai zinu, ka atņemt to, kas tev iedots, ir cūcība.

Ienāca Vudrops.

— Kas tā par idili! Marš pa vietām! Šķiet, esmu par daudz palielinājis potenciālu tiratronā. Jūs neko nedarāt un neesat atbrīvots.

— Vienu mirkli, saimniek!

Metos pie sviras, bet par vēlu. Tā bija nozudusi. Vudrops sāka apmierināti ķiķināt.

«Velns tevi rāvis! Šodienai man ir žetoni.» Sjūzena sabozās un vairs neizmantoja savu

.uilornātu. Es negribīgi spiedu balto pogu, izmēģinādams dažādas specialitātes. Nekas nebija vajadzīgs. Vai tiešām mūsu sabiedrība pārsātināta kā ar ārstiem un pedagogiem, tā ar tehniķiem un pavāriem? Vēlreiz nospiedu balto pogu.

— Specialitāte?

— Žurnālists.

— Ņemam.

Es pilnīgi apstulbu. No mašīnas tika izbīdīts galds ar rakstāmmašīnu. Ir nu gan tas Harijs! Pat tiktāl aizdomājies!

— Prese mūsu sabiedrībā dod lielus ienākumus, — Vudrops paskaidroja. Jūs saņemsiet jo vairāk, jo ar lielāku prieku Sjūzena lasis jūsu sacerējumus. Nu tad sāciet!

Vudrops izgāja.

Apsēdos pie rakstāmmašīnas un nogrimu domās. Tad iesāku:

«Ārkārtējs ziņojums! Nepieredzēta sensācija! Radioaktīvo mutāciju rezultātā izveidojušās jaunas dzīvnieku sugas! Runājošie ēzeli! Suņi matemātiķi! Pērtiķi homeopāti! Dziedošās cūkas! Gaiļi, kas spēlē pokeru!»

— Kaut kas bezjēdzīgs, — Sjūzena teica, izņemdama no sava automāta papīra lapu. Ja tā turpināsies, es nelasīšu, un jūs nomirsiet badā.

— Nepatīk? — es pavaicāju.

— Nē.

— Labi, pamēģināšu ko citu.

«Nedzirdēta sensācija! Astoņpadsmit miljardieri un četrdesmit divi miljonāri atteikušies no saviem miljardiem un miljoniem strādnieku labā …»

— Paklausieties, Sem, vai kā jūs tur sauc! Es jūsu murgojumus vairs nelasīšu.

— Vēl viens mēģinājums.

— Nelasīšu.

— Nu, lūdzu, Sjūzena.

— Negribu.

— Nu, Sjū!

— Neuzdrošinieties mani ta uzrunāt, vai dzirdat!

Es uzdrukāju:

«Sjū, jūs esat brīnumjauka meitene. Es jūs mīlu.»

Viņa neteica neko.

«Es jūs mīlu. Vai to jūs lasāt?»

Jā, — viņa klusi atbildēja. — Turpiniet.

«Iemīlēju jūs kopš tā mirkļa, kad atgriezos dzīve. Visu laiku, kamēr noņemamies ar šo idiotisko projektu, domāju, kā lai mēs abi aizmūkam. Jūs un es. Vai gribat?»

— Jā, — izņemdama papīra lapu no automāta, viņa klusi atteica.

«Redziet, ko es izdomāju. Galu galā man ir specialitāte. Mēs aiziesim no Vudropa un pacentīsimies atrast īstu darbu, bet nevis šīs elektroniskās blēņas. Divatā mums būs vieglāk. Goda vārds, kopš es jūs ieraudzīju, esmu atzinis, ka pārgriezt vēnas ir stulbi.»

— Es arī domāju tāpat, — Sjū nočukstēja.

Ienāca Vudrops.

Viņš paskatījās uz savām ierīcēm un noknikšķināja pirkstus.

— Ahā! Šķiet, ka nu viss ir kārtībā! Spriegums nostabilizējies! Fāzu noviržu nav! Mēs tuvojamies «ražošanas» un «patēriņa» harmonijai.

— Protams, saimniek, — es sacīju. — Reiz taču mūsu sabiedrībai jāsāk dzīvot, kā nākas.

— Turpiniet tādā pašā garā, bet es to visu atzīmēšu shēmā, — viņš noteica, iziedams no zāles.

«Satiksimies šonakt te. Un izlēksim pa logu.»

— Labi .. .

Līdz dienas beigām sacerēju kādu desmitu idiotisku paziņojumu un nopelnīju veselu kaudzi vara ripuļu. Sjūzena akurāti plēsa nost lapu pēc lapas, lai parādītu elektroniskajam stulbenim, ka ir ļoti ieinteresēta manas produkcijas lasīšanā. Beidzot harmonija bija pilnīga, un Harijs Vudrops drudžaini uzmeta «Eldorado» shēmu, lai pārdotu to par miljonu dolāru. Shēma bija tik daudz vērta, jo tā ietvēra cilvēcisko elementu!

Es par visu peļņu paņēmu sviestmaizes un sabāzu tās pa kabatām.

Naktī, mēģinot aizlavīties līdz logam, abi ar Sjūzenu apstājāmies pie «uzņēmēju sabiedrības».

— Tu vakar ne reizi neizmantoji savu automātu.

— Būtu es to izmantojusi, tu nopelnītu mazāk.

— Ja vēlies, paņemsim kleitas un kažoku.

— Velns tos rāvis!

— Es varu Vudropam atstāt zīmīti, ka tas ir mans darbs. Manis jau tik un tā nav.

— Nevajag, tā būs vieglāk iet.

Mēs izkāpām ārā pa logu, tikām pāri žo-j gam un nokļuvām uz plata asfaltēta ceļa, kas veda uz lielu pilsētu. Pār to baismi liesmoja oranžkrāsas debesis. Sjūzena uz mirkli piekļāvās man klāt.

— Nebaidies, tagad mēs esam divi.

Es apskāvu viņu, un mēs devāmies uz priekšu. Tikai vienreiz apstājos pie elektriskās laternas un, ieskatījies meitenes uzticības pilnajās acīs, pajautāju:

— Sjū, bet kā tu nokļuvi pie Vudropa?

Viņa tikko manāmi pasmaidīja, izstiepa

kreiso roku un, pabīdījusi augšup piedurkni, parādīja man plaukstas pamatu. Uz baltās ādas krasi izdalījās iegarena tumšsārta rēta.

— Tātad tu arī? . . .

Viņa pamāja.

Un tā nu mēs ejam, divi cilvēki, kuru nav šajā drausmīgajā pasaulē . ..