DIVDESMIT DEVIŅI

“Jā, ej ellē! Ej ellē! Ej ellē!” Kukaiņcilvēks kliedza.

Mirušais biots - pavisam miris un pāršķelts divās daļās, kas tik tikko turējās kopā, - šķita kā brīnums. Viņš peldēja bez kājām pa šķidrumu un bija miris, miris, miris!

Lai to paveiktu, Kukaiņcilvēks bija zaudējis pusi spēku, un krustmiju izraibināja kājas, sensori, riteņi, neidentificējami elektrisko ķēžu gabali un metāla āda. Vienā no ekrāniem garām aizpeldēja Kukaiņcilvēka emblēma, bet tas vairs nebija svarīgi, jo viņš beidzot bija nogalinājis vienu no Vinsenta biotiem.

Tas lika viņam uz brīdi sastingt.

Neviens vēl nekad nebija nogalinājis kādu no Vinsenta puišiem.

Neviens! Tikai viņš. Tikai Kukaiņcilvēks.

“Sasodīts, jā!”

Tagad viņš varēja nesteigties un samazināt risku. Ja vien Vinsents nebija Klārks Kents, viņš pašlaik bija visdziļākajā bedrē un tik apjucis kā vēl nekad mūžā.

Kukaiņcilvēks aši novērtēja situāciju. Viņam bija vienpadsmit aktīvi kaujinieki. Visi vērpēji bija drošībā.

Vienpadsmit pret vienu, un pārmijnieks, varenais Vin-sents, kaut kur elsa un pūta, it kā viņam būtu cauršautas iekšas.

Otrs Vinsenta biots bija pamanījies uzpeldēt virspusē. Tas karājās no neironu čemura un blenza lejā uz vienpadsmit nanobotiem, kuri lēnām cēlās augšā cauri smadzeņu putrai.

“Es būšu maigs, mērgli!” Kukaiņcilvēks gavilēja. “Hahā!”

Sākumā viņš virspusē izveidos perimetru. Četrus nano-botus katram gadījumam atstās peldam, ja Vinsents atkal uzbruktu.

Viņš bija to aplencis.

Pie velna, jā, viņš bija aplencis Vinsentu. Un Vinsenta biots šķita gandrīz bezspēcīgs. Tas blenza ar savām kukaiņa un cilvēka acīm, bet nedarīja neko, gluži neko, kamēr Kukaiņcilvēka nanoboti savilka aplenkuma loku ciešāk.

Kītsa bioti joņoja pa šūnaino grīdu pretī kaut kam augstam un tumšam.

Sagadīšanās pēc viņš tagad gulēja ar seju tieši uz tās pašas grīdas, lai gan redzēja tikai gludi nopulētu koku. Makro pasaulē tas ievērojami atšķīrās no tā, ko varēja redzēt nano vidē.

Patiesībā viņš uz šīs grīdas asiņoja. Asinis tecēja no deguna un veidoja straumīti, kas ritēja pāri vaigam līdz lūpu kaktiņam. Ikreiz, kad viņš izelpoja caur muti, izveidojās sarkans burbulītis. Viņš redzēja tumšajā peļķē savas acs atspulgu. Acs izskatījās izbijusies.

“Mans brālis ir… viņš nejūtas labi,” Čārlzs teica.

Kītss, protams, neredzēja savus biotus. Taču viņš skatījās uz visām pusēm, cenzdamies salāgot to, ko redzēja savām acīm, ar attēliem smadzenēs.

Nekā.

Nu, ne gluži nekā. Viņš redzēja zem rakstāmgalda trīs kājas. Trīs kājas vienādās kurpēs. Viena kreisā, viena labā un vēl viena… ne viena, ne otra. Vidējā kāja bija tievāka, un tajā bija ne tikai identiska mazāka izmēra kurpe, bet arī identiska zeķe un identiska bikšu stara.

Augstāk par celi viņš neredzēja. Un šaubījās, vai vispār to gribētu.

“Ola, bola, skola!” Bendžamins pēkšņi ieteicās. “Ko… ko es nupat izdarīju?”

Kītsam acumirklī kļuva skaidrs, ka Platas bioti bija kaut kur Bendžamina smadzenēs. Un pēc pāris sekundēm arī Dvīņi sapratīs, kas noticis. Un vēl pēc dažām sekundēm viņi sāks viņu spīdzināt, lai uzzinātu, kur ir Plata.

Vai arī nogalinās, ja secinās, ka viņš ir pārmijnieks.

Un viņi atvedīs paši savu pārmijnieku ar nanobotiem, kas dzīsies pakaļ Platas biotiem.

Viņam bija jātiek pie viņas. Tas bija jāizdara. Taču viņa

bioti skrēja uz mērķi, kas tiklab varēja būt ari galda kāja.

Ieradās vēl vairāki cilvēki. Viņš tos dzirdēja makro. Un, kas vēl svarīgāk, juta vibrācijas nano. Vibrācijas. Tās nāca no labās puses, no durvīm.

Tātad… tātad bioti skrēja uz Dvīņu pusi. Vai uz Šugeras pusi. Vai pie jebkura cita no kāju meža, kas traucās viņam garām un pāri. Tie bija apsargi ar pistolēm rokā.

“Mums nevajag vēl vairāk tavu izsitēju, Šugera, mums vajag pārmijnieku, velns parāvis!” Čārlzs auroja. Visas trīs pēdas atspērās pret grīdu. Krēsls tika atstumts nostāk. Šoreiz Dvīņi piecēlās veiksmīgi.

Nu jau bioti bija tuvu simt pēdu augstai sienai, un zem šīs sienas bija gara, horizontāla ala.

Tā noteikti bija kurpe. Vai galda kāja. Nē, kurpe.

“Ēkā ir Kareivis Pīts,” Šugera izmisusi teica. “Viņš ir lejā. Jāuzsauc viņš augšā, lai izvieto savus nanobotus, un…”

“Viņš ir trešās šķiras šarlatāns!” Bendžamins nošņācās.

“Mūsu labākie puiši ir…”

“Sauc viņu šurp!” Čārlzs sacīja.

“Tu, tu un tu - atvediet Kareivi Pītu. Stiepiet šurp un pārliecinieties, ka viņš ir nokomplektējies,” Šugera teica, juzdamās atvieglota, ka atkal var izkliegt pavēles.

“Tolaik armijā bija vieni vienīgi komunisti!” Bendžamins vāvuļoja.

Bioti bija nokļuvuši vaļējā alā uz kurpes. Tam vajadzēja tā būt. Tai taču vajadzēja būt kurpei?

Griesti virs K1 un K2 bija baisi savā vienkāršībā. Tie izskatījās pēc milzīgas segas - šķita, ka plastmasas šķiedras kopā sapinis miljons mazmazītiņu šuvēju. Tas izskatījās pēc groza pinuma - gandrīz vienāds un dīvains savā nedabiskajā vienādumā.

Pēkšņi griesti strauji laidās lejā. Kītss lika biotiem palēkties un sagriezties. Biotu kājas aizķērās aiz neoprēna šķiedrām, un tie rāpās augšup pretim gaismai kurpes puma galā.

Kurpe saplaka, Dvīņiem ejot. Šķita, ka tā saspiedīs bio-tus, bet zole bija rievota, un Kītss sūtīja savus radījumus uz priekšu pa garu, taisnu tuneli.

Viņš nespēja novērst skatienu no Čārlza un Bendžami-na gaitas. Kreisā. Labā. Gandrīz ļenganā vidējā kāja šļūca līdzi. Kreisā. Labā. Šļūciens.

Vidējā kāja mazliet kustējās, bet šķita kā notirpusi. Tā nesinhroni kustējās pati savā raustīgajā ritmā un vilkās līdzi, ar purngalu skrāpēdama grīdu.

Viņi tuvojās Kītsam.

Kreisā pēda iekāpa Kītsa asinīs. Sīkie asinsķermenīši uzšāvās gaisā un ieskāva biotus, atrazdami tos pat kanāla dzīlēs. Bioti metās uz priekšu caur sava radītāja asinīm, un sarkani lidojošie šķīvīši ķērās pie dzelkšņainajām kājām un lipa pie biotu vēderiem.

“Pieceliet viņu sēdus,” Čārlzs pavēlēja. “Izņemiet mutes aizbāzni.”

Acumirklī Kītsu sagrāba rupjas rokas un gandrīz pierāva kājās, bet tad nogāza uz dibena.

Pēdas nekustējās. Bioti skrēja cauri asinīm līdz kanāla galam un ap stūri uz purngalu, un Bendžamins teica: “Es nejūtos labi, brāl.”

Kītss vērās Dvīņu sejās.

Viņu nešausmināja kroplība. Savulaik viņam bija skolotājs ar ne vairāk kā trīsdesmit centimetrus garām, pleznām līdzīgām rokām. Tas bija iedzimts defekts, un viņš bija iemācījies neblenzt. Viņš zināja, ka nevajag arī skurināties, rauties malā un uz brīdi zaudēt spēju elpot.

Taču šis bija kaut kas vairāk nekā murgs. Tā nebija vienkārša kroplība. Šeit Sātans bija spēlējies ar DNS.

Čārlza acs urbās viņā ar tīru naidu. Bendžamina acs pildījās ar asarām. Bet trešā acs, bezdvēseliska, mirusi un bez dzirksts, klīda apkārt, līdz beidzot nofokusējās uz viņu. Viņš redzēja, kā savelkas brūnā varavīksnene.

“Tu man tagad pateiksi, kur ir meitene,” Čārlzs klusā balsī teica.

Kītsam būtu vajadzējis pateikt ko kodolīgu un izaicinošu. Bet viņš neteica. Mute neklausīja.

“Tu esi smukulītis, ko?” Čārlzs jautāja. “Mums ar brāli dzīvē nav bijis šādas priekšrocības. Saki man, puika - kāda ir dzīve ar tādu seju? Kā tas ir, kad sievietes uzlūko un apbrīno tevi?”

“Runā!” Šugera uzbrēca. Balss nodeva viņas pašas bailes. Un kāds, Kītss nezināja kurš, iespēra viņam pa nierēm, un viņš sāpēs iekliedzās.

“Vai jums ir nazis, Lebovskas kundze?” Čārlzs jautāja.

“Nazis? Man… Nē, kungs.”

“Man ir,” sacīja vīrieša balss. Atskanēja klikšķis, atveroties Šveices saliekamajam nazim.

“Paaugstini viņu. Man patīk vīrieši, kas vienmēr ir gatavi,” Čārlzs teica Šugerai. “Iedod nazi Lebovskas kundzei. Lebov-skas kundze, kura vīrieša ķermeņa daļa jums visvairāk patīk?”

“Man… nu… acis,” Šugera izstomīja.

Bioti nu jau bija kurpes virspusē. Pārāk tālu. Viņi nemūžam nepaspēs uzrāpties šajā ķermeņa debesskrāpī, lai paveiktu ko noderīgu.

“Nē, acis mēs nevaram ņemt, Lebovskas kundze. Kā gan viņš tad spēs novērtēt, ko esam izdarījuši ar viņa seju, ja atņemsim acis?” Abu sejas un acis pētīja Kītsa seju un visbeidzot pievērsās degunam.

“Vai meitenes domās, ka viņš ir glīts, ja nogriezīsim degunu, Lebovskas kundze?”

“Jēziņ… es…” viņa sacīja.

“Lai viņš sajūt asmeni,” Čārlzs teica naida pilnā balsī.

Šugera piespieda asmeni pie Kītsa deguna sāna. Viņš to redzēja. Viņš to sajuta. Sirds šausmās dauzījās. Viņš mēģināja izrauties, bet spēcīgas rokas sagrāba galvu kā spīlēs.

“Nē, nē, nedariet to, jaunkundz,” Kītss lūdzās.

“Tad pasaki man, kur ir Maklēra,” Čārlzs uzstāja.

Nazis pāršķels miesu. Tas griezīs degunu un apstāsies pie skrimšļa, bet tad atkal griezīs un griezīs, un viņa deguns kā bezvērtīgs nedzīvas gaļas gabals nokritīs uz grīdas, un viņš uz visiem laikiem…

“Ātrāk!” Čārlzs ieaurojās. “Saki ātrāk!”

“Es nezinu, kur…”

“Nogriez viņam degunu! Griez! Dari to!”

“Es…” Šugera bilda.

“Nogriez viņam degunu vai zaudēsi savējo!”

“Viņš vēl ir bērns!” Šugera lūdzās.

“Es nezinu, kur viņa ir!” Kītss aizstāvējās.

“Nesit man, vectētiņ!” Bendžamins iekliedzās.

“Turi muti, brāli! Griez! Nevilcinies!”

Brīdī, kad Čārlzs ieaurojās, viņa ķermenis tika parauts sāņus. Dvīņi klupa atmuguriski, un asaru aizmiglotām acīm Kītss redzēja, ka Bendžamins mežonīgi mētājas ar rokām, atgaiņādamies no kaut kā, ko neredzēja neviens cits, izņemot viņu.

“Brāli!” Čārlzs iesaucās.

Tā bija vājprātīga deja - divas savienota ķermeņa puses cīnījās, streipuļoja un slīdēja asinīs.

Dvīņi aiztenterēja atpakaļ pie rakstāmgalda, kas paslīdēja malā, un viņi smagi nogāzās uz pēcpuses. Kītss juta triecienu caur saviem biotiem, un nazis atrāvās no Kītsa deguna, bet Bendžamins bērna balsī turpināja vāvuļot: “Komunisti!”

Čārlzs izmisumā ierēcās. Viņš atvēzējās pret brāļa galvu, bet nespēja to aizsniegt. Viņš vēzēja pārāk īso roku, kas nespēja aizsniegties pāri paša ķermenim, un, zaudēdams pēdējās savaldības paliekas, kliedza: “Savaldies! Savaldies!” Mežonīgi vicinot roku, viņš mēģināja piecelties, bet

apgāza rakstāmgaldu.

Pildspalvas, telefons, suņa našķi un limonādes pudele noslīdēja uz grīdas. Skārienjutīgais ekrāns gulēja uz sāna un joprojām rādīja kauju prezidentes galvā.

Čārlzs satvēra dzēriena pudeli un, neveikli turēdams to aiz resnā gala, bakstīja brālim un trāpīja viņam pa seju. Pēkšņi Bendžaminam no mutes izšāvās asinis, bet viņš turpināja klaigāt: “Komunisti! Komunisti!”

“Aizveries! Aizveries! Aizveries!”

Čārlzs dauzīja brāļa muti. Zobs ieliecās uz iekšu, un izšļācās asinis. Lūpas bija robainas un sarkanas.

“Viņš savainos Bendžaminu,” Šugera teica. “Mums tas jāpārtrauc.”

Viņa kustējās ātri. Izrāva tādus pašus plastmasas savil-cējus, ar kādiem bija sasiets Kītss, satvēra Čārlza atvēzēto roku un ar visu svaru nospieda to uz leju.

“Vācies nost, govs!”

“Reglaments, kungs. Mums jāiejaucas jūsu abu kautiņā. Jūs paši pavēlējāt.”

“Viņš ļāvis tiem ieperināties sevī. Viņi ir viņā iekšā, un viņš to ir pieļāvis. Viņš ir vājš! Viņš allaž bijis vājš!”

Viņa uzspieda celi uz plaukstas, pievilka tuvāk krēslu un piesēja Čārlza roku pie šķērskoka.

“Es tikai izpildu jūsu pavēli, kungs,” Šugera aizstāvējās, bet neizskatījās, ka viņa pati tam tic. Skatiens šaudījās uz durvīm, it kā viņa skaitītu soļus, it kā lifta durvis simt pēdu atstatumā būtu vārti uz paradīzi.

Bendžamins raudāja un kaut ko murmulēja kā zīdainis. “Viņš ir klāt!” paziņoja viens no TND, un telpā gandrīz sviešus tika iemests Kareivis Pīts - pusaugu zēns vaļīgā armijas jakā.

Šugera uzkliedza: “Kur jūs tik ilgi kavējāties? Tev, pārmijniek, būs jādodas iekšā.”

Kareivis Pīts bija viduvējs pārmijnieks un pirmšķirīgs mutes bajārs. Bet, novērtējis situāciju - asiņaino zēnu uz grīdas un, vēl ļaunāk, šausminošo ainu ar pie krēsla piesieto Čārlzu, kas joprojām centās iesist nesakarīgi murmulējošajam Bendžaminam -, saprata, ka nevienu ar savu asprātību šeit nepārsteigs.

“Kur jums ir pārmijnieka krēsls? Bez sava aprīkojuma es ne velna nespēju.”

“Nolādēts!” Šugera iebļāvās. “Nesiet šurp krēslu! Tūliņ!” Kareivis Pīts mēģināja iebilst, bet neviens viņu nedzirdēja, jo bariņš TND jau traucās izpildīt pavēli. Vai vismaz traucās, ko kājas nes, ārā no Tulpes.

Загрузка...