6. NODAĻA Tēja diviem

Rorans un Eragons šķīrās Kārvahallas nomalē. Eragons lēnām devās uz Broma mājām, nogrimis savās domās. Viņš apstājās pie durvīm un jau pacēla roku, lai pieklauvētu.

Atskanēja balss:

- Ko tu vēlies, zēn?

Viņš apmetās riņķī. Broms stāvēja aiz viņa, atspiedies uz savītas nūjas, ko rotāja īpatnēji griezumi. Viņam mugurā bija brūns talārs ar kapuci kā mūkam. Pie viduklī sajoztas nodilušas ādas jostas karājās tabakas maks. Virs baltās bārdas, saliecies kāsī, slējās lepns ērgļa deguns. Viņš nogaidoši lūkojās Eragonā ar dziļi iegrimušām acīm, ko apēnoja spurainas uzacis.

- Uzzināt, Eragons sacīja. Roranam jāsalabo cirtnis, un man ir brīvs laiks, tādēļ atnācu noskaidrot, vai vari atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Vecais vīrs kaut ko noņurdēja un satvēra durvis. Eragons uz viņa labās rokas pamanīja zelta aproci. Gaisma atmirdzēja safīrā, atklājot savādu simbolu, kas bija iegriezts dārgakmenī. Tad jau vari nākt iekšā, kāds brīdis sarunās paies. Vismaz taviem jautājumiem, šķiet, nebūs gala. Mājas iekšienē bija melnāks par nakti un gaisā jautās kāda kodīga smaka. Tagad gaismu. Eragons dzirdēja, kā vecais vīrs kustējās mājā, tad atskanēja klusas lamas un kaut kas nokrita uz grīdas. Tā ja, re, kur ir. Uzplaiksnīja balta gaisma, un ieplīvojās liesmiņa.

Broms stāvēja pie akmens pavarda ar sveci rokās. Grāmatu kaudze ieskāva koka krēslu ar augstu atzveltni, kas bija nolikts pie kamīna. Četras krēsla kājas bija izgrebtas līdzīgi ērgļa na­giem, sēdvieta un atzveltne izoderēta ar ādu, ko rotāja iespiesti savijušies rožu kāti. Vairāki mazāki krēsli bija nokrauti ar pergamenta ruļļiem. Tintes pudelītes un rakstāmspalvas bija izkaisītas pa visu galdu. Iekārtojies ērti, taču zvēru pie zudu­šajiem valdniekiem, esi uzmanīgs. Šīs lietas ir vērtīgas.

Eragons pārkāpa pergamenta gabaliem, kas bija klāti ar stūrainiem rūnu rakstiem. Viņš saudzīgi nocēla ruļļus no krēsla un nolika tos uz grīdas. Kad viņš iesēdās krēslā, gaisā pacēlās putekļu mākonis. Jauneklis aizturēja šķavas.

Broms noliecās un aizdedzināja pavardu ar sveces liesmu.

- Labi! Vislabāk sarunas vedas, sēžot pie uguns. Viņš nometa kapuci, atklājot matus, kas nemaz nebija balti, bet gan iesirmi, tad uzlika tējkannu uz uguns un iekārtojās lielajā atzveltnes krēslā.

- Stāsti, ko gribēji! viņš strupi uzsauca Eragonam, taču tas neskanēja nelaipni.

- Nu, Eragons iesāka, prātodams, ar ko labāk sākt sarunu.

- Es vienā laidā dzirdu par Jātniekiem un viņu varoņdarbiem. Gandrīz vai ikviens gribētu, lai tie atgriežas, taču es nekad neesmu dzirdējis, kā tas viss sākās, no kurienes radās pūķi vai arī kas Jātniekos bija tik īpašs, ja neņem vērā pūķus.

- Par to var runāt gari un plaši, noņurdēja Broms. Viņš satraukti paskatījās uz Eragonu. Ja es tev stāstītu visu, ko zinu par Jātniekiem, mēs sēdētu šeit līdz nākamajai ziemai. Stāsts ir jāsaīsina līdz apjomam, ko varam pievārēt. Taču, pirms sākam, man vajadzīga pīpe.

Eragons pacietīgi gaidīja, kamēr Broms piestampāja pīpi ar tabaku. Viņam patika Broms. Vecais vīrs reizēm viegli iekarsa, taču šķita, ka viņam nekad nav žēl laika, ko viņš pavadīja, tērzē­jot ar Eragonu. Reiz jauneklis Bromam jautāja, kur ir stāstnie­ka dzimtā puse; Broms iesmējās un teica: Ciemā, kas līdzīgs Kārvahallai, tikai ne uz pusi tik aizraujošā. Ziņkāres urdīts, Eragons iztaujāja tēvoci. Taču Garovs spēja izstāstīt vien to, ka

Broms nopircis māju Kārvahallā aptuveni pirms piecpadsmit gadiem un kopš tā laika dzīvojis šeit, nevienu netraucējot.

Broms paņēma krama šķiltavas, lai aizdedzinātu pīpi. Pāris reižu ievilcis dūmu, viņš sacīja: Tā… nu mums nevajadzēs apstāties, varbūt vienīgi iedzersim tēju. Tātad par Jātniekiem jeb Surtūgaliem, kā viņus sauca elfi… Ar ko lai sāku? Viņi pastāvēja daudzus gadus un varas zenītā divas reizes valdīja pār Impērijas zemēm. Par viņiem klīst dažādi nostāsti, lielākoties blēņas. Ja tu ticētu visam, ko stāsta, domātu, ka tiem piemitusi pusdievu vara. Zinību vīri veltījuši visu dzīvi, lai nodalītu bau­mas no īstenības, taču šaubos, vai kādam no viņiem tas izdevies. Taču mēs varam meklēt atbildes uz trim jautājumiem, kurus tu uzdevi: kā radās Jātnieki, kāpēc viņus tik augsti vērtēja un no kurienes ieradās pūķi. Sākšu ar pēdējo. Eragons iesēdās dziļāk un sāka klausīties vecā vīra mierīgajā un valdzinošajā balsī.

- Pūķiem nav sākuma, ja vien nesaistām to rašanos ar pašas Alagēzijas tapšanu. Un, ja tiem ir gals, tas pienāks, kad šī pasaule ies bojā, jo viņi dzīvo, mīl un cieš kopā ar šo zemi. Gan pūķi, gan rūķi un vēl daži citi ir īstenie šīs zemes iemītnieki. Tie dzīvojuši šeit pirms citām dzīvām būtnēm, spēcīgi un lepni savā varenībā. Viņu pasaule bija nemainīga, līdz pāri jūrai šeit ieradās pirmie elfi savos sudraba kuģos.

- No kurienes ieradās elfi? stāstījumā iejaucās Eragons. Un kāpēc viņus sauc par jaukajiem ļautiņiem? Vai elfi tiešām eksistē?

Broms drūmi pašķielēja.

- Vai gribi iegūt atbildes uz saviem sākotnējiem jautājumiem vai ne? Tu tās nedzirdēsi, ja gribēsi aizpildīt katru tumšo stūri savās zināšanās.

- Man žēl, ka pārtraucu, Eragons atvainojās. Viņš nokāra galvu un centās izskatīties nožēlas pilns.

- Nē, tev nav gan žēl, Broms atbildēja, manāmi uzjautri­nāts. Viņš pievērsa skatienu ugunij un raudzījās, kā tā šauda liesmu mēles zem tējkannas. Ja gribi zināt, elfi nav tikai leģenda; viņus sauc par jaukajiem ļautiņiem, jo tie ir daudz dai­ļāki par jebkuru citu tautu. Viņi ieradušies no kādas vietas, ko tie dēvē par Alaleju, taču neviens, izņemot viņus pašus, nezina, kur tā ir vai kāda tā izskatās.

Tātad, viņa skatiens zem saaugušo uzacu biežņas pievērsās Eragonam, lai pārliecinātos, ka nav gaidāma jauna iejaukša­nās, elfi toreiz bija lepna tauta un pazina maģiju. Sākumā viņi uzlūkoja pūķus par parastiem dzīvniekiem. Šī pārliecība pārau­ga liktenīgā kļūdā. Pārgalvīgs elfu jauneklis medīja pūķi, it kā tas būtu briedis, un nogalināja to. Pārskaitušies pūķi izveidoja slēpni un noslepkavoja elfu. Par nelaimi, asinsizliešana ar to vien nebeidzās. Pūķi sapulcējās kopā un uzbruka visiem elfiem. Izbijušies par briesmīgo pārpratumu, elfi mēģināja izbeigt kara­darbību, taču nespēja atrast veidu, kā sazināties ar pūķiem.

Taču, krietni vien saīsinot veselu rindu sarežģītu notiku­mu, norisinājās ļoti ilgs un ļoti asiņains karš, kuru abas puses vēlāk nožēloja. Sākumā elfi cīnījās tikai tāpēc, lai aizstāvētu paši sevi, jo nevēlējās saasināt karadarbību, taču pūķu nik­numa dēļ viņiem bija jārīko uzbrukumi, ja gribēja izdzīvot. Karš ilga piecus gadus un turpinātos daudz ilgāk, ja elfs, vārdā Eragons, nebūtu atradis pūķa olu. Eragons aiz pārsteiguma samirkšķināja acis. A, redzu, ka tu neesi zinājis sava vārda izcelsmi, sacīja Broms.

- Nē. Tējkanna griezīgi iesvilpās. Kāpēc man iedeva tādu pašu vārdu kā elfam ?

- Tad jau tev šis stāsts liksies vēl jo interesantāks, sacīja Broms. Viņš noņēma tējkannu no āķa un ielēja verdošo ūdeni divās krūzītēs. Sniegdams vienu Eragonam, viņš brīdināja: Šīs tējas lapām nav jāļauj ievilkties ilgu laiku, tādēļ dzer ātri, pirms tā kļūst pārāk stipra. Eragons mēģināja iemalkot no krūzes, taču apdedzināja mēli. Broms nolika savu krūzi malā un turpināja smēķēt pīpi.

- Neviens nezina, kāpēc tā ola bija pamesta. Daži teic, ka pūķa vecākus nogalināja elfu uzbrukumā. Citi domā, ka pūķi to atstājuši ar nolūku. Jebkurā gadījumā Eragons uzskatīja, ka ir vērts izaudzināt draudzīgu pūķi. Viņš slepeni par to rūpējās un senās valodas tradīcijā nosauca par Bid'Daūmu. Kad Bid'Daūms izauga krietni liels, viņi ceļoja kopā ar citiem pūķiem un pār­liecināja tos dzīvot mierā ar elfiem. Starp abām tautām tika noslēgta vienošanās. Lai būtu droši, ka šāds karš vairs nekad neizcelsies, viņi nolēma, ka jāizveido Jātnieku vienība.

Sākotnēji tas bija vienkārši Jātniekiem būt vidutājiem saziņā starp elfiem un pūķiem. Taču pēc kāda laika viņus sāka vairāk novērtēt un piešķīra lielākas pilnvaras. Galu galā viņi pārvācās uz Vroengardas salu, kur uzcēla pilsētu Doru Areabu. Līdz laikam, kad Galbatorikss uzvarēja Jātniekus, tiem piederēja vairāk varas nekā visiem Alagēzijas karaļiem kopā. Man šķiet, ka esmu atbildējis uz diviem taviem jautājumiem.

- Jā, Eragons domīgi attrauca. Tā likās neticama sakritība, ka viņš nosaukts pirmā Jātnieka vārdā. Kaut kāda iemesla dēļ vārds vairs nešķita tāds pats kā agrāk. Ko nozīmē Eragons?

- Es nezinu, tas ir ļoti sens vārds, sacīja Broms. Šaubos, vai kāds atceras tā nozīmi, izņemot pašus elfus. Tev tomēr pamatīgi laimēsies, ja tu savā mūžā varēsi ar kādu no viņiem pārmīt kaut vai vienu vārdu. Es zinu tikai to, ka tavs vārds ir labs vārds. Tev būtu jālepojas ar to. Ne jau kuru katru nosauc tik cienījama varoņa vārdā.

Eragons aizgaiņāja domas par savu vārdu un pievērsās Broma stāstītajam. Tajā kaut kā tomēr trūka. Tomēr es nesa­protu. Kur tad bijām mēs, kad radās Jātnieki?

- Mēs? pārjautāja Broms, saraucot uzacis.

- Nu zini, mēs visi, Eragons nenoteikti pamāja ar rokām. Cilvēki kopumā.

Broms iesmējās. Mēs neesam vairāk piederīgi šai zemei kā elfi. Mūsu senčiem vajadzēja vēl trīs gadu simtus, lai ierastos šeit un pievienotos Jātniekiem.

- Tas nevar būt, protestēja Eragons. Mēs vienmēr esam dzīvojuši Palankāras ielejā.

- Tas attiecas uz dažām paaudzēm, taču ne vairāk. Tas neat­tiecas pat uz tevi, Eragon, maigi noteica Broms. Lai ari tu pats sevi uzskati par Garova ģimenes daļu un pareizi dari -, tavi aizsākumi meklējami šeit. Apjautājies apkārtnē, un atklāsi daudzus cilvēkus, kas nedzīvo šeit ilgu laiku. Ieleja ir sena, taču tā vienmēr nav piederējusi mums.

Eragons uzmeta Bromam drūmu skatu un iemalkoja tēju. Tā vēl aizvien bija karsta un svilināja rīkli. Šīs bija viņa mājas, lai arī kurš ir bijis viņa tēvs! Kas notika ar rūķiem, kad Jātnieku vara tika gāzta?

- To neviens īsti nezina. Viņi cīnījās kopā ar Jātniekiem dažās pirmajās kaujās, taču, kad Galbatoriksa uzvara jau bija nenovēršama, viņi noslēdza visas zināmās ieejas savos tuneļos un nozuda pazemē. Cik es zinu, kopš tā laika neviens tos nav redzējis.

- Un pūķus? Eragons atkal taujāja. Kas notika ar tiem? Skaidrs, ka tos visus taču nenogalināja.

Broms rūgti attrauca:

- Tas ir lielākais mūsdienu Alagēzijas noslēpums cik dau­dzi pūķi izdzīvoja pēc Galbatoriksa sarīkotā slaktiņa. Viņš saudzēja tos, kuri piekrita kalpot viņam, taču tikai Atkritēju pūķi nodevēji bija ar mieru atbalstīt Galbatoriksa neprātīgos plānus. Ja kāds pūķis, izņemot Šruikanu, ir dzīvs, tas ir noslē­pies tik labi, lai Impērija to nespētu atrast.

No kurienes tad radies mans pūķis, prātoja Eragons. Vai urgļi arī bija šeit, kad elfi ieradās Alagēzijā? viņš tincināja.

- Nē, tie sekoja elfiem pāri jūrai, kā ērces meklēdami asinis. Tieši urgļi bija viens no iemesliem, kāpēc Jātniekus tik augsti vērtēja, par viņu bezbailību kaujās un spēju uzturēt mieru… No vēstures var daudz ko mācīties. Ļoti žēl, ka Galbatoriksa laikā par vēsturi nedrīkst daudz runāt, Broms prātuļoja.

- Jā, es dzirdēju tavu stāstu pēdējo reizi, kad biju pilsētiņā.

- Stāstu! ierēcās Broms. Viņa acis šķīla dusmu zibšņus. Ja tas ir stāsts, tad baumas par manu nāvi ir patiesas un tu tagad runā ar garu! Cieni pagātni tu nekad nevari zināt, kā tā var skart tevi.

Eragons pagaidīja, līdz Broma seja noskaidrojās, un uzdro­šinājās pajautāt:

- Cik lieli bija pūķi?

Virs Broma kā sīks negaisa mākonis izplūda tumšu dūmu strūkla. Lielāki par māju. Pat mazākajiem spārnu pletums bija vairāk nekā simts pēdas plats; tie nekad nebeidza augt. Vecākos pūķus, pirms Impērija tos nogalināja, viegli varēja sajaukt ar lieliem pakalniem.

Eragons nodrebēja bailēs. Kā es varēšu noslēpt savu pūķi pēc dažiem gadiem ? Viņš iekšēji sevī dusmojās, tomēr balss skanēja mierīgi: Kad viņi kļuva pieauguši?

- Nu, Broms domīgi novilka, kasīdams zodu, viņi nespēja spļaut uguni līdz piecu vai sešu mēnešu vecumam, kas aptuveni atbilda vecumam, kad tie varēja sākt meklēt dzīvesbiedru. Jo pūķis bija vecāks, jo garāku uguns liesmu tas spēja raidīt. Daži no tiem spēja spļaut uguni vairākas minūtes. Broms izpūta dūmu aplīti un skatījās, kā tas ceļas līdz griestiem.

- Esmu dzirdējis, ka viņu zvīņas laistījušās kā dārgakmeņi.

Broms paliecās uz priekšu, tuvāk zēnam, uzmanīgi ieskatījās

viņam acīs un ieņurdējās: Tu esi dzirdējis pareizi. Viņi bija dažādās krāsās un nokrāsās. Stāstīja, ka pūķu bariņš izskatījies kā dzīva varavīksne nemitīgi mainīga un mirdzoša. Bet kurš tev to teica?

Eragons uz brīdi sastinga un sameloja:

- Tirgonis.

- Kā viņu sauca? taujāja Broms. Viņa kuplās uzacis savilkās biezā, baltā līnijā. Grumbas pierē kļuva dziļākas. Aizmirstajā pīpē tabaka beidza gruzdēt.

Eragons izlikās, ka cenšas atcerēties.

- Es nezinu. Viņš runāja Morna krodziņā, taču es nejautāju, kas viņš tāds bija.

- Būtu labi, ja tu pajautātu, izmeta Broms.

- Viņš ari sacīja, ka Jātnieks spējis dzirdēt sava pūķa do­mas, Eragons ātri piebilda, cerēdams, ka izdomātais tirgonis sargās viņu no aizdomām.

Broms samiedza acis šaurā spraugā. Viņš lēnām paņēma šķiltavas un uzšķīla uguni ar kramu. Gaisā pacēlās dūmi, un viņš dziļi ievilka tos no pīpes, tad lēnām izpūta. Nomāktā balsī viņš novilka:

- Šis cilvēks melo vai izliekas. Tas nav pieminēts nevienā no stāstiem par pūķiem un Jātniekiem, un es zinu tos visus. Vai viņš teica vēl kaut ko?

Eragons paraustīja plecus. Nē. Broms bija pārāk ieinte­resējies par tirgoni, lai turpinātu sadomāto stāstu. Zēns it kā starp citu izmeta:

- Vai pūķi dzīvoja ilgi?

Broms uzreiz neatbildēja. Viņa zods noslīdēja uz krūtīm, bet pirksti domīgi bungāja pa pīpi. Liesmas atspulgs atstarojās viņa aproces zilajā akmenī.

- Piedod, aizdomājos. Jā, pūķis dzīvoja ilgi, mūžīgi, īstenībā tik ilgi, līdz to nogalināja vai kamēr bija dzīvs tā Jātnieks.

- Kā gan to kāds varētu zināt? neticīgi iebilda Eragons. Ja pūķi mira līdz ar Jātniekiem, tad jau tie dzīvoja tikai kādus piecdesmit vai septiņdesmit gadus. Tu teici savā… stāstījumā, ka Jātnieki dzīvoja simtiem gadu, taču tas nav iespējams.

Viņš baidījās domāt, ka varētu dzīvot ilgāk par saviem ģime­nes locekļiem, par draugiem.

Broma lūpas savilkās smaidā, un viņš smaidīdams piebilda:

- To, kas ir iespējams vai neiespējams, katrs nosaka pats. Kāds varētu teikt, ka tu nevari ceļot pa Kori un izdzīvot tur, taču tu to spēj. Tas atkarīgs tikai no skatpunkta. Tev būtu jābūt ļoti viedam, lai tik agrīnos gados zinātu tik daudz.

Eragons nosarka, un vecais vīrs iesmējās. Nedusmojies. Neviens negaida, lai tu zinātu šādas lietas. Tu aizmirsi, ka pūķi bija maģiski radījumi, tie dīvainā veidā ietekmēja visu sev apkārt. Jātnieki tiem bija vistuvāk, un pūķu ietekme tos skāra visvairāk. Pazīstamākais blakuspienesums bija garš mūžs. Mūsu valdnieks ir dzīvojis tik ilgi, lai saviem padotajiem šķistu mūžīgs, taču lielākā daļa cilvēku to saista ar viņa paša maģiska­jām spējām. Tomēr bija arī citas, mazāk pamanāmas pārmaiņas. Visiem Jātniekiem piemita lielāks spēks, gudrība un godīgums nekā parastiem vīriem. Jāatzīmē arī tas, ka Jātnieks, kas nācis no cilvēkiem, drīz vien ieguva smailākas ausis, taču tās nekad nebija tik lielas kā īstajiem elfiem.

Eragonam bija jāsakopo gribasspēks, lai neļautu savai rokai pataustīt ausu galus. Kā vēl šis pūķis izmainīs manu dzīvi ? Tas ne tikai ierausies manā galvā, bet arī maina manu ķermeni! Vai pūķi bija gudri?

- Vai tu nemaz neklausījies, ko es tev iepriekš stāstīju? Broms vaicāja. Kā gan elfi varētu slēgt vienošanos un miera līgumus ar nesaprātīgiem lopiem? Viņi bija tikpat saprātīgi kā tu vai es.

- Bet viņi taču bija dzīvnieki, Eragons uzstājīgi turpināja.

Broms nosprauslājās.

-Viņos nebija nekā vairāk dzīvnieciska kā mūsos. Kaut kāda iemesla dēļ cilvēki slavina visu, ko paveikuši Jātnieki, taču pūķus atstāj bez ievērības, uzskatot, ka tie nebija nekas vairāk kā vien eksotisks pārvietošanās līdzeklis no vienas pilsē­tas uz citu. Taču tā nav. Jātnieki spēja veikt dižus darbus, tikai pateicoties pūķiem. Cik daudzi vīri būtu gatavi izvilkt zobenu, ja zinātu, ka gigantiska, uguni spļaujoša ķirzaka apveltīta ar tik lielu apķērību un gudrību, pēc kādas karalis varētu tikai tiekties, uz karstām pēdām ieradīsies un apturēs vardarbību? Hmm? Viņš izpūta vēl vienu dūmu apli un skatījās, kā tas pazūd.

- Vai esi kādreiz redzējis kādu pūķi?

- Nēēē, novilka Broms, tie ir dzīvojuši vēl pirms tam, kad es biju piedzimis.

Un tagad par vārdu. Zini, es mēģinu atcerēties viena pūķa vārdu, taču tas nedodas rokā. Domāju, ka dzirdēju to pieminam, kad tirgoņi ieradās Kārvahallā, taču neesmu drošs. Vai vari man palīdzēt?

Broms paraustīja plecus un ātri nosauca veselu vārdu rindu.

- Jura, Hiradors un Fundors tie, kuri cīnījās ar gigantisko jūrasčūsku. Galzra, Braiems, Oens Stiprais, Gretjems, Beroans, Roslarbs…

Viņš nosauca arī daudzus citus. Pašās beigās viņš izdvesa kādu vārdu tik klusi, ka Eragons to gandrīz nesadzirdēja. Safīra. Broms klusēdams izkratīja savu pīpi. Tad viņš vai­cāja:

- Vai tas bija kāds no šiem?

- Liekas, ka ne, atbildēja Eragons. Broms bija devis viņam vielu daudzām pārdomām, un vakars arī nebija tālu. Labi, Rorans un Horsts jau laikam būs beiguši. Man jāiet, lai gan es gribētu palikt.

Broms pacēla uzaci.

- Kā vai tas ir viss? Es jau gaidīju, ka man būs jāatbild uz taviem jautājumiem, līdz viņš nāks tevi meklēt. Nekādu jautā­jumu par pūķu cīņas stratēģiju, nekādu lūgumu aprakstīt kādu gaisa kauju? Vai esam beiguši?

- Pašlaik jā, Eragons smējās. Es uzzināju, ko gribēju, un vēl vairāk.

Viņš piecēlās. Arī Broms cēlās viņam līdzi.

- Tad jau labi, viņš vadīja Eragonu uz durvju pusi. Paliec sveiks. Sargi sevi. Un neaizmirsti pateikt man, ja atceries tā tirgoņa vārdu, kurš stāstīja par pūķiem.

- Neaizmirsīšu. Paldies. Eragons izgāja žilbinošajā ziemas saulē, miegdams acis. Viņš lēnām slāja prom, prātodams par tikko dzirdēto.

Загрузка...