Kad būs uzvarēts laiks

G. Altovs. KLĪNIKA ,,DIŽAIS PIEKŪNS"

Man ir trīs stundas laika, pat mazāk. Pirms divdesmit minūtēm Jurijs Petrovičs Vitovskis paziņoja: «Tātad izlemts, sākam desmitos.» Es pavaicāju, ko man tagad darīt. Viņš atbildēja: «Paņemiet papīru un aprakstiet lietas būtību. Galvenos faktus un domas. Visu, ko jūs domājat par gaidāmajiem notikumiem. Vēlāk šīs piezīmes palīdzēs

jurns izprast pašam sevi.» SV, kas vairākkārt nosodoši palūkojās uz Vitovski, piebilda: «Pareizāk gan būtu nerakstīt neko. Es ieradīšos pie jums pēc trim stundām. Nekādā gadījumā nekļūstiet lirisks un neizplūstiet. Mums vēl ir darba papilnam.»

SV nemiers ir saprotams — man nav dublētāja. Ja es pārdomāšu, eksperiments būs jāatliek uz ilgu laiku. Taču SV velti uztraucas: es nepārdomāšu. Nevar teikt, ka man viss būtu skaidrs. Drīzāk otrādi. Tāda nu reiz ir šī problēma: jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk neatrisinātu jautājumu. Droša pazīme, ka nepieciešams eksperiments.

Lai notiek, papūlēšos — bez lirikas un īsi — uzrakstīt «galvenos faktus un domas».

Pats galvenais fakts ir tas, ka šeit, klīnikā «Dižais piekūns», paredzēts eksperiments, kā praktiski neierobežoti pagarināt mūžu. Pirmais izmēģinājums ar cilvēku. Ar mani.

Būtībā Vitovskis, Panarins un viņu līdzstrādnieki jau sen ir atrisinājuši nemirstības bioloģisko problēmu. Mūsu eksperimentam ir cits, tālāks mērķis. Tam jānoskaidro nemirstības psiholoģiskās (pēc Vitovska domām) un sociālās (tā domā Panarins) sekas.

Nav viegli izskaidrot, kā es, cilvēks, kam maz sakaru ar bioloģiju, kļuvu par šā eksperimenta dalībnieku. Te rodas divi jautājumi: kāpēc izvēlējās mani un kāpēc es piekritu. Patiešām — kāpēc? Es pūlos atcerēties, kad las notika, — un nevaru. Neatceros. Sākumā atbildēju ar noteiktu «nē». Tagad mana atbilde ir noteikts «jā».

Vēl pirms mēneša es nepazinu Vitovski un Panarinu. Tas ir — pazinu iztālēm: kopš tā laika, kad viņi saņēma Nobeļa prēmiju par darbu redzes bioķīmijā, viņus pazīst daudzi.

Vitovski es biju redzējis ne vairāk kā divas trīs reizes. Mūsu dienās, kad zinātnieki cenšas līdzināties bokseriem vai uzaudzē dekoratīvas bārdas, Vitovskis izcēlās ar gluži dabisku inteliģenci. Droši vien tāds izskatītos Cehovs, ja būtu nodzīvojis līdz sešdesmit gadiem (Vitovskim ir piecdesmit astoņi).

Vladimirs Vladimirovičs Panarins ir cita stila cilvēks. Viņš cenšas līdzināties Vitovskim, bet tā ir maskēšanās. Labsirdīgi smaidīdams, viņš ierodas sanāksmēs, neuzkrītoši apsēžas kaut kur klusā stūrītī un nogrimst grāmatas lasīšanā. Tā viņš nosēž stundām ilgi, šad un tad pamezdams skatienu uz runātājiem, bet tad pavisam negaidot atskan viņa pērkondimdošā balss. Tas līdzinās eksplozijai, tādēļ Panarinam iedota diezgan trāpīga iesauka — SV [1] . Dažu minūšu laikā auditorijai uzgāžas tāds daudzums domāšanas produkcijas, kuras pietiktu desmitiem sanāksmju un konferenču. Tieši domāšanas produkcijas, bet nevis vienkārši domu. Pats interesantākais ir tas, ka SV sniedz rūpīgi pārdomātu, jaunu un gandrīz vienmēr paradoksālu apsvērumu sistēmu. Būtībā tas ir gatavs zinātnisks darbs — ar skaidri iezīmētu domas attīstību, ar svarīgiem un pārliecinošiem faktiem, ar dzēlīgu zemtekstu un, galvenais, ar konkrētu izpētes programmu.

Pirms mēneša es sastapu SV Harkovā rnašīntulkojumu jautājumiem veltītā konferencē. Patiesībā ar to arī viss sākās. Es biju pārsteigts, kad pārtraukumā Panarins, atgaiņādamies no žurnālistiem,' pienāca man klāti «Jūsu runas programmā nav, — viņš teica. — Ja neiebilstat, parunāsimies.»

Mēs izgājām dārzā. Panarins klusā aleja sameklēja brīvu soliņu un uzmanīgi palūkojās apkārt. Pamanījis, ka viņš uztraucas, jautāju:

— Vai kaut kas noticis?

— Jā, — atbildēja Panarins. — Pareizāk sakot, nē. Vienkārši jūs tagad esat palicis viens. Bez dublētāja.

— Bez … kā? — es pārvaicāju.

SV ar patiku aplūkoja mani. Viņš atguva parasto pašpaļāvību.

Es sākumā nesapratu Panarinu, lai gan paskaidrojumu viņš atkārtoja vismaz trīs reizes. Tā laikam ir nemirstības problēmas īpat-j nība. Viss ir ļoti vienkārši, kamēr runā vis-l pār, un viss bezgalīgi sarcžģās, tiklīdz sāc šo problēmu saistīt ar sevi. Panarins pateica, ka esot atrasta neierobežotas mūža pagarināšanas metode. Līdz šim izmēģinājumi izdarīti ar dzīvniekiem. («Ņemam vecu suni un divās nedēļās pārvēršam kucēnā.») Metodika ir droši pārbaudīta, nav nekāda riska. Jāsāk izmēģinājumi ar cilvēku. Saņemta atļauja pirmajam eksperimentam. Sākumā paredzēts padarīt cilvēku jaunāku par desmit gadiem. Izmēģinātājam (Panarins teica: «izmēģinātājs» un nevis «izmēģinājuma objekts»), protams, jābūt brīvprātīgam. Pirms gada viņi — Vitovskis un Panarins — izraudzījušies astoņus cilvēkus («Atlasījām jaunus zinātniekus. Viņu vidū — jūs.»). Taču dažādu iemeslu dēļ septiņas kandidatūras atkritušas.

— Kādēļ? — es jautāju.

Panarins pasmaidīja.

— Pamatots jautājums. Izmēģinātājam mēs uzstādām prasību kompleksu. Viņam jābūt jaunam, veselam, bez ģimenes. Jums ir trīsdesmit viens?

Es nepaguvu atbildēt.

— Tātad, trīsdesmit viens, — turpināja Panarins. — Bet pēc izmēģinājuma būs divdesmit viens. Tas, bez šaubām, sarežģītu jūsu attiecības ar sievu, ja jums tāda būtu. Un ar bērniem, ja jums tādi būtu. Mums vajadzīgi bāreņi. Talantīgi bāreņi ar noteiktu stāvokli zinātnē. Ar grādiem. Vai jūs domājat, ka ir vienkārši atrast astoņus talantīgus bāreņus ar grādiem? Mēs tomēr atradām. Bet pēc tam noskaidrojās, ka trijiem bāreņiem piemīt tikai šķietams talants. Mirāža. Tā tas ir. Divi citi bāreņi šobrīd vairs nav bāreņi. Ko lai dara! Toties ar pārējiem mēs droši rēķinājāmies. Absolūti bāreņi. Gaišas galvas. Zinātņu doktori. Bet pirms nedēļas viens aizlidoja darbā uz Āfriku. Otrs vakar gandrīz vai lauza sprandu motosacīkstēs un patlaban guļ, rūpīgi iepakots ģipsī.

Es tomēr vēl nesapratu Panarinu. Kāpēc: gan izmēģinātājam noteikti jābūt jaunam zinātniekam? Kāpēc ar grādu? Un kāpēc, galu galā, par izmēģinātāju jābūt man?

— Pieņemsim, — teica Panarins, — ka iz-J mēģinājums ir noticis. Jūs esat kļuvis desmit gadus jaunāks. Turklāt atmiņa, zināšanas un spējas nav zudušas. Viss ir kā pirms mēģinājuma. Vai jūs piekristu? Un kā vēl piekristu! Bet tagad pieņemsim, ka līdz ar desmit gadiem pazudīs arī viss, kas šai laikā izcīnīts. Trīsdesmitgadīgā zinātņu doktora vairs nav. Ir divdesmit gadu vecs students, kam no jauna jāmeklē sava vieta zinātnē. Saprotat? !

Viņš turpināja:

— Tagad vēlreiz no sākuma. Ir trīs varianti. Pirmais: mūža ilguma tieša palielināšana. Praktiski tas nozīmē ilgu vecumu, jo mūžs pagarināsies galvenokārt uz šī perioda rēķina. Nav taču jēgas izstiept bērnību līdz simt gadiem. Dabisks garš mūžs — tas ir gars un možs vecums. Bet tas nav īstais atrisinājums! Otrais variants: mūžīga jaunība. Arī tas nav labi. Ne vienmēr cilvēki gadu gaitā kļūst gudrāki. Stulbenis, piemēram, visbiej žak arī paliek stulbenis. Iedomājieties mūžam možu stulbeni, kas nekad nenoveco … Protams, ne jau stulbeņi izšķir jautājumu. Kad cilvēks ir izveidojies, tālāk turpinās galvenokārt kvantitatīva attīstība. Visdrošākais paņēmiens krasi palēnināt progresu — dāvāt visiem mūžīgu jaunību. Jums taču zināms, kā zinātnē dzenas pēc jauniem zinātniekiem. Pretstatā vecajiem jaunie spēj vieglāk izārdīt rūpīgi noslīpētas teorijas. Vecākas paaudzes zinātniekam grūti atteikties no izveidotam teorijām: viņš pats tās ir radījis, pats slīpējis. Uz ģēnijiem tas neattiecas. Ja gribat zināt, ģēnija būtība ir tā, ka viņš spēj (un ne reizi vien!) atmest ar roku ilgu gadu pūliņiem un sākt visu no jauna. Tātad paliks trešais nemirstības variants: jāatgūst jaunība un jāsāk viss no gala.

Pa aleju tuvojās cilvēki, un Panarins apklusa. Es apsvēru, kā paskaidrot savu atteikšanos. Es vēlējos, lai Panarins mani saprastu pareizi. Mans darbs saistīts ar heirotronu — loģisko mašīnu pilnveidošanu. Šīs mašīnas spēj izgudrot. Tas ir vajadzīgs darbs, kaut arī ne tik nozīmīgs kā Vitovska un Panarina darbs. Ja es pazudīšu (pat domās šie vārdi skanēja dīvaini), izirs vesels kolektīvs.

— Vesels kolektīvs? — pārvaicāja Panarins, kad es izklāstīju viņam savus apsvērumus. — Un kas par to? Jūsu kolektīvā ir četrdesmit cilvēku. Ir arī lielāki kolektīvi — trīsarpus miljarda cilvēku. Cilvēce.

Viņš iesānis paskatījās uz mani un piepeši ierunājās pavisam citādā, ļoti mierīgā tonī:

— Labi. Ja nevēlaties — nevajag. Bet es ceru, jūs pats aizbrauksit pie Vitovska un paziņosit viņam, ka atsakāties?

Panarins ir viltīgs. Viņš labi zina šīs problēmas īpatnību: vari pateikt «nē» un vēl simtkārt «nē», un tomēr turpināt par to domāt.

Desmit mūža gadi. «Viss, kas izcīnīts.» Es labi iegaumēju šos vārdus. Jā, tieši šos desmit mana mūža gadus pavadījusi nepārtraukta un saspringta cīņa. Vispirms tā bija cīņa par zināšanām. Nevar virzīties uz priekšu jaunā novadā, ja nesagremo dubultu un trīskārtīgu informācijas normu. Tad sekoja cīņa par tiesībām strādāt pie savas tēmas — to uzskatīja par nereālu, pat par pusķecerīgu. Mani atbildēja: «Mašīna, kas izgudros? Nieki! Principā tas varbūt ir īstenojams, nestrīdēsimies ar kibernētikas aizstāvjiem. Bet praktiski — nē, neiespējami. Katrā ziņā priekšlaicīgi.» Un tās nebija tikai tukšas runas. No tām bija atkarīga iespēja dabūt sev stūrīti laboratorijā. Un tad sekoja neveiksmes. Bezgalīga virkne neveiksmju, kuras pakāpeniski, atklāja problēmas patieso dziļumu. Tādu dziļumu, ka, iepriekš zinot to, laikam gan nepietiktu drosmes uzsākt darbu … Es nesūdzos. Zinātniskā procesa galvenais uzdevums ir pārvarēt inertumu — savu un citu. Tagad man ir mīļas pat kādreizējās neveiksmes un nogurdinošie strīdi ar tiem, kas sarunas par heirotroniem uztvēra kā personisku apvainojumu.

Šie desmit gadi nemanot ietilpinājuši sevī arī ilgstošo laika posmu, kurā es — blakus visam pārējam — rakstīju kandidāta disertāciju. Pēc tam neveiksmes mijās ar panākumiem — sākumā gan panākumu tikpat kā nebija, bet vēlāk gandrīz nemaz nebija neveiksmju. Sekoja doktora grāda piešķiršana — jau bez disertācijas aizstāvēšanas. Un beidzot laboratorija, lieliski iekārtota laboratorija. Četrdesmit cilvēku, kurus pats esmu atradis, mācījis, kuriem es ticu un no kuriem tagad esmu neatdalāms.

Lai cik nogurdinošs arī būtu gājiens augšup pa kāpnēm, to vienmēr var atkārtot: esi paveicis zināmu darbu — esi pakāpies augstāk. Šie desmit manas dzīves gadi nav tikai noteikts paveiktā darba daudzums. Kas var galvot, ka gadu pēc noietā ceļa atsākšanas es spēšu atkal divās diennaktīs, kas toreiz man izlikās kā viens vienīgs mirklis, atklāt heiristikas pamalteorēmas? … Kas var galvot, ka vēl pēc diviem gadiem, glābdamies no lietus, nemājīgajā un trokšņainajā Sverdlovskas lidostas zālē, uz papirosu kārbiņas uzzīmēšu pirmā interferences heirotorna shēmu?

Runājot bez aplinkiem: kas var galvot, ka, atgriezies desmit gadus atpakaļ, es atkal spēšu dzīvot zinātnei?

Jā, nav noteikti jābūt zinātniekam. Nav — ja līdz tam neesi bijis zinātnieks. Bet pamēģiniet lidotāju padarīt par desmit gadiem jaunāku un tad pasakiet viņam: «Nelido!» Izdariet to pašu ar jūrnieku un pasakiet: «Nebrauc jūrā!»

* * *

Siktivkarā mūs gaidīja helikopters. Mēs ilgi lidojām pāri taigai. Panarins, ērti iekārtojies atzveltnē, pārlapoja biezus referātu žurnālus. Piepeši helikopters pagriezās un sāka., nolaisties. Iluminatorā iekvēlojās saule, es atvilku aizkariņu un pirmo reizi ieraudzīju tundru.

Nekad nevarēju iedomāties, ka te var būt tik žilbinoši spilgtas krāsas. Virs tālā horizonta violetās joslas zilajās vakara debesīs peldēja salta saule. Bet zeme bija ugunīgi; dzeltena, un tai pāri vēlās viļņi: propellera lāpstiņu radītā gaisa plūsma lieca šmaugās siversijas un vēl kaut kādus citus krūmus ar sarkanīgiem ziediem.

Es nekad neesmu bijis tundrā. Es vispār gandrīz nekur neesmu bijis. Vismaz pusi no šiem desmit gadiem es soļoju no viena istabas kakta līdz otram vai arī sēdēju pie galda. Man nav bijis neviena īsta atvaļinājuma.! «Atvaļinājums» ir muļķīgs vārds. Vai tad var sevi «atvaļināt» no domām?

Tundra pārsteidz ar neparastu plašuma sajūtu. Zeme šeit neliekas apaļa: kaut kur tāluj tālu siversiju dzeltenā jūra satumst un, violetas dūmakas apēnota, nemanāmi saplūst ar pelēkām, pēc tam zilām un, visbeidzot, ultramarina krāsas debess dzīlēm.

Pēkšņi es īsti sajutu, ko nozīmē desmit mūža gadi. Iebildumi pret eksperimentu acumirklī saspringa kā līdz pēdējam nostieptas izpletņa štropes.

Iztālēm klīnika «Dižais piekūns» atgādina bāku jūrā. Tikai šī bāka ir zila kā debess lauska, bet jūra — oranža. Astoņus stāvus augsto cilindrveida ēku no visām pusēm ieskauj neskartā tundra. Apaļo iekšējo pagalmu klāj caurspīdīgs kupols. No putna lidojuma celtne atgādina aku, taču pagalms ir plašs — turpat trīssimt metru diametrā.

Mani pārsteidza klusums. Nevis pats klusums, bet tas, kas slēpās aiz tā: milzīgajā ēkā nebija cilvēku. Man nekādi nevarēja ienākt prātā, ka tas ir saistīts ar manu ierašanos.

Un tad vēl — bruņurupuči. Savi pāris desmiti milzīgu bruņurupuču ar baltiem uzkrāsotiem numuriem uz mugurām klusu rāpoja pa pagalma sitāla plāksnēm.

— Nepievērsiet uzmanību, — teica Panarins. — Ik svētdienu te rīko bruņurupuču skriešanās sacīkstes. Tā ir vietējā nacionālā paraša.

Es jautāju, kādās distancēs notiek sacensības. SV izbrīnēti paskatījās uz mani un novilka: «Dažādās.»

* * *

Ļeņina «Filozofiskajās burtnīcās» ir gudra piezīme par domas virzību izziņas procesā. Cilvēks, atzīmē Ļeņins, iesākumā izzina, tā sakot, problēmas pirmo būtību, pēc tam otro,i dziļāko būtību, un tā tālāk. Nemirstība droši vien ir vienīgā problēma, kuras pirmā būtība ir tik dziļa, ka pirms Vitovska un Panarina otrā būtība vispār nebija pamanīta.

Cilvēks, juzdams neremdināmas alkas! visā iedziļināties un visu saprast, dīvainā kārtā izvairās domāt par nāvi. Es neesmu biologs un nesākšu meklēt cēloņus. Es vienkārši konstatēju: cilvēka smadzenes aktīvi pretojas jebkuram mēģinājumam domāt par ; nāvi — kā savējo un piederīgo, tā arī visas dzīvās radības. Cilvēks (un te izpaužas viņa garīgais diženums), zinādams, ka ir mirstīgs un ka mirstīgi ir visi pārējie cilvēki, dzīvo tā, it kā viņš pats un viss ap viņu būtu ncmirstīgs.

Līdz pašam pēdējam laikam bioloģija bija tālu no praktiskiem mēģinājumiem doties uzbrukumā nemirstības problēmai. Neviens nopietni nedomāja par jautājumu: «Bet kas notiks, ja mēs atradīsim nemirstības eliksīru?»? Panarins atbildēja šādi: «Tikai medībās ir nepieklājīgi dalīt nenogalināta lāča ādu. Mūsdienu zinātniekam jāsāk domāt tieši par šo ādu.» Un tūlīt apbēra mani ar jautājumiem:

— Atrasts līdzeklis, kas nodrošina nemirstību. Pieņemsim, ka tie ir zāļu zirnīši. Sākumā, kā jau tas parasti mēdz būt, zirnīšu ; ir gaužām maz. Rodas jautājums — izdalīti tos izredzētajiem vai gaidīt, kamēr pietiks visai cilvēcei?

— Ja izdalīt izredzētajiem, tad kam? Varbūt pēc amatiem? Zinātņu doktoram izsniegt, bet kandidātam — ne … Vispār, kas un kā noteiks — kam dot un kam nedot?

— Izdalīt visiem? Lieliski. Runa nav par planētas iedzīvotāju skaita pārāk straujo palielināšanos. Šī problēma ir sarežģīta, taču pilnīgi atrisināma. Ne jau te tas suns aprakts. Ja zalcs izdala visiem, tad arī Franko? Un visai kapitālistiskajai pasaulei? Ak, ne jau absolūti visiem. Kas tad to izlems? Kas un kā? Sāksim atkal apspriest, piemēram, kas ir Pikaso: izcils mākslinieks (izsniegt zirnīti) vai formālists, pagrimušās buržuāziskās mākslas apoloģēts (nedot zirnīti) . . .

— Izsniegt zāles tikai mūsu zemē? Lieliska ideja. Nedāvāsim nemirstību Heizenbergam, Ešbijam, Sent-Djerdjam, Kusto, Čaplinam, Sikeirosam, Raselam .. . Lūk, tā. Jums pašam radīsies vēl desmitiem līdzīgu jautājumu. Domājiet! Domājiet. Tas nāk par labu.

Negaidīti Panarins ierunājās pavisam citādā tonī, bez parastās dzēlības:

— Par nemirstības problēmu nevajag domāt nemaz vai arī domāt godīgi, bez aplinkiem.

Panarinam ir taisnība.

Ir tikai viens domāšanas veids — skatīties patiesībai acīs. Te nevar būt apstākļu, kas attaisnotu nepieciešamību piemiegt acis vai vispār novērsties.

Šī saruna notika vēl Harkovā, pirms lidojuma uz ziemeļiem. Pa ceļam Panarins

neatlaidīgi rakņājās žurnālos, un man bija laiks padomāt. «Nemirstības zirnīšiem» nāca līdz ļoti daudz sarežģītu un savstarpēji saistītu problēmu, kas skāra burtiski visas cilvēka esamības puses: sociālās attieksmes, politiku, ģimeni…

Un es atkal no jauna, bet šoreiz jau patstāvīgi, pārcilāju nemirstības iespējamos variantus.

Saglabāt ikvienam viņa vecumu? Tas nav atrisinājums, jo nāks jaunas paaudzes un tām atkal un atkal izvirzīsies jautājums: kādā vecumā iedzert zirnīšus? Mūžīgs vecums ir apšaubāma velte. Tātad — mūžīga jaunība? Bet cilvēkam tad būs jauns ķermenis un simtiem gadu veca atmiņa, kas glabās simt un trīssimt gados pārdzīvoto, un simt, trīssimt vai piecsimt gados notrulināta uztveres spēja … Jā, vienīgais pieņemamais variants ir normāla dzīve un atjaunināšanās, vecumam iestājoties. Ne tikai fiziska, bet zināmā mērā — arī garīga atjaunināšanās.

Un tomēr — kādā mērā?

Te nu tā ir — nemirstības problēmas pirmā būtība: nebeidzama jautājumu virkne un nekādas iespējas tuvoties otrajai būtībai.

Pilnīgai (vai gandrīz pilnīgai) garīgai atjaunināšanai nav jēgas. Tā pielīdzināma viena cilvēka nāvei un jauna cilvēka piedzimšanai. Tātad, runa var būt tikai par atgriešanos jaunībā.

Atgriešanās jaunībā. Bet zināšanas, zinātniskā pieredze — kā būs ar tām? Vai saglabāt, lai pēc tam Varētu iet tālāk? Vilinoši. Tad jāsaglabā arī tas, kas mākslinieku vērš māksliniekā, bet komponistu komponistā. Taču tas nozīmē saglabāt (loks noslēdzas!) atmiņu par redzēto, dzirdēto, pārdzīvoto. Jo zinātnieks nebūs vairs zinātnieks, ja no viņa atmiņas izsvītros pārdzīvoto.

Tātad — nesaglabāt zināšanas? Vai arī izmantot filtru: lai zūd, tā sakot, dzīvē gūtās zināšanas un paliek gudrības, kas smeltas no mācību grāmatām un literatūras? . . .

Un šai brīdī, jautājumu ķēdes reakcijas nomākts, es nodomāju: labi (un likumsakarīgi), ka nemirstības problēmas atrisināšanai ir apvienojusies Panarina neizsīkstošā enerģija ar Vitovska humānismu.

Panarins un Vitovskis ir apmēram viena lieluma zinātnieki. Taču rakstīt par Vitovski ir daudz grūtāk nekā par Panarinu, es pat nepūlēšos to darīt. Starp citu, par vienu detaļu* tomēr noteikti jārunā.

Vitovskis valkā dūmakainas brilles. Jau agrāk biju kaut kur lasījis vai arī dzirdējis, ka Vitovskis sabojājis redzi, eksperimentēdams pats ar sevi. Šeit, klīnikā «Dižais piekūlis», pavadot laiku garās sarunās ar Vitovski, man ne reizi vien radās liela vēlēšanās pajautāt viņam par šiem izmēģinājumiem. Brilles bija no parasta dūmakaina stikla, tātad tas nav redzes defekts. Gadījās, ka Vitovskis noņēma brilles uz terases — spilgtā saules gaismā. Bet nekad viņš tās nenoņēma vāji apgaismotā istabā.

Reiz (tas bija trešajā dienā pēc ierašanās klīnikā) mēs ar Panarinu pastaigājāmies pa ārējo terasi. Piepeši es izdzirdēju spalgu svilpienu, atskatījos, tomēr nevienu neredzēju.

— Tas nāca no debesīm, — teica Panarins. Dižais piekūns. Jurija Petroviča mīļākais putns. Dižais piekūns neuzbrūk putniem, kad tie atrodas uz zemes. Jurijs Petrovičs saskata šajā rīcībā cildenuma izpausmi. Toties gaisā dižais piekūns ir lielisks mednieks. Atrazdamies lielā augstumā, tas izraugās sev medījumu un tad pikē ar fantastisku ātrumu: kādus simt metrus sekundē, pat vairāk. Dzīva lode. Un trāpa nekļūdīgi. Saskatīt piķējošu piekūnu var vienīgi Jurijs Petrovičs. Pārējie dzird tikai svilpienu.

Es jautāju, kā Vitovskis spēj ieraudzīt piķējošu dižo piekūnu. Panarins atbildēja:

— Vecs stāsts. Tas notika pirms kādiem divdesmit gadiem … Netālu no šejienes ir upīte un tiltiņš. Uz šī tiltiņa mums reiz gāja raibi. Ļoti raibi. Piedzēruši nelieši šāva uz putniem. Tāpat… izklaidējās. Šeit, tundrā, putni ir galvenā dzīvība. Bez viņiem tundra butu mirusi. Kad šaušana gāja pilnā sparā, parādījās dižais piekūns. Visi putni acumirkli metās kur kurais, jo no dižā piekūna tie baidās vairāk nekā no lodes. Jurijs Petrovičs (mēs skrējām uz tiltiņa pusi) kliedza: «SkaIieties, viņš izsauca uguni uz sevi.» Nieki, pie velna, nieki! Un tomēr, cik līdzīgi… Dižais piekūns lidoja lēni — it kā tīši! — liels, skaists putns ar gariem, šauriem spārniem… Iespaids bija tāds, ka viņš izliekas nemanām šaušanu, un tas saniknoja šos… šāvējus. Te nu Jurijs Petrovičs neizturēja un sāka runāt— aizstāvēt piekūnu. Tā bija smalkjūtīga runa viņa parastajā manierē. Sak, tas ir rets putns, atrodas valsts aizsardzībā, nevajag šaut. Šie uzbļāva, lai viņš turot muti. Tieši tā tas bija formulēts. Es tad pirmo reizi redzēju Juriju Petroviču satracinātu. «Stulbeņi!» viņš kliedza. «Vienalga netrāpīsit…» Jā. Tobrīd mēs vēlējamies tikai vienu: lai dižais piekūns netiktu nogalināts. Un, zināt, likās ka putns mūs saprata. Tas lidoja šāvienu krustugunīs — un kā lidoja! Gandrīz vertikāls lidojums augšup, piekūns izgaist augstumos, tad svilpiens — un putns parādās šāvēju degungalā … Nezinu, kā tas viss būtu beidzies. Šādas — ja tā varētu teikt — medības nemodina pašus labākos instinktus. Šo… šāvēju bija kādi desmit. Jā. Šāvienus izdzirdējuši, saskrēja ļaudis, šaušanu izbeidza. Bet dižais piekūns vēl ilgi riņķoja virs tundras … Lūk, tā. Jurijs Petrovičs vēlāk ilgi studēja dižā piekūna redzes aparātu. Plēsīgajiem putniem vispār ir pārsteidzoša redze. Es biju izbraucis, kad Vitovskis eksperimentēja ar sevi. Kā par nelaimi, izmēģinājumi bija pārāk veiksmīgi. Vai arī pārāk neveiksmīgi. Šādiem atklājumiem vienmēr ir divas puses. Gan jau reiz mēs pie tā pieradīsim, tāpat kā pēc de Broila pieradām pie idejas, ka matērijai vienlaicīgi piemīt viļņa un daļiņas īpašības. Vitovskim tagad ir asāka redze nekā dižajam piekūnam vai grifam. Taču izrādījās, ka tā ir paliekoša … un ne vienmēr vajadzīga. Nav vērts, piemēram, ar tādu redzes asumu aplūkot mūsu ģīmjus. Zūd estētiskais efekts. Bet ar paasinātu redzi vērot dabu … Nu, tas vispār nav vārdos izsakāms …

*

Man izdevās pierunāt SV. Preparāta iedarbība ilga trīs četras minūtes, bet es tomēr redzēju pasauli tādu, kāda tā atklājas Vitovskim.

Par to pastāstīšu vēlāk. Patlaban man gribas izmantot Panarina domu par atklājuma divējādo iedabu. Parasti mēs zinātniskus atklājumus novērtējam, ja tā var teikt, no pirmsviļņu pozīcijām: vai nu labi, vai slikti — un nekāda divdabīguma. Taču mūsdienu lielajiem atklājumiem divējādā iedaba piemīt organiski. Un arī pašam atklājuma rašanās procesam piemīt it kā «viļņu» un «kvantu» iedaba. (Tā, protams, ir tikai analoģija. Tā padara skaidrāku lietas būtību.)

Mūsdienu atklājumi ir ne tikai divējādās iedabas. Viņi ari rodas «kvantiem». Ja zinātne būtu no parastās ķīmiskās degvielas pakāpeniski nonākusi līdz atomenerģijai, nebūtu radušās problēmas, ar kurām cilvēce sadūrās pēc Hirosimas. Lēciens notika pēkšņi, un uzreiz tika sasniegts kvalitatīvi jauns līmenis. Tā tas notiek visos galvenajos virzienos. Ja, piemēram, nemirstību varētu sasniegt, pakāpeniski palielinot mūža garumu, tad nerastos neskaitāmi jautājumi, uz kuriem gandrīz nav iespējams atbildēt. Bet arī šis lēciens bija pēkšņs un krass …

Esmu pārliecināts, ka tā nav nejaušība. Tāds vispār ir mūsdienu zinātnes procesa raksturs. Zinātnieka spēks pašreiz lielā mērā ir atkarīgs no viņa spējas sajust jaunatklājumu «viļņu» un «kvantu» iedabu. Iespējams pat, ķa tā ir atslēga, lai izprastu Vitovski.

Kad Panarins Harkovā aicināja aizbraukt pie Vitovska, es labprāt piekritu. Protams, ne jau tāpēc, lai vēlreiz pateiktu, ka atsakos (to var izdarīt pa telefonu). Panarins gribēja iegūt laiku un atsākt uzbrukumu. Bet es priecājos par izdevību parunāt ar Vitovski.

Jau pirmā saruna bija negaidīta. Vitovskis jautāja, vai es atceros Vīnera pēdējo interviju. Es, protams, labi atceros šo interviju, kas bija publicēta sešdesmit ceturtajā gadā, īsi pirms Vīnera nāves; tai ir tiešs sakars ar manu darbu. Vitovskis speciāli akcentēja divas atbildes no šīs intervijas. Tās bija šādas.

Jautājums. Vai jūs piekrītat prognozei, ko mēs dažkārt dzirdam, ka drīz tiks radītas mašīnas, kuras būs atjautīgākas par cilvēku?

Atbilde. Uzdrošinos sacīt, ka tas jau ir pārāk slikti, ja cilvēks nav atjautīgāks par mašīnu. Taču tas nenozīmē, ka mašīna mūs nonāvēs. Tā būs pašnāvība.

Jautājums. Vai tiešām mašīnām ir tendence kļūt aizvien sarežģītākām un atjautīgākām?

Atbilde. Mēs patlaban izgatavojam ārkārtīgi sarežģītas mašīnas un drīzumā izgatavosim vēl daudzkart sarežģītākas. Pastāv parādības, kas līdz šim vispār nav saistījušas sabiedrības uzmanību, parādības, kas daudziem no mums liek domāt, ka tas notiks ne vēlāk kā pēc apmēram desmit gadiem.

— Šie desmit gadi ir pagājuši, — sacīja Vitovskis. — Vai cilvēks tagad var sacensties ar mašīnu intelektuālu uzdevumu risināšanā?

Vitovskim pašam šis jautājums, protams, , bija skaidrs,. Mans uzdevums bija izstāstīt par modernām universālām «KM» sērijas mašīnām un par savu heirotronu jaunākajām konstrukcijām. Viņš noklausījās, nepārtraukdams mani, un pēc tam pajautāja, ko es šai sakarā domājot par nākotni.

Es atbildēju apmēram tā.

Būtu vislielākā vieglprātība pienācīgi nenovērtēt problēmu «cilvēks un mašīna». Runa nav par mašīnu dumpi. Šie skapji un kastes absolūti nav spējīgi dumpoties. Problēma ir tieši pretēja: mašīnas pārāk labi strādā mūsu labā. Teiksim, mašīna veic. ekonomista darbu.

Kas jādara ekonomistam pašam? Vai viņam jāpilnveidojas, jāmācās, jāpāriet uz sarežģītāku darbu? Bet nav nemaz tik vienkārši pilnveidoties trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadu vecumā. Turklāt tagad gandrīz visas mašīnas spējīgas darba procesā pilnveidoties. Un tās dara to daudz straujāk nekā cilvēks.

Kādreiz mašīnas izspieda cilvēku no fiziskā darba sfēras garīgā darba sfērā. Pēc tam mašīnas kļuva aizvien gudrākas. Ko darīt? Pielikt punktu, izbeigt intelektuālo mašīnu pilnveidošanu? Pasaulē, kas ir sadalīta daudzās valstīs, tas nav tik vienkārši. Un arī pati «punkta pielikšana» liktos dīvaina: intelektuālas mašīnas nav ieroči, tām jākalpo cilvēkam …

Pagaidām mēs aprobežojamies tikai ar neradikāliem pasākumiem: cilvēki pāriet uz mazāk «kibernētiskām» nozarēm, strauji pieaug to cilvēku skaits, kuri nodarbojas ar mākslu.

— Vai pēc jūsu domām cilvēks var sacensties ar mašīnu? — jautāja Vitovskis. — Cilvēks taču arī attīstās, vai ne?

Es iebildu: cilvēks attīstās pārāk lēni. Trīstūkstoš gadu laikā cilvēka smadzenes gandrīz nav mainījušās. Jūtamām izmaiņām nepieciešami desmitiem tūkstošu gadu.

— Tas ir un reizē nav tā, — teica Vitovskis.— Mašīnas patiešām attīstās daudz ātrāk par cilvēku. Aplūkojot problēmu «cilvēks un mašīna», mēs redzam cilvēku, kas nemainās, un mašīnu, kas mainās strauji. Taču kibernētika, pati attīstoties, rada līdzekļus paātrinālai, ļoti straujai cilvēka smadzeņu attīstībai. Tātad, ja nevairās no problēmas «cilvēks un mašīna» (tāda tendence pastāv), varētu harmoniski attīstīt cilvēkus un mašīnas, saglabājot starp tiem optimālu distanci. Kā jums šķiet?

Mana atbilde, liekas, nebija īsti loģiska. Mani pārsteidza negaidītā ideja, ka iespējama (visas cilvēces!) nemitīga pilnveidoša-, nās — tikpat strauja kā mašīnu attīstība.

Jā, lai cik tas arī būtu dīvaini, neskaitāmos strīdos par problēmu «cilvēks un mašīna» visi vienmēr uzskata, ka «cilvēks» iri mūsdienu cilvēks, bet «mašīna» — ir nākotnes mašīna. Uzskata par neapšaubāmu, ka cilvēka smadzeņu spējas pēc divdesmit gadiem vai pēc gadsimta paliks gandrīz tādas pašas: kā šodien. Un arī pēc tūkstoš gadiem cilvēka «konstrukcijā» nenotiks principiālas pārmaiņas — vismaz fantasti tā domā.

Es ar nodomu pieminēju fantastiku. Zinātne pagaidām vēl nenodarbojas ar jautājumu par XXI vai, vēl jo vairāk, par XXX gadsimta cilvēkiem. Pētniecības darbu plānos starp daudziem tūkstošiem tēmu nav nevienas, kas būtu veltīta nākotnes cilvēkam. Mūsu priekšstats par nākamības ļaudīm veidojas daļēji intuitīvi, daļēji fantastiskās literatūras ietekmē. Tāpēc problēmu «cilvēks un mašīna» mēs sākam risināt, balstoties uz priekšstatiem par nākotnes cilvēkiem, kurus esam smēlušies no fantastiskās literatūras.

Ja nu cilvēka «konstrukcija» principā nemainās, mašīnas neizbēgami kļūs gudrākas par mums. Tas ir tikai laika jautājums. Es vēlreiz uzsveru: mašīnas mūs neapēdīs. Tās tikai arvien labāk un labāk veiks mūsu darbu — gan ražošanas, gan pētniecības, gan administratīvo.

Ilggadīgajās diskusijās pamazām izveidojies kompromisa (es teiktu — visai nenoteikts) viedoklis: teorētiski mašīnas var kļūt bezgalīgi gudras, bet praktiski tādu mašīnu radīšana ir neiedomājami sarežģīts darbs, ko vel tik drīz nevarēs paveikt. Apmēram tāda divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija attieksme pret atomenerģijas problēmu: vispār iespējams, taču grūtības ir tik milzīgas, ka būs nepieciešami daudzi gadsimti… Kā zināms, viss norisinājās daudz ātrāk.

Es pierakstu to, ko patlaban domāju pēc garajām sarunām ar Vitovski un Panarinu. Pirmās sarunas laikā domas bija haotiskākas. Un tomēr jau tad uztvēru galveno. Problēmas «cilvēks un mašīna» otrā būtība (tāpat kā nemirstības problēmas otrā būtība) aizsākās ar vienīgi pareizā ceļa noskaidrošanu: nākotnes cilvēkam nepieciešama principiāli jauna spēja pastāvīgi un ātri pilnveidot savu «konstitūciju».

Tonakt es uzskatīju, ka izprotu Vitovska un Panarina darba jēgu: atrisināt nemirstības problēmu nozīmē atrisināt arī problēmu «cilvēks un mašīna». Es toreiz vēl nezināju, ka tā ir tikai daļa klīnikā veicamo darbu. Varbūt arī ne pati svarīgākā.

Man nenāca miegs. Nekad agrāk nebiju redzējis saulainās polārās naktis. Laiks bija apstājies. Aizķērusies aiz apvāršņa, saule stā-ļf vēja nekustīga. Putni bija apklusuši. Pat vējš pārstāja gaudot. Klusums bija gandrīz vai nereāls.

Saulainās naktis tundrā radītas, lai varētu domāt, domāt, domāt. Diezin vai iespējams atrast labāku vietu klīnikai «Dižais piekūns»!

Liekas, tad es sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Nevis pārcilāju argumentus, kas runāja par vai pret, bet apsvēru, kā tas viss noticis.

Tomēr nē. Doma par piedalīšanos eksperimentā pirmo reizi radās nākamajā dienā. .

Mani uzmodināja Panarins.

— Jūs nogulēsit visinteresantāko, — viņš teica. — Saposieties labi ātri! Uzkopt neko nevajag. Visu izdarīs «svētais gars».

«Svētais gars» klīnikā mita, to jau es biju pamanījis. Iepriekšējā vakarā mēs no Vitovska kabineta uz dažām minūtēm izgājām terasē, kad atgriezāmies, uz galda bija vakariņas.

Apmēram tādā pašā veidā tika pasniegtas arī brokastis. Es apjautājos Panarinam par i «svēto garu».

— Jūs šeit ieradāties kā bārenis, — atbildēja SV. — Un jums pagaidām jāpaliek bārenim. Parasti te ir ļoti, hm, dzīva sabiedrība, Patlaban šī sabiedrība uz laiku pārcēlusies citur. Uz dienvidiem. Seit palicis vienīgi neredzams «svētais gars».

«Svētais gars» gan bija neredzams, taču ar visai lielām darba spējām, jo pēc pusstundas es sastapu Vitovski laboratorijā, kas bija pilnīgi sagatavota apbrīnojamam eksperimentam. Panarins ieminējās par to jau Ļeņingradā, kad mēs gaidījam lidmašīnu uz Sīkti vkaru. SV izklāstījumā tas izklausījās šādi:

— Ideja ir vienkārša kā divreiz divi. Ar bioķīmisko pusi jūs iepazīsieties vēlāk. Ideja, latad, ir šāda. Pa vienu vadu, kā jūs zināt, var vienlaicīgi pārraidīt daudzas informācijas. Pat simtiem. Katru informāciju pārraida ar noteiktu frekvenci. Ja starpība starp frekvencēm ir pietiekami liela, informācijas viena otru netraucē. Viena elektriskā sistēma uztver vienlaicīgi simtiem dažādu informāciju. Tālāk es paļaujos uz jūsu kibernētika iztēli. Galu galā maņu orgāni, nervi un smadzenes arī ir elektriska sistēma.

Es teicu, ka tas ir nemirstības problēmas otrais atrisinājums. Viens cilvēka mūžs varētu ietvert sevī simtiem dažādu mūžu. Vismaz simtiem intelektuālu mūžu. Taču diezin vai izdosies šo ideju īstenot. Nav zināms pat, kā tai tuvoties.

Paziņoja, ka sākusies iekāpšana lidmašīnā, un saruna pārtrūka. Mēs vairs neatgriezāmies pie šī temata. Tāpēc viss, ko man parādīja klīnikā, mani ārkārtīgi pārsteidza.

Plašajā laboratorijā uz paaugstinājuma stāvēja masīvs koka atzveltnes krēsls, līdzīgs butaforiskam tronim, un parasts rakstāmgalds ar diviem magnetofoniem. Mazliet patālāk bija piekārts liels pārvietojams televizora ekrāns.

Panarins pazuda (es tobrīd runāju ar Vitovski) un atgriezās pēc apmēram desmit minūtēm plastmasas ķiverē, no kuras nokarājās dažādu krāsu vadi. Pie sienas iedegās uzraksts: «Pirmais gatavs». Es gribēju kaut ko pasacīt par «svēto garu», bet iedegās arī citi uzraksti: par gatavību ziņoja vēl trīs posteņi. Vitovskis aizgāja auditorijas stūrī pie osciloskopu bloka. Panarins veikli pievienoja vadus, pārbaudīja magnetofonu, uzstādīja uz galda vadības pulti. Pēc tam viņš klusi sacīja: «Sākam.»

Uz ekrāna parādījās noskaņošanas tabula un tūlīt pēc tam — teksts no žurnāla. Tas bija raksts par matemātisko loģiku. Es paguvu izlasīt tikai līdz pusei, kad parādījās jauna lappuse. Mani pārsteidza ātrums, kādā lasīja Panarins. Es sākumā nesapratu, kas te notiek, un nezin kāpēc nolēmu, ka eksperiments saistīts ar Vitovska un Panarina darbu redzes bioķīmijā.

Lasīšanas ātrums aizvien palielinājās. Panarins pats to regulēja, piespiezdams pults pogas. No četrdesmit trīs rindiņām es sākumā paguvu izlasīt divdesmit, pēc tam piecpadsmit un beigās tikai sešas vai septiņas, turklāt neiedziļinoties to jēgā. Un, lūk, tieši tad, kad lasīšanas ātrums kļuva fantastiski liels, uz ekrāna vienlaicīgi parādījās divi tek-

Mi. Otra teksta attēls (ja nemaldos, tā bija informācija par jaunām encefalogrāfijas metodēm), kas bija lielāks un pa pusei caurspīdīgs, jau no paša sākuma mainījās tada ātrumā, ka es tikko spēju pamanīt atsevišķus vārdus …

Piecpadsmit minūtes pēc eksperimenta sākuma Panarins ieslēdza magnetofonu. Es izdzirdēju vārdus: «Spāņu valoda. Vienpadsmitā stunda» — un atcerējos sarunu Ļeņingradā. Atzīstos, ja šeit nebūtu Vitovska, es domātu, ka tas ir joks. Nu jau veselu mēnesi gandrīz katru dienu es vēroju šos eksperimentus, tomēr līdz šim neesmu vēl pie tiem pieradis. Bet toreiz es biju vienkārši pārsteigts. Ka, kādā veidā Panarins uzņēma sevī šo milzīgo informācijas straumi? Tas bija neticami, bet es pats redzēju, ka tas notiek!

Panarins ieslēdza otru magnetofonu. Spāņu frāzes mijās ar monotonu vēsturnieka rečitativu, kas stāstīja par Bizantijas impērijas norietu. Bet uz ekrāna (es nemanīju, kad tas sākās) divu tekstu vietā jau bija redzami veseli trīs. Tajos es vairs nespēju atšķirt nevienu vārdu; attēls atgādināja skrejošas ēnas …

Daudzu dažādu atmiņu līdzāspastāvēšana absolūti nesaskan ar Scillarda hipotēzi par parakonstitutīvajām sistēmām neironā. Panaj rins nevēlējās runāt par līdzāspastāvēšanas mehānismu. («Kam tas vajadzīgs? Paskaidrojums ir sarežģīts un garš, bet jūs pēc tam — pēc sava eksperimenta — visu laimīgi aizmirsīsit. Tad, kad kļūsit jaunāks, laipni lūdzu …») Panarins un Vitovskis acīmredzot pamatojās uz otru atmiņas teoriju, pēc kuras nervu šūnās nonākušie impulsi maina RNS [3] struktūru. Ja RNS spēj noskaņoties uz dažādām frekvencēm, tad … tad iegūst jēgu analoģija ar vairāku informāciju vienlaicīgu pārraidīšanu pa vienu vadu.

Eksperiments ilga četras stundas.

Nē, vārds «eksperiments» šeit noteikti neder. Gan tajā dienā, gan nākamajās Panarins cītīgi piepildīja savu otro, trešo un pārējās atmiņas (būs jāpierod pie tādas terminoloģijas!). Pavisam to ir deviņas, bez pirmās, parastās. Eksperiments, kā es tagad saprotu, īsti sāksies tad, kad visas deviņas atmiņas būs tādā līmenī, kāds nepieciešams patstāvīgam zinātniskam darbam, un droši vien nonāks savstarpējā mijiedarbībā.

*

Jā, tagad es atceros pavisam skaidri: tieši toreiz es pirmo reizi sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Manā eksperimentā.

Diezin vai man izdosies secīgi un sakarīgi izklāstīt, kā no šās pirmās nenoteiktās domas izveidojās skaidra mana eksperimenta nepieciešamības izpratne. Bet kāda gan tam nozīme? Daudz svarīgāk ir pierakstīt domas, kuras es vēlāk varu aizmirst.

Man radās lieliska ideja — skaitļošanas' mašīnās izmantot atmiņu līdzāspastāvēšanas principu. Ķīmiotroni [4] , piemēram, droši vien var strādāt vienlaicīgi vairākos režīmos. Man las ir noteikti jāatceras — pēc tam, pēc eksperimenta.

Jāatceras pēc tam.

Ko es vispār pēc eksperimenta atcerēšos?

Vitovskis sacīja tā:

Atjaunināšanas distance — desmit gadi. Fiziskā atjaunināšanās būs cik vien iespējams precīza — uzreiz par visu termiņu. Bet atmiņa ir tikai jāizkustina. Tam, kas ir uzkrāts desmit gados un iegūlies atmiņā uz ilgiem laikiem, atkal jāpārvēršas operatīvajai atmiņai līdzīga stāvoklī. Pēc atjaunināšanas cilvēks vairāku mēnešu laikā varēs nostiprināt kādu noteiktu šās izkustinātās atmiņas daļu. Notiks, ka mēdz sacīt, konsolidācijas process. Pārējais pakāpeniski aizmirsīsies. Tomēr tas viss ir mūsu darba gala mērķis — gan vēl pilnībā nesasniegts. Pagaidām mēs nespējam nodrošināt harmonisku fizisko atjaunināšanos. Piemēram, atjaunināšanās procesam nekādi nepakļaujas acs kristāliņš. Un lomēr stāvoklis te ir samērā labs. Sliktāk ir ar atmiņu: jūsu izmēģinājums ir pirmais. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi turpināsies atmiņas konsolidācijas process. Nav izslēgts, ka tas ilgs tikai dažas stundas. Šajā laikā jūs nespēsit nostiprināt gandrīz neko. Viss izkustinātās atmiņas apjoms atri izgaisis (bet mēs izkustināsim visu, ko jūs esat uzkrājis atmiņā pēdējos deviņos desmit gados). Citiem vārdiem runājot, šajā gadījumā jūs atgriezīsities par desmit gadiem atpakaļ ne vien fiziski, bet ari garīgi. Iespējams ari pretējs variants: konsolidācija ilgs vairākus gadus. Tad jūs kļūsit jaunāks fiziski, bet saglabāsit to, kas patlaban uzkrāts jūsu atmiņa. Optimālā gadījumā konsolidācija ilgs divus trīs gadus. Un te nu daudz kas ir atkarīgs no jums. No prāta disciplīnas. Tieši tādēļ izmēģinātājam noteikti jābūt zinātniekam. Ļoti svarīgs ir zināšanu sākotnējais apjoms un prasme pēc'; tam, konsolidācijas procesā, atlasīt un no stiprināt atmiņā to, kas nepieciešams. Jumi pašam būs jāizlemj, ko vajag no jauna atcerēties. Un realizēt objektīvu paškontroli un pašanalīzi. Ja veiksies labi, mēs iegūsim maksimālu informāciju, kas aizstās veselu eksperimentu sēriju.

Vitovskis bija manāmi uztraukts.

— Steigā var viegli savārīt ziepes! — viņā turpināja. — Es gribu, lai jūs saprastu mūs< līdz galam. Atjaunināšanas metodiku, starp citu, var izmantot arī vēža ārstēšanā. Jā, jā tieši tā, un tas divkārt sarežģī situāciju. Netiek izmantoti gatavi un droši ārstniecības līdzekļi … Tas ir šausmīgi! Ir jāsteidzas… bet steigties nedrīkst. Bioloģijā vieglāk kā jebkurā nozarē var nonākt burvja mācekļa stāvoklī…

Es tikko rakstīju par ķīmiotroniem, baidījos aizmirst tikko dzimušo ideju. Blēņas, tīrās Mēņas! Galvenais — neaizmirst to, ko esmu redzējis (un, cerams, zināmā mērā uztvēris) pie Vitovska un Panarina.

Nepieciešams saglabāt atmiņā Panarinam piemītošo spēju domāt bez lavierēšanas un ar atklātu skatienu. Un Vitovska neatņemamo īpašību — lielo zinātnieka atbildības sajūtu. «Ķirurgam, kas operē cilvēka sirdi, — Vitovskis reiz sacīja, — operācijas stundas vajadzētu ieskaitīt kā nostrādātus mēnešus. Zinātnes operāciju lauks ir vēl sarežģītāks. Cilvēces sirds .. .»

* *

Es laikam šajā mēnesī daudz strādāju. Es saku «laikam», jo interesantu darbu ir grūti izmērīt. Un tomēr — salīdzinājumā ar Panarinu paveicu nožēlojami maz. Zinātnieka deviņas atmiņas (varbūt jāsaka — papildatminas?), cita citu netraucēdamas, «sagremoja» informāciju, ko viņš ik dienas uzņēma četru stundu ilgajos seansos. SV, sarunājoties ar mani. spēja vienlaicīgi domāt par deviņām dažādām problēmām. Pie tā ir grūti pierast. Es bieži pārbaudīju Panarinu, devu viņam uzdevumus, lūdzu kaut ko aprēķināt, pārtulkot. Panarins gandrīz zibenīgi izpildīja manus uzdevumus, turklāt nepārtraukdams savu parasto darbu.

Otrās atminas apjoms ir mazāks nekā pirmās, bet trešās — mazāks nekā otrās, un tā

tālāk. Toties atbilstoši pieaug domāšanas operāciju ātrums. Ja Panarinam būtu divpadsmitā atmiņa (nolādētā terminoloģija!), viņš varētu sacensties ar skaitļošanas mašīnu.

Lai cik tas arī būtu savādi, Panarins izturas pret savām iespējām diezgan mierīgi un pat ar vieglu skepsi. Man turpretī atmiņu līdzāspastāvēšana šķiet milzīgs zinātnes sasniegums. Iespējams pat, ka tas ir visdaudzsološākais visā tās vēsturē. Zināšanu fronte ātri paplašinās, bet specializācija ievirza darbu un zināšanas arvien šaurākā gultnē; tagad šo traģisko pretrunu izdosies likvidēt. Cilvēkam pietiks spēka - gan ļoti plašu zināšanu apgūšanai, gan mākslai, gan arī dzīvei — turklāt krietni daudzveidīgākai nekā Leonardo dzīve …

Vienkāršs aprēķins.

Cilvēks spēj uztvert ne vairāk kā 25 informācijas bitus sekundē. 80 gadu ilgā saspringtā darbā (ik dienas 8 stundas) smadzenes saņem 4,21010 bitus. Tas ir maksimums. Praksē šis skaitlis ir daudz mazāks. Tai pašā laikā cilvēka smadzeņu tilpums teorētiski pārsniedz 1015 —1016 bitus. Mēs izmantojam tikai vienu miljono daļu mūsu iespēju …

Kad es izstāstīju Panarinam savus apsvērumus, viņš sacīja bez sajūsmas:

— Diemžēl, sākot ar astoto atmiņu, krasi pastiprinās izstarojumi. Tas, ko es iegaumēju, ātri izgaist. Tipiska telepātija! Tieši tāda ir telepātijas mehānikas.būtība: smadzenes sāk darboties augstfrekvences režīmā. Parastajos apstākļos tas notiek reti. Biežāk smadzeņu defekta gadījumos vai kritiskās situācijās, kad domāšanas augstfrekvences režīmi spontāni rezonē. Bet man tas notiek pakāpeniski. Tā tas ir. Ja šeit būtu vēl viens tāds pilsonis, mēs nepārtraukti apmainītos domām. Neatkarīgi no mūsu vēlēšanās. Un, ja šeit būtu tūkstošiem tādu cilvēku, visi dzirdētu cits cita domas … Var jau būt, ka Jurijam Petrovičam taisnība — perspektīvāks ir cits ceļš.

Vēlāk es uzzināju, ka Vitovskis jau pašā sākumā bijis pret atmiņas apjoma mehānisku palielināšanu. Pēc Vitovska domām, jāizmanto «augstāko» atmiņu īsais mūžs: nepieciešamības gadījumā cilvēks ātri uzņem milzīgu informācijas klāstu, izmanto to, bet pēc tam zināšanas, kas kļuvušas nevajadzīgas, izzūd.

Jāatzīstas, ka Panarina un Vitovska domstarpību būtība nav īsti skaidra. Varētu taču izmantot abas metodes.

— Nedomājiet par to, nenovirzieties, — teica Panarins. — Jūsu eksperiments ir daudz svarīgāks. Nestrīdieties. Visnozīmīgākie atklājumi zinātnē attiecas uz pašas zinātnes organizāciju. Patlaban uz katru nenovecojušu hipotēzi ir trīs četras hipotēzes, kuras pilnīgi varētu nodot arhīvā. Tomēr to autori izmisīgi aizstāvas. Iedomājieties: cilvēks ir noņēmies ar šo hipotēzi piecpadsmit, divdesmit, trīsdesmit gadus — un pamazām sācis pamanīt, ka tā, hm, teiksim, rada zināmas šaubas. Bet cilvēkam tad jau ir solīds stāvoklis, skolnieki. Viņam nav laika šaubīties: redakcijās jau guļ raksti, ir sastādīts lekciju saraksts, ieplānota runa kongresā … Pat vienatnē ar sevi viņš neuzdrošinās aizdomāties līdz galam. Vieglāk pārliecināt sevi, ka apstrīdi citas hipotēzes tīri zinātnisku apsvērumu dēļ … Bet redz, kur tas suns aprakts: jo straujāka ir zinātnes, attīstība, jo biežāk jāmainās hipotēzēm. Zinātne operē galvenokārt ar hipotēzēm: pied laiko vienu — aizsviež, atrod citu, tuvāku īsi tenībai, un tūlīt sāk atkal jaunus meklējumus; Bet hipotēzes radītājs negrib, nevar uzreiz kdj pā ar hipotēzi «aizsviest sevi» izejas pozīcijās. No tīri cilvēciskā viedokļa ir saprotams! otras dzīves taču nav. Ilgs mūžs padarīs cilvēkus gudrākus. Viņi vairīsies padziļināt savas kjūdas tikai tāpēc vien, ka nav laika tās izlabot. Kaut gan, patiesību sakot, atzīt kļūdas nekad nav par vēlu. Es nodibinātu pat" speciālu prēmiju zinātniekiem, kas aizstāvējuši nepareizas teorijas un pēc tam spējuši vīrišķīgi pateikt: jā, esmu kļūdījies, sākšu no jauna . ..

* * *

Vēl piecpadsmit minūtes. Panarins ieradīji sies tieši noteiktā laikā, viņš ir precīzs.

Šķiet, ka ir ņemti vērā visi iedomājamie varianti. Lai arī kāds būtu konsolidācijas termiņš, es rīkošos pēc iepriekš pārdomāta plāna.Maz ticams, ka notiks kaut kas negaidīts.

Es uzrakstīju šo frāzi un nodomāju: nē,i viss būs negaidīts.

Kā cs parādīšos savā laboratorijā? No šejienes, no klīnikas, cs sarunājos ar saviem puišiem gandrīz katru dienu. Būtībā tas arī izšķīra jautājumu par manu piedalīšanos eksperimentā. Viņi varēs strādāt bez manis. Šis atklājums bija vienlaikus skumjš un patīkams. Man likās, ka esmu izveidojis kolektīvu un ka bez manis tas izirs. Bet kolektīvs — kā es pārliecinājos — ir stabils un spējīgs patstāvīgi attīstīties.

Bez manis pētījumi laboratorijā ir pavirzījušies uz priekšu. Pavērsiens pagaidām ir tikko manāms, viņi domā, ka turpina manu līniju. Bet tās ir jau pirmās jaunā — ne mana — pētnieciskā rokraksta pazīmes.

Viņi domā, ka patlaban atrodos Akadēmijas komandējumā uz astoņiem mēnešiem. Pēc visa spriežot, tie nolēmuši, ka tam ir sakars ar kosmosu. Nu ko, lai domā tā.

Paies pusgads, un es atkal parādīšos laboratorijā … Varbūt kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Parādīšos, lai sāktu visu no jauna un paveiktu desmit gados divas trīs reizes vairāk nekā agrāk.

Un tas ir mans galvenais uzdevums.

* **

Panarins ieradīsies pēc vienpadsmit minūtēm. Patlaban viņš ir pagalmā, noņemas ar saviem bruņurupučiem. Pat šodien.

Panarinam raksturīga ideja. Kā apgalvo SV, uz to viņu ir uzvedinājusi septītā atmiņa.

«Tiesa,» viņš teica, «piektā atmiņa uzskata, ka tie ir murgi. Taču man personiski patīk idejas loģika.»

Pirmajā acu uzmetienā viss tiešām liekas vienkārši. Kairinot ar elektriskajiem impulsiem noteiktus smadzeņu rajonus, izdodas atdzīvināt aizmirsto, radīt pilnīgu redzes un dzirdes ilūziju. Tas bija zināms jau sen. Zināja vēl ko citu: to, ko redz putns vai zivs, var ar biostrāvas rezonanses metodi pārraidīt cilvēkam. Pats interesantākais Panarina idejā ir tas, ka viņš grib «translēt» cilvēkam ilgi dzīvojošo dzīvnieku redzes atmiņu. Panarins ir atlasījis trīssimt gadus vecus bruņurupučus un pūlas likt viņiem atcerēties, ko tie savā garajā mūžā redzējuši…

Pagaidām no tā nav iznācis absolūti nekas. Bet SV ir neatlaidīgs. Viņš arī šodien, «pieslēdzies» kārtējam bruņurupucim, izmēģina neskaitāmas impulsu kombinācijas.

Bet man nav ne jausmas, ko patlaban dara Vitovskis. Neticu, ka viņš ir laboratorijā. Tur jau vakar viss bija kārtībā. Par ko šais brīžos domā Vitovskis?

Varbūt viņš, noņēmis brilles, skatās uz tundru, uz debesīm?

Es vēroju pasauli ar paasinātu redzi tikai dažas minūtes. Bet redzētais iespiedās atmiņā uz visiem laikiem. Neticu, ka to var aizmirst.

Satriec jau pats pārējas moments. Tāda sajūta pārņemtu cilvēku, kas visu laiku neatlaidīgi vēries vecmodīgā televizorā, ja pēkšņi mazais ekrāns pārvērstos mūsdienu platformāta kino milzīgajā stereopanorāmā.

Redze krasi paasinājās, un katrs vismazākais sīkums, vissmalkākā krāsu nianse, ko es ieraudzīju caur šo atvērto logu uz pasauli, bija skaidri saskatāmi. Likās, ka kāds ir noslaucījis putekļus no gleznas, iznesis to no pagraba krēslas, nolicis gaišā zālē — un tagad tā iezaigojusies jaunās, dzīvās krāsās.

No klīnikas jumta es redzēju tālumā ezeru: cauri kristālskaidrajam ūdenim varēja saskatīt katru plaisu tā klinšainajās dzīlēs. Debesīs, saulainajās debesīs, kvēloja ziemeļblāzmas spilgti zaļās joslas. Triju četru minūšu laikā es redzēju gan raibos gugātņus, polārgailīšus, kas plēsās purva zālē, gan glītās lemingu aliņas, gan sēnes pie pundurbērziņiem. Detaļu bija bezgalīgi daudz, es varētu pat izskaitīt magoņu ziedlapiņas tālajā cerā, taču pasaule man atklājās kopumā …

Nē, es nepagūšu to izstāstīt.

Pēc divām minūtēm Panarins būs klāt.

Nu ko, es esmu tikai pirmais". Paies daži gadi, un vecuma jēdziens nodrebēs, sašķelsies, sairs pīšļos.

* * *

Palikušas sekundes.

Ar gandrīz fiziski sajūtamu asumu es gribu aptvert: kādus gan kalnus spēs gāzt cilvēki, kas būs uzvarējuši laiku? …

Mēs abi sākām runāties, kad atskaņotājā (šovakar jau sesto reizi) griezās Kandelaki plate. Līdz tam man bija kaut kā neērti tuvoties viņam, jo mūs iepazīstināja garāmejot. Taču, sesto reizi dzirdot dziesmiņu par Jegorku, kas nekādi nevarēja iemācīties slēpot, es neizturēju.