49. NODAĻA Dilemmas priekšā

ERagons zaudēja valodu. Viņa prāts nespēja pieņemt Murtaga teikto. Atkritējiem taču nebija bērnu, un nepavisam jau nu ne Morzanam. Morzanam! Cilvēkam, kas nodeva Jātniekus Galbatoriksam un bija pats uzticamākais karaļa kalps līdz pat pašai nāvei. Vai tā varētu būt taisnība?

Safiras šoks skāra Eragonu sekundi vēlāk. Viņa brāzās no upes cauri kokiem un krūmiem, lai ātrāk nonāktu viņam bla­kus, zobus atiezusi un asti brīdinoši pacēlusi. Esi gatavs uz visu, viņa brīdināja. Iespējams, viņš prot lietot maģiju.

- Vai tu esi viņa mantinieks? Eragons vaicāja, slepeni sniegdamies pēc Zaroka. Ko viņš grib no manis ? Vai viņš patie­šām strādā valdnieka labā ?

- Es to neizvēlējos! Murtags kliedza, ciešanās saviebis seju. Viņš izmisīgi raustīja drēbes, noraudams apmetni un kreklu, lai atsegtu ķermeni.

- Paskaties! viņš lūdza, pagriezdams muguru Eragonam. Murtaga muskuļoto, iedegušo ādu šķēla sen sadzijusi balta rēta, kas stiepās no labā pleca līdz kreisajam gurnam, liecība par šaušalīgām ciešanām.

- Vai redzi? Murtags jautāja rūgtā balsī. Tagad viņš runāja ātri, it kā juzdamies atvieglots, ka beidzot atklājis savu noslē­pumu. Kad man iecirta šo rētu, biju tikai trīs gadus vecs. Morzans dzēruma trakumā meta man ar zobenu, kad skrēju garām. Manu muguru pāršķēla tas pats zobens, kas tev tagad rokā, vienīgā lieta, ko cerēju saņemt mantojumā, līdz Broms

nozaga to no mana tēva līķa. Man paveicās tā vismaz šķiet ka tuvumā bija dziednieks, kas izglāba man dzīvību. Tev jāsa­prot, ka man nav maigu jūtu pret Impēriju vai karali. Neesmu viņiem zvērējis uzticību, un tev es nevēlu ļaunu! Murtags izmisīgi bēra.

Eragons smagu sirdi noņēma roku no Zaroka roktura.

- Tavu tēvu, viņš stomījās, nogalināja…

- Jā, Broms, Murtags sacīja. Viņš lēnām uzstiepa kreklu pāri galvai.

Rags atskanēja viņiem tieši aiz muguras. Eragons iekliedzās:

- Nāc, bēgsim kopā!

Murtags paraustīja zirgu pavadas, tie uzsāka izmocītu riksi; viņa skatiens sastindzis raudzījās uz priekšu, tikmēr Arja neva­rīgi kūļājās Ledusliesmas seglos. Safira palika Eragona tuvumā, viegli turēdamās līdzi ar savām garajām kājām. Tu varētu mie­rīgi iet pa upes gultni, Eragons sacīja, kad pūķim bija jālaužas cauri biezam zaru tīklam.

Es tevi neatstāšu kopā ar viņu.

Eragons priecājās par pūķa gādību. Morzana dēls! Tad viņš piebilda:

- Tavam stāstam grūti noticēt. Kā es varu zināt, ka tu nemelo?

- Kāpēc man būtu jāmelo?

- Tu varētu būt…

Murtags viņu aprāva pusvārdā:

- Es tev neko nevaru pierādīt. Paturi pie sevis savas šaubas, līdz nonākam pie vārdeniem. Viņi mani uzreiz pazīs.

- Man jāzina, Eragons turpināja, vai tu kalpo Impērijai.

- Nē. Un, ja arī kalpotu, uz ko es varētu cerēt, ceļojot ar tevi? Ja man būtu padomā sagūstīt tevi vai nogalināt, es tevi atstātu cietumā. Murtags sastomījās, lecot pāri gulošam baļķim.

- Tu varētu vest urgļus pie vārdeniem.

- Tad kādēļ es vēl esmu kopā ar tevi? Murtags strupi izmeta. Es tagad zinu, kur ir vārdeni. Kāda jēga nodot sevi viņu rokās? Ja es gribētu uzbrukt viņiem, tad mestos apkārt un dotos pie urgļiem.

- Varbūt tu esi slepkava, Eragons bilda.

- Varbūt. Tu jau to nevari zināt, vai ne?

Safira? Eragons vienkārši pajautāja.

Viņas aste nošvīkstēja jauneklim virs galvas. Ja viņš tev gribētu nodarīt ļaunu, varēja to izdarīt pirms laba laika.

Zars atsitās pret Eragona kaklu, atstādams asiņainu švīku. Ūdenskrituma duna kļuva skaļāka. Es gribētu, lai tu pieskati Murtagu, kad nokļūsim pie vārdeniem. Viņš varētu izdarīt kaut ko muļķīgu, un es negribu, lai viņu nogalina aiz pārpratuma.

Darīšu, ko varēšu, Safīra attrauca, spraukdamās cauri diviem kokiem un noraudama mizas lēkšķes. Aiz viņu mugu­ras atkal ieskanējās rags. Eragons pameta skatienu pāri ple­ciem, gaidīdams, ka no tumsas kuru katru brīdi izskries urgļi. Ūdenskritums apdullinoši dārdēja tieši viņiem priekšā, nomāk­dams nakts skaņas.

Mežs beidzās, un Murtags apturēja zirgus. Viņi bija nonā­kuši oļiem klātā pludmalē Lāčzoba upes grīvas kreisajā pusē. Dziļais Kostamernas ezers piepildīja ieleju un aizšķērsoja tālāko ceļu. Ūdenī atmidzēja zvaigžņu ņirboņa. Kalnu sienas ierobe­žoja Kostamernas ezeru, atstājot tikai šauru pludmales līniju katrā tā pusē turklāt ne vairāk kā dažas pēdas platumā. Ezera otrā pusē no melnas klints virpuļojošā mutulī brāzās lejā plats ūdens palags.

- Vai mums jādodas pie ūdenskrituma? Murtags sasprindzis jautāja.

- Jā. Eragons gāja pa priekšu pa ezera kreiso pusi. Oļi zem kājām bija mitri un gļotām pārklāti. Safīrai tik tikko pietika vietas starp tuvējo kalnu sienu un ezeru. Divas viņas kājas gāja pa ūdeni.

Viņi bija pusceļā uz ūdenskritumu, ka Murtags brīdinoši iesaucās:

-Urgļi!

Eragons apsviedās apkārt, akmeņi pašķīda zem viņa papē­žiem. Kostamernas pludmalē, kur viņi bija tikai pirms dažām minūtēm, no meža iznira lempīgi tēli. Urgļi pulcējās pie ezera. Kāds no viņiem pamāja uz Safiras pusi, un pāri ūdenim atplūda aprauti vārdi. Acumirklī orda sadalījās un sāka virzīties pa abām ezera pusēm, nogriežot Eragonam un Murtagam bēgša­nas ceļu. Šaurā krasta līnija piespieda masīvos kuiļus iet rindā pa vienam.

- Skrieniet! Murtags nobrēcās, izvelkot zobenu un uzplīk­šķinot zirgiem pa sāniem. Safira pēkšņi pacēlās gaisā un pagrie­zās pret urgļiem.

- Nē! Eragons iesaucās, domās kliedzot: Atgriezies! Taču viņa turpināja lidot uz priekšu, par spīti viņa lūgumam. Eragons ar mokām novērsa skatienu no pūķa un rāvās uz priekšu, izvilk­dams Zaroku no maksts.

Safira metās virsū urgļiem, mežonīgi rēkdama. Viņi mēģināja izklīst, bet kalnu sienas bija izveidojušas dabisku slazdu. Pūķis satvēra kuili ar nagiem un nesa kliedzošo radījumu aizvien augstāk gaisā, plosīdams ar asajiem ilkņiem. Pēc brīža apklusušais ķermenis iekrita ezerā bez vienas kājas un rokas.

Kuļļi turpināja virzīties gar Kostamernas ezeru. Dūmiem kūpot no nāsīm, Safira atkal metās tiem virsū. Pūķis izlocījās un kūleņoja, kad melnu bultu lietus pāršalca pār viņu. Lielākā daļa šautru atsitās pret Safiras zvīņām, taču viņa sāpēs ieauro­jās, kad pārējās caururba spārnus.

Eragona roka līdzjūtībā iesmeldzās, un viņam vajadzēja val­dīties, lai atturētos skriet pūķim palīgā. Puiša asinis sastinga no bailēm, kad viņš saprata, ka urgļi viņus ielenc.

Viņš mēģināja skriet ātrāk, taču muskuļi bija pārāk noguruši un piekrastes akmeņi slideni.

Debesīs uzšāvās šļakatas, kad Safira ienira Kostamernas ezera dzīlēs. Viņa pilnībā nozuda zem ūdens virsmas viļņu loki plūda uz ezera malām. Urgļi nervozi raudzījās uz tumšo ūdeni, kas skalojās tiem pie kājām. Viens kaut ko nesaprotamu norūca un dūra šķēpu ezerā.

Ūdens pašķīrās, un Safiras galva izšāvās no dziļuma. Pūķa žokļi sakampa šķēpu un salauza kā gana stibu, kad izrāva to no kuiļa rokām ar niknu rāvienu. Pirms viņa paguva sakampt pašu urgli, pārējie kareivji uzbruka ar saviem šķēpiem, savainojot Safiras degunu.

Pūķis atlēca un nikni iešņācās, plīkšķinot asti pret ūdeni. Galvenais kuilis ar notēmētu šķēpu mēģināja apiet apkārt, tomēr apstājās, kad Safira iekampa viņam kājās. Urgļu ierindai nācās apstāties, kamēr viņa turēja kuili līcī. Pa to laiku kuļļi otrā ezera pusē steidzās uz ūdenskrituma pusi.

Es viņus ievilināju slazdā, Safira aprauti teica Eragonam, taču pasteidzies ilgi es viņus nenoturēšu. Strēlnieki krastā jau bija notēmējuši savas bultas uz viņu. Eragons saņēmās, lai ietu ātrāk, taču kāja paslīdēja uz akmens, un viņš paklupa. Murtaga spēcīgā roka noturēja viņu kājās, un, rokās saķērušies, abi ar saucieniem mudināja zirgus ātrāk doties uz priekšu.

Viņi jau bija netālu no ūdenskrituma, un tas gāzās lejā ar apdullinošas sniega lavīnas troksni. Balta ūdens siena šļācās lejā pa klinti, atsizdamās pret akmeņiem lejā. Gaisā uzšāvās šļakatu mākonis, kas apslacīja abu puišu sejas. Četrus jardus no dunošā priekškara pludmale kļuva platāka, palielinot manev­rēšanas iespējas.

Safira ierēcās, kad urgļa šķēps nobrāza viņas pakaļkāju, un nozuda zem ūdens. Tiklīdz viņa pazuda, kuļļi brāzās uz priekšu milzīgiem soļiem. Viņi bija tikai dažu simtu pēdu attālumā.

- Ko mēs tagad iesāksim? Murtags auksti noskaldīja.

- Nezinu. Ļauj padomāt! Eragons iesaucās, drudžaini mek­lēdams Arjas atmiņās pēdējos norādījumus. Viņš pārlūkoja zemi, līdz atrada akmeni ābola lielumā, pagrāba to un dauzīja klinti blakus ūdenskritumam, kliedzot:

- Ai varden abr du Shur'tugals gata vanta!

Nekas nenotika.

Viņš atkal mēģināja, kliedzot vēl skaļāk nekā līdz šim, tomēr tikai nobrāza roku. Eragons izmisumā pagriezās pret Murtagu.

- Mēs esam slazdā. Viņa vārdi aprāvās, kad Safira iznira no ezera, apšļācot abus ar ledainu ūdeni. Viņa nolaidās plud­malē un pietupās gatava cīņai.

Zirgi mežonīgi slējās kājās, mēģinādami aizbēgt. Eragons centās domās tos nomierināt. Aizmugurē! Safira iekliedzās. Viņš pagriezās un pamanīja, kā galvenais urglis skrēja viņa virzienā, augstu pacēlis smago šķēpu. Tuvumā kuilis bija tik garš kā augumā mazāks milzis kājām un rokām triju baļķu resnumā.

Murtags atvēzējas un aizsvieda savu zobenu neticamā ātru­mā. Garais ierocis vienreiz apgriezās, un tā asmens ar trulu skaņu ietriecās kuiļa krūtīs. Milzīgais urglis apstājās un nokrita zemē, savādi murmulēdams. Pirms nākamā uzbrukuma Murtags aizjoza līdz nogalinātajam ķermenim un izvilka savu zobenu.

Eragons pacēla roku, iesaukdamies:

- Jierda theirra kalfis!

Klints nodrebēja. Divdesmit uzbrucēji iekrita Kostamernas ezerā, gaudojot un ķeroties pie lauztajām kājām. Nepalēninot gaitu, pārējie urgļi devās uz priekšu pāri saviem kritušajiem biedriem. Eragons cīnījās ar vārgumu un pieskārās Safīrai, lai gūtu atbalstu.

Nakts tumsā pār viņiem nobira bultu mākonis, atsizdamies pret klinti. Eragons un Murtags pieliecās, piesedzot galvu. Ieņurdēdamās Safira pārlēca puišiem pāri, lai zvīņotais augums pasargātu viņus un zirgus. Likās, ka nobirst krusa, kad pret zvīņām atsitās nākamā bultu zalve.

- Ko tagad? Murtags iesaucās. Klintī nebija parādījusies neviena plaisa. Mēs te nevaram palikt.

Eragons sadzirdēja Safiras rūcienu, kad bulta caururba viņas spārna plāno membrānu. Viņš izmisis raudzījās visapkārt, cenšoties saprast, kāpēc Arjas norādījumi nedarbojas.

- Es nesaprotu! Mums bija jābūt šeit!

- Kāpēc nepajautā elfai, lai pārliecinātos? prasīja Murtags. Viņš nometa zobenu, paķēra stopu no Tornaka seglu somas un ātri palaida bultu starp Safiras radzēm. Mirklis, un urglis iegāzās ūdenī.

- Tagad? Viņa ir tik tikko dzīva! Kur viņa ņems spēku, lai kaut ko pateiktu?

- Es nezinu, kliedza Murtags, bet labāk kaut ko izdomā, jo mēs nevaram cīnīties ar veselu armiju.

Eragon! Safīra steidzīgi ierūcās.

Kas ir?

Mēs esam nepareizajā ezera pusē! Es redzēju Arjas atmiņas tavās domās un tikko sapratu, ka šī nav pareizā vieta. Viņa pie­spieda galvu pie krūtīm, jo viņu virzienā drāzās nākamais bultu lietus. Pūķa aste sāpēs noraustījās, kad tās ietriecās ķermenī. Es nevaru to ilgāk izturēt! Viņi saraustīs mani gabalos!

Eragons iebāza Zaroku atpakaļ makstī un iesaucās:

- Vārdeni ir otrā ezera pusē. Mums jāiet cauri ūdenskritumam!

Viņš šausmās pamanīja, ka urgļi otrā Kostamernas pusē

gandrīz bija nonākuši pie ūdenskrituma.

Murtaga skatiens pašāvās uz dārdošo ūdens sienu, kas aiz­šķērsoja viņu ceļu.

- Zirgus mēs tam cauri nedabūsim, ja arī paši saņemsimies!

- Es piedabūšu zirgus mums sekot, Eragons atcirta. Un Safira nesīs Arju. Urgļu kliedzieni un saucieni iztrūcināja Ledusliesmu. Elfa kuļājās tā seglos, nenojaušot par briesmām.

Murtags paraustīja plecus.

- Tas ir labāk nekā tikt sacirstam gabalos. Viņš ātri atsaitēja Arju no segliem, un Eragons notvēra elfu, kad tā jau slīdēja lejā.

Esmu gatava! Safira sacīja, pieceļoties pussēdus. Urgļu rin­das saminstinājās, viņi nesaprata, ko pūķis grib darīt.

- Tagad! Eragons iesaucās. Viņi abi ar Murtagu uzcēla Arju pūķim mugurā un nostiprināja kājas seglu kāpšļos. Safira savēcināja spārnus un laidās pāri ezeram. Urgļi iegaudojās, redzēdami, kā pūķis izbēg. Bultas atsitās pret viņas vēderu. Kuļļi otrā krastā pielika soli, lai nonāktu pie ūdenskrituma pirms pūķa nolaišanās.

Eragons domās ar spēku ietriecās zirgu pārbiedētajos prātos. Izmantojot seno valodu, viņš pateica: Ja zirgi nepeldēs cauri ūdenskritumam, urgļi abus nogalinās un apēdīs. Lai arī dzīvnie­ki nesaprata pilnīgi visu sacīto, vārdu jēga bija nepārprotama.

Ledusliesma un Tornaks nopurināja galvu un traucās uz dārdošo priekškaru, zviegdami, kad ūdens atsitās pret muguru. Viņi kārpījās, cenšoties palikt virs ūdens. Murtags iebāza zobenu makstī un lēca ūdenī. Viņa galva pazuda zem ūdens mutuļa, bet pēc brīža jau Murtags atkal parādījās virs ūdens šķaudot un sprauslājot.

Urgļi bija Eragonam tieši aiz muguras viņš dzirdēja mons­tru pēdas atsitamies pret sīkajiem piekrastes oļiem. Puisis ar kaujas saucienu metās ūdenī, aizverot acis tieši sekundi pirms tam, kad aukstais ūdens aizsita elpu.

Ūdenskrituma pārdabiskais smagums triecās pret Eragona plecu, draudot salauzt jaunekļa mugurkaulu. Ūdens dārdoņa apdullināja. Viņš ar ceļiem atsitās pret ezera akmeņaino dibenu, atspērās no visa spēka un izrāvās virs ūdens virsmas. Pirms Eragons paguva ievilkt gaisu, ūdens kaskāde atkal pasita viņu zem ūdens.

Vienīgais, ko viņš paguva ieraudzīt, bija apkārt mutuļojošais baltu putu plīvurs. Eragons izmisīgi kārpījās līdz ūdens virsmai, lai ievilktu gaisu, taču spēja pacelties tikai dažas pēdas, un ūdens aizkars atkal aizšķērsoja ceļu. Jauneklis krita panikā, svaidīdams rokas un kājas un cīnīdamies ar ūdeni. Zaroks un izmirkušās drēbes viņu atkal novilka ezera dibenā. Eragons nespēja pat izrunāt senos vārdus, kas glābtu viņa dzīvību.

Piepeši spēcīga roka sagrāba viņa kreklu un vilka cauri ūde­nim. Puiša glābējs īrās cauri ezeram ar ātriem, īsiem vēzieniem, un Eragons cerēja, ka tas ir Murtags, nevis kāds urglis. Viņi iznira un nostājās uz oļiem klātās pludmales. Eragons mežonīgi drebēja pie visām miesām.

Labajā pusē viņš sadzirdēja cīņas troksni un apsviedās ap­kārt, sagatavodamies urgļu uzbrukumam. Monstri otrā krastā kur viņš bija stāvējis pirms īsa brīža krita zem bultu krusas, kas lidoja no klints plaisām. Neskaitāms daudzums urgļu pel­dēja ūdenī, bultām caururbtos vēderus uz augšu pavērsuši. Urgļi Eragona pludmalē arī bija ielenkti. Neviena no monstru grupām nevarēja aizbēgt no klajuma, kad viņiem aiz muguras kādā nesaprotamā veidā bija uzradušies karavīri tieši tajā vietā, kur ezers saskārās ar kalnu. Vienīgais, kas kavēja tuvākos kuļļus uzbrukt Eragonam, bija neatslābstošs bultu lietus, likās, ka neredzamie strēlnieki apņēmušies paturēt urgļus līcī.

Aizsmakusi balss Eragonam aiz muguras sacīja:

- Akh Gunteraz dorzada! Par ko viņi domāja? Tu varēji noslīkt!

Eragons pārsteigumā sarāvās. Viņam blakus nebija Murtags, bet gan mazs vīriņš, kas stiepās puisim tikai līdz elkonim.

Rūķis spieda ūdeni no garās, cirtainās bārdas. Viņam bija masīvs krūškurvis un mugurā bruņukrekls ar īsām piedurk­nēm, kas atklāja rūķa muskuļainās rokas. No platas ādas jostas, kas bija apjozta ap vidukli, nokarājās kara cirvis. Rūķim galvā stingri turējās vēršādas cepure ar metāla daļām, kurā vīdēja āmura simbols divpadsmit zvaigžņu ielenkumā. Pat ar visu cepuri rūķis bija tikai četras pēdas garš. Viņš ilgpilnām acīm lūkojās uz kauju un sacīja:

- Barzul, es gribētu būt tur!

Rūķis! Eragons izvilka Zaroku un skatījās apkārt, vai neie­raudzīs Safīru un Murtagu. Klintī pavērās divas divpadsmit pēdu biezas durvis, atklājot plašu tuneli aptuveni trīsdesmit pēdas garu -, kas urbās nezināmās kalna dzīlēs. Eju izgaismoja bāla gaisma, kas nāca no lampām pie sienas. Tā atblāzmojās arī ezera ūdenī.

Safīra un Murtags stāvēja pie tuneļa, un viņus ielenca cil­vēku un rūķu bars. Murtagam pie elkoņa stāvēja vīrs ar kailu galvu, bez bārdas, tērpies purpura un zelta drānās. Viņš bija garāks par pārējiem cilvēkiem un turēja dunci Murtagam pie rīkles.

Eragons jau tiecās pēc maģijas, taču cilvēks purpura un zelta drānās asi un draudīgi iesaucās:

-Apstājies! Ja tu ķersies pie maģijas, es nogalināšu tavu dārgo draugu, kas bija tik laipns un minēja, ka esi Jātnieks. Nemaz neceri, ka nezināšu, ka gatavojies ķerties pie maģijas. No manis tu neko nenoslēpsi.

Eragons mēģināja kaut ko pateikt, bet vīrs ieņurdējās un vēl ciešāk piespieda nazi Murtagam pie rīkles.

Neko nedari! Ja tu kaut ko teiksi vai darīsi, viņš mirs. Tagad visi iekšā.

Viņš atmuguriski iegāja tunelī, velkot Murtagu sev līdzi un cieši skatīdamies uz Eragonu.

Safira, ko lai es tagad daru ? Eragons ātri apvaicājās, kad cil­vēki un rūķi sekoja Murtaga sagūstītājam, vedot līdzi zirgus.

Ej viņiem Ildzi, viņa ieteica, un cerēsim, ka izdzīvosim. Viņa arī pati devās iekšā, un apkārtējie meta uz pūķi nervozus ska­tienus. Eragons negribīgi sekoja viņai, apzinādamies, ka kara­vīri nenovērš no abiem acis. Viņa glābējs rūķis gāja puisim blakus, uzlicis roku uz āvas roktura.

Pilnīgi pārguris, Eragons iestreipuļoja kalna iekšienē. Ak­mens durvis aizcirtās viņam aiz muguras ar klusu švīkstu. Jauneklis atskatījās un tur, kur iepriekš bija durvis, ieraudzīja gludu sienu. Viņi bija ieslēgti kalnu iekšienē, bet vai atradās drošībā?

Загрузка...