41. NODAĻA Cīna pret ēnām

Eragona cellē bija tumšs, kad viņš pēkšņi uzrāvās sēdus. Kaut kas bija mainījies. Viņš jau stundām ilgi bija jutis maģiju pašā savas apziņas stūrītī, taču ikreiz, kad mēģi­nāja to likt lietā, nekas nenotika. Zēna acis nervozi mirdzēja, kad viņš sažņaudza rokas un sacīja: Nagz reisa! Gultas sega plīkšķēdama pacēlās gaisā un salocījās dūres lieluma bumbā. Tā nolaidās zemē ar klusu būkšķi.

Eragons paguris piecēlās. No piespiedu gavēšanas viņš jutās vājš, taču prieks nomāca badu. Tagad īsts izmēģinājums. Viņš prātā pasniedzās pie durvju slēdzenes. Eragons nevēlējās to salauzt vai izņemt no durvīm, viņš vienkārši pagrieza tās ser­deni un atslēdza durvis. Tās krakšķot pavērās.

Kad viņš pirmo reizi lietoja maģiju un nogalināja urgļus Jazuakā, tas paņēma gandrīz visus viņa spēkus, taču kopš tā laika Eragons bija kļuvis daudz spēcīgāks. Tas, kas reiz viņu pilnībā iztukšoja, tagad tikai mazliet darīja gurdenu.

Viņš piesardzīgi izgāja gaitenī. Man jāatrod Zaroks un elfa. Viņai jābūt vienā no tām cellēm, taču man nepietiek laika, lai visās ielūkotos. Taču Zaroku varēja paņemt Ēna. Jauneklis saprata, ka viņa domu pavediens vēl aizvien ir neskaidrs. Kāpēc es esmu šeit ? Es varētu izbēgt tūlīt pat, ja ieietu savā cellē un ar maģijas palīdzību atvērtu logu. Taču tad es nespētu izglābt elfu… Safira, kur tu esi? Man vajadzīga tava palīdzība. Viņš klusām norāja sevi, ka nav sazinājies ar pūķi jau agrāk. Viņam vajadzēja to izdarīt nekavējoties, tiklīdz atguva maģiskās spējas.

Safiras atbilde skanēja ar pārsteidzošu degsmi: Eragon! Es esmu virs Gileadas. Neko nedari. Murtags jau ir ceļā.

Kas ir… Sarunu pārtrauca soļi. Viņš apsviedās apkārt un notupās, kad ieraudzīja sešu vīru komandu iesoļojam gaitenī. Viņi strauji apstājās, blenzdami uz Eragonu un atvērtajām dur­vīm. Karavīru sejas kļuva bālas kā līķim. Labi, viņi zina, kas es esmu. Varbūt varēšu viņus aizbiedēt, lai nebūtu jācīnās.

- Uzbrukumā! viens no karavīriem nokliedzās, skriedams uz priekšu. Pārējie vīri izvilka zobenus un dieba tam pakaļ pa gaiteni.

Cīnīties ar sešiem vīriem, kad pats esi neapbruņots un vārgs, bija neprāts. Taču doma par elfu neļāva bēgt. Viņš nespēja pamest sievieti likteņa varā. Nebūdams drošs, vai viņam pietiks spēka, Eragons tiecās pēc maģijas un pacēla roku ar mirdzošo gedwēy ignasia zīmi. Karavīru acīs parādījās bailes, taču tie bija sīksti karotāji un nekas viņus nespēja apturēt. Kad Eragons atvēra muti, lai izrunātu liktenīgos vārdus, atskanēja klusa sanoņa un tik tikko manāma kustība. Viens no vīriem nogāzās zemē ar bultu mugurā. Vēl divi nokrita, pirms kāds paguva saprast, kas notiek.

Gaiteņa galā, pa kuru bija ienākuši karavīri, stāvēja noplīsis, bārdains vīrs ar stopu. Viņam pie kājām gulēja kruķis, acīmre­dzami lieks, jo vīrs stāvēja, stalti izslējies.

Trīs palikušie karavīri pagriezās pretī jaunām briesmām. Eragons izmantoja sajukumu un iesaucās: Thrjsta! Viens no vīriem saķēra krūtis un nokrita. Eragons sagrīļojās, jo maģija paņēma krietnu daļu viņa spēka. Vēl viens karavīrs nokrita, kad bulta caururba tam kaklu. Nenogalini viņu! Eragons iesau­cās, kad ieraudzīja savu glābēju pavēršam ieroci pret pēdējo karavīru. Bārdainais vīrs nolaida stopu.

Eragons cieši uzlūkoja tuvāko karavīru. Vīrs smagi elsoja, izbolījis acis tā, ka bija redzami tikai baltumi. Šķita, karavīrs aptver, ka viņa dzīvība ir glābta.

- Tu redzēji, ko es varu izdarīt, Eragons asi noteica, ja tu neatbildēsi uz maniem jautājumiem, visa tava atlikusī dzīve būs nožēlojama un mokpilna. Saki: kur ir mans zobens ta maksts un asmens ir sarkanā krāsā un kurā cellē ir ieslodzīta elfa?

Vīrs nebilda ne vārda.

Eragona plauksta draudīgi iegailējās; viņš tiecās pēc maģi­jas. Tā nebija pareizā atbilde, viņš noskaldīja. Vai tu spēj iedomāties, cik daudz moku spēj sagādāt smilšu grauds, kad tas sarkans un karsts nonāk tavā vēderā? Jo sevišķi, ja tas neatdziest nākamo divdesmit gadu laikā un lēni gruzd tev cauri līdz pat īkšķiem! Kad tas tiks tev cauri, būsi jau vecs vīrs. Viņš uz mirkli apklusa, lai novērtētu panākto iespaidu. Tā neno­tiks, ja vien pastāstīsi, ko vēlos.

Kareivja acis izspiedās, taču viņš turpināja klusēt. Eragons sakasīja nedaudz zemes no akmens grīdas un pavisam mierīgi noskaldīja: Šīs smiltis ir daudz vairāk nekā viens grauds, bet nebēdā: tās izdegs tev cauri daudz ātrāk. Un atstās lielāku caurumu. Pēc šiem vārdiem zeme sāka gailēt sarkanā krāsā, tomēr nesvilināja Eragona roku.

- Labi, tikai neliec man to iekšā! karavīrs lūdzās. Elfa ir pēdējā cellē pa kreisi. Es neko nezinu par tavu zobenu, bet varbūt tas ir sargistabā augšējā stāvā. Tur ir visi ieroči.

Eragons pamāja ar galvu un nomurmināja: Slytha. Kara­vīrs pārbolīja acis un sabruka uz grīdas.

- Vai tu viņu nogalināji?

Eragons paskatījās uz svešinieku, kas bija tikai dažu soļu attālumā. Viņš samiedza acis, mēģinādams saskatīt seju aiz bārdas. Murtag! Vai tas esi tu? viņš iesaucās.

- Jā, Murtags atbildēja, mazliet paceļot bārdu virs savas noskūtās sejas. Negribēju, lai redz manu seju. Vai tu viņu nogalināji?

- Nē, viņš ir aizmidzis. Kā tu iekļuvi iekšā?

- Nav laika paskaidrot. Mums jātiek uz augšējo stāvu, pirms kāds mūs atradīs. Pēc dažām minūtēm būs iespēja izbēgt. Labāk nenokavēsim.

- Vai tu nedzirdēji, ko es sacīju? Eragons vaicāja, pamā­dams uz bezsamaņā gulošo kareivi. Cietumā ir elfa. Es viņu redzēju! Mums viņa jāizglābj. Man vajadzīga tava palīdzība!

- Elfa… Murtags ņurdēja, steigdamies uz priekšu pa gai­teni. Tā ir kļūda. Mums jābēg, kamēr varam. Viņš apstājās pie celles, uz kuru karavīrs bija norādījis, un izvilka riņķi ar atslēgām no savu skrandu apakšas. Es tās paņēmu no kāda sarga, viņš paskaidroja.

Eragons pastiepa roku pēc atslēgām. Murtags paraustīja plecus un iedeva tās viņam. Eragons atrada pareizo, un durvis atsprāga vaļā. Vientuļš mēness stars stīgoja caur logu, liedams pāri elfas sejai vēsu, sudrabainu gaismu.

Elfa paskatījās uz Eragonu, saspringusi un saliekusies uz gultas gatava visam, kas ar viņu varētu notikt. Viņa augstu paslēja galvu karalienes cienīgā stājā. Viņas tumši zaļās acis šķita gandrīz melnas un nedaudz izliektas kā kaķim. Kad elfa cieši uzlūkoja Eragonu, viņam pār muguru pārskrēja skud­riņas.

Viņa īsu brīdi lūkojās viens otrā, tad elfa nodrebēja un sabruka bez skaņas. Eragons tik tikko paguva viņu saķert, pirms sieviete atsitās pret grīdu. Viņa bija pārsteidzoši viegla. Elfa smaržoja pēc saspiestām priežu skujām.

Murtags ienāca cellē. Viņa ir skaista.

- Un ievainota.

- Ievainojumus apskatīsim vēlāk. Vai tu esi pietiekami spēcīgs, lai viņu nestu? Eragons pakratīja galvu. Tad es to darīšu, Murtags sacīja un uzlika elfu sev uz pleciem. Tagad augšā pa kāpnēm! Viņš pasniedza Eragonam dunci, un abi steidzās atpakaļ gaitenī, kur vēl aizvien izsvaidīti gulēja kareivju ķermeņi.

Murtags smagiem soļiem vadīja Eragonu uz akmens kāpnēm gaiteņa galā. Kamēr viņi kāpa pa tām, Eragons vaicāja: Kā mēs tiksim ārā, lai mūs nepamanītu?

- Mēs netiksim, Murtags norūca.

Eragona sirds sarāvās bailēs. Viņš uzmanīgi klausījās, vai kaut kur tuvumā neparādīsies kāds karavīrs, un drebēja, domā­dams kas varētu notikt, ja parādītos Ēna. Kāpņu galā bija goda istaba pilna ar platiem koka galdiem. Pie sienām karājās vairogi, bet koka griestus balstīja grieztas sijas. Murtags nolika elfu uz galda un bažīgi palūkojās uz griestiem. Vai tu vari aprunāties ar Safīru par lietām, ko tev sacīšu?

- Protams.

- Pasaki, lai viņa pagaida vēl piecas minūtes.

Tālumā atskanēja kliedzieni. Karavīri dimdināja uz goda istabas pusi. Eragons saknieba lūpas. Lai arī ko tu plāno darīt, man šķiet, ka mums nav daudz laika.

- Vienkārši pasaki viņai un nerādies tuvumā, Murtags atcirta un aizskrēja prom.

Kad Eragons nodeva vēstījumu, viņš satraukts klausījās, kā vīri kāpj augšā pa kāpnēm. Cīnīdamies ar badu un nespēku, viņš novilka no galda elfu sievieti un paslēpa zem tā. Notupies viņai blakus, puisis aizturēja elpu un cieši sažņaudza dunci.

Istabā ienāca desmit karavīri. Viņi steigšus izskrēja tai cauri, paskatoties tikai zem dažiem galdiem, un turpināja savu ceļu. Eragons atspiedās pret galda kāju un smagi elpoja. Atelpa lika atcerēties par rūcošo vēderu un izkaltušo rīkli. Viņa uzmanību piesaistīja krūka un ēdiena paliekas otrā istabas galā.

Eragons aizjoza no savas slēptuves uz otru istabas galu pagrāba ēdienu un atgriezās zem galda. Krūzē bija dzintara krā­sas alus, kuru viņš izdzēra divos malkos. Puisis sajuta patīkamu atvieglojumu, kad aukstais šķidrums notecēja pa izkaltušo rīkli, nomierinādams iekaisušos audus. Viņš aizturēja atraugu un ķērās klāt pie maizes ņukas.

Murtags atgriezās, nesdams Zaroku, dīvainu stopu un skaistu zobenu bez maksts. Murtags pasniedza Zaroku Eragonam. Es atradu otru zobenu un stopu sardzes istabā. Nekad neesmu redzējis tādus ieročus, tāpēc iedomājos, ka tie varētu piederēt elfai.

- Noskaidrosim, Eragons noņurdēja ar maizes pilnu muti. Zobens plāns un viegls ar savītu rokturi, kas abās pusēs sašaurinājās asās smailēs, precīzi iederējās elfas zobena makstī. Abi vīrieši nebija pārliecināti, vai arī stops pieder elfai, taču tas bija tik smalki veidots, ka diezin vai varēja būt kāda cita īpašums. Ko tagad? viņš vaicāja, nokozdams vēl vienu maizes kumosu.

- Mēs nevaram šeit ilgāk palikt. Agrāk vai vēlāk karavīri mūs atradīs.

- Tagad, sacīja Murtags, paņemdams rokās pats savu stopu un uzvilkdams stiegru ar bultu, mēs gaidīsim. Kā jau sacīju, mūsu bēgšana ir sagatavota.

- Tu nesaproti šeit ir Ēna! Ja viņš mūs atradīs, mēs būsim nolemti nāvei.

- Ēna! Murtags iekliedzās. Tādā gadījumā liec Safīrai lidot šurp tūlīt pat. Plānoju, ka gaidīsim līdz sardzes maiņai, taču novilcināt promiešanu tik ilgi ir bīstami. Eragons pār­raidīja pūķim pavisam īsu ziņu, negribēdams novērst Safiras uzmanību ar jautājumiem. Tu izjauci manus plānus, pats bēg­dams no celles, Murtags īgņojās, skatīdamies uz istabas ieeju.

Eragons smaidīja. Tādā gadījumā, iespējams, man vaja­dzēja gaidīt. Tevis izvēlētais laiks toties bija precīzs. Es nespētu pat parāpot, ja man ar maģijas palīdzību būtu jācīnās ar visiem tiem karavīriem.

- Priecājos, ka varu palīdzēt, Murtags bilda. Viņš sastinga, kad izdzirdēja tuvumā skrienošus vīrus. Cerēsim, ka Ēna mūs neatradīs.

Goda istabā atskanēja salti smiekli. Liekas, ka ir jau par vēlu.

Murtags un Eragons apsviedās riņķī. Ēna viens pats stāvēja istabas galā. Viņam rokā bija plāns zobens ar nedaudz ieskram­bātu asmeni. Ēna atāķēja sprādzi, kas saturēja viņa apmetni, un ļāva tam noslīdēt zemē. Viņam bija skrējēja ķermenis tievs, taču samērīgs, un Eragons atcerējās Broma brīdinājumu; viņš arī pats zināja, ka Ēnas izskats ir maldinošs: Ēna bija daudzas reizes spēcīgāks par parastu cilvēku.

- Tā, manu jauno Jātniek, vai vēlies izmēģināt savus spēkus cīņā ar mani? Ēna ņirgājās. Man nevajadzēja uzticēties kap­teinim, kad viņš apgalvoja, ka esi apēdis visu ēdienu. Otrreiz es tādu kļūdu nepieļaušu.

- Es tikšu ar viņu galā, Murtags mierīgi sacīja, nolaizdams stopu un izvilkdams zobenu.

- Nē, Eragons dobji noteica. Viņš grib mani dzīvu, nevis tevi. Es viņu kādu brīdi varu aizkavēt, bet tu labāk atrodi mums bēgšanas ceļu.

- Labi, ej, Murtags sacīja. Tev nevajadzēs viņu aizkavēt pārāk ilgi.

- Es ceru, Eragons drūmi novilka. Viņš izvilka Zaroku un sāka lēnām tuvoties Ēnai. Sarkanajā asmenī atspīdēja liesmas no lāpām pie sienas.

Ēnas sarkanbrūnās acis dega kā ogles. Viņš klusi iesmējās. Vai tu tiešām domā mani pievārēt, Du Sundavas Freohr? Kāds nožēlojams vārds. Es gaidīju no tevis kaut ko izsmalcinātāku, taču, liekas, tas ir vienīgais, uz ko esi spējīgs.

Eragons neļāva sevi izprovocēt. Viņš cieši skatījās uz Ēnas seju, gaidīdams kādu acu vai lūpu kustību, kas nodotu preti­nieka nākamo soli. Es nedrīkstu izmantot maģiju, jo viņam var ienākt prātā darīt to pašu. Labāk, lai viņš domā, ka var uzvarēt, neķeroties pie burvestībām, ko viņš, iespējams, var.

Taču pretinieki nepaspēja pat spert soli, kad griesti nobūkšķēja un salīgojās. Sāka birt putekļi, un gaiss kļuva pelēks; grīdu nokaisīja koka gabali. No jumta atskanēja kliedzieni un metāla žvadzoņa. Eragons sabijās, kad no griestiem sāka krist salauztie baļķi, un palūkojās uz augšu. Ēna izmantoja šo mirkli un metās uzbrukumā.

Eragons tik tikko paguva ar Zaroku atsist cirtienu, kas bija vērsts viņa sānos. Asmeņi sasitās ar skaļu troksni, un Eragons no sasprindzinājuma sakoda zobus, bet roka kļuva nejūtīga. Elles liesmas! Viņš ir spēcīgs! Viņš sagrāba Zaroku ar abām rokām un cirta ar visu spēku pret Ēnas galvu; pretinieks to viegli atsita, rīkodamies ar zobenu ātrāk, nekā varēja iedo­māties.

Virs viņiem atskanēja griezīga skaņa, it kā dzelzs pīķi tiktu vilkti pāri akmeņiem. Griestos parādījās trīs garas plaisas. No jumta sāka krist lejā lubiņas. Eragons neievēroja apkārt notie­košo arī tad, kad skaidas nokrita viņam tieši pie kājām. Lai arī viņš bija vingrinājies cīņā ar zobena meistaru Bromu un Murtagu, kas arī bija lielisks zobenvīrs, Ēna viņam lika justies īpaši neprasmīgam. Ēna spēlējās ar viņu.

Eragons atkāpās Murtaga virzienā, un viņa rokas drebēja, atsitot Ēnas raidītos cirtienus. Katrs nākamais bija spēcīgāks par iepriekšējo. Eragons vairs nebija tik spēcīgs, lai ķertos pie maģijas palīdzības, ja arī to gribētu. Piepeši ar māņu griezienu Ēna izsita jauneklim Zaroku no rokām. Sitiena spēks Eragonu nometa uz ceļiem, un viņš, smagi elsodams, palika uz grīdas. Griezīgā čerkstoņa ieskanējās skaļāk. Neizbēgamais nenovēr­šami tuvojās.

Ēna augstprātīgi skatījās viņā. Tu varbūt esi nozīmīgs varas spēlē, kas šobrīd norisinās, taču esmu vīlies, ja šis ir tavs labākais sniegums. Ja pārējie Jātnieki būtu bijuši tik vārgi, tad iznāk, ka viņi kontrolējuši Impēriju, tikai pateicoties savam skaitliskajam pārākumam.

Eragons palūkojās augšup un pakratīja galvu. Viņš saprata Murtaga plānu. Safira, tagad būtu īstais brīdis. Nē, tu kaut ko piemirsi.

Un ko tieši? Ēna izsmejoši atvaicāja.

Mājas jumts nodārdēja, un daļa no griestiem aizlidoja pa gaisu, atklājot naksnīgās debesis. Pūķus! Eragons ierēcās, pārvarēdams troksni, un metās prom no Ēnas. Sarkanacis nik­numā atieza zobus, zvērīgi mētādams zobenu. Pēkšņi viņa sejā parādījās izbrīns, kad plecā ieurbās Murtaga raidīta bulta.

Ēna smējās un izrāva bultu ar diviem pirkstiem. Tev būtu vairāk jāpacenšas, ja vēlies mani apturēt. Nākamā bulta trāpīja viņam starp acīm. Ēna ieaurojās nāves priekšnojautās un sāka locīties sāpēs, aizklādams seju. Viņa āda kļuva pelēka. Gaisā virs viņa parādījās migla, aizsegdama augumu. Atskanēja sirdi plosošs kliedziens, un mākonis pazuda.

Tur, kur bija stāvējis Ēna, bija palicis viņa apmetnis un kaudze drēbju. Tu nogalināji viņu! Eragons iesaucās. Viņš zināja tikai divus leģendārus varoņus, kas bija izdzīvojuši pēc Ēnas nogalināšanas.

Es neesmu drošs par to, Murtags sacīja.

Kāds vīrs iekliedzās: Viss. Viņš ir zaudējis. Ejiet iekšā un ņemiet viņus ciet!

Karavīri ar tīkliem un šķēpiem sabira istabā no abiem galiem. Eragons un Murtags atkāpās pret sienu, vilkdami sev līdzi elfu sievieti. Vīri ap viņiem izveidoja pusloku, kas neko labu nevēstīja. Tad Safira ielūkojās pa griestu caurumu un ieaurojās. Viņa sagrāba cauruma malu ar saviem milzīgajiem nagiem un norāva gandrīz visus griestus.

Trīs karavīri pagriezās un metās bēgt, taču pārējie palika savā vietā. Griestu centrālā sija nobrakšķēja, un vēl nolija smagu lubiņu lietus. Karavīru rindas bailēs pajuka, mēģinot izvairīties no nāvējošās krusas. Eragons un Murtags spiedās pie sienas, lai nepakļūtu zem krītošajiem gruvešiem. Safira vēlreiz ietaurējās, un karavīri laidās prom, samīdami ceļā pakritušos.

Safira pēdējo reizi sasprindzināja spēkus un norāva pārējo griestu daļu. Tad viņa ielēca telpā, spārnus cieši sakļāvusi pie ķermeņa. Galds zem viņas smaguma sašķīda skaidās. Atviegloti iekliedzies, Eragons metās pūķim ap kaklu. Safira apmierināta iedūcās.

Es ilgojos pēc tevis, mazais.

Es arī. Mums ir vēl kāds. Vai varēsi panest mūs visus trīs?

Protams, viņa sacīja, aizsperdama visas lubiņas un galdus, lai varētu pacelties gaisā. Murtags un Eragons izvilka elfu no slēptuves. Safira pārsteigumā nošņācās: Elfs!

Jā, tā ir sieviete, ko redzēju savos sapņos, Eragons sacīja, paņemdams rokās Zaroku. Viņš palīdzēja Murtagam iecelt elfu seglos, tad viņi abi uzrāpās Safīrai mugurā. Es dzirdēju cīņas trokšņus uz jumta. Vai tur augšā ir vīri ?

Bija, bet tagad nav. Vai esat gatavi ? Jā.

Safīra izlēca no goda istabas uz cietokšņa jumta, kur juku jukām gulēja sargu ķermeņi. Skaties! Murtags sacīja, rādot tālumā. Otrā pusē tornim un istabai ar noplēsto jumtu ieņēma vietas strēlnieku rinda.

Safira, tev jālido. Tūlīt! Eragons brīdināja.

Pūķis atlocīja spārnus, aizskrēja līdz ēkas malai un atspērās ar spēcīgajām kājām. Papildu svars uz Safiras muguras sāku­mā vilka viņu satraucošā ātrumā uz leju. Kamēr viņa pūlējās sasniegt augstumu, Eragons sadzirdēja raidīto bultu melodisko strinkšķi.

Bultas šāvās tumsā uz viņu pusi. Safira sāpēs ierēcās, kad viņai trāpīja, un ātri pagriezās pa kreisi, lai izvairītos no nāka­mās zalves. Debesis izraibināja vēl vairāk bultu, tomēr nakts pasargāja viņus no šautru nāvējošā dzēliena. Eragons atvieglo­jumā atlaidās pret Safiras kaklu. Kur tevi ievainoja?

Mani spārni ir caururbti… viena no bultām ir iestrēgusi. Tā vēl aizvien ir turpat. Pūķis smagi elpoja.

Cik tālu tu mūs vari aiznest?

Pietiekami tālu. Eragons cieši turēja elfu, kamēr viņi slīdēja virs Gileadas. Drīz pilsēta palika tālu aiz muguras, un viņi vir­zījās uz austrumiem, augstu planēdami naksnīgajās debesīs.

Загрузка...