Es, robots

IZEJA

Kad Sjūzena Kelvina atgriezās no Superbāzes, Alfrēds Lenings viņu gaidīja. Vecais vīrs nekad nerunāja .par saviem gadiem, bet visi zināja, ka viņam ir jau pāri septiņdes­mit pieciem. Taču viņa prāts nebija zaudējis asumu, un, kaut gan viņš beidzot bija mierā pieņemt firmas zinātniskā vadītāja goda no­saukumu un tagad šo posteni ieņēma Bo­gerts, viņš tomēr ik dienas ieradās savā ka­binetā.

— Cik tālu viņi ir tikuši ar superatomdzinēju? — Lenings jautāja.

— Nezinu, — Sjūzena ērcīgi atbildēja. — Es to nejautāju.

— Hm … Kaut jel viņi pasteigtos! Citādi «Consolidated Robots» aizsteigsies viņiem priekšā. Un arī mums.

— «rConsolidated Robots»! Kāds šai firmai sakars ar to?

— Mēs taču neesam vienīgie, kam ir skait­ļošanas mašīnas. Mūsējās gan ir pozitroniskas, bet tas nenozīmē, ka tās būtu labākas.

Robertsons par šo jautājumu rīt sasauc lielu apspriedi. Viņš gribēja sagaidīt jūsu atgrie­šanos.

«U. S. Robots and Mechanical Men Corpo­ration» prezidents Robertsons, šās firmas di­binātāja dēls, pacēla savu plāno degunu pret ģenerāldirektoru un, ādamābolam strauji sa­kustoties, sacīja:

— Sāciet! Ķersimies bez vilcināšanās pie lietas!

Ģenerāldirektors steigšus paklausīja.

— Runa ir par šādu darījumu, šef. Firma «Consolidated Robots» pirms mēneša griezās pie mums ar dīvainu priekšlikumu. Viņi iesniedza apmēram piecas tonnas aprēķinu, vienādojumu, visādu šāda veida materiālu. Vārdu sakot, ir viens uzdevums, un viņi gri­bētu; lai mūsu Smadzenes to atrisina. No­teikumi ir šādi…

Viņš sāka tos uzskaitīt uz resnajiem pirk­stiem:

— Simt tūkstošu mums, ja atrisinājuma nav un mēs viņiem norādām, kādu faktoru trūkst. Divsimt tūkstošu, ja atrisinājums ir, plus samaksa par attiecīgās mašīnas uzbūvē­šanu un ceturtā daļa no visas peļņas, ko tā dos. Uzdevums ir saistīts ar starpzvaigžņu kuģa dzinēja konstruēšanu …

Robertsons sarauca uzacis, un viņa kal­snais stāvs saspringa.

— Bet viņiem taču ir pašiem sava domā­jošā mašīna, vai ne tā?

— Tieši tādēļ, šef, viss šis priekšlikums ir negodīgs gājiens. Lever, tālāk pastāstiet jūs!

Eibs Levers, kas sēdēja konferenču galda otrā galā, pacēla acis un, bārdas rugājiem viegli nosprakšķot, noglaudīja savu spuraino zodu. Viņš pasmaidīja.

— Apstākļi ir šādi, ser. Firmai «Consolida­ted Robots» bija domājošā mašīna. Tā ir sa­lūzusi.

— Ko? — Robertsons gandrīz uztrūkās no krēsla.

— Jā, tā ir salūzusi. Beigta un pagalam. Neviens nezina, kāpēc, bet es esmu dzirdējis dažus visai interesantus minējumus — pie­mēram, ka viņi likuši tai atrisināt starp­zvaigžņu dzinēja konstruēšanas uzdevumu ar to pašu informācijas materiālu, ar kuru ta­gad griežas pie mums, un ka tas sadragājis viņu mašīnu gabalu gabalos. Tagad tā ir ti­kai lūžņu kaudze, nekas vairāk.

— Vai jūs saprotat, šef? — ģenerāldirek­tors pacilātā uzbudinājumā iesaucās. — Vai saprotat? Nav nevienas lielas vai mazas rūp­nieciskās pētniecības organizācijas, kas ne­mēģinātu izgudrot dzinēju izliektai telpai, un «Consolidated Robots» un «U. S. Robots» ar savām mehāniskajām supersmadzenēm šai jomā bija vadošās. Tagad, kad viņi savējās ir sabojājuši, mums vairs nav nopietna kon­kurenta. Te tas suns aprakts … Viņiem va­jadzēs vismaz sešus gadus, lai uzbūvētu jaunu domājošo mašīnu, un viņi būs paga­lam, ja tiem neizdosies ar to pašu uzdevumu salauzt arī mūsējo.

«U. S. Robots» prezidents izbolīja acis:

— Nu, tā ir riebeklība! …

— Pagaidiet, šef! Tas vēl nav viss. — Ģe­nerāldirektors ar plašu žestu norādīja uz Leningu: — Lening, turpiniet!

Doktors Alfrēds Lenings vēroja notiekošo ar vieglu nicinājumu — kā vienmēr, kad daudz labāk atalgotie komercijas un realizā­cijas nodaļas vadītāji apsprieda savus darī­jumus. Viņa neticami sirmās uzacis uzmeta kupri un balss skanēja sausi:

— No zinātniskā viedokļa šī situācija, kaut arī viss vēl nav pilnīgi noskaidrots, ir pa­kļaujama loģiskai analīzei. Problēma par starpzvaigžņu lidojumiem pašreizējā fizikas teorijas attīstības pakāpē ir … nu, teiksim … diezgan neskaidra. Jautājums ir pilnīgi at­klāts, un mūsu rīcībā ir informācija, ko «Consolidated Robots» devusi savai domājo­šajai mašīnai, ja pieņemam, ka mums iesniegtā ir tā pati. Mūsu matemātikas sek­tors to ir rūpīgi izanalizējis, un šķiet, ka tajā ietverts viss nepieciešamais. Apstrādājamais materiāls satur visus zināmos secinājumus, kas izdarīti, pamatojoties uz Frankiaki telpas izliekšanās teoriju, un acīmredzot arī visus attiecīgos astrofizikas un elektronikas datus. Tas ir krietns kvantums.

Robertsons noraizējies klausījās.

— Vai tas ir pārāk daudz, lai Smadzenes

spētu apstrādāt? — viņš pārtrauca Leningu.

Lenings noraidoši pakratīja galvu.

— Nē. Smadzeņu kapacitātei nav noteiktu robežu. Te slēpjas pavisam kas cits. Runa ir par robotikas likumiem. Smadzenes, piemē­ram, nevar dot atrisinājumu iesniegtajam uz­devumam, ja šis atrisinājums ir saistīts ar cilvēku bojā eju vai ievainošanu. Tādēļ uz­devums, kam vienīgais atrisinājums būtu šāds, Smadzenēm nav atrisināms. Ja šādu uzdevumu pavada ļoti kategoriska prasība pēc atbildes, pilnīgi iespējams, ka Smadzenes, kas galu galā ir tikai robots, tiek nostādītas di­lemmas priekšā — tās nevar ne atbildēt, ne arī atteikties atbildēt. Kaut kas līdzīgs būs noticis ar «Consolidated Robots» mašīnu.

Viņš apklusa, bet ģenerāldirektors ņēmās skubināt:

— Turpiniet, doktor Lening! Izskaidrojiet to tā, kā izskaidrojāt man.

Lenings saknieba lūpas un, uzraudams uz­acis, norādīja uz doktori Sjūzenu Kelvinu, kas tagad pirmoreiz pacēla acis no^ savām klēpī sakrustotajām rokām. Viņas balss bija klusa un neizteiksmīga:

— Robota reakcija, sastopoties ar dilemmu, ir pārsteidzoša, — viņa iesāka. — Robotu psihe vēl ir visai neizpētīta — kā speciāliste varu jums to apgalvot, — bet, runājot par to, varam lietot parasto psiholoģijas terminolo­ģiju, jo robota pozitronu smadzenes, lai cik komplicētas tās būtu, ir būvējuši cilvēki at­bilstoši saviem priekšstatiem.

Cilvēks, kas pēkšņi nonācis bezizejas stā­voklī, bieži vien reaģē uz to ar bēgšanu no īste­nības: aiziet ilūziju pasaulē vai sāk žūpot, kļūst histēriķis vai nolec no tilta. Pamats vi­sos gadījumos ir viens un tas pats — atteik­šanās vai nespēja raudzīties situācijai tieši acīs. Un tāpat notiek ar robotu. Vieglākas for­mas dilemma sabojā daļu releju, bet smagā­kos gadījumos tiek pilnīgi izpostīti pozitronu smadzeņu sakari, tā ka nekas vairs nav la­bojams.

— Es saprotu, — sacīja Robertsons, kas nekā nesaprata. — Un kādas ir jūsu domas par šo informāciju, ko «Consolidated Robots» grib mums uzgrūst?

— Tā neapšaubāmi ietver aizliegtu uzde­vumu, — doktore Kelvina atbildēja. — Bet mūsu Smadzenes stipri atšķiras no «Consoli­dated Robots» domājošās mašīnas.

— Tā ir, šef, patiešām tā ir, — ģenerāl­direktors enerģiski iejaucās. — Es gribētu, lai jūs to saprotat, jo pašreizējā situācijā tas ir pats galvenais.

Sjūzenas Kelvinas acis aiz brillēm nozibsnīja, bet viņa pacietīgi turpināja:

— Redziet, ser, «Consolidated Robots» ma­šīnas, arī viņu Superdomātājs, ir būvētas bez personības iezīmēm. Kā zināt, viņi par gal­veno uzskata funkcionālismu — un ir spiesti to darīt, jo viņu rīcībā nav «U. S. Robots» patentu emocionālajiem smadzeņu sakariem. Viņu Domātājs ir tikai ļoti komplicēta skaitļošanas mašīna, un diiemma to acumir­klī pilnīgi sadragā.

Turpretim mūsu Smadzenes ir jau perso­nība — gan tikai bērnišķīga personība. Tās ir izteikti deduktīvas smadzenes, taču līdzi­nās apmācītam idiotam. Tās īstenībā nesa­prot, ko dara — tikai dara. Un, būdamas pa­tiešām kā bērns, tās ir dzīvespriecīgākas. Va­rētu teikt, tās neņem dzīvi tik nopietni.

— Lūk, ko mēs domājam darīt, — robotu psiholoģe turpināja. — Mēs esam sadalījuši visu «Consolidated Robots» informāciju loģis­kās vienībās. Mēs ievadīsim šīs vienības Sma­dzenēs pa vienai un ļoti piesardzīgi. Kad mašīnā nonāks tas faktors, kas rada di­lemmu, Smadzeņu bērnišķīgā personība brīdi vilcināsies, jo tās spriešanas spējas ir ierobe­žotas. Paies zināms intervāls, kamēr Smadze­nes aptvers, ka tā ir dilemma. Un šā inter­vāla laikā tās automātiski atraidīs šo vienību, iekāms tā būs paguvusi iedarbināt un izpostīt smadzeņu sakarus.

Robertsona ādamābols sakustējās.

— Vai jūs esat par to pārliecināta?

Doktore Kelvina apslēpa savu neiecietību.

— Iespējams, ka, populāri izklāstot, tas ne­izklausās visai pārliecinoši, bet, manuprāt, nav nozīmes šeit izklāstīt visus matemātiskos aprēķinus. Ticiet man: tā ir, kā es saku.

Ģenerāldirektors tūlīt iejaucās un sāka bērt:

— Tāda, šef, ir situācija. Ja mēs noslēgsim šo darījumu, mēs tiksim ar to galā šādi. Sma­dzenes muitis pateiks, kura no informācijas vienībām satup dilemmu. Izejot no tā, mēs varēsim noskaidrot, kāda ir šī dilemma. Vai ne tā, doktor Bogert? Redziet, šef! Otru tādu matemātiķi kā doktors Bogerts jūs neatradī­siet! Mēs dosim firmai «Consolidated Robots» atbildi, ka «atrisinājuma nav», paskaidrojot iemeslu, un saņemsim simt tūkstošu. Viņiem paliks salūzusi mašīna; mums tā paliks ve­sela. Gada vai divu laikā mums būs dzinējs izliektai telpai jeb superatomdzinējs, kā daži to dēvē. Lai kā to nosauktu, tas būs varenā­kais izgudrojums pasaulē.

Robertsons īsi nosmējās un pastiepa roku:

— Dodiet šurp līgumu! Es to parakstīšu.

Kad Sjūzena Kelvina iegāja ārkārtīgi stin­gri apsargātajā velvē, kur atradās Smadze­nes, kāds no dežurējošās maiņas tehniķiem tikko bija tām pajautājis: — Ja pusotras vis­tas izdēj pusotras olas pusotras dienas laikā, cik olu izdēs deviņas vistas deviņās dienās?

Smadzenes bija atbildējušas: — Piecdesmit četras.

Un tehniķis nupat bija uzsaucis savam bied­ram: — Redzi, stulbeni!

Doktore Kelvina ieklepojās, un pēkšņi vis­apkārt sākās pilnīgi bezmērķīga rosība un kņada. Psiholoģe īsi pamāja, un pēc mirkja viņa bija vienatnē ar Smadzenēm.

Smadzenes bija lodveida ķermenis tikai divu pēdu diametrā, piepildīts ar rūpīgi kondicionētu hēlija atmosfēru — norobežota telpas daļiņa, absolūti izolēta pret vibrāciju un radiāciju, un tajā atradās ārkārtīgi sarež­ģītais pozitronu sakaru komplekss — pašas Smadzenes. Pārējo telpas daļu aizņēma ierī­ces, kas bija vidutāji starp Smadzenēm un ārējo pasauli — Smadzeņu balss, rokas, maņu orgāni.

— Kā tev klājas, Domātāj? — doktore Kelvina klusi jautāja.

Smadzenes augstā, priecīgā balsī atbildēja:

— Lieliski, miss Sjūzen! Jūs gatavojaties man kaut ko jautāt. Es to zinu. Jums vienmēr rokā ir grāmata, kad jūs gribat man kaut ko jautāt.

Doktore Kelvina maigi pasmaidīja.

— Jā, tev taisnība, bet es to nedarīšu tūlīt. Tas būs liels jautājums. Tas būs tik sarežģīts, ka mēs tev to iesniegsim rakstiski. Bet ne tūlīt. Es vispirms ar tevi parunāšos.

— Labi. Man nav nekas pretī parunāties.

— Redzi, Domātāj, pēc kāda brīža šeit iera­dīsies doktors Lenings un doktors Bogerts ar šo sarežģīto jautājumu. Mēs to ievadīsim tevī pa mazām daļiņām un ļoti lēnām, jo mēs gri­bam, lai tu rīkotos piesardzīgi. Mēs lūgsim tevi uz šās informācijas pamata kaut ko kon­struēt, ja tu to spēsi, bet tagad es gribu tevi brīdināt, ka atrisinājums var būt saistīts … ar briesmām cilvēkiem.

— Oho-o-o! — Smadzenes klusi un stiepti izsaucās.

— Tādēļ esi ļoti uzmanīgs! Kad mēs nonāksim pie kartītes, kas nozīmē briesmas, varbūt pat nāvi cilvēkam, tu neuztraucies. Redzi, Domātāj, šai gadījumā tas nav ne­kas — pat ja tā būtu nāve, tas nepavisam nav tik svarīgi. Tātad, kad nonāksi pie tās kartī­tes, tad vienkārši apstājies, dod to atpakaļ — un tas būs viss. Vai saproti?

— Jā, pilnīgi. Bet kā gan tā — cilvēku nāve! Vai, vai! …

— Es dzirdu, ka nāk doktors Lenings un doktors Bogerts. Viņi tev pateiks, kāds ir šis uzdevums, un tad mēs sāksim. Esi labiņš…

Palēnām kartītes tika ievadītas Smadze­nēs. Pēc katras kādu brīdi mašīnā bija dzir­dams kluss, dīvaini sprakšķošs troksnis — Smadzenes strādāja. Tad iestājās klusums, kas nozīmēja, ka tās ir gatavas saņemt nā­kamo kartīti. Tas bija darbs stundām — ka­mēr materiālu, kas apjomā līdzinājās apmē­ram septiņpadsmit bieziem matemātiskās fi­zikas sējumiem, ievadīja Smadzenēs.

Procesam ritot, cilvēkus pārņēma arvien pieaugošs nemiers. Lenings kaut ko nikni murmināja pie sevis, Bogerts vispirms domīgi aplūkoja savus pirkstu nagus un tad izklai­dīgi sāka tos grauzt. Kad beidzot Smadzenēs nozuda pēdējā kartīte no lielās kaudzes, Kelvina nobālusi sacīja:

— Kaut kas nav labi.

Lenings tikko varēja izdabūt vārdus pāri lūpām:

— Tas nevar būt. Vai Smadzenes … būtu pagalam?

— Domātāj! — Sjūzena Kelvina visa trī­cēja. — Vai tu dzirdi mani, Domātāj?

— Oho! — atskanēja nevērīga atbilde. — Ko jums vajag?

— Atrisinājumu …

— Ak tā! To es varu. Un tikpat viegli es jums uzbūvēšu visu kuģi, ja jūs man dosiet robotus. Jauku kuģi. Tas prasīs apmēram di­vus mēnešus.

— Vai nebija … nekādu grūtību?

— Vajadzēja ilgi skaitļot, — Smadzenes atbildēja.

Doktore Kelvina pakāpās atpakaļ. Viņas kalsnajos vaigos nebija atgriezies sārtums. Viņa pamāja pārējiem, lai tie iet projām.

Atgriezusies savā kabinetā, viņa teica:

— Es to nesaprotu. Informācijai, ko mēs ievadījām Smadzenēs, vajadzēja saturēt di­lemmu — iespējams, nāves briesmas. Ja ir noticis kaut kas slikts …

— Mašīna runā pilnīgi saprātīgi. Nekādas dilemmas tātad nav, — Bogerts mierīgi sa­cīja.

Taču psiholoģe dedzīgi iebilda:

— Ir dilemmas un dilemmas. Ir dažādas formas, kā izbēgt no īstenības. Varbūt Sma­dzenes ir tikai viegli skartas, nu, teiksim, tik daudz, ka tās maldīgi domā, ka spēj atrisi­nāt uzdevumu, kaut gan faktiski to nespēj_. Bet var arī būt, ka tās vilcinās uz kaut ka patiešām briesmīga robežas, tā ka mazākais uzmudinājums var tās pazudināt.

— Bet varbūt, — teica Lenings, — dilem­mas nav. Varbūt «Consolidated Robots» ma­šīna salūzusi, risinot kādu citu uzdevumu, vai sabojājusies tīri mehānisku cēloņu dēļ.

— Pat ja tā būtu, — Kelvina palika pie sava, — mēs nedrīkstam riskēt. Paklausieties: no šā brīža neviens lai nemēģina ne vārda iečukstēt Smadzenēm. Es tās ņemu savā ziņā.

— Labi, — Lenings nopūtās, — lai notiek. Bet pagaidām ļausim Smadzenēm būvēt kuģi. Un, ja tās patiešām to uzbūvēs, mums tas būs jāizmēģina.

3im nolūkam mums vajadzēs mūsu vis­labākos izmēģinātājus, — viņš domīgi pie­bilda.

Maikls Donovans ar niknu rokas kustību pieglauda savus rudos matus, nepavisam ne­vērodams, ka nemierīgā kodaļa tūlīt atkal ne­ganti izspūra.

— Man pietiek, Greg! — viņš sacīja. — Runā, ka kuģis esot pabeigts. Neviens ne­zina, kas tas īsti par kuģi, bet gatavs tas ir. Ejam, Greg! Tūlīt pat ķersimies pie klo­ķiem!

_— Izbeidz, Maik! — Pauels gurdi atbil­dēja. — Tu vispār pēdējā laikā esi kā tāds rūguma pods, un šejienes noslēgtā atmosfēra tev neiet labumā.

— Paklausies, — Donovans atkal pārbrauca

roku pār nepaklausīgajiem matiem. — Es ne­esmu tik daudz noraizējies par mūsu čuguna ģēniju un viņa bleķa kuģi. Bet man iet zu­dumā atvaļinājums. Un šī vienmuļība! Te nav nekā, vienīgi tavas ūsas un skaitļi — nejē­dzīgi skaitļi. Kāpēc gan mums uzdod šādus darbus?

— Tāpēc, — Pauels lēnīgi atbildēja, — ka mēs nebūsim nekāds zaudējums, ja tiksim pa­zaudēti. Labi, nomierinies! Doks Lenings nāk šurp.

Doktora Leninga sirmās uzacis bija tikpat kuplas kā vienmēr un stāvs par spīti gadiem vēl arvien nesalīcis un spēka pilns. Neteik­dams ne vārda, viņš kopā ar abiem puišiem uzkāpa pa nogāzi un izgāja klajumā, kur klu­sējoši roboti bez cilvēka vadības būvēja kuģi.

Nē, nevis būvēja, jau bija uzbūvējuši!

— Roboti stāv, — Lenings sacīja. — Šo­dien neviens nav pakustējies.

— Tātad kuģis ir gatavs? Pilnīgi ga­tavs? — Pauels jautāja.

— Kā lai es to zinu? — Lenings bija sa­īdzis, un viņa uzacis noslīga lejup, gandrīz aizsedzot acis. — Šķiet, ka gatavs. Tuvumā vairs neredz nekādu detaļu, un iekšpusē viss spīd un laistās.

— Jūs bijāt tur iekšā?

: — Tikai uz mirkli. Es neesmu kosmo­

nauts. Vai kāds no jums labi pārzina dzinēju teoriju?

Donovans paskatījās uz Pauelu, bet tas savukārt uz Donovanu.

Donovans sacīja:

— Man ir kosmonauta tiesības, ser, bet manā mācību laikā par superdzinējiem un navigāciju izliektā telpā vēl nekas nebija zi­nāms. Nodarbojāmies ar parasto bērnu spē­līti trijās dimensijās.

Alfrēds Lenings neapmierināts pacēla acis, sprauslājoši izgrūda elpu pa lielo degunu un vēsi noteica:

— Nu, gan mums atradīsies dzinēju spe­ciālisti.

Kad doktors jau grasījās iet projām, Pau­els satvēra viņu aiz elkoņa.

— Ser, vai kuģis vēl ir aizliegta terito­rija?

Bijušais zinātniskais vadītājs mirkli vilci­nājās, tad paberzēja virsdeguni:

— Domāju, ka ne. Vismaz jums abiem ne.

Donovans noraudzījās, kā Lenings aiziet,

un nomurmināja tam pakaļ īsu, izteiksmīgu frāzi. Tad pagriezās pret Pauelu:

— Zini, Greg, man gribētos reiz viņam pa­teikt, ko es īsti par viņu domāju.

— Labāk ejam, Maik!

Kuģa iekšiene līdz pēdējam sīkumam bija pilnīgi pabeigta — to varēja pateikt no viena vienīga acu uzmetiena. Neviens sava amata meistars nebūtu pratis tā nopulēt un nospod­rināt virsmas, kā to bija izdarījuši roboti. Sie­nas klāja spoža, sudrabota metāla apdare, uz kuras nepalika pirkstu nospiedumi.

Nebija neviena stūra — sienas, grīda un griesti līgani, noapaļoti saplūda kopā, un

paslēpto gaismas ķermeņu saltajā, metālis­kajā spožumā cilvēku ielenca seši vēsi savas paša apmulsušās fizionomijas atspulgi.

Galvenais koridors ar cietu, soļus atbalso­jošu grīdu bija līdzīgs šauram tunelim, un visgarām tam rindojās pilnīgi vienādas kajī­tes.

— Mēbeles laikam ir iebūvētas sienās, — Pauels sacīja. — Bet varbūt mums nemaz nav paredzēts ne sēdēt, ne gulēt.

Tikai pēdējā telpa, kas_ atradās vistuvāk kuģa priekšgalam, atšķīrās no pārējām. Te gludo metāla sienu nepārtrauktībā pēkšņi iezīmējās izliekts logs no nerefleksējoša stikla, un zem tā atradās viens vienīgs mēr­aparāts ar vienu vienīgu nekustīgu šautru tieši pretī nulles zīmei.

— Paskaties! — Donovans sacīja un norā­dīja uz vienīgo vārdu virs skalas smalkajām iedaļām.

Tur bija uzrakstīts: «Parseki», un mērskalas pusloka labajā galā sīkiem cipariem — «1 000 000».

Telpā atradas divi krēsli — smagi, lēzeni, bez polstējuma. Pauels piesardzīgi apsēdās un konstatēja, ka krēsls izveidots atbilstoši ķermeņa formām un ir ļoti ērts.

— Ko tu par to visu domā? — Pauels jau­tāja.

— Varu derēt, ka Smadzenēm ir smadzeņu karsonis. Līdīsim labāk ārā!

— Vai tad tu negribi kuģi pamatīgi apska­tīt?

— Esmu jau apskatījis. Atnācu, ieraudzīju un aizeju! — Donovana rudie mati spuraini slējās gaisa. — Greg, taisāmies, ka tiekam no šejienes laukā! Pirms piecām sekundēm es uzteicu darbu, un nepiederošas personas te nedrīkst uzturēties.

Pauels pašapmierināti pasmaidīja un no­glaudīja savas ūsas.

— Būs labi, Maik, aizgriez to adrenalīna krāniņu, kas tev maitā asinis. Arī es biju no­raizējies, bet tagad vairs neesmu.

— Vairs neesi? Kā tad tā? Vai esi palielinā­jis savu dzīvības apdrošināšanas maksu?

— Maik, šis kuģis nevar lidot.

— Kā tu to zini?

— Mēs taču esam izgājuši cauri visam ku­ģim, vai ne?

— Liekas gan.

— Goda vārds, esam. Bet vai tu kaut kur redzēji pilota kabīni? Ir tikai šis viens ilumi­nators un šī viena skala ar parseku iedajām. Vai tu kaut kur redzēji vadīšanas ierīces?

— Nē.

— Un vai tu redzēji dzinējus?

— Velns parāvis, tik tiešām nē!

— Tātad! Iesim paziņosim to Leningam, Maik.

Viņi devās cauri vienmuļajiem koridoriem un pēc ilgas maldīšanās beidzot nonāca īsajā ejā, kas veda uz gaisa slūžu kameru.

Donovans sastinga.

— Vai tu to noslēdzi, Greg?

— Nē, neesmu pirksta pielicis. Parauj sviru!

Svira pat nepakustējās, kaut Donovana seja aiz piepūles nejauki saviebās. — Es neredzēju nevienas papildu izejas,— Pauels sacīja. — Ja te kaut kas ir samaitā­jies, vajadzēs izkausēt visu kuģi, lai mūs dabūtu ārā.

— Jā, un mums būs jāgaida, kamēr kļūs zināms, ka kāds muļķis mūs te ir iespundē­jis, — Donovans nikni piebilda.

— Iesim atpakaļ uz to telpu ar ilumina­toru. Tā ir vienīgā vieta, no kurienes mēs kaut kā varētu piesaistīt sev ārpasaules uz­manību.

Bet to viņi nevarēja izdarīt.

Sai pēdējā telpā iluminators vairs nebija zils, un aiz tā neredzēja debesis. Tas bija melns, un saltas, dzeltenas zvaigznes kā kniepadatu galviņas mirgoja kosmosā.

Ar dobju blīkšķi abi izmēģinātāji sabruka katrs savā krēslā.

Alfrēds Lenings sastapa doktori Kelvinu pie sava kabineta durvīm. Viņš nervozi aizde­dzināja cigāru un ar rokas mājienu ieaici­nāja Sjūzenu iekšā.

— Tā, Sjūzen, mēs esam aizgājuši krietni tālu, un Robertsons sāk kļūt nemierīgs, — viņš sa-cīja. — Ko jūs darāt ar Smadzenēm?

Sjūzena Kelvina noplātīja rokas.

— Nevajag kļūt nepacietīgiem. Smadzenes ir vairāk vērtas nekā viss, ko mēs šai darī­jumā zaudējam.

— Bet jūs tās iztaujājat jau divus mēne­šus.

Psiholoģe nepacēla balsi, taču tajā ieska­nējās it kā draudi:

— Vai jūs pats gribētu ar to nodarboties?

— Jūs taču zināt, ko es gribēju teikt.

— Jā, liekas gan, — doktore Kelvina ner­vozi saberzēja rokas. — Tas nav viegli. Es esmu izmēģinājusies tās ietekmēt ar mai­gumu un centusies kaut ko izdibināt, bet līdz šim nekur neesmu tikusi. Smadzeņu re­akcijas nav normālas. Un atbildes ir pavi­sam dīvainas. Taču nav nekā tāda, kas man ļautu kaut ko secināt. Un, kamēr mēs nezi­nām, kas Smadzenēm noticis, mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Es nevaru paredzēt, kāds vienkāršs jautājums vai piezīme var tās … novest līdz krīzei… un tad … nu, tad mums būs absolūti nekam nederīgas Smadzenes. Vai jūs gribat to piedzīvot?

—Bet tās taču nevar pārkāpt Pirmo li­kumu.

— Es arī tā domāju, bet…

— Jūs neesat pārliecināta pat par to? — Lenings bija dziļi satriekts.

— Ak, es nevaru būt pārliecināta itin ne par ko, Alfrēd …

Biedējoši spalgais trauksmes signāls at­skanēja tik pēkšņi, ka iedvesa šausmas. Gan­drīz kā triekas ķerts, Lenings ar spazmatisku kustību ieslēdza komunikāciju.

Aizelsusies balss pavēstīja ziņu, kas lika vi­ņam sastingt.

— Sjūzen … — viņš murmināja, — jūs dzirdējāt… kuģis ir projām. Pirms pusstun­das es tajā iesūtīju abus izmēģinātājus. Jums atkal vajadzēs iet pie Smadzenēm.

Sjūzena Kelvina piespiesti mierīgi jautāja:

— Domātāj, kas notika ar kuģi?

— Ar to kuģi, ko es uzbūvēju, miss Sjū­zen? — Smadzenes priecīgi atjautāja.

— Jā gan. Kas ar to ir noticis?

— Itin nekas. Tie divi cilvēki, kam vaja­dzēja kuģi izmēģināt, bija tur iekšā, viss bija kārtībā, un es liku tam aizlidot.

— Ak tā … Tas ir jauki. — Psiholoģei kļuva grūti elpot. — Vai tu domā, ka viņiem nekas nenotiks?

— Kas gan viņiem var notikt, miss Sjū­zen! Es esmu par visu parūpējies. Tas ir brī-niš-ķīgs kuģis.

— Jā, Domātāj, kuģis ir brīnišķīgs, bet vai viņiem tur pietiks pārtikas? Un vai viņi jutī­sies ērti?

— Pārtikas ir daudz.

— Sis lidojums var atstāt uz viņiem sa­triecošu iespaidu, Domātāj. Saproti, tik ne­gaidīti.

Smadzenes steigšus atbildēja:

— Viņiem nekas nenotiks. Viņiem būs inte­resanti.

— Interesanti? Kādā ziņā?

— Tāpat vien. Interesanti, — Smadzenes šķelmīgi sacīja.

— Sjūzen, — Lenings dusmīgi čukstēja,

— pajautājiet, vai šis lidojums nav saistīts ar nāvi. Pajautājiet, kādas briesmas viņiem draud.

Sjūzenas sejas izteiksme nikni atcirta: «Klusējiet!» Drebošā balsī viņa sacīja Sma­dzenēm:

— Mēs taču varam sazināties ar kuģi, vai ne tā, Domātāj?

— Jā, viņi dzirdēs jūs pa radio. Esmu par to parūpējies.

— Paldies! Pagaidām tas ir viss.

Kad viņi izgāja, Lenings sāka ārdīties:

— Lielā Galaktika, Sjūzen, ja tas kļūs zi­nāms atklātībā, mēs būsim pagalam! Mums jādabū tie puiši atpakaļ. Kādēļ jūs nepajau­tājāt tieši, vai viņiem draud nāves bries-' mas?

— Tādēļ, ka tieši to es nedrīkstu piemi­nēt, — Kelvina gurdi un nomākti atteica:

— Ja Smadzenēm ir radusies dilemma, tā ir saistīta ar nāvi. Viss, kas to atgādinātu, va­rētu tās pilnīgi izsist no ierindas. Ko mēs ar to iegūsim? Dzirdējāt, Smadzenes sacīja, ka mēs varot ar viņiem sazināties. Darīsim to, uzzināsim, kur viņi atrodas, un atgādā­sim viņus atpakaļ. Iespējams, ka viņi paši nevar kuģi vadīt, droši vien to vada Smadze­nes no tālienes. Ejam!

Tikai pēc krietna brīža Pauels mazliet at­guvās

— Maik, — viņš ar sastingušām lūpām sa­cīja, — vai tu juti paātrinājumu?

Donovana acis bija trulas.

— Ko? Nē … nē.

Tad rudmatainā puiša rokas sažņaudzās dūrēs, viņš pēkšņi kā negudrs pietrūkās no sava sēdekļa un metās pie aukstā, izliektā stikla. Aiz tā nebija redzams nekas — vie­nīgi zvaigznes.

Viņš novērsās no iluminatora.

— Greg, viņi paši palaida kuģi, kamēr mēs bijām iekšā. Greg, tas ir darīts tīšām. Viņi vienojās ar robotu, ka piespiedīs mūs būt par izmēģinātājiem, ja gadījumā mēs gribētu at­teikties.

— Ko tu runā? — Pauels atbildēja. — Kāda jēga mūs palaist gaisā, ja mēs nezinām, kā kuģis vadāms? Kā tad mēs to dabūsim atpa­kaļ? Nē, šis kuģis startēja pats no sevis un bez jūtama paātrinājuma.

Viņš piecēlās un lēnām sāka staigāt pa telpu. Metāla sienas šķindoši atbalsoja viņa soļus.

— Maik, šī ir visdumjākā situācija, kādā mēs jebkad esam iekļuvuši, — viņš neska­nīgi sacīja.

— Tas man ir jaunums, — Donovans dzē­līgi atbildēja. — Es jau biju gandrīz stāvā sajūsmā par šo ceļojumu, kad tu man to pa­teici.

Pauels likās nedzirdam šo piebildi.

— Nav paātrinājuma — tas nozīmē, ka kuģis strādā pēc principa, kas atšķiras no visiem zināmajiem.

— No visiem mums zināmajiem, es teiktu.

— No visiem zināmajiem. Tam nav ar roku vadāmu dzinēju. Varbūt tie ir iebūvēti sie­nās. Varbūt tādēļ sienas ir tik biezas.

— Ko tu tur murmini? — Donovans vai­cāja.

— Būtu klausījies, tad dzirdētu. Es saku, kašā kuģa dzinēji, lai kāda veida tie būtu, ir paslēpti un acīmredzot nav pilotam jāvada. Kuģi vada no tālienes.

— Kas? Smadzenes?

— Kāpēc gan ne?

— Tātad tu domā, ka mums te būs jāpa­liek līdz tam laikam, kamēr Smadzenes mūs aizgādās atpakaļ?

— Iespējams. Un, ja tā, nogaidīsim mie­rīgi. Smadzenes ir robots. Tām jāievēro Pir­mais likums. Tās nedrīkst nodarīt pāri cil­vēkam.

Donovans lēnām atslīga krēslā.

— Tu tā rēķini? — Viņš rūpīgi pieglauda matus. — Bet, paklausies, šī lauzīšanās ar dzinēju izliektai telpai sabojāja «Consolida­ted Robots» domājošo mašīnu, un zinātnes vīri saka: tas noticis tāpēc, ka starpzvaig­žņu lidojumā cilvēki ejot bojā. Kuram robo­tam tad mēs tagad lai ticam? Cik es zinu, mūsējam bija tie paši dati.

Pauels nikni plūkāja savas ūsas.

— Neizliecies, Maik, ka tu nezini robotiku.

Iekams kādam robotam būtu fiziski iespē­jams kaut vai tikai mēģināt pārkāpt Pirmo likumu, viņā pašā tik daudz kam jāsalūst, ka tas jau reižu desmit būtu paguvis pārvērsties lūžņu kaudzē. Gan viss noskaidrosies pavi­sam vienkārši.

— Protams, protams. Jāpasaka tikai virssulainim, lai mani rītā pamodina. Tas viss ir tik loti vienkārši, ka nespēs traucēt man vissaldāko nomidzi.

— Pie Jupitera, Maik, par ko tu pašreiz gaudies! Smadzenes rūpējas par mums. Te ir silti. Ir gaisma. Ir gaiss. Un pēc starta ne­bija jūtams pat tāds paātrinājums, kas spētu sabužināt tavus matus, ja tie tobrīd būtu bi­juši cik necik pieglausti.

— Jā? Tu, Greg, laikam esi īpaši skolojies optimismā, ja tik bezcerīgā situācijā vēl spēj jokot. Ko mēs ēdīsim? Ko mēs dzersim? Kur mēs atrodamies? Kā mēs tiksim atpakaļ? Un, ja ar kuģi kaut kas notiks, uz kuru lūku un kādā skafandrā mēs tad skriesim, nevis iesim solīšiem? Es te neesmu pamanījis pat van­nas istabu un dažas labierīcības, kas pa­rasti mēdz būt tai līdzās. Protams, par mums rūpējas — vareni rūpējas!

Balss, kas pārtrauca Donovana tirādi, ne­bija Pauela balss. Ne arī kāda cita. Tā it kā karājās gaisā — griezīga un šausmas iedve­soša.

— GREGORU PAUEL! MAIKL DONOVAN! GREGORU PAUEL! MAIKL DONOVAN! LŪDZU, ZIŅOJIET SAVU ATRAŠANĀS VIETU! JA JŪSU KUĢIS IR VADĀMS, LŪDZU, ATGRIEZIETIES BĀZE! GREGO­RU PAUEL! MAIKL DONOVAN!…

Atkal un atkal ar mehānisma noteiktību pēc regulāriem intervāliem atskanēja šis izsau­kums.

— No kurienes tas nāk? — Donovans jau­tāja.

— Nezinu, — Pauels ar skaļu čukstu at­bildēja. — No kurienes nāk šī gaisma? No kurienes viss, kas te ir?

— Bet kā mēs atbildēsim?

Viņi sarunājās starplaikos starp atkārto­tajiem izsaukumiem, kas skaļi atbalsojās telpā.

Sienas bija pilnīgi kailas — tik kailas, cik kaila vien var būt gluda, nepārtraukta, viegli izliekta metāliska virsma.

Pauels sacīja:

— Kliegsim atbildi!

Un viņi ņēmās kliegt — gan pēc kārtas, gan abi reizē:

— Atrašanās vieta nezināma! Kuģis nav vadāms! Stāvoklis bezcerīgs!

Viņi kliedza līdz aizsmakumam. īsajām, lietišķajām frāzēm pa vidu jaucās izmisīgi kliedzieni un lāsti, bet saltā balss nenogur­stoši atkal un atkal atkārtoja izsaukumu.

— Viņi mūs nedzird, — Donovans iz­dvesa. — Šeit nav raidītāja. Tikai uztvē­rējs. — Viņa acis stingi vērās kādā sienas punktā.

Tad pamazām saucošā balss kļuva klusāka un tālāka. Kad tā bija noplakusi līdz čuk­stam, viņi kliedza atkal un, pilnīgi aizsma­kuši, kliedza vēl un vēl arī tad, kad telpā jau valdīja pilnīgs klusums.

Apmēram piecpadsmit minūtes vēlāk Pau­els apātiski sacīja:

— Iziesim vēlreiz cauri visam kuģim. Kaut kur vajag būt kaut kam ēdamam.

Viņa balsī vairs nebija nekādas cerības. Drīzāk gan tajā izskanēja gatavība atzīt sevi par uzvarētu.

Viņi izgāja koridorā un sāka pārlūkot tel­pas — viens labajā, otrs kreisajā pusē. Soļu skaļā atbalsošanās ļāva viņiem sadzirdēt vie­nam otru, un laiku pa laikam abi uz brīdi sastapās koridorā, apmainījās skatieniem un devās tālāk.

Piepeši Pauels atrada meklēto, un tai pašā mirklī izdzirdēja kaut kur citā telpā nodār­dam Donovana priecīgo balsi.

— Ei Greg, — viņš auroja, — kuģī ir lab­ierīcības! Kā gan mēs to pirmīt nepamanī­jām!

Pagāja kādas piecas minūtes, kamēr Dono­vans atrada Pauelu.

— Dušu gan vēl nekur neredzēju, bet… — viņš aprāvās pusvārdā un noelsās: — Ēda­mais!

Viena sienas daļa bija noslīdējusi lejup, atklājot ieapaļu nišu ar diviem plauktiem. Augšējais plaukts bija piekrauts ar daž­dažāda lieluma un formas metāla kārbām bez etiķetēm. Emaljētās kārbas zemākajā plauktā bija visas vienādas, un Donovans juta kā­jām uzplūstam vēsumu. Apakšējais plaukts bija apgādāts ar saldējamo ierīci.

— Kā … kā …

— Pirmīt te neka nebija, — Pauels strupi sacīja. — Siena pavērās, kad es ienācu pa durvīm.

Viņš jau ēda. Tie bija konservi, kam klāt pielikta karote un kas, kārbu atverot, auto­mātiski sasilst. Telpā garoja ceptu pupu smarža.

— Paķer vienu kārbu, Maik!

Donovans vilcinājās.

— Kāda ir ēdienkarte?

— Kā lai es to zinu! Vai tu esi tik izlepis?

— Nē, bet lidojumos es allaž pupas vien ēdu. Kaut kas cits man būtu vairāk pa prā­tam.

Viņš pastiepa roku un, brīdi apsvēris, iz­vēlējās spožu, saspiesti ovālu kārbu, kurā, pēc ārpuses spriežot, varēja būt lasis vai lī­dzīga delikatese. Uzspiedis vākam, viņš to atvēra.

— Pupas! — Donovans nobrēcās un snie­dzās pēc citas kārbas. Pauels sagrāba viņu aiz platajām biksēm.

— Ēd vien to pašu, manu puisīt! Krājumi ir ierobežoti, un varbūt mums te būs jāpaliek ļoti ilgi.

Donovans sapīcis soli atkāpās.

— Vai tiešām nekā cita nav? Vienīgi pu­pas?

— Iespējams.

— Kas ir apakšējā plauktā?

— Piens.

— Tikai piens? — Donovans nikni iebļā­vās.

— Tā izskatās.

Kad viņi klusēdami bija paēduši pupas ar pienu un atstāja šo telpu, paslēptā sienas sekcija pacēlās augšup un atkal izveidoja gludu vienlaidu virsmu.

Pauels nopūtās.

— Te viss ir automatizēts. Pilnīgi viss. Ne­kad savā mūžā neesmu juties tik bezpalī­dzīgs. Kur ir labierīcības?

— Tepat pa labi. Un arī to nebija, kad mēs pirmoreiz apskatījām kuģi.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņi atkal sēdēja savos iepretim novietotajos krēslos telpā ar iluminatoru un raudzījās viens otrā.

Pauels uzmeta drūmu skatienu vienī­gajai mērierīcei. Tur tāpat rēgojās vārds «parseki», skaitļu virkne beidzās ar «1 000 000» un šautra tikpat nekustīgi kā iepriekš stāvēja tieši pretī nulles zīmei.

Vienā no firmas «United States Robots and Mechanical Men Corporation» visdziļākajiem kabinetiem Alfrēds Lenings gurdi sacīja:

— Viņi neatbild. Mēs esam izmēģinājušies visus viļņu garumus — gan vispārējo raidī­tāju, gan privāto, esam raidījuši izsaukumu parastajā veidā un šifrēti, izmantojuši pat šo nesen atklāto subēterisko metodi. Un Sma­dzenes vēl arvien nekā nesaka? — viņš strupi jautāja doktorei Kelvinai.

— Tās nevēlas daudz runāt par šo tematu, Alfrēd, — Sjūzena mazliet paceltā balsi at­bildēja. — Tās saka, ka viņi varot mūs dzir­dēt… bet, kad es cenšos izdibināt kaut ko vairāk, tās kļūst… it kā īgnas. Bet tā ne­drīkstētu būt… Saīdzis robots — kur tas dzirdēts!

— Varbūt jūs, Sjūzen, tomēr mums pa­stāstītu, ko esat uzzinājusi, — Bogerts sacīja.

— Jā, lūdzu! Smadzenes atzīst, ka tikai pa­šas vada kuģi. Tās ir izteikti optimistiski no­skaņotas par izmēģinātāju drošību, bet sīkāk neizsakās. Un es neuzdrošinos tās piespiest. Taču šķiet, ka Smadzeņu dīvainā izturēšanās ir saistīta tieši ar starpzvaigžņu lēcienu. Kad es par to ieminējos, Smadzenes sāka skaļi smieties. Ir vēl arī citi simptomi, bet šī reak­cija neapšaubāmi norāda, ka Smadzenes vairs nedarbojas normāli.

Sjūzena palūkojās kolēģos.

— Manuprāt, tā ir histērija. Es tūlīt sāku runāt par citu tin ceru, ka nepadarīju stā­vokli ļaunāku. Taču tas mani uzveda uz ceļa. Ar histēriju es tikšu galā. Dodiet man div­padsmit stundu laika! Ja man izdosies pa­nākt, ka Smadzenes atkal funkcionēs nor­māli, tās atvedīs kuģi atpakaļ.

Šķita, ka Bogertu ķēris pēkšņs sitiens.

— Starpzvaigžņu lēciens?!

— Kas tad ir? — Kelvina un Lenings vienā balsī iesaucās.

— Aprēķini dzinēja konstruēšanai, ko Sma­dzenes mums izsniedza … Ziniet, man nupat kaut kas iešāvās prātā.

Bogerts steigšus izgāja no kabineta.

Lenings pavadīja viņu ar izbrīnītu skatienu un tad strupi sacīja Kelvinai:

— Pacentieties tikt galā ar Smadzenēm, Sjūzen!

Pēc divām stundām Bogerts uzbudināti stāstīja Leningam:

— Es jums saku, Lening, tas ir tieši tā. Starpzvaigžņu lēciens nav momentāns — ne­var tāds būt, jo gaismas ātrums ir galīgs lie­lums. Un izliektā telpā nevar eksistēt dzī­vība … nevar eksistēt matērija un enerģija kā tāda. Man nav reāla priekšstata, kādi pro­cesi tur notiek, bet tas ir fakts. Un tieši tas arī iznīcināja «Consolidated Robots» domā­jošo mašīnu.

Donovana pašsajūta pilnīgi atbilda viņa novārgušajam izskatam.

— Vai pagājušas tikai piecas dienas?

— Tikai piecas dienas. Esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Donovans izmisis palūkojās apkārt. Zvaig­znes aiz stikla bija pazīstamas, bet bezgala vienaldzīgas. Kuģa sienas bija aukstas,

gaisma, kas nesen atkal bija iedegusies, pie­pildīja telpu ar nežēlīgu spožumu, mērapa­rāta šautra vēl arvien ietiepīgi rādīja nulli, un Donovans visu laiku juta mutē pupu garšu.

Viņš īgni izgrūda:

— Es gribu nomazgāties.

Pauels pacēla acis un sacīja:

— Es arī. Neaizliedz sev to prieku. Bet ja tu negribi mazgāties pienā un palikt bez dzeramā …

— Tik un tā mums reiz tā pietrūks. Greg, kad notiks šis starpzvaigžņu lēciens?

— Nav ne jausmas. Varbūt mēs vienkārši turpināsim lidot. Lai kā, galu galā mēs tur nokļūsim. Vai vismaz mūsu pīšļos sabirušie kauliņi. Bet vai tieši tas, ka mums draud bojā eja, nesatricināja Smadzeņu garīgo līdz­svaru?

Donovans nepagriezdamies sacīja: — Greg, es visu laiku domāju … Stāvok­lis ir gaužām nelabs. Ko darīt te nav — staigā apkārt un runājies pats ar sevi. Tu droši vien esi dzirdējis stāstām par puišiem, kas izbraukuši kosmosā un vairs netikuši atpakaļ. Viņi zaudē prātu, pirms nomirst bada nāvē. Nezinu, Greg, bet, kopš atkal iedegās gaisma, man ir tāda savāda sajūta.

Iestājās klusums. Tad Pauels klusi un no­spiesti sacīja:

— Man arī. Ko tu jūti?

Rudmatis pagriezās.

— Man iekšā viss ir sasprindzis un tā

jocīgi tūkst. Ir grūti elpot. Es nevaru nostā­vēt mierā.

— Hm … Vai tu jūti vibrāciju?

— Vibrāciju, tu saki?

— Apsēsties uz brīdi un ieklausies. Tu to nesadzirdēsi, bet sajutīsi — it kā kaut kur kaut kas pulsētu, liekot pulsēt visam kuģim, un šī pulsācija atbalsojas arī mūsos… Ieklausies …

— Jā … jā … Greg, kas tas ir, kā tu domā? Varbūt tas ir tikai mūsos pašos?

— Iespējams. — Pauels lēni nobraucīja savas ūsas. — Bet varbūt tie ir kuģa dzi­nēji. Varbūt tie gatavojas …

— Kam tad?

— Starpzvaigžņu lēcienam. Iespējams, ka tas drīz sāksies, un velns vien zina, kas tad notiks ar mums …

Donovans uz mirkli iegrima domās un tad nikni sacīja:

— Lai notiek, kam ir jānotiek. Bet būtu la­bāk, ja mēs varētu vismaz cīnīties! Ir paze­mojoši tā gaidīt.

Apmēram pēc stundas Pauels uzmeta ska­tienu savai rokai, kas gulēja uz krēsla elkoņu balsta, un ar ledainu mieru sacīja:

— Pieskaries sienai, Maik!

Donovans pielika roku pie sienas un kon­statēja:

— Tā dreb, Greg.

Pat zvaigznes izskatījās vibrējošā dūmakā tītas_. Radās neskaidra sajūta, ka gigantiska mašīna kuģa sienās koncentrē spēku, uzkrā­dama enerģiju varenam izrāvienam, pulsējot pārvarēdama pieaugošu pretestību.

Tas sākās piepeši un ar svelošām sāpēm. Pauels konvulsīvi sarāvās un gandrīz izkrita no krēsla. Viņš vēl uzmeta ašu skatienu Do­novanam, un tad acu priekšā viss satumsa, tikai ausīs kā izmisīgs smilksts ieskanējās un izdzisa Donovana kliedziens. Viņa krūtīs, raustīdamies sāpēs, kaut kas cīnījās pret stindzinošu ledus segu, kas kļuva arvien bie­zāka.

Kaut kas izrāvās un aizvirpuļoja mirgojo­šas gaismas un sāpju uzliesmojumā … No­krita …

… un virpuļoja …

… un gāzās lejup …

… klusumā!

Tā bija nāve!

Tā bija pasaule bez kustības un sajūtām. Tikai neskaidra, neapzināta nojausma; no­jausma par tumsu un klusumu, un bezveidīgu cīņu …

Un visvairāk — mūžības nojausma.

No viņa bija palicis pāri tievs, balts pave­diens — viņa «es», sastindzis un pārbiedēts.

Tad atskanēja vārdi, uzmācīgā laipnībā nodārdēdami pār viņu kā apdullinošu skaņu jūra:

— Vai jūs nejūtaties ērti savā zārkā? Izmē­ģiniet firmas «Melanholiskais līķis» elastīgos šķirstus! Konstruēti pēc zinātnes jaunākajām atziņām, tie atbilst ķermeņa dabiskajiem iz­liekumiem un apgādāti ar Bi vitamīnu. Lieto­jiet šās firmas ērtos zārkus! Atcerieties — jūs .. .būsiet… miris … ilgi… ilgi!…

Mistiskā balss, kas reizē bija un nebija skaņa, izdzisa tālumā kā lišķīgs, dunošs čuksts.

Baltais pavediens, kas varētu būt bijis Pauels, veltīgi pūlējās patverties nemateriā­lajā laika mūžībā, kura iekļāva to no visām pusēm, un ierāvās sevī, kad simt miljonu garu simt miljonu soprānu balsīs griezīgiem izkliedzieniem arvien pieaugošā spēkā skandēja:

— Es priecāšos, kad tu, blēdi, būsi miris!

— Es priecāšos, kad tu, blēdi, būsi miris!

— Es priecāšos …

Mežonīgā gaudošana kā pa spirāli uzvijās augšup līdz griezīgai superskaņai, ko dzirde vairs neuztvēra, un aiztraucās vēl augstāk …

Baltais pavediens trīcēja pulsējošās sāpēs. Tad tas klusi saspringa …

Atskanēja parastas balsis — daudz balsu. Cits caur citu vāvuļoja vesels bars — virpu­ļojošs pūlis ātrā, trauksmainā kustībā drāzās viņam garām, cauri un pāri, atstājot aiz sevis plīvojošas vārdu driskas:

— Kas ar tevi, vecīt? Tu izskaties kā sa­malts …

— … viss vienās ugunīs, bet man izde­vās …

— … tiku līdz paradīzei, bet vecais Pēte­ris …

— Nu, man ar šo būs īsa runa, esam jau agrāk sadarbojušies …

— Ei Sem, šurp, šurp! …

— Vai tev ir mikrofons? Belcebuls saka …

— … Drāžamies prom, manu velnēn! Man jāsatiek Sa …

Un pāri visam šim balsu jūklim atkal no­dārdēja spalgi kliedzieni:

— ĀTRĀK! ĀTRĀK! ĀTRĀK!!! Kustieties žiglāk un nelieciet mums gaidīt — rinda ir gara. Turiet gatavībā savas miršanas apliecī­bas un neaizmirstiet, ka uz tām jābūt Pētera zīmogam. Pārbaudiet, vai esat nokļuvuši pie īstajiem vārtiem! Uguns pietiks visiem. HEI, TU TUR LEJĀ! STĀJIES RINDĀ VAI ARI…

Vairīdamies no barga uzkliedziena, baltais pavediens, kas bija Pauela «es», pazemīgi kā­pās atpakaļ un sajuta norādoša pirksta aso durienu. Tad viss uzvirda apdullinošā skaņu varavīksnē, kas ar savām drumslām apšļāca sāpošās smadzenes.

Pauels atkal bija savā krēslā un juta, ka pats trīc kā drudzī.

Donovana acis pavērās — lielas un apaļas kā divas zili glazētas bļodas. Viņa čuksts vairāk līdzinājās šņukstam:

— Greg, vai tu biji miris?

— Es jutos… kā miris, — Pauels atbildēja, pats nepazīdams savu kārkstošo balsi.

Donovans acīmredzot mēģināja piecelties, bet tas viņam nekādi neizdevās.

— Un tagad mēs esam atkal dzīvi? Vai arī būs vēl kas?

— Es … jūtos dzīvs, — Pauels vēl arvien bija tikpat aizsmacis. Viņš piesardzīgi jau­tāja: — Vai tu… kaut ko dzirdēji, kad… kad biji miris?

Donovans mirkli klusēja, tad lēnām pamāja ar galvu.

— Un tu? — viņš vaicāja.

— Jā. Vai tu dzirdēji kaut ko par zār­kiem … un sieviešu dziedāšanu… un par rindām elles vārtu priekšā? Dzirdēji?

Donovans pakratīja galvu.

— Nē, tikai vienu balsi.

— Skaļu?

— Ne, klusu, bet šņirkstošu, it ka vīlētu nagus. Saproti, tas bija sprediķis. Par elles ugunīm. Par visām tām mocībām … nu, tu jau zini. Es kādreiz senāk dzirdēju tādu spre­diķi, apmēram tādu.

Viņš bija nosvīdis slapjš.

Cauri iluminatoram viņi ieraudzīja saules gaismu. Tā bija vāja un zilgani balta, un tā­lumā kvēlojošais zirnītis, kas šo gaismu iz­staroja, nebija Zemes Saule.

Pauels ar trīcošu pirkstu norādīja uz vie­nīgo mēraparātu. Šautra lepni un stingri stā­vēja pretī iedaļai, kur bija rakstīts: «30Q000 parseku».

— Maik, — viņš sacīja, — ja tā ir taisnība, tad mēs jau atrodamies ārpus Galaktikas.

— Velns parāvis, Greg! Mēs būsim pirmie cilvēki, kas izkļuvuši ārpus Saules sistē­mas! — Donovans iesaucās.

— Jā, patiešām gan. Mēs esam atrāvušies no Saules. Mēs esam izlidojuši no Galakti­kas. Maik, to izdarīja šis kuģis. Tas nozīmē brīvību visai cilvēcei — brīvību sasniegt jeb­kuru zvaigzni, miljonus, biljonus, triljonus zvaigžņu!

Tad viņš smagi atkrita krēslā.

— Bet kā mēs tiksim atpakaļ, Maik?

Donovans nedroši pasmaidīja.

— Nebēdā par to! Kuģis mūs atveda šurp. Un kuģis mūs aizvedīs atpakaļ. Es tagad lab­prāt vēl pamielotos ar pupām.

— Bet, Maik … pagaidi, Maik! Ja tas mūs vedīs atpakaļ tādā pašā veidā, kā atveda šurp …

Donovans, kas bija jau gandrīz piecēlies kā­jās, atgāzās atpakaļ krēslā.

Pauels turpināja:

— Mums būs atkal… jānomirst, Maik.

— Nu, — Donovans nopūtās, — ja jāmirst, tad jāmirst. Vismaz mēs nenomirstam pavi­sam, ne gluži pavisam.

Sjūzena Kelvina runāja lēnām. Jau sešas stundas viņa piesardzīgi un neatlaidīgi bija iztaujājusi Smadzenes — un visas sešas stun­das veltīgi. Viņa bija nogurusi no vienu un to pašu jautājumu atkārtošanas, no aplinkus gājieniem, nogurusi no visa.

— Domātāj, man ir vēl tikai viens jautā­jums. Pacenties īpaši papūlēties un atbildēt uz to vienkārši. Vai tev pašam viss bija pil­nīgi skaidrs par starpzvaigžņu lēcienu? Vai tas viņus var aizvest Joti tālu?

— Tik tālu, cik viņi paši gribēs, miss Sjū­zen. Tik tiešām, izliektā telpā tas ir ļoti vien­kārši.

— Un ko viņi redzēs tur otrā pusē?

— Zvaigznes un visu ko. Kā tad jūs domā­jat?

Neviļus viņai paspruka nākamais jautā­jums:

— Tātad vini būs dzīvi?

— Noteikti!

— Un starpzvaigžņu lēciens nebūs viņiem kaitējis?

Smadzenes klusēja, un Sjūzenas sirds pa­mira. Tātad — te nu tas bija! Viņa bija pie­skārusies sāpīgam punktam.

— Domātāj, — viņa lūdzošā balsī klusu sacīja, — Domātāj, vai tu mani dzirdi?

Smadzenes vārgā, trīcošā balsī jautāja:

— Vai man noteikti jāatbild? Par starp­zvaigžņu lēcienu?

— Nē, ja tu to nevēlies. Bet būtu ļoti intere­santi, ja tu atbildētu — tikai, ja tu to gribi… — Sjūzena Kelvina centās runāt bez­rūpīgā tonī.

— Ai-ai-ai! Jūs visu sabojājat.

Psiholoģe spēji pietrūkās kājās ar pēkšņas atklāsmes izteiksmi sejā.

— Ak mans dievs! — viņa izdvesa. — Ak mans dievs!

Un viņa juta, ka stundām un dienām ilgu­šais sasprindzinājums vienā mirkli izgaist kā nebijis.

Vēlāk viņa teica Leningam:

— Ticiet man, viss ir kārtībā. Nē, tagad at­stājiet mani vienu. Kuģis noteikti atgriezī­sies sveiks un vesels kopā ar cilvēkiem. Es gribu atpūsties. Man jāatpūšas. Bet tagad ejiet!

Kuģis atgriezās uz Zemes tikpat klusi un nemanīti, kā bija to atstājis. Tas nolaidās precīzi savā vietā, un galvenā izejas lūka plaši atvērās. Pa to iznāca divi vīri, piesar­dzīgi sperdami soļus un berzēdami savus bārdas rugājiem apaugušos zodus.

Tad viens no viņiem — tas ar rudajiem matiem — lēnām un lietišķi nometās uz ce­ļiem un uzspieda ciešu, skaļu skūpstu skrejceliņa betonam.

Viņi pamāja apkārt sanākušajiem ļaudīm, lai tie atkāpjas, un ar žestiem noraidīja divu nadzīgu vīru palīdzību, kuri bija izlēkuši ar nestuvēm no piesteigušās sanitārās mašīnas.

Gregorijs Pauels sacīja:

— Kur te ir tuvākā duša?

Viņus aizveda.

Pēc tam visi sapulcējās ap konferenču galdu. Te pilnā sastāvā bija redzami visi fir­mas «U. S. Robots and Mechanical Men Cor­poration» zinātniskie darbinieki.

Lēnā garā, izraisot klausītajos arvien pie­augošu interesi, Pauels un Donovans īsi un izteiksmīgi pastāstīja, ko bija piedzīvojuši.

Kad viņi pabeidza, iestājušos klusumu pār­trauca Sjūzena Kelvina. Nedaudzajās aizritē­jušajās dienās viņa bija atguvusi savu le­daino, mazliet dzēlīgo mieru, un tomēr brī­žiem viņas sejā pavīdēja pārdzīvotā mul­suma pēdas.

— Precīzi izsakoties, — viņa teica, — tā bija mana vaina, vienīgi mana. Kad mēs pir­moreiz devām Smadzenēm šo uzdevumu, es, kā daži no jums droši vien atceras, visvisādi centos tām iestāstīt, lai atraida informācijas vienību, kas var radīt dilemmu. To darīdama, es teicu apmēram tā: «Neuztraucies par cil­vēku bojā eju. Tas šoreiz nepavisam nav tik svarīgi. Tikai dod kartīti atpakaļ un aiz­mirsti to.»

— Hmm … — Lenings norūca. — Un kas notika tālāk?

— Skaidrs, kas. Kad šī informācijas vie­nība nonāca Smadzenēs un tika izmantota, sastādot vienādojumu, kas nosaka starp­zvaigžņu lēciena minimālo intervālu, izrādī­jās, ka cilvēkiem tas nozīmē nāvi. Tieši šajā momentā «Consolidated Robots» mašīna pilnīgi sabraka. Bet es biju Smadzenes iepriekš ietekmējusi, mazinādama to uztvere nāves svarīgumu — gan tikai daļēji, jo Pirmo likumu nekad nevar pārkāpt, taču pietiekami, lai Smadzenes varētu vēlreiz parbaudīt vie­nādojumu. Pietiekami, lai pagūtu konstatēt, ka pēc šā intervāla cilvēki atgriezīsies dzīve, tāpat kā atjaunosies paša kuģa matērijas un enerģijas eksistence. Citiem vārdiem runājot, šī tā saucamā «nāve» būs pārejoša parādība. Vai saprotams?

Viņa paskatījās apkārt. Visi uzmanīgi klausījās.

Viņa turpināja:

— Tādēļ Smadzenes pieņēma šo informā­cijas vienību, taču zināmu satricinājumu tā radīja. Kaut arī nāve bija īslaicīga un tās nozīmīgums mazināts, Smadzenes tomēr tika mazliet izsistas no līdzsvara. — Sjūzena Kelvina mierīgi pateica secinājumu: — Un tad tās attīstīja sevī humora izjūtu — redziet, arī tāda var būt izeja no sarežģītā stā­vokļa, metode, kā daļēji izbēgt no īstenības. Smadzenes sāka dzīt ar mums jokus.

Pauels un Donovans pietrūkās kājās.

— Ko? — Pauels iekliedzās.

Donovana pārsteigums izpaudās krietni izteiksmīgāk.

— Jā gan, — Kelvina sacīja. — Smadzenes rūpējās par jums un jūsu drošību, bet jūs paši nevarējāt vadīt kuģi, un tā tas arī bija paredzēts — visu vadību jokdares Smadze­nes paturēja sev. Jūs dzirdējāt mūsu izsaukumu pa radio, bet nevarējāt atbildēt. Jums bija lieli pārtikas krājumi, bet tie sastā­vēja vienīgi no pupām un piena. Tad jūs, tā sakot, nomirāt un atkal atdzīvojāties, bet šo jūsu nāves periodu Smadzenes padarīja… nu… savā veidā interesantu. Man gribētos zināt, kā viņas to panāca. Tas bija Smadzeņu vistrakākais joks, taču tās nedomāja neko ļaunu.

— Neko ļaunu! — Donovans noelsās.

— Nu, ja šim mazajam bezkauņam būtu kakls …

Lenings nomierinoši pacēla roku.

— Labi jau, labi, nepatikšanas bija lielas, bet tagad viss ir beidzies. Ko darīsim tālāk?

— Acīmredzot, — Bogerts mierīgi sacīja, ■— mums vajadzēs pilnveidot dzinēju izliek­tai telpai. Ir jābūt kādai iespējai, kā apiet šo lēciena intervālu. Pašreiz mēs esam vienīgā organizācija, kuras rīcībā ir tik komplicēts superrobots, un tādēļ šo iespēju, ja tāda pa­stāv, atradīsim mēs. Un tad «U. S. Robots» būs starpzvaigžņu ceļojumu saimnieki, un cilvēcei pavērsies iespēja izveidot Galaktikas impēriju.

— Bet ko mēs teiksim firmai «Consolidated Robots»? — Lenings jautāja.

— Hallo! — Donovans piepeši iejaucās.

— Es gribētu izteikt priekšlikumu. Viņi sagā­dāja mūsu firmai pamatīgas nepatikšanas. Mums neizgāja tik ļauni, kā viņi bija gaidī­juši, un galu galā viss beidzās labi, taču viņu nolūki bija pavisam bezdievīgi, Un mums ar Gregu iznāca ciest visvairāk.

Nu, viņi gribēja atbildi, un viņi to arī da­būs. Aizsūtiet viņiem šo kuģi ar garantiju, un «U. S. Robots» saņems divsimt tūkstošus plus kuģa uzbūvēšanas izdevumus. Un, ja viņi to izmēģinās, varbūt jausim mūsu Smadzenēm vēl mazliet padzīt jokus, iekāms tās savedam kārtībā.

— Manuprāt, tas būtu taisnīgi un pa­reizi, — Lenings nopietni sacīja.

Bet Bogerts izklaidīgi piebilda:

— Un arī stingri pēc līguma …