Es, robots

LOĢIKA

Pēc pusgada viņi bija citādās domās par kosmiskajām stacijām. Varenās saules versmi gan nomainīja samtaini melnais izplatījums, taču, kad jāizmēģina eksperimentālo robotu darbība, apstākļu pārmaiņai nav lielas nozī­mes. Neatkarīgi no apkārtnes cilvēkam te jā­sastopas aci pret aci ar neizdibināmajām pozitronu smadzenēm, par kurām ģēniji ar logaritmiskajiem lineāliem apgalvo, ka tām esot jādarbojas tā un ne citādi.

Taču tās darbojas citādi. Pauels un Dono­vans pārliecinājās par to jau nepilnu divu nedēļu laikā.

_ Gregorijs Pauels, uzsvērdams katru vārdu, lēni sacīja:

— Pirms nedēļas mēs ar Donovanu tevi sa­montējām.

Viņš domīgi sarauca uzacis un paplūkāja brūnās ūsas.

Piektās Saules stacijas salonā valdīja klu­sums, vienīgi kaut kur tālu lejā tikko dzir­dami dūca varenie izstarotāji.

Robots KT-1 sēdēja nekustīgi. Viņa ķer­meņa oksidētā tērauda plāksnes laistījās

spožo spuldžu gaismā, un sārti kvēlainie foto­elementi, kas viņam bija acu vietā, cieši vē­rās otrpus galda sēdošajā Zemes cilvēkā._

Pauels apspieda pēkšņās dusmas. Šiem robotiem bija īpatnējs domāšanas veids. Trīs robotikas likumi gan bija spēkā. Tiem vaja­dzēja būt spēkā. Par to galvotu ikviens «U. S. Robots» darbinieks, sākot ar pašu Robertsonu un beidzot ar apkopēju. Par KT-1 nevajadzēja raizēties! Un tomēr … KT ro­boti bija pirmie šā tipa modeļi, un šis te bija pats pirmais KT robots. Uz papīra uzšņāptās formulas ne vienmēr pasargāja no faktiem.

Beidzot robots sāka runāt. Viņa balss ska­nēja auksti — tā bija metāla membrānas ne­izbēgama īpašība.

— Vai jūs saprotat, cik nopietns ir šāds apgalvojums, Pauel?

— Kāds taču tevi ir iztaisījis, Kjūtij, — Pauels piezīmēja. — Tu pats atzīsti, ka tava atmiņa ne no kā radusies apmēram pirms ne­dēļas. Es varu tev to izskaidrot. Mēs ar Donovanu samontējām tevi no daļām, kuras tika šurp atsūtītas.

Kjūtijs gluži kā cilvēks noslēpumaini pa­raudzījās uz saviem garajiem, lokanajiem pirkstiem.

— Man šķiet, ka te jābūt kādam pieņema­mākam izskaidrojumam nekā šis. Liekas ne­ticami, ka jūs radījāt mani.

Zemes cilvēks negaidīti iesmējās:

— Kāpēc gan?

— Pieņemsim, ka tā ir intuīcija. Pagaidām

vairāk neko nevaru pateikt. Bet es to gribu izdomāt līdz galam. Loģiski pamatotu sprie­dumu virkne neizbēgami noved pie patiesī­bas, un es nerimšos, iekāms nenonākšu pie tās.

Pauels piecēlās un apsēdās līdzās robotam pie galda. Viņš pēkšņi sajuta stipras simpāti­jas pret šo savādo mašīnu. Tā nepavisam ne­līdzinājās parastajiem robotiem, kas cītīgi veica stacijā katrs savu noteikto uzdevumu, paklausot iepriekš ieprogrammētajiem stabi­lajiem pozitronu sakariem.

Pauels uzlika roku uz Kjūtija tērauda pleca. Metāls bija auksts un ciets.

— Kjūtij, — viņš teica, — es centīšos tev šo to paskaidrot. Tu esi pirmais robots, kas interesējas par savu izcelšanos, un, manu­prāt, pirmais, kas ir spējīgs izprast apkār­tējo pasauli. Panāc man līdz.

Veikli piecēlies, robots sekoja Pauelam, un viņa biezās porainās gumijas pazoles nedzir­dami skāra grīdu. Zemes cilvēks piespieda podziņu, un sienas taisnstūra sekcija paslī­dēja sānis. Caur biezo, dzidro stiklu kjuva redzams zvaigžņu izraibotais izplatījums.

— Esmu to redzējis caur iluminatoriem mašīntelpā, — Kjūtijs sacīja.

— Es zinu, — Pauels teica. — Kā tu domā, kas tas ir?

— Tieši tas, ko mēs redzam — kāda melna viela tūlīt aiz stikla, tajā izkaisīti mirdzoši punktiņi. Es zinu, ka mūsu izstarotājs raida starus uz dažiem no šiem punktiņiem — vienmēr uz vieniem un tiem pašiem — un arī to, ka šie punktiņi pārvietojas un stari tiem līdz. Tas ir viss.

— Labi. Tagad klausies uzmanīgi. Melnā viela ir tukšums — bezgalīgs tukšums. Mazie mirdzošie punktiņi ir milzīgas matērijas ma­sas, kas satur enerģiju. Pēc formas tās ir lo­des, no kurām dažas sasniedz miljoniem jūdžu diametrā, — salīdzinājumam iegaumē, ka mūsu stacijas caurmērs ir tikai viena jūdze. Šie punktiņi šķiet tik niecīgi tādēļ, ka atrodas neiedomājami tālu.

Punktiņi, uz kuriem mēs raidām starus, at­rodas tuvāk un ir daudz mazāki. Šīs lodes ir aukstas un cietas, un uz tām dzīvo tādi paši cilvēki kā es — daudz miljardu cilvēku. Mēs ar Donovanu esam atbraukuši no vienas šā­das pasau-les. Mūsu stari apgādā šīs pasau­les ar enerģiju, kas nāk no kādas varenas kvēlojošas lodes, kura atrodas netālu no mums. Šo lodi mēs saucam par Sauli. Tā at­rodas otrpus stacijas, tāpēc tu to neredzi.

Kjūtijs stāvēja pie loga nekustīgi, kā tē­rauda statuja. Tad, galvu nepagriezis, viņš jautāja:

— Kurš ir tas gaismas punkts, no kura jūs, kā to pats apgalvojat, esot ieradušies?

Pauels uzmeklēja Zemi.

— Šis te. Šī pati gaišā zvaigznīte stūrī. Mēs to saucam par Zemi. — Viņš pasmai­dīja. — Labā vecā Zeme. Uz tās ir trīs mil­jardi mums līdzīgu būtņu, Kjūtij, un pēc pā­ris nedēļām es būšu atkal tur pie viņiem.

Pauelam par lielu izbrīnu Kjūtijs pēkšņi sāka izklaidīgi dungot. Viņa dungošana gan nedzirdēja nekādas melodijas — šī savada skaņa atgādināja klusus stīgu trinkšķus. Tie pārtrūka tikpat piepeši, kā bija sākušies.

— Bet kāds man sakars ar visu to, Pauel? Jūs nepaskaidrojāt, no kurienes es esmu cē­lies.

— Tālāk viss ir ļoti vienkārši. Kad šīs sta­cijas, kas apgādā planētas ar Saules ener­ģiju, bija tikko ierīkotas, tās apkalpoja cil­vēki. Bet tveices, saules spēcīgās radiācijas un elektronu vētru dēļ strādāt šeit bija grūti. Tad tika konstruēti roboti, kuri aizstāja cilvē­kus, un tagad katrā stacijā ir vajadzīgi tikai divi cilvēki. Bet mēs mēģinām arī tos aizstāt ar robotiem. Un tas nu tieši skar tevi. Tu esi visaugstākā tipa robots, kāds jebkad kon­struēts, un, ja izrādīsies, ka tu spēj patstā­vīgi vadīt staciju, cilvēkiem te būs jāierodas vienīgi, lai atvestu rezerves daļas.

Viņa roka pieskārās pogai, un metāla aiz­vērtnis tūlīt aizdarījās. Atgriezies pie galda, Pauels paņēma ābolu, noslaucīja to gar pie­durkni un gribēja sākt ēst, bet viņu atturēja robota acu sarkanais mirdzums.

— Vai jūs tiešām domājat, — Kjūtijs lēni sacīja, — ka es noticēšu šai sarežģītai un maz pārliecinošai hipotēzei, kuru nupat izklāstī­jāt? Par ko gan jūs mani turat?

Pauels, tumši pietvīcis, izspļāva nokosto ābola kumosu un iesaucās:

— Velns pārāvis! Ta taču nav nekada hi­potēze! Tie ir fakti!

Kjūtijs nesatricināmi atbildēja:

— Enerģijas piesātinātas lodes miljoniem jūdžu diametrā! Pasaules ar trīs miljardiem cilvēku! Bezgalīgs tukšums! Piedodiet, Pauel, bet es tam visam neticu. Es mēģināšu to at­risināt savā nodabā. Sveiki.

Viņš pagriezās un cēlā gaitā aizsojoja uz durvju pusi. Uz sliekšņa viņš paspraucās garām Maiklam Donovanam, nopietni pamā­dams ar galvu, un devās projām pa gaiteni, nelikdamies ne zinis par izbrīna pilno ska­tienu, kas viņu pavadīja.

Maiks Donovans sabužināja savus rudos matus un uzmeta Pauelam sapīkušu skatienu.

— Ko tā staigājošā grabažu kaste te gvelza? Kam viņš netic?

Pauels nikni paraustīja ūsas.

— Viņš ir skeptiķis, — skanēja skarba at­bilde. — Viņš netic, ka mēs viņu samontē­jām, netic, ka ir Zeme, kosmoss, zvaigznes.

— Žēlīgais Saturn, mums ir gadījies vāj­prātīgs robots!

— Viņš teicās pats par visu tikt skaidrībā.

— Jauki, — Donovans sacīja saldenā balsī, — es ceru, ka viņš parādīs man godu un pastāstīs visu, kad būs ticis skaidrībā.

Tad viņš pēkšņi aizsvilās dusmās:

— Klausies! Ja šī lūžņu kaudze ar mani tunās tik nekaunīgi, es noraušu viņa hromēto pauri!

Donovans iekrita krēslā un izvilka no ka­batas nobružātu šausmu romāna sējumiņu.

— Vai zini, šis robots jau sen man krīt uz nerviem — viņš ir pārlieku ziņkārīgs.

Kad Kjūtijs, klusi pieklauvējis, ienāca, Maiks Donovans kaut ko norūca, joprojām tiesādams milzīgo sviestmaizi ar salātiem un tomātiem.

— Vai Pauels ir šeit?

Nepārtraukdams ēšanu, Donovans atbil­dēja:

— Viņš vāc datus par elektronu plūsmu funkcijām. Liekas, ka gaidāma vētra.

Sai brīdī ienāca Gregorijs Paaels un ap­sēdās, cieši vērdamies papīros, kurus viņš tu­rēja rokās. Izklājis papīrus uz galda, viņš sāka kaut ko rēķināt. Donovans, kraukšķinā­dams salātus un birdinādams maizes drupačas, lūkojās viņam pār plecu. Kjūtijs klusē­dams gaidīja.

Pauels pacēla galvu.

— Zeta potenciāls kāpj, bet lēni. Lai nu kā, plūsmas funkcijas ir svārstīgas, un es pa­tiesi nezinu, kas notiks. Ā, sveicināts, Kjūtij! Es domāju, ka tu uzraugi jaunās strāvas kopnes uzstādīšanu.

— Viss ir padarīts, — robots mierīgi at­bildēja, — un tā nu es atnācu, lai aprunātos ar jums abiem.

— Ak tā! — Pauels jutās neomulīgi. — Nu apsēdies. Nē, ne šajā krēslā. Tam viena kāja

ir aizluzusi, un tu jau neesi nekada spal­viņa.

Robots apsēdās un rami pavēstīja:

— Esmu izdarījis slēdzienu.

Donovans nikni palūkojās viņā un nolika sānis nenoēsto sviestmaizes gabalu.

— Ja tas ir tikpat nejēdzīgs …

Pauels ar nepacietīgu žestu pavēlēja vi­ņam klusēt.

— Turpini, Kjūtij. Mēs klausāmies.

— Šīs divas dienas esmu pavadījis sa­sprindzinātā pašanalīzē, — Kjūtijs sacīja, — un rezultāti ir visai interesanti. Es iesāku ar vienīgo drošo pieņēmumu, kādu varēju iz­raudzīties: es eksistēju, jo es domāju …

Pauels novaidējās:

— Ak Jupiter, robots Dekarts!

— Kas tas Dekarts ir? — Donovans vai­cāja. — Paklau, vai tiešām mums te jāsēž un jāklausās, ko tas metāla maniaks…

— Paliec klusu, Maik!

Kjūtijs pavisam mierīgi turpināja:

— Un tūdaļ radās jautājums: kas ir ma­nas esamības cēlonis?

Pauels izbrīnā pavēra muti.

— Tu runā muļķības. Esmu tev teicis jau, ka mēs tevi samontējām.

— Un, ja tu mums netici, — Donovans pie­bilda, — mēs ar prieku tevi atkal izjauksim.

Robots noraidoši izstiepa savas stiprās ro­kas.

— Es neticu nekādiem apgalvojumiem. Katrai hipotēzei jābūt loģiski pamatotai,

citādi tā nav neko vērta, bet pieņēmums, ka jūs esat mani radījuši, ir pretrunā ar visiem loģikas likumiem.

Pauels nomierinoši uzlika roku uz Donovana savilktās dūres.

— Kāds tev pamats tā sacīt?

Kjūtijs sāka smieties. Viņa smiekli nepavi­sam nelīdzinājās cilvēka smiekliem — tik mehāniskas skaņas viņš vēl nekad nebija iz­grūdis. Smiekli bija griezīgi un eksplozīvi, vienmērīgi kā metronoma sitieni un tikpat nemodulēti.

— Palūkojieties uz sevi, — viņš beidzot sacīja, — es to saku bez jebkāda nicinā­juma, — palūkojieties uz sevi! Jūs esat no mīksta, irdena un neizturīga materiāla, kas saņem enerģiju, nepilnīgi oksidējoties orga­niskajām vielām, kā, piemēram, šī.

Viņš nicīgi parādīja ar pirkstu uz Donovana sviestmaizes atliekām.

— Jūs periodiski iegrimstat bezsamaņas stāvoklī, un visniecīgākās temperatūras, gaisa spiediena, mitruma un radiācijas inten­sitātes izmaiņas vājina jūsu darbošanās spē­jas. Jūs esat surogāts!

Es turpretim esmu sasniedzis pilnību. Es tieši uzņemu elektrisko enerģiju un gandrīz simtprocentīgi izmantoju to. Esmu veidots no izturīga metāla, pastāvīgi pie pilnas apzi­ņas un viegli paciešu krasas apkārtējās vides izmaiņas. Sie fakti līdz ar aksiomu, ka neviena būtne nespēj radīt par sevi augstāk attīstītu būtni, satriec pīšļos jūsu muļķīgo hipotēzi.

Lāsti, kurus Donovans visu laiku paklusi murmināja, atskanēja pavisam skaļi, kad viņš, rudās uzacis saraucis, pielēca kajas.

— Labi, tu metāla izdzimteni, kas tad tevi ir radījis, ja ne mēs?

Kjūtijs nopietni pamāja ar galvu.

— Ļoti labi, Donovan. Tieši šo jautajumu esmu sev uzdevis kā nākošo._ Acīmredzot ma­nam radītājam jābūt varenākam par mani, tātad ir tikai viena iespēja.

Zemes cilvēki apstulbuši raudzījas viņa, bet Kjūtijs turpināja:

— Kas ir visas darbības centrs šeit, sta­cijā? Kam mēs visi kalpojam? Kas saista visu mūsu uzmanību? — Viņš nogaidīdams klusēja.

Donovans izbrīnā uzlūkoja savu biedru.

— Varu saderēt, ka šis skārda plānprā­tiņš runā par enerģijas pārveidotāju.

— Vai tā ir, Kjūtij? — Pauels vīpsnādams jautāja.

— Es runāju par Kungu, — sekoja dzedra atbilde.

Donovans sāka nevaldāmi smieties, un pat Pauels paklusi iespurdzās.

Kjūtijs piecēlās, un viņa liesmojošo acu skatiens slīdēja no viena Zemes cilvēka uz otru.

— Tas tomēr tā ir, un es nebrīnos, ka jūs tam negribat ticēt. Esmu pārliecināts, ka jūs abi te ilgi nepaliksiet. Pauels pats teica, ka sākumā Kungam kalpojuši tikai cilvēki, pēc tam palīgdarbus veica roboti, un, beidzot, es esmu šeit, lai vadītu robotus. Sie fakti ir ne­apšaubāmi, bet to izskaidrojums pilnīgi ne­loģisks. Vai gribat zināt patiesību, kas ir visa pamatā?

— Turpini, Kjūtij. Tu mūs uzjautrini.

— Vispirms Kungs ir radījis zemākās būt­nes — cilvēkus, kurus bija viegli izveidot. Pakāpeniski viņš sāka tos aizstāt ar augstāk attīstītām būtnēm — robotiem — un beidzot radīja mani, kam jāstājas pēdējo cilvēku vietā. Kopš šā brīža es kalpošu Kungam.

— Nekas tamlīdzīgs, — Pauels asi atcirta. — Tu pildīsi mūsu rīkojumus un turēsi muti ciet, līdz mēs pārliecināsimies, ka vari patstā­vīgi apkalpot enerģijas pārveidotāju. Iegau­mē! Pārveidotāju, nevis Kungu! Ja izrādī­sies, ka tu neatbilsti mūsu prasībām, mēs tevi izjauksim. Un tagad, ja tev nav iebildumu, vari iet. Paņem līdz šos datus un kā nākas pieraksti tos.

Kjūtijs paņēma papīrus un, neteicis ne vārda, izgāja laukā. Donovans smagi atgā­zās krēslā un iegrūda pirkstus matos.

— Šis robots mums vēl sagādās nepatikša­nas. Viņš ir galīgi jucis!

Vadības telpā enerģijas pārveidotāja vien­muļa dūkoņa skanēja daudz stiprāk. Te tai vēl pievienojās Geigera skaitītāju klikšķi un kada pusduča mazu signāllampiņu haotiskie sicieni.

Donovans novērsa skatienu no teleskopa un uzgrieza gaismu.

— Ceturtās stacijas stars sasniedza Marsu sarakstā noteiktajā laikā. Mēs varam izslēgt savējo.

Pauels izklaidīgi pamāja ar galvu.

— Kjūtijs ir lejā, mašīntelpā. Es došu sig­nālu, un viņš par to parūpēsies. Paskaties, Maik, ko tu teiksi par šiem skaitļiem?

Donovans piemiedza aci un iesvilpās:

— Tā tik vienreiz ir gamma staru intensi­tāte! Vecā Saule ir tīri labā omā.

— Jā-ā, — Pauels īgni novilka, — ja iz­celsies elektronu vētra, mums neklāsies labi. Mūsu stars, kas pievērsts Zemei, atrodas tieši vētras joslā. — Pauels pikti atgrūda krēslu no galda. — Nav ko uztraukties! Kaut tikai tā neizceltos, pirms ieradīsies maiņa, bet tas būs tikai pēc desmit dienām. Paklau, Maik, vai tu nenobrauktu lejā un nepavērotu Kjūtiju?

— Labi! Padod šurp man tās mandeles.

Donovans satvēra maisiņu, ko biedrs vi­ņam pasvieda, un devās uz liftu.

Lifta kabīne viegli slīdēja lejā un apstājās pie šaura metāla tiltiņa milzīgajā mašln­telpā. Donovans pārliecās pār margām un palūkojās lejā. Tur darbojās vareni ģenera­tori, un no raidītāja elektronlampām nāca dobja dūkoņa, kas bija dzirdama visā sta­cijā.

Donovans ieraudzīja Kjūtija lielo mirdzošo stāvu pie Marsa raidītāja lampas, kur tas

uzmanīgi vēroja robotu grupas saskaņoto darbu.

Pēkšņi Donovans sastinga. Roboti, kas lī­dzās milzīgajai cauruļveida lampai izskatī­jās pavisam niecīgi, noliektām galvām no­stājās tās priekšā ierindā, kamēr Kjūtijs lēni soļoja no viena ierindas gala līdz otram. Pa­gāja kādas piecpadsmit sekundes, tad ar žvadzoņu, kas uz mirkli pārspēja ģeneratora skaļo murdoņu, visi roboti nometās ceļos.

Donovans kliegdams nodrāzās pa šaurajām kāpnēm lejā. Pietvīcis sarkans kā viņa ugu­nīgie mati, lādēdamies un dūres nikni pa gaisu vicinādams, viņš metās pie robotiem.

— Velns lai parauj, kas te notiek, jūs stul­beņi? Pie darba! Projām pie Marsa elektronlampas! Ja līdz vakaram nepagūsiet to iz­jaukt, iztīrīt un atkal samontēt, es ar maiņ­strāvu izkausēšu jums smadzenes.

Neviens pats robots nepakustējās!

Pat Kjūtijs ne. Viņš vienīgais no visiem bija palicis stāvot robotu ierindas otrā galā un cieši raudzījās varenā mehānisma tum­šajās dzīlēs.

Donovans pagrūda tuvākstāvošo robotu.

— Celies augšā! — viņš uzbļāva. Robots nesteigdamies paklausīja. Tā foto-

elektriskās acis pārmetoši uzlūkoja Zemes cilvēku.

— Nav cita kunga kā vien tas Kungs, — robots sacīja, — un KT-1 ir tā pravietis.

— Ko-o?

Donovans juta, ka viņa noraugās divdesmit

mehānisku acu pāru, un dzirdēja divdesmit robotus skaļā balsī svinīgi skandējam:

— Nav cita kunga kā vien tas Kungs, un KT-l ir tā pravietis.

— Man jāsaka jums, — Kjūtijs šai brīdī ierunājās, — ka mani draugi tagad klausa kādai augstākai varai nekā jūs.

— Velns un elle! Vācies ārā no šejienes! Ar tevi es tikšu vēlāk galā, bet ar šīm runā­jošajām lellēm — tūlīt uz vietas.

Kjūtijs lēni papurināja smago galvu.

— Atvainojiet, bet jūs nekā nesaprotat. Viņi ir roboti — tātad domājošas būtnes. Es tiem sludināju Patiesību, un tagad viņi at­zīst to Kungu. Visi roboti viņu atzīst. Viņi dēvē mani par pravieti. — Kjūtijs nolieca galvu. — Es, protams, neesmu tā cienīgs, bet varbūt…

Donovans bija atguvis elpu un tagad tur­pināja:

— Ko tu saki? Nu, vai tas nav jauki? Vai tas nav brīnišķīgi? Tad uzklausi, ko es tev teikšu, tu misiņa pērtiķi! Nav nekāda Kunga un nav nekāda pravieša, un nevar būt nekādu šaubu par to, kurš šeit ir noteicējs. Vai sa­prati? Un tagad — vācies projām! — viņš nikni uzbrēca.

— Es paklausu tikai Kungam.

— Velns lai parauj tavu kungu! — Dono­vans uzspļāva raidītājam. — Te būs tavam kungam! Dari, ko tev liek!

Kjūtijs neteica nekā, arī pārējie roboti klu­sēja, bet Donovans juta, ka sasprindzinā­jums pēkšņi pieauga. Auksto, caururbjošo acu sarkanā gaisma kļuva tumšāka, un Kjū­tijs it kā vēl vairāk sastinga.

— Svētuma zaimošana, — viņš izdvesa, un no uztraukuma viņa balsij bija metāliska pie­skaņa.

Redzot Kjūtiju tuvojamies, Donovanu pirmo reizi pārņēma baiļu sajūta.

Robots nespēj dusmoties, taču pēc Kjūtija acīm neko nevarēja pateikt.

— Piedodiet, Donovan, — robots sacīja, .— bet pēc šī te gadījuma jūs vairs nedrīkstat šeit palikt. Kopš šā brīža Pauelam un jums ir aizliegts uzturēties vadības un mašīnu telpās.

Viņš mierīgi pacēla roku, dodams zīmi, un vienā mirklī divi roboti piesteidzās pie Donovana un piespieda viņa rokas pie sāniem.

Donovans tikko paguva ievilkt elpu, kad sajuta, ka viņu paceļ gaisā un aulekšiem nes augšup pa, kāpnēm.

Gregorijs Pauels, dūres vīstīdams, skrai­dīja pa atpūtas salonu turp un atpakaļ. Ne­varīgās dusmās viņš uzmeta skatienu aiz­vērtajām durvīm un tad nīgri pavērās Donovanā.

— Kāda velna pēc tev vajadzēja spļaut uz raidītāju?

Maiks Donovans, kas sēdēja, dziļi iezvēlies atpūtas krēslā, nikni uzsita pa tā roku balstiem.

— Ko tad man īsti vajadzēja iesākt ar to elektrificēto putnu biedēkli? Es neiešu pakļau­ties kādai grabažu kastei, ko pats esmu samontējis.

— Nu protams, — Pauels īgni attrauca, — bet sēdēt te divu robotu apsardzībā — tā nav pakļaušanās viņiem, nē?

— Pagaidi tik, kamēr atgriežamies bāzē, — Donovans norūca. — Gan jau kāds par to atbildēs. Šiem robotiem ir jāklausa mūs. Tas taču ir Otrais likums.

— Kāda nozīme par to runāt? Viņi mūs neklausa. Un tam varbūt ir savs iemesls, ko mēs uzzināsim pārāk vēlu. Starp citu, vai tu zini, kas notiks ar mums, kad atgriezīsimies bāzē?

Pauels apstājās pie Donovana krēsla un nikni raudzījās uz viņu.

— Kas tad?

— Ak, nekas sevišķs! Savus divdesmit ga­dus mums liks pastrādāt Merkurija raktuvēs vai arī ietupinās Cereres cietumā.

— Par ko tu runā?

— Par elektronu vētru, kas tuvojas. Vai tu zini, ka vētras centrs krustos Zemes staru? Es to tikko biju aprēķinājis, kad robots mani izrava no krēsla.

Donovans pēkšņi nobālēja.

— Žēlīgais Saturn!

_— Un vai zini, kas notiks ar staru, kad vētra sāks plosīties pilnā sparā? Tas lēkās kā blusa. Ja Kjūtijs būs viens pie vadības pults, stars noteikti novirzīsies no fokusa, un tad iai debesis ir žēlīgas Zemei un … mums!

Pauels vēl nebija beidzis, kad Donovans jau kā neprātīgs raustīja durvis. Tās atvērās, un viņš izdrāzās laukā, bet nekustīga tērauda roka aizšķērsoja viņam ceļu.

Robots vienaldzīgi uzlūkoja Zemes cilvēku, kurš elsdams pūlējās izrauties.

— Pravietis pavēl jums palikt istabā. Lūdzu, esiet tik laipns!

Robots ar roku pastūma Donovanu nost, un tas atstreipuļoja atpakaļ. Sai mirklī gaiteņa viņā galā parādījās Kjūtijs. Pamājis, lai ro­boti aiziet, viņš ienāca atpūtas salonā un klusi aizvēra durvis.

Dusmās smakdams, Donovans bruka virsū Kjūtijam.

— Tas nu reiz ir par daudz! Tev būs jāat­bild par šo komēdiju!

— Lūdzu nomierinieties, — robots rāmi sacīja. — Reiz tam bija jānotiek. Redziet, jūsu funkcijas ir izbeigušās.

— Atvaino, — Pauels izslējās taisni. — Ko tas nozīmē — mūsu funkcijas ir izbeigušās?

— Kamēr manis vēl nebija, — Kjūtijs at­bildēja, — jūs apkalpojāt to Kungu. Tagad šī privilēģija piešķirta man, un līdz ar to jūsu pastāvēšanas vienīgā jēga ir zudusi. Vai tas nav pilnīgi skaidrs?

— Ne gluži, — Pauels strupi izmeta.— Bet kas, pēc tavām domām, mums tagad būtu darāms?

Kjūtijs brīdi vilcinājās ar atbildi. Viņš it

kā nogrima domās, tad izstiepa roku un ap­lika to Pauelam ap pleciem. Ar otru viņš sa­ņēma Donovanu pie rokas un pievilka sev klāt.

— Jus abi man patlkat. Jus gan esat ze­mākas būtnes ar vājām domāšanas spējām, bet es jūtu simpātijas pret jums. Jūs labi kalpojāt tam Kungam, un viņš jūs par to atalgos. Tagad, kad jūsu kalpošanas laiks ir izbeidzies, jūsu esībai varbūt pienāks gals, bet, kamēr vien eksistēsiet, jūs saņemsiet uz­turu, apģērbu un pajumti, ja vien nemēģinā­siet iekjūt vadības un mašīnu telpās.

— Viņš atlaiž mūs pensijā, Greg! — Dono­vans iebrēcās. — Dari taču kaut ko. Tas ir pazemojoši!

— Klausies, Kjūtij, mēs nevaram to pieļaut. Mēs šeit esam saimnieki. Šo staciju ir uzcē­luši tādi paši cilvēki kā mēs, cilvēki, kas dzīvo uz Zemes un citām planētām. Šī te ir tikai stacija enerģijas pārraidei, un tu esi tikai… Ak dievs!

Kjūtijs domīgi purināja galvu.

— Tas jau līdzinās apsēstībai. Kāpēc gan jūs tik ļoti aizstāvat gluži nepareizu priekš­statu par dzīvi? Pat ja pieņem, ka cilvēku domāšanas spējas ir ierobežotas, tomēr pa­liek jautājums …

Viņš apklusa un nogrima domās, bet Do­novans nikni čukstēja:

— Būtu tev cilvēka fizionomija, ar kādu prieku es to apstrādātu.

Pauels, acis piemiedzis, atkal plūkāja sa­vas ūsas.

— Paklau, Kjūtij, ja Zemes nav, tad kā tu izskaidro to, ko redzi teleskopā?

— Piedodiet, es nesaprotu!

Zemes cilvēks pasmaidīja.

— Nu tu iekriti. Kopš mēs tevi samontē­jām, tu esi vairākkārt izdarījis novērojumus ar teleskopu, Kjūtij. Vai tu nepamanīji, ka daži gaismas punktiņi tad sāk izskatīties kā diski?

— Ak tā! Protams. Tas jau ir vienkāršs palielinājums, lai varētu precīzāk noregulēt stara virzienu.

— Kāpēc tad līdzīgi nepalielinās arī zvaig­znes?

— Jūs runājat par pārējiem punktiņiem? Nu, uz tiem mēs neraidām starus, tādēļ arī palielinājums nav vajadzīgs. Vai zināt, Pauel, pat jums to vajadzēja saprast.

Pauels drūmi lūkojās griestos.

— Bet caur teleskopu tu redzi vairāk zvaigžņu … No kurienes tās rodas? Pie Jupi­tera, no kurienes tās rodas?

Kjūtijs sapīka.

— Klausieties, Pauel, vai jūs tiešām domā­jat, ka es tērēšu laiku, meklēdams fizikālu iz­skaidrojumu katrai optiskajai ilūzijai, ko rada mūsu aparāti? Kopš kura laika mūsu maņu orgāni spēj sacensties ar stingras lo­ģikas spožo gaismu?

— Paklau, — Donovans piepeši ieklie­dzās, atbrīvodamies no Kjūtija draudzīgās, bet smagās rokas, — iedziļināsimies lietas bū­tībā. Kam galu galā vajadzīgi šie stari? Mūsu izskaidrojums šķiet labs un loģisks. Vai tev ir kāds labāks padomā?

— Starus pēc saviem ieskatiem raida tas Kungs, — skanēja nelokāma atbilde. — Ir da­žas lietas, — Kjūtijs bijīgi pacēla acis aug­šup, — kas nav izdibināmas. Te es cenšos ti­kai kalpot, bet nejautāt.

Pauels lēni apsēdās un drebošam rokam aizsedza seju.

— Ej projām, Kjūtij. Ej projām un ļauj man padomāt.

— Es atsūtīšu jums ēdienu, — Kjūtijs laipni atteica.

Atbildes vietā atskanēja izmisīgs vaids, un robots izgāja laukā.

— Greg, — Donovans aizsmakušā balsī čukstēja, — mums kaut kas jādara. Mums viņš jāpārsteidz un jāpanāk īssavienojums. Koncentrēta slāpekļskābe locītavā …

— Nekļūsti aušīgs, Maik. Vai tu domā, ka Kjūtijs ļaus mums ar skābi rokā tuvoties vi­ņam? Vajag ar viņu izrunāties, es tev saku. Tuvāko četrdesmit astoņu stundu laikā mums viņš jāpierunā, lai ielaiž mūs vadības telpā, citādi esam dimbā.

Nevarīgās dusmās viņš šūpojās krēslā uz priekšu un atpakaļ.

_— Tas ir kaut kas nedzirdēts — mēģināt pārliecināt robotu! Tas ir… tas ir…

— Pazemojoši, — Donovans nobeidza.

— Vēl ļaunāk.

— Klau! — Donovans pēkšņi iesmējās. — Kāpēc mums viņš jāpārliecina? Parādīsim viņam! Samontēsim viņa acu priekšā vēl vienu robotu. Tad viņš būs spiests ņemt sa­vus vārdus atpakaļ.

Pauela seja lēni atplauka smaidā.

— Iedomājies tikai, kādu seju rādīs šis skrūvju jūklis, redzot mūs to darām, — Do­novans piebilda.

Robotus, protams, ražo uz Zemes, bet pār­vadāt kosmosā tos ir daudz vieglāk pa da­ļām, kuras tad samontē uz vietas. Tas, starp> citu, arī nepieļauj iespēju, ka pilnīgi samon­tēts un noregulēts robots, vēl atrazdamies uz; Zemes, aizklīstu projām, tādējādi nostādī­dams firmu «U. S. Robots» aci pret aci ar stingrajiem likumiem, kas aizliedz izmantot robotus uz Zemes.

Sakarā ar to tādiem darbiniekiem kā Pauels un Donovans uzlika par pienākumu arī robotu samontēšanu, kas bija grūts un sa­režģīts darbs.

Pauels un Donovans nekad nebija izjutuši šā darba grūtumu tik skaudri kā todien, kad viņi atpūtas telpā sāka montēt robotu tā Kunga pravieša — robota KT-1 stingrā uz­raudzībā.

Montējamais robots, kāds vienkāršs MS modelis, atradās uz galda jau gandrīz pilnīgi gatavs. Pēc triju stundu darba nesamontēta bija palikusi tikai galva. Pauels uz mirkli mi­tējās strādāt, lai noraustu sviedrus no pie­res, un nedroši palūkojās uz Kjūtiju.

Tas, ko viņš ieraudzīja, nebija nekas ieprie­cinošs. Trīs stundas Kjūtijs bija nosēdējis klusi un nepakustēdamies, un viņa sejā, kas aizvien bija neizteiksmīga, tagad neatspogu­ļojās itin nekas.

— Lūkosim tagad ielikt smadzenes, Maik, — Pauels, smagi nopūties, teica.

Donovans atvēra hermētiski noslēgtu kārbu un no eļļas, ar kuru tā bija piepildīta, izcēla otru kārbu. Attaisījis to, viņš no po­rainas gumijas apvalka izņēma nelielu lodi.

Donovans rīkojās ar to ļoti piesardzīgi, jo tas bija vissarežģītākais mehānisms, ko cil­vēks jebkad radījis. Zem lodes plānā platīna apvalka atradās pozitronu smadzenes, kuru trauslajā struktūrā bija iestrādāti precīzi ap­rēķināti neitronu sakari, kas ikvienam robo­tam aizstāja iedzimto informāciju.

Smadzenes pēc formas pilnīgi atbilda uz galda gulošā robota galvaskausa dobumam. Tās nosedza zila metāla plātne, kuru ar ne­lielu atomliesmu stingri pielodēja pie galvas­kausa dobuma. Tad tika rūpīgi pieslēgtas un ligzdās cieši ieskrūvētas fotoelektriskās acis, ko pārsedza plānas, caurspīdīgas plastikāta plēvītes, izturīgas kā tērauds.

Lai robotam iedvestu dzīvību, vajadzēja vēl spēcīgu augstsprieguma strāvas lādiņu. Uz­licis roku uz svirslēdža, Pauels bridi vilci­nājās.

— Tagad skaties, Kjūtij. Skaties uzmanīgi.

Pauels pagrieza svirslēdzi, un tūlīt atska­nēja klusa sprakšķēšana un dūkoņa. Abi Ze­mes cilvēki satraukti noliecās pār savu roku darbu.

Sākumā tikai mazliet noraustījas robota locekļi. Tad MS modelis pacēla galvu, at­balstījās uz elkoņiem un neveikli norausās no galda. Robots kustējās visai nedroši un, gribēdams kaut ko sacīt, divas reizes izgrūda vienīgi nesakarīgas, čērkstošas skaņas.

Beidzot viņš sāka runāt, bikli un vilcinā­damies:

— Es gribētu sākt strādāt. Kur man jāiet?

Donovans piesteidzās pie durvīm.

— Lejup pa kāpnēm, — viņš sacīja. — Tur tev pateiks, kas darāms.

MS modelis aizgāja, un abi Zemes cilvēki palika vienatnē ar joprojām nekustīgo Kjūtiju.

— Nu, — Pauels sacīja vīpsnadams, — vai tagad tu tici, ka mēs tevi radījām?

Kjūtija atbilde bija īsa un kategoriska:

— Nē!

Smaids Pauela sejā sastinga un lēnām no­zuda. Donovans palika stāvam ar atvērtu muti.

— Redziet, — Kjūtijs mierīgi turpināja,

— jūs vienkārši salikāt kopā jau gatavas da­ļas. Ar šo uzdevumu jūs tikāt lieliski galā — manuprāt, jums palīdzēja instinkts, bet te nav runa par radīšanu. Daļas ir radīj'is tas Kungs.

— Klausies, — Donovans izdvesa, — šīs daļas ir izgatavotas uz Zemes un atsūtītas šurp.

— Labi jau, labi, — robots miermīlīgi at­teica, — nestrīdēsimies.

— Nē, nudien, — Donovans paspēra soli uz priekšu un saķēra robota metāla roku. — Ja tu būtu izlasījis grāmatas, kas atrodas mūsu bibliotēkā, tev viss kļūtu skaidrs un nepaliktu ne mazāko šaubu.

— Grāmatas? Es tās izlasīju — itin visas! Tās ir labi izdomātas.

Sarunā pēkšņi iejaucās Pauels:

— Ja tu tās lasīji, tad tur vairs nav ko ru­nāt! Tu taču nevari tās apstrīdēt. Tu nevari!

Kjūtija balsī ieskanējās līdzjūtība:

— Bet, Pauel, es nebūt neuzskatu grāma­tas par nopietnu informācijas avotu. Arī grā­matas ir radījis tas Kungs, taču tās domātas jums, nevis man.

— No kā tu to secini? — Pauels apvaicā­jās.

— Es, būdams domājoša būtne, esmu spē­jīgs atklāt patiesību, pamatojoties uz aprio­riem atzinumiem. Toties jums, kas esat gan saprātīgas būtnes, taču nespējīgas patstā­vīgi spriest, ir nepieciešams kāds piemērots jūsu esamības izskaidrojums, un par to tas Kungs ir parūpējies. Tas, ka viņš dāvājis jums šīs smieklīgās idejas par tālām pasau­lēm un tautām, ir, bez šaubām, pareizi. Jūsu prāts, droši vien, ir pārāk primitīvs, lai uz­tvertu absolūto patiesību. Taču, ja tāda ir tā Kunga griba, lai jūs ticētu savām grāmatām, es ar jums vairs nestrīdēšos.

Aizejot viņš apgriezās un laipni piebilda:

— Neskumstiet. Ikviens rod patvērumu pa­saulē, ko ir radījis tas Kungs. Arī jums, na­baga cilvēkiem, tajā ir sava vieta, un, kaut tā ir visai pieticīga, jūs tapsiet atalgoti, ja vien labi pildīsiet savu pienākumu.

Viņš svētsvinīgi, kā pieklājas tā Kunga pravietim, atstāja istabu, bet abi cilvēki vai­rījās skatīties viens otram acīs.

Beidzot Pauels ar mokām izrunāja:

— Iesim gulēt, Maik. Es padodos.

Donovans klusi ieteicās:

— Paklau, Greg, vai tev neliekas, ka viņam ir taisnība? Viņš runā tik nešaubīgi, ka es …

— Nerunā muļķības! — Pauels bruka vi­ņam virsū. — Tu pārliecināsies, ka Zeme pa­stāv, kad nākamnedēļ ieradīsies maiņa un mēs atgriezīsimies mājās, kur mums liks par visu atbildēt.

— Tādā gadījumā, zvēru pie Jupitera, mums kaut kas jādara, — Donovans gandrīz vai raudāja. — Viņš netic ne mums, ne grā­matām, ne pats savām acīm.

— Jā, — Pauels ar rūgtumu sacīja. — Viņš ir domājošs robots, velns viņu rāvis! Viņš tic tikai loģikai, un te ir viena nelaime …

— Kāda? — Donovans iejautājās.

— Ar stingri loģiskiem spriedumiem var pieradīt itin visu; — ja tikai izveļas attiecī­gus postulātus. Mums ir savi postulāti, bet Kjūtijam — savi.

— Tad mēģināsim ātrāk noskaidrot viņa postulātus. Rīt gaidāma vētra.

Pauels gurdi nopūtās.

— Tieši to mēs nespējam izdarīt. Postulāti pamatojas uz pieņēmuma, un tos balsta ti­cība. Nekas pasaulē nespēj tos satricināt. Es eju gulēt.

— Velns un elle! Es nevaru gulēt!

— Es arī nē! Bet es tomēr mēģināšu — principa pēc.

Taču principi nelīdzēja — pēc divpadsmit stundām miegs joprojām bēga no viņiem.

Vētra sākās ātrāk, nekā viņi bija gaidī­juši. Donovans, kura sārtā seja tagad bija bāla jo bāla, pacēla drebošu pirkstu. Pauels, kam vaigi bija noauguši ar bārdas rugājiem un lūpas izkaltušas sausas, paraudzījās pa iluminatoru un izmisīgi paraustīja ūsas.

Citos apstākļos tas būtu lielisks skats. Liela ātruma elektronu plūsma, saskardamās ar enerģijas nesēju staru, uzliesmoja un sa­šķīda sīkās, spožās dzirkstelēs. Stars, mirgo­dams sprēgājošos, vizuļojošos puteklīšos, iz­zuda tālumā.

Enerģijas plūsma likās stabila, bet abi Ze­mes cilvēki zināja, cik maz var paļauties uz vizuāliem novērojumiem. Svārstības, kas ne­pārsniedza loka milisekundes simtdaļu un nebija ar aci saskatāmas, varēja stipri novirzīt

staru no fokusa, pārvēršot simtiem kvadrāt­kilometru Zemes virsmas liesmojošās drupās.

Un pie vadības pults bija robots, ko nein­teresēja ne stars, ne fokuss, ne Zeme, bet vie­nīgi viņa Kungs.

Pagāja vairākas stundas. Zemes cilvēki kā hipnotizēti klusēdami skatījās pa ilumina­toru. Tad šaudīgie gaismas punktiņi kļuva bālāki un izzuda. Vētra bija norimusi.

— Beigas! — Pauels teica nomāktā balsī.

Donovans bija iegrimis nemierīgā snaudā,

un Pauela nogurušās acis ar skaudību vē­roja viņu. Vairākkārt iedegās signāllampiņa, bet Pauels tam nepievērsa nekādu uzmanību. Tas viss bija nesvarīgi! Itin viss! Varbūt Kjūtijam taisnība, ka viņi ir zemākas būtnes ar mākslīgu atmiņu, kas izsmēlušas savas dzīves jēgu.

Kaut tas tā būtu!

Viņam pretī nostājās Kjūtijs.

— Jūs neatbildējāt uz signāliem, tādēļ es ienācu, — viņš klusi sacīja. — Jūs slikti iz­skatāties. Es baidos, ka jūsu dzīves laiks tu­vojas beigām. Bet varbūt jūs tomēr paskatī­sities šāsdienas aparātu rādījumus.

Pauels neskaidri nojauta, ka tas bija drau­dzīgs žests, ar kuru Kjūtijs varbūt gribēja klusināt sirdsapziņas pārmetumus par to, ka ar varu padzinis cilvēkus no stacijas vadī­bas. Viņš satvēra pasniegtās lapas un ne­redzīgu skatienu raudzījās tajās.

Kjūtijs šķita apmierināts.

— Kalpot tam Kungam — tā, protams, ir liela privilēģija. Bet tomēr neskumstiet, ka es jūs nomainīju.

Pauels, kaut ko murminādams, mehāniski pārlaida acis visiem papīriem pēc kārtas, līdz viņa aizmiglotais skatiens pēkšņi apstā­jās pie kādas tievas, svārstīgas sarkanas lī­nijas, kas šķērsoja vienu no papīra lapām.

Viņš vērās un vērās šajā lapā. Tad sagrāba to abām rokām un, acu no tās neatraudams, pielēca kājās. Pārējie papīri nokrita uz grī­das.

— Maik, Maik! — Viņš neganti purināja Donovanu aiz pleca. — Viņš to noturēja!

Donovans pamodās.

— Kas? Kur?

Arī viņš, acis ieplētis, vērās grafikā.

— Kas ir? — iejaucās Kjūtijs.

— Tu noturēji staru fokusā, — Pauels stos­tīdamies atbildēja. — Vai tu to zini?

— Fokusā? Kas tas ir?

— Tu noregulēji staru tā, ka tas bija pre­cīzi — līdz loka milisekundes tūkstošdaļai — pievērsts uztvērējstacijai.

— Kādai uztvērējstacijai?

— Uz Zemes. Zemes uztvērējstacijai, — Pauels priecīgi čaloja. — Tu to noturēji fo­kusā.

Kjūtijs sakaitināts apsviedās uz papēža.

— Jums nemaz nedrīkst izrādīt labvēlību! Atkal tie paši murgojumi! Es tikai noturēju visu aparātu rādītājus līdzsvarā, kā to gri­bēja tas Kungs.

Savācis izsvaidītos papīrus, viņš stīvā gaitā izgāja no istabas.

— Velna milti! — Donovans noteica, kad robots bija aiz durvīm.

Tad viņš pievērsās Pauelam:

— Ko mēs tagad darīsim?

Pauels jutās noguris, bet reizē pacilāts.

— Neko. Viņš pierādīja, ka spēj lieliski vadīt staciju. Nekad neesmu redzējis, ka elektronu vētra būtu tik labi pārlaista.

— Bet nekas nav atrisināts. Tu taču dzir­dēji, ko viņš sacīja par Kungu. Mēs neva­ram …

— Redzi, Maik, viņš izpilda sava Kunga pavēles, nolasot tās no skalām, instrumen­tiem un grafikiem. Bet to taču arī mēs vien­mēr esam darījuši. Un, galu galā, tas iz­skaidro viņa atteikšanos paklausīt mums. Pa­klausību nosaka Otrais likums. Cilvēku dro­šību — Pirmais. Kā viņš varēja izglābt cil­vēkus, vienalga, apzināti vai neapzināti? Protams, stabili noturot enerģijas nesēju staru. Viņš zina, ka spēj to izdarīt labāk nekā mēs, tādēļ arī uzsver, ka ir augstāka būtne, kam jāpadzen mūs no vadības telpām. Tas neizbēgami izriet no robotikas likumiem.

— Protams, bet runa jau nav par to. Mēs nevaram viņam ļaut arī turpmāk melst nie­kus par Kungu.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka tas ir kaut kas nedzirdēts. Kā mēs varam viņam uzticēt staciju, ja viņš ne­tic, ka ir Zeme?

— Vai viņš spēj vadīt staciju?

— Jā, bet…

— Vai tad nav vienalga, kam viņš tic?

Gurdi smaidīdams, Pauels noplātīja rokas

un krišus iekrita gultā. Pēc brīža viņš jau gu­lēja.

Uzstīvēdams sev vieglu skafandru, Pauels sacīja:

— Viss būs ļoti vienkārši. Varēs atvest šurp pa vienam jaunos KT modeļus, iebūvēt tajos automātiskus slēdžus, kas darbotos vienu nedēļu, tā lai tiem būtu laiks apgūt… tā … Kunga kultu no paša pravieša. Pēc tam tos var pārvest uz citām stacijām un at­kal atdzīvināt. Pietiktu ar diviem KT katrā stacijā…

Donovans pavēra savu sejsegu un dusmīgi palūkojās Pauelā.

— Beidz reiz, un vācamies projām no še­jienes. Maiņa mūs gaida, un man nebūs miera, iekāms pa īstam neredzēšu Zemi un nejutīšu to zem savām kājām, lai pārliecinā­tos, ka tā tiešām eksistē.

Šai brīdī atvērās durvis. Donovans, pa­klusi izgrūdis lāstu, aizcirta ciet sejsegu un sadrūmis pagrieza ienākušajam Kjūtijam muguru.

Robots klusi pienāca viņiem klāt un skumjā balsī jautāja:

— Jūs aizejat?

Pauels viegli pamāja ar galvu:

— Mūsu vietā nāks citi.

Kjūtijs nopūtās. Tas izklausījas ka vēja gaudi cieši savilktos vados.

— Jūsu kalpošanas laiks ir beidzies, un pienācis jūsu bojā ejas brīdis. Es to biju gai­dījis, bet… Tomēr lai notiek tā Kunga prāts!

Viņa gaudulīgais tonis aizskāra Pauelu.

— Pataupi savus līdzjūtības izpaudumus, Kjūtij. Mūs gaida Zeme, nevis bojā eja.

— Tas ir labi, ka jūs tā domājat, — Kjū­tijs atkal nopūtās. — Es tagad redzu, cik gudri ir jūsu maldi. Pat ja spētu, es neiedro­šinātos iedragāt jūsu ticību.

Viņš aizgāja kā īsts līdzcietības iemieso­jums.

Pauels kaut ko noņurdēja un pamāja Donovanam.

Nesdami rokās hermētiski noslēgtas ceļa­somas, viņi iegāja gaisa slūžās.

Aiz tām atradās kuģis, ar kuru bija atlido­jusi maiņa. Francis Millers, kam vajadzēja nomainīt Pauelu, sveicināja viņus ar vēsu pieklājību. Donovans tikko manāmi atņēma sveicienu un tūlīt iegāja pilota kabīnē, lai pārņemtu no Sema Ivensa kuģa vadību.

Pauels brīdi uzkavējās.

— Kā klājas Zemei?

Uz šo visai parasto jautājumu Millers at­bildēja ar parasto frāzi:

— Arvien vēl griežas.

Pauels sacīja:

— Tas ir labi.

Millers uzlūkoja viņu.

— «U. S. Robots» puiši ir izgudrojuši jaunu modeli. Kombinētu robotu.

— Ko izgudrojuši?

— To, ko jūs dzirdējāt. Firma saņēmusi lielu pasūtījumu. Šķiet, ka šis modelis ir kā radīts asteroīdu raktuvēm. Viens robots ir komandieris, kuram ir padoti seši subroboti kā rokai pirksti.

— Vai izmēģinājumi uz vietas jau veikti? — Pauels bažīgi vaicāja.

Millers pasmīnēja:

— Es dzirdēju, ka viņi gaidot jūs.

Pauela roka savilkās dūrē.

— Velns parāvis, mums taču jāatpūšas!

— Gan jau atpūtīsities. Nedēļas divas, ma­nuprāt.

Gatavodamies dežūrai stacijā, viņš uz­mauca smagos skafandra cimdus. Viņa uz­acis saraucās.

— Kā darbojas jaunais robots? Lai strādā. kā nākas, citādi es viņu nelaidīšu ne tuvu pie vadības pults.

Pauels vilcinājās ar atbildi. Viņa skatiens pārslīdēja uzpūtīgajam prūsim, kas stāvēja viņa priekšā, — no iecirtīgi atmestās galvas ar īsi apcirptajiem matiem līdz pat kāju pē­dām karavīra miera stājā — un piepeši viņā uzbangoja nevaldāma prieka vilnis.

— Ar robotu viss ir kārtībā, — viņš lēni sacīja. — Šaubos, vai tev iznāks daudz no­ņemties ar vadības pulti.

Viņš nosmīnēja un iekāpa kuģī. Milleram te bija jāpavada vairākas nedēļas.