Eragons

55. NODAĻA Kalna valdnieka nams

Pūķu apmetnē Eragonu jau gaidīja rūķis. Palocījies un nomurminājis: Argetlam, rūķis ar spēcīgu akcentu sacīja: Labi. Pamodies. Knurla Oriks tevi gaida.

Viņš vēlreiz palocījās un traucās prom. Safira izlēca no savas alas, nolaizdamās blakus Eragonam. Nagos viņa turēja Zaroku.

Kāpēc tas jāņem Ildzi ? Eragons, saraucis pieri, jautāja.

Pūķis izslēja galvu. Uzliec to. Tu esi Jātnieks, un tev pie sāniem jābūt Jātnieka zobenam. Zarokam bijusi asiņaina pa­gātne, taču tas nedrīkst ietekmēt tavu ricibu. Izkal zobenam jaunu vēsturi un nēsā ieroci ar lepnumu.

Vai droši zini? Atceries Ažihada padomu.

Safira nosprauslājās, no viņas nāsīm parādījās dūmu māko­nītis. Uzliec to, Eragon. Ja tu vēlies būt neatkarīgs no šejienes varenajiem, neļauj, lai kāda nosodījums vai neatzīšana ietekmē tavu ricibu.

Kā vēlies, Eragons negribīgi novilka un aplika zobenu. Jau­neklis uzrāpās Satīrai mugurā, un viņa izlidoja no Troņheimas. Farthendurā tagad bija tik gaišs, ka varēja saskatīt neskaidras krātera sienu aprises, kas pletās piecu jūdžu attālumā uz abām pusēm. Kamēr viņi planēja lejā uz pilsētkalna pamatni, Eragons pastāstīja Safīrai par tikšanos ar Andželu.

Tiklīdz viņi nolaidās pie vieniem no daudzajiem Troņheimas vārtiem, Oriks metās pie Safiras.

Mans valdnieks Hrotgars vēlas jūs abus redzēt. Ātri kāp nost no pūķa. Mums jāsteidzas.

Eragons rikšoja aiz rūķa uz Troņheimu. Safira viegli turē­jās abiem līdzi. Neraizēdamies par ļaužu skatieniem augstajos gaiteņos, Eragons jautāja:

Kur mēs tiksimies ar Hrotgaru?

Oriks, nesamazinādams ātrumu, attrauca: Troņkambarī zem pilsētas. Tā būs privāta tikšanās "uzticības" jeb otho izrā­dīšana. Tev nebūs jāvēršas pie viņa kādā īpašā veidā, taču jāiz­rāda pienācīga cieņa. Hrotgars ātri aizsvilstas dusmās, tomēr ir gudrs un ātri novērtē citu cilvēku prātu, tādēļ nopietni apsver, ko gatavojies valdniekam sacīt.

Troņheimas centrālajā zālē lejup veda divas kāpnes abās pusēs pretējai zālei. Oriks un Eragons sāka kāpt lejā pa labās puses kāpnēm, kas viegli griezās uz iekšpusi, un nonāca pretī vietai, no kuras bija ieradušies. Otrās kāpnes saplūda ar pir­majām, veidojot plašu kaskādi no viegli apgaismotiem pakāpie­niem, kas pēc simts pēdām beidzās pie divām granīta durvīm. Pāri abām durvīm bija iegravēts kronis ar septiņām smailēm.

Pie katra portāla sardzē stāvēja septiņi rūķi. Katrs turēja rokās nospodrinātu cirtni, ap vidu rūķiem bija apjoztas dārgak­meņiem rotātas jostas. Kad Eragons, Oriks un Safira pienāca tuvāk, rūķi sāka dimdināt pret grīdu cirtņu kātus. Augšup pa kāpnēm aizvēlās dobja dunoņa. Durvis strauji atvērās uz iekšpusi.

Nācēju priekšā pavērās tumša eja krietna bultas šāviena garumā. Troņa istaba bija dabiski veidojusies ala: sienas rotāja stalagmīti un stalaktīti katrs bija resnāks par cilvēku. Pie griestiem karājās dažas lampas, metot vāru gaismu uz apkārtni. Brūnā grīda bija gludi nopulēta. Tālajā ejas galā vīdēja melns tronis ar nekustīga auguma aprisēm.

Oriks paklanījās. Valdnieks tevi gaida.

Eragons uzlika roku Safīrai uz sāna, un viņi turpināja doties uz priekšu. Durvis aiz viņiem aizvērās, un abi palika vieni krēs­lainajā troņa istabā kopā ar valdnieku.

Viņi tuvojās tronim, katram solim atbalsojoties visā telpā. Starp stalaktītiem un stalagmītiem stāvēja milzīgi tēli. Katrs tēls atveidoja tronī sēdošu rūķu valdnieku ar kroni galvā. Viņu neredzīgās acis stingi raudzījās tālumā, bet grumbainā seja pauda nežēlību. Pie seno valdnieku kājām katra vārds bija izkalts rūnu zīmēs.

Eragons un Safīra svinīgi virzījās uz priekšu starp abām sen mirušo valdnieku rindām. Viņi pagāja garām vairāk nekā četr­desmit statujām, kā ari melnām un tukšām nišām, kas gaidīja nākotnes valdītāju atveidus. Zāles galā viņi apstājās Hrotgara priekšā.

Rūķu valdnieks kā statuja sēdēja uz sava troņa, kas bija izkalts no vesela melna marmora bluķa. Tam bija asas šķautnes, nebija nekādu greznojumu un kalums bija apbrīnojami precīzs. Tronis izstaroja spēku un varu, atgādinot par tiem senajiem laikiem, kad rūķi valdīja visā Alagēzijā un viņiem nevajadzēja cilvēku vai elfu palīdzību. Kroņa vietā Hrotgaram galvā bija uzlikta zelta ķivere, ko rotāja rubīni un dimanti. Valdnieka seja bija drūma, valdonīga un liecināja par notikumiem bagātu dzīvi. Zem stūrainās pieres spīdēja dziļi iegrimušas acis skarbas un caururbjošas. Uz valdnieka spēcīgā krūškurvja bija uzstīvēts bruņukrekls. Viņa baltā bārda bija aizbāzta aiz jostas, bet klēpī gulēja milzīgs kara veseris ar iekaltu Orika klana simbolu.

Eragons stīvi paklanījās un nometās uz ceļa. Safira nedarīja neko. Valdnieks sakustējās, it kā tikko būtu atmodies no dziļa miega, un noņurdēja:

- Celies augšā, Jātniek, tev nav jāklanās manā priekšā.

Pieslējies kājās, Eragons saskatījās ar Hrotgara neizdibinā­majām acīm. Valdnieks drūmi nopētīja viņu un novilka dziļā krūšu balsī:

- Az knurl deimi lanok. "Uzmanies, akmens mainās," tas ir sens rūķu sakāmvārds… Un mūsdienās akmens mainās ātrāk nekā jebkad agrāk.

Viņš novilka ar pirkstu pāri kara cirvim.

- Es nevarēju aicināt tevi ātrāk, kā to darīja Ažihads, jo man bija jātiekas ar saviem ienaidniekiem rūķu klanos. Viņi pieprasīja, lai es tev liedzu patvērumu un padzenu no Farthenduras. Man bija jāpieliek visas pūles, lai pārliecinātu viņus par pretējo.

- Paldies, Eragons pateicās. Es negaidīju, ka mana iera­šanās radīs tik daudz strīdu.

Valdnieks pamāja ar galvu, pieņemot Jātnieka pateicību, un pacēla mezglainu roku, teikdams:

- Paskaties turp, Jātniek Eragon, kur mani priekšgājēji sēž uz saviem troņiem. Viņu tur ir četrdesmit viens, un es būšu četrdesmit otrais. Kad es došos prom no šīs pasaules dievu aizgādnībā, mana hirna tiks pievienota viņu rindām. Pirmā statuja ir mana sentēva Korgana atveids; viņš izkala šo kara veseri, Volundu. Astoņus gadu tūkstošus kopš mūsu rases pirmsākumiem rūķi valdījuši Farthendurā.

Mēs esam šīs zemes sāls, esam senāki gan par elfiem, gan arī par pūķiem.

Safira viegli sakustējās.

Hrotgars paliecās uz priekšu, un tagad viņa balss skanēja dobji.

- Es esmu vecs cilvēks pat pēc mūsu mērauklas. Gana vecs, lai būtu redzējis Jātniekus viņu zūdošajā varenībā, gana vecs, lai būtu runājis ar viņu pēdējo vadoni Vraelu, kas ieradās man apliecināt godu šajās pašās sienās. Es atceros Jātniekus un to, kā viņi jaucās mūsu darīšanās. Es atceros arī mieru, ko viņi nodrošināja. Tad varēja netraucēti un bez bailēm doties no Troņheimas līdz Nardai.

Un tagad tu stāvi manā priekšā zudušas tradīcijas atdzim­šanas liecinieks. Atbildi man, taču runā taisnību: kāpēc tu esi ieradies Farthendurā? Es zinu par notikumiem, kas tev lika bēgt no Impērijas, taču kāds tagad ir tavs nolūks?

- Šobrīd mēs abi ar Safiru vienkārši vēlamies atpūsties Troņheimā, Eragons atbildēja. Mēs negribam izraisīt nepa­tikšanas, tikai rast patvērumu no briesmām, ar kurām esam saskārušies daudzu mēnešu garumā. Ažihads mūs varētu aizsū­tīt pie elfiem, taču līdz tam laikam mēs vēlētos palikt šeit.

- Tad vienīgais iemesls, kāpēc jūs ieradāties, ir tas, ka vēlē­jāties rast drošību? Hrotgars gribēja zināt. Varbūt jūs vien­kārši gribat dzīvot šeit un aizmirst par savām nedienām ar Impēriju?

Eragons pakratīja galvu viņa lepnums nespēja pieņemt šādu paziņojumu.

-Ja Ažihads ir stāstījis par manu pagātni, tev vajadzētu zināt, ka man ir pietiekami daudz iemeslu, lai cīnītos ar Impēriju, līdz tā būs satriekta drupās un pelnos. Turklāt es gribu palīdzēt tiem, kas nespēj izbēgt no Galbatoriksa žņaugiem, to skaitā arī manam brālēnam. Man ir spēks, lai palīdzētu, tādēļ tas ir mans pienākums.

Valdnieks šķita apmierināts ar viņa atbildi. Viņš vērsās pie Safiras un jautāja:

- Pūķi, kāds ir tavs viedoklis? Kāda iemesla dēļ jūs esat ieradušies?

Safira pacēla lūpu un norūcās. Pasaki viņam, ka es alkstu 'mūsu ienaidnieku asinis un ar nepacietību gaidu to dienu, kad mēs dosimies cīņā pret Galbatoriksu. Manī nav žēlastības vai mīlestības pret tādiem nodevējiem un pūka olu iznīcinātājiem kā šis melīgais, pašpasludinātais karalis. Viņš turēja mani pie sevis ilgāk par gadsimtu, un vēl aizvien pie viņa ir divi mani ciltsbrāļi, kurus es gribētu atbrīvot, kad vien tas būs iespējams. Un pasaki Hrotgaram, ka tu esi gatavs to paveikt.

Eragons saviebās, dzirdot Safiras vārdus, taču godprātīgi nodeva tos tālāk. Hrotgara lūpu kaktiņš mazliet pacēlās, krun­kas iegrima vēl dziļāk varēja redzēt, ka viņu bija uzjautrinā­jusi pūķa degsme.

- Redzu, ka pūķi gadsimtu gaitā nav mainījušies.

Viņš pieklaudzināja tronim ar pirkstu.

- Vai zini, kāpēc šis sēžamais izcirsts tik plakans, ar tik asām šķautnēm? Lai neviens nevarētu tajā ērti apsēsties. Man nav ērti, un es pametīšu to bez nožēlas, kad pienāks mans laiks. Ko es varu sacīt tev, Eragon, par taviem pienākumiem? Ja Impērija kritis, vai tu ieņemsi Galbatoriksa vietu un nosauksi sevi par karali?

- Es nealkstu pēc kroņa vai valdīšanas, Eragons satraukts sacīja. Jātnieka loma ir jau gana atbildīga. Nē, es nesēstos tronī Urūbaenā… ja vien būtu kāds cits, kas to gribētu, vai arī kāds cits būtu tik labi sagatavots, lai to darītu.

Hrotgars drūmi brīdināja Eragonu:

- Nav šaubu, ka tu būtu labāks karalis par Galbatoriksu, taču nevienai rasei nedrīkst būt karalis, kas nenoveco vai neno­dod troni pēctecim. Jātnieku laiki ir pagājuši, Eragon. Bijušie laiki vairs nekad neatgriezīsies arī tad, ja izšķilsies pārējās olas, ko Galbatorikss tur pie sevis.

Vecā valdnieka sejai pārslīdēja ēna, kad viņš uzmeta skatie­nu Eragonam.

- Redzu, ka tu nēsā ienaidnieka zobenu. Man to pavēstīja un teica arī to, ka tu ceļo kopā ar Atkritēja dēlu. Es neesmu priecīgs redzēt šo ieroci. Viņš pastiepa roku. Es gribētu to apskatīt tuvāk.

Eragons izņēma zobenu no maksts un pasniedza valdnie­kam. Hrotgars pagrāba zobenu un ar zinātāja aci nopētīja sarkano asmeni. Metālā atspīdēja lāpu gaisma, izceldama as­mens asumu. Rūķu valdnieks pārbaudīja zobena galu uz savas plaukstas un piebilda:

- Meistarīgi izkalts zobens. Elfi reti ķeras pie zobenu dari­nāšanas, taču, kad dara, iznākumu ne ar ko citu nevar salīdzi­nāt. Šā zobena liktenis nav bijis laimīgs. Es neesmu priecīgs to redzēt savā namā. Taču nēsā to, ja gribi, iespējams, tā liktenis beidzot ir mainījies.

Viņš atdeva Zaroku, un Eragons ielika to makstī.

- Vai mana māsas dēla palīdzība noderēja?

- Kā palīdzība?

Hrotgars pacēla biezo uzaci.

- Orika, manas jaunākās māsas dēla, palīdzība. Viņš die­nēja Ažihada pakļautībā, lai tādējādi paustu manu atbalstu vārdeniem. Tomēr, šķiet, viņš atgriezies manā pakļautībā. Es priecājos dzirdēt, ka tu aizstāvēji viņu.

Eragons noprata, ka tas ir vēl viena otho jeb uzticības izrā­dīšanas zīme no Hrotgara puses.

- Labāku pavadoni es nemaz nevarētu vēlēties.

- Ļoti labi, rūķu valdnieks attrauca, acīmredzami apmie­rināts ar viņa atbildi. Diemžēl es vairs ilgāk nevaru turpināt šo sarunu. Mani padomnieki gaida, un man jātiek galā ar vai­rākām lietām. Tomēr es sacīšu, lūk, ko: ja tu vēlies iegūt rūķu atbalstu manā valdījumā, vispirms tev ir jāpierāda sava labā griba. Mums ir laba atmiņa, un mēs nesteidzamies ar lēmumu pieņemšanu. Vārdiem nav nozīmes tikai darbiem.

- Es to likšu aiz auss, Eragons atbildēja paklanoties.

Hrotgars karaliski palocīja galvu un sacīja: Tad tu vari iet.

Eragons pagriezās pret Safiru, un abi devās ārā no kalna

valdnieka zāles. Otrpus akmens durvīm viņus gaidīja satrauktais Oriks. Viņš metās abiem klāt, un visi kopā gāja uz Troņheimas centrālo zāli.

- Vai viss ir kārtībā? Vai viņš jūs pieņēma laipni?

- Man liekas, ka viss ir kārtībā. Taču jūsu valdnieks ir pie­sardzīgs, Eragons piebilda.

- Tieši tādēļ jau viņš visus šos gadus ir noturējies valdnieka tronī.

Es negribētu, lai Hrotgars uz mums sadusmojas, Safira sacīja.

Eragons uzmeta viņai ašu skatienu. Jā, es arī negribētu. Neesmu pārliecināts, ka zinu, ko viņš par mums domā, šķita, ka viņš nav labvēlīgs pūķiem, taču tieši viņš to nepateica.

Izskatījās, ka Eragona vārdi uzjautrināja Safiru. Gudri da­rīja, ņemot vērā, ka viņš man ir tik tikko līdz ceļiem.

Troņheimas centrā, zem dzirkstošā Isidara Mitriama Oriks sacīja:

- Tava vakardienas svētības došana satricinājusi vārdenus kā apgāztu bišu stropu. Bērns, kuram Safira pieskārās, nodēvēts par nākotnes varoni. Mazā un viņas kopēja tagad dzīvo labāka­jās istabās. Visi runā par tavu "brīnumu". Visas mazo knēveļu mātes cenšas tevi satikt, lai iegūtu tādu pašu svētību arī saviem bērniem.

Eragons slepeni pameta skatu uz visām pusēm. Ko lai mēs tagad darām?

- Izlietu ūdeni nesasmelsi, Oriks sausi noteica. Mēģini atrasties, cik vien nomaļus iespējams. Visus turēs pēc iespējas tālāk no pūķu apmetnes, tādēļ neviens jūs tur netraucēs.

Eragons vēl nemaz negribēja atgriezties pūķu apmetnē. Diena bija tikko sākusies, un viņš bija iecerējis izpētīt Troņheimu kopā ar Safīru. Tagad, kad beidzot abi bija aizbēguši no Impērijas, nebija nekāda iemesla pārvietoties šķirti vienam no otra. Taču viņš gribēja izbēgt no nevajadzīgas uzmanības, kas būtu neie­spējami ar pūķi pie sāniem. Safira, ko tu gribētu darīt ?

Viņa paberzēja degunu pret Eragonu, pūķa zvīņas nobrāza viņam ādu. Atgriezīšos pūku apmetnē. Es tur gribu kādu satikt. Klejo, cik ilgi vien vēlies.

Labi, jauneklis piekrita, bet pasaki, ar ko tu gribi satikties! Safira tikai piemiedza savu lielo aci un laidās prom uz vienu no Troņheimas četriem galvenajiem tuneļiem.

Eragons paskaidroja Orikam, kurp viņa dodas, un piebilda:

- Es labprāt ieturētu brokastis. Un tad būtu labi apskatīt Troņheimu tā ir tik lieliska pilsēta. Es negribu iet uz apmācī­bas laukumu līdz rītam, jo nejūtos vēl pilnībā atguvies.

Oriks pamāja ar galvu, bārdai kratoties uz krūtīm.

- Tādā gadījumā varbūt vēlies apskatīt Troņheimas biblio­tēku? Tā ir diezgan sena, un tur glabājas daudzi vērtīgi rakstu ruļļi. Varbūt tu gribētu izlasīt to Alagēzijas vēsturi, kurā ar Galbatoriksa roku nav izdarītas izmaiņas?

Piepeši Eragonā uzvilnīja atmiņas par to, kā Broms viņam mācīja lasīt. Jauneklis pat sāka apsvērt, vai vēl vispār prot lasīt. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņš bija redzējis kādu rakstītu vārdu.

- Jā, iesim uz bibliotēku.

- Ļoti labi.

Pēc brokastīm Oriks veda Eragonu cauri neskaitāmiem gaiteņiem līdz izvēlētajam galamērķim. Kad viņi nonāca pie bibliotēkas velvētās arkas, Eragons cienīgi izgāja tai cauri.

Telpa viņam atgādināja mežu. Graciozu kolonnu rindas stiepās līdz tumšiem, velvētiem griestiem piecus stāvus aug­stāk. Starp pīlāriem cieši cita pie citas stāvēja melna marmora grāmatu kastes. Sienas klāja rakstu ruļļu plaukti; pie šaurajām ejām starp tiem varēja nokļūt pa trim vītņu kāpnēm. Gar sienu vienādos attālumos bija nolikti krāsaini akmens soli un starp tiem mazi galdiņi, kuru pamatne saplūda ar grīdu.

Telpā glabājās milzum daudz grāmatu un rakstu ruļļu.

- Tā ir īstenā liecība par mūsu rasi, Oriks teica. Šeit gla­bājas mūsu dižāko valdnieku un zinātnieku raksti no seniem laikiem līdz mūsu dienām. Ir ieskaņotas mūsu mūziķu sacerētās dziesmas un saglabāti rakstnieku radītie stāsti. Šī bibliotēka, iespējams, ir mūsu lielākais dārgums. Tomēr šeit glabājas ne tikai mūsu gara darbi bibliotēkā apkopots arī cilvēku veikums. Tava rase nav sena, taču jūs esat ražīgi rakstītāji. Mums nav gandrīz nekā no elfu radītā. Viņi dedzīgi sargā savus noslēpu­mus.

- Cik ilgi es šeit drīkstu palikt? Eragons vaicāja, virzīda­mies tuvāk plauktiem.

- Tik ilgi, cik vēlies. Ja tev rodas kādi jautājumi, nāc pie manis.

Eragons priecīgs aplūkoja sējumus, sniedzoties pēc grāma­tām ar interesantiem vākiem vai saturu. Pārsteidzošā kārtā rūķi lietoja tās pašas rūnu zīmes kā cilvēki. Puisim noplaka dūša, kad atklājās, ka lasīt pēc tam, kad vairāki mēneši pava­dīti bez grāmatām, ir kļuvis grūtāk. Viņš pārlapoja grāmatu pēc grāmatas, lēnām virzīdamies plašās bibliotēkas dzīlēs. Galu galā Eragons pilnībā iegrima Dondara desmitā rūķu vald­nieka poēmu tulkojumā.

Kamēr viņš iedziļinājās dzejas rindās, aiz grāmatplaukta atskanēja nepazīstamu soļu dipoņa. Puisi satrauca šī skaņa, tomēr viņš norāja sevi par muļķību viņš taču nevarēja būt vienīgais cilvēks bibliotēkā. Tomēr jauneklis klusi nolika vietā grāmatu un aizlavījās prom, sajuzdams tuvumā briesmas. Pārāk bieži viņš bija nonācis slazdā, lai nepievērstu uzmanību savām aizdomām. Tad zēns atkal izdzirdēja soļus tikai šobrīd gājēji jau bija divi. Nobažījies viņš metās uz ejas pusi, cenzdamies atcerēties, kur sēdēja Oriks. Pūķa Jātnieks apgāja ap stūri un gandrīz saskrējās ar dvīņiem.

Dvīņi stāvēja plecu pie pleca, un viņu bālajās sejās vīdēja nenosakāma izteiksme. Melnās čūsku acis urbās zēnā. Abu rokas, noslēptas plato, purpursarkano tērpu krokās, viegli sakustējās. Dvīņi palocījās, taču šī kustība bija izsmejoša un nevērīga.

- Mēs meklējām tevi, viens no viņiem teica. Balss skanēja nepatīkami, tāpat kā razakiem.

Eragons apvaldīja trīsas. Kādēļ? viņš jautāja un tajā pašā brīdī domās sazinājās ar Safīru. Viņa acumirklī pievienojās Eragona domām.

- Jau kopš tā brīža, kad tu tikies ar Ažihadu, mēs gribējām atvainoties par savu izturēšanos. Viņu vārdi bija ņirdzīgi, tomēr Eragonam nebija iemesla dzelt pretī. Mēs esam ieradu­šies, lai tev apliecinātu savu cieņu.

Eragons no niknuma piesarka, kad viņi atkal palocījās.

Piesargies! Safīra brīdināja.

Zēns apvaldīja augošās dusmas. Eragons nevarēja atļauties, lai viņu sadusmo šī tikšanās. Piepeši jauneklim prātā iešāvās doma, un, viegli pasmaidot, viņš turpināja:

- Nē, taču tieši man būtu jāapliecina jums sava cieņa. Bez jūsu piekrišanas es nekad netiktu ielaists Farthendurā.

Viņš arī palocījās dvīņiem, cenzdamies to izdarīt, cik vien aizskaroši spēja.

Dvīņu acīs parādījas aizkaitinājums, tomēr abi pasmaidīja un sacīja:

-Mēs esam pagodināti, ka… tik nozīmīgs cilvēks kā tu… ir tik augstās domās par mums. Tagad mēs esam tavi parād­nieki tu teici šos slavinošos vārdus.

Šoreiz bija Eragona kārta just aizkaitinājumu. Es to atce­rēšos, kad man būs nepieciešama jūsu palīdzība.

Safīra spēji iejaucās viņa domās. Tu pārspīlē. Nesaki neko tādu, ko vēlāk nožēlosi. Viņi atcerēsies katru vārdu, ko varētu izmantot pret tevi.

Ir pietiekami grūti arī bez tavām piebildēm! viņš atcirta. Safīra piekāpās ar niknu rūcienu.

Dvīņi pienāca tuvāk, tērpu apakšmalai viegli slīdot pa grīdu. Viņu balsis kļuva pieglaimīgākas.

- Jātniek, mēs tevi meklējām arī cita iemesla dēļ. Tie nedau­dzie maģijas lietotāji, kas dzīvo Troņheimā, ir izveidojuši grupu. Mēs sevi dēvējam par Du Vrangr Gata jeb…

- Jeb Ejamo ceļu, vai ne tā, Eragons pārtrauca, atceroties, ko Andžela sacīja par šo grupu.

- Tavas senās valodas zināšanas ir iespaidīgas, viens no dvīņiem atzina. Kā jau mēs sacījām, Du Vrangr Gata ir dzir­dējusi par taviem dižajiem varoņdarbiem, un mēs nācām, lai uzaicinātu tevi pievienoties mums. Mēs būtu pagodināti, ja tik cienījams cilvēks kuplinātu mūsu rindas. Turklāt man ir aizdo­mas, ka arī mēs tev varētu palīdzēt.

- Kādā veidā?

Otrs dvīņubrālis turpināja:

- Mēs abi esam ieguvuši diezgan daudz pieredzes maģijas lietās. Mēs tevi varētu vadīt… parādīt burvestības, kuras esam atklājuši, kā arī iemācīt varenības vārdus.

Mēs ārkārtīgi priecātos, ja varētu vismaz mazliet palīdzēt un nobruģēt tavu ceļu uz slavu. Mēs neceram uz atlīdzību, taču, ja tu vēlētos dalīties ar mums savās zināšanu druskās, būsim pateicīgi.

Eragona seja sastinga, viņš saprata, ko abi gatavojas prasīt. Vai jūs domājat, ka man nav visi mājās? viņš asi noprasīja.

Es netaisos kļūt par jūsu mācekli, lai jūs uzzinātu tos vārdus, kurus Broms man iemācīja! Laikam jūs pamatīgi sadusmojāties, kad nevarējāt tos izzagt no mana prāta.

Smaidi acumirklī pazuda no dvīņu sejas.

- Labāk nejokojies ar mums, puis! Tieši mēs noteiksim tavas spējas ar maģijas palīdzību. Un tas var būt ļoti nepatīkami. Atceries: vajag tikai vienu nepareizi izteiktu burvestību, lai netīšām nogalinātu. Tu vari būt Jātnieks, taču mēs abi esam stiprāki par tevi.

Eragona sejā nepakustējās ne vaibsts, bet viņa vēders sarā­vās čokurā.

- Es apsvēršu jūsu piedāvājumu, taču tas var būt…

- Mēs gaidīsim tavu atbildi rīt. Apdomā, lai tā būtu pareizā atbilde. Abi salti pasmīnēja un devās bibliotēkas dzīlēs.

Eragons sarauca pieri. Es nepievienošos Du Vrangr Gatalai kas šiem būtu padomā.

Tev vajadzētu aprunāties ar Andželu, Satīra sacīja. Viņai jau bijusi darīšana ar dvīņiem. Varbūt viņa varētu būt klāt, kad tie pārbaudīs tavas spējas. Tas varētu atturēt dvīņus, lai viņi nenodara tev kaut ko ļaunu.

Tā ir laba doma. Eragons lodāja starp grāmatu plauktiem, līdz atrada Oriku sēžam uz sola un neatlaidīgi spodrinām savu kara āvu.

- Es gribētu atgriezties pūķu apmetnē.

Rūķis ieslidināja āvas kātu ādas cilpā pie savas jostas un pavadīja Eragonu līdz vārtiem, kur viņu jau gaidīja Safira.

Pūķi no visām pusēm bija apstājuši cilvēki. Eragons neņēma apkārtējos vērā, uzlēca Satīrai mugurā, un abi pazuda debesīs.

Šī problēma jāatrisina ātri. Tu nevari pieļaut, lai dvīņi tevi aizskar, Safīra sacīja, nolaižoties uz Isidara Mitrima.

Zinu. Taču ceru, ka varam novērst viņu dusmas. Viņi var kļūt par bīstamiem ienaidniekiem. Puisis aši nolēca no Satīras muguras, rokās cieši sažņaudzis Zaroku.

Tāpat kā tu pats. Vai tu vēlies viņus par sabiedrotajiem ?

Eragons papurināja galvu. Nē. Rīt es viņiem pateikšu, ka neiesaistīšos Du Vrangr Gata.

Eragons atstāja Safiru alā un devās ārā no pūķu apmetnes. Viņš gribēja atrast Andželu, taču nespēja atcerēties, kur bija viņas slēptuve, un Solembumu ari nekur neredzēja. Zēns klejoja pa tukšajiem gaiteņiem, cerot saskrieties ar Andželu.

Kad viņam bija līdz kaklam bezmērķīgie klejojumi pa tuk­šajām telpām un blenšana uz pelēkajām sienām, Eragons devās atpakaļ uz pūķu apmetni. Pienācis tai pavisam tuvu klāt, viņš piepeši sadzirdēja, ka telpā kāds runā. Pūķa Jātnieks apstājās un ieklausījās, taču skanīgā balss apklusa. Safira? Kas tur ir?

Meitene… Viņa izturas kā pavēlniece. Es novērsīšu viņas uzmanību, bet tu nāc iekšā. Eragons izvilka Zaroku no maksts. Oriks sacīja, ka neviens mūs pūku apmetnē netraucēs. Kas varētu būt šī meitene? Viņš nomierinājās un iegāja pūķu apmetnē, rokā cieši sažņaudzis Zaroku.

Telpas vidū stāvēja jauna sieviete, ziņkāri lūkodamās uz Safiru, kas bija izbāzusi galvu no savas alas. Viņai nevarēja būt vairāk par septiņpadsmit gadiem. Zvaigžņu safīrs meta uz viņu sārtu gaismu, uzsvērdams viņas tumšo ādu, kas bija līdzīga Ažihada ādai. Viņas samta kleita bija vīna sarkanumā un eleganti piegriezta. Ap vidu bija apsieta ādas josta, un no tās nokarājās dārgakmeņiem rotāta dunča maksts.

Eragons sakrustoja rokas uz krūtīm, gaidīdams, kad mei­tene viņu pamanīs. Taču viņa turpināja skatīties uz Safiru, tad palocīja celi un mīlīgā balsī apjautājās:

- Vai jūs, lūdzu, man varētu pateikt, kur ir Jātnieks Era­gons? Safiras acis iemirdzējās no pārsteiguma.

Eragons atbildēja ar smaidu uz lūpām:

- Es esmu šeit.

Meitene apmetās riņķī, zibenīgi pieķeroties savam duncim. Viņas seja bija ļoti skaista ieslīpām mandeļveida acīm, sārtām lūpām un noapaļotiem vaigu kauliem. Meitene nomierinājās un atkal palocīja celi. Mani sauc Nasuada, viņa sacīja.

Eragons pielieca galvu.

- Tu acīmredzot zini, kas esmu es, bet ko tu vēlies?

Nasuada sirsnīgi pasmaidīja.

- Mans tēvs Ažihads atsūtīja tev vēstījumu. Vai vēlies to noklausīties?

Vārdenu vadonis neizskatījās pēc tāda, kuru varētu interesēt laulība un bērni. Eragons prātoja, kas ir Nasuadas māte, viņai vajadzēja būt neparastai sievietei, ja spēja piesaistīt Ažihada uzmanību.

- Jā, es vēlos to dzirdēt.

Nasuada atmeta matus no pieres un sāka atstāstīt valdnieka vārdus.

-Viņš priecājas, ka tev labi klājas, taču Ažihads brīdina atturēties no tādas rīcības kā vakardienas svētīšana. Tas rada vairāk problēmu nekā atrisina tās. Turklāt viņš mudina ātrāk iziet pārbaudi viņam jāzina, kādas ir tavas spējas, pirms sāk sarunas ar elfiem.

- Vai tu kāpi visu garo ceļu, lai pateiktu tikai šos vārdus? Eragons vaicāja, prātodams par Volturina garumu.

Nasuada papurināja galvu un sacīja:

- Es braucu ar pacēlājiem, ar kuriem ved dažādas lietas uz augšējiem stāviem. Mēs varējām sūtīt vēsti ar signāliem, taču es nolēmu to atnest pati un satikt tevi.

-Varbūt tu vēlies apsēsties? Eragons apjautājās. Viņš pagriezās uz Safiras alas pusi.

Nasuada vieglītēm iesmējās. Nē, mani gaida citur. Mans tēvs arī vēlējās pateikt, ka vari apciemot Murtagu, ja gribi.

Viņas sejai pārlaidās ēna.

- Pirms kāda laiciņa satiku Murtagu, un viņš izmisīgi vēlas ar tevi parunāt. Šķita, ka viņš jūtas vientuļš, tev vajadzētu viņu apciemot.

Meitene pastāstīja, kā atrast Murtaga kameru.

Eragons pateicās par ziņām un vaicāja:

- Kā klājas Ai^ai? Vai viņa jūtas labāk? Vai es varu viņu satikt? Oriks neko daudz man nevarēja pastāstīt.

Meitene nebēdnīgi pasmaidīja un sacīja:

- Arja ātri atlabst, kā jau visi elfi. Taču viņu neviens nedrīkst redzēt, izņemot manu tēvu, Hrotgaru un dziedniekus. Viņi pavadījuši kopā ar elfu ilgas stundas, noskaidrojot visu, kas notika apcietinājuma laikā.

Nasuada uzmeta skatienu Satīrai. Man tagad ir jāiet vai vēlies nodot Ažihadam kādu vēsti?

- Nē, tikai to, ka gribu satikt Arju. Un manā vārdā pasaki paldies par laipno uzņemšanu.

- Es pateikšu viņam tevis teikto. Paliec sveiks, Jātniek Era­gon. Ceru, ka mēs drīz satiksimies.

Nasuada vēlreiz palocīja celi un, lepni izslējusies, devās ārā no pūķu apmetnes.

Ja viņa mērojusi visu garo ceļu no Troņheimas, tikai lai satiktos ar mani ar pacēlājiem vai bez tiem -, šī tikšanās slēpj sevī ko vairāk nekā saviesīga papļāpāšana, Eragons minēja.

Jā, gan, Safira piekrita, ienirdama alā. Eragons uzrāpās augšā pie viņas un pārsteigts ieraudzīja Solembumu, kas bija ieritinājies ieplakā starp pūķa kaklu un pleciem. Kaķacis skaļi murrāja, un aste ar melno galiņu šaudījās šurpu turpu. Abi šķelmīgi blenza uz Eragonu, it kā jautājot: Kas ir, ko?

Eragons papurināja galvu un iesmējās. Safira, vai tu gribēji satikt Solembumu ?

Viņi abi neizpratnē skatījās uz puisi un atbildēja: Jā.

Nu, es tāpat vien apvaicājos, Eragons attrauca, plīsdams vai pušu aiz prieka. Nebija jau arī nekāds brīnums, ka abi sadraudzējās, viņi bija tik līdzīgi, turklāt abi bija saistīti ar maģiju. Puisis nopūtās, nosēja Zaroku, un daudzu dienu sasprindzinājums pamazām pazuda. Solembum, vai tu zini, kur ir Andžela? Es viņu nevarēju atrast, un man nepieciešams padoms.

Solembums mīcīja ķepas pret Satīras zvīņaino muguru. Viņa ir kaut kur Troņheimā.

Kad viņa atgriezīsies?

Drīz.

Cik drīz ? viņš nepacietīgi vaicāja. Man ar viņu jārunā jau šodien.

Ne tik drīz.

Kaķacis vairs neteica ne vārda, lai gan Eragons neatlaidīgi jautāja. Jauneklis drīz vien padevās un iekārtojās blakus Safīrai. Solembuma vienmuļā murrāšana virs galvas nomierināja. Rīt man jāapciemo Murtags, Eragons prātoja, virpinādams pirkstos Broma gredzenu.