Kad būs uzvarēts laiks

PUISĒNS Genadijs Gors

Hermanis Ivanovičs ienesa klasē mūsu burtnīcu kaudzi. Paņēmis vienu burtnīcu, viņš savā parastajā klusajā, nogurušajā balsī teica: — Ja Gromovs neiebilst, es nolasīšu skaļi viņa mājas darbu. Tas pelna ievērību.

Un viņš sāka lasīt. Lasīja viņš vareni, un mēs tūlīt sajūtām, ka runa būs par kaut ko ļoti dīvainu un neparastu. Par puisēnu,

kas nomaldījies Visuma saltajos plašumos. Puisēns pats nezināja, ka viņš ir nomaldījies. Viņam viss sākās tur, ceļā, nepārtrauktā kustībā, un arī viņš pats sākās tur. Sākās? Cilvēks reti domā par savu sākumu. Viņam nav sākuma, tāpat kā būtībā nav arī beigu.

Puisēns piedzima ceļā, zvaigžņu vidū. Kosmiskais kuģis, kas miniatūrā atgādināja atstāto planētu un pie kā desmit gadu laikā nespēja pierast pieaugušie — māte, tēvs un ceļabiedri, — viņam bija tuvs un ierasts kā mums skolas pagalms.

Kaut kur Visuma plašumos bija palikuši biezi, pēc siltām skujām un ozona smaržojoši meži, zilas upes, mājas, jautri, skaļi, gari ceļi. To visu puisēns skatīja uz ekrāna, taču viņam tie bija sapņu fragmenti. Varbūt īstenībā tas nemaz neeksistēja?

Ceļabiedri jo neatlaidīgi centās puisēnam pierādīt, ka tas viss pastāv, un vislabāk tas izdevās sapņotājam mūziķim. Klausoties viņa mūziku, puisēns sajuta mežus un upes, mājas un ceļus tālajā planētā, kuru ekspedīcija bija atstājusi jau sen pirms viņa dzimšanas. Sais brīžos puisēnam gribējās pastiept roku un pieskarties ekrānā vizrnojošajai pasaulei, kas tik ļoti atšķīrās no dzīves uz kuģa, bet pat tad, ja rokas sniegtos miljoniem kilometru tālu, tās tomēr neaizsniegtu mežus un upes, mājas un ceļus — tik tālu tas viss bija.

Jā, tas tomēr eksistēja. Par to liecināja mūzika, liecināja ekrāns un to apstiprināja zinības: puisēns ne tikai vienkārši dzīvoja kuģī, kas kaut kur traucās, bet viņš tur arī mācījās.

Ar puisēnu nodarbojās visi — gan vecāki, gan pārējie pieaugušie, to vidū vienmēr nevaļīgais, allaž noraizējies komandieris. Mākslīgas atmiņas ierīces saudzīgi glabāja un dāsni sniedza bērnam zināšanas par pagātni. Un tomēr puisēnam dažbrīd likās, ka viņš varētu atdot visas zināšanas par vienu vienīgu stundu rnežā, straujas upes krastā. Par krastmalu un mežu stāstīja mūzika. Mūziķis arī ilgojās pēc atstātās dzimtenes un necentās slēpt savas ilgas. Viņam bija tiesības to darīt, viņš bija mūziķis, sapņotājs, viņa skumjas netraucēja, bet gan palīdzēja ceļabiedriem dzīvot un strādāt.

Puisēns mācījās. Viņam blakus nebija neviena vienaudža, viņš redzēja bērnus tikai uz ekrāna, tāpat kā mežus un upes. Viņam nebija ar ko rotaļāties, ja neskaita robotu — interesantu rotaļlietu, izdomātu speciāli viņam, taču robots bija pārāk nopietns un lietišķs. Un vienmuļš.

Dažreiz puisēns skraidīja pa kuģi (viņš varēja skriet, tādēļ ka viņa zābakiem bija gravitācijas pazoles), viņam gribējās padraiskuļoties, paspēlēt paslēpes vai «sunīšus», un robots tad, rokas izpletis, noraizējies klumburoja viņam pa pēdām — viņš, nabadziņš, baidījās, ka puisēns var nejauši uzskriet virsū kādai ierīcei un pamatīgi apdauzīties.

Puisēns pats sev vaicāja: kādi viņi īsti ir, tie bērni? Viņš allaž vēlējās ieraudzīt tos sapni, bet viņam ne reizi neizdevās redzēt sapnī bērnus. Viņš sapņoja vienīgi par robotu, bet robots droši vien mazliet atgādināja bērnu un arī pašu puisēnu.

Puisēns iztaujāja par bērniem gan vienmēr laipnos un atsaucīgos pieaugušos, gan arī visgudrās mašīnas, taču neviens nevarēja neko prātīgu un jēdzīgu pastāstīt. Ne pieaugušie. Ne mašīnas. Ne ekrāns. Pat ne mūzika. Bērni atradās pārāk tālu, turpat, kur upes un koki, un mākoņu atspulgi ūdenī. Pieaugušie laikam bija aizmirsuši tos laikus, kad paši bija bērni. Var jau būt, ka viņi negribēja puisēnam atgādināt savu bērnību. Viņi taču nebija pavadījuši bērnību kosmiskajā kuģī, kas krita saltā, melnā bezdibenī.

Taču puisēns ne visai bieži domāja par bezdibeni. Pats kosmiskais kuģis bija viņam vesela pasaule, un šajā pasaulē bija vietas, kur pieaugušie zēnam neatļāva ieiet, ik reizi apsolīdami viņu tur ielaist, tiklīdz tas izaugšot.

Izaugšot? Šis vārds ar savu mazliet dīvaino un negaidīto jēgu puisēnu gan biedēja, gan priecēja. Jo uz kuģa, izņemot viņu, neviens neauga, visi bija paguvuši izaugt mājās, uz savas planētas, jau sen pirms izlidošanas. Un vienīgi viņš auga, strauji mainījās, ko visi vēroja ar vieglām skumjām kā nepielūdzamās laika gaitas pazīmi, šeit, uz kuģa, vēl vairāk nepielūdzamas nekā mājās, uz savas planētas. Jā, puisēns mainījās, un viņam vēl ilgi vajadzēja augt un mainīties, lai kļūtu par pieaugušu cilvēku.

Kurp traucās kuģis, kāpēc? Puisēns instinktīvi juta, ka pieaugušajiem netīk atbildēt uz šiem jautājumiem, un tādēļ viņš jautāja nevis viņiem, bet pats sev. Šie jautājumi gan nebija aizliegti, taču tajos bija daudz neskaidra un strīdīga. Kuģim bija jānogādā ekspedīcija uz kādu planētu Lielās Zvaigznes apvidū, lai noskaidrotu, vai tur dzīvo saprātīgas būtnes. Daļa komandas uzskatīja, ka tur mīt saprātīgas būtnes, bet otra daļa par to stipri šaubījās. Puisēns arī mazliet šaubījās, varbūt tādēļ, ka šaubījās viņa tēvs. Puisēns par visu vairāk pasaulē mīlēja savu tēvu, pat vairāk nekā mūziķi, lai gan nebūtu varējis sev izskaidrot, kādēļ viņš to rnīl. Tēvam bija nervoza seja, ko raustīja tiks. Taču pat viņa seja par spīti tikām puisēnam patika.

Tēva acīs reizēm parādījās dīvains mirdzums, un puisēns zināja, ka tēvs atšķirībā no daudziem citiem neprot un nevēlas slēpt savu nepacietību, savu kaislo vēlēšanos jo drīzāk sasniegt planētu Lielās Zvaigznes apvidū. Puisēns piedeva tēvam viņa nepacietību, jo bija uzminējis tās cēloni. Puisēna tēvs bija ģeologs, un pārāk liela viņa mūža daļa pagāja gaidās uz kuģa, kur viņam nebija nekādas iespējas izmantot savas zināšanas un strādāt savu darbu. Jau daudzus gadus tēvs ilgojās pēc iemīļotās nodarbošanās. Puisēna māte, pēc specialitātes mežu un koku pazinēja, arī gadiem dzīvoja mocošās gaidās. Šķiet, viņa cerēja, ka uz svešās planētas būs neparasti lieli un biezi meži ar nepazīstamiem kokiem, kas ilgus gadsimtus gaidījuši brīdi, kad tiem kāds dos nosaukumu un noteiks to sugu. Uz planētas taču var arī nebūt saprātīgu būtņu.

Bija taisni jābrīnās, ka gandrīz viss ir jau nosaukts un, lai nosauktu to, kam vēl nav nosaukuma, jāpārvar miljoniem kilometru un jānodzīvo desmitiem gadu. Puisēns dzīvoja starp vārdiem un nosaukumiem. Viņš jau sen bija sapratis un pieradis pie domas, ka nosaukumi un vārdi viņa vecākiem un ceļabiedriem atvieglo sazināšanos gan citam ar citu, gan ar lietām. Kas gan notiktu ar visiem, ja nevienam nebūtu ne nosaukuma, ne vārda? Puisēns pat baidījās domāt par to. Nosaukums bija arī tam bezgalīgajam un bezdibenīgajam, kas atradās aiz kuģa sienām. Tam bija dots vārds «vakuums», «tukšums». Skanīgs vārds! Un tieši tādēļ šis tukšums puisēnam likās mazdrusciņ mazāk tukšs un mazdrusciņ mazāk baismīgs.

Jā, puisēns dzīvoja pasaulē, kur visam bija savs nosaukums. Bet no visām dzīvām būtnēm, kas mita uz kuģa, viņam vienīgajam gandrīz vai nevajadzēja vārda. Visi dēvēja viņu vienkārši par puisēnu, pat māte un tēvs.

— Puisēn! — viņu sauca ceļabiedri.

— Puisēn! — viņu uzrunāja rotaļu robots.

No nedzīva priekšmeta tas, protams, bija

mazliet familjāri. Taču puisēns neņēma ļaunā.

Galu galā robots nebija saimnieks par saviem vārdiem, viņš tos izrunāja tikai saskaņā ar programmu.

— Puisēn, — teica pieaugušie, — kā tu pavadīji dienu?

Un viņu sejas — viņš to nevarēja nepamanīt — kļuva gaišākas un bezrūpīgākas. Kāpēc? Kas to lai zina? Varbūt tāpēc, ka, noraugoties uz puisēnu, viņi atcerējās paši sevi tādā vecumā. Tiekoties ar puisēnu, gaišāka nekļuva vienīgi kuģa komandiera seja. Viņš palika tikpat stingrs un noraizējies kā vienmēr. Un puisēns saprata viņa izturēšanos un atzina to par pareizu. Komandieris neatļāva sev domās aizklīst pagātnē un tādējādi atvieglot savu uzturēšanos šeit. Viņš saudzēja citus, bet nesaudzēja sevi, pastāvīgi domādams par lielo atbildību, kas gulstas uz viņu.

Komandieris devās uz savām telpām, pie savām ierīcēm un palīgiem. Bet puisēns palika tur, kur viņu bija aizturējusi interese par lietām, parādībām vai ceļabiedriem. Viņš allaž bija ar kaut ko aizņemts.

— Puisēn! — ceļabiedri viņu uzrunāja.

Arī lietas uzrunāja puisēnu, pat tās lietas,

kas neprata runāt un domāt.

Un puisēns atsaucās.

2

Šajā stāsta vietā Hermanis Ivanovičs apklusa un nolika burtnīcu.

— Un tālāk? — jautāja kāds skolēns.

— Tālāk, — atbildēja Hermanis Ivanovičs, kas bija mainījis balsi un kļuvis atkal tas, kas bija pirms lasīšanas: parasts vecs, noguris skolotājs, — tālāk nav nekā, punkts. Jācer, ka Gromovs uzrakstīs turpinājumu. Pagaidām stāstam nav beigu.

Skolotājs bija atkal viņš pats, bet pirms mirkļa mums šķita, ka viņš ir aktieris. Vēl vairāk — viņš mums likās starpnieks, kas palīdz skolniekiem izprast dīvaino pasauli uz kuģa, kurš daudzus gadus lido tukšumā, un puisēnu, kas dzīvo šai dīvainajā pasaulē.

Hermanis Ivanovičs pašūpoja galvu un palūkojās stūrī pie loga sēdošajā Gromovā, it kā aicinādams mūs visus atcerēties, ka īstais starpnieks ir nevis viņš, Hermanis īvanovičs, bet Gromovs.

Un visi atcerējās Gromovu, ko lasīšanas laikā bija aizmirsuši. Gromovu un visu pārējo bija aizēnojis puisēns, ar Hermaņa Ivanoviča balss palīdzību saistīdams mūsu uzmanību. Tagad puisēns bija pazudis, un mūsu vidū sēdēja Gromovs, izlikdamies, ka viņam ar puisēnu nav nekāda sakara. Seja viņam bija sasprindzināta, un viņš tā skatījās uz mums, it kā baidītos no lamatām. Bet, nudien, neviens no mums negatavojās viņu iegāzt. Un, ja jau par to iesākts runāt, jāpiebilst, ka viņš bija pats sevi iegāzis, uzrakstīdams tik dīvainu mājas darbu.

Kādēļ viņš to darīja? Es to nezināju, nezināja arī citi, nezināja un nenojauta. Dīvaini, ka viņš savā mājas darbā nav rakstījis par sevi vai par saviem pazīstamiem kā visi citi, bet par kaut kādu neparastu puisēnu no citas planētas.

Un laikam tādēļ Gromovs, klusumam iestājoties, jutās neveikli un neviļus lika arī mums visiem pārējiem, ieskaitot Hermani Ivanoviču, justies neveikli. Gromovs sēdēja savā stūrī pie loga, taču likās, ka viņš ir kaut kur ļoti tālu, miljoniem kilometru prom no mums, kopā ar savu neparasto puisēnu.

*

Lai nu kam, bet Gromovam nevajadzēja rakstīt par šo puisēnu. Viņš bija pazīstama zinātnieka arheologa dēls, visi to zināja. Turklāt vēl visi zināja, ka pirms dažiem gadiem Gromova tēvs izdarījis lielu atklājumu — atradis kaut kādus noslēpumainus priekšmetus, kas izraisīja strīdus. Vakara avīzē un vairākos žurnālos parādījās raksti par atnācējiem no citām planētām, kuru pēdas it kā esot atklājis Gromova tēvs. Taču drīz pēc tam žurnāli nezin kādēļ apklusa, tāpat kā tie piepeši pārstāja rakstīt par sniega cilvēku, par kuru sākumā rakstīja ļoti daudz. Skolā klīda valodas, ka tas viss nav apstiprinājies: ne atnācēji, ne arī sniega cilvēks. Bet sniega cilvēkam visi jau bija sākuši ticēt, un nevienam negribējās no viņa šķirties.

Nevienam skolēnam netiktos būt Gromova vietā tad, kad žurnāli pēkšņi pārstāja rakstīt par viņa tēva arheoloģiskajiem atradumiem. Tāpēc, Gromovam klātesot, mēs centāmies nerunāt par arheoloģiskām tēmām, jo sapratām, ka viņš nav vainīgs. Un arī Gromova tēvs nebija vainīgs, ka nepacietīgs žurnālists, nenogaidījis, līdz zinātnieki apspriedīs un pieņems autoritatīvu lēmumu, pasteidzās izbazunēt par šiem strīdīgajiem jautājumiem.

Gromovs, protams, cieta, turējās savrup no visiem, mājās vienmēr gāja viens pats un nevienu zēnu, izņemot mani un Vlasovu, pie sevis neaicināja. Vlasovs bija lēnulis un aiz kautrības mūžīgi stostījās, bet neaicināt mani Gromovarh bija neērti. Es dzīvoju pretējā mājā un reiz izsitu viņa dzīvoklī logu — tas gadījās pirms tam, kad viņa tēvs izdarīja savu atklājumu. Gromovs baidījās radīt iespaidu, ka viņš mani neuzlūdz izsistās rūts dēļ. Stikls maksāja dārgi, tas bija biezs kā vitrīnās.

Ja neskaita Vlasovu, kas bija tik kautrīgs, ka svešā dzīvoklī baidījās palūkoties apkārt, es vienīgais no visas klases labi pazinu Gromova dzīvokli. Tas bija liels, vecs dzīvoklis. Tur pastāvīgi bija jūtama kaut kāda dīvaina, ne man, ne Vlasovam nepazīstama smarža. Uz skapja rēgojās vairāki dzelteni un brūni galvaskausi ar uzrakstītiem cipariem, bet pte sienas karājās koka dieviņš, kas uz visiem blenza gaišām, cietsirdīgām acīm, kuras bija izveidotas, kā man paskaidroja Gromovs, no obsidiāna — vulkāniskā stikla.

Kabinetā ne Gromovs, ne viņa tēvs mūs ar Vlasovu neaicināja. Un es ikreiz ziņkārīgi aplūkoju kabineta durvis, domādams pie sevis, ka aiz šīm durvīm droši vien glabājas visādi retumi un pat tie priekšmeti, kas izraisījuši asos strīdus speciālistu vidū. Sirds dziļumos man bija ļoti žēl, ka žurnālisti pēkšņi apklusa un pārstāja rakstīt par šiem atradumiem. Man nezin kāpēc ļoti gribējās, lai Gromova tēvs uzvarētu visus savus pretiniekus un izradītos, ka viņam taisnība. Klases biedri pateica, ka man esot dārga nevis patiesība, bet patmīlība un godkāre, jo es esot Gromova draugs. Tomēr tā nebija taisnība, jo man bija dārga tieši patiesība, man gribējās vienīgi, lai šī patiesība būtu neparasta un interesanta. Pasaulē jau tā ir pārāk daudz parastu un neinteresantu patiesību.

Tad Gromovs piepeši pārstāja aicināt pie sevis tiklab mani, kā arī Vlasovu. Kad mēs viņam jautājām, kas par lietu (jautāju, patiesībā, es viens pats, jo Vlasovs tikai stāvēja un kautrīgi blisināja acis), Gromovs atbildēja:

— Saprotiet, musu dzīvoklī ir remonts.

— Vai ilgi vilksies tas jūsu remonts?

Gromovs savādi paskatījās uz Vlasovu,

pēc tam uz mani un atbildēja klusi, tikko dzirdami. Man un pat lēnulim Vlasovam viņa atbilde loti nepatika.

— Ilgi, — atteica Gromovs. — Tas ir tikpat kā kapitālais remonts.

Viņš laipni lika saprast, ka mums nav pie viņa ko nākt.

Es nodomāju, ka tas viss ir izsistās rūts dēļ, un apvainojos. Taču Vlasovs centās atrast citu, saprātīgāku izskaidrojumu.

— Vainīgs droši vien nav Gromovs, — viņš teica, — bet viņa tēvs. Dzīvoklī glabajas noslēpumainas vērtības.

— Bet vai tad mēs nozagsim šīs vērtības?

— Ne jau par to ir runa. Gromova tēvarn nepieciešams klusums. Viņš strādā. Un droši vien ir vēl kādi citi svarīgi iemesli.

Es izbrīnā uzlūkoju šo kautrīgo cilvēku. Viņš laikam ļoti mīlēja Gromovu, ja, aizmirsis savu apvainojumu, sāka aizstāvēt viņa tēvu.

Taču Vlasova ideja par svarīgajiem iemesliem mani gandrīz vai pārliecināja. Patiešām, ja tā labi padomā, tad citādi nemaz nevarēja būt. Arheologa darbam jābūt norobežotam no svešu ļaužu acīm, ja jau runa ir par priekšmetiem, kas speciālistos izraisa šaubas. Man šī doma pat sāka patikt.

īsi sakot, es jau gandrīz pievērsos Vlasova viedoklim, aizmirsu kādreiz izsisto rūti un cerēju, ka arī citi to jau sen būs aizmirsuši. Reiz apstādījumos, kur mēs parasti sitām bumbu, es vaicāju Gromovam:

— Nu, kā ar remontu?

Gromovs atbildēja:

— Vēl turpinās.

Īstenībā es citu atbildi arī negaidīju. Tikai trīs mēneši bija aizritējuši kopš tā laika, kad es pēdējo reizi aplūkoju numurētos galvaskausus, durvis uz noslēpumaino kabinetu un koka dieviņa obsidiāna acis. Man ļoti gribējās vismaz vēl vienu reizi pabūt pie Gromova, bet es sapratu, ka pagaidām tas nav iespējams. Vajadzēja gaidīt.

Liekas, es jau minēju, ka maniem klases biedriem patika patērzēt par patiesību. Viens no viņiem — Miška Drovodelovs — visai bieži pat atkārtoja kaut kur lasītos vārdus.

— Platon, — pienācis pie manis vai pie Vlasova, viņš ar svarīgu izskatu mēdza sacīt, — Platon, tu esi mans draugs, taču patiesība man ir dārgāka.

Tas neizklausījās slikti. Taču es par visiem labāk zināju, ka Drovodelovam nav nekādas daļas gar patiesību. Ja patiesība viņam būtu tik dārga, viņš vis nesaņemtu divniekus.

Bet man patiesība bija dārga, goda vārds. Es biju pārliecināts, ka arheologam Gromovam un līdz ar to mazliet arī viņa dēlam ir kāds sakars ar patiesību, bet viņi nesteidzas, baidīdamies izpelnīties speciālistu pārmetumus, un rūpīgi gatavojas, lai varētu izvirzīt neapstrīdamus pierādījumus.

Tieši tai laikā Gromovs mājas darbu par brīvo tematu veltīja stāstam par puisēnu.

Stāsta iespaidā visa klase sēdēja klusi. Un Gromovs neteica ne vārda. Klusums bija tāds kā neparasts. Tas mocīja mūs kā alkas pēc nepiepildītā. Jo stāsts par puisēnu bija pārtrūcis visinteresantākajā vietā.

Atskanēja zvans, un visi sakustējās. Piepeši Drovodelovs pielēca kājās, pieskrēja pie

Gromova un, izvalbījis acis, pilnā kaklā nobrēca:

— Gromov, tu esi mans draugs, bet patiesība man dārgāka!

Tajā brīdī es nodomāju, ka nu jau gan stāsts par puisēnu vairs netiks pabeigts. Tas muļķis Drovodelovs visu izjauca. Un patie, šām, stāsts palika nepabeigts. Tomēr man izdevās dzirdēt tā turpinājumu. Tiesa, tas nei notika visai drīz, tikai pēc vasaras brīvdienām.

3

Vasaras brīvlaikā man ne reizi neizdevās satikt Gromovu. Viņš bija aizbraucis uz Komarovu, uz Zinātņu akadēmijas pionieru nometni, bet es atrados Molodjožnijā, mana tēva darbavietas — rūpnīcas nometnē. Es, protams, varēju nejauši sastapties ar Gromovu, jo Molodjožnijā nebija tālu no Komarovas. Bet pa visu vasaru es nesatiku nevienu no mūsu zēniem, ja neskaita Drovodelovu, ar kuru mēs bijām kopā vienā nometnē. Viņa māte te strādaja noliktavā, un viņš dzīvoja nevis kopā ar mums, bet ar māti apkalpojoša personāla telpās. Taču mēs abi satikāmies katru dienu.

Tajā rītā, kad es atbraucu, viņš pieskrēja man klāt un, sataisījis nopietnu seju, nobubināja:

— Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība …

Es neizturēju, saķēru viņu aiz krekla apkakles un piedraudēju:

— Ja tu vēlreiz pieminēsi Platonu un patiesību, es tevi pārmācīšu, kaut arī mani par lo padzītu no nometnes.

Viņš, kā redzams, bija aizmirsis, kādu iespaidu uz Gromovu un visiem pārējiem bija atstājuši viņa vārdi pēc stāsta nolasīšanas.

Drovodelovs ļoti apvainojās — viņam pat asaras sakāpa acīs — un teica man:

— Laid vaļā! Pirmkārt, tie nav mani, bet Sokrāta vārdi. Un viņš bija domātājs. Otrkārt … Laid vaļā! Tu neatrodies uz ielas, bet pionieru nometnē.

— Lai nu šoreiz tā notiek, — es piekritu, — es tevi palaidīšu. Bet tā kā turpmāk es vairs neko nedzirdētu par patiesību.

Un viņš patiešām nāca pie prāta un pārstāja runāt par patiesību un Platonu. Taču manus draudus viņš man nepiedeva. To es redzēju viņa mātes, noliktavas pārzines, sejā katru reizi, kad viņu satiku. Tajā atspoguļojās viss — gan par patiesību, gan par Platonu, gan par to, ka es gandrīz atrāvis viņas dēla kreklam apkakli. Viņas seja bija gluži izskatīga, liela un apaļīga, pat simpātiska, tikai tā pauda pārāk daudz jūtu.

Nē, Drovodelovs vairāk nepieminēja patiesību. Arī par to viņam paldies. Es jau sen biju pamanījis, ka, ne visai gudram cilvēkam izrunājot svešus gudrus vārdus, šie vārdi arī kļūst muļķīgi, kaut arī runātājs tiem neko nepieliek klāt. Kāpēc tas tā notiek? Nezinu.

Taču pietiks par Drovodelovu. Nometnē viņš visiem apnika, jo mūžīgi tirgojās, vienmēr centās kaut ko izkaulēt, aprunaja komandu, pret kuru spēlēja. Tas beidzās ar to, ka viņam lika stāvēt malā līdzjutēja lomā. Tā vietā, lai vainotu pats sevi, viņš tūlīt apsūdzēja mani.

— Esi gan tu klases biedrs, — viņš apnicīgi īdēja, — vai tā kāds rīkojas?

Šie vārdi nezin kāpēc mani aizkustināja, un es lūdzu puišus atļaut viņam piedalīties spēlē.

Man negribas stāstīt par Drovodelovu, goda vārds, negribas, viņš nav diez cik interesants cilvēks. Bet arvien iznāca tā, ka bez viņa nevarēja iztikt. Tai dienā, par kuru es tikko stāstīju, viņš pienāca pie manis, uzsita uz pleca un teica:

— Es vakar ar māti biju pilsētā.

— Un kas par to, ka biji?

— Ir jaunumiņi!

— Kādi?

— Gromovs pāriet uz citu skolu.

— Kāpēc tā?

— Viņiem piešķir jaunu dzīvokli, orderi: jau izrakstīts. Viņš taču nebrauks no Meln upītes uz Vasilija salu.

— Nevar būt, ka dzīvokļa dēļ viņš nolērm aiziet no klases, — es atbildēju, lai gan jutu cik nepārliecinošs ir mans iebildums.

Drovodelovs paskatījās uz mani un pēkšņ no sejas kļuva līdzīgs savai mātei.

— Pēc tavām domām, viņam vajag tev stādīt augstāk par jauno dzīvokli?

— Ja Gromovi gatavojās pārcelties uz citu dzīvokli, diezin vai viņi būtu uzsākuši kapitalo remontu?

— Tātad tu man netici?

— Neticu.

— Vai tad tu nezini, ka es vienmēr runāju tikai patiesību?

Drovodelovs patiešām uzskatīja sevi par patiesības mīlētāju. Aizpērn viņš pārnāca uz mūsu skolu no Baburinas un visiem lielījās, ka viņa māte esot pati izcilākā inženiere Ļeņingradā un strādājot Metālapstrādes rūpnīcā tvaika turbīnu cehā. Taču vēlāk noskaidrojās, ka viņa ziemā tirgojas alus bodītē un vasarā strādā par noliktavas pārzini pionieru nometnēs. Mēs to uzzinājām, bet, lai nenostādītu Drovodelovu neveiklā situācijā, tiklīdz kāds ieminējās par tvaika turbīnām, sākām runāt par kaut ko citu. Lēnulis Vlasovs pat izteica domu, ka Drovodelova māte kādreiz strādājusi par inženieri, bet diskvalificējusies un mainījusi profesiju.

Taču beigsim par Drovodelova māti! Pietiek!

Vēsts par Gromovu mani ļoti apbēdināja. Kā zināms, liktenis skolēnus ne visai lutina. Interesantus cilvēkus ar noslēpumainu pagātni vai tagadni biežāk var sastapt grāmatās nekā skolā. Turklāt Gromovs jau sen saistīja manu uzmanību ne vien sakarā ar sava tēva atradumiem, bet arī kā patstāvīga personība.

Ja man lūgtu aprakstīt Gromova izskatu un raksturu, es diezin vai tiktu galā ar šo uzdevumu. Āriene viņam bija visparastākā, ja nemin sirmo matu šķipsnu virs kreisās auss. Gromovs bija nosirmojis tūlīt pēc nākšanas pasaulē, vēl nezinādams, ko nozīmē pārdzīvojumi un bēdas. Sirmā šķipsna un acenes zaļganā ietvarā piešķīra Gromova sejai nopietnu, pat solīdu izteiksmi. Kāds no zēniem nosauca viņu par akadēmiķi, bet iesauka tam nepielipa. Gromovam nekas nepielipa: ne dubļi, ne putekļi, ne skaudīgi un ļauni vārdi. Viņš zināmā mērā atgādināja puisēnu, par kuru bija rakstījis mājas darbā. Kad Hermanis īvanovičs lasīja viņa sacerējumu, es domās uzbūru puisēnu ar sirmu matu šķipsnu virs kreisās auss kā Gromovam, lai gan stāstā par šķipsnu nekas nebija teikts. Es jau sen biju ievērojis: lasot stāstu, romānu vai poēmu, vienmēr meklēju varonī līdzību ar kādu paziņu. Atceros, kad pirmo reizi lasīju Puškina «Jevgeņiju Oņeginu», man tūlīt bija skaidrs, kam līdzinās Oņegins. Viņš ļoti atgādināja kādu švītīgu, skaistu jaunekli, ko es reiz redzēju Ņevas prospektā pie kafejnīcas «Sever». Jauneklis stāvēja, izlicis sānis kāju šaurā biksītē, un viņa sejā varēja lasīt, ka šajā pasaulē tam viss galīgi apnicis un viņš nezina, ko iesākt.

Jā, tagad esmu pārliecināts, ka Gromovs ir līdzīgs puisēnam, kas piedzima kosmiskajā kuģī. Un ne jau tikai tādēļ, ka Gromovam bija sirma šķipsna, bet tādēļ, ka viņš ļoti daudz zināja. Neviens skolā nezināja tik daudz kā Gromovs. Un tomēr viņš nekad nebija pirmais skolnieks. Tam, ko viņš zināja, nebija nekāda sakara ar programmu. Viņš, piemēram, dīvainā kārtā zināja, turklāt pilnīgi precīzi, kādas bijušas smadzenes pleziozauriem, kas izmiruši jau pirms vairākiem miljoniem gadu. To nezināja pat Ivans Stepanovičs, bioloģijas skolotājs. Taču mēs nesapratām, kāds labums no šīm zināšanām, ja tās nav minētas mācību grāmatās un skolas programmā. Skolotāji, atskaitot Hermani Ivanoviču, šīs zināšanas visai augstu nevērtēja. Muļķīgi būtu domāt, ka viņi ciena tikai to, kas ietilpst mācību grāmatās un programmā. Viņiem vienkārši bija liela dzīves pieredze, un tie labi saprata, ka pleziozaura smadzeņu apjoma zināšana diezin vai būs vajadzīga Gromovam turpmākajā dzīvē un darbā un ka labi jāzina tas, ar ko būs jāsastopas ik uz soļa. Diezin vai viņam, mums vai arī jums jebkad būs jāsastopas ar pleziozauru.

Es nenoturējos un reiz pateicu to Gromovam. Klāt bija Vlasovs un Drovodelovs, kas vienmēr bija visur klāt. Drovodelovs gluži nevietā sāka smieties, bet Gromovs ironiski paskatījās uz mani, klusēdams izņēma no portfeļa avīzes izgriezumu un sniedza mums. Mēs izlasījām to un aiz izbrīna iepletām acis. Avīzes izgriezumā bija rakstīts, ka šajās dienās kādā no Skotijas ezeriem atrasts dzīvs pleziozaurs.

Bioloģijas stundā mēs parādījām izgriezumu Ivanam Stepanovičam, bet viņš nezin

kādēļ ļoti samulsa un acīmredzot bija nemierā ar šo atradumu. Stundas beigās viņš mums sacīja:

— Tas neko nedod.

Un, mirkli padomājis, piebilda:

— Un arī neko neatņem.

Šie viņa vārdi mums toreiz izlikās ne mazāk noslēpumaini kā pleziozaura atrašana.

Bet lai nu paliek pleziozaurs. Par to jau tapat visi zina. Taču Gromovs zināja ļoti daudz tāda, par ko mūsu mācību grāmatās nebija ne miņas. Viņš, piemēram, zināja par ūdeni to, ko nezināja neviens no mums. Un par ledu viņš zināja to, ko droši vien nezināja pat mūsu ķīmijas skolotāja Vera Nikolajevna. Reiz ķīmijas stundā viņš pateica, ka ledus nebūt nav ciets ķermenis, kā daudzi domā.

— Bet kas tad tas ir? — mēs ieinteresējāmies.

— Par cietiem ķermeņiem sauc vielas, kuru daļiņas veido regulāru struktūru, kristāla režģi.

Man ienāca prātā stikls, es atcerējos, ka tas ir tik ciets, ka jāgriež ar dimantu, un uzdevuj Gromovam āķīgu jautājumu.

— Bet stikls, — es vaicāju — ir vai nav ciets ķermenis?

— Nē, — atbildēja Gromovs. — Stikls ir pārdzesēts augstas stīgrības šķidrums.

Vera Nikolajevna šajā sarunā nepiedalījās. Vispār ar Gromovu labāk bija neielaisties runās par ķīmiju un fiziku. Neviens nezināja, kur viņš smēlās zinašanas, un pārbaudīt viņu bija grūti.

Pirmie skolnieki arī daudz zināja, viņi apmeklēja dažādus pulciņus Pionieru pilī un sekoja jaunākajiem atklājumiem. Bet, lietojot Ivana Stepanoviča izteicienu, kas mums bija iepaticies, šīs zināšanas viņiem neko nedeva un arī neko neatņēma. Ar Gromovu bija gluži citādi. Zināšanas viņu vērta citā cilvēkā. Ko es ar to gribu teikt? Tūlīt pacentīšos izskaidrot. Kamēr Gromovs klusēja, viņš bija parasts skolnieks, tāds pats kā mēs visi. Bet tiklīdz sāka runāt, viņš pilnīgi pārmainījās — kļuva daudz gudrāks un lielāks par parasto skolnieku, un šķita, ka viņš tāds īstenībā arī ir, tikai pagaidām vēl slēpj to.

Atbildēdams uz skolotāja jautājumu, Gromovs nekad nesteidzās, kā to darīja pirmie skolnieki un teicamnieki. Tieši otrādi, viņš atbildēja lēni, it kā vēl nezinātu pareizo atbildi un sevī klusībā ar kādu konsultētos.

Ko es vēl varu pateikt par Gromovu? Laikam neko. Pagaidam. Kad viņš pārcelsies uz Melnupīti un sāks iet citā skolā, tad varbūt es varēšu pateikt vairāk. Kamēr cilvēks katru dienu sēž ar tevi kopā vienā klasē, ar savu sirmo šķipsnu un bedrīti zodā un kamēr tu katru dienu redzi, kā viņš raksta, klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, vai arī lasa «Zināšanas — spēks» jauno numuru, grūti pasacīt par viņu kaut ko interesantu. Bet var jau būt, ka Gromovs tomēr nepārcelsies uz Melnupīti un Drovodelovs ir to visu izdomājis, lai varētu palielīties ar jaunumiem?

4

Kad sākās mācības un es ierados klasē, necerēju tur ieraudzīt Gromovu. Taču viņš pavisam mierīgi sēdēja savā vietā pie loga un, lai velti nezaudētu laiku, lasīja kādu grāmatiņu.

Es sasveicinājos ar viņu un pēc tam, it kā zaudējis kontroli pār sevi, piepeši jautāju:

— Nu, kā ar puisēnu? Vai turpinājums par viņu būs?

Es domāju, ka Gromovs palaidīs manu jautājumu gar ausīm, bet viņš atbildēja un, šķiet, labprāt:

— Burtnīca ir pie Hermaņa Ivanoviča. Pa vasaru man izdevās atrast par viņu dažus materiālus.

— Bet viņš, šis puisēns, taču ir izdomāts, tu taču rakstīji fantāziju vai pasaku .. .

Gromovs paskatījās uz mani un atbildēja ar jautājumu:

— Vai tu esi par to pārliecināts?

— Bet tu? Vai tu neesi pārliecināts?

Viņš iesmējās un pateica vārdus, kuru īsto jēgu es pie labākās gribas nekādi nevarēju saprast.

— Ne jau tas ir svarīgi, vai kāds ir vai nav pārliecināts. Viss ir daudz sarežģītāk.

Es gribēju vēl pārvaicāt, bet nepaguvu. Parādījās Drovodelovs un apsēdās blakus. Runāt par puisēnu Drovodelova klātbūtnē man negribējās. Drovodelovs noteikti iejauktos un sāktu izprašņāt, jo viņam allaž patika bāzt degunu citu darīšanās.

— Ir viens jaunumiņš, pieliecies man klāt, klusi sacīja Drovodelovs, lai Gromovs nedzirdētu. — Pēc stundām Hermanis īvanovičs lasīs turpinājumu par puisēnu. Murgojums, vai ne? Izdomājums. Vai tiešām būs jāklausās šīs blēņas?

Viņš runāja ļoti klusi, un tomēr es baidījos, ka neizdzird Gromovs. Viņš pa to laiku jau atkal bija sācis lasīt savu grāmatu.

Drovodelovs nebija kļūdījies. Stundas beidzās, un Hermanis īvanovičs nolasīja stāsta turpinājumu. Šoreiz viņš lasīja daudz sliktāk.

Kosmiskais kuģis turpināja savu ceļu. Puisēns sekmīgi nolika eksāmenus un pavadīja brīvdienas turpat uz kuģa. Vasaras brīvdienas? Vai ziemas brīvdienas? Tas nav būtiski. Kosmiskajā kuģī nebija ne vasaras, ne ziemas. Kas eksaminēja puisēnu? Visi, kam vien nebija slinkums, sākot ar kuģa komandieri un beidzot ar pavāru farmaceitu. Taču visstingrākās un visprasīgākās eksaminētājas bija atminīgās mašīnas. Viena mašīna uzdeva puisēnam sevišķi āķīgu jautājumu.

— Pasaki, puisēn, — tā vaicāja patīkamā vīrieša balsī, — kurā gadā izgudroja riteni?

Puisēns apjuka. Domās viņš pārcilāja visus svarīgāko atklājumu un izgudrojumu datumus, bet par riteni neatcerējās neko.

Mašīna ilgi gaidīja atbildi, pēc tam sacīja, šoreiz nezin kāpēc sievietes balsī:

— Nepūlies. To nezina neviens, pat es. Tai laikmetā mūsu planētas iedzīvotājiem par datumiem nebija ne jausmas.

Mašīnai laikam gan nevajadzēja uzdot puisēnam jautājumu, uz kuru nevar atbildēt. Un turklāt vēl mainīt balsi. Puisēns taču tāpat uztraucās un nervozēja. Uz visiem pārējiem jautājumiem viņš atbildēja bez vilcināšanās.

Pienāca brīvdienas, un puisēns tūdaļ aizmirsa āķīgo jautājumu. Viņš bija pats laimīgākais uz kuģa, jo bija šeit dzimis un par visu pārējo uzzinājis tikai no citiem. Atšķirībā no pārējiem viņam uz tālās planētas nebija neviena pazīstama cilvēka, pēc kura viņš varētu ilgoties. Visi puisēna paziņas atradās viņam blakus, uz kuģa. Te bija ne tikai viņa tagadne, bet arī pagātne, kamēr par nākotni varēja tikai minēt. Nākotne bija atkarīga no varbūtības teorijas un no tās nezināmās planētas, uz kuru viņi lidoja. Par šo planētu uz kuģa daudz sprieda. Katrs acīmredzot iztēlojās to pēc savas gaumes. Vieni uzskatīja, ka tur dzīvo augsti attīstītas un civilizētas būtnes, citi domāja, ka tur vēl nav radušās saprātīgas būtnes un pagaidām mīt tikai zvīņneši. Arī puisēnam bija sava hipotēze. Viņš bija pārliecināts, ka planētu apdzīvo bērni. Sirds dziļumos viņš gan saprata, ka tas nav iespējams. Taču viņam ļoti gribējās ieraudzīt bērnus, pirms viņš būs pieaudzis un novecojis. Puisēns nevienam nestāstīja par savu hipotēzi, jo baidījās no aukstās un nežēlīgās loģikas, ar kuru pieaugušie kā teorēmu pierādīs viņam šā sapņa nerealitāti.

Kuģim daudzus gadus nepārtraukti, bez apstājas kustoties, tajā bija izveidojies gluži īpatnējs dzīves ritms. Šis ritms atviegloja eksistenci visiem ekspedīcijas dalībniekiem un apkalpei, un cilvēki gandrīz vai nejuta, ka vienīgi kuģa sienas viņus atdala no ledainā un baismā tukšuma.

Šim ritmam, kā puisēns uzzināja, bija savs nosaukums. To sauca par ikdienību. Lai arī cik puisēns lauzīja galvu, viņš nevarēja izprast šā vārda patieso jēgu, kaut arī citus vārdus un nosaukumus saprata uzreiz un bez pūlēm. Viņš juta, ka šis vārds ietver sevī kaut ko neparasti svarīgu un pat noslēpumainu. Varbūt, ka pieaugušie, tikko uzkāpuši uz kuģa, bija savā starpā vienojušies nedomāt par tukšumu, bet pēc tam radās šis ritms, kas novērsa satraukuma pilnās domas, tāpat kā tās novērš miegs vai darbs?

Uz kosmiskā kuģa bija pārstāvētas gandrīz visas profesijas. Tur bija arī filozofs. Viņš meklēja visu notikumu jēgu un ar domas palīdzību sistematizēja tos.

Reiz, saticis filozofu loģisko mašīnu nodaļā, puisēns saņēma drosmi un pajautāja, kas ir ikdienība.

Filozofs laipni uzsmaidīja puisēnam.

— Ikdienība, — viņš atbildēja, — ir ieradumu ķēde, kuru mēs būtībā nemanām, tāpat kā nemanām apģērbu, kad esam apģērbti. Bet tiklīdz izģērbjamies un izejam salā …

Filozofs pēkšņi apklusa, jo atcerējās, ka runā nevis ar pieaugušu cilvēku, bet ar bērnu.

Tad viņš vēlreiz pasmaidīja un aizgāja. Puisēns vairs nevaicāja. Un centās par to nedomāt. Viņš saprata, ka ikdienība eksistē tikai pieaugušajiem, ka bērniem tās nav un nevar būt. Un patiešām, puisēnam viss likās neparasts un jauns, pat tas, ko viņš bija skatījis daudz reižu.

Viņš vēroja, kā visi strādāja — kaut ko aprēķināja, izgudroja vai studēja. Viņš gāja laboratorijās. Visur viņu sagaidīja ar prieku, un nezin kāpēc sevišķi tur, kur nodarbojās ar vissarežģītāko parādību pētīšanu, piemēram, submolekulārās bioloģijas laboratorijā. Varbūt tas bija tāpēc, ka pētnieki, iedziļinoties neredzamajā un nepazīstamajā, kas bija pieejams tikai vissarežģītākajām ierīcēm, uz vairākām stundām zaudēja sakarus ar apkārtējo pasauli, un puisēns ieradās pie viņiem kā šīs skaistās pasaules sūtnis, ar visu savu izskatu atgādinādams par šo pasauli?

Pēc tam puisēns gāja prom, un laboratorijā tad iestājās klusums. Tomēr visi zināja, ka puisēns ir kaut kur līdzās, jo, kaut arī kuģis bija liels, tajā viss atradās līdzās, viss bija tuvu. Un puisēns, izgājis no laboratorijas, saspringti domāja par submolekulāro pasauli, un viņa doma tad traucās nevis vairs Visuma plašumos ārpus kuģa, bet gan bezgalīgi mazo lielumu pasaulē. Un tādās reizēs viņš pats 80v sāka likties bezgalīgi liels, it kā sastāvētu no daudzām pasaulēm.

No pētījumiem brīvajā laikā daži ekspedīcijas dalībnieki mēdza spēlēt šahu. Puisēns par spēlētāja plecu raudzījās uz šaha dēli un centās uzminēt nākamo gājienu. Vissliktāk Šahu spēlēja mūziķis. Viņš zaudēja visiem — gan mašīnām, gan dzīvajiem partneriem. SaRaves viņu ļoti skumdināja, bet viņš nespēja Atturēties no spēles. Puisēns sāpīgi pārdzīvoja viņa biežās sakāves.

Zaudējis partiju, mūziķis devās uz savām (elpām komponēt. Reiz viņš pamāja puisēnam, ieveda viņu savā kajītē un ieslēdza atskaņotāju, lai puisēns varētu noklausīties jaunu melodiju.

Puisēns klausījās, kā plūda skaņas, smalkas un gaišas. Kaut kur cits pret citu sitās sīki ledus gabaliņi, dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdēdams un atsizdamies pret akmeņiem".

Un pamazām puisēnam pavērās nepazīstama planēta ar daudzām upēm, strautiņiem un tērcēm. Ūdeņi dziedāja brīnumainu dziesmu. Tad puisēns pēkšņi sajuta, ka dziesma jau ir, bet nav vēl ausu un prāta, kas to varētu dzirdot un saprast. Uz planētas vēl nav saprātīgo būtņu … Jā, uz tās planētas, par kuru stāstīja mūzika …

Skaņas plūda, smalkas un gaišas. Un puisēnam šķita, ka upes, strauti, straumes un ledus gabaliņi ir tepat, viņam blakus — tik skaidra un skaista bija melodija.

Pēc tam iestājās klusums. Klusēja abi — gan komponists, gan puisēns. Puisēns tomēr bija puisēns — viņš nespēja ilgi klusēt.

— Pastāsti, lūdzu, — viņš uzrunāja mūziķi.

— Par ko tad?

— Par to pašu, — klusi atbildēja puisēns.

Mūziķis saprata, ko puisēns lūdz, un sāka

stāstīt par planētu, uz kuras viņš piedzimis un pavadījis savu jaunību. Viņš bija labs mūziķis, bet pavājš stāstītājs, bieži novirzījās sāņus vai arī netika no vietas, nemitīgi atkārtodams vienu un to pašu.

Viņš bija piedzimis mežā, kalna piekājē, bet kalna galā atradās ezers. Tieši pie viņa tēva —rezervāta sarga — mājiņas durvīm sākās taciņa. Līkumus mezdama, tā aizvijās uz mežu un tur izzuda.

Taču bez taciņas, kokiem un ezera kalna galā, stāstīja tālāk mūziķis, bija vēl kaut kas cits, ko sauca par nepieciešamību. Kad nākamais mūziķis paaugās, viņam bija jāšķiras no taciņas, upes, kalna un ezera, kas atradās pašā virsotnē, blakus zilajam mākonim. Mašīna, ātra kā zibens, aizveda viņu uz pilsētu. Arī pilsētā bija labi. Tikai tur nebija kalna ar ezeru virsotnē. Dzīve bija atņēmusi nākamajam mūziķim kalnu un ezeru. Tomēr mūziķis neizsamisa, viņš jau tad bija sapratis, ka dzīvi veido ne tikai guvumi, bet arī zaudējumi.

— Ko tad tu ieguvi? — jautāja puisēns.

— Es ieguvu pieredzi, — atbildēja mūziķis.

Bet tu par to atdevi kalnu un ezeru.

Varbūt, ka es kādreiz atgriezīšos pie šī kalna, — domīgi teica komponists.

— Kad?

— Kā lai es to zinu? Mums vel jānokļūst ii/, noslēpumainās planētas. Pēc tam ilgus gadus prasīs atpakaļceļš uz dzimteni. Bet dzīve Ir īsa …

Mūziķis pēkšņi apklusa, un viņa sejā pavīdēja rūpju ēna. Visā kuģī tas bija pats bezi lipīgākais cilvēks. Taču patlaban viņš kļuva līdzīgs pārējiem. Un puisēns pirmo reizi noprata, ka attālums, kas jāpārvar kuģim, mērījams nevis ar izplatījumu un laiku, bet ar dzīvi. Tas bija pārsteidzoši . .. Gadi aiziet, un, ja mūziķim pat izdosies vēlreiz skatīt savas bērnības kalnu, viņš tad jau būs kļuvis nevarīgs sirmgalvis. Un varbūt viņš vispār lik ilgi nedzīvos.

Vēlēdamies pateikt mūziķim kaut ko patīkamu un mazināt viņa ilgas pēc ezera kalna virsotnē, puisēns sacīja:

— Ja tu neredzēsi kalnu, varbūt es to redzēšu. Es pasveicināšu to no tevis.

Iestājās pauze. Neveikli jutās abi — kā pieaugušais, tā puisēns. Pēc tam puisēns nodomāja, ka mūziķis nav visu pateicis. Viņš nav pateicis pašu galveno, un tas ir labi. Puisēns zināja, ka mūziķi pametusi mīļotā sieviete, ka tā aizgājusi pie cita. Un, ja arī viņa nožēlos savu soli, izlabot to vairs nevarēs — mūziķis tagad ir pārāk tālu no viņas un atgriezīsies mājās kā sirmgalvis.

Uz kuģa bija tikai viens ļoti vecs cilvēks. Tas bija galvenais tehniķis skaitļotājs, speciālists, kura rīcībā atradās skaitļošanas mašīnas. Visi zināja, ka viņš mājās vairs neatgriezīsies, jo bija jau pārāk vecs. Bet viņš bija ļoti stiprs. Pavārs farmaceits, kam nebija visai spoža veselība, apskauda viņu un reiz sacīja,; ka šis sirmgalvis pārdzīvos visus, pat puisēnu, un, ja jau kādam vispār ir lemts atgriezties mājās, tad tieši viņam.

Puisēns zagšus novēroja sirmgalvi. Viņus abus saistīja kaut kas kopējs. Sirmgalvis bija par visiem vecāks, bet puisēns — par visiem jaunāks.

Vai šim sirmgalvim kādreiz ir bijusi bērnība? Iespējams, ka bija, viņš taču uzreiz nekļuva vecs. Saticis puisēnu, vecais vīrs izbrīnāt i jautāja:

— Kur tu radies, puisēn?

Puisēns saprata, ka tas bija joks. Bet kāpēc vienu un to pašu joku vajadzēja tik daudz, reižu atkārtot? Sirmgalvis aplūkoja puisēnu, kam nebija pagātnes, kamēr sirmgalvim tās bija gandrīz tikpat, cik mašīnu — ziņu un faktu glabātāju — atmiņā. Apmēram pirms diviem gadiem sirmgalvis vienu no mašīnām pieķēra neprecizitātē. Visi ilgi smējās un jokoja, atceroties šo gadījumu.

Raugoties sirmgalvī, puisēns dzirdēja pagātni. Pagātne dzīvoja sirmgalvī, viņa acīs, kas paskarbi raudzījās no sirmo uzaču apakšas. Tā glabājās viņā kā mašīnu atmiņā. Bet pašcieņa lika tai klusēt. Sirmgalvis taču nebija atmiņas mašīna, kas gatava atbildēt visiem un ikvienam uz jebkuru vieglprātīgu jaulājumu. Un pagātne, ko sevī glabāja sirmgalvis, bija pavisam citāda nekā informācijas lenču atmiņā. Mašīnas atcerējās datumus, faktus, notikumus un atgadījumus. Bet sirmgalvis līdz ar visiem šiem faktiem un atgadījumiem atcerējās vēl arī sevi un citus.

Dīvaini, ka tieši sirmgalvi puisēns iedomāja tai naktī, kad bezdibenis tik tikko neapi i ja kuģi. Bet par to vēlāk: par bezdibeni, kuģi un puisēnu.

— Pagaidām viss, — teica Hermanis īvanovičs, tā kā noskumis, tā kā priecīgs, un aizvēra burtnīcu. — Gaidīsim turpinājumu.

Visi klusēja. Pat pirmie skolēni un izlēcēji, kam allaž patika uzdot jautājumus. Vienīgi Drovodelovs nenocietās un, pieliecies man klāt, sacīja:

— Murgojums! Tas tik ir murgojums! Pat galva sāka sāpēt no šī murgojuma. Kāds tam visam sakars ar sirmgalvi vai ezeru kalna virsotnē? Kam tas tur vajadzīgs? Kam tad?

Arī man likās, ka stāstam par puisēnu kaut kā pietrūkst. Gromovs bija aizrāvies ar informācijas mašīnām un sirmgalvi un novirzījies sānis no galvenā. Vajadzēs viņam to pateikt.

5

Drovodelovam, protams, nebija taisnība, kad viņš teica, ka stāsts par puisēnu esot gatavais murgojums, kas tikai garlaikojot. Tomēr sākums man patika labāk nekā turpinājums Es, tāpat kā visi pārējie, gaidīju, ka puisēn: veiks kādu varoņdarbu. Taču varoņdarba ne bija. Stāstā viss ritēja pārāk parasti un no gurdinoši gausi, kā pirms eksāmeniem, un ti kai beigās kaut kas notika. Bet kas tieši — nebija zināms. Iznāca, ka zināmā mērā Dro vodelovam ir taisnība. No Gromova puses ti bija kļūda. Nedrīkst pieļaut, lai tādi kā Dro vodelovs varētu plātīties ar savu taisnību Taču pietiks par Drovodelovu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš pēc tam veselu nedēļu neap meklēja skolu — bija aizbraucis ar māti m Lugu pie kādiem radiem.

Gromovs vairījās no sarunām un uz visien jautājumiem par puisēnu īsi atbildēja:

— Ko es tur varu teikt? Neesmu jau ar š< kuģi lidojis.

Pie viņa piegāja pirmais skolnieks Dorofe jevs un smaidīdams jautāja, ar ko galu gaU puisēns esot ievērojams.

Gromovs atbildēja:

— Viņš ir ievērojams ar to, ka dzimis kos miskajā izplatījumā, kur dzimst tikai zvaig znes. Bet kur tu esi dzimis?

— Esmu dzimis Vasilija salā Oto slimnīcā

— Un kā tu domā, — vaicāja Gromovs — vai ir kāda starpība starp Oto slimnīcu un to punktu izplatījumā, kur piedzima puisēns?

Dorofejevs paraustīja plecus un atteica, kz lielu starpību viņš neredzot. Tā atbildējis viņš augstprātīgi noraudzījās uz mums vi siem.

Gromovs gan nekad ne uz vienu augstprātīgi nelūkojās, pat toreiz ne, kad avīzes rakstīja par viņa tēva atradumiem. Tikai pēc tam, kad tās pārstāja rakstīt, Gromovs mazliet nokāra galvu. Arī mēs sākām uz viņu skatīties tā, it kā viņa uzvedību un visu atradumu likteni saistītu kāds pavediens, kas tagad pārtrūcis. Vispār tur nekas nebija skaidrs.

Kopš tā laika, kad viņš sāka rakstīt stāstu par puisēnu, pavediens pēkšņi bija radies no jauna. Tas bija smalks pavediens, neredzams, un tomēr gandrīz visi to sajuta. Vienam otram gribējās pārraut šo pavedienu, it sevišķi Drovodelovam. Šis pavediens viņam traucēja, lads nu reiz viņš bija. Viņam traucēja viss, ko var nogriezt un parraut. Reiz viņš nogrieza telefona automātam klausuli un atnesa to uz klasi. Mēs viņam jautājām:

— Vai tev traucēja šī klausule?

— Nē, palīdzēja, — viņš atbildēja.

— Bet cik daudz cilvēkiem tevis dēļ bija jāzaudē laiks?

— Es par to tikai nospļaujos, — viņš teica, — laiks jau tādēļ ir, lai to zaudētu.

Atgriezies no Lugas, kurp viņš bija aizbraucis kopā ar māti, Drovodelovs atkal uzsaka savus vecos niķus. Varēja domāt, ka stāsts par puisēnu izjaucis viņa dzīves normālo plūdumu. Viņš mēdza ienākt klasē, apsesties un, garās kājas izstiepis, lūgt, lai viņam paskaidro, vai kosmiskajā kuģī varot piedzimt puisēns un dzīvot tik daudzus gadus, lidodams nezināmā virzienā.

Un viņš saņēma atbildi:

— Kā hipotēze tas ir iespējams.

— Labi, to es vēl varu pieļaut, — viņš pieH krita, — bet kāpēc uz kuģa bija filozofs, sirmgalvis un komponists? Vai bez viņiem nevarēja iztikt?

Mēs atbildējām:

— Protams, ka varēja iztikt bez viņiem! Bet ar viņiem tomēr bija labāk. Viens rakstīja mūziku, otrais atcerējās, trešais ar saj vas domas spēku cīnījās pret māņticību un aizspriedumiem.

— Lieliski, — nespēja nomierināties Drovodelovs. — Komponists, filozofs, sirmgalvis un vēl puisēns, bez kura arī pilnīgi varējf iztikt. Bet tagad parēķināsim, cik uz kuģa patērēja enerģijas, barības, skābekļa, medikamentu un citu nepieciešamu lietu. Kuģis taču atradās ceļā daudzus gadus.

— Iespējams, ka arī patlaban atrodas. Mēs jau beigas vēl nezinām …

— Nē, tomēr parēķināsim.

Un viņš paņēma rokā zīmuli un papīru un sāka rēķināt. Saprotams, viņš gaidīja, ka mēs pievienosimies. Pats viņš rēķināja slikti un viegli varēja kļūdīties. Taču neviens no mums; negatavojās nodarboties ar tāda veida grāmatvedību un rēķināt, cik puisēns apēda, izdzēra un ieelpoja. Lai ēd, dzer un elpo uz veselību. Tomēr šis jautājums nedeva miera Drovodelovam, un viņš apsēdās ar zīmuli rokā un saka savus aprēķinus.

Arī mēs sākām aprēķinus, bet pavisam citādus. Mēs izrēķinājām, cik lielam bija jābūt kuģim, lai vestu līdz visu nepieciešamo tik garam ceļam. Ik pa brīdim mēs jautājām Gromovam, cik uz kuģa bija dzīvu būtņu, mašīnu, kadu enerģiju tas izmantoja — fotonu, atomu vai enerģiju, kas saistīta ar antigravitacijas spēku izmantošanu? Vai kuģim bija darīšana ar parasto Einšteina laiku? Vai arī ar nulles telpu, par kuru jau vairākkārt rakstījuši fantasti?

Par nulles telpu mūsu vidū bija lieli strīdi. Neviens lāga nesaprata, kas tas ir. Pirmais skolnieks Dorofejevs sacīja, ka tas esot tāds jedziens, ko pagaidām neviens vēl neizprotot, izņemot vienīgi pašus fantastus. Tad mēs sākam uzplīties Gromovam. Viņš paskaidroja, ka par nulles telpu nevar būt nekādas runas, puisēns dzīvoja pilnīgi reālā trīsdimensiju pasaulē un kustējās ar ātrumu, kas bija tuvs gaismas ātrumam.

Bet tagad atgriezīsimies pie pavediena, kuru pārraut tik ļoti pūlējās Drovodelovs. Mēs visi to sajūtām. Kaut kādi dīvaini sakari — ne telefona, ne telegrāfa, ne radio un arī ne kvantu, bet tīri psihiskas saites, ja tā var teikt, vienoja mūs ar puisēnu, kas atradās ne īsti pagātnē, ne arī nākotnē, bet kaut kur nezināmā Visuma punktā.

Tiku kaut kur lasījis, ka sakari vēl nav pieliekami izpētīti. Pastāv taču, kā apgalvo daži zinātnieki, psi lauks, kura fizikālā būtība vēl nav zināma! Kosmiskais puisēns bija ieguvis realitāti un stabili ienācis mūsu dzīvē. Lai saprastu, kādos apstākļos dzīvoja puisēns, mēs sākām sekot zinātnes un tehnikas jaunumiem. Mēs visi burtiski bijām kā drudzi. Leonids Starovercevs pat iekārtoja kartotēku, pierakstīdams atsevišķā kartītē ikvienu nolikumu zinātnē un tehnikā. Kartītes viņš parasti nēsāja līdzi kabatās un, tuvredzīgās acis piemiedzis, pētīja tās mācību stundu laikā. Kas tikai nebija sarakstīts šais kartītēs! Tur bija gan par supernovām, gan par nukleīnskābēm, gan par putnu ģinšu automātisko atmiņu, gan par saprātīgajiem dzīvniekiem delfīniem, gan par senās maiju tautas valodu, gan par sabiedriskajiem kukaiņiem — bitēm un skudrām, kas sazinās tikai ar ultraskaņas palīdzību.

Starovercevs sēdēja man priekšā, un es, raugoties viņam pār plecu, varēju papildināt savas zināšanas.

Reiz pavaicāju Starovercevam:

— Vai par sniega cilvēku tev neka nav?

— Nē. Šo kartīti es pagaidām esmu atstājis neizpildītu.

— Kāpēc tad tā? — es jautāju.

— Tāpēc, ka gaidu, kad zinātne atrisinās šo strīdīgo jautājumu.

Man no šiem aukstajiem vārdiem kļuva mazliet savādi. Tatad kartīte, kurā jāieraksta

Gromova tēva atklajumi, arī nav izpildīta un (faida, kad zinātne atrisinās strīdīgo jautājumu.

6

Gromovs kārtīgi apmeklēja visas stundas. Laikam viņa vecāki no viņiem neatkarīgu apstakļu dēļ bija atlikuši pārcelšanos uz jauno inaju Melnupītē. Varbūt celtnieki nav izpildījuši saistības laikā pabeigt nama būvi, vai nu komisija bijusi pārāk nepiekāpīga un nav māju pieņēmusi. Man personiski nebija nekādu pretenziju pret celtniekiem un komisiju. Man ļoti negribējās šķirties no Gromova un pārgriezt pavedienu.

Gromovs nāca un gāja. Viņš sēdēja savā vietā pie loga un, kad es vēlējos paskatīties uz Gromovu, izlikos, ka gribu paraudzīties pa logu. Logs bija liels, plats un gaišs, bet aiz loga lejā — iela, koki un cilvēki uz ietvēm. I.ogam pretī bija māja, un tajā arī logs, un pa logu skatījās resna vecene un ēda plūmes, un spļāva kauliņus tieši pa logu uz ietves. Lūkojoties sievietē, varēja likties, ka viņa iā dzīvo, ne uz mirkli neaiziedama no loga, tik bieži viņa tur bija redzama.

Skatoties pa logu, es iedomājos, ka puisēnam nebija ne mazākā priekšstata par logiem (kad i gan var būt logi hermētiski noslēgtā kuģī?), ka logus viņam aizstāja ekrāns, bet las, protams, nevarēja pilnīgi aizvietot logus. Hs domāju arī par to, ka logs ir brīnišķīga lieta, tas it kā noārda sienu un paver skatu uz tāli, uz debesim, mākoņiem, kokiem un veceni, kas ēd plūmes. Tad es jautaju Starovercevam, vai viņa kartītēs nav kaut kas ierakstīts par logiem, kādā gadsimtā vai gadu tūkstotī parādījies pirmais logs.

Starovercevu mans jautājums mazliet samulsināja, un viņš teica, ka par šo tematu viņam kartītes neesot.

— Kāpēc? — es painteresējos.

— Tāpēc ka logs ir izgudrots ļoti senos laikos, — viņš atbildēja. — Bet es ierakstu kartītēs tikai to, kam ir sakars ār nākotni.

— Bet vai tad nākotnē nebūs logu?

— Būs, bet citādi. Tu redzēsi, piemēram, pa logu nevis frizētavu vai apavu darbnīcu, bet daļiņu Visuma. Lūk, tādi droši vien būsi logi.

Gromovs ieklausījas musu sarunā, bet neko neteica. No viņa skatiena es nopratu, ka jautājums par logiem viņu ir ieinteresējis. Taču aiz smalkjūtības viņš sarunā neiejaucās. Viņam jau nevajadzēja rakties kartītēs vai rokasgrāmatās, lai atbildētu, kurā gadsimtā vai gadu tūkstotī cilvēks izcirtis sienā pirmo logu. Gromovs nevarēja to nezināt.

Mani šis jautājums ļoti mocīja, bet es tomēr atturējos un Gromovam neko nevaicāju.; Arī aiz smalkjūtības. Dažus Gromova plašās zināšanas kaitināja, it sevišķi tos, kas nevarēja tās pārbaudīt un kam bija jātic viņam uz vārda. Zēni uzskatīja, ka Starovercevs mazliet apskauž Gromovu un grib ar savu kartīšu palīdzību viņam tikt līdzi. Staroverceva dzīvoklī uz visiem galdiem stāv kastītes ar šīm kartītēm, tikpat kā pie kāda profesora, kas neuzticas enciklopēdijai un arī pats savai atmiņai. Tā nu tas ir, taču pagaidām Starovercevam nav izdevies ne panākt Gromovu, ne pat tuvoties viņam. Zēni jautāja man un Vlasovam, vai Gromova dzīvoklī esot kastītes ar kartītēm. Es gan tur neredzēju nevienu kartīti un nevienu kastīti, izņemot vienīgi to, kurā Gromova māte vasarā audzēja puķes. Tad visi gribot negribot nonāca pie secinājuma, ka Gromovam ir neparasta atmiņa.

Vai tam bija sakars ar atmiņu vai ko citu — nezinu. Taču, kad Gromovs atbildēja uz skolotāju jautājumiem, ar pasauli notika kaut kas neparasts, viss ap mums pārvērtās, un pārvērtāmies arī mēs, un pat skolotājs. Visiem likās, ka eksistē nevienam neredzams vads, kas savieno Gromovu ar Mēnesi, ar pašu Napoleonu vai Aristoteli. Aristotelim un Napoleonam, bitēm un atomam, Mēnesim vai okeāna dibenam it kā radās tiešs kontakts ar mums. Gromovs bija viņu uzticamības persona.

Gromovs atbildēja tikai tad, kad viņam jautāja, nekad viņš neizlēca, necēla roku, lai izceltos un parādītu, ka viņš zina vairāk par visiem. Skolotāji savukārt nezin kādēļ re ti jautāja Gromovam, un dažas viņa atbildes dīvainā kārtā tos mulsināja, kaut gan reizē arī iepriecināja. Taču visneparastākais un neizprotamākais bija tas, ka Gromovam bija tikpat daudz laika kā mums pārējiem un viņš būtībā ne no kā nevairījās: ne no fizkultūras, ne no šaha, ne no citām lietām. Varbūt viņš gulēja daudz mazāk nekā mēs visi pāj rējie un mācījās pa naktīm, lai vairāk uzzinātu un iegaumētu. Nezinu, bet ļoti šaubos par to. Tas taču nepatiktu viņa vecākiem un ietekmētu viņa veselību. Kāds no klases biedi riem pat izvirzīja hipotēzi, ka puisēns, pati kuru mums lasīja, patiesībā eksistē un ar saj viem padomiem palīdz Gromovam. Daudzi sāka smieties par šo hipotēzi, bet Starovercevs jautāja:

— Cik miljoniem gadu viņš jau eksistē?!

Hipotēzei atradās arī aizstāvji. Pirmais skolnieks Dorofejevs teica: iespējams, ka Gromova tēvs ir atradis puisēna informatīvo kopiju. Par līdzīgām kopijām jau ne reizi vien bija rakstīts fantastiskajos romānos. īsi saj kot, Gromovam ir sakari nevis ar pašu puisēnu, bet ar viņa kopiju. Puisēna iekšējā pasaule tika pierakstīta ar koda palīdzību, un puisēna dubultnieks atrodas Gromova dzīvoklī, bet oriģināls jau sen izzudis, pakļaul damies nenovēršamajam sairšanas likumam!

Man šī hipotēze likās ļoti naiva. Turklāt no Gromova tēva puses diezin vai būtu ētiski noslēpt zinātnei un sabiedrībai puisēna informatīvo kopiju tikai tādēļ, lai viņa dēls gūtu skolā panākumus. Tas bija pirmais iebildums. Bija! arī vēl daudz citu. Kā puisēna kopija varēja zināt, piemēram, par Napoleonu un daudz ko citu, kā varēja arī nebūt uz tās planētas

Prāts un loģika dažādi pretojās, bet stiprākas par tām bija jūtas un vēlēšanās kļūt par neparastu notikumu liecinieku un līdzdalībnieku. Dažreiz es domāju, pārmezdams sev nekonsekvenci: bet varbūt Gromova puisēns lomēr eksistē? Nu, sacīsim, nevis burtiski, bet tikai kā kopija. Pieņemsim. Bet kur tad atrodas šī kopija? Tēva kabinetā. Pieņemsim. Nu, un tad — vai viņa stāv tur, šī kopija, un laiku pa laikam sarunājas ar Gromovu par dažādām zinātniskām tēmām?

Taču atraisīsimies no fantāzijām un atgriezīsimies īstenībā. Un īstenība bija gaužām parasta. Es saslimu ar angīnu un pavadīju vairākas dienas gultā. Mani apciemoja Starovercevs. Baidīdamies aplipt, viņš apsēdās preiējā kaktā istabā, kuru mana māte un tēvs vēl joprojām automātiski dēvēja par bērnistabu. Viņš pētīja kartītes, brīžiem kaut ko ierakstīja tajās, it kā būtu mani pilnīgi aizmirsis.

Tu varētu ar to nodarboties mājās vai bibliotēkā, — es teicu.

— Ja es būtu mājās vai bibliotēkā, tad nevarētu sēdēt šeit, pie tevis.

— Piekrītu tev, — es teicu, — bet, ja tu sēdi šeit, pie manis, tad vismaz paslēp savas kartītes kabatā. Vai tu kaut minūti nevari bez tām iztikt?

— Es joti augstu vērtēju savu laiku.

— Nu vērtē, — es teicu. — Tā ir tava darīšana.

— Ne tikai mana, bet arī tava. Jo es cienu laiku ne tikai sevis dēj, bet arī citu dēļ.

— Citu dēļ? Vai tu nevarētu izteikties konkrētāk? Ne jau Drovodelova dēļ tu cieni savu laiku …

— Drovodelova dēļ? Nē, — izklaidīgi atbildēja Starovercevs. — Zini, Drovodelovs nogriezis un atnesis uz klasi …

— Atkal telefona klausuli?

— Nē, lapsas asti. Stāsta, ka nogriezis Zooloģiskajā dārzā dzīvai lapsai. Melo. Aste ož pēc naftalīna.

— Tik vien jaunumu? — es jautāju.

Starovercevs nezin kādēļ apvainojās, nosarka un uztraukumā pat nometa vairākas kartītes uz grīdas.

— Nejautā man par jaunumiem. Es to visu nicinu. Nicinu!

— Kādēļ gan nicini? Par ko?

— Nicinu! Jaunumi — tās ir tenkas. Jau akadēmiķis Vernadskis tā teicis. Tas rakstīts viņa biogrāfijā.

Tad viņš pavisam apvainojās un aizgāja, pat nepacēlis kartītes. Es nejutos vainīgs.

Piecēlos un pacēlu Staroverceva nomestās kartītes. Vienā no tām bija rakstīts par Parīzes Svētās Dievmātes katedrāli, otrajā — par molekulu ATF un par ūdeņraža savienojumiem, bet trešajā — es neticēju savām acīm — par puisēna informatīvo kopiju.

Pirmajam skolniekam Dorofejevam bija bijusi taisnība.

Kartītē bija norāde uz laikrakstu ziņojumu par arheologa @FQfliOY3 .atradumiem un bija

minēts par svešas planētas puisēna kopiju, kas gulējusi zemē kopš juras perioda.

Es lasīju un pārlasīju šo kartīti, un roka man trīcēja. Pēc tam es apgūlos gultā, iededzināju gaismu un atkal lasīju. Manā apziņā slrīdējās divas balsis. Viena balss teica, ka las viss ir blēņas un ka Starovercevs pēc Dorofejeva vārdiem to tīšām uzrakstījis uz kartītes un nometis šeit, lai pasmietos. Bet otra balss apgalvoja, ka Starovercevam kartīte ir pārāk dārga lieta, lai to bojātu. Divas balsis strīdējās, bet es kā arbitrs klausījos to argumentos, vēl nezinādams, kurai no tām piekrist.

Balsis strīdējās, minot simtiem argumentu «par» un «pret». Pēc tam viena balss sāka uzvarēt, tā, kas sprieda loģiski un prātīgi, kā mūsu matemātikas skolotājs Marks Semjonovičs. Es tūdaļ iztēlojos Marku Semjonoviču ar krītu vienā rokā un slapju lupatu otrā un skaitļus uz tāfeles, un viņa balsi vienmēr ar vienu un to pašu šaubu pilno intonāciju, pat tad, kad nebija par ko šaubīties.

Sī balss, Marka Semjonoviča balss, mita manī un sprieda.

«Pieņemsim,» tā teica, uzrunājot visus nu katru atsevišķi, «pieņemsim, ka nav zināms, vai eksistē puisēna kopija, un apzīmēsim to ar iksu. Tad jautāsim sev, kāpēc igreks, tas ir Starovercevs, steidzās izpildīt kartīti, kuru tik ilgi glabāja neizpildītu? Pieņemsim, ka Starovercevs …» Balss ar šaubu pilno intonāciju pārliecināja mani par to, par ko mani pārliecināt nebija grūti. Starovercevs nepiederēja pie tiem, kas. mēdza jokot. Tātad? Tātad, kamēr es gulēju gultā, mērīju -temperatūru un riju tabletes, avīzēs ir parādījies ziņojums par puisēna kopiju.

Es pasaucu mati, kas atradas ēdamistaba, un palūdzu, lai viņa atnes avīzes.

— Šodien ir pirmdiena, — teica māte, — avīzes nav atnestas. Bet vakardienas avīzē? es ietinu apavus, kad nesu tos labot.

7

Es uzgriezu telefona numuru un, izdzirdis dobju un zemu vīrieša balsi, teicu:

— Man vajadzīgs Starovercevs.

— Starovercevs klausās, — balss atbildēja.

No uztraukuma es pirmajā brīdī pat neap-

jaudu, ka tas ir Staroverceva tēvs, un brīnījos, kāpēc pazīstamajam skolniekam ir tik zema, nepazīstama, dobja balss.

— Starovercevs klausās, — sapīkusi balss atkārtoja.

— Man vajag jūsu dēlu, nevis jūs.

— Viņu aizveda uz slimnīcu, — balss atbildēja. — Apendicīta lēkme.

Viņš nolika klausuli. Es arī. Iestājās klusums.

Visi šai pasaulē bija norunājuši neļaut man atklāt noslēpumu. Es gulēju gultā, riju tabletes, dzēru tēju ar citronu un gaidīju ārstu no rajona poliklīnikas.

Tad atnāca ārste — veca, aizvainota sieviete — un sāka mums pārmest, ka lifts slikti strādājot. Pagājušo reizi, kad viņa braukusi pie mums uz sesto stāvu, lifta durvis nodevīgi aizcirtušās un ne par ko nav atvērušās; viņai vajadzējis kliegt, lai izsauc dežūrējošo i emontstrādnieku, un viņa, stāvēdama liftā, pazaudējusi četrdesmit minūtes. Šodien viņa, baidīdamās zaudēt laiku, nav uzdrošinājusies izmantot liftu un nākusi augšā kājām, bez tehnikas palīdzības. Viņa izteica manai mātei pārmetumu par liftu un palūdza atnest tējkaroti, bet man lika atvērt muti. Pēc tam viņa pateica, ka vajagot pagulēt vēl vismaz divas dienas, un aizgāja.

Divas dienas … Es gulēju divas dienas un domāju. Es domāju par puisēna kopiju, kuru, ja var ticēt Staroverceva kartītei, atradis Gromova tēvs. Kopš juras perioda laikmeta, kad uz zemes dzīvoja zvīņneši, ir pagājuši daudzi miljoni gadu. Tātad kopija ir gulējusi zemē un pacietīgi gaidījusi, kad uz Zemes parādīsies saprātīgas būtnes, kas būs spējīgas uztvert tās valodu un stāties ar to sakaros.

Man gribējās vairāk uzzināt par juras periodu un es lūdzu mātei, lai viņa atnes man paleontoloģijas mācību grāmatu, no kuras studiju gados bija mācījies vecākais brālis. Māte mācību grāmatu neatrada un atnesa man «Mugurkaulnieku paleontoloģiju».

Tad nu es uzzināju dīvainu faktu, kas mani burtiski satrieca. Izrādās, ka juras periodā eksistēja dinozaurs, kam bija mazas priekškājas ar izteiktu tveršanas funkciju un nebija zobu. Šis mazais dinozaurs bija specializējies lielāku dinozauru olu izzagšanā.

Grāmatas autors izteica domu, ka tieši no šī zvlņneša ar neparasti jutīgo nervu sistēmu radušies zīdītāji, tātad, arī cilvēki.

Es nodomāju: ja eksistē puisēna informatīvā kopija, ir iespējams pārbaudīt šīs hipotēzes pareizumu. Man pašam tā nelikās scsevišķi ticama.

Pēc divām dienām, kad ierados skolā, nolēmu kartīti, kuru pie manis bija aizmirsis Starovercevs, parādīt pašam Gromovam.

Es jutos tā, it kā būtu zaudējis pamatu zem kājām un lidotu bezdibenī, taču nekādi nevarēju tikt ar sevi galā — vēlēšanās izzināt noslēpumu bija stiprāka par mani.

Izvēlējies brīdi, kad klasē nebija Drovodelova, izņēmu no kabatas kartīti un klusuciešot pasniedzu to Gromovam.

Es nenovērsu acu no Gromova sejas, sirds man dauzījās un kļuva te karsti, te auksti, un es domāju, ka man atkārtojas angīna. Tādi gadījumi mēdzot būt.

Šis mirklis man šķita garāks par stundu. Tad Gromovs atdeva man kartīti un mierīgi pajautāja:

— Un kas tad ir? Kas tevi pārsteidz?

— Kā kas? — es atbildēju. — Vai tiešām hipotēze par puisēna kopiju apstiprinājusies?

— Apstiprinājusies.

— Viņš atsaucās uz avīzi. Vai tad par to rakstīja avīzēs?

— Nē. Starovercevs uzzināja no manis. Bet uz avīzi viņš atsaucas tādēļ, lai būtu pārliecinošāk. Viņš negribēja atsaukties uz privātpersonu. Un es esmu privātpersona.

Mūsu sarunu pārtrauca zvans. Ienāca Marks Semjonovičs, uzzīmēja uz tāfeles taisnleņķa trīsstūri un ar mūžīgo šaubu intonāciju balsī sāka pierādīt teorēmu. Klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, viņš pierādīja tā, it kā pats neticētu saviem pierādījumiem. Protams, pie visa vainīga bija intonācija, kas neatbilda loģiskajiem secinājumiem, kuri izrietēja no pierādījumiem.

Es pilnīgi izslēdzos un neklausījos Marku Semjonoviču — domāju nevis par teorēmu, bet gan par dinozauru, kas zaga savu augumā pārāko laikabiedru olas. Nevar būt, es prātoju, ka no šī zaglēna cēlušies visi zīdītāji, tātad arī cilvēki. Tāds sencis man nemaz nebija pa prātam. Taču noskaidrot patiesību var tikai ar puisēna palīdzību, kura informatīvo kopiju atradis Gromova tēvs.

Tikai puisēns varēja apgāzt šo apšaubāmo hipotēzi, jo viņš bija ieradies uz Zemes jau juras periodā.

Iedomājoties vien, ka puisēna kopija eksistē un ka sīkumus es varu uzzināt no Gromova, tiklīdz beigsies stunda, mani te sāka kratīt salti drebuļi, te kļuva neciešami karsts. Man iešāvās prātā, ka ārste, baidīdamās no nejaukajām lifta durvīm, būs izrakstījusi mani

pārāk ātri. Par to es gan varēju viņai tikai pateikties. Es nedrīkstēju zaudēt ne minūti. Bet minūtes gāja, un Marks Scmjonovičs vēl joprojām turpināja izskaidrot, izbrīnā aplūkodams savu trīsstūri uz tāfeles un it kā apšaubīdams to, kas vairs neizraisīja nekādās šaubas.

Es nodomāju, ka viņš šaubās par teorēmu un tās pierādījumiem, kurus ir izstrādājis jau Pitagors vai Eiklīds, bet es te sēžu un nešaubos par puisēna kopijas esamību tikai tāpēc, ka ticu kartītei un Gromovam.

Tad atskanēja zvans. Marks Semjonovičs ar slapju lupatu noslaucīja trīsstūri un savus pierādījumus un aizgāja uz skolotāju istabu.! Es gribēju pieiet pie Gromova, bet viņam blakus jau stāvēja Drovodelovs. Turklāt viņš nestāvēja bezmērķīgi kā citi. Rokā viņam bija ar sīkiem cipariem aprakstīta papīra lapiņa. Es nospriedu, ka tas ir kāds uzdevums, ko Drovodelovs nespēj atrisināt, bet tad viss noskaidrojās. Uz lapas, kuru Drovodelovs sniedza Gromovam, bija aprēķināts, cik puisēns; apēdis, izdzēris un izelpojis ilgā ceļojuma laikā. Drovodelovs pasniedza lapiņu Gromovam ar tādu seju, ar kādu droši vien restorānā oficiants pasniedz rēķinu un gaida samaksu.

Gromovs atmeta ar roku, it kā parādīdams, ka viņš nevēlas ņemt šo rēķinu. Bet Drovodelovs uzstāja, kaut ko pieprasīja un nelikās mierā.

Es nopratu, ka šai nelaimīgajā dienā man neizdosies parunāt ar Gromovu. Drovodelovs no viņa neatkāpsies.

Atgriežoties mājup, es domāju par to pavedienu, kas savienoja zīdītājus un zvīņnešus ar tā dinozaura starpniecību, kura priekškājām piemīt tveršanas funkcija. Ja šis dinozaurs būtu gājis bojā, uz Zemes nebūtu radušies zīdītāji un arī es pats.

Es domāju par to. Un atkal divas balsis manā apziņā strīdējās savā starpā. Viena balss piekrita hipotēzei par zīdītāju izcelšanos, bet otra iebilda pret to.

Kad es iegāju pa parādes durvīm un gribēju izsaukt liftu, izrādījās, ka lifts ir sabojāts. Signālspuldzīte neiedegās. Es uzkāpu otrajā stāvā un mēģināju atvērt durtiņas, bet tas neatvērās. Liftā kāds sēdēja un gaidīja palīdzību.

— Kas tur ir? — es jautāju.

— Es, — atbildēja aizvainota sievietes balss, pēc kuras es uzreiz pazinu rajona ārsti.

— Mēs jūs neesam aicinājuši, — es viņai teicu. — Es esmu vesels.

Es negāju pie jums, bet uz ceturto stāvu. Steidzams izsaukums pie Novoteloviem.

Labi, — es teicu, — mazliet pacietieties. Es tūlīt uzkāpšu mūsu dzīvoklī un izsaukšu remontstrādnieku.

Un es ļoti ātri devos augšup pa kāpnēm, nedomādams vairs ne par puisēnu, ne par dinozauru. Es domāju par to, kādēļ lifts vienmēr darbojas, kad ar to braucu es, mana māte, kā arī visi pārējie iemītnieki un viņu

paziņas, bet, tiklīdz liftā iekāpj ārste, tas tūlīt uzsāk savus nelietīgos jokus. Es domāju par to un par varbūtības teoriju, un par spēles teoriju. Un tad atkal es atcerējos puisēnu.

8

Drovodelovam tomēr izdevās iesmērēt savu aprēķinu. Kad es iegāju klasē, ieraudzīju Gromovam rokā šo apkaunojošo papīreli. Bet Drovodelovs stāvēja blakus un smīnēja. Saruna atkal bija jāatliek. Tomēr pēc tam Drovodelovs ar savu papīreli aizgāja, un es tuvojos Gromovam.

— Vai nebūtu iespējams, — es jautāju, — satikties ar puisēna kopiju? Man jānoskaidro viens jautājums.

Visa šī frāze skanēja ļoti stulbi un bikli. Tā' bija izrauta no manu domu konteksta.

— Kas tas par jautājumu? — Gromovs vaicaja mierīgi un it kā pat bez intereses.

Tad es izstāstīju par dinozauru un tā priekš kājām ar tveršanas funkciju, kā arī par zīdītājiem, kuriem diezin vai var patikt hipotēze,; kas to izcelšanos saista ar šo dzīvnieku.

— Tātad, — jautāja Gromovs, — tu vēlies; uzdot šo jautājumu puisēna kopijai?

— Vēlos, — es atbildēju.

— Tad tev būs mazliet jāuzgaida.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tu neesi vienīgais, kas grib uzdot jautājumu. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, mans tēvs un viņa līdzstrādnieki jau sen no

pūlas, lai atšifrētu kodu un saprastu valodu, kurā domāja un runāja puisēns.

Tajā brīdī mūsu saruna atkal pārtrūka. Sākas stunda. Es gaidīju starpbrīdi, bet stunda vilkās un vilkās … Beidzot atskanēja zvans, un es jautāju Gromovam:

— Vai tomēr nevar ar viņu satikties?

— Ar ko?

— Ar kopiju.

— Tas nav iespējams. Tā atrodas Arheoloģijas institūtā, un, atskaitot laboratorijas darbiniekus, nevienam nav atļauts to izmantot.

— Bet vai tu pats viņu esi redzejis?

— Atļauj neatbildēt uz tavu jautājumu.

Es apvainojos — tāpat kā toreiz, kad viņš pieminēja remontu. Viņa vārdos jautās klaja neuzticēšanās.

Pēc manas sejas izteiksmes Gromovs saprata, ka esmu apvainojies. Viņam, kā redzams, kļuva neveikli, un viņš pavaicāja:

— Kāpēc tu nekad neiegriezies?

— Jums taču dzīvoklī remonts.

— Remonts sen ir pabeigts. Atnāc kaut vai rītvakar. Es būšu mājās.

Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet nepaguva. Klasē ienāca vēstures skolotāja. Viņa pavisam nesen bija sākusi strādāt mūsu skolā, nevienu no mums pēc uzvārda vēl neatcerējās, un viņai nebija ne jausmas, ka Gromovs daudz zina.

Atvērusi klases žurnālu, viņa nosauca pirmo uzvārdu, kas pagadījās.

Gromovs piecēlās, un skolotāja uzdeva viņam jautājumu par pirmatnējo sabiedrību un par kaut ko vēl senāku.

Es vēroju viņas seju, kamēr Gromovs atbildēja. Sejas izteiksme visu laiku mainījās un tajā atspoguļojās vesela jūtu un pareizi vojumu gamma.

Gromovs atbildēja tā, kā prata atbildēt t kai viņš viens visā skolā, bet varbūt arī visa Vasilija salā. Mums likās, ka atbild nev Gromovs, bet viņa ne visai skaļajā, domīgaj balsī runā tie cilvēki, kas dzīvojuši senaj laikmetā, atbild pats senais laikmets, pasi fakti un notikumi.

Man iešāvās prātā, ka tikpat mierīgi laikam atbildēs puisēns ar savas kopijas starpniecību, kad būs atšifrēta viņa valoda.

Es nezinu, par ko domāja skolotāja, klausīdamās, kā Gromovs atbild uz viņas jautājumiem. Viņa klusēja, bet bez vārdiem, mainoties izteiksmei, runāja seja.

Kad Gromovs apsēdās, piecēlās skolotāja. Kā redzams, viņa bija tik ļoti apjukusi, ka aizmirsa skolnieka uzvārdu.

— Molņijevs? — viņa pārteicās. Neviens klasē nesāka smieties, pat Drovodelovs nē. Tik sasprindzināts bija šis mirklis.

— Nē, es neesmu Molņijevs, bet Gromovs, — mierīgi teica Gromovs.

— Pateicos, — sacīja skolotāja. Viņa nezin kāpēc sacīja to ļoti klusi, tik klusi, ka visi pat nesadzirdēja.

Pēc tam skolotāja krietnu brīdi klusēja, līdz viņas sejā atplaiksnījās tā pati izteiksme, ar kuru viņa bija ienākusi klasē. Droši vien viņa ar gribas spēku piespieda sevi nomierināties atgūt parasto noskaņojumu, kādā skolota ļain ir vieglāk turpināt stundu. Vairāk viņa nevienu neizsauca, bet sāka stāstīt pati, mierīgi, ikdienišķi, kā tas pienākas. Viņa stāstīja par tālu pagātni. Bet tā bija gluži citāda pagātne, ne tā, par kuru mums pavēstīja Gromovs. Kāpēc? Nevaru izskaidrot.

Tai pagātnei, par kuru stastīja skolotāja, nebija nekādas daļas gar mums. Un man šķiet, Ka arī mums nav gar to nekādas daļas. Taču skolotāja domāja savādāk. Viņa stāstīja ārkārtīgi mierīgi, kā mācību grāmatā, pat vēl mierīgāk, un ļoti metodiski, kā droši vien viņa bija mācīta vadīt stundu, lai mēs varētu labāk apgūt vielu.

Gromovs sēdēja pie loga un, kā likās, uzmanīgi klausījās. Bet pa logu varēja redzēt debesis un mākoņus, un Gromovs droši vien redzēja arī garāmgājējus uz ietves, kā arī veceni, kas ēda plūmes un spļāva kauliņus. Man ienāca prātā, ka pagātnē, par kuru stāstīja skolotāja, nebija ne šī loga, ne ietves ar garāmgājējiem, ne vecenes, kas ēda te ķiršus, te ābolus, te dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes. Un tāpēc, ka pagātnē visa tā nebija, šī pagātne kļuva vēl dīvaināka, vēl nemājīgāka un ne gluži pārliecinoša, tāda, kāda tā bija skolotājas stāstā.

Te nu ir šīs durvis, apsistas ar vadmalu, ar zilu kastīti avīzēm un vēstulēm.

Es piezvanu. Ilgi neviens neatver. Varbūtt neviena nav mājās?

Piezvanu vēlreiz. Atver pats Gromovs, ne jau tēvs, protams, bet dēls.

— Ienāc, — viņš saka un ved mani priekšnamā.

— Es pie jums sen neesmu bijis, — es saku. — Vai vecāki mājās?

— Māte ir mājās, tēvs — institūtā. Bet kal pēc tas tevi tā interesē?

— Nē jau, es tāpat vien. Vai dieviņš ar obsidiāna acīm vēl vienmēr karājas?

— Karājas. Tūlīt tu viņu ieraudzīsi. Pakar mēteli, lūk, šeit. Vai Starovercevu neesi redzējis?

— Kur tad? Viņam taču šajās dienās izoperēja apendicītu.

— Nevis apendicītu, bet apendiksu. Viņi jau jūtas labāk un izpilda kartītes. Atsūtīji man jautājumu sarakstu.. Ko tu apstājies? Nāc iekšā.

Mēs devāmies uz agrāko bērnistabu, kurā dzīvoja Gromovs. Kad gājām cauri ēdamistabai, es ieraudzīju koka dieviņa caurspīdīgās acis un viņa šauro augumiņu ar ļoti tievām rociņām un mazliet pievilktām kājiņām.

— Un kas tas par jautājumu sarakstu? es vaicāju. ,

— Ir gan savādnieks tas Starovercevs. Uzdod jautājumus, uz kuriem atbildēt varētu tikai puisēns vai viņa kopija. Bet pats galvenais — prasa, lai es atbildu tūlīt pat, turklāt rakstiski, kamēr viņš vēl neiet skolā.

Un tu atbildēsi?

Gromovs izbrīnēti paskatījās uz mani un neko neteica.

Tad es jautāju:

Vai tev ir turpinājums par puisēnu?

Kaut kur ir, ja vien burtnīca nav pazudusi. Mūsu dzīvoklī bija remonts. Kas tad Ir?

Palasi.

Nē, — teica Gromovs, — negribas. Atvaino, nav noskaņojuma. Turklāt man netīk skaļi lasīt.

— Nu ko tu — palasi! — es sāku lūgties. — Palasi, lūdzu …

Man kļuva pretīgi paša vārdi un balss, ar kādu es lūdzos, it kā tas būtu nevis es, bet Drovodelovs, un tomēr es turpināju uzplīties. Man traki gribējās paklausīties par puisēnu, kamēr vēl nav atšifrēts viņa kods. Tas taču nebūs tik drīz.

— Palasi, vai tad tev ir grūti, palasi…

— Nē, — noteikti atbildēja Gromovs. — Es nelasīšu. Bet, ja vēlies, ieslēgšu atskaņotāju, un mēs paklausīsimies melodiju, ko sacerējis komponists, kas … Ieraksts ir tēva kabinetā. Tikai par to nevienam ne vārda …

Viņš aizgāja uz kabinetu un drīz atgriezās, saudzīgi nesdams rokā plati. Tad viņš ieslēdza atskaņotāju, lai es varētu paklausīties melodiju, ko sacerējis kāds komponists daudz miljonu gadu pirms tam, kopš uz Zemes parādījās prāts un cilvēka auss.

Es klausījos, un skaņas plūda smalkas un gaišas. Tur cits pret citu sitās ledus gabaliņi, tur dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdēdams, te atsizdamies pret akmeņiem. Tur cilvēciski pukstēja mūziķa necilvēciskā sirds kas par spīti laika un izplatījuma likumiem tagad, likās, bija mums līdzās.

Skaņas plūda, apvienojot neapvienojamo, tās atradās šeit, kaut arī sapnis, kas bija tās radījis, mita neizmērojami tālu no mums.

Par puisēnu Gromovs savā stāstā bija nosaucis būtni, kas bija pratusi nostāties mums blakus. Tas tiešām bija puisēns, bērnības plaukumā, lai gan viņa bērnība ilga miljoniem gadu un vēl līdz šim nebija beigusies.

Par puisēnu viņu sauca uz kuģa. Un viņš arī pats tā sauca sevi.

Arī mēs ar Gromovu pagaidām bijām vel puisēni, taču mūsu bērnība drīz beigsies. Viņa bērnība turpretī arvien vēl turpinājās, sa plūzdama ar melodijas skaņām, ko es patla ban klausījos.

Kad mūzika bija izskanējusi, es pajautāju to, ko laikam gan nevajadzēja jautāt:

— Vai šo ierakstu tavs tēvs atrada kopā ar informatīvo kopiju?

— Nē jel, kas tev nāk prātā? To sacerēja kāds tēva paziņa. Komponistu savienības biedrs. Es viņam palūdzu.

Es skatījos uz Gromovu, un mana seja droši vien mainījās, tāpat kā mūsu jaunajai vēstures skolotājai. Gromovam laikam kļuva manis žēl, un viņš jutās neveikli savu vārdu dēļ, tāpēc jautāja:

— Tev, kā redzams, gribējās, lai to būtu uzrakstījis tas mūziķis, kas draudzējās ar puisēnu?

Gribējās gan, — es klusi atbildēju.

— Bet mūzika ir laba. Vai tev patika?

Jā. Tomēr tā man būtu labāk patikusi, ja to būtu sacerējis viņš, toreiz …

— Kad vēl nebija prāta un cilvēka auss? — jautāja Gromovs.

— Jā.

— Bet vai tu spēj iedomāties, kāda toreiz bija Zeme?

— Agrāk nespēju. Bet tagad, kad klausījos šo melodiju, sāku apjaust. Un vai tu vari lo iedomāties?

— Kādēļ man iedomāties? — klusi teica Gromovs. — Es ne tikai spēju iedomāties, es lo zinu.

— Kā?

— Atļauj man neatbildet uz tavu jautajumu.

10

Un es atļāvu. Atļāvu viņam neatbildēt uz manu jautājumu.

Es vienkārši aizgāju. Uzģērbu priekšnamā mēteli un aizgāju. Es nevarēju ilgāk činkstēt, lūgties, pieglaimoties.

Jādomā, ka cits manā vietā nebūtu aizgājis, neuzzinājis patiesību. Kāds izcils pētnieks zinātnes dēļ būtu uzspļāvis savai patmīlībai un palicis.

Bet es aizgāju. Patiesību sakot, man tādēļ nekļuva vieglāk. Es gandrīz visu nakti ne-i gulēju.

Nākamaja diena klase notika nepatīkams gadījums. Pats nezinu, kāpēc es šo notikumu nosaucu par nepatīkamu. Bet lai nu tā paliek. Notikums bija šāds.

Vecā, pensijā aizgājušā bioloģijas skolotāja vietā ieradās cits pedagogs — pavisam jauniņš. Vecā laikā viss butu nogājis gludi. Viņu jau vairs ne ar ko nevarēja pārsteigt.

Jaunais uzdeva Gromovam jautājumu. Un Gromovs, saprotams, atbildēja. Galvenais jau nebija tas, ka Gromovs neatbildēja pēc programmas. Galvenais bija tas, ka Gromovs zināja to, ko nezināja un nevarēja zināt neviens. Jaunais skolotājs to visu saprata. Es to nolasīju no viņa acīm. Tādas acis nebiju redzējis nekad — ne kino, ne teātrī. Likās, ka sejā viņam palikušas vienīgi acis. Bet acīs bija viss — sajūsma un šausmas, neizpratne un dusmas, izmisums un prieks, un vēl kaut kas, ko es neprotu vārdos izteikt.

Man likās, ka viņš ir saslimis vai sajucis prātā. Viņš sāka staigāt pa klasi no viena gala līdz otram, it kā būtu rnūs aizmirsis.

Pagāja minūtes piecas, bet viņš staigāja un staigāja.

Tad viņš piegāja pie Gromova.

Viņš kaut ko teica, bet tik klusi un neskaidri, ka es nevarēju sadzirdēt. Tikai pēc Gromova atbildes es apjautu, par ko ir runa.

Runa bija par dzīvniekiem, kas izmiruši pirms miljoniem gadu. Un ne jau tas ir svarīgi, ka Gromovs izstāstīja par tiem plaši, dzīvi un pārāk konkrēti. Viņarn izspruka vārdiņš, kuru nekādā ziņā nevajadzēja teikt, ja jau gribēja saglabāt noslēpumu. Kad skolotājs viņam iebilda, viņš teica:

— Jūs to zināt no paleontoloģijas kursa, bet es atceros …

Un viņš sāka izklāstīt vienu sīkumu pēc otra. Viņš it kā nolēma visam uzspļaut — noslēpumam, skolotājam, pirmajiem skolniekiem, jo viņš atkal lietoja izteicienu: «es atceros …». Skolotājs gluži apstulba, viņam nebija spēka izteikt ne vārda.

Man kļuva skolotāja žēl, un vēl vairāk kļuva žēl paša Grornova. Tāpēc es iesaucos:

— Viņš taču vienkārši pārteicās!

Skolotājs pieķērās maniem vārdiem kā salmiņam. Un viņam izdevās kaut kā pabeigt stundu. Arī Gromovs nomierinājās.

Es biju velnišķīgi priecīgs, ka mana attapība ir viņiem palīdzējusi izkļūt no grūtā stāvokļa.

Bet tad izlēca Drovodelovs. Viņa sejā pavīdēja smīns:

— Platon! — viņš kliedza pa visu klasi. — Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība man ir dārgāka.

Es ļoti dusmojos uz Drovodelovu par viņa izlēcienu. Ari pārējie zēni dusmojās. Patiesība te, protams, nebija vainīga.

Jaunais skolotājs saslima. Bija kaut kur saķēris plaušu karsoni. Stāsta, ka viņš no Kuibiševa slimnīcas atrakstījis Gromovam vēstuli. Vēstules saturs klasē nevienam, pat Drovodelovam, nebija zināms. Starovercevs tikai ieraudzīja aploksni uz Gromova galda un pēc sūtītāja adreses saprata, kas un no kurienes Gromovam atrakstījis.

Man nezin kādēļ liekas, ka skolotājs izskaidroja Gromovam savu stāvokli un to, kāpēc viņš stundā tik ļoti uztraucās. Bet to jau vispār nevajadzēja izskaidrot. Nezinu, vai vēstulē bija kaut kas par patiesību.

Taču es par to domāju ikreiz, kad satiku Gromovu. Tad pēkšņi arī Gromovs pārstāja apmeklēt skolu.

Paklīda valodas, ka viņš pārceļoties uz citu vietu, tikai nevis uz Melnupīti, bet Akadēmijas pilsētiņu pie Novosibirskas. Tikko bija beigušās vēlēšanas Zinātņu akadēmijā, un viņa tēvs ievēlēts par korespondētājlocekli akadēmijas Sibīrijas filiālē. Bet, ja ievēlēts, tad gribot negribot jābrauc. Tā man paskaidroja viens skolnieks, kura tēvu arī reiz izvirzīja par korespondētājlocekli, bet neievēlēja.

Un tad es atkal atcerējos patiesību. Es sapratu, ka Gromovs drīz aizbrauks, bet Novosibirska ir tālu, un man neko neizdosies uzzināt par puisēnu līdz tam laikam, kad par viņu kaut kas parādīsies avīzēs. Man noteikti vajadzēja satikt Gromovu vēl pirms viņa aizbraukšanas. Es gaidīju, ka biedrs ieradīsies klasē, bet viņš neieradās. Varbūt Gromovs jau bija nokārtojis skolā savus dokumentus un gaidīja, kad tēvs pabeigs darbu.

Jaunais bioloģijas skolotājs izveseļojās un izrakstījās no slimnīcas. Klasē viņš bija nervozs un samulsis un laiku pa laikam pameta skatienu uz tukšo vietu pie loga, kur agrāk bija sēdējis Gromovs. Viņa acīs tad parādījās dīvaina izteiksme, it kā viņš tur redzētu to, ko citi neredzēja.

Arī es raudzījos uz turieni un redzēju tukšo vietu un logu. Bet aiz loga bija iela ar gājējiem uz ietves un pretī logs, pie kura sēdēja resnā vecene, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes.

Taču skolotājs redzēja tur kaut ko citu — par to liecināja viņa acis. Varbūt viņa skatienam tur pavērās dzīva un iespaidīga senās Zemes aina, kāda tā bijusi vēl pirms cilvēka un zīdītāju parādīšanās un par kādu toreiz bija stāstījis Gromovs?

Ceļā uz mājām man aiz muguras atskanēja soļi, un es nopratu, ka mani kāds grib panākt. Es atskatījos. Tas bija jaunais skolotājs.

Viņš panāca mani un kādu laiku gāja man blakus. Mēs abi klusējām. Pēc tam skolotājs jautāja:

— Ko jus domājāt par Gromovu?

— Gromovs pārceļas uz Novosibirsku, — es teicu. — Viņš dzīvos Akadēmijas pilsētiņā. Tur ir skola spējīgiem matemātiķiem un fiziķiem. Viņš droši vien tajā iestāsies.

— Vai jūs domājat, ka viņam vajadzīga šī skola?

— Tajā visi pūlas iekļūt, — es atbildēju, — taču visus neuzņem. Tikai talantīgos. Lai nu ko, bet Gromovu uzņems uzreiz.

— Es arī nešaubos, ka viņu uzņems, — teica skolotājs. — Bet es šaubos, vai viņam ir vajadzīga vidusskola. Viņš pārāk daudz zina.

— Jā, — es piekritu. — Viņš zina daudz, pārāk daudz pat salīdzinājumā ar vislabāko skolnieku.

Skolotāja seja atdzīvojās. Viņš pieliecās un konfidenciālā tonī jautāja man:

— Bet kā viņš visu to zina?

— Ļoti vienkārši, — es atbildēju, — viņa tēvam ir laba bibliotēka.

— Jūs domājat? — teica skolotājs. Pēc balss skaņas es nopratu, ka mana atbilde viņu nav pilnībā apmierinājusi. Bet ko gan viņš domāja, uzdodams šo jautājumu? Varbūt viņš domāja, ka es klāšu vaļā visu, ko zinu un domāju par puisēnu? Viņš grib pārāk daudz.

Skolotājs paspēra vēl dažus nedrošus soļus un tad teica:

— Visu labu.-

Un nogriezās pa Piekto līniju.

Es domās uzslavēju sevi par to, ka nebiju atbildējis uz viņa jautājumu. Pēc tam gan nodomāju: bet ko tad es, patiesību sakot, varēju viņam atbildēt? Es taču arī nezināju, kur Gromovs smeļ savas zināšanas.

Atnācis mājās, paņēmu no plaukta grāmatu, ko man uzdāvināja dzimšanas dienā, un sāku lasīt. Grāmata saucās «Gribu visu zināt». Nosaukums man patika, lai gan likās mazliet neprecīzs. Vai tad iespējams visu zināt? Nē, visu zināt laikam nevar. Bet vispār grāmata bija diezgan pieņemama. Izglītojoša. Līdzīga kartītēm, ko izpildīja Starovercevs.

Mazliet palasīju, tad man sametās garlaicīgi. Piegāju pie loga un paskatījos laukā. Sniga. Sniegs vērta ielu jaunu, svaigu, likās, ka tā tikko kā radusies. Un nezin kāpēc man pēkšņi kļuva labi, kaut arī es nedzīvoju kaut kur traucošā kosmiskā kuģī, bet gan visparastākā, sen neremontētā mājā. Un mājai nekas nedraudēja. Ne nejauša sastapšanās ar meteorītu, ne citas līdzīgas briesmas. Tā nevarēja novirzīties no trases un apmaldīties bezgalīgajā Visumā. Viss bija ļoti parasti. Lejā, ielas otrajā pusē, es redzēju maiznīcu ar senlaicīgu izkārtni, uz kuras bija uzzīmēts gards kliņģeris, un šūšanas darbnīcu ar maisveidīgā uzvalkā ietērptu vaska pilsoni vitrīnā, un telefona būdu, to pašu, kurā Drovodelovs bija nogriezis klausuli. Man kļuva tīkami un priecīgi, it kā rīt sāktos svētki, kas turpināsies ilgi ilgi. Bet pēc tam mans skatiens apstājās pie ieejas mājā, kur dzīvoja Gromovs. Prieks un tīksme izgaisa kā dūmi. Lai gan tās bija parastas parādes durvis parastā namu pārvaldes mājā, man likās, ka aiz šīm durvīm sākas cita pasaule, pasaule, pilna pārsteigumu un noslēpumu. Es stāvēju pie loga un domāju, kura no šīm pasaulēm ir labāka: tā, ar maiznīcu un šūšanas darbnīcu, un telefona būdu, vai arī tā, kur šūšanas darbnīcas un telefona automāta vietā ir lidojoši meteorīti.

Un tad es atcerējos puisēnu. Viņam taču nebija izvēles. Viņa vietā visu izlēma liktenis. Puisēns bija piedzimis ceļā, uz kuģa. Pēc tam visu laiku lidoja un lidoja. Un aiz nodalījuma sienas, kurā gulēja puisēns, atradās nevis šūšanas darbnīca, bet gan nekas, ko sauca par vakuumu.

Es jutos kaut kā neveikli, it kā būtu pateicis savas domas veselai zālei klausītāju. Pēc tam es uzvilku mēteli. Un tieši pēc minūtes jau stāvēju pie tām pašām durvīm.

Es stāvēju, neuzdrošinādamies ar pirkstu pieskarties zvana pogai. Tai brīdī, kad biju saņēmis dūšu, durvis pašas atvērās. Iznāca Gromova tēvs. Viņš kaut kur gatavojās iet, jo bija mētelī.

— Mājās, — viņš man teica. — Ejiet iekšā.

Un es paspēru soli. Tai acumirklī, kad

spēru šo soli, es vēl nenojautu, kādas būs sekas.

Gromovs likās pat priecīgs par manu ierašanos.

— Ienāc, — viņš teica. — Atģērbies. Mums jau visas mantas sasaiņotas.

Kāpēc viņš piebilda par mantām, kas patiešām bija sasaiņotas, nezinu.

Kad gājām cauri ēdamistabai, es uzmetu skatienu sienai. Dieviņa tur jau vairs nebija. Viņš gulēja uz grīdas līdzās čemodānam, ievilcis savas tievas koka kājiņas.

Tad es pēkšņi aptvēru, ka Gromovi brauc prom. Pirms biju ieraudzījis dieviņu uz grīdas blakus čemodānam, es vēl šaubījos.

Kad bijām ienākuši bērnistabā un apsēdušies, Gromovs jautāja:

— Tu tāpat vai darīšanās?

— Darīšanās, — es teicu.

Gromovs uzreiz apklusa. Es arī neuzdrošinājos pateikt, kādās darīšanās esmu atnācis.

— Vai galvaskausus arī vedat prom? — es jautāju.

— Vedam.

— IJn dieviņu?

— Arī dieviņu.

— Un puisēnu?

Šis vārds man paspruka gandrīz neviļus. Es daudz dotu, lai dabūtu to atpakaļ. Gromova seja acumirklī pārvērtās. It kā kaut kas būtu atstūmis viņu no manis. Likās, ka es viņu redzu nevis savā priekšā istabā, bet uz televizora ekrāna.

— Kāpēc tev vajadzīgs puisēns? — klusi jautāja Gromovs.

— Es viņam gribu uzdot jautājumu.

— Tad uzdod, — tikpat klusi teica Gromovs. — Es atbildēšu.

— Es gribu, lai pats puisēns atbild.

— Es jau esmu tas puisēns.

— Tu?

— Ja, es. Vai tad tu to nenoprati?

Es neteicu ne vārda. Man kļuva te aukst

te karsti. Piere norasoja.

— Nu, kāpēc tu neuzdod jautājumus?

— Labāk vēlāk, — es teicu.

— Kad vēlāk?

— Nākamreiz.

— Mēs rīt braucam prom uz Novosibirsku

— Kad?

— Deviņos vakara.

— Tad es pieskriešu pēcpusdienā, labi?

— Pieskrien.

Bet es, protams, nepieskrēju pie viņa pēc pusdienā. Kāpēc? Pats nezinu. Varbūt tāpēc, ka nezināju, ko viņam vaicāt. Es taču nevarēju jautāt par dinozauru ar tveršanas funkciju priekškājās, kurš no saviem kaimiņiem zaga olas. Tas būtu pārāk sīki. Bet nopietnāki! jautājumi man, diemžēl, neienāca prātā. Biju pārāk uztraucies.

Es ilgi nevarēju nomierināties. Piecas vai sešas dienas. Bet pēc tam nomierinājos un vairāk neuztraucos. Tikko beidzu uztraukties,: galvā man dzima milzum daudz jautājumu, ko vajadzēja uzdot puisēnam, tas ir, Gromovam. Bet Gromovs jau bija tālu, Akadēmijas pilsētiņā pie Novosibirskas. Viņu dzīvoklī ievācās kāda sveša ģimene. Es redzēju, kā piebrauca trīstonnīgā kravas mašīna ar man-

tam. Taču tās bija parastas mantas — galdi, gultas, krēsli, dīvāni. Un starp šīm mantām, protams, nevarēja atrasties koka dieviņš ar pievilktām kājiņām un numurēti galvaskausi. Vēroju, kā tika nestas augšā šīs mantas, un sirds man skumjās sažņaudzās. Es nodomāju: redzi, pretējā namā bija neparasts dzīvoklis, un tajā dzīvoja Gromovs, bet tagad tur iebraukusi nepazīstama ģimene, un šis process jau ir neatgriežams, kā mēdz sacīt mūsu fizikas skolotājs Dmitrijs Spiridonovičs.

Vispār garastāvoklis šais dienās man bija slikts, un biedri to tūlīt pamanīja.

— Kāpēc degunu nokāri? — man pajautāja.

— Gromovs aizbraucis, — es teicu.

— Un kas par to? Padomā tik! Viņa vietā jau sēž cits skolnieks. Jauns. Liekas, ka viņš arī daudz zina. Ieradies no Gorkijas. Prot trīs valodas.

Patiešām, pie loga sēdēja jauniņais, kas pa gabalu pat likās mazliet līdzīgs Gromovam. Tāda pati domīga sejas izteiksme. Un mati cieti, taisni, īsi apgriezti.

Tāpat kā Gromovs, viņš ik pa brīdim raudzījās logā. Tad savaikstīja seju un parādīja kādam mēli. Es nodomāju, ka tas droši vien bija mērķēts pretējās mājas vecenei, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus. Gromovs nekad to neatļāvās. Viņš pret visiem izturējās ar cieņu, pat pret šo veceni.

Jā, noskaņojums man bija slikts. Un turklāt vēl sāka satraukt jautājumi, kurus nebiju paguvis uzdot Gromovam.

Stundas vilkās lēni. Mājās ejot, ieraudzīju sev blakus jauniņo, kas sēdēja Gromova vietā.

— Vai tu tālu dzīvo? — viņš man jautāja.

Es nosaucu ielu un mājas numuru. Viņš izbrīnījās.

— Tātad tu dzīvo man pretī, — viņš teica.

Nu es sapratu, ka viņš ir apmeties Gromova

dzīvoklī. Un tās ir viņu mantas, ko atveda ar trīstonnīgo mašīnu. Es skatījos uz viņu un nekādi nevarēju apjēgt, kā lai es pret viņu izturos: labi vai slikti? Manī strīdējās divas balsis. Viena balss teica: viņš jau nav vainīgs, ka sēž Gromova vietā pie loga un dzīvo viņa dzīvoklī. Gromovs tik un tā būtu aizbraucis uz Akadēmijas pilsētiņu pie Novosibirskas, ja jau viņa tēvu ievēlēja par korespondētājlocekli. Bet otra balss runāja pretī: saprotams, viņš nav vainīgs. Tomēr kaut kas tāds viņā ir. Viņš droši vien ir plātīgs.

Un es nolēmu viņam, šim jauniņajcim, uzdot jautājumu, vienu no tiem jautājumiem, ko gribēju uzdot Gromovam.

— Kādēļ, — es viņam jautāju, — pastāv pasaule?

— Tādēļ, ka pastāv, — viņš atbildēja.

— Bet kas notiktu, — es jautāju, — ja pasaules nebūtu?

— Arī mūsu nebūtu, — viņš atbildēja.

— Tā nav atbilde, — es teicu.

— Bet kāpēc tu to jauta? — viņš atvaieāja.

— Tāpēc, ka gribu zināt.

— Daudz ko tu gribi!

— Kāpēc gan man jāgrib maz? Es gribu daudz.

Bet tu uzdod muļķīgus jautājumus.

Tie nemaz nav muļķīgi. Tu neko nesaproti.

— Muļķīgi. Un galvenais, nekonkrēti. Vai tad var jautāt, kādēļ pastāv pasaule?

— Var.

— Nē nevar.

— Gromovs tā nebūtu sacījis.

— Gromovs? Vai tas, kas dzīvoja mūsu dzīvoklī?

— Nevis viņš dzīvoja jūsējā, bet jūs dzīvojat viņa dzīvoklī.

— Mēs saņēmām orderi uz šo dzīvokli. Bet viņš izvācās.

— Nevis izvācās, bet aizbrauca uz Novosibirsku.

— Nu, aizbrauca. Tas ir viens un tas pats. Vai tu spēlē pingpongu?

— Spēlēju.

— Tad atkāp. Pēcpusdienā atkāp. Mums ir. Uzspēlēsim.

— Varbūt atnākšu, — es teicu. — Bet kā tevi sauc?

— Igors, — viņš augstprātīgi atbildēja. — Igors Dinajevs.

Manī strīdējās divas balsis: iet vai neiet? Un tomēr es aizgāju. Galvenokārt aiz ziņkāres.

Ēdamistabā koka dieviņa vietā karājās glezna. Dzīvokli es vairs nepazinu. Visur mēbeles, pavisam jaunas, kā mēbeļu veikalā. Kad tur dzīvoja Gromovi, dzīvoklis mazliet atgādināja kosmosa kuģa nodalījumu. Mantu tur tikpat kā nebija. Bet tagad no šīm mēbelēm un no gleznas, kurā bija attēlota peldētāja, kas ar savu garo kāju lūkāja ūdeni upē, man kļuva gandrīz nelabi. Un gandrīz vairs negribējās spēlēt pingpongu. Nezin kādēļ sāka gribēties dzert. Bet tad es atcerējos tuksnesi un cik ļaužu tur vīrišķīgi pārvar slāpes. Un arī es tās pārvarēju.

— Ko tu klusē? — jautāja Igors.

— Domāju, — es atbildēju.

— Par ko tu domā?

— Vai man trūkst par ko domāt!

— Nu, bet tomēr? — viņš jautāja.

— Es domāju par Gobi tuksnesi.

— Vai tad tu tur esi bijis?

— Nē, neesmu.

— Kādēļ tad tu par to domā?

— Es vienmēr domāju par vietām, kur neesmu bijis.

— Tad tu esi psihopāts. Jūsu klasē visi ir tādi ērmīgi. Es to tūlīt pamanīju. Bet kas tas par puiku, par kuru pie jums tik daudz runā?

— Gromovs.

— Kas viņā tik īpašs? Kāpēc par viņu tik daudz runā?

Es paskatījos uz gleznu, kurā bija attēlota peldētāja, un uz jaunajām mēbelēm. Tad sacīju:

— Viņiem nebija tik daudz mēbeļu.

— Kam?

— Gromoviem.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Neko.

Es tīšām sāku runāt par kaut ko citu. Man negribējās runāt ar viņu par Gromovu un turklāt vēl tai pašā dzīvoklī.

Pēc tam es piecēlos.

— Nu, uz redzi. Jāmācās. Šodien ir daudz uzdots.

Bet uzdots nemaz nebija daudz.

Kas man vēl būtu jāpasaka? Gandrīz nekas. Bez Gromova klasē viss kļuva ļoti parasts. Visi pie tā ātri pierada. Un sāka pamazām aizmirst Gromovu. Pat es par viņu domāju reti. Bija pasākuši daudz uzdot. Brīvā laika palika pavisam maz. Un tomēr es centos papildināt savas zināšanas. Lasīju dažādas grāmatas, arī to, kas saucās «Gribu visu zināt».

Un balss (viena no tām divām, kas manī strīdējās) teica, ka visu zināt nevar. Bet otra runāja pretī, atsaucās uz Gromovu un apgalvoja, ka var.

No Akadēmijas pilsētiņas pie Novosibirskas nebija nekādu ziņu. Es jau sāku domāt, ka Gromovs vienkārši pajokoja, pirms aizbraukšanas teikdams man, ka viņš pats esot tas puisēns.

Bet, lūk, kas notika sestdien pēc nodarbībām. Es ar māti braucu tramvajā. Mēs bijām ceļā uz Melnupīti, lai apsveiktu paziņas, kas svinēja jurģus. Tādēļ mātei klēpī bija milzīga, konditorejā «Sever» pirkta torte baltā kārbā. Viss bija tā, kā parasti mēdz būt tramvajā. Daži cilvēki stāvēja, turēdamies pie siksnām, citi sēdēja. Un viens no viņiem lasīja avīzi. Es palūkojos viņam pār plecu, un mans skatiens apstājās trešajā slejā. Pēkšņi burti sāka lēkāt, it kā es skatītos uz tiem caur tēva brillēm. Tomēr paguvu izlasīt:

«Tiek pētītas profesora Gromova atrastās informatīvās kopijas, ko atstājuši svešu planētu iedzīvotāji, kuri apmeklējuši Zemi juras periodā . .. Noskaidrot, vai cilvēks spēj uztvert svešās planētas puisēna psiholoģiju un zināšanas, kolektīvam palīdzēja zinātnieka piecpadsmitgadīgais dēls … Atklātas milzīgas atmiņas rezerves …»

Vārdi lēkāja. Man kļuva auksti un tūlīt pēc tam karsti, un tad atkal auksti.

— Kas tev notika? — jautāja māte.

Es nepaguvu atbildēt, jo metos pakaļ pilsonim, kas piecēlās un ātri devās uz durvīm.

— Avīzi! — es kliedzu pa visu tramvaju. — Iedodiet man, lūdzu, avīzi!