Es, robots

PIERĀDĪJUMS

— Taču arī tas nebija galvenais, — dok­tore Kelvina domīgi sacīja. — Galu galā šis kuģis un citi tam līdzīgie kļuva par valdības īpašumu. Lēciens pārtelpā bija paveikts, un tagad mums ir kolonijas uz dažu tuvāko zvaigžņu planētām, bet tas nebija galvenais.

Es biju beidzis ēst un raudzījos uz viņu cauri cigaretes dūmu mākonītim.

— Galvenais ir tas, kas noticis šeit uz Zemes pēdējo piecdesmit gadu laikā. Ķad es piedzimu, jaunais cilvēk, tikko bija beidzies pēdējais pasaules karš. Tas bija drūms posms vēsturē, bet tas iezīmēja nacionālisma beigas. Zeme bija pārāk maza nācijām, un tās sāka grupēties reģionos. Šis process prasīja diez­gan ilgu laiku. Un arī šos pārkārtojumus, kuru rezultātā uz mūsu planētas ir iestājies kaut kas līdzīgs Zelta laikmetam, ja salīdzi­nām šo gadsimtu ar iepriekšējo, palīdzēja iz­darīt roboti.

— Jūs gribējāt teikt — domājošās mašī­nas? — es sacīju. — Smadzenes, par kurām jūs stāstījāt, bija pirmā šāda veida mašīna, vai ne?

— Jā, tā bija pirmā, taču šoreiz es nedo­māju mašīnas, bet gan kādu cilvēku. Viņš nomira pagājušajā gadā. — Doktores Kelvinas balsi piepeši ieskanējās dziļas skumjas. — Vai vismaz uzskatīja par vajadzīgu aiziet no dzīves, jo zināja, ka nav mums vairs ne­pieciešams. Tas bija Stivens Baierlijs.

— Jā, es uzminēju, ka jūs runājat par viņu.

— Viņš pirmoreiz parādījās politiskajā arēnā 2032. gadā. Jūs toreiz vēl bijāt mazs zēns, tādēļ droši vien neatceraties šo dī­vaino notikumu. Kad viņš balotējās mēra amatam, tā laikam gan bija visneparastākā vēlēšanu kampaņa vēsturē…

*

Frānsiss Kvinns piederēja pie jaunās sko­las politiķiem. Šis izteiciens būtībā ir aplams, tāpat kā daudzi tāda veida izteicieni. Vairums mūsu «jauno skolu» bija pazīstamas jau se­nās Grieķijas sabiedriskajā dzīvē, un iespē­jams, ka tādas bija arī senajā Sumerā un aizvēsturiskās Šveices pāļu apmetnēs, mēs ti­kai pārāk maz par tām zinām.

Bet, lai izvairītos no garlaicīga un sarežģīta ievada, būs labāk tūlīt pateikt, ka Kvinns pats šajās vēlēšanās nebalotējās, nevāca sev balsis, neteica vēlētājiem runas un negatavoja fiktīvus biļetenus, ko sabāzt urnās.

Tāpat kā Napoleons pats pie Austerlicas neiz­šāva nevienu šāvienu.

Politika dažkārt mēdz savest kopā visatšķi­rīgākos cilvēkus, un tā kādu dienu iepretim Kvinnam otrā pusē rakstāmgaldam sēdēja Alfrēds Lenings, kura acis zem noslīgušajām, neticami kuplajām, sirmajām uzacīm pauda līdz pēdējam sakāpinātu nepacietību. Viņam šis apmeklējums nebija patīkams.

Ja arī Kvinns to zinātu, viņš it nemaz ne­uztrauktos. Viņa balss skanēja draudzīgi, varbūt aiz profesionāla ieraduma.

— Jūs taču pazīstat Stīvenu Baierliju, dok­tor Lening?

— Esmu par viņu dzirdējis, tāpat kā daudzi.

— Jā, es arī. Varbūt jūs esat nolēmis balsot par viņu nākamajās vēlēšanās?

— Nezinu, — Leninga balsij bija nepārpro­tami dzēlīga pieskaņa. — Pēdējā laikā ne­esmu sekojis politikai un nemaz nezināju, ka tiks izvirzīta viņa kandidatūra.

— Viņš var kļūt par mūsu pilsētas jauno mēru. Protams, pašreiz viņš ir tikai jurists, bet, kā mēdz teikt, no mazas zīles izaug…

— Jā, es zinu šo sakāmvārdu, — Lenings viņu pārtrauca. — Bet varbūt mēs varētu sākt runāt par lietu?

— Mēs esam jau sākuši, doktor Lening, — Kvinns lēnprātīgi sacīja. — Manās interesēs ir panākt, lai misters Baierlijs paliktu tikai apgabala prokurors un nekad neieņemtu

augstāku posteni, un jūsu interesēs ir man palīdzēt.

— Manās interesēs? Vai tiešām? — Leninga uzacis noslīga vēl zemāk.

— Nu, teiksim, firmas «U. S. Robots and Mechanical Men Corporation» interesēs. Es griežos pie jums kā pie bijušā zinātniskā va­dītāja, jo zinu, ka jums firmā ir, varētu teikt, «parlamenta vecākā locekļa» autoritāte. Jūs uzklausa ar cieņu, un tai pašā laikā jūsu sai­tes ar firmu vairs nav tik ciešas, ka jūsu rī­cības brīvība būtu pārāk ierobežota — pat tādā gadījumā, ja šī rīcība gluži neatbilstu priekšrakstiem.

Doktors Lenings kādu bridi dziļdomīgi klu­sēja. Tad viņš jau laipnāk sacīja:

— Es nepavisam jūs nesaprotu, mister Kvinn.

— Es par to nebrīnos, doktor Lening. Bet tas viss ir ļoti vienkārši. Atļaujat? — Kvinns aizdedzināja tievu cigareti ar elegantām vienkāršas formas šķiltaviņām, un viņa sejā ar izteiktajiem vaigu kauliem parādījās tikko manāms smaidiņš. — Mēs nupat runājām par misteru Baierliju — dīvainu un spilgtu per­sonību. Pirms trim gadiem neviens par viņu nekā nezināja. Tagad viņu pazīst visi. Viņš ir stipra rakstura un ļoti apdāvināts cilvēks un, protams, visspējīgākais un gudrākais ju­rists, kādu jebkad esmu pazinis. Diemžēl, viņš nepieder pie maniem draugiem …

— Saprotu, — Lenings mehāniski noteica, stīvi raudzīdamies uz saviem pirkstu nagiem.

— Pagājušajā gadā, — Kvinns mierīgi tur­pināja, — man bija izdevība pavisam sīki iepazīties ar mistera Baierlija biogrāfiju. Zi­niet, vienmēr ir lietderīgi rūpīgi izpētīt reformistiski noskaņoto politiķu pagātni. Ja jus zinātu, cik bieži tas ir palīdzējis … — Viņš apklusa un vēsi uzsmaidīja savai kvēlojoša­jai cigaretei. — Bet mistera Baierlija pagātnē nav nekā ievērojama. Klusa dzīve provinces pilsētā, mācības koledžā, sieva, kas jauna mirusi, autokatastrofa, pēc tam lēna atvese­ļošanās, tieslietu fakultāte, pārnākšana uz galvaspilsētu, prokurora amats.

Frānsiss Kvinns lēni pašūpoja galvu un piebilda:

— Toties viņa tagadējā dzīve ir ievērības cienīga. Mūsu apgabala prokurors nekad neēd!

Lenings strauji pacēla galvu, un viņa vecīgajās acīs atplaiksnījās pārsteidzoša iein­teresētība.

— Atvainojiet, kā jūs teicāt?

— Mūsu apgabala prokurors nekad ne­ēd, — Kvinns atkārtoja, noskandēdams pa zilbēm. — Izteikšos mazliet precīzāk: nekad viņš nav redzēts ēdam vai dzeram. Nekad! Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Nevis retu­mis, bet nekad!

— Man tas liekas pilnīgi neticami. Vai jūs varat paļauties uz saviem informācijas avo­tiem?

— Jā, varu, un man tas nepavisam nelie­kas neticami. Tālāk — nekad nav redzēts, ka mūsu apgabala prokurors dzertu — tas vien­līdz attiecas kā uz ūdeni, tā alkoholiskiem dzērieniem — vai gulētu. Ir vēl arī daži citi fakti, taču man šķiet, ka esmu pateicis pie­tiekami daudz, lai jūs mani saprastu.

Lenings atgāzās pret krēsla atzveltni, un kādu brīdi valdīja sasprindzināts klusums kā pēc izaicinājuma uz divkauju. Tad vecais ro­botikas speciālists papurināja galvu.

— Nē. No jūsu konstatējumiem, ņemot vērā faktu, ka jūs tos pavēstāt man, izriet tikai viens secinājums. Taču tas nav iespējams.

— Doktor Lening, šis misters Baierlijs nav cilvēks!

— Ja jūs man teiktu, ka viņš ir maskējies sātans, es drīzāk jums noticētu.

— Viņš ir robots, doktor Lening, kad es jums saku.

— Bet es jums saku, mister Kvinn, ka tas ir absurdākais apgalvojums, kādu es jeb­kad esmu dzirdējis!

Atkal iestājās saspīlēts klusums.

— Un tomēr, — Kvinns sacīja, rūpīgi no­spiezdams savu cigareti, — jums vajadzēs iz­pētīt šo absurdu, izmantojot visas iespējas, kādas ir firmai.

— Es nekādi nevaru to uzņemties, mister Kvinn. Vai jūs patiešām domājat, ka akciju sabiedrība kaut kādā veidā iejauksies vietējā politikā?

— Jums nav citas izejas. Pieņemsim, ka es būšu spiests paziņot atklātībā šos faktus ne­pārbaudītus. Man ir tikai netieši pierādī­jumi.

— Dariet, kā vēlaties.

— Bet es tā nevēlos. Es daudz labprātāk gribētu īstus pierādījumus. Un avī jums tas nepatiktu, jo šāds paziņojums sagādātu jūsu firmai lielas nepatikšanas. Jūs taču ļoti labi zināt likumus, kas stingri aizliedz lietot ro­botus uz cilvēku apdzīvotām pasaulēm.

— Protams! — Lenings strupi izmeta.

— Jūs zināt, ka firma «U. S. Robots and Mechanical Men Corporation» ir Saules sis­tēmā vienīgā, kas izgatavo pozitronu robotus, un, ja Baierlijs ir robots, tad noteikti pozi­tronu robots. Jums ir arī zināms, ka pozitronu roboti netiek pārdoti, bet tikai iznomāti, ka visi roboti paliek firmas īpašumā un pārziņā un tādēļ tā ir atbildīga par viņu rīcību.

— Mister Kvinn, nebūs grūti pierādīt, ka firma nekad nav izgatavojusi cilvēkveida ro­botu.

— Bet to var izdarīt? Tīri teorētiski — vai tas ir iespējams?

— Jā, to var izdarīt.

— Arī slepeni, varu iedomāties. Neatzīmē­jot nekādos dokumentos.

— Nē, ser, pozitronu smadzenes slepeni ne­var izgatavot. Sis process ir saistīts ar pārāk daudziem faktoriem, bez tam ir visstingrākā valdības kontrole.

— Jā, bet roboti taču nolietojas, salūst, iz­iet no ierindas … un tos demontē.

— Un pozitronu smadzenes izmanto no jauna vai arī iznīcina.

— Patiešām? — Frānsiss Kvinns atļāvās sarkastisku intonāciju. — Bet ja nu vienas — gluži nejauši, protams — netika iznīcinā­tas … un gadījās, ka kādai cilvēkveida kon­strukcijai pašreiz bija vajadzīgas smadze­nes?

— Pilnīgi izslēgts!

— Jums to vajadzēs pierādīt valdībai un sabiedrībai, kādēļ jūs nevarētu to pierādīt ta­gad man?

— Kādam nolūkam mums tas būtu bijis vajadzīgs? — Lenings dusmīgi vaicāja. — Kādēļ mēs to lai darītu? Vai, jūsuprāt, mums vairs nav ne kripatiņas veselā sa­prāta?

— Tūlīt paskaidrošu, mans dārgais! Firmai būtu ļoti pa prātam, ja tiktu atļauts lietot cil­vēkveida pozitronu robotus uz apdzīvotām pasaulēm. Tā gūtu fantastisku peļņu. Taču sabiedrības aizspriedumi pret šādu praksi ir pārāk lieli. Bet iedomājieties: ja jums izdotos cilvēkus vispirms pieradināt pie šādiem robo­tiem — redziet, cik gudrs advokāts, cik labs mērs, un viņš ir robots. Iegādājieties mūsu robotus kalpotājus!

— Tīrā fantastika! Komiska, smieklīga spriedelēšana!

— Pieļauju. Bet kādēļ to nepierādīt? Vai jūs vēl arvien domājat, ka labāk būs to pie­rādīt visai sabiedrībai?

Kabinetā sāka jau krēslot, taču vēl nebija

tik tumšs, ka nevarētu saskatīt mulso pietvīkumu Alfrēda Leninga sejā. Zinātnieka roka lēnām pieskārās slēdzim, un sienās iebū­vētie gaismas ķermeņi piepildīja telpu ar maigu spožumu.

— Nu labi, — viņš norūca. — Paskatīsi­mies.

Stīvena Baierlija seja nebija no tām, ko viegli aprakstīt. Pēc dzimšanas apliecības vi­ņam bija četrdesmit gadu un arī pēc iz­skata — četrdesmit, bet viņš bija veselīgs, dzīvespriecīgs četrdesmitgadnieks ar labi koptu ārieni, un nodrāztais izteiciens «iz­skats atbilst gadiem» šai gadījumā zaudēja savu parasto, ne visai glaimojošo nozīmi.

Tas jo sevišķi izpaudās, kad misters Baierlijs smējās, un pašreiz viņš to darīja.Smējās skaļi un ilgi, tad uz mirkli apklusa, pēc tam aizgūdamies smējās atkal…

Alfrēda Leninga seja savilkās stingā maskā, kas pauda sarūgtinājumu un nepa­tiku. Viņš pagriezās pret blakus sēdošo sie­vieti, bet tā tikai mazliet saknieba savas plā­nās, bālās lūpas.

Beidzot Baierlijs cik necik atguvās no ne­gantās smieklu lēkmes.

— Vai patiešām, doktor Lening… vai pa­tiešām … es … es esot robots?

— Tas nav mans apgalvojums, ser! — Le­nings strupi noskaldīja. — Es būtu gluži ap­mierināts, ja izrādītos, ka jūs esat cilvēku

cilts loceklis. Tā kā mūsu akciju sabiedrība nav jūs izgatavojusi, esmu pilnīgi pārlieci­nāts, ka jūs tas arī esat — vismaz no likuma viedokļa. Bet, tā kā ziņojumu, ka jūs esat ro­bots, mums visā nopietnībā ir iesniegusi per­sona ar zināmu sabiedrisko stāvokli…

— Nenosauciet viņa vārdu, ja tas varētu ieskrambāt jūsu ētikas granīta klinti, bet, lai būtu ērtāk diskutēt, pieņemsim, ka tas bija Frānsiss Kvinns. Turpinietl

Lenings, kas jutās aizskarts, ka ticis pār­traukts, asi nošņācās un kādu brīdi sapīcis klusēja, tad vēl vēsākā tonī turpināja:

— … persona ar zināmu sabiedrisko stā­vokli, kuras vārdu man nenāk ne prātā ļaut jums trīsreiz minēt, esmu spiests lūgt jūsu palīdzību, lai pierādītu pretējo. Jau tas vien, ka šāds apgalvojums tiktu virzīts tālāk un šī persona ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem to paziņotu atklātībā, būtu liels trieciens fir­mai, ko es pārstāvu, — pat tādā gadījumā, ja apsūdzība nekad netiktu pierādīta. Vai jūs saprotat mani?

— O jā, jūsu viedoklis man ir skaidrs. Pats apvainojums ir smieklīgs, bet jūsu stā­voklis nepavisam. Lūdzu, piedodiet, ja mani smiekli jūs apvainoja. Es smējos par šo ap­galvojumu, ne par jums. Kā es varētu jums palīdzēt?

— Pavisam vienkārši. Jums vajag tikai liecinieku klātbūtnē apsēsties restorānā pie galdiņa un ļaut sevi nofotografēt ēdot.

Lenings atviegloti atlaidās krēslā — grūtākā sarunas daļa bija garām. Viņam bla­kus sēdošā sieviete ļoti ieinteresēti vēroja Baierliju, bet pati nebilda ne vārda.

Stīvena Baierlija skatiens uz mirkli sasta­pās ar viņas acīm, ar pūlēm no tām atrāvās un atkal pievērsās Leningam. Kādu brīdi viņa rokas domīgi grozīja bronzas presi, kas bija vienīgais dekoratīvais priekšmets uz viņa galda.

— Baidos, ka nevarēšu jums izdarīt šo pakalpojumu, — viņš klusi sacīja. Tad pacēla roku. — Pagaidiet, doktor Lening, es pilnīgi saprotu, ka visa šī lieta jums ir nepatīkama, ka jūs pret savu gribu esat bijis spiests to uzņemties, ka jūs jūtaties, it kā spēlētu ne­cienīgu un pat smieklīgu lomu. Taču tas viss vēl intīmāk skar mani, tādēļ esiet iecie­tīgs.

Pirmkārt, kādēļ jūs domājat, ka Kvinns — šī persona ar zināmu sabiedrisko stāvokli — nevarēja jūs vienkārši apmānīt, lai jūs izda­rītu tieši to, ko pašreiz darāt?

— Nu, šķiet neticami, ka persona ar re­putāciju tā riskētu kļūt par apsmiekla ob­jektu, ja nebūtu pārliecināta par drošu pa­matu zem kājām.

Baierlija acis bija nopietnas.

— Jūs nepazīstat Kvinnu. Viņš ir spējīgs pataisīt par drošu pamatu stāvāko krauju, kur pat kalnu kaza nenoturētos uz kājām. Viņš droši vien jums sīki izklāstīja savus pē­tījumus, ko sakās izdarījis attiecībā uz mani?

— Pietiekami, lai mani pārliecinātu, ka mūsu firmai būs visai grūti tos atspēkot, tur­pretim jūs to varētu izdarīt daudz vieglāk.

— Tātad jūs ticat viņa apgalvojumam, ka es nekad neēdot? Jūs, doktor Lening, esat zi­nātnieks. Padomājiet, kāda te loģika! Neviens mani nav redzējis ēdam, tātad — es vispār neēdu, kas arī bija jāpierāda. Nu, galu galā …

— Jūs lietojat jurista taktiku, lai sarežģītu pavisam vienkāršu situāciju.

— Tieši otrādi, es mēģinu padarīt skaid­rāku to, ko jūs ar Kvinnu ļoti sarežģījat. Re­dziet, es guļu maz, tas tiesa, un pats par sevi saprotams, ka es neguļu sabiedriskās vietās. Man nekad nav paticis ēst citu cilvēku sa­biedrībā — tā ir neparasta īpatnība, iespē­jams, neirotiskas dabas, taču tas nevienam nenodara nekādu ļaunumu. Paklausieties, doktor Lening, atļaujiet man runāt nosacīti. Pieņemsim, ka mums ir kāds politiķis, kas par katru cenu grib nobīdīt malā reformistiski noskaņotu kandidātu un, pētīdams viņa per­sonisko dzīvi, uzduras šādām dīvainībām, kādas es tikko minēju. Iedomāsimies tālāk, ka viņš visefektīvāk varētu sakompromitēt šo kandidātu ar jūsu firmas palīdzību. Vai jūs domājat, ka viņš atnāks un teiks: «Tas un tas ir robots, jo viņš reti kad ēd citu cilvēku sabiedrībā un es nekad neesmu redzējis, ka viņš būtu aizmidzis tiesas sēdes laikā, bet vienreiz, kad es nakts vidū palūrēju pa viņa logu, viņš sēdēja krēslā un lasīja grāmatu; es ieskatījos arī viņa ledusskapī, un tur ne­bija nekādu produktu.»

Ja viņš jums teiktu tā, jūs liktu sameklēt trakokreklu. Bet, ja viņš jums saka: «Viņš nekad neguļ, viņš nekad neēd», tad šis sa­triecošais apgalvojums padara jūs aklus pret faktu, ka šādus apgalvojumus nav iespējams pierādīt. Un jūs lieliski pakalpojat viņam, iemaisīdamies šajā jandāliņā.

— Vienalga, ser, — Lenings ierunājās ar draudīgu neatlaidību, — vai jūs uz šo jautā­jumu skatāties nopietni vai ne, tā nokārtoša­nai ir nepieciešams tikai publiski paēst pus­dienas, kā es jau minēju.

Baierlijs atkal paskatījās uz sievieti, kas, neizmainoties sejā ne vaibstam, vēl arvien vēroja viņu.

— Piedodiet, vai es pareizi sadzirdēju jūsu vārdu? Doktore Sjūzena Kelvina?

— Jā, mister Baierlij.

— Jūs esat firmas «U. S. Robots» psiho­logs, vai ne?

— Atvainojiet, robota psihologs.

— Vai tad robotu psihe tik ļoti atšķiras no cilvēku psihes?

— Tās ir pavisam dažādas pasaules. — Viņa vēsi pasmaidīja. — Roboti pēc savas dabas ir ļoti godprātīgi.

Jurista mutes kaktiņi noraustījās, apspie­žot smaidu.

— Nu, tas ir pamatīgs belziens. Bet es jums gribēju ko teikt. Tā kā jūs esat psiho… robotu psihologs un pie tam sieviete, jūs no­teikti būsiet izdarījusi to, par ko doktors Le­nings nepadomāja.

— Un proti?

— Jūsu rokassomiņā ir kaut kas ēdams.

Sjūzenas Kelvinas trenēti vienaldzīgajās

acīs kaut kas ietrīcējās.

— Jūs mani pārsteidzat, mister Baierlij,— viņa sacīja.

Atvērusi somiņu, viņa izņēma ābolu un klusēdama pasniedza juristam. Doktors Le­nings, pārvarējis pirmā mirkļa satraukumu, saspringti vēroja, kā ābols lēnām pārceļoja no vienas rokas otrā.

Stīvens Baierlijs mierīgi tajā iekoda un tikpat mierīgi norija kumosu.

— Vai redzat, doktor Lening?

Doktors Lenings uzsmaidīja tik atviegloti, ka pat viņa uzacis izskatījās labvēlīgas. Bet šis atvieglojums ilga tikai vienu īsu mirkli.

Sjūzena Kelvina sacīja:

— Bija interesanti redzēt, vai jūs to apēdīsiet, bet šajā gadījumā tas, protams, neko ne­pierāda.^

— Nepierāda? — Baierlijs pavīpsnāja.

— Protams, nē. Doktor Lening, ir pilnīgi skaidrs: ja misters Baierlijs būtu cilvēkveida robots, tā būtu vispilnīgākā imitācija. Viņš ir gandrīz neticami cilvēcisks. Galu galā mēs taču visu mūžu esam redzējuši un vērojuši cilvēciskas būtnes, un mūs apmānīt ar kaut ko tikai aptuveni cilvēkam līdzīgu nebūtu iespējams. Tai būtu jābūt precīzai cilvēka ko­pijai. Paraugieties uz ādas tekstūru, uz acu varavīksnenēm, roku locītavu veidojumu. Ja viņš ir robots, man būtu patīkami apzināties, ka to izgatavojusi firma «U. S. Robots», jo tas ir labs darbs. Vai gan jūs domājat, ka tas, kas pievērsis uzmanību šādām ārienes finesēm, nebūtu parūpējies par pāris mehā­nismiem ēšanai, aizmigšanai, izvadprocesiem? Varbūt tikai galējas nepieciešamības gadījumiem, piemēram, lai novērstu tādas situācijas, kāda ir radusies pašreiz. Tātad viena maltīte vēl it nekā nepierādīs.

— Pag, pag, — Lenings noņurdēja. — Es neesmu gluži tāds muļķis, par kādu jūs abi mani gribat iztaisīt. Es neesmu ieinteresēts jautājumā, vai misters Baierlijs ir cilvēks vai nav. Es esmu ieinteresēts pasargāt firmu no nepatikšanām. Publiskas pusdienas darīs galu šai lietai uz visiem laikiem, vien­alga, ko Kvinns uzsāktu. Detaļas mēs varam atstāt juristu un robotu psihologu ziņā.

— Bet, doktor Lening, — Baierlijs sacīja, — jūs aizmirstat situācijas politisko pusi. Es esmu tikpat ieinteresēts, lai mani ievēlētu, cik ieinteresēts ir Kvinns to nepieļaut. Starp citu, vai jūs ievērojāt, ka pats nosaucāt viņu vārdā? Tas man ir tāds lēts kaktu advokāta triks. Es zināju, ka, iekāms mūsu saruna būs beigusies, jūs to izdarīsiet.

Lenings spēji nosarka.

— Kāds vēlēšanām ar to sakars?

— Reklāma paliek reklāma, ser. Un katrai nūjai divi gali. Ja Kvinns grib paziņot, ka es esmu robots, un viņam pietiek drosmes to darīt, man pietiks drosmes ielaisties šai viņa spēlītē.

— Jūs gribat teikt, ka … — Lenings ne­spēja noslēpt izbīli.

— Tieši tā. Ļaušu viņam rīkoties, izvēlē­ties sev striķi, pārbaudīt tā izturību, nogriezt īsto garumu, sasiet cilpu, iebāzt tajā galvu un atņirgt zobus. To nieku, kas vēl būs va­jadzīgs, varu izdarīt es.

— Jūs esat ārkārtīgi pašpaļāvīgs.

Sjūzena Kelvina piecēlās.

— Iesim, Alfrēd, mēs viņu nepārliecināsim.

— Redziet nu, — Baierlijs laipni pasmai­dīja, — jūs esat arī cilvēku psihologs.

Bet lielā pašpaļāvība, kam doktors Le­nings veltīja savu piezīmi, šķita krietni vien pagaisusi vakarā, kad Baierlija automašīna apstājās uz automātiskā transportiera, kas to nogādāja pazemes garāžā, un viņš pats pa taciņu devās uz savas mājas parādes dur­vīm.

Viņam ieejot istabā, invalīda krēslā sēdo­šais cilvēks pacēla acis un pasmaidīja. Baier­lija seja staroja sirsnībā. Viņš piegāja pie krēsla.

Kropļa uz mūžu šķībi sarautā mute, kas rēgojās gandrīz no vienas vietas rētaudiem klātajā sejā, izdvesa aizsmakušu, čērkstošu čukstu:

— Tu esi vēlu, Stīv.

— Zinu, Džon, zinu. Bet man šodien atga­dījās dīvaina un intriģējoša saruna, kas ne­sola neko patīkamu.

— Tā? — Ne rētu izķēmotajā sejā, ne iz­dzisušajā balsī nespēja izpausties emocijas, bet skaidrajās acīs bija lasāmas bažas. — Ceru, ka nekas tāds, ko tu nevarētu no­kārtot.

— Neesmu īsti par to pārliecināts. Varbūt man vajadzēs tavas palīdzības. Tu taču esi mūsmājas gudrā galva. Vai tu vēlies, lai es tevi iznesu dārzā? Ir brīnišķīgs vakars.

Divas spēcīgas rokas izcēla Džonu no krēsla. Maigi, gandrīz glāstoši Baierlija ro­kas aptvēra kropļa plecus un ietītās kājas. Uzmanīgi un lēnām viņš devās cauri ista­bām, lejup pa lēzeno slīpni, kas bija uzbū­vēta kāpņu vietā, lai invalīds savā krēslā va­rētu pārvietoties, un pa sētas durvīm izgāja dārzā aiz mājas, ko apjoza mūra žogs ar dzeloņstieplēm pa augšu.

— Kādēļ tu neļauj man braukt ar krēslu, Stīv? Tas ir muļķīgi.

— Tādēļ, ka man patīk tevi nest. Vai tev ir kas pretī? Tu taču zini, ka tikt uz brīdi laukā no tā motorizētā sēdekļa tev sagādā tādu pašu prieku kā man iznest tevi ārā. Kā tu šodien jūties?

Viņš bezgala rūpīgi nosēdināja Džonu vēsaja zālē.

— Kā gan es varu justies? Bet pastāsti man par savam nepatikšanām.

— Kvinna kampaņa bāzēsies uz to, ka viņš pasludinās mani par robotu.

Džons ieplēta acis.

— Kā tu to zini? Tas nav iespējams. Es negribu tam ticēt.

— Jā, tā nu tas ir. Viņš bija atsūtījis vienu no ievērojamākajiem «U. S. Robots and Mechanical Men Corporation» zinātniekiem uz manu kantori, lai tas ar mani aprunātos.

Džona rokas lēnām plūkāja zāli.

— Saprotu. Saprotu …

Baierlijs sacīja:

— Bet mēs Jausim viņam rīkoties. Man ir kāda ideja. Uzklausi mani un pasaki, vai mēs varam to izdarīt…

Tovakar Alfrēda Leninga kabinetā bija re­dzams kaut kas līdzīgs mēmai dzīvai gleznai. Runāja tikai skatieni. Frānsiss Kvinns do­mīgi vēroja Alfrēdu Leningu. Lenings nikni blenza uz Sjūzenu Kelvinu, kas savukārt bez­kaislīgi raudzījās uz Kvinnu.

Beidzot Frānsiss Kvinns pārtrauca klu­sumu, pūlēdamies izlikties bezrūpīgs:

— Blefs! Viņš to vienkārši sagudroja, ru­nādams ar jums.

— Vai jūs riskēsiet, mister Kvinn? — dok­tore Kelvina vienaldzīgi jautāja.

— Nu, patiesībā tas būs jūsu risks.

— Paklausieties, — doktors Lenings skaļi ierunājās, slēpdams savu galīgo pesimismu, — mēs esam izdarījuši, ko jūs lūdzāt. Mēs savām acīm redzējām, ka viņš ēda. Smieklīgi apgalvot, ka viņš ir robots.

— Vai arī jūs tā domājat? — Kvinns asi

jautaja Kelvinai. — Lenings teica, ka jūs esot speciāliste.

Lenings gandrīz draudīgi sacīja:

— Sjūzen,jūs…

Kvinns saldenā balsī viņu pārtrauca:

— Kādēļ gan neļaut viņai izteikties? Viņa veselu pusstundu ir te sēdējusi kā ūdeni mutē ieņēmusi.

Leninga nervi bija saspīlēti līdz pēdējam. Viņa pašreizējais izjūtu komplekss jau gan­drīz robežojās ar garīgā līdzsvara zaudē­šanu. Viņš sacīja:

— Labi. Runājiet, Sjūzen! Mēs jūs nepār­trauksim.

Sjūzena Kelvina nopietni paskatījās uz viņu, tad pievērsa savu dzedro skatienu mis­teram Kvinnam.

— Ser, ir tikai divi veidi, kā noteikti pie­rādīt, ka Baierlijs ir robots. Līdz šim jūsu rī­cībā ir tikai netieši pierādījumi, uz kuru pa­mata jūs varat izvirzīt apvainojumu, bet pie­rādīt neko nevarat, un es domāju, ka misters Baierlijs ir pietiekami gudrs, lai atspēkotu šādu materiālu. Droši vien arī jūs pats to sa­protat, citādi nebūtu atnācis šurp.

Pierādīšanas metodes ir divas: fiziskā un psiholoģiskā. Fiziski jūs varat izdarīt viņam sekciju vai pielietot rentgena starus. Kā to izdarīt, tas jāizdomā jums pašam. Lietojot psiholoģisko metodi, var izpētīt viņa izturē­šanos. Ja viņš ir pozitronu robots, tad viņam jāpakļaujas trim robotikas likumiem. Pozi-

troņu smadzenes nevar tikt uzbūvētas bez tiem. Vai jūs zināt šos likumus, mister Kvinn?

Viņa lēnām un skaidri vārdu pa vārdam nocitēja visus trīs likumus, kas milzīgiem burtiem bija iespiesti «Robotikas rokasgrā­matas» pirmajā lappusē.

— Esmu par tiem dzirdējis, — Kvinns ne­vērīgi sacīja.

— Tad jums nebūs grūti mani saprast, — psiholoģe sausi atbildēja. — Ja misters Baierlijs pārkāps kādu no šiem trim liku­miem, tad viņš nav robots. Diemžēl, vienīgi šāda rīcība ļautu izdarīt noteiktu secinājumu. Ja viņš dzīvo saskaņā ar šiem likumiem, tas nekā nepierāda.

Kvinns sarauca plānās uzacis.

— Kāpēc ne, doktore Kelvina?

— Tāpēc, ka patiesībā, ja mēs dziļāk par to padomājam, robotikas trīs likumi ir ļoti daudzu pasaules ētisko mācību pamatprin­cipi. Kā zināms, katram cilvēkam ir pašsaglabāšanas instinkts. Robotam tas ir Trešais likums. Tāpat mēs pieņemam, ka katrs krietns cilvēks, kam ir sabiedriska apziņa un atbil­dības izjūta, pakļaujas autoritātēm — uz­klausa savu ārstu, savu šefu, savu valdību, savu psihiatru, savu biedru; nepārkāpj liku­mus, ievēro noteikumus, pieklājības nor­mas — pat tādā gadījumā, ja tie traucē viņa ērtības vai pat pakļauj viņu briesmām. Robo­tam tas ir Otrais likums. Tāpat ir pieņemts, ka katrs labs cilvēks mīl citus kā pats sevi, aizsargā savu biedru, riskē ar savu dzīvību, lai glābtu otru. Robotam tas ir Pirmais li­kums. Izsakoties vienkāršāk — ja Baierlijs ievēro visus robotikas likumus, viņš var būt robots un var būt vienkārši ļoti labs cilvēks.

— Bet tad jau jūs nekad nevarēsiet pierā­dīt, ka viņš ir robots, — Kvinns iebilda.

— Varbūt es spēšu pierādīt, ka viņš nav robots.

— Tāds pierādījums man nav vajadzīgs.

— Jums tiks pierādīts tas, kas ir īstenībā. Ko jūs vēlaties vai nevēlaties, nav mana da­rīšana.

Sai brīdī Leningam piepeši iešāvās galvā kāda ideja.

— Vai nevienam nav ienācis prātā, ka ap­gabala prokurors ir visai dīvaina nodarboša­nās robotam? — viņš ar pūlēm izteica. — Uz­turēt apsūdzību pret cilvēkiem, piespriest vi­ņiem nāves sodu, nodarīt viņiem vislielāko Jaunumu…

— Nē, tā vis jūs man vajā netiksiet, — Kvinns pēkšņi iekaisa. — Apgabala proku­rora amats viņu vēl nepadara par cilvēku. Vai jūs nezināt viņa darba stilu? Viņš lielās, ka nekad neesot uzturējis apsūdzību pret ne­vainīgu cilvēku, un ir desmitiem tādu, kas nav tikuši notiesāti, jo pierādījumi pret vi­ņiem prokuroram likušies nepietiekami, kaut gan droši vien viņš būtu varējis pieprasīt zvērināto tiesai, lai tos nosēdina atomkrēslā? Tā tas ir.

Leninga plānie vaigi notrīcēja.

— Nē, Kvinn, nē, Robotikas likumos nav neviena vārda, kas ļautu robotam atzīt cil­vēku par vainīgu. Robots nevar izspriest, vai cilvēks ir pelnījis nāves sodu. Tāds lēmums nav viņa spēkos. Viņš nedrīkst nodarīt cilvē­kam pāri — vienalga, vai tas būtu pēdējais nelietis, vai tīrais eņģelis.

— Alfrēd, nerunājiet muļķības, — Sjūzenas Kelvinas balsī ieskanējās nogurums. — Kas notiktu, ja robots nejauši ieraudzītu ārprā­tīgo, kas mēģina aizdedzināt māju, kurā ir cilvēki? Viņš taču atturētu vājprātīgo, vai ne?

— Protams.

— Bet ja viņš to varētu atturēt, vienīgi no­galinot …

Lenings tikai klusi nokremjšķinājās, bet neko neteica.

— Tad, Alfrēd, robots darītu visu iespē­jamo, lai viņam cilvēks nebūtu jānogalina. Ja ārprātīgais tomēr ietu bojā, robotam būtu nepieciešama psihoterapija, jo citādi iekšējais konflikts, ko izraisītu apziņa, ka viņš pār­kāpis Pirmo likumu pret vienu cilvēku, tā paša Pirmā likuma vārdā glābdams vairākus, robotu varētu padarīt ārprātīgu. Taču cilvēks būtu beigts, un robots būtu viņu nogalinājis.

— Vai tad Baierlijs ir ārprātīgs? — Le­nings šajā jautājumā ielika visu sarkasmu, uz kādu bija spējīgs.

— Nē, bet viņš pats arī nav nevienu noga­linājis. Viņš ir atklājis faktus, kas liecina, ka kads atsevišķs cilvēks ir bīstams vairumam pārējo cilvēku, ko mēs saucam par sabied­rību. Viņš aizsargā vairākumu un tādējādi paliek uzticīgs Pirmajam likumam tā maksi­mālajā potencē. Tālāk viņš neiet. Noziedz­niekam nāves sodu vai ieslodzījumu cietumā piespriež tiesnesis pēc tam, kad zvērinātie izlēmuši, ka viņš ir vainīgs. Cietumsargs ieliek viņu cietumā, bende izpilda nāves sodu. Bet misters Baierlijs ir tikai noskaid­rojis patiesību un palīdzējis sabiedrībai.

Pēc mūsu pirmās sarunas par šo tematu, mister Kvinn, es patiešām iepazinos ar mis­tera Baierlija darbības vēsturi un konstatēju, ka viņš tiesā savās nobeiguma runās nekad nav pieprasījis apsūdzētajam nāves sodu. Tāpat es konstatēju, ka viņš ir uzstājies par augstākā soda mēra atcelšanu un daudz lī­dzekļu ziedojis zinātniskām iestādēm, kas pētī kriminālistisko neirofizioloģiju. Viņš acīmre­dzot tic, ka noziedzība drīzāk izskaužama ar dziedināšanu nekā ar sodīšanu. Manuprāt, tas ir ļoti zīmīgi.

— Jūs tā domājat? — Kvinns pasmaidīja. — Varbūt zīmīgi tādā ziņā, ka te ož pēc ro­bota?

— Varbūt. Kāpēc to noliegt? Tā rīkoties kā viņš var tikai robots vai ļoti godīgs un krietns cilvēks. Bet, redziet, nav nemaz tik vienkārši atšķirt robotu no ļoti laba cilvēka.

Kvinns atgāzās krēslā. Viņa balss aiz ne­pacietības trīcēja:

— Doktor Lening, ir taču pilnīgi iespējams radīt cilvēkveida robotu, kas pēc izskata būtu cilvēka precīza kopija, vai ne?

Mirkli padomājis, Lenings negribīgi sacīja:

— Firmā «U. S. Robots» ir izdarīti tādi eksperimenti, protams, neievietojot robotos pozitronu smadzenes. Izlietojot cilvēka olšū­nas un hormonu regulāciju, var porainas silī­cija plastmasas skeletu apaudzēt ar cilvēka miesu un ādu, tā ka no ārienes nekas nav pa­sakāms. Acis, mati, āda ir pilnīgi tādi paši kā cilvēkam, ne tikai līdzīgi. Un, ja šo veidojumu papildina ar pozitronu smadzenēm un citām vajadzīgajām ierīcēm, iznāk cilvēkveida ro­bots.

— Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai izgatavotu vienu tādu robotu? — Kvinns īsi jautāja.

Lenings apsvēra:

— Ja viss nepieciešamais — smadzenes, skelets, olšūnas, attiecīgie hormoni un apsta­rošanas ierīces — ir jau sagatavots, apmēram divi mēneši.

Politiķis izslējās savā krēslā.

— Nu, tad mēs paskatīsimies, kā misters Baierlijs izskatās no iekšpuses! Firmai «U. S. Robots» tas nozīmēs skandalozu slavu, taču es devu jums iespēju no tā izvairīties.

Kad viņi palika vieni, Lenings nepacietīgi pievērsās Sjūzenai Kelvinai:

— Kāpēc jūs pastāvat uz …

Viņa tūlīt kaismīgi un asi atbildēja:

— Kas jums vajadzīgs — patiesība vai mana aiziešana no firmas? Es jūsu dēj ne­melošu. Lai firma pati rūpējas par savu pres­tižu. Nekļūstiet gļēvulis!

— Bet ja nu viņš uzšķērdīs Baierliju un tiešām atradīs tur ritenīšus un mehānismus? Ko tad? — Lenings jautāja.

— Viņš to neizdarīs, — Kelvina nicinoši sacīja. — Baierlijs ir vismaz tikpat gudrs kā Kvinns.

Jaunā vēsts aplidoja pilsētu nedēļu pirms Baierlija kandidatūras izvirzīšanas. Taču teikt «aplidoja» nebūs pareizi. Tā nedroši klumburoja pa pilsētu, ložņāja pa kaktiem. Cilvēki par to smējās un dzina jokus. Bet, kad Kvinna ietekmīgā roka pamazām pastiprināja spiedienu, smiekli vairs neskanēja tik bezrū­pīgi, radās kremtošas šaubas un ļaudis sāka visādi spriedelēt.

Pašas pirmsvēlēšanu sapulces atmosfēra atgādināja satramdītu skudru pūzni. Iepriekš nebija paredzēts, ka Baierlijam būs kāds sān­censis. Pirms nedēļas varēja būt runa vienīgi par viņa kandidatūru. Un arī tagad nebija ne­viena, ar ko Baierliju aizstāt. Gribot negribot vajadzēja vien izvirzīt viņu, un tas izraisīja visos galīgu apjukumu.

Tas viss vēl nebūtu tik ļauni, ja vidusmēra pilsoņus nemāktu šaubas — ticēt vai neticēt pret Baierliju izvirzītajam apvainojumam. Tas būtu pārāk briesmīgi, ja apvainojums atbilstu patiesībai, un pārāk sensacionāli muļķīgi, ja izrādītos, ka viss ir meli.

Nākamajā dienā pēc sapulces, kurā bez sa­jūsmas tika izvirzīta Baierlija kandidatūra, kāds laikraksts publicēja garu interviju ar doktori Sjūzenu Kelvinu — «pasaulslaveno robotu psiholoģijas un pozitronikas speciā­listi».

Sā raksta izraisīto reakciju īsi un skaidri varētu raksturot ar vienu vārdu — «elle».

Fundamentālisti to tik vien bija gaidījuši. Viņi nebija ne politiska partija, ne arī kāda oficiāla reliģiska sekte. Būtībā fundamentā­listi bija tie cilvēki, kas nebija spējuši piemē­roties dzīvei laikmetā, ko nosauca par atomlaikmetu toreiz, kad atomi vēl bija jaunums. Viņi, patiesību sakot, bija vakardienas vien­kāršā dzīves veida piekritēji, kas alka dzīvot tā, kā ļaudis bija dzīvojuši senāk, kaut gan tiem toreiz šī viņu dzīve droši vien nemaz nebija šķitusi tik vienkārša un viņi paši savu­kārt bija tiekušies atpakaļ uz vakardienu.

Fundamentālistiem nebija vajadzīgs jauns pamatojums savam naidam pret robotiem un robotu ražotājiem, taču Kvinna izvirzītais ap­vainojums un Kelvinas izteikumi bija pietie­kams stimuls, lai tie atkal skaļi paceltu balsi.

Firmas «U. S. Robots and Mechanical Men Corporation» milzīgās rūpnīcas atgādināja bišu stropu, kas mudžēt mudžēja no bruņotiem sargiem. Firma gatavojās cīņai.

Pilsētā ap Stīvena Baierlija māju patrulēja policija.

Nekādi vēlēšanu kampaņas parastie pasā­kumi, protams, vairs netika organizēti, un visiem tālākajiem notikumiem bija zināma līdzība ar kampaņu tikai tādēļ, ka tie aizpil­dīja starplaiku no kandidātu izvirzīšanas līdz vēlēšanām.

Mazā, rosīgā vīreļa parādīšanās Stīvenu Baierliju nemaz neuztrauca. Viņš palika nesa­tricināmi mierīgs arī tad, kad ieraudzīja_ šā nelūgtā viesa uniformētos pavadoņus. Arā, aiz bargās apsardzes ķēdes, kas ielenca māju, gaidīja savas profesijas tradīcijām uzticīgie avīžu reportieri un fotogrāfi. Kāda uzņēmīga televīzijas kompānija pat bija uzstādījusi savu uzņemšanas aparatūru tieši pretī proku­rora necilās mājas ieejai, un diktors māksloti satrauktā balsī bēra uzpūstus komentārus.

Rosīgais vīrelis panācās uz priekšu. Izstiep­tajā rokā viņš turēja garu, sarežģītu doku­mentu.

— Seit, mister Baierlij, ir tiesas orderis, kas pilnvaro mani pārmeklēt šīs telpas, vai te nelikumīgi neatrodas … hm … mehāniski cilvēki vai jebkāda veida roboti.

Baierlijs mazliet pacēlās no krēsla un pa­ņēma papīru. Vienaldzīgi pārlaidis tam acis, viņš smaidīdams pasniedza to atpakaļ.

— Viss kārtībā. Sāciet! Dariet, kas jums jādara. Misis Hopena, — viņš pievērsās savai saimniecības vadītājai, kas negribīgi iznāca no blakus istabas, — lūdzu, pavadiet viņus un palīdziet, ja varat.

Mazais vīrelis, kura vārds bija Herovejs, brīdi vilcinājās, veltīgi pūlēdamies uztvert Baierlija skatienu, un, nosarcis līdz ausu ga­liem, nomurmināja abiem policistiem:

— Ejam!

Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās.

— Jau cauri? — Baierlijs jautāja tādā tonī, it kā viņam sevišķi neinteresētu ne šis jautā­jums, ne atbilde uz to.

Herovejs nokrekšķinājās, ierunājās neda­biskā falsetā, aprāvās un tad dusmīgi iesāka no jauna:

— Redziet, mister Baierlij, mums ir dotas speciālas instrukcijas pārmeklēt maju ļoti pamatīgi.

— Vai jūs to neizdarījāt?

— Mums tika precīzi norādīts, kas jā­meklē.

— Jā?

— Vardu sakot, mister Baierlij, iztiksim bez smalkām ceremonijām — mums ir pavē­lēts pārmeklēt jūs.

— Mani? — prokurors plati pasmaidīja. — Kā tad jūs domājat to izdarīt?

— Mums ir līdz caurskatīšanas iekārta …

— Tātad jūs gribat izgatavot manu rent­gena uzņēmumu, ko? Vai jums ir tiesības to darīt?

— Jūs redzējāt manu pilnvaru.

— Vai varu vēlreiz to paskatīties?

Herovejs, kura piere bija norasojusi ne ti­kai aiz lielas centības, atkal pasniedza doku­mentu.

Baierlijs mierīgi sacīja:

— Tur ir minēts viss, kas jums jāpārmeklē. Es citēju: «dzīvojamā ēka, kas pieder Stīvenam Elanam Baierlijam un atrodas Evanstronā, Vilovgrovā 355, kā arī garāža, nolikta­vas un visas citas ēkas un būves, kas tur pie­derīgas, kā arī zemes gabals, kas pieder šai mājai»… un tā tālāk. Viss ir pareizi. Bet, mans dārgais, te nekas nav teikts par manas iekšienes izmeklēšanu. Es neesmu mājas daļa. Jūs varat pārmeklēt manas drēbes, ja domā­jāt, ka esmu paslēpis robotu kabatā.

Herovejam bija pilnīgi skaidrs, kam viņš var pateikties par šo darbu, un viņam ne prātā nenāca atkāpties, ja reiz pavērusies iespēja izpelnīties labāku, tas ir, augstāk atal­gotu darbu. Viņa balsī ieskanējās gandrīz vai kareivīgs tonis:

— Paklausieties, man ir atļauja pārmeklēt jūsu mājā mēbeles un visu pārējo, kas tajā atrodas. Jūs taču atrodaties šeit, vai ne tā?

— Vērā ņemama piezīme. Es atrodos savā mājā. Bet es neesmu mēbele. Kā pilngadīgam un par savu rīcību atbildētspējīgam pilso­nim — varu uzrādīt psihiatra izziņu, kas to apliecina, — pastāvošie likumi garantē man zināmas tiesības. Ja jūs izmeklētu mani, tas būtu kvalificējams kā manu personas neaiz­skaramības tiesību pārkāpums. Ar šādu pa­pīru tam nepietiek.

— Protams. Bet, ja jūs esat robots, jums nav personas neaizskaramības tiesību.

— Pareizi. Bet tomēr ar šo papīru nepie­tiek. Tas manu personu atzīst par cilvēku.

. — Kurā vietā? — Herovejs paķēra doku­mentu.

— Tur, kur teikts: «dzīvojamo ēku, kas pie­der» un tā tālāk. Robotam nevar piederēt īpa­šums. Un jūs pasakiet savam priekšniekam, mister Herovej, ka tādā gadījumā, ja viņš mēģinās dabūt līdzīgu dokumentu, kas mani neatzīs par cilvēku, viņu nekavējoties sauks pie atbildības un tiks ierosināta civilprasība, un tad viņam vajadzēs pierādīt, ka es esmu robots, ar tiem faktiem, kas pašreiz ir viņa rīcībā, vai arī maksāt bargu soda naudu par mēģinājumu aizskart manas ar pastāvoša­jiem likumiem garantētās tiesības. Jūs viņam to pateiksiet, vai ne?

Soļojot uz durvīm, Herovejs atgriezās un izmeta:

— Jūs esat slīpēts jurists …

Viņš vēl īsu brīdi uzkavējās, iebāzis roku kabatā. Tad viņš izgāja laukā, uzsmaidīja te­levīzijas kameras virzienā, vēl arvien turpi­nādams spēlēt savu lomu, pamāja žurnālis­tiem un uzsauca:

— Zēni, rīt jūs kaut ko uzzināsiet! Es ne­mānos!

Iekāpis savā krietni nobružātajā mašīnā, viņš atgāzās sēdeklī, izvilka no kabatas smalko mehānismu un rūpīgi to aplūkoja. Sī bija pirmā reize viņa mūžā, kad nācās izdarīt uzņēmumu ar reflektētiem rentgena stariem. Viņš cerēja, ka ir visu izdarījis pareizi.

Kvinns un Baierlijs nekad nebija tikušies vaigu vaigā, taču saruna pa vizifonu bija gandrīz tas pats. Vārda tiešā nozīmē teiciens «vaigu vaigā» te bija varbūt vēl vairāk vietā, kaut arī viņi viens otra seju redzēja tikai kā fotoelementu pārraidītu attēlu, kas sastāvēja no gaišiem un tumšiem punktiem.

Kvinns bija izsaukuma iniciators un bez liekām ceremonijām sāka runāt pirmais:

— Domāju, jums, Baierlij, būs interesanti uzzināt, ka esmu nodomājis publicēt paziņo­jumu, ka jūs nēsājat aizsargvairogu pret rent­gena staru caurspiedību.

— Ko jūs sakāt!? Tādā gadījumā jūs droši vien jau esat to tikpat kā nopublicējis. Man ir aizdomas, ka mūsu uzņēmīgie preses pār­stāvji jau labu laiku cenšas kontrolēt visas manas sarunas. Es zinu, ka viņi ir pieslēgu­šies mana kantora komunikācijas līnijām, un tādēļ šajās pēdējās nedēļās sēžu mājās. — Baierlija tonis bija laipns, gandrīz draudzīgs.

Kvinna lūpas mazliet sakniebās.

— So sarunu neviens nevar noklausīties. Esmu to nokārtojis, uzņemdamies zināmu personisku risku.

— Domāju gan. Neviens taču nezina, ka aiz visas šās kampaņas stāvat jūs. Vismaz oficiāli neviens to nezina. Bet neoficiāli to zina visi. Es par to neraizētos. Tātad es val­kāju aizsargvairogu? Droši vien jūs to kon­statējāt tad, kad izrādījās, ka jūsu nesen at­sūtītā rokaspuiša uzņemtā rentgenogramma ir pārgaismota?

— Saprotiet, Baierlij, visiem būs pilnīgi skaidrs, ka jūs baidāties no rentgena caur­skates.

— Un arī tas, ka jūs vai jūsu cilvēki ir mē­ģinājuši nelikumīgi pārkāpt manas personas neaizskaramības tiesības.

— Par to nevienam nebūs nekādas daļas!

— Iespējams. Tā ir raksturīga atšķirība starp mani un jums šai kampaņā. Jūs nerē­ķināties ar atsevišķu pilsoņu tiesībām. Es tur­pretim ļoti rēķinos. Es nepakļaušos rentgena caurskatei, tāpēc ka principā gribu aizstāvēt savas tiesības. Tāpat kā es aizstāvēšu citu pilsoņu tiesības, kad būšu ievēlēts.

— Šādi izteicieni, bez šaubām, padarīs jūsu priekšvēlēšanu runu ļoti interesantu, taču neviens jums neticēs. Skan mazliet par cēlu, lai būtu patiesi. Vēl kas, — Kvinna balss piepeši kļuva asa, — tovakar jūsu mājā ne­bija visi tās iemītnieki.

— Kātā?

— Pec ziņojuma, — Kvinns sāka rakņāties papīros, kas atradās viņa priekšā un bija re­dzami vizifona ekrānā, — iznāk, ka vienas personas trūka. Kaut kāda kropla.

— Šis cilvēks, ko jūs saucat par kropli, — Baierlijs neskanīgi sacīja, — ir mans vecais skolotājs, kas dzīvo pie manis. Viņš jau kopš diviem mēnešiem atrodas uz laukiem. Parasti šādos gadījumos mēdz teikt — «bauda pelnītu atpūtu». Vai jums būtu pret to kas iebilstams?

— Jūsu skolotājs? Vai viņš ir zinātnieks?

— Kādreiz viņš bija jurists — pirms kļuva par kropli. Viņam ir oficiāla atļauja nodarbo­ties ar biofiziskiem pētījumiem savā perso­niskajā laboratorijā, un pilnīgi viņa darbu ap­raksti ir iesniegti attiecīgajos orgānos, kur

jūs varat griezties pēc informācijas. Viņa eksperimenti nav sevišķi nozīmīgi, taču tie ir nekaitīgi un izklaidē… nabaga kropli. Un es viņam palīdzu, cik spēju.

— Skaidrs. Bet vai šis … skolotājs … zina robotiku?

— Nevaru spriest par viņa zināšanām no­zarē, kas man pašam ir sveša.

— Vai viņam ir pieejamas pozitronu sma­dzenes?

— To pajautājiet saviem draugiem no «U. S. Robots». Viņiem tas labāk zināms.

— Es runāšu īsi, Baierlij. Jūsu skolotājs, šis kroplis, ir īstais Stīvens Baierlijs. Jūs esat viņa izgatavots robots. Mēs to varam pierā­dīt. Un autokatastrofā cieta viņš, nevis jūs. To var pārbaudīt.

— Patiešām? Lūdzu, pārbaudiet! Vēlu jums veiksmi!

— Un mēs varam pārmeklēt šo vasarnīcu. Redzēsim, redzēsim, ko mēs tur atradīsim.

— Nu, kā to ņem, Kvinn, — Baierlijs plati pasmaidīja. — Par nelaimi mans tā sauktais skolotājs ir nopietni slims. Vasarnīca viņam ir kaut kas līdzīgs sanatorijai, kur viņš atpū­šas. Viņa personas neaizskaramības tiesības šādos apstākļos ir vēl jo vairāk spēkā. Jūs ne­dabūsiet kratīšanas atļauju, ja neuzrādīsiet pietiekamu pamatojumu. Un tomēr es necentīšos jūs no tā atturēt. Iestājās īss klusuma brīdis. Kvinns nolie­cās uz priekšu, tā ka viņa seja aizņēma visu ekrānu un kļuva redzamas sīkas krunciņas uz pieres.

— Baierlij, kāpēc jūs ietiepjaties? Jūs neievēlēs.

— Jūs tā domājat?

— Vai tiešām jūs to nesaprotat? Vai, pēc jūsu domām, atteikšanās atspēkot apvaino­jumu, kaut gan jums būtu bijis to ļoti viegli izdarīt, pārkāpjot vienu no robotikas liku­miem, nepārliecinās ļaudis, ka jūs patiešām esat robots?

— Es saprotu vienīgi to, ka no maz pazīs­tama, ne ar ko neievērojama jurista esmu kļuvis par pasaules mēroga figūru. Jūs protat taisīt reklāmu.

— Bet jūs taču esat robots.

— Pateikts vēl nav pierādīts.

— Ir pietiekami daudz pierādījumu, lai jūs neievēlētu.

— Tad nomierinieties — jūs esat uzvarējis.

— Uz redzēšanos! — Kvinns sacīja. Viņa balsī pirmoreiz ieskanējās dusmas. Vizifons satumsa.

— Uz redzēšanos! — nesatricināmi mierīgi noteica Baierlijs tukšā ekrāna priekšā.

Baierlijs atveda savu skolotāju uz pilsētu nedēļu pirms vēlēšanām. Helikopters nolaidās nomalē.

— Tu paliksi šeit līdz vēlēšanu beigām, — Baierlijs viņam sacīja. — Ja notikumi

pieņems mums nevēlamu virzienu, būs labāk, ja tu atradīsies tālāk.

Čērkstošajā balsī, kas izlauzās no Džona sašķiebtās mutes, varēja saklausīt rūpes:

— Vai jābaidās no vardarbības?

— Fundamentālisti ir sarosījušies, tā ka teorētiski tādas briesmas pastāv. Taču nedo­māju, ka tas ir iespējams. Viņiem nav reāla spēka. Viņi tikai nemitīgi musina ļaudis, un ar laiku tas var izraisīt nekārtības. Vai tev nav nekas pretī palikt šeit? Lūdzu, dari to! Man būs vēl grūtāk, ja vajadzēs raizēties par tevi.

— Labi, es palikšu. Vai tu vēl arvien domā, ka viss izies labi?

— Esmu par to pārliecināts. Vai tev ne­viens nepiestāja?

— Neviens. Tik tiešām.

— Un tu labi notēloji savu lomu?

— Pietiekami labi. Tur viss būs kārtībā.

— Tad esi piesardzīgs, Džon, un rīt skaties televīzijas pārraidi.

Baierlijs paspieda sakropļoto plaukstu, kas gulēja uz viņa rokas.

Lentona drūmā seja pauda ārkārtīgu sa­traukumu. Viņš atradās neapskaužamā stā­voklī, jo bija Baierlija pilnvarotais vēlēšanu kampaņā, kas vispār nelīdzinājās vēlēšanu kampaņai: tās objekts bija cilvēks, kurš attei­cās atklāt savu darbības plānu un nebija ar

mieru rīkoties pēc sava pilnvarotā norādīju­miem.

— Jūs nedrīkstat! (Tie bija Lentona iemīļo­tākie vārdi. Pēdējā laikā tie bija kļuvuši par viņa vienīgajiem vārdiem.) Es jums saku, Stīv, jūs nedrīkstat to darīt!

Viņš iekrita krēslā iepretim prokuroram, kas nesteidzīgi pārlapoja uz mašīnas pārrakstīto savas runas tekstu.

— Atsakieties no tā, Stīv! Paskatieties, šo pūli taču ir saorganizējuši fundamentālisti. Neviens jūsos pat neklausīsies. Drīzāk gan jūs apmētās ar akmeņiem. Kāpēc jums jāuz­stājas ar runu publikas priekšā? Pilnīgi pie­tiktu ar ierakstu lentē vai uzstāšanos pa televīziju.

— Jūs taču gribat, lai es uzvarētu vēlēša­nās, vai ne? — Baierlijs rāmi jautāja.

— Uzvarētu vēlēšanās! Jūs neuzvarēsiet, Stīv! Es pūlos glābt jūsu dzīvību.

— Man nekas nedraud.

— Viņam nekas nedraudot! Viņam nekas nedraudot! — Lentons izgrūda dīvainu, grie­zīgu skaņu. — Jūs gribat iziet piecdesmit tūk­stoš jukušu stulbeņu priekšā uz balkona un viņiem kaut ko iestāstīt — uz balkona kā viduslaiku diktators?

Baierlijs_paskatījās pulkstenī.

— Apmēram pēc piecām minūtēm — tik­līdz atbrīvosies televīzijas kanāli.

Lentons atbildes vietā tikai kaut ko ne­skaidru nomurmināja.

Ar virvēm nožogoto pilsētas kvartālu pie­pildīja pūlis. Šķita, ka koki un mājas izaug no blīvas cilvēku masas. Un ar ultraviļņu starpniecību notiekošo vēroja visa pārējā cil­vēce. Kaut arī šīs bija vietējās vēlēšanas, par tām interesējās visa pasaule. To iedomājoties, Baieriijs pasmaidīja.

Taču pats pūlis nepavisam neizskatījās tāds, ka būtu par ko smaidīt. Visur rēgojās transparenti un plakāti, kas visās iespējamās variācijās izkliedza, ka Baierlijs ir robots. Naidīgā atmosfēra sabiezēja arvien vairāk un kļuva gandrīz vai taustāma.

Jau pašā sākumā runai nebija panākumu. To pārkliedza pūļa aurošana un ļaužu jūrā veselām salām izvietojušos fundamentālistu grupu ritmiskie izkliedzieni. Baierlijs lēnām un aukstasinīgi turpināja runāt…

Istabā aiz balkona Lentons stenēdams sa­ķēra galvu rokās un gaidīja, kad sāks plūst asinis.

Pirmajās rindās sākās grūstīšanās. Kāds kaulains pilsonis ar izvalbītām acīm, ģērbies saviem izstīdzējušajiem locekļiem pārlieku īsās drānās, spraucās uz priekšu. Pakaļ vi­ņam spiedās policists, ar grūtībām izlauz­dams ceļu caur pūli. Baierlijs dusmīgi pa­māja, lai policists atkāpjas.

Kārnais vīrietis jau bija tieši zem balkona. Viņa vārdus aprija pūļa rēkoņa.

Baierlijs paliecās uz priekšu.

— Ko jus teicāt? Ja jums ir man kads pa­matots jautājums, es uz to atbildēšu. — Viņš pagriezās pret līdzās stāvošo policistu. — Uzvediet šo cilvēku te augšā.

Pūlis saspringa. Dažādās vietās atskanēja saucieni: «Klusu!», kas pārauga vispārējā ne­gantā aurošanā, tad šur tur to vēl atkārtoja atsevišķas balsis, līdz pamazām pūlis aprima pavisam. Kārnais vīrietis pietvīcis un aizel­sies nostājās Baierlijam pretī.

— Vai jūs gribat kaut ko jautāt? — Baier­lijs vaicāja.

Kārnais vīrietis stīvi pablenza viņā un ķērkstošā balsī sacīja:

— Iesitiet man!

Spēji un enerģiski viņš izslēja uz priekšu zodu.

— Iesitiet man! Jūs sakāt, ka jūs neesot robots. Pierādiet to! Jūs nevarat iesist cilvē­kam, briesmoni!

Iestājās dīvains, nospiedošs, stings klu­sums. To it kā caururba Baierlija balss:

— Man nav iemesla jums sist.

Kārnais vīrietis sāka mežonīgi smieties.

— Jūs nevarat man iesist. Jūs man neiesitisiet. Jūs neesat cilvēks. Jūs esat briesmonis, kas maskējies par cilvēku.

Un Stīvens Baierlijs, cieši sakniebis lūpas, tukstošu priekšā, kas stāvēja tur lejā un rau­dzījās uz viņu, un miljonu priekšā, kas sēdēja pie televizoru ekrāniem, atvēzējās un ar dūri smagi iezvēla vīrietim pa žokli. Provokators novēlās uz muguras, momentā zaudējis sa­maņu, un viņa sejā izpaudās vienīgi stulbs izbrīns.

Baierlijs sacīja:

— Man ļoti žēl… Ienesiet viņu iekšā un parūpējieties, lai viņam būtu ērti. Es gribu ar viņu parunāties, kad būšu beidzis.

Kad doktore Kelvina izgrieza savu auto­mašīnu no viņai rezervētās stāvvietas un brauca projām, tikai viens reportieris, kas bija jau pietiekami atguvies no satriecošā pārsteiguma, brāzās viņai pakaļ un izkliedza jautājumu, ko doktore nesadzirdēja.

— Viņš ir cilvēks! — Sjūzena Kelvina no­kliedza pār plecu.

Ar to pietika. Reportieris aizdrāzās projām savu ceļu.

Baierlijs pabeidza savu runu, taču neviens vairs neklausījās.

Doktore Kelvina un Stīvens Baierlijs sati­kās vēl vienreiz — nedēļu pirms viņa stāša­nās mēra amatā un zvēresta nodošanas. Bija jau vēls — pāri pusnaktij.

Doktore Kelvina sacīja:

— Jūs nemaz neizskatāties noguris.

Jaunievēlētais mērs pasmaidīja.

— Es varu ilgi palikt nomodā. Tikai nesa­kiet to Kvinnam.

— Neteikšu. Bet, ja jūs reiz pieminējāt

Kvinnu, jāsaka — viņa izvirzītā versija bija interesanta. Taisni žēl, ka jūs to atspēkojāt. Šķiet, jūs zināt viņa teoriju.

— Daļēji.

— Izklausījās ļoti dramatiski. Stīvens Bai­erlijs bija jauns jurists, apdāvināts runātājs, liels ideālists… un juta aicinājumu nodar­boties ar biofiziku. Vai jūs interesējaties par robotiku, mister Baierlij?

— Tikai no juridiskā viedokļa.

— Sis Stīvens Baierlijs interesējās. Bet tad notika nelaimes gadījums. Baierlija sieva gāja bojā, bet viņa paša liktenis bija vēl ļau­nāks. Sakropļotas kājas, izķēmota seja, zau­dēta balss, daļēji cietis garīgais līdzsvars. Viņš nemeklēja plastiskās ķirurģijas palī­dzību. Viņš norobežojās no ārpasaules, jurista karjerai bija pārvilkta svītra — viņam bija palicis tikai viņa prāts un rokas. Kaut kādā ceļā viņam izdevās dabūt pozitronu smadze­nes, pie tam vissarežģītākās, kam ir vislielā­kās spējas risināt ētiskas problēmas un kas vispār ir augstākais robotikas sasniegums.

Tad viņš uzaudzēja ķermeni ap šīm sma­dzenēm. Padarīja šo robotu par to, kas pats būtu varējis kļūt. Viņš atdeva tam savu vārdu, un sabiedrībā atkal parādījās Stīvens Baierlijs, bet pats turpināja vadīt savas die­nas kā vecais, sakropļotais skolotājs, ko ne­viens nekad nav redzējis …

— Par nelaimi es šo pasaciņu sagrāvu, iesizdams cilvēkam, — jaunais mērs sacīja.

— Laikraksti ziņo, ka pēc ša gadījuma jūs esot oficiāli atzinusi mani par cilvēku.

— Kā tas notika? Vai jūs nevarētu man to pateikt? Tā taču nebija nejaušība?

— Nepavisam ne. Kvinns paveica lielāko daļu darba. Mani cilvēki paklusām sāka iz­platīt runas, ka es nekad neesmu iesitis cil­vēkam, ka nemaz neesmu spējīgs iesist cilvē­kam, ka pat provokācijas gadījumā es to ne­izdarīšu un tas būs drošs pierādījums, ka esmu robots. Tad es noorganizēju šo muļķīgo publisko uzstāšanos, kas tika pienācīgi iz­reklamēta, un galu galā bija gandrīz neno­vēršami, ka kāds muļķis uzķersies uz āķa. Būtībā tas viss bija tikai lēts triks. Šādos ga­dījumos visu nosaka mākslīgi radītā atmo­sfēra. Protams, emocionālais efekts nodroši­nāja manu ievēlēšanu, kā tas arī bija pare­dzēts.

Robotu psiholoģe pamāja.

— Redzu, jūs ielaužaties manā nozarē, un tas laikam gan būtu jādara katram politiķim. Taču man ir ļoti žēl, ka viss izvērtās šādi. Man patīk roboti. Man tie patīk daudz labāk nekā cilvēki. Ja varētu radīt robotu, kas spētu kļūt par valsts darbinieku, manuprāt, viņš būtu visideālākais no tiem. Pakļaujoties ro­botikas likumiem, viņš nespētu nodarīt pāri cilvēkiem, nebūtu tirāns, neciestu korupciju, muļķību, aizspriedumus. Un, nokalpojis savu laiku, viņš atstātu savu posteni, kaut arī būtu nemirstīgs, jo nespētu apbēdināt cilvēkus, ļaudams tiem uzzināt, ka viņus vadījis robots. Tas būtu ideāli.

— Ja vien robots neciestu neveiksmi savu smadzeņu zināmās aprobežotības dēļ. Pat vis­komplicētākās pozitronu smadzenes tomēr nav adekvātas cilvēka smadzenēm.

— Viņam būtu padomdevēji. Pat cilvēka smadzenes nav spējīgas valdīt bez palīgiem.

Baierlijs ar nopietnu ieinteresētību pavērās Sjūzenā Kelvinā.

— Kāpēc jūs smaidāt, doktore Kelvina?

— Es smaidu tāpēc, ka misters Kvinns to­mēr nebija visu līdz galam izdomājis.

— Jūs gribat teikt, ka šī viņa versija būtu vēl papildināma?

— Tikai mazliet. Trīs mēnešus pirms vēlē­šanām šis invalīds, ko misters Kvinns uzska­tīja par īsto Stīvenu Baierliju, noslēpumainu iemeslu dēļ pavadīja uz laukiem. Viņš atgrie­zās tieši pirms jūsu slavenās publiskās ru­nas. Galu galā — ko vecais invalīds bija iz­darījis vienreiz, viņš varēja izdarīt arī otr­reiz, it īpaši vēl tāpēc, ka otrais eksemplārs ir ļoti vienkāršs salīdzinājumā ar pirmo.

— Es jūs īsti labi nesaprotu.

Doktore Kelvina piecēlās un sakārtoja tērpu. Acīmredzot viņa gatavojās aiziet.

— Es gribu teikt, ka ir iespējams viens ga­dījums, kad robots var iesist cilvēkam, nepār­kāpjot Pirmo likumu. Tikai viens gadījums …

— Un tas būtu?

Doktore Kelvina jau bija pie durvīm.

— Kad cilvēks, kam jāsit, arī ir robots, — viņa klusi sacīja.

Robotu psiholoģes kalsnajā sejā staroja sirsnīgs smaids.

— Ardievu, mister Baierlij! Es ceru, ka va­rēšu balsot par jums pēc pieciem gadiem — koordinatora vēlēšanās.

Stīvens Baierlijs nosmējās.

— Man jāatbild, ka tas ir vēl tālas nākot­nes jautājums …

Durvis aiz viņas aizvērās.

*

Es raudzījos viņā ar šausmām.

— Vai tā ir patiesība?

— No pirmā līdz pēdējam vārdam, — viņa atbildēja.

— Un lielais Baierlijs bija robots?

— Nav vairs nekādu iespēju to noskaidrot. Es domāju, ka viņš bija robots. Bet, nolēmis mirt, viņš lika savu ķermeni atomizēt, tā ka nekad neko nevarēs pierādīt. Starp citu — kāda gan tam nozīme?

— Tomēr …

— Jums arī ir pilnīgi nepamatoti aizsprie­dumi pret robotiem. Viņš bija loti labs mērs. Pēc pieciem gadiem viņš kļuva par reģiona koordinatoru. Un, kad 2044. gadā Zemes re­ģioni apvienojās federācijā, viņš kļuva par pirmo Pasaules Koordinatoru… Un tas ir viss, — Sjūzena Kelvina sacīja un piecēlās.

— Es redzēja, kā tas sākās — no tā laika, kad nabaga roboti vēl neprata runāt. Vairāk es nekā neredzēšu. Mans mūžs ir galā. Jūs redzēsiet, kas notiks tālāk.

Sjūzenu Kelvinu es vairāk nesastapu. Pirms mēneša viņa nomira.