Kad būs uzvarēts laiks

I. Varšavskis. MOLEKULĀRĀ KAFEJNĪCA

Miškas Elektroniskais uzvešanās kalkulators jau veselu nedēļu rādīja «teicami», un tāpēc mēs nolēmām šo atgadījumu nosvinēt.

Ļuļa ieteica doties uz Jūtu iedvesmas koncertu, es sacīju, ka varētu apmeklēt Alkoholisko dzērienu smaržu muzeju, bet Miška uzstāja, lai ejam uz Molekulāro kafejnīcu. Protams, mēs braucām uz kafejnīcu, jo Miška taču bija labi uzvedies, un tādēļ būtu netaisni laupīt viņam izvēles iespēju.

Mēs ātri nokļuvām tur domu lidmašīnā. Ceļā mūs tikai vienu reizi sakratīja — kad es iedomājos, ka būtu labi tomēr uz mirklīti iegriezties muzejā. Par laimi, to neviens nepamanīja.

Kafejnīcā apsēdāmies pie sarkanā galdiņa, taču Ļuļa ieminējās, ka viņai labāk garšojot ēdieni, kas sintezēti no gaišās, nevis no tumšās naftas.

Es viņai gan atgādināju, ka avīzēs raksta — abēji ēdieni esot gluži līdzvērtīgi.

Ļuļa atbildēja — var jau būt tā esot tikai iedoma, bet, ja darām kaut ko tīrā prieka labad, tad taču varam arī ļauties iedomām.

Nesākām ar viņu strīdēties, jo mēs ļoti mīlam savu Ļuļu un mums gribējās, lai viņai no kafejnīcas apmeklējuma tiktu pēc iespējas lielāks prieks.

Kad apsēdāmies pie baltā galdiņa, uz televizora ekrāna parādījās robots ar baltu micīti galvā un baltu virssvārci mugurā.

Smaidošais robots mums paskaidroja, ka Molekulārās sintēzes kafejnīcā dabūjami trīs simti sešdesmit ēdieni. Lai saņemtu izraudzīto, jāuzgriež tā numurs uz automāta diska, un ēdiens tiks sintezēts tieši mūsu šķīvī. Robots vēl piebilda — ja mēs vēloties kaut ko tādu, kā ēdienu kartē nav, tad tikai jāuzmauc galvā antena un jāiedomājas šis ēdiens. Automāts pasūtījumu tūliņ izpildīšot.

Palūkojos uz Mišku un sapratu, ka mēs vēlamies tikai to, kā ēdienu kartē nav.

Ļuļa sev pasūtīja pankūkas, bet es — pseidobifšteku. Tas izskatījās brūns un ļoti kārdinošs, un Ļuļa sacīja, ka nenoēdīšot tik daudz pankūku, — lai es ņemot pusi. Tā mēs izdarījām, un es atdevu viņai pusi bifšteka.

Kamēr mēs dalījāmies, Miška īdzīgi bakstīja ar dakšiņu izraudzītajā ēdienā, kur bija skābēti gurķi, siļķe, putu krējums un aveņu ievārījums, cenzdamies izprātot, kādēļ gan reizēm, saliekot kopā visgardākās lietas, iznāk tāda bezjēdzība.

Man kļuva Miškas žēl, un es ieliku viņa šķīvi destruktorā, bet Ļuļa viņu pamācīja, ka, iecerot ēdienu, stingrāk jākoncentrējas.

Tad Miška sāka sintezēt kūku, kas izskatījās pēc kosmosa kuģa, bet es pa to laiku centos iedomāties, kā garšotu dzēriens, kuru man patlaban sintezēja, ja tam pievienotu pilieniņu konjaka. Man tas gandrīz jau bija izdevies, bet piepeši iedegās sarkanais signāls un uz ekrāna parādījās robots, kas brīdināja, ka vinu kafejnīcā tādas lietas nedrīkstot darīt.

Ļuļa noglāstīja man roku un nosauca par nabadziņu, un teica, ka no kafejnīcas viņa ar Mišku braukšot mājās, bet es varēšot aizbraukt uz muzeju. Ļuļa aizvien par citiem rūpējas vairāk nekā par sevi. Es taču zināju, ka viņai ļoti gribas tikt uz Jūtu iedvesmas koncertu, un tādēļ sacīju, ka es ar Mišku braukšu uz mājām, lai viņa brauc uz koncertu.

Tad viņa ieteica, ka vislabāk būšot, ja mēs visi braukšot mājup un mierīgi tur pavadīšot vakaru.

Man gribējās viņu ar kaut ko iepriecināt, un tādēļ izdomāju viņai augli, kas izskatījās pēc apelsīna, garšoja pēc saldējuma un smaržoja pēc viņas iemīļotā parfīma. Viņa man uzsmaidīja un drosmīgi nokoda prāvu kumosu.

Man vienmēr ļoti patīk redzēt Ļuļu smaidām, jo tad mīlu viņu vēl stiprāk.

Kad atkal sēdāmies domu lidmašīnā, lai dotos uz mājām, Ļuļa ieminējās, ka šīs senlaicīgās Molekulārās kafejnīcas esot ļoti jauks iestādījums un ēdiens tajās esot daudz gardāks nekā tas, ko mums mājās sintezē centrālā stacija.

«Tas droši vien ir tādēļ,» es nodomāju, «ka, sintezējot ēdienu pa vadiem, to sabojā dažādi tehniski traucējumi.»

Bet vakarā Ļuļa pēkšņi sāka raudāt. Viņa atzinās, ka nav nekā riebīgāka par sintētiskajiem ēdieniem, ka viņa ienīstot kibernētiku un vēloties dzīvot pie dabas krūts, staigāt kājām, slaukt kazu un dzert īstu pienu, piekožot gardu rudzu maizi. Un tad viņa vēl pieminēja, ka Jūtu iedvesma esot cilvēka jūtu parodija.

Sāka dīkt arī Miška un paziņoja, ka Uzvešanās kalkulators esot pretīgs izdomājums, ka senos laikos dzīvojis kāds zēns vārdā Toms Soijers un brīnum labi izticis bez Kalkulatora. Pēc tam viņš teica, ka iestājies elek-

Ironikas pulciņā tikai tādēļ, lai iemācītos Kalkulatoru piešmaukt, un, ja viņam tas neizdodoties, viņš uztaisīšot kaķeni un sašaušot stulbo automātu lupatu lēveros.

Es viņus mierināju kā mācēdams, kaut arī klusībā nodomāju, ka Smaržu muzejs varbūt nemaz nav tik brīnišķīgs izgudrojums, tāpat arī pscidobifšteki. Vispār — mēs laikam visi trīs bijām pārguruši, pasūtot sev ēdienus.

Pēc tam likāmies gulēt.

Naktī es sapņoju, ka viens pats nogalinu lāci un ka mēs visi sēžam pie ugunskura un ēdam gardu lāča gaļu, kas smaržo pēc asinīm un dūmiem.

Miška stūķē mutē milzu kumosus, bet Ļuļa uzsmaida man savu brīnumjauko, mazliet mulso smaidu.

Grūti pateikt, cik laimīgs jutos sapnī, jo — neatceros, vai kādreiz jau to minēju — es ļoti mīlu Ļuļu un Mišku.