Es, robots

MELIS !

Alfrēds Lenings rūpīgi aizdedzināja ci­gāru, bet viņa pirksti viegli drebēja. Sirmās uzacis cieši savilcis, viņš, pūzdams dūmu mutuļus, ierunājās:

— Jā, viņš lasa citu domas, — par to nav ne mazāko šaubu. Bet kādēļ? — Viņš uzlū­koja galveno matemātiķi Pīteru Bogertu. — Nu?

Bogerts ar abām rokām saglauda savus melnos matus.

— Šis ir trīsdesmit ceturtais RB modelis, ko mēs izlaižam, Lening. Visi pārējie pilnīgi atbilda normām.

Trešais vīrs, kas sēdēja pie galda, sarauca pieri. Miltons Ešs bija visjaunākais no fir­mas «U. S. Robots and Mechanical Men» va­došajiem darbiniekiem un lieti lepojās ar to.

— Paklausieties, Bogert. Viņš ir samontēts pilnīgi pareizi, no sākuma līdz galam. Par to es galvoju.

Bogerta biezās lūpas savilkās augstprātīgā smīnā.

— Jūs galvojat? Ja varat atbildēt par visu montāžas līniju, tad es ieteicu jus paaugsti­nāt amatā. Ir precīzi aprēķinats, ka tikai po­zitronu smadzeņu ražošanai vien ir nepie­ciešamas septiņdesmit pieci tūkstoši divsimt trīsdesmit četras operācijas, turklāt katras operācijas izdošanos nosaka noteikts faktoru skaits — no pieciem līdz simt pieciem. Kolīdz vienu no tiem skar kāds nopietns traucējums, smadzenēs rodas bojājums. Es jums citēju mūsu pašu prospektus, Eš.

Miltons Ešs pietvīka un gribēja kaut ko atbildēt, bet viņam aizsteidzās priekša ce­turtā balss.

— Ja mēs sāksim uzvelt vainu cits citam, es iešu projām.

Sjūzenas Kelvinas cieši sažņaugtās rokas gulēja klēpī, un mazās krunciņas ap viņas plānajām, bālajām lūpām kļuva dziļākas.

— Mums ir gadījies robots, kas lasa do­mas, un, manuprāt, būtu ļoti svarīgi no­skaidrot, kāpēc viņš to dara. Mēs to neno­skaidrosim, sacīdami: «Tā ir jūsu vaina! Tā ir mana vaina!»

Viņas aukstās, pelēkās acis pievērsās Ešam, un viņš pasmīkņāja.

Arī Lenings pasmīkņāja, un, kā vienmēr tādās reizēs, viņa garie, baltie mati un ma­zās, viltīgās ačteles darīja viņu līdzīgu bībeles patriarham.

— Jums taisnība, doktore Kelvina.

Viņa balss piepeši kļuva enerģiska.

— īsi sakot, stāvoklis ir šāds. Mēs esam radījuši pozitronu smadzenes, kuras uzskatī­jām par atbilstošām visām normām, bet tām piemīt apbrīnojama spēja uztvert cilvēku domu viļņus. Ja mēs zinātu, kā tas kļuvis iespējams, tas būtu vislielākais robotikas sa­sniegums vēl desmitiem gadu. Mēs to nezi­nām, un mums tas jāizdibina. Vai skaidrs?

— Vai drīkstu izteikt kādu priekšli­kumu? — Bogerts vaicāja.

— Klājiet vien vaļā!

— Manuprāt, kamēr nebūsim atšķetinājuši šo mudžekli — un kā matemātiķis es uz­skatu, ka tas būs velnišķīgi grūti — mums nevajadzētu izpaust RB-34 esamību. Pat ci­tiem firmas darbiniekiem ne. Mums, nodaļu vadītājiem, jātiek ar šo problēmu galā, un jo mazāk cilvēku zinās par to …

— Bogertam taisnība, — doktore Kelvina sacīja. — Kopš Starpplanētu kodekss pieļauj robotu modeļu pārbaudi rūpnīcās pirms to nosūtīšanas uz kosmiskajām stacijām, pretrobotu propaganda ir pastiprinājusies. Ja paspruks kaut vai viens vārds par to, ka ro­bots spēj lasīt domas, iekāms mēs paši varē­sim šo parādību kontrolēt, viens otrs pratīs to izmantot, lai tiktu pie krietna kapitāla.

Lenings, sūkdams cigāru, nopietni pamāja ar galvu. Viņš pievērsās Ešam:

— Man šķiet, jūs sacījāt, ka bijāt viens, kad pirmo reizi pamanījāt šo domu lasīšanu?

_— Kā tad, — es biju viens un pārbijos līdz nāvei. RB-34 bija tikko noņemts no montā­žas galda un atsūtīts pie manis. Meistars bija kaut kur izgājis, un es pats vedu robotu uz izmēģināšanas telpām — vismaz, sāku viņu vest.

Ešs apklusa, un uz viņa lūpām parādījās tikko manāms smaids.

— Vai kādam no jums gadījies, pašam ne­zinot, domās sarunāties ar kādu?

Neviens neatbildēja, un viņš turpināja:

— Vai ziniet, sākumā tas notiek nemanot. Nu, lūk, robots sarunājās ar mani ļoti lo­ģiski un saprātīgi, un mēs bijām jau gan­drīz nonākuši pie izmēģināšanas telpām, kad es atskārtu, ka neesmu viņam teicis neviena vārda. Es, protams, biju daudz ko domājis, bet tas jau ir kas cits, vai ne? Es ieslēdzu ro­botu istabā un skrēju pēc Leninga. Iedomā­jieties tikai! Jums blakus soļo robots, mierīgi lasīdams jūsu domas un urķēdamies tajās! Man kļuva gluži neomulīgi.

— Es varu iedomāties, — Sjūzena Kelvina domīgi noteica. Viņa uzlūkoja Ešu ar dīvaini nopietnu skatienu. — Mēs tik ļoti esam piera­duši pie tā, ka mūsu domas ir zināmas vie­nīgi mums pašiem …

Lenings viņu nepacietīgi pārtrauca:

— Tātad to zinām tikai mēs četri. Labi! Mums šī parādība jāizpētī pēc noteiktas sis­tēmas. Eš, jūs pārbaudīsiet visu montāžas lī­niju no sākuma līdz galam — visos sīkumos. Jūs izslēgsiet tās operācijas, kurās kļūdīša­nās ir bijusi neiespējama, un atzīmēsiet visas tās, kurās tā varēja notikt, turklāt uzrādiet varbūtējās kļūdas raksturu un iespējamo lie­lumu.

— Grūts uzdevums, — Ešs noņurdēja.

— Dabiski! Jūs, protams, iesaistīsiet šai darbā savus cilvēkus — visus līdz pēdējam, ja būs vajadzīgs, un tas arī nekas, ja neizpil­dīsiet plānu. Taču, saprotiet, šiem cilvēkiem nav jāzina, kāpēc viņi to dara.

— Hm-m-m, jā! — jaunais inženieris greizi pasmīnēja. — Un tomēr darba bez jēgas.

Lenings ar visu krēslu pagriezās pret Kelvinu.

— Jums būs jāķeras pie šī darba no citas puses. Jūs esat rūpnīcas robopsihologs, tā­tad jums jāpētī pats robots un jāizdara at­tiecīgie secinājumi. Mēģiniet noskaidrot, kā viņš to dara. Izpētiet visu, kas saistīts ar viņa telepātiskajām spējām — cik tālu tās snie­dzas, kā ietekmē viņa domāšanu un kādus traucējumus izraisa tieši viņa normālo darba spēju izpausmē. Sapratāt?

Lenings nenogaidīja doktores Kelvinas at­bildi.

— Es koordinēšu darbu un matemātiski ap­strādāšu iegūtos rezultātus. — Viņš sāka strauji pūst dūmus un turpmākos vārdus nomurdēja caur to mutuļiem: — Bogerts man, protams, palīdzēs.

Bogerts, kas patlaban pulēja savu patuklo roku nagus, rāmi atteica:

— Katrā ziņā. Es šo to jēdzu šais lietās.

— Labi! Es sākšu. — Ešs atstūma krēslu un piecēlās. Viņa glītajā, jauneklīgajā sejā pazibēja smīns. — Man krita visriebīgākais darbs no visiem, tāpēc eju, lai ķertos tam tū­līt klāt. Uz redzi! — nomurminājis pēdējos vārdus, viņš izgāja laukā.

Sjūzena Kelvina atbildēja ar tikko jaušamu galvas mājienu, bet viņas skatiens sekoja Ešam, kamēr vien tas bija saredzams, un viņa klusēja, kad Lenings, kaut ko norūcis, sacīja:

— Doktore Kelvina, vai jūs negribētu tūlīt pat uzkāpt augšā un apskatīt RB-34?

Izdzirdis durvis klusi iečīkstamies, RB-34 pacēla savas fotoelektriskās acis no grāma­tas un, Sjūzenai Kelvinai ienākot, pielēca kājās.

Viņa apstājās, lai sakārtotu uz durvīm milzīgo uzrakstu «Ieeja aizliegta», un tad tu­vojās robotam.

— Es tev atnesu dažus rakstus par hiperatomdzinējiem, Erbij. Varbūt tu tos vēlētos izskatīt?

RB-34 — jeb, citādi, Erbijs — paņēma no viņas rokām trīs smagos sējumus un atvēra vienu no tiem.

— Hm-m-m! «Hiperatomu teorija».

Šķirstīdams grāmatu, viņš kaut ko ne­skaidri murmulēja, tad izklaidīgi teica:

— Apsēdieties, doktore Kelvina! Es tos iz­skatīšu dažās minūtēs.

Psiholoģe apsēdās un uzmanīgi vēroja Erbiju, kas, novietojies otrpus galda, ķeras pie visu triju sējumu studēšanas.

Pēc pusstundas viņš tos nolika sānis.

— Es, protams, zinu, kāpēc jūs man tos atnesāt.

Doktores Kelvinas lūpu kaktiņi noraustī­jās.

— Es jau tā domāju. Ar tevi ir grūti strā­dāt, Erbij. Tu vienmēr esi man soli priekšā.

— Šīs grāmatas ir gluži tādas pašas kā vi­sas pārējās. Mani tās vienkārši neinteresē. Jūsu mācību grāmatās nekā nav. Jūsu zi­nātne ir tikai vesels lērums savāktu un ar šķietamām teorijām kopā sasaistītu faktu. Tas viss ir tik gaužām vienkārši, ka nav pat ievērības cienīgs.

Mani interesē jūsu daiļliteratūra. Jūsu pē­tījumi par cilvēka jūtu un iekšējo stimulu mijiedarbību, par …

Meklēdams īsto vārdu, viņš ar vareno roku izdarīja nenoteiktu žestu.

Doktore Kelvina čukstēja:

— Man šķiet, es saprotu.

— Redziet, es lasu domas, — robots tur­pināja, — un jums nav ne jausmas, cik tās ir sarežģītas. Es nespēju visu saprast, jo mana paša domāšana tik ļoti atšķiras no jūsējās — bet es cenšos, un jūsu romāni man palīdz.

— Jā, bet es baidos, ka, iepazinies ar mūsdienu juteklīgajos romānos notēlotajiem sirdi plosošajiem pārdzīvojumiem, — viņas balsī ieskanējās rūgtums, — tu mūsu domas uzskatīsi par garlaicīgām un bālasinīgām.

— Nē jau!

Negaidīti enerģiskā atbilde lika Sjuzenai Kelvinai pietrūkties kājās. Viņa juta, ka pie­tvīkst, un satraukumā nodomāja: «Viņš droši vien zina!»

Erbijs piepeši nomierinājās un klusi, gan­drīz pilnīgi bez metāliskās pieskaņas balsī nomurmināja:

— Nu, protams, es to zinu, doktore Kelvina. Jūs vienmēr par to domājat," kā gan es to varu nezināt?

Viņas seja sastinga:

— Vai tu jau esi… kādam stāstījis?

— Protams, ka ne! — viņš iesaucās nevil­totā izbrīnā. — Neviens man nav jautājis.

— Nu tad, — viņa izmeta, — tu droši vien domā, ka esmu mulķe.

— Nē! Tās ir normālas jūtas.

-Varbūt tāpēc tās ir tik muļķīgas. — Vi­ņas balsī bija saklausāmas vienīgi skumjas. Zem zinātņu doktores maskas pavīdēja sie­viete. — Es neesmu, kā mēdz teikt… pievil­cīga …

— Ja jūs runājat par tīri fizisko pievilcību, tad man jāatzīstas, ka nevaru par to spriest. Taču es skaidri zinu, ka pievilcība izpaužas arī citādi.

— … nedz jauna. — Doktore Kelvina it kā nemaz nedzirdēja robota vārdus.

— Jums vēl nav četrdesmit. — Erbija balsī bija iezagusies nemierpilna neatlaidība.

— Trīsdesmit astoņi, ja skaita gadus, un turpat sešdesmit, ja ņem vērā manu emocio­nālo dzīves uztveri. Kā nekā_ esmu psiho­logs! — Aizelsusies viņa ar rūgtumu turpi­nāja: — Un viņam ir tikai trīsdesmit pieci, bet, spriežot pēc izskata un izturēšanās, — vēl mazāk. Vai tu domā, ka viņš jebkad sa­skata manī kaut ko … citu neka es esmu?

— Jūs maldāties! — Erbija tērauda dūre žvadzēdama atsitās pret galda plastmasas virsmu. — Uzklausiet mani…

Bet Sjūzena Kelvina kaismīgi uzbruka ro­botam, un viņas acīs iekvēlojās apslēptas sāpes.

— Ko vēl ne? Ko tu par to zini, tu… tu mašīna! Es tev esmu tikai subjekts, tāds in­teresants kukainītis ar īpatnējām domām, ku­rās tu lasi kā grāmatā. Lielisks cerību grausts, vai ne? Gandrīz kā romānos.

Viņas balss, kurā skanēja apspiestas elsas, pamazām pierima.

No šī izvirduma robots sarāvās gluži ma­ziņš. Viņš lūdzoši šūpoja galvu.

— Uzklausiet mani, lūdzu! Es varētu jums palīdzēt, ja jūs Jautu.

— Kā? — Viņas lūpas savilkās greizā smīnā. — Ar labiem padomiem?

— Nebūt nē. Es taču zinu arī, ko domā citi cilvēki, piemēram, Miltons Ešs.

Sjūzena Kelvina ilgi klusēja, tad nolaida acis.

— Es negribu zināt, ko viņš domā, — viņa izdvesa. — Ciet klusu.

— Man šķiet, jūs gribētu gan zināt, ko viņš domā.

Galvu nepacēlusi, viņa sāka straujāk elpot.

— Tu runā niekus, — viņa čukstēja.

— Kāpēc lai es to darītu? Es gribu palī­dzēt. Miltona Eša domas par jums … — viņš uz brīdi apklusa.

Robotu psiholoģijas doktore pacēla galvu:

— Nu?

— Viņš jus mīl, — robots mierīgi sacīja.

Veselu minūti doktore Kelvina klusēja. Viņa

stingi vērās robotā, tad iesaucās:

— Tu maldies! Citādi nevar būt. Kādē] lai viņš to darītu?

— Bet tas tā ir. To nevar noslēpt, vismaz no manis ne.

— Es taču esmu tik … tik, — viņa stomī­jās un beidzot apklusa.

— Viņš cilvēku nevērtē pēc ārienes, viņš citos apbrīno prātu. Miltons Ešs nav tas cil­vēks, kas precēs sievieti skaistu matu vai acu dēļ.

Sjūzena Kelvina saka ātri mirkšķināt acis un vilcinājās ar atbildi. Kad viņa sāka runāt, viņas balss tomēr drebēja.

— Bet viņš nekad nav izrādījis …

— Vai jūs jebkad esat devusi viņam tādu iespēju?

— Kā es to varēju darīt? Man nebūtu nā­cis ne prātā, ka …

— Nu redziet nu!

Psiholoģe brīdi kavējās pārdomās, tad pie­peši pacēla galvu.

_ — Pirms pusgada viņu šeit rūpnīcā apmekleja kāda meitene. Viņa bija glīta, šķiet —

gaišmataina un slaida. Un, protams, varēja tik tikko pateikt, cik ir divreiz divi. Viņš visu dienu līda vai no ādas laukā, mēģinādams vi­ņai ieskaidrot, kā tiek samontēts robots. — Sjūzena kļuva atkal asa. — Un tomēr viņa nekā nesaprata! Kas tā bija?

— Es zinu, par ko jūs runājat, — Erbijs bez vilcināšanās atbildēja. — Tā ir Miltona māsīca, un viņam nav nekādu romantisku jūtu pret to, ticiet man.

Sjūzena Kelvina ar gandrīz meitenīgu straujumu pielēca kājās.

— Vai tas nav dīvaini? Tieši tā es dažbrīd to pati sev iztēlojos, lai gan nekad īsti tam negribēju ticēt. Tātad tā ir taisnība!

Viņa pieskrēja pie Erbija un abām rokām satvēra tā auksto, smago ķetnu.

— Paldies, Erbij, — viņa kaismīgi čukstēja mazliet piesmakušā balsī. — Nestāsti to ne­vienam. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Un vēlreiz paldies.

To pateikusi un vēlreiz paspiedusi Erbija nekustīgos metāla pirkstus, viņa aizgāja.

Erbijs pievērsās atkal savam romānam, un nebija neviena, kas varētu lasīt viņa domas.

Miltons Ešs lēni un ar labpatiku izstaipījās, ka kauli vien nokrakšķēja, un tad nikni uz­lūkoja fizikas doktoru Pīteru Bogertu.

— Paklausieties, — viņš sacīja, — es no­darbojos ar šo problēmu jau veselu nedēļu, dienu un nakti. Cik ilgi man te vēl būs

jānoņemas? Man liekas, jūs sacījāt, ka atrisi­nājums meklējams pozitronu bombardēšanā D vakuumtelpā.

Bogerts paslepus nožāvājās un ar interesi aplūkoja savas baltās rokas.

— Tā tas ir. Esmu tam jau uz pēdām.

— Es zinu, ko nozīmē šie vārdi, ja tos saka matemātiķis. Cik tuvu mērķim jūs esat?

— Tas atkarīgs …

— No kā? — Ešs atkrita krēslā un izstiepa garās kājas.

— No Leninga. Vecais zēns man nepie­krīt, — Bogerts nopūtās. — Viņš mazliet at­paliek no laika gara, tā ir viņa nelaime. Vi­ņam matricu mehānika ir viss, bet šī mūsu problēma ir jārisina ar spēcīgākiem mate­mātikas līdzekļiem. Lenings ir briesmīgi ietiepīgs.

— Kādēļ mēs nevarētu pajautāt pašam Erbijam un tādējādi visu atrisināt? — Ešs sa­miegojies nomurmināja.

— Pajautāt robotam? — Bogerts sarāva uz­acis uz augšu.

— Kāpēc gan ne? Vai tad vecā jums to ne­teica?

— Kelvina?

— Jā gan! Sjūzija pati. Šis robots ir ma­temātikas brīnums. Viņš zina itin visu par visiem un vēl mazliet vairāk. Viņš galvā iz­dara trīskārtēju integrēšanu, un tensoru ana­līze viņam ir tīrais nieks.

Matemātiķis skeptiski palūkojās uz Ešu.

— Vai jūs nopietni runājat?

— Palīdziet man! Nelaime tā, ka šis stul­benis taču necieš matemātiku.

Viņam labāk patīk lasīt salkanus romānus. Goda vārds! Jums vajadzētu redzēt, ar kā­diem draņķiem Sjūzija viņu cienā: «Purpur­sārtā kaisle» un «Mīla kosmosā».

— Doktore Kelvinamums par to nav mi­nējusi ne vārda.

— Nu, viņa nav vēl beigusi robota pētī­šanu. Jūs taču Sjūziju pazīstat. Pirms viņa atklāj citiem savu lielo noslēpumu, viņa grib, lai pašai viss būtu pilnīgi skaidrs.

— Bet jums viņa to stāstīja.

— Mēs abi šo to pārrunājām. Pēdējā laikā esmu bijis daudz ar viņu kopā. — Ešs plati iepleta acis un sarauca pieri. — Paklausie­ties, Bogij, vai jūs pēdējā laikā neesat ievē­rojis kaut ko dīvainu šīs lēdijas uzvedībā?

Bogerta seja savilkās gluži necienīgā smīnā.

— Vai jūs gribējāt teikt, ka viņa sākusi lietot lūpu zīmuli?

— Pie velna, to es zinu. Viņa krāso vai­gus, pūderējas, ēno acis. Viņa izskatās baigi. Bet tas nav galvenais. Es nevaru īsti pateikt. Viņa tā runā … it kā būtu par kaut ko lai­mīga.

Ešs brīdi padomāja, tad paraustīja plecus.

Viņa sarunas biedrs atļāvās uzmest tam šķelmīgu skatienu, kas zinātniekam, kam jau pāri piecdesmitiem, izdevās tīri labi.

— Var būt, ka viņa ir iemīlējusies.

Ešs atkal pievēra plakstus.

Jūs melšat niekus, Bogij. Ejiet un apspriedieties ar Erbiju; es palikšu te un no­snaudīšos.

— Labi! Bet es neteiktu, ka man būtu se­višķi patīkami saņemt no robota norādīju­mus, un es arī neticu, ka viņš tos spēj dot!

Atbildes vietā viņš izdzirdēja paklusu krāk­šanu.

Erbijs uzmanīgi klausījās Pīterā Bogertā, kas, rokas kabatās sabāzis, runāja šķietami vienaldzīgi.

— Lūk, kā. Man stās7 ja, ka tu kaut ko sa­protot no šīm lietām, un es tevi izjautāju vai­rāk aiz ziņkārības nekā aiz cita kāda iemesla. Piekrītu, ka manos spriedumos ir daži ap­šaubāmi momenti, kurus doktors Lenings at­sakās pieņemt, un aina vēl joprojām ir vi­sai nepilnīga.

Robots klusēja, un Bogerts pajautāja:

— Nu?

— Es šeit neredzu kļūdu, — Erbijs atbil­dēja, pētīdams aprēķiniem aprakstītās lapas.

— Jādomā, ka neko vairāk tu nespēj.

— Es neiedrošinos. Jūs esat labāks mate­mātiķis nekā es, un … es negribu sakompromitēties.

Bogerta smaidā pavīdēja pašapmierinātība.

— Es jau domāju, ka tā būs. Problēma ir ļoti sarežģīta. Aizmirsīsim to.

Viņš sagumzīja rokā aprēķinu lapas,

iesvieda tās atkritumu tvertnē, tad pagriezās, lai ietu projām, bet pēkšņi pārdomāja.

— Starp citu …

Robots gaidīja.

Šķita, ka Bogerts ar grūtībām meklē vār­dus.

— Ir kaut kas … tas ir, varbūt, ka tu va­rētu …

Viņš apklusa.

— Jūsu domās tagad ir juceklis, — Erbijs mierīgi teica, — bet nav ne mazāko šaubu, ka tās saistās ar doktoru Leningu. Ir muļķīgi stomīties, jo, tiklīdz jūs nomierināsieties, es uzzināšu, ko īsti jūs gribat vaicāt.

Matemātiķis ar ierastu kustību saglauda jau tā gludos matus.

— Leningam vairs nav tālu septiņdesmit, — viņš sacīja, it kā tas visu izskaidrotu.

— Es zinu.

— Viņš jau gandrīz trīsdesmit gauus ir firmas zinātniskā darba vadītājs.

Erbijs pamāja ar galvu.

— Nu un, — Bogerta balss kļi a glai­mīga, — tu droši vien zini, vai… ! viņš domā par iešanu pensijā. Veselības .ai cita kāda iemesla dēļ…

— Noteikti, — Erbijs teica, un tas s viss.

— Vai tu to zini?

— Protams.

— Tad… hm … vai tu nevarētu man pa­teikt …

— Varu, ja jūs man to jautājat. — Robots to pateica pavisam vienkārši. — Viņš ir jau iesniedzis atlūgumu!

— Ko! — Sis izsauciens bija eksplozīva,

gluži neartikulēta skaņa. Zinātnieka lielā galva noliecās uz priekšu. — Pasaki to vēl­reiz!

— Viņš ir jau iesniedzis atlūgumu, — se­koja mierīga atbilde, — bet tas vēl nav stā­jies spēkā. Redzat, viņš vispirms grib atrisi­nāt … ē-ē … manu problēmu. Kad tas būs paveikts, viņš ir gatavs vadītāja posteni nodot savam pēctecim.

Bogerts strauji elpoja.

— Pēctecim? Un kas ir šis pēctecis? Viņš piegāja cieši klāt Erbijam, kā apburts

nenovērsdams skatienu no izteiksmīgajiem, blāvi sārtajiem fotoelementiem — robota acīm.

— Jūs būsiet nākamais vadītājs, — robots lēni pavēstīja.

Sasprindzinājumu Bogerta sejā nomainīja tikko jaucams smaids.

_— Pairami dzirdēt. Esmu gaidījis un ce­rējis tr Paldies, Erbij.

ts Bogerts nosēdēja pie sava rakstāmlīdz pat pieciem no rīta un deviņos atKa^ «. ja klāt. Citu pēc citas viņš ķēra rokasgramatas un tabulas, un drīz vien plaukts virs viņa galda bija gluži tukšs. Aprēķinu kaudzīte viņa priekša palielinājās gausi' jo gausi, toties saņurcītu aprakstītu papīru kalns uz grīdas auga augumā.

Tieši pusdienlaikā Bogerts uzmeta skatienu pēdējai lapai, izberzēja apsarkušās acis, no­žāvājās un izstaipījās.

— Jo tālāk, jo trakāk. Nolādēts!

Izdzirdējis kādu atveram durvis, viņš pa­griezās un pamāja Leningam, kas ienāca, kniukšķinādams savu mezglaino pirkstu kauliņus.

Pārlaidis skatienu neuzpostai istabai, fir­mas zinātniskā darba vadītājs sarauca uz­acis.

— Jauns paņēmiens?

— Nē, — skanēja izaicinoša atbilde. — Kas vecajam vainas?

Lenings neko neatbildēja, viņš tikai uz­meta paviršu skatienu virsējai lapai uz Bogerta galda. Aizdedzinādams cigāru, viņš, sērkociņam liesmojot, teica:

— Vai Kelvina jums ir stāstījusi par ro­botu? Tas ir matemātikas ģēnijs. Tiešām in­teresanti.

Bogerts skaļi nosprauslojās.

— Esmu dzirdējis. Bet lai Kelvina labāk nodarbojas ar robotu psiholoģiju. Es pārbau­dīju Erbiju matemātikā — viņš tik tikko tiek galā ar elementāriem aprēķiniem.

— Kelvina tā nedomā.

— Viņa ir jukusi.

— Un arī es tā nedomāju, — Leninga acis draudoši samiedzās.

— Jūs? — Bogerta balss kļuva skarba. — Par ko jūs runājat?

— Es visu rītu eksaminēju Erbiju, viņš spēj tādas lietas, par kurām jūs nekad neesat dzirdējis.

— Tiešām?

— Liekas, jūs šaubāties! — Lenings izrāva no vestes kabatas salocītu papīra lapu un at­locīja to vaļā. — Tas taču nav mans rok­raksts!

Bogerts pētīja lielās, stūrainās zīmes, kas klāja papīru.

— Vai tas ir Erbija darbs?

— Jā! Un ja esat ievērojis, viņš ir integrē­jis laika funkciju jūsu divdesmit otrajā vie­nādojumā, — Lenings uzsita ar savu dzelteno nagu pēdējai skaitļu rindai. — Viņš nonāca pie tiem pašiem slēdzieniem kā es, un četr­reiz īsākā laikā. Jums nebija tiesību ignorēt Lindžera efektu pozitronu bombardēšanā.

— Es to nebūt neignorēju. Dieva dēļ, Lening, saprotiet reiz, ka tas izslēgtu …

— Ak tā, pareizi, jūs to paskaidrojāt. Jūs izmantojāt Mičela pārejas vienādojumu, vai ne? Nu, to te nevarēja lietot.

— Kāpēc ne?

— Pirmkārt, tāpēc, ka jūs operējāt ar hiperimagināriem skaitļiem.

— Kāds tam sakars?

— Mičela vienādojums neder, ja …

— Vai esat sajucis? Ja jūs pārlasītu Mi­čela paša rakstu …

— Man tas nav jādara. Es jums jau sa­kumā sacīju, ka man nepatīk viņa domāšanas veids, un Erbijs šinī ziņā mani pilnīgi at­balsta.

— Nu, — Bogerts kliedza, — tad lai tā uz­velkamā klabata atrisina visu_ problēmu. Kādēļ ielaisties ar tādiem plānprātiņiem kā es?

— Tur jau ir tas āķis. Erbijs nevar atrisi­nāt problēmu. Un ja nevar viņš, tad neva­ram arī mēs — vieni paši. Es nodošu visu šo jautājumu Nacionālajai Padomei. Tas ir pāri mūsu spēkiem.

Bogerts ierūcās un, pietvīcis sarkans, uz­lēca kājās, apgāzdams krēslu.

— Jūs to nedarīsiet!

Tagad piesarka Lenings.

— Vai jūs domājat dot man norādījumus, kas man darāms?

— Tieši tā, — Bogerts atbildēja, zobus griezdams. — Es esmu ticis galā ar šo pro­blēmu, un nemēģiniet man to atņemt, skaidrs? Neiedomājieties, ka es jums neredzu cauri, jūs izkaltušais ģindeni. Jūs drīzāk nokostu mēli, nekā atzītu, ka esmu atrisinājis robotu telepātijas problēmu.

— Jūs esat idiots, Bogert, un es jūs tūlīt atlaidīšu no darba par nedisciplinētu izturē­šanos … — Leninga apakšlūpa no dusmām drebēja.

— To nu gan jūs neizdarīsiet, Lening. Kad tuvumā atrodas robots, kas lasa domas, tad nevar būt nekādu noslēpumu, tāpēc neaiz­mirstiet, ka man ir zināms viss par jūsu aiz­iešanu.

Leninga cigāra pelni ietrīsējās un nobira zemē, tiem sekoja pats cigārs.

— Kas par … kas …

Bogerts ļauni nosmējās.

— Un es esmu jaunais vadītājs, skaidrs? Un es to ļoti labi apzinos, jā gan. Ejiet pie joda, Lening, es te tagad rīkošos, citādi jūs iekļūsiet tādā ķezā kā vēl nekad.

Lenings jau bija atguvis runas spējas un sāka nejauki brēkt:

— Jūs esat atlaists, vai dzirdat? Esat at­brīvots no visiem pienākumiem. Jūs esat pa­galam, saprotat?

Bogerta smaids kļuva vēl starojošāks.

— Kāda tam vairs nozīme? Jūs neko nepa­nāksiet. Man ir visi trumpji rokā. Zinu, ka esat iesniedzis atlūgumu. Erbijs man pastās­tīja, un viņš to dabūja zināt tieši no jums.

Lenings piespieda sevi runāt mierīgi. Viņš izskatījās ļoti ļoti vecs, nogurušām acīm un uzblīdušu, dzeltenīgu seju, no kuras sārtums bija nozudis.

— Man jārunā ar Erbiju. Viņš nevarēja jums neko tādu pateikt. Jūs spēlējat pārāk drošu spēli, Bogert, bet es jūs atmaskošu. Nāciet man līdz.

Bogerts paraustīja plecus.

— Pie Erbija? Labi, velns lai parauj!

Tieši tai pašā laikā, dienas vidū, Miltons Ešs pacēla galvu no sava neveiklā uzme­tuma un sacīja:

— Vai jūs sapratāt? Zīmējums man īsti labi neizdevās, bet mājiņa izskatās apmēram šādi. Tā ir burvīga un man tikpat kā neko nemaksās.

Sjūzena Kelvina uzmeta viņam maigu ska­tienu.

— Tā tiešām ir skaista, — viņa nopūtās. — Es bieži esmu sapņojusi par …

Viņas balss kļuva arvien klusāka.

— Protams, — Ešs dedzīgi turpināja, no­likdams zīmuli pie malas, — man būs jāgaida līdz atvaļinājumam. Līdz tam vairs atliku­šas tikai divas nedējas, bet sakarā ar Erbiju viss palicis gaisā karājamies. — Viņš no­laida acis un sāka pētīt nagus. — Ir vēl viena lieta … Bet tas ir noslēpums.

— Tad nestāstiet man.

— Ak, labāk pateikt. Šis noslēpums man nedod miera — tik ļoti gribas kādam pastās­tīt… un jūs, liekas, esat taisni tā, kam es šeit varētu uzticēties …

Viņš kautrīgi pasmaidīja.

Sjūzenas Kelvinas sirds sāka dauzīties, un viņa neiedrošinājās teikt ne vārda.

— Atklāti sakot, — Ešs pievirzīja savu krēslu tuvāk un sāka runāt gandrīz čuk­stus, — māja nav domāta man vienam. Es precos! Kas jums kait? — viņš uzlēca kājās.

— Nekas! — Nejaukā reiboņa sajūta bija izzudusi, bet bija grūti dabūt vārdus pār lū­pām. — Precaties? Jūs gribat sacīt…

— Protams! Ir jau laiks, vai ne? Vai atce­raties meiteni, kas bija šeit pagājušo vasaru? Tā ir viņa! Bet jums tomēr ir slikti! Jūs …

— Galva sāp, — Sjūzena Kelvina ar vārgu kustību noraidīja viņa palīdzību. — Man … Man pēdējā laikā bieži sāp galva. Gribu … jūs, protams, apsveikt. Ļoti prie­cājos …

Nemākulīgi uztrieptā krāsa izveidoja divus nejaukus sarkanus plankumus viņas sejā, kas bija krita baltumā. Visapkārt viss sāka atkal griezties.

— Atvainojiet mani… lūdzu … — viņa nomurmināja un, neko neredzēdama, grīļī­giem soļiem izgāja pa durvīm.

Tas nāca pār viņu kā sapnī redzēta pēkšņa katastrofa un izraisīja šausmu sajūtu, tikpat nereālu kā sapnī.

Bet kā tas varēja notikt? Erbijs teica …

Un Erbijs taču zināja! Viņš varēja lasīt domas!

Viņa atjēdzās, ka aizelsusies balstās pret durvju stenderi un stingi lūkojas Erbija me­tāla ģīmī. Viņa neatcerējās, kā bija uzgā­jusi pa kāpnēm divus stāvus augstāk. Tas bija noticis vienā acumirklī, gluži kā sapnī.

Kā sapnī!

Erbija nekustīgās acis vēl joprojām blenza viņa, un šie blāvi sārtie apļi šķita izaugam par nespodri spīdošām spokainām lodēm.

Viņš kaut ko teica, un Sjūzena Kelvina sajuta pie lūpām vēsu glāzi ar ūdeni. Viņa no­rija malku un nodrebinājusies mazliet atgu­vās.

Erbijs vēl joprojām runāja, un viņa balsī jautās satraukums, kas pauda sāpes, izbailes, lūgumu.

Viņa sāka saprast Erbija teiktos vārdus.

— Tas ir sapnis, — viņš sacīja, — un jums nevajag tam ticēt. Jūs drīz vien atgriezīsieties reālajā pasaulē un jums pašai par sevi nāks smiekli. Viņš jūs mīl, es jums saku. Mīl, mīl! Bet ne šeit! Ne šobrīd! Šī pasaule ir ilūzija.

Sjūzena Kelvina, piekrītoši mādama ar galvu, čukstēja:

— Jā! Jā!

Viņa bija sagrabusi Erbija roku, piekļāvusies tai un nemitīgi atkārtoja:

— Tā nav taisnība, vai ne? Tā nav tais­nība?

Viņa neatcerējās, kā bija atguvusies, bet piepeši no miglainās nereālās pasaules viņa it kā nokļuva žilbinošā saules gaismā. Sjū­zena atgrūda robotu no sevis, spēji pastūma tā tērauda roku, un viņas acis plati iepletās.

— Ko tu dari? — viņa kliedza spalgā balsi. — Ko tu dari?

Erbijs pakāpās atpakaļ.

— Es gribu palīdzēt.

Sjūzena Kelvina cieši vērās viņā.

— Palīdzēt? Stāstot man, ka tas ir sapnis? Padarot mani par šizofrēniķi? — viņa visa saspringa kā histēriķe. — Tas nav sapnis! Kaut tas būtu tikai sapnis!

Viņa spēji ievilka elpu.

— Pag! Ak… jā, tagad saprotu. Žēlīgais dievs, tas ir acīm redzams.

— Man tas bija jādara, — robots teica šausmu pilnā balsī.

— Un es tev ticēju! Man neienāca ne prātā …

Skaļas balsis aiz durvīm lika viņai apklust. Krampjaini sažņaugusi dūres, Sjūzena aiz­griezās projām, un, kad ienāca Bogerts ar Leningu, viņa stāvēja istabas otrā galā pie loga. Neviens no vīriešiem nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību.

Viņi reizē pienāca pie Erbija. Lenings — saniknots un nepacietīgs, Bogerts — vēsi sardonisks. Pirmais ierunājās Lenings.

— Erbij, uzklausi mani!

Robots strauji pievērsa skatienu sirmajam zinātniskā darba vadītājam.

— Jā, doktor Lening.

— Vai tu runāji par mani ar doktoru Bogertu?

— Nē, ser, — robots pēc īsas vilcināšanās atbildēja, un smaids no Bogerta sejas pa­gaisa.

— Ko tas nozīmē? — Bogerts paspraucās vadītājam garām un, kājas izplētis, nostājās pretim robotam. — Atkārto, ko tu man vakar sacīji!

— Es teicu, ka … — Erbijs apklusa. Viņa mehānisma dzīlēs, viegli disonējot, ietrīsējās membrāna.

— Vai tu neteici, ka viņš iesniedzis atlū­gumu? — Bogerts rēca. — Atbildi man!

Bogerts niknumā atvēzējās, bet Lenings pagrūda viņu sānis.

— Vai gribat ar varu likt viņam melot?

— Lening, jūs dzirdējāt. Viņš grasījās teikt «jā» un tad apklusa. Paejiet nost! Es gribu izspiest no viņa patiesību, saprotat?

— Es viņam pajautāšu! — Lenings pievēr­sās robotam. — Labi, Erbij, neuztraucies. Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?

Erbijs mēmi skatījās viņā, un Lenings sa­traukti atkārtoja:

— Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?

Robots tikko jaušami papurināja galvu.

Neko vairāk viņi nesagaidīja.

Abi vīrieši saskatījās, un viņu naids bija acīm redzams.

— Pie velna, — Bogerts izgrūda, —vai tas robots kļuvis mēms? Vai tu vari runāt, tu briesmekli?

— Es varu runāt, — robots steidzīgi atbil­dēja.

— Tad atbildi uz jautājumu. Vai tu man neteici, ka Lenings ir iesniedzis atlūgumu? Vai viņš nav iesniedzis atlūgumu?

Un atkal iestājās nomācošs klusums, līdz pēkšņi no istabas viņa gala atskanēja Sjūzenas Kelvinas spalgie, pa pusei histēriskie smiekli.

Abi matemātiķi sarāvās, un Bogerta acis samiedzās.

— Jūs esat šeit? Un kas te ir tik jocīgs?

— Nav nekā jocīga, — viņas balss nebija īsti dabiska. — Vienkārši — es neesmu vie­nīgā, kas iekrita. Vai tā nav likteņa ironija, ka trīs pasaules lielākie robotikas speciālisti iekrituši vienās un tajās pašās lamatās? — Viņa pielika savu bālo roku pie pieres un daudz klusākā balsī piebilda: — Bet tas nav jocīgi!

Šoreiz abi vīrieši saskatījās izbrīnā sarauk­tām uzacīm.

— Par kādām lamatām jūs runājat? — Lenings dzedri pavaicāja. — Vai Erbijam kaut kas noticis?

— Nē, — Kelvina lēni tuvojās viņiem, — Erbijam nekas nav noticis … vienīgi mums.

Viņa piepeši apsviedās apkārt un uzbrēca robotam:

— Vācies projām! Ej uz istabas otru galu, lai man nebūtu uz tevi jāskatās.

Erbijs sarāvās no viņas niknā skatiena un klupdams aizrībināja projām.

— Ko tas viss nozīmē, doktore Kelvina? — Leninga balss skanēja naidīgi.

Viņa uzlūkoja vīriešus un sarkastiski sa­cīja:

— Jus, protams, zināt robotikas Pirmo pa­matlikumu.

Viņi abi reizē pamāja.

— Protams, — Bogerts dusmīgi attrauca.

— Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek no­darīts ļaunums.

— Cik jauki tas pateikts, — Kelvina ņir­gājās. — Bet par kādu pārestību te ir runa?

— Kā … par jebkuru.

— Tieši tā! Jebkuru! Bet kā ir, kad aiz­vaino jūtas? Vai iedragā pašapziņu? Vai arī sagrauj cerības? Vai tā ir pārestība?

Lenings sadrūma:

— Ko gan robots zina par…

Viņš piepeši aprāvās.

— Nu, jūs atskārtāt? Sis robots lasa do­mas. Vai jūs domājat, ka viņš nezina, kā var sāpināt cilvēku? Vai jūs domājat, ka uz jeb­kuru jautājumu viņš neatbildēs tieši to, ko jautātājs grib dzirdēt? Vai jebkura cita at­bilde mūs nesāpinātu un vai Erbijs to nezi­nātu?

— Augstais dievs! — Bogerts nomurmi­nāja.

Psiholoģe uzmeta viņam ironisku skatienu.

— Man ir aizdomas, ka jūs viņam vaicā­jāt, vai Lenings ir iesniedzis atlūgumu. Jums gribējās dzirdēt, ka viņš to ir iesniedzis, un Erbijs jums to pateica.

— Un laikam gan tāpēc, — Lenings sacīja neizteiksmīgā balsī, — viņš tagad neko neat­bildēja. Jo jebkura atbilde būtu sāpinājusi vienu no mums.

Iestājās īss klusuma brīdis, un abi vīrieši domīgi raudzījās uz istabas otru galu, kur

robots, atbalstījis galvu rokā, bija sagumis krēslā grāmatu plaukta tuvumā.

Sjūzena Kelvina stingi vērās grīda.

— Viņš visu to zināja. Tas … tas sātans zina visu, arī to, kāda kļūda pielaista, viņu montējot.

Viņas acis likās tumšas un domīgas. Lenings pacēla galvu.

— Jūs maldāties, doktore Kelvina. Viņš ne­zina, kas tā par kļūdu. Es viņam jautāju.

— Ko tas liecina? — Kelvina iesaucās.

— Tikai to, ka jūs negribējāt, lai viņš pasaka atrisinājumu. Tas aizskartu jūsu patmīlību, ja mašīna varētu paveikt to, ko nespējat jūs. Vai jūs viņam vaicājāt? — viņa pajautāja Bogertam.

— Apmēram, — Bogerts ieklepojās un no­sarka. — Viņš teica, ka ļoti vāji zinot mate­mātiku.

Lenings sāka apvaldīti smieties, un psiho­loģe dzēlīgi pavīpsnāja. Viņa sacīja:

— Es viņam pajautāšu. Mani neaizskars tas, ka viņš zina atrisinājumu.

Tad viņa sacīja aukstā, pavēlošā tonī:

— Panāc šurp!

Erbijs piecēlās un vilcinādamies tuvojās viņai.

— Jādomā, ka tu zini, — viņa turpināja,

— tieši kurā montēšanas operācijā iekļuvis kāds nepiederošs faktors vai arī izlaists kāds no nepieciešamajiem faktoriem.

— Jā, — Erbijs tikko sadzirdami atbildēja.

— Pagaidiet, — Bogerts dusmīgi iejaucās.

— Nav teikts, ka tā ir taisnība. Jūs gribat to dzirdēt, un tas ir viss.

— Neesat muļķis, — Kelvina attrauca.

— Viņš, protams, zina matemātiku tikpat labi kā jūs kopā ar Leningu, ja viņš lasa do­mas. Ļaujiet viņam izteikties.

Matemātiķis apklusa, un Kelvina turpi­nāja:

— Labi, Erbij, runa. Mes gaidām. Tad viņa pievērsās abiem vīriešiem:

— Paņemiet zīmuļus un papīru, kungi. Bet Erbijs klusēja, un psiholoģes balsī

ieskanējās triumfs:

— Kāpēc tu neatbildi, Erbij?

— Es nevaru, — robots pēkšņi iesaucās.

— Jūs zināt, ka es nevaru! Doktors Bogerts un doktors Lenings to negrib.

— Viņi grib uzzināt problēmas atrisinā­jumu.

— Bet ne no manis.

Tad iejaucās Lenings. Viņš runāja lēni un skaidri:

— Nemuļķojies, Erbij. Mēs gribam, lai tu mums pasaki.

Bogerts viegli pamāja ar galvu. Erbija balss kļuva spalga:

— Kāda jēga tā runāt? Vai jūs tiešām ne­saprotat, ka es redzu to, kas notiek jūsu smadzeņu dzīlēs? Tur, dziļumā, jūs negribat, lai es pasaku. Esmu mašīna, kam šķietamu dzīvību piešķir vienīgi pozitronu mijiedarbība manās smadzenēs, kuras ir radījis cil­vēks. Jūs nespējat atzīt manu pārākumu,

nejuzdamies sāpināti. Tas sakņojas dziļi jūsii smadzenēs un nav no tām izdzēšams. Es ne­varu pateikt atrisinājumu.

— Mēs iziesim, — doktors Lenings teica.

— Pasaki Kelvinai.

— Tas neko nemainīs, — Erbijs iesaucās,

— jo jūs tik un tā zināsiet, ka atbildi pateicu es.

— Saproti, Erbij, — Kelvina atsāka, — ka neatkarīgi no tā doktors Lenings un doktors Bogerts grib jautājumu atrisināt.

— Paši! — Erbijs neatlaidīgi apgalvoja.

— Bet viņi to grib, un tas, ka tu zini atri­sinājumu, bet nesaki, viņus arī sāpina. Tu sa­proti, vai ne?

— Jā! Jā!

— Un, ja tu pateiksi, tas arī viņus sapinas.

— Jā! Jā!

Erbijs lēnam atkapas, un soli pa solim vi­ņam sekoja Sjūzena Kelvina. Abi vīrieši, iz­brīnā sastinguši, vēroja viņus.

— Tu nevari viņiem pateikt, — psiholoģe lēni un vienmuļi atkārtoja, — jo tas viņus sāpinās, un tu nedrīksti sāpināt. Bet, ja tu nesaki viņiem, tu atkal sāpini, tātad tev ir jāsaka. Un, ja tu teiksi, tu sāpināsi, bet to tu nedrīksti, tātad tu nevari sacīt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāsaka; bet, ja pateiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāpasaka; bet, ja tu pasacīsi, tu …

Erbijs atspiedās ar muguru pret sienu un nokrita uz ceļiem.

— Pietiek! — viņš griezīgi iekliedzās. — Paslēpiet savas domas! Tās ir sāpju, iz­misuma un naida pilnas. Es to negribēju! Gribēju palīdzēt! Es sacīju to, ko jūs vēlējā­ties dzirdēt. Man tas bija jādara!

Psiholoģe nepievērsa viņam uzmanību.

— Tev viņiem tas jāpasaka, bet, ja tu pa­teiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu nesacīsi, tu sāpināsi, tātad tev jāpa­saka, bet…

Te Erbijs sāka spalgi kliegt;

Viņa kliedziens atgādināja daudzkārt pa­stiprinātu pikolo flautas skaņu — tas kļuva arvien spalgāks un spalgāks, līdz tajā ieska­nējās bojā ejošas dvēseles vaimanas, kas ar savu griezīgo skaņu piepildīja visu telpu.

Un kad kliedziens noklusa, Erbijs sabruka nekustīgā bezveida metāla kaudzē.

Bogerta seja bija bāla.

— Viņš ir miris!

— Nē! — Sjūzena Kelvina sāka nevaldāmi smieties. — Viņš nav miris — viņš ir tikai kļuvis ārprātīgs. Es nostādīju viņu neatrisi­nāmās dilemmas priekšā, un viņš sabruka. Varat nodot viņu lūžņos, jo viņš vairs nekad nerunās.

Lenings nometās ceļos līdzās tam, ko agrak sauca par Erbiju. Viņš ar pirkstiem pie­skārās tā aukstajai, nekustīgajai metāla se­jai un nodrebinājās.

— Jūs to izdarījāt ar nodomu.

Viņš piecēlās un pārvērstu seju pagriezās pret Kelvinu.

— Un ja tas tā būtu? Tur vairs nekā nevar darīt. — Tad viņa pēkšņi ar rūgtumu pie­bilda: — Viņš to bija pelnījis.

Lenings saņēma pie rokas sastingušo, ne­kustīgo Bogertu.

— Vai nav vienalga! Iesim, Pīter._— Viņš nopūtās: — Tā vai tā no šāda domājoša ro­bota nav nekāda labuma.

Viņa acis izskatījās vecas un nogurušas. Viņš atkārtoja:

— Iesim, Pīter!

Tikai labu laiku pēc abu zinātnieku aizieša­nas doktore Sjūzena Kelvina daļēji atguva savu garīgo līdzsvaru. Viņas skatiens lēni pievērsās Erbijam un seja atkal saspringa. Kelvina ilgi lūkojās viņā, līdz triumfa uz­plūdi noplaka un atgriezās bezpalīdzības un vilšanās sajūta, un no visām domām, kas uz­bangoja viņā, izskanēja tikai bezgala rūgtais vārds:

— Melis!

*

Todien mūsu saruna, protams, beidzās. Es zināju, ka pēc ši stāsta vairs neko no viņas nevarēšu izdabūt. Viņa sēdēja pie sava galda, bāla, auksta — un atmiņās iegrimusi.

Es teicu:

— Pateicos jums, doktore Kelvina.

Bet viņa neatbildēja.

Es satiku viņu tikai pēc divām dienām.